Paplašinātā meklēšana

gàisma,

1) das Licht, Tageslicht:
Sprw. dievs deva saules gaismu, dievs ir lietu duos. gaisma aizsvīst, es dämmert. var dzert un dziedât, kamē̦r balta (Var.: zila, zaļa) gaisma aust BW. 816. g. svīst, der Tag graut. zila, zaļa gaisma nāca par ārīti līguodama BW. 18523. zila, zaļa gaisma plauka bez saulītes vakarā 9269. maza gaisma od. gaismiņa, die Dämmerung: mazā gaismiņā (selten: mazu gaismiņu) od. gaismiņā steidzies uz mežu JK. V, 33. gaismā od. ar gaismu (mit anbrechendem Tage) viņi pārnākuši mājās. tas varēja tâ pa gaismas apakšu būt zur Zeit der Dämmerung Kav. In Ahs. gaismas apakša, die Zeit vor Tagesanbruch: ziemā apkuopj luopus pa gaismas apakšu. tas bija tâ ap gaismu, ungefähr als der Tag anbrach LP. VI, 505. tagad jau liela gaisma, jetzt ist schon heller Tag. dē̦ls ieiet pilī un saguļ līdz lielai gaismai, VI, 483. pie gaismas U. [echte le.?], bei Tageslicht;

2) das Licht der Öffentlichkeit:
kas nav slēpjams, tuo vajag gaismā celt. apvidus vārdus rakstu valuodas gaismā celt. ans Licht ziehen, ins rechte Licht setzen. savus darbus gaismā od. klajā laist, der Öffentlichkeit übergeben. Sprw.: zagļa darbi agismā nāk. nu iznāk gaismā (kommt ans Licht, wird offenbar), kas īste̦nais ķēniņa glābējs. viņa darbiem nav jāsargas nuo dienas gaismas;

3) das Licht der Erleuchtung, Aufklärung:
gara, prāta gaisma, das Licht des Geistes, des Verstandes. dzirdams arī nuo vienkāršās tautas mutes:"apgaismuot prātu", "prāta gaisma" Etn. III, 116. gaismu nest, Licht, Aufklärung bringen; gaismas nesēji, die Aufklärer;

4) das Augenlicht:
viņš pazaudējis acu gaismu. dievs man atduos gaismiņu atpakaļ LP. IV, 43. viņš bez gaismiņas, er ist blind U. viņam tik viena gaismiņa U., er hat nur ein sehendes Auge. Zu gàišs.

Avots: ME I, 586

pagaîsma ² (so zu lesen statt pagàisma ME. III, 26): auch A.-Autz, Schwitten, Diet.

Avots: EH II, 131

pagàisma Ahs. n. RKr. XVII, 44, pagàisme, die Dämmerung, die Zeit kurz vor dem Sonnenaufgang Naud.

Avots: ME III, 26

pusgàisma: pusgaismā gājušas kuopt luopus Pas. X, 507.

Avots: EH II, 331

pusgàisma* Konv. ² 3399, das Halbdunkel: viss iegrimis ruožainā pakrē̦slā, starp dienu un vakaru pusgaismā Asp.

Avots: ME III, 427

àizàust, intr., inch., anfangen zu tagen Ar. - rīts aizausis; gaisma aizaususe Tirs.

Avots: ME I, 18

àizmežs, der Ort hinter dem Walde: jau aizmežuos saulītei rietuot zūd beidzamais gaismas stars A. aizsteigusēs uz aizmeža kaimiņiem Duomas II, 1087.

Avots: ME I, 40

àizsvîst, intr.,

1) sich mit (Fenster-) Schweiss bedecken:
caur aizsvīdušu luogu Skalbe;

2) anfangen zu tagen,
mit dem Subj.: gaisma jau aizsvīda LP. VII, 245, od. subjektlos: jau aizsvīda, es fing schon zu tagen an.

Avots: ME I, 54

‡ àiztērzêt, plaudernd hingelangen: a. līdz rīta gaismai, bis zum Tagesanbruch plaudern.

Avots: EH I, 58

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

apjuoms (ap + jemt), der Umkreis, Umfang: re̦dzu laterņa nemierīgājā gaismas apjuomā viņa augumu A. XV, 2, 292. šaurākā apjuomā ņe̦muot Apsk. I, 699, im engeren Sinn; wohl nicht ohne Einfluss des russ. объемъ - Volumen, Inhalt: ūdens satur 2 apjuomus ūdenekļa un 1 apjuoma skābekļa SDP. VIII, 73.

Avots: ME I, 92

apmàkt, tr.,

1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês ² Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.

Avots: ME I, 105

apslãbt [li. apslõbti], auch apslābēt L., intr., abnehmen, schwächer werden: gaisma apslābst Vēr. I, 1103. griba nuonāvēties apslābst Vēr. II, 580.

Avots: ME I, 123

apspîdêt, tr., erleuchten, bescheinen: gaisma apspīd viņa mierīguo seju Vēr. II, 211.

Avots: ME I, 124

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

asinaîns, auch asenains BW. V, S. 239, [asnuojs], blutig: kājas, ruokas asinainas; asinaina kauja, asinains kaŗš. asinaina gaisma aust Ar. 1954.

Avots: ME I, 143

atdzìmt (li. atgim̃ti), intr.,

1) mit dem Lok., nach jem. geraten:
tē̦vā atdzimuse Purap.; dē̦ls, tu esi manī atdzimis Purap.;

2) wiedergeboren werden:
atdzimt uz jaunu dzīvi Vēr. I, 1411. dvēseles sāpes atdzima R. Sk. II, 110. tad mūžam gaisma vairs neatdzims Rain. Refl. -tiês, wiedergeboren werden: atdzimies ir manī Step.

Avots: ME I, 156

atstaruôt, tr., u. intr., Strahlen zurückwerfen, reflektieren, erglänzen: gaiss atstaruo gaismas starus Astr. 8. dievs duod manam mūžiņam ze̦lta staruos atstaruot BW. 18135, 6. Refl. -tiês, zurückgeworfen werden (von Strahlen) Astr. 9.

Avots: ME I, 197

atsvîst, tagen: laimi zaudēt līdz ar gaismas atsvīšanu Blaum.

Avots: ME I, 200

‡ atšvitêt Dunika, = atspîdêt: laukā kāds gāja ar lukteri; lukteŗa gaisma atšvitēja luogā un uz sienas.

Avots: EH I, 175

atvâkt, ‡ Refl. -tiês,

1) herkommen
(verächtl.); her(über)siedeln: kāds diedelnieks atvākies un traucē mūs Dunika. viņa nevar laikā a. Janš. Precību viesulis 55. atvakušies Lačubites Līgava I, 461. jaunais rentnieks atvaķās uz dzīvi jau priekš Jurģu Dunika, Kal., Rutzau;

2) weggehen, sich entfernen (verächtl.):
atvāķies pruom nuo gaismas! Dunika, Rutzau;

3) mit dem Wegschaffen (aller wegzuschaffenden Gegenstände) fertig werden:
slinka saimniece ne˙kad nevarēja a.: pastavīgi tai zem kājām mē̦tajās gan spaņņi, gan citi trauki Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179

‡ atvizêt, = atspîdêt: spuoguļi, kuŗuos baigi atvizēja .. . pe̦lē̦kais tē̦rps J. Veselis Daugava 1928, S. 429. (upju teces) likās plūstam ..., atvizē̦damas žilbinuošā ... mirdzumā A. Brigadere ebenda S. 842, gaisma, kas līst lejup pa zariem, atvizē̦dama galuotnēs A. Brigadere Skarbos vējos 145.

Avots: EH I, 181

àust (li. aũšti), III, p. prs. -st [bei Glück: līdz dienai ausuot Apost. 20, 1]; jetzt nur austuot bekannt], III, p. prt. -sa, intr., inch., tagen, anbrechen, erscheinen, eintreten: diena, gaisma aust, es tagt; dienai, gaismai austuot, austuošā rītā, mit Tagesanbruch. aust gaismiņa, le̦c saulīte, aust ļaudīs valuodiņa BW. 8749. nu pameitai ausa laimīgas dienas LP. V, 300. Subst. ausums, das Tagen: pirmais ausums svīdis MWM. III, 331. [Zu aksl. za ustra "frühmorgens", apoln. justrzenka "Morgenstern", ai. uccháti, avest. usa ⁱ ti "leuchtend auf", ai. usrá-ḥ "morgendlich", lat. aurōra "Morgenröte", gr. äol. αὔως "Frühlicht", ahd. ōstan "von Osten", an. austr "Osten" u. a., vgl. Fick KZ. XXII, 95, J. Schmidt KZ. XXVII, 332, Reichelt KZ. XXXIX, 69, Walde Wrtb. ² 76, Boisaq Dict. 304, Trautmann Wrtb. 19 u. a.]

Avots: ME I, 228, 229

bãlêt, [bàlêt C.], -u od. -ēju, -ēju, intr., inch., bleich, blass, fahl werden: bē̦rzu birze kalniņā vairāk bāl, ne zaļuo BW. 23687. vaigi bāl asarām BW. 3932. māsai bāl vaigu gali 21384, 4 zilajā tālē baltas dūjiņas bālē ("schimmern blass") Vēr. II, 51. sērdienītes vainaciņš nebālēja saulītē, cf. BW. 4831. Refl. -tiês, fahl, grau erscheinen, grauen, anbrechen (vom Tage): gaisma bālējas, der Tag graut Mag. XX, 3, 68.

Avots: ME I, 271

‡ bāluôt, = baluôt 2: kauliņi bāluo nezin kur Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 9. Refl. -tiês, fahl scheinen: luoga ... bāluojās pe̦lē̦ka gaisma Janš. Līgava 1, 38.

Avots: EH I, 208

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

blãvs [Nabben, Roop],

1) bläulich, fahl, matt, unentschieden:
blāvi ziedi; [blāvas (= bālganas, nenuoteiktas krāsas) drēbes Treiden; blāva (hellgrau) migla Wolgunt]; blāvs gaišums, [blãva gaisma, Dämmerlicht PS., Ruj.]; blāva debess; blāva, zili pe̦lē̦ka leja MWM. IX, 613; uogles meta uz grīdu blāvu spīdumu. [kad cilvē̦ks ilgi slims gulējis, tad viņam ir"blâvas ² "(= neskaidras) acis Stuhrhof.] blāva acs, ein Auge, wo das Weisse zu sehr hervortritt Dond. zilum blāva tu, Anniņa, bläulich fahl BW. 20129, 2; zila, blāva mūs māsiņa BW. 24339, 1. Rainis gebraucht das Wort blāvs in der Bedeutung "zart": blāvas krūtis, zarte Brust. Adv. blāvi: tie e̦ze̦rs zibēja blāvi, te tumsdams, te zalguodams Sudr. E. ē̦nas iet pār viņa blāvi bāluo ģīmi Druva I, 977. [Nach Prellwitz BB. XXV, 285 und Persson Beitr. 31 wohl entlehnt (aus mnd. blaw "blau, dunkel", woher wohl auch li. blāvas "палевый, половой" E. ).]

Kļūdu labojums:
mūs māsiņa = mūs[u] māsiņa

Avots: ME I, 312

blãzmains, blãzmuots auch blãzmais [Neologismus oder Druckfehler für blāzmaims?], schimmernd, dämmernd: blāzmainm nakts; blāzmains, blāzmuots rīts. mīlestības blāzmais rīts šķīsti baltiem ziediem vīts A. XX, 869. uz luoga aizkara blāzmaiņi spīgāja luktuŗu gaisma Upītis, Sieviete 192.

Avots: ME I, 312, 313

II blenst (blenzt), -žu, -du (Bauske, Bers.) u. -zu, [blènzt, -žu, -zu Bächh., Lös., blènst PS., blen̂st ² , -zu, -du Dond., Wandsen, Selg., bleñst Karls.], schwach sehen, [kurzsichtig sein U.], kaum wahrnehmen, schauen, lauern, glotzen, gaffen, spähen: uz jūŗu nuo krasta puisē̦ns blenž JR. IV, 119. puikas blenza istabā apkārt A. XX, 865. utes blenda (Var.: skatījās) ce̦purē BW. 9912. stāv uz ielām un blenž Plūd. pacēlis acu plakstiņus, lai varē̦tu kaut cik blenst LP. IV, 233. maza, maza gaismiņa, ka tikkuo var sākt blenst. acis jau pavisam vājas, nevaru vairs ne˙kuo blenst Naud. jau gaisma aust, var atkal ceļu blenzt Lautb. Vidv. II, 71. Refl. tiês, schauen, betrachten, ansehen: nedrīkst tautas bildināt, vaiņagā ble̦nzdamies BW. 6057. sak(a) tautieši ble̦nzdamies: tā brālīša īsta māsa 13355, 1. es māmiņas meitu jēmu, māmiņā ble̦nzdamies BW. 22249 [blend- ist wohl älter als blenz-, denn dies Wort gehört (als ein Lehnwort aus dem Litauischen od. Kurischen) wohl zu bluodīties, li. blē̦sti "schlafen", blē̦stis "sich verfinstern", blísti "trübe, dunkel werden", aksl. ble˙do, "irre", got. blinds "blind", an. blunda "die Augen schliessen" u. a.; vgl. Fick Wrtb. III ⁴ , 285, Günter Kalypso 67 ⁶ , Berneker Wrtb. I, 60, Traktmann Wrtb. 34 f.]

Avots: ME I, 313, 314

brũnsarkans, bräunlich rot: brūnsarkana gaisma BW. 32160.

Avots: ME I, 341

bur̃t, ‡

2) b. augšā, wecken
Frauenb.: saimnieks mani bur augšā katru rītu priekš gaismas. Refl. -tiês, ‡

3) "sich behexen lassen"
(aus einem handschriftlichen Vokabular). Subst. bũrums: nuo būruma atsvabināt Pas. IV, 64; ‡ bũrẽjs, ein Zauberer; wer zaubert.

Avots: EH I, 255

čavât, schwatzen Bers., Laud., Smilt., [Burtn.]: tâ čavāja dē̦lu māte, ap tuo meitu māmuliņu BW. 23647, 2. Refl. -tiês, trödeln, tändeln, schwatzen [Trik.], Etn. I, 137. nevarēja viņa atpakaļ sagaidīt; bija čavājies līdz gaismai MWM. V, 522. visas četras bābas sāka čavāties Etn.

Avots: ME I, 407

‡ dagaidît, erwarten (perfektiv) Kaltenbr.: dagaidīja gaismas Pas. IV, 508 (aus Welonen). dagaidījis ... rīta IX, 456. nevar d. laba laika Kaltenbr.

Avots: EH I, 302

I daĩrîtiês, -uos, -ījuos,

1) umhergaffen, unentschlossen destehen, saumselig sein
Bers., Laud., Fest., [dàirītiês ^2] Nerft, sich genieren: divi dur,, divi dairās (Rätsel). prasi jel. kuo dairies? [zirgs dairās un neiet uz priekšu Kreuzb.] zẽ̦ns vēļ nav aizgājis uz skuolu; dairās vien Dobl.;

2) auf der Hut sein, sich fürchten
[mit aî ² N. - Bergfr.]: sargāties, dairāties, tīrumnieku zeltenītes. nakts spīganas kairās, kas dienas gaismas nedruoši dairās A. XX, 661. man dairās iet rijā, juo tur gulējis miruonis Etn. III, 18;

3) fliehen
Kabill.: uz akmeņa nesēdēju, nuo akmeņa dairījuos, lai tas mans arājiņš nuo kruodziņa dairījās [(Var.: dairējās, vairījās) BW. 27066]. kāda es dairījuos [Var.: vairījuos, sargājuos, bēgu], tāds man gadījās BW. 26988, 2;

4) Unsinn machen, sich müssig umhertreiben
Bers., [dairēties St.]: kuo tur dairies. Zu li. dairýtis "umhergaffen", dairus "оглядливый, опасливый"; dyrėti "оглядывать тайком",, apr. endyrītwei "ansehen", [nnorw. tīra "stieren, gucken", ae., as. tīr "Glanz" u. a. (s. le. daiļš), vgl. Holthausen IF. XXXV, 132, Bugge PBrB. XXI, 425, Trautmann Apr. Spr. 328, Persson Beitr. 369.

Avots: ME I, 432, 433

dìena: līdz dienai, bis zum Morgengrauen Pas. IX, 320. arī es dienas (ehemals, in der Jugend Dunika) gāju caur sidraba birzi Janš. Apskats 1902, S. 18. dienas vējš Sauken, der Südwind. dìenas gaisma, Tageslicht. dienas zaglis, ein Tagedieb. puķes zied kâ diena Linden in Kurl., die Blumen blühen sehr schön, slima d. (= slimība) auch Sonnaxt. krista d. Mahlup, der Himmelfahrtstag. ziêdu d., auch der Donnerstag nach Pfingsten Saikava. voi munas dieniņas! (Ausruf der Verwunderung) Sonnaxt.

Avots: EH I, 327

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

dzidruôt, läutern, klären Karls.: gaismas plūdu dzidruots Latv. [Refl. - tiês, hell, klar, rein werden Wid.]

Avots: ME I, 549

ẽ̦nuôt, ‡

3) "?": kuŗiem (zirgiem) saules gaisma galvu ē̦nuoja Pas. VI, 162. Refl. -tiês,

1): tas pie kapu vārtiem ē̦nuojies (= rē̦guojies) Pas. XI, 408; ‡

4) = âkstîtiês Trik.

Avots: EH I, 372

gàisuma, lokal (Ostliv.) für gaisma BW. 3987; 6528; 8273; 12595; 1368; 18523; 23261, 1; 35760; Spr.; [gaisums L., Und. Psalm. 30, 41 u. a., = gaišums].

Avots: ME I, 588

ģìedrs ² [Nerft, Wessen], heiter (vom Himmel): kad gaisma svīda, bij gaisi ģiedri Plūd. LR. IV, 6. - Aus li. giẽdras entlehnt; vgl. das echt le. dziedrs.

Avots: ME I, 701

gulêt,

4): zirgs gulēja (war krank an)
ienāšus Linden in Kurl.;

7): jūs guliet viņam pŗiekšā pēc viņa nelabiem darbiem, ihr entschuldigt ihn wegen seiner schlimmen Streiche
Kalz. n. BielU. Refl. -tiês, ‡

2) da gaismai gulies Līvāni, man pflegt bis zum Tagesanbruch zu schlafen.

Avots: EH I, 417

ìedegt,

1) intr., anfangen zu brennen:
ugunis neiedega, kad nav laba kūrējiņa BW. 31067;

2) intr., einbrennen (von der Sonne);

3) tr., anzünden:
iede̦gtas lampas gaisma MWM. VIII, 394;

4) iedegt acīs, in die Augen stechen
U.; gefallen A. - Rahden. Refl. - tiês, anfangen zu brennen: Sprw. izpūsta svece neiede̦gas. darvas mucas iede̦gas Zeif. III, 2, 24.

Avots: ME II, 9

ìekļũt, hineingelangen: slimības dīgļi iekļūst cilvē̦ka miesās Tuberkuloze 5. lai gaisma varē̦tu iekļūt Konv. ² 453. iekļūt raduos, sich verschwägern: tāduos raduos nevar vis ik˙katrs iekļūt De̦glavs Ve̦cais pilkskungs 49.

Avots: ME II, 28

ìemir̂dzêtiês, aufleuchten, erglänzen: viņa acis ļauni iemirdzējās A. XXI, 505. kauju ē̦nas bālganas te zūd, te iemirdzas Vēr. II, 851. zieduonis nāk! iemirdzas katra mala Kārstenis Gāju p. 19. Ungew. das Aktiv ìemir̂dzêt: viņas ē̦nās iemirdz gaismas dzirkstele Treum.

Avots: ME II, 45

iẽplats, ziemlich breit: pūķis izskatās kâ ieplats gaismas atspīdums LP. VII, 716. Adv. iẽplaši, geräumig Spr.

Avots: ME II, 52

ìesùkt, tr., einsaugen, absorbieren: apakšējās gaisa kārtas iesūc zināmas daļas baltās saules gaismas Konv. 385. Refl. - tiês,

1) sich einsaugen, sich hineinziehen:
zē̦ns palika laivā iesūcuošuos ūdeni ārā sme̦ldams Lautb. viņa iesūcās karstām lūpām viņam vaigā A. XX, 250;

2) sich einen Rausch anlegen:
viņš tagad iesūcies.

Avots: ME II, 74, 75

izàust [li. išaũšti], intr., tagen, anbrechen: diena, gaisma izaususi. gaid[a] dieniņu izaustam Ltd. 1298. izausa trešās dienas rīts Stari II, 329. īsa, īsa, Jāņu nakts...: te satumsa, te izausa BW. 32891.

Avots: ME I, 713

izẽ̦nuôt,

1) tr., beschattend zerstören, vernichten:
kuoki izē̦nuo labība Ahs. bē̦rzi viņu (uozuolu) būšuot izē̦nuot Brig.;

2) Schatten werfend etw. hervorbringen:
bildes brīnišķīgas gaismas stari izē̦nuo Pump.;

3) in Schatten stellen, übertreffen, ausstechen:
tā varēja jaunu jaunuo izē̦nuot Degl. le̦pns uz tādu bē̦rnu, kas visus citus izē̦nuoja Alm.;

4) ausschattieren
Dr.

Avots: ME I, 735

‡ izgaisêt,

1) = izgaisinât: viņš nezin kur izgaisējis atslē̦gu Lis., Ramkau;

2) = izgàist, pazust Ermes, Salis: gaisma izdzisa un pulvers izgaisēja Mekons Bar. M. (1870), S. 20.

Avots: EH I, 446

izplûst (li. išplústi),

1) intr., aus -, überströmen, aus -, überfliessen, sich ergiessen:
viņš klintis sitis, ka upes izplūdušas Psalm 78, 20. pa muti izplūda asinis Vēr. II, 443. saldas smaršas izplūda JR. IV, 66. gaisma izplūda pa visām te̦lpām A. XXI, 492. re̦snumā izplūdušais skuoluotājs Saul. bet vienīgā skaidrība nuo manas sirds izplūda karstā dieva lūgšanā Latv.;

[2) ruchbar werden
U.;

3) abortieren
U.].

Avots: ME I, 784

izriẽtêt, intr., hervorgehen, ausgehen, aufblühen: spriedumi izriet nuo daudz faktiem Pūrs III, 79. pēc ruožu pumpuriem tai izrietēja vaigi MWM. VIII, 2. tiklab siltums, kâ gaisma izriet nuo de̦be̦su spīdekļiem U. b. 118, 8.

Avots: ME I, 792

izšaũt, tr.,

1) abschiessen, abfeuern, durchschiessen:
tas uz tām ar savu dubultnīcu izšāvis Etn. III, 91. ja raganas mē̦slus plintē ieliek un izšauj III, 57. vīrs tukšs kâ izšauta plinte MWM. X, 807. ceļš taisns kâ ar luodi izšauts Kaudz. M.;

2) ausschiessen, ausrotten:
mednieki izšāvuši visus putnus;

3) verschiessen, verfeuern:
visu šaujamuo;

4) hervorschiessen, herausstrecken, durch -, ver-, herausschieben:
[izšaut atspuoli Bauske, N. - Peb.] gaisma jau starus izšauj Dünsb. graudiņš pārsprāgst, saknītes izšaudas uz visām pusēm Liev. Krišus izšāva galvu nuo ūdens Dok. A. viņš izšāva mēli kâ lizi. kaktā bija plata izšaujama gulta Vēr. II, 1035. Refl. - tiês,

1) heraus -, hervorschiessen, erscheinen, aufspringen:
nuo akmins izšāvās uguns Richt. 6, 21. zibeņi izšāvās uz visām pusēm A. XXI, 188. zivs izšāvās ūdens virsū, zaķis nuo krūmiem, gulē̦tājs nuo gultas;

2) zur Genüge schiessen:
izšāvāmies visu pavakari. Vgl. li. iššáuti.

Avots: ME I, 810

[izspîdêt, intr.,

1) herausleuchten:
nuo luoga izspīdēja gaismas PS. saule drusku izspīdēja nuo mākuoņiem;

2) zu leuchten aufhören:
zvaigzne izspīdējusi.]

Avots: ME I, 802

II izsvīst, dämmern, hervordämmern: izsvīst gaisma, uzle̦c saule BW. 32539.

Avots: ME I, 809

iztrakuôt, intr., austoben, ausstürmen: vē̦tras iztrakuojušas Rainis. lai rudens iztrakuo MWM. VIII, 81. Gew. refl. - tiês, sich austoben, austollen: nezvē̦ri iztrakuojas līdz gaismai un tad pazūd LP. V, 358. lai viņi iztrakuojas Dok. A.

Avots: ME I, 819

izzibêt,

[1) zu leuchten aufhören;
dzirkstelītes gaisma izzibēja Bers.]:

2) fadenscheinig werden:
drēbes izzibējušas Dond., Ahs., [Bauske, Wandsen].

Avots: ME I, 831

kàunêt, - ẽju, tr., beschämen: kaunē manus ienaidniekus BW. 9123. viņa sāk pa juokam ar pirkstu tevi kaunēt Egl. Refl. - tiês, - uôs od. (Smilt.) - ẽjuôs, - ẽjuôs, sich schämen, sich genieren, blöde sein mit d. Gen. und Akk. der Pers. u. Sache, dem Dativ der Sache und mit nuo konstruiert: lielākās nedziedāja, jaunu puišu kaunējās BW. 836. es ve̦caju bāleliņu ka- tēviņa kaunējuos Ltd. 504. vai tu manas draudzības kaunies? Rol. kaunies pate, tautu meita, savai nieku valuodai BW. 8528, 25460. nuo tēviņa kaunējuos Ltd. 767. acis kaunas nuo gaismas, das Auge ist lichtscheu. Mit dem faktitiv Akk., an dessen Stelle im VL. oft der Gen. steht: Sprw. kaunies kaunu, bīsties dievu. kaunies kaunu! schäme dich! BW. 11502, 18, kaunies kauna 11502, 2; 19305, 1; 21934. [kàunêtiês auch C.; kaũnêtiês RKr. XV, 79 ist fehlerhaft.]

Avots: ME II, 176

kliêdêt [Lis., Nigr.], - ẽju [li. kliedéti "phantasieren" KZ. LII, 287, kliedėjimas Daukša Post. 355, 14], kliêdinât ² [Nigr.],

1) tr., fakt. zu klîst, zerstreuen, entfernen:
lauzt gaismai ceļu, verdzību kliedēt Rainis. blāzma tumsu kliedē naigi A. XI, 484. kam vanags miglas rītu irbes bē̦rnus kliedināja BW. 2573;

[2) kliedêt, vertun, verlieren
U.;

3) kliedêt, intr., umherschweifen
Biel. n. U.]

Avots: ME II, 231

kràsaîns, farbig, farbenreich: krāsaina gaisma. krāsains gaiss, krāsainas debesis Smilt., C., krāsaina drēbe C.

Avots: ME II, 267

kŗaũt: auch Blieden n. FBR. XVI, 103, Lesten n. FBR. XV, 20, Puhren n. FBR. XIV, 46, Ahs., Frauenb., Siuxt, Strasden,

1): errichten, bauen:
muiža... kŗāva jaunus laidarus Janš. Bandavā II, 373;

2): es tev kŗaušu! Frauenb. k. pa kaklu Siuxt. kŗāva bez gala virsū, er prügelte ihn ohne Ende
Lennew. n. BielU.; kŗaujamais, ein Stock zum Schlagen Ahs.: tu dabūsi ar šuo kŗaujamuo pa muguru. Refl. -tiês,

1): sich (von selbst) packen, laden:
manta pati kŗausies pa luogiem, pa durvīm iekšā Pas. XII, 355;

3): auch Siuxt; ‡

4) = kŗaũt 1: paukarē saka k. (Heu auf die Fuhre laden); līdz pā`rbrauca, gaisma bij Frauenb. kad viņi brauca uz tirgu, tad te kŗāvās visu dienu Strasden. kŗaujuoties un paunājuoties uz braukšanu Janš. Apsk. 1903, S. 97.

Avots: EH I, 665

I krẽ̦sla, [nach U. auch krē̦sls], die Dämmerung; vakara un rīta krē̦sla, Abend- und Morgendämmerung. krē̦sla me̦tas, es fängt an zu dämmern. krē̦sla aug, platās Aus. tē̦vs devās, rīta krēslai austuot, uz pilsētiņu A. XIII, 865. ziemas rītuos un vakaruos, gaismai ar tumsu mijuoties, guļ krē̦slas miegu Etn. III, 126.

Avots: ME II, 276

laiksne [Liewenhof], laiksnis [Skaista], N. - Peb.], die See -, Teichrose (nymphaea nuphar) Lub., Druw.: e̦ze̦ruos un upēs baltas un dze̦ltānas puķes - laiksnes Druw., Wid. bālgana gaisma... kâ skautin skāvās ap niedrēm un laiksnēm A. XI, 21. un cik plakani gulēja uz līmeņa zaļās laikšņu lapas un starp tām balti ziedi Poruk, AP. [Mit laiksn - aus * laiksn. -; nebst laiska I, laišķi zu li. laĩšķas, slav. listъ "Blatt", apr. lāiskas "Buch". Vgl. dazu Petersson Ar. und arm. Stud. 91.]

Avots: ME II, 407

laûzt, - žu, - zu (li. láužti), tr., brechen: akmeņus, ce̦lmus, rīkstes, zarus, - pupas, sēnes, - bites. jau pūriņš vāku lauza BW. 7732. nagus lauzt, sich die Finger (vor Kammer) brechen: ķēniņš lauza nagus un tīri ārprātā LP. IV, 73. kaklu l., den Hals brechen: aizgājuši visi kaklus lauzdami LP. V, 133. Sprw.: smiekli kaklu nelauzīs, bez zuobiem riekstu nekuodīs. sirdi, vārdu lauzt, das Herz, Wort brechen LP. I, 156. lauztais gaŗums, die gestossene Länge od. Intonation. Refl. - tiês,

1) sich brechen:
puiši man pakaļ te̦k, savu kaklu lauzdamies BW. 5411;

2) hervor -, losbrechen, stürzen:
nuopūtas lauzās iz krūtīm Laudz. M. smiekli lauzās par viņa lūpām A. XX, 495. asaras lauzās aumaļām pār viņa vaidziņiem Vēr. II, 1295;

3) sich hingezogen fühlen, wohin stürzen, irgend wohin wollen, etwas zu erreichen suchen:
[viņš uz tuo meitu laužas U., er trachtet heftig nach dem Mädchen.] cūka laužas kartupeļuos, kaza kāpuostuos. nu ir laba salabusi, kūmiņās lauzdamās BW. 1611. dē̦ls lauzies pasaulē LP. VI, 527. pruojām sirds kâ lauztin laužas Vēr. II, 691. es pie tevis (tautu dē̦ls) nelaužuos BW. 9019. kas zināt grib, pēc gaismas laužas, tuo ilgi nemānīs Tr.;

5) ringen, kämpfen:
ar stipru neej lauzties, nedz ar bagātu tiesā. viņs bij brangs vīrs, ber vārduos lauzties neprata Neik. bet muļķītis satveŗ cūku un laužas labu laiku LP. Iv, 101. [Nebst lûzt (vgl. auch laûska) zu arm. lucanem "breche auf" (anders darüber Meillet Bull. XXVI, 4), got. uslūkan "aufschliessen", ahd. liochan "vellere", gr. ἀλυχτοπέδη "unzerreissbares Band" (wenn das germ. und gr. k hier auf ide. g̑ zurückgeht) u. a., s. Boisacq Dict. 571, Walde Wrtb. ² 445, Persson Beitr. 201 ff. W. Schulze KZ. XXVIII, 280.]

Avots: ME II, 432

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. ² 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479

liêgs ² Ahs., [Lautb.], Karls., [liegvas BB. XXVIII, 272 aus der kur. Nerung] (li. leñgvas),

1) leicht
[Lng.]: saka: tautās liega dzīve BW. 174. lintītēm darināju, vieglu mūžu gribē̦dama 6019. ai manas zīļuotas, liegajas dienas! BW. 24740. liegus darbus vien dzīvuoju 7117. dze̦mdē̦tājai atpina mātus, lai liegāka dzemdēšana BW. I, S. 192. liegi le̦cu kumeļā BW. 17019. liegi (Var.: viegli) durvis virināt 31255. nakti itin liegi, klusu, ka ne dzirdēt, ne redzēt, atlaidies putns LP. VI, 347;

2) sanft, milde, zart, lieblich:
liega vēsmiņa. gaisma liegiem vilnīšiem lija uz zemi Vēr. II, 589. īstais laiks nav klāt, kad puķītes dīgst liegi Rainis. liegi un raibi smaidīja pļavas Vēr. II, 221. viņas liegās sē̦ras un saldā gaida piepildījās Degl. [Zu got. leihts "leicht", ahd. lungar "schnell", an. lunga "Lunge" u. a., s. Osthoff MU. VI, 1, ff. und Walde Wrtb. ² 424.]

Avots: ME II, 493

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I ^4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502

‡ līkne (Neologismus?), die Kurve: nuoliec gaismas starus nuo ... taisnā ceļa, liek tiem aprakstīt (sic!) zināmu līkni Veselis Daugava 1934, S. 1068.

Avots: EH I, 749

[II male,

1) = màlis L.;

2) "einmaliges Mahlen in der Handmühle":
gaismai austuot es pabeidzu savu mali Annenburg.]

Avots: ME II, 557

‡ māžuot,

1) intr., Zauberei treiben
(mit â ² ) Salis, Seyershof;

2) tr., verzaubern, besprechen:
tādu brūti, kuŗai ve̦cā māte pare̦guojusi nāvi bē̦r[na] vājumā (im Wochenbett), bijis jāmāžuo, lai nemirst un lai viņai nav bē̦rnu Seyershof;

3) bilden, mahlen
Lng. (geschr.: mahjoht). Refl. -tiês (s. ME. II, 589): auch (Zauberei treiben) AP. (mit â ), Salis (mit â ² ), Frauenb. (mit ã ); (Faxen machen) Frauenb. (mit â ² ), Trik. (mit ^â ); "niekuoties; liederlich arbeiten" Orellen (mit â ² ); "jem. das Licht vertreten" (mit ã ) Frauenb.: kuo nu māžuojies man gaismai priekšā? Zur Bed. vgl. auch izmâžuôt.

Avots: EH I, 795

mẽnesniẽks [Serbigal], mēnestnieks BW. 33909, 5 var., mẽnesnĩca, mẽnesnĩce,

1) [mēnesnītis L.] der Mondschein
U., Spr.: mēnesnīcā jauki pastaigāties Mat. Spr.: rej kâ suns mēnesnīcā;

2) der Mond:
spīdi spuodri, mēnesnieks (Var.: mēnesnīca 6823, mēnesnīce 6827)! BW. 18411, 2. kur saulīte ziemu te̦k, tur vasaru mēnesnieks 26635. saule bāra mēnesnieku (Var.: mēnesnīci), ka tas spuodri netecēja BW. 33909, 1. [bālā mēnesnieka gaisma L. W. 1922, V, 2 _2. Im suffixalen Teil vielleicht mit slav. měsęćь zu vergleichen.]

Avots: ME II, 616

mir̂dzîgs, schimmernd, leuchtend: mirdzīga gaisma Dünsb. uzlūkuo mani ar savām mirdzīgajām acīm Vēr. II, 711.

Avots: ME II, 632

muôst [auch PS., Lis., Bl., Kl., Schujen, C., Nitau, Linden], -stu od. -žu, -du,

1) intr., erwachen:
kad rīta gaisma luoguos muost, es duomāju par tevi Akur.;

2) tr., intr., merken
[AP.], hören, aufpassen, verstehen: vai tu muosti, ka atkal esi izdarījis, kâ neklājas? Alm. nuo tā tu ne˙kā nemuod Vēr. I, 7. nabags tuo ne˙maz nemuož, der Bettler beachtet es gar nicht LP. V, 372. ve̦cais ne muost nemuož Aps. zaķis nemuož ne traks LP. VI, 404. kas tev liek tādam lēkt acīs, kuo nemuosti vārēt? Alm.;

3) nach Bl. I, 360 muôst, muôžu, muôdu, wecken [?].
Refl. -tiês, erwachen: muostaties (Var.: muodāties, muožaties), sieviņas! BW. 16347. Subst. muôšanâs, das Erwachen. [Nebst muôdrs s. dies) und muôzs zu ahd. muntar "lebhaft, wach", got. mundōn sis "auf etwas sehen", gr. μαϑεῖν "bemerken, erlernen" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 105 f., Boisacq Dict. 607, Walde Wrtb. ² 475, Trautmann Wrtb. 168 f., Zubatý Sborn. fil. II, 73. - Li. dial. atsimuosti "zur Besinnung kommen"bei Bezzenberger Lit. Forsch. 143 stammt wohl aus dem Le.]

Avots: ME II, 683

mudinât [li. mudinti "beleben, aufwecken"], fakt. zu mudêt I, tr., antreiben, anspornen, anpurren: zirgus MWM. XX, 322. kādi ve̦lti trejdeviņi tavu sirdi mudināja? BW. 14336. viņš tuos, kas vēl snauž, skubinās un mudinās uz lasīšanu Vēr. I, 1304. man sirds mudina uz vemšanu, es wird mir übel ums Herz Sassm. mudināja dzīties pēc gaismas Vēr. I, 1309. Refl. - tiês,

1) einander anspornen, auffordern, ermuntern:
viņi mudinās cits citu uz nedarbiem;

2) sich anpurren etwas eilig zu tun
Spr.: mudinies nu augšām, stehe schnell auf Mat. mudinies pruojām! Kand. - Subst. mudinãjums, die Ermunterung, Anspornung; mudinâšana, das Anspornen, Ermuntern; mūdinâšanâs, das gegenseitige Anspornen, Ermuntern; mudinâtãjs, der Ermahner, Ansporner: Sprw. labs mudinātājs ir pusdarba darītājs. Zu mudrs.

Avots: ME II, 658, 659

nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,

1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;

2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;

3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,

a) er hat lange Nägel,

b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,

a) lange Finger machen, stehlen;

b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,

a) vor Diebstahl;

b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,

a) rüstig angreifen,

[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;

4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;

5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;

6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;

7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;

8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;

9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;

10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;

11) vanaga nagi,

a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;

b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;

12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. ² 851 und Boisacq Dict. 705.]

Avots: ME II, 687, 688

nãkams, Part. von nãkt,

1) kommend, künftig, folgend, nächster:
lai gatava taisījuos uz nākamu rudentiņu BW. 15038. lai guluot nākamu nakti pirtī LP. IV, 161;

2) im Akk. zur Verstärkung von nākt, zur Bezeichnung des wiederholten Kommens:
nāk tautiņas nākamuo BW. 14204. gaisma nāk nākamuo 13668, 2;

[3) zukommend:
tas man nākams U., das kommt mir zu].

Avots: ME II, 698

nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,

1) kommen,

a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;

b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. ² 392;

c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;

d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?

e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;

f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;

g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;

2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;

3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;

4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,

a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;

b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;

c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;

d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;

[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;

f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].

Avots: ME II, 698, 699, 700

nebèidzams, nicht endend, endlos, nicht enden wollend: nebeidzama pļaukstīšana sacēlās zãlē. [nebeidzama gaismas straume līst Asp.].

Avots: ME II, 708

nesẽjs (li. nešė˜jas), ne̦sãjs, f. - ja, mundartlich nesējīša, der Träger, die - in: ne tu mana nasta biji, ne es tava nesējiņa BW. 28741. cilvē̦ks runāja ar nesējiem... vai saviem pavaduoņiem Smilga. Sprw.: lai vārds, kāds vārds, kad tik vārda nesējs. aiziet pie ērgļa, jā, šis būs gan nesējs, er ist bereit zu tragen LP. IV, 11. luogs nuode̦r par gaismas nesēju JR. IV, 195. eglītes od. skuju nesējs: brūte ņēma uz baznīcu līdz mazu eglīti. nuo turienes uz mājām braucuot tā izraudzījās vienu jātnieku par skuju nesēju, kam eglīti nuodeva BW. III, 1, 18. lūgšu tevi panākstuos par eglītes nēsājiņu BW. 15840, 15. krusta nesējs, der Kreuzträger; līķa nesējs,; Leichenträger; nesēja, nesēju māte, nesējīša Bers., Lub., Erl., die Frau, die das Taufkind zur Taufe bringt BW. 1638.

Avots: ME II, 732

ņirbulis,

1) das Geflimmer:
caur zariem laužas saules gaisma, radī-dama uz pe̦lē̦kajām sienām nuoslē̦pumainu ē̦nu ņirbuli Baltp.;

[2) ņirbulis ² "ein kränklicher, siecher Mensch"
Warkl.).

Avots: ME II, 903

nùobleñst Ahs., tr., wahrnehmen, bemerken, [beobachten]: uz vienu reizi muļķītis nuoblenž tālumâ uguntuņu LP. IV, 90. es baltu ē̦nu nuoblendu VII, 242. austrumuos jau var nuoblenst pirmās gaismas švītras JR. VII, 145. [meitas labi būs jānuoblenž, kuŗa būs de̦re̦nāka Janš. Čāp. 17.]

Avots: ME II, 763

nùodzist, intr., verlöschen: dienas gaismai nuodziestuot, tas pārnāca mājā LP. VI, 57. jau zvaigznes sāk nuodzist R. Sk. I, 116. rasa nuodziest, der Tau verschwindet Samiten.

Avots: ME II, 781

nuõe̦na ,* die Abschattierung: spilgtas gaismas un tumšāku nuoē̦nu saskaņa MWM. VIII, 290.

Avots: ME II, 782

nùošķir̃t, tr.,

1) absondern, abtrennen, abteilen:
sijā auzas kumeļam, ar ruociņu nuoškirdama BW. 14576. mati nuošķirti ar celīti MWM. VIII, 43. bē̦rnu nuošķirt, oft mit dem Zusatz nuo krūtīm, nuo pupa, ein Kind entwöhnen: ja nuošķirts bē̦rns vēl kādreiz pupu dabūjuot, tad viņš liels būdams uotru varuot nuoskaust Etn. lI, 144;

2) unterscheiden:
gaisma tur spuodrāka, bet labāk nuošķiŗamas arī ē̦nas Vēr. II, 667. Refl. -tiês, sich absondern, sich abtrennen, auseinandergehen: vai tu nebūsi nuošķīries nuo citiem tik garīgā augstprātībā? Kaudz. jē̦rs būšuot nuošķīries nuo aitu pulka LP. VII, 982. lai tik ļaudis nuošķiŗas Degl. it priecīgs nuošķiršuos, froh werde ich dahinscheiden GL.

Avots: ME II, 866

nùošmĩkstêt, nùošmīkš(ķ)êt, nùošmiukstêt, intr., einen klatschenden, knallenden Laut von sich geben: ragana iesituot pa kājām, ka nuošmīkstuot vien LP. VII, 655. [pātaga gāja pa gaisu, ka nuošmīkstēja vien Infl., Vank.] piepeši nuošmīkst skūpsts uz sārtajām lūpām Poruk. līdz gaismai nuošmiukstēja zaļuozuola galuotnīte BW. 30568. kuoks nuogāzās, zari vien nuošmīkstēja Tirs.

Avots: ME II, 870

nùovārguôt (unter nùovãrguļuôt): ka diena ne˙maz vairs neausīs, ka mūžs būs jānuovārguo bez gaismas Jauns. Raksti III, 331; ‡

2) "vārdzināt" Sirmele.

Avots: EH II, 106

[paàust (li. paaũšti), ein wenig hell werden (vom Tagesanbruch): pagaidi, lai paàust gaisma!]

Avots: ME III, 5

[pablāvs, etwas fahl, matt: pablāva: gaisma, drēbe PS.]

Avots: ME III, 8

[pabust (li. pabùsti),

1) erwachen:
pabudu jau priekš gaismas Rutzau, Nigr.;

2) eine Zeitlang wach sein:
pagājušu nakti pabudis šuodien e̦smu miegains Nigr.]

Avots: ME III, 10

[pal˜ss Nigr., Dunika, Bauske, Schujen, N.-Peb., Sessau, Pl.] (li. pálšas "fahl", [d. alem. falch "falb"], pàlss C., fahl, falb Lis. n. RKr. XVII, 91: palss zirgs ir briežu spalvā Naud., [Ronneb.]. tē̦vs palsuo ķēvi iejūdzis Janš. gaŗām paskrien virpulis palsu puteklīšu Vēr. I, 1364. viņa glāstīja viņa palsuos matus A. XVII, 3. gaisma atsitās pret palsajam sienām Saul. viz palsā gaismā kalnu galuotnes Asp. mieži jau me̦tas palsi Kokn. kamanas slīdēja par palsuo sniegu Vēr. II, 1111. [Vgl. Much IFA. VIII, 265, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 382 f., W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, S. 788, Walde Vrgl. Wrtb. II, 54.]

Avots: ME III, 63

pamatvilciêns,* der Grundzug: gaismas teōrijas pamatvilcieni A. XI, 432.

Avots: ME III, 67

paplaûkt: vaiguos paplauka sārti plankumi Upītis Pirmā nakts 335. smaids ruosījās p. sejā 375. gaisma bija jau labi paplaukusi Janš. Dzimtene III, 77.

Avots: EH XIII, 163

pā`rplûdinât, parpludinât, tr., überfluten, überschwemmen: smaļš lietus pārpludina upi LP. V, 230. viņš redzēja saules gaismas pārplūdinātuo laukumu MWM. IX, 515.

Avots: ME III, 170

pãrsnaikâtiês, sich zu sehr strecken, sich streckend überanstrengen: pīlāgi, nabadziņi, pēc gaismas sniegdamies, ir gan˙drīz pārsnaikājušies Lautb.

Avots: ME III, 177

‡ parudenis Mesoten, parudinis Bērzgale, der Herbstanfang (?): par ne˙vienu gadskārtu nav tāda mīlīga gaisma kâ par parudeni Par piemiņu (1875), S. 389 f.

Avots: EH XIII, 168

pãrvḕrst, pãrvḕrtît, tr.,

1) verwandeln, umgestalten, verändern:
ūdeni par vīnu. [ve̦lns meitas pārvērse par ķēvēm Pas. III, 246. viņa sirds lai tuop pārvērtīta Glück Dan. 4, 13. kas par čūsku ir pārvērtīts II Mos. 7, 15.] pie pārvērtītiem tu rādies pārvērtīts Psalm 18, 27. jaunais likums pārvērsa apstākļus B. Vēstn.;

2) hinüberwenden, hinüberziehen:
es būt[u] savus gaŗus matus pār vainagu pārvē̦rtusi! Ltd. 1170. Refl. -tiês, sich verwandeln, sich verändern: par gaismas bē̦rniem pārvēršas GL. sviests pārvērties asinīs LP. VII, 557. Liena pārvērtījās it kâ sakarsē̦ts, sarkans tē̦rauds Kaudz. M. [Bei Manz. in dieser Bed, auch pārvērt(ies) (falsch?); pārvēries par nežēlīgu Post. III, 161. bē̦das taps drīz lielā priekā pārve̦rtas Post. I, 21.]

Avots: ME III, 187

pavirst (li. pavir̃sti "sich verwandeln"),

1) werden, sich verwandeln:
tas pavirst par jaunu polipu Vēr. II, 1171. kuo iesēju druviņā, tas pavirta vārpiņā MWM. X, 473. kuŗa (pilīte) zemītē nuokrita, tur pavirta sudrabiņš BW. 3909 var. (Var.: šī pavirta sudrabiņu);

2) "?": kas tad nuo tādiem atradumiem jau tagad būtu pavirtis? augstāk pavirsušā mēneša ...gaisma A. 1901, 981.

Avots: ME III, 138, 139

pìecelˆt,

1) zu-, herzu-, hinzuheben, -stellen:
piecel krê̦slu, setze dahin einen Stuhl! U.;

2) aufheben, aufstehen lassen, aufwecken:
(dievs) mani nao gŗūtas slimības piecēlis Evang. gaisma v. J. 1905, S. 13. kas piecels rītā agri? BW.

Avots: ME III, 240

pielūpes "das Tageslicht" U. Beruht in dieser Bed. nur auf einem Missverständnis: U. hat es aus Mag. IV, 2, 133, und hier stammt es aus einer anonymen Schrift "Dienas gaisma" (= Tageslicht), wo S. 8 folgende Phrase vorkommt: nuo daudz pielūpēm nesaraustāma virve taisās, und dies pielūpe ist wohl mit pielups I gleichbedeutend.

Avots: ME III, 269

pìepũlêt, anstrengen: pārāk gaiša gaisma piepūlē acis Straut. Vesel. 22. Refl. -tiês, sich (übermässig) anstrengen: bārenīte, piepūlējusies un piete̦kājusies, iemieg viegli Janš. Bārenīte 15. bij briesmīgi karsts laiks; nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. Subst. pìe-pũlêšana, das Anstrengen: gręmuojamā aparāta stiprāka piepūlēšana Vēr. II, 220; pìepũlêšanâs, das Sichanstrengen, die Anstrengung.

Avots: ME III, 281, 282

piteklis, pite̦kls, piteklītis Bauske, ein wenig: ne pitekļa gaismas A. v. J. 1902, S. 335. negausi ne pite̦kla Etn. 11, 30 (aus Siuxt).

Avots: ME III, 229

plaĩksnîtiês N.-Peb., plàiksnîtiês ² Lis., Golg., Kl., plaîksnîtiês C., Kreuzb., plaiksnuôtiês Etn. IV, 165, (hin und wieder) scheinen, leuchten: varēja redzēt plaiksnāmies smagu saules gaismu A. XX, 644, Salisb. pa miglāju plaiksnījās lē̦na gaisma Saul. I, 58. pie horiconta plaiksnuojās garās strīpās ruožaini debestiņi Stari I, 168. blāzmai caur kuokiem plaiksnuoties Austriņš. grūti bija nuoteikt, kas plaiksnījās viņa sejā. man likās, ka viņš smīnēja Jauns. Urspr. (mit -ksn- aus -skn- ) wohl gleichbed. mit plaikšķîties (vgl. plaisīties, atplaiksnīties und ādas atplaiksnījumi "saplaisājumi") und in diesem Fall zu plaîsa, plîst, plaišķīties; vgl. auch plīksnîties.

Avots: ME III, 314

plāksnît, die schlaftrunkenen Augenlieder heben, mit Mühe blinzeln N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, No 37/38, S. 411. Refl. -tiês, -ĩjuos, (flatternd, unstät) schimmern Bauske: uz luogu stikla plāksnījās uguns gaisma Vēr. I, 1059. rīta gaisma jau sāk plàksnīties ² Kreuzb.

Avots: ME III, 329

I plañkums C., Dond., Selg., Wandsen, Behnen, N.-Peb., Līn., Neu-Salis, plànkums Smilt., Serbigal, PS., Jürg., Arrasch, Wolmarshof, plan̂kums ² AP., Alt-Salis, Widdrisch, Zögenhof, Bauske, plànkums ² Laud., Nerft ( li. plañkumas "Fleck" bei Būga KSn. I, 11), der Fleck: kad grūta sieva, ... izbijusēs, pieķer ar ruoku sev kaut kur pie miesas, sevišķi pie vaiga, tad jaunpiedzimušam bērniņam tai vietā uz miesas e̦suot sarkans plankums BW. I, S. 185. nuoraibuoja luopiem sānus gan sarkaniem, gan baltiem plankumiem LP. VII, 1166. tāds nieciņš kâ plankumiņš Vēr. I, 783. saules plankums Apsk. v. J. 1905, S. 350. punktis, kuras uzķer gaismas iespaidus, tie ir tâ sauktie acu plankumiņi Vēr. II, 76. Wohl ein Lituanismus resp. Kuronismus (vgl. pluocis 2); und als ein solcher etwa zu an. flengja "peitschen" (vgl. semasiologisch ahd. flec "Schlag, Fleck, Stück Land")?

Avots: ME III, 319

I plaûkt Serbigal, Preili, Nerft, KL, Kr., plaûkt ² Līn., Salis, Ruj., AP., plàukt Neuenb., -kstu, -ku (li. pláukti "schossen, Ähfen bekommen"), ausschlagen, spriessen, sprossen, aufblühen, gedeihen: plaukt, bet neuzaugt. plaukst vārpas tzrumā Skalbe. ... kur tuomē̦r iekšā tik daudz plaukstuoša spē̦ka Vēr. I, 1154. puisim dzīve vare̦ni plaukusi, - palicis bagāts LP. VII, 447. - diena plaukst U., der Tag bricht an. gaisma plauka (es wurde hell) BW. 9269. - Subst. plaûkšana, das Spriessen, Sprossen, Blühen, Gedeihen; plaûkums, das Ersprossene, Aufgeblühte; das einmalige Spriessen, Blühen, Gedeihen. Gegen die Annahme Kurschats Wrtb. (unter pláukstu) und Johanssons KZ. XXXII, 499, die urspr. Bed. sei "haarig werden" (zu li. pláukas "ein Haar"), sprechen die te. Nebenform plûkt und der Umstand, dass le. plauki resp. plaukas nicht "Haar" bedeutet. Zu einer Wurzeiform (balt:) plauk "breit" (vgl. plauks III und plàukts)?

Avots: ME III, 326

plest Lautb., Behnen, Bauske und plèst (li. plė˜sti "ausbreiten"), plešu und plèšu, plētu und pletu, ausbreiten, ausweiten, weit aufmachen: audz, liepiņa, plet zariņus! BW. 7569. pilsē̦tas plēta savu varu pār. zemju zemēm Konv.2 1057. saules riets pleš savus sarkanuos spārnus Akurater. it kâ negribē̦dams savām acīm ticēt, [viņš] tās pleta un pleta De̦glavs Rīga II, 1, 545. plèst ruokas vaļā. Refl. -tiês, sich ausbreiten, verbreiten, überhand nehmen, sich weit öffnen: Sprw. juo sūdu min, juo sūds plešas. stiepies gaŗa, pleties (Var.: plēties) plata, mana driķu karašiņa! BW. 8116. pār zemi sāka vakars plesties Rainis. plešaties plaši, vārti! BW. 18611 var. gaisma plešas (= àust). Zu plats (s. dies), ir. lethaim "erweitere" u. a. (bei Stokes Wrtb. 246 f.).

Avots: ME III, 337

plētiniês, zur Verstärkung von plèsties: gaisma plētinies plētās Rīg. Av.

Avots: ME III, 342

I plētne,

1) auch plētene U., ein grosses Areal U.;

2) die Flussmündung, wo sie am breitesten ist
Peb.: izgājis gan sūnekli, gan plētni e̦ze̦ra galā Plüd. LR. IV, 559;

3) die Fläche (?):
auga zaļajam lapu kātiņam tik˙pat vajaga gaismas, kâ lapu plētnei Vēr. II, 718.

Avots: ME III, 342

plūsmuôt,* strömen, sich ergiessen: gaismas jūra apkārt plūsmuo Druva II, 700. laimes un sāpju plūsma plūsmuoja caur maniem luocekļiem Stari II, 905.

Avots: ME III, 363

raudzeknis Selsau, auch raudzeklis, das Vorbild, Muster: ņemiet, tautas, raudzeknīti ve̦cajā māsiņā! kâ darīja ve̦cā māsa, tâ jaunās pakaļā BW. 12166. raudzekņam vien atvežu nuo tās puses meitiņām. ja būs laba šī ve̦de̦na, vedīs citas pakaļā 18696, 2. visi te̦k raudzīties bārenītes pūriņā; bārenītes pūriņā daudz skaistu raudzeklīšu (raudzeknīšu 25220) 4956. aude̦kli e̦suot... austi pēc daž˙dažādiem raũdzekņiem Janš. Dzimtene ² III, 261. šuos Latvijas gaismas spīdeklus ņemt sev par raũdzekni II, 468. Zu raudzît.

Avots: ME III, 485

III riest (li. riẽsti, prs. riečiù, winden, rollen, wickeln), prs. - žu (U.) od. - šu (Erlaa, Sessw. n. U.), prt. -tu U., tr., intr.,

1) (auch prs. -stu), abfallen, sich trennen
U.: asaras riež, Tränen fliessen U. saujā riest asariņas BW. 22816. viņš... plakstieniem saspieda riestuošuo sajūsmas asaru Seibolt;

2) abfallen lassen, (Tränen) vergiessen:
visi, kas sē̦ruo, kas asaras riež Rainis. es neriestu (Var.: nelaistu, nenuoriestu) mūdiņā vienas gaudas asariņas BW. 1206, 1;

3) rìest ² Kl., Druw., Tirs., rìest C., -šu, -su (Nötk., Tirs.) od. -tu (Jürg., Buschh.), riêzt ² , -žu, -zu Karls., eine 2. sg. imperat. neried BW. 6479, 1 var., mehrere Halme treiben
Kl., stauden; Wurzeln, Ranken treiben, entwickeln: re̦tie rudzi augdami rieš ce̦rus Tirs. n. RKr. XVII, 75. kupluoja... rudzi..., riezdami nuo viena grauda ve̦se̦lu čumuru stiebru Janš. Dzimtene ² I, 217. kārklu krūms rieš atvases uz visām pusēm Jürg. rudzītis vārpu rieta BW. 27958, 4. auziņa krūmu rieš 7742, 1 var. audz, miezīti, riet krūmiņu! 32529, 3. labība krūmu rieš Buschh. puķīt[e] auga, krūmu riete (Var.: rieze) BW. 6479. es būt[u] audzis, krūmu rietis sudrabiņa ziediņiem 28196. mirte riež (prt. rieza) daudz pumpuru Memelshof. kaitīgie dīgļi varējuši... riest tik kuplu krūmu Vēr. v. J. 1904, S. 615. skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53. tas... zarus ik˙gadus kuplāki riež R. Sk. II, 37. saule pumpurus rieš Stari I, 97. nu pupiņas ziedus rieta BW. 11372. - attīstība riesīs un briedinās tuoties plašaku krūmu A. v. J. 1900, S. 926;

4) riest, -šu, -tu, das Sieb in die Runde schwingend Unkraut u. Spreu vom Korn absondern
Wolm.;

5) ausbreiten, verbreiten:
drānas rieš ruožainas gaismas švītras Stari I, 144. rieš meži me̦lnuo ē̦nu Juris Brasa 152. spuožie lemeši riež šķiļuot uguntiņas Bārda. aizspēra kuģus pa bangām, aukpūtu riestām Seifert Chrest. III, 2, 113;

6) riest Spr., N.-Bergfried, rìest ² Kl., Prl., Laud., riêst ² Karls., -šu, -su (-tu Kalleten und Sessau (mit iẽ), Ruhental, Daudsevas, Kl., Salwen, Memelshof, Neugut, Golg., Lös., Odsen, Festen, Meselau, Bers., Laud.), riest ² , -žu, -du Laud., Odsen, rìezt ² , -žu, -zu (Fehteln) aude̦klu, den Webstuhl mit Garn bespannen
Lennew., (prt. riesu) Vank., Kl., das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen U.; aude̦klu riêzt ² (riežu, riezu) "pagriezt buomi, lai me̦ti paiet uz priekšu" Sessau;

7) vēsti riẽst (Nigr.), -šu, -tu, Nachricht geben:
dievs tautām vēsti rieta VL. aus Lubn. jau zīlīte vēsti riete (Var.: saule vēsti atsūtīja), jauni radi bāliņuos BW. 1257, 1. kas tautām vēsti rieta (Var.: ziņu nesa)...? 14602; senden Nigr.: kam riet manu augumiņu cit[u] āriņu maliņā? VL. aus Lubn.;

8) de̦gunu riest, eingebildet sein
Infl. n. U.; die Nase hoch tragen;

9) "?": Kaupuram patmīlība riesa Seibolt;

10) "?": man saknes se̦nu laiku zemē riest Druva I, 562;

11) riêzt ² , -žu, drehend anhäufen:
pati riezu (smiltis) kalniņā MSil.;

12) "zu Ende gehen":
dziesme rìest ² (prt. riesa) Warkl. Refl. -tiês,

1) = riest 1: pavediens (vērpjuot) nuost vien rìešas Wolmarshof. acīs sāk asaras riesties Juris Brasa 262. acīs asaras rietās Poruk V, 101. asaras pār vaigiem riežas Ģētes dzejas 31;

2) stauden, sich entwickeln, spriessen:
riešas lapas pirmās JR. VII, 78. krūms rietas plašumā Jürg. nezāles... riezdamies un ple̦zdamies . . . L. A.;

3) sich bilden, entstehen, werden:
negaiss duobji riešas Brands 147. tē̦ls vienmē̦r viedamaks riežas Vēr. 131;

4) "?": ar līkumu taciņa riežas MWM. VI, 648;

5) sich absondern beim Sieben (vom Unkraut)
Wolm. Nomina agentis: rietējiņš (zu riest 3): rudzis krūma rietējiņš BW. 7742; (zu riest 4) riêsējs ² "Sleber" Kav. Zu rist II; ries- neben riet ist eine leicht verständliche Neuerung (vgl. z. B. prt. centuos neben censuos zum inf. censties). Dem neben riet- vorkommenden ried- entspricht li. riedėti "rollen" (intr.) Lit. Mitt. V, 277, Niemi 1,5; 33,5, LitMnd. I, 66 und 270 oder ridėti Niemi 1134; zu riez- vgl, z. B. prt. blenzu neben blendu und blensu (inf. blenst).

Avots: ME III, 546, 547

riẽtêt (li. rietė´ti "rollen", prs. rietù Büga KSn. I, 261) Karls., Lin., Iw., rietêt ² Kl., Kr., -u od. -ẽju, -ẽju,

1) intr., rollen
Biel. n. U.: asariņas rietēt riet Plild. Rakstn. II, 256; meldija vairs neriet, die Melodie gelingt, fliesst nicht mehr Kronw. n. U.;

2) wälzen
Bielenstein Holzb. 399;

3) tr., voller machen
Biel. n. U.;

4) voller werden;
(riẽtêt) zufliessen Bl., C., PS., zuschiessen (auch fig.): piens rietē U., die Milch schiesst zu. guovs neriet U., die Kuh gibt keine Milch, guovij tesmins riet (füllt sich mit Milch) Grünh. riet guovs rītā, riet vakarā BW. 29525. rieti, rieti tu, guosniņ, man nav vaļas rietināt! 29526. par tesmenaiņām, rietuošām guovīm RKr. IX, 15. jauns spē̦ks man riet un sparība iz brīvas pasaules Rainis;

5) riẽtêt PS., hervorkommen, hervorbrechen, aufgehen
U.: gaisma rietē, das Licht bricht an, es wird Tag U. mana laime rietē, mein Glück blüht auf St.;

6) riẽtêt PS., rìetêt C., untergehen (von der Sonne):
jauks vakars, saule aiz priediena riet Janš. saule taisījās rietēt Vēr. v. J. 1903, S. 52. kam, saulīte, spuodra lēci, kad tik spuodra nerietēji? BW. 6556. nav saulīte rietējuse, jau rasiņa ābuolā 8704, 2 var. riet saulīte vakarā, meža virsus puškuodama 33879 var. riet saulīte rietē̦dama, ze̦lta zarus zaruodama 33879, 4. Zu rist II, riest II und III; anders (zur Wurzel von rîts) Persson Beitr. 769 f.

Avots: ME III, 549, 550

rìets ² Golg., Lis., auch riẽta Amboten, Jürg., Plur. rieti, gew. in der Verbindung saules r., der Sonnenuntergang: priekš, pēc saules rieta, vor, nach dem Sonnenuntergang. saule laidās uz rietu, die Sonne näherte sich dem Untergang A. XX, 404. saulīte vairs galvas nesvilināja, bet taisījās jau uz rietu Seibolt. saule tuvu pie rietas (wird bald untergehen) Apsk. v. J. 1903, S. 439, Golg., Druw., Odsen, A.-Schwanb. (zvaigzne) pēc saules rieta parādās rietumuos pie debesīm A. v. J. 1898, S. 242. atsārtums nuo tāļās saules rietas A. v. J. 1899, S. 16. sarkanie saules rieti Vēr. I, 1223. rieti aizdedza visu pilsē̦tu: jumti liesmuoja, luoguos šaudījās sarkanas gunis Ezeriņš Leijerkaste II, 38. nuo ausas līdz pat rietai A. v. J. 1900, S. 405, vom frühen Morgen bis zum späten Abend (eig.: von der Morgendämmerung bis zum Sonnenuntergang). nao rīta ausas līdz pat vē̦lai saules rietai A. v. J. 1899, S. 17. - Bei Asp. gaismas rieti- die Morgendämmerung.

Avots: ME III, 550

rūģe "?": kāda tur gaisma, - rūģe vien Veselis Saules kapsē̦ta 119.

Avots: ME III, 568

I saàust, aufgehen (vom Licht): rīts, gaisma saausa.

Avots: ME III, 590

II saaûst, tr.,

1) zusammenweben, webend verbinden:
bija skumība un jautrība saausta kuopā Evaņģ. gaisma v. J. 1905, S. 15;

2) viel fertigweben: viņa saaudusi četrus baķus aude̦kla;

3) längere Zeit weben.
Refl. -tiês, zu sammengewebt werden, sich webend verbinden: pavedieni saaudās par. , . vilnāni Jauns.

Avots: ME III, 590

sabêgt, ‡

2) weniger, kürzer werden, schwinden
Strasden: uz rudeni jau dienas gaisma sabē̦g.

Avots: EH II, 396

sakàuninât: (fig.) gaisma viņa acis sakaunināja Sārts Jaun. Ziņas 1938, № 65.

Avots: EH XVI, 416

samirdzêt, aufschimmern: uzcēluos, kad rīta gaisma tikkuo samirdzēja Ruj.

Avots: ME II, 686

sanêt Gr.-Jungfernh. n. U., Kreuzb., N. -Schwanb., -u od. -ẽju (Etn. II, 51), -ẽju, intr., summen U., schnurren V.: gaisma nāca... kâ bitīte sanē̦dama VL. muša sanē̦dama liduoja pa istabu Krišs Laksts. bišu dārzs apklusis sanēt Etn. III, 189. Uogre te̦k dunē̦dama, Daugaviņa sanē̦dama BW. 30710, 3. kamanu slieces sanēja Purap. zeme sanēja maigi Veselis Saules kapsē̦ta 62. Nebst senêt vielleicht zu ir. sanas "Flüstern" und la. sonus "Schall"; doch kann la. sonus auch zu ai. svánati "tönt" usw. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 524 f.) gehören. Vgl. auch got. siggwan "singen" usw. Ob hierher auch li. III p, prs. senauja "tuščią kalbą kalba" (Viltis 1908, 78) gehört?

Avots: ME II, 693

satrikuôt, eine gewisse Zeit hindurch schlagen (vom Gesang der Nachtigall): lakstīgala satrikuoja līdz pat gaismai.

Avots: ME III, 765

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773

šàusmības ² : auch Singularformen: drīz paradīzes gaismas tīta, drīz dziļu nakšu šausmības Fausts (1936) 66.

Avots: EH II, 623

sìlˆts (li. šil˜tas) Wolm., Serbigal, AP., Neuenb., sìlts ² Kl., Prl., Nerft, Preili, silˆts ² Ruj., Salis, Iw., Līn., Deg., warm: s. laiks; s. ūdens. Sprw.: silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. viņam jau bija silta galva Saul. I, 225, er war schon angeheitert, betrunken. kļūs silts pie ādas St., tu tiksi silts pie ādas od. tev duos siltumu uz ādu, du wirst Prügel bekommen U. nepalika silta pie dvēseles L., man nahm alles, es blieb kaum das liebe Leben U. Subst. sìltums (li. šiltùmas), sìltuma ² Prl. n. FBR. VI, 94; Sussei n. FBR. VII,140, Stockm., Lub., siltuma Spr., die Wärtne: gaismas un siltumas daudz Valdis. tuos apņe̦m siltuma tik maigi jauka Juris Brasa 285. tālu, tālu dūmi kūpa, man ātnāca siltumiņa BW. 10739. es pie jauna (sc.: brūtgāna) pieguļuos kā pie jaunas siltumiņas 15705, 15. -siltumu mest, Wasser auf die heissen Badstubensteine giessen Etn. I, 30. - siltumas zābaki Kaudz. M. 36. Altes Verbaladjektiv zu silˆt.

Avots: ME III, 840

šķiêdra (li. skiedrà "Span") AP., Kl., Lös. (die Holzfaser, im Gegensatz zu šķiêzna, Flachsfaser), Neuenb., Serbigal, Wolm., šķiêdra ² Iw., Ruj., šķiedra U., šķiêdre Preili, šķiêdrs ² Bershof, Bl. ("Flachsstengel"), Dond., Kabillen, Nigr., Plur. šķiêdri ² Līn., šķiedri U., šķiedris, der Harl, (šķiedra Grünw.) Flachsstengel; die Flachsfaser, Faser überhaupt U.: māmiņ[a] auda zēģelīti linu šķiedres lasīdama BW. 30945. plūc, māsiņa, lasi šķiedrus! 28475. nuo viena liniņa deviņi šķiedri, nuo viena šķiedrīša deviņas spuoles 6897. es ar vienu šķiedri aptē̦rptu visu ķēnesti Pas. IV, 374 (aus Lixna). ne̦rvu šķiedra Vēr. II, 406. mēnešmaliņa kaisīja vieglas gaismas šķiedras A. Brigader. Zu šķiêst.

Avots: ME IV, 51

šķil˜t (li. skìlti "Feuer anschlagen") AP., Dond., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šķìlt ² Kl., šķil˜t ² Dunika, Nigr., Selg., šķiļu, šķĩlu Wolm. u. a. (auch in Dunika und Selg˙!) resp. šķîlu ² Nigr. od. šķilu [in der Bed. 1 Dond., Saikava (hier in der Bed. 3 šķìlu ² ), Wandsen, Warkl.],

1) Feuer anschlagen
U.: tautu zeme akmeņuota, guni šķīla staigājuot BW. 7417. akmens šķīla uguntiņu 9990. (kumeliņi) kājām šķīla uguntiņu 13646, 8. uguni šķildams meitu... pamanījis LP. IV, 211. Sprw.: škiļ, ka dzirksteles vien iet gaisā RKr. VI, 181. pē̦rkuons šķiļ zibeņus Celm. viņa skatieni šķīla zibeņus MWM. X, 179. gaismas liesmas nāvi šķiļ Plūd. Uz saul. tāli 79. šķiļamie, die Werkzeuge zum Feueranschlagen: ieiet kruogā... uzpīpuot, ja pašam nav šķiļamuo klāt Janš. Bandavā II, 67;

2) malku šķil˜t, Holz spalten
Gramsden;

3) sich aus dem Ei herausschälen lassen, machen:
tikkuo šķiltus cālīšus Etn. II, 123. vanags prasa zīlītei: kur tu tādus bē̦rnus ņēmi? pate šķīlu, pat[e] perēju BW. 2579, 2. Sprw.: ne šķilts, ne pe̦rē̦ts JK. II, 584; te šķilts, te pe̦rē̦ts Br. sak. v. 1110. (fig.) kur tie mani brūtgāniņi? vai bij šķilti, vai pe̦rē̦ti, vai palika vanckaruos? BW. 8607 (ähnlich: 15633; 18923). šķilti, pe̦rē̦ti, alle ohne Unterschied, Hinz und Kunz: pasaku teicējs... visus, šķiltus, pe̦rē̦tus - vai tie lielie, vai mazie kâ burtin apbūris Lautb. Luomi 198. ja vārtus neaiztaisīsi, tad vilksies caur šķilti, pe̦rē̦ti Grünh.;

4) sprühen lassen, aufgeregt sprechen:
(barga mātes meita) šķiltin šķīla valuodiņu BW. 11156 (ähnlich: 5418). sāk raisīties... mēles, šķilt juokus un atjautas RA.;

5) par muguru šķilt, einen mit einem Stock über den Rücken schlagen
Mag. XIII, 2, 43, U. Refl. -tiês,

1) sich mit dem Feueranschlagen abgeben:
ap tuo tu vari šķilties kâ ap kramu A. XX, 12;

2) (auf)sprühen:
zibiņi šķīlās LP. VII, 472. kâ dzirksteles šķīlās sentences Upītis Sieviete 41;

3) sprühen; aufgeregt ausgesprochen werden:
vārdi viņam šķiltin šķīlās Juris Brasa 304. Lūsiņai darbs šķiŗas un valuoda šķiļas Janš. Bandavā II, 396;

4) sich aus dem Ei, aus der Puppe herausmachen
U.: cālis sāk šķil˜ties ārā nuo uolas Dunika. Zu šķelˆt; zu šķiltiês 4 vgl. auch Jokl WuS. XII, 70. Nach Bartholomae Airan. Wrtb. 516 hierher vielleicht auch av. garǝmö -skarana "ein bei der Feuerung gebrauchtes Gerät".

Avots: ME IV, 40

skruõtêt,

1): auch Drobbusch, Luttr., Nötk., Orellen, Peb., Roop, Seyershof, Smilt., Widdrisch, (mit ùo ² ) Aahof, Bers., Druw., Ekengraf, Fest., Golg., Holmhof, Laud., Lis., Lös., Mar., Prl., Sauken, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Stom. u. a.;

2): leicht schlagen ("mit einem
skruošu maks einen Jäger, der gepudelt hat") Schrunden, prügeln Trik.;

3): "(eine Metallplatte) entzweihauen"
MSil.;

4): auch Nötk. ‡ Refl. -tiês Saikava, verdorren:
kuokiem biezumā zari skrùotējas ² gaismas trūkuma dēļ. Subst. skruõtējumi Seyershof, Getreideabfälle (beim Mahlen).

Avots: EH II, 514

slaîks Kl., Prl., Gr.-Buschhof, C., PS., Sissegal, Kr., slaîks ² Karls., Iw., Bl., Adv. slaîki,

1) lang gestreckt, schlank; gefügig, hübsch in die Augen fallend
U.: Sprw. slaika kâ kārts. mātes kurpes slaikas, gaŗas BW. 16970,5. māmiņai tievi pirksti, slaiku (Var.: slaidu) laida pavedienu 7080 var.;

2) reichlich, genügend:
slaiks pūrs, volle, reichliche Aussteuer U. slaiki izgulēties līdz pulksten 8 nuo rīta Zuobg. Kal. 1893. slaiki izdancuoties Pas. I, 328. viņam slaika ruoka, er gibt gern Sissegal n. U.;

3) schnell:
slaiki laidu kumeliņu, lai varē̦tu apraudzīt līdz gaismai meitu māti BW. 13268', 30;

4) ratiņš šlaiki ne̦s, das Spinnrad spinnt lose
U.;

5) "=lē̦ze̦ns": slaika jūŗa Pabbasch. Subst. slaikums, die Schlankheit U. Wenn von einer Bed. "glatt" auszugehen ist (vgl. slaîds), wohl zur Wurzel von slaika; vgl. auch slieka und Leskien Nom. 188 und 224.

Avots: ME III, 913

‡ šmãžuôtiês Dunika "vairākkārt aizliekties vai aizstāt gaismai priekšā".

Avots: EH II, 648

šmiẽžâtiês "plātīties priekšā, gaismas">stāvēt aiz gaismas" Gramsden. Wahrscheinlich ein Lituanismus.

Avots: ME IV, 85

spīguôt Wid., spĩgât Nigr., glänzen, leuchten: jāņugunis spīguo Rainis. šķē̦ps un bruņu zvīņas mēness gaismā auksti spīguo id. zeltītais apkalums spīguo MWM. VI, 85. acis spīguo kaislībā A. XI, 551. blāzmaini spīgāja luktuŗu gaisma Upītis Sieviete 192. Zu spĩgulis,

Avots: ME III, 1003

spir̃dzinât C.,

1) spirdzinât L., St., U., (mit ìr ² ) Kl., spirdzêt, -u (?), -ẽju, tr., erfrischen, erquicken:
spirdzin[i], dieviņ, tuo zâlīti, kas nuovīta saulītē! spirdzin[i], dieviņ, tuo meitiņu, kas palika sērdienīte! BW. 4266 var. avuotiņš viņus spirdzina Niedra Zemn. dē̦ls 24. atmiņa vē̦sa kā asaras viņu spirdz (?) MWM. X, 579, gaismas rieti . . . aizkusušās krūtis spirdz (?) Asp. šis avuots mūžīgais, kas dvēseili spirdz(?) Juris Brasa 196. mitrums... ziedus spirdz (?) MWM. VII, 178;

2) (ironisch: munter, flink machen?) quälen:
lē̦t[i] auguse tautu meita, nu es tevi spirdzināšu (Var.: mēs tevi spirdzīsim, muocīaim) : dienu likšu mežā braukt, puõdu vērpt nedēlā BW. 22518, 1. Refl. -tiês, sich erfrischen, erquicken: kruogā atbraukuši raudzīja spirdzināties Aps. VII, 13. luopiņi ganībās liksmi spirdzinājās Kaudz. M. 165. Subst. spirdzinãjums, die Erfrischung: viņš iznesa puisim spirdzinājumu MWM. VI, 261. Zu spirgt.

Avots: ME III, 999

spir̃gans Dond., Bershof, Nötk., frisch, munter; erfrischend, erquickend: spirgans sārtums Baltpurviņš I, 133. spirgans . . . spē̦ks Jaunības dzeja 90. dzīves dvaša spirgana Akurater Astras 39. gaismas spirganu malku MWM. X, 249. spir̃gans vējš Jürg.; ziemlich frisch (mit ir̃ ) Salis, Widdrisch, Wandsen.

Avots: ME III, 999

spuôdrs C., Kl., Prl., Lös., Kr., spuôdrs ² Iw., Bl., Adv. spuôdri, blank, glänzend, hell, durchsichtig, rein U.: spuodru guntin[u] . . . iededžu BW. 15030. kam, saulīte, spuodra lēci, kad tik spuodra netecēji? 6556. spuodra gaisma Vēr. I, 1166. spuodras actiņas Austr. kal. 1893, S. 45. Subst. spuôdrums, die Blankheit, der Glanz, die Reinheit. Vgl. spuôds.

Avots: ME III, 1034

stars, stara L., ein quer ausstehender Ast U.; ein schmaler Streifen; der Strahl; saules stars, der Sonnenstrahl. gaismas stari A. XI, 76, Lichtstrahlen. (fig.) atausa... cerības stariņš RA. izgruozīt savus matus staru stariem MWM. VI, 698. ūdeņa stars, der Wasserstrahl Wid. trim stariem (Var.; starām, straumēm) upe te̦k BW. 10863. Vgl. stara.

Avots: ME III, 1047

strē̦la,

3): "svītra (pie debesīm)" Lemb. (mit ê̦ ² ); "svītra": drēbē var būt strê̦las ² Salisb. ābuoliem tādas sarkanas strê̦las ² iekšā Seyershof. savādas gaismas strē̦lām Daugava 1937, 172. saules strē̦lām (Strahlen?) E. Grünberga Zvārguļi 28. lietus nāk strè̦lām Jürg.; eine Schramme (mit ê̦ ² ) Lemb.; saplēsa kre̦klu strē̦lās A. Upītis Kailā dzīvība 28;

4): der Feifel
(strē̦las) Trik.; kad te̦lē̦nam strè̦las ² ir, tas krīt zemē un spirinās Mahlup. par cilvē̦ku, kas nemierīgi staigā, saka, ka tas iet kâ ar strē̦lām ebenda.

Avots: EH II, 587

strē̦la (li. strėlà, slav. strĕla, ahd. strāla. "Pfeil") U., (mit è̦ ² ) Kr., strēlis U., strēles U.,

1) strē̦la Bielenstein Holzb. 595; Stāsts Krieviņ. 9, strēle (li. strėlė˜) J. Allunan, strēlis Bielenstein Holzb. 595, das Geschoss, der Pfeil :
šī kâ izšauta strêle ² klāt Janš. Bandavā II, 111, vārduos paslē̦ptā asā strēle bija vē̦rsta pret... brāli Dzimtene ² I, 378. it kâ palma..., zibens strēles skaldīta Asp.;

2) *strēle od. * strēlis "?" : ar cē̦liem strēļu luogiem MWM. VI, 335;

3) ein Streifen
(strè̦la) Salisb.: padebešu strè̦las ² Ruj. padebeši sadalījušies strè̦lām Jürg. debesis vienās strē̦lās Salisb. mākuoņu strēles MWM. VI, 912. šaurā gaismas strē̦lā Veselis Daugava I, 432. gaiša zibens strē̦la Pē̦rkuondē̦ls; ein Streifen im Zeuge U.; strè̦la ² Gr. - Buschh., der Windstoss, die Luftströmung : nuo meža virsū uzpūte silta strē̦la. pa gaisu iet strē̦las; lietus strè̦la, ein Regenguss Jürg.; strè̦la ² Saikava, ein Wasserstrahl; strē̦las ² miesā Ruj. "= pušumi";

4) strē̦las, sich plötzlich einstellende Krankheiten
Etn. I, 29; strè̦la ² Meselau, strè̦las ² Gr. - Buschh., strēles Plm., der Feifel, eine Drüsenkrankheit beim Vieh U.; strē̦las Ronneb., Drehkrankheit Lind. n. U. : cūkām strē̦las Gr. - Buschh. cūkai liesa, kazai strē̦la, pats ar meža vīvelēm BW. 20798, 1. ja luopam ganuos uznāk strē̦las, tad ganam jāizrauj alksnis... un... ar tuo... jāsit luopam, kamē̦r pāriet Etn. IV, 120. griežas uz riņķa kâ aita, kam strē̦las Ronneb. viņš kaujas kâ ar strē̦lām,

a) er agiert, als hätte er die Drehkrankheit
Mag. XIII, 2, 61;

b) er ist schläfrig
U., Mag. XIII, 3, 53, Celm. - trakuma strē̦la Fest., = tr. brīdis, lēkme. Das li. ė (s. Būga KSn. I, 138) und die Bedeutungen des le. Wortes sprechen dafür, dass dieses Wort schon im Urbaltischen da war; vgl, noch ostfries. strāl und d. dial. strām " Streifen " u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 637).

Avots: ME III, 1088

‡ svīda (Neologismus?), das Anbrechen (des Tages): ar gaismas svīdu A. Upītis Laikmetu griežos II, 42. ausmas s. A. Jansons Burtnieks 1934, 30.

Avots: EH II, 619

I svīdrêtiês, -ẽjuôs, = svīst, tagen, anbrechen (vom Licht): celies augšā! gaisma jau svīdrējas LP. V, 212.

Avots: ME III, 1162

sviestiês, = svîst 1: gaisma sviežas U. (unter gaisma).

Avots: ME III, 1166

švĩka C., PS., Ahs. n. RKr. XVII, 57, Gr.-Sessau, = svīka, ein (eingeritzter) Streifen, eine Schramme Lennew., Mar., Trik. n. U.: ar kūju lai apve̦lkuot sev riņķī švīku Pas. III, 77. iedrīksnāt kaļķakmenī švīku A. v. J. 1899, S. 276. duošu (= sitīšu), kad vai švīkas būs re̦dzamas Gļiebava, ap muti asi iezīmējušās sāpīgas švīkas Zalktis No 3, S. 16. uguns švīkas šaudās Kurbads. gaismas švīka Alksnis-Zundulis. Ausser der unter svīka gegebenen etymologischen Vermutung könnte man noch an Entstehung aus *švītka (vgl. švītra) denken.

Avots: ME IV, 118

svîst, svîstu, svîdu,

1) (li. svysti "zu glänzen beginnen") anbrechen, hervorbrechen (vom Licht), tagen
U.: gaisma svīst, der Tag bricht an U., Mag. XX, 3, 68, 70; LP. VII, 620; JR. IV, 38, Saikava. saulītei svīstuot, mit Tagesanbruch U.;

2) beschlagen
(intr.): luogi svīst Saikava. mēs liekam iekšluogus... jaunā mēnesī, un mums viņine˙kad nesvīsč Kaudz. M. 93;

3) schwitzen:
tu tâ svīsti, it kâ siļķes būtu saēdies! Etn. II, 45. ruoze svīst Br. 175. - Subst. svîšana,

1) das Tagen, Anbrechen:
gaismas svīšana A. XX,140;

2) das Beschlagen:
luogu svīšana;

3) das Schwitzen;
svîdums,

1) das Tagen, die Morgendämmerung:
rīta pirmais svīdums Rainis Uguns un nakts 9;

2) das Schwitzen, der Schweiss:
pulki darba svīdumā Janš. L. Brīv. 9.; svîdẽjs, wer schwitzt. In der Bed. 3 und 2 nebst sviêdri und sveidêt zu ai. svídyati oder svēdatē "schwitzt", svēda-ḥ av. xvaēda-, arm. irtn. gr. ι'δώς (mit ī), lat. sūdor. and. swēt, cymr. chwys "Schweiss", ahd. swizzen "schwitzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 521, Pedersen KZ. XXXVI, 288, Zubatý Sborn. fil. II, 531, Boisacq Dict. 366. In der Bed. 1 nebst sviesties wohl zu li. svidė´ti "glänzen", svidùs "blank", lat. sūdum "der klare Himmelsraum" u. a., s. Walde l. c. 520 und Meillet E svaidît II.

Avots: ME III, 1164