Paplašinātā meklēšana

‡ àizliekt,

1) "позагнуть" Spr.; etwas vor jem. oder vor etwas krümmen (biegen), ihn resp. es damit verdeckend:
a. kam zaru priekšā;

2) zu biegen (krümmen) anfangen (und darauf aufhören, es zu tun):
aizliekts lùoks KatrE. Refl. -tiês,

1) sich vor resp. hinter etwas biegen (beugen):
zars aizliecies luogam priekšā. zē̦ns aizliecās aiz krūma;

2) sich biegend (beugend) hingelangen:
nevaru tik tālu aizliekties.

Avots: EH I, 37

aplìekt: runā, mēli apliekdams "?" Zaravič. viņš runā, sirdi apliekdams (heuchelnd, nicht aufrichtig) Peb. Refl. -tiês Ewers: nevar ne˙maz nuo truok-šņa a. (= apklausīties), man kann sich den Lärm gar nicht mehr anhören (aushalten).

Avots: EH I, 99

aplìekt [li. apleñkti], tr., umbiegen: apliekt līkumu BW. 13405, einen Umweg machen. Refl. -tiês,

1) sich umbiegen;

2) jemd. überholen, zuvorkommen:
es nuogāju nuo ceļa un apliecu viņu Kurisch Haff.

Avots: ME I, 102

‡ atkliêkt(iês) ² Schnehpeln, = atklìegt(iês).

Avots: EH I, 149

‡ atkliêkt(iês) ² Schnehpeln, = atklìegt(iês).

Avots: EH I, 149

atlìekt: muguru, kūkumu, naglu a. taisni Siuxt.

Avots: EH I, 154

atlìekt [li. atleñkti], tr., zurückbiegen: man vajadzēja skatīties, galvu atliekušam Pur. viņš bija strādājis, tā sakuot, muguras neatliekdams, sehr eifrig Niedra. savienuošanai skārdam malas atliec (falzen), atliekumus (die Falzen) ieliek vienu uotrā Konv. ² 888. Refl. -tiês, sich zurückbiegen: kuociņš nuo piedurtā mieta atpakaļ atliecies Liev. 6.

Avots: ME I, 174

[atslìektiês C., = atslieties.]

Avots: ME I, 194

[dalìekt Drsth., Spr., hinzubeugen. Refl. -tiês, sich hinzubeugen.]

Avots: ME I, 435

ìelìekt, tr., enbiegen: aude̦klu, kuoku. meļņi iesprauslājās, kaklus ieliekuši MWM. VIII, 649. Refl. - tiês,

1) sich einbiegen:
le̦dus ieliecās; me̦lnie, ieliekušies griesti Saul.

Avots: ME II, 40

ìelìektne ,* die Falte Dr.

Avots: ME II, 40

izlìekt [li. išleñkti], tr.,

1) ausbiegen:
kaplim zuobi nav taisni, bet izliekti ar vē̦de̦ru uz āru Konv. ² 1600. uz āru izliekts, konvex 1848;

2) biegend hervorbringen:
luokus, slieces. Refl. - tiês, sich ausbiegen: kāta gals tiecas pie zemes, lai arī viņam būtu nez kâ jāizliecas Vēr. II, 935.

Avots: ME I, 765

klìekt ² : auch (mit iê ² ) Alschw., Erwalen, Hasau, Nikrazen, Pi1ten, PlKur., Schlehk, Schnehpeln, Stendep, Ugalen, Valgale.

Avots: EH I, 620

klìekt ² [Warkl., kliêkt ² Nigr.], laut schreien [Setzen, Wirginalen, Edw., Windau]: lieli kungi, medinieki, tie tur sauca, tie tur klieca BW. 30476 aus Alschw. - [Zu li. klìkti "plötzlich aufkreischen", klỹkti "kreischen", sloven. klîčem "rufe", serb. klì`či "rufen", russ. кли́кать "schreien", mndl. lī(h)en "sagen, melden" u. a.; vgl. Berneker Wrtb. I, 519.]

Avots: ME II, 232

lìekt: mit iẽ auch Perkunen, Rutzau, Schnehpeln, mit iê ² Selg., Stenden, Wandsen;

2): vare̦nuo darba liecēju Ciema spīg. 9; ‡

3) gehend od. fahrend eine Schwenkung machen
(?): Annele ... liec uz sē̦tsvidus pusi Brigadere Dievs, daba, darbs 39. prospektā lieca iekšā (bog ein) gaŗa rinda ratu Brigadere Daugava 1928, S. 824; ‡

4) (Garn zu einer Docke) wickeln
Auleja. Refl. -tiês: mit iẽ Zabeln .n. FBR. IV, 63; ‡

2) "liegties" (mit iẽ ) PlKur.

Avots: EH I, 753

lìekt (li. leñkti), [liẽkt Dunika, Iwanden, Līn.], -cu, tr.,

1) biegen, krümmen:
slieces, luokus, lagzdus. mans pūriņš vāku liece BW. 7732. zem grūta ve̦rga sluoga liekti Asp.; vīzes liekt, Bastschuhe flechten: kas vilkam vīzes lieca? BW. 2374;

2) bewältigen:
viņš nevar vis viņu liekt Tals. līdz vakaram nevar vis šuo lauku liekt Tals. Refl. -tiês, sich biegen, sich bücken: kas negrib liekties, tam grūti art. tencināja pie zemes liekdamies LP. V, 359. iebraucam mežā, kur ceļš liecas Aps. [Nebst lìks, lìkt, lùoks, lùocît zu apr. lanctis "Kräuel", askl. sъle̦šti "krümmen", r. лякiй "krumm", an. lengia "Riemen" (vgl. le. kur. leñce) u. a. bei Berneker Wrtb. I, 707 f. und Trautmann Wrtb. 159.]

Avots: ME II, 496

lìektava (unter lìektuve ): auch (mit iê ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 753

lìektavē̦ns: "20275, 2" ME. II, 497.zu verbessern in "20278, 2".

Avots: EH I, 753

liektavē̦ns BW. 20275, 2, für lìetuvẽ̦ns, wohl im Anschluss an lìekt.

Avots: ME II, 497

lìektuve,

1): uz slieču un luoku liektuvi Janš. Mežv. ļ. II, 305.

Avots: EH I, 753

lìektuve, lìektava C., der Kranz, darum die Radfelgen und Schlittensohlen gekrümmt werden Etn. IV, 129, Burtn., C. [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 544];

2) liektuves "kuoka kluči stabiņu liekšanai" Konv.

Avots: ME II, 497

nenùolìektiês: suns, nenuoliekdamies kaķiem, je̦m un grauž kaulus Linden in Kurl. māte nenuoliecēs tuo meitu jimt dē̦lam par ve̦de̦klu Oknist.

Avots: EH II, 16

neùolìektiês, -liecuôs C., [Lis., Ruj., Erlaa], nenùosliekt Kokn., Serben, Oppek. n. U., Birzm., nenūosliektiês Ronneb., [Schwanb.]nach U. in Gr.- Jungefernh. u. a. auch nenuoliekt, missgönnen, nicht gönnen: viņš nenuoliecas ēst Paul. [Zu liekt, biegen, li. linkė´ti "wünschen"; das -s- in nenuosliekt ist das reflexive Pronomen.]

Avots: ME II, 724, 725

nenùosliekt, s. nenùoliektiês.

Avots: ME II, 725

[neuzsliektiês PS., = neuosliekties.]

Avots: ME II, 738

neuzsliektiês: sīksts saimnieks, kas puisim neuzsliecies labāku ēdiena Pas. XII, 254.

Avots: EH II, 22

nùokliekt(iês) Stenden, = nùokliegt(iês).

Avots: ME II, 799

nùokliektiês: Miķelītis nuokliecās Tdz. 54110, 2.

Avots: EH II, 54

nùokliekt(iês) Stenden, = nùokliegt(iês).

Avots: ME II, 799

nùolìekt, ‡

3) gönnen:
viņš ... nenuolieca mums tā prieka Jauns. B. gr. ³ II, 146; ‡

4) = nùotît 1: kāļ tu nītis siesi, es nuoliekšu Auleja. Refl. -tiês,

2): saiminieks ... nuozaliecēs (liess sich dazu bewegen, war einverstanden),
saka: "labi, atduošu" Pas. V, 147. jie nuozaliecēs Zb. XVIII, 462 "oni się zgodzili" (ähnlich 288);

3): kas bullī nuoliekusies, tai guovei ir apaļi ragi Seyershof;

4): ka nuoliektuos ar suni parīdīt guovis Sonnaxt. tas man nenuoliektuos ēst ebenda. ni par kuo nenuosaliecēm, ka dē̦ls pre̦cē̦tuos Oknist. māte nenuoliecēs mani vienu ciemā laist Warkl.

Avots: EH II, 63

nùolìekt [li. nuleñkti], tr.,

1) ab -, niederbiegen, niederbeugen:
zarus, galvu;

2) aufessen, leeren:
vai tu visu tuo maizes riku nuolieci! Etn. II, 188. sūti visu mucu! gan mēs nuolieksim Zeib. Refl. - tiês,

1) sich niederbeugen, sich niederbücken:
rudziem vārpas nuoliecās BW. 32542, 5;

2) [sich zu etwas bewegen lassen, nachgeben
U.]; sich neigen, sich hingezogen fühlen: viņa daba nuoliecas uz nuoziedzībām B. Vēstn.;

[3) = nùolèkties 2: tas bē̦rns nuoliecies tē̦vā Salisb.];

4) gönnen; gew. negiert
- nenuoliekties, nicht gönnen: burvji bijuši skaudīgi saimnieki, kas citiem nenuoliekušies ne˙kāda labuma Etn. III, 141. nenuoliecās guodīgi atvadīties A. XIII, 804. negribēja viņam šuo nevainīguo prieku nuoliekties A. XX, 939.

Avots: ME II, 812

nùoslìekt,

2): "nuobučuojis" ME. II, 853 zu ersetzen durch "nebučuojis"; Pāvils klausijās uzmanīgi, bet nenuosliecās nejautājis Zeibolts Liktenis 45.

Avots: EH II, 88

nùoslìekt, nliosliektiês,

1) gönnen
L., PS., gew. negiert nenùosliekt, nenùosliektiês, missgönnen, nicht gönnen: skauģis man nenuoslieca nātru krūmu sē̦tmalī BW. 9135. viņš nenuosliec kaimiņam pa savu ceļu braukt Schwanb.;

2) viņš nenuosliecās šās nuobučuojis, er gab sich keine Ruhe, bis er sie geküsst hatte
Kaul.;

3) aushalten, sich zurückhalten:
meitenīte nevar ilgāki vairs nuosliekties istabā MWM. VIII, 242. rīts tik jauks, ka nevarēju nuosliekties gultā Seib.

Avots: ME II, 853

palìekt, Refl. -tiês, ‡

2) "paduoties": jie pazaliece iz taidas tiesas Pas. IX, 407 (aus Welonen).

Avots: EH II, 151

palìekt [li. paleñkti], tr., ein wenig biegen, beugen: galvu, zaru. Refl. -tiês, sich ein wenig biegen, sich bücken: viņa paliekusēs bāza ruoku pēc miltiem Dīcm.

Avots: ME III, 62

pãrliekt, ‡

2) = salìekt (?): p. dzelzi ar ruokām Oknist; ‡

3) "pārvarēt" Sonnaxt: viņš raudādams lūdzās, lai aizduodu naudu; sirdi pārliekuse, iedevu. Hierher gehört wohl auch die 2. Phrase unter p. ME. III, 165. Refl. -tiês: bailīgs zirgs gar akmeni iet pārliecies ("?") Auleja.

Avots: EH XIII, 205

pãrlìekt, tr., hinüberbiegen, hinüberbeugen: es būtu savus gaŗus matus pār vaiņagu pārliekuse BW. 9987. ve̦ctē̦vs cieš, sirdi pārliecis. Refl. -tiês, sich hinüber-, herüberbücken; [sich krümmen]: viņš pārliecās pār žuogu. [vē̦zda kâ krita, drusku pārsalieca (für: pārliecās) Pas. II, 250.]

Avots: ME III, 165

‡ pasliektiês, sich ein wenig krümmen (?): ceļš gar upītes krastu pasliecās apaļā ... uzkalnī Upītis Pirmā nakts 354.

Avots: EH XIII, 174

pìelìekt, beugen: pieliec galvu pie pavārnīcas! LP. I, 5. viņa sēdēja,galvu pieliekusi Saul. III, 69. Refl. -tiês,

1) = pieliekt: galvu pieliecies viņš skatās Jaunības dzeja 20;

2) sich bücken:
viņš pieliecies pie lielā dīķa dzert LP. IV, 213. pieliekties... un nuoņemt katru akmentiņu viņiem nuo ceļa A. XX, 307.

Avots: ME III, 268, 269

salìekt, ‡

2) = satît (wo?): s. diegus.

Avots: EH XVI, 426

salìekt, saliẽkt Ahs., tr., krümmen, biegen, verbiegen, zusammenbiegen; (fig.) beugen: saliekt gre̦dze̦nā Kaudz. M. liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenē Cnp. 33. paziņuojums galīgi salieca jaunuo sievu Ezeriņš Leijerk. I, 54. -Refl. -tiês, sich krümmen, sich verbie gen, sich zusammenbiegen.

Avots: ME II, 674

saliektnis Warkl., = saliecenis.

Avots: ME II, 674

slìekt, ‡

5) neigen, richten:
uz kuŗu pusi visi šie ... pārdzīvuojumi slieca manas pe̦rsuonības attīstību A. Upītis Ģertr. 147. Refl. -tiês,

1): zirgs slìecas ² (Fehteln, Sessw., mit iê ² Kolberg) pēc barības. velve ze̦mu sliecās viņam pāri A. Upītis Kailā dzīvība 41. iela sāka manāmi s. uz augšu 76.

Avots: EH II, 528

sliekt Karls., sliecu,

1) stützen
U.;

2) "stiept, gāzt gar zemi" (mit ìe) PS. RKr. XVI, 7;

3) emporheben
(: ruokas) Golg., Schwanb., Gr.-Buschhof (mit ìe ² ), Salis (mit iê ² );

4) slìekt ² Mar., erlauben, lassen, gönnen:
sliec da viņam paēst! Mar. n. RKr. XV, 136. Refl. -tiês,

1) sich neigen
Karls.: jūŗas dibinam jāsliecas uz tuo pusi MWM. X, 332; sich strecken nach C. (mit ìe ), Adl., Golg., Bers., Schwanb. (mit ìe ² ), Salis, Widdrisch (mit iê ² );

2) sich anschicken
V.;

3) gönnen
U.;

4) impers., gelüsten: viņam nesliecas ilgāki palikt pilsē̦tā A. XVI, 291. sliekt 1-3 und sliekties 1-2 hat man nebst slaicīt zunächst wohl zu sliegt (s. dies) zu stellen; sliekt 4 und sliekties 3-4 wohl aus nùosliekt(ies) abstrahiert, dessen -s- das infigierte Reflexivpronomen zu sein scheint (vgl. nuoliekties 2 und 4).

Avots: ME III, 939

uzlìekt (li. užleñkti "hinaufbiegen"), aufbiegen: uzliekt apkakli. Refl. -tiês,

1) sich auf etw. beugen:
uzliekties uz galda. (sievas) bija uzliekušās uz atvē̦rtuo luogu bēģeļiem Janš. Mežv. ļ. I,113;

2) gönnen
Smilt, n. U.

Avots: ME IV, 353

uzsliekt, Refl. -tiês,

1): vai tad šis var ar kuo u. (gönnen)?
Pē̦rkuons ... ve̦cus pesteļus neuzstiecuoties (= neciešuot) Pas. XIII, 272; ‡

2) "?": gan Birznieks suolījās iet kruogā, ja viņa dienu mājās neuzsliecīšuoties Zeibolts Likt. 110. pa dienu Lapiņš ar meitu neuzsliecās viņa mājās, bet dzītin dzina ārā, tikai vakarus viņi ... pavadīja kuopīgi ebenda.

Avots: EH II, 733

uzsliekt, in die Höhe richten (perfektiv): u. kārtis gaisā Salis. Refl. -tiês Adsel, Smilten, gönnen, erlauben, dulden: viņš negrib man ne˙kuo uzsliekties PS., RKr. XVI, 37. viņš jau citādi tev maizītes neuzslieksies kâ maltītē Trik. uotram zirga neuzsliecas. es viņas neuzsliekšuos ne˙vienas dienas savā istabā. neuzsliecas pasniegt... ūdeni MWM. VII, 32. vai vecene mums kuo uzsliecas labu? So auch die aktive Form: vē̦rsē̦ns tâ vis neuzsliec (Reim!) Seibolt MWM. VII, 29.

Avots: ME IV, 380

‡ àizriezt,

1) emporheben, ausbiegen
Sakstagals: a. galvu;

2) wegbiegen
(àizliekt) Warkl.: a. zaru nuo šejienes.

Avots: EH I, 46

*abgubt,

1) sich seitwärts neigen, senken
(perfektiv): auzu guba apgubusi Warkl. kuoks apgubis uz sāniem ebenda;

2) auch apgubtiês, "=sagubt, liekties">saliekties" Bers.

Avots: EH I, 85

aplùoči, Dem. aplùocĩši, der Ärmelaufschlag Schrund., Gold. par apluocīšiem sauc sieviešu uzvalkiem uz piedurkņu galiem atpakaļ atliektuos un virsū uzsūtuos galus (zu aplùocît) Schrund.

Avots: ME I, 103

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148

atjust, gew. refl. -tiês,

1) sich fühlen, zum Bewusstsein kommen:
uzreiz viņš atjūtas gultā. abi atjūtas aizlauzti, saliekti Zalkt.; [

2) sich entwöhnen
Salis].

Avots: ME I, 163

atstuõpe C., (auch wohl atstuokle), das Gebinde, das die beiden Enden der Biegung an den Schlittensohlen (galvas) mit den Stützen (mietnes) verbindet: viņam visām ragavām dzelzs atstuopes Dok. A, Kand., Kreuzb., Laud. - Nach L., St., U. die vordere Biegung an den Schlittensohlen (?). ["Strick zwischen den vorderen Femer-Enden und den Enden der Vorderachse", s. Bielenstein Holzb. 549 und 557. In Gr. - Buschhof, wo uo zu ū geworden ist, sei atstūple (wohl aus *atstuople) eine "klūga vai dzelzs stienis, kas savienuo ragavu slieces uzliektuo galu ar pirmuo mietni"; im hochle. Werssen dafür atstulpe (aus atstūple?)].

Avots: ME I, 198

atvirzît Smilt., atvirzt, tr.,

1) losbinden, lösen:
nu atvirza tīklu lē̦ni juo lē̦ni, lai nesajūk mudžeklī LP. V, 365;

2) her-, wegrücken, entfernen, divergieren:
ieliektās lē̦cas atvirza starus Konv. ² 442. lai atvirzītu kļūmīguo krizi Vēr. II, 50; in dieser Bedeutung auch atvirzinât. Refl. -tiês, sich abwenden, sich entfernen, sich zurückziehen: meitene atviržas nuost LP. V, 340. Pāvuls atvirzījās uz gultas pusi Kaudz. M. Anniņas balss atvirzās nuo ve̦cās mātes balss dažuos paņēmienuos.

Avots: ME I, 211

I braģis, ‡

4) "liekts%20kuoka%20zars%20starp%20laivas%20t%C4%93vi%C5%86u%20un%20st%C4%ABp%C3%BC">izliekts kuoka zars starp laivas tēviņu un stīpü Salis.

Avots: EH I, 236

I ceļš,

1): ūdens c.,

a) ein Flussbett, Graben, Kanal
Ramkau;

b) der Wasser-, Seeweg;
zemes c.,

a): pa zemes ceļu braukt uz Rīgu, mit Pferden (weder den Seeweg, noch mit der Eisenbahn) fahren
AP., Salis;

b) der Mastdarm
AP.; putnu c.: rudeņuos putni pēc putnu ceļa var redzēt, kur skriet Linden; saules c.,

a) der Regenbogen
Kreuzb.;

b): pa nuovakari vajag iet saules celiņus nuosvētīt, in der Dämmer- stunde soll man nicht arbeiten Grenzhof n. FBR. XII, 23; zāģa c.,

a) "renīte, liektajiem%20z%C4%81%C4%A3a%20zuobiem">kuo nuo gala skatuotiês re̦dz starp izliektajiem zāģa zuobiem" Ramkau;

b) diejenige Stelle im Holz, wo beim Sägen die Säge durchgehen muss:
kuoku laižuot iesit ķīli zāģa ceļā AP. kad būs šķībi, tad zāģis neies pa ceļu Siuxt. ceļa ņemties, eine Reise ins Ausland unternehmen PK. n. BielU. pa ceļu, weg Pas. III, 242: ej pa ceļu! auch Zaļmuiža; ‡

2) der Gebärmutterhals
AP.: dažai guovei ir mazs c.; tad teļi grūši nāk.

Avots: EH I, 264, 265

II dẽļ, [dêļ Aahof, Lis., dḕļ AP., deļˆ Preili, Warkh., anderswo deļ], im VL. dēļi (li. dėl, dė˜liai), Präp. mit dem Gen.,

1) kausal, wegen, umwillen, gew. postpositiv: bij man viena rieksta dēļ tādu lielu lagzdu liekt, bij man vienas meitas dēļ tādu tālu ceļu jāt. dziesmas dēļ, labi ļaudis, ienaidiņa neceliet BW. 957. dieva dēļ tev, māsiņa, es aizjūdzu kumeliņu BW. 16026. tevis dēļ (Var.: dēļ tevim) man jāguļ 1089, 1. kuo bīsties grē̦ku dēļ: ellē vietas diezgan. tuo es daru juoku, prieku, druošības dēļ. kauna dēļ, wegen der Schande, nur mit Mühe, kaum:
tikai ar stiprākiem ratiem tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. Praepositiv: strazdiņš ņēma dzeņa meitu dēļ tā raiba kažuociņa BW. 2535. Mit dem Akk. - Instr. dēļ kuo, weshalb, dēļ tuo, deshalb, dafür gew. kādēļ od. kamdēļ, tādēl od. tamdēļ; selten auch dēļ tam, deshalb. nevilšu dēļ, von ungefähr Neuenburg n. E., tebe dēļ, deshalb eben LP. IV, 59;

2) hinsichtlich, was betrifft:
tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa dzīvuotum BW. 1345. šitie puiši manis dēļ vai bijuši, nebijuši 7833;

3) für
(hochle.): audzē, dieviņ, dēļ (Var.: priekš) manim vienu krietnu kalpa zē̦nu 10954. [Wohl nebst slav. dĕľa "wegen" zu slav. dělo "Handlung", s. Le. Gr. 501.]

Kļūdu labojums:
umwillen = um-willen

Avots: ME I, 463

gabalaîņi od. gabalaiņu rati, Räder oder eiserne Reifen AP., Räder, die aus Felgen bestehen: gabalaiņi rati, kuŗiem luoki nav liekti, bet salikti nuo izzāģē̦tiem gabaliem A. XII, 868.

Avots: ME I, 578, 579

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

gre̦dze̦ns, gre̦dzē̦ns RKr. XVI, 136, [Tr. nar. p. №№ 40, 345, 663, 793], gre̦dzans Lind. n. Mag. XIII, 2, 47. gradze̦ns Grobin, Erlaa n. BW. 10082, 1, 4, gredzins Dubena, BW. 13119 ; 13234, [infl. gradzyns Zb. XVI, 112], Demin. gredzeniņš, gredzentiņš, gradze̦niņš BW. 6262, gredzintiņš BW. 6283, gradzeniņš, gradzentiņš, gradzintiņš, gredzēniņš Rkr. XVI, 77, Duhren,

1) der Ring ;
actains gre̦dze̦ns, ein Ring mit einem eingefassten Stein ; griezti od. ze̦lta grtezti gre̦dze̦ni, gedrehte, gewundene Ringe im VL., womit wohl die in den Gräbern nicht selten vorkommenden Bronzespiralen bezeichnet werden : suola man tautu dē̦ls ze̦lta grieztu gredzeniņu ; nē̦sā pats griezdamies. trūkst virvīte, netrūkst gre̦dze̦ns BW. 32299. laulājams, auch laulāts gre̦dze̦ns Ltd. 929, der Trauring. gre̦dze̦nu uzmaukt od. uzspraust, den Ring anstecken. tai es duošu savu ruoku, savu ze̦lta gredzentiņu BW. 13294. gre̦dze̦nu nuomaukt,

a) den Ring abstreifen,

b) fig., die jungfräuliche Ehre rauben :
vai nuo tam tev gre̦dze̦ns nuokritīs? wirst du dadurch deine Ehre verlieren ;

2) etwas Ringförmiges, ein Kreis :
vietvietām raibuojās saules staru gre̦dze̦ni Niedra. spilvu gre̦dze̦ns LP. VI, 868. gre̦dze̦nā grìezt, saliekt, ringeln ; gre̦dze̦nā grìezties, sich ringeln : gailis (cūka) asti grìeza gre̦dze̦nā BW. piel. 499. grieza bizes gre̦dze̦nā, machte Locken 5537. zirņi aug gre̦dze̦nuom griezdamies Jan. ;

3) das entweder aus Weidenruten od. aus Eisen od. aus einem Strick bestehende Band, das [Zaunpfähle
n. St.], Pflugschar und Femen zusammenhält Gold., Gramsden, Naud., [Alt-Ottenhof], auch spandas genannt : lemesnīcu uztur gre̦dze̦ns Etn. II, 158 ;

4) gredzeniņš, ein Spiel
BW. V, 211. [Etwa zu an. kraki "Art Anker ; Stange mit einem Haken am oberen Ende"?]

Kļūdu labojums:
13119 = 13113
jāizmet (zu streichen), machte Locken

Avots: ME I, 646

ìedarît,

1): nevarēji šam ni˙kā ie., lai ar teicies saliekt kâ nazi! Saikava;

3): ne˙kuo nevar ie.; man kann nichts anfangen zu tun
BielU. darbs paliek iedarīts (unvollendet) Ramkau. iedarījuši ve̦zumu un aizgājuši Saikava; ‡

4) hineintun:
kad jau nu ir iedarīts ve̦zumā, tad jāve̦d mājā Ramkau. nevar redzēt, kâ ir iedarīts ("= kâ ielikts aude̦kls stellēs") Frauenb.; ‡

5) einquetschen, zerquetschen
Dunika: ie. pirkstu durīs. ‡ Refl. -tiês Dunika,

1) sich verletzen:
puišelis sev kuo ar nazi iedarījies;

2) unversehens eingequetscht werden:
pirksts iedarījies durīs. ‡ Subst. ìedarìjums "?": (piena) ie. jāsalej ķē̦rna Kand.

Avots: EH I, 508

‡ ìekrakš(ķ)êtiês, = ìekrakstêtiês: nuoliektais zars iekrakšējās Dunika. le̦dus zem kājām iekrakšejās ebenda. gulta iekrakšķējās Dond.

Avots: EH I, 521

‡ ìekrakš(ķ)êtiês, = ìekrakstêtiês: nuoliektais zars iekrakšējās Dunika. le̦dus zem kājām iekrakšejās ebenda. gulta iekrakšķējās Dond.

Avots: EH I, 521

‡ ìekrakš(ķ)êtiês, = ìekrakstêtiês: nuoliektais zars iekrakšējās Dunika. le̦dus zem kājām iekrakšejās ebenda. gulta iekrakšķējās Dond.

Avots: EH I, 521, 522

iẽme̦l˜ns [C., Nigr., Schujen, N. - Peb., ìeme̦l˜ns Arrasch, iême̦l˜ns ² Salis., Ruj.], schwärzlich, ins Schwarze spielend: ieme̦lna drāna. lini ieme̦lni, nuoliektām galvām Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 43, 44

izlē̦ve̦ns,

1) ausgebogen, nach oben breiter werdend, flach:
izlē̦ve̦ns trauks = ar izliektām, lē̦ze̦nām, uz augšu platākām malām Etn. IV, 34;

2) schräge
A. XIV, 479, Bers. Adv. izlē̦ve̦ni, ausgestreckt: atgāzties izlē̦ve̦ni krē̦slā Lub.

Avots: ME I, 763, 764

izvḕrzt ² [Lis., izvêrzt ² Lautb.] (li. išver̃žti), tr., [aus der Hand drehen, auswinden U.]; herauskehren, herauswenden, aufwühlen Lautb.: zirga pakaviem izvē̦rztas dūņas Apsk. viņš nuostājās ļuoti pašapzinīgi, izvē̦rztām krūtīm Dok. A. lemešiem vajaga būt pareizi izvē̦rztiem [oder izvē̦rstiem?], t. i. izliektiem A. XI, 170.

Avots: ME I, 828

kablis (li. kablỹs, Misthaken),

1) ein Haken, [eine Heftel
U.]; kāsis, priekšme̦ts ar nuoliektu galu, ar kuŗu var aizkabināt Illuxt n. A. XV, 2, 236;

2) = kaba 4, Frauenb., Wolm., Salis;

3) ein Schmähwort für einen langen Menschen
Ruhental.

Avots: ME II, 130

III kãrpa [Arrasch], Drosth. n. A. X, 1, 213, [kãrps Salis], = kàrba; [= ciba U., Bielenstein Holzb. 358; ein ovales hölzernes Kästchen U.; kãrpa" ganu ciba" Ruj.]: kārpa - nuo plāna dēlīša (uoša, bē̦rza vai apses) gare̦ni apaļā formā saliekts, neliels trauciņš ar ielaistu, kuoka tapiņām iestiprinātu dibe̦nu, ar tādu pašu uzmaucamu vāku. lietuo vis˙vairāk siļķu vai reņģe ielikšanai; cietākuos liek arī sviestu vai ce̦ptu gaļu Dond. n. A. IX, 505. Auch zur Aufbewahrung von Branntwein: vedējene savu līdzatve̦stuo kārpu ar brandavu nuoliek uz galda RKr. XVI, 101; 214. Hängt wohl irgendwie mit kā`rba zusammen.

Avots: ME II, 197

ķēmîgs, wunderlich, absonderlich, gespensterartig: kuoki visi sakrupuši, ķēmīgi saliektiem zariem Vēr. II, 1.

Avots: ME II, 373

ķilpa,

1): auch (mit il˜ ) Seyershof; ‡

3) = ķilpis 5 ("nuo skala saliekts riņķis ar kātiņü) Dond. (mit ilˆ ); ‡

9) eine Wäscheklammer
(mit il˜ ) Dond.; ‡

5) "pastalu saŗaucamā siksna, pie kuŗas piesien auklas" (mit ilˆ ² ) NB.

Avots: EH I, 702

II kleinât: "iet izliektām kājām, gāze̦lē̦damies" (mit èi ² ) Lubn.; "= ‡ kleiņât" Gaigalava.

Avots: EH I, 613

* klicêt [?], klappern: nerūc dzirnus, neklic [?] milna Olai. maļu, maļus, kliču, kliču, āža gaļa padzirnē BW. 8100. [kliču ist vielleicht nur eine schallnachahmende Interjektion, und für klic ist vielleicht klidz zu lesen, das aus demselben Olai belegt ist (s. klidzêt); sonst hätte man klicêt neben klidzêt wie kliekt neben kliegt.]

Avots: ME II, 226

klìegt, - dzu (N. - Bartau, Schwarden, Hofzumberge, Treiben, Ruj., Wolm., Smilt., Serbigal, Ronneb., Jürg., Schujen, Hochrosen, Naukschen, Wend., Pabbas[ch], kliekt, - cu Zirau BW. p. 245, Alschwangen 495, laut schreien: dzērve, sīlis kliedz Etn. II, 51. meitas kliedza it kâ zuosis Kaudz. M. 25 Sprw.: kâ kliedz, tâ skan. kliedz kâ traks, vienā balsī, pilnā kaklā. kliedz, ka vai ausis pušu plīst. kliedz, ka vai gals PS. Mit dem Gen., Akk., pēc, nach etw. rufen, schreien: dē̦ls kliedz brāļa LP. VI, 479. var˙būt kāds viņā malā kliedz pluostu (pluosta) AU. kliegt pēc ve̦ciem ve̦rgu laikiem Aus. kliegt uz, anschreien: kliedz uz vilku (Var.: vilkam kliedzu), tas aizskrien BW. 13074. [Nebst klaigât und klidzêt 2 (s. dies) wohl zuae. hlīgan "(einem etwas) zuschreiben"; da in einem e - stufigen o- Stamm gewöhnlich die Wurzel betont war, so geht hier ae. g wohl eher auf gh, als auf k zurück.]

Avots: ME II, 231, 232

klikuči RKr. XV, 118, [Ronneb., Smilt., Mahlup], = klukuči: klikuči raun Mar. [Zu kliekt?]

Avots: ME II, 227

I krika, der Schmerz (rheumatischer): man ieme̦tusies tāda krika mugurā, ne˙maz vairs atliekties Naud.

Avots: ME II, 278

II kuča,

1): auch Mar.;

2): sievas sedzās izejuot ar pārliektu kuču - apve̦ltu, biezu vilnānu se̦gu zaļā krāsā Jürgens 12.

Avots: EH I, 666

kul˜ba,

1) die Kolbe, der Kolben
(nebst li. kùlbė dass. hieraus entlehnt), der untere, dicke Teil des Schafts an Schiessgewehren Drsth. n. Etn. IV, 98;

2) der auf das Ende der Holzachse angebrachte, gewundene untere Teil der Femerstange,
kuokasu vāģu ilkss saliektais gals, uz asi uzmaucamais Etn. IV, 98;

[3) ein Gewolbe vorn im Ofen
Salis, Kreuzburg;]

4) ein verdeckter Wagen, ein Planwagen
[kul˜bs Salis, kùlba ² Kreuzb.]: tie nese savu upuri, sešas kulbas un divipadesmit vēršus IV Mos. 7, 3;

5) ein Schlittenkorb
[s. Bielenstein Holzb. 559]; Packschlitten, Kibitke [Wessen);

6) ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen:
nāc nu, kulba, nāc nu; baļva BW. 1435;

7) kulbas vilcēji, der Ausschuss der Bauergemeinde
Salis n. U.

Avots: ME II, 304

I kuza,

1): auch Dunika;

2): "ierauts vē̦de̦rs vē̦de̦rs un lùokā saliekta mugura" Bērzgale: sāk it kâ žņaugt viduklī pret krūtīm, rauj it kâ kuopā, "raun kuzā" Fil. mat. .174, Bērzgale.

Avots: EH I, 681

landžu riteņi, = danžu riteņi, nuo viena kuoka gabala liekti ratu riteņi. [Als ein Kuronismus wohl zu poln. łąg "sumpfiges Wiesenland"; vgl. le. lanka.]

Avots: ME II, 420

I lañka [Tr., Bl., Līn.,

1) "upes līcis" Dond.];

2) eine niedrige, langgestreckte Ebene
[Schrunden, Kurs., Lvv. I, 44, 64, II, 8, 9, 10, 11, 15, 16, 18, 19, 21, 23, 31, 43, 76, 88, 102, 107, 126, 127, 141], namentlich an Glussufern Preekuln, [Gr. - Sessau, Wandsen, Bauske, Gr. - Essern, Dond., Jakobshof, Nigr.], Kalleten, Grob., Popen, Etn. I, 121: jābrauc meža lankā pēc siena Stari II, 362. [aiz lankas cirtumiem Janš. Bārenīte 5; grosse Pfütze; Wasseransammlung an niedrigen Stellen U.] Wasserland L.; [in Selg. "ein Getreidefeld"; um Gold., Kabillen, Luttr. "viss lauku plašums (atšķirībā nuo atsevišķiem, mazākiem laukiem): muižas lañkas ("visi muižas lauki kuopā")];

3) das Riedgras:
slapjās pļavās aug gaŗa lanka Sassm. [Als ein Kuronismus nebst li. lankà "Tal", slav. lǫka "Tal, Wiese" zu le. liekt.]

Avots: ME II, 420

laûska,

1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;

2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];

3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;

4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].

Avots: ME II, 430

lìecums ² : auch ("luoka izliektā daļa") Gr.-Rönnen, Römershof (mit ie ).

Avots: EH I, 752

[lìecums ² Mar., Bers., Kosenhof, Schwanb., Sessw., Warkh., Warkl., Neu - Wohlfahrt, liêcums ² Lautb., = lìekums

II; "luoka vai slieces izliektā daļä Morizberg.]

Avots: ME II, 492

‡ liêkšus ² Frauenb., Adv zur Verstärkung von lìekt: l. liekt kuoku, zaru.

Avots: EH I, 753

II lìekums,

1) das Geschlinge, das Gebogene; eine Krümmung, Uferkrümmung an Bächen und die üppige Wiese daselbst:
liekums - pļavas līcis, kur branga zāle aug Etn. I, 137;

2) die Koppel, das Gehege:
laid zirgus liekumā! Tirs. Etn. IV, 129, [Kl.];

3) ein unbearbeitetes Stück Feld, namentlich in der Nähe des Viehweges, den Schweinen als Weide dienend:
cūku liekums Laud. Zu liekt [in der Bed. 1 u. (?) 2; in der Bed. 3 aber vielleicht zu lìeks].

Avots: ME II, 497

[I lìmt ² Warkh., lim̂t ² Ruj., Salis (li. lìmti "гнуться, ломиться" РФВ. LXV, 305; LXVII, 242) "liekties">saliekties" Wessen; ausgleiten Dond.; "sakrist" Bers.: viņš jau sāk limt nuo lielām pūlēm. - Nebst lemt (s. dies) zu apr. limtwei "brechen",

li. laminti "zähmen",
slav. lomiti "brechen", ahd. lam "gebrechlich, lahm", ae. lemian "lähmen, zähmen (Pferde)" u. a., s. Trautmann Wrtb. 162. Vgl. auch ļimt.]

Avots: ME II, 470, 471

I lùoks (li. lañkas "Bügel", [slav. lǫkъ "Bogen"]),

1) etwas Gebogenes, die Biegung, Krümmung:
vienreiz meža biezumā izte̦k visi ceļa luoki Latv. jau palaidu rinduciņu trešajā luociņā BWp. 10621, 2;

2) das Krummholz:
Sprw. luoks, pārāk liekts, lūst;

3) die Radfelge
Manz., A. XI, 171: grimst riteņi pāri luokiem iekša pa izmaisītuo smilti Sil.;

4) der Reif zum Winden der Kränze:
kur vaiņaga luoku liki? tur pakāru priedītē, lai vij citas mātes meitas RKr. XVI, 224;

5) der Kreis:
saistīts viņas burvju luokā Rainis. viņš vienīgs draugs man šinī šaurā luokā Vēr. II, 806. ap mani luokā stājat MWM. V, 92;

6) die Höhe des Gebäudes (der Riege) von der Erde bis zur Oberlage nennt man
luoks Mag. XIX, 2, 57;

7) das Demin. lùociņš, = līkste 3 Grünh., [ein Bügel für die
dũda I Bielenstein Holzb. 728];

8) der Plur. luoki, die Haspel
[N.-Sessau n. U.], Siuxt, Schmarden;

[9) vẽja luoks, Windfahne
L. - Zu lìekt].

Avots: ME II, 525

lukns [li. lùknas "расходящiйся в стороны"],

1) biegsam, schmiegsam, geschmeidig, gelenkig:
lukns kâ čigāna zirgs Kand. [lukns kâ čigāna pipele Kand.] bē̦rzi biezumuos, lukni augdami, mē̦dz tâ nuoliekties LP. V, 123. [lukna (Var.: luoka) priede;...luknu līgaviņu BW. 22762 var.] viņš tik lukns, ka brīnums Kand.;

[2) saftig, kräftig Kurl. n. U. - Zu li. luknė "gelbe Seerose",
čech. lekno "Seerose", le. ļukt u. a., s. Būga (Изв. XVII, 1, 34 f. und PФB. LXXII, 187 f.]

Avots: ME II, 510

lukt,

[1) (prs. lùku Ruj., Dond.) = ļukt]: pēc septiņām dienām iesāka lukt miezīšt Duomas II, 454; "saliekties" Warkl.;

2) "?": labība, stādi sāk lukt [?], kad tie zaļi me̦tas, sāk lukstus dzīt Irmelau.

Avots: ME II, 511

[lumdît Wessen "saliekt".]

Avots: ME II, 512

mèle:

Demin. mēliņa

BW. 15342 var. (aus Sassm.),

1): nāve mēles galā, der Tod sitzt auf der Zunge
Diet.;

2)

a): "zvana mēle" zu verbessern in "zvaņa mēle";

c): mēli piedurt, Klatschereien machen
Diet.;

3): vajag zināt daudz mēļu Kaltenbr.;

4): mēles nest Lng. "Mährlein sagen".
tī tik zina mēles taisīt Sonnaxt. vadā mēles (verbreitet Gerüchte) Pas. XIV, 280, Kaltenbr. mēļu nebija ni˙kādu Kaltenbr.;

6)

e): "durvju aiztaisāmā dzelzs daļa" (mêlīte ² ) Siuxt; "kuoka vai dzelzs aizbīdnis pie durvīm" (mèlīte) AP.;

5

i): nuo ... nuolūžušas ratu mēles ("?") Delle Negantais nieks 32;

j): auch AP. (sulu mèle), Ramkau (mēlīte);

k): auch (mêle ² ) Frauenb.; mèl(īt)e AP. "izliekta dzelzs, kas piestiprināta pie blankas un ar vienu galu ieķeŗas šķīveņa zuobuos, lai tas nevarē̦tu kustētiês": pagrìez šķīveni, lai mēle aizme̦tas! PV.; ‡

1) mēlīte, die Zunge einer Netznadel
(saiva) Kaugurciems; ‡ m) derjenige Teil eines Pergelhalters, den man heben und senken kann Iw., ‡

n) der (längliche) Hackenteil eines Strickstrumpfes
Kaltenbr.; ‡

o) ze̦lta mēlītes, ein gewisses Stickmuster
Janš. Bandavā II, 327; ‡

p) "?": ar skaļu blīkšķi viņš pārme̦t mēli nuo laivas uz malu Daugava 1934, S. 578;

7): čūskas m., orchis latifolius Warkl.; kazu mēles, plantago lanceolata Oknist; vērša m., ein gewisser Pilz
AP.; vilka m., succisa pratensis Saikava; knautia arvensis Coult. Oknist; scorzonera humilis Laud.

Avots: EH I, 806

nenùoliecĩba, nenuoliedzĩba, nenùosliecĩba Wid.,

1) die Unbeugsamkeit, Unduldsamkeit:
nenuoliecība pret citu duomām B. Vēstn. garīdznieks ciešas nenuoliecības aizstāvis A. XII, 236;

2) die Missgunst:
tuo viņš tikai aiz nenuoliecības dara. tā nu ir tikai tīra nenuoliecība un griezsirdība A. XII, 892. Zu liekt.

Avots: ME II, 724

II nùogarēties =liekties">nuosliekties: viņš tik daudz ar nenuogarējās, kâ nuopirkt bē̦rnam pastaliņas Lis.]

Avots: ME II, 783

‡ nùogumzît

1) (einen grossen Bissen) mühsam verschlingen
Frauenb.: tikkuo varēju n.;

2) "liekt">nuoliekt" Frauenb.: pakritu un nuogum̂zīju ² sīpuolus;

3) totschiessen
Saikava (mit ùm ² ): n. labu tiesu zaķu.

Avots: EH II, 48

‡ nùosliegt (?) Mar., = nùosliekt 1.

Avots: EH II, 88

‡ pārkļaûtiês Auleja "greizs sagrìezties, saliekties": auklas ni˙kad uz rateņa nepamete, - saka: "pārkļaunas rateņš".

Avots: EH XIII, 203

[pãrvãls,

1) eine doppelte Heuschwade:
ja viens vāls jau nuopļauts un nuo uotra gala pļauj uotru vālu un gāž zâli pirmajam vālam virsū, tad iznāk pārvāls Schnickern, Schibbenhof;

2) ein Dachfirst aus Stroh:
salmu jumtu jumjuot augšējās salma kārtas pārliec vienu uotrai pāri; pārliektā daļa ("pārvāls") izskatās kâ vāls Naud.;

3) = pavãle Würzau, Fockenhof.]

Avots: ME III, 186

[pãržaut, zum Trocknen hinüberhängen: p. ādu par kārti N.-Peb. Refl. -tiês,

1) = pãrkãrties, liekties">pārliekties Schwanb., Bers.;

2) ungeschickt hinüberspringen:
p. pār sē̦tu Lis., Golg., N.-Peb.]

Avots: ME III, 189

II piediêgt, anheften, lose annähen: piedurkne divkārt saliekta un piediegta padusī Citu tautu rakstn. I, 16. gulē̦tājus mēģināja sle̦pe̦n... piediegt pie gultas drēbēm BW. III, 1, 8. abiem piediedza pie ce̦pures cimdu pāri BW. III, 3, 875.

Avots: ME III, 245

plìekšt ² -šu. hämmernd flach schlagen; hämmem, schlagen Warkl., Zvirgzdene. Zu li. pliekti "prügeln"?

Avots: ME III, 351

punaîns, knorrig: arī purvā aug kuoki, bet tie visi sakrupuši, ķēmīgi saliektiem zariem, punaini Vēr. II, 1.

Avots: ME III, 412

racene(s) Wid. "Schlittensohlen, die nicht gekrhmmt worden sind, sondern mit krummer Wurzel aus der Erde gegraben sind" Dond. n. RKr. XVII, 75: ragavu slieces šinī nuovadā lietuo divējādas: racenes un liektās A. XI, 249. Zu rakt.

Avots: ME III, 460, 461

racene(s) Wid. "Schlittensohlen, die nicht gekrhmmt worden sind, sondern mit krummer Wurzel aus der Erde gegraben sind" Dond. n. RKr. XVII, 75: ragavu slieces šinī nuovadā lietuo divējādas: racenes un liektās A. XI, 249. Zu rakt.

Avots: ME III, 460, 461

rẽ̦paîns AP., uneben; vēja aprauts; schmutzig: ar ruoku, kuŗas rē̦painie pirksti vairs neatliecās Veselis Tīrumu ļaudis. vecīga meita, . . . darba saliekta, rē̦paina un apaļa ebenda; "iesprē̦gājis" Schwanb. (von der Haut): r. kālis Vank.; rē̦pains ("ar izsitumiem") suns; bemoost: r. akmens Hofzumberge; grindig, krustig: rẽ̦paini kartupeļi Jürg. rẽ̦paina (uneben) miza N.-Peb., Arrasch; "kārpains": r. kartupelis Stomersee.

Avots: ME III, 520, 521

I riẽksts, rieksta (?) Manz. Lettus, riẽkste PlKur., ein gen. s. riekša BW. 17256, 1 var. (der infl. gen. pt. rykstu Pas. I, 222 dürfte als rīkstu - mit hartem r- aus riekstu zu lesen sein), die Nuss, Haselnuss: Sprw. rieksts nuo lazdas tālu nekrīt, der Apfel fällt nicht weit vom Stamm. lazdā kāpu riekstus raut BW. 5836, 3. šķinu riekstus, lasu uogas 13478, 8. bij man viena riekša (Var.: rieksta) pēc pie zemītes lagzdu liekt? 17256, 1 var. - riekstu kuoks, der Haselnussstrauch Mar. n. RKr. XV, 133. riekstuos iet, riekstuot, Nüsse suchen, lesen. - e̦ze̦ra rieksts od. e̦ze̦rrieksts, auch ūdens rieksts RKr. III, 73, die Stachelnuss, Teichnuss, Wassernuss (trapa natans L.); zemes rieksts,

a) gew. der Plur., bei Fischer 271 zemenes rieksti, Saubrod (lycopordon cervinum)
Mag. IV, 2, 69, (z. riekstes St.) Schweinstrüffeln, Trüffeln (lathyrus tuberosus) U.;

b) Hirschbrunst (boletus cervinus)
Dond. n. U.; Vāczemes rieksti, Walnüsse U. Der gen. riekša entweder zu einem nom. *rieksis = apr. [bucca] reisis "[Buch]-ecker", oder eher zu einem nom. *riekstis (:li. riešutỹs). rieksts entweder aus *riesk[u]tas neben li. ríešutas (mit š aus ide. sk), oder aber kontaminiert aus *ries[u]ts . *ries[u]ks (Deminutiva neben li. ríešas dass., s. Trautmann Wrtb. 241). Daneben slav. orĕxъ dass. (zum o- s. Mikkola IF. VIII, 302) mit x aus s oder (s. Slblt. Et. 58) sk̑. Zur Wurzel von rist IV (slav. orĕxъ in diesem Fall etwaringsherum Losgeklaubtes) ?

Avots: ME III, 544, 545

rĩkle,

1): r. izkaltuse BW. 19619, 1. ẽ̦damā r., die Speiseröhre
- auch AP., Frauenb., Ramkau, Siuxt. gaļas r., die Speiseröhre Salis, Siuxt. balsa r. Frauenb., Ramkau, Siuxt, dziesmas r. Frauenb., svētdienas r. AP., vē̦smas r., die Luftröhre; kad kumāss ieskrien svētdienas rīklē, tad dažkārt uz vietas pa˙galam AP.;

3): tilta r. Aps. J. "tilta caurums": tilta r. šaura, nespēj ūdens parīt;

4): auch Ramkau, Serbig., Seyershof, Siuxt, Zvirgzdine (hier auch rìkle ² ): spaļuota dzija iesaspiež rīklītē Warkl.; ‡

5) "gre̦dze̦na veidā saliekta zuoss rīkle samauktiem galiem" Dunika: rīklītē mē̦dz ielikt zirni vai akmentiņu, lai grab; sažāvē̦tu rīklīti lietuo dziju uztīšanai; ‡

6) "ruobs laivas dēļa galā, kuo piesit tēviņam" Salis; ‡

7) kuoka r., ein Schimpfname:
tāds kâ k. r., - kuo tu muldi, ka[d] nezini ritīgi! Seyershof.

Avots: EH II, 375

sagniezt,

1) "sapērt": sagniẽzt zirgu Dunika; einen Hieb (mit der Peitsche) versetzen: sagniêz zirgam ar pātagu! C.;

2) "saliekt": viņš nevar pilnuo maisu sagniezt Bauske. Dazu ein part. prt. refl. sagniẽzies "salìcis" Lautb., (mit ìe ²⁾ Gr.-Buschhof.

Avots: ME II, 627

saklanîtiês, ‡

2) "saliekties" Frauenb.: man kājas ar˙vienu saklanās.

Avots: EH XVI, 417

‡ saklẽ̦burêt Seyershof "salūzt un saliekties": kvieši saklē̦burējuši zemē.

Avots: EH XVI, 417

‡ sarìņķinâtiês ² Kaltenbr. "saliekties kamuolā": kaķis var s. kâ čūska.

Avots: EH XVI, 442

II sataurêt Zaļmuiža, = saluocît, saburzît. Refl. -tiês, = saliekties: dēļi sataurējušies Warkl.; miza, lapas sataurējas Golg.

Avots: ME III, 761

savirzît, tr., eine gewisse Richtung gebend einander näher bringen: izliektās lēces savirza starus līdzte̦ku Konv. ² 442. Refl. -tiês, einander näherrücken (intr.); in einem Punkt zusammenlaufen Wid.: sastingušie gabali savirzās un atstingst Pūrs III, 94.

Avots: ME III, 789

I sē̦rs,

1) sē̦rs C., Ramkau, Ranzen, Adj., traurig, trübe, kummervoll:
sē̦ras dienas BW. 4242. sē̦rs mūžs Spr. sē̦ras dziesmas BW. III, 1, 30. vientults, atstāts un sē̦rs Zalktis I, 114. bē̦rzu . . . stāvi . . . ar sē̦ri nuoliektām galuotnēm Vēr. I, 1286. šuogad sē̦ra vasariņa: laukā puķes neziedēja, meitas puišus nemīlēja BW. 12778, 1;

2) verwaist, eines Angehörigen beraubt:
sē̦rs nuo tē̦va, sē̦rs nuo mātes, sē̦rs nuo īsta bāleliņa BW. 4I37, I;

3) Subst., Kummer, Bitterkeit
U.: tāds sē̦rs kakla galā, so bittere Not reicht bis an den Hals U. Dürfte auf sē̦rs III beruhen.

Avots: ME III, 830

‡ skablīca Liepna "liekts nazis ar 2 spaliem siļu grebšanai".

Avots: EH II, 496

skritulis: auch Borchow n. FBR XIII, 26, Lubn. n. FBR. XVII, 127, Višķi n. Ceļi IX, 401,

1): auch (Wagenrad)
Auleja, Bērzgale, Kaltenbr., Liepna, Lixna, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: par vienu skrituli pus˙uotra dāldera BW. V, S. 224. četri uoša skritulīši Tdz. 54716. brauce ratuos ar kuoka skrituļiem FBR. XX, 157 (aus Līvāni). mun savi zirgi in skrituļi (Wagen) Jauns. Raksti VIII, 318; "ritenis bez luoka apkaluma; nuo viena gabala apliekts bē̦rza kuoka luoks" Druw.; "apaļa ripa, skriemelis" Salis: ratam vidū tāds s., un tur ir rata spieķi iekšā; ein altes od. zerbrochenes Rad (und überhaupt ein "alter" Gegenstand; zuweilen auch ein neuer, aber beschädigter Gegenstand) Seyershof;

2): auch (nur wenig und scherzweise gebraucht)
AP.;

6): ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu skritulī BW. 899, 3;

9): "-wirbel" ME. ul, S94 zu verbessern in "-wirbel";
‡

11) skritulīši "Röllchen, an denen die Hevelten hängen"
BielU.

Avots: EH II, 510

skruķis: auch BW. 20929 (aus Lettin und Līvāni), 23334, 4 (aus Ruj.), Alswig, AP., Borchow, C., Daudsewas, Fest., Gr.-Buschh., Kalupe, Kegeln, Lemb., Liepna, Lubn., Marzen, Nerft, N.-Peb., Oknist, Ramkau, Selb., Sessw., Smilt., Trik., Wessen, Višķi,

1): auch Kaltenbr., Seyershof, Sonnaxt, Warkl.;

2): ve̦lna skruķi (auf Räuber bezogen)
Pas. XV, 285 (aus Sessw.); "ve̦cs, neveikls kustuonis, cilvē̦ks, lieta" Seyershof; ‡

3) ein Gerät (ein etwa 2 Fuss langes und ¹
/ ₂ Fuss breites Brettchen mit einem Stiel in der Mitte) zum Abscharren des Weges od. Hofes od. zum Zusammenscharren des ausgedroschenen (noch nicht gewindigten) Getreides Nötk.; ‡

4) die Krücke
Lettg. n. BielU.: klibais uzkāp[j] aklajam ar visiern saviem skruķiem uz platās muguras Bankins Šis un tas I, 1. kab tu sazaliektib kai s. (poln. "jak hak") Ulanowska Łotysze 11.

Avots: EH II, 513

slàicît ^2, -ku,-cĩju, tr., recken, strecken,: rekeln: garām krāsni, garām suolu slaiku (Var.: stiepu) savu augumiņu BW. 7633. s. ruokas uz augšu Gr.Buschhof. putni slaika kaklu Memelshof, Saikava, Selsau, Warkl. Refl. -tiês, Saikava, sich rekeln, recken Fest., Lubn., in wachem Zustande im Bett? liegen bleiben Saikava: viņš slaicījās un žāvājās, kâ tuo cilvēks dara lielā nuogurumā Zalktis. piecēlies nuo rīta, viņš gultā slaikās Saikava. pie . .. dārziņa sē̦tas uomulīgi slaicījās kaķis R. Sk. II, 225. kuoki upē slaikās (heben sich beim Flössen aneinander geratend) Warkl. - Anscheinend zu sliekt; zur Bed. vgl. slaistît: sliet.

Avots: ME III, 912

sliecîgs Karls., wohlwollend Wid., aufgelegt V.; zu sliekties 1 und 3.

Avots: ME III, 937

slìece,

1): auch (mit iê ² ) Grob.; agrāk bijušas tikai izcirstas slieces ² , tagad tikai liektas KatrE. kamanu slieces Apsk. 1903, S. 82. vienu slieci kamaniņas BW. 18456, 1. situ kāju pie [kamanu] sliecītes 17877.

Avots: EH II, 527

sliegt, sliedzu,

1) stützen
U., Kaunata (mit iê ² ) Bl.;

2) "sich anschmiegen, anlehnen":
saldas miesas, kas pie manis sliedza Asp. MWM. v. J. 1897, S. 326. jūs sliedzat klāt Asp.;

3) sich erheben:
caur dūmiem, kuŗi gavilējuot nuo māju jumtiem gaisuos sliedz Virza. kaŗa ratu naži dzirkstuot gaisā sliedza Druva II, 542. tas laiks, kur tautām pāri pirmie truoņi sliedz 540. Refl. -tiês,

1) sich anschmiegen:
molekulas nesliedzas viena pie uotras, nesaskaŗas viena ar uotru U. b. 118, 44. ar jūsmām klātu sliedzas MWM. VI, 685; sich lehnen an Gr.-Buschhof (mit ìe ² );

2) "liekties">liekties" (mit iê ² ) Dunika. Nebst sliekt 1 mit "determinativem" g resp. k zu slìet?

Avots: ME III, 938

šliekšanâs, die Neigung: izskaust... šliekšanuos uz nuoziedzīgiem darbiem Vēr. II, 339. Vgl. sliekties l.

Avots: ME IV, 60

‡ šmãžuôtiês Dunika "vairākkārt aizliekties vai aizstāt gaismai priekšā".

Avots: EH II, 648

‡ spējuots,

1) "turīgs, pārticis" NB.: s. cilvē̦ks (part. prs. act. zu spẽt?);

2) "?" : trauc, brālīti, līksti liekt, ku[r] pakārti šūpulīti! tik spējuota mātes meita par atmatu vazājas Tdz. 59794.

Avots: EH II, 549

springt (li. spriñgti "schluckend würgen"), springstu, springu,

1) stramm werden
("nicht bek.") U.;

2) (von Straffheit, Gespanntheit) in die Höhe stehen, vorragen:
sprindza (?) ...ribas kâ balinātas un ugunī liektas bambus niedras gaisā Latvis 1924, № 793;

3) spriñgt, sich drängen, sich (an)stauen
Dunika: barība springst rīklē;

4) "im Geheimen essen"
Nerft;

5) bis zum Platzen essen:
ē̦dati, spriñgstati jūs, bada ļaudis! Janš. Nica 53. Zu spranga 4.

Avots: ME III, 1021

sumpurnes Veselis Trīs laimes, eine Art Bastschuhe ("vîzes, kam lūka gals purnā ieliekts uz iekšu un iestiprināts pinumā") O. - Kurl.: jāstaigā ar sumpurnēm Jauns. III, 326.

Avots: ME III, 1121

I tùoliski ² Fehteln, Fest., Selb., Stockm., Adv. "apaliski": mate apsē jusi galvas lakatiņu tuoliski (lakatiņš saliekts trijstūrī, un divi stūri sasieti uz pakauša, tâ ka lakatiņš cieši piegulst pie galvas) Fest. Zu tuols.

Avots: ME IV, 285

turelis,

1) turelis Pe̦nkule, turēlis Lubn., = tureklis: izkaptīm, arkliem, lāpstām ir tureļi Pe̦nkule. spīdekli, kas nuo kakta leņķa ar izliektu tureli liecās pār galdu A. Brigader Daugava 1. 569. turelis nuomaukts un lākturis pagultē Vizb. 70. sāls buncim ir turelītis Siuxt;

2) (f. -ele) "ein Kind, das gern, um Erwachsenen zu helfen, etwas ha1ten (reichen) will"
Laud.: ej nu pruojām, turelis tāds! Laud.

Avots: ME IV, 268

uzgalˆvuôt,

1) einreden, behaupten
Kalzenau: tirguotājs uzgalvuoja preci par labu Golg.;

2) mit (neuen) Vorschuhen versehen:
zābakus uzgalvuot Stenden. Refl. -tiês,

1) versprechen, bürgen, kavieren:
viņš uzgalvuojās, ka tuo izdarīšuot Kalzenau. ja tu nevari uzgalvuoties pirkstu nuoturēt saliektu Blaum. Pie skala uguns 138;

2) (einer Sache) sicher sein:
Prātnieks gribēja... vēl neiet, bet neuzgalvuodamies, vai Tenis mē̦dz vairāk nekâ vienu reizi lūgt, gāja vien Kaudz. M. 84;

3) sich erdreisten:
kuo viņš uzgalvuojas darīt! N. - Peb.

Avots: ME IV, 331

uzkala,

1): auch AP., KatrE., Saikava; (kamanām) sudrabiņa uzkaliņas BW. 26031, 1;

2): uzkalu kuoki (jeb skāres) Druw. "divi uz āru izliektie kuoki virsmalā gar vāgu sāniem".

Avots: EH II, 724

uzkumā U., Bers., Druw., uzkumām U., uzkumu Lös. n. A. XI, 170, AP., Arrasch, Bers., C., Golg., Jürg., Kalzenau, Kl., N.-Peb., PS., Schujen, Adv., in spitzem Winkel; vornüber gebeugt (uzkumu) Zaravič: uzkumā (uzkumām, uzkumu) izkapti siet, die Sense an den Stiel in spitzem Winkel (U., im Haken Bielenstein Holzb.499) binden. ja izkapts ir par daudz pieliekta pie izkapts kāta, tad viņa ir uzkumu Kalzenau, Nerft. galva maz˙liet uzkumā MWM. VII, 816. Zu uzkums I und kumt I.

Avots: ME IV, 346

vê̦de̦rs (li. vė´deras "Magen" in Volters LChr. 377, ₄₀ und 378, ₄₂ , apr. weders "Bauch" ) Arrasch, Jürg., KatrE., Lubn., Neuenb., Schujen, Zvirgzdine, (mit ê̦ ² ) BL, Dunika, Iw., Līn., Nigr., Ruj., Segewold, Selg., Stenden, Wandsen, vē̦de̦rs Glück, U., vê̦dars AP., Nerft, Preili, PS., Saikava, Wainsel, Wolm., (mit ê̦2) Dond., Frauenb., Kand., Lemsal, Rutzau, vē̦dars Ugalen n. FBR. VII, 18, vē̦dars U., ein Demin. vēderelis R. Sk. II, 65,

1) der Bauch:
Sprw. vē̦de̦rs nav spieģelis (sagt man zu einem, der alles verschmäht) Br. sak. v. 1356. vē̦de̦rs nav grāmata 1357. nu vē̦de̦rs par kungu (von jem., der zu viel gegessen hat) Bers. vē̦dē̦ru sajuozt LP. I, 79. pilns vēdēriņš BW. 2953. caurs vē̦de̦rs,

a) Durchfall
St., U., Golg., Salis: uozuola mizas, savārītas, lietuo pret cauru vē̦de̦ru Etn. I, 110;

b) der Bruch (Krankheit).
jē̦ls vē̦de̦rs, ein Magen, der schlecht verdauf St., U. vē̦de̦ra apstāšana, Verstopfung U. salmu od. sìena vē̦de̦rs, der Hängebauch bei Pferden Lopkopība II, 88. abi... nuolika labus vē̦de̦rus (assen sich tüchtig satt) LP. VI, 254. tam es neticu tādas pasakas R. stāsta pats nuo sava vē̦de̦ra (erzählt auf eigne Faust, erdichtet selbst) RA. glasīt vē̦de̦ru (glāsīt Sessw.) Mag. IV, 2, 154, U., faulenzen. vē̦de̦ra daļa od. vē̦de̦ra tiesa od. (fig.) vē̦de̦rs, das tägliche Brot: viņa salasa vē̦de̦ra tiesu. nevarējis nuopelnīt ne maizes jeb, kâ mē̦dz teikt, ne vē̦de̦ra daļas JK. V, I, 64. ne ve̦de̦ru nevar nuopelnīt, er (ein fauler Arbeiter) kann nicht einmal das tägliche Brot verdienen U. mazākais vē̦de̦ru nuopelnīšuot LP. IV, 61. varuot kalpuot par velti - par vē̦de̦ru VI, 368. par ve̦de̦ru darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. Il, 185, par 1 ¹ / ₂ = rublīša un vē̦de̦ru nedēļā JR. IV, 74. strādājuši ... par pus vē̦de̦ra vien Domas II, 963. ietu bez . .. algas un par tādu vē̦de̦ru, kâ tas nu... iznāktu 1090;

2) eine vorstehende Erhabenheit
L., U.: klaipa vē̦de̦rs Alksnis-Zundulis. kaplim zuobi nav taisni, bet izliekti ar vē̦de̦ru uz āru Konv. 1600. kaudzi ar lielu vēde̦ru mest St., eine k. in der Mitte stark erweitern. sìena kaudzei var būt ve̦de̦rs Meiran. vē̦de̦rs (vē̦dars Für. I, unter kāja) apakš kājām od. kājas vēderiņš V., der Fussballen L., St., U. vēderiņš, der Ballen an der Hand Dr.: apkārt īkša vēderiņam A. v. J. 1897, S. 229. Plur. vēderiņi, die Ballen an der Innenseite der Finger Bers., Erlaa, Golg., KatrE., Lindenberg, Nötk., PS., Rentzen, Sehren, Sepkull, Wolmarshof; die Fussballen U., Adiamünde; die Ballen an den Zehen einer Katze Golg., Lindenberg, Rentzen, Sepkull, Wolmarshof: Mārtiņam... Rakstiņš (Hundename) izrāvis visus vēderiņus un ikrus gurniem Kaudz. Izjurieši 213. Zu li. pa-údrė "pavėdarė" (s. Būga KSn. 1, 239), ai, udáram "Bauch" u. a., s. Walde Vrgl. Wdb. I, 190 f., dohansson IF. II, 15 f., Meillet Et. 168, Osthnff BB. RXIX, 255 und Zubatý AfsIPh. XVI, 418.

Avots: ME IV, 548, 549

vennêt, -ẽju,

1) (schnitzend, schneidend) aushöhlen
Grünw.; "liekt%20ar%20ieduobumu">izliekt ar ieduobumu" Grünw.;

2) auf die linke Seite kehren, umwenden, die Kehrseite nach aussen wenden (mit eñ ) Dond., Frauenb.: likšu skruoderim kažuoku vennēt Frauenb. ve̦nnē̦ti zābaki Riga;

3) s. izvennêt. Wenigstens in der Bed. 2 aus nd. wennen "wenden".

Avots: ME IV, 537

venteru venteriem,

1) "?" uozuoli dīvaini izliektiem zariem, kas sakruokuojušies. savijušies venteru venteriem J. Krūmiņš Uciņa brīnumdienas 101;

2) veñteŗu veñteŗiem aizskriet Arrasch, C., sich schlängelnd, taumelnd weglaufen
Sessw.

Avots: ME IV, 538

vè̦zda ² (li. *vėzda "Keule" Arch. Philol. I, 136) Auleja, Ekengraf (z. B. LP. VI, 539), Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Kreuzb., Kr., Lassen, Lixna, Nerft, Oknist, Schwanh., Skaista, Warkh., Wessen, vē̦zds (li. vė˜zdas LChr. 333, _21, Būga KSn. I, 167) Alksnis-Zundulis, = vē̦za I, ein Stock, Prügel Oberl. n. St. und U., Memelshof, Setzen, Sonnaxt: gāja . . . uz . . . vē̦zdas atspiezdamies Jauns. III, 266. saskrēja kāzinieki . . . ar mietu un vē̦zdām Pas. I, 157 (aus Preili; ähnlich I, 158, aus Kolup). zemnieks pacēle vē̦zdu IV, 19 (aus Ružina), satiku vīru ar vē̦zdu LP. V, 328. vē̦zds ruokas re̦snumā Alksnis-Zundulis. ar lielu dzelzs vē̦zdu duot pa pakausi Druva II, 441. deva... vē̦zdu par muguru BW. 33318. sutinātas mīkstas vē̦zdas 32462 var. saliektām lazdas vēzdiņām Veselis Trīs laimes. Wenn (s. Slblt. Et. 111 und Būga PФB. LXV, 324) li. zd aus žd entstanden sein kann, wohl zu vē̦za I mit dem Suffix von li. lazdà. Sonst entweder zur Wurzelform u̯ē-s- (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 222), oder (nach Scheftelowitz KZ. LVI, 182) zur Wurzel von ve̦dga. Weniger empfiehlt sich die Zusammenstellung mit ai. vájra-ḥ "Donnerkeil" und av. vazra- "Keule", weil man es dann von vēzēt trennen müsste.

Avots: ME IV, 573

virsuôtne C., Trik., Wolm., (mit ìr ² ) Kl., Saikava, der Gipfel, Wipfel (eines Baumes od. Berges): egļu zari un virsuotnes Aps. II, 3. vītuoli ... nuoliektām virsuotnēm B. Vēstn. kalna virsuotne LP. VII, 1027. kupluo matu virsuotnes Janš. Līgava I, 264. pašas saviesību virsuotnes A. v. J. 1896, S. 652. viņa lauza virsuotnīti BW. 2767 var. Vgl. li. viršuotė "die Spitzstange im Heuhaufen".

Avots: ME IV, 616

žārklĩtis,

1) eine zweizinkige Mistgabel
Adsel;

2) ein Reifen (?):
ķesele - izliektā kuoka žārklītī iestiepts linums Etn. II, 108. Mit eingeschobenem r zu žākle I?

Avots: ME IV, 797