Paplašinātā meklēšana

ìeklìedziêns: pēc katra viņas iekliedzlena Janš. Līgava I, 455.

Avots: EH I, 520

ìeklìedziêns, der Schrei, der Aufschrei: atskanēja skaļš iekliedziens.

Avots: ME II, 28

klìedzamais, Part. Praes. pass.,

1) womit man ein Geschrei hervorbringt, die Kehle, der Mund:
sit pa pašu kliedzamuo BW. 28877, 1;

2) kliedzamuo kliegt, ein gewaltiges Geschrei erheben:
muiža kliedza kliedzamuo Dok. A.

Avots: ME II, 231

klìedzẽjs, der Schreihals, der Schreiende: dziedātāju putni un kliedzēji, clamatores Konv. ² 674.

Avots: ME II, 231

‡ kliedzienis Pas. XI, 401, = klìedziens.

Avots: EH I, 620

klìedziens, das Geschrei: Sprw. tik nebija kaites kâ kliedziens. vilks nav tik liels kâ viņa kliedziens.

Avots: ME II, 231

klìedzin, kliedzen, kliedzien, zur Verstärkung von klìgt, gewaltig (schreien): kliedzien (gew. kliedzin) kliedza aiz upītes BW. 14307, 1. bē̦rns kliedzin kliedza vienā kliegšanā.

Avots: ME II, 231

klìedzinât, fakt. zu kliegt, schreien lassen, zum Schreien bringen: dienu ganus kliedzināt (vilks) VL.

Avots: ME II, 231

‡ kliedziski PV., = kliegšus: runāt k.

Avots: EH I, 620

‡ pakliedzeniski, Adv., halb schreiend, übermässig laut: lieliski, p. smieties Vīt.

Avots: EH II, 142

‡ pakliedziski Vīt., = ‡ pakliedzeniski: p. runāt, saukt, smieties.

Avots: EH II, 142

pretklìedziêns, der Gegenruf; das Echo: kad burvis izkliedzis, tad viņš aizturējis ausis cieti, lai nedzirdē̦tu pretkliedzienu Etn. III, 142.

Avots: ME III, 388, 389

uzklìedziêns, das einmalige Zurufen: atskanēja... uzkliedzieni: "es tev mācīšu ārā lauzties!" MWM. VIII, 13.

Avots: ME IV, 342

aĩmanas: auch (mit ài ² ) Golg., KatrE. (hier neben vàimanas ² ), Kl.: cilvē̦ks kliedz aimanas vien, kad sāp KatrE.

Avots: EH I, 4

àizbêgt, entfliehen, davonlaufen, hinlaufen: vilkam kliedzu, tas aizbēga BW. 13074. meitas aizbēga uz klēti BW. III, 1, 81.

Avots: ME I, 19

àizklìegt, ‡

4) schreiend hin-, weggehen
Oknist: jis aizkliedze vien uz dakteri; ‡

5) aufschreien
(nach r. закричать) :"vai jau visi?"aizkliedz kaŗavīrs Pas. VIII, 109 (aus Lettg.). jis aizkliedza (r. крикнул) reizi IX, 175 (aus Lettg.); absichtlich, bewusst aufschreien (neben àizkliegtiês, unversehens aufschreien) Oknist: pa reizei aizkliedzēm pļaudami. aizkliedze i nuoklusa Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 31

àizklìegt,

1) im Schreien übertreffen, überschreien:
viņa visus aizkliedz;

2) voll schreien:
viņš visas ausis aizkliedz;

3) von dem bösen Geschrei des Wasserläufers:
kuo titilbis aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. Refl. -tiês, aufschreien: vecis aizkliedzās LP. VI, 929; BW. 15369.

Avots: ME I, 32

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām,tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60

aletes, der Ruf eines Jägers: kad zaķi sašaunuot un aletes jākliedzuot JU.

Avots: ME I, 66

‡ I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81

ārdeniski, Adv., laut und schrill: bar,uoties kliedza ārdeniski Dr. [Wohl zu ārdît.]

Avots: ME I, 241

atklìegt,

1) tr., schreiend zurückrufen:
ja tu gribi viņu atkliegt, tad dari tuo tūliņ Vēr. I, 1346;

2) intr., schreiend antworten:
"nerierādīsi", Ķencis atkliedza Kaudz. M. Refl. -tiês, auf einen Zuruf antworten: dziedu, dziedu, nuokliedzuos, kas pretim atkliedzās? BW. 245.

Avots: ME I, 167

atskalas, Widerhall, Echo: kliedz, lai mezā skan atskalas [Mar. RKr. XV, 106]. Cf. skaļš.

Avots: ME I, 191

atvẽrt (li. atvérti), tr.,

1) aufmachen, öffnen:
acis, muti, durvis, luogu, vārtus. Übertr.: mans kliedziens atvēra viņai prātus Rain.;

2) eröffnen:
acis, durvis, luogus, sirds atveŗas. mācītājam prāts atvērās, dem Pastor ging ein Licht auf LP. I, 137.

2) sich eröffnen:
jauks izskats Lautb. darbalauks atveŗas Kudz. Subst. atvē̦rums, die Öffnung: balsienu izrunā ar vienu mutes atvē̦rumu Str. tagad pats tas atvē̦rums, jetzt (im Frühjahr) geht eben die Erde auf U.

Avots: ME I, 209

‡ auŗuôt, = aũrêt 2, jodeln: kliedz un auruo Janš. Dzimtene ² I, 149, ar savām duobjām balsīm ... auruoja Mežv. ļ. I, 248. vē̦tra... auruo Dzimtene V, 388.

Avots: EH I, 188

‡ bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā mājā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra mājā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",

Avots: EH I, 198

II balsts: auch (mit àl ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69: kliedz balstiem Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89.

Avots: EH I, 201

blāgs: auch Stom., ("unartig") Schwanb. (hier auch "schlecht" von Wegen gesagt), (mit à ² ) N.-Rosen, ("nelietīgs") Saikava (mit à ² ): blāgā balsā kliedz Opyncāns J. S. № 7, S. 27. blāga slimība Mar. b. (ein strenger) mācītājs BielU.; s. auch A. XI, 81.

Avots: EH I, 226

II bļaũrîgs: b. kliedziens A. Brigadere Daugava I, 1088. bļaurīga piedzeršanās ar truokšņiem un kaušanuos Kaudz. Atmiņas I, 24.

Avots: EH I, 233

braukšinât, fact., knarren machen, knachen, nagen neiešu vēžu kāju braukšināt BW. 10900. gani kliedza, gani brēca: lācīts ņiedras braukšināja 23280,1.

Avots: ME I, 326

brẽkât, - āju, wiederholt laut schreien, jodeln (auf der Hütung): kliedziet, gani, brē̦kājiet BW. 11222.

Avots: ME I, 330

‡ II dāvinât Warkl., dāvinêt ebenda, schreien machen, zum Schreien bringen ("kliedzin%C4%81t">kliedzināt").

Avots: EH I, 313

‡ de̦be̦si Skaista n. FBR. XV, 39, Warkl.. Zvirgzdine, = debess 1, der Himmel: dievs... de̦be̦suos Pas. X, 104 (aus Dünaburg), dievs nuo de̦be̦siem 447 (aus Bewern). kliedze, ka visi de̦be̦si (der ganze lümmel) skanēja 220 (aus Asūne). Salomons gāja meklēt de̦be̦sus V, 275 (aus Domopol). izauga... da pašiem de̦be̦siem BW. 5057.

Avots: EH I, 313

dižrĩkle, ein Schreihals: bē̦rns bļauj un kliedz kâ dižrīkle Sassm.

Avots: ME I, 475

dzẽrve (li. gèrvė, [apr. gerwe]).

1) der Kranich:
dzērve kliedz. dzērvju bē̦rnus plucināt, ein Spiel Etn. III, 185. par dzērvi pārģērbties, eine Vermummung zu Weihnachten Kand. kuoka dzērve.

a) der Fischandler
RKr. VIII, 87;

b) [der Storch
Bergm. n. U.];

2) ein hölzerner Schlüssel, der den Holzriegel zurückschob
RKr. XI, 86;

3) das Holz am Webstuhle, darauf der
krūšbuomis ruht U.;

4) Lab Vid. Pasaules zīd. kust. 12;

5) der Pl. dzērves, ein Spiel
BW. V, 211. Zu aruss. жерать [gr. γέρανος kymr. garan, li. garnỹs "Storch, Reiher" und wohl zur Wurzel von ai. jaratē "singt, ruft, rauscht", ahd. kerran "schreien" u. a., s. Solmsen Beitr. 119 ff., Suolahti Die deu. Vogeln. 292. Walde Wrtb. ² 355 unter grūs. Boisacq Dict. 144. Trautmann Wrtb. 87],

Avots: ME I, 548

I dzẽrve: voc. s. dzērviņ BW. 2451 var.,

1): kuoka dz: Glück Hiob 39, 16, der schwarze Storch.
sila dz. BW. 3072 var. purva dz. garu kaklu 3117, 3. dz. kliedza 2658;

4): auch Frauenb.; Grob.; "der Blinddarm"
(> dzẽre) Iw:; viena zarna pie kuņģa ir, tā ir dz., - viens gals ciet Frauenb. miežu pe̦lus guovīm nevar duot: ieiet guovij dzērvē un aizdambējas Grob.

Avots: EH I, 357

dziļe̦ze̦rs, dziļe̦zars, ein tiefer See: dz`erve kliedza dziļe̦zera maliņā BW. 2658 izariet dziļe̦ze̦ru! BW. V, S. 689. Nr. 31710.

Avots: ME I, 550

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

gaũde̦ns [Līn., Salis, Ruj., AP., gàude̦ns Serbig., C.],

1) gebrechlich, krüppelig:
gaude̦ns cilvē̦ks. nuo mājas es aizeju ve̦cs, gaude̦ns, ar ubaga nespē̦ku. nabadziņš gaude̦ns LP. I, 138;

2) schwach, kläglich (von der Stimme):
viņš iekliedzās gaude̦nā balsī. Pēteris gaude̦ni atkārtuoja A. XI, 98. [gaude̦nu... dziesmu Glück II Sam. 1. Wohl zu gaust I; vgl. ahd. kūme "gebrechlich" neben kūmen "jammern".]

Avots: ME I, 610

ģelbêt, -ẽju, ģelbt, -bju, -bu Busch., Spr., [Nerft, Wessen],

1) helfen, [heilen
(trans.) Kreuzb.], retten, [ģelbēt, beschützen Manz. Lettus]: vai... tāpēc tie nekļūst ģelbēti? Manz. ugunsgrē̦kā kliedz: glābiet, ģelbiet, ļautiņi! Setzen n. Etn. IV, 49. tu man ģelbē̦tājs un palīgs esi Manz. bāriņus ģelb ar tavu ruoku Manz. G. L. 129;

2) einen Flüchtigen vergeben (bibl.): [par patvē̦rumu un par ģelbēšanu Glück Psalm 59, 17. - Aus li. gėlbėi "helfen, retten".]

Avots: ME I, 695

graûzt, -žu, -zu (li. gráužti), tr.,

1) nagen :
suns sācis grauzt kaulus LP. IV, 89. ķirmis sienas malās grauž VII, 647. zirgs ieradinājies grauzt siles Aps. aitas grauž pliku nuopu, garuozu. ļaužu runas sirdi (auch sirdī) grauza BW. 8750. ķēniņam tas ļuoti grauzis (wurmen), ka viesi krāpti LP. III, 31. Auch mit d. Akk. : vagari tas vare̦ni grauž Purap. Sprw. : smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž ;

2) nagen, reiben, wund reireiben :
gruzis grauž acī od. aci, od. acs grauž A. XX, 882. vainadziņš ausis grauza Ltd. 1037. tam zābaks, saite, pieši kāju grauž. smiltis viņu vaigus grauž BW. 30894. Refl. -tiês,

1) sich verzehren, nagen :
sirds vienatnē aiz skumjām graužas Adam. stipri sāka grauzties gar durvīm LP. VI, 1, 27. jaunā strāva grauzās un grauzās taisni ap tuo A. XX, 558. le̦di kraukšķē̦dami graužas MWM. VI, 491. žē̦lums graužas klāt pie sirds Vēr. 149. kliedziens caur klusumu graužas Vēr. 131. [Zu li. grúžtis "грызь", grùžas "огрызок", aksl. gryzo, "nage", arm. krcem "(zer)nage" und vielleicht gr. βρύχω (mit langem υ) "knirsche mit den Zähnen", got. kriustan "knirschen" u. a., s. Fick BB. VI, 213 u. Wrtb. I ⁴ , 410, Strachan BB. XX, 16, Hübschmann Arm. Gramm. 462, Persson Beitr. 333 f. u. 467, Stokes Wrtb. 187, Berneker Wrtb. I, 359.]

Avots: ME I, 641

grāvêtiês, gŗāvêtiês,-ẽjuos, freqn. von gŗauties, poltern, lärmen Grünh., Naud. : gar durvīm grāvējušies sveši cilvē̦ki Balt. V. kas pa namu grāvējās BW. 2723. sāka atkal pa pili grāvēties LP. VI, 988. viņa kliedz, raud draud, lūdz, grāvējas it visādi Deglavs Lielā Lavīze 78.

Avots: ME I, 644, 645

gudât: bē̦rni briesmīgi gudāja (= raudāja), kliedze pēc tē̦va Zvirgzdine,

Avots: EH I, 415

‡ gùlbē̦ns, Deminutivform zu gùlbis, der Schwan: kuo kliedziet, gulbēniņi? BW. 3360; 3782, 1 var.

Avots: EH I, 416

ìeklìegt,

1) hineinschreien:
ausī;

2) verrufen:
tam visi jāglāsta kâ ar cimdiem, ja negrib, lai viņu iekliedz, ja negrib ķildu Druva II, 769. Refl. - tiês, aufschreien: piepēži taure iekliedzās skaļi MWM. XI, 178. aiz bailēm un bē̦dām viņa iekliegusēs Vēr. II, 6.

Avots: ME II, 28

ìeskanêt, intr., hineintönen, hineinschallen, tönend eindringen: lē̦ni ieskan zvanu skaņas šai meža vientulībā A. XX, 82. kliedziens ērmīgi ieskanēja pašas ausīs Vēr. II, 450. Refl. - tiês, einen klingenden Laut von sich geben, ertönen, erschallen, erklingen: klases zvaniņš ieskanas Aps. tālumā jau ieskanas uzvaras zvani MWM. VIII, 45.

Avots: ME II, 64

ìeūkšinâtiês, [ìeūķinâtiês Mar., ìeûkšņâtiês ² Stenden "īsi iekauktes" Bers.]: citi atkal tâ˙pat ieūkšinājās R. Av. [zaķim pē̦das dze̦nuot suns ieūkšinājās Bers. Auch ieûkšêtiês ² : mātes iekliedzās un ieūkšējās Janš. Čāp. 54.]

Avots: ME II, 85

izbļaûstît (freqn.) und izbļaût,

1) aus-, verschreien:
ve̦lns nav tik me̦lns kâ izbļauts;

2) ein Geschrei ausstossen:
izbļaut nāves kliedzienu A. XX, 232;

3) schreiend emporschnellen lassen:
tur skurstenis bļaun, šķiet, izbļaus gaisā kuģi MWM. XI, 260. Refl. -tiês, sich ausschreien: lai bē̦rns izbļaujas. mežā krietni izbļaustījāmies, im Walde haben wir nach Herzenslust geschreien.

Avots: ME I, 717

izbuolît, gründlich drehen: lielskungs acis izbuolīdams kliedz Aps.

Avots: ME I, 720

izklìegt Refl. -tiês, ‡

2) sich sehr laut äussern
(?): viņa murguos izkliedzās atsevišķi cīņas momenti, pēkšņi ... blāzmuojumi uz me̦lna fōna Daugava 1928. S. 840.

Avots: EH I, 456

izklìegt,

1) intr. ein Geschrei ausstossen, aufschreien:
tâ nuobijies, ka ne izkliegt nevar Aps. balss man aizžņaugta, es nevaru izkliegt MWM. VIII, 882. sāpju kliedziens izkliegts Latv.;

2) tr., ausposauen:
izkl. par bagātnieku od. bagātu. viņa sievas bagātība bija izkliegta Degl. Refl. - tiês, zur Genüge, nach Herzenslust schreien: tad varuot izkliegties. māsa bija diezgan izkliegusies un iztrakuojusies A. XVI, 361. Subst. izklìedzẽjs, wer aufschreit, ausposaunt.

Kļūdu labojums:
1) intr. = 1)

Avots: ME I, 753

izņemt, tr., herausnehmen: pasi. kuo puodā liki, tuo atkal izņemsi. Refl. - tiês,

1) schwinden, vergehen:
laiks tâ izņe̦mas Kand.;

2) sich anstrengen, keine Mühe schonen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tâ ka reiz attiekas A. XVII, 20. kuo mēs ar viņu izņēmāmies, kamē̦r pierunājām, lai nāk pie tava tē̦va Jauns. gan tē̦vs izņēmās ar naidu, gan ar labu Duomas II, 228;

3) toben, sich unruhig gebärden:
viņa kliedz, raud, draud, lūdz, grāvējas, izņe̦mas it visādi Degl.

Avots: ME I, 777

izzagt, Refl. -tiês: spieda sev muti cieti, tuomē̦r izzagās viens uotrs kliedziens pār lūpām Janš. Dzimtene V, 435.

Avots: EH I, 497

jam̃basts,

1) der Wirrwarr, Lärm, ausgelassene Fröhlichkeit, das Geschrei, Tollen
AP.: kamē̦r lielcilvē̦ki pa lauku kuopās, bē̦rni iekšā sacē̦luši tādu jambastu, ka bailes klausīties Nötk. tur bija jambasts: sievas kliedza, bē̦rni raudāja, vīri matuos Serb. sākās jambasts vaļā Stari III, 12;

2) Kummer, Unannehmlichkeit
Adsel n. A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 95

jumalē̦ns, im VL. ein Kind der jumala und des jumis: jumītis kliedza, jumītis brēca tīrumiņa galiņā; atsaucās jumalē̦ni (Var.: jumaleņi BW. 28532) aruodiņa dibinā Pūrs II, 65.

Avots: ME II, 117

I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],

1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;

2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;

3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);

4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn

5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I ⁴ , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]

Avots: ME II, 117, 118

kârstulis ² Hofzumberge, gew. Pl., = kā`rstava, die Wollbocke: kad ē̦d uz kārstuļa beņķa, tud kuodes un žurkas kapā drēbes RKr. VI, 61. vīrs kliedz, vīrs brē̦c, kārstulis (kārstuļi 355) galvā RKr. VII, 354 (Rätsel: der Hahn).

Avots: ME II, 199

kasît (li. kasýti "fortgesetzt gelinde kratzen; чесать, скрести"), - u, - ĩju, tr., freqn. zu kast,

1) kratzen, schaben:
ve̦lns licis zaldātam ķēniņa meitai galvu kasīt LP. VI, 532. Sprw.: labāk labas ziņas lasīt nekâ ņurduot galvu kasīt. vai tu arī jau vē̦de̦ru kasi pēc ēdiena Saul. viņš vēl ilgi pēc tam kasīja aiz auss (aiz ausīm LP. VI, 264) JR. IV, 86;

2) schaben, kratzen, schälen:
kartupeļus;

3) scharren:
lai vista lecekļus nekasītu... Etn. I, 76. Sprw.: kur vista kasa, tur graudu gaida. vista, kas kasa, atruod graudu. divi sirmi auzas ēda, staļļa grīdu kasīdami BW. 15379, 3;

4) harken:
sienu Wolm., [Neu - Rosen, Alsw., Aahof]. ja pirmuo sienu kasuot diviem sasitas grābekļi, tad būs labs siena laiks Etn. II, 75;

5) nuo mēles kasīt, aus der Luft greifen, erdichten, aufschneiden
St., U.;

[6) prügeln:
es tevi kasīšu gan Dond.] Refl. - tiês,

1) sich kratzen, sich schaben:
Sprw. lai kasās, kam āda niez. viņš, galvā kasīdamies, kliedz JU. viņš kasījās aiz ausīm Schub.;

2) zupfen, rupfen:
kad vistas kasās pa spalvu apakšu, tad sagaidāms putenis Etn. II, 71;

3) sich an jem. reiben, Händel suchen:
tas meklē tik ieme̦slu kasīties. viņš sāka kasīties ar savu brāli Latv. ne˙maz jau nekasīdamās gar viņiem Brig. Čaukst. 6. cūka kasās, zirņuos ies, wird gerufen, wenn einer der Geige unharmonische Töne entlockt Seew. n. U.;

[5) (obszön) sich begatten
(um Libau)]. Subst. kasîtãjs, wer kratzt, harkt: siena kasītājs, = grābējs. kad acīs ieme̦tas pučtes un pumpas, bē̦rnu ve̦d pie kasītājas, kas kasa acis JK. VI, 54. S. kast.

Avots: ME II, 168, 169

kaûtiņš, die Schlacht, der Kampf Kronw.: ve̦lns kliedza: diezgan, diezgan, - kautiņā tu esi stiprāks LP. VI, 445.

Avots: ME II, 180

ķērciêns, das Geschrei, Gekreisch: kliedzieni un ķercieni palika ar˙vienu skaidrāk dzirdami A. XIV, 8. Zu ķḕrkt.

Avots: ME II, 375

ķil˜duôt, ķildât, -ãju, gew. refl. -tiês, streiten, zanken, hadern, in Unfrieden leben: un smejas un skūpstās un ķilduo un kliedz Rainis. te abi nesēji sākuši ķilduoties LP. IV, 89. viņš uzgāja divi puikas gar se̦dliem ķilduojamies Dīcm. Subst. ķilduôšanâs, das Streiten, Zanken, Hadern; ķil˜duotājies nebijis ne˙kāds LP. VII, 1157.

Avots: ME II, 380

[klīdzinât, = kliedzin%C4%81t">kliedzināt: dienu ganus klīdzināji BW. 2364.]

Avots: ME II, 230

klìegšus, zur Verstärkung von klìegt, gewaltig (schreien): gailis kliegšus kliedza LP. VI, 246.

Avots: ME II, 231

klìegt: auch (mit iê ² ) Pernigel, Salis; klìegt ² guovis majā Sonnaxt. visi kliedz (klagen), ka vāji rudzi Kaltenbr. ja kuo sacīs saimenice, sit pa pašu kliedzamuo (Mund)! BW. 28877, 1. ‡ Refl. -tiês,

1) wiederholt schreien
Seyershof: gailis kliedzas tur viņā pusē;

2) um die Wette schreien:
viņi kliedzēs līdz trijām reizām Pas. XI, 129.

Avots: EH I, 620

klìegt, - dzu (N. - Bartau, Schwarden, Hofzumberge, Treiben, Ruj., Wolm., Smilt., Serbigal, Ronneb., Jürg., Schujen, Hochrosen, Naukschen, Wend., Pabbas[ch], kliekt, - cu Zirau BW. p. 245, Alschwangen 495, laut schreien: dzērve, sīlis kliedz Etn. II, 51. meitas kliedza it kâ zuosis Kaudz. M. 25 Sprw.: kâ kliedz, tâ skan. kliedz kâ traks, vienā balsī, pilnā kaklā. kliedz, ka vai ausis pušu plīst. kliedz, ka vai gals PS. Mit dem Gen., Akk., pēc, nach etw. rufen, schreien: dē̦ls kliedz brāļa LP. VI, 479. var˙būt kāds viņā malā kliedz pluostu (pluosta) AU. kliegt pēc ve̦ciem ve̦rgu laikiem Aus. kliegt uz, anschreien: kliedz uz vilku (Var.: vilkam kliedzu), tas aizskrien BW. 13074. [Nebst klaigât und klidzêt 2 (s. dies) wohl zuae. hlīgan "(einem etwas) zuschreiben"; da in einem e - stufigen o- Stamm gewöhnlich die Wurzel betont war, so geht hier ae. g wohl eher auf gh, als auf k zurück.]

Avots: ME II, 231, 232

klìegums, das Geschrei: atkliedzies, tautu meita, pa manam kliegumam BW. p. 240. ² maksā, dievs, manus suoļus, manu ganu kliegumiņu BW. V, S. 238.

Avots: ME II, 232

I klija: "meža vai lietus putns, kas, lietum nākuot, kliedz" Schwanb.

Avots: EH I, 617

klijãns, [klijâns Kl.] (auch mit ī geschreiben), der Schreiadler: klijans laižas augsti gaisuos un savādi kliedz Sassm. kuo kliedziet klijāniņi? gana dziļš ezeriņš BW. 3782, 1. tas bijis lietus putns (klijāns, vāluodze) LP. VI, 193. peļu klijāns, Mäusebussarg (buteo vulgaris) Natur. XXXVII, 11. [klijāns Nigr. "der Reiher". - Zu klija.]

Avots: ME II, 226

‡ *klu,jāns, ein gewisser Vogel: nuokliedzās klujāniņš ... kalna galiņā; iztrūkās... irbīte Tdz. 37352 (aus Grünh.). Vgl. klijāns.

Avots: EH I, 622

I kuosa (li. kuosa), die Dohle (corvus moneduca) Manz., RKr. VIII, 91, Kurl. n. U.: pār eglēm kliedz kuosas Apsk.

Avots: ME II, 348

krìmst (li. krim̃sti), krè̦mtu, krìmtu, nagen, klauben: buciņš krimta kārklu krūmu BW. 14873. kre̦mtu savu garuoziņu 7095. viņš krimtis savus riekstus LP. VI, 666. vairāk ne˙kā nedabūja, kā tikai kaulus un garuozas krimst JK. V, 55. viņš manu sirdi, mūžu kre̦mt. es šaubu kre̦mtuošās muokās kliedzu R. Sk. II, 111. Refl. -tiês, sich verzehren: viņš kre̦mtas savās sirdsēdās A. XII, 499. Subst. krìmšana, das Nagen; krìmtējs, wer nagt: āzīt[i]s kuoka krimtējiņš BW. 12779. (Wohl aus einer Wurzel krem- (s. krama; auch in r. кромá "Brotschnitt"?) mit dem t von cḕ̦rtu "haue".]

Avots: ME II, 279

III kuĩlis: ein gewisser Vogel AP., Seyershof: kad kuiļi kliedz, tad būs lietus AP.

Avots: EH I, 667

lar̂kšêt Smilt., [lar̃kšêt Salis], ^{lar̃kšķêt} C., - u, - ẽju, intr., unaufhörlich scheatzen, bellen, plärren, quarren, knarren: Jānis atkliedzas, spēlēm ellišķīgi larkšķuot Seib. pasta pulksteņi tik dikti larkšķēja Lautb. larkš vienā larkšēšanā, kâ ve̦ca ratu rumba Burtn. Vgl. ļerkstêt. [Nach Persson Beitr. 952 zu mhd. lerken "stottern", arm. lor "Wachtel" u. a.; eher aber (wegen des o in lorkšis, lorkšêt) vielleicht - soweit es nicht ein selbständig geblidetes Schallwort ist - aus estn. loristama "plappern, unnütz bellen", lorak "Schwätzer", laristama "kläffen, schwatzen", laraski "Schwätzer".]

Avots: ME II, 423

laûzît [auch C., Wolm., Kl., Trik., Lis., N. - Peb., Warkh., Jürg., Arrasch, laûzît ² Salis, Ruj., Selg., laũzît (li. láužyti) Tr., Dond., Wandsen, Līn., Nigr., Gr. - Essern], - u, - ĩju, tr., freqn. zu laûzt,

1) wiederholt mehrfach brechen:
skalganus, zarus, žagarus. trīs gadiņi jūŗa kŗāca Ve̦ntas le̦du lauzīdama BW. 15073. kaulus drudzis kreš un lauza St. viņš lauzīja maizi kumuosus Dok. A. galvu, seltener prātu lauzīt, sich den Kopf zerbrechen: kuo galvu lauzīt vēl tik daudz? Adam. es e̦smu duomājusi un lauzījusi prātu par šuo lietu Kaudz. M. kājas lauzīt, die Beine anstrengen, sich die Beine ablaufen: vai tad bija maz vē̦rts kājas uz māju lauzīt A. XX, 84. ruokas lauzīt, die Hände ringen: te̦k upīte pret kalniņu, žagariņus lauzīdama; iet māsiņa pie nelieša, baltas ruokas lauzīdama BW. 21909. valuodu, auch valuodā lauzīt, eine Sprache radebrechen: viņš mēģināja vācu valuodu lauzīt Lundberg. igaunis lauzīja latviešu valuodā RA. grāmatā lauzīt, das Lesen lehren: kuo nu viņu tik agri lauzīt grāmata? A. XI, 101;

[2) peinigen, foltern
Manz. Lettus.] Refl. - tiês,

1) sich krümmen, sich quälen, sich abplacken:
viņa kliedza un lauzījās tīri kâ ārprātā Kaudz. M. puisis lauzījās un izmisis duomāja Vēr. II, 1034. lauzīties ar darbu, zemi, ar pļavām Spr.;

2) miteinander ringen:
iesim lauzītuos!

3) sich mühsam üben
(mit d. Lok.): valuodā, grāmatā. man teic e̦suot galva grūta ābecītē lauzīties Liew.;

4) sich wohin hingezogen fühlen und deshalb dorthin zu gelangen suchen:
kas viņai par kāzām - lauzīties šurp Saul.

Avots: ME II, 431, 432

liẽlvĩrs der Heid; oft ironisch: kliedz lielvīra vārdā A. XX, 855.

Avots: ME II, 503

mednis: m. dzied BW. 2505 var. kliedza me̦lnais m. 15262. mednītis burtnāja 2503. Dafür medans (sic!) Dond. n. FBR. V, 130.

Avots: EH I, 795

I mùit,

2): auch Dunika; ‡

3) "mānīt" (mit ùI ² ) Warkl. Refl. -tiês: "mùities ² Lis." ME. II, 661 durch "muîties Lis." zu ersetzen;

1): auch Dunika (mit uî ² ); "mīties uz vienas vietas" (mit ùi ² ) Saikava;

2): auch Dunika, Rutzau; kaķi viņai, pa sē̦tsvidu ejuot, mujās pa kājām Jauns. Augšz. 207;

4): auch Dunika, Rutzau; "šâ tâ dzīvuot" (mit uî ² ) Perkunen;

5): auch Oknist. - pa stadulu mujās ("?") un kliedza tirdzinieki Azand. 118. cauru ziemu muidamies ("?") pa vienu istabu Janš. Mežv. ļ. II, 382. Zur Bed. vgl. auch ‡ apmuit. Fraenkel zitiert FBR. XI, 59 aus Daukantas auch ein li. muities "sich herumplagen".

Avots: EH I, 829

muka,

1) ein Sumpf, in welchen man einsinkt:
muka ir vieta, kur mūkas Rn.;

2) etwas, was sich leicht ablöst, abgeht:
cūkai sari, nuokautam putnam spalvas nuogāja kâ muka Al.;

3) vienâ mukâ, in einem Zug, ohne Unterlass, in einem fort, zusammen:
tur jau jānuoplēšas ar teļiem vienā mukā Etn. I, 7. bē̦rni brē̦c un kliedz vienā mukā LP. IV, 179. acumirklī visi vienā mukā duodas pie vārtiem I, 23. visas lē̦kušas vienā mukā IV, 222;

4) "?": vari gan mukā mest. līdz dabūsi Apšciems. Zu mukt.

Avots: ME II, 663

nàiks,

1) heftig, zornig, böse:
[naiki bārēmēs BW. 23731 var.] kur tie naiki suņi rēja, tur aug mana līgaviņa BW. 11245;

2) schnell, gewandt, fix
[naîks ² Bauske], Autz: teci naikāki! Erlaa;

[3) aufdringlich
Sessw.];

4) das Adv. nàiki [auch Jürg.], sehr, heftig:
tagad naiki salst [Nitau, Schujen, Nötk.] nekliedz tik naiki! Erlaa, Lub. man naiki gribas ēst. viņš naiki palaidnīgs C. tevi naiki blusas ēda BW. 24932. man naiki galva sāp LP. VII, 266. [In der Bed. 4 (s. Būga KSn. I, 76) zu li. neikom "sehr"; dieser Bed. liegt zugrunde wohl die Bed. 1 (vgl. le briesmīgi, ļuoti), wozu nikns (s. dies) u. a., s. Leskien Abl. 279 und Nom. 189 und J. Schmidt Pluralb. 395 f.]

Avots: ME II, 690

‡ nebalsī loc. s., mit einer - infolge eines starken Affekts - unnatürlichen Stimme: "ķeriet zagli!" Andrejs n. kliedza Atpūta № 636, S. 8 (ähnlich C., Grawendahl, N: Peb., Sessw.).

Avots: EH II, 10

‡ ņe̦ûkstêt ² Seyershof, -u, -ēju "izduot īsu kliedzienu vai rūcienu": ne˙maz neņe̦ukst ar, kad sit ar sišanu guovis.

Avots: EH II, 114

nùobèigas, das Ende, [nuobeiga L., der Rest]: darbu nuobeigas Spr. viņa nuobeigu kliedzieni nuobeidzas nejaukā kliedzienu pļeŗķuoņā Druva I, 1280. viss jau izkults, tikai jālaiž vēl nuobeigas (der Rest des Getreides) cauri Hofzumberge.

Avots: ME II, 760

nùoklìegt, ‡

3) einen Schrei ausstossen:
urājas nuokliedza arī beiguši pļaut Ramkau. Refl. -tiês, ‡

3) sich beklagen
Bers.: nevar n., - lieta veicas labi.

Avots: EH II, 54

nùoklìegt, tr.,

1) verschreien, abschreien:
nevar nuokliegt par tautas ienaidniekiem tuos... Vēr. I, 696;

2) im Schreien übertreffen:
viņš ar savu balsi visus nuokliedza. Refl. - tiês,

1) mit freuden kurze zeit dauernden Schrei, Jubel von sich geben:
skaļi dziedu, nuokliedzuos, lai dzird mans arājiņš BW. 424. nuokliedzuos, nuosaucuos, izte̦k caune smilkstē̦dama BW. 30606;

2) sich abheulen, sich die Kehle (den Hals) abschreien:
viņš tâ nuokliedzies, ka vairs ne˙maz nevar pakliegt.

Avots: ME II, 799

nùokrekstêtiês, nùokrekšķêtiês, nùokrekšêtiês, nùokrekšķinât Latv., refl. - tiês A. XXI, 119, sich eine Zeitlang räuspern, hüsteln: tad viņš nuokrekstējās un iesāka Latv. Pēteris nuokrekša un aizsmakušā balsī nuokliedz Duomas III, 433.

Avots: ME II, 801

nuõpakaļis, nuõpakaļu, nuõpakaļus, hinterher: nuopakaļis iedams nuoklausījuos, kuo viņi runāja Nigr. viņa tai nuokliedza vēl nuopakaļis Janš. nabags nuopakaļu nuomurmināja LP. II, 32. tē̦vs braucis pa˙priekšu, dē̦ls nuopakaļus LP. V, 343. neskrej citiem pa˙priekšu, brauc lē̦nām nuopakaļus! Ahs.

Avots: ME II, 826

nùosàukt [li. nušaũkti], tr.,

1) herabrufen:
nuo kalna leja;

2) nennen, benennen:
viņš tuo nuosauca par muļķi;

3) abrufen (vom Nachtwächter).
Refl. -tiês, ein Jubelgeschrei [od. einen Schrei] erschallen lassen: nuokliedzuos, nuosaucuos, izte̦k saule smilkstē̦dama BW. 30606. Miķelītis nuosaucās auzu kaudzes galiņā BW. 33045. [viņi tik nuosaucās vilkam pakaļ Frauenb.] Subst. nùosàucẽjs, wer herabruft, nennt; nùosàukšana, das Herabrufen, Nennen; nùosàukums, die Benennung: ik˙vienai lietai savs nuosaukums.

Avots: ME II, 843, 844

nùosēkt ["nùokunkstêt"] Peb., Sessw., Warkl. u. a.; "in der Eile stimmlos aussprechen" (mit ê ² ) Libau]: viņš errīgi nuosēca Saul. Refl. -tiês, [(mit è) einmal od. eine kurze Zeit zischend ächzen, seufzen C., Jürg., Festen, Druw., Neu-Schwanb., Kokn.]: tikai knaukšiens nuosēcās pa gaisu Niedra. vina nuosēcās vien un nuokliedzās [Ar., Dok. A. [nuosēcas aukstā ūdenī iele̦cuot N.-Peb. krūtis viņam smagi nuosēcās Lennew. zuobu raujuot viņš tikai nuosècas2 Lis., Vīt.; viņš dzēra nuo˙sē̦kdamies Nötk.] viņš nuosēcas un nuolaidās pa˙visam gulus A. XX, 650; ["pēc smaga darba nuopūsties" Schujen; "geräuschvoll ausatmen" (mit ê ² ) Alschw.].

Avots: ME II, 845

‡ nuošļāvā (loc. s.) "?": uzkliedz zirgam, lai nelien n. (aus einem Manuskript).

Avots: EH II, 96

ņuruoņa, das Gemurmel, Gerede: zābaku švīkuoņa, smiekli un ņuruoņa jaucās ar harmonikas kliedzuošām balsīm Zalkt.

Avots: ME II, 907

padzìrdêt, padzirst, tr., oberflächlich, kaum hören, vernehmen: viesi, tuo padzirdējuši, pa kaklu, pa galvu pruom LP. IV, 7. tuo padzirdis, viņš bāis nuo bailēm kliedzis Balss. [ja padzirstu, ka... meitas izprecināmas Veselis Tīr. ļaudis. Subst. padzìrdẽjums, oberflächlich Gehörtes: gaviles bij par mantas dalīšanas padzirdējumiem Jaunie mērn. laiki I, 21.]

Avots: ME III, 22

paklìegt,

1): es, atvē̦ruse luogu, pakliedzu, un viss nuoklusa Pas. IX, 56; ‡

2) tr., schreiend rufen:
pakliedz tē̦va bruokastē̦tu! Auleja; ‡

3) sich ein wenig (eine kurze Zeit) beklagen
Kaltenbr.: vienu dienu pakliedze, ka sauss.

Avots: EH II, 143

paklìegt, intr., ein wenig schreien: kad kāds nāk, tad pakliedz Aps. balss aizraujas un nevar vairs pakliegt Etn. III, 59. pakliegdamas zuosis skrēja nuo dūnaiņa ezeriņa BW. 12350, 2. [Refl. -tiês,

1) eine Weile zu seinem Vergnügen schreien:
nu varēs labi pakliegties;

2) einen Schrei von sich geben:
pakliedzies pretī!]

Avots: ME III, 46

pakrišņi, gebrochenes, auf den Boden gefallenes Reisig: sausi pakrišņi lūzdami skaļi kliedz Duomas III, 1039.

Avots: ME III, 49

pãrklìegt,

1): visu pārkliedza ... zvana zvanīšana Jaun. Ziņas 1938, № 152; ‡

2) = izklìegt 2 Liepna: jī mani pārkliegusi par raganu.

Avots: EH XIII, 203

pãrklìegt, tr., überschreien: citi visi viņu pārkliedza Kaudz. Refl. -tiês, sich überschreien.

Avots: ME III, 161

pãršàlkt, intr.,

1) vor Schreck zusammenfahren, durchgraut werden:
skruoderis, sarkanuo kaķi ierauguot, pāršaicis LP. VI, 158. [visi kauli pāršalka Zaravič;

2) hinsausen, hinbrausen über:
vējš pāršalca pār kuoku galuotnēm. baiļu kliedziens pāršaica mežam pāri Jürg.]

Avots: ME III, 180

pasprūdît,

1) [losmachen Ekengraf:
p. pludinuot aizstājušuos kuokus Kl.-Salwen. melderis pasprûdīja dambi vaļā Lis., Serbigal, Gr.-Buschhof, Kalnemois, Sessw.]. tu laikam... tuo caurumu vaļā pasprūdīji Latv.;

2) auch pasprūst, gleiten, fallen lassen, frei lassen, loslassen
[Bers., Tirsen, Selsau, Schwanb., Druw., Erlaa, Laud., Marzen]: maciņu zemē Līv. tas šuoreiz viņu pasprūdis sveiku A. XVIII, 247. [kurti vaļā pasprûdīti skrien kâ traki Lis.]. kamē̦r kāds viņu izlaiž un pasprūda Vīt. 34. [tādu pusizsamisušu kliedzienu pasprūdījis Valdis Stabur. b. 15. pasprûdît suni nuo ķēdes, piesietu zirgu, kādu juoku, muļķību Mar., N.-Peb., Sessw., Lös., Daudsewas, Golg., Sauken, Plm.; pasprũdît "ļaut pasprukt"' Nötk.;

3) "aizspruostuot" Wesselshof (mit û): kad vērpjuot dzija sāk velties pāri pilnas spuoles malai, tuo pasprūda ar maziem kuociņiem Ronneb.]

Avots: ME III, 106

pìekūkuôt, mit den Rufen des Kuckucks füllen: dze̦guzes... piekūkuoja... pasauli īpatnējiem kliedzieniem Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME III, 262

pìemuldêt, vollschwatzen: piekliedza un piemuldēja viņam ausis A. XXI, 256. teteris piemuldējis mednim galvu A. XX, 145.

Avots: ME III, 274

pìepupuôt, mit den Rufen des Wiedehopfs anfüllen: puputes... piepupuoja pasauli īpatnējiem kliedzieniem Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME III, 281

pļerkškuoņa, das Geplärr, das Schmettern: kliedzieni nuobeidzas nejaukā kliedzienu pļerkškuoņā Druva I, 1280. Vgl. plerkšuoņa.

Avots: ME III, 370

pluoša Etn. IV, 166, pluõška N.-Peb., comm., ein Unbändiger, ein Schreihals, "kas aplam pluosās, kliedz">kliedz."

Avots: ME III, 365

I pũce Lin., Iw., Salis, Ruj., Serbigal, Wolm., AP:, pùce ² Kl., Nerft,

1) die Eule:
pūce brē̦c, bļauj, kliedz, vaid, die Eule schreit. sirdīgs od. nikns kâ pūce, von einem bösen Menschen gesagt. gaidi, kad pūcei aste ziedēs! od. tas nuotiks tad, kad pūcei aste ziedēs, das wird niemals geschehen. - ausainā pūce, Waldohreule (otus vulgaris L.) Natur. XXXVII, 27; baltā p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; gaŗastes p., Habichtseule, uralische Eule (syrnium uralense Pall.) Natur. XXXVII, 25; meža p., Waldkauz (syrnium aluco L.) Natur. XXXVII, 26; A. v. J. 1899, S. 369; purva p., Sumpfohreule (otus brachyotus Forst.) Natur. XXXVII, 28; strīpainā p., Sperbereule (surnia nisoria Volf.) Natur. XXXVI1, 32; vaimanu p., strix flammea Konv. ² 1881; ziemas p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; zvirbuļu pūcīte, Sperlingseule (surnia passerina L.) Sassm.;

2) Demin. pũcĩte, zur Bezeichnung einiger Schmetterlingsarten:
kāpuostu pūcīte, mamestra brassicae L. Balt. Lauksaimnieks; kviešu p., agrotis tritici L.; priežu p., panolis piniperda Panz.; vasarāju p., hydroecia nictitans L.; zâles p., charaes graminis L.; zirņu p., mamestra pisi L.; ziemāju p., agrotis segetum Hübn.;

3) fig., zur Bezeichnung (vorzugsweise) böser Menschen:
gatava pūce tā bijuse, ne cilvē̦ks LP. IV, 146. tautu meita, dusmu pūce (Var.: nikna p.) BW. 21719, 10. tautu dē̦ls, dusmu pace 10781. ja būs laba vīra māte, tad uzsegšu villainīti, ja būs kāda nikna pūce, ne rādīt nerādīšu 25341, 4. miega pūce BW. 6906, die Schlafmütze. Nebst li. pūcė "Nachteule" (aus dem Kurischen ?) wohl onomatopoetisch.

Avots: ME III, 444

pūpītis "?": pūpīt[i]s kliedza, pūpīt[i]s brēca dziļas jūŗas dibe̦nā VL. aus Sauken Latv. Saule 1926, S. 525. Mit ostle. ū aus uo?

Avots: ME III, 448

puse (li. pùsė), ein Demin. pušiņā BW. 24923 var.,

1) die Hälfte:
ķēniņš būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. brūtes mājas, kur svinēja pirmuo kāzu pusi BW. III, 1, 74. jau manam vaiņāgam puse zīļu nuobiruse BW. 24243. līdz pusei veŗat vārtus, da galam neveriet! 18611, 1. tikušam dēliņam netikuse līgaviņa; puse vīra pazuduse aiz līgavas netikuma 21954. - bez vienas puses palikt LP. VI, 82, (auf einer Seite) gelähmt werden. - lielā, mazā puse, die grössere, kleinere Hälfte: katrreiz tam paliek lielā puse, caur kuo jau sapelnījies lielu kaudzi ze̦lta LP. IV, 108. muļķis savu pupu kuli ātrāki izēdis, -ve̦lnam, nabagam, palikuse mazā puse VI, 400. - Jāņa nakti apģērbuos puse balta, puse me̦lna (zur Hälfte weiss, zur Hälfte schwarz), lai aug mani telēniņi puse balti, puse me̦lni BW. 32429. - pusē od. pusēm, adverbial, halb : Pēteŗam zila, me̦lna [sieva], pusē (Var.: pusēm) badu nuomē̦rdē̦ta BW. 33039. ne pusē, nicht halb, nicht einmal zur Hälfte, nicht halb so: vēl bē̦da ne pusē nav beigta Rainis. darbs nebūs tev pabeigts ne pusītē Rainis. nebij ne pusē tik skaisti LP. V, 376. mana tē̦va pils ne pusē tik jauka IV, 210. uz pusi, uz pusēm, auch loc. pusē, zur Hälfte, auf die Hälfte: es ar savu arājiņu uz pusīti vien dzīvuoju: pus gultiņas, pus sagšiņas, pus baltā paladziņa BW. 24923. vedēju tē̦vs nuogrîeza kancīti maizes, pārgrieza tuo uz pusēm... BW. III, 1, 53. vedēja tē̦vs pasniedza glāzi alus, kuo jaunie tâ+pat uz pusēm dzēra ebenda. pārdalīsim šuo pļauku uz pusēm! LP. VII, 1172. dē̦ls pārdalījis ar nabagu naudu uz pusēm ebenda 1133. māt[e] ar meitu dalījās: pusē šķīra aitu. stalli, pusē guovju laidariņu BW. 16414, 1 var. In Bruchzahlen apokopiert - pus, z. B. trîs un pus "3 1/2". Demin. pusĩtes, Hälften von einem Quadrate Δ, Figuren beim Ausnähen des vaiņags U.;

2) die Seite:
labā puse, die rechte Seite; kreisā puse, die linke Seite, die Kehrseite (auch: ļaunā p., uotrā p.): Sprw. katram sava labā un kreisā puse. drēbei jāapgriež launā puse. viņš apgriezis kažuokam uotru pusi LP. I V, 167. - uotra puse, die Nachgeburt U., der Mutterkuchen. - nuosē̦dušies katrs pusē vārtiem (jeder zu einer Seite der Pforte) Janš. Dzimtene ² I, 142. manu zirdziņ[u] aizjāja viņu pusi Daugaviņu BW. 29752 var. panāksnieku meitiņām dzērves kliedza vē̦de̦rā; kuru pusi (gew.: uz kuru pusi) pagriezās, tur izkala caurumiņu 20232, 5 var. rīta puse,

a) der Morgen, die Zeit gegen Morgen hin:
stāstuot rīta puse jau bij pienākuse Aps. VI, 30. meita stāstījuse līdz rīta pusei LP. VII, 74;

b) der Osten
Mag. XX, 3, 70: rīta puse me̦tas asiņaini sārta JR. IV, 45. līdz kuo gaismiņa rīta pusē svīda LP. V, 212; vakara puse,

a) die Zeit gegen Abend hin, der Abend:
duod, dieviņ, siltu sauli jel vakara pusītē! BW. 23718;

b) der Westen
Mag. XX, 3, 70. - rudens pusē, uz rudens pusi, zum Herbst hin, im Herbst: nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus LP. VII, 866. uz rudeņa pusi rāceņi sākuši zust V. 150. - nespē̦ka pusē, kraftlos, altersschwach: viņš pats e̦suot nespē̦ka pusē un bē̦rni vēl mazi Kaudz. M. 97. - nuo manas, tavas etc. puses, meiner-, deinerseits etc. nuo dieva puses! um Gottes willen! nuo dieva puses, kuo tu esi nuoduomājis? tikai neskaties, nuo dieva puses, atpakaļ! LP. V, 278. - radi nuo mātes puses (auch: pa mātes pusei Purap.), nuo tēva puses, mütterlicher-, väterlicherseits verwandt. - uz tuo pusi,

a) auf die Seite hin,

b) ungefähr:
uz tuo pusi ir, ungefähr so ist es. bet ne uz tuo pusi tāds LP. IV, 175, aber nicht entfernt, nicht im geringsten so. ceļš mums iet uz vienu pusi (in die gleiche Richtung) Kaudz. M. 313. uz māju pusi iet, nach Hause (eig.: in der Richtung des Hauses) gehen. rati viegli aizripuoja pa lielceļu uz muižas pusi Alm. Kaislības varā 111. uz labo pusi,

a) auf die rechte Seite,

b) besser:
nu iet uz labuo pusi MWM. VIII, 161; uz ļaunuo pusi, schlechter;

3) die Gegend:
es nedrīkstu te dziedāt, tās pusītes trancināt BW. 201, 1. trīcēt trīc tā pusīte, kur es augu brālīšuos 428, 12. mūsu pusē, in unserer Gegend: masu pusē ir stipri izplatījusēs dzeršanas sē̦rga Etn. III, 157. uz mūsu pusi vairs ne˙maz nenāci A. XI, 108. šīs puses cilvēki LP. VII, 912, die Leute dieser Gegend. uz ve̦cu pusi iedama gribēju arī pie jums pieiet Kaudz. M. 12. Zu apr. possisawaite "mittewoche", esse . . . pausan "von . . . wegen", preipaus "hin".

Avots: ME III, 425, 426

‡ pušpe̦lava AP., = puspe̦lava: p. kliedz uz lietu.

Avots: EH II, 337

pusraûdã Stari III, 24. pusraûdâs, pusraûdus, halb weinend, weinerlich: viņa gan˙drīz pusraudās MWM. VII, 81. zeņkītis pusraudus ievaidējās Poruk III, 99. Čabains izmisumā pusraudus kliedz IV, 144. tikai pats mazākais pusraudus cīkstēja MWM. v. J. 1896, S. 159.

Avots: ME III, 433

rĩkle (li. ryklė "rīkle" Miežinis),

1) der Rachen, die Gurgel, der Schlund, die Mundöffnung;
(fig.) die Stimme: Sprw. kas vilkam rīklē, tas vilkam vē̦de̦rā (von einem Gierigen, Gefrässigen). stāstītāja apklusa, it kâ sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap. rīklē gāzt U., durch die Gurgel jagen. rīkli plātīt U., ein grosses Maul haben. atplē̦sta rīkle, ein weit aufgesperrter Rachen LP. I, 145. ē̦dama rīkle, die Speiseröhre. rīkles mazgs U. od. rīkles gabals Lems. n. U., der Adamsapfel. pats skrien ve̦lnam rīklē (er setzt sich absichtlich der Gefahr aus) LP. IV, 138. mans staltais zirgs būs ve̦lnam rīklē (wird für immer verloren sein) VI, 1012. rīkļu rāvējs od. griezējs, ein rücksichtslos Habgieriger: viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos CTR. I, 14. viņš ir gatavs rīkļu griezējs. - pilnā rīklē kliegt, brēkt od. rīkli palaist LP. VII, 1295, aus vollem Halse schreien. Sprw.: uzkrīt zars - kliedz visā rīklē; uzkrīt uozuols - nesaka ne vārda. viņai laba rīkle, sie hat eine gute Stimme U. skaņa od. skaļa rīkle, eine laute, starke Stimme U. rīkle kâ ērģeles Etn. IV, 3;

2) die Netzkehle
Bielenstein Holzb. 671;

3) krāsns rīkle (gew.: kr. mute), die Öffnung des Ofens, der Ofenschlund;

4) rīklīte, ein Teil des Spinnrades, "caurums spārna dzelzī, pa kuru ve̦lkas dzija uz spuoli" Lasd. n. A. XI, 83, Gr.-Buschhof: dzijs . . . neiet reizēm lāga rīklītei cauri Vīt. 74. Zu rĩt.

Avots: ME III, 536, 537

rùocene ² Mar, n. RKr. XVII, 138, Augmentativform zu rùoka: "vai tu . . . laidīsi tās ruocenes vaļā. vai nē?" viņš... kliedza un sita . . . pa dē̦la ruokām Latv.

Avots: ME III, 576

saklìegt,

1): sakliedz (= kliegdams baŗas) uz tā bē̦rna, - un miers Sonnaxt; ‡

4) eine gewisse Zeit hindurch
klìegt AP.: viņš sakliedze visu laiku vienā kliegšanā. viņa sakliedze (= saraudāja) da vē̦lam vakaram. ‡ Subst. saklìegšanâs, gegenseitiges lautes Zurufen: kas tad te par tādu līksmu sakliegšanuos? Janš. Bandavā II, 210.

Avots: EH XVI, 417

sakliegt, tr., intr.,

1) laut schreien:
saimnieks dusmīgs sakliedza Aps. III, 39. Kāsītis sakliedzis:"Pieter, bitēm liec miera!..." Upīte Medn. laiki. "sātan, kur tu atkal snaikies!..." klupušais Jorģis bargi sakliedza Veselis Saules kapsē̦ta 129;

2) laut schreiend zusammenrufen:
sakliegt ganus mājā; sakliegt bē̦rnus pusdienā. sakliegt ļaudīm ( zu sakliegt 1 gehörig?), die Leute zusammenrufen(?) U.;

3) schreiend erlangen:
bē̦rns kliedza, kamē̦r sakliedza, kuo gribēja. Refl. -tiês, einander laut schreiend zurufen: atbalsuojas kalnuos cilvē̦ku balsis, kas sakliedzas savā starpa JR. IV, 84. mēs sakliedzāmies klabuošiem zuobiem Latv. sakliedzas jē̦ri Stari II, 112. vē̦rstava pēc katras vagas ar lemešiem sakliedzas VPr. II, 663.

Avots: ME II, 650

sataisît,

1): kai duomāja muižinieks, tai ... sataisīja (= r. сдѣлал) Pas. V, 287 (aus Welonen). salasēju ... kauleņus, ... nuo kauleņiem sataisēju trepes XII, 517 (aus Preiļi). viņš sataisījis pasakas (hat zusammengefaselt)
Kreiļam par manim Seyershof; ‡

2) besudeln:
jei [= viņai] cieši ruokas saplīst nuo saltuma, ... pamāte kliedz ..., kam jī dziji sataisa ar ašni Pas. V, 321 (aus Welonen). kādu tu nu esi sataisījis tīruo kre̦klu, vienuos dubļuos! PV. Refl. -tiês,

2): ve̦lni ... par ... le̦pniem kungiem ... sataisī[ju]šies (haben die Gestalt feiner Herren angenommen)
Pas. XIV, 26. es sataisījuos par diegu V, 290 (aus Višķi).

Avots: EH XVI, 455

saunît "sich beim Sprechen immerfort wiederholen" Ruhtenberg; "klaigât": meita saũnī (kliedz luopus mājā: u - ū!) N. - Bartau.

Avots: ME III, 774

saverkšît, saverkšķît, verzerren: s. ģīmi Nerft. viņa kliedza ar saverkšķītu ģīmi A. v. J. 1900, S. 360. saverkšīt (saviebt) seju Festen. Refl. -tiês, sich verzerren, sich verziehen: seja nejauki saverkšījās A. Up. J. I. 12. skatās saulā saverkšķījies Nerft. Zu diesem Reflexiv gehört wohl auch das Part. in der Phrase līdzinājās saverkšķījušai (eingeschrumpft?) krevelei A. v. J. 1893, S. 199. Zu savergt.

Avots: ME III, 784

I sìlis PS., Wolm., Arrasch, Drosth., Jürg., sĩlis Salis, sìlis ² Prl., Meselau, sîlis ² Karls., Ruj., Segewold, Deg., Siuxt, Ahs., sīls (?) U., sīle L., der Eichelhäher (garrulus glandarius) Ahs., Wid., ein Marquard U., "= kreķis" Nurmhusen: sīlis kliedz, brē̦c Etn. II, 51. sīlim spārni nuodiluši, sīkus krūmus luodājuot VL. Sprw.: tik pilns kâ sīlis ar utīm. tu tâ taisies, kâ sīlis uz Vāczemi, sagt man zu einem sehr eifrig Arbeitenden Etn. IV, 120. Etwa abgeleitet von einem Adj. *sīl(a)s (s. die Notiz zu silkans; oder zu slav. sińь "graulich, blau")?

Avots: ME III, 854

skandrs Kronw.,

1) = skaudrs, scharf: vīrelis bīdamies skandrā (Druckfehler für skaudrā?) dūča, izlaiž sulaini āra JK. III, 2;

2) scharf (von Lauten), scharf und hart klingend, schrill:
asmens skandri skan MWM. VI, 408. galuoda skandri un griezīgi glaudās gar izkapts asmini Kārstenis. metala skandri duobjā zvaguoņa Izglītība II, 182. skandri izkapts kliedzieni Saul. Daugava 1928, № I, S. 54. zāģis griež, caur kuoku skandri šņākdams MWM. XI, 260. dze̦strais ziemelis svilpuoja skandri pa rugājiem Dęglavs; "dzidrs, skaidrs": skàndra ² balss Erlaa. In der Bed. 1 (wenn zuverlässig) wenigstens dissimilatorisch aus *skardrs?

Avots: ME III, 871

skaņš,

1): auch Kortenhof, Ruj., Salis; skaņa runa Jürg. s. ( = skanīgs) bleķis Frauenb. s. laiks (= kad laukā labi un tālu var dzirdēt) Grenzh. n. FBR. XII, 13. s. ("valuodīgs") meitē̦ns Seyershof. s. (laut sprechend, "uzstājīgs") cilvē̦ks Ruj. skaņi irbe nuosakliedza BW. 11464. skaņi runāt Jürg., Kegeln, N.-Laitzen, Orellen, Zvirgzdine. skaņi sāka zvanīt Pas. VIII, 374. skaņi ("ātri") braukt AP.;

3): auch Freudenberg, Nigr., Schnjen, Serben; s. (ar cietu kuoksni, labi plīstuošs) kuoks Luttr. cieti, labi nuoauguši kuoki ir saucami skaņi; tādi kuoki plêšuot teicami plīst, un atplēstais gabals skanē̦dams atdalās nuo lielas kuoka masas Druw.; ‡

4) "?": skaņa rīta rasa, vēl skaņāka vakarā BW. 11463. Subst. skaņums: "skaņa" Seyershof.

Avots: EH II, 501

skrauc! skrauč! Interjektion zur Bezeichnung des Krähengeschreis: vārna ...kliedz: "skrauc! skrauc!" Pas. I, 385 (aus Rositten). cik jī (= vārna) nemeklēja vēža krē̦kdama: "skrauč! skrauč!" 384.

Avots: ME II, 888

šņākstêt, -u, -ẽju, schnauben, zischen:... viņa caur zuobiem šnākstē̦dama gan˙drīz iekliedzās Ārstn. kal. 2, 5. . . . atbildēja Līrums šņākstuoši Veselis Saules kapsēta 127. kuoks krīt šnãkstē̦dams (sausend) Jürg.

Avots: ME IV, 93

sniẽdze PS., C., Peb., Arrasch; Jürg., Zögenhof, sniedze Ermes, sniedze ² Saikava, Bers., Lis., Selsau, Gr.-Buschhof, Schwanb., Warkl., Kr., Kl., Prl., sniẽdze ² Karls., Iw., Selg., sniedzite, sniedzenis U., die Schneeammer, der Dompfaffe U., die Blaumeise Naturf. XXXVII, 85: bij man sniedze audzējama BW. 11064 - 6. sniedze kliedza 2531. sniedzes svelpe siliņā 30466, 3. sniedze, sniedze tautu meita Biel. 1439. viņš . . . kâ sniedze izskatās Lieventhal Brēz. un Hav. 138; sniedze, Name einer weissen Kuh Ar. Nebst li. snieginis "Dompfaffe" zu sniegs.

Avots: ME III, 977

‡ I spalˆgans Sessw., Skaista, (mit alˆ ² ) Schwitten, (mit al˜ ) Zögenhof, hell tönend, schrill: s. kliedziens.

Avots: EH II, 545

spalgs,

1) grell
(mit alˆ ² ) Berstlof: vakarā pie... debess spalgi spulguoskaidra zvaigzne Vēr. I,1364. dusētgrib (velītis) tuvu man, caurspīdīgs, spalgs Akurater. līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. 1904, S. 637;

2) schrill
(Serben, Laud., Lasd., Durben), sehr laut Schibbenhof, Irmelau, Mitau, Dunika (mit alˆ), Pampeln, Bixten, Bershof, Pe̦nkule (mit alˆ ² ), Bers., Sehren, Sessw., (mit alˆ) Walk, Ronneb., Raiskum, Warkl.: nuo stacijas piepeši atplūda spalgs svilpiens Skalbe Skaņas izt. 44. kliedza spalgā balst A. 1893, S. 352. spalgas skaņas MWM. VIII, 532, mežā ar spalgu truoksni lūst Druva I, 48. pēkšņi ierībējās spalgi II, 9. spalgāk jau dunēja suoļi Duomas I, 480. spalgs šāviens Serben. suns . . . spalgi aizrejas Plūd. LR. III, 53. sāka knaukšķēt spalgi suņa rējieni Krišs Laksts 52. balss apsīkst spalgajā sunu ņargā Duomas IV, 121. dzirdu spalgu lauska spērienu R. Av. 1912, № 302;

3) sehr kalt Fehsen,
(mit alˆ ) Selsau, trocken kalt (mit alˆ ² ) Salis: spalga ziemas nakts Vēr. II, 771. nāca ziema ar . . . spalgām, lauskuotām naktīm Jauns. III, 314. spalga nakts A. XXI, 26 (ähnlich 297, Saul. III, 95). spalgs ziemas aukstums Saul. III, 85. ziema spalga V. Egl. Eleģ. 93. spalgi salts Jauna Raža Saul. IV, 45. pēc spālga vēja grūdiena Leijerk. II, 62. spalgi iede̦rdzas krūtīs Saul. Meža šalkas 126. Subst. spalgums "?": ziemas pirmajā spalgumā (Kälte?) Jauns. III, 334. Wenigstens in der Bed. 1 nebst spalgât zu spilgts: zur Bed. 3 vgl. spe̦lga.

Avots: ME III, 982

spèjš Peb., (mit è ² ) Kr.,

1) spèjš Drosth., spẽjš Salis, Ruj., Bershof, Siuxt, rasch, plötzlich, unvorbereitet
Kl. (mit è ² ), U.: spējš (jäh) pē̦rkuoņa graudiens Mērn. laiki 24. spējā nāvē nuomirt Balt: Vēstn. atraduši spēju nāvi A. 1896, S. 150. spēja aizceļuošana Sadz. viļņi 282;

2) "?" mērnieks bij īgns, pikts un spejš (heftig?)
Mērn. laiki 139. dze̦nulis savas atziņas vairuot tik spējš (stark Warkl.) Pūrs III, 85. veča cirtienus pavadīja spējš (stark, laut?) "hē!" elsiens Jaun. mežk. 3. - Adv. spèji C., plötzlich, jäh: sp. mirt K. Müller. puisis spēji iekliedzās Mērn. laiki 22. acis spēji uzzibēja A. XX, 492. spēji kuo izstāstīt Peb. n. U. lauku tre̦knums spēji nuokrita Lauks. kal. 1897, S. 36 (in Burtn. "unbek."). šie vārdi spēji ("?") iedūrās viņam sirdī Sadz. viļņi 298. Uoliņiete... devās vēl spējāk ("?") vidū Mērn. laiki 99. Subst. spējums, Eile, Übereiltheit: spējumā atbildēt Mērn. laiki 156 (ähnlich 129). Nebst li. spėrus "schnell" u. a. (s. Būga KSn. I, 33) zu spẽt.

Avots: ME III, 991

spìndzîgs ² Golg., jäh, heftig: s. sitiens Golg. spindzīgs metiens Austr.; laut: s. truoksnis Golg.; "summend, surrend" Grünwald (mit iñ), Sessw.: spìndzīgas ² mušas Laud. - Adv. spindzîgi "laut; eilig": "vai dzirdi!" spindzīgi (schrill Golg.) iekliedzās . . . meita Saul. III, 68.

Avots: ME III, 998

‡ spìrât ² Auleja, Zvirgzdine, (zur Abwehr mit den Füssen) ausschlagen, zappeln: s. kājas Auleja. guovs sāka s. ar kājām Zvirgzdine. Refl. -tiês (s. ME. III, 1004): auch (mit ì ) C., (mit ì ² ) Auleja, Borchow, Eglūna, Kaltenbr., Lubn., Pilda, Preiļi, Warkl.: vepris spìrājas ² Sonnaxt. bē̦rns mātes miesās spìrājas ² ebenda. vuška spìrājas ² , kad cē̦rp Auleja. kliedza in spīrājās pa zē̦nu apašku Jauns. Raksti VIII, 324.

Avots: EH II, 553, 554

‡ sprẽ̦gala Seyershof, eine leicht aufbrausende, jähzornige weibliche Person: viņa citreiz nuo rītiem ir tāda s., bļauj un kliedz uz visiem.

Avots: EH II, 558

spuļ˜ģis Karls., spuļˆģis 2 Līn.,

1) der Funkelnde
U., (auch spuļģe) ein Stern V., A. v. J. 1893, S. 480, (spuļ˜ģis Ermes, spu,ļˆģis ² Bauske) der Morgenstern U.: pie debess zaļš, rau, spuļģis smejas Plūd. LR. IV, 243. zvaigznīte, spuļgīte, laidies zemē! RKr. VIII, 2; Jāņa sp., das Johanniswürmchen: Jāņa spuļģītis caur zâli mirdzināja MWM. VII, 570;

2) "?": balts, kâ bumbiņa apaļš, starains spuļģis atskrēja . . . un ieskrēja Lībai matuos Līguotnis Stāsti II, 7. spuļģīt[i]s [?] kliedze, spuļģīt[i]s brēce, nava lielu tīrumiņu. še, spuļgīt, i[r] meties, še ir lieli tīrumiņi BW. 28557;

3) spuļģīši Konv. ² 2323, grasartige Sternmiere (stellaria graminea
L.) RKr. II, 78.

Avots: ME III, 1029

svalbi, Adv., schrill: viņa... aiz nuobailēm svalbi iekliedzās A. 1893, S. 408; vgl. svalbs II.

Avots: ME III, 1142

svaluots, heiss, siedend Ruhental n. Etn. 1, 90. Adv. svaluoti Naud., svaluoši, heiss; plötzlich, schnell; heftig, sehr: suņi man tīri svaluoti skrēja virsū Grosdohn n. Etn. I, 59. tâ sāp, ka svaluoši jākliedz (mit hochle. o gesprochen!) Saikava. Zu svals; vgl. auch sve̦luots.

Avots: ME III, 1143

sve̦luôšs, heiss, kochend Ruhental n. Etn. I, 90, Naud.; scharf, durchdringend Wid.: sve̦luošs ūdens Naud. sve̦luošās sāpes MWM. VI, 117. sausais un sve̦luošais vējš Vēr. I, 1387. - sve̦luoša nauda, zu teuer bezahltes Geld Gr. - Sess.; "wichtig, dringlich, energisch" Nötk. - Adv. sve̦luoši, heftig, stark: sve̦luoši ar kančuku uzcirst Ruhental n. Etn. I, 90. nū gan ir sve̦luoši jākliedz: ak krusts un mugura! Saikava n. FBR. IV, 70. sve̦luoši me̦luot Lis., unverschämt Iügen. Eigentlich gleich sve̦luots das part. prs. act. zu svilt.

Avots: ME III, 1149

t (gekürzt aus ta), Partikel ("denn") zur Hervorhebung eines vorhergehenden Frageworts: kas-t šis kliedze? Kl. kuo-t šis citu darīs? Jauna Raža IV, 46 (ähnlich Vēr. II, 31). kur-t es tuo ņēmu? Baltp. I, 23 (ähnlich A. 1900, S. 1062). prasu, va-t (ob denn) Kursā būs labāki ceļi A. 1900, S. 928. va-t ciemā jau tik agri vai? A. XX, 124. Vgl. auch Le. Gr. § 592.

Avots: ME IV, 120

tauris,

1) "kas taurē I" Warkl.; kliedz kâ tàuris ² ("?") Golg.;

2) "?": kâ taurīši kumeliņi BW. 19037 var.;

3) dūmu tauris Kav. "nuoskrepis (netīre̦ns) tauriņš"; vgl. dūmu taure.

Avots: ME IV, 140

II timerêt, -ēju Nigr., schreien (vom Habicht): gaisā ... kliedz vanags, kaut kur tālāki uotrs tīmerē tam pretī Janš. Dzimtene IV, 43. Vgl. timerêt 5.

Avots: ME IV, 201

tît (li. tìnti "schwellen") KL, Lös., Nerft, Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, Wolm., (mit î ² ) AP., BL, Iw., Līn., Ruj., tĩt Salis, tīti PlKur., Praes. tinu od. tiņu (Adsel, Siuxt, Stenden u. a.), Praet. tinu, winden, wickeln, flechten U.: dziju Grünh. u. a. meitene tina dziju gabaluos Dtcm. pas. v. l, 62. tīt bē̦rnu, ein Kind in Windeln wickeln. sniegā tīti krumi Vēr. l, 1297. visums bija tīts... tumsībā SDP. VllI, 97. Refl. -tiês,

1) sich winden, sich wickelu, sich einwickeln:
tinies... zīda ritultiņā! Br. 1. tinies ze̦lta rultītī! 34. kuo tinies kâ ē̦rkulis! 24. tinies kâ pakulu kuodaliņa! 34. kâ vista tinas pa pakulām RKr. VI, 1015. čūska riteņu riteņiem tīdanuīs LP. VII, 485. liepa auga ar uozuolu zariņiem tīdamies (Var.: grìezdamās) BW. 22417. man izauga gari mativizbulē tīdamies 5498 var. tīties skrandās Kundziņ Vecais Stenders 8. še jums apse̦ga, tinaties, raustāties ar tuo! LP. V, 10. (fig.) miegs tinas ap acīm;

2) pa kājām tīties, im Wege sein:
Ķencis uzkliedza, lai netinuoties pa kājām Kaudz. M. 146;

3) mit jem. Umgang haben, sich mit jem. einlassen
U.; sich mit etwas abgeben, beschäftigen Celm.: meitiņ..., ar puišiem netinies! BW. 6596. apsuolies ar viņu vairs netīties! Blaum. kad tu vairs ar neskaidriem cilvē̦kiem netītuos Neik. 30. gar puišiem tīties LP. 11, 69, es netinuos gar uotru MWM. tie vīri ir avju gani, juo tie ir vīri, kas ar luopiem tiņas (die mit Vieh umgehen) Glück I Mos. 46, 32. tinās ar viltību (gehen mit Lügen um) Jerem. 23, 14. es vairs ar mē̦liem netīšuos Blaum. Subst. tîšana, das Winden, Wickeln bē̦rnu tīšanu Janš. Mežv. ļ. II, 390; tîšanâs,

1) das Sichwinden, Sichwickeln;

2) das Sichabgeben (mit etwas), Verkehren;
tinums, das einmalige, vollendete Winden, Wickeln; das Resultat des Windens, Wickelns; tinẽjs,

1) wer windet, wickelt;

2) ābuoļu tinējs, carpocapsa pomonella; plūmju tinējs, carpocapsa funebrana; riņķu tinējs, gastropacha neustria Balt. lauksaimnieks. Nebst tanis, tina I, tiņa, tìkls, tiêvs und li. tãnas "Geschwulst"
zu slav. teneto "Netz", ai. tanōti "dehnt (sich), spannt, zieht auf (ein Gewebe)", npers. tanīδan "drehen, spinnen", gr. τείνω, lat. tendō "dehne, strecke", got. ƥanjan "dehnen", ahd. donēn "sich spannen", ae. ƥindan "schwellen", gr. τόνος "Spannung", τάσις "Dehnung", air. tan "Zeit", lat. tenus, ai. tánti-ḥ "Schnur" u. a., s. Lidén IF. XIX, 332, Persson Beitr. 412 f, und 870 2 , Boisacq Dict. 947 f., Walde Wrtb z 771 f., Trautmann Wrtb. 323, Būga KSn. I, 293.

Avots: ME IV, 205, 206

titilbis,

1) titilbis Orellen, Salis, (mit il˜) Arrasch, C., Kabillen, PS., titilbs, titilbe, eine Art Vogel;
titil˜bis Jürg., Ligat, Raiskum, Weissenstein, Wenden, ein Vogel mit langen Beinen; schwarzgrauer Wasserläufer U.; Sandläufer St.; keiner Strandläufer (tringa) Wid.; titilbīte U., RKr. VIII, 96, punktierter Wasserläufer (totanus othropus L.); der Roggenvogel Manz. Lettus, Elv.; titilbis MSil., titilbs Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, eine Schnepfenart: kuo titilbs aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. titilbi gaŗlieli (Var.: titilbe gaŗkāje)! BW. 260, 4;

2) ein langbeiniger Mensch
(mit il˜) Jürg.: Ivans Ivāničs, titilbis, kalse̦ns vecis Vēr. I, 1236. zeķainie titilbji Apsk. v. J. 1903, S. 474; einer, der mit nackten Beinen umhergeht (mit il˜) Ligat, Raiskum, Weissensfein, Wenden. skraida kâ titil˜bis, sagt man von einem ungenügend bekleideten Kinde Nötk. in ähnlicher Redensart bei unbekannter Bedeutung auch von PS. [mit il˜] gehört);

3) titil˜b(īt)is, titil˜bīte Kosewort für kleine Kinder
Nötk.: ak tu manu mazuo titilbīti! Vgl. stidilbis, tilbīte und die li. Vogelnamen titilvis (um Kaunas n. Būga Aist. St. 54), titilvikas Tiž. 1, 164, tilvikas, sowie Fick Wrtb. I ⁴ , 63. Um Hinzenberg sage man, der titilbis schreie: ti˙tilb, ti˙tilb, uz up[i], uz up[i]!

Avots: ME IV, 198, 199

II tui, Interjektion,

a) bezeichnend, dass elne Tätigkeit in starkem Masse ausgeübt wird:
duošu par galvu, ka tui (ich werde sehr stark schlagen) Gr.-Buschh. brauksim, ka tui (wir werden sehr schnell fahren) ebenda;

b) šis suni atlaidīšuot vaļā un sakliedzuot "tui!" Upīte Medn. laiki 193.

Avots: ME IV, 254

tukšgrabis V., tukšu grabis U., tukšu graba U., comm., tukšgrābis Latv., ein Fabelhans, lügenhafter Erzähler U.; ein Kleinigkeitskrämer V.: tukšgrabīti tu, puisīti! BW. 10873. kliedzuoši takšgrabji MWM. v. J. 1899, S. 556.

Avots: ME IV, 256

tuptai! Interjektion: ve̦ctē̦vs, zaķi ieraudzījis, nuokliedz tam pakaļ: "tuptai, Jānīt, tuptai, tuptai!" R. Kam. 8.

Avots: ME IV, 267

tusêt Seew. n. U., Bers., Sessw., Warkl., -u od. -ẽju, -ẽju, keuchen, stöhnen: (zirgi) ve̦lk pret kalnu tusē̦dami BW. 4904. Intis tus, nuo pārsteiguma drūmi kluss MWM. IX, 41. kas vis˙tālāk kliedz un tusē Latv. Zu tust.

Avots: ME IV, 273

tuvẽjs, nah: tuvējuos kaimiņuos BW. 8399, 2; LP. VlI, 391 (ähnlich: BW. 12409, 2; 22423). tuvēji radi U. tas nuonāca līdz tuvējām krustcelēm Etn. II, 170. dzirdējis, ka tuvējā krūmā ūpis kliedzis III, 10. ķēniņš izgāja tuvējā mežā pastaigāties JK. V, 1, 67. žīds devies uz tuvējām mājām LP. III, 103. tuvejās baznīcas zvaniķi VIl, 605. - Nom. plur. tuvēji, die Nahen, Verwandten U.: nebē̦dāju, kad tuvēji (Var.: klātēji) niecināja: sen tālēji naudu skaita BW. 8723 var.

Avots: ME IV, 276

ujât, -ãju,

1) auch ujinât Peb. Und Westlivl. (Salis) n. U., Ruj., Salisb., Segew., Widdrisch, = uijât 1, (andern Hirten) zurufen, uja! rufen: luopus, kad ies uotru tiesā, ne˙kas . . . neujās, neļīlās Janš. Mežv. ļ. I, 182. ņēmuos vēl labi ujāt un kaunināt, līdz. . . abi (vilki) palika . . . sēduot 199. "uja, pagāns! uja, bezkauņa!" kliedza Paula, un uotra meita ujināja tâ, ka viss mežs skanēja Veselis Saules kapsēta 7. (bērns) sit plaukstas un ujināt ujiua Latv. e̦glājā skanēja klaigas, ujināšana Veselis Saules kapsēta 6. iesākās uzdzīve ar dziesmam, ujināšanu un līksmu auruošanu Daugava I. 432;

2) hunzen, schimpfen, heruntermachen
Katzd.: ujā kâ suni. viņa tās dažādi sunīja, ujāja, rāja un kaunīja par katru nieku Janš. Mežv. ļ. II, 476.

Avots: ME IV, 296

ûkšêt ² Līn., -u oder -ẽju, -ẽju,

1) ūkšêt U., ūkšinât Wid., ūkšuôt U., ûkšuôt ² Wandsen, ûkšuot ² Dond., ûkšāt ² Stenden, ūkšķêt, ũkšķinât Wirgen, (ū-ū) rufen, schreien, jodeln, jem. zurufen, sich gegenseitig zurufen (von Hirten gesagt)
U.; jauchzen (namentlich von kleinen Kindern gesagt U., Brasche) V.; ûkšêt ² Nogallen, ûkšinât ² Dond., Wandsen, ûkšķinât ² Nogallen, Hirten nach Hause rufen: dzirdēja saucam, ûkšam2, aurējam Janš. Līgava I, 297. dzirdēja . . . sieviešus priecīgi kliedzam un ūkšējam Čāp. 55. izdzirda mežu ūkšam Mežv. ļ. I, 190. māte mani sauc, ūkš un meklē Bandavā II, 150. ūkšināt ganus mājā Dond., Wandsen. bļauj luopi, un ganiņi ūkšuo Dünsb. Par. 33. ļaudis ūkšuoja, gavilēja Druva II, 209. pļavas ūkšuoja . . . pļāvēji Dz. V. zaķis ūkšuo Lapsa-Kūm. 8. (zaķu) tēviņš ūkš mātītes kuopā Janš. Dzimtene V, 167. krupis ūkšķ MWM. XI, 261. apuogs . . . ūkšķināja Plūd. LR. IV, 66. ūkšuoja ragi, pīkstēja klarnete Skuju Fridis;

2) ûkšêt Schwanb., ùkšêt ² KatrE., ūkšķinât Nötk. (mit ũ), Sonnaxt (mit ù ^2), Alswig, ūkš(ķ)inât N.-Peb., grunzen:
cūkas, sivē̦ni ūkš N.-Peb. ezis ūkšķina Sonnaxt;

3) seufzen
U. Refl. ûkšuoties ² Dond., einander zurufen: gani skaļuos rītuos, kad labi atbalss skan, krietni ūkšuojas Dond. - Subst. ūkšêšana, ūkšuôšana, ūkšinâšana, ūkšķinâšana LP. III, 103, das Zurufen, Schreien, Jauchzen: atskanēja sieviešu kliegšana un vīriešu ûkšuošana ² Janš. Dzimtene V, 164. svē̦tku viesu ūkšuošana, klaigāšana Dzimtene ² I, 154; ūkšê̦tãjs, ūkšķê̦tãjs Dr., ūkš(ķ)inâtãjs, ūkšuôtãjs, wer ruft, schreit, jauchzt, zuruft; der Jodler Dr.: ja ir labs pretim ūkšuotājs Dond. Bezzenberger BB. XXI, 304 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 187 vergleichen damit le. auka "Sturmwind", serb. ȕka "Geschrei", got. auhjōn "lärmen" u. a.; vgl. auch ūkuoņa und li. (bei Miežinis) uksis oder uksimas "aurēšana".

Avots: ME IV, 407, 408

I ũpis (ksl. vypľь "Möwe" ) C., Karls., PS., ûpis Neuenb., ùpis ² Golg., KatrE., Kl., Kokn., Kr., Ogershof, Saikava, Schwanb., Sonnaxt, ûpis ² Arrasch, Bauske, Gr.-Essern, Iw., Kr.-Würzau, Līn., Pankelhof, Salis, Sassm., Sessau, Siuxt, Stenden, Wahnen, Wandsen, ūpis L., U., Natur. XXXVII, 34, der Uhu (bubo matimus Ranz.): ūpis kauc (Lāčpl. 34), kliedz, vaid Lāčpl. 36. tur ūpis vaid LP. IV, 238. biezienā dzird ūpi iebrē̦camies Janš. Līgava I, 352. - baltais ūpis od. nāves ūpis, die Schneeeule (surnia nyctea L.) Sassm. n. RKr. XVII, 60. Nach L. und St. ist der ūpis ein Unglücksvogel. Nebst ūpêt zu r. выпь (fem.) "Rohrdommel", ahd. ūfo, an. úfr "Uhu", aksl. vъpiti "clamare", li. ùpas "Echo", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 187, Persson Beitr. 494 f., Potebnja PФB. VI, 149, Būga KSn. I, 296, Iljinskij KZ. XLIII, 182 f.

Avots: ME IV, 409

urava Erlaa, Gr.- Buschh., Memelshof "stiprs runātājs, kliedz%C4%93js">kliedzējs".

Avots: ME IV, 301

uŗavas, = urjavas: uŗavas kliegdarns Valdis Stabur. b. 124. bars saņēma viņu kliedzieniem, uŗavām un smiekliem Veselis Daugava 1, 430.

Avots: ME IV, 309

urjavas A. XV, 423, (mit ùr ² ) Golg., Sessw., lautes Geschrei, Gejohle Adsel; "Hurrah schreien nach Beendigung des Säens oder Mähens" N.-Peb.: urjavu pavadīts A. 1899, S. 361. nuokliedzām urjavas XXI, 341. spē̦ruši vaļā, urjavas kliegdami LP. VI, 208. ieguva . . . skaļākās urjavas (Beifallsgeschrei?) Almansor. kad esi dzīvs, tad dzīvuo uz urjavām ("?")! Jauna Raža IV, 111. urjavu patrioti MWM. VIII, 746, Hurrah.Patrioten. nu būs mazajam sišam prieka vai ar urjavām (?) Austrums. Von urjà abgeleitet?

Avots: ME IV, 305

urrât, -ãju,

1) urr! urr! rufend Vieh nach Hause treiben
Wid.;

2) "hurrah" rufen; laut schreien
(klaigāt) Bers.: tad dzēra brundvīnu un urrāja BW. III, 1, 60. vis˙pirms urrāja (liessen hoch lebeu) Kārli Apsk. 1903, S. 500. urrātājus stedeles galā kāds pārkliedza Zeif. III, 2, 290;

3) schnurren (von Katzen gesagt)
V., (mit ùr ² ) Adsel.

Avots: ME IV, 307

urro! Interjektion: šautri sviesti upē, kliedzuot "urro" RKr. XIII, 101.

Avots: ME IV, 308

uzklìegt,

2): stārasts uzkliedza kūlējus Jürgens 68.

Avots: EH II, 725

uzklìegt,

1) laut, schreiend zurufen:
tē̦vs uzkliedza puikam, lai stāvuot mierā, šis uzkliedza skaitītājam Kaudz. M. 46;

2) laut schreiend aufwecken:
uzkliegt uotru nuo miega;

3) laut aufschreien, singen
(perfektiv): divi uzkliedza dziesmu V. Eglītis Zilā cietumā 164. uzkliegdama es dziedāju, uzkliegdama gavilēju BW. 359, 2.

Avots: ME IV, 342

‡ vaĩrâkreĩz, = vaĩrâkkā`rt: v. iekliedzuoties Janš. Dzimtene V, 169.

Avots: EH II, 749

var̂kstîtiês Bers., Lubn., Sessw., das Gesicht verziehen, die Stimme verstellen ("gruozīt balsi"); "izradīties smalkākam nekâ ir": negribējās skatīties, kâ viņa varkstījās! Sessw. pūce... kliedza un varkstījas Saul. II, 29. Vgl. varkšîtiês 2.

Avots: ME IV, 479

vā`rtît (li. vartýti "fortgesetzt vertikal wenden", r. вороти́ть "umwenden"), -u, -ĩju,

1) wälzen
U.: nevārti nazi pa ruokām! Warkl. savas ruokas vārtīdama (die Hände ringend?) kliedze ar asarām Zvirgzdine;

2) besudeln
Salis: puods puodu vārta, abi vienā me̦lnumā Birk. Sakāmv. 85. Refl. -tiês,

1) sich wälzen
U.: tev mute vārtās kâ zuosu šķilis BW. 19368. vārtīties pa gultu;

2) sich besudeln
Salis. Zu vḕrst "wenden".

Avots: ME IV, 510, 511

I vāvulis Sessw., Wessen, (mit à ² ) Gr. - Buschh., Lubn., Meiran, vāvuls Celm., einer, der (unaufhörlich Gr. - Buschh., laut Sessw.) leeres Zeug schwätzt; vàvulis ² Golg. "skaļš runātājs (runā "platu muti"); vāvulis Bers., Kurs., vāvuls Grosdohn n. Etn. I, 59, ein Schreihals Aps.: kuš bē̦rni! kuo vāvuļuojat kâ vāvuļi? Plm. n. RKr. XVII, 85. vavuls kliedz, vavuls brē̦c RKr. VII, Rätsel 142 (vom Kind). Falls aus *vāvelis umgebildet, wohl mit Reduplikation zur Wurzel von valuoda II; vgl. auch varvulis.

Avots: ME IV, 512, 513

vecišķs, vecišks, vecisķs L., nach Art alter Leute: zē̦ns kliedza veciškā balsī A. v. J. 1900, S. 1057. stārķis vecišķi nuogruozīja galvu Veselis Netic. Toma mīlest. 8. krusttē̦va vecišķi grēcīguo mīlestību Daugava I, 418.

Avots: ME IV, 516

vē̦rstava,

1) vḕ̦rstava A.-Ottenhof, C., (mit ê̦r ² ) Orellen, Ruj., Schlehk, vē̦rstava L., U., Manz. Lettus, vḕ̦rstave ² Erlaa, Golg., (erschlossen aus vārsteva ) Saikava, vê̦rstavs ² Salis, vē̦stava Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ê̦ ² ) Ramkau, vêrsteve 2 Dond., vḕ̦rstuve Nötk., Wolmarshof, (mit ḕ̦r ² ) Bers., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Sehren, Sessw., Warkh., Warkl., (mit ê̦r ² ) Arrasch, Dond., Dunika, Frauenb., Neuermühlen, Pankeihof, Selg., Stenden, vē̦rstuve U., Grünh., Memelshof, vē̦stuve A.-Ottenhof, (mit è̦ ) Drosth., Matthäi, Ronneb., Serbigal, (mit è̦ ² ) Lis., vê̦rstuva 2 Kabillen, der Pflugsterz, die Pflugstürze; das Kehrholz am Pflug
Manz. 10 Gespr.; das Wendeisen ebenda: ar vē̦rstuvi vērš (gāž) ve̦lēnu Nötk. spuodrā vē̦rstava pēc katras vagas ar lemešiem sakliedzas Vēr. II, 663, sudrabiņa vē̦rstuvīte (Var.: vē̦rstavīte) BW. 1891;

2) vê̦rstuve ² Frauenb. "pie ratu šķēres piesists dzelzis, kam uotru galu ar caurumu uzmauc uz bultas galu zem priekšas ass";

3) "= vērsītis" Schwitten;

4) Plur. vē̦rstuves, eine Art breitzinkige Gabel, in der Riege beim Dreschen gebraucht
Dond. Zu vḕrst.

Avots: ME IV, 566

vijavas (Druckfehler für urjavas?) "?": citi kliedza līdz, līdz vijavas sagāja vienā laidā Niedra A. v. J. 1899, S. 361.

Avots: ME IV, 582

I vìlks (li. vil˜kas, apr. wilkis, serb. vûk, poln. wilk, ai. vṛ´ka-ḥ "Wolf"),

1) gen. s. vilcīša BW. 10602 var., der Wolf (canis lupus L.):
Sprw. visi vilki nav pe̦lē̦ki RKr. VI, 993. bē̦g kâ vilks nuo uguns 994. kad vilkam nav gaļas, tad ē̦d plienus 989. kad vilkam atplē̦sta mute, tad nekuož 990. kas vilku baruos, ja pats nemeklē! 1009. tâ dari, ka vilks paēdis un kaza ve̦sala! 999. vilks ņe̦m arī nuo izskaitītā 1000. kad vilks ēdis zirgu, lai ē̦d ragavas arī. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau luopuos! baruo vilku kâ grib, tuomē̦r viņš uz mežu skatās Birk. Sakāmv. 91. vilks katru gadu me̦t spalvu, bet tuomē̦r paliek vilks 92. vilks spalvu me̦t, bet dabu ne Kundzirņš Vecais Stenders 5. daudz vilku tagad pasaulē, labs suns ir tālu jāmeklē Br. sak. v. 1426. nuo vilka mūk, uz lāci krīt 1408. ķer nu vilka pie astes! Br. s. v. p. 112. aitas vilku neplēš Br. 27. gadījās kâ vilkam kumuoss RKr. VI, 987. tas bij kâ vilkam zemeņu uoga 988. žāvājas kâ vilks JK. II, 666. ar vilkiem jākauc Birk. Sakāmv. 93. vilks rej, kauc, gauduo Etn. II, 51. dzirdējis, ka vilki gauduo III, 60. zuobi gari kâ vilkam Kra. Vīt. 49. sirdīgs kâ traki vilki un lūši 116. pe̦lē̦ks vilks BW. 15628. vilkam kliedzu, vilks aizbēga 10134. vilks apēda brūtgāniņus 10078. būtu vilks nuokuodis . . . kumeliņu VĻ. Jura dienā jāsien vilki, lai vasarā kustuoņus neplē̦stu Etn. II, 84. vilka ne̦sti un palaisti, wie aus dem Walde ge kommen Kav. - vilki! vilki! Her beirufen der Wölfe, eine Art von Fluch U. kad tevi deviņi vilki apē̦stu! Br. sak. v. 1583. ka(d) tevi bagāti vilki! dass dich die Wölfe (der Henker) holten U., Mag. XX, 3, 36. kad tēvi vilks pakamptu, parautu! dass dich der Wolf ergriffe, wegholte ! Mag. XX, 3, 36. lai vilks tavu sirdi raun! BW. 10214 var. lai tevi deviņi vilki ne̦s! LP. VI, 237. sper tevi vilki! Mag. XV, 1, 93. vilks zin (weiss der Teufel), kuo . . . darīdams Kaudz. M. 69. vilks viņu galu zin (weiss der Teufel, Kuckuck), kas tad Lavīzei nuoticis? MWM. X, 416. vilks tad tevi var saprast! Baltpurviņš I, 128. kas tur, vilks, čaukstināja (wer, zum Teufel, Kuckuck, raschelt da)? BW. 1270, 1. bet tu vilks ar ārā! Ausruf der Verwunderung. ak tev vilki teij! Ausruf, wenn etwas falsch gemacht wird resp. misslingt Saikava. nav ne vilka! Etn. I, 83;

2) bišu vilks, philanthus apivorus Fabr.; jūras vilks, der Seewolf
Brasche: kumeliņu jūras vilki apē̦duši BW. 15851; miežu vilks, in der Verbindung miežu vilkuos iet LP. VII, 296,(aus der Umgegend von Gold.), = ķe̦katās iet; suņu vilks "?": visa veču grūtā gaļas nešana bijusi suņu vilkiem vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki 101;

3) in genitivischen Verbindungen:
vilka âbele, s. vilkâbele; vilku buka RKr. III, 72, vilka būka Frauenb., vilka būga, wilde Rose (rosa canina L.); vilka cepetis, Schimpfwort (etwa: Rabenaas, Luder) L., U.; vilka drīcekle, s. vilkdrīceklis; vilka duobe U., Wolfsgrube; vilku kalma, Iris Mag. 1V, 2, 23; vilka kauls Sessw., vilka kauliņi Heidenfeld, eine gewisse Pflanze; viņam mugurā vilka kauls, er hat einen steifen Rücken Memelshof; vilku kārkļi, Sumpfblutauge (comarum palustre L.) RKr. II, 69; vilku kūla,

a) schlechtes, hartes, trocknes Gras, das überwintert (wohl nardus stricta)
L., U.: cits ne˙kas ne aug kâ sūna un vilku kūla Purap. Kkt. 33;

b) vilka k., das alte Haar eines magern Pferdes im Frühjahr
Frauenb.; vilka māte, die Wölfin U.; vilka (vilku St.) mēle U., vilku m̃les Etn. I, 28; A. XI,13, Teufelsabbiss (scabiosa succisa L): vilku mēles de̦r pret zuobu sapēm Etn. I, 28; vilka mēnesis, der Dezember L., U., Manz. Lettus; vilka pase, in der Verbind. vilka pasi duot, jem. abfertigen, gehen lassen, fortschicken: es tev ieduošu vilka pasi, tad tu varēsi iet Frauenb.; vilku pupa, ononis; vilka ripa, ein Schlittenrundlauf auf dem Eise Aahof, Adsel, Mar.; vilka strēķis, die Wolfszeit . L., U.; vilka uogas, s. vilkuôgas; vilka vālītes, typha latifolia U.; vilka zīlītes St., rote, kleine Käfer; vilka zuobi,

a) die lang ausgewachsenen Zähne eines alten Pferdes, womit es das Futter nicht gut zerbeissen kann
Frauenb.;

b) Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne)
RKr. II, 69;

c) die Schwertlilie (iris pseudacorus)
U., (vilku zuobi) Siuxt; vilka zuobins,

a) iris germanica Mag. IV, 2, 24;

b) v. zube̦ni U., die Schwertlilie;
vilka zīle, die Haubenmeise U. Hierher auch an. ylgr "Wölfin" u, a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 316 f. und Boisacq Dict. 590 f.

Avots: ME IV, 588, 589

viss (li. vìsas, apr. wissa-, aksl. vьsь "all"),

1) ganz, all:
visa diena, der ganze Tag U. visu mužu, das ganze Leben hindurch. nuo visas sirds, von ganzem Herzen. visu laiku, die ganze Zeit. visa spalva svilst nuo karstuma LP. IV, 27. bārzda visa iesprūst klucī 12. apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. 1, 34. visu garu vasariņu Biel. 1012. visu kaunu pamest 670. nuo visa spē̦ka LP. I, 186. visā balsī, kaklā, rīklē, galvā, aus vollem Halse, mit ganzer Stimme, sehr laut: es visā (Var.: pilnā) balsiņā saucu BW. 13332, šķauda visā balsī JK.III,2. visā kaklā smieties Kaudz. M. 121. kliedz visā rīklē Br, sak. v. 1494. visā galvā kliedzis A. XX, 135. tur stāv mans viss (Var.: viss mans) prātiņš BW. 11503, 2 var. muļķītis... aizgāja ar visu meiču (ging mitsamt dem Mädchen) LP. IV, 8. dzilna ... visa nuodrebēja (zitterte am ganzen Leibe) Vēr. II, 6. visas acis izraudāju (habe die Augen durchs Weinen ganz verdorben) BW. 10951. visas manas kājas gura (die Füsse wurden mir ganz matt) 26170. visa mana galva sāp (der Kopf schmerzt mir stark, eig.: der ganze Kopf schmerzt) 14179, 1;

2) alles;
Plur. visi, alle: visu kuo apņemties (alles übernehmen) LP. III, 18. visu labu cerēt Dīcm. pas. v. I, 55. visi ļaudis, alle Leute, alle Welt U. trīs priedītes kalniņā, visas vienu garumiņu BW. 18341, 5. kustuoņi ... pa visiem (alle zusammen) uztaisīja māju LP. VI, 251. nuoslīkuši ar sievām, bē̦rniem, luopiem, ar visiem (mit allem) 211. vari iet pie visiem ve̦lniem (zum Teufel, eig.: zu allen Teufeln) Pas. IV, 204. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa (zum allerärmsten) BW. 10292. Ungewöhnlich mit der bestimmten Endung: visajās vietās Lapsa-Kūm. 47;

3) zemnieks iet pa˙priekšu, vācietis pa vidu, čigāns nuo visas pakaļas (ganz hinterdrein, als allerletzter)
RKr. Vlf, Rätsel 1049. Zu ai. viṣ̌u- "nach verschiedenen (allen) Seiten" víš̍va-ḥ "jeder all", av. vispa- dass., s. Trautmann Wrtb. 362, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 312, Lorentz KZ. XXXVII, 264 ff.

Avots: ME IV, 625

žãrgâtiês Līn., -ãjuôs, klettern Wessen (auch žārguôtiês), Gr. - Buschh., Nerft (žārguôtiês); kletternd sich recken, stricken (mit ā`r ² ) Golg.; ausgelassen sein, Unarten begehen (mit ãr ) Amboten; albern, tollen Ahs., (žārguoties) Gr. - Buschh.; sich unnatürlich biegen, den Kopf nach unten hängen lassen (mit ãr ) Schnehpeln, Stenden; "ķeižāties, rādīt plikas miesas daļas" (mit ãr ) Dunika: kuo tu tur žārgājies pa jumtu? vēl nuokritīsi! Wessen. nebūtu... skuķis žārguojies tur augšā Jauns. uoče grib vēršu:... krīt citām guovīm virsū žārgājas uz tām Janš. Bandavā II, 83. lēcu... un uzgrūduos šūpuļam virsū. "tu te atkal man diez kuo žārguojies!" kristamāte iekliedzās Jauns. meitenes žārgājās ar puikām Ahs. Vgl. zārgâties.

Avots: ME IV, 797

I žeberêt, -ẽju,

1) unartig, ausgelassen sein, albern, tollen
Aiviekste, Peb., Stockm., Vīt.; in grosser Hast, ohne den geziemenden Ernst etwas tun, sich (bei der Arbeit) übereilen Bers., Laud.;

2) schwatzen
Kl., Sessw.; "laut sprechen" Warkl.; Unsinn plappern Golg., Kl., Lubn., Prl., Schwanb.; (eine Sprache) schlecht sprechen Schnehpeln, Schwanb.; undeutlich sprechen Golg., Saikava, Schwanb.: kuo tu te žeberē? Kl. svešā valuodā žeberēt Schnehpeln. viņš žeberē, žeberē, bet ne˙kā nevar saprast Schwanb. Refl. -tiês 1, sich (bei der Arbeit Drosth.) schnell bewegen Mar.; ausgelassen sein, albern, tollen Wid., Kalz., Lubn., Mar., Nötk., Ramdam, Smilt., Vīt.; hastig, übereilt bei der Arbeit sein Wid., Druw., Golg., Schwanb., Sessw., Smilt.: zē̦ns nav mierīgs, skrien, kliedz, neliek miera, vienmē̦r žeberēt žeberējas kâ nevaldāms žeberis Vīt. nežeberējies, bē̦rns! trāpīs ar lingu pašam pa galvu! Ramkau. Vgl. žaberêt und žabelêt.

Avots: ME IV, 799

zir̂guôt: jie stāv tik in zirguo in kliedz uravas Jauns. Raksti VIII, 353. Refl. -tiês: kuo jūs te zirguojaties (pluosāties)? Ermes.

Avots: EH II, 808

‡ žmūdzis, = smūdzis II 2 (?): naktī ... pūces kliedz ... dienu tikai tie sīkie žmūdži, bet tuos tik˙pat kâ ne˙maz nedzird A. Upītis Pirmā nakts 13.

Avots: EH II, 820