Paplašinātā meklēšana

‡ àizžẽlniẽks, ein Beschützer Segewold.

Avots: EH I, 65

apžẽlniẽks, gew. apžẽ̦luôtãjs, der Begnadiger, der Barmherzigkeit übt: vēl lielais apžēlnieks lēnību parāda GL.; lielais apžē̦luotājs, der Heiland Kaudz. M.

Avots: ME I, 139

‡ aruodskuôlniẽks,* der Fachschüler.

Avots: EH I, 130

aûgstskuõlnieks, * der Student.

Avots: ME I, 218

I babulnieks (unler babulis I ): auch N.- Bergfried.

Avots: EH I, 197

II babulnieks (unter babulis II),

1): auch Peb. n. BielU.; babuļnieks "piedzīvuotājs" Nötk.

Avots: EH I, 197

bezdelnieks,

1): bezdelnieku actiņas Sassm., = ‡ bezdelīgactiņa(s); ‡

2) = bezde 2 Warkl.; ‡

3) be̦zde̦lnieks (sic!) Rojen n. FBR. XIII, 74 "?"

Avots: EH I, 214

bezdelnieks, für bezdelīga Selg. n. Etn. III, 161 und Sassm.

Avots: ME I, 282

bĩbelniẽks, fem. -niece, Kenner(in) der Bibel Plūd. Llv. II, 121.

Avots: ME I, 303

‡ blākselnieks (wom mit kš zu lesen) PV., = ‡ blākša.

Avots: EH I, 227

brākulnieks, der Tadler BW. 16953, 2 var.; cf. brakalaiņi. [Ableitung von brākât "braken".]

Avots: ME I, 327

brãlnieks,

2): (Gebrüderkinder)
auch Manz. Lettus.

Avots: EH I, 239

brãlnieks,

1) der Bruder
[Wilkenhof], Salisb. (hier gebraucht dieses Wort nur sich), Mar. n. RKr. XV, 108 (hier von einem jüngeren Bruder inbezug auf en älteren gebraucht);

2) der Vaters Bruder:
tad sacīja Zaula brālnieks [Glück] I Sam. 10, 14; Jer. 32, 9. brālnieki, Gebrüderkinder.

Avots: ME I, 328

buñdulnieks, jem., der bunduļi verfertigt und verkauft.

Avots: ME I, 351

cepelnieks,

1) "dzelzs apkalts nūjas gals pannas izjemšanai nuo uguns" Marienhausen, Zaļmuiža;

2) der Besitzer eines "kaļķu ceplis" Alschw., Katzd.;

3) "ein Ofenbesen aus Kieferzweigen"
Ludsen.

Avots: EH I, 265

‡ cim̃buolnieks Frauenb., wer auf einer cim̃buole I 1 spielt.

Avots: EH I, 271

‡ čukstelnieks PV. "= čuksts II ‡ 2".

Avots: EH I, 294

dailnieks G. Allun., dailenieks, dailinieks, der Künstler.

Avots: ME I, 431

dèidelnieks ² Lettg., ein Vagabund, Faulpelz, verkommener Mensch: deidelnieks svāta maiss BW. 25723.

Avots: EH I, 314

‡ didelnieks PV., = didetis I.

Avots: EH I, 319

‡ dīdelnieks PV. "= dīduoņa":

Avots: EH I, 325

dìedelnieks (unter dìedelis): šādi, tādi diedelnieki BW., 6371. kuo tu dzersi, diedelnieks (Var.: plikadīda) 19934, 1; ein Faulpelz (mit iê ² ) NB.

Avots: EH I, 326

‡ dir̂belnieks PV. "= ‡ dir̂belis."

Avots: EH I, 321

‡ dirselnieks PV. "= dirselis".

Avots: EH I, 322

‡ dìvelnieks ² PV. "= ‡ dĩvelis".

Avots: EH I, 326

‡ drebelnieks PV., = drebelis, Hitzkopf.

Avots: EH I, 332

dũdelnieks, [dūdinieks Wid.], der Dudelsackpfeife BW. 25822, 2; 21406.

Avots: ME I, 524

‡ džindžalnieks Lubn., ein Zigeuner.

Avots: EH I, 365

‡ dzirulnieks, wer viel trinkt Wessen.

Avots: EH I, 360

‡ dzîvalnieks Ramkau, der Einwohner: kiem mājā nee̦suot ne˙kādu dzīvalnieku.

Avots: EH I, 362

dzîvelnieks, ‡

3) der Einwohner
N.- Peb.

Avots: EH I, 362

dzîvelnieks,

1) jemand, der seinen Wohnort häufig wechselt:
Jurģu dienā tādu dzīvelnieku acis allaž nuo asarām izmirkušas Kaudz. M.;

[2) ein Tagelöhner
Wid. - Zum suffixalen Teil vgl. pušelnieks],

Avots: ME I, 559

ẽrģelnieks, der Organist.

Avots: ME I, 575

gabalnieks,

2): saimnieki ... nestellējuot siena gabalnieka Drustu pag. tiesas spriedumi № 30.

Avots: EH I, 375

gabalniẽks,

1) ein Arbeiter, der vom Wirt zur Bebauung ein Stück Land erhält, wofür er verpflichtet ist, dem Gutsherrn die obliegenden Frohndienste zu leisten:
vēl tagad ir pazīstamas šādas gājēju šķiras: zirgu pārinieki, bandinieki jeb gabalnieki... Etn. III, 133. gabalnieki dabūjuši 1 1/2 puspūrvietas katrā tīrumā (uz trim tīrumiem jeb latām strādājuot...); saimniekam šie gājēji ne˙maz nee̦suot kalpuojuši, bet zemi lietuojuši kâ atlīdzinājumu par muižai saimnieka vietā nuokalpuotām dienām ibid.;

2) einer, der auf einem einegewiesenden Stücke des Hofsfeldes arbeitet
U., Spr.;

3) der Halbkörner,
gew. pusgraudnieks Kokn. n. A. XII, 868;

4) ein kräftiges, stämmiges Pferd
Kokn. A. XII, 868; Bers.

Avots: ME I, 579

gavilniẽks, fem. - niẽce,

1) der, die Jodelnde, Jubelnde:
puisītis zirgu nuojādīja, gavilnieces me̦klē̦dams BW. 551;

2) der Jubilar:
cienītuo gavilnieku apdāvināja ar daudz dāvanām.

Avots: ME I, 615

ìesalnieks, der Mälzer.

Avots: ME II, 61

jâdelniẽks, einer der hin und her reitet Stockm.; ein Herumtreiber Smilt.

Avots: ME II, 105

jũrmalniẽks,

1): auch BW. 15299 var.; 31031, 3.

Avots: EH I, 569

jũrmalniẽks, jũŗmalniẽks,

1) der Strandbowohner;

2) der Badegast.

Avots: ME II, 122

kañcelniẽks ,* der Kanzelredner Latv.

Avots: ME II, 153

ķibelniẽks, ‡

2) jem., der sich oder andern
ķibeles bereitet (dazu fem. kibelnîca) Oknist; ‡

3) "ein Gerät, das bei der Arbeit bricht und dadurch eine
kibele bereitet" Oknist.

Avots: EH I, 701

ķibelniẽks Lautb., der Händelmacher: viņš satvēra ķibelnieku pir ruokas B. Vēstn.

Avots: ME II, 378

ķiẽģelniẽks, der Ziegelstreicher Druva I, 660, U.

Avots: ME II, 390

‡ ķīlnieks, = ‡ ķīlenieks.

Avots: EH I, 706

ķĩlnieks, der Schlitz an den Hosen Lub. Vgl. ķĩlis I.

Avots: ME II, 388

‡ kuoktēlnieks,* ein Holzschnitzler.

Avots: EH I, 686

[kuõrtelniẽks U., der Einquartierte ; der Eingemietete.]

Avots: ME II, 348

krastmalniẽks, der Uferwohner.

Avots: ME II, 260

‡ kubelnieks,

1) "?": pūra vedējs, k., brauca kāzinieku rindā beidzamais A. Erss Muižnieki 118;

2) kubelnieks Anzen, aus dem gleichbedeutenden
kublinieks oder kubulnieks.

Avots: EH I, 665

‡ kubulnieks Renzen, = kublinieks.

Avots: EH I, 666

[kulnieks U., ein Fastnachtsbruder; vgl. kuluos.]

Avots: ME II, 307

‡ latgalnieks Stenden, = latgalis.

Avots: EH I, 722

liẽlgabalniẽks,

2): auch Pas. IX, 402.

Avots: EH I, 754

liẽlgabalniẽks,

1) einstarkes, grosses Pferd
Bers.;

2) der Kanonier.

Avots: ME II, 498

‡ maišelnieks, wer sich mit einem Sack auf den Weg begeben hat, um sich Lebensmittel zu verschaffen: sākās slave̦nais maišelnieku laikme̦ts Veselis Dienas krusts 14. woht erst während der russischen Revolution gebildet.

Avots: EH I, 778

‡ màitalnieks ² Auleja "tas, kas maitā": m. - zaļus riekstus ē̦d!

Avots: EH I, 778

[malnieks L., U., = malenieks II.]

Avots: ME II, 558

‡ mālnieks Warkl., ein Lehmgräber.

Avots: EH I, 791

mḕlniẽks: auch (mit ḕl ² ) Wessen n. FBR. XIII, 88, Sussei, Zvirgzdine, (ein Lügner) Pilda, (ein zu scherzen liebender, humorvoller Mensch) Kaltenbr., Warkl., (= mḕlnesis) Līvāni.

Avots: EH I, 806

mḕlniẽks, f. -niẽce, der Schwätzer, Zungendrescher, die -in Mag. IV, 2, 128, Spr.

Avots: ME II, 615

mĩlnieks, der Galan: tu gaisa grābslis!.. tu mīlnieks! Rainis Indulis un Arija 120.

Avots: ME II, 645

[mīzalnieks, die Harnblase Zaļmuiža.]

Avots: ME II, 649

mutelnieks: auch P. W. Šis ar mani tiesāties? 4.

Avots: EH I, 836

mutelniẽks, der Mundfertige, Redselige, Räsonneur: tas tik liels mutelnieks!

Avots: ME II, 675

namelnieks: wer in einem namelis (s. oben) wohnt Dunika.

Avots: EH II, 4

namelnieks, der Häusler: citi liek namelniekiem malku vest N. namelnieki, kas vispāri nene̦s un nesajūt lauksaimnieka nastas, šuoreiz zaudē savu agrākuo saimnieka balstiesību B. Vēstn. [kur dzīvuoja vienkāršie ruokpeļņi, sīkie namelnieki un citi mazi ļaudis Janš. Dzimtene V, 197.]

Avots: ME II, 692

‡ nežēlnieks, der Unbarmherzige (?): es ar kādreiz biju ... iemīlējies, un ... manējai nežēlniecei arī bija gaiši mati Veselis Netic. Toma mīlest. 79.

Avots: EH II, 23

nùožẽlniẽks* der Büsser: bieži paspīdēja zem prieka tē̦rpas nuožēlnieka kre̦kls Zalkt.; Druva I, 561.

Avots: ME II, 893

uôzuolnieks Lautb. Vidv. I I, 36, (ein Geist) wer in einer Eiche haust.

Avots: ME IV, 427

‡ pakalnieks,

1) = pakùlniẽks 2 Heidenfeld, Lubn., Oknist, Sonnaxt;

2) ein schlecht od. in Fetzen gekleideter Mensch
Heidenfeld.

Avots: EH II, 139

pakùlniẽks,

2): auch Seyershof.

Avots: EH II, 145

pakùlniẽks,

1) eine Person, die sich mit der Hede beschäftigt, Hede verkauft;

2) ein hedenes Gewebe:
pakulnieks - pakulu dziju aude̦kls Mar. n. RKr. XV, 128; pakulnieka uoderes A. XXI, 164; pakulnīcas (für schriftle. pakulnieces), Hosen aus Hede Lub.

Avots: ME III, 50

pasaũlniẽks:* vīrs, vēl p. būdams. nevarēja ciest, ka šī ar˙vien dievu lūdze Dünsb. Kristīgs stāstītājs (1848), S. 17.

Avots: EH XIII, 170

pasaũlniẽks* der Weltliche, der Weltmann, Weltling: garīdznieki un pasaulnieki B.Vēstn. viņš jau nav nekāds pasaulnieks Latv.

Avots: ME III, 95

pastalniẽks, [pastelnieks bei Bielenstein Holzb. 687], einer, der Pasteln trägt: tūdaliņ, tagadiņ, pastalnieki dancuos BW. 24196; auch als Schimpfwort gebraucht: tu esi beidzamais plītnieks un pastalnieks JU.; [so auch ein Femin. pastalnīca Jaunie mērn. laiki I, 153].

Avots: ME III, 106, 107

patmalnieks (womit in Lettg. ein *patmaļnieks zusammengefallen sein kann): auch (der Müller) Bērzgale, Pilda, Warkh., Zvirgzdine, Tdz. 51696; 57574, Pas. VII, 435; IX, 508; X, 372; XIII, 62 (aus Lettg.).

Avots: EH XIII, 183

patmalniẽks, der Müller Manz., Infl.; der Mahlgast.

Avots: ME III, 123

pavẽlniẽks, der Befehlshaber: kungs un pavēlnieks, Herr und Gebieter: kungi un pavēlnieki savā mazā īpašumā A. v. J. 1892, S. 4.

Avots: ME III, 136

pe̦stalnieks, einer, der sich mit pe̦staļas beschäftigt Mag. XX, 3, 63.

Avots: ME III, 203

‡ pestelnieks Saikava, = pestelis: p. ir tāds, kas skaita pātarus un buŗas.

Avots: EH XIII, 225

pe̦stulnieks Mag. XX, 3, 59, = pe̦stalnieks.

Avots: ME III, 204

pìedzīvelnieks, = piedzīvuotājs: viņš suoļuoja caur saimes istabu uz savu piedzīvelnieka galu A. v. J. 1897, S. 519.

Avots: ME III, 248

pilnieks, der Schlossbewohner: pilnieks man pili deva BW. 2229.

Avots: ME III, 215

‡ piņķelnieks PV. "kas piņķelējas".

Avots: EH XIII, 235

pomelnieks, Ofenkrücke Zvirgzdene, ein Besenstiel, ein Stock zum Schlagen Warkl.: zinu, kā vajag tē̦vučam, mātīcai: skuķa... tē̦vučam, mātīcai pemelnieka BW. 23389. vfsu dienu māršas gaidu, platas juostas gribē̦dama; man iedeve kaķpēdiņu, pomeļnieka ("?") sienamuo 25422. Aus r. помéльникъ "помело; хвойник на помелья".

Avots: ME III, 375

puostelnieks, ein verschwenderischer und leichtfertiger Mensch Warkl.; "pūstelis, pestelis" Vīt.; "kas izpuostījis" (mit ùo ² ) Kapiņi.

Avots: ME III, 459

prìekšgalniẽks, ein an der Spitze Befindlicher; der Vorgesetzte; der Leiter: lìktenis viņu priekšgalniekiem prātu dīvainu devis Zuobgala kalend. 1904, 34.

Avots: ME III, 395

prìekšskuõlniẽks, ein Vorschüler, Schüler der Vorschule Druva I, 1385.

Avots: ME III, 397

purmalniẽks (f. -niẽce), = purvmalniẽks, ein Bewohner des Morastrandes: šaipus pur[v]a es dziedāju, viņpus pur[v]a atskanēja; vai tādēļ gadījās purmalnieka arājiņš? BW. 376, 3 var.

Avots: ME III, 418

‡ puselnieks Zvirgzdine, = puseniẽks.

Avots: EH II, 331

pušelniẽks,

1): auch AP.; ‡

2) = pusgraûdniẽks Nerft n. BielU., Warkl.; ‡

3) der Teufel ("als
p. Gottes") Warkl.

Avots: EH II, 336

pušelniẽks Bielenstein Holzb. 515, Peb., Lis., Kl., Meiran, Warkh., Warkl., Gr.-Buschhof, Mesoten, Lub., Oppek., pušeniẽks Frauenb., Manz., ein Hälftner, der gemeinschaftlich mit einemandern ein Gesinde besitzt oder bewirtschaftet U.: ciemā dzīvuo divi pušelnieki Aps. V, 4. bijis viens bagāts un nabags saimnieks vienās mājās pušenieki LP. V, 185. tautu meita, vai tu mana pušeniece? kur man mieži līdumā, tur tev ruozes maliņā BW. 28251. aiziešu pār ruobežu sievas ņemt, lai nuopūta pušenieces kā dūdiņas pakaļā 9969, 1. pušenieks "der Nachbar" Grünh. n. Etn. IV, 167. Wohl aus *pušḷnieks < *pušlinieks (für puslinieks, s: dies); zur Bildung vgl. pusgraudnieks und zur Kürzung cepelnieks < *cepḷnieks < ceplinieks "ar dzelzi apkalts nūjas gals pannas izjemšanai nuo cepļa uguns" Zaļmuiža.

Avots: ME III, 437

pūšelnieks St., = pùšļuôtãjs.

Avots: ME III, 451

‡ puspakulnieks Austriņš Raksti VII, 31, eine Art Gewebe.

Avots: EH II, 333

‡ pũstalnieks (fem. p-nīca) AP., = pũstelnieks.

Avots: EH II, 344

pũstelnieks Arrasch, Drosth., N.-Peb., Vank., Odsen, pūstelis Vīt., ein Quacksalber, Zauberer: mērniekus vadāja kâ pūstelniekus: viena rinda atpakaļ, uotra uz priekšu Kaudz. M. 6.

Avots: ME III, 451

salnieks, ein Salzfass Manz. Phraseol. Zu sāls.

Avots: ME II, 675

sālnieks (unter sā`lnĩca): auch (mit à) Burtn., Trik., (mit à ² ) Borchow, Heidenfeld, Lubn., Marienhausen, Oknist, (mit â ² ) Schnehpeln.

Avots: EH XVI, 470

sāmelnieks, s. sāms.

Avots: ME III, 803

sedelniẽks (unter sedliniẽks): auch Salis, Siuxt.

Avots: EH XVI, 474

‡ šelnieks A.-Schwanb., ein Beil.

Avots: EH II, 625

šèlnieks ² , der Raum über dem Kelier Wid., Annenhof, Mar.; das Gebäude, worin die Kleidertruhen, die Aussteuerkisten der Mädchen u. dgl. aufbewahrt werden.

Avots: ME IV, 15

sē̦tmalnieks, ein Bienenstock St.

Avots: ME III, 834

‡ sìetalnieks ² , ein Mastschwein Skaista, (geringschätzig) Warkl.

Avots: EH II, 495

I silnieks, ein Waldbewohner Wid., Heidebewohner Für. I, Wid.; vgl. li. šiliniñkas "Haidenbewohner".

Avots: ME III, 839

II silnieks, einer, der Krippen, Tröge anfertigt Dr.

Avots: ME III, 839

‡ sĩpuolnieks C., ein Platz, wo Zwiebeln angepflanzt sind.

Avots: EH II, 493

‡ sīpulnieks "?" Kalupe n. FBR. XVIII, 39; ein Beet mit Zwiebeln (mit ì ² ) Baltinow, Skilbēni.

Avots: EH II, 493

šķindelniẽks Wid., ein Schindelmacher.

Avots: ME IV, 41

skuõlnieks,

3): auch (mit ùo ² ) Nerft.

Avots: EH II, 518

skuõlniẽks (f. -niẽce),

1) ein Schulbewohner
Kronw., Fest., Lös.: skuolnieki (d. h. der Lehrer mit seiner Familie, seinem Gesinde) arī atnāca baznīcā;

2) einer, der viel Zauberkünste kennt
Vīt., Fest., Lös.: tas ir liels skuolnieks;

3) der Lehrer
Seifert Latv. chrest. III, 54, Warkl., Tirsen, N.-Bartau, Heniņ;

4) der Schüler.

Avots: ME III, 909

‡ škùolnieks ² Kaltenbr., = skuõlnieks.

Avots: EH II, 628

skritulnieks "Rademacher" St.

Avots: ME III, 894

šķupelniẽks: "ein Schaufler (wer gierig isst)" BielU. (mit Verweis auf "VL. 860").

Avots: EH II, 641

šķupelniẽks "?": šķupelnieki, muldelnieki, se̦gluojat kumeliņus! Ob. - Bartau n. Latv. Saule 1926, S. 424.

Avots: ME IV, 55

skutelnieks Warkl., wer sich verkleidet hat, um zu schrecken, und auch prügelt Etn. IV, 110: paradums bijis se̦nākuos laikuos skutelniekuos iet LP. VII, 296. skutelniekus jeb skutelēšanu . . . vēl arī tagad piemin . . ., it īpaši kâ biedinājumu bē̦rniem Etn. IV, 110; ein Fremder (Bettler, Jude u. a.), der durch sein Aussehen Kindern Angst einflössen kann Bewershof, Vgl. skutelêt.

Avots: ME III, 907

I skutelnieks, ‡

2) "ein Hausierer"
Grawendahl.

Avots: EH II, 517

‡ II skutelnieks Vaive "ein Lebewesen mit skuteles".

Avots: EH II, 517

spēlnieks (so muss das Stichwort ME. III, 993 gelesen werden!): auch Pas. V, 228 (aus Preiļi), Jauns. Raksti VIII, 328, (mit ḕl ² ) Kaltenbr., Sonnaxt; spēlē pieci spēlnieciņi (Var.: spē̦lmanīši) BW. 24261 var.

Avots: EH II, 549

spēlniẽks Rositten, = spē̦lmanis.

Avots: ME III, 993

spīlnieks Sermus, = spīļu arkls.

Avots: ME III, 1004

stabulniẽks: auch Elger (Günther Altle. Sprachd., I, 206); tava sieva stabulniece (Var.: stabulnīca) BW. 20931, 2.

Avots: EH II, 567

stabulniẽks, f. stabulniẽce, stabulnica Prl. n. FBR. VI, 94, stabulnīce, der Pfeifer U., die Pfeiferin: pagādā... laulībām stabulniekus un tauriniekus LP. IV, 125. netrūka ne stabulnieku, ne dūkuotāju Libek Pūķis 37. stabulnieki stabulēja BW. 987, 2. stabulnīce, bāliņ, tava līgaviņa 30172, 1 var.

Avots: ME III, 1037

staigalniẽks* Norw. 48, Balss, Zaravič, der Nomade.

Avots: ME III, 1038

ste̦bulniẽks RKr. XVI, 219, = stabulniẽks.

Avots: ME III, 1057

‡ stẽdzelnieks Salis, = stẽdzeniẽks.

Avots: EH II, 577

stieģelniẽks A. XI, 570, Dond., der Ziegelbrenner.

Avots: ME IV, 1078

strḕlniẽks C., Wolm., U., Bielenstein Holzb. 595, strēleniẽks, der Schütze: es dzirdēju strēleniekus zaļu birzi strēlījam BW. 18527, 1, meži pilni cauņu, vāverīšu; tur vajaga krietnu suņu, jaunu puišu strēlnieciņu (Var.: strelenieku) 30438 var. lāci..., strēlenieki nuovilks tavu kažuociņu VL. aus Durben. Vgl. aruss. стрѣльникъ dass.

Avots: ME IV, 1088

‡ strīdelnieks PV., ein zänkischer Mensch.

Avots: EH II, 588

stupelniẽks, einer, der Pantoffeln (stupeles) anfertigt und verkauft Gr. - Buschh.; ein alter, verkommener Schuster, Schuhflicker U.

Avots: ME III, 1108

sudmalnieks (unter sudmalis), ‡

2) wer zur Mähle zum Mahlen od. von der Mühle vom Mahlen fährt
Frauenb.

Avots: EH II, 599

suselnieks: auch Fehteln, Heidenfeld, Kegeln, Mahlup, N.-Laitzen, N.-Peb., Zögenhof.

Avots: EH II, 604

suselnieks Wolm., PS., Lis., C., Golg., Bers., Schwanb., Salis, Ruj., Burtn., Arrasch, Ermes, Kl., Schujen, Selsau, Saikava, ein russischer Hausierer, der Borsten und alte Bürsten (susekļi) aufkaufte; ein Bürstenbinder Dr.: agrāk, kad vēl staigāja suselnieki A. 1904, 4. suselnieks ar sarkanuo bārzdu A. XXI, 562. šādām, tādām suselnieku bildītēm Dienas L. feļ. No 172. Wohl dissimilatorisch aus *susekl(i)nieks.

Avots: ME III, 1125

‡ sutmalnieks Kaltenbr., wer in einer Dampf-, Wasser- od. Windmuhle arbeitet.

Avots: EH II, 605

tēlniẽks,* der Bildhauer, Skulptor: Italijā un Spānijā radušies vis˙lielākie gle̦znotāji un gan˙drīz vis˙labākie tēlnieki Pūrs I, 12.

Avots: ME IV, 170, 171

trešelniẽks, einer, der gemeinschaftlich mit zwei andern einen Bauernhof besitzt od. bearbeitet: tam nākšuoties savu trešelnieka vietu leišu mājās atstāt Janš. Bandavā I, 377. Zur Bildung vgl. pušelnieks.

Avots: ME IV, 232

tukšelniẽks, wer mit einer leeren Fuhre fährt: tukšelniekam zirgs bij jānuodze̦n nuo ceļa Kaudz. Vecpiebalga 12.

Avots: ME IV, 255

tūlnieks St. (aus L.), wer in der Nähe ist.

Avots: ME IV, 280

tùntulnieks ² Warkl. "kas tuntulējas".

Avots: ME IV, 265

tupelniẽks Bauske, Frauenb., tupeļniẽks Wandsen, einer, der Holzpantoffeln anfertigt; tupelniẽks U., Warkl., ein alter, verkommener Schuster, Schuhflicker.

Avots: ME IV, 266

upmalnieks (unter upmalietis): auch BW. 15299 var.

Avots: EH II, 714

urvelnieks "?"; visi urvelnieki vaļā Vīt. 20.

Avots: ME IV, 308

I urvelnieks: "caurums, kur vējš cauri urina"; das Afterloch, der Hintere (mit ùr ² ) PV.

Avots: EH II, 716

‡ II ur̂velnieks Lubn., wer viel und sehr schnell spricht. Vgl. vervelis 1.

Avots: EH II, 716

vabulnieks, ein armer Lostreiber, von seiner Hände Arbeit Existierender Bers.; in Erlaa: vabuļnieks. Dissimiliert aus babulnieks II 1.

Avots: ME IV, 428

‡ II vabulnieks (?) Wessen "wer sich mit Käfern beschäftigt" (?).

Avots: EH II, 746

vadmalnieks, ein Tuchmacher L., St., Für. I: pie ... vadmalnieka tīruma (auf dem Acker des Walkmüllers) Glück II Kön. 18, 17.

Avots: ME IV, 430

‡ vaibstalnieks PV., = vaîbstiķis.

Avots: EH II, 747

veĩkalnieks,* der Kaufmann, Händler, Geschäftsmann: rūpnieku, veikalnieku vajadzībām Plutte 47. lai atsvabinātu nuo veikalnieka nagiem A. v. J. 1896, S. 324.

Avots: ME IV, 523

‡ vẽjsudmalnieks Jauns. Raksti IV, 332, der Inhaber einer Windmühle.

Avots: EH II, 775

vè̦stulnieks,*

1) der Briefsteller:
šacha vē̦stulnieks Austr.;

2) der Postillon
Wid.

Avots: ME IV, 571

viêntulnieks LP. II, 25, ein Einsamer.

Avots: ME IV, 667

vijuolnieks, der Geiger.

Avots: ME IV, 583

vìrspavẽlnieks,* der Oberbefehlshaber: iece̦lts par kroātu . . . virspavēlnieku . . . Konv. armijas virspavēlnieks.

Avots: ME IV, 613, 614

zâlnieks,

1) = zâlaine C., Erlaa, Jummardehn, KatrE., Trik., ein Grasplatz am Hause, im Garten AP., eine in der Nähe des Hauses gelegene Wiese, die mehreremal gemäht wird Wolm.: aizgājis uz zālnieku, piepļāvis.., nastu sē̦ka Pas. III, 156 (aus Serbigal). tik daudz zālnieku, tik daudz dārzu Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 106;

2) eine Art Laken, darin man Gras trägt
Lubn.;

3) wer Gras pflückt, rauft
AP., Zaravič. Vgl. li. žoliniñkas "Kräutersammler".

Avots: ME IV, 698, 699

žaûstalnieks Vīt., = žaûstaka.

Avots: ME IV, 791

žaûstelnieks Vīt., = žausteklis I.

Avots: ME IV, 792

zẽģelniẽks, ‡

2) ein Segelboot.

Avots: EH II, 805

zẽģelniẽks, wer segelt, ein Segler: kas tie tādi zēģelnieki? BW. 30785. zēģelnieka laiviņā 30706.

Avots: ME IV, 715

žẽlniẽks, ‡

2) ein Geiziger, der andera nichts gönnt
Kaugershof: kuo tu nu atkal žē̦luo kâ ž., ka es viņam kuo ieduodu!

Avots: EH II, 819

žẽlnieks PS., Trik., ein Sicherbarmendeŗ ein Retter U., Dr., ein Verteidiger Wolm.: viņam nebija ne˙viena žēlnieka A. XI, 101.

Avots: ME IV, 806

zĩlniẽks C., der Wahrsager Elv., L., U., Spr.: nepalīdz... zīlniekus dāvināt BW. 10454.

Avots: ME IV, 733

‡ žulˆniêks ² Stenden "kas ņurkst, dzeŗ, līž virsū, neiet pruojām".

Avots: EH II, 822

aile, aila [in Meiran àila ^2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. ^1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13

āmîtiês (Prs. -uôs od. -ĩjuôs), āmêtiês U.,

1) Unsinn treiben, Possen reissen
Bers., Dond.: viņš āmās, ālējas un ķē̦muojas JR. V, 36;

1) pakaļ a., nachäffen:
"Ruopelnieks, Ruopelnieks!" gaŗi stiepdams, kā pārmēdīdams un pakaļ āmīdamies teic svešais R. A. [Nach Bezzenberger BB. XXI, 316 ¹ nebst āmēglis und li. omytis "Faxen machen" zu ai. áma-ḥ "Plage(geist), Schrecken, Ungetüm", an. ama "belästigen"; wenn dem so ist, zeigte āmēglis "Alp" die ältere Bedeutung, und die sonstige Bedeutung könnte durch āv- (s. âvîtiês) beeinflusst sein.]

Avots: ME I, 239

ā`rduonis,

1) ein Maulheld;

2) ein eifriger Arbeiter:
viņš ir liels ārduonis = liels mutelnieks, vai arī tāds strādnieks, kas visu ārdīt izārda Lös. n. Wid. Auch ārduoņa: kuo tu tur ārdies kā ārduoņa Duomas IV, 235.

Avots: ME I, 242

atvâkt, ‡ Refl. -tiês,

1) herkommen
(verächtl.); her(über)siedeln: kāds diedelnieks atvākies un traucē mūs Dunika. viņa nevar laikā a. Janš. Precību viesulis 55. atvakušies Lačubites Līgava I, 461. jaunais rentnieks atvaķās uz dzīvi jau priekš Jurģu Dunika, Kal., Rutzau;

2) weggehen, sich entfernen (verächtl.):
atvāķies pruom nuo gaismas! Dunika, Rutzau;

3) mit dem Wegschaffen (aller wegzuschaffenden Gegenstände) fertig werden:
slinka saimniece ne˙kad nevarēja a.: pastavīgi tai zem kājām mē̦tajās gan spaņņi, gan citi trauki Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179

I babulis, babulnieks (f. -niece), der Schwätzer: tu esi gatavs babulnieks; niekus vien babulē A. X, 2, 438; Mag. II 3 114.

Avots: ME I, 246, 247

II babulis [Bers., Laud.] (aus r. бобыль), babulnieks tahm. n. L., C., Smilt., Lub., Laud., babuļnieks Dr.,

1) der Lostreiber:
iebūviešus sauc arī par babulniekiem Konv. ² 741;

2) der Einsiedler:
dzīvuo viens pats kā babulītis Lasd. A. X, 2, 438.

Avots: ME I, 247

briskas, die Schelte: skuolnieks dabūja nuo tē̦va briskas Sassm.; [aus *brickas? vgl. brice].

Avots: ME I, 332

‡ daiļnieks* Juris Brasa 39, = lnieks">dailnieks.

Avots: EH I, 302

‡ dèidelnība ² Lettg., das Wesen eines ‡ dèidelnieks ² .

Avots: EH I, 314

‡ divnieks, eine Zwei: skuolnieks par tulkuojumu dabūja tikai divnieku.

Avots: EH I, 323

drùošenieks, -inieks, druošnieks, druošelnieks, der Beherzte, Waghalsige: ragana meklēja kādu druošenieku JK. V, 77. reiz viens labs druošinieks jājis pirtij gaŗām LP. VII, 35. bet varde. druošiniece. iesaukusies JK. V. 14.

Avots: ME I, 508

dūdaļnieks BW. 24084, wohl = lnieks">dūdelnieks.

Avots: ME I, 524

iespẽle, das Vorspiel: ērģelnieks iesāka spēlēt, pa˙priekš iespẽli MWM. VII, 853.

Avots: ME II, 69

ĩstniẽks, ĩsteniẽks, ĩstiniẽks,

1) naher Blutsverwandter, ANgehöriger, ein treuer ANhänger:
mana paša īstenieki nuoliek mani nuovāratā BW. 8489. ne tie visi īstenieki, kas bāliņa vedībās 16267. īstenieku bāleliņi par svešiem palikuši 3865, 3. es pie brāļu draudzes luocekļiem gan nepiede̦ru, bet pazīstu kādus nuo viņas īsteniekiem K. Müller. mājas vadītājs neuzlūkuoja sevi par īstenieku, bet par piemājuotāju Aps. [īstenieki L., Geschwisterkinder];

2) der Echte:
ķēniņš apmanījis, ka šis tikai viltnieks, bet stabulnieks tas īstais, tādēļ atdevis īstniekam meitu LP. V, 286;

3) der Besitzer, der Eigertümer Gstrsh.

Avots: ME I, 838

izbût [li. išbúti, slav. izbyti],

1) gewesen sein, aufhören zu sein, abhanden kommen, verloren gehen:
viss bijušais izbijis JRž. VII, 61. kur izbija, kur palika ūdentiņa nesējiņa BW. 13537. izbijis saimnieks, veikalnieks, ein Wirt, ein Geschäftsmann, der sein Gesinde, seine Stelle hat aufgeben müssen; izbijis ministrs, ein Exminister;

2) verweilen, sein:
izsaucas, izir lielu laiku, bet klibiķa kâ nav, tâ nav LP. VI, 1, 237. ķēniņš ielien būdiņā, izrunājas, izir VI, 310. mežsarga Jānis viņam tik liels draugs, ka nevar vien izrunāties un izdabūt A. XVIII, 485. viņš visur izbijis; [

3) izaudzējis, izbijis (="izpūlējies"), dē̦lam māju atdevis, viņš tevi izdze̦n Stelpenh.]

Avots: ME I, 720

jũrmala, jūŗmalnieks u. a., = jūrmala, lnieks">jūrmalnieks u. a.

Avots: ME II, 123

‡ kūpelnīca Warkl., kūpelnieks, ein Rauchfass (beim Gottesdienst).

Avots: EH I, 684

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321

laũciniẽks (li. laukiniñkas), laũcenieks, auch lauceniẽtis,

1) der Feldbewohner, Landmann,

a) im Gegensatz zum meženieks: meženieku meita biju..., laucenieku puiši nāca meža meitu lūkuoties BW. 6002. nāc mežuos, lauceniece 14769. audz, bērziņ, zaruo kupls, lai necirta laucinieki (Var.: laucenieši) BW. 11631, 1, 2, 4;

b) im Gegensatz zum
jūrmalnieks, zvejnieks: zemkuopjus zvejnieki (jūrmalnieki) sauc par lauciniekiem Etn. 1, 5;

c) im Gegensatz zum
pilsētnieks: laucinieki brauc uz pilsē̦tu iepirkties; 2) der Aufseher der Feldarbeiter zur Fronzeit JK.; 3) der Feldarbeiter Spr.

Avots: ME II, 425

màiss: die Plazenta AP.: dažs teļš atnāk ar visu maisu AP.; ādas m., der Bauch Saikava: es tev duošu pilnu ādas maisu par ūdens ne̦sumu (ich werde dir zu essen geben ...); lāstu m., wer häufig zu fluchen pflegt Warkl.; pe̦lu m., Schimpfname für einen faulen Menschen Grünh.; maiss, verächtliche Bezeichnung für einen (faulen Saikava, Zvirgzdine) Menschen: deidelnieks svāta m˙! BW. 25723.

Avots: EH I, 778

mãnît [Salis, Ruj., Wolm., Ronneb., AP., mànît Serbig.], -u od. -ĩju U., - -ĩju, tr., verblenden, täuchen, betrügen: tē̦vs šuo mānuot vien Upīte Medn. laiki 91. tu tik māni citus iz e̦ze̦ra laukā un pats aiz muguras zvejuo Kaudz. M. 44. Refl. -tiês,

1) sich täuschen
U.;

2) lügen, flunkern:
kuo tu te mānies, ve̦cais diedelnieks! JR. IV, 51. Subst. mãnîšana, das Betrügen: sevis mānīšana Vēr. I, 1040, Selbstbetrug; mãnîtãjs, der Trüger; mãnîtãjiês, Betrüger, Lügner, Flunkerer. [Betonung und Bedeutung deuten eher auf Verwandtschaft mit r. мани́ть "locken; zum besten haben" als auf Entlehnung daraus, während die Betonung von li. mõnyti "zaubern" auf Entlehnung weist; falls le. mãnît kein Lehnwort ist, gehört es wohl zu māt, māžs, mādīt.]

Avots: ME II, 582, 583

mel˜deris, der Müller. [Nebst estn. mölder aus nd. molder, s. Le. Gr. 178]. Dafür jetzt dzirnavnieks, sudmalnieks.

Avots: ME II, 594

mežgaliẽtis, lnieks">mežgalnieks Matkuln, der Wälder, Waldbewohner, der in einer Waldgegend od. am Walde Wohnende: tuo aizveda mežgalieši paša meža dibe̦nā BW. 7876, 3. Kalnegles bij vairāk mežgaliešuos, un man atkal nuometne bija tâ sauktuos upmaliešuos Asp.

Avots: ME II, 610

ņe̦rgâtiês,

3): ruopelnieks spītīgu smīņu smīnē̦dams ņe̦rgājas juo pruojām P. W. Šis ar mani tiesāties? 16;

4): suņi ņe̦rgājas taisīdamies uz plēšanuos Nötk.

Avots: EH II, 113

nùodelverêt, ‡

2) sich gesehwätzig äussern (?):
"... tâ . jau var aizmirsties, pa kuŗiem vārtiem iebraucis, pa kuŗiem jāizbrauc," lielais mutelnieks nuodelverēja P. W. Šis ar mani tiesāties? 4.

Avots: EH II, 39

‡ nùovetelêt, Perfektivform zu vetelêt: tâ ruopelnieks nuovetelē vienā laidā uz vīnūzi čāpādams P. W. Šis ar mani tiesāties? 24.

Avots: EH II, 106

palaidniẽks (unter palaîdnis): kuo tu dzersi, p. (Var.: diedelnieks, plikadīda), kungam cāli parādā? BW. 19934, 1 var.

Avots: EH II, 148

pìekùopt,

1) in Stand halten, in Pflege erhalten, sorgsam über etwas wachen:
savu māju labi piekuopt, sein Gesinde, seine Wirtschaft in gutem Stande erhalten: Silnieks piekuopa... savas drēbes Lautb.. Luomi 183. pašlabumu piekuopt SDP. VIII, 8. līgaviņa.., piekuop mani dzē̦rumā, nuoaun kājas, liec gulē̦tu! BW. 27016, 1;

2) pflegen, tun:
ar labu veiksmi piekuopis drēbnieka un kurpnieka amatus Pavas. Jāņa Latvju tauta XI, 1, 78. neatlika vairāk laika, gaŗākas sarunas piekuopt Alm. Kaislību varā 71. kuo cilvē̦ks paradis un augu mūžu piekuopis A. v. J. 1902, S. 239. šuo mākslu tas labprāt piekuopa Alm. Kaislību varā 80;

3) zu sich nehmen:
piekuopis atradumu, palicis bagāts LP. VII, 721. p. (bergen) drēbes nuo lietus N.-Peb. Refl. -tiês,

1) (sich) in Stand halten, pflegen:
es šuo, tuo piekuopjuos pa mājām Apsk. v. J. 1903, S. 544. meitu mātes šinīs dienās mēdza vairāk uzpuost istabu, vairāk piekuopties RKr. XVI, 70;

2) sich od. das Seinige bergen:
piekuopieties! čigāni nāk! N.- Peb.

Avots: ME III, 262, 263

pitka,

1) "dzē̦rājs (Drosth.), lnieks">diedelnieks" N.-Peb.; "negants cilvē̦ks" Bers.: puikas, pitkas, kaitināja BW. 10095, 1;

2) eine Peitsche
Serben, Trik., Nötk , N.-Peb., Serbigal, Sessw., Lös., Hundepeitsche Bers., Zigeunerpeitsche Schwanb., Meselau, Selsau, Druw., Lemburg, Aahof;

3) "ein schmkchtiger Mensch"
Serben u. a.

Avots: ME III, 229

puslinieks (wohl aus *puslininieks der die Hälfte vom Flachs bekommt) Švābe Drustu pag. tiesas spriedumi 1830-35, S. 4, = lnieks">pušelnieks.

Avots: ME III, 429

rîdît PS., Wolm., C., KL, Prl., Mar., rîdît ² Iw., Ahs., Tr., Bl., -u od. -ĩju U., -iju, freqn. rîdinât ² Karls., Dond., Bauske, Widdrisch, Adiamünde, rîdinât N.-Peb., Arrasch, Jürg., Kl., Kreuzb., tr., hetzen; aufwiegeln: ļaudis; suni. Katriņa rīdīja ar suni (hetzte einen Hund auf . . .) Krišs Laksts 52. Sprw.: kad nevaid suņa, tad jārīda ar kaķi. ve̦lnas ar lāčiem rīdīt LP. VII, 257. rīdīt meitu uz ienaida III, 63. tu rīdīji kalpus pret mani J. Dr. v. J. 1901, S. 352. visi ciema suņi rēja, kas tuos suņus rīdināja? BW. 14348. izlūki bij..., draudzi uz kurnēšanu rīdinājuši IV Mos. 14, 36. Refl. rîdîtiês, einander hetzen: viens uz uotru ridās, einer schuldigt den andern an Lambertshof n. U. - Subst. rîdîšana, das Hetzen; rîdîšanâs, das gegenseitige Hetzen; rîdîtãjs, der Hetzer: rīdītājs sarīda cilvē̦kus uz pretestību, dumpi Ahs. rīdītājs bij vē̦stulnieks bez paraksta Kundz. Kronv. 227. Wohl eine Kausativform zu riêt "bellen" (urspr. also: bellen machen).

Avots: ME III, 535

sā`lnĩca C., Smilt., Kmph., sâlnica <sup>2</sup> Siuxt, sālnica Gold. n. Etn. II, 81, Wid., sā`lnīce ² Kreuzb., sālnīce hochle. n. Bielenstein Holzb. 284, sālnice L., U., Spr., sālniece Bielenstein Holzb. 284, sālnika Janš. Dzimtene ² III, 93, sā`lnieks">lnieks ² Mar. n. RKr. XV, 134, Warkh., Golg., Adl., Sessw., Selsau, Heidenfeld, lnieks">sālnieks L., U., Ronneb., ein Salzfass (Abbild. s. bei Bielenstein Holzb. 284).

Avots: ME III, 802

salˆnīka ² Bauske, Adiamünde, Ruj., = lnieks">salnieks.

Avots: ME II, 675

I sāms,

a) auch lnieks">sāmelnieks u. sāmietis Allunan n. U., ein Finne Biel. n. U. (in Kurl.); sāmu zeme, Finnland Allunan n. U.;

b) sāms Biel. n. U. (in Kurl.), sāmietis U., sāmnietis L., ein Oesulaner, Bewohner der Insel Oesel;
sāmu zeme, die Insel Oesel U. Dürfte auf liv. Sārmā (estn. Sāre-mā) "Ösel" beruhen; zum Schwund des r vgl. Le. Gr. § 103a. Liv. dial. Sāme-måˉ "Ösel" seinerseits ist (wie auch Thomsen Beröringer 278 annimmt) aus dem Le. entlehnt.

Avots: ME III, 803

savalnes, lnieks">savalnieks, lnieks">savalnieks, savaļņi, s. savvalnes, savvaļnieks, savvaiņi.

Avots: ME III, 780

savvaļniẽks, savaļnieks, lnieks">savalnieks U.,

1) ein Übermütiger, Mutwilliger
U., ein unartiges, übermütiges Kind Mar.: pieguļnieki, savvaļnieki (Var.: palaidnieki), nuocē̦rt zaļu uozuoliņu BW. 30189, 2. kas tādu savvaļniēku gan valdīs: gāž visu apkārt! Mar. n. RKr. XV, 134;

2) = bandinieks; ein Lostreiber U.: lini sē̦ti... savvaļnieka (Var.: bandinieka, kalpa puiša) tīrumā BW. 4935, 1;

3) ein Freiherr, unumschränkter Herr
U.;

4) savalnieks Pumpurs, der Freiwillige, Volontär:
Pumpurs iestājās par savvaļnieku... kaŗā Vēr. I, 1267;

5) savvaļnieks, ein Tagelöhner
Sessau.

Avots: ME III, 794

silinieks, s. silnieks.

Avots: ME III, 838

skadrs,

2): auch Orellen; ņiprs un s. zeņķis Blaum. Raksti 115 (1939), 156. s. ("ātrs") zirgs Erlaa. kas ir tāds žigls cilvē̦ks, tuo sauc par skadru Ramkau. s. (früh aufstehend) cilvē̦ks, s. (nicht fest) miegs Serbig.; ‡

4) scharf:
s. nazis KatrE. viņš ir labs cilvē̦ks, tikai valuoda viņam ir tāda skadra ("skarba") AP. "mans teļš nebij sarkans, bet brūngānraibs!" It skadri ("?") atcirta ruopelnieks P. W. Šis ar mani tiesāties? 19; ‡

5) "?": šie augi ir ļuoti vārīgi un skadri uz laika pārgruozīšanām. viņi paliek guluot, kad jūt, ka būs slikts laiks, un muostas, kad labs laiks gaidāms Pēt. Av. III, 136.

Avots: EH II, 496, 497

šķeternieks,

1): mit šķeternieki im Zitat ME. IV, 30 sind "Fladdergeister"
des deutschen Originals wiedergegeben; "wer beim Gehen die gerade Richtung nicht einhalten kann" Pankelhof; "draiskulīgs cilvē̦ks" Lubn; ‡

2) ein Zwirnender
Sessau: šis bē̦rns ir liels š. (will auch ohne Erlaubnis zwirnen); ‡

3) ein Händelmacher
(strīdnieks, ķibelnieks) Stender Deutsch-lett. Wrtb. ‡ Fem. šķeterniece,

1) = šķeternīca BW. 25226 var.;

2) "eine schnell Sprechende"
Heidenfeld;

3) "sieviete, kas ar puišiem jaucas" Lubn.;

4) = šķetere 3 (?): pate griežas un šķetējas kâ š. Janš. Mežv. ļ. I, 315.

Avots: EH II, 632

skuõluôt, skuolêt U., skuõlât C., U., -ãju, freqn. skuolinât Lesten, Segewold, tr., schulen, in der Schule unterrichten U., (aus)bilden: skuolāts, ein Geschulter, Unterrichteter U. skuoluota arī viņa bija A. v. J. 1896, S. 676. ve̦cāki bē̦rnus tik stipri grib skuolināt Apsk. v. J. 1903, S. 458: skuõluôts zirgs, das Schulpferd Brasche. Refl. skuõluôtiês, skuõlêtiês Rutzau n. FBR. VIII, 135, sich (in der Schule) bilden, ausbilden. - Subst. skuõluôtãjs, der Lehrer: Sprw. labs skuoluotājs - labs skuolnieks.

Avots: ME III, 909, 910

skutelêt, prügeln als ein skutelnieks LP. VII, 296; Etn. IV, 110. Zu skust? Zur Bed. vgl. mizuôt.

Avots: ME III, 907

šmàznīce ² Ekengraf, šmàžnìca ² Nerft, šmàželnīca ² od. šmàželnieks ² Sussei, ein kleines Gefäss, worin man Wagenschmiere aufbewahrt. Beruht wohl auf einem r. смазница.

Avots: ME IV, 83

I smeldzinât,

3): auch (s. ar nātrēm) Kalz.; ‡

5) "?": (vijuolnieks) sāka gauži s. savu instrumentu Līg. medn. 104.

Avots: EH II, 535

I smèltne ² Prl., Abfall beim Grütze-machen Erlaa, (smeltne) Ronneb., Mehlstaub Lis., Golg., (smeltne) N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, (smel˜tne) Smilten, C.; Heuabfall, Heusamen (mit èl ² ) Lis.; smeltne Serb., Peb. n. U., smeltnes Lemsal n. U., = smelkne(s) 2: tie arī jāsagrūž smeltnē Vīt. 52. glāzi smeltnēs trieca (zertrümmerte) MWM. VI, 486. pats dailnieks veidu lauzt var smeltnēs Plūd. Rakstn. I, 77. ezeriņš sit atpakaļ saulstaru smeltnes Sudr. E. Apskats v. J. 1903, S. 447; Abfall vom Korn, Reisig u. a. Bers.

Avots: ME III, 959

‡ spìlenieks ² Fest. n. FBR. XVII, 86, = lnieks">spīlnieks.

Avots: EH II, 553

štukants Br. m. 766, štukars (vgl. li. štukõrius "Spassmacher") LA., štukalnieks U., štukelnieks, štukaunieks Wessen, štukavnieks Wid., štukmanis MWM. X, 6, 87, štukmeisteris U., einer, der sich auf allerlei Stückchen versteht, ein Pfiffikus, ein abgefeimter Kerl U.: štukaunieks viņam piepēši iegrūž galvu ūdenī RKr. XVI, 247. esi gan tu štukelnieks! gan˙drīz mani samāni! Vīt. 58. Zu štuks 2.

Avots: ME IV, 103, 104

sudmalene V., Wid., Janš. Dzimtene V, 327, Bandavā II, 8, die Müllerin. sudmalis Elv., LP. VI, 515, Janš. Bandavā I, 94, Wid., Gramsden, Kalleten, Ahswikken, sudmalnieks Elv., Manz. Lettus, U., der Müller: grib mana meitiņa sudmaļa vīru BW. 33554, 5. sudmalim, vēverim, tiem es duošu sav[u] māsiņu 17608, 5 (ähnlich 12445). sudmalis atradis dīķī zārku LP. V, 264.

Avots: ME III, 1114

švīkstelis (f. -le) oder švīkstelnieks (f. -ce) Vīt., = švīkstinâtãjs.

Avots: ME IV, 118

tirelis C., tīrẽlis Trik., tìrêlis ² Sussei n. FBR. VII,130, (tīrelis) ein Morast Lvv. 11, 32 (aus Misshof), 61 (aus Gr.-Memelshof), 67 (Selb.), 70 (Warenbrock), 107 (Schwarden), 136 (Neuenb.), (mit ī) Kumbern, Lvv. II, 13 (aus Dsehrwenhof), 45 (Rutzau), 93 (Grikken), 144 (Schmarden), (tìrēlis ² ) 166 (aus Izvalts), (tīrulis) 105 (aus Turlau), (mit ĩ) 23 (aus Neuhausen); ein grosser und tiefer Morast U.; ein hochgelegener Morast Wid.; ein zum Heuschlag gereinigter Morast (oder Busch L., St.) Arrasch, C. (mit ĩ); "unbesätes Feld" (mit ĩ) Bauske: nāca tautu meita par lieluo tīrelīti (Var.: tīrumiņu) BW. 18488 var. Vgl. dazu den Sumpfnamen tīreļa purvs Lvv. II, 91 (aus Essern), 140 (aus Schlampen) od. tīreļpurvs 93 (aus Iw.), den Wiesennamen tīrules Lvv. II, 5 (aus Hasenpot) und die Gesindenamen tĩrelis Lvv. II, 143 (aus Stuhrhof), tīreļi 138 (aus Remten), 148 (aus Edwahlen), tīrēļi I, 17 (aus Līvu pag.), tīrelnieks II, 45 (aus Rutzau). Nebst tĩrs (s. dies) und li. týras "Brei", tyrai "Steppe, Heide, mit Gras überwachsener hlorast" Lit. Mitt. 1, 319 (vgl. auch Lit. Mitt. 1, 61 ¹¹ ) wohl zu slav. tina "Kot", aksl. timěno "lutum", ae. ƥínan "nass werden", ƥán "nass", an. ƥíđa "auftauen", ahd. deisk, kymr. tail "stercus, fimus", gr. τῖλος "flüssiger Stuhlgang", τῖφος "sumpfige Stelle" (s. Lidén IF. XIX, 357 und Arm. Stud. 109 f., Persson Beitr. 462 ff., Boisacq Dict. 970 f.), ai. tēma-ḥ "das Nasswerden" u. a. (s. Petersson Heterokl. 181 ff.).

Avots: ME IV, 203

I tìrpt (li. tirpti "erstarren") Neuenb., Serbigal, Wolm., tir̃pt Rutzau n. FBR. VII, 116, (mit ìr ² ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl., (mit ir̂ ² ) AP., Karls., Līn., Ruj., Salis, -pstu od. -pju (L., U.), -pu, vertauben, starr werden U.: kājas tirpst nuo ilgas stāvēšanas Dunika. sūdzējās, ka klibā kāja tirpstuot Neik. 7. vijuolnieks izbailēs tirpis vien LP. VII, 621. - Subst. tìrpšana, das Vertauben, Erstarren; tìrpums, die Vertaubung, Erstarrung L., U.: šas zâles Lietuo pret ruoku tirpumu Etn. IV, I. lai pāriet galvas tirpums MWM. X, 885; Plur. tìrpumi, = tirpas: tirpumi vien pa kauliem izskrējuši JK. VI, 2 (ähnlich: Purap. 120). Zu sloven. otrpínm "erstarre", poln. cierpnąć, r. тéрпнуть "erstarren", r. терпѣть "leiden", klr. торóпити "schrecken", lat. torpēre "erstarrt sein" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I1, 631, Trautmann Wrtb. 325, Meringer IF. XVIII, 226, Zupitza Germ. Gutt. 32, Boisacq Dict. 911, li. Schröder IF. XVIIf, 526, Perssan Beitr. 437, Zubaty Sborn, fil. VI, 32 f.

Avots: ME IV, 197

upmalietis Aps. VI, 5, A. v. J. 1896, S. 204, lnieks">upmalnieks Dr., Wid., upnieks Dr., = upinieks, Flussanwohner.

Avots: ME IV, 301

uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),

1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;

2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;

4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;

5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;

6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),

a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;

b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;

c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;

7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. ² 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.

Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314

uzmaisît,

1) aufrühren, rührend das Unterste zuoberst kehren; auflockern:
uzmaisīt dīķī dūņas. uzmaisīt iejavu, mīklu (miltiem uzlej karstu ūdeni, pēc brīža uzber miltus un tad uzmaisa).. sìena vālas uzmaisīt AP.;

2) zum zweitenmal aufpflügen:
uzmaisīt... zemi ar arklu A. XXI, 11;

3) rührend, mischend, mengend zum Vorschein bringen, auffinden:
graudus maisuot var uzmaisīt neizvētītu vārpu Dunika. Refl. -tiês, herumstreichend sich einfinden: kuo tāds diedelnieks te uzmaisījies? Stenden.

Avots: ME IV, 354, 355

vèkšelis ² Vīt., lnieks">vèkšelnieks ² Vīt., = vēkšis.

Avots: ME IV, 555

ve̦l˜ns (> dial. ve̦l˜ls),

1) Demin. verächtl. ve̦l˜nẽ̦ns, der Teufel:
Sprw. visi ve̦lni vienādi JK. II, 654. viens ve̦lns nav labāks par uotru 656. duod ve̦lnam pirkstu, viņš tev paņems visu ruoku RKr. VI, 967. bīstas kâ ve̦lns nuo krusta Br. sak. v. 1377, ve̦lns labāks nekâ ve̦lna kalps 1382. gaida kâ ve̦lns uz vērša ādas Kav. zils kâ ve̦lns Br. 536. viņš ir ve̦lnam rada RKr. VI, 969. ve̦lns mani apmānīja 976. viens ve̦lns, divi sātani Kav. latvietis latvieša ve̦lns Plūd. Llv. II, 236. tikkuo ļaudis sāk gulēt, te ve̦lns kājās JK. III, 74. ve̦lnu ķēniņš ar saviem ve̦lnēniem LP. VII, 787. tikkuo taurējis ve̦lna tauri, tūliņ saskrējuši ve̦lnē̦ni VI, 526. ja ve̦lnē̦ni stiprāki, tad tie dieva saimi izrauj pa durvīm ārā BW. V, S. 231. lai (ka 32) tevi deviņi ve̦lni! dass dich neun Teufel! Mag. XX, 3, 35. lai ve̦lns tevi parauj! hol dich der Teufel! rauj viņu ve̦lns! Kav. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454. lai tad ar iet uz ve̦lna paraušanu! lasst uns mit der grössten Energie ans Werk gehn! Frauenb. ve̦lna sajāts, krank, siech, verstimmt Frauenb.: šuodien es e̦smu tāds kâ ve̦lna sajāts. kāds ve̦lns tevi atnesis ? Kav., welcher Teufel bringt dich her ? woher kommst du ? iegrūdīšuot... aunu... stiprā sālī un nepazīšuot ne ve̦lns (kein Teufel, keiner wird ihn erkennen) Kaudz. M. 47. ve̦lns viņu sazin (weiss der Teufel)! 37. ja tik visi e̦sat, tad deviņu vajaga būt, lai vai ve̦lns tuop par stenderi! 46. ja... ieies mācītāja ausīs, tad e̦sam tīrā ve̦lnā (dann sind wir in der Klemme) Kaudz. Izjurieši 40. tā ve̦lna malšana (das verfluchte Mahlen), tā man netika BW. 7972. kažuociņ..., tev tā ve̦lna grabēšana 20451, 1. pie ve̦lna, zum Teufel: kur, pie ve̦lna, jaunas meitas ? BW. 824. jauns teicās tautu dē̦ls, kas ve̦lns (wer, zum Teufel!) tevi jaunu deva! 22089 var. kuo, tē̦vs, teici savu dē̦lu ? kas ve̦lns viņu nezināja! 15602, 3 var. kas ve̦lns tevi vīru cēla ? 6177 var. kas, ve̦lns, man ilksi izrāvis ? LP. V, 387. kas, ve̦lns, lai tik ilgi gaida! Aps. VII, 14. kuo nu, ve̦lna, prasi (was, zum TeufeI, fragst du) ? A. v. J. 1892, S. 396. kuo, ve̦lna, jūs te dauzāties ? 397. māte raud, meita raud, kuo tās ve̦lna abas raud ? BW. 12042, 2 var. vedējiņi sabraukuši; kuo jūs ve̦lnu vedīsiet (wen, zum Teufel, werdet ihr führen) ? 16283, 1 var. kuo šī tur ve̦lnu dara (was, zum Teufel, macht sie da) ? Kav. lieli nāca lūkuoties; kāda ve̦lna (wozu, zum Teufel) mazi nāca ? BW. 11927. sievas jāja vedībās; kādu ve̦lnu (Var.: kāda ve̦lna) meitas jāja ? 16320, va ve̦lnu, cik lielīgs! Purap. Hum. 44. vai ve̦lns! kâ braukšu..., tâ izmainīšu (sc.: zirgu) kâ ve̦lnu Kaudz. M. 37. ve̦lna māte Br. 378, die Mutter des Teufels, die Teufelin Spr. veļu māte ar laiku palika par ve̦lna māti Pūrs I, 115. ve̦lna puika (Teufelsjunge)! Kaudz. M. 27. ve̦lna diedelnieks! ebenda. ve̦lna zinātājs L., wer mit dem Bösen Verständnis hat. ve̦lna bē̦rns LP. VII,160. ve̦lna dzēriens, Branntwein Frauenb.: tu nedzer tuo ve̦lna dzērienu, izdegs vēl iekšas! ve̦lna pulvēris, ein böser, jähzorniger Mensch Frauenb.: ar tādu nevar vis iesākt: tas ir gatavs ve̦lna pulvēris;

2) in Pflanzenbezeichnungen:
ve̦lna ābuols, datura Wid.; v. bārzda, Brunnenkresse (nasturtium R. Br.) RKr. II, 74; v. burkāns U., Mag. IV, 2, 155, = v. rutks; v. kuostiņi, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26 und 76; v. ķe̦pa "= čūskenāji" Wid.; v. rutks, Wasserschierling (cicuta virosa) L., U., Brasche; v. sūds, assa foetida Wid.;

3) = velis I Etn. I, 48: ve̦lna mēnesis, laiks, die Geisterzeit U. Nebst li. vēlinas > veľnas (z. B. bei Bystron 32 und 52) > velnias "Teufel" zu velis I.

Avots: ME IV, 532, 533

I vidzinât, zwitschern Golg., Ramkau, Sassm., Sessw., Vīt.: putniņi vidzināja Vīt. bezdelnieks vidzina Sassm. n. RKr. XVII, 63.

Avots: ME IV, 581

viņgalietis Bers., Holmhof, viņgalnieks, wer in einiger Entfernung ("an jenem Ende") wohnt: viņgalnieki . . . nuozaguši mūs[u] māsiņu BW. 20549 var.

Avots: ME IV, 600

‡ zālenieks, = zâlnieks 1 (?): ar Jurku ... sastapuos zāleniekā pie ruobežas grāvja Austriņš Raksti VII, 95.

Avots: EH II, 802

zâļenieks, ‡

2) = zâlnieks 3 Liepna.

Avots: EH II, 803

II zālenis "ein einfacher Sack" Lubn.; vgl. zâlnieks 2.

Avots: ME IV, 698

zâļnieks Nötk., = lnieks">zâlnieks

1.

Avots: ME IV, 699

ziemeļnieks, ziemelnieks Mag. IV, 2, 144, ein im Norden Wohnender, ein Nordländer: ziemeļnieku tautas Norv. 75. ziemeļnieku teikas Etn. I, 91. ziemeļnieku naktis Stari II, 617.

Avots: ME IV, 743

zīļuotnieks Für. I, = lnieks">zĩlnieks, der Wahrsager.

Avots: ME IV, 734

zī`mlēmis, ein Zeichendeuter St., V.: nee̦smu zīlnieks, nedz zīmlēmis, putnus kas vē̦ruo Odiseja I, 17.

Avots: ME IV, 736