Paplašinātā meklēšana

‡ àizšļukât, die Füsse (in allzu grossen Pantoffeln) schleppend hin-, weggehen, -schlurren Rutzau: ve̦cā māte aizšļukāja uz ķēķi.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļukt, hinter etwas, hin-, weggleiten: maks aizšļucis aiz uoderes. grāmata aizšļuka aiz kumuodes.

Avots: EH I, 56

àizšļupstêtiês, einen stammelnden Laut hervorbringen MWM. XI, 259.

Avots: ME I, 55

‡ àizšļurât Schnehpeln, = ‡ àizšļukât.

Avots: EH I, 56

‡ apšļukt,

1) schlaff herabsinken
N.-Peb.: kartupeļiem pēc salnas laksti apšļukuši;

2) herunterrutschen:
jumts var a. (?) Warkh. guluošai meitai adīklis apšļuka apakš galda Salis.

Avots: EH I, 120

apšļuncinât (wo?), = ‡ apžļuñcinât: "apšķiest" Baltinov.

Avots: EH I, 120

‡ atšļudzis (part. prt. act.), stark aufgetaut Samiten: a. ceļš, laiks (Wetter).

Avots: EH I, 174

‡ atšļuka "nepievē̦rpts šķēriena gals" Dunika: a. traucē aušanu.

Avots: EH I, 174

‡ atšļukaîns, schlecht (los)gezwirnt NB.: atšļukaina dzīve.

Avots: EH I, 174

atšļukt, intr., zurücksinken, sinken, zurück-, hinfallen: viņš bezspēcīgi atšļūk uz kādu akmeni Asp. R. VII, 39. viņa atšļuka sē̦du Blaum. [lai atšļūk duŗamais BW. VI, 35525 var.]. mani spē̦ki pagurst... ruokas atšļūk. ruokas atšļuka vaļā, die Hände gingen los.

Avots: ME I, 202

‡ atšļupât Kal., herschlurren, die Füsse nachschleppend herkommen.

Avots: EH I, 174

‡ atšļupstêt Kalz., undeutlich oder lispelnd antworten.

Avots: EH I, 174

‡ atšļurât C., Dunika, Schnehpeln, herschlurren.

Avots: EH I, 174

ìešļukt, intr., hineingleiten: atbraucīja pierē iešļukušās spruogas Blaum.

Avots: ME II, 77

‡ izšļucinât Frauenb. "(ein kleines Quantum) mit Mühe ausmelken".

Avots: EH I, 486

[izšļucinât, herausschleppen Wid.]

Avots: ME I, 813

izšļukt: ar kãju i., einen Fehltritt tun Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Fehl"). pielūkuo, ka man neizšļūk ruoka! sieh zu, dass ich (dir) nicht (mit der Hand) einen Hieb versetze! Janš. Līgava II, 374.

Avots: EH I, 486

izšļukt, intr., entgleiten, entfallen, entfahren: kāja izšļūk nuo šūpuojamās cilpas JR. VII, 101. zaķītis nuo paduses izšļūk LP. VII, 500. pauts izšļūk nuo ruokām un asiņu traukā iekšā LP. IV, 181. es pārgāju nuo tautām izšļūkušu vēderiņu (mit zusammengefallenem Leib) BW. 26415.

Avots: ME I, 813

izšļuñcinât, verspritzen, nach allen Seiten ausspritzen: pūķis saluncināšuot asti un izšļuncināšuot tik daudz ūdeņa pār kājām, ka visa valsts apslīkšuot LP. V, 43, C. Refl. - tiês, intr., nach allen Seiten ausspritzen Ahs.

Avots: ME I, 813

‡ izšļur̃gt Nötk., durchnasst, vor Nässe weich werden: lietū pa˙visam izšļurdzis.

Avots: EH I, 486

kaišļu zāles: auch Wessen.

Avots: EH I, 575

kaišļu zāles, Steingörksel L. (rumex crispus).

Avots: ME II, 135

nùošļucinât, fakt. zu nùošļukt, die letzte Milch ausmelken: guovi slaucuot vajaga skaidri nuošļucināt Ahs. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 868

nùošļukt,

1): čūska nuošļukuse (nuo zirga) Pas. VIII, 161;

2): nuošļucis

a): auch Dond., Segew.;

b): "verkommen; durchnässt"
Segew.; ‡

3) hinrutschen (?):
jis šai tai nuošļūk līdz sava drauga mājai Pas. XII, 158.

Avots: EH II, 97

nùošļukt, intr.,

1) herab-, hinabrutschen, hinab-, herabgleiten, herabhangen:
zeķes nuošļukušas nuo kājām; nasta nuošļukusi nuo ple̦ciem. viņa klēpī nuošļuka tukšas ruokas Vēr. II, 706. puišam bikses nuošļukušas BW. 15576. tamdēļ brunči nuošļukuši? 20404. gardibenes ar nuošļukušām malām Antrop. II, 68. nuošļukušas ūsas A. XX, 46;

2) herunterkommen:
mājas būšana nuošļuka uz leju Purap. Das Part. nùošļucis,

a) niedergeschlagen:
kādēļ jūs tādi nuošļukuši? LP. IV, 27. izvilcies itin nuošļucis pa durvīm V, 344. nuošļukusi dūša, gedrückte Stimmung, Niedergeschlagenheit;

b) schlumpig, unordentlich, liederlich (in Bezug auf die Kleider):
dažu dienu es staigāju nuošļukusi, nuobrukusi BW. 22387. nuošļukušas drēbes Etn. I, 32. kauns nuo... nabadzīgajiem nuošļukušajiem apģē̦rbiem Latv.

Avots: ME II, 868, 869

‡ nùošļunterêt, verbummeln: neesi savu brīvlaiku nuošļunterējis Latvis № 1713.

Avots: EH II, 97

nùošļupstêt, intr., einen lispelnden Laut von sich geben, herlallen: viņa lūpas bez skaņas nuošļupst Vēr.II,1240.

Avots: ME II, 869

nùošļurât, tr., abschleifen, abtragen: kurpes.

Avots: ME II, 869

nùošļur̂cis (part. praet.), niedergeschlagen: kāpēc esi tads nuošļurcis? Paul., Kand., Tirs. n. RKr. XVII, 70.

Avots: ME II, 869

nùošļur̂gt, vor Ärger niedergeschlagen sein Tirs. n. RKr. XVII, 70.

Avots: ME II, 869

‡ nuošļurkât Frauenb., abtragen: n. tupeles.

Avots: EH II, 97

nùošļur̃kstêt [MSil., nùošļur̂kstêt Lis., Seppkull, Jürg., ein Schallverbum (ähnlich dem nùošļirkstêt, aber einen dumpferen Laut bezeichnend): viņš izrāpās uz sausas zemes, nuošļurkstēja [Golg.] un nuočurkstēja Dok. A. [kāja iegrima slapjā sniegā, ka nuošļurkstēja vien Lis., Seppkull, Ermes, Jürg. piens izlija, ka nuošļur̃kstēja vien Neu-Bergfried, kâ uzvilka kājā zābaku, kurā bija ūdens, tâ tūlin nuosļurkstēja PS., Grünwald. samirkušām apavām viņš aizgāja, ka nuošļurkstēja vien Selsau, Golg., Tirsen, Schujen, N.-Peb., Meselau, Laud., Druw., Sessw., Erlaa, Drobbusch, Stomersee. kad uzlēcu uz dēļiem, kam ūdens bij apakšā, nuošļur̂kstēja ² vien Salis; nach Vīt. so auch das Reflexiv; "undeutlich (durch die Zähne) sprechen" Malta, Mahlup.]

Avots: ME II, 869

[nùošļurpstêt, nùošļurpstît, von oben abschlürfen: šķidrumu vien nuošļurpstījis! kas tuos biezumus ēdīs? Gramsden.]

Avots: ME II, 869

nùošļurpstît (unter nùošļurpstêt): mit ur̃ Gramsden.

Avots: EH II, 97

nùošļutêt "оттаскать" Spr.; ["mit dem Plattbeil behauen" (auch in Allasch, Sessw., Selsau, Druw., Neuhausen, Lis., Korwenhof); "abhobeln" MSil.; Vīt. schreibt dafür: nuošļūtēt].

Avots: ME II, 869

‡ pāršļukt Oknist, (wider den eigenen Willen) hinübergleiten: gradzins pāršļuka pāri pirsta luocītuvei.

Avots: EH XIII, 213

‡ pašļukât Dunika, eine Weile die Füsse am Boden schleppend gehen: p. drusku uz priekšu.

Avots: EH XIII, 179

pašļukt: auch Dunika.

Avots: EH XIII, 179

pašļukt, intr., hinunter-, heruntergleiten, -rutschen, ein wenig gleiten, rutschen: dažas šķipsnas bija pašļukušas nepamanītas A. XXI, 526. meitene bailīgi pašļūc uz priekšu JR. VII, 99. maisa gais pašļuka vaļā Ahs.

Avots: ME III, 115

pašļum̂pt ² gleiten od. rutschen machen, schleppen [nach Verben des Könnens]: slimnieks tik nespēcīgs, ka nevar kājas pa grīdu pašlumpt Ahs.

Avots: ME III, 115

‡ pašļun̂cinât ² Stenden, = pašļakstinât: p. buteli.

Avots: EH XIII, 179

[pašļupstêt, ein wenig lispeln: uodam mēle pašļupstēja Pas. I, 407; lispeln (nach Ausdrücken des Könnens): nuosalušais nevarēja pašļupstēt Dunika.]

Avots: ME III, 115

pašļupsts, halblispelnd: izveļ S. ar tādu kâ pašļupstu mēli Zeif. III, 3, 45. pašļupsti piebalsuoja brālim Pēteris A. XII, 356.

Avots: ME III, 115

‡ pašļupt "undcutlich aussprechen" Aahof: viņš pašļupa dažus vārdus.

Avots: EH XIII, 179

pašļurkstinât, fakt., den Laat šļurks hervorbringen lassen: viņš pašļurkstināja vēl reiz pīpi MWM. VI, 572.

Avots: ME III, 115

pìešļukt Spr., (in sich) zusammenfallen, hinfallen.

Avots: ME III, 301

pìešļunkâtiês, anzotteln, angezottelt kommen Dr.

Avots: ME III, 301

pìešļupstêt, dazuflüstern: visi pacēla galvas un gruozīja, kaut kuo piešļupstuot Ezeriņš Leijerkaste II, 211.

Avots: ME III, 301

sašļucinât, ‡

2) mühsam ein wenig (Milch) zusammenmelken
C., Frauenb., Ziepelhof: tik tik vēl varēju s. kâ kaķim paēst.

Avots: EH XVI, 454

sašļucinât, sinken machen, hinunterschieben: s. zābaku stilbus; dūšu Salis.

Avots: ME III, 757

sašļukât,

1) "зашлюндать (платье)" Spr.;

2) = nùošļuokât 1: pīles miežus sašļukājušas Saikava;

3) schwerfällig die Füsse am Boden schleppend hineingehen
(von mehrern Subjekten): ceļinieki sabristām kājām sašļukāja istabā Dunika.

Avots: ME III, 757

‡ sašļuķinât NB. "sagulēt". Refl. -tiês NB. "sagulēties": sniegs jau labi sašluķinājies.

Avots: EH XVI, 454

sašļukt: prs. -šļûkstu ² Wainsel n. FBR. XIV, 65; māte gāja sasļukuse BW. 1968.

Avots: EH XVI, 454

sašļukt, intr., zusammenfallen, in der Dicke abnehmen, zusammenschrumpfen U.; (fig.) arm werden Ronneb.; den Mut verlieren U.: alum putas sašļuka Dunika. guba ar·vien vairāk sašļūk Purap. Kkt. 61. Horns grīļuojās un sašļuka Pasaules lāpītājs 91. ruokas nuogurs un... ceļi sašļuks Ezechiel 7, 17. tad nu ir sašļucis (sašļukuse), der (die) ist mal zusammengefallen, mager geworden Mag. XIII, 2, 69. žē̦l viņai... bija šā sašļukušā, liesā auguma A. XX, 615. biedru skaitlis sašļuka Kundziņš Kronw. 127, ieņē̦mumi bija sašļukuši Berl. Māte 32. visa vara spēji sašļūk Skuola III, 227. cerībai pa˙visam sašļūkuot A. XX, 36. Jēkaba veselība bija sašļukusi Plūd. Rakstn. II, 338. vai še nav dūšai pa˙visam jāsašļūk! Kaudz. M. 297. sašļucis prāts (entmutigter Sinn) Wolm.

Avots: ME III, 757, 758

sašļuncinât, tr.,

1) (eine Flüssigkeit) durchschütteln, in Bewegung bringen:
putras vērpeli pa˙priekš sašļuñcina, lai biezumi nepaliek dibe̦nā Ahs. pasitis asti, sašļuncinās ūdeni LP. V, 97. pratis šuo ūdentiņu līdz dibe̦nam sašļuncināt, dugaiņu sajaukt A. XI, 55;

2) besudeln
Wid.

Avots: ME III, 758

sašļuñkât Schrunden, = sašļañkât. sašļupstêt, lispelnd zusammenreden; s. kam ausī visādus niekus Dunika.

Avots: ME III, 758

‡ sašļupt Saikava, sich senken, niedriger werden: miežu ķirpa sašļupusi.

Avots: EH XVI, 454

‡ sašļurgât,

1) durcheinander wühlen:
cūkas ēdienu sašļur̃gā un neē̦d Zögenhof. s. (mit ur̃) putru Frauenb.;

2) "?": ar sašļurgātām drēbēm Dünsb. Skaistā Mīle 5.

Avots: EH XVI, 454

sašļurgt, mit Geräusch hineinströmen: ūdens sašļurdze zemē Warkl.

Avots: ME III, 758

sašļutêt,

1) "()"Spr.;

2) (mit Walzen) zusammendrückend ebnen:
s. tīruma zemi Roop; (im Bauwesen) mit dem Plattbeil behauen Sessau, Sehren, Adsel.

Avots: ME III, 758

šļu! Interjektion, bez. den Schall, der beim Fliessen einer Flüssigkeit entsteht: šļu, šļu! piens tecēja slaucenē R. Kam. 89.

Avots: ME IV, 73

‡ šļubât Nötk. "smagi iet, strādāt".

Avots: EH II, 646

šļubraks: vgl. dazu balt.-d. schlubb(e)rig bei Sehwers Unters. 135.

Avots: EH II, 646

šļubraks Saikava, Sessw., šļubruks Warkl., einer, der sich gehen lässt; šļubruks Bers., šļubriks Lasd., wer sich liederlich kteidet, seine Hosen hinuntergleiten lässt; šļubraks, ein bübischer, betrügerischer Mensch Zögenhof: lai kāds šļubraks, bet tak ir, kas kustas! Duomas I, 234.

Avots: ME IV, 73

šļubrikans: nach Sehwers Unters. 135 aus d. Schlubberchen "ein Schlückchen von Kaffee, Schnaps od. anderen Getränken."

Avots: EH II, 646

šļubrikans, ein schlechtes, fades Getränk Lind. n. U. Vgl. šlubrikans.

Avots: ME IV, 73

šļubriks, šļubruks, s. šļubraks.

Avots: ME IV, 73

‡ I šļuburêt Frauenb., undeutlich sprechen (von Kindern).

Avots: EH II, 646

‡ II šļuburêt Bers., Kalz. "staigāt vai braukāt bez liela darba vai lielas nuozīmes": kur biji, puišeli, kur šļuburēji? Suitu k., S. 149.

Avots: EH II, 646

šļuburjaka: nach Sehwers Unters. 135 f. aus balt.-d. Schlubberjacke.

Avots: EH II, 646

šļuburjaka Segew., eine weite Weiberjacke.

Avots: ME IV, 73

‡ šļucava AP. "slīpeŗu cirvis". Vgl. šļute.

Avots: EH II, 646

šļucin, zur Verstärkung von šļukt: gars kâ šļucin sašluka Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 79.

Avots: ME IV, 73

šļucinât,

1): nach unten gleiten machen
A.-Schwanb.; "mazināt" PV.: sāc nu re̦snuo pempi š˙!

2): oberflächlich melken
(šļucinet) Kand.

Avots: EH II, 646

šļucinât U.,

1) = šļūcinât, fakt. zu šļukt, gleiten machen, lassen; (längs der Erde) schleppen: biksītes (acc. pl.) šļucināja (liessen hinuntergleiten) BW. 34778, 1. pa trešuo (taku) žagariņus šļucināja (Var.: šļūcināja) BW. 20233, 1 var. ar skujiņu šļucināju (Var.: vilcināju) brālītim līgaviņu; nedrīkstēju zirgā celt 22046;

2) nachmelken, zum zweiten Mal melken
(meist mit nùo-) Bershof: kad guovi beidz slaukt, tad tikmē̦r šļucina, kamē̦r vairs nenāk piens Ahs. n. RKr. XVII, 56.

Avots: ME IV, 73

šļuciski, Adv., (langsam) gleitend: viņš saļima šļuciski Fest.

Avots: ME IV, 73

šļucka "einer, der sich nicht bezähmt, die Kleider auf dem Leibe zu befestigen" L., ein Lump, ein Liederlicher Bergm, n. U.; ein plumpes, liederliches ulädchen U.; ein schludriges Frauenzimmer V., Lennew.

Avots: ME IV, 74

‡ šļudans Lubn. n. FBR. XVII. 126, = slide̦ns.

Avots: EH II, 646

šļudêt, = šļûdêt, gleiten: kâ vilnīši tur pruojām šļud Treum. Gaujm. 43.

Avots: ME IV, 74

‡ šļudinâtiês Seyershof, = slidinâtiês: bē̦rni ziemā tâ˙pat ar kādām pastalām iet š. uz le̦du.

Avots: EH II, 646

šļudins Kl., Ogershof, šļude̦ns AP., Golg., Wessen, = stude̦ns, glatt.

Avots: ME IV, 74

šļuduris: nach Sehwers Unters. 136 aus balt.-d. Schludder "nachlässig ... einhergehendes, schludderig ... aussehendes Frauenzimmer".

Avots: EH II, 646

šļuduris Warkl., šļuderis, ein liederlicher Mensch, einer, der sich gehen lässt: šļūc, šļuderi, par nama slieksni! tu jau, tāds šļuderis, par saimniec[i] netiks[i] VL. aus Ruhtern.

Avots: ME IV, 74

‡ šļudzinât "?": māku danci š. Tdz. 47273.

Avots: EH II, 646

I šļugât (mit ž-?), -ãju "zu stark seifen, Seife verbrauchen" Frauenb.: ka tu man atkal tās ziepes šļugā ārā ar savām drānelēm! Frauenb. Vgl. li. žlùginti "kochend brühen".

Avots: ME IV, 74

II šļugât Warkl. "(auf dem Else) glitschen (stidināties)".

Avots: ME IV, 74

‡ šļugurêt Frauenb. "gar bē̦rnu darbuoties, vīkšķīties".

Avots: EH II, 646

I šļuka, gew. in der Verbind. šļuka, bruka, verächtliche Bezeichnung für eine Frauensperson im VL.: šļuka, bruka mana sieva, bubuļainu dziju vērpa BW. 6999. šļuka, bruka mana sieva nuošļukušu pamāvīti 27221. šļukas, brukas, griežaties vienu pusi istabā! 29171 (ähulich: 1514, 7).

Avots: ME IV, 74

II šļuka,

1) ein Mundvoll
Dunika, ein Gläschen mit Schnaps Telssen: ieņemt mutē šļuku ūdens Dunika. butelē vēl bišķis atlicis, - vēl mums iznāks katram kāda šļuka Telssen;

2) der Kuss:
duod man vienu šļuku (šļukiņu)! Grobin. In der Bed. 1 aus d. Schluck.

Avots: ME IV, 74

III šļuka, der Eingeweidebruch (Hernia) Saikava.

Avots: ME IV, 74

IV šļuka(s), Pantoffel(n) (aus Filz oder Holz) Nidden, PlKur.

Avots: ME IV, 74

IV šļuka(s), Pantoffel(n) (aus Filz oder Holz) Nidden, PlKur.

Avots: ME IV, 74

šļukât, -ãju,

1) schleppend gehen:
šļukāt ar tupelēm pa plānu Dunika;

2) wiederholt hin und Zurück gleiten
Bers.: lieluos zābakuos kājas šļukā. riteņa rumba uz ass šļukā;

3) mit Schwierigkeiten auf schneearmer Schlittenbahn fahren
Grünh.;

4) mit stumpfem Hobel hobeln
Grawendahl. Refl. -tiês, schleppen (intr.): tev tie zābaki taču ir lieli: viņi jau šļukājas Waln. Zu šļukt.

Avots: ME IV, 74

‡ II šļukât Frauenb. "rauchend allen Rauch in die Lungen ziehen und dann erst hinausblasen". Aus d. schlucken?

Avots: EH II, 646

šļukbiksis, einer, der abgetutschte Hosen trägt Fest.

Avots: ME IV, 74

šļuks! Interjektion, Ausruf, der ein unversehenes Entgleiten, Entfallen bezeichnet St., U.

Avots: ME IV, 74

šļukt: prs. šļùkstu ² , prt. šļùku ² (?) Warkl.; te sac bē̦rns jai š. un iekrīt ūdinī Pas. IX, 113.

Avots: EH II, 646

šļukt, šļùku, šļuku, gleiten U., rutschen Gr. - Sessau; langsam fallen Spr., Dond.: šļukt nuo ruokām ārā Dunika. vilks iet par kārti, kuŗa pārlikta pa bedri; iet, iet, kāja šļūk - dibinā iekšā! LP. VI, 268. - Subst. šļukšana, das Gleiten; šļukums, das einmalige, vollendete Gieiten; das Herabgeglittene: kalna šļukums, der Bergsturz V. zemes šļukums, der Erdrutsch V. Zu šļaukt I; vgl. auch li. šliukštu "rutsche, gleite".

Avots: ME IV, 74

šļukters, eine Spritze Wid.

Avots: ME IV, 74

šļukts "tempis": iet nuolaidies kâ šļukts. Zu šļukt?

Avots: ME IV, 74

šļuku, in der Verbind. šļuku bruku, Adv., liederlich: šļuku bruku iet, liederüch, schluderig gekleidet einhergehn St., U. šļuku bruku mana sieva pubuļainu dziju vērpa BW. 7028.

Avots: ME IV, 74

‡ šļukums Linden in Kurl., jem., der nichts auf Sorgfalt und Eleganz seiner Toilette gibt.

Avots: EH II, 646

šļukūzis Fest., = šļukbiksis; ein liederlich Gelcleideter Bers., Erlaa; in Lub. auch eine Scheune, deren Dach sich schlet geneigt hat.

Avots: ME IV, 74

šļumberêt,

1) an den Fingern saugen
Wid.;

2) sich ohne Arbeit umhertreiben
Bers., Lasd. (mit ùm ² ).

Avots: ME IV, 74

šļumberis Wid., wer saugt.

Avots: ME IV, 74

šļum̃burêt: valdi mani dzē̦rumā, ... neļau[j] man š˙! Ceļi VIII, 297.

Avots: EH II, 646

šļum̃burêt MSiI., taumelnd gehen; šļùmburêt ² Bers., = šļumberêt 2.

Avots: ME IV, 74

šļùmburis ² Bers., ein liederlicher Mensch; ein Bettler.

Avots: ME IV, 74

šļumdîtiês "svaidities" Nerft.

Avots: ME IV, 74

šļumps ² Ahs., schief: šlumps skruodelītis, kurpnieciņš Ahs. n. RKr. XVII, 56.

Avots: ME IV, 74

šļum̂pt ² Ahs., -pju, -pu, gleiten machen; schleppen: dažs cilvē̦ks iet pa plānu kājas šļumpdams Ahs. u. RKr. XVII, 56. Vgl. slumpât.

Avots: ME IV, 74

šļumurs,

1) ein Herumtreiber, ein liederlicher Mensch
Spr.;

2) "ein Büschel feuchter, schleimiger Wasserpflanzen"
(?) Bauske.

Avots: ME IV, 74

šļuncinât Kalz. (mit ùn ² ), Stenden (mit un̂ ² ), Smilten, = šļunkât; šļùncinât ² "skaluot (traukus)" Aahof, Lös., Schwanb., Sessw. Refl. šļuncinktiês Ahs., (beim Bewegen über den Rand) überfliessen, überplätschern; sich schütteln (von einer Flüssigkeit): putra šļuncinājās pār malām A. v. J. 1892, S. 204. putras leģene ne̦suot šļuncinājās Ahs. n. RKr. XVII, 56.

Avots: ME IV, 74

šļuncka, ‡

3) "gaŗa, lumpurīga meita" Lems.

Avots: EH II, 646

šļuncka,

1) ein weich gedrehter Strick
U.; Plur. šļunckas, die 3 Stricktelle, wenn es denselben an nötiger Drallheit fehlt Bielenstein Holzb. 572;

2) die Fünte
(?): šāvu irbi, nenuošāvu,... tā bij mana paša vaina, ze̦mu šļuncku (Var.: bisi) nuoturēju BW. 30509 var. Zur Bed. 1 vgl. luncka 2.

Avots: ME IV, 74

šļuñgans Ruj., Salis, Wandsen, Widdrisch, (mit ùn ² ) Bers., šļungans Allend., Dickeln, Lems. n. U., šļunge̦ns, schlaff, schlotterig: kad līķis mājā stīvs nepaliek, bet stāv mīksts un šļungans, tad vēl kāds tai mājā mirs Etn. II, 138. Vgl. ļungans und šļe̦ngans.

Avots: ME IV, 74

‡ šļuñgurêt, = šļum̃burêt (?): valdi manis dzē̦rumā, neļau[j] man š˙! Ceļi VIII, 297.

Avots: EH II, 646

šļuñkât Stenden, Gramsden, šļùnkât ² Kalz., Aahof, Sessw., (mit "un̂") Nötk. "(ein Gefäss mit einer Flüssigkeit) schwenken, rütteln (sodass die Flüssigkeit hörbar hin und her wogt)." Refl. -tiês, = šļankâtiês: zirgam vē̦de̦rs šļunkājas Stenden. ne̦suot ūdeni spainis šļunkājās Nötk.

Avots: ME IV, 74, 75

šļuñkstêt Ahs., -u, -ẽju "hell tönen": braucuot (ne̦suot) putra leģenē šļunkst Ahs. n. RKr. XVII, 56.

Avots: ME IV, 75

‡ *šļunterêt, zu erschliessen aus ‡ nùošļunterêt.

Avots: EH II, 646

šļupât N. - Bartau, die Füsse am Boden schleppend gehen. Aus d. schluppen.

Avots: ME IV, 75

‡ šļupata Zvirgzdine n. FBR. X, 28 "?".

Avots: EH II, 646

šļupe Spr., Demin. šļupīte Spr., šļupiņa Spr., ein kleines, schlechtes Boot. Aus d. Schluppe.

Avots: ME IV, 75

‡ šļupši (Adv.), lispelnd: visas ... š. runāja Pas. XI, 428.

Avots: EH II, 646

‡ šļupstinêt Wessen, = šļupstinât.

Avots: EH II, 646

šļupšķêt, šļupšķinât Wessen, = šļupstêt: visas trīs meitas šļupšķēja LP. V, 232.

Avots: ME IV, 75

šļupšķis Lennew., Wid., = slupšķis, šļupstis I.

Avots: ME IV, 75

‡ šļupšks Nautrēni, = šļupsts 3: šļupška mēle. šļupški (Adv.) runāt Nautrēni, Warkl.

Avots: EH II, 646

šļupšņât, (ein wenig) lispeln, wispern: mazais puika..., kurš arī šļupšņāja kaut kuo par briežiem R. Ērglis Pel. baronu vectēvi 19.

Avots: ME IV, 75

šļupstanisks, lispelnd: šļupstaniska valuoda Austr.

Avots: ME IV, 75

šļupste Warkl., comm., = šļupstis 1.

Avots: ME IV, 75

šļupsteniski, Adv., lispelnd KI.

Avots: ME IV, 75

‡ šļupsterêt, = šļupstêt: izdzirst ... šļupsterēšanu Pas. XI, 428.

Avots: EH II, 646

šļupstêt: auch Alswig, Meiran, Meselau, Nötk., Salis; mans vīrs nešļupst Tdz. 58830.

Avots: EH II, 646

šļupstêt Bers., Dunika, Kl., Lennew., Lis., N. - Peb., Wolm., -u od. -ẽju, -ẽju, = slupstêt, lispeln, (N. - Peb.) stottern U., wispern V.: šļupstēja gluži kâ bē̦rni A. XVII, 583. meitene jau septiņus gadus ve̦ca, bet šļupst Purap. Kkt. 105. Pleika stīvu mēli šļupstē Baltpurviņš I, 6. viens bezgala stuomās, uotrs šļupstē Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 159. nuo mutes izlauzās šļupstuošas skaņas Vēr. I, 680. lai nedzirdē̦tu... salduo šļupstēšanu II, 35.

Avots: ME IV, 75

šļupsti, Adv., lispelnd, wispernd: puika tâ šļupsti runājis A. XX, 52 (ähnlich: Upīte Medn. laiki 101). valuoda tâ šļupsti gājusi Upīte Medn. laiki.

Avots: ME IV, 75

šļupstĩba, das Lispeln(dsein): viņš savas šļupstības dēļ nevarēja šuo vārdu pareizi izrunāt Janš. Bandavā I, 85.

Avots: ME IV, 75

šļupstîgs, lispelnd: šļupstīga valuoda Janš. Bandavā I, 83.

Avots: ME IV, 75

šļupstiķis Celm., Fest., = šļupstis.

Avots: ME IV, 75

šļupstinât: auch Laud., Mar., Nötk.; "ilgi un klusi šļupstēt" Dunika; bē̦rns (zirgs Kokn.) dzeŗuot šļupstina Erlaa. zirgs, padzēŗies, šļupstina Bers.

Avots: EH II, 646

šļupstinât Adsel, Arrasch, Bauske, Bers., Drosth., Kl., Peb., Ogershof, Saikava, Schwanb., Widdrisch, Wolmarshof, = šļupstêt, (mit einem zahnlosen Munde) undeutlich sprechen: Ancītis šļupstināja ar mazuo, mīkstuo mutīti pa sauju D. Kleinb. J. 84. šļupstināja aizraudamies MWM. v. J. 1896, 5. Kaziņš šļupstināja (lallte) MWM. v. J. 1898, S. 30; von andern Lauten: šļupstina (šļipstina) arī karstu putru strebjuot Bers.

Avots: ME IV, 75

šļupstis,

1): auch Nötk.

Avots: EH II, 646

šļupstis,

1) Subst., auch šļupsts Golg., Lis., N. - Peb., f. šļupste, = slupstis, wer lispelt
L., U., Ronneb. n. RKr. XVI, 44: Ieva bij šļupste RA. Freda teica durstuošuos šļupsta mēli A. v. J. 1896, S. 884;

2) Adv., = šļupsti, lispelnd: runājis šļupstis Etn. Il, 94. mēle šļupstis nerunāja Seibolt.

Avots: ME IV, 75

šļupstiski (unter šļupstisks): auch Bers., Kalz.

Avots: EH II, 646

šļupstisks, Adv. šļupstiski Wid., Lis., šļupstiskus Lös., lispelnd: tuo varēja nuomanīt... nuo šļupstiskas valuodas Puriņa Stāsti 137. citiem valuoda iet šļupstiski Saul. III, 136. šļupstiski runāt B. Vēstn., Bers., Kalz.

Avots: ME IV, 75

šļupstît A. XVII, 577, Bl., = šļupstêt.

Avots: ME IV, 75

‡ šļupstmēlis, einer, der eine lispelnde Aussprache hat Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Aussprache").

Avots: EH II, 646

šļupsts,

1): auch Meiran;

3): šļupsta mēle Nötk.

Avots: EH II, 646

šļupsts,

1) Subst.,

a) s. šļupstis 1;

b) Plur. šļupsti, das Lispeln, Wispern:
(fig.) latviešu pirmie, bērnišķie šļupsti mākslas dzejas valuodā Plūd. Llv. II, 327;

2) das Schnucken
(?): es šļupstu riju Poruk V, 51;

3) Adj., lispelnd, wispernd:
apprecējis reiz vīrs šļupstu sievu Anekd. 24 (aus Widdrisch). nuo šļupstas valuodas varēja manīt, ka viņš bija krietni iežilbis Seibolt.

Avots: ME IV, 75

šļupt, šļùpu, šļupu, ausgleiten Bers., Peb., Saikava: uz gluda le̦dus kāja viegli šļūp. Wohl zu einer Wurzelform sleup- (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 711).

Avots: ME IV, 75

I šļura,

2): auch Nötk.;

4): auch Mar., Nötk.; ‡

6) schlechter Boden, der leicht Wasser durchlässt
Mar.; šļuras zeme Nötk. "caura, nesaturīga, liesa smilšu zeme". Nach Sehwers Unters. 136 in der Bed. 2 aus d. Schlorr(e) "Schimpfwort für ein Frauenzimmer".

Avots: EH II, 646

I šļura,

1) comm., ein durchnässter Mensch
Erlaa; etwas Durchnässtes: (salijusi) zeme ir kâ šļura N. - Peb.;

2) ein unordentliches Frauenzimmer
Lind. n. U., Erlaa, Fest., Trik.: ak tu šļura, tautu meita! BW. 18623 var. itin kâ kad vairāk meitu... nebūtu, kâ vienīgi Marija, tāda šļura! Auseklis;

3) das Geschwätz:
Dievbiju mātes šļura neķērās pie dūšas A. v. J. 1901, S. 870. nesaki šuo šļuru manai vecenei! Jaun. mežk. 62;

4) Unglück, Pech
Freiziņ, Wid., Schwierigkeiten Fest., Unordnung Mar.; eine unangenehme, unschöne Sache (Geschichte) Kurs.: tavu šļuru! JK. V, 78. muižai bijušas jau tādas šļuras ar kalpiem Janš. Bandavā I, 13. esi man tādu šļuru sataisījis, ka ne tu, ne pats ve̦lns nevar gudrs palikt!

5) die Menge
Ar. (verächtlich), Dond.: kur tādu šļuru uogu likšu? Dond. Zur Bed. 1 und 2 vgl. šļurât I und 2.

Avots: ME IV, 75, 76

II šļura zeme: "dubļaina, ar slapju sniegu sajaukta zeme" Ruj.; "pielijusi zeme" N.-Schwanb., Selsau.

Avots: EH II, 646

II šļura zeme Adsel, Bers., Kroppenhof "gelber, unfruchtbarer Sand; wässeriger Boden": te jau zeme tāda šļura (Subst.?) vien ir Bers.

Avots: ME IV, 76

šļurât,

1) "(die Füsse längs der Erde) schleppen, schlurren"
N. - Bartau; vgl. slurât;

2) liederlich gekleidet gehn
Linden n. U.;

3) auch refl. -tiês, sich mit etw. abgeben, pinkern
Fest.: sāc tik šļurāt ar šļuru, tad šļurāsies uz visu nebē̦du!

Avots: ME IV, 76

šļurba,

1) "?": mūs šī dulumā visus samīt šļurbu šļurbās Dünsb. Par. 12;

2) "wer sich nicht zu benehmen versteht; ein Unsauberer; ein Säufer"
(mit ur̃) Bauske;

3) "liela rīkuošanās (piem, kāzās, kuļamā laikā)"
Schibbenhof (mit ur̂ ² ).

Avots: ME IV, 76

šļùrbs ^2, šļùrbans ² Bers., = pliekans 2, flau: šļurb(an)a dūša.

Avots: ME IV, 76

šļurciņas, der kleine Schlitten zum Balkenführen Kastran, Morizberg, Stelp.

Avots: ME IV, 76

‡ šļurcinât Strods Par. vōrdn. 171 "?".

Avots: EH II, 646

šļurcît, -ku, -cĩju Bers., (etwas Feuchtes und Weiches) mit den Händen drückend streicheln: šļurka veļu mazgājuot, zarnas tīrījuot, de̦sas dējuot.

Avots: ME IV, 76

šļure (li. šliurė Miežinys) LKVv., =šļura I 2.

Avots: ME IV, 76

I šļurgt, schlaff, flau werden: man dūša sāka šļurgt Fest.

Avots: ME IV, 76

II šļurgt,

1) "(eine Flüssigkeit) in feinen Strahlen ausstürzen
(šļākt)"; kuo tu šļùrdz ² man ūdeni virsū? Kalz., Kokn.;

2) gierig und hörbar saufen
Smilten.

Avots: ME IV, 76

III šļur̂gt ² Gr. - Roop, (mit ùr ² ) Lös., Schwanb., Sessw., prs. -dzu, = šļakstêt: zābaki, piesūkušies ūdens, ejuot šļurdz Gr. - Roop; šļur̃gt "weich und nass werden" Nötk. Vgl. ļurgt.

Avots: ME IV, 76

šļur̃ka Frauenburg, eine Herumtreiberin, ein liederliches Frauenzimmer Wid.; ein schmutziges Lebewesen Schibbenhof.

Avots: ME IV, 76

‡ II šļurka,

1) eine
šļirce 1 vom Halm der archangelica officinalis (mit ur̂ ² ) Ramkau;

2) "zābaks, kas ūdenī samircis šļurkst" Bers., Meiran.

Avots: EH II, 647

šļurkât ² N. - Bartau, = šļupât. Aus d. schlurken.

Avots: ME IV, 76

‡ II šļur̂kât Auleja "sist pa kādu šķidrumu".

Avots: EH II, 647

šļurkšķêt Lennew., = šļurkstêt.

Avots: ME IV, 76

šļurkšķis, der Schall, der beim Schlürfen od. beim Fliessen einer Flüssigkeit entsteht.

Avots: ME IV, 76

šļurkstêt, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum (= žļurkstêt, ļurkstêt 1), bezeichnend den Schall, der beim Herausschnellen oder Rieseln einer Flüssigkeit, beim Waten durch Dickflüssiges, beim Gehen mit nassen Stiefeln oder in nasser Kleidung entsteht Ahs., Jürg., N. - Wohlfahrt, PS., Selg., Grünwald (mit ur̃), Adl., Stockm. (mit ùr ² ), Mar., Nötk., Kl., Kalz., Saikava (mit ur̂), Stenden (mit ur̂ ² ), Spr., Bers., Adsel, Alswig, Fest., Golg., Kroppenh. bei Kokn., Nerft, Sessw., Ramkau, Ruj., Meselau, N. - Peb., Lennew., Lasd., Laud., Erlaa, Drosth., Wessen, Smilten, Schujen, Sermus, Salisb., Druw., Selsau, Adl., Odsen, Oppek., Warkl.; schlürfen Mar.: ūdens cauruos zābakuos šļurkst Mar. u. a. gāju ar cauriem zābakiem, ka šļurkstēja vien Fest. zābakuos piegāja ūdens, un tie staigājuot sāka šļurkstēt Saikava. dūņas šļurkstēja pie katra suoļa A. v. J. 1898, S. 162. brauc, ka šļurkst vien (über mit Wasser bedecktes Eis) N. - Wohlfahrt. ūdens sagāja zemē šļurkstē̦dams Kroppenhof (bei Kokn.). pavasaŗa ūdeņi te̦k šļurkstē̦dami Jürg. ja tīkls bieži austs, tad ūdens brāzdamies pa actiņām šļurkst Golg. juo spēcīgāki savilka, juo pīpīte vairāk sāka šļurkstēt A. v. J. 1893, S. 422; šļur̃kstêt, laut schlürfen MSil.

Avots: ME IV, 76

šļur̂kstiens Saikava, Sessw., das Geräusch, das man hört, wenn man einen Stiefel anzieht, der Wasser enthält.

Avots: ME IV, 76

šļurkstinât, (den betreffenden Schall hervorrufend) saugen (an der Pfeife): pīpi šļurkstinādams MWM. VI, 658; beim Schlürfen gewisse Töne hervorbringen: viņš strebj šļur̃kstinādams AP., C., Dond., Stenden, (mit ùr ² ) Golg.; den durch šļurkstēt bezeichneten Laut hervorbringen: kuo tu te šļur̂kstini (cauruos, slapjuos zābakuos iedams)? Saikava; geräuschvoll spritzen (intr.): ūdens zem kājām šļurkstina Warkl.

Avots: ME IV, 76

šļurkstins Warkl.,

1) = šļirce;

2) wer mit einer šļirce andere bespritzt.

Avots: ME IV, 76

šļurkstīns,

1): auch (mit ur̂) Auleja.

Avots: EH II, 647

šļurpstêt, besoffen lallen Sawensee (mit ùr ² ); undeutllch oder weinerlich widersprechen, weinend einwenden Nötk. (mit ur̂).

Avots: ME IV, 77

šļurpstinât (das Dicke nachlassend, nur die Flüssigkeit) schlürfen Gramsden; ohne Appetit essen Salis; (Suppe) durch die Zähne saugend schlürfen N. - Bartau (mit ur̃).

Avots: ME IV, 77

šļur̃pstît, (Flüssiges) in den Mund nehmen (trinken) und wieder hinaus fliessen lassen N. - Bartau; hötbar schlürfen Gramsden.

Avots: ME IV, 77

šļuru šļurām iet, liederlich gekleidet gehn Lind. n. U.

Avots: ME IV, 77

šļute: auch Iw., Ramkau.

Avots: EH II, 647

šļute Bers., Erlaa, Golg., Jürg., Kalz., Kreuzb., Lemburg, Lind., Lub., MSil., N. - Peb., PS., Saikava, Sehren, Sessau, Stenden, šļuta Gr. - Buschhof, = slute, das Plattbeil: tas nav cirvis, tā ir šļute Poruk II, 245. briedis tâ ar... kāju bijis nuošķēlis apsei malu kâ stīpernieks ar šļuti Upite Medn. laiki 64. diviem bij šļutes Apskats v. J. 1903, s. 68.

Avots: ME IV, 77

‡ šļutenieks Frauenb., jem., der mit einer šļute arbeitet.

Avots: EH II, 647

šļutêt Adsel, Bolwen, Lasd., Laud., Lemburg, MSil., Saikava, Schujen, Wessen, -ẽju, mit dem Plattbeil (šļute) behauen: slīperus šļutē ar šļuti Druw., Lennew., N. - Peb., Odsen, Roop, Selsau, Sessw., Wenden; (Bäume mit einer kleinen Schaufel) abrinden Papendorf.

Avots: ME IV, 77

šļutisku, Adv."?": šļutisku vilkt Kav.

Avots: ME IV, 77

‡ šļutka Salis,

1) = šļute;

2) eine Abart von eisernen Pflügen; der untere, einer Schiene ähnelnde Teil eines Pfluges.

Avots: EH II, 647

‡ šļuts Liepna, = šļute.

Avots: EH II, 647

šļužas Illuxt, eine Art Wagen mit 4 oder 2 (niedrigen) Rädern zum Steineführen. Vgl. li. šliužė "ein kleiner, zweirädriger Wagen" u. a. bei Būga LM. IV, 493.

Avots: ME IV, 77

šļužât U., -ãju, šļužuôt U., gleiten, schlurren. Vgl. služât.

Avots: ME IV, 77

šļuze̦ns, glatt: uzvīlu dē̦lu māti uz šļuze̦nu (Var.: s(k)lide̦nu) e̦zariņu BW. 23621, 4 var. Vgl. sluze̦ns.

Avots: ME IV, 77

šùšļu ² (gen. pl.) kùociņš Bers., ein Stöckchen zum Flechten von Bastschuhen. Zu šũt.

Avots: ME IV, 111

‡ trušļuks Sonnaxt "neliels truslis" (II ?).

Avots: EH II, 699

‡ uzšludnât Frauenb., = ‡ uzslàukt: citai guovij pienu nevar u.

Avots: EH II, 736

uzšļucinât, = uzšļũcinât.

Avots: ME IV, 389

uzšļukt, langsam, rutschend auf etw. fallen: galvas lakats uzšļuka uz ple̦ciem.

Avots: ME IV, 389

vaišļu ² māte Frauenb., Siuxt, Stenden, das Zuchtschweir. Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 444

vàišļu ² lapa(s) Saikava, eine Art Pflanzen: virsū stāv vaišļu lapa, uz ūdeņa plīvuodama BW. 21134.

Avots: ME IV, 444

àizkrēšļuôt, hindämmern (schwinden): pruom aizkrēšļuo viss Druva II, 1150.

Avots: ME I, 33

àizšķḕršļuôt, àizšķḕ̦rsuôt, tr., versperren, durchkreuzen, verhindern: man tagad aizšķēršļuoti visi ceļi Aps. jāsteidzas raganu nuoduomam aizšķē̦rsuot ceļu LP. VII, 569.

Kļūdu labojums:
569 = 591

Avots: ME I, 55

‡ àizšļuõkât,

1) mit schweren, schleppenden Schritten hin-, weggehen
Druw. n. RKr. XVII, 81; vom Gang der Enten: nezin kur pīles aizšļuokājušas (pa zâli, pa labību) Bers., Saikava, Trik.;

2) auf Schneeschuhen hin-, weggleiten
Lemburg, Nitau.

Avots: EH I, 56

apbaũšļuôtiês, sabaũšļuôtiês, sich behängen, sich vermummen, wie die Juden beim Gebet die Gesetzesriemen umbinden Mag. III., I, 109, U.

Avots: ME I, 76

appũšļuôt, tr., beblasen, beblasend einen Gegenstand zum Zauberheilmittel machen: appūšļuots alus LP. VII, 925.

Avots: ME I, 112

‡ apšļuõkât, ringsum teilweise niedertreten: a. labību, pļavu Bauske.

Avots: EH I, 120

‡ apvaišļuôt(iês) Dunika, = apvàisluôt(iês).

Avots: EH I, 124

‡ apvaišļuôt(iês) Dunika, = apvàisluôt(iês).

Avots: EH I, 124

bāšļuot, refl. -tiês, zaubern, hexen, bāšļus iznē̦sāt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 275

baũšļuot, die Gebote (baũšļus), den Katechismus hersagen U.

Avots: ME I, 268

I cirpšļuôt Jauns., Haken, Schlingen machen: pļaujuot izkapts viņam cirpšļuoja [= atstāja cirpšļus; s. cirpslis].

Avots: ME I, 386

[II cirpšļuot "schnell gehen" Hopfenhof.]

Avots: ME I, 386

‡ gram̃šļuôtiês Orellen, Unsinn treiben; faseln, lügen: kaut kuo gramšļuojās.

Avots: EH I, 398

[ìekremšļuôtiês MSil. "verknorpeln."]

Avots: ME II, 30

[ìešļuokât,

1) an verschiedenen Stellen niedertreten:
zâli Bauske;

2) Schläge verabfolgen:
pa ausi Ruj.]

Avots: ME II, 77

izpũšļuôt, tr., mit Unterbrechnungen ausblasen, auseinanderblasen: vējš izpūšļuoja pe̦lnus MWM. VI, 794. Refl. - tiês, zur Genüge durch Beblasen heilen od. sich heilen lassen: izpūšļuojas, izpušļuojas, bet ne˙kas nepalīdzēja.

Avots: ME I, 787, 788

izšļuôkât, tr.,

1) durchgehen, durchstreifen, durchstöbern:
sveša māte cē̦lusēs, kaktu kaktus izšļuokāja BW. 23401; 1687;

2) = izvazāt C.

Kļūdu labojums:
1) durchgehen = 1) = izsliedêt;

Avots: ME I, 813

‡ *kremšļuôtiês, zu erschliessen aus ìekremšļuôtiês.

Avots: EH I, 649

krẽšļuôt(iês), s. krē̦sluoties.

Avots: ME II, 277

krẽšļuôt(iês), s. krē̦sluoties.

Avots: ME II, 277

kūšļuôtiês, sich bewegen: laterņu liesmas ap pusnakts stingumu kūšļuojas Zalkt.

Avots: ME II, 338

[mê̦šļuone ² (sic!) Wandsen, = mê̦šlaine.]

Avots: ME II, 621

nùošļuokât,

1): auch Bers., Heidenfeld, Lubn.

Avots: EH II, 97

nùošļuokât, tr.,

1) abtrampeln, niedertreten:
putns dažā labā vieta labību pa˙visam nuošļuokājis LP. IV, 32. [vērsis... pļavu nuošļuokāja BW. 34458, 3];

2) verschmieren, verwühlen
Spr.

Avots: ME II, 869

‡ pašļuokât Nitau, (ein wenig) abtrampeln: p. pļavu.

Avots: EH XIII, 179

pāšļuôt(iês), intr., Zauberei, Unsinn treiben: kuo šitāda pāšļuošanās nuozīmē? A. XVIII, 127.

Avots: ME III, 190

pāšļuôt(iês), intr., Zauberei, Unsinn treiben: kuo šitāda pāšļuošanās nuozīmē? A. XVIII, 127.

Avots: ME III, 190

pešļuôtiês, zanken, streiten, hadern Kreuzb.; zu peslis II, pestiês.

Avots: ME III, 204

‡ pir̂šļuôt Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 84, hin und her laufen, aufgeregt sein.

Avots: EH XIII, 239

prūšļuôt, prūšļât Wid., prusten, schnauben (von Pferden): kuo tie seši bē̦ri vilka pret kalniņu prūšļuodami? BW: 16790, 2. Vgl. prusnas.

Avots: ME III, 400

pūšļuôt, s. pũšļât.

Avots: ME III, 452

pusšļupstiski, Adv., halb lispelnd: p. runāt Celm.

Avots: ME III, 435

sabaušļuôt U., sabausluot Für. I, sabausļuot L. "die Bauerschaft aufbieten, zusammentreiben" L.

Avots: ME III, 592

sabaušļuôtiês ar visādām lupatām, sich mit allerlei behängen, vermummen Hug. n. U.

Avots: ME III, 592

sapūšļuôt, zaubernd beblasen: sagre̦mzdā ievas mizas un aizej pie pūšļuotājas, lai sapūšļuo! Neuhausen.

Avots: ME II, 710

sašļuokât Saikava, = nùošļuokât 1.

Avots: ME III, 758

saspraĩšļuõjums Siuxt, eine Spalte: (zemes virsa) sakustas, paceļas vai ielīkst tikai caur saspraišļuojumiem vai iegruvumiem zemē Konv.2 1386.

Avots: ME III, 742

saspraišļuôt, ‡

2) in
spraišļi zerteilen: saspraišļuotās ... dzirnavas Jauns. Kapri 133.

Avots: EH XVI, 450

saspraišļuôt sijas Schwanb., "zwischen 2 sijas Stützen (spraišļi) anbringen. Refl. -tiês,

1) sich in
spraišli zerteilen: rijas krāsns augšdaļa saspraišļuojas atsevišķuos nuodalījumuos (spraišļuos) Jürg.;

2) - saplaisāt N.-Peb.

Avots: ME III, 742

‡ savaišļuôt M. 521, durch Geburten reichlich vermehren. Refl. -tiês ebenda, (mit aî ² ) Dunika, = savaisluôtiês.

Avots: EH XVI, 462

‡ šķēršļuôt,* sperren: izglītība nešķēršļuo ceļu uz sievietes darba tikumu Daugava 1939, 377.

Avots: EH II, 635

šļuobis, ‡

2) "nuolaidīgs, neuzpuosies cilvē̦ks" Renzen.

Avots: EH II, 648

šļuobis Wohlfahrt n. Etn. II, 94, verächtl. Bezeichnung für einen Lispelnden.

Avots: ME IV, 80

šļuocinâtiês U., = šļūcinâtiês, mit einem Schlitten vom Berge fahren.

Avots: ME IV, 80

šļuôcîtiês Vīt., -uôs, -ĩjuôs, = stuocîties, sich recken.

Avots: ME IV, 80

‡ šļuõckas Nitau, (mit uô) Erlaa, Schneeschuhe.

Avots: EH II, 648

šļuodzîtiês Wid., = ļuodzîtiês; ceļi šļuogās A. XI, 126; "beim Arbeiten träg sein, slaistīties" (mit uô ² ) Bauske.

Avots: ME IV, 80

šļuoka, ‡

3) "?": kuo tā lielā š. (mit uô ² ) tur šļuôkājas ² pa gultu, ka neceļas augšā? Lems.

Avots: EH II, 648

šļuoka,

1) šļuõka Grünw., Gr. - Sessau, Salis, Widdrisch, Zögenhof, šļùoka ² Bers., Kr., Kreuzb., Lub., Saikava, Selsau, Warkh., Warkl., der Weg, den Vieh im Getreide eintritt
U., Grawendahl, Spur im tauigen Grase Lind. n. U., Kalz., Selb.; zusammenhängende Spuren von schmutzigen Füssen auf der Diele Kalz.: kur pīles gājušas pa pļavu, palikuse šļuoka Gr. - Sessau. pa kapu ve̦lk krustiski šļuoka D. 116, 64;

2) comm., einer, der mit schleppenden Schritten geht und sich dabei (mit Kot) besudelt:
kāpēc bij slapjā laikā jāšļuokā uz tirgu? kāda nu esi nuotaisījusēs kâ šļuoka! Druw. n. RKr. XVII, 81; wer Gras oder Getreide niedertritt; wer sich umhertreibt und wessen Worte oder Taten unangenehme Folgen haben (mit ùo ² ) Bers. Wohl aus sluõka II, vgl. stuokât I; anders Zubatý BB. XVIII, 265 und Būga LM. IV, 443. Das šļ- (für sl-) mag aus Wörtern wie šļaukas I 3 stammen.

Avots: ME IV, 80

II šļuoka Kaln. Uozuolkalna māc. 119, = sluoka I.

Avots: ME IV, 80

šļuokaîns: "plāns un gļē̦vs; nuovītis" (šļuõke̦ns) Seyershof.

Avots: EH II, 648

šļuokaîns U., = sluokains II, šļuokans: šļuokains vē̦de̦rs, zusammengefallener Leib U.

Avots: ME IV, 80

šļuokans: auch Frauenb., (mit uõ) Pilten.

Avots: EH II, 648

šļuokans, eingeschrumpft, mager, hager U., zusammengefallen (mit uô) Bers., C., (mit ùõ ² ) Dond., Kand., Salis, (mit ùo ² ) Kr.; los, schlotterig U., schlaff V., (mit uõ) Dond., Wandsen, schludrig V.: šļuokans vē̦de̦rs Bers., Dond. u. a., LP. IV, 156. šļuokana pavēderīte Suhrs. putniņi... šļuokanām guzām Selg. n. Pas. V, 402. pati kalsna un šļuôkana ^2, kâ caur siênu izvilkta Janš. Dzimtene ² II, 176. šļuokans valgs U., Dond., losgegangener, schlaffer Strick. šķēriņš ir par šļuokanu, jasave̦lk stingrāki Dond. šļuõkana (= pliekana 2) dūša Frauenb. - Subst. šluokanums, das Losesein, Schlaffsein U. vgl. sluokains II.

Avots: ME IV, 80, 81

‡ I šļuokas PV., = slaîkas I: uzceļuoties man nāca š.

Avots: EH II, 648

‡ II šļuõkas Nötk., Schneeschuhe.

Avots: EH II, 648

šļuõkât: "bradāt" Salis. Refl. -tiês, s. oben unter šļuoka ‡ 3.

Avots: EH II, 648

šļuõkât Gr.-Sessau, (mit ùo ²⁾ Mar. n. RKr. XVII, 130; Druw. n. RKr. XVII, 81, -ãju, = sluokât I, mit schweren, schleppenden Schritten gehn Druw.; Getreide niedertreten U., Adl. (in Adl.: etwas suchend! ), Grünw., Kalz., Lubn., Meiran, Selb.; (heimlich) durchsuchen Spr., Lös., Lub.; schmutzigtreten (das Zimmer) Kalz.: tu vai katru svētdienu šļuoka uz baznīcu Druw. n. RKr. XVII, 81. uz e̦ze̦ra linus sēju...; piesacīju..., lai raudaves nešluokā (Var.: nesliedē) BW. 28399 var. šļùokāt ² pa zâli Kalz. Refl. šļuõkâtiês, langsam arbeiten, faulenzen: Dārta pļavā tikai šļuokājas. ej nuost, kuo te šjuokājies!

Avots: ME IV, 81

šļuokavas: in Meiran mit ùo ² ; "(?)" ME. IV, 81 zu streichen!

Avots: EH II, 648

šļuokavas "Schlittschuhe" (?) Meiran.

Avots: ME IV, 81

šļuoks,

1) schlank
Misshof n.U.;

2) = šļuokans (eingeschrumpft): gan viņš tevi... tesīs, tīdz tu paliksi šļuôka ² un luoka kâ izvietē̦ta luba Janš. Dzimtene ² I, 382. Vgl. sluokains II; das šļ- (für sl-) mag aus Formen wie šļaukans bezogen sein.

Avots: ME IV, 81

‡ šļuõrkans Spahren, = šļuokans.

Avots: EH II, 648

šļukavas ² Warkl. "ein kleiner Schlitten für Kinder zum Glitschen von Anhöhen".

Avots: ME IV, 78

‡ *spraišļuôt, zu erschliessen aus saspraišļuôt.

Avots: EH II, 556

‡ spriešļuôts, = sprieslains: spriešļuotā pagrabā A. Upītis Pirmā nakts 66.

Avots: EH II, 560

‡ *vaišļuôt, zu erschliessen aus ‡ savaišļuôt.

Avots: EH II, 750

vàišļuôtiês C., Peb., (mit ài ² ) Bers., Fest., Golg., Schwanb., Sessw., =vàisluôtiês, sich fortpflanzen, sich vermehren Memelshof; sich begatten Golg.: lai telītes vaišļuojās (Var.: vaisluojās, vairuojās) BW. 32448 var. tur vācieši vaišļuotuos 31420 var.; 35277 var.

Avots: ME IV, 444

àizglâbt,

1) schützen, retten
(perfektiv): nuo viņiem ābuolus nevar a. Golg. aizglābt cilvē̦ku nuo suoda Bers.;

2) rettend, schützend fort-, hintransportieren:
a. ābuolus uz klēti;

3) heilen
(perfektiv): pūšļuotājs nevarēja vairs ruozi a. Refl. -tiês, sich retten, sich erwehren (perfektiv): nevar ne aiz˙glābties Bers.

Avots: EH I, 24

àizpļaũt,

1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;

2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;

3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.

Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.

Avots: ME I, 44

àizpludinât, auch àizplûdinât, (und BW. 33625, 10: aizpļundinât), tr., wegflössen, fort-, wegschwemmen: ūdens plūdi aizpludina zemes pīšļus Hiob 14, 19. mežus aizplūdināja uz pilsē̦tu A. XX, 561. un dzeŗuot aizplūdināt rūpes nuost Rain. Refl. -tiês, wegschwimmen: uzvilka laivas priekšgalu sēklī, lai neaizpludinātuos pruom Laps.

Avots: ME I, 44

‡ àizšķḕrsît ² Lis., = àizšķḕršļuôt.

Avots: EH I, 55

‡ àizšļũkât,

1) hin-, wegrutschen, -glitschen, -gleiten:
bē̦rns aizšļūkāja pruojām pa grīdu. pīlē̦ni nezin kur aizšļūkājuši;

2) = ‡ àizšļukât.

Avots: EH I, 56

‡ àizslupšķêtiês Oknist, = àizšļupstêtiês.

Avots: EH I, 49

aluôtiês "?": nebij liesmai, kur aluoties Ramkau. liesma spraišļuos viegli aluojas (sage man in Jürg. von einem Ofen, der einen guten Zug hat). mākuoņi aluojas ("šaudās") Salis.

Avots: EH I, 68

apkuôst [li. apkásti], tr.,

1) ringsum abbeissen:
raganas apkuodušas sē̦rmukšļu kuokiem virsuotnes LP. VI, 5;

2) eine Menge totbeissen, beissend vernichten:
suņi apkuoduši tuos vienpadsmit burlakus LP. VI, 722. lapsas apkuož visus putnus LP. IV, 15. līdz ziemai apkuodīs visus mūsu mājas kuociņus A. XX, 143. Refl. -tiês, sich färben: ābuolus luobuot, pirksti apkuožas melni.

Avots: ME I, 97

‡ appũšļât Ahs., = appūšļuôt.

Avots: EH I, 107

‡ appūstît = appūšļuôt: dēkles mē̦dz tuo (dzērienu) vēl a. un apvārduot Janš. Mežv. ļ. I, 374.

Avots: EH I, 107

aprunât,

2): aprunāts (= apvārduots, appūšļuots) ūdens Frauenb.; ‡

3) = âizrunât 4: nuo tā lauka .. sē̦klu aprunā! Pet. Av. I, 47. Refl. -tiês, ‡

2) sich versprechen
Stomersee: vai e̦smu pareizi minējuse, vai aprunājusēs? Janš. Mežv. ļ. ll, 14.

Avots: EH I, 110

‡ apžļuñcinât Dond., = ‡ apšļuncinât, bespülen: a. spanni ar tīru ūdeni.

Avots: EH I, 129

atbraũkas,

[1) abgestreiftes Laub
C.,

2) an einem abgestreifen Stengel nachgebliebenes Laub
Ruj.];

3) Flachsabfälle:
kuļuot (linus) atbraukas krīt pīšļuos Vīt. 25.

Avots: ME I, 151

‡ atdziêdinât, wegkurieren, durch unverständige Behandlung verlieren machen Wandsen: pūšļuotājs viņam atdziedinājis kāju.

Avots: EH I, 140

atgâze, die Steile, Steilheit: nuonācām līdz atgāzei AP., Lub., Erlaa, Aps.; atgāžu vietas, kur nuotikuši šļukumi Konv. ² 3605.

Avots: ME I, 158

atskàitît [li. atskaitýti,

1) hersagen:
pātarus, baušļus Kaudz. M.;

2) abziehen, subtrahieren:
vai pruot izdarīt saskaitīšanu, atskaitīšanu? Etn. III, 106;

3) abrechnen, absehen:
atskaituot zirgu dzelzs pinekļu žvadzienus, nekāds cits truoksnis apkārtnes mieru netraucēja JR. IV, 154.

Avots: ME I, 191

atskàits,

1): baušļu, ticības luocekļu atskaiti, die Lutherschen Erläuterungen zu den Geboten und dem Glaubensbekenntnis
Golg.

Avots: EH I, 165

atslīst (unter atslîdêt), ‡

3) "= ‡ atslidinâtiês (?): atslīstiet, puiši, pēc pusdienas!" Bers.; ‡

4) "= nuoslīst" Vīt.: ve̦zums ir atslīdis (=siens ve̦zumā tâ nuošļucis, ka taisās ārā krist); ‡

5) sich herbegeben
Salis.

Avots: EH I, 168

‡ auru auriem, heulend (?): auru auriem, bez škēršļu juoņuot pāri (vom Sturmwind gesagt) A. Brigadere Skarbos vējos 151.

Avots: EH I, 187

bal˜ts,

1): kad būs jaiet pie macītāja baušļus atsacīt, tad stāvēsi ar baltu mēli Azand. 100, Bers., C., Kl., Lemburg, Lubn., Prl., Sessw., Trik. oder tad tev mēle būs balta (d. h., du wirst nichts antwortenkönnen)
Lemburg;

3): tīri balti asenis (reines Blut, lauter Blut)
AP.;

4): raud viena balta gabala FBR. IV, 62;

9): dzelzceļš jau ēda baltu naudu Daugava 1934, S. 486. tuo nevar dabūt pat par baltu naudu Jürg. u. a.; ‡

10) pa (aus par?) baltu ne-, durchaus nicht:
meisargs gan pa baltu negribējis atduot zvejniekiem savu zirdzīnu Pas. V, 31.

Avots: EH I, 202

[bãrstît Wolm., Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Ermes, Dond., Erw., Bächhof, Libau], bā`rstît [AP., Jürgensburg, C.], -u, -ĩju (li. barstýti), freqn. von bērt, wiederholt streuen: šinī vietā meitām bijis jāizbeŗ sārma pelni; juo citur neļāvis saimnieks bārstīt LP. VII, 326. tirguonis bārsta ruokās ieņe̦mtuos naudas gabalus Stari I, 202. austruma saule vēl zelta pišļus pa kājām bārsta Vēr. II, 129. valuodu b., schwatzen, geschwätzig sein BW. 1458. Refl. -tiês, sich streuen, umherfliegen, für sich streuen: spaļi vien bārstījās BW. 12240. saule tā nebārstās pa zemes virsu Stari II, 96.

Avots: ME I, 274, 275

‡ bašlaks Rutzau, bašļaks Dunika, bašļiks OB., bašļuks Kal., eine Kapuze. Aus r. башлы#к dass.

Avots: EH I, 206

bāšļi, das Zaubermittel (zu bâzt): vis˙stiprākiem pūšļuošanas vārdiemun bāšļiem par spīti, izrādījās par vajadzīgu Blaum.; Lös. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 275

baũslis, [bei Glück öfters auch bausls, gen. S. bausla], (li. bauslỹs "Befehl"),

1) der Befehl:
[bauslis... izgāja Manzel Post. I, 47]. ka bauslis duots taptu Est. 8, 13, dafür jetzt: pavēle;

2) das Gebot
(bibl.): baušļus skaitīt, die Gebote aufsagen;

3) der Schwätzer
Nerft. [bauslis 1 nebst bàudît zu bust u. a. (wozu auch ae. bod "Gebot" u. a.), vgl. Leskien Abl. 294, Trautmann Apr. Spr. 314 und v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 200 f.; bauslis 3 zu bauzt.]

Avots: ME I, 268

‡ bļur̂šķinât Saikava, = šļurkstêt, žļurkstêt (vom Schall beim Gehen mit durchnasster Fussbekleidung).

Avots: EH I, 234

I bruka (zu brukt), comm., der, die Schloterige, Nachlāssige: šļuka, bruka mana sieva BW. 6999.

Avots: ME I, 339

bruks (li. (brùkš), Interj. zur Bezeichnung eines Schalles beim Brechen, stampffenden, schelnden Davoneilen šļuks! bruks! uozuola zarā RKr. VII, 809.

Kļūdu labojums:
stampffenden, raschelnden Davoneilen = Stampfen

Avots: ME I, 339

I brukt: praes. brukstu Auleja, brùkstu ² Warkl.,

1): nuo vāruoša ūdens brūk āda ar visu vilnu nuo AP. krāasaina drēbe brūk ebenda. sarkanā dzija saule nebruka Sonnaxt. lakats sāk b. (bleichen)
Dond.;

2): sapuva klē̦vs, sāka b. Zvirgzdine. atspiežu malkas grē̦du, lai nebrūkst Warkl. sen jau pīšļuos brukušu, vel dzīvu tevi šķitīs Janš. L. dzejas pag. 178.

Avots: EH I, 245

bruku, abfallender, liederlicher Weise; šļuku bruku iet, liederlich, nachlässig einhergehen: šļuku, bruku mana sieva bubulainu dziju vērpa. kārtīgs cilvē̦ks nelien šļuku bruku uotram acīs Seibolt. bruku bezeichnet auch den raschelnden, drohnenden Gang suku, suku, bruku, bruku, desmit kājas, trīs vē̦de̦ri RKr. VII, 323.

Kļūdu labojums:
den raschelnden, drohnenden Gang = das Einsinken

Avots: ME I, 339

‡ II burbêt (li. burbė´ti "ворчать") "šļupstēt, klusu runāt līdz apnikšanai" Pilda; viel sprechen; viel sprechen; murren Bērzgale.

Avots: EH I, 254

cinksla, cinkslis,

1) die Wade:
suns iekuoda ciñkšļuos [Salis];

2) ciñksla [Bauenhof], die starke Sehne in der Kniebeugung
Allend., Salis n. U.;

3) cinkslis, der untere Teil des Hinterfusses
Naud.; [ciñkslis um Bauske, das Eisbein]; cinkšļa luoceklis, das Sprunggelenk Preip. 78. [Zu cimslis (und somit mit nk aus mk), li. kinka "Kniekehle; Hesse̦" kenklė˜ "Kniekehle", ae. hòh (aus urgerm. *hanha -) "Hacke, Ferse, Sprunggelenk," ne. hough "Kniekehle"; vgl. Leskien Nom. 455 und Abl. 331, Thomsen Beröringer 187, Zupitza Germ. gutt. 115, Charpentier MO. II, 26 f.]

Avots: ME I, 384

I čūkslis,

1): auch Grobin, Treiden (mit ù ² ); schlechtes Gebüsch
BielU.; ein unpassierbares Walddickicht N.-Peb. n. Latv. Saule S. 1043; čūkšļu purvs - auch N.-Peb.;

2): čūkšļi, dürres Laub
Grünh., "slapji žagari (gaļas žavešanai)" Ellei, Sessau (mit û ² ): čužus, čūkšļus un gružus dedzinuot kuopā Janš. Līgava I, 110 (ähnlich II, 10 u. a.).

Avots: EH I, 298

I čùkslis [C., čùkslis ² A. - Schwanb.],

1) [čûkšļi ² Nigr., Līn.], = čūkslājs 1: purva čūkslis, kas brikšķēt nuobrikšķēja MWM. VIII, 321, Lasd.; čūkšļu purvs MWM. IX, 663;

2) Pl., čūkšļi, der Schutt
Naud.: kārta lapu un čūkšļu Brig. tumšie gari čūkšļuos grimst.

Avots: ME I, 424

čuksts, = čūkslis: čuksta purvs A. XX, 143 = čūkšļu p.

Avots: ME I, 419

‡ čužaļi, = čužļi, čuži I (?): egļu rnežā grāba ... skujas, ciekuržus, čūkšļus un čužuļus Janš. Mežv. ļ. II, 369.

Avots: EH I, 297

I čuži: Heuabfälle Kaugurciems; Holz- und Reisigabfälle Frauenb.: čužus, čūkšļus un gružus dedzinuot kuopā Janš. Lrgava I, 110.

Avots: EH I, 297

‡ dar̂vaûkslis ² Iw., = dar̂vakslis 2: nuo priežu klučiem saplēš darvaukšļus un sataisa skalus.

Avots: EH I, 308

‡ darvuokslis, = dar̂vuoklis ² : kuŗ... uguni, likdama klāt... izžāvē̦tus darvuokšļus Janš. Mežv. ļ. II, 502.

Avots: EH I, 309

II druka "?": šļukas, drukas, griežaties BW. 1514. [In Nötkensh. gebe es ein druka od. drukums"dzijas, kas vērpjuot pāriet par spuoles malu"; vgl. bruka I,]

Avots: ME I, 503

dze̦nuola: padze̦nājam bē̦rzus, sē̦rmuokšļus, un tad ar dze̦nuolām nuospraužam ... griestus Janš. Dzimtene III ² , 246 (ähnlich Līgava I, 220).

Avots: EH I, 355

dzīmis, eine grosse, unzählige Menge, grosser Haufe Mag. IV, 2. 114. Dond.: dzīmis ļaužu, knišļu Mag. II, 3, 118. dzīmu dzīmiem tie pa gaisu liduojas apkārt Dünsb.

Avots: ME I, 556

dzîslaîns, dzîslājs, dzîšļuojs, dzîsluots [li. gyslúotas], adericht, sehnicht: dzīslainas kājas. ruokas. dzīslaina (Var.: dzīslāja, dzīšļuoja, dzīsluota) vakara vista BW. 20142. dzīsluots dzintars Asp.

Avots: ME I, 558

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

gram̃šļi [Ruj., PS., AP., Ronneb.],

1) allerlei zusammengesuchtes Zeug, zusammengesuchte Dinge:
sadabūt vis˙visādus gramšļus un grabažas Etn. I, 98;

2) kleine Stückchen od. Abfälle von Holz (Späne), Reisig, Stroh, Heu od. anderem Stoff:
ņē̦muse skudru pūļa gramšļus Etn. II, 56. ņemt nuo ve̦cās kūtspriekšas gramšļus Etn. II, 85;

3) die Nachbleibsel von Speisen:
tur tik tādi gramšļ Lind. n. Mag. XIII, 2, 68;

4) die kleinen Knochen eines Tieres
Erlaa n. Etn. III, 177. [In der Bed. 1 wohl zu gramstīt, dagegen in der Bed. 2 - 4 nebst gramslis I wohl zu gremzt, li. grámdyti "reinschaben", grėmždu "schabe laut" und got. gramsts "Splitter", d. schweiz. grummele "Brosamen", bair. gramel "Griebe", s. Persson Beitr. 99 ³ und Fick Wrtb. III ⁴ , 142.]

Avots: ME I, 637

gŗaût ² [Nigr., Dunika, Gr. -Essern], gŗaûju, gŗâvu (li. griáuti "niederbrechen, donnern"),

1) tr., stürzen, schleudern, zertrümmern, zerstören:
nuo visām slē̦ptuvēm sē̦ru un uguni gŗaut Brig. jums, šķiet man, pē̦rkuonu nav kuo gŗaut Vēr. II, 102. piļu mūŗus viņš ir gŗāvis Janš. de̦vušies uz Alūksnes pilsētiņu, tuo arī gŗaut LP. VI, 212. ve̦lna māte atjuož, sākdama smēdes jumtu gŗaut VI, 485. negrauj nuo galda bļuodu zemē! Plm. plūst lielie ūdeņi. sev citu ceļu gŗaujuot (mit Gewalt bahnend) MWM. VI, 49. pie kapa var ar gŗautu sirdi (mit gebrochenem Herz) vēl drīzāk kļūt MWM. VII, 18;

2) mit Erfolg schleunigst bewältigen:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš.;

3) intr., toben, rollen, donnern:
lai gŗauj ar aukas bargas Vēr. I, 1060. aiz kāpām gŗauj jūŗa Stari II, 83. pē̦rkuons gŗauj un vē̦tra brāžas Rainis. pē̦rkuons gŗauj, uzgŗaudams, rollt gewältig, unaufhörlich JR. VII, 2;

4) stürzen, mächtig schneien:
sniegs gŗauj; - tâ gŗauj kâ gŗauj, es schneit mächtig N. -Autz n. U., [Mitau];

5) sich eiligst begeben, mit Ungestüm eilen, stürzen:
gŗaut pruojām uz pili Rob. es tūdaliņ bez apduomas vai pašā ellē gŗautu Rainis;

6) erbrechen
Ahs. Refl. -tiês,

1) einstürzen, verfallen:
debess līguojas un gŗaujas Plūd. Rakstn. II, 9. pa druskām pīšļuos grausies un nīks MWM. VI, 406;

2) mit Gewalt Eingang zu finden suchen, einstürmen:
bē̦das raizes sirdī graujas JR. IV, 62;

3) toben, lärmen, poltern:
dzird: viens gŗaujuoties pie (auch gar) durvīm LP. VI, 517. ja labs cilvē̦ks, nāc iekšā! kuo gŗaujies? [Nebst gŗût zu la. ingruere "mit Heftigkeit hereinstürzen", gr. ἔχραε "überfiel", r. гру́хнуться "mit Geräusch zusammenstürzen" u. a., s. Berneker IF. X, 164 und Wrtb. I, 357 f., Bechtel Lexil. 334,Trautmann Wrtb. 100, Wood IF. Anz. XXI, 14, Persson Beitr. 284, Güntert Reimw. 171, Boisaq Dict. 1068.]

Avots: ME I, 672, 673

griêzẽjs, einer, der da schneidet; der Graveur; pūšļu griezējs, der Kurpfuscher.

Avots: ME I, 661

‡ griezts (part. prt. pass. zu grìezt), drall, stark gedreht: drēbe, kas austa nuo šļuokākām dzijām, ir siltāka nekâ tā, kas austa nuo grieztākām dzijām Pēt. Av. III, 109.

Avots: EH I, 409

grìļuôt C., grĩļuôt [Gold.], K., gew. refl. [grìļuôtiês N. -Peb., Salis, Ruj., Ronneb., Drosth., Bauenhof], schwanken, wanken, watscheln, taumeln, [sich mit dem Schiff auf die Seite legen U.] : guovis grīluo smagi šķūnī iekšā Lautb. grīļuo laiviņa R. Sk. I, 31. sirdī smagas sē̦ras grims, kājas grīļuot sāks. viņš grīļuojās un sašļuka zemē Purap. grīļuojas kâ mieļu piedzēris. ve̦lns aiziet grīļuodamies LP. II, 64. zeme beidz grīļuoties SDP. VI, 43. nuo slavas pareģuonei galva grīļuojas Adam. [redzēju jūriņā ze̦lta grīsli grīļuojam BW. 30742. Nach Bielenstein Holzb. 561 grīļuot auch vom Gleiten einem Bootes auf dem Meereswogen und vom Herumfliegen der virpeles (des Carousselschlittens).]

Avots: ME I, 656, 657

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

izļudzêt, intr., nachlässig, unordentilch, lose werden: ludze - sieviete, izguruse, izļudzējuse, ar nuošļukušām drēbēm Etn. I, 32.

Avots: ME I, 767

izšļaũcît: atmuodusies, es krietni izšļuucīju luocekļus (rekelte mich tüchtig) Odensee. i. veļu, die Wäsche (nach dem Waschen) ausringen Kokn.

Avots: EH I, 486

‡ izšļùokât ² Druw. n. RKr. XVII, 81, mit schweren und schlaffen Schritten herauskommen resp. hinausgehen. Vgl. izšļuôkât.

Avots: EH I, 486

izspraũslât, izsprausluôt, izspraušļuôt, tr., prustend herausspritzen, auswerfen: bieži vien viens vai uotrs izsprausluoja putru nuo kaŗuotes, nevaldāmam smieklam nelaikā uznākuot Jauns. ķēniņa meita izspraušļuo gre̦dze̦nu LP. VI, 860. Refl. - tiês, ausschnauben: zirgi izsprauslājās.

Avots: ME I, 803

jukums,

1) Mischmasch, Verwirrung, Missverständnis:
atkal jukumi, kuŗam duot, kuŗam ne LP. IV, 14;

2) ein nachlässig gekleideter Mensch,
"tāds, kas staigā izjukušā un nuošļukušā apģē̦rbā" Stockm. n. Etn. II, 34;

3) der Plur. jukumi, Mengstroh, Heu und Stroh zum Viehfutter gemengt
Mar.; kurzes, verworrenes Stroh Adolphi: vīrieši krata un kasa sausākuos salmus, kuŗuas par jukumiem sauc Etn. III, 73.

Avots: ME II, 116, 117

‡ kaišļi, die Streu N.-Peb.: nav ne˙maz vairs kaišļu; luopi slīkst nuost. ejat nu kaišļuos (d. h. Gras zum Streuen zu mällen)! kaišļu zâles N.-Peb., (schlechtes) Gras, das als Streu dient: tur purvā k. z. vien ir.

Avots: EH I, 575

[kâpslis,

1) der Steigbügel:
ņem manu kumeļu sudraba kāpšļiem BW. 9218. dieviņš kāpa kumeļā, es kāpslīšus paturēju;

2) der Wagentritt;

3) die Stufe:
vēl tikai seši kāpšļi, un tad atkal ceļš vedīs lejā Blaum. pussē̦dus turas virvju kāpšļuos JR. IV, 2. viņš sevi turējies vienu kāpsli augstāku par citiem JU. Zu kâpt.

Avots: ME II, 193

kãšļât [slav. kašľati], - ãju, - kāšļuôt Karls., freqn., demin. zu kãsêt.

Avots: ME II, 205

[II kašļi "Nachgebliebenes von Heu - od. Geteidehaufen +: aizej uz pļavu (vai tīrumu) un saņem kašļus! Wenden, Ronneb. - Zu kast.]

Avots: ME II, 171

kavekslis [in Blieden angeblich: kavêk(s)lis], der Raufbold, Kampfhahn: nevarējis sagaidīt kavēkšļus atpakaļ LP. IV, 124. Zu kaût.

Avots: ME II, 181

‡ *ķe̦pašļât (> ostle. čapašļuot), hexen, Zauberei treiben: jaunie nava iemācījušies ķ. Pas. XV, 204.

Avots: EH I, 696

ķērksis, ķērkslis Karls., ķērslis,

1) der Wasserfall
(in dieser Bed. zu ķḕrkt): upē bij daudz rumbu un ķērkšu Plūd. Braslā un ķērkšļuos bija dzirdama krākšana Apsk.;

2) ķerkslis, ķerksis, ein kratziger Mensch
Naud.;

3) die Hechel
Naud. [Vgl. ķērsis II.]

Avots: ME II, 375

krẽ̦sluôtiês, auch krẽ̦sluôt Plūd., krẽšļuôt, krẽšļuôtiês, dämmern, sich undeutlich zeigen: kalni miglā krē̦sluojās. luktuŗi bālgani krēšļuoja miglā AU. ap zuodu krēšluojas bārdiņa Saul. luoguos krēšļuojas rīts Akur. mūŗi krēšļuojās starp kuokiem MWM.XI, 55. aiz trejiem kalniem zili krēšļuo me̦žs.

Avots: ME II, 276

krum̃slis [auch Nigr., Dunika, Bauske. Selg., Bl., Luttr., Gr.-Essern, Līn.], Smilt., Kand., [Dond., Wandsen], krùmslis C, (li. krumslỹs), krumsls LP. VI, 647, [krum̃sls Salis, Lautb.],

1) der Knochel:
tu maniem suoliem platu ceļu darījis, ka mani krumšļi nav slīdējuši II Sam. 22, 37. nuositu labās kājas krumsli. sasitu pirkstu krumšļus asinaiņus Nigr., Kand. [sniedzās man līdz krumšļiem Glück Ezech. 47, 3; krum̃slis, Knorpel Ruj.; krum̃slis, Fingergelenk Nigr., Selg., Dond., Dunika, Ruj.];

2) der Pl. krumšļi, Unebenheiten
Lind., Mag. XIII, 2, 47. [Vgl. krum̃pa, krumpêt, krumuļains.]

Avots: ME II, 287

I laũma [auch Tr., Suhrs, Ruj.], laũme [Tr.] (li. laumė),

1) fliegende Zauberin
Elv., Manz., Hexe; [nach MSil. fliege die laũma in der Gestalt eines feurigen Streifens aus dem Giebelende heraus]; dažuos viduos raganas sauc par laumām, dažuos par spīganām Etn. III, 21. pieci burvji, sešas laumas, māsiņ, ceļa maliņā; vgl. BW. 18182. Ve̦ntspils apriņķī stāsta, ka raganas, laumas (burvekles) mē̦dzuot žagatas izskatā apkārt blandīties. laumas atraujuot pienu (uotrās mājās) un savām guovīm tuo tiesu, kuo atrāvušas, pielaižuot LP. V, 1;

2) = pūšļuotāja bei Manz.: tāds ve̦lna kalps un laume kļūst cienīti un ar lielām dāvanām apdāvināti;

3) die Erdgöttin der heidnischen Letten.
Lauma soll es für übel nehmen, wenn man am Donnerstag spinnt Manz. Lauma bij gaisu dieviete, kas... cēla krusu un tāpēc allaž rādījās vē̦trainuos gaisuos. kad saule spīdēja, tad tā sukāja savus matus, kad sniga, tad purināja gultu, tâ ka spalvas putēja (eine offenbare Etnlehnung der germanischen Mythologie von Fau Holle)... Lauma e̦suot pārdabiska sieviete... Lauma e̦suot kāds gars... Laumas e̦suot asinskārīgi gari bijuši un tīkuojuot cilvē̦kus samaitāt Etn. III, 76. Nach anderen Sagen ist Lauma ein guter, den Menschen wohl wollender Geist: Lauma bijuse ne˙vien gaisuos darbīga, bet arī zemes virsū. tā gādājuse par liniem un ņē̦muse vērpējas savā zināšanā... Lauma ik˙piektdienas aplūkuoja meitu vērpekli... tāpēc piektdienām arī ne˙viena meita nevērpa Etn. II, 26. lai raganu ļaunuos darbus aizturē̦tu, nuo tām aizsargātuos, tad mē̦dz par palīgu piesaukt luopu audzinātāju Laumi Etn. III, 153;

4) laumas sluota, wilder Spargel
L., U.; Spargel (asparagus officinalis L.) RKr. II, 67; nach andrenen = vēja sluota (s. sluota) Etn. III, 77. [Da die Urbedeutung unklar bleibt, so ist auch die Etymologie unsicher (nach Solmsen KZ. XXXIV, 553 f. zu slav. loviti "jagen, fangen"; nach Mikkola BB. XXI, 223 f. zu apr. aulāut "sterben", li. liáutis "aufhören").]

Avots: ME II, 428, 429

‡ ļaũnglâbējs ² Stenden, = pūšļuotājs.

Avots: EH I, 769

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 ^1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. ² 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

II luôks ² [Nigr.] (li. lankùs), biegsam, geschmeidig, gelenkig, behende: mazs bērziņš, luoki zari BW. 17179. luoku birzi vējiņš luoka 31341. luoki pirksti LP. VI, 438, luoka mugura VI, 265. tu, lapsīt, luoka sieva BW. 2686. [luoku līgaviņu 22762.] luoki zirgi tautiešam 13448. [šļuoka un luoka kâ izvietē̦ta luba Janš. Dzimtene ² I, 382.]

Avots: ME II, 525

ludzis, f. -dze, eine unanständig geklei-dete, weichliche, kraftlose Person: ludzis (Sprēstiņā) apzīmē nepieklājīgi ģē̦rbušuos cilvē̦ku, bet tuomē̦r ietiepīgu [?]. ludze (Bruknā) - tāda sieviete, izguruse, izļudzējuse, ar nuošļukušām drēbēm: tā ir tāda ļudze (sic) nuo meitas - me̦lna jaka, lindraki nuosmullē̦ti, stērbele atplīsuse. tādu, kas strādā tik pa garu laiku, sauc"ludzis" Etn. I, 58.

Avots: ME II, 510

lũkuôt, ‡

3) abschmecken:
sāk ēst visi kulā; lùkā ² cits cita piena Liepna; ‡

4) "spaldīt, pūšļuot, vārduot" (lũkat) Salis.

Avots: EH I, 764

mâcît, -cu, -cĩju (li. mokyti), tr., lehren,

a) mit dem Dat. der Person und dem Akk. der Sache: [bē̦rniem negantības mācīt U.] māci dziesmas, bāleliņ, jaunākām māsiņām! BWp. 19. māte man darbu māca BW. 6684;

b) mit dem Akk. der Person und dem Dat. oder Lok. der Sache: māci mani, māmuliņ, visādā darbiņā BW. 6671, visādam darbiņam! 6676. kas mācīja bārenīti glītajam darbiņam (Var.: glītajā darbiņa) 4716. mācāt mani pātaruos! 16, 3;

c) mit dem Akk. od. Dat. der Person und einem abhäng. Infinitiv od. einem Satz mit ka od. lai: viņš māca manu ruoku kaŗuot Psalm 18, 35. māte māca bē̦rnu od. bē̦rnam lasīt, od. māte māca bē̦rnu grāmatā, die Mutter lehrt das Kind lesen.
Kristus mūs od. mums māca, ka mums būs savus tuvākus mīlēt od. lai savus tuvākus mīlējam. Sprw.: nemāci tu mani! kad tē̦vs, māte nav mācījuši, lai māca pasaule od. kuo nu mācīt? lai māca pasaule! mâcāms od. mâcības priekšme̦ts, das Lehrfach, der Lehrgegenstand. Refl. -tiês, lernen: juo vairāk mācās, juo vairāk zin. mācies, kamē̦r dzīvuo! mācies, tad tu varēsi. Mit dem Akk. oder Lok. der Sache: jaunais brālis mācījās ve̦cā brāļa amatiņu (Var.: amatā) BW. 3416, 1. bē̦rni mācās grāmatu od. grāmatā. baušļus nuo galvas macīties, die Gebote auswendig lernen. Mit abhäng. Infinitiv oder einem Satze mit ka: kad ūdens nāk mutē, tad jāmācās peldēt. mēs mācāmies nuo tam, ka mums nebūs citiem bedri rakt. Subst. mâcîšana, das Lehren; mâcîšanâs, das Lernen. [mâcĩjums U., das Gelehrte; das Gelernte.]

Avots: ME II, 576

mêšļi: mit ê̦ ² auch Rojen n. FBR. XIII, 73; mêšļu ² vabuole, der Mistkäfer Tals.

Avots: EH I, 810

mê̦sluôt [(li. mėšlúoti), mêšļuôt ² Wandsen], mêšluôt Tals.,

1) tr., intr., düngen:
laukus, zemi. kur cīrulis mē̦sluo, tur cīrulis pļauj;

2) Exkremente von sich geben:
ja līķa zirgs nuo sē̦tas izbraucuot mē̦sluo, tad tais mājās atkal kāds mirs BW. III, 3, 860. Subst. mê̦sluõjums, das Gedüngte, das Gedüngthaben, die Düngung; mê̦sluôšana, das Düngen; mê̦sluôtãjs, wer düngt.

Avots: ME II, 621