Paplašinātā meklēšana

‡ àizplùkt,

1) a. linu gabalu līdz pusei Golg., Flachs raufend bis zur Hälfte des Feldes gelangen;

2) a. linus Saikava, Flachs zu raufen anfangen:
aizplūkts linu gabals;

3) a. (linus) kam gaŗām Mahlup, Flachs raufend an jem. vorbeigelangen (schneller raufend).

Avots: EH I, 43

‡ àizskleĩst,

1) a. linus ceļam priekšā Rutzau, Flachs (zum Bleichen) vor dem Weg (ihn sperrend) ausbreiten;

2) a. grāmatu Rutzau, ein Buch zumachen.
Refl. -tiês: grāmata aizskleidusies cieti Rutzau, das Buch ist unversehens zugemacht worden.

Avots: EH I, 48

‡ II àizvalcît,

1) wegschleppen
(mit àl ² ) Mahlup, Mar.: a. kuokus nuo tīruma. bē̦rni aizvalcījuši rīkus;

2) zirneklis aizvalcījis luogu ar savu tīklu Mar., Serben, die Spinne hat ihr Spinngewebe vors Fenster gezogen.
a. linus kam priekšā Bers., (gereinigten) Flachs vor etwas ausstrecken (ausbreiten);

3) "verbinden"(z. B. mit einer Schnur)
Mar., Serben.

Avots: EH I, 61

‡ apgrèmdêt,

1) versenken:
a. linus mārkā, laivu;

2) (fig.) vernichten
Warkl.: a. cilvē̦ku.

Avots: EH I, 84

‡ apgrimdinât, wiederholt versenken: a. linus mārkā Fest., Schwanb.

Avots: EH I, 84

apkãrteņš, dial. aus apkā`rteņis, rings herum, um und um: apgrieza visu apkārteņš Aps. apgrieza linus apk. Aps.

Avots: ME I, 94

apmarguôt, apme̦rguôt C.,

1) mit einem Geländer, einer Brüstung versehen:
pīlāri atbalstīja apme̦rguotu balkuonu Laps. 28. apmarguojums, die Brüstung: viņa ar ceļiem uzmetās uz sarkanā apmarguojuma B. Vēstn. pie altāŗa apmarguojuma nuome̦tusies ceļuos Jan.;

2) fein ausspinnen, zu Ende spinnen:
smalki vērpu kunga linus; pa vienai šķiedriņai kā marguot apmarguoju BW. 6964.

Avots: ME I, 104

‡ apmḕrkt (li. apmer̃kti), eintauchen (tr.) Dunika, Kal. u. a.: a. spalvu tintē, linus mārka.

Avots: EH I, 102

‡ apmudît Warkl.,

1) ersricken
(tr.), apslāpēt: stāds aiz gaisa trūkuma apmudīts;

2) = nùosluôdzît 1: a. linus mārkā. Refl. -tiês, = nùovadêtiês 1: alus apmudījies.

Avots: EH I, 103

‡ appàisît,

1) (ein bestimmtes Quantum Flachs) zu Ende
(resp.: oberflächlich) schwingen (resp. brechen) Laud.: a. linus;

2) "aufessen"
(pejorativ) Prl.

Avots: EH I, 104

appìrkt (li. apipir̃kti), tr., im Umkreise abkaufen, wegkaufen: kaimiņiem visus linus SP. appirkdami sarus, lupatas un kaulus Druva I, 725. - kas, māsiņa, tev appirka (Var.: apkala, apkāra) sīkajā sudrabā (Var.: ar sīkuo sudrabiņu) BW. 17000, schmückte kaufend.

Avots: ME I, 111

apsauka, Verweis, Verbot: nuo pagasta valdes iznāca apsauka, ka upēs nav brīv linus mērkt. nuo vietas gan neizlika, bet dabūja tādu apsauku, ka nedrīkstuot tik traki dzīvuot Gold.

Avots: ME I, 117

apsist,

1): a. kāpuostus Siuxt, die Kohlstrünke ringsum mit Erde beschüten, dass sie nicht zu sehr in die Höhe wachsen;

3): visus a., alle totschlagen;
‡

5) rūsa apsit linus U. (unter rusa), der Meltau schädigt den Flachs;
‡

6) schnell unter etwas stecken
(perfektiv): cik gribēju (mazajai līgavai) mutes duot, tik apsitu (tuo) padusē Latv. Saule, S. 727 (aus Kegeln).

Avots: EH I, 112

‡ apsluôgât C., apsluoguôt Bers., = apsluôdzît: a. linus.

Avots: EH I, 115

‡ apvḕrpt, (den gesamten Vorrat) zusammenspinnen: a. visus linus oder a. linus visiem kaimiņiem.

Avots: EH I, 126

apzibinât, ‡

2) rūsa apziblna linus U. (unter rūsa), der Meltau schädigt den Flachs.

Avots: EH I, 127

atbraũkas,

[1) abgestreiftes Laub
C.,

2) an einem abgestreifen Stengel nachgebliebenes Laub
Ruj.];

3) Flachsabfälle:
kuļuot (linus) atbraukas krīt pīšļuos Vīt. 25.

Avots: ME I, 151

atbruka, das über den Rand der Spule gefallene Garn: kad spuole vērpjuot apbrūk, tad nuobrukušuo daļu sauc par atbruku. kad sapuvušus linus kuļ, tad šķiesnu sakuļ, sasit un teic: iet atbrukām, atbruku brukām Etn. III, 146. nelīdze̦na dzijs iet aužuot atbruku brukām Stelpenhof, Festen u. a.

Avots: ME I, 151

‡ atmḕrkt (li. atmer̃kti), apart (abgesondert) einweichen (tr.): a. savus linus īpaši Stenden. izņemt daļu veļas nuo trauka un a. citā traukā Bauske.

Avots: EH I, 156

atslê̦ga,

1): atslē̦gas zuobi, der Bart des Schlüssels
Siuxt u. a.; ‡

2) die äussere Reihe des auf dem Felde ausgebreiteten Flachses
Ramkau: kad linus klāj, tad vienu rindu klāj vis˙riņķī; tuo sauc par atslē̦gu. tad var zināt, ka zagļi ņe̦m linus; ‡

3) "iegriezumi abuos kuoka stīpas galuos, kuo, saliekuot kuopā, apsien ar linu šķiedru, lai stiprāk stāvē̦tü Warkl.; ‡

4) Pēteŗa a., primula officinalis Jacq. Oknist.

Avots: EH I, 167

‡ atsluôdzît, = ‡ atsluôgât: a. linus Bauske.

Avots: EH I, 168

‡ atsluôgât C., von einem Beschwerer (einer Last) befreien, entlasten: a. linus mārkā Drosth. (fig.) tas manu budžetu ievē̦ruojami atsluogās A. Niedra Latvis v. J. 1933.

Avots: EH I, 168

aûdzêt, aûdzinât (li. augė´ti, augìnti, [pr. auginnons "audzinājis"]), tr., fact., wachsen lassen, gross ziehen, aufziehen (von Pflanzen, Tieren, Menschen) erziehen: audzē, dievs, labus miežus BW. 9370; labas gaŗas kaņepītes 13335; smalku birzi 13423; brangus linus Etn. II, 179; luopus LP. VII, 53, zuosis; - dē̦lu BW. 3336; sen audzē̦ta līgaviņa Ltd. 1773. audzināt von Tieren und Menschen, namentlich in der Bedeutung"erziehen": meitiņas Ar. 43, māsu BW. 15655, 3; līgaviņu Ar. 496; mucā audzināts od. audzē̦ts, wie im Walde aufgewachsen, ohne den nötigen Schliff. dēliņš sirdi audzināja kā asuo zuobentiņu Ar. 703. Refl. -tiês, ein volles Euter bekommen, eutern, trächtig sein: guovs audzinās, kad tā gŗūta; cūka audzinājās Balss. Subst. aûdzẽjums, aûdzinãjums,

1) das Grossgezogene,

2) die erfolgte Erziehung:
mēs vairāk negribam par māsiņas audzējumu Ltd. 683. aûdzinâšana, das Erziehen; aûdzinâtãjs, der Erzieher.

Kļūdu labojums:
15665, 3 = 1365, 3

Avots: ME I, 215, 216

bãbiņa, Dem. v. bãba,

1) der Abendstern
Etn. II, 187, A. XIV, 242; MWM. XI, 192; [vgl. russ. бáбы "Plejaden"];

2) ein wertikales Brett zum Schwingen des Flasches,
stāvus kājā ielikts aptē̦sts dēlis, uz kuŗa linus kulsta Konv. ¹ 172;

3) ein Haarschopf, wie ihn die Frauen, wenn sie aus der Badstube kommen, auf der Stirn drehen
Selg. n. Etn. III, 161;

4) bābiņā(s) lakatu apsiet U., das Tuch glatt, rund um den Kopf binden];

5) nach Etn. IV, 129 auch gleichbed. mit lākturis.

Avots: ME I, 270

baķis, der Packen, Ballen: aude̦kla, vadmalas. dvieļu baķis BW. 1129, 4503. linus baķuos sasiet, baķī tīt, Flachs in Packen binden U.; lai stāv baķīši lādes dibinā A. XXI, 416; fig. von einer Menge, von der Leibes fülle: dūmu baķis plūda man pretim LA. zirgs, zē̦ns kā baķis; nu tas ir baķis, er ist jetzt korpulent geworden Mag. XII, 3, 58; nuobaruojies kā baķis. [Nebst li. bãkis "пачка" und liv. bak aus dem

Avots: ME I, 253

balinât (li. bãlinti "бѣлить"), fact.,

1) bleichen:
saule vairs nebalinās mūsu miežu laukus Kaudz. 79;

2) weiss, zart, rein machen
[vgl. Bielenstein Holzb. 440], putzen: es tuo savu bāleliņu kā gulbīti balināju BW. 16003, 1; aiz upītes balta meita, kas tuo baltu balināja 5375;

3) blank, scharf machen, schärfen:
izkapti BW. 28681, 2; im VL. sehr beliebt: zuobentiņu balināt, das Schwert schärfen, z. B. BW. 4261;

4) auf die Bleiche legen,
term. techn. neben tilinât: izklāj linus balināt; savilkt balināmuos aude̦klus. Refl. -ties,

1) bleichen, bleich werden:
aude̦kli līdz Jāņa dienai vien balinās (Var.: mazgājās, baluojās) BW. 32455, 3 var.

Avots: ME I, 254

I bañda, auch bañds, gew. Pl. bañdas Baldohn u. a.,

1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdumā Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;

2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];

3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]

Kļūdu labojums:
31009 = 31109

Avots: ME I, 261, 262

braũcît,

1): b. linus AP.,

a) Flachs schwingen
Rutzau, b) "halbgebrochenen Flachs durch die Flachsbreche ziehen" Dunika. b. ādu, das zu gerbende Fell mit Hilfe eines Streichwerkzeugs (braũkamais, braũķis) bearbeiten Frauenb., Siuxt. b. dzeņauksti, eine dz. aus Kuhfell anfertigea Siuxt;

2): dievs asu rīksti brauka Janš. Dzimtene I ² , 333. Refl. -tiês, ‡

2) sich schuppen
Segew.; ‡

3) dahingleiten, sich durchzwängen (zwischen etwas)
Segew.

Avots: EH I, 238

‡ bruze̦ls, rostbraun: linus sāk plūkt, kad tie paliek bruze̦li Dond.

Avots: EH I, 246

bujāni, die Ambarren, Warenlager bei Riga U.; linus aizveda uz bujē̦niem Ruhental.

Avots: ME I, 346

‡ cile̦ns, locker (nicht fest gepackt) Vīt.: c. malkas strēķis. stapjuos linus satikām cile̦ni, lai vējā ve̦lk caurs.

Avots: EH I, 270

I curulis: ein Unkraut im Flachs und in der Gerste Seyershof: curuļi vien linu tīrumā: kad sēj linus tamī pašā tīrumā katrā gadā.

Avots: EH I, 280

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II ^2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

dirši, [dir̃šas Ruhental, Budberg, Tirsen, Für.], die Trespe (Bromus secalinus); (zu dirsa I; Reimwort zu dzirši dass.].

Avots: ME I, 470

‡ diže̦rkulis "?": satinu linus dižē̦rkulītī BW. 6797 var.

Avots: EH I, 324

duļķe,

1): auch Grünh.; feine Abfälle von Sägespänen Wessen; feine Abfäile von der Flachsfaser
(mit ùļ ² ) Auleja: kad kulsta linus, zem nuokulstu paliek vēl d., zem duļķes spaļi;

2): duļķe auch Borchow, Wessen, (mit uļ˜ ) AP., (mit ùļ ² ) Warkl.

Avots: EH I, 341

duža (linu, salmu), Bund, Bündelchen U.: agrāki linus mīstīja pa 25 saujām, kur,ās, sasietas vienkuopus, sauca par dužām Dickeln. [Wohl zu ndl. dot "wirrer Knäuel", norw. dott "kleiner Haufen, Zotte" u. a., s. Persson Beitr. 45.]

Avots: ME I, 522

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

gaûgalis [Wolm., PS., Serbig.], lokal aus galvgalis,

1) das Kopfende am Bette
A. XII, 948;

2) der Kopf an Flachs - und Hanfbünden
L.: linus gaugaļuos siet, den Flachs in Köpfe binden L.; die vom Flachs abgehenden Knoten Bergm.;

3) das schwere Afterkorn
U.

Avots: ME I, 611

‡ gràndeklis AP., gràndīklis ebenda, eine Vorrichtung zum Flachsreinigen: linus agrāk mala ar grandekļiem. grandekļam abjuos galuos bij kluoķi; linu sauju lelika iekšā, aiz kluoķiem vilka uz vienu un uotru pusi, un tâ linus tīrīja.

Avots: EH I, 398

greči, eine Art von Flachs, "stepju, sē̦klu lini" Sessw. n. Etn. III, 178 : kas grib linus plūkt, tam nevajag greču sēt Tr. III, 635.

Avots: ME I, 646

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt ² Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 ¹ , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663

gũgât, -ãju, "?": man mugura nuolīkuse, īsus linus gūgājuot BW. 28348 [aus Linden- Birsgaln. Zu li. gùngti "сутулиться" gùnga "горбина"?]

Avots: ME I, 686

gumdît (unter gum̃dinât ),

1): auch Gr.-Buschhof (kas tevi gùmda ² tâ darīt?), Kurmene ("hetzen");
‡

2) "sev vien kuo raut" (aus einem handschr. Vokabular): redz, kâ Bē̦rtulis gumda linus, duomādams, ka mēs nere̦dzam.

Avots: EH I, 419

ìekul˜stît linus, anfangen den Flachs zu schwingen und sich des ersten Ertrages von dieser Arbeit erfreuen.

Avots: ME II, 32

ìeskvir̃binât,

[1) hineindrehen:
ieskv. ratiņa spārnuos linus Wandsen; zu drehen anfangen Dond.;]

2) ieskvirbinât grāvi "einen Graben zu graben anfangen (und nicht beenden)"
[?] Kav.

Avots: ME II, 66

[ìeslānît,

1) schichtweise hineintun
(und mit sluogi niederdrücken): linus mārkā C.;

2) ein wenig durchprügeln
Lis., Wolm.]

Avots: ME II, 67

izbrâzt, ‡

3) = izmĩstît: (linus) izbrāzām līdz pēdējai saujai Janš. Dzimtene I ² , 65.

Avots: EH I, 435

‡ izčakstinât,

1) ausschwatzen:
kâ čaksts visu izčakstina AP., Jürg.;

2) schmatzend ausfressen
AP., PV.: sivē̦ns izčakstinājis visas iebē̦rtās auzas Nautrēni; das Beste sich aussuchend; liederlich aus(fr)essen N.-Peb., Sessw.;

3) (Heu oder Stroh raschelnd durchsuchen
Meselau: izčakstināju visu sienu, bet neatradu (tur iekritušuo lietu); raschelnd ausschütteln Smilten: kad kūliens nuokults, tad salmus saliek ieliņās, iet gar ieliņām, tur kreisuo ruoku virsū un ar labuo nuo apakšas čakstina salmus, lai graudi birst ārā; tâ dara, kamē̦r visi salmi izčakstināti;

4) mühsam; mit ungenügender Kraft ausdreschen
Meselau: vienu riju gan jau izčakstinājām;

5) "izrušinât" Kacēni: i. krāsnī uogles; = izrušinât, izirdinât, izčubinât 1: i. mīkstu gultu Druw., Smilten. vārpas izčakstinātas (= peles izē̦dušas grau-dus nuo vārpām) AP., C., N.-Peb. peles izčakstinājušas labību;

6) = izmĩstît Zögenhof: i. linus. Refl. -tiês,

1) zur Genüge schmatzen (gewisse Laute von sich geben)
Meselau: čakstiņš izčakstinājās un aizlaidās PV.;

2) eine Zeitlang (im Heu oder Stroh) raschelnd suchen
Meselau: izčakstinājuos ilgi, bet neatradu;

3) zur Genüge schwatzen
PV.

Avots: EH I, 439

‡ izẽķelêt, aushecheln (izsukât) Rutzau n. Fil. mat. 124: i. linus.

Avots: EH I, 446

‡ izẽrķelêt Frauenb., = ‡ izẽķelêt: i. linus.

Avots: EH I, 446

izklaidām (unter izklaîdu ),

1): i. linus klāt Warkl. i. ganīt guovis Frauenb.

Avots: EH I, 455

izklât [li. išklóti], tr., ausbreiten: tiem būs izklāt drēbes priekš pilsē̦tas ve̦cajiem V Mos. 22, 17. tautu dē̦ls manis dēļ liepu lapu ceļu izklāja BW. 15222, 1. izklāj ādu saulē, lai sakalst LP. IV, 79. izklāt linus uz bada. izklāt labību kulšanai. izklāt pļauku, eine Ohrfeige versetzen MWM.

Avots: ME I, 752

izkliêdêt, izkliêdinât, izkliêst, tr.,

1) ausbrieten, ausstreuen:
salmi, kuŗus izkliedē pa visu istabu BW. III, 1, 81. ziedlapiņas savītušas un vējā izkliedē̦tas Vēr. II, 689. linus izkliest = izklāt N. - Bartau. granti izkliest uz lielceļa Naud. salmus nesaslaucīja, bet izklieda tuos pār visu plānu BW. III, 3, 871. kaņepes bija izkliestas, lai til Dünsb.;

2) fig., zerstreuen, vertreiben, aufheben:
nesaskaņas Stari I, 117. manu miglu ķē̦mu barus spēcīgi viņš izkliedē Jan. salmu izkliedums, ausgebreitenes Storh. Vgl. izklaidīt, izklīst.

Avots: ME I, 753

izkùlstnîcas ² , Abfälle beim Flachsschwingen, kas nuokrīt linus kulstuot Bers.

Avots: ME I, 756

izkùopt,

1): ausarbeiten
Frauenb.: kad nau daudz, tad izkuopj paši linus;

2): aushauen:
varuot ... kādu gabalu audzēkņa i.; ... tad malkas un žagaru ... pietikšuot Janš. Bandavā I, 31.

Avots: EH I, 460

izkul˜t [li. iškùlti], tr.,

1) ausdreschen:
labību, rudzus, miežus, auzas. meitas riju izkūlušas BW. 31578, 1. izkūluse maltu gāju 11075. viņš bij izkūlis rītā izkultās auzas Blaum. Sprw.: ē̦d, kâ riju izkūlis, von jem., der lange isst;

2) schwingen, mit dem Schwingen des Flachses fertig wereden:
linus LP. VII, 74 5 (gew. izkulstīt);

3) schlagen, machen, bereit:
sviestu A. XXI, 595;

4) durchprügeln:
viņš raudāja kâ izkults bē̦rns. Refl. - tiês,

1) sich durchschlagen, sich durchhelfen:
gan jau kaut kâ izkulšuos, oft mit dem Zusatz: cauri;

2) mit Mühe herauskommen:
beidzuot ubags ar lielām muokām izkūlās nu meža LP. VI, 303;

3) zur Genüge (längere Zeit) dreschen:
cauru nakti jau rijā izkūlušies LP. VII, 110.

Kļūdu labojums:
izkūlis = izvētījis

Avots: ME I, 756

[izlaîdinât,

1) "izkausēt": taukus Domopol;

2) Gefrorenes aufwärmen, auftauen lassen
Bers., Ronneb., u. a.;

3) Gerstenkörner ausbreiten und anfeuchten, um sie zur Malzbereitung keimen zu lassen
Mar.; izl. (= plāni izklāt) sìenu, linus N. - Peb., Mitau;

4) "bespringen lassen":
izl. ērzeli Karkel;

5) izlaidināt luocekļus Druw., Wessen "nuo grūta darba piekusis nuogulties uz atpūtu";

6) izl. bites, luopus, die Bienen, das Vieh ausfliegen resp. (aus dem Stall) hinausgehen machen Weinsch.;

7) izl. drēbi, ein Kleid auslassen, d. h. weiter od. länger machen Weinsch.;

8) "abkühlen":
izl. sniegā nuokarsē̦tu dzezi Sessw.;

9) ausfliessen machen, leer werden lassen:
peles maisu izlaidinājušas, t. i. izgrauzušas maisu, un labība izbirusi Stolben.]

Avots: ME I, 760

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761

izmir̃t, ‡

2) = nùomirt Stenden: saimnieks ļuoti slims; vai tikai neizmirs? ‡

3) verderben
(intr.; ?): kad gatavus linus neplūc, tad viņi sāk izmir̂t ² , - sakalst, paliek me̦lni Ramkau. Refl. -tiês, ‡

2) "?": kad tādi mēra gadi uznāca un visi izmirās ... Frauenb.

Avots: EH I, 466

izpàisît, ‡

2) durchprügeln:
tie ... izpaisīja tuo Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 188). ‡ Refl. -tiês, für sich (Flachs) ausschwingen Kaltenbr.: linus ļauteņi tur izpaisējās.

Avots: EH I, 470

izpàisît, tr., ausschwingen, brechen: linus Mar., Bers., Lub.

Avots: ME I, 777

izplatît: i. (= izklât) linus uz lauka Flanden. ļaudis izplatīja savas drēbes uz ceļa Berg. Saņem. spred. māc., S. 505:

Avots: EH I, 472

‡ izribinât

Dond., Perfektivform zu ribinât II: i. linus.

Avots: EH I, 477

izskàust, tr.,

1) durch neidischen Blick, durch neidische Gedanken und Taten vernichten, ausrotten:
kaimiņam bites;

2) herausbeissen, vertreiben:
viņi mani grib izskaust nuo vietas;

3) ausmerzen, vertilgen, ausrotten:
circeņus, prūšus, nezādes, ļaunas ierašas, svešvārdus. fabrikas tiešām izskauda amatniekus A. XX, 530. lielākuo tiesu vēžu izskauda, upē linus mē̦rkdami Aps.;

[4) (andere Pflanzen) nicht neben sich leiden (von Pflanzen gesagt) U.]

Avots: ME I, 798

[izskliẽst (li. išskleĩsti) Dunika, = izkliest 1: izskl. linus uz pļavas.]

Avots: ME I, 798

‡ izškurinât Warkl., = izskurinât I: izškurināju visus linus, bet peles neatradu.

Avots: EH I, 485

‡ I izspaļuôt linus Laidsen, den Flachs von den Schäben reinigen.

Avots: EH I, 481

izstãdît, tr.,

1) hinstellen, aufrichten:
linus ar galiem uz augšu C.;

2) hinausstellen, vertreiben:
pate savu vieglu dienu pa vārtiem izstādīju BW. 17968. visus ļaudis izstādīju, naidenieka nevarēju 26169;

3) auspflanzen:
cik pūru kartupeļu tu šuogad izstādīji?

4) auseinanderpflanzen:
runkuļus izsēt lecektī un vē̦lāk izstādīt Konv. ² 3517;

5) ausstellen:
gle̦znas, augļus, zemkuopības rīkus.

Avots: ME I, 805

izstatît (li. išstatýti), tr., hinausstellen, ausstellen, auseinanderstellen: gle̦znas aplūkuošanai; linus. [Refl. - tiês, sich hinstellen: sisenis, kuŗš uz līkajām pakaļkājām izstatījies... Janš. Dzimt. ² 71.]

Avots: ME I, 805

iztalinât, iztaluôt [C., Arrasch, Bauske], tr., zum Bleichen ausbreiten Bers.: linus. Refl. - tiês, zu Ende bleichen, ausbleichen: dažkārt izklāj nuoplūktus linus uz lauka, kur tie rasā un lietū izmirkst (iztalinās) Plutte. lini iztaluojušies balti. [In dieser Bed. auch iztaluot: aude̦kli, lini iztaluojušies C.]

Avots: ME I, 814

I iztaluôt (unter iztalinât), ‡

2) ausbleichen
(intr.): aude̦kls, laukā izklāts, iztaluo. mē̦sli iztaluo, ja tuos nuoārda saulainā dienā uz tīruma un tutīt neiear. siens iztaluo (zaudē savu zaļuo krasu), ja tuo atstāj neuzņe̦mtu ilgāku laiku N.-Peb. izklāt linus, lai tie iztaluo Meselau; ‡

3) ausschmelzen
N.-Peb.: sniegs un le̦dus pavasara saulē iztaluo.

Avots: EH I, 488

iztilât, [Karkel], iztilināt [Talsen, Ronneb.], tr., zum Bleichen ausbreiten, ausbleichen: linus Etn. III, 72; [labi iztilinātas dzijas; iztilināts aude̦kls Wolm.]

Avots: ME I, 818

[iztulinât (linus) Lis., Bers., = iztalināt.]

Avots: ME I, 821

[iztuluôt (linus) Lis., Bers., = iztalināt.]

Avots: ME I, 821

izvadât, freqn., tr.,

1) herumführen, führen durch mehrere Räumlichkeiten od. durch einen grossen Raum, um etw. zu zeigen:
tē̦vs nu gan laikam jūs izvadāja pa visiem lauku laukiem Apsk., pa dzīvokli, pa mājām, pa mežu. tē̦vs... meitu... izvadāja puolī (von einem Tanz) RKr. XVI, 164;

2) irre führen, gängeln:
raganas apņēmās tuo krietni izvadāt! LP. VII, 640; 961;

3) auszuführen pflegen, exportieren:
talkiem mē̦slus izvadāja BW. 28412, 2. izmirkušuos linus izve̦lk un izvadā pa tīrumu Etn. III, 72. savus ražuojumus viņi izvadā uz visiem Baltijas tirgiem Dz. Vēstn.;

4) zu geleiten, zu schicken pflegen:
Annuža dzīvuoja ar˙vienu savā pirtiņā, iz kuŗas bij izvadājusi Anniņu jau vienu ziemu skuolā Kaudz. M. Refl. - tiês, einen Umzug halten: pa Jurģiem izvadāsimies nuo šejienes.

Avots: ME I, 823

izvalcît, stückweise, einzeln herausziehen: [suns izvalcījis nuo trauka gaļu Mar.] izvalceju linu sauju pa vienai šķiedriņai BW. 27137, 1 [aus Schwanb.; izvàlcît ² "(auklas) izstaipīt (veļas izkāršanai)";"(mantas) izne̦sāt, izvalkāt";"(linus) izvilkt vijuot jeb vērpjuot" Mar.; "(linus) kulstuot jeb sukājuot izstaipīt, izlīdzināt" Bers.; "šai kuodeļā izvalcīju visus izsukātuos linus" Fest.; "izstaipīt": māte izvàlcīja ² aude̦klus dārzā balināšanai Mar.; hin und her wenden, umstellen, izgruozīt: izvalcīt krāsnī maizi Tadaiken, Lis. Vgl. auch izvalcêt].

Avots: ME I, 824

‡ izvanskât,

1) = izvanckât ‡ 2 Wessen;

2) durcheinanderwerfen
Gramsden, (mit -ât ) Bērzgale, Kacēni, Lixna, Welonen: mazā izvanskāja pa ustabu visas lupatas; "izmē̦tāt, izpurināt" Heidenfeld: i. sienu nuo gabanām;

3) = izvanckât ‡

3) N.-Peb. (auf eine flüssige Speise bezogen);

4) herausziehen, -fischen
Jasmuiža;

5) "izdauzīt, izsist, piekaut" (mit àn ² ) Heidenfeld, Mar.: i. visu kruogu (= kruogus ļaudis); "izkult" Heidenfeld: i. linus;

6) ausplappern
Gramsden.

Avots: EH I, 493, 494

izvazât, ‡

2) ausstrecken, ausspannen
Frauenb.: izvazā linus tâ gaŗi un tad satin ē̦rkulī. i. aude̦klu pa stellēm, die Kette des Gewebes aufziehen. Refl. -tiês, ‡

2) "ausgehen (aus dem Hause)":
izvazājies vakarvakarā pie meitām un nevar nu pā`rvilkties Janš. Bārenīte 40.

Avots: EH I, 494

‡ II izverdêt Meselau, schnell und gewandt hinauswerfen, -treiben: i. linus nuo mārka, rudzus nuo rijas piedarbā, ļaudis nuo kruogus.

Avots: EH I, 495

izvḕrpt (li. išver̃pti),

1) ausspinnen:
smalku dziju;

2) verspinnen:
visus linus, visas pakulas, visu vilnu. Refl. - tiês, zur Genüge spinnen: vai tad citā laikā diezgan neizvērpsities MWM. IX, 577.

Avots: ME I, 828

I jumis,

1): eine Doppelfrucht
auch Iw., Prl., Saikava; (jumītis) Kaltenbr., eine Doppelahre - auch AP., (jumītis) Liepna; Ramkau; kālab te jumji (zu zwei zusammengewachsene Erlen) vien re̦dzami? Janš. Līgava II, 175; 4): kam pē̦dīgā kuopiņa pļaujuot (pē̦dīgā sauja, linus plūcuot), tam ir j. ("der werde bald heiraten") AP. kad beidz pļaut, sajemj jumi Zvirgzdine. kad beidza linus plūkt, pē̦dīguo sauju paņēma aiz puoļām, svieda gaisā un teica: "lini saujā, spaļi gubā"; tad bij saņe̦mts jumītis Ramkau. kas pirmais beidzamuo kuopiņu dane̦s pie gubiņas, tam jumītis; tas tik˙pat kâ visu nuopļāvis ebenda. vai tiksiet šuovakar da jumja? werdet ihr heute mit dem Mähen (Flachsraufen) fertig werden? Saikava.

Avots: EH I, 567

I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],

1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;

2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;

3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);

4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn

5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I ⁴ , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]

Avots: ME II, 117, 118

I kàltêt,

2): auch Kaltenbr., Liepna; k. sienu Heidenfeld, Pilda, Zvirgzdine. k. mellenes tējai Ramkau. k. zirņus ebenda. k. linus rijā Sonnaxt;

3): k. gaļu Linden in Kurl., Mahlup, Ramkau, Sonnaxt; ‡

4) dürsten:
man šuodien kaltē visu dienu Seyershof. Zur Bed. vgl. Auch ‡ apkàltêt 2.

Avots: EH I, 579

II kàst: auch (mit à ² ) Lubn., Pilda, (mit â ² ) Orellen; kâst ² (= sukât) linus uz maziem suseklīšiem AP.

Avots: EH I, 606

ķeksis, Demin. verächtl. ķekselis,

1) der Haken:
ķeksis - dzelzs kāsis ar kuoka kātu ; lietuo dažādām vajadzībām dzīvē Konv. ^{1 ;} der Feuerhaken, der Bootshaken: ar ķeksi nuorauj baļķus de̦guošām mājām, izve̦lk baļķus nuo upes, pludina tuos pa upēm, izķeksē mēslus nuo ratiem, ve̦lk linus nuo mārks Serb., Lös., Nerft, Kand. rakstīšana ir jau izcīnījusies laukā iz kāšu un ķekšu laikme̦ta A. XIII. 474 ;

2) Krücke, Stelze
L.:

3) der Hakenlachs
L. ;

4) der Kinderzahn
Samiten, Kand. ;

5) ein Klügling:
tas tik vare̦ns ķeksis Wolm. Zuweilen hat das Wort einen verächtlichen Beigeschmack: man tuo pašu vīra kranci (Var.: ķeksi) meža putni nuoknābuši BW. 27116. [Le. ķeksis (woraus wohl li. kẽkšis "Feuerhaken" in Jūžintai) wohl durch liv. kekš "Bootsshaken" wahrscheinlich aus dem Nordgermanischen ; vgl. Thomsen Beröringer 258.]

Avots: ME II, 361

‡ V ķẽst, -šu, -su Rutzau "sukât": ķ. linus.

Avots: EH I, 700

‡ II ķĩlêt Dunika, Iw., schlagen: linus ar ruoku ķīlē, kamē̦r izbirst spaļi. Wohl zu ķĩlêt I

Avots: EH I, 706

I ķir̃pa,

1) [ķir̃pa Treiden,
ķir̂pa Kr.], der Heu-, Getreide- und Flachshaufe Sunzel, [Ramelshof, ķir̃pa, Heuhaufe Wolm., PS., N. - Peb., Schujen, ķir̃pa Drosth., ķir̂pa Kl., Getreidehaufe; ķir̃pa Trik., ķir̂pa Jürg., ķipra Bers., Getreidehaufe]: ķipra ir gare̦ni salikta siena guba Serb., Lis.; - neaugsta četrstūŗaina labības kaudze [ķìrpa Burtn., Stackeln, ķir̂pa ² Allend., ķir̂pa Kalz.]. sienu, vasarēju saliek ķirpās. dievs duod miežu arājam simtu ķirpu tīrumā BW. 28258. nuoplūktus linus save̦d gubā pie kārsta sukāšanai, tā ar linu ķirpa Serb. [auzu ķirpas galiņā BW. 33060, 6 (aus Līvāni)];

2) auch das Gestell für Flachs: viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk. Vgl. stirpa, tirpa.

Avots: ME II, 385

klabas, etwas Klapperndes, so von einer alten Flachsbreche, einer alten Mühle: mīstīsim linus ar tām pašām ve̦cajām klabām. tajās klabās nav vē̦rts labību saķēzīt Lub. saturi savas klabas, halte deinen Mund Lös. n. Etn. IV, 66. klabas vien iet kâ ataņk, man hört schon das Trampeln (Geräusch) der Kommenden Infl. n. U. Ungew. der Sing: pazīstu kvekšķu klabu RA.

Avots: ME II, 206

klaîstît [C., Trik., Arrasch], -u, - ĩju, tr., ausbreiten: linus Smilt., C., Refl. - tiês, sich umhertreiben: plūduos lītis slīkst un klaistās Bangpūtis. Zu klîst.

Avots: ME II, 209

knatāji: k. ir linu nuocirstie gali, kas palikuši pie puoļām, linus sukājuot AP.; knatājs, = knata, eine nicht ausgewachsene Hanfpflanze AP.

Avots: EH I, 628

kraķêt, - ẽju, auf ein Gestell (kraķi) bringen, aufstecken, ābuoliņu, linus u. c. uz kraķiem likt Gold., Wid.; [auch kraķinât) Garn auf den kraķis II 3 wickeln Neu - Bergfried]. Vgl. kraķuôt.

Avots: ME II, 256

‡ II krêsliņš ² Grob., ein Flachshaufe auf dem Felde: nuoplūc linus un saceļ krēsliņuos. vienā krēsliņā nāk desmit saujas: astuoņas saujas saceļ ik pa divām, vienu pāru blakus uotram, un galuvs pieliek divas atlikušās saujas.

Avots: EH I, 651

krusts,

1): kruogs un baznīca pa˙laikam ceļa krustā (an der Wegkreuzung)
Saikava;

9): auch (sing. krusts) Dunika; ‡

11) krustiņš; eine Art Garnhaspel
Saikava: kad aude̦klu ve̦lk vai kad dziji tin, tad vajag krustiņu; ‡

12) krustiņš, ein Tragbrett mit 4 (oder 3) emporstehenden Zinken an den Ecken, gebraucht zum Heranschaffen der Flachsbündel beim Brechen
Saikava: primš malšanas linus sašķiŗ sauļās un sakraun krustiņā.

Avots: EH I, 661

‡ kùkulis ² Kalupe, Warkl., Zvirgzdine, = kūkuolis: ... linus%20s%E1%BA%BDju">linus sẽju, lai kūkuļi neziedēja (Var.: lai nevaid jāravē) BW. 28399, 1 var. lai iesēj kūkuļus Pas. XIII, 162 (aus Domopol).

Avots: EH I, 682

I kùliņš,

1): kūlinus mest - auch (mit û ² ) Dob.;

3): auch (mit û ² ) Iw.; ‡

6) ein Klötzchen an der Handhabe oder am Stielende einer Sense oder einer Heugabel (zum bequemeren Halten)
Iw. (mit û ² ): izkapts kātam ir divi kūliņi.

Avots: EH I, 683

I kùlis,

1) ein Bund, Bündel:
linus plūcējas sasien mazuos kūlīšuos Plutte ; kūlis skalu LP. VII, 1036. mūsu kuģnieku žagaru ķuļi, kuo mē̦dz likt starp kuģa malu un uostas bulverķi Antrōp. pupu kūlis, ein Bündel Bohnen: mazs mans arājiņš kâ pupu kūlītis (Var.: kuopiņa) BW. 21449. zaķis apvēlās kâ pupu kūlis Lub. pupu kūļus mest, Purzelbäume schlagen Mag. XIII, 2, 55. pupu kūlis als Schimpfwort: tē̦vu dē̦li pupu kūļi BW. 12949 ;

2) die Garbe, ein Strohbund
[Altenburg]: mēs sējām kūļus laukā I Mos. 37, 7. puišus viņš kâ salmu kūļus izvazā Apsk. ;

3) der nach dem Dreschen zusammengestossene Haufen von Spreu und Getreide
(kûlis ² Kand.) ; ein Haufen: miežu kūlis Gr. - Sesau ;

4) der Purzelbaum:
kūli mest (li. kũli, ver̃sti "ein Rad schlagen") ; kūļu vāļu, kopfüber Gr. - Sessau ;

5) ein Klotz auf dem Schlitten, darauf das dicke Ende des Balkens gesetzt wird ;

6) ein Klotz, mit dem man die Lubben auf den Lubbendächern befestigt
Mag. IV, 2, 123 ;

7) ein Stück Fleisch
Grosdohn n. Etn. II, 113. [In den Bed. 1 und 2 wohl nebst li. kũlỹs gen. kũlio) "ein Bund Stroh"aus dem Slavischen (vgl. wruss. куль "Bund wovon", klr. куль "ausgedroschene Garbe" ), wohl auch in der Bed. 4 (vgl. wruss. кýльма mit dem Kopf vornüber"; s. Berneker Wrtb. I, 642 f.) ; dagegen in der Bed. 3 wohl zu kul˜t.

Avots: ME II, 335

kulˆkstît ² [Dunika], = kulstît (linus">linus).

Avots: ME II, 307

‡ kul˜stamdẽle Iw. "dēlis, uz kā kulsta linus".

Avots: EH I, 671

‡ kùlstivîca ² (wohl mit iv aus uv) "rīks, ar kuo kulsta linus" Oknist, ("?") Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 672

lâčàuza, ein Acc. pl. lāčauzīšus BW. 32560, 12, n. U. auch lâčavas, die Roggentrespe (bromus secalinus): labi, labi dieviņš dara nuo lāčauzas tīru maizi BW. 5144.

Avots: ME II, 435

I laĩda,

1) die Reihe, der Strich, der Streifen, der Haufen:
dūmu mutuļi bija sare̦dzami uz tilta gaŗā laidā MWM. IX, 161. laid linus ne rouzēs, bet laidās, breite den Flachs nicht in Kreisen, sondern in langen Reihen aus Biel. re̦dzama šaura laidiņa nuo korseta MWM. VIII, 289. krāsas saplūst burvīgā laidā A. XX, 661. [mākuoņu laĩda Lautb.] pa lejām vēl tur miglu laidas veļas Lautb. drūzmējas tur ļaužu ve̦se̦la laida Janš. tad viss manā prātā saplūst vienā laidā (fliesst zusammen) Rainis. ē̦nas saplūst vienā laidā Vēr. II, 1242. visi viņi runāja tik ātri un vienā laidā, in einem Strich, ohne Unterklass Kaudz. M. vēlēties tik lielu blāķi labumu uz vienu laidu Seibolt. zemnieks kūpināja vienā laidā savu ļuļķīti Vēr. II, 64. bē̦rns raud vienā laidā, immerwährend AP., C.;

2) der Flug:
vizumā jūŗa spīd, Spīduola pāri slīd liegi lielā Rainis;

3) etw. Eingelassenes, Ausgebreitetes,

a) laĩda Kand., laĩda C., die Gehre, der Keil, Zwickel
[laĩdiņa Stenden, Prawingen] in Frauenhemden Manz., Kand. [oder ander Kleidungsstücken];

b) ein Brett, das in eine ausgefaulte Stelle der Wand eingelassen wird;

c) [die Ruderbank
Manzel n. U.]; laidas, laides, die Bretteŗ welche zur Vergrösserung an den obren Rand eines aus einem Stamme gehauenen Bootes befestig werden: lai pērle (= laiva) būtu dzil,āka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

d) bises laida, der Flintenschaft
Mag. III, 1, 128;

e) zemes laida, die Landzunge:
Dalmacija - šaura, gaŗa zemes laida pie Adrijas jūŗas Konv. ¹ 329. smilts zemes laida, kas iestiepjas jūŗā Konv. ² 1733;

f) die Schicht:
šinīs laidās dabuon dzelzsrūdu B. Vēstn. Zu laĩst. S. auch laids I, laide [und Thomsen Beröringer 193 und Persson Beiter. 711 ^1].

Avots: ME II, 401, 402

[laidêt (linus) Warkl., Lis., = laidinât l.]

Avots: ME II, 403

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

làukumaîns, laũkumaîns C., làukumuôts,

1) fleckig, blässig:
kakls stipri sasarcis vai laukumains Konv. ² 598. linus var klāt uz atmatām, pļavām, rugājiem, bet ne uz auzāja, juo tas padara linus laukumainus Zemk. rumpja apakšpuse me̦lna un balti laukumuota Konv. ² 2672;

2) ungleich, mit lichten Stellen:
l. lauks, laukumaina labība Mat.

Avots: ME II, 427

‡ liẽkšiņa Frauenb., ein Brettchen, an das die Flachstocke (kuodeļa) befestigt wird: uz liekšiņu uzsprauž vērpjamuos linus.

Avots: EH I, 753

lini (li. linaĩ), Demin. verächtl. lineļi BW. 32231, 1, der Flachs, Lein: [linu drēbes, leinene Kleider]. Der Sing. lins bezeichnet die einzelne Flachspflanze: augat, liniņi, lins lina galā! BW. 28279. nuo viena liniņa deviņi šķiedri 6897; zuweilen jedoch kollektiv gebraucht st. des Pl.: lina (st. linu) kre̦kls, Linnenhemd LP. III, 36, BW. 4715. liniņam (Var.: linīšam, st. liniņiem) vainu devu 6996. Arten des bearbeiteten Flachses: baltgalvju lini, Zinskron, zaļgalvju lini, Risting. dze̦guzes lini, Haarmoos (polytrichum) RKr. II, 76; pļavu od. caurejas lini (linum catharticum) Latv.; zaķu lini: izdegā aug tikai stiebri un zaķu lini AU.; liniņi Trik., linaria vulgaris RKr. III, 71. linus sēj, ravē, plūc od. rauj, save̦d slitā, sukā (nuosukā puogaļas), mērcē, izklāj, tilina od. balina, mīsta, kulsta, sukā. lini nāk ārā, der Flachs ist zu raufen Etn. III, 158. linu muokas LP. VI, 36. [Zu apr. lynno, slav. lьпъ, gr. λίνον, la. līnum, alb. (geg.) ľįni, ir. līn, ahd. līn "Flachs" u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 754, Walde Wrtb.2 434, Boisacq Dict. 582 f.]

Avots: ME II, 472

linuôt, linât, -ãju,

1) Flachs sammeln als Geschenk für die Mitgift, dann auch andere Geschenke einsammeln:
nepre̦cē̦tas māsīcas mēdza rudeņuos pie māršām apkārt braukāt ciemuoties, īpaši ar tuo nuolūku, nuo viņām linus vai kādus drēbes gabalus savam pūram ielasīt. tādu braukšanu sauca par linuošanu BW. II, 357. es nuogāju jau rudeni gar māršām linuodama BW. 7609. Die heiratsfähigen Mädchen gingen so um Gaben auch die Brüder an und selbst auswärtige Menschen: ruden, ruden pa brāļiem tāļu gāju linuodama, pavasari pa māršām, duos gatavus gabaliņus BW. 7821, 2; 10424;

2) in den Bauerngesinden umherfahren, um Flachs, Getreide, Schinkeneinzusammeln (oft gegen Weissbrot, Branntwein). Solche Fahrten unternahmen die Geistlichen und die Küster vor etwa 50 Jahren;

3) betteln:
viņš iet linādams Mar. Refl. -tiês, umherfahren und für sich Flachs, Geschenke einsammeln: gāju linuodama (Var. linuoties) tai svešā zemītē; tur palika lini mani, tur es pate linuotāja BW. 22995. Subst. linuošana, die Fahrt mit dem Zweck, Flachs und sonstige Geschenke einzusammeln [Dunika]; linuôtãjs, wer Flachs und sonstige Geschenke einsammelt.

Avots: ME II, 473

I luste, gew. Plur. lustes, die Trespe (bromus secalinus) Allend., Melran. [Wohl aus estn. luste dass., s. Thomsen Beröringer 267; anders darüber Petersson Etymol. Miszellen 29.]

Avots: ME II, 516

maistît,

1) [=mīstît Neu-Laitzen, Treiden]: ieser (linus), aizies rītā maistīt LP. VII, 832;

[2) màistīt ² , -u, -ĩju N.-Schwanb., Kerstenbehm "jaukt" Bers.: putru, miltus. - Refl. -tiês "maisīties" Bers.: kuo maisties un slaisties kâ maistuļa?].

Avots: ME II, 551

‡ màjiņa ² Saikava, ein auf eine bestimmte Art und Weise aufgeschichteter Haufen von Flachsbündeln (linu saujas): ja nav krustiņš pataisīts, tad linus kraun mājiņā. mājiņai apauškā paliek vienu pašu sauju; tai - virsum divas, un atkan divas, un atkan divas, kāme̦t gana. tad nuo virsas izbāž mājiņai ruoku cauri, saņemj aiz apauškejās sauļas un ne̦s.

Avots: EH I, 789

mãlaîns, -ãjs, -uojs, -uôts,

1) lehmig, lehmicht
[mālains Wolm., Kreuzb.]: kam, bāliņ, linus sēji mālainā Var.: mālāja, māluotā) kalniņā? BW. 16589; 23840. arājiņš... mālainām kājiņām 7291. dubļuota, māluota tā tautu meita BW. 21989;

2) lehmfarben
Mar. n. RKr. XV, 125, [Salis]: ap mājeli kašņājas četras mālainas vistas Stari I, 287. mālaiņi zirņi, eine Art Erbsen von lehmiger Farbe Oppek. n. U.

Avots: ME II, 581

mãlãjs, der Lehmboden Wid.: jau iesēja (linus) mālājā (Var.: mālienā) BW. 28317.

Avots: ME II, 581

‡ mal˜stît,

1) m. linus AP., (mit àl ² ) Meselau, Sessw., = mal˜linus">t linus, Flachs brechen;

2) schlagen
Jürg.

Avots: EH I, 781

mal˜t (li. málti), -ļu, lu,

1) mahlen:
rudzus, miežus, labību, miltus; linus malt, Flachs brechen. Sprw.: kur maļ, tur birst. nemal vienu miezi od. nemal vienmē̦r tuo pašu, singe nicht das alte Lied! kas pirmais brauc, maļ pirmais. beidz nu reiz niekus malt! hore auf, Unsinn zu schwatzen;

2) drehen:
vilkacis malis asti riņķī vien kâ spriguli LP. VII, 892. mātes sēdās gar galdiem, bēŗu dziesmas dziedādamas un ar pudeli pa galda virsu maldamas LP. VII,398; BW.III,3, 876;

3) schnurren:
kaķītis lē̦nām mala JK. V, 56. Refl. -tiês,

1) für sich mahlen:
viņreiz biju malties Aps.;

2) sich hin- und herdrehen, sich drehen und wenden, albern, tollen, sich umhertreiben, sich wühlen, sich aneinander reiben, zerreiben
U.: kuo tu te malies, was kriechst du hier unter die Füsse? Mag. XIII, 2, 61. plunčuojas, maļas, pe̦ld šurpu turpu LP. V, 358. sunītis ieķer mute, un nu abi maļas nuo prieka IV, 85. kâ nu ar tādu patīkamu ābuolu malties? II, 22. man jau jāmaļas virs zemes apkārt. duomas maļas mazajā galviņā Brig. Subst. mal˜šana,

1) das Mahlen; Brechen (des Flachses):
Ruoga sāka duomāt uz linu malšanu Wilibald Kas uzvarēs 155;

2) das Drehen.
[Zu mil˜ti, apr. malunls "Mühle", mellan "Mehl", serb, mljȅti, r. молóть, got. malan, la. molere "mahlen", ir. melim "mahle", arm. malem "zerstosse", alb. mjeł, ahd. melo "Mehl" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 36, G. Meyer Alb. Wrtb. 282 f., Walde Wrtb˙a 492, Boisacq Dict. 649 f., Giintert Reimw. 52, Trautmann Wrtb. 168.]

Avots: ME II, 559

‡ maracît, -īju "mit Mühe etwas tun" Saikava: viņļauži savus linus tâ˙pat maraci kâ mēs.

Avots: EH I, 783

I mā`rks,

1): auch Warkl., (mit ã ) Rutzau (unbek. in Dunika, Hasenp., Schnehpeln); ap mārkiem linus zaga BW. 20486. markā mērcu priežu skalus 25308; zemes m. Salis, eine Flachsweiche, durch die kein Wasser fliesst; (übertragen) jede sehr feuchte Stelle
Salis: nu jau visas pļavas ir viens m.; ‡

2) eingeweichter Flachs oder Hanf
Auleja: lini ir timsi, kad elkšņus liek uz mārka. linu mārka smagumiņu BW. 24741, 3.

Avots: EH I, 792

‡ II mašuôt (linus) "ar ruokām malt mašīnā" N.-Peb.: linus mašuoja ar kuoka mašīnām; sanāce pa piecas pāŗas, un tad mainīdamies grìeze mašīnu.

Avots: EH I, 784

meĩja, die Maie, gew. Plur., ein Zweig, ein Büschel von Zweigen,

a) zum Schmuck der Häuser, der Höfe, der Gassen:
mājas izpušķuosim meijām;

b) als ein Zeichen:
kad linus apsēj, tad tīrumā jāiesprauž kārklu meija ar ieplē̦stu mizu Etn. II, 73;

c) als Unterlage von Heuhaufen.
[Aus mnd. (nom. pl.) miege.]

Avots: ME II, 591

mḕrce,

3): auch ("eine gewisse Speise")
Oknist; ‡

2) = mā`rks I (?): (linus) pusgatavus izņe̦m nuo mērces un izklāj uz lauka Pēt. Av. II, 91.

Avots: EH I, 807

mḕ̦rcêt, -ẽju weichen, tunken: linus, pastalas, cietus zirņus ūdenī. baktērijas attīstās linu stiebruos, linus mērcējuot Konv. ² 2486. Refl. -tiês, weichen, im Wasser liegen: svārku stērbeles mērcējas ūdenī. kuo stāvi lietū un mērcējies? Lubn. [Subst. mḕ̦rcējums, mit süsser od. saurer Sahne verdünnte Käsemilch Valdis Stabur. b. 150.]

Avots: ME II, 617

mẽ̦tât: "мотать" (mit è̦ ² ) Pilda; vagas m.,

a) nach dem Pflügen mit einer Schaufel die hineingeschüttete Erde aus den Furchen werfen
Siuxt;

b) die Wasserfurchen im Saatfelde an den zum Graben auslaufenden Enden durchstechen, auswerfen
Diet. - mẽ̦tāt, auf gewisse Art Zauberei treibend, die Ursache einer Krankheit ergründen Salis: kad mẽ̦tātājs mē̦tā, tad viņš skaita peršu nuo krustbē̦du dziesmām; krustzuobu atslē̦ga jāliek bībelē; viņam tāda zināšana, kâ tā atslē̦ga krīt. - m. linus (laižuot paisāmā mašīnā) Lubn. n. FBR. XVII, 138. mē̦tāt, trakeln - auch Frauenb., bewerfen, überwendlich nähen - auch Auleja, "viegli šūt" AP.: m. vìles. pē̦das m., die Spur (zu) verwischen (suchen) Auleja: panāksni mē̦tā pē̦das: sakās pa vienu ceļu, a (= bet) nuobrauc pa uotru, kab neiegādātu. Refl. -tiês, ‡

2) einander (zu-, be)werfen:
m. ar sniegu Dunika; ‡

3) freqn. zu mestiês 3, sich wiederholt einstellen (von einer Krankheit)
Orellen; re̦sns m., dick werden, sich abmästen Saikava; ‡

4) sich herumtreiben:
čigāni mē̦tājas vēl te˙pat Salis. tad jau dorši mē̦tājas pa re̦tam ebenda. - Subst. mẽ̦tâtãjs: vagu mē̦tātāja BW. 2665, 2. mēs e̦sam tik trīs (sc.: kartupeļu) mē̦tātāji Janš. Dzimtene V, 318. sāka mesties auguoņi. nu gāja pie mē̦tātāja (Zauberer) Salis n. FBR. XV, 77.

Avots: EH I, 810

me̦tums,

2): "mūsu dambi sauc par me̦tumu, tāpēc ka tam ir aizme̦sts priekšā" AP. m. ir tāds, kur ūdens jau agrāk ir sakrājies; tad aiztaisa cieti, aizdambē un ūdeni satur. linus mē̦rc mārkuos, me̦tumuos un dambjuos ebenda;

3): kad me̦tums (= me̦ti) ievē̦rts, tad liek šķietā Frauenb: šās reizes me̦tums ("aude̦kls") nav labi izdevies Warkl.;

4): me̦tumi ("adījuma pirmā kārta") bij katriem cimdiem savādāki Siuxt.

Avots: EH I, 804

midzinât,

2): "mežģīt" Lems.: m. dziju; "saburzīt, izjaukt (linus">linus, labību)" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; ‡

3) staubregnen
Seyershof: lietus midzina Sussikas. ‡ Refl. -tiês "ohne Schlaf sich im Bett wälzen" Seyershof: meitene midzinājas līdz pusdienai pa gultu.

Avots: EH I, 811

‡ I migât, wühlen, verwirren PV.: nevajag m. linus, bet kārtīgi sasiet.

Avots: EH I, 812

miguža,

1): migužiņa, snaudaliņa mana jauna līgaviņa BW. 21974 var.; ‡

2) etwas Verworrenes, Verwickeltes
PW.: linus, dziju, nuopļautu labību, nekārtīgi kraujuot, var samigāt par migužu; ‡

3) wer verwirrt, verwickelt
PV.

Avots: EH I, 812

I mĩstît [auch Wolm., Alt - Salis, Līn., mîstît Kl., Kr., mîstît ² Neu - Salis (li. minstyti)], - u, - ĩju, tr., freqn. zu mĩt, Flachs brechen (eig.: wiederholt treten): pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama (Var.: paisīdama) BW. 21901. [mīstījums U., der zu brechende Flachs.] Vgl. li. linùs mìnti "Flachs brechen". [mîstît linus Domopol "apgruozīt uz maļamās mašīnas saliktus linus"; zu mît?

Avots: ME II, 647

mudzinât, mudžinât [Dond.],

1) wimmeln machen, verwühlen, verwirren, verknoten:
mudzinât (Kokn., [Erlaa], Gold., Tuck., Spr.,) od. mudžināt matus, linus Etn. IV, 147. tēviņš mani kult gribēja, pātadziņu mudžināja BW. 3048;

2) fig., verwirren, belästigen, stören:
nemudžini man, ļauj strādāt! Dond. kādi ve̦lti trejdeviņi tavu sirdi mudināja (Var.: mudzināja)? BW. 14336. Refl. -tiês,

1) sich verwickeln:
šī mudžinājusies, mudžinājusies, kamē̦r samudžinājusies pa˙visam un pakārusies LP. V, 82;

2) wimmeln:
mudzinās kâ pa skudru pūzni Kand.;

3) eine kleine, heikle Arbeit tun, trödeln, nuscheln:
kuo tik ilgi mudzinies klētī? Kand., Ahs. ve̦lns sāka pie bišu struopa mudžināties LP. VI, 410. Subst. mudžinãjums, das Verwickelte, die Verwikkelung; mudžinâšanâs, das Sichverwickelt; mudžinâtãjs, wer ververwühlt, stört. [Vielleicht zu ai. múhyati "wird irre", mugdhá-ḥ "ver(w)irrt", mōgha-ḥ "eitel, zwecklos".]

Avots: ME II, 660

mugât: m. (sajaukt) linus Fest. Refl. -tiês,

1): kuo te mugājies (=mudzinies 3?) - kâ pa miegam? PV.; ‡

2) "ar zināmu grūtumu darbā (piem., pļaujuot, kuļuot) luocīties" Auleja. Zur Bed. vgl. auch uzmugât.

Avots: EH I, 829

‡ mugažât(iês) PV. "garlaicīgi, pamazām mugât(iês)": mugažāt linus, dziju; kuo te mugažājies?

Avots: EH I, 829

‡ mugažât(iês) PV. "garlaicīgi, pamazām mugât(iês)": mugažāt linus, dziju; kuo te mugažājies?

Avots: EH I, 829

namnieks [(li. naminiekas "Hausgenosse"), gen. pl. namnieku LAR. II, 41 aus einer Handschrift v. J. 1625],

1) ein Kaufmann in der Stadt:
lai nāk Rīgas namnieciņi, siekiem naudu mēŗuodami BW. 28283. visi Rīgas namnieciņi skatījās, kur vāci brauc 2418. cik namnieks (nama tē̦vs) devis par preci, ar tik bijis jābūt mierā A. XV, 2, 370. kāds saimnieks aizvedi rudeni linus uz Rīgu un tuos pārdevis namniekam LP. VI, 76. namnieki, namu tē̦vi agrākie tirgus kungi, kas uzpirka nuo lauciniekiem ieve̦stup preci, sevišķi linus Konv. ² 2864;

2) der Stadtwirt, wo der Bauer einkehrt
Manz.: kas piede̦r muižiekam nē̦sāt, tuo nē̦sā namniek(i) un preceniek(i)!

3) namnieķelis, der Häusler:
bijis nabags namnieķelis LP. VII, 776;

4) der Hausbesitzer in der Stadt:
bet namnieks zinās glabāt druošībā Hug.;

5) der Bürger
(bibl.): runājiet lūdzami priekš visu namnieku ausīm, redet doch vor den Ohren aller Männer Richter 9, 2.

Avots: ME II, 692

[nùoce̦lât, eine Zeitlang ce̦lât: es visu laiku nuoce̦lāju linus, mucas Salis.

Avots: ME II, 767

‡ nùoer̃bît Smilt., = nùoplùkt, nùoraût (linus">linus): n. pusi tīruma.

Avots: EH II, 44

[nùogùdinât,

1) = nùogùodât 1: linus nuoguodināja ar talku N. - Peb.;

2) (ironich) durchschimpfen:
viņu nuoguodināja tre̦kniem vārdiem Schujen;

3) beehren:
viņi nuoguodināja visus savus radus pēc rindas Nigr., sie erwiesen allen ihren Verwandten der Reihe nach die Ehre, indem sie ihren Kindern(bei der Taufe) die Namen dieser Verwandten gaben.]

Avots: ME II, 789, 790

[nùokàltinât "nuomērdēt": n. luopus Warkl.; welken lassen od. machen: n. puķes Salis, n. linus (nicht zeitig raufend); austrocken (tr.): n. Jāņu zāles Bauske.]

Avots: ME II, 793, 794

‡ nuokẽrsêt linus Siuxt, den Flachsstengeln die Samenkapseln abschneiden od. abstreifen Lieven-Bersen.

Avots: EH II, 59

nuoķīlêt,

1): auch (mit ĩ ) Dunika, Iw.: grābekļa sieksti n. Siuxt. n. izkapti ze̦māku vai augstāku ebenda; ‡

2) = nùosist 2 Iw.: n. linus ar spriguli, lai izbirst spaļi.

Avots: EH II, 59

I nùolìkt, ‡

2) lange Zeit gebückt sein und dadurch müde (steif) werden
Seyershof: man tâ nuolīkusi mugura linus raujuot, ka ne˙maz vairs nevaru luocīties.

Avots: EH II, 63

[nùolužât, betrampeln, bepatschen, beschmutzen (mit den Füssen), abtreten (Gas), zertreten: ravē̦tāji nuolužājuši linus Jürg.]

Avots: ME II, 813

nùomal˜t: linus n. un izkulstīt FBR. XVI, 93. Refl. -tiês,

1): mahlend sich abquälen
Delle Neg. nieks 78; ‡

2) an od. in einer Maschine den Tod finden
Segew.

Avots: EH II, 66

[nùomḕrkt, eine ganze Reihe von Gegenständen einweichen: n. linus, drēbes.]

Avots: ME II, 819

nuõmĩstas, die Flachsabfälle beim Flachsbrechen Siuxt, Katzd.: [izbrāzām (linus) līdz pēdējai saujai; tagad palika tik vēl nuomīstas čakstinuot Janš. Dzimtene ² I, 65].

Avots: ME II, 821

[nùomīstît,

1) (den ganzen Flachsvorrat) brechen
(perfektiv): n. linus;

2) wiederholt tretend abquälen:
lielais suns mazuo suni nuomīstīja N. - Peb. - Refl. - tiês,

1) "nuokulties, nuomaisīties 2" Nigr.;

2) eine Zeitlang zur Genüge od. bis zur Erschöpfung
mīstît: nuomīstījuos linu(s) visu dienu Bauske. es pa˙visam nuomīstījies Ruj.]

Avots: ME II, 821

nùoplicinât, nùoplicît, tr.,

1) kahl, arm machen:
nauda, kas tur aiziet, nuoplicinādama tautu... Vēr. II, 247. [gan viņš ļaudis nuoplicinājis, er hat die Leute wohl bloss und arm gemacht Für. I, unter pliks.] vedējiem jākavā galds, cititdi panāksnieki tuo nuoplicī RKr. XVI, 133;

2) nuoplicināt laukus [Dunika], pļavas, zemi, die Felder, Wiesen, den Boden aussaugen, ausmagern, erschöpfen, ausnutzen;
lini nuoplicina zemi Purap. [linus sēj pulku, un tâ zemi nuoplicī uz nebē̦du Janš. Dzimtene ² III, 188;

3) nùopļicinât Sassm., glätten, ebnen
Mar.: kad raušus liek uz plātes, tad tuos nuopļicina Sassm. Refl. -tiês, sich kahl, arm machen Nigr.

Avots: ME II, 831

nùoraût, tr.,

1) abpflücken, schnell abziehen:
ce̦puri, puķes, zābakus, kažuoku. ne lapiņas nenuorāvu BW. 10981. es nebiju putna bē̦rns kâ nuo zara nuoraunams Ltd. 1896. viņš ātri nuorāva svārkus. nuorāva abiem jē̦riem ādas kâ tāstis Kaudz. zars nuorāva ce̦purīti BW. 33622. nuoraut linus, Flachs abraufen Etn. III, 134;

2) wegreissen, wegschaffen, dahinraffen, abholen:
kur tad tie nuorāvuši manu ce̦puri? Lapsk. ve̦lns nuorāva vīra māti BW. 14154, 4. viņš nuorāva mani gar zemi, er riss, warf mich zu Boden;

3) abknappen, abziehen, entziehen:
tāds nuoraus mē̦ru un svaru Kaudz.; daļu nuoraut nuo algas. guovis nuorauj pienu [od. nuoraujas Vank.], die Kühe geben nicht mehr Milch LP. VII, 534. nuoraut vienu aci, ein wenig schlafen Grünh.;

4) abbrechen, zu reden aufhören, unterbrechen:
vecīte nuorāva valuodu Aps. [viņš pats vēl, it kâ nuobijies par savu pārdruošuo ideju, nuorāva balsu De̦glavs Rīga II, 1, 481.] mātes acumirklī nuorāva iesāktuo sarunu Purap. "kuo tur nu runāt?"nuorāva Trīna MWM. IX, 588;

5) = nuoraukt: nuoraut zeķi, kaudzi C., Kokn., Mt.;

[6) stumpf machen:
n. zuobus Seew. n. U.] Refl. -tiês,

1) für sich abreissen, abpflücken:
es gaŗām te̦cē̦dama visus piecus nuorāvuos BW. 10290;

2) sich losreissen, sich befreien:
zirgs nuorāvies un aizskrējis pruojām LP. VI, 321;

3) geringer werden, versiechen:
manai guovij piens pa˙visam nuorā-vies A. XVIII, 206. [nuorauts nuo miesas U., abgemagert;

4) sich entziehen, entweichen
U.]

Avots: ME II, 838

nùosluôdzît, nùosluôgât, tr.,

1) beschweren, niederpressen, befestigen:
linus. vīra māti akā bāzt, akmeņiem nuosluogāt BW. 26103. puods nuosluogāms ar vāku LP. VII, 585. sirds kâ ar akmiņiem nuosluodzīta Neik. viss liekas mazs, saspiests, sažņaugts, nuosluodzīts;

2) absperren; zum Schweigen veranlassen
Spr.;

3) abprügeln.

Avots: ME II, 853

nùosluonît,

1) niederlegen
Mag. IV, 2, 147: es viņu nuosluonlju pie zemes, ich warf ihn nieder;

2) = nùosluodzît: linus Ruj.;

[3) (mit uô) tüchtig abprügeln
Jürg. - Refl. -tiês, eine Zeitlang ohne Arbeit umherschlendern viņš visu rītu tikai nuosluônījās Jürg.]

Avots: ME II, 853, 854

ņudzeklis [Serben Lennew., Alswig, Serbigal, Mesoten], nudžeklis MWM., der Wirrwarr, das Gewühl, Gewimmel: dzīves, jautu ņudzeklis R. Sk. I, 63. aizbraukt ar visu savu sajukušuo duomu ņudzekli A. XX, 168. [vistas sataisījušas kaņepes par ņudzekli. izmaltus, bet nekultus linus peles bieti vien sakapā par ņudzekli, ietaisuot migas. saveldējusi labība ir ņudzeklis N.-Peb.]

Avots: ME II, 904

ņuka,

1): ein grosses Stück (Brot)
A.-Schwanb., Mesoten, Nötk., Rutzau, Seyershof; vē̦tra linus samē̦tājusi ņuku ņukām (šâ tâ, juku jukām) Frauenb.;

3) (oder zu einem nom. ņuk(u)s?): Bruknas apgabalā nuo ūdens, maizes un cukura pagatavuotu biguzi sauc arī par ņuku Etn. I, 20 (das ME. II, 753 unter nuka 3 Gegebene ist somit zu streichen!).

Avots: EH II, 115

pabari,

1): auch Kegeln u. Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616; ‡

2) Blättchen der Flachs-
(Lems., Salis) od. Hanfstengel Iw.: linus un kaņepes plūc, kad nuobirst tuo p. Iw.

Avots: EH II, 119

pacilât,

1): p. izklātuos linus Lubn., Mesoten;

3): ar pacilātu ... garu Brigadere Skarbos vējos 79; ‡

4) mit dem Pflug (den Boden) leicht auflockern
Lubn.: p. zemi. ‡ Refl. -tiês, sich wiederholt emporheben (?): aties mana kristamāte pasacilādama Tdz. 36666.

Avots: EH II, 124

pagrìezt, tr., ein wenig wenden, drehen, kehren: viņš ne ausi, ne galvu, ne acis nepagriež. kad māsiņa linus prasa, tad ne ausi nepagrieza BW. 16580, visi bijībā pagrieza ceļu LP. VII, 788. [pagriezt kāju L., den Fuss verrenken]. Refl. -tiês, sich wenden, drehen, kehren: valuodas pagriezās uz citām lietām Sil. rinda pagriezās uz rijām Dok. A.

Avots: ME III, 31

pàisît, [paîsît ² Bl., pàisīt ² Kreuzb., Warkl., Kl., Lis.] (li. paisýti "(die Gerste) abklopfen"), tr.,

1) Flachs brechen
[Wallhof n. Manz. Lettus], Birzm., [Lis.], Nerft, Mar., L.: pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama (Var.: paisīdama) BW. 21901. visi riteņu spieķi izkaltuši, čīkst un klab, itin kâ kad linus paisa Ltv. [salmus pàisît N.-Peb., Stroh zum Füttern (ähnlich wie Flachs) brechen];

2) Flachs schwingen
Etn. III, 91, Freiz.;

3) für kaisît Ruhental;

4) fig., schütteln, prügeln:
es viņu paisīju kâ pe̦lavu maisu Mar.;

5) aus der See stürmen
L. (offenbar mit paizīt vermengt). [Nebst piesta, pist zu aksl. pьxati "stossen", čech. pěchovati "stampfen", ai. piṣ̌ṭá-ḥ "gemahlen", pēṣ̌ṭar- "Zerreiber", av. pišant- "zerstampfend", la. pistor "Kornstampfer", mnd. vīsel "Mörser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 1, Trautmann Wrtb. 220 f.]

Avots: ME III, 34, 35

pakuluôt,

[1) zu Hede machen:
nemākulīgs kulstītājs linus pakuluo Bauske, Sessau, Vīt. kuo tu tuo dziju pakuluo? Jürg.;

2) intr., hedicht werden]:
aude̦kla dzijas jāvelē ve̦cā mēnesī, tad nepakuluojuot Etn. II, 191, [Mar., Sessw., Serben, Segew., Ruj., Lems., N.-Peb., Bauske, Tals. u. a. - Refl. -tiês, hedicht, haarig werden Fest.: aukla sāk pakuluoties Jürg. sausi lini kulstuot pakuluojas Vīt.].

Avots: ME III, 50, 51

[pakulstît, pakul˜kstît ² Dunika, ein wenig (Flachs) schwingen: p. linus.]

Avots: ME III, 50

pakul˜t, tr., ein wenig schlagen, prügeln, dreschen, Flachs schwingen: bē̦rnu, rudzus, linus. šim gadam vien pakūlu (kungu riju), mazās māsas žē̦luodama BW. 31568, 1. būtu jel gājis un pakūlis drēbju linus! Kaudz. Refl. -tiês, sich eine Zeitlang durchschlagen, mühsam vorwärtskommen: viņi bija jau labi pakūlušies uz priekšu RA.

Avots: ME III, 50

[palaidinât,

1) ein wenig laîdinât 1: p. izkapti mīkstāku N.-Peb. p. linus mitrā vietā Ruj. p. vē̦de̦ru, den Stuhlgang erleichtern
Lis. p. (ein wenig auftauen machen) sniegu saulē Warkh.;

2) ein wenig in die Runde laufen lassen:
p. zirgu Arrasch;

3) ein wenig hin und her streuen:
p. sniegu Bauske. Refl. -tiês, eine Weile auf dem Eise oder vom Berg (im Winter) gleiten: ļauj zē̦niem pa le̦du palaidināties! Lis.]

Avots: ME III, 54

[pamḕrkt,

1) eine Weile
mḕrkt 1: iesim kādu laiciņu linus pamērkt! Arrasch;

2) einweichen unter:
p. dvieli baļļā zem palaga.]

Avots: ME III, 70

[pamīstît, eine Weile mīstît I: p. linus; ähnlich refl. -tiês (auch ohne Objekt).]

Avots: ME III, 72

[papìrkt (li. papir̃kti),

1) ein wenig kaufen:
p. tirgū linus, zuosis N.-Peb.;

2) bestechen:
p. lieciniekus Warkh., Warkl.]

Avots: ME III, 81

‡ paravas Ramkau, ganz kurze Flachsstengel: linus plūcuot, p. neķeŗas saujā, tās paliek uz tīruma.

Avots: EH XIII, 166

pãrklāstît,

1) spreizend ausbreiten über:
p. linus par pļavu; p. kartupeļus ar salmiem (oder: p. kartupeļiem salmus);

[2) weitläufig erzählend auseinandersetzen:
p. savus radu rakstus Nigr.]

Avots: ME III, 161

pãrkul˜stît, tr., nocheinmal schwingen: linus.

Avots: ME III, 162

[pãrpaisît, noch einmal paisīt: p. linus.]

Avots: ME III, 169

[pãrplūkât linus - Wolm., N.-Peb., (bloss) den längern Flachs ausraufen (während der kurze ungerauft bleibt).]

Avots: ME III, 170

‡ pãrplûkt ² Ramkau, = pãrplūkât (?): šī tik pārplūcuot (linus) pa virsu.

Avots: EH XIII, 208

‡ pārškùrstît ² Oknist, (von neuem ?) auseinandernehmen: p. vērpjamuos linus, lai tik labie vien paliktu.

Avots: EH XIII, 213

[pãrsluodzît,

1) zu sehr belasten:
p. ar darbiem Warkl.;

2) von neuem niederpressen:
p. linus mārkā, sēnes. Refl. -tiês "pārstrādāties" Warkl.]

Avots: ME III, 176

pãrsukât, tr., überhecheln, überbürsten, überkämmen: linus, drēbes, matus.

Avots: ME III, 179

[pãrsvḕrt, von neuem abwiegen: p. linus. Refl. -tiês,

1) sich beim Wiegen versehen;

2) sich hinüberneigen:
ve̦zums pārsvēries uz kreisuo pusi.]

Avots: ME III, 180

pãrvā`rte,

1): linus ... sēj tautieša pārvārtē Tdz. 50127; "juosla vis˙apkārt kāda īpašumam" Ulmalen.

Avots: EH XIII, 215

pãrvārti (unter pãrvā`rte): linus sēja tautu dē̦la pārvārtuos BW. 28322.

Avots: EH XIII, 215

[pãržâvêt, von neuem od. übermässig trocknen (tr.): p. gaļu, linus, sìenu.]

Avots: ME III, 189

pasist,

1): pasitu (scil.: līgaviņu) padusē BW. 21292. žigli mutei priekšā pasistā plauksta paglāba nuo ... nuosprausluošanās Upītis Pirmā nakts 36;

3): pasizdama ("?") linus sprēžu, pasizdama - pakaliņas Tdz. 45319. ragana cieši pasita (r. побила) savus zirgus un izlaide tīrumā Pas. VII, 332 (ähnlich XII, 90). pasita, pasita muļķītis zaķi un palaide XII, 281;

4): Jānis e̦suot vakar pasists (nuo sitiena apdullis, paģībis) Kurs. ituo ķēneni cits ķēneņš pasüa (schlug, besiegte in einer Schlacht)
Pas. VIII, 484. visus pasita (erschlug) IX, 110; ‡

6) p. līkumu, eine jähe Wendung machen (?):
tērces liekņa pasit līkumu pret Daugavu Upītis Pirmā nakts 266.

Avots: EH XIII, 171

pašķil˜t,

1): atkal pašķīlis savas šķiltavas Pas. VIII, 62; ‡

3) "?": (linus kulstuot) pašķīla, pašķīla pa linu saišķim un atkal nuosēdās kaktā Daugava 1928, S. 438.

Avots: EH XIII, 179

‡ I paškurinât Atašiene, Lubn., Warkl. "pašķirt": p. linus malšanai; p. ceļu.

Avots: EH XIII, 179

[patalinât, = patilinât: p. linus C., Bauske, aude̦klu N.-Peb.]

Avots: ME III, 118

[I patilinât, eine Weile ausgebreitet bleichen lassen: p. linus PS., Lis.]

Avots: ME III, 122

pavalˆdzêt Lis., pavalˆdzinât ² Adiamünde, ein wenig anfeuchten: pavaldzēt linus N.-Peb.

Avots: ME III, 132

paveldzêt,

1) ein wenig anfeuchten:
p. linus; lietus paveldzeja zemi;

2) ein wenig lindem (löschen):
p. slāpes Bauske;

3) p. kaļķus, ein beschränktes Quantum von Kalk löschen
C.

Avots: ME III, 135

pavilne Lettg., = palini: lieluos linus nuoplūc, pavilne paliek.

Avots: ME III, 137

pê̦da,

1): tikt uz pē̦dām "atjēgties" Linden in Kurl.;

2): visu cēlienu uz vienām pē̦dām ("uz vienas vietas ") AP. nuo pē̦dām vien pazinu ... meitu gājumiņu: īsa p., īsi suoļi ... BW. 6522;

3): kad sirds kaite, tad var nuomirt uz pē̦dām (schnell, plötzlich)
Frauenb.;

5): linu p. - daudzums, kuo plūcuot saņe̦m vienā saujā un visu uz reizes izplūc un pēc tam sasien Siuxt. linus plūcuot divi saujas skaita par vienu pē̦du AP. (hier seien früher auch Felderbsen gerauft und nach
pē̦das gerechnet worden) Ramkau. linu pē̦du atve̦duši BW. 18250, 1. rudzu p. - auch Gramsden; 6): kausa (kaŗuotes) pēdiņa Linden in Kurl.; "dakšu daļa, kuŗā iedze̦n kātu" Frauenb.; pē̦da "duru kājas apakšējā daļa" Siuxt: kluci, kas durīm apakšā, sauc par slieksni un buomja galu, kas stāv iekšā, sauc par pē̦du; 7): kaķa p., helichrysum arenarium Oknist; kumeļa p., hepatica triloba Oknist; lāča pē̦das, Faltenmorcheln (helvella esculenta) Durben; zuosu p., chenopodium Konv.2 285; ‡

9) Demin. pêdiņa, ein gewisses Strickmuster für Handschuhe
Ramkau.

Avots: EH XIII, 226

pèisât ² "verwirren (sajaukt)": p. linus, matus Römershof; vgl. pèisēt ² I.

Avots: ME III, 192

III peizât,

3): "raut ar saknēm" (mit èi ² ) Līvāni: p. linus Kurmene. ‡ Refl. -tiês "ungeschickt etw. verrichten"
Kurmene, Sess.: kuo tu te peizājies? - Zur Bed. vgl. auch pìepeízât. Zu li. žem. peĩzoti "verspotten" s. Fraenkel FBR. XI, 52.

Avots: EH XIII, 218

pìeglaustît, glatt streiche(l)n: p. matus, linus.

Avots: ME III, 251

pìemḕrcêt,

1) tunkend hinzunehmen:
neēd sausu maizi: piemērcē taukus klāt! C.;

2) lange weichen
(tr.): cik ilgi nu linus(jeb veļu) piemērcēsi? C.

Avots: ME III, 272

piesere "uz piepriekšas, uz malkas ārdiem piesē̦rtā labība" Etn. IV, 163, N.-Peb.: rudenī linus pagūtnēm kaltē pieserēs.

Avots: ME III, 288

pìeslapêt, anfeuchten: linus par daudz pieslapēt.

Avots: ME III, 291

pìetilinât,

1) (den Flachs) zur Genüge ausgebreitet bleichen lassen:
kuo nu vairs pietilināsi linus? jāje̦m tik kuopā! Behnen;

2) (ein Kind) zur Genüge dämmeln
(ucinât): tuo bē̦rnu nevar pietilināt vien Widdrisch.

Avots: ME III, 304

pìeveldzêt, anfeuchtend erweichen: p. sausus linus Arrasch.

Avots: ME III, 309

I piks: auch AP., Auleja, Ekau, Garssen, Kaipen, Kaltenbr., Kurmene, Linden in Kurl., Lubn., Memelshof, Meselau, Nerft, Neugut, N.-Peb., Oknist, Prl., Ramkau, Ringmundshof, Saikava, Salwen, Sehlenhof, Sessw., Silajāņi, Sissegal, Skaistkalne, Sonnaxt, Wahrenbrock, Warkl., Zvirgzdine; nuojēmēm (nītis nuo veldinēm) pa pikam Kaltenbr. ar zirgu neve̦stu tā pika (von einem grossen Quantum!) ebenda. sutņu p. Bers. linus pikuos (in Packen) sasiet ebenda; piki (eine Speise) - auch AP., Lis., Saikava, Sessw., (gekochte und zerstossene Erbsen mit zerstossenem Hanf, in runde Klumpen zusammengerollt und mit Milch gegessen) Ramkau (hier auch tupiņu piki, wo Erbsen durch Kartoffeln ersetzt sind). kaņep[ju] p. BW. 34728 var.

Avots: EH XIII, 231

platît, -u, -ĩju, = plātīt, breit machen, ausbreiten, ausspreizen, auseinandersperren: laidieta mums mūsu drānas apakšā platīt! Manz. Post. I, 11. div[i] baluoži gaisā skrēja, abi spārnus platīdami BW. 31955. meitenes iesaucās un platīja ruokas, kâ pulni spārnus Jauns. linus platīt Mar. n. RKr. XV, 124, = linus%20pl%C4%81t">linus plāt, den Flachs auf dem Felde zum Bleichen ausbreiten. Refl. -tiês,

1) sich ausbreiten, sich breitöffnen:
juo tie vēji lieli pūta, juo maguone platījās (Var.: plātījās) BW. 8486. mute bez vārdiem platījās Purap.;

2) sich breit machen, sich bräsen:
ne tā mana līgaviņa, kas pa priekšu platījās; tā būs mana līgaviņa, kas nuo manis bēdzin bēga BW. 11341 var. citām jāja precenieki, es priekšā platījuos (Var.: plātījuos; plandījuos, gruozījuos) 7918 var. - Vgl. plātît.

Avots: ME III, 321, 322

II plaukât,

1) plaûkât ² , zerfasern
(intr.) machen: kas nemāk linus kulstīt, tas linus tik plaukā Zögenhof;

2) sich schuppen.

Avots: ME III, 324

I plêst (li. plė´šti "reissen"), plêšu, plêsu,

1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;

2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;

3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;

4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,

1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;

2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;

3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,

1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;

2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,

1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;

2) der Riss;

3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,

1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;

2) ein Raufbold
U.;

3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;

4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.

Avots: ME III, 340, 341

I plucinât, tr., intr., rupfen, raufen, zupfen: vilnu, spalvas plucināt, Wolle, Fedem zupfen. plucināt - putnam spalvas nuoplēst, nuoplūkt Mar. n. RKr. XV, 131. matus plucināt, an den I Haaren raufen: vējiņš matus plucināja (Var.: purìnāja) BW. 10204 var. gan es tavus garus matus palē̦kdama plucināšu 21779, 4. audzi tu, puisīti, spruogainiem matiņiem! ja Laimiņa nuolikusi, es tās spruogas plucināšu 9367. (maguoniņai) sveši ļaudis dzīrās lapas plucināt 15732. talkā linus plucināja 28412, 1. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. tā ir bāriņu tiesa, ka visi tuos plu-cina kâ zirnīšus ceļmalā Aps. puiši meitas plucina ("= muoca") Dond. māte mani mazu meitu ciempuišiem pasuolīja: kad uzaugu liela meita, tâ kâ cāli plucināja BW.10230. - dzērvju bē̦rnus plucināt, ein Spiel Etn. III.185. Refl. -tiês, sich raufen, rupfen, zupfen; streiten; schäkem: puiši un meitas plucinās Dond. Wohl identisch mit li. < kur. plùcinti: karklýnus . . . plùcinti ir draskýti Scheu-Kurschat Tferm. 40, 11; vgl. plūkt und plukt.

Avots: ME III, 353

I pluka,

1) eine Wollzotte,
vilnas šķipsna Dond.;

2) Plur. plukas, was beim Flachsschwingen abfällt
Dond.: linus kulstuot atkrīt daudz pluku. Zu plukt 2.

Avots: ME III, 355

I plùkt Neuenb., Wolm., plùkt ² Kl., Kr., plûkt ² Karls., Lin., -cu, tr., zupfen, raufen, reissen, pftücken, schleissen: plūkt kaņepes, zâli od. zâles, puķes, sūnas. linus plūkt (raufen) Drosth., Ronneb., Plm., N.-Peb., Gotthardsberg, Marzen, Bers., Serben, Mar., Sessw., Lubn., Annenhof (Kr. Walk), A.-Laizen, Alswig; Lemburg, Kremon, Fossenberg, Kreuzb., Altenwoga, Grosdohn, Fehteln, Setzen, Memelshof, Ekau, Kr.-Würzau, Doblen, Schmarden, Oselshof, Erwahlen, Wahnen, Alschw., Sackenhausen, Selg., Nigr., Gold., Hasau, Lixna, Dagda, Meselau, Roseneck, Marzenhof, Baldohn. plūkt matus od. aiz matiem, die Haare raufen, an den Haaren zerren, zupfen. spalvas plūkt U., Federn schleissen. Sprw.: kas grib linus plūkt, tam nevajaga greču sēt. pakalnē kādreiz sieva zāles plūkuse Etn. III, 91. mežsargs tūliņ plūc pīli nuost (rupft der Ente die Federn ab) un nu ceps LP. IV, 22. (linu) plūcamais laiks, die Zeit der Flachsraufe: plūcamā laikā vīrs skubinājis sievu, lai sieva iet linus raut LP. VI; 36I. Refl. -tiês,

1) für sich raufen, pflūcken, schleissen;

2) sich; einander raufen, zupfen; streiten:
Sprw. kuo ar muļķi runāt, kuo ar pliku plūkties! divi zē̦ni atkal plūkušies līdz asinīm LP. IV,124, žurka ar ērgli iesāka savā starpā plūkties VI, 288. tikmē̦r rīdījis, kamē̦r naudinieki sākuši plūkties VII,76;

3) um die Wette raufen:
iet liniem plūkties Ar. - Subst. plùkšana, das Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; plùkšanâs, das gegenseitige Raufen, Zupfen, das Streiten, der Streit, die Prügelei; plùkums, das einmalige Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; das Resultat des Zupfens, Raufens, Pflückens, Schleissens: kas nuo mana plūkuma iznāca? plùcẽjs, wer zupft, rauft, pflückt, schleisst: linu plūcējas Bers. n. Etn. III, 89. daiļā ruožu plūcējiņa Mācītāja meita 9; plùcẽjiês, wer sich zupft, rauft; prügelt, streitet: abi plūcējies iepīkuši LP. V, 51. - Entlehnung aus d. pflücken (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 97) ist aus formalen Gründen ganz unwahrscheinlich. Die faliende Intonation von plūkt deutet auf ein Paradigma prs. *plucu, prt. plúcu, inf. plùkt, und dies *plucu ist die aktive Form zum intransitiven plukt (pts. plùku < *plunkõ), vgl. anch Persson Beitr. 238 f. und 806 f.

Avots: ME III, 362

pļuñčuôtiês Bauske plätschern: būs kuo pļunčuoties, kamē̦r izvilks linus Selb. Vgl. plunčuoties.

Avots: ME III, 372

‡ pul˜kši, = spaļi NB.; zum Spinnen untaugliche Flachsabfälle Grob.: kad linus kulsta, tad birst p. un spaļi. Zu pulksts, -s.

Avots: EH II, 324

pulksts, -s, gew. der Pl.,

1) pul˜kstis Smilt., Klunkerhede
L.; Klunker, Knoten in Flachs, Hede oder Garn: dzijs samigāta vienā pulkstī, ka nevar vairs pavediena atšķetināt Fest.; linu nuokulstas ir gatava pulksts Vīt. peles linus sakapājušas mīkstus kâ pulksti Vīt.;

2) Wurzel- und Unkrautbüschel od. Erdklumpen, die beim Eggen auf dem Felde entstehen
Druw. n. RKr. XVII, 74 (hier ein nom. pl. pulkstes, gen. pulkstu): kad tīrums ir bijis saaudzis ar zâli un kad tuo uzartu ecē, tad ecēšas save̦lk ve̦lę̄nu zâles un saknes piciņuos, kuŗus nuosauc par pulkstīm Etn. II, 97 (aus Druw.);

3) ein weiches Polster am Kummet
U.: seglinieks liek se̦dulkai cauršuvumā katra vietā mīkstu pulksti Fest.

Avots: ME III, 408

raût,

1): r. (pflücken, sammeln)
uogas, sēnes Gramsden. linus r. (li. linùs ráuti) auch - Allendorf, AP., Dunika, Kaugershof, Koddiack, Muremois, Orellen, Pernigel, Ruhtern, Ruj., Salis, Sussikas, Trik., Ulpisch. vai nedzirdēs visus trīs zvanus raujam Janš. Bandavā II, 62. pops ... runā sargam: "skrien ... un raun zvanuos!" Pas. XII, 500 (aus Lettg.). steidz r. ("ātri ievest") labību iekšā, lai nesalīst Kand. varēs r. tuos (scil.: rudzu status) lauka pūnī iekšā Janš. Dzimtene II, 19. raun guņu (entzünde ein Zündholz)! Ulanowska Łotysze 9. mē̦slus nuo ratiem r. Saikava. nom. pl. raunamie "divzaru ķeksis mē̦slu izraušanai gubiņās nuo ve̦zuma" ebenda. mazuo bē̦rnu vienmē̦r vajadzēja r. ("šūpuot") kâ zvanu ebenda. tagad jau raus katis uz savu pusi Siuxt. žagi mani ... rāve Tdz. 55300. tam jau acis vien zib, vai nedabūs atkal kuo r. (stehlen) Orellen. tas jau mē̦dz r. (stehlen), kur tik dabū Salis;

3): sāc nu r. (aufzählen),
cik tev ir tuo parādu! Saikava;

5): r. (singen)
es vēl varu tīri smuki Jauns. Raksti VIII, 367; ‡

7) geringer (weniger) werden lassen, zusammenziehen, (beim Stricken) abnehmen:
guovs uz rudini sāc pienu r. Zvirgzdine. kaudzi r. Heidenfeld. adīkli r. Salis. cimdu, zeķi r. AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Saikava, Salis. vienu riņķi rauj, uotru riņķi nerauj, kamē̦r paliek desmit acis uz adatas Seyershof; ‡

8) energisch, ungestüm, intensiv beginnen:
mātes rāve vaļā dziedāt Sonnaxt. ka[d] rāve skriet, kungs nevar i[r] duomāt līdza tikt Pas. XII, 158. kad raun skriet, tad i[r] nuoturēt nevar Saikava. kad bē̦rns raun kliegt, tad i[r] gala nav ebenda, Auleja, Kaltenbr.; ‡

9) sich eilig begeben
Kaltenbr.: sumpurnis nu rāva atkal e̦lsdams, pūzdams atpakaļ uz savu pili Pas. V, 412. rausim nu uz baznīcu! ... es raušu ar guovīm līcī Jauns. Raksti III, 126; ‡

10) energisch etwas tun, arbeiten (auch vom Spielen):
e̦smu daudz kuo rāvis pasaulē Seyershof. viņam jārauj visi darbi priekšā ebenda. rauj dūšīgi vien Siuxt. raun pa sausu laiku; kad lîst, tad ve̦d (sìenu) mājās Linden in Kurl. (ähnlich in Auleja). atskanēja spēcīgs uz e̦rmoņikām rauts maršs Delle Negantais nieks 228; ‡

11) r. palames Warkl. "izgudruot palamas". Refl. -tiês,

2): saimnieks rāvās ar Jāni Seyershof;

3): de̦guns sāka r. Pas. VIII, 138. gaļa vārījuot raunuoties, ja cūka nav pareizā mēnesī kauta Sonnaxt. siens vairs neraunas: cik nuopļaun, tik ir Ramkau. dienas jau smagi raunas Kaltenbr. pašam spē̦ks ar jau raunas Jauns. Raksti VII, 23;

4): jis ni˙kā negrib r. Kaltenbr.; ‡

7) heftig blasen:
vējš raujas kammarī cauri Seyershof. gar stūri raujas vējš ebenda; ‡

8) r. klât, sich dranmachen:
lika viņam r. k. Jauns. Raksti VI, 50. Subst. raûšanâs, ‡

5) (erotisches) Amüsement:
naktī r. ar sievietēm Janš. Dzimtene I, 313; râvums: par puķītes rāvumiņu (Abreissen) BW. 24470; "vieta (pīnītē) adījumam, kur ir rauts" Seyershof; aizsniedzis rāvuma vietu A. Grīns Dvēs. putenis II, 108; "VL." ME. III, 491 zu ersetzen durch "BW. 28366 var."; râvẽjs,

1): rāvēji (diebische)
ļaudis Tdz. 54535, 1; Dieb - auch Orellen; ein eifriger Arbeiter ebenda, Sonnaxt; ein habgieriger Mensch Sonnaxt; duomājusi, ka rāvēji ("?") šuo ne̦s Pas. XI, 436.

Avots: EH II, 359

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491