Paplašinātā meklēšana

kursi [ein li. kuršai "Letten" bei Būga Liet. k. žod. CXXXI], die Kuren: kursu meitas BW. 13242; 13988, 3. kursu mieži, kursu rudzi 31802, 4. [kursuos Lng., in Kurland. - Sonst jetzt dafür kurši (nom. s. kursis) nach li. kur̃šiai.]

Avots: ME II, 325

kur̃siņš, eine Tüte aus Erlenrinde zum Beerenlesen Sassm.

Avots: ME II, 325

kursisku, kurisch, kurländisch: mēs runājam kursisku Kurisch - Haff.

Avots: ME II, 325

acaînes,

1) eine Art von Spangen
(sakts) Wirg;

2) die Brille:
viņš sakārtuo savas acaines;

3) Strümpfe mit eingestrickten, von der Grundfarbe abweichenden Pünktchen
Kursiten.

Avots: ME I, 6

aģirene JK. VI, 54, wohl dieselbe Pflanze, die sonst apdzir,as genannt wird, wohl aus atģirenen. Par aģiru zālēm jeb aģirenēm saucam staipekļiem līdzīgu stādu Kursiten [wohl aus dem Litauischen; vgl. den li. Pflanzennamen atgirė˜ Jušk.].

Avots: ME I, 12

agri˙nĩtiņ, sehr früh: rītu nuo rīta celsimies agrinītiņ Druw., Tirs., Kursiten. [In Bersohn u. a. agrenītiņ].

Avots: ME I, 11

àizģem̃berêt, intr., wackelnd, taumelnd sich entfernen weggehen, hingehen: tas jau aizģenberēja uz kruogu Kursiten [zu ģemberis].

Avots: ME I, 29

àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pīpis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. kāpuostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).

Avots: ME I, 35

àizklubašuôt, intr., abwatscheln, schweren Schrittes weggehen. Kursiten [zu kluburs].

Avots: ME I, 32

àizlapuôt,

1) mit Blättern bedeckt werden:
luogi ar ceriņiem aizlapuojuši JK., AP.;

2) mit belaubten Zweigen etw. verdecken, schliessen:
ar lapām aizlapuo vaļējuo šķūņa augšu C.;

3) = aizmeijuot Kursiten.

Avots: ME I, 36

àizrûgt, anfangen zu gähren: mīkla aizrūgusi PS., Kursiten. alus gan aizrūga, bet beidzuot labi nerūga Sessw.

Avots: ME I, 47

aizvieta, -te,

1) der Winkel, die Ecke, eig. der Ort hinter dem Orte:
apgaismuoja ar sveci katru aizvietu klētī B. Vēstn.;

2) der Raum zwischen dem Bette und der Wand
Kursiten.

Avots: ME I, 61

àizzmaûgt, zuschnüren, erwürgen Kursiten, JK.: ņemšu valgu un aizzmaugšu sev rīkli Blaum. Refl. -tiês, ersticken, sich den Hals zuschnüren: guovs valgā aizzmaudzās Bers.

Avots: ME I, 61

apdudzis, f. -ugusi, etwas bewölkt, trübe: apdudzis gaiss Grünh., Kursiten, Schrund.

Avots: ME I, 82

apdzìmt (li. apgim̃ti), intr.: tu apdzimta nelaime! du leibhaftiges Unheil MWM. X, 424. Refl. -tiês (li. apsigim̃ti), als ein Krüppel, als Missgeburt zur Welt kommen, missraten: viņš slikti apdzimies Alm. viņš jau ar tuo slimību apdzimies Kursiten.

Avots: ME I, 84

apglīdêt, -u, -ẽju Kursiten, apglìzdêt, apglīst,

1) mit Lehm bedeckt werden:
kājas apglīzdējušas;

2) vom Schlamm glatt werden, beschleimen:
žāvē̦ta gaļa, pagrabā stāvē̦dama, apglīdējusi Kursiten. upei dibe̦ns apglīzdis Jk. kad pali nuoskrējuši, tad upei malas apglīzdušas JKaln.

Avots: ME I, 87

apgruôzît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (wiederholt) umwenden, umkehren:
tik daudz ļaužu, ka nevar ne˙maz a.;

2) kursieren:
nauda ātri apgruozās Jürg.

Avots: EH I, 84

apkrecêt [li. apkrekė´ti], intr., sich mit einer Kruste beziehen, rings herum gerinnen: zupa apkrecējusi Stenden, Kursiten.

Avots: ME I, 95

apkur̃linât, betäuben: dzirdi apkurlināja nemituoši grāvieni Latv. Kursiten, Hasenp., J. Kaln.

Avots: ME I, 96

apkurst [in Jahteln: apkuõrst], intr., müde werden, aufhören: suns jau apkurtis riet AP., Lub., Aps., [Angern]. [es pavisam apkursis "ermüdet" in Senten].

Avots: ME I, 96

apliñguôt,

1) einkreisen, umschreiten
Bauske. kamē̦r viņš aplinguos tur apkārt, es jau sen būšu pruom Windau;

2) bewerfen:
viņš ņēmās vistas ar akmeņiem aplinguot Kursiten.

Avots: ME I, 101

appiñcuôt,

1) tr., behexen:
burvis appincuoja luopus Kursiten, Siuxt. U.;

2) streicheln
Lasd., wohl von piñcis, die Katze; so auch nuopincuot, streicheln Tals.

Avots: ME I, 111

applêvêt, sich mit dünnem Häutchen, mit Flockasche (plêve) bedecken: virums applēvējis Kursiten. applēvējušas uogles A. XV, 4.

Avots: ME I, 111

aprembêt,

1) im Wachstum zurückbleiben
(N. - Autz. U.);

2) sich mit einer Kruste bedecken:
viņam brūce aprembējusi Kursiten.

Avots: ME I, 115

aprùsêt [aprūsît in Bersohn] und aprùst, berosten: lemeši aprūsējuši. Die III Pers. Praes. in Kursiten: aprūs.

Avots: ME I, 116

‡ aprustuôt Kursiten, = aprustît (unter aprustêt).

Avots: EH I, 110

apšķērmêt, sauer werden M., sich vor Säure mit einer weissen Haut überziehen: skāba putra nuo pārliecīgas saskābšanas apšķērmējusi Kursiten.

Avots: ME I, 129

apstē̦kât, apstẽķêt Sissegal, apsteķêt L., apstērķêt Erlaa: baļķus, Balken bezimmern L.; apstēķêt für aptēst Hug., Kursiten.

Avots: ME I, 126

apsūbêt, auch apsūpêt n. Wid. (und apšûpêt ² von der Milch in Kursiten), intr., beschlagen, belaufen, verschimmeln, verrosten (von Fensterscheiben und Metallen): pie apsūbējuša luodziņa stāvēja galdiņš A. XIII, 519. apsūbējuse nauda AP., Nerft. [apsùbêt ² in Kalzenau, Saussen, Laudohn, apsũbêt in Neuermühlen und Alt-Ottenhof, apsubêt in Doblen, apsũpêt in Ronneburg.]

Avots: ME I, 127

atgalˆvene, das die vorn nach oben gekrümmten Schlittensohlen zusammenhaltende Gebinde Nigr., Kursiten; cf. apgalvene.

Avots: ME I, 158

atģil˜binât, fact., beleben, wieder zu Kräften kommen lassen: ārsts atģilbināja pamirušuo bē̦rnu Gold., Kursiten. Gew. atžilbinât.

Avots: ME I, 161

atģilbt, -stu, -bu, inch., intr., wieder zu sich kommen (nach Spr. auch atģirbt), sich erholen Kursiten. [Aus dem Litauischen; vgl. li. (pa)ģil˜bti "genesen". ] Gew. atžil˜bt.

Avots: ME I, 161

atķeĩpt, intr., inch., sich erholen, gesund werden: tikai pēc ilguošām sācis atķeipt Alm., Hasenp., Grünh., Kursiten. bij iekritis parāduos, bet atķeipa gan Alm.

Avots: ME I, 170

atzalaîns, atze̦lains, atzē̦lains in Kursiten n. BW. 10997. lielam rudzu sējējam atzalaini rudzi aug A. X, 1, 629.

Avots: ME I, 212

atže̦bus, rücklings, hinterwärts: es viņam iesitu atže̦bus Kursiten.

Avots: ME I, 213

[I bàlsts C.], balˆsts ² Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256

bļauka [Lubahn, Pebalg, Kokn., Mitau, Kursiten; mit aû Kreuzb., Warkhof], comm., der Schreihals, ein unruhiges Kind Burtn.: šaušalīgs bļauka MWM. VI, 413. Zu bļaut.

Avots: ME I, 319

I braģis,

1) ein kleiner Trog im Viehstall
Biel. n. U.: trīs braģi rutku lapu BW. 25965,5; die Schafraufe Kursiten; braģa rati, Spreuwagen (daselbst);

2) Gestell aus Pfählen mit darübergelegten Stangen, auf dem Erbsen und Linsen getrocknet werden
Katzd.;

[3) braģi, Dachreiter
Biel. Holzb. 751].

Avots: ME I, 322

bražât U.li. bradžioti Daukša Post. 165, ₁ ], Bražņât, auch brašņât, - āju, intr., freqn., hin - und her waten: caurām dienām pa dīķi bražņāt un karūsas ķerstīt Alm. man kājiņas nuosalušas, aukstu rasu brašņājuot BW. [Refl. bražâties,

1) hin und her waten
Mitau, Libau;

2) "ziellos, andere störend, sich herumtreiben"
Kursiten.]

Kļūdu labojums:
brašņājuot BW. = bražņājot BW.29306, 1.

Avots: ME I, 327

I čačis,

1) ein in Äste auseinanderstehenden Holz, ein Quirl
[bei Bielenstein Holzb. 278] zum Umrühren des Bieres, des Mehles: saimnieks beŗ zirgiem miltus un maisa ar kuoka čačīti Vēr. II, 855; [eine Astgabel Bielenstein Holzb. 426];

2) čači, ästige Stangen als Gestell, worauf Erbsen, Klee
u. a. zum Trocknen aufgesteckt werden [Kursiten, Nigr.], Frauenb., Ahs.;

3) čača od. čaču arkls, čačarklis Scrunden od. čačis [Bielenstein Holzb. 476], der Hakenpflug. [čači wohl aus *cači, zum nom. s. *cacis aus sacis zu sakas "Mistgabel",
li. šakà "Ast".]

Avots: ME I, 400

čaprs, schlecht, elend: čapri zirgi Kursiten n. U. [aus Mag. IV, 2, 165].

Avots: ME I, 404

ciẽkurs, dial. ciẽkuris Lautb. L. 32, ciẽkur̃zis PS., cierkuzis Bers., ciekursis Janš., der Tannenzapfen: vāvere jau neies ciekuru pirkt. [Zu le. (kur.) cinkuris, li. kankórėžis od. kenkórožis dass.; nach Būga Aist. St. 135 u. 177 ist kenk - hier - wegen li. kìrkužė dass. - dissimilatorisch aus *kerk - entstanden (zu karāties "hangen"?).]

Avots: ME I, 393

čipata,

1) ein Weniges, ein Bischen, Krümchen
(Kursiten), Stückchen: maizes, sniega, zemes č.;

2) Pl., Überbleibsel von gekochtem Fett
Ahs., Tals.

Avots: ME I, 414

drebelis, f. -le, ein Hitzkopf, der schnell und unüberlegt handelt und spricht Lasd. n. A. XI, 761, [Stelp., Fest.; "ein Raufbold" Kursiten]; ein schnelles, flinkes Pferd Krem.; drebele, eine schnell und unüberlegt handelnde und redende Frau Lasd.; eine schnelle, flinke Stute Krem. viņam ir tāda drebele, er ist so albern lebendig Infl. n. U.

Avots: ME I, 496

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

[II gañdât (?) "= guodât" Kursiten]?

Avots: ME I, 599

ģeņģis "?": liela pulka ģeņģu jāja BW. 13441, 1; n. RKr. XVII, 22 ģeņģis, einer, der beim Gehen wankt (vgl. ģeņģeris, ģeņģerêt) [In Mar. seien ģeņģi Türhängen (enģes); in Kursiten u. Behnen ģeņ̃ģis "ein unartiger Junge", in Briņķi - "ein ungewandter Mensch".]

Avots: ME I, 696

grùoza ² [Kreuzb.], N. St. u. U. auch gruoze,

1) = grùozs, der Korb:
pilna gruoza baltas vilnas BW. 6917 (aus Ranken, Kursiten, Hasenp.);

2) saules gruoza, helianthus annus Mag. IV, 2, 62. Zu grìezt, gruõzît.

Avots: ME I, 671

gūbîgs Kursiten, habsüchtig: g. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 421

iči Kursiten, Schwarden, (j)ice Stelp., der männliche Same.

Avots: ME I, 701

iļģi Kursiten, die Geister der Verstorbenen (gew. veļi genannt), das Fest zu Ehren der Manen: gaŗa iļģu (veļu) rinda LP. VII, 55. iļģus uzņe̦m jeb sāk svētīt 4. oktōbrī un vada 1. un 3. novembrī. iļģus uzņe̦muot aizdedzina sveci, uz galdu nuoliek sviestu, maizi LP. VII, 290. pauru jeb iļģu naktī apklāj galdu un aicina garus ēst un pēc raida pruojām LP. VII, 123. [Wohl zunächt aus li. ilgės "Alterheiligenfest" entlehnt.]

Avots: ME I, 707

ir̃bulis, irbuls Kursiten,

1) eine runde, einige Fuss lange Spricke (etwas dünner als
riķis): aiztaisi žuoga caurumu ar irbuliem! Kursiten;

2) irbuli, die Stäbe, aus denen das Flechtwerk
(režģis) auf den Schlitten besteht Kursiten;

3) ein Stäbchen zum Aufstecken des Dochtes bei der Verfertigung der Kerzen
Kand.: daktis savēra irbuliņuos, mērca karstajuos taukuos un kāra āra durvīs, lai sastingst Latv.;

4) die Wurstspricke zum Schliessen der gestopften Wurst:
sataisi de̦sām irbulišus! Kand.; auch sonst je ein Stäbchen, ein Pflöckchen, z. B. zum Befestigen der Flachstocke an der Kunkel, ein Zahnstocher, ein Pergel zum Anzünden; [eine Holznadel Bielenstein Holzb. 347, 387, 392, 403, 439;]

5) ein Stäbchen zum Zeigen der Buchstaben beim Lesen
Kand., Bers., Lasd., Fest.;

6) eine dünne Eisenstange, ein Eisenstäbchen:
čūska pārlika tādu dzelzs irbuli krustiem pāri LP. VI, 473;

7) der Griffel (von Blüten)
Konv. ² 230;

8) die sonde Brasche;

9) der Pfriem
L., Biel.;

10) die Stricknadel
L., Biel. I, 270.

Avots: ME I, 709

I kaza, ein verächtl. Demin. kaželīte BW. 33435,

1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,

a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,

b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;

2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);

3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;

4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;

5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;

6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza

a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;

b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;

[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,

a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;

b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;

c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]

Avots: ME II, 182, 183

[ķêrce ² "= dum̃brājs" Kursiten.]

Avots: ME II, 375

ķim̃balas, Überbleibsel von geschmolzenem Fett Gr. - Essern, [Kursiten].

Avots: ME II, 381

[ķim̂delis ^2, Kursiten, BW. 25266, 7 (aus Gr. - Essern), = ķìndelis.]

Avots: ME II, 381

[ķim̃sala "ein kleines Stück Fleisch, das von einem grösseren abgerissen ist" Kursiten; der Pl. ķim̃slas, Abfälle von Fett (= dradži) Frauenb., [Satigen, Kursiten], Luttr., Windau Etn. I, 57; ķimsles Mag. III, 1, 139.

Avots: ME II, 382

ķindelis, [= cimdelis]: savu dē̦lu izde̦vuse par nuobaras ķindeļiem BW. 25266, 3 [aus Kursiten; vgl. ķimdelis und cindi].

Avots: ME II, 382

ķirât, -ãju, = tirât: ķirādama (Var.: tirādama), vaicādama, vai nav kruoga dzē̦rājiņš BW. 10856 (aus Kursiten).

Avots: ME II, 383

kre̦nkls Dobl. n. U., [kreñklis Mitau, Neuenb., Kalnazeem, Wilzen, Naud., Kursiten, Durben, Garrosen, Spahren, Windau], kreñklis Lieven-Behrsen RKr. XVII. 281, krenklītis Autz n. U., = kre̦kls, kreklinš, Hemd(chen).

Avots: ME II, 273

kŗuoka [BW. 205561 (Band V) aus Kursiten], RKr. XVII, 28, kŗuokains usw., s. kruoka, kruokains usw.

Avots: ME II, 297

ķuñnis,

1) das Doppelkinn,
uotrs pasmakrs re̦sniem cilvē̦kiem Gold. Etn. IV, 99, Frauenb., Katzd.;

2) die Nase
Kav., die Schnauze: cūku ķunnis Konv ² 145, Naud.;

3) ein feister Mensch mit aufgedunsenem Gesichte
Naud., Kursiten.

Avots: ME II, 391, 392

kupušs, eine nach den obliquen Kasus gebildete Nominativform für kupis (s. das): kupušs piens, gekäste Milch Kand., Ahs., Kursiten, Gold. Etn. II, 137.

Avots: ME II, 320

kurseniẽki od. kursinieki">kursinieki [li. kuršininkai], Leute aus dem Kurenlande. So nennen sich die preussischen Letten und ihre Sprache kursenieku valuodu A. XXII, 23. [kursnieks, ein Kure Lng.]

Avots: ME II, 325

kur̃za [Līn., Nigr.], kur̃ze [Kabillen], die Tüte L., eine aus Baumrinde gemachte Tüte zum Beerenlesen [kurza Ledmannshof], Kursitten, Kav., Nigr.: [gruoziņā vai kurziņā sarkanas zemenes Janš. Dzimtene ² I, 319];

2) die Last
Erlaa; ein Bündel Mag. IV, 2, 124, Smilt.: tas brūtei īstais brālis, vīžu kurza (kurze 31349) mugurā BW. 20602;

3) die Noppe, das Gekroll, Gekräusel im Garn, der Klumpen:
visus neģēļus savilkšu kurzā Dok. A.;

[4) "salikums" (?), die Krümmung
("kuopā salīkšana"): mani salieca kurzā Wessen;

5) kurza Kreuzb., ein aus Ruten geflochtener Korb; ein Flechtwerk auf den
ragavas. - Wohl zu r. корзи́на "Korb", [klr. кóрзити "плести, морщить" s. Būga РФВ. LXXI, 53 und Petersson Balt. - slav. Wortstud. 69].

Avots: ME II, 326

kve̦lda,

1) das Abbrühen:
iekšas gaļa vēl kve̦ldā, das Eingeweide wird noch gebrüht Naud. kve̦ldu ūdens ir ūdens, kur,ā iekšas kveldinātas Kursitten. [kvè̦lda Arrasch, die Ofenhitze in der Badstube: liela kve̦lda nāk nuo ce̦riem].

Avots: ME II, 352

kvelˆdinât ² [auch Gr. - Essern, Salis, kvel˜dinât Neuermühlen, Weinsch., Wandsen, Dunika], tr., brühen, abbrühen L., Smilt.: kveldina cūkas zarnas, plaušas, aknas, sirdi, iekšas Gr. - Sessau. kveldināt apzīmē aknas, plaušas un citas luopu iekšas applucināt Kursitten, Kand. ; [in Libau dafür angeblich kvel˜inât (vgl. kvellêt)].

Avots: ME II, 352

laĩkme̦ti, laika me̦ti Kursiten,

1) die hohen Festtage (Weihnachten, Neujahr, Ostern usw.)
Kursiten; die drei hohen Feste N. - Sessau n. U.: ja pa svē̦tku laikme̦tim... plāceņus ce̦puši par LP. VII, 352. [viņš arī bija iece̦lts par dziedātāju baznīcā, par kuo kâ atlīdzību dabūja trīs uotruos upuŗus pa visiem trim laikme̦tiem Janš. Dzimtene V, 250. uz laikme̦tiem kungi visus apdāvina ibid. 444.] laikme̦ta (sic! 0 jeb svē̦tku dienās, an Festtagen LP. VII, 332: selbsterwählte Tage, die man feiert L., die katholische Fastenzeit U.;

2) der Sing.
laikme̦ts, der Zeitraum, die Epoche: kad septiņu gadu laikme̦ts apkārt, medinieks nuoiet mežā LP. VII, 238. akmeņu laikme̦tā, in der Steinzeit. laikme̦tiem, zuweilen, von Zeit zu Zeit: uz krusta laikme̦tiem parādās mazi sacietējumi Preip.

Avots: ME II, 404, 405

liẽkna [Bl. (li. líekna "niedrige Wiese")], liekņa, liekne, liẽkns [Bl.] (li. líeknas "Morast, Hain"),

1) der Sumpf
Wid., [liekna, ein Sumpf Lvv. II, 142], die Niederung Spr., U., [lìekņa ² Kl., Warkh., Warkl., eine Niederung zwischen zwei Anhöhen]: augsti kalni, dziļas liekņas līdz manai māmiņai BW. 227. dze̦lte̦ns zirdziņš lieknu brien RKr. VII, 1001; [liêkne ² Dond., liekņa Neu - Laitzen "staigna vietä];

2) [liêkne ² Dond., Wandsen, Selg.], ein sumpfiger Wald
[liẽkna Lvv. II, 36, 109, 111, liekņa 70, liekne 127, "lieknis" 76, liẽkns 92, Namen von Wäldern]: liêkne ² - purvains lapu kuoku mežs Dond., [Wandsen; liẽkne Selg., Lautb.], lapu kuoku mežs [ar labu zâli] Selg. n. Etn. IV, 129. lauvai kaŗš [ar īpašumu lieknēs, dumbrājuos un alās Adam.; der Hain: tie še˙pat liekniņā nākuši avenes lasīt Kleinb.;

3) [lìekņa ² Kreuzb., liẽkne Gold.], liekns, eine feuchte, sumpfige Stelle im Walde; eine grosse, feuchte Wiese
Luttr., Kursiten, [liẽkna, eine Wiese Gudenieki; liekna Lvv. II, 25, 29, 82, 103, 108, 124, 131, 136, 142, liekņa 171, liẽkne 16, 93, 94, 99, 106, 116, 127, 138, liêkne ² 147, liekne 98, 99, 151, liẽkns 139, liekni 112, liẽknis 91, "lieknis" 106, 107, 125, 132, 139, 141, Namen von Wiesen]: ganīt jēriņus pa le̦knuo liekņu Kleinb.;

4) die Biegung, Vertiefung:
le̦dus gabali, te pace̦ldamies uz viļņa, te nuozuzdami ūdens lieknā Stari I, 38; [liẽkne, Vertiefung in einem Felde];

5) matu lieknes uz luoknes, die Locken
Saul. [In der Bed. 5 (und 4?) zu lìekt; sonst der Bedeutung wegen eher (s. Būga KSn. I, 245 und - telweise anders - РФВ. LXVI, 242) zu la. liquis od. oblīquus "schräg, schief" (u. a. bei Walde Wrtb. ² 533), norw. liga "sich biegen" (s. Wood KZ. XLV, 64) und (?) ir. lian "Wiese" (s. Stokes Wrtb. 242), als (nach Lewy IF. XXXII, 159) zu la. liquidus "flussig", air. fliuch "feucht" u. a.]

Avots: ME II, 495

liets [?], tauglich, brauchbar U., [Tirsen. Mahlup, Romershof, Naud., Kursiten, Schrunden, Wirginalen].

Avots: ME II, 507

II lĩkste,

1) die Leiste:
viņš gudruoja, kādas līkstītes ņemt luogu aizkariem Vēr. I, 276;

[2) ein Wandbrett Wirginalen,
Gr. - Sess. (lĩkste), Lubn. (līkste) ]; "der Teil das Bettes, auf dem der Bettrahmen liegt" Kursiten. - Zu lĩste.

Avots: ME II, 487

I luksts (li. lùkštas ["eine breitblätterige Sumpfpflanze; = nymphaea luteä, s. Būga PФB. LYXII, 187 f.]), luksta,

1) der Halm
(lukstiņš) Neik.; weiches, breitblättriges Gras: luksts jeb mieža brālis - zâle upmalās, līdzīga miezim Friedrichswald. luksts - lapuota, mīksta zāle aug gar upmalām. mieži kâ luksta, herrliche Gersfe Etn. II, 188. labība lukstā, das Getreide ist reif Friedrichswald; luksti, grobes Heu L.;

2) luksti, Siauden, Stengel, Blätter: kartupeļu, burkānu luksti, Kartoffelstauden od. -stengel
[Dond.], Kand., Autz, Kursiten, N.-Sessau; Burkanenblätter Kand., Samiten;

[3) sē̦tas luksts "ein Zaunstecken" Warkl.].

Avots: ME II, 511

I marguôt [li. mar̃guoti "bunt schimmern"],

1) intr., = mirdzēt, schimmern, leuchten [mar̃guôt Kursiten, mārguôt Schrunden]: visu nakti, līdz saule sāk marguot Vēr. I, 1162. marguodama saule lēca BW. 27869. kuoku lapās vēl marguoja ze̦lta stari Vēr. II, 445. [e̦ze̦rs mar̂guo AP., der See schimmert (kleine Wellen schlagend).] lai brauc mana ļaudaviņa, kâ saulīte marguodama (Var.: mirdzē̦dama, vizē̦dama) BW. 15960 var. marguo mans augumiņš 14387. pūriņš marguot marguoja, saulei le̦cuot vizēt vizēja 13282, 3. maigi marguojuošs tuonis glezniecībā Duomas III, 115;

2) [ausnähen
Bauske; verzieren; bunt machen?]: jaunas meitas marguo savus vainadziņus BW. 13879. līst[i], lietiņ, marguodams, marguo manas vilnānīties! man nebija māmuliņas, vilnānīšu marguotājas 4582. marguoti raksti Konv. ² 2561. nelūkuoju augstu ļaužu, ne marguotu (Var.: rakstītu) klēšu durvu BW. 25911, 2. mīksts sniedziņš gaisu marguo Stari II, 44;

3) "?": uozuoliņš, marguotiem [mehrfach gekrümmt, hin und her gebogen?]
zariņiem Skuolas druva 38;

[4) "?": trīs vasaras vienu zeķi kâ marguot nuomarguoju BW. 10447, 2. Subst. marguõjums, Verzierung, Ornament].

Avots: ME II, 563, 564

[melnesis Kabillen, Alt - Rahden, Sessw., Selsau, Neu - Schwanb., Alschw., Iwanden, Sauken, Mesoten, Treiden, Kursiten, Memelshof, Wizenhof, Burtneek, Matkuln, Tuckum, Autz, Naud., Lesten, Holmhof, Wilzen, Nikrazen, Kandau, Usmaiten, Rönnen, Luttringen, Seppkull, AP. u. a., ein Verbreiter von Lügen.]

Avots: ME II, 597

meñcis,

1) = menceklis;

2) = me̦ñca;

3) ein Mensch, dem sich nichts fördert
Kursiten, - palaidnīgs, laisks cilvē̦ks Gold. n. Etn, 106;

4) ein älteres Schwein
Erlaa. [In der Bed. 3 als ein Kuronismus zu li. meñkas "unbedeutend", vgl. auch me̦ñca.]

Avots: ME II, 601

mîklenes C., Schellbeeren Buschhof, [Baltinov, Kārsava, Malta], crataegus Konv. ² 553, Maulbeeren ("schmecken nach Teig" St.), wilde Korinthen, ribes alpinum U.: mîklenei ² lapas un uogas ir gan˙dri˙z kâ sarkanajai jānuogai Kursiten, [Kalnazeem, Sessw., Fehsen; nach MSil. und in Kandau und Jürg. gleichbed. mit miltenes od. vistenes].

Avots: ME II, 641

mil˜tene, ein essbarer Pilz Sassm.: miltene - sēne, kas nuo virsus atgādina gaileni, tur+pretī apakša tai ir līdze̦na un kâ ar miltiem nuobē̦rta Kursiten. - Der Pl. mil˜tenes, Mehlbeeren (arbutus uvae ursi) U., [arctostaphylus uvae ursi Dond., Wandsen, Valgāle.]

Avots: ME II, 627, 628

mir̂minât, ^2, staubregnen: visu priekšpusdienu mirmina lietus Ahs. nav ne˙kāds lietus, tikai mirmina Behnen, Kursiten.

Avots: ME II, 634

mirnava, ein fein wollenes Tuch Kursiten n. U. Zu mirne.

Avots: ME II, 634

nauja, naujus Sil., eine mit Filz bedeckte Schnur, die die oberen Enden des Kummtes zusammenhält Gold., Wid.; in Kursiten dafür naûjamais. ² [In livischem Munde aus snauja resp. znauja entstanden?]

Avots: ME II, 696

neģẽlis, [neģêlis Kl.], neģiẽlis Kursiten, f. -le,

1) der (die) Abscheuliche, Niederträchtige:
neģēle tūliņ pie kunga pruom LP. IV, 102;

[2) ein Nichtsnutziger, ein Dummkopf
U. - - ģēlis aus ēverģēlid entnommen?]

Avots: ME II, 714

ņiẽburs [auch Ruj., AP., Bauske, Smilt., Grünh., ņìeburs ² Prl., Lis., Sessw., Lös., Modohn, ņiêburs ² Autz, Schlehk, ņiẽburis Kursiten, Ruhental, Mesoten, Salgaln, ņiebure Edwahlen u. a.], eine Frauenweste, der Brustlatz Dobl., [Gr.-Würzau]: es gribu sev svārciņus apvilkt un ņieburu juozt Rainis; šņuoru ņieburs, das Mieder A. IV, 634.

Avots: ME II, 904

[nùoblankstît, sich herumtreibend (die Zeit) vertrödeln Lös., Kursiten, Sessw., Neu - Bilskenshof, ("mit ñ") Dsehrwenhof. - Refl. - tiês,

1) faulenzend die Zeit verbringen
("mit ñ") Schlehk: visu dienu nuoblankstījies Bers.;

2) = nuoblandītes: laulāts vīrs neguļ pie sievas, bet nuoblankstās šur tuŗ it kâ kāds jauns puisis Janš. Dzimtene ² II, 288.]

Avots: ME II, 762

[nùoblunkšêt, nùoblunkšķêt Kursiten, (mit un̂ ²⁾ Stenden, ershallen: iemeta ūdenī lielu akmeni, ka nuoblunkšēja vien Drosth.]

Avots: ME II, 763

nùodriskis [li. nudrìskęs] Libau, [nuodriškis Für. I], nuodrisis (part. praet.), zerfetzt, zerlumpt: nuodriskis [nuodrisis Autz, Grünh.] un nuoskrandis vīrietis Janš. puikam ar tas svārķelis nuodrisis A. XVIII, 495, [Talsen, Behnen, Kursiten. nuodrisusi kāja Rönnen "ein Bein, an dem das Strumpfband oder die Pastelschnüre sich gelöst haben." nuo kuoka nuodrisis(= nuoplīsis) kāds gabals Neu - Bilskenshof].

Avots: ME II, 777

nùodžavât,

1) vermögen:
varēji gan nuodžavāt lāmu nuopļaut Alks. - Zund.;

[2) "= nùodže̦guoties" Kursiten].

Avots: ME II, 782

nùodžergzdêt(iês), [einen schwachen, undeutlichen Laut von sich geben Jürg., N. - Schwanb., Kursiten]: līdz krūtis nuodžergzdēsies aiz beidzamā nespēka A. XX, 655. [luocītavas nuodžergzd smagā darbā N. - Peb. krītuot kāja nuodžergz dējās (beim Verstauchen) Jürg., Vank., Grünh.; smiltis nuodžer̃gzdējās Autz, Grünh.]

Avots: ME II, 782

nùodžergzdêt(iês), [einen schwachen, undeutlichen Laut von sich geben Jürg., N. - Schwanb., Kursiten]: līdz krūtis nuodžergzdēsies aiz beidzamā nespēka A. XX, 655. [luocītavas nuodžergzd smagā darbā N. - Peb. krītuot kāja nuodžergz dējās (beim Verstauchen) Jürg., Vank., Grünh.; smiltis nuodžer̃gzdējās Autz, Grünh.]

Avots: ME II, 782

[I nùoērsinât,

1) "?": lampa vidū, kâ balti nuoērsināts ezis Duomas III, 50;

[2) nùoersinât "nuokaitinât(kādu cilvē̦ku)" Kursiten].

Avots: ME II, 782

II nùogurgt [od. nùogurdzêt Degunen, Perfektivform zu gurdzêt]: tad nuogurdz [Neu - Bilskenshof] tumši smiekli Bārda Stari II, 732. [sniegs nuogur̂dza (Lis., Bauske) od. nuogur̂dzēja zem kājām Jürg. akmens iekrita ūdenī, ka nuogurdzēja vien; ūdens ietecēja ve̦dē̦rā, ka nuogurdzēja vien Vank., Kursiten. kad purvā min ar kāju, tad apakšā ūdens nuogurdz Bauske od. nuogurst Lub. Fehsen, Meselau, Stomersee. zīda vate nuogurdz, kad tuo saspiež Tuckum.]

Avots: ME II, 789

I nùoîgt,

[1) = saîgt MSil., Kursiten; "nuobē̦dāties" Plm.;

2) sich abquälen, müde werden, schaflos die Zeit verbringen
N. - Peb.]: mana acs ir nuoīguse Psalm 6. 8. [ja cilvēks nav gulējis, tad saka, ka viņš nuolīdzis N. - Peb.; ohne ernste Beschäftigung weilen müssen": šķūtnieki nuoîga visu dienu Vank.]

Avots: ME II, 790, 791

nùokārnît,

1) ["piemē̦tāt" Karkel; wühlend od. scharrend besudeln
Kursiten, Ermas, Nerft]: ja neturēsi acis vaļā, tad jau tevi nuokārnīs apkārt un apkārt De̦glavas Rīga I, 24. [nuokārnījis visu siênu dubļiem Lennew. kurmis nuokārnījis pļavu N. - Peb.;

2) wühlend od. scharrend (auch: schleuderd) herunterschaffen:
nenuokārni zemē drēbes! Neu - Wohlfahrt, Burtn. nuokārnījis visu sìenu nuo kūtsaugšas Alswig, Ermes, Lennew.;

3) "absäubern"
Naud., Kalleten, Preekuln, Grünh., Autz: jānuokārna aitu zarnas Grünwald;

4) "die Sahne abnehmen"(?)
Vank.;

5) "nuoārdīt, nuoplēst"
Ipiķi: vē̦tra nuokārnīja jumtu Nötk.; "nuojaukt" Neu- Wohlfahrt, Plm., Drobbusch, Meselau. Refl. - tiês, sich mit Mist besudeln Nerft. - Subst. nùokārnĩjums "ein von Hümpeln, Baumstümpfen und Steinen gereinigter Platz" Pabbasch.]

Avots: ME II, 796

[nùoķẽ̦pât,

1) sich mit Schmutz bedecken
Salis;

2) (mit schmutzeigen Füssen od. Händen) besulden:
netīriem pirkstiem nuoķē̦pājis baltuo galdautu Lennew., Degunen, Segew., Sermus, Nitau, Sessw., Behnen, Ermes, Plm., Lis., Selsau, Sauken, Ringmundshof, Kursiten, Autz, Serben, Siuxt, Lesten, Ekau, Stenden, Grünwald, Laud., Drobbusch, Lös., Ipiķi, Grünh., Ruhental, Salgaln, Burtn. ar māliem nuoķē̦pāju pirkstus N. - Peb., Jürg.;

3) verwirren:
jauns pļāvējs nuoķē̦pā labību Jürg.;

4) verleumden:
n. savus kaimiņus Luttringen;

5) verderben
(tr.): aude̦klu nuoķē̦pās vien Neu - Wohlfahrt; kādu darbu nuoķē̦pājis ir tas, kas tuo iesācis, bet nav pabeidzis Neu - Bilskenshof;

6) von oben abnehmen:
n. pienu, krējumu nuo virsas C.; "schnell aufessen" Breslau. Refl. - tiês,

1) sich besulden
Nötk.;

2) eine Zeitlang trödelnd nichts Gescheites zustande bringen:
ve̦se̦lu stundu nuoķē̦pājuos, bet nekā nepadarīju Jürg.]

Avots: ME II, 806

nùoķept, intr., beklebt sein, sich beklecksen: sapnnis vis˙gaŗām nuoķepis asinīm JR. III, 78. [apģē̦rbs ar netīrumiem nuoķepis Kursiten.]

Avots: ME II, 805

[nùokļemêt Etn. I, 33 (aus Lenši), = nùoklēpêt: mieži tâ nuokļemējuši; nezin, kâ tuos varēs nuopļaut; "sich mit dickem Schleim beziehen" Kursiten.]

Avots: ME II, 799

nùokle̦ruôt, [eine Zeitlang umherirrend erfolgolos warten od. nichts erreichen: visu dienu nuokle̦ruoju, bet draugu nesatiku Jürg. Plm., Grünh.] vai lai nuokle̦ruojam laiku? Latv.; ["ohne eine ernstliche Arbeit vertrödeln" Wilzen: tas visu mūžu nuokle̦ruojis Grünwald "schwatzend und ohne Arbeit sich umhertreiben (in Behnen so auch das Reflexiv - tiês); abirren": n. nuo ceļa Kursiten].

Avots: ME II, 798

nùokŗaũpt [Nigr., Lautb., Kursiten, Gudenieki, nùokraupt Behnen], = nuokŗupt: [ruokas nuokŗaupušas].

Avots: ME II, 803

nùokrūzât,

[1) sich kräuseln, faltig werden
Kursiten]: sireiņiem ļauj siltâ vietâ dienas divas pastāvēt un nuokrūzāt Konv. ² 3812; [Swehthof;

2) "verkümern nicht in die Höhe wachsen":
labība nuokrūzā Erlaa].

Avots: ME II, 802, 803

nùolempêt,

[1) "nuolamāt, nuogānīt" Naud.;

2) nùolem̃pêt (= nuoslinkuot) darbu Autz, Grünh.; "nuolaisties" Plm., Kursiten];

3) "стащиться" Spr.;

[4) "nùopê̦dât" Mar., Serben;

5) "aufessen"
(mit m̃) Ringmundshof; "unschön aufessen" Sessw. Refl. - tiês,

1) verlumpen, verarmen, die Ohren hängen lassen:
es neduomāju, ka tu nuolempēsies un nevarēsi izpirkt pudeli alus Jürg.;

2) "in der Arbeit lässig werden"
(mit "em̃" ) Autz; "nuolaisties (izskatā un darbā)" Preekuln.]

Avots: ME II, 809

[nùoļe̦ñgât,

1) "sich langsam herunterbewegen":
zaķis nuoļe̦ngāja nuo kalna Vank.;

2) "schlaff
(ļe̦ngans) machen" Kursiten; "schlaff hingehen" Sauken;

3) heruntermachen
(Naud.), entehren: tādas bābas spējīgas aprunāt un nuoļe̦ngāt katru guodīgu cilvē̦ku Erlaa, Laud., Lüdera, Jürg.;

4) faulenzend (die Zeit) verbringen
Ruj., Plm.: ar dakšām ruokā visu cēlienu nuoļe̦ngājis.] Refl. -tiês,

1) [eine Weile sich schlaff bewegen]:
Jānis sakustas tâ, ka visi luocekļi nuoļe̦ñgājas [Nigr.;

2) "nuolaisties" Lautb.].

Avots: ME II, 814

[nùoluncît,

1) durchprügeln
(nuopērt) Wark., Jürg.;

2) eine Zeitlang wedelnd bewegen:
suns nuoluncīja asti un iegāja krūmuos Jürg.;

3) "nuomušīt" N. - Peb.;

4) "gierig auffressen"
Dreylingshof, Neu - Bilskenshof, Serben, Segew., Mitau, Peb.: kaķis nuoluncīja peli N. - Peb., Nötk. Refl. - tiês,

1) sich schlängelnd weggehen:
čūska nuoluncījās N. - Peb.;

2) "sich anstellen, als ob man viel arbeite, in Wirklicheit aber beinahe nichts zustande bringen":
visu dienu nuoluncījies, bet ne˙kā nepadarījis Naud., Grünwald; hier und in Kursiten werde ähnlich auch die aktive From (mit trans. Bed.) gebraucht: nuoluncījis visu dienu;

3) "sich einzuschmeicheln versuchen".]

Avots: ME II, 813

[nùopēkstêt, die Federn verlieren (von Vögeln) Wid.; "nùovājêt" Kursiten.]

Avots: ME II, 828

[IV nùopicinât "nùopērt": n. pirtī ar sluotu Kursiten; wohl zu nùopicinât II.]

Avots: ME II, 828

[nùopiņčuôt "verknoten (same̦zgluot)" Kursiten.]

Avots: ME II, 829

[nùoplaudêt,

1) "напурить" Wid. (vgl. nuoplaust);

2) (mit aû ² ) überschwemmen:
kaimiņš nuoplaudējis manus tīrumus Salis;

3) "nuosutināt": n. ruoku karstā ūdenī Bers., Vank. ("abbrühen"), Kursiten, (mit aû ² ") Mitau (= nuoplaucêt), Segew., Sermus, Serben, ("mit aũ") Grünh., Autz, Mesoten.]

Avots: ME II, 830

nùoplàukums, das Abgebrühtsein, eine abgebrühte Stelle am Körper [Bers., Vank., Mitau, Kursiten, Vīt., Lös., Salgalnl.

Avots: ME II, 830

nùoplēmêt,

1) [sich überziehen?]:
viņai gaiduot nuoplēm visas acis. acis nuoplēmējušas gaiduot Kaugershof;

[2) verglimmen Gramsden;

3) "sich mit einem Häutchen bedecken (von Flüssigkeiten)"
Kursiten;

4) "sich lagern (vom Getreide)":
labība nuoplēmējusi N.-Peb.]

Avots: ME II, 830

nùoplusnêt,

1) [sich ablösen (von der Haut), die Haut verlieren:
ruokas nuoplusnē Gold., Rönnenl; nuoplusnējusi piere Līg. Jē̦k. Vēr. II, 837;

[2) "nùoplîst" Kursiten, Ar., Vank.: nuoplusnējis cilvē̦ks, nuoplusnējusi māja;"pārklāties plusnām" Dickeln.]

Avots: ME II, 832

[II nuoraki "nùorakumi": rāceņu laukā nuoraki vien palikuši Ar.; "abgegrabene Erde (von einer Kartoffelgrube)" Kursiten.]

Avots: ME II, 836

nùorast,

1) tr., angewöhnen:
tas man nuorasts darbs Ahs. n. RKr. XVII, 42;

[2) gewohnt und abgehärtet werden:
e̦smu pret salu nuoradis Luttringen. mugura nuoradusi; ne˙maz vairs nesāp Gramsden. kas nav nuoradis maisus nest, tas nevar nešanu ilgi izturēt Vīt., Sessau, Kursiten;

3) sich entwöhnen
LKVv., Wid.: pa˙visam nuo darba nuoradis Vank., Wolgunt, Dickeln, Ar., Pampeln, Alschw.].

Avots: ME II, 837

nuorātni,

1) Bibernell
L., nuõrãtņu zâle, pimpinella Karls.;

[2) nuorātņi
"kas nuorāti (durchgescholten)" Ar.; "stille Kinder, die keinen Widerstand leisten" Kursiten.]

Avots: ME II, 838

[nuoraujas,

1) "Abbruch"
L.; "die vom Hecheln des Flachses nachbleibende Hede" Selsau;

2) "das Schnucken"
Kursiten.]

Avots: ME II, 837

[nùoremt,

1) "?": miegs šuonakt cilvē̦kus nuorems Ve̦cā dziesmu grām.;

2) "nùorem̃t, stützen
(perfektiv)" Kalleten;

3) "nuorimt"(??) Kursiten, Warkl.]

Avots: ME II, 838

nùoruocît,

1) [die Hand reichend begrüssen
Vīt.]: znuots ve̦cuo nuoruocīja [schüttelte sich begrüssend dem Alten die Hand?] MWM. VI, 835. ve̦cais šuo ilgāk nuoruocīja VIII, 411. [aizgāja labs brītiņš, kamē̦r visus nuoruocīja Vīt.;

2) "(den aufgestreiften Ärmel) zurückstreifen"
Sessw., Selsau, Druw., Lös., ("mit uõ") Pampeln, (mit uô ² ) Alt-Rahden, Kursiten;

3) "mit den Händen (etwas) vollziehen, tun":
tuo auzu gabaliņu nuoruocījām (ar ruokas izkapti nuopļāvān:) īsā laikā Dickeln, Bers. nuoruocīt me̦tus nuo šķē̦rskuokiem, mit den Händen abwinden N.-Peb.; "mit der Hand abschneiden" Bers.]

Avots: ME II, 842

[II nuorums "mauriņš"(?): luopi ganās pa nuorumu Kursiten; vgl. nuõra.]

Avots: ME II, 841

[I nuoskaujš "abgünstig" L.; "skaudīgs; böses anwünschend" Kursiten.]

Avots: ME II, 848

nùošķuôbît, abrasieren [?] Spr.; [nùošķuôbît ("abpflücken") pupas Widdrisch, Ronneb.; = (uz vairāk pusēm) nuošķiebt" Grünwald, MSil. (mit uô ² ): zābakiem nuošķuôbīti2 papēži Salis, N.-Peb., Sessw., Dickeln, Druw., Laud., Prl., Drobbusch, Meselau, Stomersee, Golg., Kursiten, Mitau, Autz, Grünh.; n. ce̦puri Ermes; verziehen (das Gesicht od. die Lippen) Kalleten, Kokn., Jürg., Ermes: saņēmis naudu, tas nuošķuobīja lūpas, bet neteica ne vārda Sessw., Lös., Druw., N.-Schwanb. - Refl. -tiês, = nùošķiebtiês 1: tuornis nuošķuôbījies uz vienu pusi PS., Dickeln. papēži nuošķuobijušies Salis].

Avots: ME II, 867

nuõskreja,

1) [MSil., der Abfluss Grünwald]:
ūdens nuoskrejas ruobeža Konv. ² 1414. ūdens nuoskrejas nuošķirtne 1081; (nuôskrēja ² Siuxt, Sessau, Swehthof, Grünh., Autz, nùoskreja Serben, Sessw., ein Abzugsgraben;

2) "vom Wasser zusammengetragener Sand":
pļavā nuo pavasara paliem palikusi nuoskreja Sessw., Golg., Lös.;

3) "das Flugbrett am Bienenstock"
Tirsen, Fehgen;

4) "das Flugloch am Schwalbennest"
Rugāji;

5) "skraidule" Kursiten].

Avots: ME II, 849

nùoskrìet [li. nuskriẽti "mit dem Zirkel eine Kreisfläche abreissen"],

1) intr., hinlaufen, weglaufen, hinab-, herablaufen, verlaufen, abfliessen:
nuoskriet uz mežu, nuo kalna. tuo dzirduot, viņam nuoskrēja za jš gar acim. (es nevaru ni˙kur nuoskriet Pas. II, 72.] putni nuo zariem nuoskrien Dan. 4, 1 l. vai ūdeņi jau nuoskrējuši nuo zemes virsus? I Mos. 8, 8;

2) überströmt werden:
man nuoskrēja brūni svārki... asinīm BW. 34043, 11;

3) tr., ablaufen, eine Strecke laufend zuīücklegen: es nuoskrēju divi verstes vienā skriešanā;

4) abjagen, abrennen:
nuoskrej tē̦va kumeliņu BW. 12965, 1. zirgs nuoskriets putās Etn. II, 33;

5) im Laufen übertreffen, überholen:
tu jau nevari manu divi gadu ve̦cuo brāli nuoskriet LP. VI, 376. Refl. -tiês,

1) verlaufen:
nuolēmu nuogaidīt, kamē̦r ūdeņi nuoskrienas Latv.;

2) Gberströmt werden:
vīrs nuoskrējies ar asinīm Degl.;

3) sich ablaufen, sich die Beine ablaufen:
nuoskrējies kâ suns. man ve̦cam cilvē̦kam ik˙dienas jānuoskrienas A. XIII, 41;

4) um die Wette laufen:
iesim uz nuoskriešanuos! Kursiten.

Avots: ME II, 849

[nùošļampât,

1) "vertrödeln":
n. visu dienu MSil.;

2) in der Nässe, im Kot abtragen:
n. zābakus Autz, Luttringen, Sessw., Bers., Tirsen, Fest., Lös., Lis., Selsau, Stomersee, Jürg.;

3) "nuobrist (zâli, labību)" Vank.;

4) "lempīgi padarīt" Kursiten;

5) begiessen
Grünh.,Segew. Refl. -tiês, sich (in der Nässe) beschmutzen Jürg., Gramsden (in Gramsden dafür auch nùošļamparêtiês).]

Avots: ME II,

nùoslaũkšķêt, nùoslaũkšêt, intr.,

1) einen knallenden, knarrenden Schall von sich geben:
pievē̦rtās durvis nuoslaukš Duomas II, 1023;

[2) nùoslaukšķêt "begiessen"
Kursiten.)

Avots: ME II, 851

nuôšļaûtiês ² [Alt-Rahden, Pabbasch, nùošlaũtiês (sic!) Arrasch "sich nachlässig hinlegen" Mahlup]: ve̦cais nuošļāvās blakām savam dē̦lam Purap. [guovs nuošļāvusies (= nuogulusies uz sāniem) Alt-Rahden, Kursiten. In Bauske sei nuošļaûties ² gleichbed. mit nuostaipīties.]

Avots: ME II, 868

nuôslem̂p(ê)tiês ² , [im Tau od. Regen nass und müde werden Lös., Golg., Meselau, Jürg.]: nuoslempies dažu dienu kâ nabags! A. XX, 641. [sēņuotāji pārnāca nuo slempējušies Jürg.; nùoslempêtiês "nuobristies, nuotašķīties" Vīt., Kursiten, Selsau, Erlaa, Lis., Mar. (mit êm ² ), Sessw., ("mit em̃") Mitau, Peb., Wolgunt, Grünh., Autz; nùoslemptiês˙bez darba nuovandīties" Bers. Auch aktiv: nùo slem̃pêt, eine Zeitlang faulenzend sich umhertreiben Jürg.]

Avots: ME II, 852

nuôslem̂p(ê)tiês ² , [im Tau od. Regen nass und müde werden Lös., Golg., Meselau, Jürg.]: nuoslempies dažu dienu kâ nabags! A. XX, 641. [sēņuotāji pārnāca nuo slempējušies Jürg.; nùoslempêtiês "nuobristies, nuotašķīties" Vīt., Kursiten, Selsau, Erlaa, Lis., Mar. (mit êm ² ), Sessw., ("mit em̃") Mitau, Peb., Wolgunt, Grünh., Autz; nùoslemptiês˙bez darba nuovandīties" Bers. Auch aktiv: nùo slem̃pêt, eine Zeitlang faulenzend sich umhertreiben Jürg.]

Avots: ME II, 852

nùošļer̃pêt [Sessau, Mitau, Grünh., Autz, beschmutzenl: dažreiz tâ nuošļerpējis, ka vēmiens nāk De̦glavs Rīga I, 210, [Kursiten (hier auch: "nuobristies").]

Avots: ME II, 868

[nùošļidzinât "mit Wasser begiessen" Kursiten: "sniegu nuotīrīt uz le̦dus kājām"(?) Malta, Makašē̦ni, Rē̦zna.]

Avots: ME II, 868

[nùošļūtêt,

1) "die Füsse am Boden schleppend hingehen"
Grünwald; (eine Weile) mit dem Schlitten fahren: vēl dažas dienas varēs ar ragavām nuošļūtēt N.-Peb. tas nuošļũtēja gan man garām Salgaln;

2) tragend (Kleider) beschmutzen:
tâ nuošļũtējis drēbes, ka kauns skatīties Jürg.;

3) streichend od. fahrend glätten
Kursiten, Autz, Grünh.: ziemā ceļš ar ve̦zumiem nuošļūtē̦ts spīdīgi gluds Lennew., Nötk.; ceļi tâ nuošļũtē̦ti, ka plika zeme Naud.;

4) "nuobrist (pļavu, labību)" Vank., Vīt.]

Avots: ME II, 869

nùošmàukt,

1) intr., weg-, hineilen, herab-, hinabeilen:
viņš nuošmauca nuo klēts augšas;

2) tr., abziehen
[Kursiten]: zemē gulēja jē̦ra āda, tikkuo kâ nuošmaukta Lapsk. nuošmaũkt lapas, mizu kuokam, ādu nuo astes Dunika;

3) betrügen:
žīds nuošmaũca čigānu Dunika; abstibitzen, trügerisch entwenden Salis, Neu-Wohlfahrt, Mesoten. Refl. -tiês Dunika, = nùosmukt.]

Avots: ME II, 869

nùošņiekt,

1) "?": ja viens nuošņiecis ruoku, tad tas tūlīt nuolēcis nuo zirga Dok. A.;

[2) abschneiden (ein Stück Brot vom Brotlaib)
Mahlup: nuošņiec man ar gabalu maizes! Vank.; "abschneiden, abhauen" Kursiten.]

Avots: ME II, 870

[nuostē̦kāt,

1) abbrechen
(?) Für. I, unter ē̦ka;

2) ("mit ê̦ ² ") "durchprügetn":
n. bē̦rnu par nedarbiem Gr.-Essern, Kursiten, (mit ẽ̦) Pampeln, Nigr.)

Avots: ME II, 859

[nuostît(iês) "niezuot kasīties" (??) Kursiten; nuostitiês (?) "stuostīties" Bers.]

Avots: ME II, 860

[nuostît(iês) "niezuot kasīties" (??) Kursiten; nuostitiês (?) "stuostīties" Bers.]

Avots: ME II, 860

[II nùostravêt "durchschelten" Vank., Kursiten.]

Avots: ME II, 860

nuosvaida,

1) [Abhang?]:
tiltiņam abās malās izrautas dziļas nuosvaldas, kurās ve̦zums iegrimst līdz rumbām Duomas IV, 450. nāca nuosvaida, un viena puiša ve̦zums apkārt gan! MWM. VIII, 247; [nuõsvaida, eine abschüssige Stelle auf einem schneeverwehten Weg Wolmarshof, Ermes; eine schiefe, glatte Stelle auf der Schlittenbahn Jürg., Neu-Wohlfahrt, (mit "ùo") Serbigal;

2) "ein Liederlicher, der seine Sachen verstreut"
Kursiten;

3) "etwas Unbrauchbares":
tā jau tāda nuosvaida N.-Schwanb.].

Avots: ME II, 863

nùosvèikt,

1) ["beglückwünschen"
Ar.; eifrig rühmen Lis.]: abas mātes nuosveica un nuoslavēja viņa gudrību Dok. A.;

2) ["sich beklagen über"
Lis.]: "skāde, ka plinte nav pielādē̦ta!" krusttē̦vs nuosveica MWM. VI, 29. [kaimiņienei izsaluši kartupeļi, viņa nuosveica vien Lis. vai, kâ viņš nu nuosveica (dich beneidend) par tevi Druw., N.-Schwanb. čigāni mani tâ piemānīja, ka nuosveicu(ôs) ("= nuosaucuos") vien Golg.;-

3) "viel Schlechtes (über andere) erzählen"
Tirsen u. a.;

4) "(einem Weggehenden) Böses nachrufen":
viņš pakaļ vien nuosveica N.-Schwanb.;

5) "apsveikt" Kursiten.) Refl. -tiês,

1) [sich verwundern
Lis.]: ļaudis nevarēja nuosveikties un nuobītnēties par tādiem brīnuma darbiem Aps.;

[2) "sich begrüssen"
Bers.).

Avots: ME II, 863, 864

nùošvībinât,

[1) nùošvibināt MSil., eine Weile hin- und herschwingen]:
Dārcis nuošvībināja asti Saul., [Tirsen, Druw., Schwanb., Erlaa, Schujen, N.-Peb., (mit ĩ) Serben, (mit ĩ Selsau, Sessw., Lös. u. a.; n. rīksti MSil., Mahlup, Dricē̦ni;

2) "auslöschen
(trans.)": n. uguni Selsau;

3) "nuokavēt, nuovilcināt" Kursiten. Refl. -tiês, eine Weile sich hin- und herschwingen.]

Avots: ME II, 871

nùotalkšêtiês [Malta "nuoklaudzêtiês" Kursiten]: kāzinieki aizbraukuši; nuotalkšējās vien MWM. II, 418; [in Dickeln, Fest. und Neu-Wohlfahrt bezeichneman mit nùotalkšêt(iês) den unreinen Ton von geschlagenem Metall, besonders von Glocken.]

Avots: ME II, 871

[I nùotemêt Kursiten "nuotēmêt 2, nuomērķēt, pielāguot".]

Avots: ME II, 873

[II nùotē̦rpât "nuoiet" Kursiten.]

Avots: ME II, 874

nùotīdât,

[1) verhören, einem Verhör unterziehen
Kursiten];

2) "?":"bet pag!"jaunākā māsa nuotīdā LP. VĮ, 341.

Avots: ME II, 875

nùotraišķît,

1) [wohl gleichbed. mit nùotraišķit 2]: kāpuosti pa˙galam nuotraišķīti Plūd. III, 78;

[2) beschmutzen
Kursiten, Vīt., Grünh., Druw., Bers., Kokn., Kalz., N.-Peb., Schwanb., Sessw., (auch: nùotraikšķît) Kerstenbehm, Alswig, (mit aî) Mar., Serben, Peb., Lös., Mitau; "besprengen, bestreuen" (mit aĩ) Bauske, Salgaln: n. visas malas asinīm; n. ceļu ar sienu; nuotraîšķît quetschend beschmutzen) galdu ar nogām Kl., Infl.;

3) heruntersclagen:
n. ābuolu nuo kuoka Peb., Serben, Segewold, Selsau;

4) vergeuden:
nuotraĩšķît visu naudu Bauske].

Avots: ME II, 876

nùotraustiês,

1) [mühsam und schwerfällig heruntersteigen
Vīt., Vank., Jürg.]: žīds lēni nuotrausās nuo bukas Purap. viņš nuotrausās nuo lāvas B. Vēstn., [(mit àu) Serben, Peb., Lös., Selsau;

2) "nuotīrīties"(?) Kursiten.]

Avots: ME II, 876, 877

nùotrikt,

1) "?": miļņam kucīte nuotrikuse BW. 8076;

[2) "nuolēkt" (?) Kursitenl.

Avots: ME II, 877

nùots ² , arm: nuots cilvē̦ks, ein Habenichts [Alswig, Mar., Kursiten.]

Avots: ME II, 878

nuotūlis,

1) "?"Duomas III, 778;

[2) "ermüdet"
(?) Bers.; "nuolaidies, nuolempējies cilvē̦ks" Kursiten].

Avots: ME II, 879

[II nuovaļas "washerunterrollt (intr.)"(?) Kursiten.]

Avots: ME II, 882

[nuovaļnieks "vaļinieks, iebūvietis" Kursiten, Peb., Serben.]

Avots: ME II, 882

nùovantaruôtiês,

1) = nuovantarêtiês: skuķis palēcās aiz prieka, ka grīda salīguojās un piena puodi nuovantaruojās Jaun. dr. 1902;

[2) = nùovantarāties Neu-Wohlfahrt, Grünwald (auch in der aktiven Form);

3) "sich eine Zeitlang ohne Arbeit herumtreiben"
Kursiten, ("mit añ") Autz, Grünh., Segew.; "sich ohne Erfolg abmühen" Lis.]

Avots: ME II, 883

nùovāvuluôt,

1) [nùovãvuļuôt, eine Zeitlang aus Langeweile schreien, schwatzen
(auch Warkl., Vank.), lallen; laut und undeutlich sprechen Welonen, Kārsava, Jürg.]: tâ kalpi nuovāvuluoja Dok. A. (gans tālumā kuo nuovāvuļuoja. bet nevarējām ne˙kuo saprast Jürg. piedzē̦rušais nuovāvuļuoja cauru nakti Golg.;

2) nùovāvuļuôt "nuobrēcināt, nuoraudināt" Kursiten;

3) nùovāvuļuôt "nuogausties" N.-Peb.]

Avots: ME II, 884

nùoviñnet, tr.,

1) abgewinnen:
viņš nuo kaimiņa nuovinnēja daudz naudas;

2) besiegen.
nuoviņš, homunculus Mag. XIII, 2, 48; ["ein täppischer, altmodischer Mensch" Kursiten. - Zu apr. nowis "Leib"?]

Avots: ME II, 887

[nùovīpsnât Gramsden, Lennew.], nùovīpsnêt,

1) [= nùovipsnât]: viņš irōniski nuovīpsnēja Duomas I, 685, (Kursiten, Domopol, Lis., Bers., (mit "ĩ") Behnen, nuovīpsnāja Mesoten;

2) nùovīpsnêt, nùovīpsnuôt "einen Pfiff von sich geben"
Kerstenbehm; vgl. nùovipsnât.]

Avots: ME II, 888

[nùovirmuôt,

1) ein wenig sprudeln od. brodeln:
viegli vilnīši nuovir̂muo ² (Bauske) uz visām pusēm J. Krūminš Uciņa brīnumdienās 67. ūdens drusku nuovirmuoja, bet palika neuzvārījies Dickeln, Lennew., Grünwald;

2) "nuozibêt" Mitau, ("mit ir̃") Autz, Grünh.;

3) "nuokustêtiês" Kursiten; vom Luftvibrieren an einem heissen Tag
(mit "ir̃") Widdrisch.]

Avots: ME II, 887

nùožabît, tr., abmurksen, umbringen Selg. n. Etn. IV, 161, Kursiten [hier auch: nùožebît].

Avots: ME II, 893

[nuozē̦las Kursiten "Unkraut"(?).]

Avots: ME II, 890

nùozeldinât,

[1) (mit Nesseln) versengen
Gramsden, Pampeln, Kursiten, Bauske]: raganas Jāņu nakti skrejuot apkārt basām kājām un kailu galvu, baidīdamās, ka kājas nesaduŗ, ruokas un ģīmi nenuozeldina Etn. IV, 71. [nātrēs nuozeldināju ruoku Sessau, Neu-Bergfried ("mit el˜"), Lennew., Grünwald; ("mit elˆ ² ") Mesoten;

2) durchprügeln:
n. muguru Grünwald.]

Avots: ME II, 890

nùožīkstêt "?": korģis nuožīkst tam gar ausīm MWM., VIII, 492; ["nuočīkstēt" Kursiten: jaunām pastalām auklas cauri ve̦lkuot āda nuožīkst Drobbusch; erdröhnen: kuoks nuogāzās, ka nuožīkstēja vien N.-Peb., Bauske].

Avots: ME II, 894

nùožilît,

1) "?": es uzrāpuos līdz atvasām un nuožilīju [zu n. 4?] Jauns.;

[2) "nuokaut" (verächtlich) Vank., Jauns.;

3) "unordentlich wetzen (ein Messer)"
Jauns.;

4) mit stumpfem Messer uneben abschneiden
Mesoten, Gramsden, Siuxt, Erlaa, Kaiz., Autz, Grünh., Grünw.;

5) "ablecken"
(?) Kursiten.]

Avots: ME II, 893, 894

nùožirbt,

1) erstarren, ohnmächtig werden
Mag. IV, 2, 131, [("mit ir̂") Serben, Peb., Sessw., Lös.: viņš gan˙drīz nuo bailēm nuožirba; acis nuožirbst skatuoties ilgi uz vienu vietu, lasuot grāmatu vai strādājuot smalku darbu Sessw., Laud., Lös., Druw.; "apreibt" Sessw.; "sterben" Vīt.;

2) "nùotirpt": sēžuot nùožirba ² kājas Mar.;

3) "von einer Ohnmacht erwachen"
Kerstenbehm;

4) "nuovārgt, nuoliesēt" Kursiten].

Avots: ME II, 894

nuõzis [Talsen n. U.], nuõza,

1) die Heu-, Stroh-, Kafftrage
Kand., [Autz, Wandsen], Gold., Tuckum: nuozis [Kursiten, Alschw., nuõžis Wirginalen] izpīts nuo grīztēm; iegriež pakulas kažuos un savij saites pa divām kuopā; tādas grīztes iepin rūtītēm starp divām līkstēm; nuozī ne̦s salmus un pe̦lus RKr. XVII, 34; Etn: I, 138; Bl. H. 130. piedarbā metiens tik tāļu nuomīdīts, ka var nuojemt salmus, kas puisim jāne̦s ar nuozi uz tuvējuo pe̦lūdi Etn. I, 103; [nuõzis"salmu nastä Luttringen;

2) ein Päckchen:
izvilka nuo mēteļa kabatas savīstītu nuozi Janš. Bārenīte 51;

3) nuõžis, ein voller Bauch Wirginalen.]
vgl. nuosis.

Avots: ME II, 891

nùožļebinât,

1) [undeutlich sprechen
Mesoten, Gramsdenl: smagas lūpas miegaini nuožļebināja AU.;

[2) "apvazāt" Kursiten; "nùošļakstinât; besudeln": bē̦rns ē̦duot nuožļebinājis priekšu Segew., Mitau;

3) "mit langen Zähnen essen"
Gramsden, Vīt., Behnen, Kursiten;

4) sabbelnd abbeissen:
n. gruoža galu Autz, Grünh., Neu-Bergfried, Grünwald; sabbelnd begeifern Sessau].

Avots: ME II, 894

nùožvibinât,

1) [=nùošvībinât Kursiten]: pēc katra sitiena zirgs nuožvibina asti Apsk.;

[2) "aufflackern"
Gramsden].

Avots: ME II, 895

nùozvĩguôt [Serben, Peb., Sermus, nùozviguôt Kursiten, = nùozibêt]: gar ziemeļiem nuozvīguo dze̦strains zaigums Duomas I, 1080. [sniegs spuožā saulē nuozvīguo; zivis nuozvīguo ūdenī Lis., Lös., Sessw., Golg., Lemburg, Meselau.]

Avots: ME II, 893

[ņurdza Wid., ņur̂dza ² Kursiten, = ņurdzeklis.]

Avots: ME II, 906

pacē̦ruôt, ein wenig zappeln: lai bē̦rns pacē̦ruo pa zemi - viņam jau apnīk ruokās Kursiten.

Avots: ME III, 12

pate̦kas,

1) das Dünnbier
[Wessen]: kad alus izbrūvē̦ts, tad uz palikušām drabiņām uzlej ūdeni un laiž tuo cauri kâ alu Kand., Kursiten, Luttr., Nigr., Mar. māsiņa brāļam pate̦kas nesa, tautām taupīja alutiņa BW. 19718;

2) der Regen:
nakti jau atkal būs pate̦kas Kav. Vgl. patakas.

Avots: ME III, 120

I pe̦rulis "ein Schwätzer" Kursiten.

Avots: ME III, 202

pìeļurbuôtiês, pìeļurbâties, sich ansaufen: tas jau nevar uz kājām nuostāvet, kâ pieļurbājies Kursiten. puisis tâ pieļurbājies, ka ne paiet nevar, streipuļuo vien Naud.

Avots: ME III, 270

piẽns (li. píenas), Demin. piẽniņš, piẽnutiņš BW. 32419 var., die Milch: Sprw. piena kâ jūŗa. piens kâ akna. tik putna piena trūkst od. putna piena vien trūkst (gesagt von einem, der sich sehr reich dünkt). tam vēl piens nuo lūpam nav nuožuvis od. tam vēl mātes piens aiz lūpas (von einem Gelbschnabel). guovīm piens raguos iet (die Milch wird weniger). saīdzis, kâ sagājis piens, katliņā piededzināts A. v. J. 1892, S. 256, guovs tikai trešuo pienu Saul. III, 85, die Kuh ist zum drittenmal milchend geworden (in Salis dafür: trešā pienā). (guovs) gaŗāku pienu, länger milchend Degl. Ve̦c. pilskungs 55, īsu pienu, kurze Zeit milchend Golg. - biezs piens od. biezpiens, Quark; jauns piens Etn. I, 68, Beestmilch; kaņepjupiens, in Lis. kaņuppiens, eine flüssige Speise aus ungeröstetem Hanf; ķē̦rnas p. Kursiten, ķē̦rnu p. U., ķērnes p. Mazvērs. Luopkuopība III, 77, die Buttermilch; kupināts p., dicke, gekäste Milch U.; putna od. putnu p., Vogelmilch; raganu p., vermeintlich von Hexen in Viehställen und auf der Erde verschüttete Milch Etn. III, 44. rūdzis p. od. rūgušpiẽns, skābs p., gegorene, saure Milch; salds p., frische, süsse Milch. sveķu p. Schwanb., Bers., Kosenhof, Beestmilch; vēršu od. vērša piens, der Schaum, der sich beim Aufkochen der Milch bildet Mag. XIII, 2, 54, Lis., Bers.; vilka piens, euphcrbia Antrop. II, 39. piena sulas, Molken. piena ziediņi, die in gekochter Milch übrig bleibenden Milchkügelchen, wenn das Beste abgenommen worden U. piena māte, eine gute Milchkuh U. piena drudzis "slimība, kuŗu dabū dažas mātes 3 dienas pēc dzemdēšanas" Etn. II, 165. piena zuobs Kaudz. M. 318, der Milchzahn. piena puika,

a) ein Gelbschnabel:
vai nu katrs piena puika tūliņ precinieks? MWM. VII, 805;

b) einer, der lauter gute Tage gehabt
U. - piena dadzīši, Gänsedistel (sonchus oleraceus L.) RKr. II, 78; piena puķītes, platanthera bifolia Rich. Etn. I, 30; piena zâle, lathraea squamaria Kokn. n. KKr. III, 70. piena putns, ein Vogel Ramāns. pieni Lis., = piẽņi. Zu npers. pīnū "saure Milch", av. paēman- "Muttermilch", payah-, ai. payaḥ "Milch", li. papíjusi kárvė "eine Kuh, die beim Melken die Milch nicht mehr zurückhält", pýdyti "zum Milchgeben reizen", ai. páyatē "strotzt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb.II, 73f.

Avots: ME III, 276, 277

pĩlẽģiS Frauenb., Kursiten Ahs., pĩlēģis Gr.-Essern, pĩlēģis Pampeln, pīlẽģis Schwarden, pīlēģis Satingen, Gold., Matk., pīleģis Schrunden, pīleģis JK. VI, 29, Ranken, Lautb., = pīlādzis: Jāņa pīleģis - Jāņa vakarā griezts Br. 446.

Avots: ME III, 232

pincenieks, der Zauberer Kursiten, Für. I.

Avots: ME III, 218

I piñkât, -ãju, verwühlen, zottig machen Bers., Gr.-Würzau, Sessw., Selsau, Selg., Los., Kursiten, N.-Peb. Refl. -tiês, sich verwühlen: mati pinkājas C., Jürg., Lis., Spr., Dunika.

Avots: ME III, 220

piñtiķîgs,

1) "gražīgs, tiepīgs, dusmīgs" Peb. u. a.: bēris palicis tik pintiķīgs Jauna Raža IV, 98;

2) "gļē̦vulīgs, mazvērtīgs" Kursiten; "muļķīgs" Selg.;

3) "raudulīgs, izlutināts" Serben, Las., Sessw., Selsau;

4) "ākstīgs" Mar., Serben;

5) "uzpūtīgs" N.-Peb.

Avots: ME III, 221

piziķis,

1) etwas zu Kleines
Schibbenhof, N.-Peb., Wolmarshof: skruoderis uzšuvis man atkal tādus piziķus (piziķa svārkus), ka nevar ne mugurā dabūt Naud.; ein geringer Teil von einem Ganzen: p. (naža gals) sviesta Aahof, A.-Schwanb.;

2) einer, der mit
piziķi bekleidet geht Alksn: Zund.; "ein Weib mit kurzem Rock" Serben, Lemsal; auch ein zu leicht angezogener Mensch (vgl. pisiķis);

3) ein hcherliches Menschlein"
Ekau (vgl. piziks); "ein unbeständiger Mensch von kleinem Wuchs" Kursiten;

4) "niekkalbis" (?) Blankenfeld; "ein leichtfertiger, unzuverlässiger Mensch"
Seppkull.

Avots: ME III, 229

plaĩkšķēt Arrasch, Bauske, -u, -ēju, klatschen, patschen, laut schallen Lennew., Grünwald, Neuenb., (mit aĩ Kursiten: plaikšķ, piemē̦ram, ūdens krizdams nuo augstas vietas; kad šauj, tad plaikšķ Neuhausen; par plaikšķēšanu sauc arī truoksni, kas ceļas situot ar plakanu sitamuo pa plakanu priekšme̦tu. slapjas drēbes staigājuot plaikšķ. lietus piles plaîkšķ ² Zerrauxt.

Avots: ME III, 315

pļe̦dums, ein Schwätzer, unnützer Wortmacher Kursiten, Tals., Tuckum n. U.

Avots: ME III, 368

pleĩsêt "(einen zerrissenen Strick, an den Enden losflechtend,) von neuem zusammenflechten" Kursiten.

Avots: ME III, 334

plēnêt, -u, -ẽju,

1) plẽnêt Jürg., Kursiten, Wandsen, Gr.-Essern, Dunika, Neuenb., Behnen, Bauske, glimmen, schwelen; lodern
Dr.: plē̦nuoša uogle JR. IV, 191. tvīksmains sārtums plēnēja pār sē̦ri skaistuo vaigu Stari II, 197;

2) plẽnêt Grünh., ohne Unterbrechung irgend wohin schauen :
viņš visu rītu plēn uz tuo pusi vai pie luoga un gaida kaut kuo Grünh.;

3) plẽnêt N.-Peb. (prs. plẽnẽju), (unnütz) warten, quienen:
Sprw. plēn un gaida kâ lapsa uz baluožiem Alksnis-Zundulis. dirnē, plēnē kruogā un saldē zirgus Etn. l, 7. Refl. "tiês,

l) "?" : acu priekšā plēnējas tikai nenuoteiktas krāsas A. v. J. 1899, S. 248;

2) sich mit plēnes 1 bedecken Lennew., (mit ẽ) Sessau: uogles izdzisdamas plēnējas.

Avots: ME III, 339

plîtiês Neuenb., C., Arrasch, plîtiês ² Karls., Dond., Līn., Bl., Kandau, Selg., Dunika, Bauske, Ruj., plìties ² Golg., Selsau, Saikava,. Gr.-Buschhof, plĩtiês N.-Peb., plijuôs, gew. plītiês virsū, sich aufdrängen, beharrlich verlangen, fordern: plijas virsū kâ piede̦ga, kâ miegs Laud. ķēniņiene plljās ķēniņam virsū kâ rūgta nāve LP. VI, 832. kruoga papus tuomē̦r neplijas tik karsti virsū Pasaules lāp. 44. viņš man tikām plljās virsū, līdz palienēju vienu rubli Kursiten. neduod pienu dzert, lai plijas, cik grib LP. V, 11. plīties pēc tē̦va mantas, pēc piesuolītās naudas Janš. Vielleicht (nach Petersson PBrB. XXXVIII, 316 f ) zur Wurzel von and. flīt "Eifer", ae. flítan "streiten".

Avots: ME III, 350

prievīte Bers., Meiran, U., Selb., Laud., Bielenstein Holzb. 416, prieve Aus. I, 119, prìevîts Jürg., C., PS., N.-Peb., (neben prieviets) Kaugershof, priẽvîts Kursiten, priêvîts ² Zirolen, prievītiņš Schrunden n. Bielenstein Holzb. 408, priêvits ² Lautb., prievits Nigr. (neben prievîts), plur. prieviti Biel. n. U., priêviêtša Rutzau, Dunika, priêve̦ts ² Iw., prieve̦ts JK. VI, 18, acc. s. prievetiņu Treiland nar. p. № 88, prieve̦ta BW. 25170, 2 (aus Zirau), prieve̦da (Demin. prievedīte) 25170, 1, prievats BW. 7305 (aus Alschw.); 1597, 2 (aus Neuhausen), prieviete, prievietis LP. I, 141, Mar., Aahof, prieviets Lasd., prieviets RKr. XVI. 147, priêviêts ² Līn., plur. prievieti N.-Peb., Gaweesen, Demin. prievietiņa Karls., prievietiņš BW. 7575, 3, priêvīte ² Wandsen, Gr.-Essern, (mit gekürztem i) Widdrisch, priẽvīte Bauske, prìevĩte Arrasch, priêvitis ² Salis, prìevis ² Golg., prievitelis BW. 29323, 10,

1) das Strumpfband, welches von buntem Wollengarn breit geflochten oder in einer eigentümlichen Art gewebt wird
U.; Wickelband für kleine Kinder (priêvīte ² Dond., prieviets Lasd.); Hosenband Dr. (prievīte); ein geflochtenes, buntes Wollband zum Tragen der vācele Bielenstein Holzb. 365 (prievīte); ein schmales, buntes Band überhaupt: prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs. prievītes lietuoja zeķes apsienuot Plutte. nule audi linu dvieļus, nule audi prievitiņus BW. piel. ² 16356.1 ap zeķēm bijuši apsieti sarkani prievieti LP. III, 108. bē̦rna māte apdāvināja dažus māju ļaudis: deva citam cimdus, citam zeķes, citam prievitus BW. I, S. 191. brūtei nuo baznīcas braucuot uz krustceļa jānuome̦t gariem prievieti RKr. VI, 50. apveltīja katru precenieku ar cimdiem, zeķēm un prievietiem BW. III, 1, 42. kāzu rītā brūte... deva katram pa prievitam ebenda 82. zirga luoks bija aptīts ar dvieli un apsiets ar austu prievitu ebenda 84. villaines ar piešūtām prievītēm pie malas Plutte 68. gar kaklu zīda prieviete LP. I, 130. kungs jums atņems... ce̦pures un prievītes (Gebräme) Jesaias 3, 20. smalkajam kārkliņam apzeltīti prievetiņi BW. 33804. - prievieša raksts, das Strumpfbandmuster: balts krekliņš ar raibiem prievieša rakstiem iekantē̦ts De̦glavs Rīga II, 1, 22;

2) prievīši N.-Schwanb., zaķu prievīši Oppek. n. U., zaķa prievietiņas Alswig, = staipekņi, eine Art Schlingpflanzen (wohl der Bärlapp). Wenigstens in der Bed. I zu li. priẽ u. a. (s. prieds) . le. vît. prieve resp. prievis ist woht als das vermeintliche Stammwort zum deminutivisch aussehenden prievīte resp. prievītis gebildet; -ve̦t (> -ve̦d-), woraus weiterhin -vat-, dürfte rein phonetisch hier aus unbetontem -vit- entstanden sein.

Avots: ME III, 399

puķe, verächtl. Demin. puķele, ein Demin. puķiņa BW. 10071, 5, bei Manz. auch puķis, Demin. puķītis,

1) die Blume.
alus puķe, die Berberitze (berberis vulgaris L.) RKr. II, 67; auzu puķe, Kornrade (githago segetum) Konv. ¹ 913; baltā p.,

a) weisse Seerose (nymphaea alba)
Peņģ.;

b) weisse Ackerkamille ( anthemis arvensis
L.) RKr. II, 66, Gr.-Buschhof;

c) anemone nemorosa
Salisb.;

d) Wucherblume (chrysanthemum)
RKr. II, 69; Konv. ¹ 182: baltā puķe (chrysanthemum leucanthemum) de̦r iegriezumam vai iecirtumam Bers. n. Etn. I, 66; brīnuma p., Wunderblume (mirabilis jalappa) Peņģ.; bults puķīte, polygala RKr. XVI, 15; caurā puķe, prunella vulgaris L. Dond. n. RKr. III, 72; dze̦guzes od. dze̦gužu p.,

a) Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 73;

b) Schuppenwurz (lathraea squamaria
L.) RKr. II, 73; Konv˙l 231; Konv. ² 359;

c) Breitkölbchen (platanthera bifolia Rich.)
RKr. II, 75;

d) Knabenkraut (orchis
L.) RKr. lI, 74;

e) primula officinalis Salis; ežu puķe, achillea millefolium L. Dobl. n. RKr. III, 68; Etn. III, 6; ezeļa p., ononis arvensis Konv. ² 2099; gurķu p., Gurkenkraut (borrago officinalis
L.) RKr. I1, 68; Mag. IV, 2, 28; kviešu p., Kornrade (githago segetum Desf.) RKr. III, 70; Konv. ¹ 913; laimes p. (erigeron acer) Konv. ² 241; Māŗas (Maures [fūr Māres ?] Mag. IV, 2, 62) p., Massliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; me̦dus p.,

a) galium verum L. Dond. n. RKr. III, 70;

b) alyssum L. Konv. ² 97; meļu p., Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) RKr. II, 73; mēr,a p., Schafgarbe (achillea millefolium L.) RKr. II, 64, Kursiten; miruoņu p.,

a) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

b) sedum acre L. Wenden n. RKr. III, 72; miežu p., githago segetum Desf . RKr. III, 70; pārceļamā puķe, Quellen Ehrenpreis (veronica beccabunga
L.) RKr. II, 80; Pēter,a p., campanula glomerata L. Lös. n. RKr. III, 69; precnieku p., aster salicifolius Schaller Kokn. n. RKr. III, 69; pur(v)a puķe Ruj., Kand., die Dotterblume; puoļu ķēniņa puķe U. (unter puolis), Glockenblume (campanula glomerata); rasu puķīte, alchemilla vulgaris L. Konv. ² 3368; rāva p., brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) Konv. ¹ 532; rudens p.,

a) Einblatt (parnassia palustris
L.) Mag. IV, 2, 38; 80; Konv. ² 3168;

b) aster salicifolius Schaller
Dobl. n. RKr. III, 69; rudzu p., centaurea cyanus Mag. IV, 2, 60, Etn. IV, 1; salaku p., Kuhschelle, Küchenschelle (anemone pulsatilla L.) RKr. II, 66; saules p., Sonnenblume (helianthus annus L.) RKr. II, 72; sviesta p. A. v. J. 1899, S. 98, trollius europaeus PS., Arrasch; tītaru p., Schafgarbe (achillea millefolium) Etn. III, 6; uguns p., scharfer Hahnenfuss (ranunculus acer L.) Konv˙l 532; Etn. II, 135; vīķu p., githago segetum Desf. Fest. n. RKr. III, 70; vīna puķīte, Schattenblume (majanthemum bifolium D. C.) RKr. II, 74; zilā puķīte, Leberblümchen (anemone hepatica L.) RKr. II, 66; ziepju puķe, polygala amara L. Wenden, Trik. n. RKr. III, 72;

2) das Demin. puķĩte als Liebkosungswort (hauptsächl. fūr Mädchen) gebraucht, z. B. in der Verbind.
puķīte, ruozīte! Blümchen, Röschen! U. puķīt[e] mana līgaviņa BW. 17115. tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, puķīte, šuoruden! 15044;

3) puķes, Buntwerk
Bergm. n. U.;

4) puķes, der Strumpfzwickel
Bergm. n. U.;

5) kāzu puķe Plutte Katal. 60, = trideksnis, ē̦rkulis. Aus liv. puḱḱ od. puťť "Blume", s. Thomsen Beröringer 274.

Avots: ME III, 405, 406

pusveŗu, pusviru Kursiten, N.Schwanb., Fest., pusvirā Biel. n. U., halb offen, halb geoffnet: pusveŗu durvis Läčpl. 42. pusveŗu acīm De̦glavs Rīga II, 1, 425. pusviru acīm paskačījuos Zeltmatis. viņa sēdēja... pusviru muti Upītis Sieviete 105. durvis uz priekšistabu bija pusviru Jauns, lūpas atvērās pusviru A. v. J. 1896, S. 738. bē̦rns neaugšuot liels, bet miršuot, kas gulē̦dams acis tur pusvirā BW. I, S. 183. atcel vārtus līdz galam, atver durvis pusvirā! BW. 32624 var. vgl. li. pusviros dùrys Viltis v. J. 1908, 104.

Avots: ME III, 436

pũtẽlis Jakobshof, Schibbenhof, pũtêlis Kursiten, Nigr., Gr.-Essern, pũtelis N.-Bergfried, Bl., tahm. pũte̦ls Windau, Dond., pũtele Selg., eine Speise aus gekochtem Hafer, Gerste, Roggen, Weizen, Erbsen und Bohnen, die getrocknet und dann vermahlen und mit saurer Milch gegessen werden; pũtelis, eine Speise aus Erbsen; pūtelis, eine Speise voa Hafermehl U.; ein Auflauf Wid.; eine kalt zu essende, dickgrützartige Speise aus Gerstenmehl und saurer Milch Dond.; "ēdiens, kuo pagatavuo nuo piena un visām labības sugām kviešiem, rudziem, miežiem, auzām, zirņiem - parupji samaltām" Grünh.

Avots: ME III, 453

raikns Kursiten "?".

Avots: ME III, 470

rañta Kursiten, Lautb., rañte Gr.-Essern, Dond., die Kerbe, der Streifen Gr.-Essern: ar zābaka papēdi iecirst sniega garuozā rañtas Janš. Dzimtene V, 177; "vìle" Bauske. Nebst li. rantas "die Kerbe" zu rantît.

Avots: ME III, 477

ran̂taîns ² Kursiten.

1) auch rantuôts Wid., Ar., mit Kerben, Rlllen versehen: nav ne˙viena uozuoliņa rantaiņām (Var.: rankaiņām, ruobainām u. a.) lapiņām BW. 10337, 9 var. - rantaiņš rullis. eine Feldrolle mit vielen Rillen und scharfen Kanten Bielenstein Holzb. 493;

2) quer gestreift;
rantaiņi brunči Laud.

Avots: ME III, 477

rãvuôtiês,

1) sich im Kot, in
rāva I 1 wälzen: laidīsim cūkas dīki rāvuoties! Kursiten, Ruba;

2) sich mit rāva I 1 bedecken: ūdens grāvī sāk jau rãvuoties Salgaln, Rothof, (mit à ² ) Bers.

Avots: ME III, 500

rẽ̦guôtiês Neuenb., Lin., Iw., Wid., rẽ̦gâtiês, -ãjuôs U.,

1) auch rē̦guôt Altr. asins zieds 5, sich (im Dunkeln unklar) zeigen; sich drohend erheben :
dzer, kamē̦r mucai dibins rē̦guojas LP. IV, 27. tikai skursteņa gals vien ūdens virsū rē̦guojās VI, 496. ve̦lna miteklis rē̦guojies attālumā III, 47. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem II, 29. rē̦guojas pretim šausmīga gara nabadzība A. v. J. 1904, S. 832. grē̦ks visur rē̦guojas priekšā LP. V1, 145. vai aiz luoga nerē̦guojas galva? Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 358. iz vilņiem rē̦guojās . . . ple̦ci Rainis. vājprātīgam nevar pierādīt, ka tas, kas viņam rē̦guojas, ir fantazija Uolavs Ētika 104. man rē̦guojas pie kājām mana bē̦rna kaps Rainis;

2) auch rē̦guot Gr.-Buschhof, gaffen, zurückschauen
U.: kuo tu tur rē̦guo? Gr.-Buschhof. arvienu uz durnīm rē̦guodamies Kaudz. M. 40. kādēļ mans kumeliņš atpakaļ rē̦gājās? BW. 18397, 6. ja jau tu . . . būtu manu balsi pazinis, tad tev atpakaļ rē̦gāties nevajadzē̦tu Jaunie mērn. laiki I, 120;

3) sich scheuen (von Tieren gesagt Kursiten)
U.: zirgs rē̦gājas, das Pferd schaut sich ängstlich um, stutzt und scheut Biel. n. U. zirgs tâ rē̦guojas, - diezin kuo nu krūmuos ieraudzījis Kursiten n. Etn. I, 58. laumas (raganas LP. VI, 57) lai rē̦guojas (sollen fernbleiben) nuo mana luopa! Br. 510;

4) eine Sache zögernd anfassen
U.;

5) albern, Unsinn treiben
Freiziņ, "visādi ākstīties" Hochrosen: citām jāja precenieki, es pa priekšu rẽ̦guojuos (Var.: gruozījuos, plātījuos u. a.) BW. 7918 var. Zu redzêt.

Avots: ME III, 518, 519

re̦m̃de̦ns Arrasch, N.-Peb., Wolm., C., AP., Salis, rèmde̦ns Serbigal, Jürg., Neuenb., re̦m̂de̦ns ² Nigr., Dond., Selg., Kandau, Wandsen, Lautb., Siuxt, Behnen, Kursiten, Adiamünde, Widdrisch, Zögenhof, Ruj., Līn., Wahnen, rèmdans Ronneb., rèmdins ² Preili, lauwarm, lau (auch fig.): re̦mde̦ns ūdens; re̦mde̦ns prāts U. tu esi re̦mde̦ns un salde̦ns JR. V, 12.

Avots: ME III, 509

re̦ngulis, gew. der Plur. re̦ñguļi Kursiten, Dond., re̦ñguli Ahs., Pferdemist Podsem, Schweinemist Dond., Ahs., hartgewordener Mist grösserer Tiere überhaupt Erwahlen: sakaltuši zirga re̦nguļi LP. V, 291. kastītē atradis tikai zirga re̦nguļus VI, 56. cūka liek re̦ngulus Ahs.

Avots: ME III, 511

retēlis Buschh., Grünh., retēliņš Heidenfeld, retēliņi Saikava, retẽļi Ronneb. n. RKr. XVI, 16, Wolm., Jürg., Gr.-Buschhof, Kursiten, reteļi U., potentilla tormentilla Schr.: retelīšu lapiņas Tirzm. reteļu sē̦kla MWM. VII, 510.

Avots: ME III, 514

riči,

1) "?": buomis speltē, divi riči uz malas BW. VI, S. 159;

2) = divriči Naud.;

3) = riķi, Fichtenreiser als Zaunspricken Kursiten;

4) "als Rader dienende Holzscheiben an einem Kinderwagen"
Bauske.

Avots: ME III, 522

rinkūzis,

1) ein grosser Raum:
kur nu tādu rinkūzi piekursi! Alksnis-Zundulis;

2) eine Vorratskammer (unter einem Dach mit dem Wohnhaus).

Avots: ME III, 529

II rūsa,

1) rũsa Kurs., Frauenb., der Haufe: tādu rūsu sūdu nuokŗāvis Alksnis-Zundulis, vienā rūsā, auf einem Haufen (von zusammenliegenden Bauerhöfen gesagt)
Biel. n. U.;

2) rûsa ² Karls., Gr.-Essern, Bauske, Naud:, Fockenhof, Schibbenhof, rũsa Kursiten, Gaiken, rûsis ² (li. rūsỹs "Grube für Kartoffeln"
) Gr.-Essern, Schrunden, Schwitten, rūsis Memelshof, ein mit Erde (U.) od. Stroh bedeckter Kartoffelhaufe auf dem Felde, auch eine flache Kartoffelgrube: kartupeļus uzglabā pagrabuos, bedrēs, rūsās Konv. ² 1646. burkāni jāuzglabā vē̦sā, sausā te̦lpā vai arī rūsā Mazvērsītis Luopkuopība. tā ne̦susi pusmaisiņu uz rūsu (salmiem izklātu padziļinājumu zemē) Alm. Kaislību varā 122;

3) rũsa Segew., Sussikas, PS., C., Wenden, Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Schutt, Abfall, aufgehäufter Schutt, wie es z. B. bei Bauten sich findet
U.; in Fäulnis übergegangener Mist Alksnis-Zundulis: kur amatnieks strādā, tur rūsas bez gala Adiamünde. sagramstija rūsu (roidu) Etn. II, 67. tīkls jāizkvēpina ar tādiem dūmiem, kur dedzinātas ve̦cas ādas tupeles un šāda, tāda rūsa Etn.II, 108 (aus Jerkull). - Nebst li. pelen-rūsà "Aschenbrödel", r. pюхa "Grube" (nach Būga PФB. LXXV, 142), an. reyrr "Steinhaufen", dän. ros "Abfall" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.) zu ràust (s. dies).

Avots: ME III, 572

rustêt U., Karls., -ẽju, rustît, -u (Druw.) od. -ĩju (U.), -ĩju, rustuôt, tr.,

1) rustêt Nauksch., Alksnis-Zundulis, rustît Nauksch., rustuôt Dr., beizen, lohen:
rustītas un mītas pastalas Plutte 74.; rustêt, gerben: nuodzen ādai vilnu, lai var likt rustēt! Lievenbersen;

2) rustêt Adiamünde, Treiden, rustît Freiziņ, Celm., rustuôt Kursiten, (mit Ellernrinde
Celm.) färben; die Grundfarbe geben Druw. (rustît): pirms deva vajadzīgo krāsu, iepriekš nuovārīja alūna kausējumā, kuo sauca par rustīšanu Druw.

Avots: ME III, 564

sabliezt,

1) tr., zerschlagen
U.: kungs ...likās dzirdēties lielā aukā un sablieze (sakūle od. sasita) ...lielus kungus Manz. Syr. XLVI, 21. rudzi sabliezti (niedergeschlagen) veldē Dunika;

2) =sabliezêt: slikti ce̦pta maize sabliest (mit "iê") Serben, Serbigal. Refl. -tiês,

1) "schallend zusammenstossen (intr.)"
MSil.;

2) sich dicht aneinander stellen:
cilvē̦ki baznīcā bij tâ sabliêzušies2, ka nevarēja tikt cauri Kursiten;

3) "sašķiebties": malkas strēķis sabliêzies2 Pe̦nkule.

Avots: ME III, 595

sačeverêt,

1) tr., eine Arbeit schnell und oberflächlich ausführen:
spaiņus, gruožus sačeverējis kâ čeveris Fest.;

2) intr., runzelig werden:
sačeverējis kâ piepe! Ekau. Refl. -tiês, sich verwickeln, sich zusammenkrollen: sačeverējusies (sarežģījusies) dzija Kursiten.

Avots: ME II, 605

saiva (li. šaivà "ein Stückchen Rohr zum Spulenmachen"), saive Wid., saîve ² Līn., Nigr., der Garnflusch Bielenstein Holzb. 403; eine Netznadel od. Gabel zum Netzstricken (saiva Allend., Ruj.; Lems. n. U., Bielenstein Holzb. 403, Adsel, saîva ² Salis, Nogallen, sàiva ² Lis., Schwanb., saiviņa Lasd., saîve ² PlKur., sàive ² Golg., Warkl., saĩve Karls., saivīte Lös.), StricknadelL. (saiva, saive); das Weberschiff, die Weberspule Gr.-Buschhof (sàiva ^2), Kursiten, Lautb., Bauske (saîve ^{2), Elv.} (saiva), L. (saiva, saive), Kokn. n. U. (saiva), Bielenstein Holzb. 402 (saiva, saive; s. Abbild. daselbst); das Spulchen im Weberschiff (saiva Wain., O.-Bartau n. A. XI, 83, Lis., saîvīte ² Dunika, saîva ² Kaltene, saiviņa U., Bielenstein Holzb. 402, Spr., Nerft n. A. XI, 83, Lis., sàiviņa ² Sissegal, saive Nigr., saivīte Tals.): saives (Spulen im Weberschiff) taisīja nuo pliedeŗa atvasām, kuŗām serdi izdūra Nigr. - Jāņa sieva sagšu auda, pats Jānītis saivas (Var.: saives) tina BW. 32976. tu audi dvieļus, es tīšu saives 6819. nespēj saives vien pietīt LA. saivu šautuvē nu lieku Lautb. ve̦ctē̦vi, kas me̦t ar saivi . . . tīklus Latv. aizskrien kâ saiva MWM. VI, 766. viļņi mē̦tā kuģi kâ saivi nuo vienas puses uz uotru Līguotnis Stāsti I, 45. Zu li. šeivà (acc. šeĩvą "ein Rohrspulchen"; unklar ist das Verhältnis zu slav. cěva dass. (slav. c- aus sc- und li. š- aus ks-?).

Avots: ME II, 638

sakaltinât Nigr., Ermes, Widdrisch,Siuxt, Kursiten, Salis, = sakaltêt: s. daudz mizu; s. ādu˙sakaluôt,

Avots: ME II, 644

sakar̂pît Golg., = sakā`rpît: vista sakarpījusi daudz graudu Bauske, Behnen, Siuxt, Kursiten.

Avots: ME II, 645

sakŗaũpêt, räudig, schorfig werden: āda sakŗaupējusi Dunika, Lautb., Wandsen, Kursiten, Selg.

Avots: ME II, 657

salâčuôt,

1) = sabradât ² : salâčuotās kājas Stari I, 40, Peb., Nötk., Kokn., Sessw., Lös., Jürg., Grünhof, Gr. -Buschhof, Drobbusch, Wolm., Salgaln, Serbigal, Sessau, Orellen, Kursiten, Mar., Schwanb.;

2) "dicht (um nicht zu frieren) umhüllen umwickeln":
s. kājas Nigr., Saussen;

3) "liederlich bekleiden"
MSil.;

4) mit schmutzigen Füssen besudeln
(grīdu), zertreten (labību) Mar., Sessw., Smitten, Allendorf; zirgs salâčuojis ² (= saminis) vistu pa˙visam klibu Sessau.

Avots: ME II, 667

salmeniẽks,

1) eine Person, die es mit Stroh zu tun hat
Nötk.: salmenieki, savu ķēvi apraugat! es redzēju rijniekam ķēves kāju kalītē BW. 31621; jem., der beim Dreschen (mit einer Maschine) das ausgedroschene Stroh weg nimmt Pe̦nkule, Schibbenhof; "salmu vedējs (ar mašīnu kuļuot)" Kursiten, Lindenhof, Lubn., (salminieks od. salmieks) Grünhof;

2) "ein Anbau bei der
rija zum Aufbewahren von Stroh" Vank., Jürg., N. -Peb., Mar., N. Schwanb.

Avots: ME II, 675

III samatuôt,

1) "mit Haaren bewachsen"
Nötk.: galva bērnam jau krietni samatuojusi C., Arrasch;

2) jem. tüchtig an den Haaren reissen:
samatuo brangi tādu palaidni! Gr. -Buschhof, Salisb., Sessw., Schwanb., Grundsahl;

3) tr., verderben:
nesamatuo pulksteni! Kursiten.

Avots: ME II, 681

samuļinât PS., Woimarshof, Dond., Zögenhof, Ermes, Salis, Siuxt, Kursiten, Widdrisch, = samuļât 3.

Avots: ME II, 690

saũja (li. sáuja "eine Handvoll") Lautb., PS., Drosth., Dunika, Jürg., Siuxt, Kursiten, Grünh., Līn., Iw., Dond., AP., Glück, U., BW. 23986, 24840, 25923, sàuja ² KL, Prl., Lis., Bers., Golg., Schwanb., Selsau, Laud., Friedrichswald, saũv[a] Schlehk, Suhrs n. FBR. VII, 42, sàuva ² Eversmuiža n. FBR. VI, 37, sauve Warkl.,

1) die hohle Hand, die innere Hand
U.: salasīju saviņā (für: sauviņā; Var.: saujiņā) savas gaudas asariņas BW. 26861, 2. saujā iesist, die Hand (zum Gruss) reichen: nāc un iesit viņai saujā! Kaudz. M. 17. sit saujiņā! zu Kindern gesprochen: gib ein Patschhändchenl U.;

2) eine Handvoll
U.: sauja miltu, zirņu Dond. rīkšču sauja Biel. 801, ein Rutenbündel. es tev devu tīr[u] auziņu, ne sauvām mērīdams (d. h. ohne Mass, zum Überfluss) BW. 29995, 2. ze̦lta sauvi pagrābuse 31435, 2. intelliģences Latgalē bija vēl maza sauvīte L. W. 1921, No 46, 21. linus plūcējas sasien mazuos kūlīšuos (saujās); saujām (Flachsbündel) tiek galviņas... nuocirstas Plutte 101. Nach Bezzenberger BB. II, 157 und XXIII, 305 zu slav. sujь "vānus" (urspr.: "hohl"). Anders Petersson Zwei sprachl. Aufs. 65 f. und W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1918, S. 770 f.

Avots: ME III, 771

I sklañda (li. sklanda "Riegel" Miežinis)Gramsden, Līn., Iw.,

1) sklañda Kurs., Frauenb., Kalleten, Grobin, Dunika, Wirginalen, sklanda Bielenstein Holzb. 173, Lasd., Mar., eine Stange,
(sklañda Deg.) Zaunstange: Sprw. gaŗš kâ sklanda Birk. Sakāmv. 31. viņš pagādāja labu re̦snu sklandu Pas. II, 131 (aus Leegen). malkai ņe̦mdama... pārlauztu un sapuvušu sklandu gabalus Janš. Bārenīte 7; sklañda, ein Schlagbaum Schrunden;

2) sklañda Suhrs, Schlehk n. FBR. VII, 35, Dond., sklanda St., Kurl. n. U., Plur. sklañdas Bl., Nigr., Gr.-Essern, Wandsen, Dond., Rojen, sklandas Bielenstein Holzb. 173, 176, Gold., Frauenb., Lutr., Kursiten, Tuckum, Dobl., Lasd., sklandes Dond., sklandu žuogs RKr. XI, 91, Dunika, Spārne, sklanžu ž., ein Stangenzaun
(Abb. bei Bielenstein Holzb. 173): apluokam, dārzam apkārt ir sklandas. nuo tā apšu sklanžu žuoga, kas laukam apkārt LP. VI, 173;

3) ein Mensch von langem Wuchs:
vai tad nu tādu sklañdu nevarēs ieraugt? Dunika. Als ein Kuronismüs zu li. sklindas oder sklą̃stis "Riegel", sklę̃sti "verriegeln" (bei Būga KSn. I, 122 und 261; hierher anscheinend auch sklendžiaũ mergẽlę bei Jušk. SvD. 216,2); als "Gleitendes" ursprünglich identisch mit sklanda II?

Avots: ME II, 881, 882

sklidaîns, sklidans Dond. n. FBR. V, 126, Rothof n. FBR. VIII, 120, sklide̦ns Iw. n. FBR. VI, 52, Frauenb,, Kursiten, Nigr., Dunika, Nogallen, Amboten, Assiten, Alschw., N.- und O.-Bartau, Degunen, Dsehrwenhof, Durben, Funkenhof, Gaweesen, Gold., Gaiken, Grenči, Kaleten, Krohten, Luttr., Libau, Laidsen, Matkuln, Medsen, Naukschen, Neuenb., Neuhausen, Nikrazen, Nurmhusen, Pampeln, Preekuln, Pop-Erwalen, Pilten, Popen, Rutzau, Rönnen, Rudbaren, Schwarden, Sassm., Schrunden, Santen, Tadaiken, Ugalen, Wirginalen, Upesgrīva, Valgale, Erwalen, Ahs., sklīde̦ns Mar., sklidējs Biel. 1331, = slide̦ns, glatt, schlüpfrig: kalns bija ļuoti stāvs un sklidains Pas. IV, 498 (aus Leegen). par sklidanu (Var.: slidainu, slide̦nu) le̦dutiņu BW. 13605, 4. uz sklide̦nu (Var.: sklidainu, skliduošu) le̦dutiņu 23621, 1. tagad briesmīgi sklide̦ns nuosalis lieknā Kursiten. viņu ceļš lai paliek tumšs un sklide̦ns Glück Psalm 35,6. sklidęns Bornsmünde, Sessau, zum Überfliessen voll; vgl. li. sklìdinas "zum Überfliessen voll".

Avots: ME II, 882

sklidêt Nigr., Dond., Frauenb., Dunika, U., Līn. n. FBR. II, 57; Ugalen n. FBR. VII, 23, N.-Bartau, Kursiten, Wahnen, sklīdêt Bielenstein Holzb., -u, -ẽju, gleiten, ausgleiten: sklid (Var.: sklīd) manas kājiņas pādīti dīduot BW. 1523. kâ mūžīgā jūŗā sklid dzīve bez stūŗa Lautb. Vidv. II, 21. izkaisi pa taku pe̦lnus, lai tikdaudz nesklid! Kursiten. dzirdēja spalvu pār papīru sklidam Seifert Chrest. III, 2, 37. uz skliduošu (Var.: sklide̦nu, sklidainu u. a.) le̦dutiņu BW. 23621, 2 var.; Iw. n. FBR. VI, 58. Nebst li. sklystu "gleite aus" Lit. Mitt. I, 19 zu sklids.

Avots: ME II, 882

skridas Kursiten, = skribas (s. skriba 4). Etwa zu mnd. schratelen "zerschneiden" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 580)?

Avots: ME III, 892

sliẽde Karls., Ruj., Salis, Widdrisch, Siuxt, Selg., Kandau, Nigr., Kursiten, Tr., slìede ² Kl., Kr., Prl., slìede C., PS., Wolm., Arrasch, Jürg., Ermes,

1) die Spur
U.; das Geleise (vom Wagen od. Schlitten) U.; der Gang, den Menschen od. Tiere im Getreide od. Gras gemacht haben (bei U. der Plur.): sunīšiem sliede pazuduse LP. VI, 941. man kājiņa ieslīdēja ve̦cu ļaužu sliedītē BW. 30659. apkārt kalnu aptecēju ar vizuļu vainadziņu; pakaļ, tautas pa sliedīti, pa vizuļu birumiņu 13325. kuo es ... padarīju nuoiedama druviņā? sliedi vien padarīju nuoiedama, atiedama 28020. kas pļaviņu nuosliedēja? sliede sliedes galiņā. Jāņa bē̦rni nuosliedēja Jāņa zâles lasīdami 32374, 4 var. iedami pa sliedi, kur vīriņš bija kluci vilcis Pas. II, 227. Sprw.: pa iebrauktu sliedi viegli te̦k;

2) Plur. sliẽdes, sliêdes ² Gr.-Essern, das Geleise der Eisenbahn, die Schienen:
dzelzceļa sliedes Antrop. II, 96. Da le. ie für slav. ĕ in Lehnwörtern sehr fraglich ist, dürfte sliede eher als Erbwort nebst slav. slĕдъ "Spur" und apr. slidenikis "Leithund" zu slids, slidêt gehören.

Avots: ME III, 937, 938

smeldžuôts, mit smeldzes 1 versehen: kursisks vaiņags (= zīļu v. A. XX, 712) smeldžuots ("izrakstīts ar stikla . . . krellītēm") Konv. ² 142. smeldžuoti raksti 1990. kre̦kli ar smeļdžuotu apkakli Plutte Katal. 69. smeldžuotās apkakles A. XX, 376; zu smeldze 1.

Avots: ME III, 957

steģele, der Eiszapfen Nigr., Kursiten; anderswo; streģele.

Avots: ME III, 1057

studzene, eine Art (leichter, nicht sehr nahrhafter) biehlbrei Blieden n. Etn. I, 57, Gold., Frauenb., Gr. - Essern, Kursiten.

Avots: ME IV, 1100

svê̦tainis ² Bresilgen, Gr. - Essern, Kursiten, Ringen, Ruj., der Storch.

Avots: ME III, 1154

uztiept, aufdrängen, aufbinden LKVv., einem etwas (zuzugeben, anzunehmen, zu glauben) zudringlich zumuten U., Bers.: viņš man uztiepa savu vainu. katrs rads man gribēja uztiept savu prātu A. Brigader Daugava I, 564. kapteinis... uztiepj sievai: tev būs teikt, ka e̦smu tavs brūtgāns, citādi... tevi iegrūdīšu ūdenī LP. IV, 38. gudrie nu uztiepa, ka glupajam... jāiet Pas. VI, 435. Refl. -tiês,

1) hartnäckig auf etw. bestehen:
es saku: kursim šite uguni... bet šie vien uztiepās, kuršuot kalna galā Kaudz. lzjurieši 215;

2) sich (mit Zumutungen
U.) aufdrängen: puika uztiepās mātei, lai viņu je̦m līdz.

Avots: ME IV, 392

‡ valtas (acc. pl.) sàukt Tdz. 51826 (aus Kursiten), = valtes saukt (unter val˜te II).

Avots: EH II, 754

vārpstuve A. - Schwanb. n. FBR. V, 152, vā`rpstive ² Preili n. FBR. VIII, 11,

1) vārpstuve U., (mit ā`r ² ) Mar., vārpstava U., Bielenstein Holzb. 475 (aus Oppekaln), = vē̦rstava;

2) vā`rpstuve Nitau "der Teil des Spinnrads, auf den die Spule gesteckt wird"
Bers., (vā`rpstava ² ) Grawendahl, Linden (in Livl.), Meselau, Seltingshof (mit hochle. ā aus ē̦?), (vārpstava) AP., Santen; "das Loch, worin das Ende einer vārpste gesteckt wird";

3) vârpstuve ² Kursiten, ein krummer Haken zum Winden
("griešanai") von Stricken;

4) "vieta, kur ir vārpstas" (?) Wessen.

Avots: ME IV, 508

var̂zât Drosth., Ronneb., (mit ar̂ ² ) Ruj., -ãju,

1) kreuz und quer einflechten
(mit ar̂ ) Kl., Ogershof;

2) verwirren, verwickeln
Spr., Bers., Dickeln, Erlaa, Kalz., Lubn., Meiran, Odensee, Pernigel, Vīt., (mit ar̂ ) AP., Borchow, Kaltenbrunn, Kokenhof, Sonnaxt, (mit ar̃ ) Salis; "samežģīt" Fehteln, Kokn., Stockm.: kuo tu varzā? tin kārtīgi kamuolā! Vīt. dzijs jāsāk varzāt vaļā (loswickeln, entwirren) Golg.;

3) schnell, oberflächlich
(ungewandt Nötk., mit ar̂ ) nähen Memelshof, flicken (mit Zwirn), stopfen Rutzau, Vīt.; nachlässig stricken, flicken (mit ar̂ ) Jürg.: adi kārtīgi, nevarzā! Jürg. varzāju kâ prazdams, bet galīgi neaizlāpīju Vīt.;

4) var̂zât Kr., zusammenkleksen; (eine Arbeit) schlecht machen
Salis n. U., unordentlich, lässig machen Bers., (mit ar̂ ) Nötk.; "unnütz trödeln" Wessen;

5) "savirknēt" Oberland;

6) "schwatzen"
Dickeln; schwatzend umhergehen Kosenhof;

7) "versārī" Segewold: "viņš nuo puikas dienām pa tiesas lietām vien varzājis. Refl. -tiês,

1) sich verwirren, verwickeln
Vīt., Spr.; "režģīties, pīties" Saul.;

2) "pulkā staigāt, klejuot, niekuoties" Wessen; "kustīgi, skaļi ruotaļāties" Preili;

3) sich abplackern, abmühen
Druw. n. RKr. XVII, 85, Kosenhof: varzāties pa tiesām Erlaa;

4) kursieren
Segewold: naudai vajaga varzāties. varzât 1-2 (und 3?) zu varza 1 resp. 3; varzâties 2 wohl zu varza 5 und varzâties 3 zu varza 4. Dagegen varzât 4 wohl aus r. варзáть "дѣлать плохо, как ни попало".

Avots: ME IV, 482