Paplašinātā meklēšana

atkritulis der Abtrünnige: tie uzņe̦m visus atkrittuļus, kas patiesībā ir tiešām arī atkritumi Izgl. II, 32.

Avots: ME I, 168

‡ grituļu grituļiem "?": braucuot pa grubuļainu ceļu, iet g. g. Grünh.

Avots: EH I, 406

[krituļi U., = kritalas, kritaļi.]

Avots: ME II, 282

kritums,

3) a): auch N.-Peb.

Avots: EH I, 656

kritums,

1) der Fall:
nuo tā uoda kritumiņa visa zeme nuorībēja BW. 2744; ūdens kritums, der Wasserfall Vēr. II, 1209. paņēmis tur izce̦ptus krituma ābuoļas Vīt. 22;

2) der Fall, die Neigung:
kluons ierīkuots ar kritumu Konv. ² 2056;

3) was gefallen ist,

a) trockene, umgestürzte Bäume:
cits uguni taisa, cits kritumus ne̦s A. XIII, 376;

b) ein gefallenes Tier, das Aas:
un varmāka lē̦kās ap viņu, kâ le̦c ap kritumu salkusi vārna Sudr. E. viņš jau beidzamuos kritumuos pieskaitāms, er ist zu dem Abschaum der Mensch heit zu zählen Wid.; [c) laimes kritums U., Schicksal];

4) der Schade, Verlust:
viņam liels kritums: zirgs nuosprāga Mar. n. RKr. XV, 120.

Avots: ME II, 282

ritu, Interjektion zur Bezeichnung einer rollenden Bewegung: ritu, ritu rīta rasa pa(r) ābelu lapiņām BW. 8834 var. ritu, ritu mans pūriņš 13123 var. ritu, ritu par kalniņu man[a] adīkļu vācelīte. par mazam brītiņam ritēs pate adītāja 16722.

Avots: ME III, 533

ritulis: naudas r. Preekuln n. BielU., eine Geldrolle. vaska ritulīši Janš. Bandavā II, 327, ein gewisses Muster (raksts).

Avots: EH II, 374

ritulis (li. ritùlis "Scheibe" Tiž. I, 401) U., Karls., rituls, Demin. auch ritultiņš, etwas Radförmiges od. rund Zusammengerolltes, eine runde Scheibe: tikām liecu bē̦rza rīksti, līdz saliecu ritulā (Var.: ritenī, gre̦dze̦nā) BW. 21827 var. ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu ritulī (ritulā BW. piel. 2 28, 2; Var.: kamuolā) 899, 3. matu bizes rituļa veidā uz galvas saspraust SDP. VI, 34. asti rituļuos mē̦tādams. čūskas rituļa vidū LP. VIl, 485. tē̦vs viņam uzšāva ar gruožu rituli Duomas II, 288. le̦ntas luokanums lauj viņu nuotīt ciešā ritulī Druva Il, 493. puķes griež savu ziedu rituli pret sauli Vēr. II, 412. rituļuos šķelt, in Scheiben teilen. vaska ritulis,

a) eine Wachsscheibe:
bitītēm nevarēju klētei durvu virināt: bij māmiņa ielikusi pūrā vaska ritu-liņu (Var.: ritulīli, ritenīti) BW. 7579. bit[i] ar vasku rituliņu (Var.: ritenīti) 13387, 7. bitiņ[a] (ne̦s) vaska ritulīti 13770, 1;

b) Kosewort :
brālīt, vaska ritulīt(i) (Var.: rituliņ)! BW. 17509: tauku ritulis, eine Talgscheibe N.-Autz n. U. - ritula bē̦rni Br. 687 "runde Kinder". Zu rist II.

Avots: ME III, 533, 534

rituļuôtiês, Kreise umschreiben, rollen: akmens pazuda rituļuodamies ūdens virpulī Kleinb.

Avots: ME III, 534

rituls (unter ritulis): kāpuostiem lapas re̦dz jau griežamies ritulā Janš. Mežv. ļ. II, 484. ap galvu ... apaļuos rituluos satītās ... matu pīnes Līgava II, 156. (dzērves) griezās un vērpās gaisā ... ritulu rituliem Bandavā I, 94. vadmalas r., salmu r. (uz le̦ce̦kla) Dunika. orkāns uz riņķi vien iet un grìež visu ritulā kuopā Salis.

Avots: EH II, 374

ritums,

2): lûka r. Pas. XII, 353 (aus Preiļi); "saritināta drāna" A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 87: kâ tin (scil.: aude̦klu) ritumā BW. V, S. 206 (aus Nerft; so auch Kaltenbr. n. FBR. XVII, 56 und Auleja). pasitis milas ritumiņu padusē Jauns. J. un v. 115. zalkši sildījas uz ciņiem, satinušies raibuos ritumuos 5. "Jauns." ME. III, 534 zu ändern in "Jauns. Raksti IV, 196"; "Rhytmus" ebenda zu verbessern in "Rhythmus".

Avots: EH II, 375

ritums Karls.,

1) das Rollen; der Lauf
(fig.): pazīst kungu braukumiņu, dze̦lza ratu ritumiņu BW. 13481 var. maža ritums, der Lebenslauf;

2) "satinums" Wessen, etwas Zusammengerolltes, Radförmiges: divi ritumus de̦sas RKr. XI, 77; ein Packen, Ballen, "aude̦kla baķis" Gr.-Buschhof, Pilskalne: izmeklēja derīgākuo drānu nuo rituma V. Vilibalds. skapis e̦suot ritumu kâ sistin piesists Jauns.;

3) der Rhytmus:
dziesmas bez rituma Konv. ² 675. ritums un atskaņas... slīd nuo dzejnieka ruokām Vēr. II, 733.

Avots: ME III, 534

‡ skritulaiņi Zvirgzdine, radförmig gemusterte Handschuhe.

Avots: EH II, 510

skrituļaîns

2): s. ("ripuļains") aude̦kls Adsel, Mahlup. šim zirgam uz kakla skrituļaina ("riņķīšuos saaugusi") spalva Schrunden. skrituļaina ("ruobaina, grumbainā") kāpuostgalviņa, drāna Mitau.

Avots: EH II, 510

skrituļaîns,

1) radförmig:
viņa (= kāpura) ķermenis tārpveidīgi skrituļains Mežuos un ārēs II, 91. skrituļaina ,"nuo slapjuma riņķuos savijusies") virve Serben;

2) skrituļaini (mit einer radförmigen Vertiefung)
pirkstu gali Wandsen. skrituļains (puķains) aude̦kls Mar. skrituļaini (radförmig gemustert) cimdi Golg. skrituļains (viele skrituļi habend) mugurkauls Hirschenhof. s. rullis Salgaln. s. (im Strudel wirbelnd) ūdens Neuhausen.

Avots: ME III, 894, 895

skritulis: auch Borchow n. FBR XIII, 26, Lubn. n. FBR. XVII, 127, Višķi n. Ceļi IX, 401,

1): auch (Wagenrad)
Auleja, Bērzgale, Kaltenbr., Liepna, Lixna, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: par vienu skrituli pus˙uotra dāldera BW. V, S. 224. četri uoša skritulīši Tdz. 54716. brauce ratuos ar kuoka skrituļiem FBR. XX, 157 (aus Līvāni). mun savi zirgi in skrituļi (Wagen) Jauns. Raksti VIII, 318; "ritenis bez luoka apkaluma; nuo viena gabala apliekts bē̦rza kuoka luoks" Druw.; "apaļa ripa, skriemelis" Salis: ratam vidū tāds s., un tur ir rata spieķi iekšā; ein altes od. zerbrochenes Rad (und überhaupt ein "alter" Gegenstand; zuweilen auch ein neuer, aber beschädigter Gegenstand) Seyershof;

2): auch (nur wenig und scherzweise gebraucht)
AP.;

6): ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu skritulī BW. 899, 3;

9): "-wirbel" ME. ul, S94 zu verbessern in "-wirbel";
‡

11) skritulīši "Röllchen, an denen die Hevelten hängen"
BielU.

Avots: EH II, 510

skritulis (li. skritulys "der Kreis, die Kniescheibe") Karls.,

1) skritulis Deg., Zaļmuiža, Nerft, U., Eversmuiža n. FBR. VI, 32, Bielenstein Holzb. 385, skrituls Warkh., skritelis SDP. III, 19, Glück, skritels Manz., das Rad, Wagenrad:
ratu skritelis Glück Jesaias 28, 27. līkstains skritulis, das Bügelrad Bielenstein Holzb. 543. skrituļa rumbā LP. VI, 68. cik suola par šiem ratiem ar... kaltiem skrituļiem? Janš. Bandavā I, 3. nuogrūde... skriteļus nuo... ratiem (stiess die Räder von ihren Wagen) Glück II Mos. 14, 25. gudrs ķēniņš iztre̦nc . . . bezdievīgus un ve̦d ... skriteli pār tiem (bringet das Rad über sie) Spr. Sal. 20, 26. - (fig.) mēģina pieturēt cilvēces attīstības skrituli Kundziņš Kronw. 147;

2) das Spinnrad
U.;

3) skritelis Glück, die Töpferscheibe
Glück: viņš (= puodnieks) darīja kādu darbu uz . . . skriteli (er arbeitete eben auf der Scheibe) Jerem. 18, 3;

4) Plur. skrituļi, Rollschuhe:
skrituļu skrējēji, Rollschuhläufer Latv.;

5) skrituls Lasd., ein Kinderspielzeug, bestehend aus einer an einem Stöckchen befestigten, sich drehenden Scheibe;

6) auch skritelis, etwas Radförmiges od, rund Zusammengerolltes, (skritulis) die Scheibe Deg.: pārnesis skritel[i] maiz[e]s BW. 2902, ein rundes, radförmiges Brot. atplēš vairāk skrituļu tāšu LA. vaska skritul(i)s,

a) eine Scheibe Wachs;

b) als Kosename:
brālīt, vaska skritulīti (Var.: skrituliņ, ritulīti)! BW. 17509 var. - milzu skrituļiem man lēca čūska klāt Mācītāja meita 50;

7) übertragen, das Rad:
vecene... pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528. ja kāds citiem runājuot grib starpā iemaisīties, tad uz tuo saka: maisās kâ piektais skrituls Etn. II, 110;

8) Demin. skrituliņš, der Hauslauch (sempervivum tectorum)
U., Mag. IV, 2, 47; sempervivum soboliferum Sims. Kronw, n. RKr. III, 72;

9) skritulis, ein Wasserstrudel, - wirbel
Neuhausen;

10) rullis, Feldwalze
Salgaln. zu li. skritùs "kreisrund", skrýtis "Radfelge", skriẽsti (prs. skriečiù) "im Kreise herumdrehen", apr. scritayle "Felge", an. skriđr "Lauf", ae. skrid "Wagen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 571; zur Wurzel von skriet.

Avots: ME III, 894

skritulnieks "Rademacher" St.

Avots: ME III, 894

skrituļnieks, ‡

2) "?": patmaļnieki, skrituļnieki putru vira skritulī Tdz. 59433 (aus Andrupine).

Avots: EH II, 510

skrituļniẽks, der Rollschuhläufer Latv.

Avots: ME III, 895

skrituļuôt,

2): "ripu sviest" (ein Spiel)
Sessw.; ‡

5) "ruobuot, grumbuot" Lesten.

Avots: EH II, 511

skrituļuôt,

1) wirbeln, strudeln:
straume skrituļuo Neuhausen;

2) = ripu sist od. dzìt Holmhof;

3) = rullêt 2, walzen (ein Feld) Salgaln, Grünh., Platohn;

4) hin und her laufen
Segewold.

Avots: ME III, 895

‡ skrituls,

1) ein Wagenrad:
ratiem varbāt kāds s. saplīsis Janš. Dzimiene II, 273;

2) die Locke
(?): augat, mani gaŗi mati, griežatiesi skritulā! BW. 5498 var.

Avots: EH II, 510

ûdenskritums, ûdeņkritums A. XI, 627, der Wasserfall.

Avots: ME IV, 405

abaju > abai [auch in Grawendahl], SF. als Sammelzahlwort: [abaju vāģu "beide Wagen" N.-Schwnbg.]; abai slieču pārlūza, die Sohlen beider Schlitten gingen entzwei, abai skrituļu, die Räder beider Wagen BB. XIV, 144. - [Altes Neutrum, gleich apr. abbaien und aksl. oboje dass].

Avots: ME I, 5

abaju > abai [auch in Grawendahl], SF. als Sammelzahlwort: [abaju vāģu "beide Wagen" N.-Schwnbg.]; abai slieču pārlūza, die Sohlen beider Schlitten gingen entzwei, abai skrituļu, die Räder beider Wagen BB. XIV, 144. - [Altes Neutrum, gleich apr. abbaien und aksl. oboje dass].

Avots: ME I, 5

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. ¹ 29 [in dieser Bedeutung aîlis ² in Salis, aîle ² in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13

‡ àizkampstît, (mehreres oder wiederholt) aufgreifen: a. nuokritušās linu šķiedras.

Avots: EH I, 28

‡ àizknãbât,

1) ein wenig bepicken
Sessw.: vistas aizknābājušas nuokritušuos ābuolus;

2) pickend ein wenig essen (zu sich nehmen)
Golg.: vistas ir jau aizknābājušas; lai nu gaida līdz pusdienai!

Avots: EH I, 32

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33

àizkur̃ls, harthörig Remten; aizkurls ir tas, kam ausis aizkritušas Mesoten.

Avots: ME I, 34

aka, Demin. aciņa, der Brunnen: Sprw. kad aka piegānīta, tad pašam smird. akai vienmē̦r tik tad taisa vāku, kad bē̦rns tanī jau iekritis. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. caurā akā ūdens nestāv. Vom plötzlichen Verschwinden sagt man: kā akā iekritis. tūliņ tās nuozudušas, kā akā iekritušas LP. VII, 546. Strūkļu aka, Springbrunnen. Zu li. ãkas "Wuhne", aksl. oko "Auge" [le. acs "Auge; offene, Wasser enthaltende Gruft im Morast", akate "Wassergrube", li. eketė˜ oder aketė˜ "Wuhne", und wohl auch gr. ὀπή "Öffnung, Loch" u. a., s. Fick Wrtb. I ⁴ 371, Brückner Litu-slav. Stud. I 43 ^31, J. Schmidt Neutra 405 u. a. Parallelen für die Entwickelung der Bedeutung"Auge"zur Bedeutung "Quelle" geben G. v. d. Gabelentz Die Sprachwissenschaft ² 42, Hübschmann Arm. 413 f. und Stokes Wrtb. 4].

Avots: ME I, 62

‡ apaciņ "aufs Gesicht" Zvirgzdine n. FBR. X, 32: nuokritu a.

Avots: EH I, 70

apkrist [li. apkrìsti], intr.,

1) umfallen:
bē̦rns apkrita;

2) ringsumher fallen in grosser Menge, sterben in grosser Menge:
visi ābuoli jau apkrituši Zb. XVIII, 346. tai gadā apkrita gandrīz visi māju luopi Kundz.;

3) nach U. umringend über jem. herfallen:
sle̦pkavas man apkrita Bers., Mar.

Avots: ME I, 96

atgâzene, auch atgâzne,

1) die durch Umkippen oder Zurücklehnen bewirkte Lage oder ein umgedrehter Gegenstand:
atgāzene labu dara, rückwärts gelegt ist's wohltätig Biel. R. 24. [atgāzene und atgāziene auch von einer Frau: atgāziene, atgāzies! negaid (i) tevi atgāžam! BW. 35772; pārvedu atgāzeni, apakšā gulē̦tāju BW. 35773];

2) ein Gegenstand, an den man sich zurücklehnen kann, die Lehne des Lehnstuhles, der Lehnstuhlsessel:
viņš atkal atlaidās pret krē̦sla atgāzni A. XI, 564. tad atgāzenē atkritusi Apsk. I, 341. atgāzeņu krē̦sls, der Lehnstuhl, Sessel Jan. [Nach Seew. bei U. atgāznes auch = pagāznes.]

Kļūdu labojums:
Lehnstuhlsessel = Lehnstuhl
Sessel = Lehnsessel

Avots: ME I, 158, 159

atkrist,

1): citu ziemu ik˙katram zvejniekam nuo zvejas atkrīt pa 30 līdz 50 rubļu
Pet. Av. III, 347;

2): nedajāja līdz pus kalnam un atkrita Pas. IX, 323;

4): kad cūka kādu laiku neē̦d, tad viņa atkrīt atpakaļ (nimmt ab im Gewicht)
Siuxt; ‡

6) = iznãkt 2: kâ tur vis˙labāk atkrīt Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡

7) "ablassen zu schelten"
Segew. ‡ Refl. -tiês, = atkrist 4: ūdens upē atkrities Siuxt. - Subst. atkritums (unter atkritalas): skatījās uz mani kâ uz kadu atkritumu Janš. Dzimtene V, 68.

Avots: EH I, 150

atkrist (li. atkrìsti), intr.,

1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur nekāds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;

2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;

3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist kādu stundu diendusā;

4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;

5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.

Avots: ME I, 168

atkritalas, atkritas, ritums">atkritums, gew. Pl. atkritumi, Abfälle: dzīvuokļa tuvumā sakrājas visādi netīrumi un atkritumi SDP. VIII, 63. piensaimniecības atkritumi L. III, 76; Etn. III, 146; savas tautas bēdīgākās atkritalas Balss.

Avots: ME I, 168

atmukas, der Abfall: kad nuo kuoka miza atkritusi, atmukusi, saka: kuoka atmukas Krem. n. A. X, 1, 629. dzijas ar atmukām, lose gesponnenes garn U. - In Druweenen nenne man atmukas die Fasern, die sich von Fäden beim Weben ablösen und abfallen.

Avots: ME I, 179

atpakaļ (li. atpakaliai Tiž. III, 346),

1): a. krist, in Schulden geraten
Sessw.: ar mātes bērēm es kritu a. a. palikt, genesen Seyershof: nuo tam zâlēm kāja bij palikusi a.: ‡

4) ehemals, früher
Siuxt (gesprochen: apakaļ): niedres a. plūca un pērvēja vilnu. a. bij tādas stintītes pa ūdeņiem. Vgl. auch li. (instr. s.) atapakalia (mit rückwärts gewandter) ranka LtT. III, 458.

Avots: EH I, 157

atrita, gew. Pl., was weggerollt ist: vai tad nu atritu vairs saritinās, sagt man von einem, der seine Ehre verloren hat Naud.

Avots: ME I, 186

‡ atslaistît,

1) "= atsliet" Wid.: "slaistu, slaistu, bet te tik daudz kritumu, ka nevaru vien diezgan atslaistît" Festen; "Stützen anlegen" Peb., Tirsen u. a.;

2) wiederholt emporrichten:
a. ragus;

3) etwas Angelehntes wegnehmen
Nautrē̦ni: a. atspaidus nuo zārda. atslaisti nuo klēts gala žuburus! Refl. -tiês,

1) sich umhertreibend hergelangen
Bers., Nautrē̦ni;

2) zur Genüge faulenzen
Bauske.

Avots: EH I, 167

attìrpt, ‡

2) abtauben, unempfindsam werden
Nautrēni: kāja attirpuse. pirksti attirpuši, kai nuost atkrituši; ‡

3) = ‡ atkust II, los-, wegschmelzen (intr.) Kur. Nehrung (Preiļi).

Avots: EH I, 176

‡ aturķêt stochernd, mit Mühe, mit Hilfe komplizierter Handgriffe (Dunika, Rutzau) öffnen: a. aizkritušas duris. a. lādes vāku.

Avots: EH I, 177

aûgšņupêdiņ, = aûgšpê̦du: es nuokritu a. N.-Rosen n. FBR. VIII, 48.

Avots: EH I, 185

bā`rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. ² 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274

bãrt: Präteritum mundartlich (Le. Gr. 606, FBR. VI, 106. VIII, 18 und XIII, 96) auch baru (als ā- Stamm).

Avots: EH I, 209

bluoza (unter bluoze): pie ieejas bij liela b. Saikava. pļavā ve̦se̦la b. (eine ganze Anzahl Menge) sìena kaudžu ebenda. pēc kuoku aizvešanas paliek liela b. meža atkritumu Wessen.

Avots: EH I, 232

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb ^2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360

čãkstêt,

1): auch Dond.;

2): auch Dunika;

3) kapuostgalviņas, sniegs sāk čãkstêt Jürg., Trik.;

4): aizkauta vista čàkst ² (gackert kraftlos, heiser)
Sonnaxt. viņa balss tik čākst vien (klingt ganz heiser), pa˙visam aizkritusi Dond.

Avots: EH I, 287

čaugava "?": es iekritu čaugavā BW. 4978, 7.

Avots: ME I, 405

ciêti,

1): mēs te c. dzievājām (arbeiteten)
Grob. aita c. vien zīda savu bē̦rnu Siuxt, bij jāpasējas c. (man musste fest aufpassen), ka nezuog ebenda. es kritu un sasitu c. savu ruoku Kand. kad cietāki jābrauc (wenn man viel fahren muss), tad duod miltus zirgiem Salis;

2): guovs četri mēneši bija c. (war nicht milchend)
Sonnaxt;

4): tur ir c. slaps Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77. biju c. slima Sonnaxt (ähnlich in Windau n. Latv. Saule 1929, S. 797 und 798); ‡

5) "skuopi" AP.: kad c. vien dzīvuo, tad tik bēdīgi nav; paē̦duši e̦sam visi; ‡

6) laut:
runā tâ klusi; nevaruot izrunāt cietāk Sonnaxt.

Avots: EH I, 278, 279

cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],

1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;

2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;

3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;

4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,

5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;

7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;

8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;

9) cik - tik:

a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;

b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;

10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;

11) cik, cik kuo,

a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;

b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.

Kļūdu labojums:
10141 = 5657

Avots: ME I, 379, 380

cikai,

1) wieviel (von paarweise zusammengehörigen Gegenständen):
cikai skrituļu tu nuopirki? wieviel Gänge Räder hast du gekauft? BB. XIV, 144;

2) beinahe, fast
[in dieser Bed. wohl aus cik kai]: cikai skritulis man nenuomuka N. - Schwanb. BW. 844. cikai tupu, cikai rāpu, iesavilku cisiņās BW. 19652;

3) wie oft (?):
es cikai (Var.: cikkārt), jauns būdams, meitas laidu vējiņā BW. 22018 var.

Kļūdu labojums:
rāpu, = rāpu

Avots: ME I, 380

cikiņ, cik cikīt, wie viel, wie weit davon, dass, wieviel fehlte daran, dass, beinahe, fast: cikiņ neizkritu nuo ratiem Kauliņ. cik cikīt ve̦cais mūs nenuoķēra A. XV, 340.

Avots: ME I, 380

‡ cupa "?": graudiņi, uz ... (ābuoliņa sakņu) cupām (= čupām?) uzkrituši, neuznāktu Klapmeyer 1789, S. 111.

Avots: EH I, 280

I dar̂va [> tahm. dâr(a)], der Teer: darvu dedzināt, laist, tecināt, Teer brennen. vai esi ar darvu kristīts, ka esi tik ļauns cilvē̦ks? Adsel. lai zaļas darvas ē̦d, mag er kleine Steine essen St.; kaulu darva, Stinkspiritus Krem., Lasd., Hirschhornöl St. Aus Ahs. ist auch ein maskuli- nischer Genitiv belegt in darva (gespr. dâra) ceplis, die Teerbrennerei und darva kukainis. [Nebst li. darva "pitch, tar" (Lalis) zu li. dervà "Kienholz; (Lit. Mitt. II, 67) Teer", r. дерево "Baum", ae. teru "Teer", kymr. derw "Eichen", gr. δόρυ "Baum", (kret.) δορά "Balken" u. a., s. Osthoff Etym. Par. 138, O. Schrader BB. XV, 285 f., J. Schmidt KZ.XXV, 50, Holthausen IF. XVII, 294, Walde Wrtb. ² 414, Boisacq Dict. 197, Berneker Wrtb. I, 186, Trautmann Wrtb. 53.]

Avots: ME I, 441, 442

debesgabals, eine schleimige Masse: uz laukiem, rugājiem brīžiem atruon puņķiem līdzīgas glemes; tauta duomā, ka tās e̦suot nuokrituši mākuoņu gabaliņi (debesgabali) Etn. II, 166.

Avots: ME I, 449

devîtais, devîts, der neunte: vecene pakampusi katlu un pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528; wie deviņais oft zur Bezeichnung des Teufels: puisis bija tâ sakaitināts kâ pats devītais JK. V, 146. ze̦ltmatītis aizgāja kâ devītais LP. VI, 792. lai aizne̦s maisu pie devītā VI, 856. [Zu li. deviñtas, apr. newīnts, aksl. deve̦tź, got. niunda.]

Avots: ME I, 460

duôt: duõt auch Iw., Pussen,

1): d. lab(u)dienu; guten Tag sagen.
mīklu d., ein Rätsel aufgeben Sunzel. zirņi labi duod; die Erbsen liefern eine gute Ernte Kaltenbr.;

6): šis devis par lauku da krūmiem Kaltenbr. cūka deve (lief)
luoga vidā Sonnaxt; ‡

9) energisch, schwungvoll beginnen
Kaltenbr.: de̦vuši ar lieluo gabalu šaut; ‡

10) lassen, beauftragen
Oknist: par kaŗā kritušuo brāli jāduod (mācītājam) dieva lūgt; ‡

11) plötzlich in heftigem Masse eintreten
Auleja: kai deve tis saltums, i[r] nuosaia. Ref1. -tiês;

1): d. pazīstams, sich bekannt (zu erkennen) geben:
šī devās drīz pazīstama Pas. V, 362: puisis ... devies tai pazīstams VIII, 33;

3): kâ tev duodas, wie geht es dir?
Segew.; ‡

4) gegeben werden:
malka mums devēs (Holz erhielten wir umsonst) Kaltenbr.; ‡

5) scheinen, dünken
(wohl nach r. сдаваться dass.): kas tis tev devēs? Pas. II, 251 (aus Asūne). Über das Verhältnis von duot zu apr. dāt "geben", le. dāstît u. a. s. Studi baltici IV, 135 f.

Avots: EH I, 350, 351

drupi. drupas. Trümmer, Ruinen: pils, baznīcas dr. kausi nuokrituši sašķīzdami drupu drupās LP. III, 85. uz ienaidnieka valsts drupām pacelt savu karuogu.

Avots: ME I, 504

I gadība, die Zufälligkeit, Begebenheit L., Bergm.: lai griežamies rībuošā gadību ritumā Rainis.

Avots: ME I, 581

galenes, Pl. t., die Hede, "tie atkritumi, kas mīstuot nuokrīt zemē, un kuo salasa un pārmīsta" Siuxt, Salisb.; = galu pakulas, t. i. rupjas, pirmās nuosukātās pakulas Lasd. n. A. XII, 948.

Avots: ME I, 591

gleča,

1) schliefiges Brot,
sakritusies, neizrūgusi maize Fest.;

2) lehmige Erde.

Avots: ME I, 624

glìds, kleberig ("lipīgs"): līda (sakritusi, labi neizce̦pusi) maize; glīda zeme Serben, Schujen, Ronneb.

Avots: ME I, 627

[glīzde̦ns, klebig, weich: glīzde̦na (sakritusi) maize Dond. (hier mit ĩ), Schujen, Serben, Drobbusch, Ronneb. - gl. (mit blauem Ton gemischt od. verschleimt?) māls Līguotnis. Um Lindenhof sei gl. māls "trockener, aber weicher und biegsamer Lehm"; in Ronneb. angeblich: klebriger Lehm; in Laudohn: hellblauer Lehm; um Ruj. auch glīzde̦ns ("glatt, schüpfrig, vom Regen durchweicht") ceļš.]

Avots: ME I, 628

glùda Burtn., [Trik., Arrasch, glûda ² Segew., Selg.], glùds, - s, PS., [glûds ² Bl., glūde L.], blauer Ton, Lehm, Mergel: glūdu lietuo sienas balsinuot Bers. peļķē nuodzērās un ar glūdu mazgājās. Auch vom Brot: maize kâ glūds (= pie apakšgaruozas neizšūnuojusi, sakritusi). [Um Lennew. unterscheide man glīza "blauer Lehm" von glūda "Lehm (namentlich dunkler) überhaupt".] Wohl zu gluds; [vgl. Leskien Nom. 193, Berneker Wrtb. I, 308].

Avots: ME I, 630, 631

griediņš, die Schnarrwachtel Dond. [Wohl für grieza nach dem Präteritum grieda (s. Le. Gr. § 684) für grieza.]

Avots: ME I, 659

grunči,

1) = brunči I Dobl., allerlei Abfälle, Schutt Ahs., [Wandsen]: gruñči ir sīkas skaidiņas un vispār atkritumi Dond.; [

2) gekochtes Schweinefleisch,
"izvārīti apgriezumi nuo žāvējamas cūkgaļas" Weinsch. grunc- vielleicht aus grumķ-, vgl. grumši].

Avots: ME I, 665

ìekrist,

1): hinein-, hereinfliegen (von Auerhähnen)
Stenden: viens gailis jau iekrita pudurā;

2) ‡

d) man iekrita sāpe galvā, ich bekam Kopfweh
Strasden; ‡

5) "gefallen"
AP.: viņa ir visādi vīzīga meita; man viņa vare̦n iekrīt. ‡ Refl. -tiês,

1) = ìekrist 3: vaigi sāk ie. acis iekritušās Jürg. u. a.;

2) ie. tēva (mātes) sejā, dem Vater (der Mutter) ähnlich sein
Ar.

Avots: EH I, 522

ìekrist,

1) herein -, hineinfallen:
iekrist akā. [gribu drusku iekrist gultā (mich ins Bett legen); e̦smu tāds izguris Dond.];

2) in übertragener Bedeutung,

a) iekrist prātā, in den Sinn kommen:
Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. prātiņā man iekrita tautu meita zeltenīte BW. 11399;

b) iekritis valuodā, in die Rede fallen:
iebūvietis iekrita sievai valuodā Vēr. II, 1034;

c) iekrist neslavā, verrufen werden:
Kangars varēja pie ļaudīm neslavā iekrist Pumpurs Lāčplēsis 35;

3) einfallen:
iekritušas acis Etn. I, 51. iekrituši vaigi A. XI, 152;

4) sich treffen:
iekritis - ņemšu, neiekritīs - nav ne˙kas paspē̦lē̦ts Rīg. Av. šuodien mātei iekrita putras vārīšana A. XXI, 402. purvuos, kur vien viņam bija iekritis strādāt V. Eglītis Zilā cietumā 59. meita, kuŗai rītā iekrita gana diena MWM. XI, 129. man ceļš te iekrita MWM. 1896, S. 483. man atkal iekrīt gar kapiem braukt JK.

Avots: ME II, 30

ieskaņa ,*

[1) der Anlaut];

2) der erste und dabei unbetonte Teil eines Verfusses:
ritumu ar vieglu ieskaņu mums nav RKr. IX, 116;

[3) der Anklang:
dzirdam dažādas ieskaņas un izskaņas Druva I, 443;

4) der Prolog
Janš.].

Avots: ME II, 64, 65

‡ izčakstinât,

1) ausschwatzen:
kâ čaksts visu izčakstina AP., Jürg.;

2) schmatzend ausfressen
AP., PV.: sivē̦ns izčakstinājis visas iebē̦rtās auzas Nautrēni; das Beste sich aussuchend; liederlich aus(fr)essen N.-Peb., Sessw.;

3) (Heu oder Stroh raschelnd durchsuchen
Meselau: izčakstināju visu sienu, bet neatradu (tur iekritušuo lietu); raschelnd ausschütteln Smilten: kad kūliens nuokults, tad salmus saliek ieliņās, iet gar ieliņām, tur kreisuo ruoku virsū un ar labuo nuo apakšas čakstina salmus, lai graudi birst ārā; tâ dara, kamē̦r visi salmi izčakstināti;

4) mühsam; mit ungenügender Kraft ausdreschen
Meselau: vienu riju gan jau izčakstinājām;

5) "izrušinât" Kacēni: i. krāsnī uogles; = izrušinât, izirdinât, izčubinât 1: i. mīkstu gultu Druw., Smilten. vārpas izčakstinātas (= peles izē̦dušas grau-dus nuo vārpām) AP., C., N.-Peb. peles izčakstinājušas labību;

6) = izmĩstît Zögenhof: i. linus. Refl. -tiês,

1) zur Genüge schmatzen (gewisse Laute von sich geben)
Meselau: čakstiņš izčakstinājās un aizlaidās PV.;

2) eine Zeitlang (im Heu oder Stroh) raschelnd suchen
Meselau: izčakstinājuos ilgi, bet neatradu;

3) zur Genüge schwatzen
PV.

Avots: EH I, 439

‡ izgrudums "= izde̦gums" Bērzpils, Jāsmuiža, Makašēni, Rugāji, Vārkava, Warkl., Zvirgzdine: uogle nuokritusi uz grīdas, un tur palicis i. Mar.

Avots: EH I, 450

izkleinât, ‡

2) "(lûkus) izplatuot satīt ritulī" Wessen.

Avots: EH I, 456

izkrist,

3): man pašam neizkrīt, für mich selbst ist es ungelegen (nicht gut möglich)
Deglavs Rīga II, 1, 150; ‡

4) zugrunde gehen, ruiniert werden, sein Hab und Gut vertun
Frauenb.: kad saimnieks izkrita, tad luopus izdzina muižā. izkrituši (ausgestorben) vēži upēs ebenda; ‡

5) fallend sich ausstrecken:
zirgi izkrīt izšļauku nuo bailēm (bei Gewitter) Frauenb.

Avots: EH I, 458, 459

‡ izļeminât Frauenb., = izleminât: krituse nuo siena ve̦zuma un izļeminājuse ruoku Janš. Bandavā II, 109 (ähnlich Precību vies. 24).

Avots: EH I, 464

‡ izplāksnêt,

1) sich zerspalten
(?): ve̦cie ciekurži ... izžuvuši, izplāksnējuši, izpūruši Janš. Dzimtene III ² , 116;

2) "plāksnēm samesties" Bers.: auzas izplāksnējušas, sakritušas veldē.

Avots: EH I, 472

izpluînît, tr., ausraufen, auszupfen, ausreissen: izpluinījām kâ nekâ ar ruokām taciņu starp ūdens augiem Balss. jumti pa pusei sakrituši un vēja izpluinīti Latv. sieviete bij izpluinīta Latv.

Avots: ME I, 783

izraûstît (li. išráustyti), ‡

2) in Stücke zerreissen:
meitu ... piesiet zirgam pie astes un i. gabalu gabaluos Pas. VIII, 159 (ähnlich 395; IX, 114). juo (= viņu) izraustīja zirgi pa pasauli IV, 3T6; ‡

3) "ātri (sacenšuotiês) izprecēt" Ahs.: bagātās mātes-meitas (acc.) drīz izrausta. Refl. -tiês; ‡

2) eine Zeitlang
vergeblich) reissen (zerren): i. pakritušuo zirgu aiz pavadas Jürg.

Avots: EH I, 476

izvir̂t (išvìrti),

1) hervorquellen:
tur+pat izve̦rd mazs avuotiņš LP. VII, 489. nuo kurienes upīte izvirst LP. VII, 1219. nuo avuota izviris tumšs, rāvains ūdens LP. 654.

2) fig., entspringen, ausbrechen:
pašapziņa, kuŗa izve̦rd ne tikai nuo prāta, bet arī nuo jūtām Vēr. I, 1234. sirdī ne̦stais rūgtums izvira vārduos;

3) ausgekocht werden:
izvirs kāpuosti bez putraimiem BW. 25052. vēl pusdiena nebijusi izvirusi LP. VI, 517. izvirušas sēnes Nigr.;

4) tr., auskochen:
putru;

5) tr., fig., hervorsprudeln:
sirds izve̦rd mīlestību G. L. - In Peb. und Naukschen sei dazu ein Präteritum izverdu [?] bekannt.

Avots: ME I, 830

‡ kanteniski,

1) = kañtiski 1: (grāmata) bij zâlītē k. iekritusi un stāvēja Jauns. B. gr˙s II, 189;

2) kopfüber (?):
svied viņu k. laukā! Deglavs Rīga II, 1, 240.

Avots: EH I, 585

‡ karapaška Kalupe, eine Art Wagen: karapaškas bez skrituļu BW. 17184, 1.

Avots: EH I, 587

‡ II kārsinât, hungern lassen Wessen: guovi tik ilgi kārsināja, ka tīri pārkritusi.

Avots: EH I, 603

II kãrt (li. kárti), kaŗu, kãru, tr., [bei Glück II Sam. 18 auch intr.: paliek pie viena uozuola kāris; so auch Manz. Post. III, 163: Kristus, pie krusta kārdams; und (von einem Präteritum * karu) atkarušas lūpas BW. 20291 "herabhangende Lippen"], hängen, behängen: šķiņķi skurstenī, drēbes pie sienas. tautas dē̦ls manis dēļ lintēm kāra ce̦purīti BW. 15220, 2. ve̦cumā kaŗ kuli ple̦cuos. zuobus vadzī kārt, Hunger leiden. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. kar zuobus vadzī, ja negribi strādāt. dvieļus kārt, mit Handtüchern behängen, beschenken: panākstu sievas saraudzīja pūru, un tūdaļ pēc ēšanas bija dvieļu kāršana BW. III, 1, 75. putnus kārt, Vögel mit Schlingen fangen: puikas taisījuši vangas un kāruši putnus. ābuoliņu kārt, den Klee auf ein Gestell zum Trocknen stecken Etn. III, 171. mūžu kārt, das Leben bestimmen, verhängen: kar, Dēklīte, vieglu mūžu, māte vieglu šūpuolīti BW. 1203. ziedus kārt, die Blüten prangen, wallen lassen, blühen: pavasaru, tad velēšu, kad ieviņa ziedus kārs BW. 7221. Refl. - tiês,

1) sich hängen, behängen:
kuo tad sievu sev kaklā kāršuos? Apsk. paliec teju, linu druva, nekaries mugurā BW. 28472;

2) sich aufhängen:
ej kad kārties! A. XXI, 309;

3) erscheinen, kriechen [?]:
kuo tad šis kārsies šurp nakti, kad visu denu nav rādījies? MWM. VIII, 567. [Wohl zu apr. puccaris "Riemen" und vielleicht (nach Zupitza Germ. Gutt. 113) zu ae. heorr und an. hiarre "Türangel"; weiterhin vgl. karinât I.]

Avots: ME II, 200

ķiebla,

1) eine schliefige Masse:
maize ķieblā sakritusi Etn. IV, 65;

2) harter, durchwühlter Boden
Naud.

Avots: ME II, 390

ķiecis, schlechter, schlecht gegorener Teig: ķiecis - nelāga mīkla. maizīte neizdevās ce̦puot labi: mīkla bija ķiecī saņukāta Dobl., Etn. II, 49. neizrūgušu mīklu Drustuos sauc par ķieci II, 137. ķiebla, = ķiecis, sakrituse maize Etn. IV, 65.

Avots: ME II, 390

II ķimene, [ķimiene U.], gew. Pl. ķimenes, ķĩmenes Smilt., Lasd., Adsel, [ķimeņduonas U.], ķimenis Laud., ķĩme̦ni C., ķimeņi Konv. ^1, kimiņi, ķimines Glück, die Kimme, der Einschnitt in den Dauben für den Boden: šis trauks laiž ūdeni pa ķimeni. ķimenes griezt, die Dauben ausschneiden. citai (baļļai) stīpas nuokritušas, ķimeniņas nuolūzušas BW. 16328. Fig., der Hintere, Podex: nekrīti sē̦dus, izsitīsi ķimenes Etn. II, 46. es tev ķimenes iegriezīšu, ich werde dir Prügel geben Mag. [Aus mnd. kimme od. kime "margo vasis".]

Avots: ME II, 381

‡ kļe̦bačâtiês, -ājuos Auleja, lose zusammenhalten (infr.), wackeln, klappern: skritulis kļe̦bačājas.

Avots: EH I, 625

klencĩte ("die Humpelnde"?), am Spinnrade die kaziņa, vindiņa: klencīte ir lāpstiņai līdzīgs kuoks, kas savienuo ratiņa paminas ar skrituli Nerft.

Avots: ME II, 222

kļũme, ein Hindernis, Versehen, Unfall [Ruj.], Unglück, Verhängnis, Gebrechlichkeit, Unsegen Smilt., Ruj., Salisb. n. U.: man nav ne˙kādas kļūmes, ich habe kein Gebrechen. kļūme viņam uz kaklu uzkritusi, es ist ein Unglück, Hindernis begegnet U. es e̦smu reiz laukā iz tās kļūmes Rainis. tas ne̦stu savu kļūmi viens pats. Zu kļūt.

Avots: ME II, 240

kļũt (li. kliúti "hanken od. hängen bleiben" ) [Dond., Līn., Nigr., Ruj., C., PS., Jürg., kļût Mar. n. RKr. XVII, 125, kļût ² Dunika],

1) (unwillkürlich) geraten, gelangen:
nelaimē, guodā. es, ar tevi runādama, kļuvu ļaužu valuodās BW. 8391. atminiet, sveši ļaudis, kâ es tiku (Var.: kļuvu, kļūvu, kļuu) šai zemē 26027. ze̦lta dzīvē kļūsi LP. I, 95. celies agri, bāleliņ, kļūs tavā ruociņā BW. 13323, 2. mēs re̦ti par tuo kļūstam pilnā skaidrībā;

2) werden -
als Hilfszeitwort,

a) das Prädikativ ein Hauptwort: te bij meitiņa, nu kļuva sieviņa BW. 24737. tu vīrs un varuonis kļuvi, kareivis nē Rainis, mit dem Gen. - ļaužu kļūt, in die Reihe der reichen, vornehmen Leute kommen:
dievs duod man ļaužu kļūt BW. 31183. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt, bez māmiņas dzīvuodama Ltd. 3890;

b) ein Eigenschaftswort oder ein Pron.: kļūstiet laimīgi! JR. IV, 217. nu˙pat kļuvis gatavs rakstu krājums Vēr. II, 1254. tuo es gaidu, kuŗš ir mans un savs ir kļuvis Rainis Zelta zirgs 93. tāda kļūt, schwangen werden:
lai tādai kļūstuot ne˙kas neriebtuos RKr. XVI, 99;

c) das Part pass. - zur Bildung des Passivs, häufiger so tikt: Sprw. kas lē̦ti tic, tas pievilts kļūs Tr. II, 1268 (= tiks, taps). nuo šīs dienas tev, māsiņa, kļūs (= tiks, taps). nuo šīs dienas tev, māsiņa, kļūs (= tiks, taps) maizīte nuodalīta Ltd. 1413;

d) das Part. Perf. akt. - zur Bildung des Präteritums: vai jūs tuo kļuvāt (tikāt) redzējuši? LP. VI, 103, habt ihr ihn auch zu sehen bekomen?
[Zu kļaût I (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XX, 164 f. und Wrtb. III ⁴ 113, Persson Beitr. 158, v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Awh. VIII, S. 115, Uljanov Znač I, 23, Zupitza Germ. Gutt. 119 und Güntert Kalypso 248 ² .]

Avots: ME II, 240, 241

knitāji,

1): auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 72, Kaltenbr., Ledmannshof, (auch der Sing. knitājs!) Linden in Kurl., Lubn., Ramkau, Schujen, Sonnaxt, Walk, ("stirāji") Oknist; "sausās kaņepes, kad tās jau sakritušas uz zemes" AP.

Avots: EH I, 631

‡ *knupa od. *knups "?": iekritušu zārka knupu Pas. III, 72.

Avots: EH I, 634

‡ II kraûls AP. "?": krauli ir tādi mazi, smalki zari un visādi kritami, kas nav satrūdējuši. prauli var būt nuo liela kuoka, bet krauli ir tikat nuo maziem atkritumiem.

Avots: EH I, 643

kŗaûtes ² (unter kŗaûtis ² ),

1): kuoka diceles ar zivīm kŗautēs Janš. Nīca 27; ‡

2) das Skelett eines gefallenen Tieres
(?): ... guovs k. ... sen vajaga būt krituse: ribas un visi citi kauli nuokrim[s]ti gluži pliki Janš. Mežv. ļ. I, 184.

Avots: EH I, 665

krikums: auch AP., Dunika, Libau, Līvāni: apē̦duši visu gaļu, tik tādus krikumus atstājuši Sonnaxt. kādus krikumus (Kleinigkeiten, Näschereien) iekuož Seyershof. šādus tādus krikumus sadevis bē̦rniem ebenda; krikumi "atkritumi nuo tauku kausēšanas katlā" (Grieben?) Frauenb.; krikums "allerlei, Mischmasch" Gramsden.

Avots: EH I, 653

‡ *kriš˙meterēm (> kriš˙m΄e̦ťe̦rom), Adv., kreuzweise, kreuz und qner Auleja: auzas k. sakritušas.

Avots: EH I, 656

krist,

1): sniegs krīt (r. sněg padajet), es schneit
Auleja. izkāpis nuo ratiem, tūlin krīt man pie ruokas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 150. k. pie rīkles, überfallen Saikava;

2): bijām ... vainā krituši Saul. Burtnieks 1936, S. 25. krītams cilvē̦ks, ein sündiger Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). kurī (sc.: meita) ciešāk prātā krīt, da tai pirmajai brauc (sc.: precībās) Auleja. viņš krīt uz tē̦va seju od. krīt pēc tē̦va, er ist dem Vater ähnlich Diet.;

3) a): meite̦ns kritis uz tē̦va vie˙nādi (hing am Vater, liebte den Vater)
Seyershof. mēs jau krītam uz vācu pusi Gramsden n. FBR. IX, 111. krīt atkal pie darba Janš. Paipala 56. līdz kuo viens atsēdās, visi citi ar tū˙liņ krita sēdēt Saikava;

5): pirmās sievas bē̦rniem māja krīt Orellen. man krita ārdīt kuopā sistā vāle Linden in Kurl.; ‡

8) k. (pa ruok(a)i), gelingen:
kâ jums šuorīt krīt (= veicas)? Gramsden n. FBR. IX, 111. ar precēšanuos ķeizara dē̦liem nekrita pa ruoki Janš. Dzimtene II ² , 364. Refl. -tiês, ‡

3) sich gehören, zukommen:
vajaga mācīt bē̦rnu, ka tâ nekrītas palaidnības darīt Seyershof. tas nu gan nekristuos Segew., das würde sich wohl nicht sehicken. tas man krītas darīt ebenda, es ist meine Pflicht. tē̦vam trīs dē̦li. tē̦vs tuos, kâ tē̦vam kritās, vienādi neturēja Pas. X, 230 (aus OB.). - ‡ Subst. kritējs, wer fällt: nav jau ne˙kāda acīs kritēja Blieden n. FBR. XVI, 104; ein Krepierling PV.: nelietis savu zirgu nuodzinis kritējuos; kritumiês, das Fallen (?): liels. k. upē Oknist n. FBR. XV, 178: upē nevar manīt ne˙kāda kritumies ebenda.

Avots: EH I, 655

krist (li. krìsti), krìtu, kritu, intr.,

1) fallen:
ābuoli krīt nuo ābeles. zvaigznes krīt nuo debesīm. ap kaklu, ap ceļiem od. pie ceļiem od. pie kājām krist; krist pie ruokas, die Hand zum Küssen ergreifen; so auch krist klāt an lūgties. [krītama ē̦ka, ein baufälliges Haus Für. I.] viņi strādā uz kakla krizdami, sie arbeiten sehr eifrig; krizdams, klupdams, fallend und stolpernd, über Hals und Kopf. skrējis krizdams, klupdams laukā LP. VI, 165. virsū kam krist, überfallen, belästigen mit Bitten: ienaidnieks krita ķēniņam virsū LP. IV, 67. nekrīt svešiem cilvē̦kiem virsū. vai šis suns krīt cilvē̦kiem klāt? fällt dieser Hund Menschen an?;

2) fallen, geraten:
grē̦kuos, nelaimē, parāduos, blēžu naguos, vainā krist. jauna krita bēdiņās BW. 22076;

3) krist uz,

a) fallen auf, verpicht sein auf:
krīt kā muša od. lācis uz me̦du. vistas krīt uz labību. uz manim zē̦ni krīt BW. 11003;

b) beschwerlich, lästig, schädlich sein:
baltuo ābuoliņu smēķē, bet tas nav labi, juo viņš krīt uz krūtīm un acīm Etn. II, 163. [Dazu eine Passivform: (uozuoli) rūšu kristi, salnas ē̦sti, nuokaltušu virsuotnīti BW. 20301;]

4) cieti krist, zufallen, nicht funktionieren:
acis pašu laik krita cieti JK. V, 112. ausis krīt cieti aiz liela truokšņa; s. aizkrist;

5) zufallen, zukommen, gebühren:
kad kapāsim, tad redzēsim: kam tās iekšas un plauši kritīs, tas tā kaklinieka nedabūs, turēsim labāk tur kalna galā karu, kad tad kritīs, kritīs LP. IV, 170. es nelaužuos tur, kur man nekrīt būt. vienam zaldātam kritis pieiet kuortēļuos pie burvīgas saimnieces LP. VII, 658;

6) fallen, erschossen werden, sterben, krepieren:
irbi šāvu, mednis krita BW. 13306. karā ķēniņš kritis LP. IV, 70. aitas sāka krist Aps.;

7) krist par vienu U., auf jemandes Seite sein.
] Refl. -tiês,

1) fallen, sinken, abnehmen:
linu ce̦nas krītas; salaulātuo skaits, ūdens krities, auch kritis I. Mos. 8, 2. sieks kâ nekrītuoties, tā nekrītuoties LP. VII, 727;

2) einen guten Fall haben, von statten gehen:
strēba iz viena puoda, kas abiem labi kritās Wilibald. (kristies 1 (statt krist) wohl nach dem Gegensatz celˆties. - Wohl zu kratît, krèst, s. Leskien Abl. 333, Reichelt KZ. XXXIX, 60, Būga KZ. LII, 284.)

Avots: ME II, 280, 281

kritin, zur Verstärkung von krist: kritin kritu par ruobežu BW. 10495. spē̦ki kritin kâ krita nuo dienas dienā R. Sk. I, 81.

Avots: ME II, 282

kudurs (unier kudurītis),

1): kuduriņi Saikava "sakritušas mājiņas". ‡

2) kudurs, ein entlegener Winkel in einem Gebäude
Saikava: ne˙maz nezinl, kuŗā kudurā lai meklē.

Avots: EH I, 667

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401

làipa,

1) der Steg über einem Fluss od. Graben:
es pārsviedu šauru laipu pār te̦kuošu ūdentiņu BW. 13445, 1; Bretter oder Balken, die das Gehen auf dem kotigen Bauernhof erleichtern und ermöglichen Kand.: vīzde̦gune laipu meta (pagalma dubļuos) Ltd. 1586;

2) eine primitive Treppe, eine Klotz - oder Kerbtreppe, eine Baklen mit Kerben zum Hinaufklimmen, z. B. zum Futterboden
Autz, Ruj., Biel. H. 130;

3) ein unter den Darrbalken befindliches Gerüst:
apakš ārdiem ierīkuota stumdāma laipa, uz kuŗu stāvuot labību uzliek ārduos Etn. III, 103;

4) eine Leiste unterhalb der
plauktiņi, darauf sich die Bienen setzen, ehe sie in den Stock hineinkriechen: un le̦pni nuosē̦stas uz truopa laipas Vēr. I, 70;

5) laipiņa, das Trittbrett am Spinnrade
Dond., [Bielenstein Holzb. 385];

6) der Dorn, die Zunge der Spange:
sakte, kuŗai laipiņa bijuse izkritusi vai sadilusi LP. VI, 72;

7) ein Pergelstab in der Iltsfalle
Bielenstein Holzb. 597;

8) laîpa ² Nigr., = dãriens 2.] Zu lipt "steigen",
li. laiptas "Gerüst", [láipioti "fortgesetzt ein wenig umhersteigen" u. a.].

Avots: ME II, 409

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

[II lâsa Jürg.], làsa ^2, er Halm (Stroh, Heu), Streu, allerlei [trockene] Abfälle [Lennew.]: lāsa (salms, siens) iekritusi glāzē Lub. [vistas kasās pa lāsu; izmet vistām lāsu (Scharrfutter)! pienā pe̦ld lāsa (Abfälle) Jürg. visu lāsu (lupatas, ve̦cus papīrus, nevērtīgus traukus etc.) vajag izvākt nuo istabas Lennew. skaidienā sakrājusies liela lāsa (gruži, netīrumi) Sehren.] rudzi lāsā diezgan labi, dem Halm nach ist der Roggen ganz gut Lub. lāsa laba pakaišiem Lös. n. Etn. IV, 129.

Avots: ME II, 441

I laža,

1) die Schlafbank, die Bettstelle, das Lager:
visi sēdēja katrs uz savas lažas Duomas II, 4. viņa ieliekas aizkrāsnī savā čīkstuošā lažiņā AU. puiši gula lažiņā BW. 30178, 4; die steinerne Bank um den Ofen zum Sitzen und Schlafen Peb. n. U.;

2) Lager, die Lagerung (= velde): bandas lini laižā krit, lagert sich
BW. 28306. lažā mieži, lažā rudzi (vgl. BW. 28165, 2). lažās krita ābuoliņš. [rudzi nuo lietus sakrituši lažā Dond.] pušām cirtu, lažā gāzu sarkanuo ābuobliņu BW. 28625, 2;

3) lažas, eine Art Raufe im Kuhstall:
lažas ir steļļveidīga ietaise guovju kūtīs, kur ieliek luopiem ē̦damuo [Mar.], Bers., Lub., Lasd., Laud., Smilt., Druw. [In der Bed. 1 könnte es aus r. лóже "Lager" entlehnt sein, während es in der Bed. 2 schwerlich aus dem Slavischen stammt; eher vielleicht nebst apr. lasinna "legt" (das auch nicht wie ein Lehnwort aussieht) von einer Wurzelform loģ (h) -; vgl. auch le. lež (ņ) a und lē̦zns.]

Avots: ME II, 433, 434

lecinât, lècinât, tr., fakt. zu lèkt,

1) springen, hüpfen lassen, machen:
tad es tavu ve̦cu māti nuo krēsliņa lecināšu BW. 10857. ūdens laivu lecināja 30744, 1. nu es viņu lēcināšu par kritušu ābelīti 23271. šie tev klātu ar saviem pātariem tev lecināt grasi nuo kabatas ārā Pantenius. zemnieki tabakas duožu vākus lecināja vaļā un cieti. [zaķi lecināt L., U., einen Hasen aufsprengen. tas manu sirdi lecina St., das ergötzt mein Herz (macht vor Freude hüpfen)];

2) hüpfen lassen, schwenken, tänzeln (ein Kind):
skraji eimu, skraji te̦ku, skraji pādi lecināju BW. 1538, 2. ve̦ctē̦vs uzsēdina Jānīti sev uz ceļa gala, tuo lecina uz augšu un dzied Dok. A.;

3) springen lassen, tummeln, dressieren (ein Pferd):
tautietis savu kumeliņu augstu sē̦tu lecināja (Var.: lēcināja) bW. 14511. ne tu brauci, ne tu jāji, stāvu vien lecināji 17168;

4) springen lassen, schwingen:
putraimus; lecināts piens, dicke Milch. lecinātu pienu dabū šâ: sarūgušu pienu savāra tâ, ka tas atdalās nuo sulas, pēc tam salej spainī, uzliek vāku, apgāž spaini tâ, ka sula nuote̦k; paliek lecināts piens Mar. n. RKr. XV, 123 und XVII, 119; [lecinât rutkus Lis. (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig schwingen; l. kartupeļus, die Asche von gebackenen Kartoffeln abschütten A. - Schwanb.];

5) "?": viņš vilka mājās kārkļu un le̦gzdu maigsnes un lecināja klūgas Duomas II, 3.

Avots: ME II, 444

[le̦pe̦ns Stuhrof "sakritusi baltmaize".]

Avots: ME II, 452

lèvenis [auch Serbigal, lẽvenis Salis, Līn.],

1) [lèvenis PS., lèvenis Trik.], eine moorige, sich bewegende Stelle Smilt., Schujen, [Freudenberg];

2) ausgespühlter Uferrand
Smilt., [Serbigal];

3) lẽvenis Kand., [Salis, Bauske, Bixten, Blieden, Stuhrhof, Treiden, Jürg., Wolm., N. - Peb., lèvenis PS., lêvenis Arrasch], der Haufe, die Menge [Nitau, Gold.]: miltu lēvenis LP. VI, 100. pa nakti sabiris ve̦se̦ls lēvenis ābuolu Katzd. mājiņas, kādu tuoreiz bij ve̦se̦ls lēvenis Vēr. I, 1467. [nāk liels lēvenis bē̦rnu um Doblen.] sūdu lēvenis, der Misthaufen Naud.; [siena, labības, zâļu, dūņu lèvenis PS.]; namentl. siena lēvenis, [lẽvenis MSil., Blieden], zum Trocknen zusammengeharktes Heu [Tuckum], Kand. [ē̦nu lēvenis Austriņš M. Z. 24. cilvē̦ki sagulušies lẽvenī MSil.] lēveņiem od. lēveņu lēveņiem, haufenweise: kur zuobins licis, tur krituši lēveņiem LP. IV, 67. nuoslānīja grauzējas lēveņu lēveņiem LP. V, 221. [lēvenis (mit nicht gedehntem ē) "mārka ziedu kārta, kas pārklāj mārkus ar dze̦ltāni zaļu plēvi" Neu - Wohlfahrt; lẽven[i]s Nötk. "e̦ze̦rā pe̦lduošs līkšņas gabals; Menge": ve̦se̦ls lēven [i] s aitu;"lêvenis (um Papendorf) - ein zusammenhängender und zusammenklebender Haufe von Stroh, Heu, Mist": mati savē̦lušies kâ lēvenis. gubas rudens slapjumā apaugušas kâ lēvenis. - Zur Bed. 1 vgl. allenfalls r. лава (wenn echt slavisch) "Moorbruch" (nach Miklosich Etym. Wrtb. 178), sowie Būga KSn. I, 272 f. und Petersson Heterokl. 188 f.; oder zu slav. lēviti "nachgeben" (bei Berneker Wrtb. I, 715)? In der Bed. 3 wohl zu lēvere.]

Avots: ME II, 463, 464

I lìkšņa,

1): auch (mit ĩ ) Nötk.; guovis kâ lĩkšņas (von wohlgenąhrten, feisten Kühen)
Ramkau; ‡

2) "?": kritušu un nepievāktu kuoku līkšņu (acc. s.) Anna Dzilna 3.

Avots: EH I, 749

līkstaîns ritenis, ritulis">skritulis, Wagenrad aus einem Stück U.

Avots: ME II, 486

I lìkste [C. ], lìksts, -s,

1) etwas Krummes
[lĩkste Ruj. ], der Bogen [lìksts, -s PS. ]: tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu līkstītē (Var.: ritulā) BW. 21827; līkstu bultas, die Pfeife Liev.; [līkste, ein krummgebogener Stab zum Bänderweben Bielenstein Holzb. 417 ];

2) die Wiegenstange
[(li. lingstìs РФВ. LXV, 309 dass.) lìksts, -s, Ronneb., N. - Peb. ]: šūpuoļa līksts čīkst MWM. VIII, 241. kūmas taisījās braukt uz mežu pēc līksts BW. I, 187; [jede geschmeidige Stange U.; lîkste ² Segewold "die Angelrute"];

3) der Bügel an der Gerstensense;

4) der Henkel
[lîkste ² Dunika ];

5) der Reifen des aus einem Stück bestehenden Wagenrades
Etn. II, 97;

6) ein Teil des Hamens:
āms sastāv nuo līkstēm jeb gaŗām linumu strēmelēm. ik˙katrs zvejnieku saimnieks duod pa vienai līkstei Etn. II, 106; [s. auch Bielenstein Holzb. 650 ];

7) die (elastische) Feder
A. XX, 157; [līkstes, federnde Stäbe mit Schlingen zum Hasenfangen Bielenstein Holzb. 584, biegsame Holzfedern 588 ];

8) eine lange, dünne Stange zur Befestigung des Strohs auf Strohdächern:
līkstiņas - tievas, gaŗas bē̦rza vai elkšņa kārtiņas, ar kuŗam jumjuot piestiprina salmus. lìkstiņas piesien ar adatiņām pie kārtīm C. [In der Bed. 2 nebst li. lìngė dass. zu līguôt, vgl. auch Scheftelowitz IF. XXXIII, 141; dagegen in der Bed. 1, 2, 3, 4, 5 zu lìkt, lìekt. ]

Avots: ME II, 486, 487

luõms (unter luõma),

1): zvejniekam luomu spriest BW. 30923. augstais l. ir tāds, kur vadum ir piecas sešas kailes katrā pusē; šuo vadu me̦t tālāk nuo krasta nekâ ze̦muo luomu (tādu, kur vadum katrā pusē divas trīs kailes) Kaugurciems. tur luoma augstumā un platumā ir smilšu jūŗa Bigauņc. 33; "vieta, kur vadu ve̦lk" Salis;

2): kaķim labs l. gadījies: nuoķēris peli Seyershof;

3): labību kulā kraun luômā Oknist; Abteil eines Zaunes von einem Zaunpfahl (resp. einem Paar Zaunpfähle) bis zum andern
(mit uô ) Bērzgale, Heidenfeld, Lubn., Saikava, Warkl., (mit ùo ² ) Meselau, (mit uo) PV., Wessen; "(kuoka) slaidums" (?) Kaltenbr. (mit uô ): cē̦rtuot grābeklim kātu, jāraugās, ka eglītes l. nebūtu līks; "dzijas gaŗums starp diviem me̦siuvju kuokiem" (mit uô ) Kaltenbr.: es jau vienu luômu (= palaidienu 3) nuoaudu Heidenfeld, Lubn., Mesoten, Saikava, Sessw.; ein Stück, Abteil (mit uô ) Sonnaxt: vienu luômu kājām gāju Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; eine Reihe von Gebäuden unter einem Dach Bērzgale (mit uô ): kārmu l.;

4): vienu lõmu spīdējā saule, uotru - lija Seyershof. varēja kādu gaŗāku vai īsāku luomiņu būt mierā Janš. Līgava II, 289;

5): šuodien zvejā nav luôma (Erfolg)
Warkl.; ‡

7) "?": meita nuokrituse nuo luôma Oknist, hat ein uneheliches Kind bekommen.
Zur Bed. 3 vgl. auch li. lúomas Tiž. I, 404.

Avots: EH I, 767

[lumt Dond., ausgleiten, paslīdēt: man luma kāja, un tikkuo nepakritu; lumt, lumstu, lumu Welonen u. a. in Lettg. "pamazām pakrist".)

Avots: ME II, 513

mistrît, ‡ Refl. -tiês Warkl. "kļūdīties": kājas man ejuot mistrījās, un es pakritu.

Avots: EH I, 819

mùrgi,

1) Phantasiebilder,
[mùrgi C., Jürg., Arrasch, mur̂gi ² Wandsen, Gr. - Essern, Salis, mur̃gi Ruj., mur̃gi Bl.]: murgi visāduos tē̦luos stājas viņas priekšā Vēr. I, 825. tā bija nakts ar raibu raibiem murgiem Lautb. nuo murgiem atmuosties; ar murgiem kauties. kad es pakritu uz grīdas murgu miegā... R. Sk. II, 246;

2) Gespenster:
ar vārdu "murgi" tiek apzīmē̦ti tādi gari, kasdze̦nas dzīvajiem atdarīt un atgādināt visu tuo, kuo tie pie viņiem nuoziegušies... arī tie tē̦li, kas cilvē̦ka apziņu dara nemierīgu un stāv ar˙vienu priekš acīm, atgādinādami ve̦cuos nuoziegumus un grē̦kus, tiek saukti par murgiem Etn. IV, 86. bet tirguotājs, lai nuo murgiem, nešķīstiem gariem izsargātuos, savilcis pa guļamās istabas sienām krustus LP. VII, 763;

3) das Nordlicht
("in einigen Gegenden") U.

Avots: ME II, 669

‡ mur̂kât ² Dunika "mīcīt, vārtīt": puiši murkā meitas uz siena panta. Refl. -tiês Dunika "mīcīties, vārtīties": puišeļi, sakrituši cupā, murkājas. Vgl. auch ME. II, 670.

Avots: EH I, 833

naris,

1): auch Dunika; zirgs izliminājis narī kāju Grob.; auch in Bezug auf Menschen:
sabridu kājas līdz naŗis (instr. plur.) Dunika. bikses līdz naŗiem ("Fesseln") nuokritušas Grob. naŗa pants ebenda, Fesselgelenk; jedes Fuss- und Handgelenk Rutzau.

Avots: EH II, 5

netãrpis, ein kraftloser, hinfälliger Mensch; ["cilvē̦ks, kam nav tārpas un izveicības"] Dond., ein Taugenichts Naud.: paskat, kādi netārpji! Janš vaināt mani izvaināja divi netārpji tārpis nuo bē̦rna Ahs. [visi nuožē̦luo, ka nabadzīte kritusi tādam netārpim par upuri Janš. Dzimtene V, 140.]

Avots: ME II, 736

nevĩžuôt, [nevĩžât Wolm., PS., Lis.], nicht mögen, nicht wollen, lässig sein, faulenzen: vin;s; nevīžuo strādāt. saimnieki aiz nevīžuošanas iekrituši parāduos Aps.

Avots: ME II, 740

nùobràukt [li. nubraũkti "abstreifen"],

1) intr., hinab -, herabfahren:
viņš nuobrauca nuo kalna lejā Aps.;

2) tr., wegfahren:
nuobrauc laivu nuo malas! [intr., wegfahren: atbrauce pa upi ve̦lnē̦ns, salasīja visus... kaulus, salika laivā un nuobrauce Pas. II, 48];

3) abglätten, abstreifen:
uogas Paul., Spr. nuobrauktais ritums Vēr. II, 735; [abstreichen L.; abwischen, abfegen; nuobraũkt skaidas nuo galda Rutzau; ar izkapti iecirtu akmenī un nuobraũcu (vernichtete) visus zuobus Rutzau];

4) abfahren:
zirgu, ratus. zirgi putās nuobraukti LP. VII, 1156;

5) glatt fahren:
ceļu;

6) zurücklegen:
viņš jau bij labu gabalu nuobraucis;

7) im Fahren übertreffen:
viņš visus ar savu sirmi nuobrauc. Refl. - tiês,

1) sich mit fahren abquälen, viel fahrend ermatten:
ja visu dienu esi nuobraucies, tad nav iespējams vakarā sēdēt pie rakstāma galda A. XI, 35

2) um die Wette fahren:
iesim nuobraukties od. uz nuobraukšanuos, wollen wir um die Wette fahren Kurs.

Avots: ME II, 764

‡ nùogumzît

1) (einen grossen Bissen) mühsam verschlingen
Frauenb.: tikkuo varēju n.;

2) "nuoliekt" Frauenb.: pakritu un nuogum̂zīju ² sīpuolus;

3) totschiessen
Saikava (mit ùm ² ): n. labu tiesu zaķu.

Avots: EH II, 48

nuõkraste, der Uferabhag: brien pa gļuotu un visādu atkritumu pārklātām nuokrastēm Duomas III, 1318.

Avots: ME II, 801

nùokrist,

1): kad ir vaļa, tad kādu brīdi viņš nuokrīt (nuoguļas) pa pusdienas laiku Linden in Kurl. maguones ātri nuokrīt Kand.;

2): man kakls gluži nuokritis Lubn. n. BielU. man ūkiņš nuokritis (od. nuokrities) Bers., ich bin heiser;
‡

3) sterben:
arī bagātnieki nuokrīt Frauenb. ve̦cais nevarēja vis tik ātri n. Strasden; verrecken Auleja, Frauenb., Siuxt, Weissensee: nuokritis labākais zirgs; ‡

4) ins Unglück geraten
Seyershof: kuo nu maksu nemt tādam cilvē̦kam, kas pats nuokritis; "sich versehen, sich täuschen." Orellen: kas tālu iet sievas precēt, tie visi nuokrīt; "nuoplîst" Ramkau: gluži nuokritušas pastalas. Refl. -tiês: viņš ir pa krietnam nuokrities (= vājāks kļuvis) AP.

Avots: EH II, 56

nùokrist li. nukrīsti] intr.,

1) abfallen:
Sprw. nuokrist kâ nuo plaukta, wie aus den Wolken fallen. ir putniem nuokrīt spalva. man nuokrīt kâ zvīņi nuo acīm. nuokritīsim drusku uz acs, wollen wir uns hinlegen! nuokrītama indeve, die Fallsucht;

[2) heiser werden
Bers., Bauske: aiz lielas kliegšanas nuokrita kakls (jeb balss) Wessen.] Refl. -tiês, fallen, abnehmen: ūdens bij drusku nokrities A. XIX, 28. biedru skaits stipri nuokrities Apsk. karafe nuokritusēs pāri pusei Upītis Sieviete 21.

Avots: ME II, 802

II nùorist [li. nurìsti], intr., abrollen, abfallen: ce̦pure nuorita Popen. [asaras tur nuoritušas Janš. Tie, kas uz ūdens 35.]

Avots: ME II, 839

nùoskrãpêt, tr., abkratzen, zerkratzen: kaķis nuoskrapējis bē̦rnam ruokas. vajaguot visu māju nuomazgāt un nuoskrapēt Baltp. Refl. -tiês, sich abkratzen, sich müde kratzen: nuoskrāpējas gar sienu kâ kaķis gar aizkritušām lamatām Tr.

Avots: ME II, 849

nùostât [li. nustóti] Spr., intr.,

1) stehen bleiben:
zirgi nuostāj Lig. lai kumeļi nenuostāja, smilšu kalnu te̦cē̦dami BW. 27458, 3. [vilks... ilgi nevar nuostāt - sāks kupluo asti mē̦tāt Pas. I, 211]. lielmāte nevar nuostāt ne te, ne tur LP. V, 316. lai nu iet pasaulē, kad nevaruot nuostāt mājā VI, 555;

2) aufhören:
jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. (asinis uz reiz nuostātu tecēt De̦glavs Riga II, 1, 245.] meitene nuostāja raudāt MWM. X, 288. nuostāja braucis Subbat n. BD. 22; (3) tr., stillen (?) Manz. Lettus: asinis nuostāt;

4) sich hinstellen:
upes racēji bija nuostājuši rindā Pas. I, 400 (Infl.). jis nuostāja pret raganu un druoši teica Pas. II, 142];

5) müde werden
[?] Spr. Refl. -tiês,

1) sich hinstellen:
kam, sunīti, sīvi rēji pie vārtiem nuostājies? BW. 14409. tiesas vīrs nuostājās rindā Kaudz.;

2) ablassen, aufhören:
putenis, pē̦rkuons, vējš, lietus, sāpes nuostājas. kastruolis lē̦nām nuostājas vārīties Duomas III, 2;

3) abstehen, [sich abliegen, ablagern
U.]: piens, alus nuostajas. piena traukus vajaguot taisīt nuo mātītēm, tad nuostājuoties vairāk krējuma Etn. I, 109;

[4) verrauchen (wie Spiritus)
U.].

Avots: ME II, 858, 859

nuosvaida,

3): nuosvaidas Warkl. "atkritumi".

Avots: EH II, 93

‡ nùosvelbinât, abwischen (?): nuosvelbināja ar svārku stūri uzkritušuos pe̦lnus nuo ... galda Kaudz. Izjurieši 68 f.

Avots: EH II, 94

nùovaĩdêt, ‡ Refl. -tiês, einen Seufzer tun, eine Klage aussprechen: "tad mēs abas e̦sam kritušas krāpniekiem naguos!" ... nuovaidējās Radagaisene Janš. Dzimtene V, 107.

Avots: EH II, 104

I uodzīte, ein kleiner Bach (mit uô ) Pērse, Selb.; eine sumpfige Stelle im Walde Lubn.: māsiņa . . . matus uodzītē izmazgāja; bāliņš . . . kumeliņus uodzītē dzirdināja VL. es iekritu (Var.: apmirku) uodzītē (Var.: upītē) BW. 16520 var. Etwa nebst dem Flussnamen Uodze (mit ùo ² ) zu kur. -vanga (in Ortsnamen), li. vanga "Acker", apr. wangus "schlecht bestandener Eichwald" (wozu Būga KSn. I, 72 f. und Trautmann Wrtb. 341) und weiterhin zu an. vangr (wenn mit g aus gh) "Aue" u. a. resp. zu and. wankon "wanken" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 218; vgl. auch le. kuron. vanga)?

Avots: ME IV, 413

pabiras [Nigr., Gr.-Essern, Warkl. (li. pabiros "подсыпь")], pabires [PS.],

1) was sich streut, abfällt, abrieselt, ausgerieseltes Korn
L.: [siena, ābuoliņa pabiras Fest.]. pabiras - rijā izkrituši graudi C., Laud., Mar, pāris si vē̦nu kušņāja paserē pabiras Vīt. vis˙vairāk me̦lnuo graudu ir pabirēs B. Vēstn. kūlu riju, neizkūlu, vēl palika pabiriņas BW. 18305;

2) unreif abgefallene Früchte, abgefallene Blätter:
kur ziedeja ābelīte pabirīšu nebirusi? BW. 27724;

3) Abfälle, Ūberbleibsel allerlei Art, z. B. vom Klee, Kohlen, Heusamen u. s. w.:
meklēja siena pabirās graudu LP. V, 119. mīļa Māŗa dvieļus auda nuo liniņa pabirām BW. 28478. agrāk izdedzinātu uogļu pabiras Kaudz. paliku pusēdis, tādas pabiras vien te bija LP. V, 338. nuo skuju kuoku žagariem nuokritušās adatas sauc par pabirām;

4) der Schund, das Gesindel:
kuo šitie, mužiku pabiras! Duomas I, 574.

Avots: ME III, 8

pagalde: ja viena partija kāršu spēlē nedabū stiķa, tad tā ir kritusi "pagaldē" Wessen.

Avots: EH II, 132

pagãtne, die Vergangenheit; gramm. das Praeteritum; nepabeigtā pagātne, das Imperfektum; pabeigtā pagātne, das Plusquamperfektum. [Pagātne, Name einer Wiese Lvv. I, 90.]

Avots: ME III, 29

pakrist,

2): sniegs bija pakritis, es hatte geschneit
Nerft. pakrītamā kaite, die Fallsucht Seltingshof;

3): auch Grenzhof-Mežamuiža ("lielā nuogurumā apgulties");

4): ve̦cāki tik pakrituši nebij (waren nicht so verarmt)
Salis; ‡

6) gelingen, sich machen, sich ergeben
A.-Schwanb.: pakrita dabūt labu vietu. pakrita darbs; ‡

7) sich auf etw. legen (fig.):
tu ... vari p. uz karšu likšanu Pēt. Av. IV, 142; ‡

8) p. caur, hindurchfallen
(= li. prakrìsti): muiža pārlādē̦ta un pakrituse caur zemi Pas. IV, 50 (aus Višķi). tikkuo gulās, pakrita caur gultu X, 377 (aus Rositten); ‡

9) verloren gehen:
... banka ... izputēja, un visiem ..., kas bija tur naudu nuoguldījuši, tā pakrita Janš. Bandavā II, 220. Refl. -tiês, ‡

2) = pakrist 4 Seyershof: uotrs brālis bij pakrities.

Avots: EH II, 144

pakrist [li. pakrìsti], intr.,

1) unter etwas fallen:
viena pate kliba ķēve, pasilē pakrituse BW. 25875, 3;

2) hinfallen, umfallen, fallen, krepieren:
skriedams bē̦rns pakrita. kur sē̦ta pakritusi, tur ik˙katrs pāri kāpj. guovis pakritušas LP. VII, 681;

3) sich hinlegen - auf kurze Zeit:
pakrist dienasvida nuogulet od. pakrist diensvidū. uzlīdis turpat klēts augšā pakrist LP. V, 63. cik tur dabūja pakrist, tā bij maza lieta Degl.;

[4) abnehmen an Wohlfahrt, Vermögen und Wohlsein, in Armut geraten
U.;

5) sich versündigen
U.]. Refl. -tiês, zu pass kommen: man jau gan tas labāk pakristuos nekâ viņam Dz. Vēstn. Subst. pakrišana, das Hinfallen; pakritẽjs, wer hingefal]en ist; pakritums, das Gefallensein, die Versündigung U.

Avots: ME III, 49

‡ pamudžêtiês "sakrustuoties, saskarties" Frauenb.: pamudžējās kājas, un pakritu.

Avots: EH II, 158

pãrdzîvât (unter pãrdzîvuôt),

3): nauda bija pārdzīvāta Pas. XII, 352;

4): nuo malkas ciršanas bija grūti p. Pas. XII, 464. skrituļus taisīja, - ar tuo vien varēja p. Auleja. duomādama, kei mūžeņu p. Tdz. 52977. p. bez darba Kaltenbr. jie nuo tam pārdzīvā ebenda. ar vasaras ce̦puri vien pārdzīvāja ebenda; ‡

5) verleben, verbringen (eine Zeit):
pārdzīvājuši nedēļu Pas. XII, 375. nēģu mazuļi pārdzīva smiltīs Salis.

Avots: EH XIII, 199

pãrkrist, ‡

2) hindurchfallen:
jis caur zemi pārkrita Pas. V, 170. āzītis pārkrita caur grīdu XIV, 134; ‡

3) mager werden (von solchen, die vordem dick gewesen sind)
Oknist: pēc slimības jis pa˙visam pārkritis Oknist. šuodien guovis atgāja smaģi pārkritušas ("nepieē̦dušas, kuo re̦dz nuo vē̦de̦ra sānu ieduobumiem") Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 203

pãrkrist, intr., hinüberfallen: egle pārkritusi pār ceļu.

Avots: ME III, 161

pãrmĩstas, Flachsabfälle: pārmīstu pakulas jeb pārmīstas jeb gālenes ir tie atkritumi, kas mīstuot nuokrīt zemē un kuo salasa un pārmīsta Siuxt.

Avots: ME III, 167

‡ pā`rstumtiês, mühsam heimfahren: lai varē̦tu kaut kâ p. līdz mājām ar trim skrituliem vien Janš. Dzimtene II, 273 f.

Avots: EH XIII, 212

‡ II pasars Warkh. "labība, kas rijā nuokritusi nuo se̦ra zemē uz kula".

Avots: EH XIII, 170

pašu˙laĩk, s. paš˙laĩk. [pašumêtiês,

1) "ausgleiten, sich verdrehen":
man kājas pašumējās un es nuokritu gar zemi Salisb.;

2) = pamisêtiês: meitai pašumējies: e̦suot jau gaidībās Jürg., Nitau.]

Avots: ME III, 117

patêgt, -dzu, tr., in Schutz nehmen, verteidigen, ein gutes Wort für jem. einlegen, vertuschen Lub., Bers., Tirs., Lös. n. Etn. IV, 163: taisni viņa bij puiku patē̦guse A. XX, 648. [tē̦vs bē̦rnu rāj, māte patē̦dz Kalz.] tagad ne+kuo vairs aizplīvuruot un taupīt vai patēgt A. XII, 646. mēs viņai šuo nuotikumu patē̦guši ve̦se̦lu augu nakti A. XII, 733. [nepatēgs "nežē̦luos" Selsau.] Zu la. tegere "decken", [tēgula "Dachziegel", gr. τέγος, an. ƥak "Dach", air. teg "Haus" u. a.? Die Länge des e könnte im Praeteritum aufgekommen sein].

Avots: ME III, 120, 121

I patikt [li. patìkti], intr., gefallen: tautu dē̦lam manis patika (gew.: es patiku), patīk mana valuodiņa BW. 459. par patīkamu meitu kad jautā, vai patīk, saka: "patīk, bet netīk". Refl. -tiês,

1) einander gefallen:
tie patīkas un mīlējas Janš.;

2) (sehr) gefallen:
nāk meitiņa kâ saulīte, sāk puišam patikties BW. 12478. nu lai viņš pie krustmātes izsēršas, cik vien tam patīkas Dünsb. Subst. patikšana, das Gefallen: Sprw. kur patikšana, tur satikšana; kur nav patikšanas, tur nav satikšanas. (Das Präteritum dazu lautet in Salis und Seppkull (statt patiku): paticēju.]

Avots: ME III, 121

piegubt, sich senken: siena guba piegubusi (sakritusi) Bauske, Gr.-Buschhof, Warkl.; sich krümmen: viņš iet piegubis N.-Peb., Behnen, Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 252

pìekrist,

1) hinfallen zu etw., neben etw.:
es piekritu raudādama pie arāja kājiņām BW. piel. ² 10226. tā man piekrīt pie ruokas (küsst mir die Hand) Alm. Kaislību varā 105;

2) überfallen, überkommen:
Sprw. nuospļaujies, lai drudzis nepiekrīt! (sagt man, wenn jem. sich stark erschreckt hat);

3) passen:
piekrīt (Var.: piede̦r, piestāv) me̦lni iemauktiņi pie dze̦lte̦na kumeliņa; piekrīt laba mātes meita ple diže̦na tē̦va dē̦la BW. 12216, 4;

4) zufallen, zukommen:
mājas piekrītuot Krišam Lakstam Krišs Laksts 3. ķēniņa dē̦ls suolīja atduot pat visu sev piekrītuošuo tē̦va valsti. tie darbi... piekrīt vīriešiem Etn. III, 5. "dēliņa" vārds pieaugušam vairs nepiekrīt Apsīšu Jē̦k. Bagāti radi 27. kam piekrīt pirmajam apgulties? LP. VII, 174. rada gan nepiekrīt (zur Verwandtschaft zählt er nicht), bet jaunais Stīpnieks bija Pēterim tik˙pat kâ drāugs Janš. Dzimtene IV, 175. tas man piekrīt, das kommt mir zu; n. U. auch - tev piekrīt, du bist schuldig;

5) beistimmen:
šim spriedumam piekrita visi Kaudz. M. 48. viņa klusi piekrizdama pamāja ar galvu Vēr. II, 158;

6) mit Fallendem gefüllt werden.
Refl. -tiês: tas man piekrītas, das ist meine Schuldigkeit U. Subst. piekrišana, die Zustimmung, der Beifall: "ziņģu lustes" atrada lielu piekrišanu Plutte Kat. 44. tautas bibliotēkas atradušas vispārīgu piekrišanu A. Mat. Krišj. Valdem.17. piekritums Infl., eine Krankheit, die nach einem Schreck od. einer Aufregung entsteht.

Avots: ME III, 260

piešāve Bers., die Stelle, wo zwei Brote aneinanderbacken: kad divi kukuļi sace̦p, kuopā, tad piešāve kukulam garuozas nav Bers. atvelc ar lāpstas galu nuokritušuo. kāršu nuost, lai neiznāk piešāve! Vīt. 55.

Avots: ME III, 300

pìesvemptiês (verächtlich), sich mühsam aufrichten, erheben: pakritušais dzē̦rājs nevar piesvempties Libau; s. auch pìesvempêties 1.

Avots: ME III, 299

piñkulis,

1): lai nuosvila pinkulīši BW. 16247;

2): "pika" Seyershof; pinkuļi, Erdklösse auf dem Acker Infl.
n. BielU.; mākuoņu pinkuļuos Upītis Pirmā nakts 15; piñkuļi "visādi (biezi) ēdiena atkritumi" AP.: vistas salasa visādus pinkuļus nuo ustabas priekšas un paē̦d pilnu maltīti;

4): auch Seyershof;

5): pats mazais pinkulīt[i]s ("?") BW. 12674 var.

Avots: EH XIII, 235

II pipuri BW. 19664, 1, Lubn. n. U., = pumpuri. Im Infl. n. U.: bē̦rzu pipuri,

1) Birkenreis;

2) die Medizin, welche durch Weichen von Birkenknospen in Spiritus gewonnen wird.
Dissimilatorisch (s. Le. Gr. 34) aus pupuri?

Avots: ME III, 222

plaksts, plakste Für., plakstiņš, plakstiens LP. V, 7, Serbigal, plakstenis, plakstene Adsel, das Augenlid: plaksti tai aizvērās Apsk. v. J. 1903. S. 365. plaksti kuopā vāzās MWM, VII1, 74. acu plakstiņi kâ svina pielieti krituši cieti Etn. II, 22. par acu bedrēm jau plaksti drūmīgi ir puri klājušies Aps. VI, 35. lai tavas acis taisni rauga un tavi acu plaksteņi taisni tavu priekša turas Glück Spr. Sal. 4, 25. tā plakstus piemiedza un pasmaidīja maigi MWM. VIII, 2. muļķītis ieliek acīs spīles, lai miegs nedabūtu plakstienus kuopā savilkt LP. IV, 150. šī nuolaida šmaugas plakstu skruopstas Apsk. v. J. 1903, S. 332. pirmais miegs uz plakstiem krīt Austrira. mirkšķināt plakstus Duomas II, 871. Zum Suffix von plakstiens vgl. Li. blakstíena dass.; Reimwort zu blakstiņš; wohl zu plaks II.

Avots: ME III, 316, 317

pludurêt, -ẽju Lis.; pluduruôt, tr., intr., schwach mit den Flügeln schlagen, hilflos flattern: jaunie putniņi, nuo ligzdas izkrituši, pa zemes vtrsu pludurē Druw. n. Etn. II, 113; RKr. XVII, 74. putns, skŗiedams pa slapjām tapām, spārnus pludurēja MWM. VIII, 889. šauta irbe pluduruoja tīrumiņa galiņā BW. 8877 var. Refl. pludurêtiês, hilflos mit den Flügeln sahlagen : pluduŗē̦damas skrēja raiba, pāršauta vista pār sakņu dārza sē̦tu A. XXI, 135. tikām mēs visi pludurēsimies ar saviem jaunās patiesības spārniem tâpat kâ vistas Niedra Kad mēnesis dilst 22. Vgl. pluderêt II.

Avots: ME III, 354

plunkatainis "?" : brālīt, vaska ritulīt, kas tie tādi plunkataiņi? Plūd. Llv. 136.

Avots: ME III, 357

prasît (li. prašýti "fordern, bitten", slav. prositi "bitten"); -u (od. -ĩju BW. 7088 var.), -ĩju, tr., intr.,

1) fragen;
(Pilskalne im Kr. Illuxt) bitten (mit dem Dat. der Person): Sprw. kuo nabags nabagam prasa, - lai prasa bajāram! prasi suņam de̦su! vai auns prasīs vēzim vilnas? nāve neprasa pēc gadiem, der Tod fragt nicht nach dem Alter. prasīts makā ne˙krit. paduomu, atbildi, gala vārdu prasīt. ceļu prasīt, sich nach dem Wege erkundigen. atļauju prasīt, um Erlaubnis bitten. uz manim (gew.: man) māte prasa, vai ir laba sveša māte BW. 23171. ja gribat, ņe̦mat mani, pēc pūriņa neprasiet! BW. piel. ² 4945, 2. prasīt prasu kaimiņam, nesēj zirņu ceļmalā! BW. 29119, 1;

2) fordern:
prasi nuo brāļa savu daļu, verlange vom Bruder dein Teil! U. prasīt savu tiesu, sein Teil fordern: vē̦de̦rs prasa savu tiesu LP. IV, 6;

3) bitten, laden, einladen, auffordern:
uz kāzām prasīt BW. V, S. 216. mūsu saimnieki arī bija kāzās prasīti Jauns. Vārds v. J. 1913, S. 22. Refl. -tiês,

1) für sich bitten:
vai ar naudu es nuopirku [mūžu], vai nuo dieva prasījuos BW. 9241;

2) verlangen
(intr.): viņš sajūt uz mēles kaut kuo, kas prasās uz āru Duomas IV, 365. par gada laiku dē̦ls atkal prasījās iet pasaulē LP. VI, 391. bē̦rns prasās Ar., das Kind will auf den Topf. bē̦rns prasās laukā, das Kind bittet um Erlaubnis, hinausgehen zu dürfen. lai prasuoties uz darvas katlu, er möge um Erlaubnis bitten, zum Teerkessel zu gehen LP. VII, 101. - Subst. prasîšana, das Bitten, Fragen, Fordern; prasĩjums, das einmalige Bitten, Fragen, Fordern; die Frage, die Forderung: gribē̦dama atsvabināties nuo zē̦na prasījumiem un stāstījumiem Kaudz. M. 12. apmierituzt mūsu prasījumus Latvju Tauta XI, 1, 5; prasîtãjs (li. prašýtojis), wer fragt, bittet, fordert, Anforderungen stellt. Nebst pirslis zu ai. praš̍ná-ḥ "Frage", pṛccháti "frägt", arm. harc̣, ahd. forsca "Frage", la. precārī "bitten", procus "Freier", g. fraíhnan "fragen", fragiƥ "πειράζετε" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 44.

Avots: ME III, 377

II pum̃pa,

1): "Beule"
- auch Wolm.; me̦lna pumpe od. nāves p., schwarze Blatter (in einer Handschrift); mēŗa p., eine gewisse Krankheit ("eine blaue Beule"), an der man bald stirbt Frauenb.;

2): auch Schnehpeln, (mit um) Salisb.;

3): "Vorhängeschloss"
- auch Diet., Siuxt; ‡

5) die Knospe:
nuopļaut veldrē sakritušu ābuliņu, kamē̦r tas vēl pumpās AP. jurģinēm ... jau bij sariestas ziedu pumpas Jauns. J. u. v. 138; ‡

6) Demin. pum̃piņa, eine Art hölzernes Gefäss
("apaļš vienkuoča trauks") Seyershof: p. plāna bij, saulē un vējā nevarēja likt, tad plīsa pušu.

Avots: EH II, 324

pùrvãjs, der Morast, Sumpf, die Moorlandschaft: skaistas puķes auga dūņuotā purvājā BW. 5470, 5 var. kad mēs caur ciņainu purvāju gājām MWM. VI, 277. tur bija agrāk neaudzelīgi purvāji MWM. cik jau nuo tādiem purvāja ūdeņiem tā krituma ir A. v. J. 1899, S. 118.

Avots: ME III, 420

pussakritis, Part. praet. act., halbzerfallen: dzīvuoja zvejnieks pussakritušā mājiņā. pussakrituse grabažu buode LP. LII, 38.

Avots: ME III, 433

raitîgs, förderlich U.: darbs šuogad raitīgāks, die Arbeit fördert sich in diesem Jahre mehr (bei gutem Wetter) Biel. n. U. ļuoti sekmīga (raitīga) ir aitu audzēšana Konv. ² 1655; raĩtîgs "die Arbeiten mit Erfolg und leicht bewältigend" MSil. Wohl zu riest III, rist (prs. ritu).

Avots: ME III, 471

raitît,

1) intr. "?": es biju vairāk nekâ piedzēries un raitīdams kritu ceļuos Latv.;

2) tr., "?": tu - mūžīgs skaitītājs: tik-tak! tik-tak! tu - mirkļu raitītājs: tik-tak! J. Vainovskis Dz. V.;

3) aufstreifen
Ar., Bewern, (mit ài ² ) Warkh., Warkl. Wohl identisch mit li. raityti "vielfach rollen" (wozu jedenfalls le. raitît 3, atraitît); zu riest III.

Avots: ME III, 471

II rãviêns Līn., Heniņ, rāviens Nigr., Neik. n. U., ràviena ² Prl., rāvãjs (vgl. den Gesindenamen Rãvāji Lvv. II, 78), rāvējs U., rāveja U., rãvene Heniņ, Biel. LSpr. I, 284, rāvene BW. 28719 var., auch "rāviene" (als Wiesenname) Lvv. II, 47, ein loc. s. rāvijā BW. 28320, 1 var., ein Moorgrund U., "vieta, kur atruodas rāva" Līn., "lielāks rāvains apgabals" Nigr.: kam tu augi, balta puķe, purvienā, rāvienā? BW. 5131. purvienā, rāvienā iestādīju uozuoliņu 22471. bridu, bridu dūņu purvu, vēl iebridu rāvājā (Var.: rāvējā) 26938. jau iesēja (linus) mālājā, vēl iemērca rāvājā (Var.: rāvienā) 28317. jau man rudas vilnainītes, vel mazgāja rāvienā 5613. pur[v]ā auga tautu meita, rāvienā velējās 14797. tautiešam puorā (= purvā) pļavas, rāvienā 15166, 9. skaidrūdeņa rauduvīte, nelaidies rāvienā (rāvājā 17381 )! 12326. kam tas manu līgaviņu rāvienā slapināja? 29864. es iekritu rāvienā, tavas guovis ganīdama 32464.

Avots: ME III, 500

‡ reĩpa Dunika, Iw., = riepe I 2: riteņiem uzve̦lk reipas Dunika. atkritušuo riteņa kuoka gabalu piesiet pie dzelzs reipas Janš. Līgava II, 39.

Avots: EH II, 364

rē̦ns, Adv. rē̦ni, mundartl. auch rēņi,

1) rẽ̦ns Nigr., Līn., Zabeln, Dunika, undicht
U., Lubn.: rē̦ni rudzi, undicht stehender Roggen Spiess, Biel. n. U. rē̦ns audums, loses Gewebe. rē̦ni vērpt. viņa ievē̦rusi aude̦klu par daudz rē̦nā šķietā Nigr. mūsu linu lauks šuogad pa˙visam rē̦ns Nigr. caur rē̦nuo mežu ieraudzījis lejā . . . cilvē̦ku Janš. Dzimtene V, 120. mati... stipri rē̦ni Dzimtene ² I, 81. viņš knaibīja savu rē̦nuo pilnbārdu A. v. J. 1900, S. 871. kritušuo rindas palika rē̦nākas Sadz. viļņi 300. gāisa kārta tuop tik dze̦stri rē̦na Duomas I, 1275. rē̦ni apdzīvuoti apgabali MWM. X, 875. nav ne reņi, ne bieži A. v. J. 1902, S. 125;

2) rē̦ns, lau, weich
(fig.), lieblich Dond.: rē̦ns gaiss, vējiņš, laiks, ūdens. silts nakts vējš burās šalc rē̦ni Druwa II, 1395. kâ ilgu ruokas apņe̦m tevi rē̦nas Kurcijs. In der Bed. 1 (vielleicht aus *rē̦dns) zu rē̦ds II u. a. (s. Persson Beitr. 638); in der Bed. 2 vielleicht aus *rē̦mns, vgl. rē̦me̦ns.

Avots: ME III, 520

‡ riêne Zvirgzdine, = riêva: r. starp dēļiem galdā. dubļains ceļš: dziļas rienes ar skrituļiem izgriêztas.

Avots: EH II, 379

riêztiês,

1): auch Heidenfeld, Saikava, (mit ie) A.-Schwanb.; sakritušam ābuoliņam galveņas riêžas (liecas) uz augšu Auleja; ‡

2) "nīsties; nelabu prātu uz kādu turēt" Saikava: kuo nu riêzies pret mani!

Avots: EH II, 380

I rist (li. rišti "binden"), praes. risu U., Kl., ristu St., rîstu ² Līn., prt. risu,

1) tr., prs. u. prt. risu Nerft, binden
Biel., Kalzenau, Schujen, Nerft n. U:; risamais, das Band Wallhof;

2) tr., auftrennen
St., Bergm. n. U.;

3) (prs. rîstu ² Bixten, Degunen, Dond., Bauske, Windau, ristu Lautb., Salis, Adiamünde, N.-Peb., Bers., Kreuzb., Laidsen, Wirginalen, Assiten, Alschw., risu Neugut; in Windau sei das iz auch ins Präteritum eingedrungen), intr., "voneinander gehen, wie eine Naht od. Haarflechte"
Dressel, (prs. ristu, prt. risu) MSil., Nötk.; sich abwickeln Kl.; sich lösen (eig. und fig.): kamuols sāk rist. cieti savas kājas āvu,... lai nerisa visu mūžu BW. 16988. cimds rîst ² Frauenb. nuo sarkanām ruozcm lapas rīst Asp. saite pēc saites rīst Rainis. nuo manas mēles bij risušas pamiruma saites Vēr. II, 941. mākslas sakari ar dzīvi rīst MWM. XI, 194. pavedienu jau jūtu risam Vēr. II, 796. asaras rīst Stari I, 150. arājiem darbā sviedri rīst JR. VII, 76. stikla zīlītes nu rīst Stari II, 491. risīs ēnas tev nuo sejas III, 30, lai dzelži mīksti tuop un rīst Rainis. drīz dzīvība risīs Vēr. I, 1223. vaļā risīs lāsts U. b. 93, 66. rīst ilgu vaiņags nuo galvas MWM. VII, 772. risīs visa sāpju vara... it kâ sniegs vlegli rīst nuo kuoka zara... Asp. - Das prs. ristu resp. rīstu dürfte zur intransitiven Bed. (3) entstanden sein. Die Bed. 2 kann in der Verbindung mit at-, iz-, nùo- sich entwickelt haben. - Nebst raisît, apr. perrēist "verbinden", senrists "verbunden" wohl zu ae. wrīon "einhüllen", mhd. rigel "Kopfbedeckung, die man umwindet", la. rīca "Kopftuch" u. a., s. Bezzenberger GGA. 1874, 1247, Trautmann Wrtb. 246, Lidén Anlautges. 5 ff., Persson Beitr. 343 f., Froehde BB. XVII, 307, Walde Wrtb.2 652.

Avots: ME III, 531, 532

II rist (li. rìsti dass.) U., ritu, rollen; wälzen: nuo... taisna ceļa ritis Plūd. Llv. II. 70. Nebst riest III, riẽtêt, raitît, ritêt I, ritenis zu ae. wrīdan, ahd. ridan "winden, drehen", s. Lidén Anlautges. 4.

Avots: ME III, 532

ritenis, rite̦ns U., auch ritiņš U., Demin. auch ritentiņš,

1) das Rad am Wagen:
dandžu od. luoku ritenis, das Bügelrad, gabalu ritenis, das Felgenrad Bielenstein Holzb. 543. vadmalas riteņi, unbeschlagene Wagenräder, die man früher an Arbeitswagen hatte Matkuln. Sprw.: ritens rumbā, aukla vaļā. juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej. kâ piektais ritenis, wie ein fünftes Rad, d. h. unnütz (von einem ungebetenen Gast, einem ohne Grund Anwesenden etc.). dauzās kâ piektais ritens pie ratiem Etn. IV, 42. kuļas kâ piektais ritens. tas jau visur kâ piektais ritens, - kaut i[r] nuogalēm, taču viņam jābāžas pulkā! viņš negribēja būt lieks, piektais ritenis Apsk. v. J. 1905, S. 547;

2) das Spinnrad
U.: ai riteni, ritentiņ (ratenīti, ratenīti), tu man kaunu padarīji,... tu snuoriņu zemē meti BW. 7018 var, es riteņu (Var.: ritiņa) dreimanītis 27399;

3) etwas Radförmiges od. rund Zusammengeroiltes:
tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī (Var.: ritulā, gre̦dze̦nā) BW. 21827. ritenī griezties, sich in die Runde drehen, wirbeln, durcheinanderwirbeln: samāvuos trejus brunčus, apgriežuos ritenī BW. 24119. kad es kūru, tad man dega (sc.: uguntiņš), ritenē (für ritenī) griezdamies 6870. sniga sniegs, lija lietus ritenē griezdamies 18159, 1. galva sāk riteņus mest, es geht rundum, wie ein Rad im Kopfe U. - ritenis - pavedienā sataisīta, bet vēl dzijā nesavē̦rpta vilna, vilnas riteņveidīgs sagriezums Salisb. - ceļa rite̦ns (plur. ceļu ritiņi L.) U., die Kniescheibe; lūku rite̦ns U., eine Rolie Bast; saules ritens A. XX, 404, die Sonnenscheibe; vaska ritenis,

a) eine Scheibe Wachs:
māmiņa ielikusi pūrā vaska ritēniņu (Var.: ritentiņu, ritenīti, rituliņu, ritulīti) BW. 7579, 1 var. es satiku bit[i] ar vaska ritentiņu (Var.: ritenīti, rituliņu) 13387, 2 var.;

b) als Kosename:
brālīt, vasku ritentiņ! BW. 13646, 17;

4) in genitivischen Verbindungen: riteņa ce̦pure Apsk. v. J. 1903, S. 624, eine Art runder Hut;
riteņa ķe̦kars Karls., die Wickeltraube. Nebst li. ritinis "eine Rolle" zu rist II.

Avots: ME III, 532

I ritêt, -u od. -ẽju, -ẽju, intr., freqn., rollen, kreisen, auch fig.: riti, riti, ratiņ! R. Sk. II, 77. ratiņš nerit, spuolīte nete̦k Celm. saulīte rit tīri vai pa zemes virsu Alm. Kaislību varā 19. lē̦ni ritē ve̦cās asinis Rainis. vienkāršība, kas tērpjas nepiespiesti rituošuos vārduos Vēr. I, 1323. Zu rist II.

Avots: ME III, 533

sadrupt, intr., zerbrockeln, zerfallen (eig. u. fig.): kaut šis mūris sadruptu lupu lupās! LP. IV, 89. pils sadrupa VII, 1089. kastīte izkrituse nuo ruokām, sadrupuse VII, 765. sadrupis suoliņš Purap. zemes sadrupšana Konv. 1534. labāk lai sadrūp mana dzīve Rainis. Grieķija... sadrupa un gāja buojā SDP. VIII, 7.

Avots: ME III, 614

sadur̃t,

1): linkainis tika sadurts ar ... saduŗamām adatām ("brošām") Suitu k., S. 20. saduŗamais Dunika "Sicherheitsnadel";

2): ar draugiem es saduŗu glāzes Skalbe Raksti II (1938), 219; ‡

4) (eine Reihe von Objekten) hineinstecken:
nuo putekļiem sargādamies, sadūruši gar sēdekļiem pieduŗus Janš. Bandavā II, 27; ‡

5) "sasist, sagrūst, satricināt" Sonnaxt: kādreiz saduŗ pirkstus, - nuokrakš vien. krituse nuo staļļa un sadūruse kāju: skriemeņuos dzīslas sastaipītas, sadauzītas. Refl. -tiês, ‡

3) in Streit geraten
Kand.

Avots: EH XVI, 405

saglezêt, intr., schliefig werden Golg., Gr.-Buschhof: maize ar sakritušu, saglezējušu apakšgaruozu Stelp., Üxkül. konfektes mīkstas, saglezējušas, pie papīriem pielipušas Duomas IV, 131. zeme saglezējusi, nach dem Regen hart geworden AP.

Avots: ME II, 626

sagram̃stît, tr., zusammenscharren, zusammensuchen, aufsuchen, zusammentasten: sagramstīt siena, salmu, skaidu atkritumus Ronneb. kabatā sagramstīju dažas kapeikas ebenda. lāga siena nedabūju, tikai šādus, tādus gružus sagramstīju Adiamünde. sagramstīja rūsu un žagarus Etn. II, 67. kungs sagramstīja kādu . . . apkaklīti Vēr. lI, 67. viņš gramstās apkārt ar ruokām, kamē̦r beidzuot sagramsta lielas dze̦lzu duris Pas. II, 218 (aus Ronneb.) - niekus, kas uz mēles sagramstāmi Seibolt.

Avots: ME II, 627

‡ sagrīnis (part. praet. act.), verärgert (?): bija pārāk sarūgtināts, sagrīnis, nuovārdzis Austriņš Raksti V, 452. atnākusi šuomāte, tāda sagrīnusi, sakritusies. gŗūti vien e̦suot ... VII, 366.

Avots: EH XVI, 410

sagul˜t, intr., sich (zusammen) legen, hinlegen, schlafen legen Spr. (gew, auf mehrere Subjekte bezogen); sich absenken, sich lagern: zvē̦ri sagula JK. V, 1, 29. Katruža ar Pruoneli sagulst abas vienā gultelē Janš. Paipala 8. gulta, kur abi sagula BW. III, 1, 87. piesteidzās vēl kādi krievi un sagula vāciešam virsū Purap. puiši gar ceļmalu saguluši (Var.: sakrituši) BW. 12705, 2. balti gulbji saguluši (Var.: apguluši) mana kapa maliņā 27574, 1. egles zari saguluši (Var.: salīkuši, sazviluši) uz bērziņa virsuonītes 9602. gŗūt[i] manai māmiņai pirmuo nakti smiltiņās: ni zemīte saguluse... 27705. sausums sagula zem ūdens tikai lieluos pavasaŗa plūduos Kleinb. st. 13. Refl. -tiês, sich legen, hin1egen; sich senken, sich lagern: sagūlušās mierīgās zuosis A. v. J. 1901, S. 771. slimā smagi sagūlās uz ruokām Vēr. II, 660. barībai sagulstuoties zeme saplaisā Konv. ² 749. kustuoņu atlieku sagulšanās uz jūŗas dibe̦nu Apsk. v. J. 1905, S. 128. hipostaze, kuŗa ruodas asinīm sagulstuoties Konv. ² 1239.

Avots: ME II, 632

sakrist,

1): sakritu (= iestigu) līdz gurniem AP.;

2): nekrītat līdz zemei, ... asariņas! sakrītat tuo sirdī, kas man[i] gauži rūdināja! BW. 8681, 3 var. sakrita pār augstuo slieksni mūsu istabā vairāki zē̦ni Jauns. B. gr. ³ II, 227. ienāši zirgam sakrīt pļaukšās Auleja. nuo dažām slimībām paliek pē̦das dažuos organuos; tad saka, piem., ka "sakrita ausīs". kad mazam sarus neizpeŗuot, tad lielam acīs sakrītuot Sonnaxt;

4): šai ar tuo puiku bij labi sakritis AP. ‡ Subst. sakritums, das Zusammengefallensein:
tu jau esi atkal stāvus, bet mēs visi vēl lielā sakritumā Janš. Dzimtene V, 168.

Avots: EH XVI, 419

sakrist, intr.,

1) zusammenfallen, verfallen, einfallen,
(fig.) mager werden: ala... sakrīt LP. I, 66. sē̦ta bij sakritusi Stari I, 132. sakritušas ē̦kas Pasaules lāpītājs 19. sakrita par pe̦lnu čupiņu JR. III, 68. sakrīt mieži līdumā BW. 33197. sakritusi maize, nicht gut ausgebackenes, schliefiges Brot. ja kāzu plācenis sakrīt, tad jaunajiem būšuot nelaimīga dzīvuošana Etn. II, 61. nuotiesātais stāvēja bāls un sevī sakritis Sadz. viļņi 60. mans spē̦ks... sakritis Psalm 31, 11. kai ragana cē̦rt, tai jauneklis sakrīt zemē līdz ceļiem Pas. II, 142. - zirgs sakrīt, das Pferd wird mager. sakrituši vaigi, eingefallene Backen Ahs.;

2) auf einen Haufen fallen; zusammen über etwas herstürzen
U.: meitas gar sē̦tmalu sakritušas BW. 35245. precenieki pie mielasta sakrita tūdaļ Odiseja II, 35. cūkas sakrīt pie siles, die Schweine stürzen über den Trog her U.;

3) niederkommen, gebären:
sieva sakritusi, das Weib ist niedergekommen. pirts viņam būs sakritusi, sein Weib wird wohl niedergekommen sein (aus der Umgegend von Talsen);

4) übereinstimmen, zusammenpassen:
diezin, vai mēs sakrītam kuopā! Poruk. sakrīt (Var.: sade̦r, saiet) dziesma mums dzieduot, i[r] valuoda runājuot BW. 317, 3. duomas arī viņiem sakrita Dok. A. vîņam nesakrita ar tiem Valdis Stabur. b. 314. Refl. -tiês, zusammenfallen, verfallen: sakrītas viss vienā galuodiņā Vīt. 54. naudas maks sakrities Austr. K. Glūns 98. izskaties gan drusku bāls, sakrities MWM. IX, 406.

Avots: ME II, 655, 656

salaûzt, ‡

2) viel brechen (pflücken):
s. pulka sēņu Linden in Kurl. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich brechen (pflücken):
viņa salauzās nuo tiem (scil.: pūpuoliem) ve̦se̦lu kuplu sauju Janš. Dzimtene V, 227;

2) zerbrechen (intr.):
salauzēs skrituls Pas. XII, 442 (aus Lettg.);

3) ringend sich verletzen (?)
Seyershof: paši tirgū salauzušies un nu ir beigti (= slimi).

Avots: EH XVI, 424

salˆns: "hellgrau, bläulichgrau" (von Pferden) KatrE.; "sirms (spalva ar maziem sirmiem un pe̦lē̦kiem plankumiem") Warkl.; rotschimmelig BielU.; "pe̦lē̦ks kâ salna" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; salnam zirgam ir balti pe̦lē̦ka spalva ar sārti brūniem spalvu galiem Kaltenbr. s. ("bläulichgrau") zirgs AP. salna ("taida bāla, kai ar salnu apkrituse") guovs Auleja; "balts, kam cauri redzama arī apkārtnes krāsa" Nautrēni: viss lauks s., juo šuorīt pasalis. s. dārzs. salna pļava; šķiŗ vēji salnus debešu kalnus Skalbe Raksti I (1938), 302.

Avots: EH XVI, 427

samusêtiês, = samisêtiês: bē̦rzam līdz pusei uzlēcis, tam samusējas kājas, un briukt!... Kurbads. sieva sniegusēs, bet samusējusēs: iekrituse uz galvu caurumā LP. III, 21.

Avots: ME II, 691

saskañdinât, tr., intr.,

1) (zusammenschlagend) erklingen lassen:
šķiltavas saujā saskandinājis Kaudz. M. 13. viņa pirksti saskandina sīkās stīgas Vēr. II, 262. dāmas būs tik laipnas ar mums saskandināt glāzes (d. h. die Gläser zusammenschlagend aufs Wohl trinken) Puriņš Nauda 28. viņš saskandināja glāzēm Stari I, 269. viņi saskandināja un uzdzēra draudzībai II, 190;

2) in Übereinstimmung, Harmonie bringen
(gew.: saskaņuôt); komponieren Celm.; dichten (perfektiv) Wid.: sajē̦gumi nebij saskandināmi ar pieredzējumiem Pūrs III, 93. ritums saskandināts pēc vārdu akcenta Antrōp. II, 103. Šūberts saskandināja dziesmām meldijas Vēr. II, 273.

Avots: ME III, 731

saslaũcît, tr., zusammenfegen: gružus, skaidas, mē̦slus, atkritumus. var˙būt, ka kāds mēriņš klētī saslaukāms LP. IV, 35.

Avots: ME III, 736

saslìet, tr., zusammenlehnen, -stützen; in die Höhe heben (perfektiv) Spr.: kūļus statuos sasliet V. Upmals Tē̦va draugi 2. nuo kuoku zariem sasliet būri Saul. I, 65. jūs arī saslējāt kâ brieži ragus augšā Aps. VI, 28. mietus saslēja pie rijas sienas Dunika. zaķis saslēja ausis stāvu Berl. Māte 169. ezis saslien adatas JR. III, 31. zirgu saslējuši uz pakaļškājām LP. VII, 142. nuo lielā kuopā saslietiem ieruočiem Jansuona duomas 4. Refl. -tiês,

1) sich in die Höhe heben, sich aufheben, -lehnen, sich bäumen
Spr.: sliņķi, kas saslējušies kājās (nuo gultas). viņš saslējās taisns A. XX, 134. zirgs saslējās stāvu Aps. III, 19. ķēve saslējās gaisā Krišs Laksts 47. dažs dusmās saslējies Vēr. I, 1406. putna spārni saslienas kâ nāves cīņā II, 209. veldrē sakrituši rudzi vē̦lāk saslienas kājās;

2) gegenseitig die Zähne zeigen, es zu Tätlichkeiten kommen lassen
Mag. XIII, 2, 67: viņi abi saslējušies, sie haben sich beide gezankt, haben sich verrissen, haben gegenseitig ihre Galle ausgelassen Mag. XIII, 2, 67.

Avots: ME III, 737

savākt,

1) fächsen, einheimsen, zusammennehmen, einfahren
(tr.), zusammenbekommen, versammeln, einsammeln: s. labību, pļāvumu. sienu savāķām sausu Nigr. savāķ izkaisītās mantas Nigr. savāķis visu (pienu) apaušuos LP. VI, 4. meitene savāķa dziju Dīcm. pas. v. I, 62. savāķa paunas MWM. X, 435. savāķa maizi LP. VI, 633. Krancis savāka visu gūrumu apakš galda 254. savācis galvas 699. savāca tukšās buteles Alm. Kaislību varā 43. Helga savāc šķīvjus Vēr. II, 777. savācis lielu čupu akmeņu LP. VII. 476. savāca dārzā bluķus... cirvi, valgus VI, 265. savākuše deviņas vecenes,... deviņus puõdus ziepju 832. savākt derīgus paduomus I, 157. savāķis nuopelnītuo algu JK. V, 137;

2) unters Dach bringen od. führen, zu sich nehmen:
savākt pusdienā luopus Janš. Bandavā II, 27. sniedziņš sniga, putenēja; laukā mans kumeliņš. ej.., savāķ manu kumelinu! BW. 1285. jūsu luosīti likšu zirgu puisim savākt Janš. Dzimtene ² II, 296. tūliņ savākšu (werde aufheben, zu mir nehmen) dalderi Janš. Bandavā II, 318. smuks puisītis... gulēj[a] taka maliņā; eit, meitiņas savāķat (Var.: paceliet)! būs maizītes arājiņš BW. 1167. ja... kāds pratējs šautru savāķa... BW. III, l, 75; sieva netiek ve̦se̦la, un dievs gaude̦nuo dē̦lu arī nesavāķ (nimmt nicht zu sich, d. h. lässt nicht sterben) Janš. Dzimtene IV, 26;

3) veranstalten, ausrichten:
ķēniņš... savāķis lielas balles LP. VI, 319;

4) = sazinât, in Erfahrung bringen, die Zuverlässigkeit einer Nachricht erproben: savāķ (gew.: sazini) tu tādas guodīgumu! Janš. Bandavā I, 34. ej nu savāķ, kāda kuŗai griba...! Dzimtene IV, 176. ļaudis gan dzirdēju tâ pļukstam. bet kas var savākt visu, kuo ļaudis te̦nkā? 214;

5) abhäuten, abschinden:
s. kritušu luopu Frauenb. - Refl. -tiês, sich ansammeln, sich versammeln: upmalā savāķies bars Apsk. v. J. 1903, S. 439. savāķāmies vienā būrī Nigr. ļaudis savāķas pulkiem uz skuolas valdes sapulci Bjerns. raksti I, 21. puiši bija jau savākušies iekšā pie miera. Janš. Dzimtene IV, 170. kāzinieki savācās tikai svētdienas rītā BW. III, 1. Nomen agentis dazu: savācējs oder savāķējs.

Avots: ME III, 782

savil˜luôt,

1) tüchtig an den Haaren reissen, zausen
Grünw., Lennew.; verprügeln MSil., Schwanb., Mar., Sessw., Nötk., Lemsal, Hochrosen, Lindenhof, Nerft, Adsel, Golg., Seppkull, Pilten: tevi savilluos, ka tu gadiem pieminēsi Alm. Meitene nuo sv. 92;

2) zerbeissen, beissend verletzen:
viens suns savilluojis uotru Mar.;

3) aufessen:
s. visu bļuodu putras Golg, Mar.;

4) zerfasern
(intr.) Nötk. - Refl. savilluôtiês Ahs., savillktiês,

1) sich betrinken:
puisis tâ savilluojies, ka tikkuo turas uz kājām Ahs. nācu nuo kruoga krietni savillājies un iekritu grāvī LP. VI, 424;

2) einander durchprügeln
Pilten.

Avots: ME III, 787

sê̦du, sê̦dus, Adv., sitzend U.: sē̦du celt, uzcelt, sitzend erheben, sitzend hinsteilen U. sē̦du celties, sich zum Sitzen erheben U. arī bērniņa mātei jāapģērbjas kâ baznīcniecei un jāsēd gultā sē̦dus BW. I, S. 192. kas jūs dīda, sveši ļaud[i]s, ka jūs sē̦du nesēdiet? BW. 20837. tik es sē̦dus (Var.: sē̦du) neatkritu, pēc ābuola skatuoties 10841. vārdus pusmiegā sadzirdējis, uzlēca sē̦dus LP. V, 199. uz zirgu sē̦dus Etn. II, 82. uz maura re̦dz studentus, gan . . . gulus, gan sē̦dus ap alus kurvjiem Lautb. Luomi 146. spaiņa nevajaga atstāt sē̦dus, bet apgāztu LP. V, 56.

Avots: ME III, 824

sìeneniẽks,

1): auch Ramkau, (mit siên- ² ) Seyershof; ‡

2) eine Heuscheune
(?): (droška) stāvēja sieneniekā Ciema spīg. 271 (s. auch 275). zāļainas pļavas un nesakrituši sienenieki pa tuo malām Sieva 75.

Avots: EH II, 494

sir̂ds, -s (li. širdìs), dialektisch (in West-Kurl, auch bei Manz.) sirde, Demin. sir̂sniņa,

1) das Herz
(eig. u. fig.); der Mut; der Zorn (in dieser Bed. auch der Plur. gebraucht); der Magen (?) U.: laba, ļauna, mīksta, cieta sirds, ein gutes, schlechtes, weiches, hartes Herz. Sprw.: mīksta sirds kâ cāļam, kâ sievišķam. sievas sirds - mīksta sirds. smaga, gŗūta s., ein schweres Herz (nach U. grūta s. - Schwermut): virs ar smagu sirdi paņe̦m arī cirvi un ies darīt, kuo sieva grib LP. IV, 186. druoša sirds, ein mutiges Herz: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. liela od. bieza (Walk. n. U.) s., ein heftiges, zum Zorn geneigtes Gemüt U. nelaba s., (physische) Übelkeit: viņa bieži muocījās ar nelabu sirdi, raugājās un ... špļāva A. XXI, 401. tukša s., (physische) Nüchternheit U. zināma sirds, das Gewissen. jis bijis karstas sirds Zb. XVIII, 286. Sprw.: sirds kâ le̦dus. sirds kâ (sē̦tas) miets (von einem Mutigen). dūša kâ miets, sirds kâ plāksteris od. kâ siets (von einem prahlerischen Feigling). sirds kâ ar akmiņiem nuosluodzīta Neik. 26 (von einem Hartherzigen). Sprw.: sirds vībuotnēs (von einem Verliebten). sirds īstā vietā, das Herz am rechten Fleck. sirds pukst od. le̦c, das Herz klopft: sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91. sirds silst, das Herz wird erwärmt, gerührt U. sirds viņam gribēja tīri pušu plīst (das Herz wollte ihm brechen) Niedrīšu Vidvuds XX, 93. muļķītim sirds vien trīc, kaut tik izduotuos LP. IV, 92. sirds ne̦sas uz -, das Herz verlangt, sehnt sich nach - U. sirds ne˙kuo neņe̦m pretī, es mangelt aller Appetit U. actiņas re̦dz, sirsniņa grib, das Herz begehrt. sirds aiz salkuma tīri vai pa muti krita laukā (von starkem Hunger) MWM. X, 419. sirds skaidri par muti kāpj ārā, von grosser Neigung zum Erbrechen Biel. n. U. sirdī man griêž(as) ² U., mir wird übel. sirds aiz dusmām kāpa tīri vai pa muti ārā Alm. Kaislību varā 26. raudāt es nevarēju, bet sirds man tâ kâ kāpa vien kaklā A. v. J. 1897, S. 226. brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, plötzlich ergrimmen. beidzuot ķēniņam sirds apte̦kas LP. IV, 64, wird unwillig. sirds viņam aizkritusi, es ist ihm aller Mut entfallen U. - sirds pieņe̦m od. ņe̦m pretī, es schmeckt, gelüstet: ēd, cik sirds ņe̦m pretī! Sprw.: acis kāruo, sirds nepieņe̦m. tās viņu labi pabaruo, duod ēst, cik sirds ne̦s Etn. III, 121. sirdi piesiet, sich mit einer (kräftigen) Speise stärken. pie sirds iet, zu Herzen gehen U.: viņa vārdi iet pie sirds Kav. tām arī ķēniņienes asaras pie sirds iet LP. IV, 188. pie sirds ņemt, likt, zu Herzen nehmen U. caur sirdi iet, rühren, erschüttern U. tas man ķeŗas pie sirds, das geht mir zu Herzen. nuo sirds, von Herzen: nuo sirsniņas man mīlēj[a] tautu meita Biel. 2089. nuo sirdīm (Var.: līdz sirdei) māsa mīl Ld. 7551. sirdij mīlēt, dem Herzen angenehm, lieb, liebenswert sein: prātam tika tā meitiņa, sirdei vis nemīlēja; būt[u] sirdei mīlējusi, būtu mana līgaviņa BW. 11396. - man vēl kas uz sirds LP. I, 171, ich habe noch etwas auf dem Herzen. Sprw.: kas uz sirds, tas uz mēles, wes das Herz voll ist, geht der Mund über. es lūdzu dievu nuo visas sirds Kaudz. M. 383, von ganzem Herzen. glabā tuo kâ savu sirdi (wie sein Teuerstes) LP. VI, 756. es glabāju sav[u] vīriņu kâ sirsniņu azuotē BW. 27112. es savai māmiņai kâ sirsniņa azuotē (d. h., so lieb, so teuer ...) 3019. ak, kâ man tas sirdij labi (wie mir darum wohl ums Herz ist), ka jūs manī paklausāties Aps. III, 41. tuo re̦dzuot brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds (das Herz wird erleichtert) LP. IV, 98. ļaužu runas sirdi grauza BW. 8750. sirdi ēst, am Herzen nagen U. nuovadnieku puisē̦niem sirdi vien ēdināju 5360. tas griêž sirdī, das schneidet ins Herz U. - es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden n. Mag. XIII. 5. - sirds viņam cēlās, er wurde zornig U. man sanāca sirdis, ich wurde zornig. nuo sirdīm (vor Zorn) vai pušu sprāgst Neik. 7. ar sirdîm runāt, ärgerlich sprechen Austr. ve̦lns ... aizsirdījās i jam par sirdīm (vor Zorn, im Zorn) tâ padarīja, ka jis par zagli palika Pas. IV, 183 (aus Welonen);

2) das Demin. sir̂sniņa als Kosewort, Herzchen:
tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, sirsniņ, šuoruden! BW, 15044 var. ak, sirsniņ, nelūdz mīļi! 7808. Nebst ser̂de zu urslav. *sьrdьce, gr. χαρδία, lat. cor (gen. cordis), air. cride, got. haírtō, arm. sirt, apr. sīran "Herz", urslav. *serdá "Mitte" u. a., s. Trautmann Wrtb. 302, Walde Wrtb.2 191, Boisacq Dict. 412 u. a.

Avots: ME III, 843, 844

sistin, zur Verstärkung von sist: skāpis e̦suot ritumu kâ sistin piesists Stari I, 290.

Avots: ME III, 850

skalˆgans ² Dond. n. FBR. V, 128; Iw. n. FBR. VI, 53, Salis, Deg., skalgans U., Schlehk, Suhrs n. FBR. VII, 43, Rothof, Popen n. FBR. VIII, 121, Karls., Mar., Bielenstein Holzb. 243, skalgâns ² Wain., skalgāns U., RKr. XVI, 246, skalganis, ein Stück von einem Pergel N.-Sessau n. U.; eine Lubbe, Dachschindel Mar.: saslauki tuos skalgānus! Wain. pakrituse skalganīšu (Var.: skangalīšus, skala galu) lasīdama BW. 1126 var. skalgans, ein Holzscheit, woraus man Späne machen kann Gramsden. - skalgana bē̦rns, ein unecht Kind L., W.-Livl. n. U.: kas man, skalgana bē̦rnam, tuo duos, kuo mātes bē̦rni ē̦d! Alksnis-Zundulis; skalgana mēle, eine geschwätzige Frau Hasenp., Grob, n. Etn. III, 66, skalgans "jem., der viel und laut spricht" Gramsden. Dissimilatorisch aus skalgals; vgl. skangals.

Avots: ME III, 868, 869

‡ šķẽ̦rbas Frauenb. "sīkie skaidu atkritumi nuo kuoku ciršanas un tēšanas".

Avots: EH II, 633

šķḕrslis,

1) das Querholz
Spr.: luoga šķērslī atstutē̦tā spuogulī Skuju Fridis. kakla virspuse (balalaikai) iedalīta šķērslīšiem spraugās Konv. ² 285. - Plur. šķēršļi"durvju dēļu savienuotāji" Selb.: rijas durvīm visi šķēršļi izkrituši, dur̂uis jūk ārā Selb.;

2) ein Hindernis, eine trennende Schranke
U., Spr.;

3) ein Feind
Spr.;

4) "причина" Spr.

Avots: ME IV, 36

‡ II skrauja "stāvs, nuobrucis krasts" N.-Schwanb., Sessw.; ein steiles Flussufer Grawendahl; "stāva vieta, kritums" (mit aû ) Mar.

Avots: EH II, 507

skrèitals ² Erlaa, skreĩtãls Jürg., skreitẽļi Trik., skreĩtulis C., Frauenmantel; skreitules Mag. IV, 2, 76, L., U., Sinau (alchemilla vulgaris); skreĩtūlis PS., Rainfarrn (tanacetum vulgare): saulīt[e] lasa rasas lāses skreitelīšu lapiņās BW. 4386. Der radförmigen Blätter resp. Blüten wegen zu skritulis? Vgl. skreteliņš.

Avots: ME II, 890

skretele, das Rad (am Wagen) Mar., Korwenhof, Stom., Schwanb.; ein schlechtes Rad Karls.; Plur. skreteles, die Vorderräder eines Wagens mit Achse und Femern A. XI, 249, Selb., Wessen, Memelshof, Nerft; ein alter Wagen Holmhof, Aahof: ratiem skretele salūzusi Mar. n. RKr. XV, 135. zirgs salauza skriedams skreteles Selb. bē̦rni izrāvuši skreteli nuo ass LP. VII, 261. Neben diesem skret- ein altes skreit- in skritulis.

Avots: ME III, 891

I skrìne ² Mar. n. RKr. XVII, 139, skrīnis AP.,

1) ein Kasten
Infl. n. U. (skrīne), Nigr. (skrĩne), Kleiderkasten Infl. (skrīne), Gr.-Buschhof (skrìnis ^2), Mehlkasten Nerft (skrīnis), Drosth. (skrĩnis): jās nuoģērba drēbes un rūpīgi glabāja savās skrīnītēs Pas. IV, 202 (aus Dagda). tādi lieli skrīņi pilni visādiem ritumiem Gr.-Buschh.;

2) ein roher Bretterkasten am Erdboden zum Kalkbereiten
(Amboten, Neuhausen, Nikr.) od. Lehmtreten U. (skrīns, skrīnis), N.-Kurl., Dunika, Kaleten, Nigr., Nikr. (skrĩne), Wessen, Matkuln, Vank. (skrīne), eine runde Grube zum gleichen Zweck Rönnen, Grünh.: ej skrīnē mālus bradāt! Hasenpot. lai tuop māla skrīne par abru Jauns.;

3) getretener Lehm
Biel. n. U. (skrīnis, skrīns), Dobl. n. Etn. I, 121 (skrīnis); auf einen Haufen zusammengeführter Lehm und Grant, der von Pferden getreten wird Naud. (skrīnis); (skrĩne) ein Behälter od. eine Grube für Spülicht und Abfälle Salgaln; ein Schmutz- od. Kehrichthaufen Daudsewas; (weicher) Lehm od. Kot (in grösserer Menge, z. B. auf einem schlechten Wege): pa tādu mālu skrīni . . . brizdami mēs gan ne līdz vakaram nenuobrauktu Janš. Bandavā I, 18. (tirgus klajuma) lejasgals atradās vienā dubļu skrīnī Dzimtene ² III, 177. viņš mīcījies pa dubļu skrīni Gaweesen, LP. VI, 621. - skrĩnī sist, cirst(ies) "plötzlich aus dem eingefahrenen Geleise seitwärts herausgleiten" Ahs.: pa sklide̦nu ceļu braucuot ragus ar juoni cirtās skrīnī, un malkas ve̦zms apgāzās Ahs.;

4) liekais skrīnis, Wasserschleuse
Karls.; e̦nkura skrĩnis, die Öffnung im Floss Karls;

5) skrìnīte ^2, ein zylinderförmiges Gefäss aus Lindenrinde Saikava. Nebst li. skrỹnè "Kasten"
aus mnd. schrin "Schrein". Zur Bed. -1 vgl. r. скрыня "ближайшая к плотинѣ часть мельничнаго пруда".

Avots: ME III, 895