Paplašinātā meklēšana

‡ atẽvelêt,

1) hobelnd abstumpfen
(tr.): a. ēvelei zuobus Dunika u. a.;

2) hobelnd verletzen
Dunika: kāpuostus ēvelējuot, atēvelēju nagus.

Avots: EH I, 141

cìenîgtē̦vs (unter cìenîgs): dabūjam pādei vārdu cienīgtē̦va (Var.: baznīckunga) gramatā BW. 1368.

Avots: EH I, 277

dižtẽ̦vs,

1) ein wohlhabender Wirt;

2) der Brautführer
Janš.

Avots: ME I, 476

[ìetẽ̦vuôt Janš., ein wenig durchprügeln.]

Avots: ME II, 81

iztẽ̦vuôt, tr., vornehmen, zurechtweisen, durchhauen: ņemšuot labi viņu iztē̦vuot Janš. [Bārenīte 93].

Avots: ME I, 817

jaûntē˜vs, der Stiefvater, eig. ein neuer, anderer Vater: tas bija saimnieka patēvis, saukts par jauntē̦vu MWM. VIII, 592.

Avots: ME II, 102

‡ jùotē̦vs ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 82, = šùotẽ̦vs.

Avots: EH I, 571

krusttẽ̦vs, krusta tẽ̦vs,

1) der Taufvater;

2) der Pate:
krusttē̦vi (kūmi) gāja uz mežu līksti cirst BW. I, S. 173. agrākuos laikuos pieņēma vai 3, vai 5 kūmus. pie tam puisē̦nam allaž vajadzēja divus krusttē̦vus un vienu krustmāti I, S. 178;

3) ehrende Bezeichnung eines älteren Mannes.

Avots: ME II, 290

mūstē̦vs, das Vaterunser: tā de̦vuse paduomu skatīt "mūstē̦vs" JK. VI, 2.

Avots: ME II, 679

netēvis: "ein Stietvater, der durch die Umstände verhindert ist, fürs Stiefkind etwas zu tun" BielU.

Avots: EH II, 21

netẽvis Bl. n. U., für patē̦vs.

Avots: ME II, 736

‡ netẽ̦vs, ein böser Vater Bers.

Avots: EH II, 21

‡ nuotẽ̦vuôt,

1) durchschelten
Dunika: māte meitu krietni nuotē̦vuoja;

2) abprügeln:
lai viņš tevi nuotē̦vuo kâ pienākas Janš. Mežv. ļ. II, 460.

Avots: EH II, 100

[pakaļtēviņš, der hintere Steven am Boot Bielenstein Holzb. 607 (mit Abbild.).]

Avots: ME III, 40

patēvis: auch AP., Dunika, Ekau, Golg., Heidenfeld, Īslīce, Kaltenbr., Linden in Kurl., Mesoten, Ruhental, Salgaln, Schwitten, Selb., Serbig., Sonnaxt, Thomsdorf, Ulmalen, Warkh., Wolgunt, Würzau, Zvirgzdine; reizā ar patēvi Janš. Apskats 1903, S. 83. Demin. patēvītis BW. V, S. 506, № 4900, 1.

Avots: EH XIII, 182

patẽvis (li. patė´vis), patẽ̦vs, der Stiefvater: kas tē̦vam neklausa, tam jāklausa patē̦vam (patēvim).

Avots: ME III, 121

patē̦vs: auch Adiamünde, Adl., AP., Behnen, Bērzgale, Bewern, C., Ermes, Grawendahl, Jürg., KatrE., Laud., Lemb., Lems., Lubn., Mahlup, Nitau, N.-Peb., Pankelhof, Prl., Ruj., Saikava, Salis, Selg., Sessw., Stenden, Trik., Windau, Zōgenhof.

Avots: EH XIII, 182

‡ pḕ̦rkuontẽ̦vs BW. 33704, 8, pē̦rkuoņtẽ̦vs 33704, 8 var., der Donnergott.

Avots: EH XIII, 228

pirmtẽ̦vs:* pirmtē̦vi, die ersten Stammeltern U. (unter tē̦vs).

Avots: EH XIII, 238

pirmtẽ̦vs,* der Urvater: pesimisma pirmtē̦vs MWM. X, 880. pirmtē̦vu garīgais stiprums Kundz. Kronw. 97.

Avots: ME III, 227

rijniektẽ̦vs, ein alter rijniẽks: rijniektē̦va (Var.: rijenieka) meita biju BW. 31545 var.

Avots: ME III, 524

sàimniektẽ̦vs A. XX, 504, Ezeriņš Leijerkaste II, 143, der Vater des Wirtes.

Avots: ME II, 636

‡ sê̦katẽ̦vs ² Frauenb. "ein Faulpelz".

Avots: EH XVI, 480

se̦ntẽ̦vs: "jāj laupīt" (ME. III. 818) zu verbessern in "jāji laupīt".

Avots: EH XVI, 477

se̦ntẽ̦vs,* der Ahne Dr., Wid.: tas mans se̦ntē̦vs bija Vilhelms Tells 42. Stendera se̦ntē̦vi Plūd. Llv. II, 142. jāj laupīt, kâ jau se̦ntē̦vi MWM. VIII, 807.

Avots: ME III, 818

sitẽvele, der Schlichthobel U.

Avots: ME III, 934

šùotẽ̦vs Arrasch, C., Jürg., PS., šùotè̦vs ² Prl. n. FBR. VI, 114, Golg., Adl., Bers., Kl., Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., Schwanb., Tirsen, der Wirt vom Nachbargesinde: šuotē̦vam trīs dēliņi BW. 21043.

Avots: ME IV, 113

susatēvs, s. susē̦tuvis.

Avots: ME III, 1125

‡ tẽ̦v (aus *tẽ̦va?) Salis, der Vater.

Avots: EH II, 678

tē̦vacis, Väterchen Bers.; der Schwiegervater (Vater des Mannes) Konv. ¹ 143.

Avots: ME IV, 176

tẽ̦vainis,

1): der Vater
AP., ("ar cildinājumu runājuot"; mit è̦ ² ) Warkl., (im Munde der Mutter beim Gespräch mit ihren Kindern, wenn der Vater der Kinder gemeint ist; mit ẽ̦) Lemb.; ein Alter N.-Autz n. BielU.;

2): "tēviņš" (mit è̦ ² ) Lubn.; bišu t. Pas. VII, 374; ein Gänserich od. Enterich
Smilt; ein altes Pferd Frauenb.;

3): auch Orellen; t. kājās Trik. n. BielU., es zieht ein Gewitter auf. pēc tē̦vaiņa vie˙nādi auksts laiks Seyershof. t. tik tuo drīkst darīt, kuo dievs tam pavē̦l Janš. Līgava II, 53.

Avots: EH II, 679

tẽ̦vainis (li. tėváinis "der Erbe"),

1) der Vater
(mit e, ) Nötk., (mit è̦ ² ) Mar. n. RKr. XV, 140 ("vulgär"), Golg., Gr.-Buschh., Warkl.; ein Alter, alter Mann LP. VI, 166, 829, Erlaa, Meselau, (mit ẽ̦ ) Arrasch, Dond. (erschlossen aus tẽ̦ve̦ns), Nötk., PS., (mit è̦ ² ) Gr.-Buschh., Marzen, Ogershof, Sessw., Warkl.; der Grossvater (mit è̦ ² ) Gr.-Buschh.; der Schwiegervater (Vater des Ehemannes) Serbigal (tē̦vainītis); der Ehemann Straume Wag. 89, (mit ẽ̦ ) PS.; der Onkel (?) Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 170: tētīt, manu tē̦vainīti! BW. 16477. ai ve̦cais tē̦vainīt! 13015, 2; 29142, 3 var. ve̦cajam tē̦vainim (Var.: tētiņam) 11560 var. Budēli, tē̦vaini! 33352. kāds tē̦vainis ar mammiņu Austriņš Daugava I, 982;

2) das Männchen (bei Tieren)
Wid.: tev būs nuo visa, kas dzīvuo . . . pa diviem . . . šķirstā ievest . . . tē̦vainim un mātītei būs tiem būt Glück I Mos. 6, 19 (7, 3 in derselben Bed. auch ein Acc. s. tē̦vainu). strausu tē̦vains V Mos. 14, 15; der Gänserich VL. n. U., (mit ẽ̦ ) Dunika, Frauenburg, Gramsden, Gr.-Essern, Nigr.; der Enterich Frauenb., Gr.-Essern (s. auch LP. VI, 272); scherzhafte Bez. des Wolfes Biel. n. U.: kas tas (= vilks) bijis par prāvu tē̦vaini Janš. Mežv. ļ. I, 85. - lielu lielie tē̦vaiņi (auf Krebse bezogen) Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 925. zaķu tē̦vaiņi Janš. Dzimtene ² II, 307, als Schimpfname gebraucht;

3) das Gewitter
U., (mit ẽ̦ ) Arrasch, Karls., Nigr., Wolmarshof, (mit è̦ ² ) Gr.-Buschh.: tiklīdz tē̦vainis ieŗūcies un spēris Janš. Dzimtene V, 123. tē̦vains (auch Mag. IV, 2, 150, aus Livl.) augšā drūms draudas Aus. I, 31.

Avots: ME IV, 176

tē̦vainīte, die Schwiegetmutter (Mutter des Ehemannes) Serbigal.

Avots: ME IV, 176

‡ tē̦vains Vidzemes kalend. 1795, reich an Gewitter?

Avots: EH II, 679

tẽ̦vbrãlis od. tẽ̦va brālis U., der Bruder des Vaters, der Oheim: Miķelīti tē̦vbrālīti! BW. 20931 var.

Avots: ME IV, 176

tēvija,* das Vaterland.

Avots: ME IV, 176

tēviņa (eigentlich ein gen. s. ?), des Bienenkonigs Haus, ein Stock, von den Bienen ihm zubereitet (?) Für. I.

Avots: ME IV, 176

‡ tèviņreize ² Lubn., = tē̦vreize.

Avots: EH II, 679

tẽviņš,

1): mūsu t. (= tētiņš) pa˙visam vājš Salis, Seyershof; "katrs ve̦ctē̦vs, vecītis" Salis;

2): "verächtl. für Taugenichts"
Diet.;

4): divi lāču tēviņi Janš. Dzimtene II, 300;

5): kad sīpuoli zied, tuos sauc par tēviņiem Ramkau;

8): auch AP., (mit è ² ) Linden in Kurl.;

9): trūka laba ... kuoka tēviņam Jauns. J. un v. 130.; ‡

10) tēviņu reize, das Vaterunser P. W., Šis ar mani tiesāties? 5. In der Bed. 9 n. Sehwers Unters. 142 wohl eine volksetymologische Umformung des d. Steven.

Avots: EH II, 679

tẽviņš,

1) der Vater, das Väterchen
U., JK. II, Sussei n. FBR. VII, 140, AP., Golg.: nav māmiņas teicējiņas, ne tēviņa žē̦luotāja BW. 4739. tautas ceļu dara pār teviņa rudzu lauku 14320;

2) ein Mann
Spr., Adsel, Dunika (tẽvîns ² ), Karls., ein Kerl: labs tēviņš, ein ganz tüchtiger Kerl U.;

3) der Ehemann
Jauns. Baltā gr. I, 86;

4) das Männchen (beim Geflügel
U.) Karls., Spr.: (medņu) tēviņi ar mātēm A. XX, 145. pĩļu tēviņš LP. IV, 72, der Enterich. zuosu tēviņš, der Gänserich; die Bienenkonigin Bielenstein Holzb. 2231, (bišu tēviņš) U., RKr., VI, 68, Kaudz. M. 6.;

5) männliches Exemplar:
katrai stādu sugai e̦suot tēviņš un mātīte Etn. I, 109; Plur. tēviņi, Läusekraut (pedicularis palustris) U.; tēviņi (SDP. 1, 27, Salisb.) od. rudzu tēviņš Konv. ¹ 532, das Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasn.); graudu tēviņi RKr. XII, 7, secale cornutum;

6) ein grosser Gegenstand (z. B. ein grosser Baumstumpf, ein grosser Pilz)
Nigr. u. a.;

7) der Ofenpfosten
RKr. XI, 86; Bielenstein Holzb. 783;

8) der Haken, der in die Ose
(mātīte) eingehakt wird Golg., Lis., Selb., Sessw.; "tā spāre, kuŗas mēli ielaiž pretējās spāres ("mātītes") ausī" Gr.-Buschh.;

9) der Steven (am Boot)
U., Spr., Bielenstein Holzb. 607, 631, Salis: pāķēris laivu pie pakaļa tēviņa (Hintersteven) LP. VI, 167.

Avots: ME IV, 177

‡ tẽvis Seyershof, das Männchen bei Vögeln; Demin. tēvītis ebenda "tētiņš": tēvīšam kle̦pus.

Avots: EH II, 679

tēviška,

1) tẽviška Frauenb., Gr.-Essern, Kurs., tēvišķe "ve̦csaimnieka daļa": kāda tēvišķe jums īsti tur dalāma, kad lai nesatiktu? Janš. Dzimtene ² III, 189. abi ar veceni dabūnuot katru gadu dažus pūrus labības tēvišķes tiesai, - tas viņiem, atduoduot dē̦lam mājas, tâ nuorakstīts Dzimtene IV, 63. ve̦cākiem jādabūn nuo mājām tēvišķes tiesa līdz pat mirstuot Bandavā II, 17;

2) tēvišķa Balss, das Vaterland, der Geburtsort
U.: ne gļē̦vuli e̦smu gribējis nuo viņa izaugam redzēt, bet vīru, kas derīgs savai tēviškai RA.

Avots: ME IV, 177

tēvišķe (li. tė´viškė "das väterliche Gut"), s. tēviška.

Avots: ME IV, 177

tẽvišķĩba, die Väterlichkeit.

Avots: ME IV, 177

tẽvišķîgs U., = tẽvišķs.

Avots: ME IV, 177

tēvisks (li. té'viškas "väterlich"), = tẽvišķs: tēviska nama virsnieks Glück IV. Mos. 3, 24. netapa ne svešā nedz tēviskā kapā aprakts Makkab. 5, 10.

Avots: ME IV, 177

tēvišks (unter tēvišķs): auch (mit ẽ) Perkunen.

Avots: EH II, 679

tẽvišķs, tēvišks U., Spr., väterlich: pie sava iēvišķa prāta A. XX, 550. viņš valda pār savu zemi tēvišķi JK. V, 138.

Avots: ME IV, 177

tẽ̦vmãsa: Demin. tē̦vmāsiņa BW. 26491.

Avots: EH II, 679

tẽ̦vmãsa,

1) tē̦va māsa U., die Schwester des Vaters, die Tante: atnāks tē̦vmāsa ar kukulīti BW. 26482;

2) = tauku putra Ruhenthal.

Avots: ME IV, 177

tẽ̦vmãte od. tẽ̦va māte U., die Grossmutter von Seiten des Vaters.

Avots: ME IV, 177

tē̦vuocis,

1): der Vater des Mannes
Preiļi (Kur. Nehrung), BielU.; der Vater der Frau Sessw.; ‡

2) "Vaterland, Heimat"
(?) Diet.

Avots: EH II, 679

tē̦vuocis, der Schwiegervater U.; der Oheim: baras viņš (Jē̦kabs) ar savu tē̦vuoci Lābanu I. Mos. 29. tē̦vuoci iegrūdu dumbrienā BW. 21714, 1.

Avots: ME IV, 178, 179

tē̦vuonis Lems. n. U., = tē̦vainis: tē̦vuoņi rūdīja zuobeņus Aus. I, 13; ein alter (gut bekannter und lieber) Mann (aus dem Oberl.).

Avots: ME IV, 179

tē̦vuôt,

1) oft den Vater anrufen, den Namen
"tē̦vs" aussprechen (mit ẽ̦ ) Nötk., (mit è̦ ² ) Bers.: kuo tu vienmē̦r tē̦vuo! (zu einem Kinde gesagt) Nötk.;

2) schlagen, prügeln
Medsen, (mit ẽ̦ ) Gold., Kalleten; schelten (mit ẽ̦ ) Dunika: tādu tik tē̦vuot! izlaidies pa˙visam Kalleten. paduošu labu žagaru: ņemiet viņu... tē̦vuot! Janš. Mežv. ļ. I, 348. Zur Bed. 2 vgl. tẽ̦vs II.

Avots: ME IV, 179

‡ tē̦vuotne Preekuln n. BielU., Pēterburgas Avīžu piemiņa, S. 62, die Heimat: mājās, savā tē̦vuotnē pie savējiem Pēt. Av. IV, 30.

Avots: EH II, 679

tē̦vputra Dond., dünne Grütze, Grützsuppe.

Avots: ME IV, 177

tē̦vreize LP. VII, 440, tē̦va reize L., Spr., JK. VI, 33, tē̦va reiza RKr. XIX, 94 (aus Planhof), tē̦vu reize U., das Vaterunser: juo vairāk bērniņu, juo vairāk tē̦vreižu (je mehr Kinder, desto mehr Sorgen) Br. s. w. p. 13. nuoskaitīt tē̦vureizi JK. III, 72; BW. III, 1, S. 58, krusttē̦vam turē̦tājam jāskaita pie kristīšanas tē̦va reiza BW. I, S. 179.

Avots: ME IV, 177

tẽ̦vs,

1): t. māte Linden in Kurl. u. a., die Eltern:
tur mans t. māte dzīvāja Frauenb. debess t. ebenda, Gott. nama t. Etn. I, 139 "iebraucamās vietas saimnieks Rīgā" (anderswo: der Hausvater). pagasta tē̦vi Janš. Nīca 51. ne̦suši ziedus maizes tē̦vam (einem Dämon) Pas. XV, 181. preču t. Orellen "kas jāja puisim līdz precībās". tē̦vi, Eltern (s. dazu auch E. Hermann KZ. LXIV, 74) - auch Kaltenbr. ve̦cais t., b): auch Seyershof;

2) rudzu t.: auch Frauenb.; ‡

4) das Männchen:
briežu tē̦viem ir ragi Salis.

Avots: EH II, 679

tē̦vs (li. tė´vas),

1) der Vater; ein alter Mann:
Sprw. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam RKr. VI, 900, kas tē̦vam neklausa, neklausa pat ve̦lnam JK. II, 600. tē̦vs, māmiņa bargi rājā BW. 18682, 1 var. atstāj[u] savu tē̦vs māmiņu (Var.: tē̦vu, māmuliņu) 23002, 4 var, ak tu dievs, ak tu tē̦vs! 24745. bez tē̦va ziņas LP. III, 50. vai tavs tē̦vs ar tik gudrs ir? fragt man ein Kind, das mit Erwachsenen zu streiten pflegt Etn. IV, 77. tas ne˙maz vēl tē̦vā nav, der ist noch ganz jung LP. IV, 120. nāc jel ar tē̦va kājām! komm schneller! Kav. kad tevi tē̦vs laukā! Kav. audžu tē̦vs LP. II, 26, der Pflegevater, Stiefvater. ceļa tē̦vs Br. 227 "?". de̦be̦su tē̦vs, der himmlische Vater: dievs, de̦be̦su tē̦vs Br. 79. Jāņa tē̦vs, der Gastgeber bei der Johannisfeier, den die Feiernden (Jāņa bē̦rni) besingen (aplīguo). Juodu tē̦vs Br. 48, kakta tē̦vs, = meža t.: nāc nākdams, kakta (Var.: meža) tē̦vs, kuo tik ilgi kavējies? man sunīši piekusuši, pašam ēst gribējās BW. 30489, maizes tē̦vs,

a) der Versorger, Brotgeber, Arbeitsgeber;

b) ein Bettler, der mit dem Sack umhergeht und um Brot bettelt
Nigr. mājas t., der Hausvater: brūte apdāvināja mājas tē̦vu un māti BW. III, 1, 63. Mārtiņu t. Konv. ² 2641, ein Alter, der zu Martini verkleidet mit einem Säckchen umhergeht und Spenden sammelt, meža t. BW. 2675; 13646, 24, LP. VII, 900, Lautb. Mag. XX, 2, 185, ein Waldgeist. neguoda t. Br. 405, die Schlange. panāksnieku t., der Führer des Brautgefolges (panāksnieki): panāksnieku vaduoni sauc panāksnieku tē̦vu (brūtes brālis vai cits rads) N.-Bartau n. RKr. XVI, 101. pātaru t.,

a) der Beichtvater
L. (n. U. nicht gewöhnlich);

b) ein Heiligenfresser
Ruj. n. U. (unter pātari). pulka t., = vedēju t.: vēdēja tē̦vs, saukts arī pulka tē̦vs RKr. XI, 96. sugas t., der Fortpflanzer der Art: vilks e̦suot prātīgs vīrs, sugas tē̦va nekuožuot, ka pašam pēclaikā gaļas nepietrūkstuot Upīte Medn. laiki 6. svē̦tais t. A. v. J. 1897, S. 656, der Pabst. talkas t., der Leiter der talka I: lai nāk pats talkas tē̦vs BW. 28408. tē̦vi, die Eltern (Parallelen dazu bei Hujer LF. XLVIII, 112). tē̦vu tē̦vi, die Vorfahren; tē̦vu tē̦vu māja, das Gefängnis (scherzweise) Peb. n. U. ve̦cais tē̦vs,

a) der Grossvater:
Sprw. runā kā ve̦cais tē̦vs, dara kā mazais bē̦rns RKr. VI, 901;

b) ve̦cais (ve̦cs U.) tē̦vs rūc (baras U., Salis), es donnert (in der Kindersprache)
Mag. XIII, 2, 49. vedēju (vedēja) t., der Führer der vedēji, der Hochzeitsgäste des Bräutigams: vedēju vaduoni sauc vedēju tē̦vu . . ., tam jāve̦d brūti un brūtgānu uz baznīcu RKr. XVI, 101 (aus N.-Bartau). kāzu zuobe̦nu kāzās nesis vedēja tē̦vs RKr. XI, 96. viesu t., der Führer der (Hochzeits)gäste: abi viesu tē̦vi (nuo brūtgāna un brūtes puses) un abi jaunie ļaudis saduodas... ruokas RKr. XVI, 93;

2) rudzu tē̦vs, das Mutterkorn (secale cornutum):
vis˙vairāk me̦lnuo graudu jeb rudzu tē̦vu ir pabirēs B. Vēstn.; linu tē̦vs, eine Flachspflanze mit flachem, bandartigem Stengel;

3) der Steven
U., Bielenstein Holzb. 607, 631. Wahrscheinlich nebst apr. thewis "Vatersbruder" Weiterbildung (nach dem Muster von Wörtern wie lat. avus "Grossvater", apr. awis "Oheim") eines (in av. tā noch vortiegenden?) Lallworts *tē (vgl. das Lallwort mā bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 221), s. Trautmann Apr. Spr. 448 f. Dass hier vor t- ein p- (vgl. av. ptā "Vater") geschwunden sei, was J. Schmidt KZ. XXV, 34, Bartholomae Grdr. d. iran. Phil. I, 33, Meillet MSL. XX, 288 und Hirt Indog. Gramm. I, 259 annehmen möchten, ist weder notwendig, noch nachweisbar, und der Vokalismus von apr. tāws "Vater" (das auf ein Lallwort *tā weist) befürwortet nicht eine solche Annahme; dies gilt auch von der durch Fick Wrtb. I ⁴ , 445 und Prellwitz Wrtb.2 446 vertretenen Etymologie. In der Bed. 3 ist es nebst tẽviņš 9 eine Umbildung von d. Steven.

Avots: ME IV, 177, 178

II tẽ̦vs "?":

1) tādā darbā ņem, kâ saka, tēvu (die Kraft)
ārā Janš. Dzimtene IV, 54, Stenden;

2) ka Miglai ir tē̦vs aiz ādas (dass M. schlau, verschlagen ist), tuo jau viņa pierādījuse Janš. Mežv. ļ. I, 360;

3) nu tu savu tē̦vu redzēsi Frauenb., Kalleten, Nigr., jetzt wirst du Prügel bekommen
Golg.

Avots: ME IV, 178

tē̦vsmūs Dond., Frauenb., Kandau, Stenden, V., LP. VII, 188, tē̦vsmūsu Kav., = tē̦vu reize, das Vaterunser: kad pēc sprediķa ievada tē̦vsmūs nuoskaitīts Janš. Čāp. 5. tē̦vsmūsu nuoskaitīdami Bandavā II, 54 (ähnlich: JK. III, 72). nebija ne tē̦vs˙mūsu (man konnte kaum ein Vaterunser hersagen), kad viņš jau bija atpakaļ Kl.

Avots: ME IV, 178

tè̦vucis ² (so statt tèvucis ² ME. IV, 178 zu lesen!): der Grossvater (tẽ̦vucis; mit u < uo?) Seyershof.

Avots: EH II, 679

tèvucis ² (mit u aus uo?) Pilda, der Vater des Gatten: kā vajag tè̦vučam ² BW. 23389 (aus dem Ludsenschen Kr.).

Avots: ME IV, 178

tē̦vučis das Väterchen: tē̦vs, tē̦vs, tē̦vučis Latv. Saule 1926, S. 424 (aus Ob.-Bartau). tē̦vuči, tē̦vuči, ved bē̦rnus mājās! BW. 26144. Mit č für c aus dem gen. tē̦vuča u. a.

Avots: ME IV, 178

tè̦vuks ² (li. tėvùkas), das Väterchen Schwanb.; ein sehr alter Mensch Gr.-Buschh.

Avots: ME IV, 178

tē̦vulītis, tē̦vuliņš, das Väterchen: tēvin manu tē̦vulīti (tē̦vuliņu BW. 27672, 1)! BW

Avots: ME IV, 178

tē̦vvietis:* bārītei ir savs t. iece̦lts Janš. Līgava II, 34.

Avots: EH II, 679

tē̦vvietis* Launitz, der Vormund.

Avots: ME IV, 179

tẽ̦vzeme,

2): tē̦vzemes nuovadā BW. 5429 var.

Avots: EH II, 679

tẽ̦vzeme,

1) auch tẽ̦va zeme, das Land des Vaters, das zum väterlichen Hof gehörige Land: purvs piede̦r kaipiņam, kam nav savas tē̦va zemes BW. 3827, l. kāda tē̦vzemē jums jādaia?

2) auch
tẽ̦vu zeme, das Vaterland: bīsties dievu, turi ticību, mīlē tē̦vzemi! JK. II, 116. speŗuot kāju pāri tē̦vu zēmes tiesai RKr. XVI1, 89.

Avots: ME IV, 179

‡ tē̦vzemnieks (Neologismus?), der Landsmann: kuopā ... ar saviem tē̦vzemniekiem būšuot kaŗuot Pumpurs Raksti II, 229.

Avots: EH II, 679

vakartẽ̦vs Bw. piel. ² 20880, 2, = vakarainis I ?

Avots: ME IV, 448

‡ ve̦caistē̦vs Kaltenbr. u. a., der Grossvater.

Avots: EH II, 766

‡ vectēvīgs (Neologismus?), altväterlich: viņa vectēvīgu prātu re̦dzē̦dami Dünsb. Trīs romant. gadīj. 151.

Avots: EH II, 767

ve̦ctẽ̦vs: auch BW. 22865 var.

Avots: EH II, 767

ve̦ctẽ̦vs, ve̦cais tē̦vs, der Grossvater; der Altvater, Patriarch U. - Plur. ve̦ctẽ̦vi, die Ahnen LKVv., Wid., LP. VII, 285. Zur Bed. vgl. mnd. oldevader.

Avots: ME IV, 518

vedẽjtẽ̦vs: auch AP., BW. 20367.

Avots: EH II, 767

vedējtẽ̦vs, vedẽju tẽ̦vs, der Brautführer: pašas brūtes vedēju sauc par vedējtē̦vu BW. III, 1, S. 57. vedēju vaduani sauc vedēju tē̦vu, tam jāve̦d brūte un brūtgāns uz baznīcu N. - Bartau n. RKr. XVI, 101.

Avots: ME IV, 520

vĩratẽ̦vs, vĩrtē̦vs, der Vater des Mannes, der Schwiegervater.

Avots: ME IV, 640

zuostē̦vainis JK. VI, 8 "Gänseväterchen".

Avots: ME IV, 760

zùostẽviņš LP. I, 168; VI, 250; Pas. I, 210 (aus Fockenhof), zùosu tẽviņš, der Gänserich: liek gaili pie zuosīm iesviest, lai zuostēviņi nuoknābtu LP. IV, 75. saņe̦m palīgus: suni, kaķi, zuostēviņu un gaili 170. sadabūjis... gaili, zuostēviņu, runci sev talkā V, 187.

Avots: ME IV, 760

ablava (mit hochle. a aus e, ),

1) das Fest, der Schmaus:
tēvs negribēja tādas ablavas kâ kāzu taisīt Saikava;

2) der Lärm
Kalz., Lubn.; Streit, Skandal: man ar šuo negribējās ablavas taisīt, par tuo ij atlaižu tuo parādu Saikava. Nebst ablava "Treibjagd" Lettg. n. U. aus r. облáва "Treibjagd"?

Avots: EH I, 1

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18

àizbuõjât, tr., beschädigen: kuokam aizbuojāta miza Tēv.

Avots: ME I, 20

àizčunčinât: langsam fort-, hinfahren Bauske, Golg., Jürg., Wandsen, (mit un̂ ² ) Siuxt, Stenden: tēvs aizčunčināja ar ķēveni uz kruogu Siuxt, rati... aizčunčināja pa uolnīcu Azand. 56.

Avots: EH I, 16

‡ àizkãjuôt, hin-, wegschreiten, -gehen Wid.: aizkājuojuši līdz Gūtmaņa alai Līg. J. Daugava I, 1476. līdz mājām aizkājuot R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 101.

Avots: EH I, 29, 30

àizkârums, das Anrühren, der Angriff, die Beleidigung, Verletzung: nebē̦dāju par visiem veltīgajiem aizkārumiem (Angriff) Tēv.; guoda aizkārums, Beleidigung, tiesības aizkārums, Rechtsverletzung B. Vēstn.

Avots: ME I, 31, 32

àizķezinât, tr., verstopfen: skrejcaurumi ir sniegputeņa aizķezināti Tēv.

Avots: ME I, 35

àizliêgt,

1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;

2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. ²

Avots: ME I, 37

àizļuôdzîtiês, hinwackeln, wackelnd dahin gehen: viņš aizļuogās kā pīļu tēviņš Liev.

Avots: ME I, 38

àizmiegt,

1) tr., die Augen schliessen:
es acis aizmiedzu Rain. P. aizmiedza acis Purap. H. 118. vecene gulējusi aizmiegtām acīm Tēv.;

2) intr., sich entfernen.
Spr.

Avots: ME I, 41

‡ àizmugurniẽks,* wer sich in der àizmugure aufzuhalten pflegt: krietna daļa... aizmugurnieku R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 149.

Avots: EH I, 40

àizsar̂dzĩba, der Schutz: franči tuo ņēma savā aizsardzībā A. XV, 400; aizsardzības līdzekļi, likumi Tēv.

Avots: ME I, 48

àizsar̂gs, f. àizsar̂dze,

1) der Beschützer:
es e̦smu aizsargs šai ciltij;

2) alles, was Schutz bietet:
aizsargu brilles, Schutzbrille, aizsarga dambis Tēv., aizsargu muita, Schutzzoll A. XI, 472. daži izpilda aizsarga organa vietu A. XII, 315; atrast aizsargu (prophylaktisch) puoti pret diluoni Vēr. I, 608. apgāzts katls tē̦vu tē̦vu laikuos nuoderēja aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472; ce̦pure - izpildīdama savu aizsardzes uzde̦vumu Vēr. I, 1456;

3) der Schirm:
lietus aizsargs. gulta aiz orientāliešu aizsargiem MWM. IX, 13.

Avots: ME I, 48

alˆnis: auch Selb.: staltais, dulais aļņu tēviņš Janš. Mežv. ļ. II, 429. Zur Etymologie s. auch G. Il'jinskij Slavia II, 253 f.

Avots: EH I, 68

‡ apkārtît, = apkāršuôt Spr., Bers., C., Kl.: a. istabu, riju Warkl. Subst. apkãrtījums, die zum Bedachen aufgestellten Stangen: apkārtījumu apklāja tāsēm K. Jürgens Mana vectēva nostāsti 7.

Avots: EH I, 91

‡ apkužinât,

1) ein wenig kitzeln
Baltinov;

2) "?": apkužini nu bērniņu, zirdziņu! N.-Peb.;

3) ringsum autlockern
Domopol: tēvs apkužinājis zemi ap ābelēm Warkl. a. (= aprušināt) puķes Ludsen. a. grūtu Dunika, Kal.; ‡

4) "apčužināt, apkuopt (slimnieku, mazu bē̦rnu), it sevišķi sakārtuojuot guļas vietu un drēbes" Alswig, Ludsen. Refl. -tiês "paaugt" Warkl.: bē̦rns apkužinājies krietni vien.

Avots: EH I, 95

apsveĩcinât, apsvèikt, tr., begrüssen, willkommen heissen: Dāvids apsveicināja savus brāļus I Sam. 17, 22. šis atgadījums visā zemē ar prieku apsveikts Tēv. viens uotru guodam apsveica Dünsb. Refl. -tiês, sich begrüssen: apsveicinājušies ar meitas ve̦cākiem BW. III, 1, 51. apsveicinãjums, apsveiciens, apsvèikums, die Begrüssung.

Avots: ME I, 128

‡ atglâbt, retten (perfektiv), auskurieren Siuxt: a. guovi ar zâlēm. Refl. -tiês (unter atglêbtiês),

1): saimniecība bija atglābusies pēc neražas gadiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 190. atglābies nuo slimības Kurmene; ‡

2) sich erwehren:
ar... pame̦luošanu varēs a. (= atvairīties) Salasīšana 101.

Avots: EH I, 142

atriêbîgs, rachsüchtig: atriebīgas duomas; atriebīga sirds. lai skrien ratā šis atriebīgais tēviņš Seib.

Avots: ME I, 186

‡ atstibuôt, schwerfällig, lahmend herkommen: gan, padzīta, drīzi atstibuosi mājās R. Ērglis Pel. baronu vectēvi 132.

Avots: EH I, 171

attaka, atte̦ka (li. attakas), ein Flussarm, der in den Fluss wieder zurückfliesst: starp Lielupi un viņas atte̦ku Driksi Tēv.;

2) altes Flussbett, welches bei hohem Wasserstande mit Wasser erfüllt wird
Mag. III, 1, 101; Konv. ¹ 61; Konv. ² ; A. X, 2, 66;

3) ein Teich, ein See, namentlich ein solcher, der sich im früheren Flussbett gebildet hat:
vadātājs savu vadāmuo iemaldina attakā, e̦ze̦rā LP. 942. aize̦k upīte nuo attakas. attaka četri verstes gaŗa LP. VII, 945;

4) die Flusskrümmung, wo eine Aufstauung des Wassers stattfindet:
attaku priekšā, kuŗās ūdens vārās jeb te̦k atpakaļ Etn. II, 129; [bei L. attaka und attaks "ein Wasserbusen"];

5) der Holm, eine kleine übers Wasser hervorragende Insel, an welcher sich die Wellen brechen
(atte̦k): kas man duotu tuo puķīti, kas aug jūŗas attakā BW. 11220, 10 (Var.: saliņā); Mag. IV, 2, 108;

6) der Flussarm, ein kleiner Fluss, der sich von einem andern Fluss abteilt:
tā upīte iztecēj deviņām atte̦kām Etn. IV, 125, A. X, 2, 66.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. 147
upīte iztecēj = upīte iztecēj[a]

Avots: ME I, 203

atturêt, Refl. -tiês,

3): nevari... tēviņam a. Pas. II, 165.

Avots: EH I, 177

‡ atžagars "?": Pustēvine ir tik˙pat kâ a., visur viņai ķeŗas un duŗas Janš. Dzimtene III ² , 188, kadeģa atžagars Līgava II, 140.

Avots: EH I, 183

aûglîgums, die Fruchtbarkeit: klimatam ir savi iespaidi uz kuoku auglīgumu Tēv.

Avots: ME I, 216

baîs: man b, nuo zuosu tēviņa Linden. b. bij nuo vāčiešiem ebenda. bais iet da ve̦lnu Pas. III, 458. b. tava suņu VIII, 218. man tevi ne bais Ulanowska Łotysze 12. In Pilda nach FBR. XIII, 45 und in Zvirgzdine werde dieses Wort mit langem und erweichtem -s gesprochen.

Avots: EH I, 199

‡ bambars, eine Pflanze (?): čūčukiem Klintainiete ies uz tīreļa malām un plēsīs bambarus R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 29.

Avots: EH I, 204

be̦strs: "brašs, krietns" Pūņi, Sassm. (be̦stri puiši, rudzi), "brašs, spirgts" Neu-Salis (b. puisis), "mundrs, spēcīgs, plecīgs, liels" Lemsal (b. tēviņš, be̦stra līdaka).

Avots: EH I, 213

bìezs,

1): b. sienenieku (eine Menge von Heuarbeitern)
aiziet Lubn. n. Celm.; 2): b. tēviņš Orellen; ‡

3) bewdlkt
Heidenfeld, Salis.

Avots: EH I, 225

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

I blãva, Demin. blāviņa, ein grosser, durch Schlag verursachter blauer Fleck am Leibe: dabūju tādu blāvu nuo zirga spēriena, ka bail redzēt Naud.; der Fleck [blâva ² Weinsch.], die Lache: kurpnieks gulēja uz grīdas asins blāvā Tēv. ruokrakstā... zinu katru blāviņu. līdz pat mugurai bija viena pati dubļu blāva A. XVIII, 127. debess atspīd purva ūlens blāvā MWM. XI, 223. [tam ģīmī blāva (ein roter Fleck) Nigr. debesīs blāva ("sārtums") Nigr., Ekau. wohl zu blāvs.]

Avots: ME I, 312

buoga U., buôgs ^2,

1) ein mit Gestrüpp, Wald bewachsener Platz im Felde, eine (rundliche) Baumgruppe
[buôgs ² Tals., Wandsen, Dond.]: priežu buogs, ein Fichtenwäldchen. sagriezis kumeļu gar meža buogu LP. V, 107;

2) der Haufe, die Schar Suhrs
[buôgs ² Alschw.]: pīļu buogs. es redzēju irbes buogu aiz kalniņa ruotājam BW. 2568. viļņiem auga mieži, rudzi, buogām bē̦ri kumeliņi Ltd. 3995. dziedātāju buogs RKr. XVI, 121 (aus Windau) und 133 (aus Ranken). kūmas... apgāja vienā buogā plānā apkārt BW. I, S. 193. sastāt buodziņā, einen kleinen Kreis bilden Tēv. [Falls mit uo aus an, wohl zu li. bangà "Menge", prabangà "Übermass", an. bingr "Haufen" u. a.; s. Leskien Abl. 320 und Nomina 174 u. 260, Zupitza Germ. Gutt. 177, Wiedermann BB. XXVIII, 77 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 312 f. und Trautmann Wrtb. 26.]

Avots: ME I, 361

I bracât ["züchtigen"?]: jājam, brāļi, bracājam (Var.: brammējam, klapējam; dancinam) tēv[a] audzē̦tus kumeliņus BW. 3121. Refl. - tiês "sich stürzen".

Avots: ME I, 321

I braģis, ‡

4) "izliekts kuoka zars starp laivas tēviņu un stīpü Salis.

Avots: EH I, 236

briêst, - stu (- žu), - du (li. brę́sti), intr., inch., quellen, schwellen, dichter werden, im Wacstum, an Dicke, Fülle zunehmen, der Reife entgegen gehen: izkaltusi muca briest upē. graudi, vārpas, pumpuri, druvas, meitas krūtis, vē̦ders briest. briest man rudzi, briest man mieži, briest man jauna līgaviņa. es uzaugu tieva, gaŗa, tad vēl briedu resnumā. tēvs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 98. Fig., tumsa, duomas briest. te krūtīs jau saistītie spē̦ki briest Vēr. II, 38. mūsu sirdis brieda gaviļu priekuos. R. Sk. II, 106. Weiterhin zu apr. pobredints "beschwert". [Auswärtige Beziehungen sind unsicher, vgl. Berneker Wrtb. I, 85 (zu poln. ja - brząd "Zweig des Weinstocks" ) und 356 (zu gr. βρένϑος "Stolz", ir. brynne "Brust", kymr. brynn "Hügel" ) Persson Beitr. 20 und Zupitza Germ. Gutt. 129 und KZ. XXXVI, 65 (zu ae. brant "steil, hoch" ) und Trautmann Apr. Spr. 313.]

Avots: ME I, 338

bruôsls: auch Golg., (mit ùo ² ) Sessw.: b. tēviņš, zirgs Sessw.; "kupls, apalīgs, labi paaudzis" Druw.: bruosli rudzi, kustuoņi.

Avots: EH I, 247

‡ buņķete (?), eine Versammiung der piegulaieki in der Nacht vom Sonnabend auf Sonntag: netrūka Bē̦rtuļa arī buņķetēs, kâ tuoreiz sauca sevišķus pieguļnieku vakarus, kad nuo ve̦se̦la nuovada ... sestdienas vakarā ... puiši un ... vīri sajāja pieguļā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 109.

Avots: EH I, 253

burtnieks (li. (bùrtininkas, der Wahrsager),

1) der Zauberer, Zeichendeuter:
tavs tēviņš burtenieks, mana māte raganīte BW. 21051, BW. 155;

2) der den Kerbstock führt;

3) in der Neuzeit auch in der Bed. "Barde"
gebraucht;

[4) der Ortsname
Bur̃tniẽki bedeutet wohl gleich russ. бортник eigentlich: Bienenzüchter; s. Abuls Izgl. min. mēnešr. 1921, 356 ff.].

Avots: ME I, 355

čāpuris, auch čapris, der Kriechende, Schleichende: čāpuris (Var.: čapris) upē, der Krebs (in der Rätselspr.). In Mar. n. RKr. XV, 110 čâpuris, jemand, der ungeschickt geht: ir gan čāpuris; it kâ zuosu tēviņš.

Kļūdu labojums:
čāpuris; it = čāpuris: iet

Avots: ME I, 409

‡ ce̦nuôt,* schätzen den Wert berechnen: ar cik ruobiņiem [uz birkas] katra putna suga tiek ce̦nuota R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 27.

Avots: EH I, 265

I čuba,

1) der Wulst, der Büschel:
matu čuba Jaun. Dr. II, 362. caurumu aizbāzt ar pīladžu čubiņu Tēv.;

2) Pl., Stroh- oder Heulager zum Schlafen
Dond., Sessw., [Wandsen]: līdz cilvē̦ks nuomiris, viņa čubas izkaisāmas pa dārzu LP. VII, 912;

3) das Viehfutter
Dond.; čubu maiss, ein Stroh- oder Heusack zum Schlafen Dond., Sassm.

Kļūdu labojums:
VII, 912 = VII, 412

Avots: ME I, 417

‡ čūčuks R. Ērglis, Pel. bar. vectēvi 29, eine Art Deminutiv zu čūčis.

Avots: EH I, 298

‡ daũdzžuburaîns, sehr ästig, zakkig, stark verzweigt: kustuonis ar ... daudzžuburainiem ragiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 3 (ähnlich Janš. Mežv. ļ. II, 429).

Avots: EH I, 310

‡ dučît kādu, sich jem. aufdrängen, ihn nicht in Ruhe lassen; urdīt, rāt Ar.: dučī (cel, muodini) viņu augšā! Bers.; ellig arbeiten Kalz.: viņa dučī pa māju. Refl. -tiês,

1) sich sorgen, mühen, plagen
Bers., Kalz.: tēvs dučījās visu rītu ar saimi;

2) "urdīties, rāties" Bers.

Avots: EH I, 339

dukuôts, mit guten Fäusten versehen: dukuots tēviņš Gr. - Sess.

Avots: ME I, 512

‡ II dullis, das Holz, woran die Flügel des Zugnetzes befestigt sind (mit ul˜ ) Frauenb.; ein hölzerner Pflock überhaupt: birka bij pāris pirkstu re̦snumā glīti nuodrāzts, četrkantīgs kuoka dullītis R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 27.

Avots: EH I, 341

‡ dũšuôtiês,

1) Mut fassen
(imperfektiv): viņš dūšuojas, dūšuojas, bet nevar sadūšuoties;

2) "?": visu varēs viegli atrisināt tādā ceļā, kâ Bē̦rtulis par tuo dūšuojās R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 120.

Avots: EH I, 349

el˜lisks, el˜lišķîgs, el˜lîgs, höllisch: ellīgs, [richtiger wohl: ellisks] truoksnis Vēr. II, 909. parādīties par vare̦nāku, ellīgāku MWM. VII, 224. es nevaru tā ellīgā vārda atminēties Laud., Bers. vārnu padebess ar ellisku ķērkšanu Vēr. II, 1288. ellišķīgs apsmiekls Mērn. laiki 64. brīnum ellīgs tēviņš, ein wie ein wildes Tier sich gebärdender, heftiger Mensch U. Adv. el˜lišķīgi, höllisch: ellišķi smiedamies Etn. II, 80.

Avots: ME I, 568

gatavĩba,

1) das Fertigsein, die Bereitschaft:
nav vēl gatavības (Var.: visas gatavības od. kâ vajaga), ich habe noch nicht alles, was zur Aussteuer gehört BW. 4976, 5, 14. tev, tautieti, vajadzība, nav man tādas gatavības, ich nabe nicht eine (deinen Bedürfnisse entsprecnende) solche fertig gestellte Aussteuer 765. vācu gatavība uz kaŗu Tēv.;

2) die Reife:
augļu, gara gatavība; gatavības liecība, Maturitätszeugnis.

Avots: ME I, 609

graûds, [Demin. verächtl. graũdelis Līn.],

1) das Korn.
Sprw.: vai naudā, vai graudā? labāk ņem graudā nekâ naudā! dāvanas naudā un graudā, Geldspenden und Gaben an Getreide od. sonstigen Viktualien. kur miežu grauds guļ, tur rudzu grauds nevar gulēt, d. h. ein Betrunkener hat keinen Appetit. nuo rudziem dabūja desmituo graudu, der Roggen gab das zehnte Korn. me̦lnie od. vilka graudi luopk. II, 134, od. graudu tēviņi, Mutterkorn (secale cornutum) RKr. XII, 7;

2) von kornartigen Gegenständen:
miežu grauds, Gerstenkorn (miežu graudu varuot dziedēt Etn. III, 160). nuo pakavām pār viņu galvām skrēja kruvešu pikas un le̦dus graudi. tas tik teicējs, kam vārdi bir̃st kâ krusas graudi Seibolt. (acu) grauds, die Linse (lens crystalina). nuoņemt uz graudu, aufs Korn nehmen, genau etwas in Augenschein nehmen Etn. IV, 76; nuoiet, nuoieties nuo grauda, verkommen: viņš pa˙visam nuogājies nuo grauda. [Nebst ostle. grūds dass., serb. grüda "Klumpen", an. grautr "Brei", as. griot "Sand" u. a. zu graust, grūst (s. diese) vgl. Rozwadowski Mater i prace II, 348, Walde Wrtb. ² 661 unter rūdus, Berneker Wrtb. I, 357, Zupitza Germ. Gutt. 176, Boisacq Dict. 1068 f., Wood IF Anz. XXI, 14, Trautmann Wrtb. 99.]

Avots: ME I, 638, 639

grũtdarît, -u, -ĩju, intr., zu nahe treten, ein Leid zufügen: tēviņs man grūtdarīja BW. 1973.

Avots: ME I, 669

gugatns, der Kampfhahn (machetes pugnax): pīļu un gugatņu tēviņi A. Bei Elv. gugatnis [wohl nom. s.] "Wasserhühner, die den Hals kraus machen". [Zu gudzulms?]

Avots: ME I, 675

gugnuôtiês, sich bewegen: ieraudzījuši baltu tēviņu tīnē gugnuojamies LP. VI, 118.

Avots: ME I, 675, 676

[gur̂ceklis Kreuzb., gur̂cêklis Lis.], gùrcaklis ² [Mar., Schwanb., Baltinov, Marienhausen], gurcakls, gurceklis Adsel, [N. -Schwnb.], der Froschlaich: nuo gurcakla sāks izšķilties galvaiņi (varžu ķikuti) A. X, 226. vardes tēviņš pa nārsta daiku vienumē̦r paliek pie mātītes, kamēr tā laiž savu gurcaklu A. XX, 226. [Zu gurklas; vgl. auch kurcaklis.]

Avots: ME I, 683

‡ gurņuôt Tēvija, sich langwellen.

Avots: EH I, 421

‡ ìečarkuôtiês, sich betrinken: viņš jau nav iečarkuojies R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 104.

Avots: EH I, 507

ìegãdât,

1): auch Ascheraden, Heidenfeld, Kaltenbr., Linden in Kurl., Ramkau, Pas. IX, 411; iegādāja tuo vecīti Pas. IX, 432. iegādāšu, kamē̦r dzīvuošu, tavu pērienu Sonnaxt. nevaru tā vārda ie. Oknist. zirgs iegādā savu labuos dienu pilī Borchow n. FBR. XIII, 36. nevaru ie., kur nuoliku pīpīti AP. iegādā, ka.... ragana prasīja pajemt šķiltavas Pas. VIII, 64; ‡

3) erraten (uzminēt) Auleja; ‡

4) ie. dē̦lu ... kādā vietā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 52, dem Sahn eine Stelle (einen Posten) verschaffen.
Refl. -tiês, ‡

3) in den Sinn kommen :
raganai iegādājās parunāties Pas. IX, 305 (ähnlich: X, 96); ‡

4) gedenken (auf einen Gedanken verfallen):
jī izstaigā, kur tik jī iegādājas Kaltenbr. iegādājās mūdāties ebenda; ‡

5) = ìeminêtiês: daži sāka ie., ka būšuot laiks iet Janš. Dzimtene IV, 97. pats viņš smaidīdams iegādājās: "dabūja arī visi" Deglavs Rīga II, 1, 38.

Avots: EH I, 513

iẽgaŗām,

1 ): pagājis pa stidziņu būdai ie. R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 136; ‡

2) "pusgulus" (mit iê- ² ) Seyershof: ie. nuogūlās zemē:

Avots: EH I, 513

ìekrist,

1): hinein-, hereinfliegen (von Auerhähnen)
Stenden: viens gailis jau iekrita pudurā;

2) ‡

d) man iekrita sāpe galvā, ich bekam Kopfweh
Strasden; ‡

5) "gefallen"
AP.: viņa ir visādi vīzīga meita; man viņa vare̦n iekrīt. ‡ Refl. -tiês,

1) = ìekrist 3: vaigi sāk ie. acis iekritušās Jürg. u. a.;

2) ie. tēva (mātes) sejā, dem Vater (der Mutter) ähnlich sein
Ar.

Avots: EH I, 522

iemāklis ,* der Eindringling Dr.: aizstāvēšuot savas tautas un tēvijas lietu pret svešajiem iemākļiem Latv.

Avots: ME II, 43

ìestìept, tr.,

1) etw. dehnen, recken, einspannen:
auklu iestiept vairāk vai mazāk Antrop. II, 109. tēviņš, kaklu iestiepis, raudzījās pa caurumu R. Sk. I, 28;

2) spannen:
viņš sēž, savas acis uz vienu vietiņu iestiepis Liev. skats bij stīvi iestiepts uz vienu vietu MWM. XI, 183;

3) herein -, hineinschleppen:
tik tikkuo varēja maisu iestiept klētī. [iestiept (= ielikt) tīklu Fest.] Refl. - tiês, sich erstrecken: e̦ze̦ra līkums iestiepās labi tālu lielajā mežā Blaum.

Avots: ME II, 73

‡ izbaîdêt Oknist, = izbaĩdît 1: lai neizbaidē̦tu R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 43.

Avots: EH I, 433

‡ izblèņuôtiês, nach Herzenslust Possen treiben (albern): izblēņuojās, kamē̦r apnika AP., Frauenb. ļaus vaļu i., kâ pats gribēsi R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 128.

Avots: EH I, 435

izlaîdîgs, ausgelassen, ungezogen, exzentrisch, prassend: izlaidīgi ar acīm raudzīties A. XII, 893. pārvērst sajūsminājumu izlaidīgā laimības gavilēšanā A. XII, 263. saimnieku izlaidīga dzīve Tēv.

Avots: ME I, 761

izriêzt (li. išrę́zti), tr., ausbeugen, vorstrecken: krūtis izriezt, sich in die Brust werfen Stari III, 35. sēd izriezis krūtis un ausis MWM. VII, 839. uz priekšu izriezti žuokļu kauli Tēv. Refl. - tiês, sich ausbeugen, ausweichen, sich werfen, hervortreten, vorspringen: grīda, durvis, trauka dibe̦ns izriežas Etn. IV, 34. mucas galdi, baļķi sienā izriezušies Lasd., Lub., Nerft. ragavām slieces izriezušās Bers. vaigu kauli it kâ vairāk izriezušies uz āru Druva I, 46. viņš iet izriezies, krūtis izriezis Lasd., Lub., Nerft. saspieda abas ruokas sānuos, izriezās, kâ jau kungi mē̦dz darīt Dok. A.

Avots: ME I, 792

izskanêt,

1) verhallen, ausklingen:
kur ilgu balss bez skaņas izskanēja Asp. mana jaunība izskanēja kâ klusa vakara meldija Kleinb.;

2) durchklingen:
atbildē izskanēja rūgtums Baltp. viņai likās, ka iz šiem vārdiem izskanē̦tu apsmiekls Vēr. II, 446;

3) erschallen, ergehen:
izskanējusi pa mūsu tēviju vēsts Vēr. II, 595.

Avots: ME I, 797, 798

izslìkt,

3): schlaff werden (von Schnüren, Stricken):
aukla izslīkst Auleja. kad valgs izslīkst, tad iegrìež vairāk griezumus iekšā; tad tas paliek stingrāks Seyershof; ‡

4) im Wasser untergehen, vor Nässe ganz verderben
(intr.), dābuols smagi izslīcis: iļģi ūdins stāvēja virsā Kaltenbr. labība mālainuos tīrumuos slapjās vasarās izslīkusi K. Jürgens Mana vectēva nuostāsti 37.

Avots: EH I, 481

izzĩlêt, wonach prophezeien: ja tu labi izzīlēsi, es tev dārgi aizmaksāšu BW. 9439. čigāniete raudzījās stipri jaunekļa de̦lnā, iz tās izzīlē̦dama viņa nākuotnes nuoslē̦pumus Tēv.

Avots: ME I, 832

je̦l˜gs, flach, wässerig (vom Boden) Graubiņ Tēv.: [je̦l˜ga (wässerig) zeme Salis].

Avots: ME II, 109, 110

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô ² Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125

kad˙viên, immer: rēķinumi ir kad˙vien sīki juo sīki Tēv.

Avots: ME II, 132

karstaknis, [=kārstāklis]: guovi uzšķē̦rduši, pie kam atraduši, ka tâ sauktais karstaknis (grāmatiņas) bijis pa·visam satrunējis Tēv.

Avots: ME II, 164

kàunêt, - ẽju, tr., beschämen: kaunē manus ienaidniekus BW. 9123. viņa sāk pa juokam ar pirkstu tevi kaunēt Egl. Refl. - tiês, - uôs od. (Smilt.) - ẽjuôs, - ẽjuôs, sich schämen, sich genieren, blöde sein mit d. Gen. und Akk. der Pers. u. Sache, dem Dativ der Sache und mit nuo konstruiert: lielākās nedziedāja, jaunu puišu kaunējās BW. 836. es ve̦caju bāleliņu ka- tēviņa kaunējuos Ltd. 504. vai tu manas draudzības kaunies? Rol. kaunies pate, tautu meita, savai nieku valuodai BW. 8528, 25460. nuo tēviņa kaunējuos Ltd. 767. acis kaunas nuo gaismas, das Auge ist lichtscheu. Mit dem faktitiv Akk., an dessen Stelle im VL. oft der Gen. steht: Sprw. kaunies kaunu, bīsties dievu. kaunies kaunu! schäme dich! BW. 11502, 18, kaunies kauna 11502, 2; 19305, 1; 21934. [kàunêtiês auch C.; kaũnêtiês RKr. XV, 79 ist fehlerhaft.]

Avots: ME II, 176

‡ klaidelêt, = klaîduôt: par nakts klaidelēšanu R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 111.

Avots: EH I, 608

knaburĩtis, verächtliche Bezeichnung einer Person: tu, tēviņ, knaburīti, kam izdevi tē̦va zemi? BW. 3822.

Avots: ME II, 241

kor̃rât: kuo tu *kor̃rā (> korre̦)? brauc ātrāk! Rojen n. FBR. XIII, 69. ‡ Refl. -tiês "?": tēvs korrājas pa māju ("sorgt für Menschen, Vieh und Pflanzen"), kad paliek ve̦cs Seyershof.

Avots: EH I, 639

kraũkât: auch (mit àu ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, Oknist n. FBR. XV, 194, (mit -ât ) Warkl. n. FBR. XI, 123: kraukāju, kraukāju, bet nieka nevaru atkraukāt Oknist; krächzen (?): varēja dzirdēt putnu parastuo kraukāšanas skaņu R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 41; kraukādama ("?") pīle pe̦ld pa daņainu ezeriņu; tâ kraukāja jauni puiši, ve̦cas meitas dabūjuši Tdz. 42650.

Avots: EH I, 643

krẽte, krē̦ts, St., U.,

1) Kamm der Hühner:
tēviņš ar savām lielajām krētēm atšķiŗas nuo mātītes Wid.;

2) [krẽte Lautb.], gew. Plur., krētis Lub., krẽtes [Līn., Dunika], Kand., [krètes ² Lis., Mar., Aahof], die Mähne:
izņem zirgam krētis nuo sakām. [zirgam... kaklu ar krētīm pušķuot Hiob 39, 22. Leskien Nom. 166 stellt es zu krēst.]

Avots: ME II, 277

krūte (unter krùts 1): krûtēs čūskas dzīvuo Linden in Kurl. vīdrēkšas aug uz krūtēm ebenda. ze̦m krūtes purvā Pas. X, 72 (aus Kapiņi). cīkstēšanās ar ce̦lmiem un krūtēm R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 35.

Avots: EH I, 663

‡ kuculē̦ns, = kuce̦ns: (als Schimpfwort) pievaldi savu kuculē̦nu (gemeint ist der Sohn des Angeredeten)! Erglis Pel. bar. vectēvi 115.

Avots: EH I, 666

I kuza,

1) der Kropf
[Lems.]: stārķim kuza tukša kâ stabule Grünh. baluodīti, kas tavā kuziņā (Var.: guziņā BW. 2426. kuzu kuzām,

a) haufenweise
Smilt., [Trik.];

b) über Kopf und Hals:
viņš kuzu kuzām iziet laukā. šis kuzu kuzām steidzās cauri dārzam Seib. šis tēviņš visiem pa˙priekšu kuzu kuzām pie ratiem klāt Etn.;

[2) = kurza

4, "saspiedums" Wessen. - Nebst kuzma und kuzums vohl zu av. kava- "Hocker",
s. Persson Beitr. 114 ² und Būga РФВ. LXXI, 51].

Avots: ME II, 330, 331

lĩdzdar̂biniẽks ,* der Mitarbeiter Tēv.

Avots: ME II, 479

I lìekums, der Überfluss, Überchuss L., die Nutzlosigkeit, Zwecklosigkeit, die Kleinigkeit: bet tev sirds sažņaudzas pas savu liekumu A. XX, 882. ne˙re̦ti šie liekumi tâ pārņe̦m pašu lietas kuoduolu, ka pēdējais vairs grūti izluobāms A. XV, 373. jums ir tāda māte, kas par visiem sīkumiem un liekumiem zin un pruot gādāt Seib. māmiņ, cik pretīgi man visi šie liekumi! Seib. Der Plur. liekumi, Abfälle beim Schlachten, das Eingeweide: liêkumi ² [Dunika] ir luopu vai putnu iekšas, zarnas, kuņģis, aknas, plauši, sirds, liesa, grāmata, arī kāju gali un purns. liekumi piede̦r pie gardākajiem tautas ēdieniem N. - Bartau, Rutzau, Gold. Etn. II, 129. tu, tēviņ, cūku kavi, kur tie cūkas liekumiņi? BW. 21108. Zu lìeks.

Avots: ME II, 497

līgumdiena, der Verdingungstag Tēv.

Avots: ME II, 483

lùocĩjums,

1) Beugung, Biegung, Modulation:
ve̦cais dziedātājs turas pie saviem ve̦ciem luocījumiem; jaunā paaudze dzied pēc tagadējām meldijām Tēv.;

2) der Fall, Kasus (in der Deklination)
Neik.

Avots: ME II, 522

luôkmanis ^2,

1) das Gelenk
Siuxt: zābaki luokmaņuos sīkām kŗunciņām Tēv.; der Ellbogen Pönau;

2) "?": guļ luokmaņu kaudzēm Sudr. E. Vēr. I, 786.

Avots: ME II, 525

maliẽna, maliẽne, auch wohl maliẽns B. Vēstn., das Grenzgebiet, abgelegene Gegend, namentlich das von den Hochletten bewohnte ostliche Gebiet Livlands, Kurlands und das sogenannte polnische Livland: Kurzemes maliena A. XI, 453. kauč kuŗā malienā spēlē teātri labāki nekâ šeit Je̦lgavā Tēv. brauca uz mājām pa Vidzemes malieni Seib.

Avots: ME II, 558

I mārkains: pīļu tēviņam m. kakls Saikava. suns mârkainu ² (mit einem weissen Streifen) kaklu Zögenhof.

Avots: EH I, 792

matars (unter matara),

1): auch Lubn.; ‡

2) "krietns tēviņš" Lubn.

Avots: EH I, 784

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

mẽrenĩba, die Mässigkeit, Mittelmässigkeit: cenšanas pēc brālības, saticības, mērenības un miera ruobežas Tēv.

Avots: ME II, 618

mežaînis, der Waldbewohner, der Wälder, der Waldmensch, der Wilde: viņš jau pa+visam mežainis Tals. tīri gribēsi mani pataisīt pa mežaini Sil. Auch von wilden Tieren, namentlich vom Bären und Wolf: uz dzelzceļa sabraukti vilks ar lāci; abi mežaiņi uz sliedēm plūkušies Tēv. (kultūra) mežaiņus iz meža sauca Lautb.

Avots: ME II, 609

‡ mīklu tēviņš, im Rätsel m. t. līkām kājām ("circenis") M. Ar.

Avots: EH I, 821

mudzinât, mudžinât [Dond.],

1) wimmeln machen, verwühlen, verwirren, verknoten:
mudzinât (Kokn., [Erlaa], Gold., Tuck., Spr.,) od. mudžināt matus, linus Etn. IV, 147. tēviņš mani kult gribēja, pātadziņu mudžināja BW. 3048;

2) fig., verwirren, belästigen, stören:
nemudžini man, ļauj strādāt! Dond. kādi ve̦lti trejdeviņi tavu sirdi mudināja (Var.: mudzināja)? BW. 14336. Refl. -tiês,

1) sich verwickeln:
šī mudžinājusies, mudžinājusies, kamē̦r samudžinājusies pa˙visam un pakārusies LP. V, 82;

2) wimmeln:
mudzinās kâ pa skudru pūzni Kand.;

3) eine kleine, heikle Arbeit tun, trödeln, nuscheln:
kuo tik ilgi mudzinies klētī? Kand., Ahs. ve̦lns sāka pie bišu struopa mudžināties LP. VI, 410. Subst. mudžinãjums, das Verwickelte, die Verwikkelung; mudžinâšanâs, das Sichverwickelt; mudžinâtãjs, wer ververwühlt, stört. [Vielleicht zu ai. múhyati "wird irre", mugdhá-ḥ "ver(w)irrt", mōgha-ḥ "eitel, zwecklos".]

Avots: ME II, 660

mûgļâtiês ^2, ãjuôs, mûgļuôtiês ^2, ["mũgļuoties" Sessau, Grünh.], trödeln, nuscheln, in der Arbeit nicht vom Flecke kommen Grünh., Naud., Selg. n. Etn. IV, 147: strādnieki zin, ka viņiem nav jāmūgļājas Tēv.

Avots: ME II, 677, 678

neatkratãms, unabweisbar, aufdringlich: neatkratāms tēviņš B. Vēstn.

Avots: ME II, 707

nejaûks,

1) hässlich, schlecht, [unlieblich, unartig
Manz. Lettus]: uznāca nejauks laiks. septiņas citas guovis izkāpa pēc šām nuo upes nejauku muguru un liesām miesām I Mos. 41, 3;

2) abscheulich, niederträchtig, böse:
viņš nejauks tēviņš, cilvē̦ks. muižas kungs paliek nejauks LP. IV, 22;

3) das Adv. nejauki, fürchterlich, schrecklich, sehr:
nejauki dusmuoties, nuokust, skaust, lūgties, plīties, pārbīties. vidējais brālis par tuo nejauki sadusmuojies LP. IV, 136. ve̦lns nejauki lūdzies V, 151. [Vgl. aruss. неукыи "невѣжественный" bei Срезневскiй II, 437.]

Avots: ME II, 716, 717

‡ II neš, = kaût I 3 (?): kas man par daļu? lai viņai n. ducis dē̦lu būtu! Ērglis Pel. bar. vectēvi 12.

Avots: EH II, 20

nevĩžîgs, lässig, nachlässig, träge: viņu turēja par nevīžīgu cilvē̦ku Līb. nevīžigi suoļi Stari II, 933. nevīžīgais uzvalks I, 45. ķīniešu gļē̦vais un nevīžīgais gars Tēv. Pēteris atbild nevīžīgi Purap.

Avots: ME II, 740

ņir̂bêt [auch Lis.], -u, -ẽju, intr., sich rasch bewegen, zucken, flimmern, schillemd glänzen: ņirb kājas krustiski, gar zirgu zirgam ejuot Sudr. E. ņirbēju pļavā kâ taurenītis mazs Kārst. gar abām pusēm ņirb gaŗām me̦lni stāvi AU. strautiņš ņirbēja un čurkstēja uz leju A. XII, 507. saules stari ņirbēja zilā gaisā A. XX, 952. šķē̦pi gaisā ņirbuot staruo, die Piken blinken flimmemd in der Luft Rainis. sniegs ņirb un vizuļuo A. XIV, 1, 32. ņirbēt ņirbēja zemenes Egl. kuoki, krūmi, mājas, viss kâ ņirbēt ņirb, gaiši apspīdē̦ts Tēv. viņam acis ņirbēja A. XVIII, 324. viņa ada, ka ņirb vien Etn. IV, 161. tad viņš suoļuoja ar īsiem, žirgtiem, ņirbuošlem suohšiem A. XII, 722. dzīvības strāva izdalās par visu manu augumu ņlrbuošiem vilnīšiem Vēr. I, I036. [kāpuostu Mārā kāpuostu kubuls ņirbuot ar kāpuostu sēklām Tirsen.]

Avots: ME II, 902

‡ nùoblīkšķinât, knallen, schallen machen (perfektiv); (fig.) erschiessen: tev viņu (= sluoku) maz paveicās n. Ērglis Pel. bar. vectēvi 87.

Avots: EH II, 32

‡ nùobrazdêt, = nùobrazdinêt: šad tad ... iztālēm nuoplīkšēja un nuobrazdēja spārni R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 41. akmins, dibēnī krizdams, nuobrazdējis Nerft n. BielU. nuobrazdēja i[r] nuoskanēja Pas. IX, 179.

Avots: EH II, 34

‡ *nuociemuôt (erschlossen aus der I s. prt. nùocìemavu ² ) Wessen n. FBR. XIII, 93,

1) zu Besuch gehen resp. kommen
Auleja: nuociemāšu i[r] es kad da jums;

2) eine Zeitlang zu Besuch sein
Auleja: es tiê (= tur) gadu nuociemātum. Refl. -tiês, eine Zeitlang zu Besuch sein: ē̦smu ilgi nuociemuojies R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 53.

Avots: EH II, 36

nùodevẽjs, der Verräter: tēvijas nuodevējs.

Avots: ME II, 774

‡ nuojē̦ga, Begriff, Verstand Ar.: sāk aust n. par tuo ... spē̦ku R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 48.

Avots: EH II, 50

nùolupt,

1): kašķis nuolupa Pas. VII, 22. miza nuolupusi Dunika; ‡

5) abschälen
Dunika: n. rāciņus (Kartoffeln). eglēm nuolupta miza R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 24; ‡

6) entwenden, abnehmen:
karšu spēlē maz bija varējis citiem kuo n. Janš. Līgava II, 203; stehlen Dunika: n. gaļas gabalu, jē̦ru.

Avots: EH II, 64

‡ nùomaļ ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Prl. n. FBR. Vl, 113, = nuõmaļi: paņēma n. nuoliktuo kuokli R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 14. liec kur n., lai nemaisās zem ruoku! Auleja.

Avots: EH II, 66

‡ nuoplêkt ² Hasenp., Schnehpeln, sich mit Staub, Schmutz od. mit Spinngeweben beziehen: kad acis pie tumsas pierada, tad varēja ievē̦ruot jau tuneļa sienas, kas mitras un nuoplē̦kušas Brīvā Tēv., № 231.

Avots: EH II, 76

nuošķis, ein Büschel (z. B. Haare) [Neuenb., mit uõ], der abgeschiedene Flachs beim Flechten Spiess n. U., ein Bündel, Pack: plānie, sirmiem nuošķiem ruotātie mati R. Sk. I, 92. pāršķir savus matus uz trim nuošķiem, iemērci tad katrā katlā vienu nuošķi! LP. I, 46. [vienā ruokā ieduod nuošķi šķēriņa un pamāca, kâ ar uotru ruoku jāatšķiŗ nuo nuošķa ik pa dzijiņai A. Brigader Tēva palīgs.] grīzte ir nuo salmiem, vis˙vairāk nuo ašiem sasiets, ne visai prāvs nuošķītis Naud. [aizbāzis aiz lūpas tabakas nuõšķi Janš. Dzimtene ² I, 372.] dziju nuošķis Irmelau. Der Plur. nuošķi, hingeworfene Zaubermittel: burvis ve̦lk nuošķus vīzē LP. VII, 684. [Vielleicht zu ahd. nestila "Binde", an. nista "zusammenhaften", air. fo-nascim "binde" und la. nōdus "Knoten", wenn le. nuošķ- hier aus altem nōdhsti̯-.)

Avots: ME II, 866

nuõvadniẽks, f. -niêce,

1) der Besitzer, (die -in) eines
nuovads, namentlich eines benachbarten nuovads, der Freibauer: nejājiet, nuovadnieki! es neiešu pa nuovadu; kas kait pašas nuovadā, līdze̦nā zemītē? BW. 9710. par nuovadniekiem Vakar-Kurzemē tagad sauc visus brīvniekus: dragūnniekus, ķuoniņciemniekus u. c. RKr. XVI, 143. kur cirti, tēviņ, šūpuļa kārti? skaidrā birzē, novada malā. augs tava meitiņa, būs nuovadniece BW. 1674. nuovadniece man māsiņa, nuojūdz manu kumeliņu; man ruociņas nuosalušas, guobu zemi mēruojuot 28072;

2) ein Arbeiter auf einem angewiesenen Stück Feld
(nuovads 4).

Avots: ME II, 881

I uõča Dunika, Stenden, ùoča, uoča Lennew., N.-Bartau, uôčiņa ² Strasden, uoče Biel. n. U., Janš. Bandavā II, 83, = uotaļa, Name einer Kuh, die am Dienstag gefallen ist: tēva pieča, mātes uoča BW. 28920, Zum Suffix vgl. guoča, pieča, meiča, Grieča (= Grieta), wo das -ča vielleicht aus nd. Formen wie Otsche "Ottilie" (bei Frischbier II, 114) entnommen ist.

Avots: ME IV, 412

ùogliniẽks,

1) auch ùogleniẽks, ùogļeniẽks, der Köhler: uoglinieks iebāzis vilku uogļu maisā LP. V, 177. uogļenieki nuocirtīs ve̦se̦lu meža gabalu R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 156;

2) f. uogliniece, gadus carbonarius Konv. ² 3667. Vgl. li. angliniñkas "Köhler".

Avots: ME IV, 414

padìevs, der Götze, Abgott: (kāzu) viesi me̦tuši nuo maltītes pa kumuosam zem galda un nuolējuši pa pilienam zemē, lai padieviņus pielabinātu LP. V, 33. visi pie viņa griežas kâ pie padieva Plm. n. Rkr. XVII, 70. vare̦nais diktātuors, tautas padievs svinēja spuožus svē̦tkus Tēv. kalendārs. Vgl. li. padievis dass.

Avots: ME III, 18

paduõmniẽks, f. -niẽce,

1) der (die) Fürsorgliche:
paduomniece (Var.: paduomnīca) mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342;

2) der Ratgeber, die -in, das Mitglied eines Rates:
[kād es nu paduomu ņēmu ar maniem paduomniekiem Glück Apokr., S. 284.] viņš sasaucā visus savus paduomniekus Etn. II, 175. paduomnieka meitu ņēma, paduomiņa gribē̦dams BW. 22865, 1. ve̦cs tēviņš, māmulīte, tie bij labi paduomnieki 3362;

3) ein Mitglied des Reichsrats;
galma paduomnieks, der Hofrat; valsts paduomnieks, der Staatsrat.

Avots: ME III, 20

II padzìt,

1): tev jānāk līdzi (sc.: medībās) p. sūnakļa malu Ērglis Pel. bar. vectēvi 176; ‡

4) "pabīdīt": zirgs ar nāsīm padze̦n salmus Seyershof. nuodze̦n spaņņam apakšstīpu zemē un virsu arī padze̦n ("?") vaļīgāk, pēc kam liek dube̦nu iekšā Iw. Refl. -tiês, ‡

2) mit der Herde ein wenig weiter rücken (intr.)
Saikava: padzenies (ar luopiem) uz mājas pusi! ‡

3) fahrend mühsam weitergelangen
Saikava: pa kāpeni nevar p. ar ve̦zumu ni˙cik tāli neesi padzinies, un jau zirgs putās.

Avots: EH II, 130

pamiẽluôt, tr.,

1) abspeisen, bewirten, traktieren; auch perfektiv die Bewirtung beendigen:
laba, laba talkas māte, labi mani pamieluoja BW. 28446. tad garus pamieluojuši un aizdzinuši LP. VI, 46. klausītāju ausis pamieluot, einen Ohrenschmaus geben Aps. acis pēc patikas pamŗeluot, die Augen weiden LP. VII,198;

2) durchprügeln:
viņš tuo krietni pamieluoja ar pātagu Tēv. [Refl. -tiês, sich ein wenig weiden, etwas naschen.] Subst. pamiẽluõjums, die Bewirtung; pamiẽluôšana, das Abspeisen, Bewirten; pamiẽluôtãjs, wer bewirtet, traktiert.

Avots: ME III, 72

pãrdar̂binât, tr., überanstrengen : bē̦rnus Tēv.

Avots: ME III, 152

‡ pā`rļe̦katuôt, nach Hause kommen: aitas ... pārļe̦katuoja mājās R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 164.

Avots: EH XIII, 206

pãrmê̦sluôt, tr.,

1) überdüngen:
lauku;

2) zu viel düngen:
mē̦sluojuot stipri jāsargās nuo pārmē̦sluošanas Tēv.

Avots: ME III, 167

paviedêt,

1): citi ... bē̦rni paviedēja Pas. VII, 106 (aus Lettg.);

2): viņš izdzirda tikai brīkši ... un paviedēja kaut kuo raibu nuozūdam grīdā Jauns. Raksti V, 230. ‡ Refl. -tiês, ein wenig sichtbar werden (?):
redzēt zvē̦ru ... dabūja tikai ..., kad lācis drusku paviedējās starp kuokiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 169.

Avots: EH XIII, 191

peĩlis Nigr., Alt-Autz (li. peĩlis, apr. peilis), das Messer: tēviņš peili trina, gribēj(a) mani izrūnīt BW. 34997 (aus Schrunden); ein abgenutztes Messer Bauske. Wohl zu li. pielà, slav. pila "Säge", s. Trautmann Wrtb. 210 und Būga KSn. I, 187.

Avots: ME III, 192

‡ pelčka, = pel˜ce: mazākas ūdens pelčkas Erglis Pel. bar. vectēvi 123.

Avots: EH XIII, 220

pìemẽrît, anpassen: vīra tēvam kre̦klu šuvu, pie stumbura piemērīju BW. 7402.

Avots: ME III, 272

piẽņi Dond., die Milch in männlichen Fischen U.: nuo (zivju) tēviņa izplūst sē̦klas šķidrums (pieņi) Konv. ² 3670.

Avots: ME III, 277

pìepļurkšinât,

1) "?": tēviņs... uzsēdies uz tuovīša un tuo piepļurkšinājis ar sviestu Nitau n. Etn. I, 107; LP. VI, 118;

2) trüben:
p. ūdeni Nigr. ("mit ur̃");

3) "ar truoksni piedirst": puika piepļurkšināja biksītes N: Peb.; hörbar verunreinigen:
bē̦rns ē̦duot piepļurkšināja savu putriņu (nuo mutes izgrūda kumuosu atpakaļ) Golg. sivē̦ni sili piepļur̂kš(ķ)inājuši ^2, bet ēdienu nav izē̦duši Schibbenhof.

Avots: ME III, 280

pĩle (li. dial. pỹlė), Demin. pĩlĩte und pilē̦ns, die Ente: Sprw. iet kā pīle guorīdamās. pūt vien pīlītē! tad ta pīlē̦ns! ein sauberer Vogel! mājas pīle, die zahme Ente; meža pīle, die wilde Ente; ce̦kula pīle, Reiherente (fuligula cristata) Naturf. XXXVII, 241; jūras pīle, Fuchsente (vulpanser tadorna L.) Naturf. XXXVII, 225; le̦dus pīle, harelda glacialis Konv. ² 3925; ve̦lla pīle, Sammetente (oidemia fusca L.) Naturf. XXXVII, 236; zirgu od. zviedzēja p. "eine bunte Seeente, die wie ein Pferd wiehert" Sassm.; žāksta pīle, harelda histrionica L. Konv. ² 3925. pīļu tēviņš, der Enterich. pīļu zāle, Mannagras (festuca fluitans) U., Mag. IV, 2, 26, glyceria fluitans RKr. II, 72, Konv. ² 775; pīļu lanka Dond. od. pīļu viga Sassm., Wasser-Süssgras (glyceria aquatica). Beruht wohl gleich estn. pīl, d. westfäl., hess. Pīle dass., nsorb. piľe "Gänschen" u. a. slav. Formen bei Miklosich Etym. Wrtb. 246 auf einem (ursprünglich niederdeutschen

7) Lockruf für Enten und Gänse, s. Suolahti Vogelnamen 421, Sommer Balt. 163, Niedermann Tiž. II, 443, Būga KSn. I, 275.

Avots: ME III, 231, 232

‡ pilnestīgs, vollkommen (?): ē̦kas pilnestīgãkais apdarinājums Tēvijas Sargs 1938, № 14 S. 1.

Avots: EH XIII, 232

‡ pirplēsis, = stagaris 1 (?): p. (stāgars) sastuopams jūŗā, arī upēs un e̦ze̦ruos; pirplēšu tēviņi bieži vien plēšas ar savām mātītēm Zundu P. 1898 III, 25.

Avots: EH XIII, 238

I plĩte,

1) auch plĩts, -s, die Pliete, ein eiserner Küchenherd;

2) der Ziegelstein
U., (plìts ² , gen. plìta ² Golg.) die Fliese: tautām bija plīšu plāns BW. 16980, 2. lielās [baznīcas] durvis vē rām un svē̦tā svinībā uz plītēm suoļus spērām A. XV, 99;

3) le̦dus plīte, die Eisscholle
Tēv. Nebst estn. plīt" Fliese, Kochherd" zunächst wohl aus balt: deutsch Pliete (< r. плита).

Avots: ME III, 349

puse (li. pùsė), ein Demin. pušiņā BW. 24923 var.,

1) die Hälfte:
ķēniņš būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. brūtes mājas, kur svinēja pirmuo kāzu pusi BW. III, 1, 74. jau manam vaiņāgam puse zīļu nuobiruse BW. 24243. līdz pusei veŗat vārtus, da galam neveriet! 18611, 1. tikušam dēliņam netikuse līgaviņa; puse vīra pazuduse aiz līgavas netikuma 21954. - bez vienas puses palikt LP. VI, 82, (auf einer Seite) gelähmt werden. - lielā, mazā puse, die grössere, kleinere Hälfte: katrreiz tam paliek lielā puse, caur kuo jau sapelnījies lielu kaudzi ze̦lta LP. IV, 108. muļķis savu pupu kuli ātrāki izēdis, -ve̦lnam, nabagam, palikuse mazā puse VI, 400. - Jāņa nakti apģērbuos puse balta, puse me̦lna (zur Hälfte weiss, zur Hälfte schwarz), lai aug mani telēniņi puse balti, puse me̦lni BW. 32429. - pusē od. pusēm, adverbial, halb : Pēteŗam zila, me̦lna [sieva], pusē (Var.: pusēm) badu nuomē̦rdē̦ta BW. 33039. ne pusē, nicht halb, nicht einmal zur Hälfte, nicht halb so: vēl bē̦da ne pusē nav beigta Rainis. darbs nebūs tev pabeigts ne pusītē Rainis. nebij ne pusē tik skaisti LP. V, 376. mana tē̦va pils ne pusē tik jauka IV, 210. uz pusi, uz pusēm, auch loc. pusē, zur Hälfte, auf die Hälfte: es ar savu arājiņu uz pusīti vien dzīvuoju: pus gultiņas, pus sagšiņas, pus baltā paladziņa BW. 24923. vedēju tē̦vs nuogrîeza kancīti maizes, pārgrieza tuo uz pusēm... BW. III, 1, 53. vedēja tē̦vs pasniedza glāzi alus, kuo jaunie tâ+pat uz pusēm dzēra ebenda. pārdalīsim šuo pļauku uz pusēm! LP. VII, 1172. dē̦ls pārdalījis ar nabagu naudu uz pusēm ebenda 1133. māt[e] ar meitu dalījās: pusē šķīra aitu. stalli, pusē guovju laidariņu BW. 16414, 1 var. In Bruchzahlen apokopiert - pus, z. B. trîs un pus "3 1/2". Demin. pusĩtes, Hälften von einem Quadrate Δ, Figuren beim Ausnähen des vaiņags U.;

2) die Seite:
labā puse, die rechte Seite; kreisā puse, die linke Seite, die Kehrseite (auch: ļaunā p., uotrā p.): Sprw. katram sava labā un kreisā puse. drēbei jāapgriež launā puse. viņš apgriezis kažuokam uotru pusi LP. I V, 167. - uotra puse, die Nachgeburt U., der Mutterkuchen. - nuosē̦dušies katrs pusē vārtiem (jeder zu einer Seite der Pforte) Janš. Dzimtene ² I, 142. manu zirdziņ[u] aizjāja viņu pusi Daugaviņu BW. 29752 var. panāksnieku meitiņām dzērves kliedza vē̦de̦rā; kuru pusi (gew.: uz kuru pusi) pagriezās, tur izkala caurumiņu 20232, 5 var. rīta puse,

a) der Morgen, die Zeit gegen Morgen hin:
stāstuot rīta puse jau bij pienākuse Aps. VI, 30. meita stāstījuse līdz rīta pusei LP. VII, 74;

b) der Osten
Mag. XX, 3, 70: rīta puse me̦tas asiņaini sārta JR. IV, 45. līdz kuo gaismiņa rīta pusē svīda LP. V, 212; vakara puse,

a) die Zeit gegen Abend hin, der Abend:
duod, dieviņ, siltu sauli jel vakara pusītē! BW. 23718;

b) der Westen
Mag. XX, 3, 70. - rudens pusē, uz rudens pusi, zum Herbst hin, im Herbst: nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus LP. VII, 866. uz rudeņa pusi rāceņi sākuši zust V. 150. - nespē̦ka pusē, kraftlos, altersschwach: viņš pats e̦suot nespē̦ka pusē un bē̦rni vēl mazi Kaudz. M. 97. - nuo manas, tavas etc. puses, meiner-, deinerseits etc. nuo dieva puses! um Gottes willen! nuo dieva puses, kuo tu esi nuoduomājis? tikai neskaties, nuo dieva puses, atpakaļ! LP. V, 278. - radi nuo mātes puses (auch: pa mātes pusei Purap.), nuo tēva puses, mütterlicher-, väterlicherseits verwandt. - uz tuo pusi,

a) auf die Seite hin,

b) ungefähr:
uz tuo pusi ir, ungefähr so ist es. bet ne uz tuo pusi tāds LP. IV, 175, aber nicht entfernt, nicht im geringsten so. ceļš mums iet uz vienu pusi (in die gleiche Richtung) Kaudz. M. 313. uz māju pusi iet, nach Hause (eig.: in der Richtung des Hauses) gehen. rati viegli aizripuoja pa lielceļu uz muižas pusi Alm. Kaislības varā 111. uz labo pusi,

a) auf die rechte Seite,

b) besser:
nu iet uz labuo pusi MWM. VIII, 161; uz ļaunuo pusi, schlechter;

3) die Gegend:
es nedrīkstu te dziedāt, tās pusītes trancināt BW. 201, 1. trīcēt trīc tā pusīte, kur es augu brālīšuos 428, 12. mūsu pusē, in unserer Gegend: masu pusē ir stipri izplatījusēs dzeršanas sē̦rga Etn. III, 157. uz mūsu pusi vairs ne˙maz nenāci A. XI, 108. šīs puses cilvēki LP. VII, 912, die Leute dieser Gegend. uz ve̦cu pusi iedama gribēju arī pie jums pieiet Kaudz. M. 12. Zu apr. possisawaite "mittewoche", esse . . . pausan "von . . . wegen", preipaus "hin".

Avots: ME III, 425, 426

pusreibâ, im halben Schwindel, Dusel: tēvs pusreibā nemitējās smaidīt Duomas III, 529.

Avots: ME III, 433

I raĩdît: auch Gramsden n. FBR. IX, 94, Allasch, Dobl., Dunika, Ermes, Erwalen, Lemb., Mesoten, Schwitten, Stenden, (mit aî) Heidenfeld, Sessw., Trik., (mit aî ² ) F`rauenb., Siuxt; unbek. in Kortenhof, Lettin, Linden in Livl., N.-Laitzen; ja tevi rīta agrumā raidītu tē̦vs uz alus darītavu Pas. X, 401. Refl. -tiês,

1): kuģis skrēja pa lēnīgiem viļņiem, ka tik raidījās ("?") vien, un Odiseus ... gulē̦dams ... nemanīja, cik ātri viņš steidzās klāt ... tēvijai Dünsb. Vecie grieķi II, 140. Baar (in seinem Exemplar von U.) unterscheidet raîdît ² "durcheinander bellen"
von raĩdît "?".

Avots: EH II, 351

raûdât (li. raudóti "jammern"), -u (-āju bei Glück Joh. 11, 33; Für. I unter kas), -ãju, tr., intr., weinen, beweinen: Sprw. labāk lai bē̦rns tagad raud, nekâ pēcāk raud tēvs, mate. kād kaķis raud, tad pele smej. stipri, skaļi raudāt, laut weinen. raudāt pilnā balsī LP. I, 65. raudāt nuo (gew.: aiz) prieka LP. II, 15, vor Freude weinen. raudāt gaužas asaras, bittere Tränen weinen. iet visā (pilnā Salis) galvā raudādama (laut weinend) Blaum. māte raud galvu saņē̦musi Biel. 1230. laudis raudāja šņukstē̦dami Kra. Vīt. 78. raudāt

a) cum gen., wegen, nach etwas od. jem. weinen, beweinen:
uozuoliņš zīļu raud Ld. 7.552. māte manis žē̦li raud BW. piel. ² 41181, visas meitas vīra raud, visas raud tē̦va dē̦la BW. 10957. kuŗa raud ve̦dama, tā mātes raud; kuŗa neve̦dama, tā vīra raud Biel. 837. es māsiņas neraudātu, kaut tā maza nuomiruse BW. 13713. kuo, māsiņa, tu nu raudi vaira sava vainadziņa? 24418. raudi, raudi, tautu meita, kāda ve̦lna tu raudāji? raudāj[i] tē̦va aizkrāsnītes 21968, 1;

b) cum acc., beweinen, beklagen:
raudu savu arājiņu Ld. 7.612. kuo, brālīši, raudat mani, kuo jūs mani žē̦luojat? paši mani iedevāt raudamā vietiņā (an einen Ort, wo man weinen muss) BW. 17474. vainadziņu tâ raudāju, kâ tētiņu, māmulīti 24536 var.;

c) cum praep. -dēļ, pēc, uz: raudāt pēc pazudušas laimes. cits raud manu darbu dēļ Biel. 1604. raud[i] uz Laimi (klage weinend die
Laima an), tautu dē̦ls, ne uz manu augumiņu! būt[u] Laimiņa vēlējusi, būt[u] es tava līgaviņa BW. 10577. Refl. -tiês, (intensiv) weinen; (weinend) klagen Spr.: uozuoliņš raudājās (Var.: gauži raud), zīles bira upītē BW. piel. ² 2800, 1. zemnieks nevarēs sevišķi raudāties par ce̦nām Latg. 1921, № 50, 22. plācenīt[i]s raudājās, ar plaukstām plaukstējams BW. 2919. dzirnaviņas raudājās: nevienādas malējiņas FBR. IV, 71 (aus Warkl.). brāļu māsa raudājās, krelles kaklu nuogulēja BW. 21523. jaunas meitas raudājās, vainaciņš galvu spiež 24767. kumeliņš raudājās, meitu nesa mugurā, labāk (sc.: būtu) nesis kara vīru 18306. vasariņa raudājās, ka nedzēra alutiņa 19855. dieverīši raudājās, kam pe̦lē̦kus cimdus devu 25430. neraudies tu, celiņ, es tev būšu appuškuot! 1357. raudāties uz, weinend anklagen: uz Laimiņas raudājuos, ne uz savas māmuliņas BW. 9276. var. uz prātiņa raudājuos, ne uz tē̦va, māmuliņas 22858. - Subst. raûdâšana, das Weinen: vīrs raud vienā raudāšanā (in einem fort) LP. I, 78; raûdâšanâs, das Weinen, Klagen; raûdãjums, das abgeschlossene Weinen: asarām vilnainīte vakarēju raudājumu BW. 9257; raûdâtãjs (li. raudótojis) wer weint, der Weinende, Weinerliche. Nebst rūdinat zu li. surúdau "ich wurde traurig", slav. rydati "laut weinen", ačech. ruditi "betrüben", ai. rōditi od. rudáti "er weint", la. rudere und rūdere "brüllen", ae. réotan "weinen", an. rauta "brüllen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 351, Trautmann Wrtb. 239 f.

Avots: ME III, 482, 483

re! (verkürzt aus redz(i)!) sieh! schau! re kur jātnieks jāj pa ceļu! Ahs. va[i] tu re (sieh mal), tēviņ! Purap.

Avots: ME III, 501

rèibuônis C., rèibuonis ² Prl., reibuons U., reibuoņa,

1) der Schwindel, Taumel:
prieka reibuonī A. XI, 282. mīlestības reibuoņās Tēvija. es gāžuos reibuonī un baudās Asp. mācītājs atmuodās iz prāta reibuoņa Kaln. Uozuolk. m. 76. reibuoņa pilnīgi bij pārgājuse Vēr. I, 826. neatmanu, kam līdzās atruoduos pie altāŗa, pasaku savu "jā", kâ pa reibuoņām (wie im Taumel) Jaunie mērn. laiki I, 65. tas sagurs drīz reibuoņās saldās Bārda Zemes dē̦ls 243. pēc pirmiem brīvības reibuoņiem A. XX, 66;

2) reibuoņa, comm., ein immerfort betrunkener, berauschter Mensch
Kaudz. M. 201.

Avots: ME III, 505

reĩze Ruj., Salis, Iw., Serbigal, AP., rèize ² Prl., reĩza Dunika, Līn., Wolm., reizis Vīt. 42, A. v. J. 1897, S. 223,

1) die Schicht, Ordnung, Reihe
U.; das Mal, der Fall: sasēda meitiņas reizītē BW. 13282, 11. uozuoliņi reizītēm (Var.: rindām) saauguši BW. pie1. ² 2803, 2. tur tagad garās reizēs gulēja auzu kuopas Blaum. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām reizītēm (Var.: ailiņām, rindiņām, kārtiņām u. a.)! BW. 28128 var. reizītē (Var.: reizītēm) sareizēju savas baltas villainītes 22970, 7. gara reize, eine lange Reihe (z. B. von Fuhren) U.: liela, gara reize brauca ee̦svainiešu darbenieku BW. piel. ² 316831. vinš sāka atstāstīt lielu, garu reizu (eine lange Reihe von Dingen), kuo visu varuot savienuot ar lauksaimniecību A. v. J. 1899, S. 115. tur ir gara reiza, kuo teikt Janš. Prec. vies. 16. reizās stādīt U., in Reih und Glied stellen. rakstu reize U., die Zeile. - pienāca arī mana reiza, es kam auch die Reihe an mich, meine Reihe LA. tagad, brāļi, jūsu reize, jetzt ist die Reihe an auch JK. V, 1, 27. nu Vaitiņa reiza tâ˙pat darīt Lautb. Luomi 15. Sprw.: par daudz reizām vienreiz tak ķeras. trīs reizas gadskārtā būs tev man svē̦tkus turēt Glück II Mos. 23, 14. vairāk reižu (mehreremal) vīt vaiņagus Kaudz. M. 104. - pirmu reizu (gew. pirmuo reizi) U., das erste Mal. šās reizās Biel. n. U., diesesmal, für jetzt. ē̦damā reize MWM. VI, 582, die Zeit des Essens, die Mahlzeit. vasaras reizā brālis . . . tapa nuoduots, als im Sommer Rekruten gegeben wurden, da wurde der Bruder abgegeben Blieden n. Mag. XIII, 5. burvim uznākusi buramā reize (die Zeit zum Zaubern) LP. VI, 19. gailis jau bija dziedājis nakts reizi Duomas III,218. pie tās pašas reizes (reizas), bei derselben Gelegenheit, zugleich: pie tās pašas reizes iejājis arī tais mājās LP. VI, 182. pie tās pašas reizas tevi aizvedīs uz . . . pilsē̦tu Alm. Kaislību varā 106. - reizē, reizā, in einer Reihe, auf einmal, zugleich: saka vilki te̦cē̦dami: te̦kam visi reizītē! BW. 29429. "pagaidi, iesim reizē!" viņa sauca Blaum. reizē (Var.: līdza) dzimu, reizē augu ar baltuo ābuoliņu BW. 1191, 1. reizā mani māmuliņa ar brālīti audzināja, reizā pirka vainadziņu ar brālīša ce̦purīti BW. piel ² 5981. pašā reizē (reizā), gerade recht, richtig: priekša īsa, pakaļ[a] gara, sāni pašā reizē (Var.: pašā laikā) BW. 20444 var. (von einem Rock). būs tavam zuobam pašā reizē Vīt. 9I. - citā reizē (reizā), ein anderes Mal: ķēniņš saka, lai citā reizē nepārskatuoties LP. II, 72. kuo tu tādā reizē (in solch einem Falle) būtu darījis? ebenda 27. Jeremijus uotrā reizā (gew. uotru od. uotruo reizi, zum zweitenmal) teic, ka . . . Glück Jerem. 52 (S. 217). apgulies uotrā reizē uz tavu labu sānu! Ezech. 4, 6. acc. s. reizi, reizu (gew. reiz, s. d.), einmal, einst: reizu lūdza vīru nāburguos uz kāzām Pas. III, 43. katru reizi, jedesmal, jedesmalig; kâ nu katru (od.: kuŗu) reizi, je nach dem. uz reizi (reizu) od. uz reizes (reizas), auf einmal, plötzlich: Sprw. dari, kuo dari, - uz reizes padari! kas nav uz reizu, tas nav pareizi. es saviju vainagā simtu puķu trīsdesmit. kas uz reizi (Var.: uz reizes) atminēs, tas lai mani bildināja! BW. 5857, 2. kad uguni kur un tā uz reizi neaizde̦gas Etn. II, 78. te uz reizu vecene citām raganām uzsauc Pas. III, 44. pašu reizi, gerade: saule pašu reizi lēca MWM. v. J. 1896, S. 928. nuo reizes (anfangs) prasīja 500, vē̦lāk atlaida par 400 asi Sessw. reizi (reizu) nuo reizes (reizas) od. reizi (reizu) uz reizes (reizas), einmal um das andere, wiederholt: Pilenieks pagasta amatuos tapa lece̦lts reizu nuo reizas Janš. reiz[i] uz reizes klanījuos, meitu mātes lūgdamies BW. 18327. reiz[i] uz reizes mutes devi 24931, 1. reizi par visām reizēm, ein für allemal: atkratīšuos reizi par visām reizēm nuo viņa uzbāšanās Purap. reizi (reizu) pa reizei (reizai), hin und wieder: reizu pa reizei nuomizuoja zē̦nus Purap. kurš reizu pa reizei sāka dauzīties A. v. J. 1897, S. 135. pa reizei visiem nerātnība klāt U., da ist keines, das nicht einmal unartig wäre (von Kindern gesagt). reizēm, reizām, pa reizām U., bisweilen, wechselweise U.: man ir reizēm gluži bail nuõ viņa Kaudz. M. 31. reizēm viņš ... uztaisīja savus spēles namiņus JR. III, 24. reizām daudz un reizām maz Fallijs, reizu reizēm (reizām) od. reižu reizēm, bisweilen, zuweilen, hin und wieder; Mal auf Mal, einmal über's andere U.: kâ jau reizu reizēm teikts RKr. VIII, 80. ve̦lk tik spēcīgi, ka reizu reizām atkrīt atpakaļ Dīcm. pas. v. I, 38. lasītājs... būs jau sen reizu reizām minstinājies, kas tas tāds par jājēju Lautb. Luomi 64. ve̦lns reižu reizēm paslēpšus ap rāceņiem apmeta limbu LP. VII, 1176. - tē̦va (auch: tē̦vu U., tēviņu RA.) reize (reiza), das Vaterunser. mēnešu reizes, die Menstruation. reizes rēķins, das Einmaleins;

2) reizes, die drei Wellen, welche bei hohėr See nach acht kleineren hoch und gross angeschwollen kommen
Peterskapelle n. U. Nebst apr. acc. s. reisan "Mal" und li. reĩzas "Mal" aus mnd. reise "Reise, Zug, Mal" (vgl. Lit. Mitt. I, 64, 132, 241).

Avots: ME III, 506, 507

‡ rezglība "?": pēdīguo vārdu rezglībā Inka šķita sadzirdusi ... bē̦das M. Bendrupe Tēv, Sargs 1938, № 12, S. 11.

Avots: EH II, 368

riests, riesta, riestus, Pl. riesti (häufig in der Verbind. mit laiks gebraucht, z. B. riesta l. Wolm., riestas l., riêstu ² l. Karls., rìestu ² l. Erlaa, auch rieksta ² l. Golg., riekstu l. Lub.), die Brunstzeit, Falzzeit der Vögel, Hasen U.: zaķu saime ve̦d... riẽstu: tēviņš ūkš mātītes kuopā Janš. Dzimtene V, 167. medņi iet riekstā (falzen) Celm., Wessen. kuŗā purvā būs medņiem riestus A. XX, 145. Kāsītis riestā medņus šāvis Upīte Medn. laiki 33. Juris aizgājis uz zināmu riestu purvu, kur ziemā (sc.: medņu) tēviņi bijuši vairāk "ratu vilkuši". riesti "Gebröch, wo sich die Auerhähne in der Falzzeit aufhalten" St.

Avots: ME III, 548

rĩkle,

1): r. izkaltuse BW. 19619, 1. ẽ̦damā r., die Speiseröhre
- auch AP., Frauenb., Ramkau, Siuxt. gaļas r., die Speiseröhre Salis, Siuxt. balsa r. Frauenb., Ramkau, Siuxt, dziesmas r. Frauenb., svētdienas r. AP., vē̦smas r., die Luftröhre; kad kumāss ieskrien svētdienas rīklē, tad dažkārt uz vietas pa˙galam AP.;

3): tilta r. Aps. J. "tilta caurums": tilta r. šaura, nespēj ūdens parīt;

4): auch Ramkau, Serbig., Seyershof, Siuxt, Zvirgzdine (hier auch rìkle ² ): spaļuota dzija iesaspiež rīklītē Warkl.; ‡

5) "gre̦dze̦na veidā saliekta zuoss rīkle samauktiem galiem" Dunika: rīklītē mē̦dz ielikt zirni vai akmentiņu, lai grab; sažāvē̦tu rīklīti lietuo dziju uztīšanai; ‡

6) "ruobs laivas dēļa galā, kuo piesit tēviņam" Salis; ‡

7) kuoka r., ein Schimpfname:
tāds kâ k. r., - kuo tu muldi, ka[d] nezini ritīgi! Seyershof.

Avots: EH II, 375

risaklis: "salmu saišķis, ar kuo sien kūļus" Sonnaxt; salmu risakļi R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 117.

Avots: EH II, 373

II ruosts: medņu ruostā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 33.

Avots: EH II, 392

sabìedrisks,* auch sabìedrîgs*, gemeinschaftlich, gesellschaftlich: sabiedriska dzīve, das öffentliche Leben. vispārīguo sabiedriskuo duomu virzienu Apsk. v. J. 1903, S. 185. pārduomāt par tēvijas sabiedriskuo stāvuokli A. v. J. 1896, S. 237. savtinieks nav sabiedrīgs un piemīlīgs Pūrs I, 42.

Avots: ME III, 594

sadā`rdzinât, tr., teuer machen, verteuern: sadārdzināt dienišķu maizi Tēv. mēchanisms, kas tuo ļuoti sadārdzina Konv. ² 482. pārtikas vielu sadārdzinātājus Konv. 63. Refl. -tiês, teu(r)er werden: izve̦damās preces sadārdzinājās Japana 96.

Avots: ME II, 608

‡ sadžandžaluôt "?": sadžandžaluotais kājas stilbs R. Erglis Pel. bar. vectēvi 114.

Avots: EH XVI, 407

sapãruôt, sapãŗuôt, tr., paaren (perfektiv). Refl. -tiês, sich paaren; heiraten (p erfektiv): sūnas varē̦tu sapāruotîes ar papardēm Vēr. II, 798. tēviņš, kas ar mātīti sapāruojies A. XX, 39. viņa pati ar manu tē̦vu arī jauni sapāruojušîes Janš. Dzimtene V, 392.

Avots: ME II, 697

‡ sapļokât Lems.,

1) = ‡ sapļockât;

2) = sapļaũkât; sapļokā na labi dūšīgi tuo tēviņu!

Avots: EH XVI, 438

sastiñgt, intr., erstarren Ruhental: sastindzis... kâ rags Kaudz. M. 47. sastingu, nuosalu tēvis gaidīdama BW. 18509, 2. tikkuo nesastinga nuo smiekliem, nuo liela aukstuma Sassm. tuo sastingušu nuo ūdens izvilkuši LP. VlI, 984. Ķencis sastinga aiz bailēm Kaudz. M. 155. vinš bij pa˙visam sastindzis un sastulbis nuo pārsteiguma un brīnumiem Vēr. II, 31. ūdeņi sastinguši jūŗas vidū II. Mos. 15, 8. vārds uz lūpām... sastingst Vēr. I, 783. viņas sausajā, krunkainajā, it kâ sastingušā sejā 1283. sastingušas acis, starre Augen Heniņ. -Subst. sastiñgums, das einmalige Erstarren, die Erstarrung: abinieki un rāpuļi pavada ziemu sastingumā Sassm. viņam uznāca kâ auksts sastingums Vēr. I, 827.

Avots: ME III, 747, 748

šaũbîgs,

1) wackelig ("selten")
U., schwankend: šaubīga niedra Niedr. Vidv. XX, 452;

2) wankelmütig, skeptisch, zweifelhaft, unstät:
prātā šaubīgs; šaubīgs kâ niedre;

3) (als ein fragwürdiger Neologismus) zweifelhaft
(passiv), bedenklich, unsicher, verdāchtig: lieta paliek vēl šaubīgāka A. XI, 594. šaubīga ideja M. Arons Kr. Valdem. 53. šaubīgs tēviņš, ein verdächtiger Kerl.

Avots: ME IV, 5

sa-ūkšêt, tr., rufend erreichen: kurp tad Tēvine tâ aizskrējuse...? diezin, vai nede̦rētu vēl saūkšēt, lai pagaida Janš. Precību viesulis 17.

Avots: ME III, 778

siẽva, verächtl. Demin. siẽvele Ērglis Pel. bar. vectēvi 104, siẽviķis Rothof n. FBR. VIII, 122, das Weib, die Ehefrau: sievu (ap)ņemt, (eine Frau) heiraten: laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5 var. Sprw.: sievai gaŗi mati, īss paduoms. kur sievās, tur pļāpas. sieva un krāsns paliek mājās. laba sieva nav ar ze̦ltu uzsveŗama. smuka sieva jāglabā, balta ķēve jāmazgā. pikta sieva - vīra nelaime, lieka sieva (U.) od. sāņu sieva (Latvju tauta XI, 1, 13), Kebsweib, Beischläferin U.; pussieva, ein Mädchen, das ein Kind hat U. - sievas vaina od. kaite, die Menstruation U. sievas vīrs U., Salis, Pernigel, ein Verheirateter, Ehemann: es devu paduomu nuodzīvuot par ve̦cpuisi, bet kādus mēnešus pēc tam jūs bijāt sievas vīrs Lautb. Luomi 185. - sievas diena, der 25. März Dond. Zu and., ahd. hīwa "Gattin", ahd. hīwo "Gatte, Hausgenosse", ir. cia "Mann, Gatte", lat. cīvis "Bürger", ai. š̍ēva-ḥ "traut" u. a. (s. auch sàime), vgl. Walde Wrtb.2 164 f., Thurneysen KZ. LI, 59.

Avots: ME III, 861

sîkputni, kleine Vögel: krūmi ... skanēja nuo daž˙dažādiem sīkputniem Ērglis Pelēko baronu vectēvi 36.

Avots: ME III, 852

skāteris, skāters U., Spr., Demin. skāterītis, ein Rock U.; ein weisses, leinenes Umlegetuch RA., (mit ã ) N.-Bartau; eine Tischdecke (auch skāterte) Spr.: tēvs gribēja striķu vīt, māte pūra skāterīšus BW. 1168. krustis kāršu skāterīti (Var.: skārtelīšus, dvieli) 15840, 9 var. šķērsu pār kamiesi balts linu skãteris Janš. Dzimtene V, 11. baltuo seģeni jeb skāteri 57. Nebst oder durch li. skõtertė "Tischtuch" aus r. "скатерть" "Tischtuch".

Avots: ME II, 881

šķēne,

2): auch (mit ẽ ) Frauenb.; ‡

4) ein gewisser Teil eines Bootes:
vai te nebij egļu diezgan, nuo kuŗu saknēm izcirst sliecēm līdzīgās tuktis? vai te trūka laba ... kuoka tēviņam un šķēnēm? Jauns. J. un v. 130.

Avots: EH II, 633

šķḕ̦rsu, Adv., = šķē̦rsām, quer U., Kl., N. - Schwanb.; auch in den Verbind. škḕ̦rsu šķḕ̦rsām, krustu šķḕ̦rsu, šķḕ̦rsu juku, kreuz und quer: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965. saimniece aizgūlusēs šķē̦rsu vārtuos 1237. ja maize šķē̦rsu vidū pušu trūkst RKr. XIX, 96 (aus Alt - Laitzen). viņš metās... šķē̦rsu biezuoknī iekšā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 42. šķē̦rsu te̦k kumeliņi BW. 4903. laivai, kuŗu viļņi stūrgalvĩgi meta šķē̦rsu Ezeriņš Leijerk. II, 62. gaita šķē̦rsu šķē̦rsām vijas Blaum. jājiet... krustu, šķē̦rsu! BW. 26178, 6. šķē̦rsu, juku savārstītas frazes RA.

Avots: ME IV, 37

skrupata, ein Krümchen, ein Wenig: nuo sarmas un kuoku aple̦duojumiem bij palikušas pāri nuožē̦luojamas skrupatas R. Ērglis Pelēko baronu vectēvi 45. Etwa zu lat. scrūpulum "kleinster Teil eines Gewichtes" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 587)? Vgl. auch krups.

Avots: ME III, 899

I šķũrêt C., Dond., Dunika, Ermes, Salis, Widdrisch, -ẽju, scheuern Neik. n. U.; Gras abstossen U.; schaufeln Wain. (mit ũ); schaufelnd, grabend ebnen Annenburg; wegschaufeln U., Dunika, (mit ù ² ) Golg.; wegschaffen U., Lis., Ramkau, (mit ũ ) Serbigal; (eine grössere Anzahl) fortjagen Bilsteinshof und Brandenburg n. Etn. II, 82: laidaru laukā šķūrēt (den Stall reinigen, d. h. den Mist ausführen) Wain. šķūrēt sniegu nuo jumta zemē Dunika. labību šķūrēt (Getreide führen) C. guovis šķūrēt Etn. II, 82. tas tēviņš paliek par daudz bezkaunīgs, vajadzēs šķūrēt pruom Ramkau. - šķūrējamais dzelzis, ein Eisen, womit man Gras vom Wege abstösst Dond.: ar šķūrējamuo dzelzi mē̦dz nuošķūrēt zâli nuo dārza celiņiem Dond. Nebst estn. kārima "scheuern" aus mnd. schuren "scheuern".

Avots: ME IV, 56

slàistuonis ² Warkl., slàistuoņa ² Saikava, Meiran, Gr.-Buschhof, Memelshof, (mit aî ²⁾ Siuxt, comm., = slaists: nav ne˙kāds slaistuonis vai dienas zaglis R. Ērglis Pelēko baronu vectēvi 174. iesim nuotvert tuo slaistuoņu! 145.

Avots: ME III, 914

slâpêt KL, C., Kr., slâpêt ² Karls., -ẽju,

1) tr., ersticken U.; Lebenskraft, Fülle, Hitze verringern
U.: slāpēt raudas, sē̦ras Aus. I, 14. tas nelaimi slāpē Br. 135. sūras, gaužas asariņas slāpēs tavu dvēselīti Ar. 1064. prieks lauzās . . . viņam uz āru, un viņš tuo neslāpēja R. Ērglis Pelēko baronu vectēvi 13. uguni slãpêt Bauske;

2) eine Geschwulst fallen machen, weich machen
U.;

3) slâpêt ^2, dursten
Dond.; dursten lassen: kuo tu viņu slâpē ^2? Bauske. Subst. slāpê̦tãjs,

1) eine Art Atemstörung; man uzgāja tāds slāpē̦tājs, ka ne dvašu nevarēju vairs atņemties Nigr.;

2) Plur. slāpē̦tāji U., der Durst:
slāpē̦tāji uznāk, es stellt sich von Zeit zu Zeit Durst ein U. slāpē̦tāji muoca, Durst quält Biel, n. U. Zu slâpt.

Avots: ME III, 923

I slùoka (li. slankà, poln. słąka "Schnepfe", serb. slȕka "Feigenschnepfe" ) Ermes, Arrasch, C., PS., sluõka (?) Bl., slùoka ² Kl., Kr., Raipol, sluôka ² Karls., Iw., Tr., Bauske, Selg., Ruj., Grünh., Siuxt, Kurs., Wandsen, Demin. sluocē̦ns Stērste, sluocēniņš BW. 2659, 1 var., sluokeniņš 2659, 1, sluokulē̦ns R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 82, sluokalāns BW. 2659, 1 var., die Waldschnepfe (scolopax rusticula L.) RKr. VIII, 97; Natur. XXXVII, 204 (auch: meža sluoka); dumbru sl., die Pfuhlschnepfe Karls.; krūmu sl., die Doppelschnepfe Karls.; kruoņa sl., numenius phaeopus Konv. ² 1920; pļavu sl., die Bekassine Karls.; vidējā sl., die Doppelschnepfe (ascalopax major Gm.) Natur. XXXVII, 203. Dazu noch li. slañkė, apr. slanke "Schnepfe". Von Leskien Abl. 343 und Osthoff IF. XXVII, 169 ohne Begründung zu li. sliñkti "schleichen" (= le. slìkt) gestellt; "der Gang ist geduckt, schleichend", sagt Brehm von der Schnepfe im Tiedeben VII, 276.

Avots: ME III, 944

šļupšņât, (ein wenig) lispeln, wispern: mazais puika..., kurš arī šļupšņāja kaut kuo par briežiem R. Ērglis Pel. baronu vectēvi 19.

Avots: ME IV, 75

smadze,

1) die Milbe, Made:
smadzes bija biezi apklājušas rudzu tēviņu SDP. I, 23; vgl. smadzis;

2) eine Art Unkraut (Zweizahn?)
Warkl. ("augļi tai ar 2 stariņām, kas ieķeŗas drēbēs; aug gar sē̦tmalām"), Meiran, Saikava; nebst smadži zu li. smègti "hineinfahrend stecken bleiben"?

Avots: ME III, 947

šmok! Interjektion zur Bezeichnung des Schalles, der beim Küssen entsteht: nuomutēju .. . uz lūpām. varēju pat vēl vairāk reizes šmok, šmok R. Ērglis Pelēko bar. vectēvi 194.

Avots: ME IV, 85

snaidrs, = snidrs, snaigs, schlank: ar snaĩdruo augumu Janš. Dzimtene IV, 211. kad tēviņš nu re̦dzētu manu snaidru augumiņu! BW. 4596, 5 var. Vgl. snidrs.

Avots: ME III, 971

šņàkt, -cu, schnarchen, schnarren, zischen, brausen (von Wind und Wogen), schnauben U.: šņāc kâ čūska RKr. VI, 124. šņāc kâ zuosu tēviņš JK. II, 490. šņākt kâ suta katls Kaudz. M. 22. šņāc vien kâ Gauja RKr. VI, 223, kuo tu šņāc vienādi kâ sils! Kaudz. M. 170. meži šņāc BW. 6630, 1 var. kuoki mežuos šņāca Kra. Vīt. 109. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vē̦tra šņāc Aus. I, 6. dzirnus šņāce BW. 13646, 15. man šņāca pakaļ akmeņu krusa Skalbe. nāca ve̦lns . . . šņākdams LP. VII, 212. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū III, 109. viesulis nuolaidās šņākdams ve̦lnu tre̦nkāt Kurbads. zirgu šņākšana dzirdē̦ta Jerem. 8, 16. Vgl. li. šniõkšti (prs. šniokščiù) "schnauben, rauschen ".

Avots: ME IV, 93

snāt (mit à ² Kr., Kl.), snāju,

1) locker zusammendrehen
St., U., Kr.-Würzau, z. B. spinnend (mit à ² ) Erlaa: vērpjati, snājati, kaķīšu meitas, lai runcis negul bez balta palga! BW. 1, S. 910, .№ 2275, 7 (mit der Notiz: snāt "taisīt pavedienu vērpjuot, vai kāšuos griežuot"; im allgemeinen gebrauche man snāt nur vom Flechten, nicht vom Spinnen. Und in Lasd. - vom Strickewinden mit einem Rad, nicht mit Händen!). vērpu, snāju... precenieku gaidīdama BW. 7107. steidzu, snāju... savu linu kuodeliņu 7907 var. snāšu (Var.: vērpšu) linus, pakuliņas 13015 var. pakulas snājuot (Var.: vērpjuot) 18850, 2 (ähnlich 26971). jaunām drēbēm snāju dziju Pēt. Av.;

2) hinpfuschen, (eine Arbeit) unordentlich, ohne Interesse verrichten
Kronw. n. U., Nerft: ve̦se̦lu nedēļu snāja vienu zeķi, aude̦klu, bet nenuosnāja Nerft;

3) snât Selsau, snât ² Grünh., snàt ² Golg., mit einem Male abhauen
(snãt) Sessau, mit einem Male abschneiden (mit einem Messer) Etn. II, 129, hauen, schlagen Memelshof, pļaut, plūkt: snãj (sit) viņam! Alm. kuo tu tur snāj kâ zuostēviņš? sage ein Wirt zum Knecht, der Heu mähend hohes Gras zurücklässt, cilpuo Alm. vai snāj ar rungu, vai ar stibu? Druva I, 414; "ar zuobiem kampt" (von Pferden) Grünh.; "carpere (lanam, linum)" Elger Dict. 96; zirgs snàj2 (verstreut mit dem Maule schnappend) sienu Kl.;

4) eilig gehen
(snât) Saikava, (snàt ² ) Gr.-Buschhof, eilig sein (auch beim Essen; snãt) Bauske, schleppend oder so, dass sich die Füsse verwickeln, gehen (snãt) AP., (snàt ² ) Bers., gehen: snāju gar rudzu malu Erlaa, Bers., Laud. par velti ik svētdienas šurp nesnāj A. v. J. 1893, S. 43; "klīst, staigalēt" (snât) Saikava, (mit à ² ) Erlaa; laufen Bers.: viņš par daudz snāja pakaļ Blaum. Pie skala ug. 165; vgl. auch iesnāt; snāja, snāja briežu māte biezajā e̦glainē; nuoies mani bāleliņi, apgāzīs (wohl = nuocirtīs e̦glaini) snājamuo BW. 30576 (aus Eilaa);

5) aufdecken, umnehmen (um die Schultern;
mit ã ) Smilten (vgl. apsnāt). Refl. -tiês, sich hül1en Ar. Subst. snājums,

1) "eilig und unordentlich Zusammengeworfenes"
Bauske: ve̦se̦ls snãjums salmu Bauske. piegāzts nu ir tuo nuopļautuo auzu kâ snājums Latv.; ein Wirrwarr (besonders von Fäden): tev jau viss sarežģījies kâ snājums Adsel;

2) Tölpel
Kronw. n. U.; plur. snājumi,

1) Hede oder Hanf, zum Strickedrehen in die Länge gezogen
U., Edwahlen n. Biel., Kr.-Würzau: virve sastāv nuo pieciem snājumiem Gr.-Sessau (mit ã ), Sunzel, Lubn. (vgl. dazu izsnàt ² );

2) Pfuschwerk
U.;

3) Nachbleibsel vom Langstroh
(mit ã ) Alm. Auszugehen scheint von einer Bed. "(hervor) ziehen (vgl. snãjumi

1) und locker zusammendrehen"
(wie beim Spinnen); die Bed. 3 und 4 könnten auf der Bed. "ziehen" beruhen, und zur Bed. 5 vgl. ai. snāyati (mit mehrdeutigem ā ) "umwindet, bekleidet". Neben diesem snä- ein ide. snē- in gr. ἔννη "nebat", mir. sníid "spinnt; dreht sich" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 694 f. und Persson Beitr. 576 und 813 f.); zweideutig ist der Wurzelvokal in r. снасть "вервь, шнур" (von Potebnja PФB. VIII, 212 zu le. snāt gestellt), air. snáthe "Faden", ae, snód "Kopfbinde".

Avots: ME III, 974, 975

šuojie, die Nachbarleute: šuojie aiz dārza stūra , . aizslē̦dz istabas durvis . . šuojuo Duksis Austriņš Dz. V. paldies šuojuo krusttē̦vam BW. 10232, 1. Beruht auf dem gen. pl. šùo "dieser"; vgl. šuomāte und šuotēvs.

Avots: ME IV, 112

spaile,

1): auch (mit aĩ ) Grob., Pussen, Strasden (s. auch die Belege bei Buga Liet. k. žod. CXVI); rudzu spailes (Var.: bara) galiņā BW. 12120. pazinu... siena pļāvējiņu: ... locās spaiļu galiņā 28670. ņemsi Pēterim spaili Janš. Mežv. ļ. II, 339; brūtgāna s., die Doppelschwade
Iw.;

2): ar spàilēm ² samiedz Saikava. zābaku liek spàilēs ² izplèšanai ebenda. tad biju gan spaîlēs (in Bedrängnis)
AP. tāda spàile ² , ka nezinu kur dēties Saikava; "Tortur, Falter" ME. 111, 981 zu verbessern in "Tortur, Fouer";

3): "Setzangel"
Salis; "15-20 gaņģu ūdu" NB.; "tīkli, kas jūŗā me̦tuot sasieti kuopā, viens uotram galā" Salis; ein Komplekt Fischergeräte: ar kādu spaili tu šuodien zvejuoji? - es biju ar undām (ar vadu) Salis. zvejnieki ... ieradīsies saņemt savu pazaudē̦tuo zvejas spaili un laivu Kurzemes Vārds v. 20. IV 1933. tuos (= zvejas piede̦rumus) vis˙pirms izsniedz tiem zvejniekiem, ... kuŗiem s. pazudusi jūŗā Tēvija v. 27. XI 1941; ‡

5) "vieta jūŗā, kur ielikti 15-20 gaņgu ūdu" NB.

Avots: EH II, 544

spaile,

1) spaĩle Gramsden, Dond., Gold., Iw., Lin., Dunika, Wandsen, Nigr., Frauenb., Gr.-Essern, spaile Samiten n. U., Luttr., Kalleten, LievenBersen, Hasenpot, Lasd., spailis L., U., um Tuckum, Talsen ("in Burtn. unbek."), der Strich, die Schwade (vāle) des Mähers (spaīle) Rutzau, . (spaĩlis) Bl.: spailes gali Tr. nar. p. № 97. meitas ārda spailes Dunika. priekšpļāvēja spaile bija platāka kâ citiem Dunika. tiem ar savu spaili... pa priekšu ejuot Lautb. A. v. J. 1892, S. 305. stāties spailes galā Upītis St. 11. kādu platu spaili viņš pļauj! Stenden, Spahren. šinī pļavā krietna zâle, - redz, kādas platas spailes! Dond. dieva dē̦ls sienu pļāva; spailes gali Daugavā BW. 33764. tevis gaida pie auzu spailītes 22627. auzu spaiļu ritinātāji Janš. Bandavā I, 195;

2) = spaiglis, Stecken, an einem Ende gespalten, um etwas einzuklemmen (z. B. eine Schlange) U., Bielenstein Holzb. 681, (mit ai) Kr., C.; spailes, Werkzeuge zum Fangen von Tieren Lemsal n. U., Bielenstein Holzb. 599 (spaile, spailis); Tortur, Falter ("scheint nicht gebräuchl.") U.; die Klemme: kas kait tev . . . ? kādas . . . spailes? Kril. pas. 59. glēvības spailēs Rainis Götes dzeja 47. apaž nelaimes spailēm spaidītam tapt Manz. Post. I, 376. mūsu spailes (Bedrängnis) ir stiprākas kâ duomājām Antonijs un Kleop. 91. tautas daļa iekļuva grūtās spailēs Tēv.; Maulkorb des Hundes: spailes galvā maukt A. VIII, 132; Scheren der Krebse: spailēs ir smalkāka gaļa Konv. ² 2984; spailes ² , eine Zange Bauske; izkapts spailis ² ("?") Bauske;

3) auch spailis U., ein Setznetz
U., Bielenstein Holzb. 653, 670, (spailes) Wandsen, allerlei Fischergeräte zusammengefasst Lasd. ("hier in der Intonation von spaile 1 unterschieden"), (spails ² ) N.-Bartau: zvejuojam ar ciemiņu uz pusēm: mums pašiem nav spaila N.-Bartau. mums ir pilnīgs spails ² (N.-Bartau): laiva, vadus, . . . tīkli un visi citi zvejas daikti Janš. Dzimtene IV, 165. zvejnieks rādījis uz visu savu spaili LP. VI, 168. rītā (zivju) pilna spaile 1011. uz jūru ar spailēm tēvs . . . iet Jauna Raža IV, 117. nakts-spaile jeb lašu tīkli Etn. II, 107. dārga zvejas spaile R. Av. 1912, № 34. spaile, Setzangel Freizirl;

4) spailītes Talsen, = sienavāles 2. A1s das Ausgespreitete (in der Bed. 1 eigentlich wohl die Spannweite des mähenden Armes) nebst spīle, spīlis "Zwicke, Holzgabei" zur Wurzelform spei- "sich ausdehnen" bei Walde Vrgi. Wrtb. II, 656 ff., s. auch Persson Beitr. 397.

Avots: ME III, 981