Paplašinātā meklēšana

šverte, das Viertel von einem Schlachtvieh Gr.-Jungferh., Kokn., N.-Sessau n. U., Mag. XIII, 3, 64, SDP. I, 23, Etn. II, 34 ("ein grosses Stück Fleisch"), Annenburg, Bershof, Grünhof, Naud. ("ein Schinken"), MWM. X, 103, (mit èr ²⁾ Vīt., (mit er̂ ²⁾ MSil. Nebst oder durch li. švértis, -ies "ein Viertel" aus poln. ćwierć "Viertel".

Avots: ME IV, 115

vèrste: mit er̂ Sonnaxt; gen. pl. veršķu Mag. XII 3, 9.

Avots: EH II, 772

vèrste U., versts, -s (Spr.) od. -a (Pas. III, 289 [aus Lixna]), ve̦rsts Stenden, die Werst (russ. Längenmass): verstes stabs, ein Werstpfahl U. Aus r. верста.

Avots: ME IV, 542

àizbêgt: ‡ Refl. -tiês, sich verstecken: aizbēdzies aiz krūmiem Jürg., Lems.

Avots: EH I, 9

àizdimît, (etwas Schweres) mit grosser Anstrengung fortschaffen, hinschaffen: smaguo akmeni līdz kapam tikkuo 4 vīri aizdimīja. pa izmirkušuo ceļu smaguo vezumu uz priekšu aizdimīja tikai 5 verstes Tirs.

Avots: ME I, 22

àizglabât, tr., verstecken, verwahren, aufbewahren. Refl. -tiês, sich verstecken.

Avots: ME I, 27

‡ àizkavât, verstecken Dunika, Kal., O. - Bartau. Refl. -tiês, sich verstecken Dunika.

Avots: EH I, 29

àizslapstîtiês, sich bergend wohin geraten, sich verstecken: es aizslapstījuos dārzam pašā galā Vēr. I, 64.

Avots: ME I, 50

àizslèpt, tr., verstecken, verbergen: zagtās lietas aiz svārkiem. Refl. -tiês, sich verstecken, sich verbergen: verstecken, verbergen aizslēpuos pie pe̦lē̦ka akmentiņa BW. 8333. kurp tu, kuplasti (Wolf), iesi, tā aizslēpies LP. VI, 260.

Kļūdu labojums:
sich verstecken, sich verbergen = sich hinter etwas verstecken, verbergen
pie pe̦lē̦ka akmentiņa = aiz pe̦lē̦ka akmintiņa
8333. = 8333, 2 var.

Avots: ME I, 50

‡ àizslidinât, hin-, weggleiten (-glitschen) machen: a. puiku (pa le̦du), einen Knaben (der noch nicht Schlittschuh zu laufen versteht) an der Hand haltend und selbst mitlaufend auf Schlittschuhen hin-, weggleiten machen.

Avots: EH I, 49

‡ àiztiektiês,

1) hinreichen
(intr., bis zu einer gewissen Stelle) Salis: a. līdz griestiem;

2) tangsam hin-, weggehen
(mit iẽ ) Dunika: a. pie darba;

3) sich (heimlich) verkriechen, sich hinter etwas verstecken
(mit iẽ ) Dunika, Kal., Rutzau: a. aiz istubas stūŗa.

Avots: EH I, 58

akmenîgs (li. akmenìngas "steinern" LChr. 31, 2; "steinig"), steinhart, wie versteinert: sastingušuo, akmenīguo seju Veselis Saules kaps. 52.

Avots: EH I, 66

alˆkate Erlaa, wer Narrenspossen treibt, sich verstellt.

Avots: EH I, 67

‡ apbêdzinât, unter etwas verstecken Lemsal, Salis: a. kuo zem skapja.

Avots: EH I, 73

‡ apcìrtîgs,

1) "wetterwendisch"
Bers., Lis.: a. cilvē̦ks;

2) =iecirtîgs 1, rechthaberisch, eigensinnig Fest., V.-Peb.;

3) gewandt, sich zu orientieren verstehend
N.-Peb.;

4) leicht in Zorn geratend
Lis.

Avots: EH I, 76

apglabât: begraben Livl. n. BielU.: apglabāt rāceltus, einen Kartoffelhaufen auf dem Felde zwecks Überwinterung mit Erde bewerfen Siuxt. ‡ Refl. -tiês, sich verstecken: spēlejuoties bėrni apglabājās kur kurais Rutzau.

Avots: EH I, 82

apjẽgt, tr., begreifen, fassen, verstehen: lietas apstākļus Vēr. II, 177.

Avots: ME I, 91

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98

apmẽ̦rs, der Umfang, Bereich, die Grösse: vārds savā apmē̦rā vai nu paplašinājas, vai arī paliek šaurāks RKr. VIII, 73; izmērīt līnijas un apmē̦rus Etn. III, 118. gubernātuors nuolēmis paplašināt sarkanā krusta apmē̦ru B. Vēstn.; nuode̦vu klaušu apmē̦rs Apsk. I, 135, 399. Der Dat. apmē̦ram, seltener der Lok. apmē̦rā als Adv., annähernd, approximativ, ungefähr: apmē̦ram divi verstes, ungefähr 2 Werst Etn. IV, 13. nuo tam apmē̦ram nuoskārstams, daraus kann man einigermassen ersehen A. XV, 69.

Kļūdu labojums:
sarkanā = Sarkanā
nuode̦vu = nuode̦vu,

Avots: ME I, 107

apslèpt [li. apslė˜pti], tr., verheimlichen, verbergen, verstecken: ai, liepiņa, platlapīte, apslēp manu vainadziņu Ltd. 867. viņa tuo nuo visiem apslēpa Alm. uguni apslēpt U., das Feuer dämpfen, mit Asche bedecken. apslèpẽjs, der Hehler. Refl. -tiês, sich verbergen.

Avots: ME I, 123

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

‡ astîgs, wer sich einzuschmeicheln versteht od. pflegt Ed. Virza.

Avots: EH I, 132

atģist, inch.,

1) erkennen, begreifen:
nu tikai vīrs atģidis, ka vilkus nevar vis lamāt LP. V, 190;

2) sich erinnern, auf einem Gedanken kommen, auf etw. vervallen:
kungs tīri paģībis, bet atģidis pie durvīm piķi nuolikt JK. V, 75;

3) verstehen, wissen, vermögen:
vadātāji apmulsinuot prātus, tā ka vairs neatģieduot laukā tikt Etn. I, 88. Refl. -tiês,

1) bemerken, sich bewusst werden, begreifen:
nule tik suņpurņi atģid's, ka māte nav vis ciemā JK. III, 7;

2) zur Besinnung kommen:
atģidies nuo pārsteigumiem JR. V, 3; nepaguvu atģisties Vēr. I, 515;

3) sich erinnern:
viņas vārdus lasuot, viņš spēji atģidās savu aizmirstuo mīļākuo Seibolt.

Kļūdu labojums:
auf einem = auf einen

Avots: ME I, 161

atskãrst [Salis, Wandsen, Selgerben] oder atskā`rst C. [und in Serbigal] > [atskârst ² in Lemsal und Rujen], -stu, oder -šu, -tu, auch atskãrt, -stu [in Walgalen: atskaŗu], -ru Oppek. n. U., tr., einsehen, zur Einsicht kommen, erkennen, verstehen, sich bewusst werden, gewahr werden: vai tad tas dzē, rumā arī sāpes atskārst? Serb.; pats labi atskārš, ka šī suoļa nespersim Kaln. Refl. -stiês, inne werden, zum Bewusstsein, zur Einsicht kommen: kalps atskārties, ka atruodas mājas ruobežās LP. VII, 969. [Dial. z. B. in Ronneburg, auch ackārst gesprochen. Nach Persson Beitr. 725 zu šķirt, also eigentlich: unterscheiden. Aber der Bedeutung nach passt es besser zu atķerties, früher * at-s(i)kart; die Wurzelform auf -t dürfte dem missverstandenen Präsens atskārstu entnommen sein.]

Avots: ME I, 192

attaisît (li. atitaisýti),

3): auch Kalz. n. BielU.; ‡

4) = àiztaisît 2 Sonnaxt: pietiks piena, kuo putru a. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) öffnen: luogs attaisījies. duŗis pašas attaisījušās. attaisījās kaps Pas. VI, 367. maciņ, attaisies! VIII, 95;

2) sich
(dat.) öffnen: lai jaunkundze attaisās krūtis vaļām Janš. Bandavā I, 199;

3) zu Kräften kommen, genesen
Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: slimnieks nevarēja un nevarēja a. man kakls jau attaisījies. guovs attaisījusies;

4) sich vom Zauber befreien
Oknist. - Subst. attaisîtãjs, einer, der den Zauber zu lösen versteht Kalz. n. BielU.

Avots: EH I, 175

attaka, atte̦ka (li. attakas), ein Flussarm, der in den Fluss wieder zurückfliesst: starp Lielupi un viņas atte̦ku Driksi Tēv.;

2) altes Flussbett, welches bei hohem Wasserstande mit Wasser erfüllt wird
Mag. III, 1, 101; Konv. ¹ 61; Konv. ² ; A. X, 2, 66;

3) ein Teich, ein See, namentlich ein solcher, der sich im früheren Flussbett gebildet hat:
vadātājs savu vadāmuo iemaldina attakā, e̦ze̦rā LP. 942. aize̦k upīte nuo attakas. attaka četri verstes gaŗa LP. VII, 945;

4) die Flusskrümmung, wo eine Aufstauung des Wassers stattfindet:
attaku priekšā, kuŗās ūdens vārās jeb te̦k atpakaļ Etn. II, 129; [bei L. attaka und attaks "ein Wasserbusen"];

5) der Holm, eine kleine übers Wasser hervorragende Insel, an welcher sich die Wellen brechen
(atte̦k): kas man duotu tuo puķīti, kas aug jūŗas attakā BW. 11220, 10 (Var.: saliņā); Mag. IV, 2, 108;

6) der Flussarm, ein kleiner Fluss, der sich von einem andern Fluss abteilt:
tā upīte iztecēj deviņām atte̦kām Etn. IV, 125, A. X, 2, 66.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. 147
upīte iztecēj = upīte iztecēj[a]

Avots: ME I, 203

attapt (li. attàpti), intr.,

1) ankommen, gelangen:
kā tu šurp attapi?

2) ab-, loskommen:
viņš nevar attapt vaļām;

3) Zeit gewinnen, vermögen:
kungs vēl attapis teikt LP. VII, 176. viņš vairs neattuop ne durvis aiztaisīt LP. VII, 492. arvienu suolīji man pateikt, kur tava dzīvība glabājas, bet nekad neattuopi LP. IV, 197;

4) sich erinnern, ins Gedächtnis rufen, auf etw. verfallen, verstehen:
pats attapu sav(u) dziesmiņu BW. 909. savu vārdu viņš lai nevar attapt Tr. lai es ceļa neattapu BW. 1844. varēsi tu visvare̦nā pilnību attapt Hiob. 11, 7. Refl. -tiês, sich besinnen, wieder zu sich kommen: tad arī ar laiku tik attapuos JR. IV, 63. man bij laiks attapties nuo sava pārsteiguma Rain.

Kļūdu labojums:
attapis teikt = attapis pateikt
492 = 432
1844 = 18441

Avots: ME I, 203

‡ atžļeĩbt Kal., in die Erinnerung zurückrufen; verstehen: nevarēju tuo a.

Avots: EH I, 183

aûģis,

1): ein 10-12-jāhriges Kind ("das etwas vom Leben zu verstehen anfängt")
Frauenb. (mit aû ² ); 3): f. auģe: augīte nebūs ... ne˙kad un ne˙kur pretenieks Janš. Barenīte 22.

Avots: EH I, 186

bāška Lub., Fest.,

1) ein Vielfrass;

2) der seine Sachen zu verstecken pflegt:
nezin pats vairs, kur grāmatu nuogrūdis, kā bāška! [

3) bâška Stockm., der sich aufdrängt.
Zu bâzt, mit hochle. šk für šķ.]

Avots: ME I, 275

bāšķītiês, bāšķuoties Lub., Fest.,

1) zu verstecken pflegen;

2) Zaubermittel hinlegen:
viņš visādi bāšķuojās, lai kaimiņam kādu lēkmi nuodarītu. [Ableitung von bāšķis.]

Avots: ME I, 275

‡ II bāzīgs, Adj., "wer andern Personen gehörende Sachen versteckt" PV.

Avots: EH I, 210

‡ II bāžîtiês PV.,

1) stehlend etwas verstecken;

2) = bāžļuot.

Avots: EH I, 210

bāžļuôt, ‡

2) zwecklos oder auch stehlend etwas verstecken
PV.

Avots: EH I, 210

bẽ̦, Interj., Nachahmung [des Blökkens der Schafe U. od.] der Ziegeestimme. bẽ̦ rufend necken unartige inder die Juden, in dem sie dieselben wegen ihrer langen Bärte mit Ziegen vergleichen. nepruot ne od. nezin ne bī (bū), ne bẽ̦, er versteht, weiss absolut gar nichts. kas bijis, bijis, še nav palicis ne bū, ne bē, Vēr. I, 1069. nu bē̦! da stehen die Ochsen vor dei Berge!

Avots: ME I, 287

bē̦gaļāt, hin und her fliehen, um sich zu verstecken: līgava bē̦gaļāja kur nekur pruojām RKr. XVI, 100.

Avots: ME I, 289

be̦zde̦ls, ‡

2) ein kleines Quantum
Saikava; ‡

3) "ein allzu junger Mensch, der von einer eben besprochenen Sache wenig versteht"
Saikava.

Avots: EH I, 214

bijums,

1) das Gewesensein:
es nebiju pie bāliņa aizpē̦rnuo bijumiņu. ich bin bei dem Brüderchen seit dem vorvorigen Jahre (eig. mit dem vorjärigem Gewesensein) nicht gewesen. par 250 rubļiem kapitāla 25 rubļus augļu un vairāk ne bijuminu, und weiter nichts Purap.; ne bijuma, ne vēsts, es ist keine Spur davon Mag. XII, 3, 70. ies nu meita žagarus cirst, cirvja ne duka ne bijuma Jauns. Duomas III, 594;

2) etwas Verheimlichtes, Geheimgehaltenes:
tup nav bez sava bijuma, lai kas tur ir, kāpēc viņi tādi nuoslē̦pumaini. viņam tâ˙pat ir savs bijums, lai nu cik (d. h. er hat verstecktes Geld). viņš man deva nuo sava bijuma Druva.

Kļūdu labojums:
Verheimlichtes, Geheimgehaltenes = Vorhandenes, Vorrätiges

Avots: ME I, 294

‡ buogulêt Celm. aus Lubn., sich zu verstecken suchen.

Avots: EH I, 258

‡ čoke̦rt (vgl. čukurêt II und čukarêt) Dond., = čakarêt, durstīt; (etwas) machen, ohne es recht zu verstehen. Vgl. auch čokrit "?" Ugalen n. FBR. VII, 16, III p. prs. čok(e̦)re, "sagumza" Rojen n. FBR. XIII, 69 und ‡ àizčokarêt.

Avots: EH I, 293

II čola, ein alter Mensch, der sich gemütlich zu unterhalten versteht Dond.

Avots: ME I, 417

‡ dràicît ² (li. draikýti "verstreuen; verwickeln, verwirren"), -ku, -cīju, = jaukt, puostīt; in Unordnung bringen Oknist (meist mit sa-): nedraiki gultas! Oknist. kuo jis tur nuopļaun (rudzus)? tik dràika ² ! (von jem., der nicht zu mähen versteht; = jauc) Kaltenbr. Vgl. auch ‡ àizdraicît. Zur Etymologie s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 876.

Avots: EH I, 329

‡ dripata Warkl. n. FBR. XI, 107, dripatas Skaista n. FBR. XV, 37, ein Versteckenspielen.

Avots: EH I, 334

ē̦mulis [vgl. e̦mulis], einer, der nichts Gescheites zu sprechen versteht Alt - Rahden. [ẽ̦mulis Nigr., ein Dummkopf, der erfolglos witzig sein will].

Avots: ME I, 574

gãjiêns, ein (einmaliger) Gang, die Prozession. bē̦ru g., der Leichenzug, kaŗa g., der Feldzug, svē̦tku gājiens, der Festzug. svē̦tsvinīgs gājiens, ein feierlicher Zug. veseli bari šautēju sarīkuoja gājienus Vēr. II, 185. vienas dienas gājiens, so viel an einem Tage gegangen werden kann U. vairāk nekâ verstes gājiens Vīt. 35.

Avots: ME I, 616

glabâtuve (unter glabâtava), ‡)

2) ein Versteck
(paslē̦ptuve) Warkl.

Avots: EH I, 391

‡ glabiņi Stenden, das Versteckenspielen: iesim glabiņuos!

Avots: EH I, 391

‡ glùodans ² "kluss nuoslēpumains, nedruošs, aizdomīgs" Warkl.: "kluss, viltīgs" Skaista: g. suns (auch Geistershof, Selsau), cilvē̦ks; hinterhältig Domopol: g. kai pasle̦pinais suns: nerej, bet kuož; "auszuweichen pflegend und verstehend" Salwen; glatt, schlüpfrig (von Fischen) Geistershof, Selsau.

Avots: EH I, 395

grãmatniẽks Konv. ² 2213,

1) einer, der zu lesen versteht, Bücher zu lesen liebt :
kristāmā bērniņa juostā iesēja ve̦cas grāmatas lapu, lai bē̦rns labs grāmatnieks BW. I, 186. arī grāmatniekam vēl mūžam jāmācuoties nuo dzīves A. XV, 33 ;

2) der Blättermagen
Bers., Lasd.

Avots: ME I, 644

[greza (sic!),

1) "ein diebischer, aber das Stehlen nicht recht verstehender und daher dabei gewöhnlich abgefasster Mensch"(?)
Kārsava, Dricēni, Baltinov u. a. ;

2) "jem., der sich an eine Arbeit macht, die er nicht recht versteht"
Warkl., Warkh.]

Avots: ME I, 650

gũbât, -ãju, gūbuôt,

1) intr., gebückt gehen
Elv., schwerfällig gehen, sich ducken: kad ieraugu vīra māti,šķietu gūbājuot BW. 23441;

2) tr., verbergen, verstecken:
viņš tuo gūbā aiz svārkiem Ermes. Refl. -tiês, sich krümmen, sich bücken, sich verstecken, sich in der Ferne bewegen, sich heimlich drücken: šķietu lapsu gūbuojam tīrumiņa galiņā; tautu meita gūbuojas svilušām villainēm BW. 21569. kuo, zaķīti, gūbājies mana tē̦va tīrumā 2304. [Zu gubt (s. dies), r. гибáть "biegen" u. a.]

Avots: ME I, 685

gudrs (li. gudrùs),

1) klug, vernünftig:
kad nuoticis, tad visi gudri. vieglāki gudram būt par citu, nekâ pašam par sevi. kas bagāts, tas gudrs. gudram ir dievs palīdz. viņš runā tik gudri kâ sava paša ve̦cais tē̦vs. gudrs niekus negrib. divi gudri gudrāki nekâ viens. gudram gudra nelaime. gudra māte, die Weise Frau, Hebamme RKr. XI, 73. ar gudru prātu, ziņu, mit Genauer Überlegung. ar gudru prātu (ziņu) var visu padarīt. vai tu gudrs? bist du bei Sinnen? vai jūs gudri, prasīdami (ze̦lta, sudrabiņa)? BW. 4890, 1. viņš vēl gudrā prātā,

a) er ist noch nüchtern, nicht betrunken,

b) er pfantasiert noch nicht (der Kranke).
netiek gudrs, das kann er nicht verstehen, ersehen. vietām netiekam gudri, vai runā par latviešu vai nelatviešu muzikas rīkiem Vēr. 1904, 648;

2) vernünftig, gut:
tuomē̦r gudrs tur ne˙kas neradās LP. V, 281. tai dienā ne˙kas gudrs neiznācis LP. V, 228;

3) schlau, listig:
gudrs kâ lapsa. esiet gudri kâ čūskas un bez viltus kâ baluoži. Zu li. gùsti (prs. gundù) "klug werden", gùdinti "geistig anregen, gescheit machen"; vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 264 und Uhlenbeck PBrB. XXI, 102.]

Kļūdu labojums:
gudra māte = gudrā māte
4890, 1 = 4890, 2

Avots: ME I, 675

ìegaũmêt, sich merken; begreifen, verstehen, zu Herzen nehmen U.

Avots: ME II, 16

[ìeglabât,

1) verwahren, verstecken in:
naudu ieglabāja zemē Salis;

2) zu verwahren sich gewöhnen:
atslē̦ga ieglabāta zināmā vietā Lautb.;

3) auf den Händen getragen und gerflegt zu werden gewöhnen:
ieglabāts bē̦rns grib glabājams Lis.;

4) ersparen:
viņš daudz naudas ieglabājis Ruj.]

Avots: ME II, 17

‡ iekavât Dunika, = ieglabât 1: ie. maisu salmuos. Refl. -tiês Dunika, sich verstecken: ie. salmuos.

Avots: EH I, 519

ìekuôst,

1) ein -, hineinbeissen:
Sprw. izvelc suni nuo ūdeņa, viņš tev iekuož ruokā. tas brāļiem vēl vairāk iekuož sirdī LP. IV, 22;

2) ein wenig essen:
bruokastis iekuost Kaudz. M. 325. kūmas vēl netur pilnīgu maltīti, tie tikai steigšus iekuož BW. I, 192. Refl. - tiês,

1) sich hineinbeissen, beissend sich hineinsaugen:
ir iekuodies kâ ērce brūcē Apsk. v. J. 1903, S. 346;

2) sich versteifen:
viņš tuo vienreiz iekuodies, er hat sich's einmal in den Kopf gesetzt U. citādi tu tâ nebūtu iekuodies mūs visus iegāzt nelaimē MWM. VIII, 274;

3) sich verlieben:
kuo tu viņā tâ esi iekuodies? Blaum. Vēr. v. J. 1904. S. 3. Subst. ìekuôdums, der Biss: kâ dziedina čūsku iekuodumus? Etn. III, 50.

Avots: ME II, 33, 34

ìekša,

1) das Innere, Inwendige:
istabas, zemes, mucas iekša. nuo āras uz iekšu. dzīŗu dienā visi dzīvuo pa iekšu LP. IV, 176. nu nāk siltums nuo iekšas Niedra;

2) der Lok.
iekšā, drinnen, hinein, herein: kas mucā iekšā? nuo ļaūdīm nebij neviens iekšā. cik šai vēl e̦suot iekšā? wieviel habe sie noch an Lohn zu erhalten Blaum. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk od. iekšā ir, bet ārā nenāk, von einem, der seine Gedanken nicht auszudrücken versteht. viņam viss iekšā vārās. Der Lok. iekšā wird oft zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung gebraucht, während ie - die perfektive Handlung bezeichnet: tē̦vs pat˙laban nāk istabā iekšā. ņem iekšā, kas priekšā BW. 19370. jūdz zirgus iekšā! iekšā dzeŗamas od. duodamas zāles, Medizin zum inneren Gebrauch. viņš dze̦rdams dzēra, cik gāja iekšā Lautb. Oft fehlt das Verb und iekšā vertritt das Prädikat: suns ciskās iekšā LP. IV, 164. zvirbulis griestuos iekšā! MWM. XI, 200. viņš atkal iekšā, er hat wieder eine Bete gemacht;

3) der Plur.
ìekšas, das Eingeweide: jāiztīrī cūku iekšas. visas iekšas griežas riņķī. paldies par iekšām, kulīte (ādiņa) atpakaļ. aizturē̦tas od. cietas iekšas, harter, verstopfter Leib. [visas iekšas vainīgas U., alle innern Organe sind krank. - Aus * enti̯ā oder vgl. li. ísčios "Eingeweide"- * ensti̯a, s. Le. Gr. § 531 und Būga KSn. I, 71 ¹ .]

Avots: ME II, 30, 31

ìelāguôt, [ìelāgât U.], sich merken, beherzigen, verstehen Golg., Lös.: viņš tuo drīz vien ielāguoja. lai iemītnieki ielāguotu, ka drīz viņiem uz turieni jāpāriet A. XII, 367. es ielāguoju, ka viņai liela piere Latv. ielāguo visu sacītuo stingri Bers., Lasd., Fest.

Avots: ME II, 37

ìemèlst: melšas ieme̦lsušas, ka ... Tdz. 42147. Refl. -tiês, ‡

3) unablässig nach etw. tragen, verlangen
Kaltenbr.: iemelsies, lai pārduod Kaltenbr. bē̦rns iemelsas, lai māte viņam izce̦p plāceņus Wessen; sich auf etw. Versteifen Nautrēni: iemelsies kai cūka rakumos Nautrēni. iemelsies ar mantu (auf seinen Reichtum pochend), neduod meitinei miera ebenda. viņš kâ iemelsies mūsu meitā, ar kūju tuo neaizdzīsi Saikava.

Avots: EH I, 529

ìeprāsnêtiês,

1) auf etw. verfallen:
[vai tu jau agrāk par tuo nevarēji ieprāsnēties Kokn.] ne˙maz nevarēji ieprāsnēties Kokn.] ne˙maz neieprāsnējuos Kokn. n. A. XII, 560;

[2) begreifen, verstehen
Wessen].

Avots: ME II, 53

ìeslèpt, tr., wohin verstecken: viņa ieslēpa ģīmi starp viņas ceļiem Apsk. Refl. - tiês, sich wohin verstecken, sich verschliessen: viņš nav ne˙maz tik sevī ieslēpies Stari III, 123.

Avots: ME II, 67

‡ izãmuruôt; zwangsweise versteigern (verauktionieren): ar mantu izāmuruošanu K. Jürgens Mana vect. nostāsti 161.

Avots: EH I, 433

[izbāzît, heimlich zu verstecken andern Personen weggeben: mantu uzrakstīšanas brīdim tuvuojuoties parādnieks savas mantas izbāzīja pie kaimiņiem Druw.]

Avots: ME I, 715

[izbêdzinât mantu Lis., seine Sachen (vor dem Versteigern oder Konfiszieren sichernd) anderswohin (heimlich) transportieren.]

Avots: ME I, 716

‡ izģist, verstehen, begreifen Saikava: tam jau nav izģišanas, - tāds aplamis!

Avots: EH I, 451

izlikt [li. išlìkti], tr.,

1) aus -, heraus -, hinauslegen, aussetzen:
māņus, nesļavas Etn. III, 24; bē̦rnu kārtis;

2) aussetzen, von einer Schwelle entfarnen:
tuo parādu dēļ izlika MWM. X, 422. Refl. - tiês,

1) sich verstellen:
citreiz izliecies slima (par slimu V, 349) LP. IV, 50. puisis apgulies, izlikdamies par piemigušu LP. VI, 1, 658. izlicies, it kâ sistu dēli LP. III, 103;

2) scheinen, vorkommen:
juo tāļāk viņš brauc, juo tālāk izliekas Ziemeļmeitas valsts Vēr. I, 1406. [ viņš izliekas kâ pats ķēniņš U., er macht sich wichtig, als wäre er der Körig. ] Subst. izlikšanâs, die Verstellung: īstas dievbijības vietā bieži parādījās izlikšanās un liekuļuošana Pav.

Avots: ME I, 764

izmanît (li. išmanýti), erforschen, prüfen, verstehen: tu izmanīsi cilvē̦ku duomas LP. VII, 232. vai esi savu sirdi izmanījis? Kaudz. M. ienāk, lai var izmanīt, kuo valsts vietnieki runā Kaudz. M. Refl. - tiês, sich herauswickeln, entwischen: viņš laikā izmanījās nuo istabas.

Kļūdu labojums:
232 = 932

Avots: ME I, 768

izmaulêt, tr., auswühlen, ausfahren: cūkas ir sienmalas izmaulējušas Druw. Etn. II, 81. nuogājis pāri verstes pa izmaulē̦tuo dubļainuo ceļu Wid. slapjākās vietās izmaulēsim krietnus caurumus Vīt. 20.

Avots: ME I, 769

izprast (li. išpràsti), tr., ins Klare kommen, begreifen, fassen, verstehen: tas nav ne˙maz izpruotams Kaudz. M. ve̦cais tē̦vs nu tik izpruot visa lē̦ruma cē̦luoni A. XI, 477. nevarē̦dams izprast, kādēļ tas tâ nuotiekas, apstājās ar malšanu JK. V, 150.

Avots: ME I, 785

izsacît [li. išsakýti], tr., aussprechen, aussagen, bekennen: atklāti savas duomas, savu atzinību, neuzticību. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ viņš pats jau dažiem izsacījies;

2) sich erklären:
viņš izsakās nevainīgs e̦sam od. par nevainīgu;

3) sich ausdrücken:
es tâ labi nevaru izsacīties. Subst. izsacĩjums, die Aussage: pie tā izsacījuma viņš palika LP. VI, 253;

4) sich leicht sagen lassen, sich von selbst heraussagen:
mātei Juŗa vārds tik viegli un apaļi izsacījās, itin kâ sen viņa būtu raduse šuo vārdu daudzināt Seibolt.

Avots: ME I, 794

‡ izslam̂stîtiês ² Frauenb., eine Zeitlang auf der Flucht sein (oder sich versteckt halten): cik ilgi tu tâ varēsi i.?

Avots: EH I, 480

izstràdinât, fakt., tr., viel arbeiten lassen, durch schwere Arbeit abquälen, schinden: grūti izstrādināti ļaudis Etn. IV, 156. zirgi e̦suot stipri izstrādināti MWM. VI, 638. viņš māk cilvē̦ku izstrādināt, er versteht die Arbeitskraft des Menschen auszubeuten. svešu jau ne˙kad tâ nevar izdzīt un izstrādināt kâ savēju Duomas III, 313.

Avots: ME I, 806

iztèikt (li. išteĩkti), tr.,

1) aussprechen:
izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. viņš nevar ne vārda izteikt LP. VII, 1;

2) aussagen, erzählen, erklären, auseinandersetzen, ausplaudern:
patiesību. kuŗš pirmais izteic, tam taisnība. izteici, kādēļ tev jāraud LP. IV, 168. neizteici visu paduomu IV, 71. izvilka rausi tik gardu, ka ne˙maz izteikt V, 280. viņš visu izteic, kuo tam pateic. teic, māsiņ, neizteic, visus ļaunus tautas vardus! BW. 13758. kuo teicu, tuo izteicu (atbild tādam, kas prasa: "kuo teici?");

3) herausstreichen, rühmen, preisen:
tautas manu augumiņu pirms izteica, pēc vainuoja BW. 8944. tautietis, mani pre̦cē̦dams, izteic savu dzīvuošanu 25950, 2. mana paša kājas, ruokas izteiks manu tikumiņu 6878. neteic mani, māmuliņa, es negribu izteicama BW. piel. ² 6878. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ visi izteicās Alm.;

2) sich ausdrücken:
tu pruoti smalki izteikties Seib.;

3) unwillkürlich ausgesprochen werden, entfahren:
tas man tik tâ izteicās. ka tu esi muļķis, man tik tâ izteicās Purap.;

4) vergeblich reden, tauben Ohren predigen:
tē̦vs gan izteicās, kur viņš (dē̦ls) tāds muļķis ies, bet dē̦ls aizgāja LP. VI, 406.

Kļūdu labojums:
VII, 1 = VII, 132

Avots: ME I, 816

izũtrupêt, izũtrupuôt, tr., versteigern, verauktionieren: mantas, beidzamuo nieciņu. parādnieki būšuot jūs izūtrupēt Purap. 84.

Avots: ME I, 822

izviebt, verziehen (vom Gesicht): krusttē̦vs dažādi izviebj seju Druva I, 1080. Refl. - tiês, izviepties (išsiviẽpti) St., sich im Gesicht verstellen, sich gebärden Eronw.; izviepties, sich verkleiden L.: ir kalpuones var izviepties St.

Avots: ME I, 831

jât, jâju [li. jóju, [slav. jati]),

1) intr., tr., reiten:
tautietis jāja baltu zirgu BW. 14378. Sprw.: viens jāj cūku, uotrs kazu, der eine versteht es so, der andere anders. ragana jāj sluotu kātu. jāju, jāju augstu kalnu BW. 13250, 28. puiši jāja sprandzē̦tiem kumeļiem (Instr.) 13005. jāju, jāju leišu zemi, leišu meitas lūkuoties 13266, 1. drudzis jāj, das Fiebre schüttelt; lietuvē̦ns jāj cilvē̦kus, luopus, der Alp drückt Menschen, Tiere;

2) fahren Sarken,
[Ludzen, Landskorna, Raipol]. Refl. - tiês,

1) um die Wette reiten:
iesim jāties;

2) rasen, grassieren:
kuo tu jājies? [Zu ai. yāti "geht, fährt", ir. áth "Furt" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 442.]

Avots: ME II, 107

jaũdât, - ãju,

1) vermögen, können:
visi strādāja, cik jaudāja Etn. III, 15;

[2) verstehen, wissen:
viņš nejaudāja, kâ tai pateikties Janš. DZimt. ² 24.] Refl. - tiês, sich anstrengen L., Kronw.

Avots: ME II, 97

I jàust [C., Arrasch, Jürg., Trik., jaûst ² Ruj., Nigr., Salis, jàust ² Druw.] (li. jaũsti "fühlen", jaučiù), [jaũst Bauske, Lautb., Pl.], - šu [C., Bauske, Ruj., Jürg., Nigr.] (oder - žu Trik., Bers., Druw., Luttr.), - tu [C., Jürg., Ruj.] (oder - du [Bauske, Ruj., Druw., Bers., Trik., Salis], Luttr., auch - su Nigr.),

1) empfinden, ahnen, merken, wahrnehmen, worauf achten, verstehen:
lielēdājs izē̦d tuo puodu, ne˙maz nejauš LP. V, 339. [kur tu... tik ilgi miti, ka mājas vairs ne˙jaûs ² Janš. Čāp. 48. šis zirgs nejauš mājas (merken nicht, wo heimzukehren ist Janš.,] vai bēgsi, pagāns! bet ce̦lms ne˙maz nejauš LP. V, 182. lai būtu pulks, kuo prāts nedz jauž, nedz panāk St. viņš it kâ jauž augam me̦lnu negaisa mākuoni pie tāļā apvāršņa Stari III, 224. viņš trūkstas, cīnās, ruokas lauž, viņš dziļas muokas sirdī jauž Akur. es kâ pa sapņiem tik jausu kaut kuo tik maigu uz mutītes Asp.;

[2) zu vernehmen geben
L., Biel.] Refl. - tiês, sich merken: lai jel saimnieks jaužas, suns pie viņa glaužas JR. IV, 93. [Zu just.]

Avots: ME II, 103, 104

jẽ̦gât, - ãju, tr., verstehen: vai tad viņš kuo jē̦gā nuo tāda darba? Bers.

Avots: ME II, 112

jẽgt, jẽ̦dzu, jẽdzu, [jêgt ² Ruj., Dond.] (li. jė˜gti "vermögen"), tr., verstehen, begreifen: pilns kā dublis, nejē̦dz ne˙kā nuo pasaules. viņš nevarējis ne˙kuo vairs jēgt, kur ir mājas, kur ne LP. VII, 964. mazas bēga nejē̦gdamas, kāda ve̦lna lielas bēga? BW. 13346, 45. vai tad viņš jē̦dz grāmatā lasīt Grünh. Refl. - tiês,

1) vernünftig sein:
tik daudz vajag jēgties;

2) sich bemühen
Erlaa n. U.;

3) zanken
Oppek. n. Mag. XIII, 23. [Abgesehen von jēgties 3 (aus * j - ērgties? vgl. li. érgti "ударять, сдирать") zu jē̦ga.]

Avots: ME II, 112

juõks (li. juõkas), bei Spr. juoka, der Scherz, Spass, Possen: bet dē̦ls arī vairs juokus nepruot LP. IV, 3. deviņgalvis nuoredzējis, ka ar tuo juoku nav LP. III, 44. juoki vien ar tām ciema meitiņām BW. 11072. Sprw.: zili cāļi - brīnumi, sarkani - juoki. juoku dēļ, pa juokam od. pa juokiem, auch par juokiem, spasshalber: kungs juoku dēļ (juoku pēc LP. VII, 446) aizgājis arī LP. VI, 277. viņa tâ runā tik pa juokam Vēr. I, 1091. es pa juokiem, tu no tiesas LP. I, 169. meita par juokiem apdziedājuse mēnesi LP. V, 110. tas vis nav pa juokam, das ist kein Spass A. XI, 5. beidzuot sagudruojis par juokiem (sich verstellend) raudāt LP. IV, 225. [Verwandschaft mit la. jocus "Scherz" (woran Zubatý BB. XVIII, 255, Pedersen KZ. XXXVI, 102, Fick Wrtb. I ⁴ , 522, Blankenstein IF. XXIII, 131 f. u. a. denken) wäre wegen der Übereinstimmung der Bedeutung (bei abweichender Quantität des Wurzelvokals!) sehr auffällig. Eher also wohl daraus durch deutsche Vermittlung antlehnt; vgl. d. (westpr.) jōk "Spass" dei Frischbier Preuss. Wrtb. I, 318, sowie WAlde Wrtb. ² 391 f. und Meringer WuS. V, 191.]

Avots: ME II, 126

‡ kājgrieži (auch im Singular?),

1) "Strandbewohner, welche Seefahrer Schiffbruch erleiden machen, um sie zu berauben"
Kolka;

2) "Personen, welche ausgerenkte Füsse wieder einzurenken verstehen"
(?) A.-Schwanb.;

3) "kas staigājuot griežas kājās" (?) A.-Schwanb.;

4) "asa zâle" Korwenhof.

Avots: EH I, 599

ķè̦muôtiês,

1) sich lächerlich gebärden, sich vermummen, Narrenpossen treiben, in wunderlicher, gespenster hafter Gesalt erscheinen:
kuo tu tur ķē̦muojies? neķē̦muojies, kalēj! kali taču, ka nav par kaunu LP. IV, 8. spuoku ķē̦muojas VII, 444. pakaļ ķē̦muoties, nachäfften, nachahmen: vilkatam nedrīkst pakaļ ķē̦muoties VII, 869.

[2) sich vergeblich um etwas bemühen, sich mit etwas abarbeiten, das man nicht versteht
U.: tē̦vs ar bē̦rnu ķē̦muojas ar malšanu.] Subst. ķē̦muôšanâs, unsinniges, lächerliches Gebaren, die Vermummung: saimnieks, tādu ķē̦nuošanuos re̦dzē̦dams, nevar ilgāk nuo smiekliem nuovaldīties LP. I, 144. ķē̦muôtãjiês, jem., der sich unsinnig, lächerlich gebärdet, das Gespenst LP. VII, 461.

Avots: ME II, 374

ķiķinât, intr., versteckt lachen, kichern Gr. - Sessau: tur kalnā visuos kaktuos šņakst un ķiķina MWM VII, 817. acīm ķiķinādama Vīt. 53. Refl. -tiês,

1) unter sich kichern, charmieren:
kuo jūs tur ķiķinieties? Mar. sieva ķiķinājās un juokuojās ar brālē̦nu. lakstuoties, ķiķināties Brig. Ceļa j. 107; ["karinâties Bers.: kuo tu ķiķinies ap mani?];

2) kokettieren:
skuķei jāķiķinās spuoguļa priekšā Druva I, 1399. viņa citu ne˙kā nezin, kâ pie spieģeļa ķiķināties Naud.

Avots: ME II, 380

klučaîns, ‡

2) k. cilvē̦ks Ar., ein unbehobelter, sich nicht richtig zu benehmen verstehender Mensch.

Avots: EH I, 621

‡ IV krecelis "einer, der seine Arbeit (besonders die Seilerarbeit) nicht recht versteht" (?) Warkl.

Avots: EH I, 647

krìeviniẽks,

1): auch Livl. n. BielU.; ein Lette, der die Wehrpflicht in Russland abgedient hat und russisch versteht
ebenda; ‡

3) ein Russe
Kaltenbr., Oknist.

Avots: EH I, 658

‡ le̦purs Bērzgale "wer sich nicht zu benehmen versteht".

Avots: EH I, 734

lĩdz

1) a): tāds bē̦rns ir l. ar suni (einem Hunde vergleichbar)
Strasden. bē̦rni. neganti l. vilkiem Seyershof; ‡

d) sofort:
aklie dunduri l. krīt, l. kuož KatrE. l. es prasīju, l. man deva Lesten. l. nuoej un pasaki, kuo gribi, l. tūlin vēlējuši Janš. Mežv. ļ. I, 318; Belege dafür auch ME. II, 478 unter 3a;

2): mit î ² Schrunden n. FBR. XIII, 104;

d): strādā l. beidzamuo (= l. beigām) Siuxt;

e): trauks pilns l. ar malām (neben līdz baznīci trīs verstes) Dunika. N. Joki WuS. XII, 83 stellt hierher auch alb. pëligjë "Vergeltung".

Avots: EH I, 746

lìekulîgs, heuchlerisch, sich verstellend: liekulīgas asaras Vēr. I, 1151. brūte liekulīgi bē̦g un slēpjas BW.

Avots: ME II, 497

lìekuļuôt, intr., heucheln, sich an-, verstellen: īstas dievbijības vietā bieži parādījās izlikšanās un liekuļuošana Paw. liekuļuota nuožē̦luošana Vēr. I, 1258.

Avots: ME II, 497

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 ^1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. ² 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

lìst (li. lĩ,sti), lìedu [hieraus kontaminiert liednu Erlaa] od. lîžu ² Kand., [Selg. n. Pas. I, 194, līznu, Nerft], lìdu, intr.,

1) kreichen, schleichen:
lied (Var.: līd) ārā, tautu skuķe! BW. 14690. Sprw.: sausā tīklā zivis nelien. lai iet kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. lien kâ adata od. kâ īle̦ns [vgl. auch nagla lien U., der Nagel dringt ein]. kâ dze̦n, tâ lien, wie man's treibt, so geht es. grieķu vokābuli grūti lien iekšā ve̦cajā pakausī Kronw. lied, caunīte, liedamuo dziļajā aliņā! BW. 30482. es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu (Var.: akmini) 9847. tavs dēliņš, man meitiņa ik..vakara kuopā lien 445. viņš deva tam, cik āda [= ādā?] lien, er schlug ihn, wieviel das Fell vertrug. acīs kam līst, jem. sich bemerkbar machen: acīs līda raudzīties BW. 18906. kuo dievam acīs līdisi? Stari II, 349. virsū līst, sich aufdrängen: viņš man lien kâ miegs virsū Aps. rāpus līst, auf allen Vieren kriechen;

2) hineindringen, schmecken, gefallen:
Sprw. pēc darba maize lien. šim guods ne..maz tâ pie sirds nelien LP. I, 149; [nuo tā laika ne˙vienai lapsai nelien vairs prātā pa gaisu skriet Pas. I, 343];

3) schneiden:
karsta saule, sausa zâle, nelied vairs izkaptiņa BW. 28650, 1. Refl. -tiês, kriechen, sich drängen: kuo tad ve̦lns līdās pūnē iekšā? A. XIII, 140. kuo ve̦lna jūs man lienaties virsū? Duomas I, 794. vairs acīs me̦lnajās tik re̦ta kāda lienas Bārda. [Vielleicht (nach de Saussure MSL. VIII, 444) zu ai. randhra - m "Höhle, Versteck" (vgl. li. landà "Loch zum Einkriechen"); daneben mit s- ndl. slinderen "gleiten, kriechen" u. a. bei Fick Wrtb. III ^4, 536 f.]

Avots: ME II, 490

luosts (li. lástas "Brutnest"), ein Versteck, eine Nische, ein Tauben-, Schlag Mag. XIII, 3, 32. Zu lìst.

Avots: ME II, 528

‡ ļubraks, ein nachlässig gekleideter od. sich nicht fein zu benehmen verstehender Mensch Saikava; "nuolaidīgs, neraže̦ns cilve̦ks" Meselau.

Avots: EH I, 773

lùncka ^2, comm.,

1) der Herumtreiber:
iet kâ luncka visu dienu apkārt Mar. n. RKr. XV, 124;

2) ein weichgedrehter Strick
Mar., Laitzen, [ein Strickteil, dem es noch an nötiger Dral]heit fehlt Bielenstein Holzb. 572;

3) jem., der sich anzuschmiegen, anzuschmeicheln versteht
Fest.: sieviete (kaķe) pieglaudīga kâ luncka).

Avots: ME II, 513

mâcẽjs, f. mâcẽja, der (die) ein Sach versteht, der Kenner, die -in: es biju darba mācējiņa VL. [Wohl aus dem tahmischen Gebiet.]

Avots: ME II, 575

mâceniẽks, mâc(i)niẽks U., einer, der erlernt hat, seine Sache versteht, der Kenner: tuo tiesu mācekli atkal veicināja viņa iesāktuo darbu Kundz.

Avots: ME II, 575

mâcêt (li. mokė´ti "können"), -ku, -cẽju,

1) intr., können, vermögen:
cik lieli tie šuogad, tuo īsti nemāku teikt, das vermag ich nicht zu bestimmen LP. III, 100. jājis pruojām, kuo tik mācējis, was er vermocht habe. Oft mit spēt verbunden: krauji, kuo spēji un māki! LP. II, 52;

2) verstehen:
Sprw. viss labs, kuo māk. kas māk, tam nāk. ak cik labi, kad cilvē̦ks kuo māk daudz dziesmas nuo galvas. bē̦rns jau māk grāmatu lasīt, das Kind versteht schon zu lesen. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa BW. 6903. zinu ceļu, māku mēli, bin zungenfertig 13911. Subst. mâcêšana. das Können, Verstehen; mâcẽjums, was gelernt worden ist: pē̦rnās ziemas mācējums zē̦nam pa ganiem izbiris; mâcê̦tãjs, der etwas versteht. [Zu apr. mukint "lehren".]

Avots: ME II, 575

I mâķis, einer, der etwas versteht Biel.

Avots: ME II, 581

I mâklis,

1) einer, der etwas kann, versteht, der Künstler im verächtl. Sinn;
kāršu māklis, der Kartenkünstler Dr.;

2) die Kunst im verächtl. Sinne, der Kniff, Pfiff
[PS.], Smilt.: tur viņam savs māklis Seib.

Avots: ME II, 579

mākt St. (li. mókti "erlernen"), lernen, können. Jetzt nur mâcêt; nur das Part. Praet. Akt. von mākt noch erhalten, aber das Maskulinum nur in den obliquen Kasus, der Nom. nur vom weiblichen Geschlecht, wobei dieses Part. Praet. (einer, der gelernt hat der versteht, kundig) der Bedeutung nach sich nicht unterscheidet von dem Part. Praes. mākuots tautās gāju (Var.: tautas gāja izmākuse) BW. 22605. tikušam, mākušam (Var.: mākuošam) pie bajāra lē̦[ti] dzīvuot 31255. kas kait man mākušam nemākušu pamācīt? 5629. dzirnaviņas izmācīja nemākuošu malējiņu 7975.

Avots: ME II, 579, 580

manît (li. manýti "verstehen, denken"), -u, -ĩju, tr., merken, bemerken, e̦suot vairs manīti ve̦lni LP. VI, 1, 515. nemanīt laiku aizte̦kam II, 40. Refl. -tiês, versuchen, sich beeilen etw. zu tun, sich beeilen (heimlich) fortzukommen, wohin zu gelangen: rudeņa arumus vajaga manīties art ve̦cā mēnesī Etn. II, 72. Tapiņš manījās aiz+vien uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri R. Sk. II, 141. puika manījies vecenei pakaļ LP. VI, 1, 528. dē̦li... manās pruom VI, 1, 323. [Nebst ahd. manōn, la. monēre "mahnen" u. a. zu minêt (s. dies).]

Avots: ME II, 561

marstîtiês, -uos, ĩjuos,

1) gestikulieren:
burvis izdara kaut kuo ačgārni un pie tam marstās un beržas ar ruokām Etn. visi trīs staigāja ar ruokām pa gaisu mē̦tādamies un marstīdamies A. v. J. 1896, S. 254; [mar̂stîties Fest.] "kājām, ruokām slābani mē̦tāties; neveikli kuo darīt, tūļuoties" Lös. u. Bers. n. Etn. IV, 145; ["niekuoties" Meselau;

2) heucheln, sich anstellen, verstellen
Wid.]

Avots: ME II, 564

me̦rkavuôt,

1) versuchen
(mit è̦r ² ) Saikava: me̦rkavuo labi nuoskaitīt pātarus!;

2) verstehen
Kurmene: vajag m., kâ dzīvuot, ja grib aiztaupīt, Wohl aus p. miarkować.

Avots: EH I, 801

‡ mikna, comm., "wer sich nicht zu benehmen versteht und nicht leicht begreift" Warkl.

Avots: EH I, 813

mîksts (li. mìnkštas),

1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;

2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;

3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;

4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,

a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;

b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.

Avots: ME II, 643

minštelêt [?], wissend und sich verstellend hin- und herraten Naud. n. Etn. II, 1: dē̦lu māte minštelēja, kas manā pūriņā VL.

Avots: ME II, 630

mir̃kšķinât [Neu - Salis, Ruj., Iw., mir̂kšķinât Kl., Nerft, mir̂kšinât Wohlf., Serbigal, PS., Preili, mir̂kšinât ² Salis, Līn., AP.], tr. und intr., mit den Augen blinzeln, winken, zu verstehen geben: [kas ar savām acīm mirkšķina, tas duomā pārvērtītas lietas Glück Spr. Sal. 17, 30.] (putni) ļuoti ātri mirkšķināja mazās, me̦lnās acis Vēr. II, 7. viņa mirkšina Grietai ar acīm A. XX, 508. debess augstu, augstu ar zvaigznēm mirkšķināja MWM. VIII, 324.

Avots: ME II, 633, 634

‡ moĩstâtiês Seyershof, verstehen: es vēl nemoistājuôs aûst. Aus estn: mõistma dass.

Avots: EH I, 826

muoļa,

1) die Kraft, das Vermögen:
jāsaņe̦m visa muoļa, lai neizrādītu sava saīguma A. XII, 497. tas atdeva viņai muoļu RA. padarīja tuo vienā pašā alpā bez muoļas A. XII, 183;

2) wer etwas versteht, vermag
Lös. n. Etn. IV, 147. [Zu gr. μῶος "Anstrengung"?]

Avots: ME II, 683

muôšķuôt, intr., lärmen, tollen. albern: muošķuo, ne̦rkst un klaudz, ka nevar apklausīties RA. Refl. -tiês Spr., [N. - Peb.], muokšķôtiês U., Unsinn treiben, albern, sich verstellen: kuo tu muošķuojies, vai nevari runāt skaidru valuodu? Bers., Lasd., Laud., Lub. kuo te muokšķuojies? Duomas III, 538. [muošķuôtiês Warkl. "spuokuoties".]

Avots: ME II, 684

muôst: uõ auch in muõsties Roop n. FBR. XV, 144 und atmuõsties Iw. n. FBR. VI, 59,

1): bagātais nemuož Pas. IX, 447. kad bē̦rns kustēja un muôda ² Seyershof;

2): viņš jau muož (begreift);
kas nāk Sessw. bija muoduši, ka melderis ... izbraucis Pas. X, 527. es šuo pasauli muôžu ² (Frauenb., = sapruotu) od. muôstu ² (Siuxt); als Kind Gesehenes begreifen und im Gedächtnis behalten Siuxt: kad es sāku m., tad ... ebenda. tuoreiz jau es ne˙maz nuo tam nemuodu ebenda, kad es sāku pasauli m. (kennen, verstehen) Frauenb., ("apzināties, atcerēties") Blieden n. FBR. XVI, 104. vai tu muosti ("redzi")? Grünh. tie ir Druvinieki, muosti, tās mājas ..., kur kūp skurstenis Janš. Bandavā I, 19. Refl. -tiês: viņš pats ne˙maz nemuôstas ² ("neapzinās") celties Frauenb. Zur Etymologie s. auch Būga Arch. Phil. I, 45.

Avots: EH I, 841

muôst [auch PS., Lis., Bl., Kl., Schujen, C., Nitau, Linden], -stu od. -žu, -du,

1) intr., erwachen:
kad rīta gaisma luoguos muost, es duomāju par tevi Akur.;

2) tr., intr., merken
[AP.], hören, aufpassen, verstehen: vai tu muosti, ka atkal esi izdarījis, kâ neklājas? Alm. nuo tā tu ne˙kā nemuod Vēr. I, 7. nabags tuo ne˙maz nemuož, der Bettler beachtet es gar nicht LP. V, 372. ve̦cais ne muost nemuož Aps. zaķis nemuož ne traks LP. VI, 404. kas tev liek tādam lēkt acīs, kuo nemuosti vārēt? Alm.;

3) nach Bl. I, 360 muôst, muôžu, muôdu, wecken [?].
Refl. -tiês, erwachen: muostaties (Var.: muodāties, muožaties), sieviņas! BW. 16347. Subst. muôšanâs, das Erwachen. [Nebst muôdrs s. dies) und muôzs zu ahd. muntar "lebhaft, wach", got. mundōn sis "auf etwas sehen", gr. μαϑεῖν "bemerken, erlernen" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 105 f., Boisacq Dict. 607, Walde Wrtb. ² 475, Trautmann Wrtb. 168 f., Zubatý Sborn. fil. II, 73. - Li. dial. atsimuosti "zur Besinnung kommen"bei Bezzenberger Lit. Forsch. 143 stammt wohl aus dem Le.]

Avots: ME II, 683

‡ muožât PV. "verstehen, vermögen, können".

Avots: EH I, 841

mũ! muh! Nachahmung des Rindergebrülls: viņi sāk tik nežēlīgi bauruot: bū! mū! nepruot ne mū, ne bē, er versteht gar nichs.

Avots: ME II, 677

muciêns, der Versteck, die Flucht: tas bij labs muciens, ne˙maz vairs nevarēja atrast Nurm.

Avots: ME II, 658

mukt, mùku, muku (li. mùkti, [s. Le. Gr. 574 und Lit. Mitt. III, 271]),

1) sich abstreifen, sich ablösen, abfallen:
man zeķes, kurpes mūk nuo kājām. cirvis, sluota mūk nuo kāta nuost. se̦ri labi nemūk, ja cūkas iemetīsi ve̦cā mēnēsī aizgaldā Kaudz. M. [ceļš mūk St. "der Weg geht ab"];

2) einsinken, einschiessen:
kājas mazliet muka iekšā un sala Vēr. II, 31.;

3) fliehen, entrinnen, sich verstecken:
vai, dieviņ, kur nu mukšu? BW. Sprw.: nuo vilka mūk, uz lāci krīt. mūk, kuo kājas ne̦s od. kuo māk. ja tu esi aizdurē, mūc par krāsni aizkrāsnē! BW. 23375, 1. Dressel unterscheidet mukt "entrinnen, davonstreichen" von mūkt "einfallen oder versinken"; ebenso St. - L. führt mūkt als die gewöhnliche Form an, mukt aber nur in Klammern, ohne einen Unterschied zwischen mukt und mūkt anzunehmen. Es ist jedoch sehr fraglich, ob irgendwo die Länge des praesens (mùku aus * munku) in den Infinitiv gedrungen ist, noc zweifelhafter ist der erwähnte Unterschied der Bedeutung. Das alles beruht wohl auf einem Irrtum Dressels. [Zu màukt, serb. umàći "entwischen", mukljiv "feucht", poln. mkną;ć "sich schnell fortbewegen", r. мчаться "sahinjagen", ai. mu(ñ)càti "erlöst", múkti-ḥ "Lösung" u. a., vgl. Zupitza Germ. Gutt. 139, walde Wrbt. ² 254, Pedersen vergl. kelt. Gr. I, 123, Trautmann Wrbt. 189 f.]

Avots: ME II, 663

muļķêt (unter muļˆķuôt),

1): auch (mit uļˆ ² ) Seyershof; ‡

2) ohne es zu verstehen, lesen od. sprechen
Auleja: kaî tu nemuļķēsi, kad nevari pasacīt, kas te ira!

Avots: EH I, 831

nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,

1) kommen,

a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;

b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. ² 392;

c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;

d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?

e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;

f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;

g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;

2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;

3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;

4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,

a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;

b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;

c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;

d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;

[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;

f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].

Avots: ME II, 698, 699, 700

ņaku, eine Interjektion: kaņepītes (gāja) ņiku ņaku BW. 32581, 5; s. auch ņagu. ņam̃m! ņamm! ņe̦m̃m! Interj., mit der kleine Kinder zu verstehen geben, dass sie essen wollen oder mit der Erwachsene Kinder zum Essen auffordern Līn., Wain.

Avots: ME II, 895

neattapĩba, die Kopflosigkeit, die Unfähigkeit sich zurecht zu finden, zu verstehen Stari. II, 196.

Avots: ME II, 708

neattapîgs, unfähig sich zuechtzufinden zu verstehen: neattapīgie tādi LP. V, 319.

Avots: ME II, 708

ne-izpratne, das Nichtverstehen, Missverständnis, die Verlegenheit: strādnieki neizpratnē apstājās malā AU.

Avots: ME II, 715

nemâklis, f. -kle, nemâkulis, f. - le oder nemâkuļa, nemâķis, f. -ķe, jemand, der etwas ncht versteht ein Nichtekenner, Ingnorant, Dilettant, Pfusher: kuŗ tautieti, mēs iesim, abi tādi nemāķīši (Var.: nemākuļi)? BW. 22621, 2. kāda darba nemāķe 12212. nemāķis ķē̦muojas īstam vilkatam pakaļ LP. VII, 900. nāc, mākule, lūkoties nemākules (Var.: nemākuļas)pūriņā! BW. 25220.

Avots: ME II, 723

nepraša,

1) das Nichtverstehen, die Verlegenheit:
viņa bija tādā neziņā un neprašā A. XII, 813, 414;

2) comm., der (die) Unwissende, Nichtkenner, Laie:
neprašas, neprašas tie sveši ļaudis BW. III, 1, S. 74. sapruoties, neprašiņa, ka es tevis negribēju! BW. 1030. kâ neprašas bē̦rns ruotājas ar spuožām bumbiņām Asp. [cits arī ir nepraša, tāpēc ka tam daudz gudrības nav Glück Sirach 19, 19.]

Avots: ME II, 728

nepratẽjs, wer etwas nicht versteht, der Laie, Pfuscher, Stümper.

Avots: ME II, 728

nepratîgs, nicht verstehend, unbewandert, unvertraut: es šajā vietā e̦smu nepratīgs, lūdzu izskaidruot Etn. IV, 161. es vēl e̦smu dzīves nepratīgs Akur. [nepratīgu un neslavē̦tu ļaužu] bē̦rni Glück Hiob 30, 8.]

Avots: ME II, 728

[nuobâzi, hingelegte, versteckte Zaubermittel.

Avots: ME II, 760

nùobêdzinât [li. nubėginti], fakt., entfliehen oder verscwinden lassen, verstecken: princese nuobēdzināja ķēniņa dē̦lu LP. VI, 576. viņš nuobēdzināja atslē̦gu Aps.

Avots: ME II, 761

nùobêgt [li. nubė´gti "hin (ab) laufen"], intr.,

1) entfliehen, [weglaufen:
iedūre jam ar nazi kājā un nuobē̦ga Pas. II, 48. tu nuobēgsi uz savu sē̦tu Pas. II, 72];

2) sich verstecken:
nuobēdzi tu! es meklēšu;

[3) ar uguni nuobêgt
U., verbrennen (intr.). Refl. - tiês, sich verstecken: ielīda aizkrāsnī un tur nuobēdzās Pas. II, 214.]

Avots: ME II, 761

nùobràukt

2): n. zirgu nuost nuo ceļa. ragavas nuobrauc paspārnē AP.;

3): n. ar ruoku pa vē̦de̦ru Dunika, Rutzau;

4): viņas māti ... nereizē nuobraucu Atputa № 639, S. 10. kad tuos vāģus nuobrauks, jaunus vair nedabūs Salis;

7): zirgs tāds skrējējs, ka nuobrauc katru Saikava; ‡

8) fahrend töten, überfahren:
viņu nuobrauca vilciens Linden in Kurl. Refl. -tiês,

1): saiminieks bija stipri nuobraucies, pārbraucis vairāk kai sešdesmit verstes Pas. XII, 134; ‡

3) hinfahren:
nuosabraucu ... da baznīcu Tdz. 55804, 4.

Avots: EH II, 33

nuodabîgs: ernst; sich nicht verstellend Vank.; cik viņš (ein Pferd) nuõdabīgi (bedächtig) iet, - nu tâ kâ ve̦cs zirgs! AP. viņa jau ir tādā. nuõdabīga (ernst), - aplam nesmejas ebenda.

Avots: EH II, 37, 38

nùoģist, bei Spr. auch refl. nùoģistiês, tr., merken, wahrnehmen [Wessen], verstehen, [mutmassen, annehmen Manz. Lettus]: ģiden nevar nuoģist, man kann durchaus nicht wahrnehmen, erkennen Agel. tu ne˙maz nenuoģiedi, kas te nuotiek Dok. A. aiz˙vien gaišāk tiek nuoģiedamas viņu dabiskās saites Vēr. II, 382. spēja nuoģist uotra duomas II, 83.

Avots: ME II, 790

nùoglabât, tr., verstecken, verwahren: kaķītis iešuot pili izlūkuot, kur gre̦-dze̦ns nuoglabāts LP. IV, 87. nuoglabāt galdu,

a) den Tisch verwahren, verstecken;

b) den Tisch abdecken.
Refl. - tiês.

1) sich verstecken:
nuoglabājies! es tevi meklēšu;

2) sich abdecken:
ja vēlies, lai galds nuoglabājas, tas arī nuotiks LP VI, 960.

Avots: ME II, 784, 785

‡ nùoglābinât

1) verstecken
Jürg.: n. atslē̦gu;

2) = nùoglâbt Sessw.: n. mantu nuo apķīlātāja. Refl. -tiês Schwitten, = nùoglâbtiês: n. nuo vajātajiem.

Avots: EH II, 46

nùoglàust (unter nùoglàudît ),

1): auch (mit aũ ) Dunika; kukulīšus nuoglàuž ar ūdeni Ramkau;

2): auch (mit aũ ) Dunika, Seyershof; ‡

3) verstecken
(mit aũ ) Dunika: mudīgi n. kuo zem spilve̦na.

Avots: EH II, 46

nùogrûst [li. nugrústi], tr.,

1) abstossen:
ādu, kāju, ruoku. kungs nuogrūda riteņus nuo ratiem II Mos. 14, 25. [nuogrūsti (von den Hülsen befreite?) mieži Etn. II, 6];

2) hinabstossen:
tu nuogrūdi (mani) tumsībā GL.;

3) verlegen, verstecken:
diezin, kur saimnieks nuogrūdis klēts atslē̦gu Sassm. n. RKr. XVII, 41;

4) verspielen, vergeuden:
viņš vakar nuogrūdis daudz naudas. Refl. - tiês, sich abstossen: lai ragana nuodūrās (Var.: nuogrūžas) BW. 32472, 8.

Avots: ME II, 787

[nùogrûstît,

1) an mehreren Stellen herunterstossen.;
n. labību nuo ārdiem Kreuzb.;

2) eilig hier und da verstecken:
slēpjamās lietas viņš nuogrūstīja šuŗ tur pa malām Lis.] Refl. - tiês, sich abschupsen: kuo tu te nuogrūsties?

Avots: ME II, 787

nùojẽgt, tr., verstehen, begreifen: nesēji nebija lāgā nuojē̦guši, kas nuoticis LP. VII, 1028. nemāci tu mani, juo es laiku gan nuojēgšu, lehre mich nicht, ich werde die (rechte) Zeit schon abpassen Elv.

Avots: ME II, 792

‡ nuokavât, verwahren, verstecken Dunika, Gramsden, Rutzau: n. zagtu mantu. Refl. - tiês, sich verstecken Dunika, Rutzau.

Avots: EH II, 52

[II nùomudît,

1) "eilig beenden (eine Arbeit)"
Vank.;

2) "eilig verstecken"
Neu- Sackenhof;

3) wiederholt mahnen, anspornen
Bers.: nevarēju viņu nuomudīt vien, lai puożas Vīt.;

4) "eilig erfassen, fangen":
kaķis nuomudīja peli Serben, Sermus; n. zivis Autz, Grünh. - Refl. - tiês "sich eilig verstecken, verschwinden" Neu - Sackenhof.]

Avots: ME II, 822

nùomukt, intr.,

1) sich verstecken:
nuomūci tu! es tevi meklēšu;

2) abgleiten, sich abstreifen, abfallen:
viņai bij viena kurpe nuomukusi Dīcm. ratiem ritenis nuomucis JK. III, 78. nuomucis kâ cirvis nuo kāta, wie ins Wasser gefallen.

Avots: ME II, 822

nùoprast [li. nupràsti "sich abgewöhnen"], nùoprastiês Spr., tr., inne werden, verstehen, begreifen: lai ļautiņi nenuoprastu, ka tā mana līgaviņa BW. 8634. strādnieki nuopratuši, ka še cilvē̦ka upuris vajadzīgs LP. VII, 374.

Avots: ME II, 834

nùoskrìet [li. nuskriẽti "mit dem Zirkel eine Kreisfläche abreissen"],

1) intr., hinlaufen, weglaufen, hinab-, herablaufen, verlaufen, abfliessen:
nuoskriet uz mežu, nuo kalna. tuo dzirduot, viņam nuoskrēja za jš gar acim. (es nevaru ni˙kur nuoskriet Pas. II, 72.] putni nuo zariem nuoskrien Dan. 4, 1 l. vai ūdeņi jau nuoskrējuši nuo zemes virsus? I Mos. 8, 8;

2) überströmt werden:
man nuoskrēja brūni svārki... asinīm BW. 34043, 11;

3) tr., ablaufen, eine Strecke laufend zuīücklegen: es nuoskrēju divi verstes vienā skriešanā;

4) abjagen, abrennen:
nuoskrej tē̦va kumeliņu BW. 12965, 1. zirgs nuoskriets putās Etn. II, 33;

5) im Laufen übertreffen, überholen:
tu jau nevari manu divi gadu ve̦cuo brāli nuoskriet LP. VI, 376. Refl. -tiês,

1) verlaufen:
nuolēmu nuogaidīt, kamē̦r ūdeņi nuoskrienas Latv.;

2) Gberströmt werden:
vīrs nuoskrējies ar asinīm Degl.;

3) sich ablaufen, sich die Beine ablaufen:
nuoskrējies kâ suns. man ve̦cam cilvē̦kam ik˙dienas jānuoskrienas A. XIII, 41;

4) um die Wette laufen:
iesim uz nuoskriešanuos! Kursiten.

Avots: ME II, 849

[nùoslapstît,

1) (eine Reihe von Gegenständen) verstecken:
n. zagtās mantas Lis.;

2) entwenden, wegstehlen
Warkl. - Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang sich verbergen:
n. visu dienu pa mežu Salis;

2) ausweichen (einer Arbeit):
n. visu dienu bez darba.]

Avots: ME II, 851

nùoslèpinât, [sich verstecken lassen]: viņš nuoslēpināja visus kūtruos bē̦rnus Seib., [C., Arrasch].

Avots: ME II, 852

nùoslèpt, tr., verbergen, verstecken: mantas. Refl. -tiês, sich verstecken: bē̦rni nuoslē̦pušies.

Avots: ME II, 852

nùoslè̦ptuve, der Versteck, Hinterhalt.

Avots: ME II, 852

‡ nuožļeĩbt Kal. begreifen, verstehen: sāku tuo lìetu n. Aus dem Žemaitischen (mit ei aus ie)?

Avots: EH II, 111

pabêdzinât, tr., (Gesuchten) Gelegenheit zum Weglaufen und Verstecken geben, flüchten Mag. III, 1, 111.

Avots: ME III, 7

pabêgt [li. pabė´gti "fortlaufen", serb. po`bjeći "laufen, fliehen"], intr.,

1) sich unter etwas flüchten:
upīte it kâ zem krūmiem pabē̦guse Aps.;

2) entfliehen, entlaufen:
[labāk pabē̦g viņam nuo acīm De̦glavs Rīga II, 1, 258.] Šņauka ātri nuolēcis nuo stigas, pabēdzis eglītēs Upīte Medn. laiki. tā nuo viņa pabēga Por.;

3) ein Stückchen weglaufen, fliehen:
viņš tikai kādu gabāliņu pabēga. Refl. -tiês, Versteck spielen.

Avots: ME III, 7

paglabât,

2): auch Dunika, Wolm. u. a.; ‡

3) = paaũklêt Fest.: apņēmies p. bē̦rnu Vanagu ligzda 183. Refl. -tiês: sich verstecken -
auch Warkl., Pas. XI, 397.

Avots: EH II, 133

paglabât, tr:,

1) verwahren, aufbewahren, verstecken:
atslē̦gas, mantas;

2) beerdigen, bestatten:
viņu paglabāja zem baznīcas pagraba DL.; paglabājamā diena, der Beerdigungstag LP. VII, 144. Refl. -tiês, sich erhalten, sich verstecken [Pilskalne]: ve̦cā mīlestība vēl būs paglabājusēs Aps. jaunās meitas aizbēga uz klēti un paglabājās zem vienas se̦gas BW. III, 1, 81.

Avots: ME III, 29

pakakte, pakakts, eig. der Raum unter dem Winkel, unter der Ecke, der versteckteste, äusserste Winkel: meklējuse savu kažuociņu pa pakaktiem LP. VI, 814. Gewöhnlich in der Verbindung visas pakaktes, alle Ecken und Kanten: sulainis meklē gre̦dze̦nu visās pakaktēs, anallen Ecken und Kanten LP. IV, 84. izrādīja jaunajam valdniekam visas pakaktes III, 76. bikstījuši pakaktēs itin visur ar sluotām MWM. I899, S. 266.

Avots: ME III, 38

[pakaust,

1) ein wenig od. eine Weile scharren:
p. zemi;

2) scharrend verstecken:
suns pakausa kaulu zemē Dond., Wandsen.]

Avots: ME III, 42

‡ pakavât,

1) verstecken
Dunika, NB., Rutzau: meita pakavāja bildi apakš spilve̦na;

2) "auklēt" Rutzau;

3) beerdigen
Dunika, Rutzau: vakar pakavājām ve̦cuo saimnieku. Refl. -tiês,

1) sich in acht nehmen
Gramsden: pakavājies, ka nesaslapini kājas!

2) sich verstecken
Dunika, OB., Rutzau: puišelis pakavājies salmu kaudzē.

Avots: EH II, 141

paķele, paķelis Gold. nach BW. III, 1, 77,

1) (echt le. pacele) das Strumpfband (das Band unter dem Knie)
Rutzau, Grob., Ekau, Grünw., Alt-Rahden, Bauske, Nerft, Sussei, Sissegal, Drosth., Nitau, Stelp. BW. 2157; 33879, 13, [Bielenstein Holzb. 416]: auž juostinas, paķelītes, auž baltās villānītes BW. 7492. cimdu, zeģu gribē̦dama, ne paķeļu nedabūju 25377. kādas viņai paķeles! izšūtas ruozītes uz me̦lnas, platas bantes Jauns. izstiepa kājas, tâ ka zeķes līdz pat raibajām paģelēm nāca re̦dzamas A. XVIII, 498. paķeles pītas trim pielupiem RKr. XVI, 106. paķeles pa lielākai daļai vitas nuo vilnas dzijas, pie kam katram ievītajam pavedienam (trīs un vairāk) savāda krāsa. paķeli apsien lejpus ceļgala, lai gaŗas zeķes nenuobrūk Ekau. paķele izšķiŗas nuo prievieta ar tuo, ka pirmējā ir pīnes veidā, pusapaļa, kamē̦r pēdējā plakana Grob. Etn. 1V, 162;

2) das Hosenband
Elv., Manz. [paķele], der Gürtel: paķeles jeb grieztas juostas: - šaurākās lietuo. lai zeķes apsietu, platākās, lai sasietu virsdrēbes Plutte 73. So ist wohl auch paķele als Gürtel zu verstehen BW. 21342: sen tuo lielu lielināja, sen s1ave̦nu s1avināja; - ne lielāka, ne mazāka, līdz brālīša paķelēm. Aus li. pakelė˜ "Strumpfband".

Avots: ME III, 53

pakrât: jis māk p. (er versteht zu sparen, ist sparsam) Oknist.

Avots: EH II, 144

palaîst [li. paláisti], tr.,

1) unter etwas geraten lassen, unter etwas tun, verstecken:
es būtu savus gaŗus matus zem vaiņaka palaidusi BW. 9987. dūšu nevajaga palaist, man muss den Mut nicht sinken lassen;

2) ein wenig ablassen (vom Preise):
palaist preci lē̦tāki;

3) frei-, loslassen:
šinī reizē tevi vēl palaidīsim LP. IV, 81. vedēji palaida pagalmā zirgus BW. III, I, 54. vai nu se̦nāk trūcis palaižama? habe es früher an Plätzen gefehlt, auf welche man das Vieh habe frei treiben können? Etn. II, 86. striķa gals palaists LP. V; 225;

4) freien Lauf lassen, die Zügel schiessen lassen:
rikšiem bēri es palaidu; so auch teciņus palaist, tr. u. intr., in kleinem Trabe fahren, reiten; zirgu teciņus palaist, das Pferd in kleinem Trabe laufen lassen. prātam vaļu nepalaidu BW. 11400. mēli, muti palaist, die Zunge, den Mund nicht im Zaume halten: kas mēli palaiž, tam slikti iet. kas muti palaiž, ies buojā Spr. Sal. 10, 8. nagus palaist "bei der geringsten Veranlassung gleich darauf losschlagen" Mag. XIII, 3, 57; lange Finger machen, stehlen: viņa ir gan čigāniete, tuomē̦r tā nagus nepalaiž Lapsk. palaist ruokas, tätlich werden, sich tätlizh vergreifen: nuo kuŗa laika tad tev brīv tâ palaist ruokas? Blaum. e̦ze̦rs truokšnuoja, it kâ vai visas pasaules vilki še būtu savas rīkles palaiduši LP. VII, 1295;

5) loslassen, verbreiten:
kas palaida kuiļa smaku mana brāļa istabā? BW. 20410, 8. kam palaidi valuodiņas? 8510;

6) vollständig ohne Aufsicht, Pflege lassen, vernachlässigen:
bē̦rnus, māju, dārzu, saimniecību. tē̦vs palaiž dē̦lu visa vaļā (vgl. LP. IV, 46). palaiž mani māmuliņa, ir es pati palaižuos VL. tādu labu rudzu zemi palaiduši atmatā BW. 8935. tē̦vs bij atdevis dē̦lam savas palaistās mājas BW. III, 1, 93;

7) verstreichen lassen, verbringen:
daudz ja divas svētdienas palaida gaŗām BW. I, 193. kur tu duomā nakti palaist? Latv. pie šā palaidu savu jaunību MWM. VI, 566;

[8) erlauben, zulassen:
šuo mēs darīsim, ja dievs citādi tuo palaiž ( in der neuen Ausgabe: paļauj) Glück Hebr. 6, 3;]

9) begleiten:
nāciet līdzi (Var.: palaidiet), bāleliņi, es nevaru viena iet! BW. 13475. Refl. -tiês,

1) ein wenig fliegen, sich beeilen, eilen:
putns palaidās gabaliņu tāļāk. es palaiduos iet uz istabu Jauns.;

[2) unter etw. fliegen:
putns palaidās apakš ratiem LP. VII, 747];

3) liederlich, nachlässig werden, nachgeben:
jūs dienu nuo dienas vairāk palaižaties A. Al. puika nepalaidies, - dzinies vecenei pakaļ LP. VI, 528;

4) mit dem Lok. - sich ergeben, frönen (einer Leidenschaft):
palaisties dzeršanā Zeib., dzē̦rumā Klaust., slinkumā un nerātnībā Neik. ganu meita... palaidās kārumā BW. 20809, 2. miedziņā palaižuos 6761;

5) mit uz - sich verlassen: uz kuo man palaisties? BW. 9488. palaižas uz savu spē̦ku kâ vērsis (āzis) uz saviem ragiem. Subst. palaîdẽjs, wer loslässt, freien Lauf lässt, vernachlässigt, verbringt, begleitet;
palaîšana, das Loslassen; Vernachlässigen, Verbringen, Begleiten; palaîšanâs,

1) das Sichgehenlassen, moralisches Verkommen;

2) das Sichverlassen, Vertrauen.

Avots: ME III, 55, 56

paprast [li. papràsti "gewohnt werden"], tr., verstehen, auf etwas verfallen: nebūtu papratis bagātu sievu apprecēt, būtu izčibējis MWM. X, 569.

Avots: ME III, 83

pãrbràukt, ‡

3) durchfáhren:
visu pasauli e̦smu pārbraucis Pas. IV, 408. pārbraucis vairāk kai sešdesmit verstes XII, 134. Refl. -tiês, ‡

3) durchfáhren:
vai pus˙pasaules pārbraucies Saikava.

Avots: EH XIII, 197

pãrprast,

1) missverstehen:
Lūdzu te manis nepārprast A. XX, 141;

2) geistig übersehen
(das ganze Obj.), verstehen Für., wohl verstehen L. Subst. pãrprašana, das Missverstehen, - das Verstehen Für.; pãrpratẽjs, wer missversteht; pãrpratums, das Missverständnis: tam nācās izskaidruot pārpratumus Kundz.

Avots: ME III, 171

pašaũt, tr.,

1) schnell unter etwas schieben
[Tirsen u. a.], stecken, [wegstibitzen Grünw., schnell od. heimlich reichen]: pašāvuse ķuoci zem lielā lakata Vēr. II, 650. [it kā gribē̦dams tev palīdzēt, pašaus viņš tev savu kāju Glück Sirach 12,16. viņa paguva pašaut Kārlim vē̦stuli De̦glavs Rīga II, 1, 75. saimniece pašāva (reichte schnell und verstohlen) nabagam gabālu gaļas Frauenburg, Plm.];

2) ein wenig schiessen;

[3) (heimlich) vergeuden:
p. mantu Sessw., Nötk., Schwanb., Selsau, Golg., Lub., Laud., Hofzumberge, Lös., Lis.]: es mākuot gan pašaut mantu Saul. II, 30; ["verlieren": viņš pašāvis visu naudu Wesselshof;

4) pašaut sāņus, vom geraden Weg abweichen;

5) vorschiessen, leihen:
esi tik labs un pašauj man naudu! Plm., Serbigal, Sćhlehk, Sauken, Marzen, Irmelau.] Refl. -tiês,

1) untertauchen, sich schnell unter etwas verstecken:
pīle pašāvusies apakš ūdens LP. IV, 70. ja tu kāda neražana, pašaujies pabeņķē! BW. 1434;

2) hervor-, in die Höhe schiessen:
aste tūlīn pašāvusies ārā LP. VII, 895. puisis augumā labi pašāvies A. XIII, 474.

Avots: ME III, 112

paslapstîtiês: eine Zeitlang von éinem Versteck zum andern schlüpfen Vank.

Avots: EH XIII, 173

paslèpeklis, der Versteck: paslēpeklis, kuŗā paslēpās vis˙krietnākie grieķi KM.

Avots: ME III, 102

pasle̦pe̦ns, [ostle. pasle̦pins Mar. n. RKr. XVII, 136], ziemlich versteckt, verborgen, heimlich: nuosēdies tādā pasle̦pe̦nā vietā LP. VII, 143. lūpas savilkās kâ pasle̦pe̦nā smaidā MWM. X, 838.

Avots: ME III, 102

‡ *paslē̦pi, das Versteckspiel (?): bē̦rni skraidīja ap ē̦kām, spē̦lē̦dami paslē̦pus Jauns. Augšz. 195.

Avots: EH XIII, 174

‡ paslèpiêns, ein zeitlich begrenztes Verstecken; bē̦rni, aiz staļļa paslēpienus (Versteckspielen?) spēlēt izskrējuši Jauns. Raksti IV, 274.

Avots: EH XIII, 174

paslèpsne,* der Versteck Gafais, st. paslē̦ptuve.

Avots: ME III, 102

paslèpšu, paslèpšus, paslepšu [Pas. III, 413], paslepšus, Adv., versteckt, geheim, heimlich: gudrie sarunājās tuo paslepšu mežā paglabāt JK. V, 33. bet vecis paslepšus raks ārā LP. VI, 220. l ai burvim paslēpšus svārku stūri nuogriežuot JK. III, 7. paslepšāki iziet nuo mājas Saul.

Avots: ME III, 102

paslèpt, Refl. -tiês: kad nevar pasaslēpt Tdz. 53453. ‡ Subst. paslē̦pums,

1) das Versteckthaben
Wolm. u. a.;

2) "nuoslē̦pums" PlKur.

Avots: EH XIII, 174

paslèpt [li. paslė˜pti], paslept, tr., verbergen, verstecken: mantās. dē̦ls paslēpj vepri pe̦lūdē un aiziet pie drauga vaimanādams: "nuokavu cilvē̦ku, paslēpi mani!" LP. V, 357. Prātniekam bij jānuogriežas un savas acis jāpaslēpj Kaudz. Refl. -tiês, sich verbergen, sich verstecken: nuo dieva nepaslēpsies ne akmenī.

Avots: ME III, 102

paslèptne Blaum., RA., gew. paslè̦ptuve, der Versteck, Schlupfwinkel: viens tuo visu savā paslē̦ptuvē nuoklausījies LP. VII, 1144; V, 29; 281. brūtgāns atstāj sāvu pāslē̦ptuvi BW. III, l, 13.

Avots: ME III, 102

pasle̦pu, pasle̦pus, Adv., versteckt, heimlich, geheim: spiegs vienmē̦r klausās pasle̦pu Rainis. viņš pasle̦pus nuogrieza sē̦rmukšļa buozi LP. VII, 861.

Avots: ME III, 102

pãtarniẽks,

1) jemand, der die Gebete versteht und die Hausandacht zu halten liebt:
tu jau esi vare̦ns pātarnieks B. Vēstn.;

2) der Konfirmand
St., U.;

3) der bei einer Leiche Gebete hält
W.-Kurl. n. Mag. XX, 3, 151.

Avots: ME III, 191

[patrãpît, treffend verstehen: viņš taisni tâ patrāpa atnākt, kad mums gaļa vārīta Nigr. Refl. -tiês, sich treffen, zuteil werden: viņam patrāpījās labs pretinieks.]

Avots: ME III, 123

pavaibstît, verziehen: pavaibstīja biezās lūpas A. v. J. 1900, S. 1076. Refl. -tiês, ein wenig das Gesicht verstellen: Boriss pavaibstīsies brītiņu Boriss God. 3.

Avots: ME III, 131

pazĩt, ‡

2) erkennen, verstehen:
es jau paša pazinu, ka vajaga maizi pelnīt Pas. X, 303 (aus Welonen). visi pazina, ka ituo juoku padarīja vecis par tuo, ka ... XII, 901 (aus Makašēni). Refl. -tiês, ‡

3) (nach gewissen Merkzeichen) erkennen:
pasazinu vaiņukā, nebūs gudra arājeņa: Rīgā pirkti vizulīši ... BW. 6035; ‡

4) "tikt zināmā mē̦rā pazīts, re̦dzē̦ts": te neseņ šņuorītes pasazina (man konnte noch die einzelnen Feldstreifen erkennen)
Auleja.

Avots: EH XIII, 193

pazust: 3. prs. pasust Pas. X, 86, 416; XV, 143 (aus Lettg.), pazûst ² Wainsel n. FBR. XIV, 65, ‡ Refl. -tiês, verschwinden: bē̦rni, iesim glabiņuos (wollen wir Versteck spielen)! pazudīsimies! Stenden. tas tūlin pazudās, un nuo tā vairs nav kuo redzēt Pas. V, 214. viņš ... iegāja mežā un pazudās X, 546.

Avots: EH XIII, 193

pìeglaimîgs, sich anzuschmeicheln verstehend od. pflegend: p. cilvē̦ks Druw.

Avots: ME III, 250

pìeprast, verstehen, können: kādu darbu pieprasi. kas vēd nuo tiem rakstiem kuo piepruot A. XX, 645. parādus ietaisīt un zirgus skriet šie vīri piepruot A. v.J. 1896, S. 755. labību sijā ruokas sietā, ap Bē̦rzuoni sievieši, re̦ti arī vīrieši, kas tuo piepruot Etn. III, 73. .

Avots: ME III, 281

pliks (li. plìkas),

1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,

a) haarloser,

b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;

2) abgetragen
U.;

3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.

Avots: ME III, 344

plĩstiķis, jem., der nichts Gescheites zu tun versteht od. wünscht C., Arrasch.

Avots: ME III, 349

praša Ar.,

1) das Verstehen, die Verständigkeit, Handfertigkeit, Kunstfertigkeit:
smalka dailes praša. strādāti viņi ar mākslu un prašu JR. IV, 99. viņš... klibuoja... pa durvīm ārā, atkai attīstīdams visu savu klibuošanas prašu (seine Fertigkeit im Hinken) Janš. Dzimtene V, 129. tas slīd gar stāvumiem ar brīnišķīgu prašu MWM. VI, 325;

2) das Verstehen, der Verstand, die Meinung:
pēc manas prašas ne˙kāda jē̦ga ar sapņiem nav Janš. Dzimtene IV, 201. .

Avots: ME III, 378

prasme,* das Verstehen, Verständnis, die Handfertigkeit, Kunstfertigkeit.

Avots: ME III, 377

prast (li. pràsti "verstehen; gewohnt werden"), prùotu, pratu, verstehen, begreifen, merken U.: tu viņus varēji prast, du konntest sie verstehen Manz. Sprw.: nepruot ne mū, ne bē, (versteht gar nichts). lasīt, rakstīt prast, zu lesen, zu schreiben verstehen. nuo galvas prast, auswendig verstehen. nuo manim meitas bēga, bēga liela, bēga maza; maza bēga neprazdama (Var.: maza bēga, nesaprata; mazas bēga muļķībā), k˙āda ve̦lla lielas bēga? BW. 13346, 4. guodu prast, wissen, was zum Anstande gehört, Lebensart besitzen U.: vajaga jau arī guodu prast Kav. kaunu prast, sich schämen, Schande haben: Sprw. kas kaunu nepruot, tas badu nemirst. sievas, pruotiet kaunu, eit[a] papriekšu sētiņā! BW. 26I40. juokus prast,

a) zu scherzen verstehen,

b) Scherz, Spass verstehen:
juokus tu ne˙maz vairs nepruoti Jaunais mežkungs 68. = Das Part. Praes. prazdams oft zur Verstärkung von prast und den dazu gehörigen Komposita:- Andrējs nevarēja mātes izturēšanuos ne prazdams izprast A. v. J. 1900, S. 679. Refl. -tiês, verstehen, begreifen, merken, eine Gelegenheit wahrnehmen, benutzen: tu nepruotais ne˙nieka, du verstehst nichts Manz. pruoties, meitu māmulīte, kuo vajaga tautietim: apklāj savu liepu galdu, uzliec saldu mielastiņu! BW. 14680. pruoties, mans kumeliņš, kad es gruožu kustināju; pruoties, mana līgaviņa, kad es acis mirkšķināju! 22811. bē̦rniem jāpruotas duot ve̦cākiem guodu. pruoties. pacelt ve̦cākam cilvē̦kam krē̦slu! Grünwald, Ekau. lai tik pate pruotuoties savu laimi saņemt Janš. B. 208. tâ iet, kad laikā nepruotas un gadu nuo gada nekuopjas un nepravījas ebenda 200. guodu, kaunu prasties, = g., k. prast: sieva, pruoties guodu, ej pa priekšu sētiņā! BW. 26140, 1. pruoties kaunu, atkāpies, man jau cita sade̦rē̦ta! 11502, 2. - Subst. prašana, das Verstehen, Begreifen; pratẽjs, wer versteht, begreift, der Verständige, der Sachkundige: pratējam, mākuošam, tam dzīvuot šai vietā; kas neprata, nemācēja, ne dieniņas nedzīvuoja BW. 26003, l. tē̦vs bij liels gramatnieks un labs ve̦cuo valuodu pratējs Latvju Tauta XI, 1, 39. - Nebst pràts (s. dies) zu apr. issprestun, got. fraƥjan "verstehen", fraƥi "Verstand", frōƥs "verständig" u. a., vgl. Walde Vergl. Wrtb. II, 86. Der baltische Vokalismus weist am ehesten auf eine Wurzelform pret-: prot-, was gegen die Verbindung mit mir. rorathaig "er bemerkte" spricht, wenn das a in diesem ir. -rath- eine alte Kürze ist.

Avots: ME III, 377, 378

prasts, gemein, gewöhnlich, einfach; prasta sieva, ein Weib,das nicht schwanger ist U. Būga hält KSn. I, 88 das diesem le. Wort entsprechende li. prãstas "gewöhnlich, gering" nebst slav. prosis "einfach, gemein" für ein altes Verbalnomen (zu li. pràsti "gewohnt werden") mit der Bed. "gewohnt > gemein". Aber die Bed. "gewohnt werden" hat sich wohl aus der Bed. "verstehen" entwickelt (vgl. li. gùsti "klug werden; gewohnt werden") und ist aufs Li beschränkt, und das Slavische kennt überhaupt kein dem entsprechendes Verbum. Daher wohl eher nebst li. prãstas entlehnt (man beachte die Übereinstimmung in der Bed˙!) aus slav. prostъ, das wohl ein Kompositum ("gerade, aufrecht stehend") ist.

Avots: ME III, 378

pratinât,

1) auch pratenêt, ausfragen, ausforschen, verhören: ārsts pratināja un tincināja visus iedzīvuotājus Ezerietis. Džons pratināja veci Krišs Laksts 82. viņa uzmeklēja un izmēģināja it visus dakteŗus, pratenēt pratenēja pēc tamlīdzīgiem slimības gadījumiem De̦glavs Rīga II, 1, 431;

2) zu verstehen geben:
zirgs bubinādams pratina, ka grib ēst. saimnieks apduod kalpiem pa glāzītei degvīna, bet vienam nejauši aizmirst ieduot; tas tad pratina kāsē̦dams, šņaukdams de̦gunu vai citādi Grünwald, Ekau. Subst. pratinâšana, das Ausfragen, Verhören, das Verhör: tas beidza pratināšanu A. v. J. 1898, S. 5. māsas balsī bij dzirdama nepatikšana par tādu pratināšanu A. XX, 246; pratinâtãjs, wer ausfragt, ausforscht, verhört: svešāis bij briesmīgi smalks pratinātājs A. v. J. 1900, S. 1063. Kausativ zu prast; vgl. li. prãtinti "gewöhnen".

Avots: ME III, 378, 379

pràtniẽks, Demin. verächtl. pràtniẽķelis,

1) ein Weiser, ein Philosoph:
nuogājis pie kāda prātnieka aprunāties LP. V, 138. nuoslē̦pumainie spē̦ki aiz˙vien muļķē apzinīguos prātnieķeļus Stari II, 451;

2) wer alles verstehen will, ein Überkluger;

3) ein Egoist
Bergm. n. U.

Avots: ME III, 380

prùotams, Part. pass. praes. von prast,

1) was sich verstehen, begreifen läst:
nuo tā ir pruotams, daraus erhellt U. kâ tas pruotams? wie soll man das verstehen? U.;

2) als Adv. gebraucht, selbstverständlich.

Avots: ME III, 400

pusģeņģeris

1) ein halber Fuss:
cūkas pusģeņger[i]s BW. 31795, 5;

2) wer nicht gut zu gehen versteht
PS., Wolmarshof: pusmūžiņa vīriņš biju, pusgeņģeŗa kumeliņš BW. 13891.

Avots: ME III, 427

rakstît, -u, -ĩju, tr.,

1) schreiben:
vē̦stuli, grāmatu. raksta kungi, raksta saule manus baltus bāleliņus: kungi raksta grāmatā, saule kļava lapiņā BW. 31358. - rakstãmais, das zum Schreiben Dienende, der Griffel U. rakstāmā spalva, die Schreibfeder; rakstāmā istaba, die Schreibstube; rakstāmais galds, der Schreibtisch; rakstāmā grāmata, das Schreibebuch Brasche;

2) zeichnen
U.;

3) ausnähen, sticken; mit einem Muster versehen; mit Kerbschnitzerei versehen:
rakstīts dvielis BW. III, 1, 11. rakstītas zeķes BW. 2236. tās rakstījušas ve̦lnam nē̦zduogus LP. VI, 915. es rakstīju villānītes Biel. 1098. māmiņai trīs meitiņas, visas raksta smalkus rakstus BW. 13250, 20. tur palika rakstīts pūrs 1014. rakstīts pūra dubeniņš Biel. 802. jūdz, tautieti, kumeliņu rakstītās kamanus! BW. 1257, 1 var. rakstītas klēt(e)s durvis Biel. 1067. es mutīti nuomazgāju rakstītā glāziņā (glāzītē Biel. 1052) BW. 14084. bitītēm namu daru līdz zemīti rakstīdams (Var.: marguodams) 30343. vai nebija āriņuos rakstītuo (mit rissiger Rinde?) uozuoliņu? 30333. - rakstāmā adata, eine Nadel zum Sticken: met, māsiņ, aizkrāsnē rakstāmuo adatiņu! BW. 17073;

4) im Erdboden Spuren hinterlassen, mit (unregelmässigen?) Spuren versehen:
lai atjāja tautu dē̦ls garu ceļu rakstīdams BW. 1369, 4. bērīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams 29641. jūdz tuo pašu baltsarīti, tas te̦k kājas rakstīdams 29879, 1;

5) glatt machen ("nicht gehört")
Bergm. n. U.;

6) die Finger auf Blasinstrumenten behufs Hervorbringung richtiger Töne setzen
U.: gan varu pūst, bet nemāku rakstīt, ich kann wohl blasen (auf der Flöte), aber verstehe nicht zu fingerieren Harder n. U. Refl. -tiês,

1) für sich schreiben; sticken:
rakstāmies mēs, māsiņas, vienu rakstu villainīti! BW. 7451;

2) auch rakstinâtiês Biel. n. U., sich anschreiben lassen (beim Prediger zu irgend einer Amtshandlung, namentlich zu Beichte und Abendmahl)
U.: atnācu rakstīties;

3) sich von selbst (fertig)sticken:
pats rakstiņš rakstīsies BW. 7173, 1. - Subst. rakstîšana, das Schreiben; das Ausnähen, Sticken; das Versehen mit einem Muster; rakstĩjums,

1) die abgeschlossene Tätigkcit des Sehreibens; des Ausnähens, Stickens;

2) = raksts, das Geschriebene, das Schreiben; das Ausgenähte, Gestickte, das Muster, Stickmuster: adi, raksti, tautu meita, ... man būs tavs rakstījums! BW.7156 var.; rakstîtãjs, wer schreibt; wer ausnäht, stickt: dziedu dziesmu, kādu māku, neb[a] es dziesmu rakstītāja BW. 992. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. adi cimdus, adītāja, raksti cimdus, rakstītāja! vedīs tautas adītāju, rakstītāju kunga dē̦ls 7207. Wohl von raksts II abgeleitet.

Avots: ME III, 473, 474

renêt, -ẽju, eine Rinne machen U., Spr.; "= krapêt" Wessen. kuo tu renē tuo malku! sagt man zu einem, der nicht recht zu spalten versteht Alt-Autz; renêt (mit Furchen versehen) laukus Gr.-Würzau.

Avots: ME III, 511

saakmeņuôt, intr., versteinern, zu Stein werden: milzīgs saakmeņuojis rāpulis Konv. ² 2683.

Avots: ME III, 589

sabêdzinât, tr., fliehen, flüchten lassen, verstecken (von vielen Objekten): sabēdzināt visus vienā istabā.

Avots: ME III, 593

saģist(iês): maz gan tu vēl saģiedi (verstehst) nuo zemes darbiem Saikava. tik nūle saģidies, ka māsē̦ns ar jāprasa uz bērēm ebenda.

Avots: EH XVI, 412

sagre̦muôt, tr.,

1) zerkauen, wiederküuen, verdauen:
sagre̦muot tuo gan nesagre̦muošu Kundziņš Kronw. 47. guovis . . . apgulās uz sagre̦muošanu Vēr. II, 1290;

2) fig., verstehen, aufnehmen, verdauen:
vai tad visu, kuo lasa, var sagre̦muot! vai tu sprediķi varēji sagre̦muot? Dond.

Avots: ME II, 629

sajaudât, verstehen: nevarēja sajaudāt, kuo darīt Jürg., Siuxt.

Avots: ME II, 639

sajẽgt, intr., tr., verstehen, begreifen: viņa ne jēgt nesajēdza, kādās briesmās atruodas. ja kas dzirdēja, ne˙nieka nesajēdza MWM. VI, 402. es nesajē̦dzu, kâ tādas lietas vienai dzimtai var uzbrukt Vēr. I, 1074. Refl. -tiês , = atjēgties , sich besinnen : ja valdnieks sajē̦gtuos kre̦klu ugunī iesviest LP . III , 77 . - Subst . sajē̦gums , der Begriff , die Vorstellung : cik savādi sajē̦gumi tev par cilvē̦ku vērtību ! Ar.

Avots: ME II, 640, 641

samādât (?), verstehen, imstande sein.

Avots: ME II, 682

samanît Spr., tr., intr.,

1) bemerken, verstehen, einsehen
U., wahrnehmen: samanīja, ka tē̦vs gribēja Dāvidu nuokaut I Sam. 20, 33. klāte̦suošie nesamanīja, kuo viņam atbildēt De̦glavs Rīga II, 1, 13. viņš it labi pats tuo samanīja un atzina RA. pie luoga, cik varēja samanīt, stāvēja tumšs tē̦ls R. Sk. II, 236. sāku samanīt vainu Jaunie mērn. laiki IV, 109. nevarēja nuo tā (sacītāja) ne˙kā samanīt Zaravič;

2) = saredzêt: tikkuo viņu varēja tālumā samanīt. Refl. -tiês,

1) aufmerken:
samanies! kuoks kritīs! Salis. samanies (Var.: sapruoties), dē̦lu māte, kad es nāku istabā! BW. 23375 var.;

2) sich fühlen:
Laķis samanījās kâ atjaunuots Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 28;

3) begreifen, gewahr werden;
samanījās, ka nu ir slikti Golg:

Avots: ME II, 680

samuost,

1) auch refl. -tiês, aufwachen
(von mehrern Subjekten): visi jau samuoduši (Siuxt), samuodušies Salis;

2) verstehen
Saikava.

Avots: ME II, 691

saņemt,

1): Lāčaugainis saņēma sausas dusmas Pas. VIII, 441;

2): ar vē̦de̦ru kaiti saņe̦mts (ergriffen, erkrankt)
Latv. vēst. instit. žurn. III, 107 (v. J. 1782); 4): empfangen Getzel (s. IMM. 1934 I, 425 und 430); vietniece saņēma ļaunā (nahm übel) un palika pikta A. Upītis Sm. lapa 179; labam s., guten Gebrauch davon machen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Gebrauch"); ‡

7) vernehmen, verstehen:
es nesaņēmu, kuo tu teici Heidenfeld. nuo šās bāršanās viņš nevar ne˙kuo s., juo tur˙pat ... ce̦p un vāra ..., nuo kam ... izceļas ... truoksnis Pas. V, 126 (aus Lubn.). Refl. -tiês,

1): saņēmuos dūšu un padarīju Siuxt;

3): atāls bij bailīgi saņēmies Ramkau. sakņu dārzs arī saņēmies Anna Dzilna 41. s. miesā, dick werden, zunehmen
Diet.

Avots: EH XVI, 434

saprast, tr., intr., verstehen, begreifen: valuodu, runu; cilvē̦ku. Sprw.: sapruot gan, bet nevar atbildēt RKr. VI, 708. kâ lai jūs sapruotu? Turg. Muižn. per. 151. te nav ne˙kā kuo nesaprast (nichts Unverständliches) LP. IV, 7. zvēla pa galvu tâ, lai sapruot V, 390. - Part. saprùotams, verständlich: sapruotama valuoda. Refl. -tiês,

1) verstehen, begreifen; eine Gelegenheit wahrnehmen, benutzen:
sapruoties (Var.: sapruot mani), neprašiņa, ka es tevis negribēju! BW. 1030;

2) einander verstehen:
lai mācītājs ar ļaudīm varē̦tu saprasties Kundziņš, Ve̦cais Stenders 36. Subst. saprašana,

a) das Verstehen;

b) der Verstand:
dieviņš duos saprašanu! RKr. VIII, 30. ar saprašanu var dabūt naudu, bet ne ar naudu saprašanu JK. II, 509; saprašanâs,

a) das Verstehen;

b) das gegenseitige Verstehen, das Einverständnis;
sapratẽjs, wer (eine Sache) versteht, begreift: muižnieks bij sapratējs, nuopietns zemkuopis Krišs Laksts 87.

Avots: ME II, 707

sarunât,

2): vai māk s. ar viņām? Frauenb.; ‡

4) beratschlagen
Lng. (unter runāt); ‡

5) friedlich (einträchtig) mit jem. sprechen, sich vertragen:
tās citas nevar s. ar viņu Frauenb. Refl. -tiês, ‡

3) sich verzanken
Kand.: vīra māte ar ve̦de̦klu sasarunāja jau pirmajā nedeļā Warkl.; ‡

4) sprechend einander verstehen
Kaltenbr.

Avots: EH XVI, 444

satieptiês, längere Zeit trotzen, sich versteifen: viņas tur labu brīsniņu satiepās LP. VII, 999. zirgs satiepies un negrib brist pāri upītei Dunika.

Avots: ME III, 764

savaibît, verzerren V.: s. seju. Refl. -tiês, sein Gesicht verstellen, verziehen: savaibījās tâ neveikli, lai slē̦ptu prieku Stari I, 260.

Avots: ME III, 779

saviêbt, (das Gesicht) verziehen, verzerren; die Lippen verziehen Spr., Wid.: ve̦lns saviebis ģīmi LP. III, 81. tas saviebj savu seju pēc juoku Pētera vaibstiem Stari I, 376. kungs saviebj pieri krunkās JR. IV, 195. Refl. -tiês, auch saviêptiês ² Līn., (mit iẽ) Dunika, sich verziehen; das Gesicht verziehen, verzerren (Spr.), verstellen (Neik. n. U.); (wegen erfahrenen Unfalls, unangenehmer Schmerzen) ein verdriessliches Gesicht haben U.: "viņš saviepās (saviebās)", saka par tādu, kas kaut kuo skābu vai nepatīkamu mutē ieņe̦muot save̦lk ģīmi Līn. bē̦rns... saviebās, gatavs raudāt Vēr. I, 1504. viņš... saīdzis saviebās II, 142. vaigi tādi saviebušies Seifert Chrest. III, 2, 262.

Avots: ME III, 790

sazinât, tr., intr., wissen Wid.; erfahren, erkennen: dievs, zaldāta nedarbus sazinājis, viņu atlaiž nuo dienasta Pas. IV, 30 (aus Gramsden). apakļam, mans pūriņš...! uz celiņa sazināju slinku maizes arājiņu (erfuhr, erkannte ich, dass der Freier faul ist) BW. 21869. bē̦rna tē̦vs, kad sazināts, un bē̦rna māte bijuši spiesti baznzcā ierasties JK. III, 4. kas tev duos šuos sazināt! MWM. X, 335. jupis sazin (weiss der Teufel), kādas grāmatas Vēr. I, 1245. sazini dievs (das mag Gott wissen), kur tāds pasaulē blandījies LP. V, 216. sazini nu! od. ej nu sazini! wer soll das wissen, weiss der Teufel: Sprw. sazini nu Mūŗamuižas ļaudis, - cits kruogā, cits baznīcā! ej nu sazini, kas žīdam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, kur tavas māsas LP. V, 325. bāršanās tā nebij. jā, bet kas tad: ej nu sazini! Vēr. I, 145 f. - Refl. -tiês, sich verstehn, im Einverständnis sein U.: burvji sazinās ar ve̦lniem LP. VII, 705.

Avots: ME III, 796

silkss, -s u. a.,

1) silkss, -s Meselau (mit ìl ² ), Wessen, Selb., Laud., silkse, silˆksis ² Dond., Dunika, Kalleten, Kurs., Lin., Wohlf., silksis Lasd., Saikava, silˆksnis Lis., sìlksnis Neuenb., silˆksnis ² Ruj., Salis, Zögenhof, Karls., Deg., Kalleten, silksnis U., Bielenstein Holzb. 562; Etn. II, 123, Kegeln, Ronneb., silksne Spr., sìlksts ² , -s Kl., U., Bielenstein Holzb. 562, Plur. silksis U., silkstis U., Bielenstein Holzb. 562, silksnes U., Bielenstein 1. c., die weiche Unterlage (der Halsring) des Kummets:
nuo saku silkses lrda laukā salmi Jauns. III, 279. tu nemāki silksi (Var.: silkšus, silksni, silkšņu) pīt (Var.: šūt) BW. 22621. nuomauci tam zirgam tuo silksni! LP. VI, 44. nu sauc (bei der Versteierung) aŗamu silˆksi ² [nom. s. silksis] ar rīkiem un sānsaitēm Janš. Bandavā I, 12;

2) silksnis (Sing.), die Kummethölzer
Ekau;

3) sìlksis ² Birži, sìlksts ² , -s Mar. n. RKr. XVII, 132, Plur. silkši Oppek. n. U., = ilks(i)s, die Femerstange(n);

4) silksis, der Faulpelz
Lasd.;

5) silkšu (zu silkss

1) duoņi, die Seebinse (scirpus lacustris
L.) RKr. II, 78. In der Bed. 1 (worauf Bed. 2 beruht) etwa zu li. šilkė "eine auf Wiesen wachsende spargelariige Pflanze"? In der Bed. 3, wenn diese nicht etwa aus dem Reimwort ilkss übernommen ist, etwa zu gr. έ'λχω "ziehe" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 507)? Zur Bed. 4 vgl. arm. hełg "langsam, träge" (bei Walde 1. c.).

Avots: ME III, 839

I skārst St., U., (mit ā`r ) C., skāršu, skārtu, auch skārt U., einsehen, verstehen, begreifen: varēja skārst, ka policists nav vēl izšķīriēs Ezeriņš Leijerk. II, 164. tuo nuo šīm gludajām sejām nevar skārst MWM. XI, 85. Vgl. atskārst.

Avots: ME III, 880, 881

I skaût PS., C., Warkl., Selsau, Smilten, Serbigal, skaût ² Naud., Siuxt, Wirginalen, Neuhausen, Mesoten, Karls., Praes. skauju od. skaunu, Praet. skāvu od. skavu, tr., umarmen L., U.; fest (her)umlegen : kur reiz mījā mani skava Rainis. nuo ple̦ciem tas . . . paltraku rauj un zē̦nam ap ...luocekļiem skauj JR. IV, 119. Refl. -tiês, einander umarmen; sich fest an od. um jem. od. etwas schliessen, drücken: tâ trīcēja puiša ruoka ap meitām skaunuoties BW. 12970. ar zemi debess skaujas R. Sk. II, 33. viņa skāvās ap kaklu Saul. I, 10. ap baltuo pieri skaujas tumšie māti JR. V, 95. mežu luoks ap ...leju skāvās Apsk. v. J. 1903, S. 238. Zu ai. skāuti od. skunāti "bedeckt", gr. σχύλος "(Nuss)schale, Tierhaut", lat. obscūrus "dunkel", and. scio "Decke, bedeckter Himmel", ana. skaunn "Schild", skio`l "Versteck", ahd. scūr "Wetterdach" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 546 ff., Zupitza Germ. Gutt. 153, Boisacq Dict. 882.

Avots: ME III, 877

šķist, šķìetu, šķitu, pers. und unpers., refl. šķistiês, meinen U., achten Manz. Lettus, vermuten V.; scheinen: dziedi skaņi, maza meita,... lai šķiet tautas lielu meitu! BW. 556. tautu meita kalnā kāpa gavilēt: šķita... bāleliņus... klausāmies 484, 1. kruoga meita cisas taisa, šķita mani še guļuot 13250, 23. šķiet dieviņš nere̦dzuot, kuo man dara ļauni ļaudis 9130. šķitu (Var.: šķituos) nieka nepruotuot svešu ļaužu istabā 25814, 2. es šķitu lietiņu laukā līstam RKr. sviež pār upi balt[u] akmini, šķiet man siera gabaliņš BW. 33089, 18. jaukumu, kādu līdz šim bija duomājis un šķitis ap šuo meiteni Janš. Bandavā I, 44. ķēniņiene neliekas ne˙kuo šķietam LP. VI, 1015. nāc nāves nuoslē̦pumu šķist! Poruk V, 69. tuo var gan šķist St., das kann man wohl erachten. man šķiet(as), mich dünkt, mir kommt es vor, ich vermute. nešķietiet pie sevim sacīt (denket nicht, dass ihr bei euch wollt sagen)! Glück Matth. 3, 9. Jē̦kabs šķietas, ka zvē̦rs Jāze̦pu sapluosījis I Mos. 37. tas šķitās, ka man bij viņam vēstnešu algu duot II Sam. 4,10. Jelus šķietas viņu piedzē̦rušu e̦sam I Sam. 1. es šķituos nuogrimusi (Var.: es duomāju, ka es grimtu) apakš ļaužu valuodām BW. 8310, 2 var. nešķituos uzauguse tādam būt ļaudaviņa 25960, 1. māte... šķitās pili bavējuot BW. piel. ² 3336. būšuot šķitusēs re̦dzam tuo, kuo pate vēlējusēs Janš. Bandavā I, 232. es šķituos, brūnuos svārkus nebūs vilkt šuodieniņ BW. 1311, 3. es šķituos jauna būt 1249, 1. le̦pni jāja tautu dēls, šķietas muižu pakaļā 14440. tē̦vs... meitiņu padzirnē audzināja, lai galviņa pieputēja, šķietas tautu malējiņa 7949 var. viss, kas... nezināms, šķietas arī jauks Janš. Mežv. ļ. I, 29. šķietas, ka es būtu atkal pusaugu skuķe Bandavā II, 218. darīt, kâ pašiem pa prātam... šķietas Lapsa - Kūm. 144. - Part. šķìetams, scheinbar: patiesas vai šķietamas līdzības Pūrs I, 81. nerauguoties uz šķietamiem izņē̦mumiem A. v. J. 1899, No 7, S. 69. aiz šī vienaldzības un šķietamās aizmiršanas vairuoga Vēr. II, 59. - Subst. šķitums, der Schein; die Vermutung V.; das Votum V.: glezniecība muodina ķermeniskas priekšmetības optisku šķitumu MWM. v. J. 1898, S. 825. kas viņa šķitumam duod īste̦nuo svaru Vēr. II, 928. Zu skàitît, skaits; daneben ohne s- slav. čisti (prs.) čьtǫ "halten für, schätzen, zählen, lesen", čьstь "Ehre", ai. cētati "(be)achtet, merkt, denkt, erkennt, versteht", kēta-ḥ "Gedanke, Hoffnung", av. čisti- "Einsicht" u. a., s. Zubatý AfslPh. XVI, 388 Berneker Wrtb. 1, 174 f., Trautmann Wrtb. 135.

Avots: ME IV, 47

skuolîgs, sich auf skuolas, Schalkheit verstehend Bergm. n. U.

Avots: ME III, 909

skrube̦ns: s. cilvē̦ks Kal., ein Mensch, der mit Wenigem auszukommen versteht.

Avots: EH II, 512

slêpeklis ² Bauske, das Versteck Celm.

Avots: ME III, 928

slēpenis, das Versteck: glūnēja iz kupluo lapu slēpeņa Kaln. Uozuolk. m. 132.

Avots: ME III, 929

I slepêt, -u, -ẽju, verbergen, verheimlichen L., St., U. Refl. -tiês, sich verstecken St. Zu slèpt.

Avots: ME III, 926

slêpinât ² Lieven-Bersen, Ruj., (mit è ²⁾ Warkl., verstecken: sl˙zagtas mantas. Refl. -tiês, sich verborgen halten: sl. visu dienu Warkl.

Avots: ME III, 929

slêpiņi ² (nom. pl.) N.-Bartau, das Versteckspiel Dr.

Avots: ME III, 929

slēpjus, Adv., versteckt, im Verbotgenen, heimlich: viņš slēpjus grūti nuopūtās Jaun. mežk. 8.

Avots: ME III, 929

slēpnis, das Versteck Celm.

Avots: ME III, 929

‡ slēpša, comm., jem., der sich versteckt hält: slēpšas pieplaka pašai zemei A. Upītis Laikmetu griežos II, 32. tāds intrigants un s. Ģertr. 369.

Avots: EH II, 525

slēpstîtiês, sich verstecken Spr.

Avots: ME III, 930

slèpt (li. slė˜pti "verbergen"), slèpju od. slepju (Mar. n. RKr. XVII, 120, Lis., Golg., Adl.), slèpu,

1) tr., verbergen, verheimlichen, hehlen
U.: slēp, māmiņa, manu kaunu! BW. 14369, 7. grib tas tavu guodu slēpt 12416. slepjam, slepjam brālīša pē̦das! 27735 var. slēp slē̦pdams, tak reiz gaismā nāks! Birk. Sakāmv. 98;

2) intr., heimlich, im Verborgenen gehen:
kur tad tu slēpsi? vai uz kaimiņiem? Mar. Refl. -tiês, sich verstecken, verbergen: slēpies (Var.: slepies), māsiņa, dzīparu klētī! BW. 16836, 1. slēpties vairs nelīdz LP. VII, 482. - Subst. slèpšana, das Verbergen, Verheimlichen, Hehlen; slèpšanâs, das Sichverbergen; slè̦pums,

1) das einmalige Verbergen, Hehlen;

2) das Geheimnis:
drīz svē̦tais slē̦pums rādīsies Vēr. I, 744; slèpẽjs, wer verbirgt, verheimlicht, ein Hehler; slèpẽjiês, wer sich verbirgt. Zu sle̦pe̦ns und slapstît; dies slep- vielleicht aus slet- (in li. slatyti "sich ducken vor") und klep- (in gr. χλέπτειν "stehlen" u. a.) kontaminiert.

Avots: ME III, 930

slèptne,* das Versteck, der Schlupfwinkel : kaķi dienu uzturas savās slēptnēs Konv. ^l 783. has tikai iz druošas slēptnes me̦t savus šautrus MWM. v. J. 1896, S. 737.

Avots: ME III, 930

slē̦ptuve, das Versteck, der Schlupfwinkel, Hinterhalt Fest.: puisis izlīdis nuo slē̦ptuves LP. VII, 322. zagļiem ir savas zināmas slê̦ptuves ^2, kur zagtu mantu nuoglabā Sassm. n. RKr. XVII, 53.

Avots: ME III, 930

šļurba,

1) "?": mūs šī dulumā visus samīt šļurbu šļurbās Dünsb. Par. 12;

2) "wer sich nicht zu benehmen versteht; ein Unsauberer; ein Säufer"
(mit ur̃) Bauske;

3) "liela rīkuošanās (piem, kāzās, kuļamā laikā)"
Schibbenhof (mit ur̂ ² ).

Avots: ME IV, 76