Paplašinātā meklēšana

[cilvulis Elger 497, = cĩrulis, die Lerche.]

Avots: ME I, 383

‡ čivulis "= čivulītis" PV.; "kas čivina (putns, bē̦rns)" PV.

Avots: EH I, 291

čivulītis,

1) [" jem. mit einer feinen Stimme"
Ekau: čivi, čivi čivulītis Stari II, 179;

2) "der Liebling"
Ekau; in Ruj., Schujen, AP., Posendorf, Kand., Neuenb. u. a. sei č. ein Vogel, der čivina].

Avots: ME I, 415

‡ glē̦vulĩba, = gļē̦vulĩba: glē̦vulību viņš ne˙kad nav varējis ieredzêt Janš. Dzimtene IV, 156.

Avots: EH I, 393

gļē̦vulĩba, die schlaffheit, Nachlässigkeit, Weichlichkeit, Verweichlichung: ciest par čangaliešu gļē̦vulību Kaudz. M. gļē̦vulības laikme̦tā A.

Avots: ME I, 632

gļē̦vulîgs, schlaff, weichlich, enegrielos: padevās le̦pnai, laiskai, gļē̦vulīgai dzīvei Pav. gļē̦velīgas acis, trübe, matte Augen Golg.

Avots: ME I, 632

glē̦vulis, gļē̦vulis, der Schwächling, Zärtling, Weichling: ak tavu glē̦vuli! zirgu ierauguot vien jau nuoģībst LP. I, 171.

Avots: ME I, 626

ķavulêt, kläffen, s. ķavulis.

Avots: ME II, 358

kavulis [Bers.], kāvulis, der Raufbold: puiši ievēlēja vis+bīstamākuo kāvuli un stiprenieku par priekšnieku Etn., A. XVII, 286.

Avots: ME II, 182

kāvulis, s. kavulis.

Avots: ME II, 206

ķavulis, der Kläffer: kuo nu, ķavuli, ķavulē, vai tu manis nepazīsti? Etn. II, 113. Vgl. ķava.

Avots: ME II, 358

kavulītis " ?": znuotiņ, manu kavutīti (Var.: ķe̦lavaini) BW. 26024 var.

Avots: ME II, 182

ķe̦r̂vulaîns: "Aps." ME. II, 370 zu streiehen.

Avots: EH I, 697

ķivulaîns, ķivuļaîns, voller Larven, Maden: labāk dzēru purviņā ķivulainu (Var.: ķivuļainu, kivaruotu, ķikuraînu) ūdent˙iņu BW. 24328.

Avots: ME II, 387

I ķivulis, [= ķikurs?]: dzēra... purva ūdentiņu ar visiem ķivuļiem BW. V, S. 458, № 841, 2. Vgl. li. kivỹnas "Infusorientierchen im Wasser".

Avots: ME II, 387

II ķivulis: der Hänfling Lng.

Avots: EH I, 705

II ķivulis, ķīvulis Natur. XXXVII, 69, der Zeisig (fringilla spinus) Elv., L., RKr. VIII, 90; der Stieglitz (fringilla carduelis) U.

Avots: ME II, 387

ķīvulis, s. ķivulis II.

Avots: ME II, 390

‡ kravulêt, Wache stehen Kalnemois, Mahlup. WohI aus r. караулить umgebildet.

Avots: EH I, 644

[krēvelis "?": ak tu puiša krēvelīti (Var.: knēvelīti)! BW. 9325, 1 var. - Vgl. grēvelītis.]

Avots: ME II, 277

nùovāvuluôt,

1) [nùovãvuļuôt, eine Zeitlang aus Langeweile schreien, schwatzen
(auch Warkl., Vank.), lallen; laut und undeutlich sprechen Welonen, Kārsava, Jürg.]: tâ kalpi nuovāvuluoja Dok. A. (gans tālumā kuo nuovāvuļuoja. bet nevarējām ne˙kuo saprast Jürg. piedzē̦rušais nuovāvuļuoja cauru nakti Golg.;

2) nùovāvuļuôt "nuobrēcināt, nuoraudināt" Kursiten;

3) nùovāvuļuôt "nuogausties" N.-Peb.]

Avots: ME II, 884

[nùovulkšêt "unklar, undeutlich aussprechen" Dricē̦ni.]

Avots: ME II, 889

‡ pāvulêt "?": pīvulēju, pāvulēju, tē̦va zirgus ganīdams BW. 30189.

Avots: EH XIII, 217

pĩvulis Walk, pîuls Smilten n. U., kuņ(iņ)a 3b Erlaa; auf d. Violchen beruhend.

Avots: ME III, 236

pi(v)uls, ein junges Gänschen PS. (ohne das -v-, aber zweisilbig), Wolmarshof.

Avots: ME III, 229

prīvuliņa Aahof "maizes suliņa". Vgl. privuliņš.

Avots: ME III, 391

privuliņš Brucken n. Etn. I, 20, = biguze, eine Art Brotsuppe. - Vgl. prīvuliņa.

Avots: ME III, 391

rìvulis ² Neu-Laitzen, = rijuolis (vgl. estn. rīol dass.).

Avots: ME III, 541

savulaĩk, je: savulaĩk es neiešu (nie werde ich gehen) aiz e̦ze̦ra sievu ņemt VL. aus Ahs.

Avots: ME III, 793

sīvulis,

1) sīvuls, der Branntwein Dr.;

2) ein Barscher, Strenger: sīvulīti, ātrulīti, kam tu mani bildināji? tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020.

Avots: ME III, 856

svulˆstiķis Druw., = svelstiķis: pīpes kātam svulstiķis aizsviedrojis Druw. n. RKr. XVII, 80.

Avots: ME III, 1167

tē̦vulītis, tē̦vuliņš, das Väterchen: tēvin manu tē̦vulīti (tē̦vuliņu BW. 27672, 1)! BW

Avots: ME IV, 178

varvulis, ein Murmelnder, undeutlich, verworren Sprechender U., Wessen, (auch: wer schnell spricht, mit ar̂ ) Selburg, ein verworren sprechendes Kind (mit ar̂ ) Warkl., Wessen.

Avots: ME IV, 481

‡ vavulât Tdz. 55124, 1, vavulêt 55462, ein Schallverbum.

Avots: EH II, 760

I vāvulis Sessw., Wessen, (mit à ² ) Gr. - Buschh., Lubn., Meiran, vāvuls Celm., einer, der (unaufhörlich Gr. - Buschh., laut Sessw.) leeres Zeug schwätzt; vàvulis ² Golg. "skaļš runātājs (runā "platu muti"); vāvulis Bers., Kurs., vāvuls Grosdohn n. Etn. I, 59, ein Schreihals Aps.: kuš bē̦rni! kuo vāvuļuojat kâ vāvuļi? Plm. n. RKr. XVII, 85. vavuls kliedz, vavuls brē̦c RKr. VII, Rätsel 142 (vom Kind). Falls aus *vāvelis umgebildet, wohl mit Reduplikation zur Wurzel von valuoda II; vgl. auch varvulis.

Avots: ME IV, 512, 513

II vãvulis N. - Peb., = vīvaļa, der Laufstock beim Gamwinden. Woht zur gleichen Wurzel wie vāvulis I, denn der Laufstock gibt beim Winden gewisse Töne von sich.

Avots: ME IV, 513

ve̦r̂vulis Nerft "ein Mensch oder Tier von kleinem Wuchs".

Avots: ME IV, 543

virvulis, ein Schwätzer (?): kuo nu klausies . . . skruodera virvulī ar visu savu blēņuošanuos! Kaudz. Izjurieši 233. Zu virva I.

Avots: ME IV, 619

vīvules, s. vīvele

II.

Avots: ME IV, 649

vīvuliņa Beiname der Biene im VL.: bitīte vīvuliņa BW. 30247.

Avots: ME IV, 649

vĩvulis, vīvuliņš, vīvuls. s. vīvaļa

I.

Avots: ME IV, 649

vivulītis, Epitheton der Lerche im VL.: cīrulīti, vivulīti BW. 2611 var.

Avots: ME IV, 630

vul! Interjektion, damit Tauben gerufen werden Ulanowska Łotysze 13.

Avots: ME IV, 676

vulins Mērdzine, eine Dreschrolle, eine Feldrolte, -walze.

Avots: ME IV, 676

vulks: auch in Manzels Phraseol. lett.; s. auch den Nachweis IMM. 1938 I, 560.

Avots: EH II, 799

vulks Für. I, = vilks. Wohl nebst ulks aus aruss. вълкъ dass.

Avots: ME IV, 676

vulˆkšêt Warkh., -u, -ẽju, unverständlich sprechen, lallen: mazs bē̦rns, kad sāk runāt, vulkš Dricē̦ni.

Avots: ME IV, 676

vulška Gr.-Buschh., comm., einer, der grob, schamlos spricht: un tu klausies tādā vulškā! Gr: Buschh.

Avots: ME IV, 676

vulšķêt,

1): Unsinn reden
(mit ulˆ) Oknist.

Avots: EH II, 799

vulšķêt, -u, -ẽju,

1) grob, schamlos sprechen
(mit ulˆ ) Gr.-Buschh.;

2) Unnötiges, zu Verheimlichendes, Geheimnisse ausplaudern
Wessen.

Avots: ME IV, 676

vur̂vulêt, ‡

2) "?": ūdens vurvulēja pa visiem grāvjiem A. Saulietis Kâ viņumātes gudri dzīvoja; ‡

3) "?": tālumā dzird rubeņu vurvulēšanu Latvis, № 3496.

Avots: EH II, 799

vur̂vulêt Lubn., Meiran, Saikava, vur̂uļuôt Gr.-Buschh., schnell und undeutlich sprechen.

Avots: ME IV, 677

I vur̂vulis Mar. n. RKr. XV, 144, eine kleine Schiesswaffe; ein Revolver (wohl hieraus entstellt).

Avots: ME IV, 677

II vurvulis Gr.Buschh., Kokn., Lubn., Meiran, Saikava, Wessen, einer, der (schnell und) undeutlich spricht.

Avots: ME IV, 677

vurvulītis "?": cīrulīti, vurvulīti! BW. 2611, 1.

Avots: ME IV, 677

ķe̦r̂vulaîns Aps., Smilt., Sessw., = ķe̦rve̦laîns.

Avots: ME II, 370

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. ² 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. ¹ 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

aklenĩte, Aquilegia vulgaris, Akelei, Doblen RKr. III, 69, wohl das aus dem lat. aquilegia entlehnte deutsche Akelei, volksetymologisch an akls angeschlossen.

Avots: ME I, 62

ālata, Äsche (Thymallus vulgaris). [Vielleicht zu āļa oder ālêties: nach Brehm stehe die Äsche stundenlang auf einer und derselben Stelle, oft so ruhig und fest, dass man sie mit den Händen aus dem Wasser nehmen könne; anderseits springe sie zuweilen fusshoch über den Wasserspiegel empor.]

Avots: ME I, 237

apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. ^8, S. 487 hält.]

Avots: ME I, 90

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87

‡ apziņģêt, besingen (vulgar).

Avots: EH I, 128

‡ atde̦sât (vulgär) Trik., herkommen.

Avots: EH I, 139

atļubenis, ein Schimpfwort, das mit gļē̦vulis gleichbedeutend sei.

Avots: ME I, 175

ãtrulis, sīvulīti, ātrulīti, kam tu mani bildināji BW. 15020.

Avots: ME I, 245

‡ II atšķìebt ² Oknist, wegschenken (vulgär).

Avots: EH I, 174

atvirzît Smilt., atvirzt, tr.,

1) losbinden, lösen:
nu atvirza tīklu lē̦ni juo lē̦ni, lai nesajūk mudžeklī LP. V, 365;

2) her-, wegrücken, entfernen, divergieren:
ieliektās lē̦cas atvirza starus Konv. ² 442. lai atvirzītu kļūmīguo krizi Vēr. II, 50; in dieser Bedeutung auch atvirzinât. Refl. -tiês, sich abwenden, sich entfernen, sich zurückziehen: meitene atviržas nuost LP. V, 340. Pāvuls atvirzījās uz gultas pusi Kaudz. M. Anniņas balss atvirzās nuo ve̦cās mātes balss dažuos paņēmienuos.

Avots: ME I, 211

avele, s. avielis. [avelis, ein Nistkästchen: strazdu avelīši Jauns.; zu aũlis 1. In sauken dafür āvulis, wo die Dehnung des a- wohl ein Lituanismus ist.]

Avots: ME I, 232

baluôdis (li. balañdis), die Taube, in Wenden u. Wolm.: die wilde Taube, dūja dagegen die Haustaube (in Kurl. mājbaluôdis); lauku, meža baluodis, Feld-, Wald-, Holztaube (Columba oenas RKr. VIII, 94; lauku b. auch Ringeltaube (Columba palumbus L.) Nat. XXXIII, 154. Das Deminutiv ein beliebtes Liebkosungswort: nu, kā tev iet, baluodīt Vēr. II, 1354. baluoži dūduo, pūš, ūbuo, die Tauben girren Etn. II, 51. duomāju izaudzināt baluodi, izaudzināju kraukli Sprw. baluožu mēnesis, der März Glück, Etn. I, 49; baluožu rācenis, grosse Fetthenne (Sedum vulgare) RKr. II, 78. Es kommt auch das Fem. baluode (li. balandė Lesk. Nom. 589) vor: es pati baluode zariņa galā BW. 2083. dāmas baltās drēbēs kā baluodītes parādās Lautb. [Dass auch das Kurische eine ähnliche Form gehabt hat, zetgt das daraus entlehnte liv. palāndøks. Dies baltische Wort gehört wohl am ehesten nebst le. baluoda "Melde" zu le. balts und bāls (s. dies), vgl. Bugge KZ. XXXII, 1, Liddèn Stud. 76 f., Persson Beitr. 586 und 936, Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, S. 799 f., Meilett Et. 322 und Schönberg KZ. XX, 447; nach Bugge 1. C. und F. Müller BB. I, 163 gehört hierher auch osset. bälo`n "Taube".]

Kļūdu labojums:
BW. 2083 = BWp. 2083

Avots: ME I,

biķerīši, biķeŗu puķe, Akelei (aquilegia vulgaris) RKr. II, 66.

Avots: ME I, 295

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

bīvuotes (für vībuotnes), Beifuss artemisia vulgaris) Mag. IV, 2, 89.

Avots: ME I, 305

‡ briêžâb[uo]liņš ² Popen, anmyuis vulneraria.

Avots: EH I, 244

brũngalˆvīši, prunella vulgaris Birsmn.

Avots: ME I, 341

bul˜durjānis,

1): auch Grenzhof;

2): auch AP., Siuxt, (mit ùl und à ² ) Zvirgzdine; ‡

3) aquilegia vulgaris L. Oknist (mit ùla und à ² ).

Avots: EH I, 251

ceriņi, die Flieder (syringa vulgaris): ceriņu krūms, ziedi; auch ceriene RKr. II, 79. [Aus d. Zerehne umgebildet.]

Avots: ME I, 375

cḕrme, [ccêrmis ² Salis], cê̦rms ² [Dond.], der Spulwurm; cērmju zāles,

1) der Rainfarn (tanacetum vulgare)
RKr. II, 79;

2) jedes die Spulwürmer abführende Mittel.
[Zu cirmis li. kermanaĩ "Bienenlarven", kirmis "Wurm", sloven. čr̂m "Fingerwurm", ai. kṛmi - ḥ "Wurm, Made" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 169, Trautmann Wrtb. 134, Fick Wrtb. I ^4, 30 und Petersson Stud. zu Fortunatovs Regel 34.]

Avots: ME I, 378

če̦rvuļains, [če̦rvulains Erlaa, Druw., Lasd., Adsel, Pabbasch, Widdrisch, = čer̂veļains 1 Morizberg, Roop, Schujen, Wenden, AP., Mar., Kokn., Posendorf, Fehteln, Ruj.]: če̦rvuļainas be̦kas (anderswo ķēvju pupi genannt); [če̦rvuļaina miza Sessw., Schwaneb., Bers.; če̦r̂vulains Peb., schief und krumm gewachsen].

Avots: ME I, 410

ciglis [wohl dem scheinbaren Demin. ciglīt(i)s aus *stiglīt(i)s (aus d. Deutschen) entnommen], der Stieglitz. Sonst dafür dadzītis, ķivulis.

Avots: ME I, 379

čīguotne, grosse Fetthenne (sedum vulgare) RKr. II, 78.

Avots: ME I, 415

čīkstene,

1) [čìkstene ² Lis., Bers.], grosse Fetthenne (sedum vulgare)
RKr. II, 78;

2) čĩkstene, ein essbarer Pilz
Dond. Vgl. cīkstenes.

Avots: ME I, 416

‡ cilātnis,

1) ein Stein, den man leicht heben kann
PV.: akmeņus izmeklējām tādus cilātņus;

2) cilatnis "scheint eine angeschwollene tonsilla oder uvula zu sein" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 270

cĩrulis, [cīrvulis Lng.], cīrvulis Manz., cĩrvels Dond., [gen. s. cīrvēa BW. 24133, 4 var. (aus Sassm.)], die Lerche: cīrulis dzied, ļivina, vīturuo. Sprw.: kur cīrulis mē̦sluo, tur cīrulis pļauj. ce̦kulains od. sūdu cīrulis, Haubenlerche, cīrulītis als Liebkosungswort: vīriņ, manu cīrulīti BW. 9397. [Li. dial. cyrulỹs vielleicht ein Kuronismus (neben echt li. vyturỹs od. vieversỹs; unklar is das Verhältnis zu finn. kirvi "Lerche". Im Übrigen wohl eine Lautnachahmung; vgl˙sloven. čiriti "zirpen", r. чири́кать "zwitschern, zirpen", bulg. чурулига "Haubenlerche".]

Avots: ME I, 391, 392

cìrvis, Demin. [cìrvulis, Druw. auch cirvelis], cirulītis N. - Peb.(li. kir̃vis), das Beil, die Axt. Sprw.: labāk cirvis bez kāta, nekā vīrs bez prāta. bez cirvja ne paegli nenuocirtīsi, bez paduoma ne pirti neizkurināsi. kâ ar cirvi aiz - od. nuocē̦rt, redet grollend, zürnend. kâ ar cirvi pa pieri, wie ein Blitz aus heiterer Höhe. dūmi tādi, smaka tāda, tvans tāds, ka cirvi var pakārt od. pakari vai cirvi, von grossem Rauch, Gestank, dunst gesagt. gaidi, gaidi, kad cirvja kātam lapas plauks! von unerfüllbarer Hoffnung, Erwartung. auksts od. salts, ka cirvīšus me̦t, es ist kalt, es friert, dass die Wände platzen. asins cirvītis, der Schnäpper Brsch. [Weiterhin zu r. dial. червъ "Sichel", ai. carvati "zermalmt", gr. χρμα "Schnitzel" u. a.; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 388, Walde Wrtb. ² 133, Berneker Wrtb. I, 172, Persson Beitr. 786, Güntert Reimw. 21.]

Kļūdu labojums:
aiz"Demin."jāiesprauž (hinter"Demin."ist iezufügen):auch cirvelis

Avots: ME I, 388

čiv! čiva! čivi! schallnachahmende Interj. zur Bezeichnung des Zwitscherns, Gesanges der Vögel: putniņš dzied čiv, čiv. čivi, čivi čivulītis Poruk. Vgl. čava 1.

Avots: ME I, 415

‡ čizna Meiran, tanacetum vulgare.

Avots: EH I, 291

‡ cùkâbuoliņš ² Saikava, brunella vulgaris; trifolium repens.

Avots: EH I, 280

‡ cũkâbuliņš, eine Pflanze AP.; brunella vulgaris Ramkau; baltais c., trifolium repens Ramkau.

Avots: EH I, 280

dābuoliņš (unter dâbuols): ceļa maļas d. BW. 2845. pa zaļas pļavas balti dābuoleņi 33554, 6; aitu d., trifotium agratium L. Oknist; cūku d., brunella vulgaris L. ebenda; puķu d., achillea ptarmica L. ebenda.

Avots: EH I, 311

dâbuols, dâbuls [Warkhof, Kreuzb.], Demin. dābuoliņš, dābuoltiņš, dâbuliņš [Lennew., Nerft, Selb.] BW. 9065, der Klee (trifolium): dzīsim guovis dābuolā BW. 7201. brūnais cūku dābuliņš, brunella vulgaris Buschh., vilnainais d., Ackerklee (trifolium arvense) Buschh. dābuols ist wohl aus einer dem li. dóbilas "Klee" entsprechenden Form durch Kontamination mit âbuols hervorgegangen; ābuols, ābuoliņš hat aber die Bedeutung "Klee" in Anlehnung an eine dem li. dóbilas entsprechende Form, etwa dābils, bezogen.

Avots: ME I, 446

dadzis,

1) die Klette.
asais dadzis, lanzettblättrige Kratzdistel (cirsium lanceolatum) RKr. II, 69; baltais d., Eseldistel (onopordon acanthium); Mār,as d., Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus); meža d., gemeine Eberwurz, Karlsdistel (carlina vulgaris) RKr. III, 69, Konv. ² 681; sīkais d. od. dadzītis, Ockermennig (agrimonia eupatoria) n. U.; sle̦pe̦nais d., lappa Tournef. RKr. III, 75; Vāczemes d., Pestilenzwurz (tussilago petasites) Mag. IV, 2, 89; ze̦mais d., cnicus acaulis Mag. IV, 2, 60, U.; [piena d., sonchus oleraceus Wid.]; piena dadzīši, sonchus arvensis n. Konv. ² 2123. tas (muļķa brālis) bij brāļiem kâ dadzis, war wie ein Dorn (im Auge) LP. IV, 220;

2) dadzis, gew. d. Demin. dadzītis, der Stieglitz, Distelfink (fringilla cardeulis),
[vgl. dazu dadzilis], auch Leinfink; Birkenzeisig (fringilla linaria) RKr. VIII. 90. [Nebst li. dagỹs "Distel, Klette" am ehesten zu gäl. dogha "Klette" und (nach Leskien Abl. 361 u. Nom. 296) zu le. degt "brennen", vgl. li. dagus "горячiй; колкiй"; Hirt Indogermanen 593 erinnert an dak. δοχελα· χαμαίπιτυς Anders (zu gr. ϑήγω "schärfe" u. a.) Fick KZ. XXII, 104 u. Wrtb. I ^4, 462, Walde Wrtb. ² 290, Bugge BB. III, 99, Wiedemann BB. XXVIII, 81 und (zu d. Zacke) Lewy PBrB. XXXII, 148 ⁴ u. KZ. XL, 563 ^1, sowie (zu arm. dag "eindringlich") Scheftelowitz BB. XXVIII, 311.]

Kļūdu labojums:
Ockermennig = Odermennig
III, 75; Vāczemes = III,70; Vāczemes
Birkenzeisig = Birkenzeisig (dadzis)

Avots: ME I, 429

daglĩtis, Demin. von daglis,

1) ein weiss- und schwarzbuntes Schwein
Zalkt. I, 98;

2) Natterzunge (echium vulgare)
RKr. II, 70.

Avots: ME I, 430

dārči, alchemilla vulgaris Konv. ² 3368: [darči St., Löwentatzenkraut].

Avots: ME I, 447

dižbļāvējs Sassm., dižbļāvulis, der Schreihals, der Marktschreier BW.

Avots: ME I, 474

druvaliņa, druvaļiņa, vuli%C5%86a">druvuliņa, [eine Magd für Feldarbeiten]: ej druvā, druvaliņa! kuo pa sē̦tu ruotājies? BW. 3169, 1 [ähnlich 3168 und 27972 - 3].

Avots: ME I, 505

dze̦drulis, der Strenge, Barsche, [Kaltblütige Wid.]: sīvulīti, dze̦drulīti, kam tu mani bildināji BW. 15021.

Avots: ME I, 539

dze̦guze: voc. s. dze̦guziņa BW. 2449 var. (aus Dond.), dat. s. dze̦guzam 30607 var. (aus Serben),

1): kūkāja dz. ābelē BW. 17294;

2): Demin. dze̦guzīte, eine Wiesenblume
Dunika; pinguicula vulgaris Barbern, Pernigel; ‡

4) aklā dz., verächtliche Bezejchnung für einen Menschen:
tāda kâ aklā dz. - ni re̦dz ni! AP.; bada dz., Schimpfname für einen ungenügsamen Menschen od. ein solches Tier AP.

Avots: EH I, 352

dzèlzs, -s. (li. gelžìs). [gew. fem., aber in Lis. masc.], dzèlze, dzelzis,

1) das Eisen:
dzelzs jākaļ, kamē̦r sarkana RKr. VI, 174. dzelža diezgan, tē̦rauda trūkst Tr. III, 333. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Tr. IV, 4. kaļama dzelzs. Schmiedeeisen; kalta dz., Schweisseisen. lieta dz., Flusseisen Konv. ² 683; laužama dz., Brecheisen LP. VII, 1146;

2) etwas aus Eisen Verfertigtes,

a) die Fessel, Kette:
nuo ruokām nuokratīt dzelzi LP. VII, 690;

b) das Stecheisen:
paņem dzelzi, iesim zivis durt Kand.;

c) das Hackeisen:
kāpuostu dzelze. das Hackeisen zum Zerhacken des Kohles. Gewöhnlicher ist jedoch hier der Plur. wegen der Vielheit der eisernen Bestandteile:

a) brālis māsu dzelzēs slēdza BW. 18189. zagli ieslēdza dzelžuos. jumpravu liek dzelzīs LP. VII, 457; c) ar žeberkļiem un kāpuostu dzelžiem zivis durt LP. VI, 207. So auch: saraistījuši visus dzelžus (Gitter)
LP. VI, 217. zirgam jāļiek dzelži, dzelzis, dzelzes (das Gebiss) mutē. Der Plur. ist auch üblich, wenn von Eisenbeschlägen die Rede ist: dzelziem pūru kaldināšu. ich werde mit Eisen (eig. mit Eisenbeschlägen) den pūrs beschlagen BW. 7832. kumeļam.,. dzelžiem (dzelziem, dzelzim, dzelzēm) kājas kaldināju 13296; 13297; 13730. 38; 13883. dzelzēm kaltas kamaniņas 15960. Auch in den genitivischen Verbindungen ist der Pl. sehr geläufig, und zwar dze̦lzu. selten dzelžu: dzelžu (gew.: dze̦lzu) zuobeniņu BW. 13740. dze̦lzu ecēšas Tr. IV, 6. 109. eine Egge mit eisernen Zapfen; dze̦lzu krāsns, eiserner Ofen; dze̦lzu stabs, eiserner Pfosten; dze̦lzu vārdi neben dzelzes v. (auch uguns vārdi). bestimmte Zauberworte U.; tam nesāp. kad kuļ. kam tie dze̦lzu vārdi U. Wo jedoch die Vielheit der Bestandteile nicht betont oder gar ausgeschlossen ist, da ist der Plur. nicht am Platze: dzelzes, dzelža, dzelzs zāle od. dzelzzāle, Schafgarbe (achillea millefolium) Mag. IV, 2, 90, Etn. I, 67, n. RKr. II, 69 [und in Wolm.] Rietgras (carex); in Dobl. n. RKr. III, 70 eichium vulgare;

d) Die Achse der Spule des Spinnrades:
spārna dzelzs griežas ruociņu ādiņās un satur spārnu spuoli un skriemeli A. XI, 83. [Zu apr. gelso und slav. želězo "Eisen"; vgl. Prellwitz BB. XV, 148 f. und Wrtb. ² 501 und Boisacq Dict. 1049.]

Kļūdu labojums:
laužama dz. = laužmā dz.

Avots: ME I, 543, 544

ērglene, aquilegia vulgaris RKr. III, 69.

Avots: ME I, 575

êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,

1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;

2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;

3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;

4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;

5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,

1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;

2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,

1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;

2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14

Avots: ME I, 577

III gāds, rumex acutus Mag. IV, 2, 41. [Gleich li. gõdas, ein gewisses Kraut (Ochsenzunge, Klette, echium vulgare)?]

Avots: ME I, 615

gaiļugriķi, die Winde (convolvulus) RKr. II, 70.

Avots: ME I, 585

gàudîgs [C., gaũdîgs Dond., Salis, Bauske, Dunika], jammernd, heulend, jämmerlich, kläglich: Ķencis sāka kustināt Pāvula sirdi ar gaudīgu balsi Kaudz. M. cik gaudīgi dzimtenes egles man pēdējās ardievas šalc Treum. kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644.

Avots: ME I, 610

gavilêt, - ẽju, gaviļuôt, gavulêt, - ẽju, gavuļuôt, intr.,

1) jodeln, namentlich auf der Hütung, jauchzen:
klausās mans arājiņš, ka es sē̦ri gavilēju BW. 492. jauni puiši upmalē jautras dziesmas gavilē 514. ve̦ci puiši gavilēja uz jaugām meitiņām 889. gaviļuo, tu māsiņ! 244. ik˙vakarus gavulēja 2374. vai nu˙pat tur kāds negavuļuoja? Niedra;

2) vom Gesange der Nachtigal.
- Im VL. kommt das Präs. gavilu st. gavilēju vor: kâ tie gauži negavil BW. p. 711; BW. 537; part. prs. act. gaviluot BW. 29147. [Wohl zu gaura I; s. Walde Wrtb. ² 335 unter gaudeō und Trautmann Wrtb. 81.]

Avots: ME I, 614

guõle, die Kuh Dond.; Demin. guolīte BW. 16403; 16515, 4, guoliņa: mauj guoliņa BW. 432. guoliņai me̦lna mute 12400. Wohl aus * guovuliņa (zu gùovs).

Avots: ME I, 691

griķes, gaiļu griķes, die Winde (convolvulus) RKr. II, 70.

Avots: ME I, 654

griķis Lis., C., Schujen, Jürg., Salis, Selg., Kand.], Buchweizen : spēcīgs kâ griķu biezputra, von jem. gesagt, der sich mit seiner Stärke brüstet, ohne stark zu sein. kazu griķi, Knöterich (polygonum convolvulus und dumetorum) U. ; suņu griķi, (polygonum convolvulus Mag. IV, 2, 43. vēja griķi, polygonum convolvulus RKr. III, 27, Salisb. [griķu vācietis "ein verbaurter Deutscher" St., einem Deutschen vergeblich sich gleich Stellender U.] Nebst oder durch li. grìkai aus poln. gryka [oder aus nd. grick ; vgl. Berneker Wrtb. I, 359 f.].

Kļūdu labojums:
III, 27 = III, 72

Avots: ME I, 654, 655

III grīns, hinfällig, schwach, kränklich Kronw., (="ne dzīvultājs, ne mirējs Peb.) : [vgl. grīnis II].

Avots: ME I, 657

ìežuoguôt, tr., einzäunen, begrenzen, einschränken: pļavu, laukus, sē̦tu. muižas pagalms iežuoguots Liev. ruobežas, kuŗas iežuoguo cilvē̦ka darbību... Rainis. Subst. ìežuoguõjums, dafür iežuogs Vēr. II, 1438, die Einzäunung, Einfriedigung, die Schranke: altāŗā ìežuoguojums MWM. VII, 672. it kâ nuospundê̦ts mutuļuojuošs vulkāns traucas ar varu salauzt savu smaguo iežuoguojumu Asp.

Avots: ME II, 94

ìrši [Arrasch], = virši, das Heidenkraut (erica vulgaris): caur iršiem (Var.: viršiem) upe te̦k, iršu (Var.: viršu) ziedus braucīdama BW. 10772.

Avots: ME I, 710

izbradât, ‡

2) = izstaîgât 3 (vulgär): es tuo mežu e̦smu izbradājis pē̦du pie pē̦das Salis.

Avots: EH I, 435

‡ izdakarêt Frauenb. "beschlafen" (vulgär).

Avots: EH I, 440

izkantêt,

1): "izdabūt" Golg., "izgādāt" N.-Peb., "izkaulêt" Sessw., entlocken, erbitten Frauenb.: dabūju gan nuo viņa i˙pāris latu; ‡

2) beim Fischen die Stricke aufs Bis herausziehen
(aus einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) = iztēst: i. kādu kuoku PV. i. stabu Mar., Sessw.; ‡

4) ausessen
(vulgär): i. visu bļuodu putras Mar.;

5) vertreiben:
i. kādu nuo mājas, nuo vietas Kaltenbr., Mar., Smilten; ‡

6) = izkaût 2 Mar.; ‡

7) besäumen:
i. priekšautu ar sarkanu Smilten u. a.

Avots: EH I, 453

izkûsêt ² [Dunika], izkūsât, izkūsuôt, intr., siedend heraussprudeln, überkochen, überwallen: putra ķēķī izkūsēs Benjamin. vulkānu izkūsējums MWM. VI, 620.

Avots: ME I, 758

‡ izļê̦kâtiês ² Dunika, = izpļāpâties (vulgär).

Avots: EH I, 464

‡ izļurâtiês Frauenb., = izpļāpâties (vulgär).

Avots: EH I, 464

izvem̃t (li. išvėmti), tr., ausspeien, auswerfen: liela zivs izvē̦muse saimnieku ārā LP. IV, 171. ģeķu mutes izvemj ģeķību Spr. Sal. 15, 2. vulkāns sāk izvemt lāvu MWM. X, 17. Subst. izvē̦mums, der Auswurf.

Avots: ME I, 827

[izvir̂dums ,* der Ausbruch, die Eruption (z. B. Vulkans).]

Avots: ME I, 829

‡ jum̃pravlapa Popen, alchemilla vulgaris.

Avots: EH I, 567

II kakale,

1) [kakalis BW. 34867, 1], das männliche Glied
Frauenb., Naud., Illuxt: ve̦ctē̦vs kaktā, kakale ruokā (Rätsel);

2) der Hodensack
St. [Nach Bezzenberger GGA. 1898, 555 zu ksl. кочанъ "membrum virile"; vgl. jedoch dazu Berneker Wrtb. I, 536. Wenn es nicht etwa zu ahd. hegidruosa "Hode", d. dial. hegel "Zuchtstier" gehört, vielleicht entlehnt (in der Bed. "Hodensack" ) aus d. Kachel "Gefäss" (wie duoze "Dose; Vulva" ); vgl. auch d. kacheln "beschlafen". Dagegen nach Būga KSn. I, 19 zu kakaža.]

Avots: ME II, 137

kā`rkulis [li. karkulỹs (gen. kar̃kulio) "хрипота"],

1) das Röcheln
Etn. I, 34; jau kārkulis kaklā, es röchelt schon Wid;

2) Erdkrebs (grillotalpa vulgaris)
Oknist, Sessei.

Avots: ME II, 196

karũsa [PS.], karũse, karũza C., die Karausche (carassius vulgaris). [Nebst li. karúsas und estn. karus aus mnd. karusse.]

Avots: ME II, 165

kàsis [Wolm., C., N. - Peb., PS., Schujen, Arrasch, Lis., Bers., Kreuzb., kâsis ² Dond., Wandsen, Salis] (li. košys "Haken"), der Haken, in früherer Zeit ein gegabelter Ast, dann auch ein eiserner Haken, um etw. daran zu hängen oder etwas damit zu ergreifen und an sich zu ziehen,

1) der gegabelte Ast, später der eiserne Haken, woran der Kessel hängt. Dieser Haken genoss bei den alten Letten besondere Verehrung:
kâ uguns dievu un apsargātāju guodāja katla kāsi. kāsītis tup namiņā, guni tur ruociņā. katrs, kas namā iegāja, pielika ruoku pie kāsīša un sacīja: "labrīt, kāsīt, labrīt!"... ja kāds ruokas nepielika un kāsim labas dienas un paldies nesacīja, tas uguni nedabūja LP. VII, 327. Jē̦kaba dienā vārīja jaunu rudzu biezputru, tad deva kāšam un puodiņam pa+priekšu Etn. IV, 91, BW. III, 41. Sprw.: kâ ar kāsi apvadāts, von einem, der oft besucht. katlu nuocelt nuo kāša, uzlikt uz kāsi;

2) der Haken, früher, auch jetzt noch, der gegabelte Ast an dem Stricke des Achseljoches
Kand.; das ganze Achseljoch: ūdens ne̦samiem kāšiem nevajaga pāri kāpt LP. V, 56, Selb., Adsel. kur būs ņemt ūdens kāšus BW. 20215;

3) eine Stange mit einem gegabelten Ast am Ende, worauf der Schöpfeimer beim Wasserschöpfen aus dem Brunnen gehängt wird;

4) die hölzernen Haken, in denen die Tür hängt, dann auch die eiserne Türangel:
ruoku vajaga spaidīt tādās durvīs, kuŗām ir kuoka, ne+vis dzelzs kāši LP. VII, 1254;

5) der Sparrenhaken am Lubbendach
Biel. H. 27 (vgl. kabe);

6) ein Haken zum Heranziehen:
Sprw. ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams, von einem Faulenzer ausgesagt. Am Johannisabend legte man einen Frosch in einen Ameisenhaufen. Wenn man seinerzeit das Gerippe wieder heraus- nahm, so fand man unter den Knochen eine Haken und eine Krüche (kāsītis und kruķītis). Wenn ein Mädchen jemand mit jenem anhakt, so kann er von ihr nicht lassen; wenn sie mit diesem einen Burschen fortstösst, der ihr als Freier lästig ist, so kümmert er sich nicht mehr um sie Sackenhausen Biel.;

7) ein gegabelter Ast, Haken zum Strickdrehen:
ar kāsi vij auklas, pinekļus, striķus; kāšu valgs, ein gegedrehter Strick U.;

8) izkapts kāsī, die Sense bildet mit dem Stiel einen spitzen Winkel
Schub. (vgl. uzkumā);

9) kāsītis, ein Haken, mit dem man die Fäden des Aufschlags durch den Weberkamm zieht
A. X, 2, 440;

10) auf hakenförmige, der Astgabelung ähnliche Erscheinungen übertragen, so auf den Flug der Vögel, namentlich der Kraniche:
rindā dzērves, rindā dzērves, dzērves kāsī, kamuolā Kaudz. zuosis ceļuojumuos laižas kāsī Konv. ² 3688; auf das Wachstum der Erbsen: zirnīši druvā kāsīšuos BW. 10237, 4; auf die Schriftzeichen: raksti ar tiem kāšiem un punktainiem raibumiem Vēr. I, 1457. rakstīšana ir jau izcīnījusies nuo kāšu un ķekšu laikme̦ta Aps. monograms, īpašuma zīme nuo burtiem, krustiņiem un kasīšiem Konv. ² 2815. kāja savilkta kāsī, der Fuss ist krumm zusammengezogen Ruj. n. U.;

11) kāsītis, Akelei (aquilegia vulgaris)
Trik., Rkr. III, 69;

12) elles kāsis, ein schlechter, böser Mensch
Mar., Grünh.: ai ve̦cuo elles kāsi BW. 23438. elles kāši bāleliņi BW. 25909;

13) kāsīši, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Gegen die Verbindung mit kasît (bei Thomsen Beröringer 183) oder mit kãrt (bei Bielenstein Holzb. 94; vgl. die nebenform kārsis) spricht li. košys, es sei denn, dass es aus dem Lettischen entlehnt ist. - Nach Petersson Ar. u. Arm. Stud. 39 zu ai. kāši - "geschlossene Hand" (urpsr.: * Krümmung).]

Avots: ME II, 203, 204

kãsus, der Husten: gaŗais kāsus, der Keuchhusten (tussis convulsiva). Nebst kãsa, kãsulis, kãsêt, kāšļi [zu slav. kašľь (oder kasъľь ai. kās - "Husten", - kāsatē "hustet", kymr. pâs, ae. hwōsta, alb. kołε "Husten"; s. Berneker Wrtb. I, 493 und Trautmann Wrtb. 119.]

Avots: ME II, 205

kazvija: polygonum convolvulus Ramkau.

Avots: EH I, 597

kazvija, auch kazu vija, kazviji Mar. n. RKr. XV, 118, Konv. ² 3759, die Winde Lös. (convolvulus arvensis); n. Konv. ² 3759 - Geissblat (lonicera caprirfolium).

Avots: ME II, 184

‡ ķe̦r̂vuļains Lis., = vula%C3%AEns">ķe̦r̂vulaîns.

Avots: EH I, 697

ķēsis, der Hornhecht (belone vulgaris) U., RKr. VIII, 102.

Avots: ME II, 377

ķivaruôts, s. ķivulaîns.

Avots: ME II, 387

klijãns, [klijâns Kl.] (auch mit ī geschreiben), der Schreiadler: klijans laižas augsti gaisuos un savādi kliedz Sassm. kuo kliedziet klijāniņi? gana dziļš ezeriņš BW. 3782, 1. tas bijis lietus putns (klijāns, vāluodze) LP. VI, 193. peļu klijāns, Mäusebussarg (buteo vulgaris) Natur. XXXVII, 11. [klijāns Nigr. "der Reiher". - Zu klija.]

Avots: ME II, 226

kuôkpĩle ^2, die Höhlenente (vulpanser rutila) Usmaiten.

Avots: ME II, 342

kùoks [li. kúokas "палка с шишкою на концѣ" IV, 89 und LitMnd. I, 34],

1) der Baum:
lapu kuoki, die Laubbäume, skuju kuoki, die Nadelbäume. sila kuoks, ein im trockenen Walde gewachseneŗ also gutes Holz gebender Baum U. dieva kuociņš, Haberraute U.; mē̦tru kuoks, Buchsbaum Konv. ¹ 310; plūdu kuoks, sambucus nigra; salde̦nais k., glycyrrhiza L., Konv. ¹ 541; zilie kuociņi, Flieder, Syringen Konv. ² 3211; bezvārda kuoks, Rainweide (ligustrum vulgare) Peņģ.; dzīvības k., der Lebensbaum; vīna kuoks, der Weinstock. [tikmē̦r bē̦rnu gruozījušas spuoguļa priekšā un lielījušas, kamē̦r bē̦rns vairs ne kuokā, ne zarā (kann auf keinerlei Weise beruhigt werden) Wolmarshof];

2) das Holz (aber nicht Brennholz, das
malka heisst): [kuoka rīki, hölzerne Geschirre; kuoka kāts, hölzerner Stiel]. lietas kuoks, lietu kuoki, das Hutzholz BW. 3645; bišu kuoks, der Bienenstock; burtas kuoks, der Kerbstock. Sprw.: uz cita kuoka savu parādu griezt, seine Schuld auf einen andern schieben. čuču kuoks, eine Schürstange, Ofenkrücke; kaŗuošu kuoks, ein an die Wand geschlagenes Holz, hinter welches man die Löffel steckt Grünh.; gultas kuoki, die den Bettrahmen vertretenden Bretter: tavi pliki gultas kuoki (Var.: galdi) BW. 24982; tiltu kuoki, die über den Streckbalken der Brücke liegenden Bretteŗ Hölzer: gulbenieši savas meitas tiltu kuokuos salikuši BW. 20956, 1. par redes kuoku tautā sauc sacietējumu krūtīs, sānuos, kuŗš e̦suot dzīvs un pastāvīgi auguot lielāks, un tam cilvē̦kam, kuŗam neizduoduoties tuo nuomērdēt, e̦suot jāmirst Etn. IV, 107;

3) der Stock, der Prügelstock;
[kuoki U., Stockschläge]: duot kuokus pilnu muguru. sargies, ka nedabūsi kuokus. rauj tad viņu kuoks (gew.: kuociņš)! hol ihn der Teufel LP. III, 77;

4) kuociņš, das Streichholz
LP. VI, 841. [Vgl. noch li. kúoka "Knüttel" und dazu Būga KSn. I, 187 f. und Bezzenberger KZ. L, 200 ^1.]

Avots: ME II, 342, 343

krèimele od. krèjuma sakne, Fettkraut (pinguicula vulgaris) Kav. krèimene, Maiblume, Maiglockchen (convallaria majalis): kreimenes duodamas guovīm, kad tām slikts piens Etn. III, 160.

Avots: ME II, 271

kreimule, Fettkraut (pinguicula vulgaris) Kronw.

Avots: ME II, 271

krêsliņš, Demin. von krê̦sls, Stühlchen; bišu krēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare) Etn.I, 84; dieva krēsliņš, auch krē̦sls Konv. ^l 661, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia helioscopia) RKr. II, 71; rasas od. rasu kr., alchemilla vulgaris RKr. III, 69; saules kr., akeleiblättrige Wiesenraute (thalictrum aquilegifolium) RKr. II, 79: pret galvas izsitumiem un plauskām. jāsmērē ar saules krēsliņu sulu Etn. IV, 52.

Avots: ME II, 276

krevaîns, [kre̦vains Warkl., krevains C., Lis., N.-Peb.], kreveļains [Gr.Essern, Prawingen, Sessau, Grünh., Salisb., Fehteln, Siuxt, Hofzumberge, Brandenburg], vulains">kre̦vulains Vēr. II, 1335, grindig, schorfig, uneben, rauh, mit grober, unebener Rinde bedeckt: kreveļaina āda, miza. luogs bij aizsalis biezu, kreveļainu le̦dus kārtu Vēr. II, 426. kreveļaini bē̦rzi Jauns. Duomas II, 1369. kreveļaini kartupeļi Serben.]

Avots: ME II, 274

krìevs, Demin. verächtlich krievelis, krieveniņš BWp. 1371, krievulē̦ns Duomas III, 1109,

1) der Russe:
Sprw. kas liks krieva šinelim zīda uoderi. krievs tava tē̦va pakšķus izbradās. kuo tu, krievs, pa manām pupām bradā, wozu drängst du dich dahin, wohin du nicht gehorst. [krievu ticība, der orthodoxe Glaube.) krievu mēnesis, ein langer Monat: ciba ve̦se̦lam krievu mēnesim pietiktu Austr.; krievu ābuols L., St., krievābuols Elv., die Gurke; krievu putraimi, Hirsengrütze L., St.; krievu zeme, krievzeme, dafür jetzt gew. Krievija, Russland;

2) der Russe als Repräsentant des Mutes, der Unerschrockenheit:
tam gan ir krievu dūša;

3) im Pl. die Soldaten, der Militärdienst:
man jāiet krievuos, ich muss unter die Soldaten (eig.: unter die Russen) gehen. lai pāriet krievi, tad varēs precēties MWM. IX, 894. izkulties, izpestīties nuo krieviem, sich vom Militärdienst befreien;

4) das Demin. krieviņš, krieveniņš, ein ungetauftes Kind
BW. 1371. Zugrunde liegt der Name der aruss. криvичи, [der zu einer Zeit entlehnt sein muss, als statt des jetzigen i noch ei oder ē (woraus ī) gesprochen wurde).

Avots: ME II, 284, 285

kriķi: auch AP., Ramkau, Seyershof; auch der Sing. kriķis zur Bezeichnung der einzelnen Buchweizenpflanze gebräuchlich; kriķu karašiņa BW. 2922. kriķu sē̦naliņu 11954, 3 var.; kazu kriķis, polygonum convolvulus Ramkau; kuñ[nu] kriķis, ein Unkraut in Gemüsegärten Seyershof; suņu kriķis "eine dem Buchweizen ähnelnde, in Gärten und auf Feldern wachsende Schlingpflanze" Iw.; vēja kriķis; eine gewisse Schlingpflanze Salisb., ein gewisses Unkraut in Gemüsegärten Seyershof. Vgl. d. Kricken Bulmerincq Vier B. I, 375.

Avots: EH I, 653

[kruvuļaîns Mitau, Annenburg, Stenden, Treiden, Bixten, Walgalen], kruvulaîns Spr., [N.-Peb.], = kruvešains: [ceļš tik kruvuļains, ka ne˙maz pabraukt nevar Annenburg].

Avots: ME II, 291

kunca, kunce Naud., kuñcele, kuñcis [Salis], Ruhtern, Ulpisch, Pabbasch, die Quappe (lota vulgaris) Natur. XXXVII, 18.

Avots: ME II, 314

I ķurpis: die Erdgrille (gryllotnlpa vulgaris)?

Avots: EH I, 708

[kušņa (infl.) zāles, echium vulgare Zb. XV, 280. - Vielleicht mit ostle. -u aus uo; in diesem Fall wohl zu li. ką́snis "Bissen", le. kuôst.]

Avots: ME II, 330

kvìesis (li. kvietỹs "weizenkorn", Pl. kviečiaĩ "der Weizen"),

1) die Weizenpflanze, Weizenstaude ;

2) der Weizen:
nede̦r kviesis iesalam BW. 23824. In letzterer Bedeutung gewöhnlich der Pl. kvìeši, der Weizen (triticum vulgare), in West - Kurland - der Sommerweizen im Gegensatz zu pūr,i Winterweizen. turku kvieši, der Mais (zea mays) RKr. II, 80. ziemas kvieši, Winterweizen. [Le. kvìesis eine Neubildung für * kvìetis (vgl. kvìetaine) nach dem plur. kvìeši. Wahrscheinlich nebst li. kvietỹs entleht aus dem Nordgermanischen (vgl. an. hueite dass.), s. Būga KSn. I, 69.]

Avots: ME II, 356

labdūšas, Dosten (origanum vulgare) Mag. IV, 2, 86.

Avots: ME II, 395

laĩmiņš, grosse Fetthenne (sedum vulgare od. acre) Mag. IV, 2, 46, rKr. II, 78. [Zu laĩmĩte und laĩmpuķe; vgl. RKr. II, 71.]

Avots: ME II, 409

lapa, Demin. verächtl. lapele,

1) das Blatt:
lapas darināt, Blätter treiben: bērziņš lapas darināja Ltd. 1386. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) des Lieblichen, Weichen, Sanften:
tik mīksts, tik mīlīgs kâ liepu lapa,

b) des Hinfälligen, Vergänglichen:
izdēdi, nuobaõi kâ lapa. Sprw.: cilvē̦ks mirst, kâ lapas birst. viņš trīc od. dre̦b kâ apšu (auch bē̦rza) lapa. asins lapas, chrysanthemum leucanthemum Etn. I, 30, Latv. lapās laisties, sich davon machen, das Hasenpanier ergreiten. baltās lapas, Torfmoss (sphagnum Ehrh.) Konv. ¹ 182; buku od. guoteņu l., Schlangenkraut (calla pallustris) RKr. II, 68; Ackerlauch (scabiosa succisa) Dond. RKr. III, 72; dze̦gužlapa, Orchis Mag. IV, 2, 63; ceļa, ceļmale, celmeņu od. dzīslu lapa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75, Birsm.; kruoku l., alchemilla Mag. IV, 2, 76; pamāšu, trumu od. tūsku l., Huflattich (tussilago fatfara) RKr. III, 73, Mag. IV, 2, 89; piparu l., Haselwurz (asarum europaeum) Mag. IV, 2, 47; pupu l., Dreiblatt (menyanthes trifoliata) Mag. Iv, 2. 30, RKr. II, 74; saltās lapas, petasites tomentosus RKr. III, 71; saules lapiņas, malva sylvestris Konv. ¹ 785; vāluodžu lapas, tussilago farfara Lös. RKr. III, 73; vīrceļu lapas, Leinkraut, Löwenmaul (linaria vulgaris) RKr. II, 73; ze̦lta lapa, Färberscharte (serratula tinctoria) Mag. IV, 2, 60, RKr. II, 78;

2) das Blatt im Buche, im Heft:
grāmatā viņš izplēsis daudz lapu; lapu od. lapas puse, lappuse, die Seite;

3) der Pl. lapas, Blätter,
Laub; die Zweige, mit Blätter bedeckte Äste, welche unter Heuhaufen gelegt werden, wenn diese an die Scheune oder von nassen Stellen auf trockene Plätze geführt werden: slapjās pļavās savilcina sienu uz lapām LP. V, 290. [lapu mēnesis, der Maimonat; lapu diena, der erste Mai; lapu lietus, ein starker Frühlingsregen U.: lapu reņģes, Strömlinge, die im Mai gefangen werden und besonders fett und gross sind Mitau. n. U.];

4) ein Muster:
cimdā lapiņas ieadīt A. XIII, 226; RKr. XVII, 27. - Zu li. lãpas, [sorb. łopjëno, sloven. lèpen "Blatt", r. лепёха "flacher Fladen", slav. lopuхъ "Klette" u. a., s. Persson Beitr. 197, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 147.]

Avots: ME II, 421

I lapsene,

1) [auch: lapsiņa LP. VI, 650 aus Alt - Sehren], die Wespe (vespa vulgatis):
Sprw. dzīva lapsene bīstamāka nekâ nuosprādzis lācis;

2) lychnis diurina Trik., RKr. III, 71. [In der Bed. 1 (dissimilatorisch? vgl. lamži für vamži)
für älteres vapsene (so noch in Kalleten und O. - Vartau), s. vapsene.]

Avots: ME II, 422

[lāsica, [="zebiekste Biržgalis, Welonen u. a.], foetorius vulgaris [Schneewiesel?]: lāsica apmē̦ram žurkas lielumā, tumši pe̦ele̦ks, lāsains zvēriņš, bē̦rnus perina vis˙vairāk kuokā - ligzdā, bet dažreiz arī uz zemes Oberkurl. lāsica žurkai līdzīgs kustuonītis Oppek.; [In Nerft sei làsica ² der Dachs. - Aus r. лáсица "Schneewiesel".]

Avots: ME II, 441

‡ làuvmute ² Oknist, = laũvmutīte; lauka laũvmute (Salis) oder làuvmutīte ² (Oknist), linaria vulgaris.

Avots: EH I, 724

lini (li. linaĩ), Demin. verächtl. lineļi BW. 32231, 1, der Flachs, Lein: [linu drēbes, leinene Kleider]. Der Sing. lins bezeichnet die einzelne Flachspflanze: augat, liniņi, lins lina galā! BW. 28279. nuo viena liniņa deviņi šķiedri 6897; zuweilen jedoch kollektiv gebraucht st. des Pl.: lina (st. linu) kre̦kls, Linnenhemd LP. III, 36, BW. 4715. liniņam (Var.: linīšam, st. liniņiem) vainu devu 6996. Arten des bearbeiteten Flachses: baltgalvju lini, Zinskron, zaļgalvju lini, Risting. dze̦guzes lini, Haarmoos (polytrichum) RKr. II, 76; pļavu od. caurejas lini (linum catharticum) Latv.; zaķu lini: izdegā aug tikai stiebri un zaķu lini AU.; liniņi Trik., linaria vulgaris RKr. III, 71. linus sēj, ravē, plūc od. rauj, save̦d slitā, sukā (nuosukā puogaļas), mērcē, izklāj, tilina od. balina, mīsta, kulsta, sukā. lini nāk ārā, der Flachs ist zu raufen Etn. III, 158. linu muokas LP. VI, 36. [Zu apr. lynno, slav. lьпъ, gr. λίνον, la. līnum, alb. (geg.) ľįni, ir. līn, ahd. līn "Flachs" u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 754, Walde Wrtb.2 434, Boisacq Dict. 582 f.]

Avots: ME II, 472

lĩnis, [lĩns (li. lýnas) Nigr., Salis, Schrunden, līns LKVv. (neben līnis!)], die Schleie (tinca vulgaris): zirgi un guovis gludi kâ līņi. [Zu apr. linis, serb. lȉń, poln. lin dass.; vgl. Berneker Wrtb. I, 722 f., Osthoff MU. IV, 116, Boisacq Dict. 565.]

Avots: ME II, 489

‡ ļom̂purs ² Salis n. FBR. XV, 64 "neveiklis, vulis">gļē̦vulis".

Avots: EH I, 773

luca Ruj. n. Kawall, lucis Etn. Il, 106, RKr. VIII, 105,

1) die Quappe (lota vulgaris),
gew. vêdzele; (auch: lučiņš) zoarces viviparus Konv. ² 2335. [Aus liv. resp. estn. luts dass.; s. Thomsen Beröringer 267.]

Avots: ME II, 509

ļukkur̃pĩte, Akelei (aquilegia vulgaris) Peņģ., Konv. ^{2 368.}

Avots: ME II, 542

‡ ļùrbāns ² Kaltenbr. "glē̦vulīgs nuolaidīgs vīrietis".

Avots: EH I, 774

Mãŗa, Mãre, ein Demin. Mārinĩte BW. 32449, 4,

1) die Jungfrau Maria
im VL.: Māres nē̦sātāji, die mit dem Marienbilde umhergehen und betteln U. Māriņa, svē̦tā sieviņa Br. 7. mīļā Māŗa, ze̦lta jumprava Br. 46;

2) = Māršava, Schutzpatronin der Kühe: man Mārīte guovi deva BW. 29175. mīļa Māre guovis slauca 29163, 1. šķir, Māriņa, manu guotiņu! 29187;

3) zur Bezeichnung christlicher Feiertage:
gavēņu Māŗa, pavasaŗa M. Ahs. n. RKr. XVII, 39, kāpuostu Māre od. Māra Upīte Medn. laiki 29 od. Māŗi L. od. kāpuostu Māres diena U., Mariä Verkündigung, 25. März; lielie Māŗi L., U., lielā Mãra Ronneb. n. RKr. XVI, 52, Mariä Himmelfahrt; mazie Māŗi L., U., māzā Māra Ronneb. n. RKr. XVI, 52, Mariä Geburt; rudens Mãŗa, Mariä Himmelfahrt, 15. August Ahs. n. RKr. XVII, 39; nach BW. III, 1, S. 319 rudens Māŗa, der 1. Oktober;

4) in genitivischen Verbindungen: Māŗas zeme, Livland
im Vl.; Māŗu pīnas, Weichselzopf U.; Māres plekste, die Scholle, platessa vulgaris U.

Avots: ME II, 585, 586

miruonis (f. -ne LP. VII, 198), [miruons Dunika, Bauske, mir,uonis Glück IV Mos. 6, 6 u. 11; 9, 6; Jes. 26, 19; Tobias 12, 11, mir,uons II Mos. 12, 30; Sirach 10, 10; Matth. 28, 7; Markus 9, 26], ein Toter, eine Leiche: nuo miruoņiem augšā celties. Sprw.: kur cilvē̦ki, tur miruoņi; kur luopi, tur maitas. sāpes lai izdēd kâ ve̦cs miruonis Br. 88. miruoņus iezārkuot, apglabāt, sadedzināt. - [miruoņu puķe, linaria vulgaris.]

Avots: ME II, 635

mīžka (unter mĩža),

1): kruoga m. (fem.) BW. 34603, 3; mìžka ² Schimpfname (für ein Mädchen)
Werkl., (gen. comm.) Lubn. n. FBR. XVII, 129, Gr.-Buschh.;

2): gùovu mìžka ² Lubn., ein gewisser weisser (nicht essbarer) Pilz;
‡

3) das weibliche Geschlechtsglied (vulgär)
Warkl. (mit ì ² ).

Avots: EH I, 824

naktinīca,

1) auch Warkl.; polygala vulgaris Kaltenbr.; eine gewisse Pflanze mit blauen Blüten
Zvirgzdine ( "laba bē̦rniem, kad nakti traukājas"); ‡

2) "?": timsinīca, n., neje̦m tu munu balsu BW. 437, 6.

Avots: EH II, 4

‡ naktinīte Oknist, polygala vulgaris.

Avots: EH II, 4

‡ nuožļur̂gâtiês ² Dunika, = nùoraûdâtiês 1 (vulgär).

Avots: EH II, 111

uôzuõliņš,

1) Plur. uozuoliņi U., Bauske, Sessau, Siuxt, auch puķu uozuoliņš, Akelei (aquilegi vulgaris) U., Kokn., RKr. III, 69; Konv. ² 368; thalictrum U.;

2) ein Pilz
Wolmarshof.

Avots: ME IV, 426

paceplītis [Peb.], auch paceplīte Etn. 11, 13, [pacepliņš Sassm. n. RKr. XVII, 44], der Zaunkönig, Schneekönig (troglodytes parvulus) RKr. VIII, 92; Etn. IV, 163 (vgl. ceplĩtis). paceplins "Bergsperling" Podunay.

Avots: ME III, 11

papar̂de [auch Serbigal, AP., Kl., Wolm., PS., Lis.; C., Golg., Jürg., Nitau, Wenden, Zögenhof; papar̂de ² Ruj., Salis, Lems., Līn., Nigr., Selg., Bauske, Lautb.]; tahm. papârde ² paparda BW. 32984, 1; 32399; papardis 32412,1; 431 1; papards 32415, 7, 32215, 11; [papards, -s Gr.-Buschhof, Zvirdzine]; paparīte BW. 32413; [papar̂ksne Preili], paparksne Sauken, BW. 3609; 32976, 3; paparkste 4147; 32413, 2; paparksts 32415, 11; paparksts, -s [Bers., Kreuzb., Warkl.]; (Demin.) paparkstiņa N.-Schwanb., [Zb. XV, 249], BW. 32415, 8; 32413,1; paparšķĩte 32412, 2; paparkšķĩtis 32414; paparkši LP. VII, 1277; papārkšiņa Lubn. n. Mag. XX, 3, 152, BW. 32415, 8 var.; paparkšiņa 32415, 8; paparšķi 17634, [papâršķi ² Dond.]; paparšiņa BW. 32415, 3; paparkliņa 32415, 11; paparnĩte 32412; paparņi Br.; paparži Br., BW. 4311; paparzina 13816; paparzītis 32415, 6; [papērksne Nerft]; aperde Kaudz., BW. 7243 [aus Nitau]; 32415 [aus Sinolen, Ramkau und Zirsten] (aus paparde umgelautet [aus Nitau ist ein solcher Umlaut sonst unbekanntl), paperži [aus AP.] 32984, das Farnkraut; Jāņa papaŗde, Adlerfarn (pteris aquilina) RKr. II, 76; me̦lnā paparde, aspidium cristatum Konv. ² 2321; saldā paparde, gemeiner Tüpfelfarn, Engelfuss (polypodium vulgare) RKr. II, 76. [paparn- - vielleicht aus papardn-; paparkl- vielleicht aus papartl-; paparkš- wohl mit "eingeschobenem" k aus papartj-; paparz- wohl auf irrtümlich aufgefasstem paparž- < papardj- beruhend. Als reduplizierte Bildung nebst li. 2papártis od. papartỹs und slav. paport zu ahd. farn "Farnkraut", ai. parņám "Flügel" u. a., s. Büga PFB. LXXIII, 335, Trautmann Wrtb. 206 und Waide Vrgl. Wrtb. II, 21.]

Avots: ME III, 80

pātaine Konv. ² 3517, 3723, pataine L., RKr. II, 67, Betonie (betonica vulgads).

Avots: ME III, 190

‡ paũkšene Ramkau, Silene vulgaris.

Avots: EH XIII, 184

pavelêt,

2): Ķē̦vulas savu meitu ... pavelēja ... ar uguņa pagalīti Tdz. 42291.

Avots: EH XIII, 189

pàvs Drosth., N.-Peb., Arrasch, PS., Wolm., Jürg., Wenden, pâvs ² Bauske, Widdrisch, Behnen, pãvs BL, Tr., Dond., Selg., Wandsen, pâvis ² Līn., Ruj., Demin. pāvuliņš BW. 30622, der Pfau: Sprw. le̦pns kâ pāvs. kuo līdz pāvam raibas spalvas, ja tam me̦lnas kājas? Nebst li. póvas und estn. pāwi- aus mnd. pawe.

Avots: ME III, 191

‡ pelêce

1) eine graue Stute, ein solches Schaf
AP.;

2) artemisia vulgaris Liepna.

Avots: EH XIII, 221

pḕ̦rkuoņābuoliņš, anthyllis vulneraria L. RKr. III, 69 (aus Stockm.), Konv. ² 2099.

Avots: ME III, 209

pìeķīpuôt, sich satt essen (vulgär): nu krietni pieķīpuoju Etn. I, 45.

Avots: ME III, 264

pìetiecîgs,

1) genügsam
U.: Pāvuls stāvēja... žāvādamies... it kâ ceļavīrs, kuŗš taisās uomulīgi un pietiecīgi uz gaŗu, bezrūpīgu miegu Kaudz. M. 157;

2) genügend
U.

Avots: ME III, 304

pĩle (li. dial. pỹlė), Demin. pĩlĩte und pilē̦ns, die Ente: Sprw. iet kā pīle guorīdamās. pūt vien pīlītē! tad ta pīlē̦ns! ein sauberer Vogel! mājas pīle, die zahme Ente; meža pīle, die wilde Ente; ce̦kula pīle, Reiherente (fuligula cristata) Naturf. XXXVII, 241; jūras pīle, Fuchsente (vulpanser tadorna L.) Naturf. XXXVII, 225; le̦dus pīle, harelda glacialis Konv. ² 3925; ve̦lla pīle, Sammetente (oidemia fusca L.) Naturf. XXXVII, 236; zirgu od. zviedzēja p. "eine bunte Seeente, die wie ein Pferd wiehert" Sassm.; žāksta pīle, harelda histrionica L. Konv. ² 3925. pīļu tēviņš, der Enterich. pīļu zāle, Mannagras (festuca fluitans) U., Mag. IV, 2, 26, glyceria fluitans RKr. II, 72, Konv. ² 775; pīļu lanka Dond. od. pīļu viga Sassm., Wasser-Süssgras (glyceria aquatica). Beruht wohl gleich estn. pīl, d. westfäl., hess. Pīle dass., nsorb. piľe "Gänschen" u. a. slav. Formen bei Miklosich Etym. Wrtb. 246 auf einem (ursprünglich niederdeutschen

7) Lockruf für Enten und Gänse, s. Suolahti Vogelnamen 421, Sommer Balt. 163, Niedermann Tiž. II, 443, Būga KSn. I, 275.

Avots: ME III, 231, 232

piñtiķîgs,

1) "gražīgs, tiepīgs, dusmīgs" Peb. u. a.: bēris palicis tik pintiķīgs Jauna Raža IV, 98;

2) "vul%C4%ABgs">gļē̦vulīgs, mazvērtīgs" Kursiten; "muļķīgs" Selg.;

3) "raudulīgs, izlutināts" Serben, Las., Sessw., Selsau;

4) "ākstīgs" Mar., Serben;

5) "uzpūtīgs" N.-Peb.

Avots: ME III, 221

I pìpene PS., C., pìpene ² Kr., Kl. (dze̦ltānā un baltā), pīpe̦ns Grenči bei Tuckum, die Hundskamille; weisses (Arrasch) Massliebchen R. Sk. II, 242; pîpene ² , Ackerkamille Salisb.; Orakelblume Behnen, Bauske; Färberkamille; anthemis tinctoria Etn. I, 29, RKr. II, 66; leucanthemum vulgare: balta zied zemenīte, vēl baltāka pīpenīte BW. 4494 var. ziedi, pīpenīte, sudrabiņa ziediņiem! 29045, 3. balts pīpeņu tīrumiņš 13395. sīkas, baltas pīpenītes vaiņadziņā apkārt zied U. b. 85, 61. dze̦lte̦nā pīpenīte negrib ziedus nuoraujam BW. 13200; pĩpene Ruj., ranunculus.

Avots: ME III, 233

platĩba, die Weite, Breite; die Ausdehnung; die Fläche, Bodenfläche: izplatījās par neizmēruojami lielām platībām MWM. VI, 341. vajag lielas platības ganībām A. v. J: 1899, S. 305. Dze̦guzes pusmuižai platības diezgan AU. vai jums tagad nepatiks Irbē̦nuos pa visu mājas platību labāk dzīvuot nekâ agrāk uz pusmājas? Kaudz. M. 179. dzīvuot Pāvuls var... arī bez tiem nieka zemes gabaliņiem, juo vai gan viņam nepaliek vēl diezgan platības pāri? ib. 153.

Avots: ME III, 321

pleidūzis, ein uneigentlicher Ausdruck für die vulva oder den anus: iepūt man pleidūzī!

Avots: ME III, 333

I puôds (li. púodas "Topf"), Demin. verächtl. puodelis (li. puodẽlis),

1) der Topf:
puķu puods, der Blumentopf. Sprw.: kādi puodiņi (kāds puodiņš), tādi vāciņi (tāds vāciņš), gleiche Narren - gleiche Kappen. puods katlam smejas - abi divi me̦lni. puoda gabals, die Scherbe;

2) krāsns puods, krāspuods U., zuweilen auch nur das Demin, puodiņš gebraucht, die Ofenkachel;

3) puodiņus pirkt, ein Gesellschaftsspiel
U.;

4) rasu puodiņš, alchemilla vulgaris L. Lös. n. RKr. III, 69;

5) puôdiņš ² Hasenp., ein junger Birkenpilz (agaricus integer)
Peņģ. Zu pê̦da 5.

Avots: ME III, 454

I pũce Lin., Iw., Salis, Ruj., Serbigal, Wolm., AP:, pùce ² Kl., Nerft,

1) die Eule:
pūce brē̦c, bļauj, kliedz, vaid, die Eule schreit. sirdīgs od. nikns kâ pūce, von einem bösen Menschen gesagt. gaidi, kad pūcei aste ziedēs! od. tas nuotiks tad, kad pūcei aste ziedēs, das wird niemals geschehen. - ausainā pūce, Waldohreule (otus vulgaris L.) Natur. XXXVII, 27; baltā p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; gaŗastes p., Habichtseule, uralische Eule (syrnium uralense Pall.) Natur. XXXVII, 25; meža p., Waldkauz (syrnium aluco L.) Natur. XXXVII, 26; A. v. J. 1899, S. 369; purva p., Sumpfohreule (otus brachyotus Forst.) Natur. XXXVII, 28; strīpainā p., Sperbereule (surnia nisoria Volf.) Natur. XXXVI1, 32; vaimanu p., strix flammea Konv. ² 1881; ziemas p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; zvirbuļu pūcīte, Sperlingseule (surnia passerina L.) Sassm.;

2) Demin. pũcĩte, zur Bezeichnung einiger Schmetterlingsarten:
kāpuostu pūcīte, mamestra brassicae L. Balt. Lauksaimnieks; kviešu p., agrotis tritici L.; priežu p., panolis piniperda Panz.; vasarāju p., hydroecia nictitans L.; zâles p., charaes graminis L.; zirņu p., mamestra pisi L.; ziemāju p., agrotis segetum Hübn.;

3) fig., zur Bezeichnung (vorzugsweise) böser Menschen:
gatava pūce tā bijuse, ne cilvē̦ks LP. IV, 146. tautu meita, dusmu pūce (Var.: nikna p.) BW. 21719, 10. tautu dē̦ls, dusmu pace 10781. ja būs laba vīra māte, tad uzsegšu villainīti, ja būs kāda nikna pūce, ne rādīt nerādīšu 25341, 4. miega pūce BW. 6906, die Schlafmütze. Nebst li. pūcė "Nachteule" (aus dem Kurischen ?) wohl onomatopoetisch.

Avots: ME III, 444

puķe: nom. plur. puķi (> ostle. puči) Pas. V, 149 (aus Welonen),

1): dārza p. BW. 14904, 8. lauka p. 4581. alus p., b) hypericum Frauenb., asins p., a) hypericum quadrangulum Saikava; b) solidago virga aurea Saikava; atāla p. Vank., parnassia palustris; baltā p., b): matricaria inodora Saikava; c): auch Ramkau; brandavīna (brandevīna Ramkau, brandeviņa Saikava) p., hypericum quadrangulum; darvas p., die Pechnelke
Salis; ēdes p., euphorbia helioscopia Salis; grašu p., caltha palustris Ramkau; kārpu p., euphorbia helioscopia Pussen; kāzu puķīte, aster salicifolius Oknist; krampja p., erodium cicutarium Liepna.; kreima p., ranunculus acer Salis; matu p., ein in Gärten häufig vorkommendes Unkraut Pussen; mātes p., dianthus deltoides Pussen; precnieku p.: auch (precen-) AP.; pūdējuma p., chrysanthemum leucanthemum und matricaria inodora Salis; rudens p., b): auch (rudiņa p.) Oknist; saules p.: "annus" ME. III, 405 zu verbessern in "annuus"; sprādžu p., silene inflata RKr. II, 78; sūdu p., chrysosplenium alternifolium Ramkau; sūrā p., anemone nemorosa Ramkau; sveķu (AP.) od. sviķu (Pussen, Salis) p., viscaria vulgaris; sviesta p., a): auch PS.; b) ranunculus acer Salis; c) potentilla anserina Pussen; tulˆst ² -p., silene vulgaris Pussen; uguns p., a): auch Salis; b) coronaria flos cuculi Salis; ūdens p., ranunculus flammula Saikava; vēja p. Sawensee, anemone nemorosa; vēžu puķīte, anemone hepatica RKr. II, 66; zalkšu p., trientalis europaea Pussen; zilā puķīte: auch Oknist, Ramkau; dze̦lte̦nā zirgu p., caltha palustris Ahs.; zīda p., die Pechnelke Salis; zīdes p. "zīdene" Siuxt; ‡

6) die Staude (?):
izsēdināja jie ... trīs kūļus salmu pa vienam ... salmiņi izlaide puki, un izauga ābuoļi Pas. V, 140 (aus Makašēni); ‡

7) die weibliche Scham
Diet.

Avots: EH II, 322

puķe, verächtl. Demin. puķele, ein Demin. puķiņa BW. 10071, 5, bei Manz. auch puķis, Demin. puķītis,

1) die Blume.
alus puķe, die Berberitze (berberis vulgaris L.) RKr. II, 67; auzu puķe, Kornrade (githago segetum) Konv. ¹ 913; baltā p.,

a) weisse Seerose (nymphaea alba)
Peņģ.;

b) weisse Ackerkamille ( anthemis arvensis
L.) RKr. II, 66, Gr.-Buschhof;

c) anemone nemorosa
Salisb.;

d) Wucherblume (chrysanthemum)
RKr. II, 69; Konv. ¹ 182: baltā puķe (chrysanthemum leucanthemum) de̦r iegriezumam vai iecirtumam Bers. n. Etn. I, 66; brīnuma p., Wunderblume (mirabilis jalappa) Peņģ.; bults puķīte, polygala RKr. XVI, 15; caurā puķe, prunella vulgaris L. Dond. n. RKr. III, 72; dze̦guzes od. dze̦gužu p.,

a) Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 73;

b) Schuppenwurz (lathraea squamaria
L.) RKr. II, 73; Konv˙l 231; Konv. ² 359;

c) Breitkölbchen (platanthera bifolia Rich.)
RKr. II, 75;

d) Knabenkraut (orchis
L.) RKr. lI, 74;

e) primula officinalis Salis; ežu puķe, achillea millefolium L. Dobl. n. RKr. III, 68; Etn. III, 6; ezeļa p., ononis arvensis Konv. ² 2099; gurķu p., Gurkenkraut (borrago officinalis
L.) RKr. I1, 68; Mag. IV, 2, 28; kviešu p., Kornrade (githago segetum Desf.) RKr. III, 70; Konv. ¹ 913; laimes p. (erigeron acer) Konv. ² 241; Māŗas (Maures [fūr Māres ?] Mag. IV, 2, 62) p., Massliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; me̦dus p.,

a) galium verum L. Dond. n. RKr. III, 70;

b) alyssum L. Konv. ² 97; meļu p., Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) RKr. II, 73; mēr,a p., Schafgarbe (achillea millefolium L.) RKr. II, 64, Kursiten; miruoņu p.,

a) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

b) sedum acre L. Wenden n. RKr. III, 72; miežu p., githago segetum Desf . RKr. III, 70; pārceļamā puķe, Quellen Ehrenpreis (veronica beccabunga
L.) RKr. II, 80; Pēter,a p., campanula glomerata L. Lös. n. RKr. III, 69; precnieku p., aster salicifolius Schaller Kokn. n. RKr. III, 69; pur(v)a puķe Ruj., Kand., die Dotterblume; puoļu ķēniņa puķe U. (unter puolis), Glockenblume (campanula glomerata); rasu puķīte, alchemilla vulgaris L. Konv. ² 3368; rāva p., brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) Konv. ¹ 532; rudens p.,

a) Einblatt (parnassia palustris
L.) Mag. IV, 2, 38; 80; Konv. ² 3168;

b) aster salicifolius Schaller
Dobl. n. RKr. III, 69; rudzu p., centaurea cyanus Mag. IV, 2, 60, Etn. IV, 1; salaku p., Kuhschelle, Küchenschelle (anemone pulsatilla L.) RKr. II, 66; saules p., Sonnenblume (helianthus annus L.) RKr. II, 72; sviesta p. A. v. J. 1899, S. 98, trollius europaeus PS., Arrasch; tītaru p., Schafgarbe (achillea millefolium) Etn. III, 6; uguns p., scharfer Hahnenfuss (ranunculus acer L.) Konv˙l 532; Etn. II, 135; vīķu p., githago segetum Desf. Fest. n. RKr. III, 70; vīna puķīte, Schattenblume (majanthemum bifolium D. C.) RKr. II, 74; zilā puķīte, Leberblümchen (anemone hepatica L.) RKr. II, 66; ziepju puķe, polygala amara L. Wenden, Trik. n. RKr. III, 72;

2) das Demin. puķĩte als Liebkosungswort (hauptsächl. fūr Mädchen) gebraucht, z. B. in der Verbind.
puķīte, ruozīte! Blümchen, Röschen! U. puķīt[e] mana līgaviņa BW. 17115. tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, puķīte, šuoruden! 15044;

3) puķes, Buntwerk
Bergm. n. U.;

4) puķes, der Strumpfzwickel
Bergm. n. U.;

5) kāzu puķe Plutte Katal. 60, = trideksnis, ē̦rkulis. Aus liv. puḱḱ od. puťť "Blume", s. Thomsen Beröringer 274.

Avots: ME III, 405, 406

pupa (li. pupà), ein Demin. pupĩte BW. 32514 var., die Bohne: Sprw. beŗ kâ pupas, von einem, der sehr schnell spricht. vai vakar pupas esi ēdis? hast du gestern Bohnen gegessen? d. h. kannst du nicht hören? Misshof, Livl. n. U. ej pupās! geh zum Kuckuck! viņš drīz pupas duos, er wird bald sterben BW. III, 3, S. 878. Krišs Laksts nuokrita kâ pupa kungam pie kājām Krišs Laksts 7. - cūku pupa, Saubohne (vicia faba L.) RKr. II, 80; ķēvju pupa, phallus esculentus Mag. IV, 2, 30; kāršu pupa, phaseolus vulgaris Peņģ.; turku pupa, gemeine Bohne (phaseolus L.) RKr. II, 75, Mag. IV, 2, 58; vilka pupa, lupinus Konv. ² 2554; zemes pupas (od. pupas Warkl., Vidsmuiža), Kartoffeln Infl. n. U. pupiņas "= vanaga pieši": kad pupiņas nuogatavuojušās, tad ir laiks sienu pļaut Kreuzb. Wohl zu paupt (s. dies).

Avots: ME III, 414

‡ pùsline ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, eine gewisse Pflanze (wohl gleichbed. mit pûslene ² ); silene vulgaris Oknist n. Ceļi VIII, 235.

Avots: EH II, 343

pùslis,

8) b): pûslīši ² Anzen, Frauenb., Ramkau, silene vulgaris;

9) "kuņģis" (s. ME. III, 450 unter 1): auch (mit ù ² ) Auleja.

Avots: EH II, 343

pùslis Serbigal, Neuenb., Wolm., pûslis ² Līn., Iw., Salis, Ruj., AP., pùslis ² KL, Nerft, Preili, pûsls ² Dond.,

1) eine Blase:
Sprw. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies, - ne vīrs! "kuņģis" Zaļmuiža;

2) die Urinblase bei Menschen und Vieh;

3) fig., ein leicht aufgebrachter, erzürnter Mensch
U. (in dieser Bed. auch dusmu pūslis BW. 10781 var.); zur Bezeichnung eines Menschen von kleinem Wucltse: bija man kaimiņuos vīra pūslis cerējams BW. 9397. kur tas mūsu znuota pūslis? 22973, 6. nāc laukā, švaiņa pūsli! 13730, 29 var. -jē̦ra pūslis, Schimpfwort: ai svainīti, jē̦ra pūsli! RKr. XVI, 152; BW. 25759. juoku pūslis, ein Spassvogel: mazais Jūlijs, mūsu juoku pūslis MWM. VIII, 40;

4) pūslĩtis, ein Vogel
Konv. ² 2319;

5) dūdu pūslis, die Sackpfeife
St., Bergm. n. U.;

6) Plur. pūšļi, das Verbällen der Pferde
Ruhental n. U.;

7) pūšļi, Andorn (marrubium vulgare
L.) RKr. I1, 74, St.;

8) Demin. pūslĩši,

a) Taubenkropf (cucubalus
Behen.) U.,

b) pûslīši ² Nigr., Kandau, Wandsen, Dond., aufgeblasenes Leimkraut (silene inflata
Sm.) RKr. II, 78,

c) digitalis purpurea Bauske. Nebst li. pūslė˜ "Blase"
wohl direkt zu pùst: vgl. Persson Beitr. 248.

Avots: ME III, 450

‡ pùslīte ² Oknist n. Ceļi VIII, 378, silene vulgaris.

Avots: EH II, 343

puža,

3): vulva PlKur.

Avots: EH II, 340

rasene, rasenīte Zbiór XV, 278, Sussei, Frauenmantel, Sinau (alchemilla vulgaris L.) U., Buschh., Kl., Mag. IV, 2, 27; 76, RKr. III, 69 (aus Lös.), A. XI, 13; Sonnentau (drosera) RKr. II, 70; Karls:; dze̦lte̦nās rasenes, Drachenwurz Dr.; lauku rasenīte, alchemilla arvensis Scop. Druva III, 735, Edwahlen; saules rasene, drosera longifolia Mag. IV, 2, 38; iris pseudacorus L. Konv. ¹ 800: rasa atruodama uz rasenēm Etn. II; 135. ejuot pa pļavas celiņu, kas bija apaudzis ar zaļziedu rasenēm ... un citām puķītēm Janš. Dzimtene ² I, 156. viju, viju, nenuoviju rasenīšu vainadziņa BW.15494. Zu rasa.

Avots: ME III, 478

raspuodiņš, alchemilla vulgaris L. Birsman, Latv.

Avots: ME III, 479

IV rauda: raũda Frauenb., origanum vulgare.

Avots: EH II, 356

II raũdas Talsen, Dost, Wohlgemut, wilder Majoran (origanum vulgare) Fischer 259, U., Konv. ² 1897: sarkanu krāsuoja ar ... raudām A. XI, 12. salasīja priekš vasarassvē̦tkiem raudas ar ziediem Etn. III; 58. Zu rauds "rot"; vgl. li. raudolė˜lė˜ "Dost."

Avots: ME III, 482

raudenes,

1) = raudas II, Dost, wilder Majoran (origanum vulgare L.) RKr. II, 75; Etn. I, 28; Konv. ² 1897: sarkanu krāsuoja ar... raudenēm A. XI, 12. raudenes nuode̦r pret vē̦de̦ra sāpēm Etn. I, 28;

2) eine Art Pilze
Kurl. n. U.

Avots: ME III, 483

II riemenes Wid., riemeņu (riẽmeņu Karls.) zâle RKr. II, 76, rieme̦nu zâle Druva III, 735, rieme̦na zâle St., Engelsüss, gemeiner Tüpfelfarrn (polypodium vulgare L.). Etwa mit žem. oder ostle. ie aus ē (vgl. auch griemelis neben grēmeles) und dann zu rẽmens I (wenn dies Kraut gegen Sodbrennen gebraucht wäre)? Übrigens gibt es auch in nicht žem. li. Mundarten ein riemuõ "Sodbrennen", s. Būga KSn. I, 47 (zur Wurzelform rei(d)- bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 344?). In Lemburg sei riẽmenes ein Wald mit vielen Haselgesträuchen (Eigenname?).

Avots: ME III, 546

rija: das auf éinrnal in die r. zum Trocknen gesteckte Getreide od. Stroh Siuxt: visas rijas tikapa ple̦ciem ne̦stas pruojā. viņu od. kaimiņu r. Golg., der benachbarte Bauerahof (eine solche Ausdrucksweise stammt aus jener Zeit, als die Leute noch in rijas wohnten. In Golg. gibt es drei Bauernhöfe namens Zemītes; der eine wurde ehemals ve̦cā r. genannt, der zweite - vid[u]s r., der dritte - jaunā r.).

Vgl. noch: quoddam horreum, ene rye vulgariter dictum E. v. Fircks Neue Kurl. Güter-Chroniken (Mitau 1900), Beilage № 22, S. 40, ad 1397 (aus Kand.).

Avots: EH II, 370

‡ rîtrasiņš ² Pussen, alchemilla vulgaris.

Avots: EH II, 377

I ruõze,

1): ein gen. pl. ruõ zu in der Verbindung r. krūms Behnen n. FBR. XVI, 146; lai mana pādīte kâ r. zied BW. 1324; juriņu r., die Georgine
Diet.; kazu r. RKr. II, 74, lythrum salicaria; miežu od. rudzu r. Salis, miežu rùozīte ² Oknist, agrostemma githago; rudzu r. Anzen, der Mohn; agrostemma githago; ūdens r. Ramkau, nymphaea alba; kàula rùozīte ² Oknist, malva alcea; tīruma ruozīte U. (unter tīrums), convolvulus arvensis;

2): piena r. ir desmenī, kas tad pumpst Frauenb.

Avots: EH II, 393

I ruozis, der Tannenhäher, Nusshäher, Nussspiesser (nucifraga caryocatactes L.) RKr. VIII, 90; U.; der Kernbeisser, Steinbeisser, Dickschnabel (coccothraustes vulgaris Pall.) RKr. VIII, 90; eine Art Sperling (garrulus Briss.) Konv. ² 3852; ein Specht Bergm. n. U. - labības ruozis, die Mandelkrähe (garrulus coracius). Zur Wurzel von ruôza, "Streifen, Schlucht" ? Wenn li. rašis, "Tannenhäher" mit -ž- (wie Leskien Nom. 236 annimmt und es als rąžis auffasst) zu lesen ist, kann li. raž- dem gr. ραγ- im aor. ἐρράγην gleichgesetzt werden; dagegen spricht aber li. ranšis "bombycilla garrulä bei Miežinis. Das r. (nördl.) dial. póнжa "corvus glandarius" dürfte aus geographischen Gründen eher finnischen, als baltischen (vgl. Преображенскiй Этим. слов. p. яз. II, 213) Ursprungs sein.

Avots: ME III, 586

rupatenes, rūpatenes, rūpatiņas, rupetes L., rupetnes RKr. II, 67, rupietes U., Mag. III, 1, 132, Betonie (betonica officinalis L.) RKr. II, 67, U., betonica vulgaris L. Konv. ² 3517; 3723 (rūpetnes); stachys Karls. (rupetne): buldurenes, rupatenes (Var.: rubatenes; rūpatenes 32379; rūpatiņas piel. ² 32401), tās īstās Jāņa zâles BW. 32390 var.

Avots: ME III, 562

sabliẽķêt,

1) intr., schliefig, glitschig werden:
sablieķējusi maize;

2) "zerschlagen (vom Regen)":
stiprs lietus sablieķē zemi Ahs. Refl. -tiês, schliefig, glitschig, kompakt werden: sablieķējusies maize LP. vulkāniskie pe̦lni un smiltis sablieķējas par tâ sauktuo tufu MWM. VI, 621.

Avots: ME III, 595

sadraņ̃ķêtiês, sich zu Spülicht vereinigen: lietus sadraņkējas ar vulkāna pe̦lniem MWM. X, 18.

Avots: ME III, 612

sakne,

1) auch saknis (li. šaknìs, apr. sagnis "Wurzel") Manz. Lettus, Elger Diction. 155, Glück, Lng., sakns, -s Manz. Lettus, die Wurzel: Sprw. kāda sakne, tāda atvase. ve̦cam kuokam dziļu saknes. saknis mest, wurzeln Manz. Lettus. savīta tā..., tāpēc ka saknis viņai nebija Glück Matth. 13, 6. - zuoba sakne, die Zahnwurzel: pie zuoba izšķiram trīs daļas: kruonīti..., kakliņu... un sakni Māc. p. dz. 58. - sakņu augi, Hackfrüchte B. Vēstn.;

2) der Schnittkohl
Warkh.;

3) Plur. saknes, das Gemüse:
pāra grē̦das sakņu viņam bija nuorunātas pie... algas Aps. VII, 8. sakņu dārzs, der Gemüsegarten;

4) in Pflanzenbezeichnungen:
bezgala sakne Etn. III, 159, laserpitium latifolium; buku saknes Peņģ., pimpinella saxifraga L.; Jāņa sakne, rhizoma filicis maris Birsman; Pẽteŗa sakne, orchis maculata Dond.; kaulu sakne, Mauerpfeffer (sedum acre L.) Konv. ¹ 860; meisteru sakne, imgeratoria ostruthium Mag. IV, 2, 37; me̦lnā sakne, Schwarzwurzel (scorzionera hispanica) Peņģ. Sakņu dārzs 35; retējuma sakne, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79; rūgtā sakne, Laserkraut, weisse Hirschwurz (laserpitium latifolium L.) RKr. II, 73; Konv. ¹ 230; Konv. ² 358; saldā sakne, gemeiner Tüpfelfarrn, Engelsüss (polypodium vulgare L.) U., RKr. II, 76; Konv. ² 3732; saules sakne, angelica silvestris L. RKr. II, 66; taukā (Mag. IV, 2, 28; Konv. ¹ 782) od. tauku (RKr. II, 79) sakne, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); zal(k)šu sakne, polygonum bistorta L. Mag. IV, 2, 43; Konv. ¹ 849; ziepju sakne, Seifenkraut (saponaria officinalis L.) RKr. II, 77, zu sakas II.

Avots: ME II, 652

salˆdsaknĩte, Engelsüss (polypodium vulgare L.) Druva III, 735, Edwahlen.

Avots: ME II, 669

sarkane, Wiesensalbei Dr.; Plur. sarkanes, Dost, wilder Majoran (origanum vulgare L.) Für. I, N. - Autz n. U., RKr. II, 75; Konv. ² 1897; A. XI, 12, Dr.; Kleberkraut (galium aparine) U.: sarkanu krāsuoja ar sarkanēm A. XI, 12. vaiņagu nuo gaiļa piešiem, nātrām, sarkanītēm Hamlet 93.

Avots: ME II, 720

sasparuôtiês, sich zusammennehmen, sich aufraffen, sich einen Schwung geben Lautb., Schujen, Ronneb.: vulkāni sasparuojās uz lielākuo darbību MWM. X, 201. mēs... sasparuojāmies uz pēdējuo suoli Latv. tas sasparuojies uzšāvās kājās De̦glavs Rīga II, 1, 426.

Avots: ME III, 740

sietavas, in der Verbindung dze̦guzes sietavas, pinguicula vulgaris L. Trik. n. RKr. III, 72; Konv. ¹ 384; Frauenschuh (cypripedium calceolus L.) RKr. II, 70, Bers. Wohl auf sietava(s) I beruhend.

Avots: ME III, 861

sils (li. šìlas "Haide, Haidekraut; Fichtenwald"),

1) sils Wolm., Deg., sila Burtn. n. U., Wid., Ld. 10921, ein loc. s. siluo BW. 30679, 2 var., der grosse Wald, Forst, namentl. Nadelholzwald
U.; Tannenwald Kl.: sili vien, purvi vien līdz maniem bāliņiem BW. 26519, 1 var. skanēj[a] mana dziedāšana par deviņi priežu sili 426. bijusi kāda sila, kuŗu apdzīvuojuši vilki Pas. I, 303 (aus Lems.) - augstais sils, Höhenkiefernwald Karls.; ze̦mais sils, Hochmooskiefernwald Karls. - siliņš, junger Kiefernwald Spr.;

2) sils Biel. n. U., sila Manz. Lettus, Biel. n. U., die Heide;
sils Kurl. n. U., Luttr., Deg., Dond. (auch: cūku sils), sila Wid., Plur. sili N.-Bartau, Dunika, Gramsden, Gold., Kandau ("viršu lauki"), Dond., siliņas Ruj. n. U., Heidekraut (erica vulgaris);

3) sonst in Pflanzennamen:
sils, calluna vulgaris Salisb., Hasenpot n. RKr. III, 69; siliņi Wid. od. Māŗās sils Mag. IV, 2, 54; RKr. II, 79; Konv. 2323, Feld-Thymian (thymus serpyllum L.); Māres siliņi auch - Gänserich (potentilla) Wagner n. U.; zemes siliņš Mag. IV, 2, 55; Konv. ² 3609, Augentrost (euphrasia officinalis L.) RKr. 11, 71;

4) in genitivischen Verbindungen: sila cīrulis, die Baumlerche
U.; sila baks "sviesta be̦ka" Sussei; sila zeme, sandiger Boden U.; Walkerde Wid.; silu mēnesis, der September U. Ganz unsichere Zusammensieiiungen bei UhIenbeck KZ. XL, 554, Pogodin PFB. XXXII, 125, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 380. Vielleicht, wenn le. s-, li. š- hier aus ks- entsianden sind, zu gr. σχέλλω "trockne aus", περισχελής "sehr trocken" u. a. (bei Waide Vrgl. Wrtb. II, 597); in diesem Fall könnte man auch von einem sk̑- ausgehen.

Avots: ME III, 839

sĩpuols,

1): sĩpuols, -s (masc. gen.) AP., (mit ì ² ) Fest. n. FBR. XVII, 88, Lasd. u. a. n. FBR. IX, 190, Demin. sīpuoliņš BW. 2973, 7, sīpuoltiņš 34766; kâ sīpuoli man zirdziņi BW. 28003 var.; cūku s. Salis, sedum vulgare; "ascalonium" ME. III, 855 In "ascalonicum" zu verbessern.

Avots: EH II, 493

šitas, = šis: šitas cilvē̦ks man nepatīk Ahs.; stilistisch vulgärer als šis: vgl. li. šitas.

Avots: ME IV, 19

skreĩdulis Karls., skreidulis U., Plur. skreiduļi Mag. IV, 2, 146, U., Rainfarrn (tanacetum vulgare); skreiduļa sē̦klas, Zittersamen Karls. Vgl. skreitals.

Avots: ME II, 890

skrèitals ² Erlaa, skreĩtãls Jürg., skreitẽļi Trik., skreĩtulis C., Frauenmantel; skreitules Mag. IV, 2, 76, L., U., Sinau (alchemilla vulgaris); skreĩtūlis PS., Rainfarrn (tanacetum vulgare): saulīt[e] lasa rasas lāses skreitelīšu lapiņās BW. 4386. Der radförmigen Blätter resp. Blüten wegen zu skritulis? Vgl. skreteliņš.

Avots: ME II, 890

skreĩtẽlis (s. unter skrèitals ² ): alchemilla vulgaris Ramkau; mazais jeb cietais s. ebenda, potentilla silvestris.

Avots: EH II, 508

skruzītis (?), das Eichhörnchen (sciurus vulgaris L.) RKr. VIII, 86.

Avots: ME III, 899

skujene RKr. II, 72; Konv. ² 2484, Wid., Karls., Tannenwedel (hippuri vulgaris L.). - Plur. skujenes,

1) Sträusse von Spargelkraut
L.;

2) = skujas U.

Avots: ME III, 902

skuteliņš Karls., alchemilla vulgaris L. Der Blattform wegen wohl zu skutuls.

Avots: ME III, 907

spīdzene,

1): auch (mit ĩ ) Dobl., Frauenb., Luttr., Serbig.; eine Röhre
(mit ĩ ) Frauenb.;

3): "Maiblümchen"
(mit ĩ ) N.-Peb., convallaria majalis und majanthemum bifolium (mit ĩ ) Ramkau; silene vulgaris (mit ì ² ) Meiran; spĩdzenīte AP., eine gewisse wohl riechende Pflanze; ‡

4) eine Art (im Freien lebender) Fliegen
(mit ĩ ) Allend.

Avots: EH II, 552, 553

sprañcis, ein Franzose U. - Ptur. sprañči, venerische Krankheiten Serbigal; spranču zâles, alchemilla vulgaris Wagner n. U.

Avots: ME III, 1010

stim̃buks,

1) ein Baumstumpf
Bershof, Grünwald;

2) der im Boden nachgebliebene Stiel eines Pilzes
Grünw.;

3) (vulgär) das Bein
Grünw.;

4) ein Stock
Grünw., Ukri.

Avots: ME IV, 1070

strazds (li. strãzdas "Drossel") Burtn., Ruj., Peddeln, Wolm., Muremois, Serbigal, Smilt., Salis, Seppkull, Lems., Widdrisch, Kürbis, Erkull, Segewold, Lindenhof, Schujen, Arrasch, Jürg., Fehsen, Römershof, Lennewarden, Setzen, Stelp., Kurmene, Zohden, Bauske, Schönberg, Sessau, Zerrauxt, Bergfried, Grünh., Dobl., Mitau, Amboten, Kl. - Salwen, Salgaln, Daudsewas, Siuxt, Lieven - Behrsen, Kurs., Schlockenbeck, Naud., Pampeln, Pankelhof, Rönnen, Neuhausen, Neugut, Rutzau, Funkenhof, Nigr., Hofzumberge, Schnickern, Schrunden, Bershof, Zirsten, Frauenb., Luttr., Matk., Kalleten, Nikrazen, Assiten, Uxri, Dond., Wandsen, U., die Drossel U.; mazais (od. purva Natur. XXXVII, 108) str., die Singdrossel (turdus musicus L.) U., RKr. VIII, 92; Natur. XXXVII, 108; me̦lnais str., der gemeine Star (sturnus vulgaris L.); die Amsel (turdus merula L.) U., Natur. XXXVII, 112; pe̦lē̦kais str., der Kramtsvogel (turdus pilaris L.) Natur. XXXVII, 110, U.; lielais pe̦lē̦kais str., die Misteldrossel (turdus viscivorus L.) Natur. XXXVII, 111; ziemas str., bombycilla [ ampelis ] garrula L. Konv. ² 3636: me̦lnais strazds svilpuo Etn. II, 51. pe̦lē̦kais strazds terkšina ebenda. dzīvs un jautrs kâ strazds Latv. Daneben ohne s- (vielleicht dissimlliert; vgl. le. strads) apr. tresde, an. ƥrǫstr "Drossel", mir. tru ⁱ d "Star" und mit d- slav. drozdъ "Drossel" vgl. Solmsen IF. XIII, 138, Boisacq Dict. 920, Walde Wrtb. ² 799, Suolahti Die deutschen Vogetn. 52 f., Trautmann Wrtb. 327.

Avots: ME IV, 1083