Paplašinātā meklēšana

berukaza: be̦rukaza Neuenb., berukaza Siuxt.

Avots: EH I, 213

berukaza, die Pfuhlschneppe (Siuxt n. LP. V, 99). [Eine Umbildung von r. бекасъ "Schnepfe"? Vgl. le. merkaza dass.]

Avots: ME I, 280

izkazât, durchprügeln Bers. n. A. XVI, 476.

Avots: ME I, 749

‡ izkazuôt Frauenb., = izkazât.

Avots: EH I, 454

kaz, kazi und ka˙zi, ka[s]zin (li. kaži, kažin), wer weiss, vielleicht: kaz vai netiktu vieglāk Kleinb. kazi mēs vēl pazīsim A. XI, 109. Vgl. kaszi.

Avots: ME II, 182

kaza: Demin. verächtl. kažele Siuxt, Pas. VI, 153, Janš. Bandavā I, 32, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73; 1): balta k. BW. 11652. pinkainuo kazu 18399. meža k., das Reh - auch Zvirgzdine; pē̦rkuona k., die Bekassine Wirginalen;

5): kaziņas, "ķigulīšu spēle" Grünh.: uz kaziņam iet;

6): kaza, ‡

d) ein hölzernes Behältnis, worin Kalk auf das Gerüst eines Neubaus hinaufgetragen wird
Orellen; ‡

e) "stīpu drāžamā ierīce" Siuxt; ‡

f) "šaurs gabals nekasta siena" Festen; kaziņa,

c): auch Saikava; ‡

d) ein kleiner, mit einer Hand zu lenkender Hobel
Warkl.

Avots: EH I, 596, 597

I kaza, ein verächtl. Demin. kaželīte BW. 33435,

1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,

a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,

b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;

2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);

3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;

4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;

5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;

6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza

a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;

b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;

[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,

a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;

b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;

c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]

Avots: ME II, 182, 183

[II kaza, ein Viertel eines Kubikfadens (Holzmass) Wid.]

Avots: ME II, 183

kazãcene, ‡

2) eine altertümliche grosse Pistole
(mit â ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 597

kazãcene, die Kosakenpeitsche Janš.

Avots: ME II, 183

kazaciene:

"1)" ME. II,183 zu streichen.

Avots: EH I, 597

kazaciene,

1) die Frau des Gerichtsboten
(kazaks) od. überhaupt ein Weib, das bei den Gemeinderichtern Botendienste tut: kam nepateici kazacienei, lai atne̦s rītdien tavas avīzes? Bers., A. XVI, 476.

Avots: ME II, 183

kazãcĩša, = kazaciene: vienīgā, kas šinī lietā varē̦tu kuo papaust, bija ve̦cā ziņneša sieva jeb kazācīša Saul.

Avots: ME II, 183

kazâda, das Ziegenfell: sedzu me̦llu kazādiņu BW. 25281.

Avots: ME II, 183

kazaks (unter kazaks): iede̦vuši tādam tautu kazakam ("?") BW. 22475 var.

Avots: EH I, 597

kazãks, kazaks,

1) der Kosak;

2) der Gerichtsdiener, Gerichtsbote
[Salis]: Vidzemē un arī Kurzemē dažuos apgabaluos tikdaudz kâ pagasta apziņuotājs jeb pastnieks Konv. ¹

3) der Kosakentanz:
dancuot kazāku RKr. XVI, 246;

4) eine Blume:
pa starpām zied dze̦lte̦nā kreņģelīte un sarkanais kazaks Janš. [Nebst li. kazõkas und estn. kazak aus r. казакъ.]

Avots: ME II, 183

kazãkzâle, ein Wiesengras Sassm.

Avots: ME II, 183

kazapiņi, kazapîņi, s. apîņi.

Avots: ME II, 183

kazarags, kazrags Kmph., kazradze Riga, der Stichling, Stecherling (ein kleiner Fisch) Etn. II, 113.

Avots: ME II, 183

[kazar̂ma Wolm.], kazar̃ma Kand., [Salis], kazàrmis PS.,

1) die Kaserne;

2) ein grosses Etablissement für Knechte
U. Zunächst aus r. казáрма.

Avots: ME II, 183

kazât, - ãju, kazuôt, tr.,

1) turbieren, narrieren;

2) hauen, schlagen, prügeln
Gold., Spr., besond. in der Zstz. mit iz -, nuo -, sa - Bers., Ar.;

3) in dem Riegensieb
(kaza) schütteln: kaza - rīks, ar kuŗu salmus krata, kazuo Etn. II, 1.

Avots: ME II, 183

‡ kazbara "?": īsā kazbaras zâlīte Janš. Dzimtene III ² , 346. sausās, kalvainās pļavās, kur... auga rē̦nā, lupainā kazbaras zâlīte Bandavā II, 72.

Avots: EH I, 597

‡ kazbārde Lubn., ein Pilz (Clavaria flava).

Avots: EH I, 597

‡ kazbārdis (wo?) "tragopogon pratensis".

Avots: EH I, 597

kaze, der Stichling (pelecus cultratus) Natur. XXXVII, 45.

Avots: ME II, 183

‡ II kaze Basi, dat. s. kazei BW. 11217, 2 var., = kaza 1, die Ziege.

Avots: EH I, 597

kazêdis, der Ziegenesser (ein Schimpfwort) Etn. II, 95.

Avots: ME II, 183

kazẽ̦ka (unter kazē̦ks ),

1); auch (mit ê̦ ² ) Salisb.; ‡

2) comm., ein Ausgelassener, "wer sehr viel läuft" AP.: pagā[ju]šgad guovis bij tādas kâ kazēkas, bet šuopavašar nebizuo ne˙maz.

Avots: EH I, 597

kazē̦ks A. XI, 534, [kazẽ̦ka C.], = kazāks, der Gerichtsbote.

Avots: ME II, 183

kaze̦lẽ̦ns: auch Prl. n. FBR. VI, 94.

Avots: EH I, 597

kaze̦lẽns BW. 16859, = kazlẽ̦ns.

Avots: ME II, 183

kaze̦nãjs [C., Wolmarshof, kazenājs Arrasch, Ruj., Salis], gew. Pl. kaze̦nāji resp. kazenāji, Brombeerenstrauch (rubus fruticosus) Mag. IV, 2, 84, Konv. ¹ ; Ackerbrombeere (rubus caesius) RKr. II, 77; rhamnus frangula, Bocksbeerenstrauch Hr.; n. Konv. ¹ 707: der Schneeball (viburnum opulus).

Avots: ME II, 183

kazene: Brombeere - auch Linden in Kurl., Siuxt; rubus caesius Pussen.

Avots: EH I, 597

kazene, die Brombeere (rubus fruticosus) Buschh., Mag. IV, 2, 49, [Dond., Lautb., Weinsch., Nigr., Bauske], die Bocksbeere Hr.; die Beere von rhamnus frangula U., [Wolm., PS., C., N. - Peb., Kl., Trik., Jürg., Arrasch, Bers., Salis]; glatter Wegdorn, Pulverholz (rhamnus frangula) RKr. II, 77, auch kazeņu kuoks genannt Konv. 845. Nach Hen. ein essbarer Pilz Sassm.

Avots: ME II, 183

kazere: "der in die Länge gebaute Viehstall (im Gegensatz zu laĩdars, dem in die Runde gebauten Stall)" Gr.-Sess. n. P. Allunan.

Avots: EH I, 597

kazere, der Viehstall Sess.

Avots: ME II, 183

‡ kazeres, Spielkarten Meselau. Wohl aus r. козырь "Trumpf".

Avots: EH I, 597

kazers, ein hölzerner Doppelhaken zum Aufhängen von Kleidern Lennewarden n. U.; [kaze̦rs Stelph. "āķis, kur piestiprina virvi, pārcienuot siena ve̦zumu ar buomi".]

Avots: ME II, 183

‡ kazêt, -ẽju, schnell ("wie ein kazāks") gehen Lubn., N.-Schwanb.: nu jau sāks k.

Avots: EH I, 597

‡ kazgrĩba NB., ein gewisser essbarer Pilz.

Avots: EH I, 597

kazi, kazin, s. kaz.

Avots: ME II, 183

kaziêns, Prügel, Schäge: dabūsi kazienu Naud., Allend., Tuckum.

Avots: ME II, 183

I kaziêns: auch A.- Rahden, Schwitten.

Avots: EH I, 597

‡ II kaziens "ein Ort, wo kaze̦nāji wachsen" Alschw., Dobl., Grob.

Avots: EH I, 597

kaziņa, s. kaza.

Avots: ME II, 183

[kazinãjs Wolm., PS., rhamnus frangula.]

Avots: ME II, 183

[kazine,

1) die Beere der rubus fruticosus
Dunika;

2) die Beere von rhamnus frangula
Warkl.]

Avots: ME II, 183

I kazine, ‡

3) eine gewisse Pflanze
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72.

Avots: EH I, 597

‡ II kazine (vilna) "dickhaarige Wolle, die an Ziegenwolle erinnert" Oknist: tur vaj[a]dzēs labas vilnas; ar šitādu kazini ni˙kā nebūs. puišiem seņāk vis zeķes adīja nuo kazines vilnas.

Avots: EH I, 597

kaziski, ziegenmässig, nach Ziegenart: visas kazas iesâka pa kaziski apdziedāt: mē̦, mē̦, mē̦! dancuo, meita, pa kaziski BW. 24049.

Avots: ME II, 183

‡ kazla Pas. XII, 481 (aus Lubn.), = kaza 1. Das l wohl aus r. козел (gen. козла ) "Ziegenbock".

Avots: EH I, 597

kazlapis, Geissblatt (lonicera) Konv. [kazlape, eine (nicht strauch - oder baumförmige) Pflanzenart: kur ne˙kas cits neaug kâ tikai smilgas, kazlapes, zvaguļi un retējums Janš. DZimtene ² 377.]

Avots: ME II, 183

kazlẽ̦ns: pē̦rnais kazleniņš BW. 34103. raibu kazleniņu BW. piel. ² 33461, 1.

Avots: EH I, 597

kazlẽ̦ns, kazlẽniņš, ein Zickel, eine kleine Ziege.

Avots: ME II, 183

kazlẽpes, kazmèles, s. kaza 2.

Avots: ME II, 183

‡ kazlines, eine gewisse Pflanze Sussei n. FBR. VII, 140, Wessen n. FBR. XIII, 88.

Avots: EH I, 597

[kazļipe Oberkurland, eine Pilzart.]

Avots: ME II, 183

kazuôt: auch A.-Autz, Kegeln, NB., Schwitten.

Avots: EH I, 597

[kazuôt, prügeln: lai viņš tevi atkal kazuo; pāris nedēļu neesi kaviena dubūjuse Janš. DZimtene ² I, 382; s. auch kazât.

Avots: ME II, 184

kazradzis, der Steinbock (Sternbild) Dr., kazradze, kazrags, s. kazarags.

Avots: ME II, 183

kazruoze, epilobium angustum Karls.

Avots: ME II, 183

kazulē̦ns (unter kazulis

1): auch AP., Pilda, Siuxt, Zvirgzdine: zaķīt[i]s ēda kazulē̦nus BW. 22277, 2 var.

Avots: EH I, 597

kazulis,

1) das Zicklein
(Demin. auch kazulē̦ns Adleenen, N. - Schwanb.): tur slīka jēriņi, tur kazlēniņi (Var.: kaze̦lē̦ni, kazulīši, kazuliņi) BW. 16859;

2) der Ackerspark (spergula arvensis)
RKr. III, 72, Wolm. S. egļi, gauris I.

Avots: ME II, 183, 184

I kazulis,

1): auch Golg.;

2): auch Renzen; ‡

3) kazuļi "āzīši, kas ce̦lā nītis, paminas minuot" Renzen.

Avots: EH I, 597

‡ II kazulis, ein ziemlich grosser und schwerer Knüttel Stom.

Avots: EH I, 597

‡ I kazuls,

1) der Ziegenbock
Zvirgzdine;

2) "lē̦ns dzīvnieks" Mērdzine. Wohl aus r. козёл "Ziegenbock".

Avots: EH I, 597

‡ II kazuls "zirga ple̦ci, kur uz1iek se̦dulku" Mērdzine.

Avots: EH I, 597

‡ III kazuls Laud., = kasîklis 2.

Avots: EH I, 597

[kazupis Warkl. "glatter Wegdorn" (rhamnus frangula).]

Avots: ME II, 184

‡ kazurags AP., = kazarags.

Avots: EH I, 597

kazuri, kreuzweise verbundene Hölzchen auf dem Dachfirst Biel. H. 86. [Ausr. козырь?]

Avots: ME II, 184

‡ kazurs, ein Schalk; ein Spitzbube, ein Ausgelassener Gotg.: tas puik liels k. tas ir liels k., tam nevar ticēt. Aus r. кóзырь "хват, бойкiй человѣк"?

Avots: EH I, 597

‡ ka˙zûtis ² PlKur., = kazlē̦ns.

Avots: EH I, 597

‡ kazveiks, ein wattierter Frauenmantel mit kleinem Stehkragen Golg.

Avots: EH I, 597

kazvija: polygonum convolvulus Ramkau.

Avots: EH I, 597

kazvija, auch kazu vija, kazviji Mar. n. RKr. XV, 118, Konv. ² 3759, die Winde Lös. (convolvulus arvensis); n. Konv. ² 3759 - Geissblat (lonicera caprirfolium).

Avots: ME II, 184

kazzùobs,

1) Mutterkorn
Dond.;

2) ein Schimpfwort.

Avots: ME II, 184

ķe̦r̃rkaza, verächtliche Bezeichnung einer jungen Frau: būt[u] tādu miega cūku (Var.: ķe̦rrakazu) uz ecēšas vizinājis BW. 21225.

Avots: ME II, 368

ķickaziņas sist, ein Spiel.

Avots: ME II, 378

[ķikaza Alt - Rahden, = ķik(u)kaza.]

Avots: ME II, 379

ķikukaza: "der Wiedehopf" Blieden; tava ... dvēsele iekš ķikukazas ("?") muks Mekons Deb. vaļā (1873) S. 31.

Avots: EH I, 701

ķikukaza, ķikkaza, die Bekassine, Heerschnepfe, Moosschnepfe RKr. VIII, 97, die Pfuhlschnepfe U.: kad pirmuo reiz dzird ķikkazu brē̦cam ķiku, ķiku, tad gaŗi lini JK. II, 73.

Avots: ME II, 379

klukaziņa: citiem vīriem skaistas sievas, man tik tāda k. ("?") BW. 27262 var.

Avots: EH I, 622

klukaziņa, ein kleines Frauenzimmer [?].

Avots: ME II, 234

lūkaza, [lūkaža Wid.], eine Stute mit Schaufelohren RKr. III, 130.

Avots: ME II, 518

mē̦kaza, die Bekassine, Heer-, Moosschnepfe (ascolopax gallinago) RKr. VIII, 97. Vgl. mẽ̦rkaza.

Avots: ME II, 613

me̦rkaza: mit e̦r̂ ² Kl.-Roop, 1): auch (mit e̦r̂ ) Ermes, (mit e̦r̂ ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 801

me̦rkaza,

1) = mẽ̦rkaza;

2) "sieviete, kas maisās citu runā, bet pati nevar ne+kuo skaidri izteikt" Burtn.; [identisch mit mẽ̦rkaza?].

Avots: ME II, 602

mẽ̦rkaza: auch Serbig., (mit ê̦r ² ) Salis.

Avots: EH I, 808

mẽ̦rkaza Etn. II, 58, LP. V, 99, = mē̦kaza.

Avots: ME II, 619

mežkaza Wid., meža kaza L., die Gemse.

Avots: ME II, 610

nùokazuôt: n. kam ribas NB. ka viņu varu n. Pas. XI, 324.

Avots: EH II, 52

nùokazuôt, nùokazât [Bers.], Spr., tr., ab-, durchprügeln: saimniece nuokazuoja cūkgani Ahs. n. RKr. XVII, 41.

Avots: ME II, 795

pē̦rkuoņkaza (unter pḕ̦rkuôns

3): auch Stobe 1797, III, 59, Salis n. FBR. XV, 61, ("?") Rothof n. FBR. VIII, 130.

Avots: EH XIII, 228

pikaza, Bekassine (ascalopax gallinago L.) Naturf. XXXVII, 202.

Avots: ME III, 213

sakazât "durchprügeln (sapērt)" Bers. sakāda,

1) das Leder, womit ein Kummet überzogen ist
LKVv., Wid.;

2) comm., ein sehr hagerer, abgemagerter Mensch
("it kā āda pār kauliem pārstiepta") Fest.;

3) comm., ein Geizhals.

Avots: ME II, 647

silakaza, die Bekassine Karls.

Avots: ME III, 838

skrūvkaza, capra falconeri Wid.

Avots: ME III, 900

‡ àizdricinât, fort-, hinziehen, -zerren: kazu ar lielu grūtu a. uz māju Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 19

àizgalˆds, auch àizgalˆda, àizgalˆde, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),

1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. ¹ 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;

2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;

3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 3346 = Konv. ² 3346

Avots: ME I, 26

àiztram̃dît, tr., verscheuchen, verjagen: kam manas kaziņas aiztramdīji BW. 2401, 1.

Avots: ME I, 57

aklis, Subst.,

1) der Blinde;

2) kleine Bremse
[li. ãklis "blinde Bremse"; vgl. aklacis];

3) aklīšuos iet Mag. IV, 2, 106 od. aklās kazas dzīt, Blindekuh spielen.

Avots: ME I, 63

al˜laž, allažiņ, allažīt K., allažīnās, allažĩtiņâs (aus estn. alasi [oder liv. ales "immer", s. Thomsen Ber. 252]), gewöhnlich, immer: mē̦dz jau allažīn tā būt B. Vēstn. jaunekļi allažīn aizgāja pie upuŗa akmeņa LP. VII, 357. un allažīnās ce̦ram GL. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž, so rechtfertigt sich ein loser Schelm. Nach Treuland soll dieser sprichwörtlichen Redensart die Sage zu Grunde liegen, dass der Teufel eine im Zaune stecken gebliebene Ziege befreit habe. spē̦ki gāja allaž mazumā Rol.

Avots: ME I, 68

apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. ^8, S. 487 hält.]

Avots: ME I, 90

aplèkt [li. aplė˜kti], tr.,

1) umspringen:
apdeju, aple̦cu māmiņas pē̦das A. XII, 375;

2) einen Vorsprung vor jem. haben: springend überholen
jaunākā māsa ve̦cākuo aplē̦kusi, die jüngere Schwester hat früher geheiratet als die ältere Lasd.;

[3) bespringen, begatten:
aplec manu kazu kūti BW. 34407]. Refl. -tiês, sich begatten (namentl. von der Stute): ķēve aplē̦kusies Kreuzb.

Kļūdu labojums:
einen Vorsprung vor jem. haben = springen überholen

Avots: ME I, 101

apskrìet, ‡

5) im Laufen überholen:
ja es apskriešu tevi Pas. I, 383; ‡

6) vergehen, dahinschwinden (von der Zeit):
tie gadi apskrien BielU.; ‡

7) begatten, befruchten:
apskrej mūsu kazu! Ulanowska Łotysze 43; sich belaufen (sich begatten) Siuxt: ķēve apskrēja ar jaunuo ērzeli; ‡

8) im Verkehr (hin und her eilend) erfahren (ermitteln):
cik dabūju a. Janš. Atpūta № 382, S. 4.

Avots: EH I, 113

apsmakt, intr.

1) heiser werden; ersticken:
krāsnī uguns apsmaka, kad aiztaisīja durtiņas J. Kaln.;

2) verderben, einen Geruch
(smaka) bekommen (vom Fleisch): atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmakušu (Var.: apsmirdušu) BW. 16299.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 123

apsmir̂st, mit Gestank umgeben werden, rings umher stinken: atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmirduši BW. 15533. mē̦slu laikā apsmirda viss apgabals Grünhof, AP. nuo tā apsmirda visa pasaule Aps.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 124

apžẽ̦rgãm Nigr., apže̦rgus, apžē̦rgus, apžē̦rgu Kazd. (li. apžargomìs),

1) rittlings
Etn. III, 65; uzme̦tas apže̦rgus uz kāda vītuola stumbra Antr. II, 69;

2) [in Zabeln apžē̦rgus = apžē̦rbām 2].

Avots: ME I, 139

ārmaņa Kazd., Unverstand, Wahnsinn: vai tu ārmaņā (= traks) esi? [Zu maņa].

Avots: ME I, 243

atsper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse auf-, losstossen, auftreten:
durvis LP. V, 128;

2) mit dem Fusse einen Gegenschlag versetzen:
kad luops mirdams nuotirinās, tad viņš atspeŗ skauģim Etn. II, 30;

3) hin-, wegschlagen, wegwerfen, zurückstossen:
atsperiet, visi ve̦lni, balias vilnas kuodeliņu BW. 7002, 2;

4) her-, verschlagen:
kuŗš ve̦lns tevi šeit atspēra BW. 15594;

5) an, gegen etw. stemmen:
kaza - kārklā kājas atspē̦rusi BW. 14873, 2. Refl. -tiês,

1) sich entgegenstemmen:
ar kāju pret slieksni. Das Part. atspe̦rdamies, atspēries, bezeichnet oft die Intensität der Handlung - aus allen Leibeskräten, mit Anstrengung aller Kräfte: brē̦c LP. V, 197, kaļ V, 227, lamā VI, 288, smejas III, 47, stāsta IV, 59, tur IV, 42, turas V, 386, ve̦lk atspēries od. atspe̦rdamies VI, 389, schreit, schmiedet, schimpft, lacht, erzählt, hält, verteidigt sich, zieht aus allen Leibeskräften; [

2) "zu Beine kommen"
L.].

Kļūdu labojums:
14873, 3 = 12494 var.

Avots: ME I, 194, 195

aûdi, [bei Bielenstein Holzb. 402 auch ein Singular "aud(i)s"(?)],

1) der Einschlag des Gewebes:
suņu vilna ve̦lkuos vilkta, kazas vilna auduos austa BW. 25309. smalku audu vilnainīte 15017, 1. putu audi Ar. 1788, der Schaum poetisch als Einschlag gefasst;

2) das Gewebe:
es ruokā ņe̦mtu zīdu audu Step. zeme vēl vietu vietām ietē̦rpta sniegu jau iepe̦lē̦kuos audos Vēr. I, 1286;

3) das Gewebe eines Organismus:
muskuļu, ne̦rvu audi, das Muskel-, Nervengewebe.

Kļūdu labojums:
gefasst = aufgefasst

Avots: ME I, 215

Bārbeles (Bārbules, Bārbulas, Bārbalas) diena, der Barbaratag, der 25. November: ai kaziņu Bārbaļiņa BW. 29096. ak tu žiglā kazu Bārbele Tp. IV, 643. kazu Barbiņa BW. 29202.

Avots: ME I, 273

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda <sup>2</sup> Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda ² Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde ² Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha ^x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha ^x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. ² 83.]

Avots: ME I, 273

be̦ka,

1): auch Saussen, Wolm., Zaļm.; kazu b. und sūnu b. Linden, gewisse Pilzarten; ein Pilz
(sēne) überhaupt Muremois, Sonnaxt; ein (für Menschen) unessbarer Pilz Ramkau, Salisb. (in Salisb. nur ironisch auch von essbaren Pilzen: atkal tās pašas be̦kas galdā!); der obere Teil eines Pilzes Linden. Agaricus cinnamomus zu ersetzen (s. J. Alunans IMM. 1933 II, 227) durch boletus bovines resp. boletus edulis.

Avots: EH I, 211, 212

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. ¹ 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 219 = Dond. n. Konv. ¹ 219

Avots: ME I, 279

buce̦ns [C., Lis., Bers., bucē̦ns Nigr., bucins Kreuzb., ein Widder]; ein junger Ziegenbock: skarbalainu kazu vedu spruogainam buce̦nam BW. 18705, 1.

Avots: ME I, 344

buciņš,

1): balts b. BW. 14873, 5. kazu vedu spruogaiņam buciņam 18705;

2): auch Iw., Schwarden.

Avots: EH I, 248

buķelis (unter buks),

1): kâ pē̦rnajam buķeļam BW. 12398, 4 var. kaza satikās ar pe̦lē̦ku buķelīti BW. piel. ² 23022 ¹ ;

2): h) - auch Grobin, Siuxt.

Avots: EH I, 250

buks, Demin. buciņš, auch bucītis, verächtl. buķelis,

1) der Bock, das Männschen mancher Vierfüsler:
kazas, stirnas b., der Ziegen -, Rehbock. Das Demin. buciņš, bucītis als Schmeichelwort für kleine Kinder. Sprw.: ve̦cam bukam stīvi ragi, das Alter ist eigensinnig. palaižas kâ buks uz ragiem;

2) fig., wie das echt
lett. āzis u. d. Bock:

a) der Sägebock der Säger,

b) der Eisbock, Eisbrecher,

c) der Dachreiter,

d) Joch, Tragbalken an brücken,

e) euph. Nasenschleim:
bē̦rnam buki pie de̦guna Dond.,

f) Bock beim Kartenspielen,

g) bukuos iet = ķe̦katās iet Grob. bukuos iet jeb le̦c Gruobiņas apriņķī tikai jaungada naktī Konv. ² 1702. ziemas svē̦tki..."bukiem lēca" PS.;

h) buķelis = buciņš, der schwedische Pflug;

3) in genitivischen Verbindungen: buku dārzda, Borstengras (nardus stricta L.);
buku lapas, Schlangenkraut (calla palustris) RKr. II, 68, in Dond. scabiosa succisa L. III, 72; buku luoki, Ackerlauch (allium vincale L.); buku uogas, Bocks- (ribes nigrum) Mag. IV, 2, 32; buku saknes pimpinella saxifraga Peņģ.; buku vītuols, Korb - Weide (salix viminalis L.) RKr. II, 77. buku paunā nest, auf dem Rückn tragen: bē̦rns lūdzas aukli: nes mani buku paunā Ahs. [Nebst estn. pukk aus mnd. buck "Bock".]

Avots: ME I, 346, 347

II buks,

1): ein Schafbock mit grossen Hörnern
Leitan: b. ar kazu BW. 6732, 2;

2): c) - auch Sackenhausen n. BielU.;

g) auch Dunika, OB.

Avots: EH I, 250

‡ bukulaîns, hornlos: pilni kārkli sīku kazu, viens pats āzis b. (Rätsel: die Sterne und der Alond) Wessen.

Avots: EH I, 250

‡ bulā (loc. s.) "?": (zaldāti) nāca nuo... kazarmas, maršē̦dami savā bulā, un dziedāja Daugava 1928, S. 991.

Avots: EH I, 250

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I ^4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398

čùlât, -āju, čūluôt, auch čūlêt, -ēju, intr.,

1) siepen, wässerig eitern, von Hitz-, Brandblasen bedeckt sein:
mana āda sadzīst un čūlā atkal Hiob 7, 5. vāts čūlā (-uo). ja uz uguni spļaujuot, tad mēle čūlā;

2) schwelen:
malka krāsnî čūlā un čūkst;

3) weinen, flennen:
čūlā vienmē̦r kâ tauka gaļa. es atstāju meitu māti kâ pīrāgu čūlājuot BW. 18289. Mit raudāt verbunden: kaza vilka akmentiņu, čūlādama, raudādama 2223. Refl. -tiês, schwelen: ugunskurs ve̦lgumā čūlājās Poruks. Vgl. sūlāt.

Avots: ME I, 425

I čūra, ‡

2) "?": kas tur dzied? čūras dzied ... kâ čūrām nedziedāt, - kazu piena piedzē̦rušas! BW. 12787 var.

Avots: EH I, 298

I curulis, spergularia Karls.; [curuļi Trik., = kazuļi].

Avots: ME I, 397

dalèkt, intr., herbeispringen (pielēkt): dale̦c vilks, aizne̦s kazu BW. 13339. [Gleich li. dalė˜kti "fliegend erreichen" bei Ekblom Manuel phonét. de la langue lit. 63.]

Avots: ME I, 434

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. ² 238.]

Avots: ME I, 535, 536

dràusmîgs ² [Warkh., draûsmîgs ² Wandsen],

1) schrecklich, fürchterlich, schauerlich, grauenerregend:
pa aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832. Kaukazijas drausmīgie kalnāju apgabali MWM. V, 965;

2) angstvoll:
sirds man drausmīga Seibolt.

Avots: ME I, 492

dricinât,

1): (ein sich widersetzendes Wesen) führen, ziehen; mühsam schleppen
Dunika, Kal., NB., OB., Rutzau: d. kazu, nuolūzušu kuoka zaru;

2): auch Ugalen n. FBR VII, 23, AP.

Avots: EH I, 333

dumaksnājs "?": dumaksnāja sīksta zāle kazlēniņu barībiņa Hofzumberge.

Avots: ME I, 514

dziẽdzeris,

1): auch (mit iẽ) Siuxt; kazai iemeties dziedzers pežas maliņā BW. 35339;

3): "budzis (vâts)" Nautrēni; ‡

4) Plur. dziedzeŗi "ciņi" Warkl.

Avots: EH I, 364

dzinẽjs [li. ginė˜jas],

1) der Treiber
(zu dzìt). Verfolger: čigāni bē̦guši nuo dzinējiem LP. VII, 258. sliņķis labs stārasta. zaglis labs pē̦du dzinējs;

2) Juchzer, Treiber auf der Klapperjagd:
iet uz medībām par dzinēju LP. III, 61;

3) ein Gerichtsbote, ein Diener der Höfe od. der Gemeindegerichte
in Livl., der als Bote fungiert, den Nachrichtendienst erfüllt (auch kazaks genannt): dzinējs (pagasta sulainis) pirmiņ prasīja Blaum. bē̦rnus atstāja pagasta dzinēja sievas uzraudzībā A. XIV. 2. 1;

4) bārdas, matu dzinējs. der Barbier;
matu dzinējs auch der Schelfer: sīkās nātres derīgas pret plauskām un matu dzinējiem (nelabām plauskām) Bers. Etn. I, 66.

Kļūdu labojums:
bē̦guši... 258 = bē̦gdami... 958

Avots: ME I, 551, 552

gaibs,

1) ein Windbeutel
Freiziņ;

2) "?": aiz tevis ķē̦muosies vilkači, gaibi, ģeidas un raganas Kaln. Kaz. Dalb. 66. [Zu gaiba.]

Avots: ME I, 582

ganīkla [li. ganyklà "die Weide"], ganīkla, ganīklis,

1) die Weide
(gew. d. Pl.): mums nav labas ganīklas od. labu ganīklu. tautas jāja pa manām ganīklām BW. 14033. tās ražani piederēs tautu dē̦la ganīkļuos 16472, 1;

2) die Herde, Schar:
šur un tur luopu ganīklas ganās Lautb. viņi tur prāvas vistu ganīklas Latv. pa bruģi kustas kazu ganīkļi Druva II, 490.

Avots: ME I, 600

gans;

1): cūku g. BW. 29083; kazu g. 29114, guovu g. 29351: ciema gani 747, 1: ganuos vadīdami 6652 var. man gani (die Hütung)
iekrīt pa Jāņiem AP.; ‡

2) Plur. gani, die Herde
Gr:-Buschh. n. FBR. XII, 79; ‡

3) "līgavas pūra vedējs" Kaltenbr.; ‡

4) aitu g., die Wachtel
Warkl.

Avots: EH I, 382

ģeida, ein ausgelassenes, mutwilliges Mädchen [ģeĩda Salis.], Burtn.; eine Närrin LD. n. U.; eine Hexe [?]: aiz tevis ķē̦muosies vilkači, ģeidas un raganas Kaln. Kaz. Dalbs. 66. tieva, gaŗa sieviete kâ ģeida [Bedeutung?] Rump.

Avots: ME I, 695

I guõba [Bl. Wandsen],

1) die Abgabe, Kontribution, der Tribut
Kand.: visi kuoki guobu (nuomu) deva, priede, egle vien nedeva BW. 2821. guobas ņemt: citiem jē̦rus kazlēniņus, citiem mazus kucentiņus 2376. saule pārnāk zvē̦ruodama, Rīgai guobu nurbē̦ruse BW. 33883. Im VL. nicht selten guobas zeme (Var.: guoba BW. 14922, guobu z. 14425, 1; 27987), Pachtland [?]: guobas zemes arājiņš BW. 15197;

2) [Zinskorn, Steuerkorn Pussen n. U.]; das Kirchenkorn, die dem Prediger zu leistende Abgabe:
savam cienīgam kungam savu tiesu, savam mācītājam savu guobu nuoduodam Füreker. guoba ir labības nuoduoklis mācītājam Dobl. n. Etn. I, 137;

3) ein Komplex von 3 - 4 grossen Gesinden [?]
BW. 15197;

1) der Haufe
[Ogershof]: sniegs gul guobām uz ielām Balt. V. [Wenn mit uo aus ō, wohl zu li. gabénti "bringen", guõbti "zusammenraffen, zusammenscharren", atgėbau "habe hergebracht", poln. gabac/ "ergreifen", mhd. gâbe "Gabe" u. a.; sollte dagegen uo auf on zurückgehen, dann böte sich zum Vergleich as. gambra "Zins."]

Kļūdu labojums:
kucentiņus = kuceniņus
14425, 1 = 14425, 3
Pachtland [?] = (nach J. Allunan) fruchtbarer Boden (wo Ulmen gedeihen?)

Avots: ME I, 688

griķis Lis., C., Schujen, Jürg., Salis, Selg., Kand.], Buchweizen : spēcīgs kâ griķu biezputra, von jem. gesagt, der sich mit seiner Stärke brüstet, ohne stark zu sein. kazu griķi, Knöterich (polygonum convolvulus und dumetorum) U. ; suņu griķi, (polygonum convolvulus Mag. IV, 2, 43. vēja griķi, polygonum convolvulus RKr. III, 27, Salisb. [griķu vācietis "ein verbaurter Deutscher" St., einem Deutschen vergeblich sich gleich Stellender U.] Nebst oder durch li. grìkai aus poln. gryka [oder aus nd. grick ; vgl. Berneker Wrtb. I, 359 f.].

Kļūdu labojums:
III, 27 = III, 72

Avots: ME I, 654, 655

‡ *grūža od. *grūžs "?": Kazbeks nuoskatās drūms uz savu kalnu grūžu Janš. Pag. pausm. 79.

Avots: EH I, 413

gũt, [gūnu Mar. u. a.], gũstu, gūju od. guju [Durben], (n. U. auch gūmu?), prt. guvu,

1) tr., fangen, haschen, greifen, erlangen, bekommen:
māk tautietis mani gūt 13532. laiks irbes gūt Ltd. 2252. ja baltās nedabūji, gū(j) tuo pašu pe̦lē̦kuo! BW. 12014. kad vilks sāk kazu gūt BW. V, 237. [zuvis gūt Oppek.] meita gribējusi tādu pašu laimi gūt LP. VII, 1095. [viņš kaŗā iet, lielu naudu gūdams U.] Die preussischen Letten kennen dabūt nicht und gebrauchen statt dessen gūt. dvēseli gūt L., Luft schöpfen.] gūdams, nepagūdams, in der Grössten Eile, hasting: šis tik gūdams nepagūdams ūzas zemē, dieser reisst nur in der grössten Eile die Hosen hinunter;

2) mit abhäng. Inf., bekommen, in die Lage kommen: ne daudzi guva viņā mieluoties Rains. Refl. -tiês, schnappen, haschen, streben nach etw.,
mit d. Gen. od. pēc, ungew. uz: krustdēliņa gū damās jūdzu savu kumeliņu BW. 1328; 1617. viņš guvās pēc gaisa Dok. A. uz tautieša gūdamās, atstāju mazus bāleliņus BW. 26624. [Zu gaut (s. dies), li. guvùs "хваткiй" apr. gauuns "empfangen", av. gūnao ⁱ ti "verschafft", gav(a)- "Hand", gaona- "Gewinn" u. a.; vgl. Lidén IF. XIX, 318 und Arm. Stud. 120, Zupitza Germ. Gutt. 175, Walde Wrtb. ² 853, v. d. Osten-Sacken KZ. XLIV, 157.]

Kļūdu labojums:
18449 = 13449
lielu naudu gūdams = lielu naudu gūdams "viel Geld sich holen wollend"
bekomme, in die Lage kommen = genügend Zeit haben (pagūt)

Avots: ME I, 687

ìebļaût, herein -, hineinschreien. Refl. - tiês, aufschreien: nelabā balsī iebļāvās LP. V, 38. meža tē̦vs iebļāvās kâ durts Apsk. v. J. 1905, S. 304. dzirdējis iebļaujamies kâ kazlē̦nu LP. IV, 230.

Avots: ME II, 4

[ir̃be̦nājs Arrasch, Lis., Bers., ir̃benājs C., Trik.], ir̃benãjs [Gotthardsberg], ir̃bene [Gr. -Essern], jirbene Selb., Buschh., [ir̃binãjs PS.], Schneeball (viburnum opulus) Mag. IV, 2, 38, RKr. II, 80; Zwickholz, darauf die Haselhühner sehr fallen St.: lauki ar kārklu, kazenāju un irbenāju pieaugušiem ežmaļiem JR. IV, 31. nuorauj lielu, ruobaiņu irbenes lapu A. XVIII, 31. nuode̦gumiem izlietuo irbeņu rūgtās uogas Etn. II, 147.

Avots: ME I, 709

II iz [li. dial. iž], hochle. statt schriftle. uz, auf: iz akmeņa stāvē̦dama BW. 15383, 2. ūdens lāse nuostāvēja iz bē̦rā kumeliņa 30011, 1; 28375, 7. balta kaza velējās Daugaviņas maliņā, vai iz lietu, vai iz sauli, vai iz sava precinieka 29099. iz ve̦zuma atgulās LP. V, 141. skaista puķīte ziedēja iz pe̦lē̦ka akmentiņa Buschh. iz upītes es izaugu BW. 23585, 8. līču līčiem upe te̦k, zaru zariem Daugaviņa, iz tā līča, iz tā zara nuoņems manu vainaciņu Buschh. jāt iz pieguļu Buschh.; [s. Le. Gr. § 537].

Kļūdu labojums:
nuostāvēja = nestāvēja
23585, 8 = 22382 var.

Avots: ME I, 712

izmest (li. išmèsti, [serb. izmèsti]), tr.,

1) aus -, hinaus -, herauswerfen:
tīklus jūŗā, mē̦slus mēslenīcā, grāmatas pa luogu, saimnieku nuo mājas, pirmuo patskani. dievs izmeta cilvē̦ku nuo Ēdenes dārza I Mos. 3, 24. bē̦rnu pirmais izme̦stais zuobs jāaizne̦s uz kapsē̦tu Etn. II, 144;

2) fallen lassen (ein Wort):
muļķis izmeta tuos vārdus LP. VII, 831. Miķelis izmeta vēl dažas zuobgalības Lapsk. viņš izme̦ta pa vārdam, pa teikumam;

3) aufscheren:
dažreiz pievē̦rptas spuoles uzme̦t uz tītavām Vēr. I, 1453;

4) ausmessen:
pūravietu; izmest ar asi, ar suoļiem;

5) austrinken, hastig leeren:
kalējs izmeta visu glāzi cauri. viņš izmeta kâ uz krāsni Birkenhof, er leerte hastig das Glas;

6) izmest lielu līkumu, einen grossen Umweg machen.
viena viņa vairs nespēj izmest mājas suoli, sie kann allein die Wirtschaft nicht mehr besorgen. Refl. - tiês,

1) hinaus -, herausstürzen:
izmetuos mudīgi pa durvīm laukā Plūd.;

2) sich hinlegen, stürzen:
ceļuos, četrrāpus, uz vē̦de̦ru. nuoģē̦rbušies pliki, izme̦tušies uz vē̦de̦riem LP. VI, 358;

3) sich leicht ankleiden, sich der Oberkleider erledigen:
viņš viegli izmeties, er hat sich leicht angekleidet; oft im Lok. mit der Bezeichnung, bis zu welchem Kleidugsstücke die Entkleidung erfolgt: kre̦kluos izme̦tušies viņi sēd MWM. VI, 644. izmetuos vestē MWM. VIII, 53;

4) an Körperfülle zenehmen, dick, fett werden
[Trik.]: sivē̦ns ir tāds izmeties Wend.;

5) izmesties nuo naudas, alles Geld ausgeben, verlieren
Plm.;

6) eine Fehlgeburt tun, abortieren (namentlich von Kühen), [gebären überhaupt
Trik.]: šuos divpadsmit gaduos kazas un avis nav izme̦tušās I Mos. 31, 38. guovs izme̦tusies Etn. II, 119. luopiņš (cūka) izmeties JK. VI, 8;

7) "paļauties, iztikt": nevar ar vienu pāri (cimdu) vien izmesties Vīt. 67.

Kļūdu labojums:
divpadsmit = dividesmit

Avots: ME I,

‡ izsveibinât eine Zeitlang (zur Genüge) schwenken: kazāks ... rīksti ... izsvelbināja pa gaisu, ka svelpa vien Kaudz. Izjurieši 192.

Avots: EH I, 484

jât, jâju [li. jóju, [slav. jati]),

1) intr., tr., reiten:
tautietis jāja baltu zirgu BW. 14378. Sprw.: viens jāj cūku, uotrs kazu, der eine versteht es so, der andere anders. ragana jāj sluotu kātu. jāju, jāju augstu kalnu BW. 13250, 28. puiši jāja sprandzē̦tiem kumeļiem (Instr.) 13005. jāju, jāju leišu zemi, leišu meitas lūkuoties 13266, 1. drudzis jāj, das Fiebre schüttelt; lietuvē̦ns jāj cilvē̦kus, luopus, der Alp drückt Menschen, Tiere;

2) fahren Sarken,
[Ludzen, Landskorna, Raipol]. Refl. - tiês,

1) um die Wette reiten:
iesim jāties;

2) rasen, grassieren:
kuo tu jājies? [Zu ai. yāti "geht, fährt", ir. áth "Furt" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 442.]

Avots: ME II, 107

‡ kakãcis Plm., die Akazie.

Avots: EH I, 576

kãkaraîns,

1) zottig, struppig, zerlumpt
Bers.: pilni krūmi sīku kazu, viens pats āzis kākarains (Rätsel: Sterne, Mond);

2) dünn, klar:
kākarains aude̦kls, kākaraina drēbe Serb. n. A. XV, 2, 326;

3) gesprenkelt, mit Buntwerk versehen:
adu cimdus kākarainus (Var.: kankarainus) BW. 7223.

Avots: ME II, 190

kakaža,

1) ein Holz mit gekrümmtem Ende, mit dessen Hilfe Schwungstangen und Schlittensohlen die gehörige, tadellose Krümmung erhalten:
kakaža - kādas 5 pē̦das gaŗš kuoks ar līku galu, kuŗu lietuo pie līkšu liekšanas, lai neme̦stuos gaņģī Etn. II, 50. lai slieces, tās liecuot, piegultu pie formas, tās piepiež ar kakažu A. XI, 250. līka, līka dē̦la māte, kâ līkā kakažiņa BW. 25305;

2) [auch kakazis, s. Bielenstein Holzb. 631], ein Baumstumpf mit zwei Wurzeln, der als Stütze od. als Unterlage eines Hebels beim Heben schwererer Gegenstände oder beim Herausziehen von Baumstämmen dient
Illuxt;

3) = kabu, das hervorragende Wurzelende am Sparrbalken
Oberl., St., Konv. ¹

4) = kabe, ein Netz [AP.], Lasd., Serb., Nötk.;

5) eine krumme Deichsel bei den alten Flachsmaschinen
N. - Schwanb., Stom.;

6) etwas Krummes, Altes; auch als Schimpfwort:
nebija ne˙kādas krietnas ragavas, bija tikai tādas kakažas A. XVI, 283;

[7) "āķis ratiem pakaļā virves aizmešanai" Wessen. - Mit Reduplikation zu li. kẽžas "корявое, уродливое дерево"? Dagegen nach Būga KSn. I, 192 nebst kakale II zu li. kakar̃lis "ilga mentė, lenktu galu, puodams maišyti, neištraukus jų̄ iš pečiaus", r. кокора "лѣсина с корнем", кочера "суковатое дерево, коряга", кочерга "Ofenkrücke."]

Avots: ME II, 137

kankaraîns C., kañkaraîns K., zottig, zerlumpt: kankarainu kazu vedu BW. 18704. kāds, māsiņa, tavs vīriņš, kâ sunītis kankarains BW. 21608. ieraudzīju... kankarainu kumeliņu 31888. kankaaina dē̦lu māte RKr. XVI, 213.

Avots: ME II, 155

I kaût,

1) in Wunschsätzen - wenn doch
(mit dem Konditionalis); zur Verstärkung der Wunschpartikel kaut dienen ak und jele: ak kaut man tūkstuoš mēles būtu! dziedu viena, dziedu viena; kaut būt[u] uotrs palīdziņš BW. 286, 4. stulbie tādi, kaut likuši kazu mierā! LP. V, 245. Elliptisch - kaut tevi! zum Kuckuck: saknes - kaut tevi! - maziņas, niecīgas LP. VII, 1176. kaut tevi! - kas tavam tē̦vam par stiprām ķemmēm!

2) kondizional - wenn, falls:
es nesē̦tu griķu druvu, kaut tā balta neziedēj[u]si Ltd. 2178. tu būt[u] smuka, tautu meita, kaut tev laba daba būtu;

3) konzessiv, - zuweilen verstärkt durch gan, jel, arī - obschon, obgleich, wenn auch
(im Hauptsatz oft tuomē̦r, tadšu): es nelauztu alkšņa rīksti, kaut es bē̦rza nedabūtu; es neietu pie atraiša, kaut es jaunu nedabūtu. kaut gan tuo e̦smu viņam vairākkārt sacījis, tuomē̦r viņš tuo laidis par galvu;

4) verallgemeinernd vor einem Indefinitum, einem Adverbium und Nomen; kaut cik, kaut cik necik, einigermassen, etwas;
kaut kad, irgend einmal, kaut kāds, kaut kas, kaut kuŗš, wer immer, wer es auch sei, kaut kâ, wie immer, irgendwie, kaut kur, irgendwo: arī viņš pazāudēja kaut cik naudas Vēr. I, 1081. viņš jau kaut cik atžilbis. kaut viņš kaut cik necik pūlē̦tuos! viņs kaut˙kad nuo ve̦cāka cilvē̦ka mutes bij dzirdējis LP. VII, 508. zirgs gribējis kaut˙kuo paprasīt LP. III, 47. dziedi, dziedi, tautu meita, kaut kuo vien, kaut kâ vien BW. 857. kaut˙kur raudāja lakstīgala R. Sk. II, 218. grūti būs atrast kaut divus latviešus, kas par tautas dziesmu ve̦cumu būtu vienis prātis RKr. VIII, 25. [Zur Form. s. Le. Gr. § 592.]

Avots: ME II, 179

‡ kažene A.-Autz u. a. n. FBR. XVI, 144, Deminutivform zu kaza, die Ziege.

Avots: EH I, 597

kažuõks C., [Arrasch, Jürg., kažùoks ² Kl.], kažuks Lind., Demin. verächtl. kažuoķelis,

1) der Pelz:
baltais od. plikais kāuoks, ein Pelz ohne Überzug; aitas od. aitādas k., Schafpelz; kazu k., ein Pelz aus Ziegenfellen BW. 14740; im VL. lūša k., Luchspelz 13646, 19. grìezt kažuokam uortru pusi, seinen Sinn ändern, anders auftreten: zemnieki uz reiz sāka griezt kažuokam uotru pusi Druva II, 302. vilkt kažuoku ļaunā pusē, sich von der unangenehmen Seite zeigen, die rauhe Seite herauskehren U.;

[2) ein Teil des Teerofens
Bielenstein Holzb. 546].

Avots: ME II, 184

ķê̦rãjs, ķêrẽjs, jem., der etwas ergreift, erfasst, der Häscheŗ der Dieb: ķē̦rājs ir kaut kuŗa lieta, kur tīkls jūŗā aizķeŗas: akmeņi, ce̦lmi LP. VII, 380. mūkat, gani, nu nāk kazu ķērējiņi Ltd. 4357. reiz ķē̦rāju laukuos puisis, nuo zaldātu ķē̦rājiem mukdams, iemucis rijā LP. VI, 131. bē̦rnu ķērēja, die Hebamme: kur tā bē̦rna ķērējiņa BW. 1433. Zu ķer̂t.

Avots: ME II, 375

ķic! kic! Serbigal, kīc! Etn. III, 11, ķič! Interj., mit welcher Katzen, Schafe, Ziegen gescheucht werden: ķic kaķīti, raibacīti BW. 26487. kic, kaķi, peļuot! 2259. ait, kic kūtī Etn. II, 13. kic (Var.: ķič, ķiz) aitiņa BW. 29078. ķic pa ceļu, tautu meitas kazlēniņi 16499.

Avots: ME II, 378

ķikāns [um Walk, ein Vogel]: precē mani ķikanam (Var.: stikanam) BW. 15636; [in N. - Peb. sei ķikāns der Hahn, in Lös. - ein kleiner Sumpfvogel mit langem Schnabel und langen Beinen, der auffliegend ķiku ķiku schreie und niederfliegend wie ein Schaf blöke, angeblich identlisch mit ķi(k)kaza (die Bekassine).]

Avots: ME II, 379

ķikuts,

1) die Bekassine, Heerschnepfe, Moosschnepfe
RKr. VIII, 96; die Pfuhlschnepfe U.: ķikuts - purva putns, kas sauc savu paša vārdu Serb. [dürfte nebst li. kikùtis (vgl. auch le. ķikukaza) od. tikùtis und estn. tikutes onomatopoetisch sein];

2) ķikuti ["die Jungen von Wassertierchen"
N. - Peb.]: nuo uoliņām izperinās bezkājainie ķikuti [= ķikuri 1?] A. XX, 42. nuo gurcakļa sāks izšķilties galvaiņi (varžu ķikuti) A. XX, 226.

Avots: ME II, 379

ķipluõks, der Knoblauch. kazu od. āžu ķipluoki, Bärenlauch (allium ursinum) RKr. II, 66; ķipluoku puķes, Narzissen; ķipluoku sēnītes, Lauchschwindling (agaricus alliaceus) RKr. II, 65. [Aus mnd. kluflôk dass., s. Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1921, 1175.]

Avots: ME II, 383

*II  ķirza (od. * ķirzs?)"?": cūku ķirzu (Var.: cūkas ķirlu), kazas ragu, tuos pamešu māmeņai BW. 16436, 4.

Avots: ME II, 386

ķiš! eine Interj., mit der man Katzen und Ziegen verscheucht: ķiš, kaziņa, kārklu grauzt BW. 29105.

Avots: ME II, 386

kladancis: citi dancuo guodīgi, bet šie kladanči le̦c kâ kazāki Saikava. aiz stūra guļ divi kladanči ebenda.

Avots: EH I, 607

klanĩna (schliftle. * klaniņa) AP., = kazi%C5%86a">kaziņa, die Bleuelstange am Spinnrade.

Avots: ME II, 213

klencĩte ("die Humpelnde"?), am Spinnrade die kaziņa, vindiņa: klencīte ir lāpstiņai līdzīgs kuoks, kas savienuo ratiņa paminas ar skrituli Nerft.

Avots: ME II, 222

kliģis, eine Nebenform von klidzis, also der Wackelnde, Klapperde, Schreiende: jūgsim cūciņu, se̦gluosim kaziņu; vienam kliģis (auf das Schwein bezogen), uotram raģis BW. 2418, 1.

Avots: ME II, 226

klinciņa Selsau, = kazi%C5%86a">kaziņa am Spinnrad (eig.: die Hinkende); vgl. klencīte. S. auch klincis II.

Avots: ME II, 228

klukažât, - ãju, intr., langsam vorwärts kommen [?]: es ar savu klukaziņu citiem līdzi klukažāju BW. 27262.

Avots: ME II, 234

‡ II knubulis "ein Knot": kaz tāds par knubuli Deglavs Rīga II, I, 66.

Avots: EH I, 633

kuõre, kuõra C., kuõris,

1) der Gipfel des Berges, des Daches
[kùore ² Erlaa], der Dachfirst C., [Ronneb., Fest.]: kalnu kuore Saul., Vēr. II, 859. jumta kuorai jaunus spaļus uznest Stürzenh. pār stāvajām namu kuorēm Vēr. I, 1027. Rätsel: vēl tē̦vs nav dzimis, jau dē̦ls rijas kuorā RKr. VII, 286, 4. līka kaza kuorī kāpj VII, 289 ; 1369, 3, 4. uz grimstuošuo viļņu kuorēm Vēr. II, 1212 ;

2) eine Absteckstange, eine Stange mit einem Strohzeichen
[vgl. àizkuõrêt] - salmu kušķis kārts galā. kuori lietā sējuot biržuotāji un arī zemes mērnieki, līniju sprauzdami Siuxt ; ein Wahrzeichen, ein Signal im Meer Bandr. ;

3) kuore, die Biegung, Krümmung
[vgl. apkuôram]: zirgs ne̦s kaklu ar kuori Lös. n. Etn. IV, 97.

Avots: ME II, 347, 348

[kramija Dunika, eine trockene, dürre Wiese: kramijās kazlapes vien aug. Wohl zu krama.]

Avots: ME II, 257

kriķi: auch AP., Ramkau, Seyershof; auch der Sing. kriķis zur Bezeichnung der einzelnen Buchweizenpflanze gebräuchlich; kriķu karašiņa BW. 2922. kriķu sē̦naliņu 11954, 3 var.; kazu kriķis, polygonum convolvulus Ramkau; kuñ[nu] kriķis, ein Unkraut in Gemüsegärten Seyershof; suņu kriķis "eine dem Buchweizen ähnelnde, in Gärten und auf Feldern wachsende Schlingpflanze" Iw.; vēja kriķis; eine gewisse Schlingpflanze Salisb., ein gewisses Unkraut in Gemüsegärten Seyershof. Vgl. d. Kricken Bulmerincq Vier B. I, 375.

Avots: EH I, 653

krũklene: auch Salis ("kazene">kazene").

Avots: EH I, 662

kugaža Oberl, n. U., kuguža, ein kleines, winziges (und dickes Wid.] Frauenzimmer: citiem vīriem lielas sievas, man bij tāda kugužiņa (Var.: pugažiņa, kukažiņa, klukaziņa) BW. 27262 var.; 27264. - [iet kugažu kugažām Trik. "hinken".- Wohl zur Wurzel von kudzums.]

Avots: ME II, 299

kur̃va: Schimpfname für eine alte Frau od. für eine Kuh (mit ur̂ ² ) Dunika; eine Henne (mit ùr ² ) Kalz., Lubn.; cūku kurvu, kaz[u]raganu BW. 16436 var.

Avots: EH I, 680

kuš! kušā!

1) eine Stillschweigen gebietende Interjekton - still! ruhig!
kuš, tu mele, turi muti! BW. 8042. kuš, aitiņ, kuš kaziņ 29072. eijā, kušā, mazie bē̦rni 2050;

2) warte:
kuš! puisim iešāvies prātā LP. V, 6. kuš! kuš! viņš duomā VI, 6. Auf frz. couche!

Avots: ME II, 329

laûzt, - žu, - zu (li. láužti), tr., brechen: akmeņus, ce̦lmus, rīkstes, zarus, - pupas, sēnes, - bites. jau pūriņš vāku lauza BW. 7732. nagus lauzt, sich die Finger (vor Kammer) brechen: ķēniņš lauza nagus un tīri ārprātā LP. IV, 73. kaklu l., den Hals brechen: aizgājuši visi kaklus lauzdami LP. V, 133. Sprw.: smiekli kaklu nelauzīs, bez zuobiem riekstu nekuodīs. sirdi, vārdu lauzt, das Herz, Wort brechen LP. I, 156. lauztais gaŗums, die gestossene Länge od. Intonation. Refl. - tiês,

1) sich brechen:
puiši man pakaļ te̦k, savu kaklu lauzdamies BW. 5411;

2) hervor -, losbrechen, stürzen:
nuopūtas lauzās iz krūtīm Laudz. M. smiekli lauzās par viņa lūpām A. XX, 495. asaras lauzās aumaļām pār viņa vaidziņiem Vēr. II, 1295;

3) sich hingezogen fühlen, wohin stürzen, irgend wohin wollen, etwas zu erreichen suchen:
[viņš uz tuo meitu laužas U., er trachtet heftig nach dem Mädchen.] cūka laužas kartupeļuos, kaza kāpuostuos. nu ir laba salabusi, kūmiņās lauzdamās BW. 1611. dē̦ls lauzies pasaulē LP. VI, 527. pruojām sirds kâ lauztin laužas Vēr. II, 691. es pie tevis (tautu dē̦ls) nelaužuos BW. 9019. kas zināt grib, pēc gaismas laužas, tuo ilgi nemānīs Tr.;

5) ringen, kämpfen:
ar stipru neej lauzties, nedz ar bagātu tiesā. viņs bij brangs vīrs, ber vārduos lauzties neprata Neik. bet muļķītis satveŗ cūku un laužas labu laiku LP. Iv, 101. [Nebst lûzt (vgl. auch laûska) zu arm. lucanem "breche auf" (anders darüber Meillet Bull. XXVI, 4), got. uslūkan "aufschliessen", ahd. liochan "vellere", gr. ἀλυχτοπέδη "unzerreissbares Band" (wenn das germ. und gr. k hier auf ide. g̑ zurückgeht) u. a., s. Boisacq Dict. 571, Walde Wrtb. ² 445, Persson Beitr. 201 ff. W. Schulze KZ. XXVIII, 280.]

Avots: ME II, 432

lẽpe (li. lė´pė "Seerose"), gew. Pl. lẽpes, lẽpju lapas [Dond., PS.], der Huflattich; baltās, dze̦lte̦nās, mazās lēpes, See - od. Teichrosen, s. lē̦pa I; kazu lēpe, Teufels - Abbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; III, 58. [Nebst lē̦pa I zu ļe̦pa I (s. dies); neben diesem lēp -: lep - auch ein sinnverwandtes lāp - in le. lāpa II und lâpsta (s. diese).]

Avots: ME II, 461

‡ līcins, = lìcenis 1 (mit ì ² ) Auleja; "lìcenis" Wessen; "vērpjamā ratiņa dzelzs ruociņa, kas ir rata ass pagarinājums un uz kā uzmaukta kaziņa" (mit ì ² ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 745

liẽlĩba,

1) die Prahlerei, Grosssprecherei:
Sprw. lielība naudu nemaksā. ak tu tavu saltu lielību! Kaudz. M. kuo lielību tu lielies? Bw. 20460. uz lielības(-u) skriet, um die Wette laufen;

2) die Grösse, Stärke:
zuobe̦ņā, zābakā, tur tautieša lielībiņa BW. 29967; 13734, 1. kad lielība ģe̦ldē̦tu, guovs zaķi nuoskrietu;

3) lielība, lielības gailis, kaza, pakaļa, der Prahlhans:
kuo es ar tevi, tukšu lielību, ķē̦muošuos! LP. VI, 382. tīrais lielībiņa! spē̦ka mums nebūs mazāk kâ tiem lielībām JR. IV, 87.

Avots: ME II, 498, 499

liêsa C., [auch Kr., liêsa ²

I wanden,
Tr.], die Milz: ja cūku liesas augšgals biezs, tad ziema nuo iesākas stingrāka Etn. II, 71. kaza ar liesu, die Ziege leidet an einer Milzkrankheit BW. 20798; liesa duŗ, spiež. zirgam liesas kaite, sē̦rga, vaina, eine Pferdekrankheit (anthrax Preip. 27): liesā sirgt, milzsüchtig sein St.; liesas vārdi, die Zaubersprüche, mit denen man die Milzkrankheit kuriert. [Wohl (nach Būga Aist. Stud. 127) aus * liel(e̦)sa = li. lielešà (acc. líeleša,) "eine Milzkrankheit"; anscheinend mit Reduplikation, s. Būga KSn. I, 300. Vielleicht zu le. lē̦sa, lē̦ss, da die Milz ein feines Fasernetz enthält; dazu stimmte, wenn zuverlässig, le. liesa U., = lē̦ss.]

Avots: ME II, 504

lìkradzis, lìkraģis, der krumme Hörner Habende, der Krummhörnige, Beiname der Ziege und der Kuh: kaziņ, mana līkradzīte! BW. 29109. guosniņ, mana līkraģīte! (Var.: līkradzīte) BW. 29499. viņš virsū brāžas reiz aunam, ve̦cam līkradžam Seif. III, 110. lìkragu aunelis, ein krummhörniger Widder LP. I, 15.

Avots: ME II, 486

ļipa, ļipe, lipa Ruj., Oppek., BW. 16773, 9,

1) ein kurzes, dünnes Schwänzchen:
aitas, kazas, zaķa, vēža ļipa; vêža lipa auch als Schimpfwort: kuo tu dziedi, vēža ļipa? BW. 869. vilciņš ļipu šķurināja BW. 13572. ļipu mest, den Šchwanz bei schnellem Laufen aufwerfen: buciņš aizgājis ļipu me̦zdams LP. V, 96. ļipu atstiept, den Schwanz von sich strecken beim Sterben, sterben, auch auf Menschen übertragen: burvis ļipu atstiepis LP. VI, 14. lai mežkungs man pūš ļipā MWM. VII, 892. zaķu ļipa, eriophorum vaginatum Peņģ. Das Demin. ļipiņa,

a) der Stache] der Schnalle;

b) der Drücker an der Flinte
U.;

c) das Schwänzchen, der Zipfel:
piešūtas drēbes ļipiņas Etn. IV, 109;

2) der Hamen:
tīkla ļipa;

[3) Klappe an einer Mütze
U.;

4) ein Anhängsel
U.;

5) sich anhängender Verlust, Schlappe, Schaden
Oppek. n. U. - Aus estn. lipp "Schweif", s. Thomsen Beröringer 266].

Avots: ME II, 540, 541

III luõks: kaza luokus izravēja BW. 32583, 2 var.; luokt "Zwiebeln" N.-Autz n. BielU.

Avots: EH I, 767

‡ maktîgs,

1) gross, grossartig, mächtig
Salis, Skaista, Wessen: m. cilvē̦ks; zirgs Kaltenbr. zilie tupiņi - tie bij maktīgi ("vare̦ni") tu,penīši Ramkau. maktīgi izrūgusēs maizīte ebenda. žīdi tādas maktīgi pē̦rk Kaltenbr. tie jau pruot maktīgi tādas pļorzas runāt Orellen;

2) "čakls, ņiprs" Sonnaxt: maktīga meitene. mazie kazlē̦ni maktīgi. vai maktīgi graudnieki?

Avots: EH I, 779

maz [li. màž od. mãža, s. Le. Gr. § 472], Adv.,

1) wenig:
maz ļaužu. maz bitei salda me̦dus lietainā vasarā, maz mātei vieglu dienu nuo pirmās vedekliņas BW. 23527. maz pie ruokas LP. V, 105, wenig zur Hand. ar maz vārdiem sakuot, kurz zu sagen U. lai maz ir, ja maz, wenigstens U. daudz maz, etwas, es sei viel oder wenig U. daudz maz kad viņa slima, sie ist selten krank A. XI, 180. maz pa˙mazam [nach r. мало-по-малу?], allmählich: tas maz pa˙mazam sāka tē̦vam pakaļ trakuot LP. VI, 1, 44;

2) überhaupt:
vai būs maz ziemas, vai nebūs? wird's überhaupt noch Winter (Winterbahn) geben? U. vai maz nāks? wird er überhaupt kommen? U. vai tas gan maz bij vējš? B. Vēstn. vecenei iegribējies redzēt, kâ tad kaziņa iespēj maz adīt LP. IV, 178.

Avots: ME II, 570, 571

‡ mẽkšêt, -u, -ẽju Kegeln, blöken (von Schafen und Ziegen): aita (kaza) mēkš.

Avots: EH I, 805

mekšķinât, intr., meckern: kaza mekšķināt MWM. VI, 306. [Zu li. mekénti, klr. -? -, mhd. mechzen "meckern".]

Avots: ME II, 594

mèle:

Demin. mēliņa

BW. 15342 var. (aus Sassm.),

1): nāve mēles galā, der Tod sitzt auf der Zunge
Diet.;

2)

a): "zvana mēle" zu verbessern in "zvaņa mēle";

c): mēli piedurt, Klatschereien machen
Diet.;

3): vajag zināt daudz mēļu Kaltenbr.;

4): mēles nest Lng. "Mährlein sagen".
tī tik zina mēles taisīt Sonnaxt. vadā mēles (verbreitet Gerüchte) Pas. XIV, 280, Kaltenbr. mēļu nebija ni˙kādu Kaltenbr.;

6)

e): "durvju aiztaisāmā dzelzs daļa" (mêlīte ² ) Siuxt; "kuoka vai dzelzs aizbīdnis pie durvīm" (mèlīte) AP.;

5

i): nuo ... nuolūžušas ratu mēles ("?") Delle Negantais nieks 32;

j): auch AP. (sulu mèle), Ramkau (mēlīte);

k): auch (mêle ² ) Frauenb.; mèl(īt)e AP. "izliekta dzelzs, kas piestiprināta pie blankas un ar vienu galu ieķeŗas šķīveņa zuobuos, lai tas nevarē̦tu kustētiês": pagrìez šķīveni, lai mēle aizme̦tas! PV.; ‡

1) mēlīte, die Zunge einer Netznadel
(saiva) Kaugurciems; ‡ m) derjenige Teil eines Pergelhalters, den man heben und senken kann Iw., ‡

n) der (längliche) Hackenteil eines Strickstrumpfes
Kaltenbr.; ‡

o) ze̦lta mēlītes, ein gewisses Stickmuster
Janš. Bandavā II, 327; ‡

p) "?": ar skaļu blīkšķi viņš pārme̦t mēli nuo laivas uz malu Daugava 1934, S. 578;

7): čūskas m., orchis latifolius Warkl.; kazu mēles, plantago lanceolata Oknist; vērša m., ein gewisser Pilz
AP.; vilka m., succisa pratensis Saikava; knautia arvensis Coult. Oknist; scorzonera humilis Laud.

Avots: EH I, 806

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. ² 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. ² 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I ^3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

mêt [auch Lis., Arrasch, Kr.], mêju, intr., blöken, meckern: āzis, kaza mēj Bers., Lub. aita mēj Etn. II, 51. [Vgl. ai. mimāti "blökt", gr. μηχάομαι "meckere, blöke."]

Avots: ME II, 621

I miêts: auch Prl.; turat mietu šuoruden! BW. 14764. kas var ar tevi mietus taisīt Ciema spīg. 207. ne˙viens šuo mietiņu neieruosināja Erss Muižnieki 134. kad divi sābri paņemj par sievu viens uotra māsu, tad saka, ka "kazu miêtā" precējas Saikava.

Avots: EH I, 826

mìltuôjs ² : auch Fest. n. FBR. XVII, 85, Lasd. u. a. n. FBR. IX, 137, Prl., (mit il˜ ) AP., Dunika, Kal., OB., Ramkau, (mit il ) N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617: miltuoji kartupeļi FBR. XIV, 73. m. ābuolis Prl. n. FBR. VI, 94. kazas piens ir tāds kâ miltuojāks Ramkau. miltuoja ("ar miltiem nuosmērējusies") meita Dunika.

Avots: EH I, 815

‡ II mirminât,

1) meckern
(mit ir̂ ² ) , NB.: kaza mirmina; "leise blökend Lämmer locken" , (mit ir̂ ² ) Dunika: ave mirminā;

2) grundlos lachen
(mit ir̂ ² ) NB.: paliec klusu! kuo te mirmini? - kuo nu te mirmani ("?")! Saul. Daugava 1928, S. 57.

Avots: EH I, 818

I mîte,

1) mîtne Peb., das Fesselgelenk, das Gelenk
Linden, Siuxt; oft so ein Plur. mîtis, mîti: mītīs (luocītavās) kauli turas kuopā Spriņģis. pirkstu mītiem un luocītavām nuoknakšuot, (ruokas) atkal atrāvās Duomas III, 545. [visas mîtes ² sāp Lautb., Bauske]. tube̦rkulōze ieme̦tas mītīs jeb luocītavās Strauzt., Konv. ² 2538; nach LD. mītis [nom. pl.?], der Rückenknochen, das Kreuz, der Knorpel: [kazuļiem tre̦kna gaļa; katra mītīte pilna tauku Stelp.];

2) "?": ira tādi raksti (kâ uozuollapas), kuŗus ada bez mītēm, kâ arī tādi, kuŗiem skaistuma labad mītes nepieciešamas. mītes ir tâ sakuot ežas, kas izrakstītuo cimdu sadala lauciņuos RKr. XVII, 31.

Avots: ME II, 649

mudîgs,

1): aita baruojas mudīgi (= ātri) Salis;

2): vis˙vairāk kazas mudīgas uz kuoku lapām AP.

Avots: EH I, 828

mùrdêt,

1): undeutlich sprechen
Auleja (prs. mur̂žu), (mit ur̂ ) Oknist (mit einem i- Stamm im Präsens). Saikava, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine; ucins mur̂dē̦dams pieduŗ aitai purnu Saikava. bē̦g kazeņas murdē̦damas (knurrend?) Tdz. 50706, 1;

2): ūdens mur̂dē̦dams nāk nuo kalna Sonnaxt. dubļu murdēšana A. Grīns Dvēseļu put. 73;

3): "murguot" (mit ur̂ ) Zvirgzdine; ‡

5) = murdēties: visu nakti mùrdēja ² Warkl.

Avots: EH I, 832

neî ² [Rutzau, Nigr., Bauske] (li. neĩ, [slav. ni "auch nicht", got. nei, la. nī (alt: nei) "nicht"]),

1) auch nicht:
es tuo nedarīšu, nei man klātuos tuo darīt Bl.;

2) nicht einmal:
ja tevi ir nuislē̦pumi, nestāsti viņus nei draugam! kuprainais āzītis var par deviņām sē̦tām pārlēkt, bet ze̦lta kaziņa nevar nei par vienu (Rätsel);

3) nei - nei oder ne-nei, weder-noch:
nei (Var.: ne, ni) tā puķe, nei (Var.: ne, ni) tā ruoze BW. 281. bet tuomē̦r panākt neduomā ne slavas, nei ar pateicības Adam.;

4) in manchen:
nèi˙kas (li. niẽkas) für ne˙kas, nèi˙kur für ne˙kur, nèi˙maz für ne˙maz Mar. n. RKr. XV, 146. [Vgl. auch av. naē-čiš "keiner" und Walde Wrtb. ² 518.]

Avots: ME II, 715

nùobaĩdît [li. nubaidyti], nùobaĩdêt, auch nùobaĩdinât Spr., tr.,

1) ver -, wegscheuchen:
nuobaidi ļaunuo garu pruojām! Tr. IV, 67. es nuobaidīšu vāverīti nuo kuokazemē;

2) sehr erschrecken, mit Furcht erfüllen:
lai sapuva apšu lapa. kam tā mani nuobaidīja! BW. 8588 (Var.: nuobaidēja Dobl.), 8364. Refl. - tiês, sehr erschrecken (intr.): visi nuobaidās LP. I, 164. kâ es nuobaidījuos! Kand.

Avots: ME II, 758

‡ nùoblêt, meckern (perfektiv): kaziņa tik žē̦li nuoblēja, ka tīri žē̦l palika AP.

Avots: EH II, 32

nùodañcuôt, ‡

2) zu tanzen aufhören
Auleja: kaî nuodancās, meitas sēd sevim; ‡

3) n. kàzas, (tanzend) eine Hochzeit (zu Ende) feiern:
dancuojuši, ē̦duši, kamē̦r kāzas nuodancuojuši Pas. IV, 483. jie ... laimīgi nuodancāja kazas X, 295 (ähnlich 291 und Salis); ‡

4) im Tanzen übertreffen
Seyershof: n. visus puišus. Refl. -tiês: nuosadancava ... da smertei Pas. VIII, 352.

Avots: EH II, 38

nùogrãbât, ‡

2) tastend absuchen
Vank.: Kazimirs nuogrābā vien ar ruoku Austriņš Vērpetē 39. ‡ Refl. -tiês, eine Weile tastend suchen Wolm u. a.

Avots: EH II, 46

nùograûzt [li. nuográužti], tr., abnagen, abklauben: kaulu. pliki nuograuztas ganības Vēr. II, 1235. [kazas kūsi nuograuzušas BW. 35592.]

Avots: ME II, 786

nùokrimst li. nukrim̃sti], tr., abnagen: kazas puķes nuokrimtušas BW. 6466.

Avots: ME II, 802

‡ nuokrim̂stît ² Salis, (eine Reihe von Objekten) abnagen: kaza kuokus nuokrimstījusi.

Avots: EH II, 56

nùolangât, tr., abkazeln, heruntermachen: viņš mani nuolangāja visu ļaužu priekšā Grünh.

Avots: ME II, 808

nùoluôbît, nùoluobt Druw., Spr., tr., abklauben, abschälen, abschlauben, abhülsen, abrinden: kartupeļus, mizu, čaumalu, lūkus. es kārtis nuoluobu Druw. kaziņa nuoluobuse alkšņa turzu LP. II, 15. arklam zeme tikai viegli jānuoluoba Zemk. Refl. -tiês, sich abschälen, sich ablösen, sich abrinden: čaumala nuoluobījusies Apsk. gaļa nuo kauliem nuoluobījusies LP. VI. 828.

Avots: ME II, 814

nùorẽķinât: kaza, kuo ... nuopirka par sešpadsmit latiem, ar nuorunu, tuos ... vē̦lāk n., kad pārdevējs nāks viņa laukā pļaut sev sienu Jauns. J. un v. 106.

Avots: EH II, 81

‡ nùoriñduôtiês, sich in Reih und Glied aufstellen: kazāki ... nuorinduojās gar pagasta māju Atpūta № 643, S. 6.

Avots: EH II, 81

‡ nùoskrabêt, Perfektivform zu skrabêt I 3: skrabēt vien nuoskrabēja kazas ādu gabaliņš Tdz. 47971.

Avots: EH II, 86

[nùoskrìbît, abschaben C., abnagen: kaza nuoskribījusi kuokam mizu.]

Avots: ME II, 849

nùoskribt (unter nùoskribinât): kazas kūsi nuoskribušas VL. aus Nigr.

Avots: EH II, 86

‡ nùoskrubt, abnagen Durben: aitas nuoskrubušas kāpuostus līdz pat strungam. kazas nuoskrubušas žagarus.

Avots: EH II, 86

[nùoskulbît,

1) abnagen:
kaza nuoskùlbīja kuokam mizu Arrasch;

2) ahschneiden:
matus, zarus Ruj., Arrasch, (mit ul˜) Bauske.]

Avots: ME II, 850

nùostatît: nuostata viņu pie sienas Pas. XII, 21. n. lielgabalus VII, 171. kazu nuostata (= nuovietuo) stadulā VIII, 300.

Avots: EH II, 90

‡ nùostrumpêt,

1) "?": vakar pirku baltu kazu, šuodien vilki nuostrumpē[ja] Tdz. 50968;

2) vertrinken, austrinken, aussaufen
Heidenfeld, Jürg., Lemb., Lubn., Prl., Saikava: guovs ūdeni vien nuostrumpējusi Meselau.

Avots: EH II, 92

nùotrinêt, [intr., abzehren, ausbleichen Wid.]: sen kaujama tā kaziņa: nuotrinējuši ragu gali BW. 7846. caur asajiem pavasara vējiem rudzi tiek plāni un nuotrinējuši, mazām vārpiņām un viegliem graudiem Balss.

Avots: ME II, 877

nùotupêt, ‡ Refl. -tiês Salis, = nùotupt(iês): milzis ... slauktavi paņēmis, nuotupējās slaukt kazu Dünsb. Vecie grieķi II 106.

Avots: EH II, 103

pabē̦rzs (unter pabẽrze),

1): auch Saikava, Sessw.; kaza grauza pabērziņu ("?") BW. 14873, 12;

2): auch AP.

Avots: EH II, 120

pacelˆt [li. pakélti], tr.,

1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind a'usserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;

2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;

3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;

4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;

5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;

6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacelˆšana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.

Avots: ME III, 11

palaizît: kazas cisku palaizī[ju]ši Tdz. 52765; "sehr wenig essen" Frauenb.: gaļa jāpalaiza maz.

Avots: EH II, 148

palakstît: kazulē̦ns (voc.), palaksti! Pas. VIII, 93.

Avots: EH II, 148

‡ pamilît, ausrenken, verrenken Wessen. Refl. pamilêtiês "drusku misēties, nepare̦dzē̦ti iznākt" Kaltenbr.: kâ es sviežu, kazi kâ man pamilējās. Zunächst wohl auf li. mìlyti beruhend.

Avots: EH II, 156

I pamît,

1): kad gani mazāki, tad biežāk jāpamij Oknist;

2) tauschen
(perfektiv): jis i[r] pamijis guovi ar kazu Pas. XI, 404. mīškuoš zirgiem; i[r] pamija Auleja. Refl. -tiês,

2): šaurs koridorītis, kuŗā dlvi pieauguši cilvē̦ki nevarēja p. Jauns. Raksti IV, 41.

Avots: EH II, 157

‡ pãrdricìnât Dunika, (ein sich widersetzendes Wesen) nach Hause ziehen: p. kazu mājās.

Avots: EH XIII, 198

pašķiebt, tr.,

1) ein wenig schief neigen, schieben:
kas manai kaziņai? atnāk galvu pašķiebuse BW. 2910I. platmali viņš pašķieba drusku uz vienu ausi Vil.;

2) verziehen: ģīmjus A. XII, 339. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig schief neigen, sich verziehen:
viņš pašķiebās nuo luoga nuost J.Dr. apakšlūpa pašķiebās Doku A.;

[2) = misêtiês: kad cilvē̦kam vienreiz pašķiebies, viņš nav tūliņ jāpazudina Jürg.]

Avots: ME III, 114

‡ paspirât, eine Weile spirât: kaziņ, paspirā ze̦ltu! Pas. VIII, 95.

Avots: EH XIII, 175

pavẽrt, ‡

2) "?": māt, paver tu aude̦kla! man piekusa ruokas Oknist; ‡

3) = pavḕrst 1: paver acis šur! Wessen. kazāki sāka savas cerības uz Maskavas caru pavērt Pēt. Av. III, 396. ‡ Subst. pavẽ̦rums, das einmalig erfolgte teilweise Öffnen; das Resultat des teilweisen Öffnens, die Spalte:
Vizbulis ... pavēra tās (= durvis) pusviru, lika Ziemelim ... ruoku ielikt pavē̦rumā Janš. Mežv. ļ. I, 320.

Avots: EH XIII, 190

pẽkste,

1) ein Federkiel:
pēkstē uzglabā dzīvsudrabu Sassm.;

2) eine Pfeife
(svilpe) aus Akazienschoten Bauske.

Avots: ME III, 207

pe̦lavniẽks U., Wilzen, N.-Peb. Wolm., pe̦lavnīca Ar., die Spreu- od Kaffscheune: kazā uzkāpj uz pe̦lavu nieka pašā jumtā Plūd. LR. III, 53 rija ar pe̦lavniekiem Vīt. 3. Zur Form vgl. r. пельни́къ dass.

Avots: ME III, 194, 195

pḕ̦rkuôns Jūrg., C., Wolm., Serbigal, PS., Neuenb., pê̦rkuons ² Līn., Dunika, Bauske, pḕ̦rkuõns AP., pḕ̦rkuonis N.-Peb., Schwanb., pê̦rkuonis ² Dond., Wandsen,

1) der Donner, auch personifiziert, der Donnergott:
pē̦rkuons rūc, dūc, rīb, es donnert; p. speŗ, iespeŗ, der Blitz schlägt ein. tālienē dunēja pē̦rkuons MWM. 1896, S. 803. pē̦rkuons kājās Ronneb. n. RKr. XVI, 52. pērkuons rājas, es donnert Aus. I, 6. Sprw.: pē̦rkuons tavās (skauģa) ausīs! pē̦rkuoniņš rūcināja BW. 28826. pē̦rkuoņi, zibiņi dē̦la māti saspārdīja BW. 23177, 9, līguo dievs ar pē̦rkuoni BW. 32955, 1. dieva dē̦li sarājās ar pē̦rkuona vagarīti BW. 33756. pē̦rkuoniņš, aiziedams, saspeŗ ze̦lta uozuoliņu 34047, 4; pē̦rkuona lietus, Gewitterregen; pē̦rkuona mākuoņi, Gewitterwolken; pē̦rkuoņa dē̦li Aus. I, 3, die Söhne des Donnergottes; pē̦rkuoņa turnis, eine turmförmige Wolke Dond.;

2) in Redensarten:
ka(d) tevi pē̦rkuons, deviņi, trejdeviņi pē̦rkuoni! Mag. XX, 3, 55, ka tevi simti pē̦rkuoni! dass dich hundert Donner! Mag. XX, 3, 32;

3) pē̦rkuona od. pē̦r kuoņa kaza, auch pē̦rkuoņkaza Tals., die Bekassine (scolopax gallinago);

4) zirgam pē̦rkuoņi, das Pferd kreppt
U. Nebst pḕ̦rkūns, apr. percunis "Donner" und vielleicht an. Fjo,rgyn, die Mutter des Donnergottes, wohl als "der Schtagende" zu einer Wurzelform perq- "schlagen" neben per- (in le. pḕrt) und perg- (in arm. harkanem und air. orgim "schlage"), vgl. slav. perunъ "Donnerkeil, Donnergott" (mit dem Suffix von le. pē̦rkauns) zu aksl. pero, "schlage", (so nach Lidén Arm. Stud. 88 ff., Wiedemann BB. XXVIII, 6 ff., von Grienberger Afsl. Phil. XVIII, 12, Meillet Esquisse 100 f., Petersson IF. XXIII 403, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgi Wrtb. II, 43, vgi auch die Literatur bei Feist got. etym. Wrtb z 102 f.). Zu derselben Wurzelform perq- gehören vielleicht auch slav. *porkъ "Mauerbrecher"; Schleuder" und (?) *pьrčь "Ziegenbock", sowie (?) li. pirkià "изба, хата" , wenn es ursprünglich ein "Waschhaus" war.

Avots: ME III, 209

pidelkaķe "?": māte tāda pidelkaķe (Var.: traka Kača, gaisa kaza) BW. 7055, 1 var.; pidelkaķis, f. -ķe "jem., der sich ungebeten einmischt" Funkenhof.

Avots: ME III, 212

piẽgâza C., N.-Peb., piegâza Jürg., Salis, piêgâze ² Adiamünde, piegāze Schujen,

1) der Abhang:
ar slīpuo piegāzu dienvidus pusē. Kaukazus dienvidus piegāzē Konv. ² 712. visi steidzās uz krasta piegāzi A. XV, 297;

2) lietus līst piegāzām "uznāk strauji un atkal pāriet" Mitau.

Avots: ME III, 250

‡ pikastiņš, = pikaza: saucuot ķikulus tâ juocīgi: par pikastiņiem R. Ērglis Pel. bar. vect. 157.

Avots: EH XIII, 230

pineklis (unter pine̦kls),

1): auch Salis; dieverim ieduod kazu pinekli BW. 25449.

Avots: EH XIII, 234

piñkulaîns, zottig: pinkulainu kazu vedu BW. 18704. pinkulaiņu kumeliņu 33062.

Avots: ME III, 220

pît Wolm., PS., Serbigal, Preili, Nerft, pît ² Ruj. (in Salis pĩt), pinu (li. pinti dass.), flechten: matu manu nepinat! BW. 16908. viena manu galvu pina 14366, 2 var. juostu pinu 7452. pīšu vīzes 7575, 3. Refl. -tiês,

1) (sich das Haar) flechten:
sukājāmies un pināmies Janš.;

2) sich (ver)schlingen:
sunītis pinas dancuotājiem pa kājām. pinas kâ pineklis pa kājām, sagt man von einem, der sich in fremde Angelegenheiten mischt Etn. II, 62. starpā pīties, sich einmengen U.;

3) sich womit befassen; sich einlassen mit jemand, nahen Umgang pflegen:
es gar kazām nepinuos BW. 33465. pīties ar šādiem, tādiem sieviešiem A. XX, 650. kas ar nešķīstiem gariem pinušies LP. VII, 555. nepinies ar tiem ļaudīm, lass dich mit den Leuten nicht ein! U. - Subst. pinējs, jem., der flicht: ruožu pinējiņš BW. 6449, 2 var. pīšana, das Fiechten. pinums, das Geflochtene, Geflecht. Nebst panât II (s. dies), matpanīte, malpeniņa, peñterēt (s. dies) wohl zn apr. panto "Fessel", slav. pęti "spannen, zusammenfügen", opona "Vorhang", arm. henum od. hanum "webe" u. a., s. Persson Beitr. 411 f., Pedersen KZ. XXXIX, 414, Trautmann Wrtb. 219, sowie Jokl. Stud. z. alban. Etym. u. Wortbiid. 67 f.

Avots: ME III, 234, 235

II plaînît ^2, -īju Bauske, schlagen, züchtigen: kazāks plainī japāņus ar nagaiku RA. Wurzelgleich (mit dem n von pluinīt?) mit li. plíekti dass.?

Avots: ME III, 315

pluskaîns, pluskaraîns, pluskataîns, pluskutaîns, zottig, zerfetzt, zerlumpt: pluskaiņa bārdele Saulietis I, 55. pluskainas kājas MWM. X, 801. sarauj ilkss atsēju divuos pluskainuos gabaluos Duomas IV, 451. tautu meitas... pluskarainas, kankarainas BW. 20914. vai Jānīti; tavi bē̦rni pluskataiņi, kankaraiņi! 33137. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. pluskuiaiņa dē̦la māte aizķērās žagaruos 23221, 8. Jānis jāja pluskataiņu (Var.: pluskutainu, plukainu, ķe̦nkarainu) kumeliņu 32933 var. pluskutaiņu kazu veda spruogaiņam buciņam 18705.

Avots: ME III, 358

pluskatainis, pluskutainis, f. -ne, ein Zottiger, Zerfetzter, Zerlumpter: kuo tu nāci, pluskataini (Var.: pluskutaini, pluškataini), jaunu meitu istabā? visas tavas pluskas dre̦b ar meitām runājuot BW. 20430, 4. pluskutaini kazu veda BW. 18705 var.

Avots: ME III, 358

prìekškalne* Dr., auch prìekškalˆni, das Vorgebirge: Kaukaza priekškalni Konv. ² 2115.

Avots: ME III, 395

puršķêt: zirgs pùršķ ² , kad sauož vilku tuvumā Sonnaxt. suns ķēre kazas, un šās puršķēja vien ebenda. skruoderis puršķ ūdeni uz drēbes Heidenfeld.

Avots: EH II, 329

puskažuoks, ein halblanger Pelz: kazādas puskažuoki MWM. IX, 689.

Avots: ME III, 428

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. ² 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. ² 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. ² 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

raibaļa,

1) raibaļa U., raibaļa ² Ruj., raĩbaļa Ekau, Dond., raĩbala PS., Wolm., ràibala C., raĩbuļa Kand., Lautb., ràibuļa ² Prl., raibule, Demin. auch raibuļīte, raibelīte, raibalĩte, eine bunte Kuh (meist wohl als Eigenname):
ganīja guovis (raibalas, ziedaļas, baltmuguras) LP. V, 238. guosniņ mana, raibuliņa (Var.: raibuļiņa, raibaliņa, raibaļiņa, raibulīte, raibuļīte, raibelīte)! BW. 29167. pavaicāju mīļai Marai, kâ būs saukt raibu guovi. kuŗa raiba - raibalīte (Var.: raibaļiņa) 32422, 7. šuogad māte vārdu lika pē̦rnajām telītēm: kuŗa raiba raibaļiņa (Var.: raibuļiņa) 32422, 8. atnāk mana raibaliņa par āriņu mauruodama 28897. guovganam nabagam raibuļiņas (Var.: raibulītes) bizenēja 29353. maksā, tautieti, ... jaunajai masiņai guov[i] raibuļiņu (Var.: raibuliņu)! 13662. ej staltī, rādi man triju gadu raibaliņu (Var.: raibuliņu)! 25288. tev aitiņas, tev kaziņas, tev telītes raibuliņas 28867. ganu div[i] guosniņas raibulītes; dievs duod man simtu simtu nuo divam raibulēm! 28978. puiši dzina bē̦rus zirgus, es dze̦n[u] raibas raibelītes 30178, 4. nes manā laidarā, duod manām raibuļām! 32431, 1;

2) raĩbala, die Elster
Karls.

Avots: ME III, 467

‡ raugāji "?": balta kaza jūŗu brida, uotra stāv raugājuos Tdz. 55379.

Avots: EH II, 357

retējums Bauske, tormentilla erecta L. (Pl. retējumi U.) Nigr., potentilla tormentilla Sch. Druva III, 732, ein Zwiebelgewächs mit kleiner, gelber Blüte Libau n. U.; Plur. retējumi, Odermennig (agrimonia eupatoria) U.; cūku retējumi, equisetum arvense; retējuma sakne, tormentilla L. Konv. ² 1897, Etn. I, 28; retējama sakne, tormentilla erecta L. Mag. IV, 2, 50; retejsakne Karls., potentilla tormentilla; reteji, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79, (auch retejas U.) Tormentill (tormentilla erecta L.) U.; retenāji Zögenhof; retenaji U., Segew. n. RKr. III, 73, reteiņi Manz. Lettus, retteime (für *reteimi < retējumi?) Fischer 245, tormentilla erecta L.: ejuot pa pļavas celiņu, kas bija apaudzis ar. . . retējumu un citam puķītēm Janš. Dzimtene ² I, 156. sausenē, kur cits ne˙kas neauga, kâ tikai smilgas, kazlapas, zvaguļi un retējums II, 439. nuorauduos retējuma kalniņa, lai rit manas asariņas retē juma saknītēs Ld. 7605. Etwa zu retêt I "gerinnen" ("retējuma sakne... jādzer kad vē̦de̦rs sāp; ... tâ˙pat de̦r guovīm, kad... dabūjušas cauriešanu" Etn. I, 28. "retekļu saknes... de̦r, kad vē̦de̦rs apsāpis" Etn. I, 84)?

Avots: ME III, 514

riêt,

1): Grobheiten od. Unsinn reden
Auleja; "aprunāt un nuolamāt" Seyershof; "rāt vai runāt uotram daudz kuo virsū" Siuxt: stāv un rej un kledzina; rejama bumba, Schlaggewicht an der Uhr Dobl. n. BielU.;

2): kaķis rej cāļus Auleja. cūkas rej cita citu Iw. peļu vanags peies rej un ē̦d Sonnaxt. pe̦lē̦kā vista rej (= uzbrūk, knābj) baltuo Frauenb. Refl. -tiês: viņš tâ rejas (= rājas) pretī kâ se̦sks Siuxt. kuo jūs tur rejaties (schimpft einander)
kâ suņi? Mahlup. cūkas rejas ("plêšas") Auleja. Subst. rêjẽjs: zaķīt[i]s kaziņu nuorēja, - nebij vilka rējējiņa BW. 13238.

Avots: EH II, 379