Paplašinātā meklēšana

‡ àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.

Avots: EH I, 11

àizkùrkšķêtiês, anfangen zu quaken: kāds vardulē̦ns aizkurkšķējās Apsk.

Avots: ME I, 34

àizmur̂kš(ķ)êtiês, etwas murmeln. Tirs., AP., JK., Spr.

Avots: ME I, 42

àizmur̂kš(ķ)êtiês, etwas murmeln. Tirs., AP., JK., Spr.

Avots: ME I, 42

‡ àizspur̃kšêt, (Siuxt) àizspur̃kšķêt, = ‡ àizspurgt: tas aizspurkš (nuo Lizda) pruojām Kaudz. Vecpiebalga 80.

Avots: EH I, 51

‡ àizsvurkšt,

1) einen knurrenden Laut von sich geben (?):
suns... aizsvurkše un iekuode bē̦guošam sle̦pkavai kājā Pas. I, 260;

2) schwirrend hin-, wegfliegen
Festen.

Avots: EH I, 54

àizur̂kšķêtiês, àizurkšêtiês, einen grunzenden Laut von sich geben, anfangen zu grunzen: baŗuoklis aizurkšķas Purap.

Avots: ME I, 58

‡ atmurkšît, loswickeln, frei machen: zirgs lūdzis, lai šuo atmurkšījuot nuo mietīna vaļā Pas. V, 423.

Avots: EH I, 157

‡ atmur̂kšķêt ² Siuxt, murrend (unfreundlich) antworten: atmurkšķēja Evarts, sē̦dus piece̦ldamies Janš. Dzimtene 1, 151.

Avots: EH I, 157

atpļur̂kšêt ² Dunika, Rutzau, schwatzend, faselnd erwidern: nesadzirdēju, kuo viņa tur atpļurkšēja.

Avots: EH I, 159

‡ atspurkšķêt herschwirren: atspurkšķēja kāds zvirbulis.

Avots: EH I, 170

aturkšķêt, -šêt, atur̃kstêt, intr., entgegengrunzen: kā cūciņa atur(k)šķēja JK. I, 95.

Avots: ME I, 206

‡ bļurkšêt,

1) = ‡ bļurbêt 1 PV.: pa murduoksni ejuot žļudz un bļurkš;

2) undeutlich sprechen, lallen (wie Besoffene es tun)
Fest. (mit ur̂);

3) Unsinn schwatzen
Ar.

Avots: EH I, 234

bļurkšis,

1) das nomen actionis zu ‡ bļurkšêt 1 PV.;

2) einer, der undeutlich spricht, lallt; ein Schwätzer
(mit ur̂ ) PV.: dzē̦rājs skurbumā ir tīrais b.

Avots: EH I, 234

‡ bļurkšķêt Ar.,= ‡ bļurkšêt 3.

Avots: EH I, 234

‡ bļurkšķîgs, plarrend, unrein (von einem Laut) Ar.: gaiļa dziesma iznāca drusku tāda bļurkšķīga A. Niedra.

Avots: EH I, 234

‡ bļur̂šķinât Saikava, = šļurkstêt, žļurkstêt (vom Schall beim Gehen mit durchnasster Fussbekleidung).

Avots: EH I, 234

bur̃kš! Interj.,

1) husch:
te burkš putns pruojām Etn. I, 103;

2) zum Bezeichnung eines schweren Gepolters:
burkš barkš! iebrauc smagais uormanis Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 353

bur̃kšêt (unter bur̃kšķêt),

1): auch Seyershof.

Avots: EH I, 254

bur̃kši (unter bur̃kšķi): auch Salisb., (suņu bur̂kši) Golg., (suņa bur̃kšs) AP., suņu burkši BW. 32367, suņa burkši 32680.

Avots: EH I, 254

bur̃kšis, bur̃kšķis Gr. - Sessau, das Gepolter, der Lärm: dzird pa iekšpusi lielu burkši LP. VI, 866. zuosis taisa ar spēcīgiem spārnu plivinājumiem lielu burkši Konv. ² 3688.

Avots: ME I, 353

bur̃kšķêt,

1): pē̦rkuonis bur̃kšķ Dond.

Avots: EH I, 254

bur̃kšķêt, bur̃kšêt, burSkstêt, intr.,

1) rasseln, poltern, rollen, knirschen (vom Schnee) Ronneb., undeutlich sprechen, schwatzen Salis:
akmentiņi burkšķēja nuo kalna lejā. burkš trejriteņu ķerras Duomas II, 483. zemnieks kâ satrūcies sāka runāt burkstuošā balsī A. XX, 781;

2) burkšķēt flattern
Wid. [Zu li. burkšnóti "rasseln", poln. barczeć "rauschen, knirschen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 108.]

Avots: ME I, 353

bur̃kšķi,

1): suņu burkšķi BW. 32367 var.; ‡

2) = burkāni Grenzhof.

Avots: EH I, 254

bur̃kšķi, bur̃kši [PS.], bur̂kšņi [C., Bers., Salisb.], burksti, bùršķi ² [Kreuzb.], burši BW. 32367, 1 var., gew. mit vorausgehendem suņa od. suņu, der Schierling (conium maculatum) RKr. VII, 34, A. XI, 13, Konv. ² 1897; suņu burkšķi Drosth., Hundspetersilie. [Von einer Wurzelform bursk -: burst -: zu борщ "Bärenklau" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 109.]

Avots: ME I, 353, 354

burkšķinât ‡

2) (auch reflexiv) hin und her laufend verschiedene Laute von sich geben
Dond.: auns burkšķina (burkšķinās) ap aitām.

Avots: EH I, 254

bur̃kšķinât, endeutlich reden, kollern, falzen (von Birkhähnen): šis tâ lē̦nām burkšķina pusbalsī Latv. tīreļuos burkšķina rubeņi Purap.

Avots: ME I, 354

burkšķins, das Gerassel, epolter: nuo pilsē̦tas atviļņuoja burkšķieni, svilpieni, klaudzieni JK. V, 81.

Avots: ME I, 354

bur̃kšķis (unter bur̃kšis): auch Grenzhof, N.-Peb.

Avots: EH I, 254

‡ čur̃kšêt Salis, čur̃kstêt 2: suņam čurkš vē̦dars.

Avots: EH I, 297

‡ čur̃kšķi Iw.,

1) Uferschwalben;

2) unsaubere, kinderreiche Menschen.
Vgl. ‡ čurkstis.

Avots: EH I, 297

gurkšķêt (unter gur̂kstêt),

1): sniegs gurkšķ Sauken. teļš ir tik mīksts, ka gur̂kšķ ² vien Siuxt;

3): guovs ir tâ pārē̦dusies, ka viņai sāk g. iek˙čā Siuxt.

Avots: EH I, 421

ìegur̂kšêtiês: = iegurkstêtiês 2 Ruj. (mit ur̂ ² ).

Avots: EH I, 515

[ìegur̂kš(ķ)êtiês Bers. u. a., = iegurkstêties.]

Avots: ME II, 20, 21

[ìegur̂kš(ķ)êtiês Bers. u. a., = iegurkstêties.]

Avots: ME II, 20, 21

ìemurkšķêtiês, [ìemurkšêtiês Wid.], einen murmelnden Laut ausstossen.

Avots: ME II, 47

‡ izbur̃kšinât Frauenb.,

1) rasselnd hinaus-, herausfahren;

2) mit einer Maschine (Gelreide) ausdreschen.

Avots: EH I, 437

izgurkšêt, quarrend, röchelnd hervorbringen: "dziesma beigta", viņš izgurkšēja Kleinb.

Avots: ME I, 742

[I izmur̃kšît, entwirren: izm. dziju C., PS.]

Avots: ME I, 774

II izmurkšît, ‡

2) zur Genüge (karessierend) quetschen, abquälen
Bers.: i. meitu.

Avots: EH I, 468

[II izmurkšît, ausquetschen Bauske.]

Avots: ME I, 774

[izmur̃kšķêt ² Bauske, izmur̂kšêt PS., undeutlich aussprechen.]

Avots: ME I, 774

izmur̃kšļât, tr., durchwühlen, eine Flüssigkeit sabbelnd ausschlürfen: cūka izmurkšļājusi ēdienu Grünh. pudeli izdzert un izmurkšļāt Janš.

Avots: ME I, 774

‡ izpļurkšêt, ausschwatzen Jürg.: kalpa sieva visu bija izpļur̂kšējuse ² Dunika.

Avots: EH I, 474

‡ izpur̃kšļât Frauenb., prustend verspritzen: zirgs visu ūdeni izpurkšļājis nuo siles.

Avots: EH I, 475

izpùrkšt ² , ‡

2) zerzausen
Bērzgale: sieva ... izpurkše matus Pas. IV, 51 (aus Višķi).

Avots: EH I, 475

izpùrkšt, intr., wirr, zerzaust werden: man mati guluot izpurška Mar. n. RKr. XV, 116.

Avots: ME I, 786

‡ izspurkš(ķ)êt, heraus-, hinausschwirren: nuo čaumalas izspurkš ... taurenis Ezeriņš Leijerk. I, 264. (atbraucēji) izspurkšķējā pa visiem vējiem Brigadere Daugava 1928, S. 16.

Avots: EH I, 482

‡ izspurkš(ķ)êt, heraus-, hinausschwirren: nuo čaumalas izspurkš ... taurenis Ezeriņš Leijerk. I, 264. (atbraucēji) izspurkšķējā pa visiem vējiem Brigadere Daugava 1928, S. 16.

Avots: EH I, 482

izspurkšķinât, intr., herausflattern: egļu tumšajās galuotnēs izspurkšķinājis kāds krauklis Laps.

Avots: ME I, 804

‡ izturkšķêt "?": ve̦cā pletne bija sadiluse, izžuvuse, izžurkšķējuse un palikuse pa˙visam viegla Janš. Līgava I, 131.

Avots: EH I, 491

‡ izurkšêt Warkl., =izur̃kšņât 2.

Avots: EH I, 492

[izur̃kšņât C. Bauske, Wid.], izur̃kņât,

1) = izurķēt: [ēdienu, kartupeļus;

2) durchstöbern:
izur̃kšņât visus kaktus Wolm.].

Avots: ME I, 822

klur̃kšķis, der Kranich: klurkšķis klurkst uz lietu Ahs.

Avots: ME II, 237

kurkšêt (unter kur̃kstêt): auch (mit ur̃ ) Roop n. FBR. XV, 155,

1): kunnas kur̂kš ² Seyershof.

Avots: EH I, 678

ļurkšêt (unter ļur̂kstêt): mit ur̂ Fest.;

2): undeutlich sprechen
(mit ur̂ ² ) Orellen;

3): bellen
(mit ur̂ ² ) Orellen.

Avots: EH I, 775

‡ ļur̂kšinât PV., = ļur̂kšķinât: mauc nuost slapjuos zābakus un neļurkšini tik daudz!

Avots: EH I, 775

‡ lur̃kšis Salis, ein gewisses Geräusch: teteris taisa lurkši (= rubina).

Avots: EH I, 763

[ļurkšis,

1) = ļurkšķis;

2) das Geräusch beim Platzen der vom gärenden Bier oder Wein aufsteigenden Blasen
Fest.]

Avots: ME II, 545

ļur̂kšķêt (unter ļur̂kstêt), 1) und 2): auch Prl., Saikava, Schwanb., Wenden, (mit ur̂ ² ) Hasenp., Selg., (mit ur ) Sessw.; "savādi, neskaidri skanēt" (mit ur̃ ) Siuxt; auch vom Grunzen der Schweine: cūka iet ļurkšķē̦dama, kad attuop zirņus Siuxt.

Avots: EH I, 775

ļur̂kšķinât, das durch ļurkstēt bezetchnete Geräusch hervorbringen: tur ļurkšķinājā ar lūpām Dok. A.

Avots: ME II, 545

ļur̂kšķis ^2, der Schwätzer; auch: der ohne Grund bellende Hund Gold.: kuo tas ļurkšķis tur ļurkst? Kand., Sassm.

Avots: ME II, 545

mur̂kšêt ² (unter mur̂kstêt): undeutlich sprechen Orellen, N.-Salis; im Schlaf sprechen; "murdēt, murguot" (mit ur̂ ) Zvirgzdine; Unsinn schwatzen (mit ur̂ ² ); in den Bart brummen (mit ur̃ ) Lems.

Avots: EH I, 833

‡ mur̃kšīgs AP., verwickelt (sarežģīts): m. darbs.

Avots: EH I, 834

I mur̂kšinât (unter mur̂kšķinât),

2): auch (mit ur̂ ² ) Sermus; pats ar līdzi murkšināja Tdz. 48256;

3): auch (mur̂kše̦nât ² ) AP., Ramkau. ‡ Refl. -tiês Seyershof, halblaut vielerlei sprechen:
vecis mur̂kšinājās ² man apkārt, lai es braucu līdz.

Avots: EH I, 834

‡ II mur̃kšinât AP., = mudžinât: m. dziji.

Avots: EH I, 834

mur̂kšis (unter mur̂kšķis),

1): ieskrējis tāds švurkstis un m. ("?") Pas. XIV, 268 (aus Smilt.); wer zur Schlafzeit nicht schläft
(mit ur ) OB.;

4): "sarežģīts darbs; juceklis AP.: tāds mur̃kšis, ka ne˙maz nevar atšķetināt Ramkau; ‡

5) mur̃kšis Seyershof, ein wirrer Lärm von gleichzeitigem Sprechen od. Lachen mehrerer Personen;
‡

6) jemand, der sich in alles hineinmischt (in alles seine Nase steckt)
AP. (mit ur̃ ).

Avots: EH I, 834

[murkšît "die Pastelschnüre einziehen" Ringmundshof.] Refl. mur̃kšîtiês, -uôs, -ĩjuôs,

1) trödeln, säumig sein:
kuo tu tur murkšies?

2) sich abmühen
Burtn. [Aus. d. murksen "herumpfuschen"?]

Avots: ME II, 670

mur̃kšîtiês (unter murkšît),

2): "murgt, vārgt" (mit ur ) PV.; ‡

3) "mudžināties" (mit ur̃ ) AP.: dzijs sāk m.; ‡

4) sich in fremde Angelegenheiten mischen
AP.: kuo tu tur mur̃kšies, kad tev nav ne·kādas daļas! Zur Bed. vgl. auch izmurkšît.

Avots: EH I, 834

murkšķêt (unter mur̂kstêt): auch Wesselshof, (mit ur̂ ² ) Schlehk, (mit ur̂ ) Erlaa n. FBR. XI, 11; Unsinn schwatzen Grenzhof (Mežamuiža), Mitau; viel plappern (mit ur̂ ² ) Siuxt; undeutlich sprechen (mit ur̂ ² ) Sermus.

Avots: EH I, 834

mur̂šķêt, mur̂šķis, = mur̂kšķêt, mur̂kšķis 1 und 4.

Avots: ME II, 671

mur̂kšķinât, mur̂kšinât, intr., tr.,

1) schlabbern:
murkšķina kannā kâ cūka drabiņus Manz.;

2) murkšķinādams viņš nuoliecās Izgl.;

3) murkšķinât, meckern
Peb. n. U.: [āzis murkšķina N. - Peb.].

Avots: ME II, 670

I mur̂kšķinât,

1): pīles dīķī "mur̃kšķina" Freudenberg;

2): undeutlich sprechen
Adleenen, Bers., Nötk., Wesselshof, (mit ur̂ ² ) Autz, Sermus, (mit ur̃ ) Behnen, Mesoten; murmeln (mit ur ) Schujen, Schwanb.; "nevietā runāt" (mit ur ) Sauken;

3): auch (mit ur ) Ronneb.; aita mur̂kšķina ("brē̦c") Erlaa. ‡ Refl. -tiês Frauenb., = mur̂kšķinât 1 (?): pīles, dīķī kukaiņus ķe̦rdamas, mur̂kšķinājas ² .

Avots: EH I, 834

‡ II murkšķinât ("mit ùr" ) Mojahn, Ramelshof, Wesselshof "same̦zgluot, sajaukt".

Avots: EH I, 834

mur̂kšķis,

1): ein geschwätziger Mensch
(mit ur̂ ² ) Frauenb.;

4): mur̂kšķītis Linden in Kurl., ein Gegenstand von einer unbestimmten Form:
jaungada naktī nuo svina izlej dažādus murkšķīšus.

Avots: EH I, 834

mur̂kšķis, mur̂kšis, muršķis,

1) [mur̂kšis PS., mur̂kšķis C., Jürg., Lös.], der Murmler, der Brummbär, einer, der undeutlich spricht Smilt.: viņa sauc mani par murkšķi Purap.;

2) das Murmeltier (arctomy);

3) Milch mit Hanf gemischt
Smilt.;

4) etwas Verwickeltes, z. B. verwickeltes Garn [mur̃kšis PS., mur̃kšķis C., Jürg., mur̂kšis Lös.], Sels.: murkšķis ir sarežģita leita Sun.; murkšis, etwas, was viel Mühe macht Burtn.: [šis elles sastrē̦gums, šis mūžīgais mur̃kšis Austriņš Nuopūtas vējā 119.]

Avots: ME II, 670

mur̃kšļât: trinken und das Getrunkene aus dem Mund hinausfliessen lassen NB.; sivē̦ni murkšļā ("labi neē̦d") ēdienu Valtaiķi. Refl. -tiês: pīles, dīķī kukaiņus ķe̦rdamas, murkšļājas (schlabbern?) Frauenb.

Avots: EH I, 834

mur̃kšļât, -ãju, mur̃kšļuôt, tr., intr., schlabbern [Alswikken]: zirgi murkšļāja miltu ūdenī Līn., Matk. Refl. -tiês [Gr. - Essern, mur̂kšļuôt(iês) ² Lautb., läsiig, liederlich, ohne rechte Lust trinken]: trīs vīreļi mur̃kšļājas pie pāris pudelēm alus Janš. [Zu ai. murkšlénti od. mùrkšlinti "patschen, sudeln".]

Avots: ME II, 670

murkšnêt U.,, = murkš(ķ)êt.

Avots: ME II, 670

‡ I murkšt PV. "murgt, vārgt".

Avots: EH I, 834

‡ *II mur̂kšt, zu erschliessen aus pamur̂kšt.

Avots: EH I, 834

‡ nùoburkšêt, Perfektivform zu bur̃kšêt 1: šī tâ vie[n] nuoburkšē[ju]si: "burr! burr! burr!" Pas. XII, 116 (aus Serbig.).

Avots: EH II, 35

‡ nùoburkšķêt, Perfektivform zu bur̃kšķêt 1: (naudas puods) nuogājis lejā, ka nuoburkšķējis vien Pas. XIV, 518.

Avots: EH II, 35

nùomurkšîtiês, sich abquälen: nuomurkšījies kâ nabags ar darbiem Burtn.

Avots: ME II, 823

nùomur̂kšķêt, ‡ Refl. -tiês (mit ur ) Nötk., = nùomurkšîtiês.

Avots: EH II, 71

nùomur̂kšķêt Spr., nùomur̂kšêt, intr., in den Bart brummen: "tiešām tas tâ", es stipri sajucis nuomurkšķēju Stari II, 26. aita nuomurkšķ un aprimst.

Avots: ME II, 823

‡ nùomurkšķinât Janš, Līgava I, 409, = nùomur̂kšķêt.

Avots: EH II, 71

‡ nùoplurkšêtiês, ein Schallverbum: mednis aizskrien, ka spārni vie[n] nuoplarkšas Pas. XII, 285.

Avots: EH II, 77

‡ nuopuršķêt, = nùopur̂kšķêt: zirgs uomulīgā stāvuoklī nuopuršk, ka tāļu var dzirdēt Heidenfeld. Refl. -tiês, = nùopur̂kškêtiês: kēvine stipri nuosapuršķēja Jauns. B. gr. ³ I,.59.

Avots: EH II, 78

nùopur̂kšķêt, ‡

2) eine kurze Weile schwirren:
irbes cēlās, - nuopurkšķēja vien Vank.

Avots: EH II, 78

nùopur̂kšķêt, nùopur̂kšêt, intr., hermurmeln, prusten: "trīs graši", viņš nuopurkš Dok. A. Refl. -tiês, stark prusten, hermurmeln: zirgs bailīgi nuopurkšas Saul.

Avots: ME II, 834

‡ nuošpur̃kšêt Frauenb., = nùošpur̃kstêt: tur irbes nuošpurkšēja.

Avots: EH II, 98

[nùospurkšt Lis., = nùospurgt 3.]

Avots: ME II, 857

‡ nur̃kšêt, -u, -ēju.

1) schnurren:
kaķis, kad me̦tas uz mieru gulēt, sāk n. Seyershof;

2) "ļauni lamāties zem sevis" Seyershof; leise und undeutlich sprechen, murmeln
Lems.: nav ne˙kāda pretī nurkšēšana! jāiet vien un jāstrādā; faseln Lems.

Avots: EH II, 29

ņurkšêt (unter ņur̂kstêt),

1): knurren (von Hunden)
Orellen (mit ur̃); "raudāt" (von Tierjungen, z. B. Ferkeln) Salis (mit ur̃); viņš (ein Knabe) ņurkšēja, trinās un sniedzās ar ... ruoķelēm augšup Jauns. Augšz. 102.

Avots: EH II, 116

ņurkšis, s. ņurkstis.

Avots: ME II, 907

‡ ņurkška Strods Par. vōrdn. 124 "?"

Avots: EH II, 116

‡ nurkšķêt, -u, -ēju "?": sprāguoni, kuo nurkšķi! Pas. XI, 409.

Avots: EH II, 29

‡ ņur̂kšt ² , -šu AP., schnurren (?): kaķis ņurkšdams vien ē̦d.

Avots: EH II, 116

‡ pagur̂kšķinât ² rīkli Siuxt, schlukkend in der Kehle gewisse Laute erzeugen: guovs nu var rīkli p.

Avots: EH II, 135

‡ pamurkšķêt, ein wenig brummen M. 486; "пробрюзжать" M. 485.

Avots: EH II, 158

[pamur̂kšķinât, eine Weile mur̂kšķinât 2: p. ar lūpām Warkh.]

Avots: ME III, 74

[pamur̂kšt, brummend, undeutlich sagen: pamurkša kādus vārdus un apklusa Lis.]

Avots: ME III, 74

‡ papļur̂kšêt ² Dunika, = izpļãpât: kas viņai tuo papļurkšējis?

Avots: EH XIII, 164

pìemurkšķêt Ronneb., = piemuldēt: p. pilnu galvu uotram Hofzumberge, Golg., Sessw.

Avots: ME III, 275

pìemurkšļât, verunreinigen Funkenhof: atpakaļ tecinuot, netīri ē̦duot bē̦rni piemur̃kšļā ēdienu Ahsw., Libau.

Avots: ME III, 275

pìeplur̂kšinât Bers., = pìepļurkšinât 3.

Avots: ME III, 280

pìepļurkšinât,

1) "?": tēviņs... uzsēdies uz tuovīša un tuo piepļurkšinājis ar sviestu Nitau n. Etn. I, 107; LP. VI, 118;

2) trüben:
p. ūdeni Nigr. ("mit ur̃");

3) "ar truoksni piedirst": puika piepļurkšināja biksītes N: Peb.; hörbar verunreinigen:
bē̦rns ē̦duot piepļurkšināja savu putriņu (nuo mutes izgrūda kumuosu atpakaļ) Golg. sivē̦ni sili piepļur̂kš(ķ)inājuši ^2, bet ēdienu nav izē̦duši Schibbenhof.

Avots: ME III, 280

plurkš(ķ)êt, s. pļurkšêt.

Avots: ME III, 358

pļurkš(ķ)êt, s. pļurkstêt.

Avots: ME III, 374

plurkš(ķ)êt, s. pļurkšêt.

Avots: ME III, 358

pļurkš(ķ)êt, s. pļurkstêt.

Avots: ME III, 374

pļur̃kšķinât Bauske, = pļuršķinât.

Avots: ME III, 374

pļurkšķis,

1) pļur̂kšķis ² Dond., Ahs., pļurkšis Wid., ein Schwätzer, Faselhans, einer, der in erregtem Zustande viel spricht
Dond.: pļurkšķis lai nepļurkst tik pulka! Ahs.;

2) "?": Sprw. kas visu kuo grib darīt, tam iznāk pļur̃kšķis (Bauske) galā RKr. VI, 1018.

Avots: ME III, 374

purkš! U., Interjektion zur Bezeichnung des Schalles, der beim Platzen entsteht: saimniece aiz smiekliem: purkš! Pas. I, 271 (aus Smilt.). Vgl. li. pur̃kšt, ein Schallwort (vom Spritzen od. Prusten).

Avots: ME III, 417

pùrkšekls ² Bērzgale "jem. mit ungepflegtem Haar".

Avots: EH II, 328

pur̂kšêt: ve̦lk pa granti tuoveri, ka pur̃kš vien Seyershof; "= spurkšķēt" Wessen.

Avots: EH II, 328

pur̂kšêt C., pur̃kšķêt Arrasch, Bauske, -u, -ẽju, krachen, knarren U.; furzen U.; prusten; undeutlich sprechen, in den Bart brummen Sassm. (pur̂kšķêt ² ), widersprechen (pur̂kšêt) Burtn.: viņš laida galvu ūdenī, purkšķēja un pūta. nepurkški man pretī! Sassm. n. RKr. XVII, 48. kuo nu purkši: dari, kuo tev saka! Burtn.; pur̂kšêt, schwirren (vom Flug der Vögel) Ruj. Nebst purkstêt zu purkšt; vgl. auch burkš(ķ)êt.

Avots: ME III, 417, 418

purkši "adītas apruoces" Bauske.

Avots: ME III, 418

purkšîgs Burtn., viel widersprechend; pur̃kšîgs, hitzig Jürg.

Avots: ME III, 418

‡ purkšinât Dunika, wiederholt furzen.

Avots: EH II, 328

pur̂kšis, ‡

2) "truoksnis; ein Furz" (mit ur̂ ² ) Seyershof.

Avots: EH II, 328

purkšis C., pur̂šķis Golg., Sessw., Heidenfeld, ein Mensch, der leicht zum Zorn geneigt ist U., Mag. XIII, 2, 62; vgl. purks; pur̃kšis, eine Schnarre (als Spielzeug) Ruj.

Avots: ME III, 418

‡ purkšķa (III p. prt.): zirgi purkšķa Kaudz. Izjurieši 284, die Pferde schnauften (od. prusteten).

Avots: EH II, 328

purkšķis, Furz St.

Avots: ME III, 418

‡ pur̃kšļât Frauenb.,

1) =pùrslât ² : zirgs ūdenī purkšļā;

2) trinkend husten, wenn das Getränk in die Stimmkehle (Luftröhre) geraten ist.

Avots: EH II, 328

purkšņas, die Nase Grünh., die Fresse, das Maul: vāries tu te, vāries, ka es tev neizsitu purkšņas! Grünh. piedzēries, - purkšņas sarkanas, ka zvę̄ruo vien Naud. ja raušu siksnu, tad tu zināsi purkšņas saturēt Alm. Wohl - mit sekundärem k - zu pur̃slas.

Avots: ME III, 418

pur̂kšt Jürg., -šu, prusten, schnaufen: citi mazgājās purkšdami Zalktis v. J. 1908, S. 3. Elza pašu+laik bija aplipusi ar skudrītēm, purkšdama vien ieskrēja šķūnī R. Sk. II, 159. lācis duomājis ar purkšanu nuo de̦guna bites aizsprauslāt A. XX, 53. - Nebst purkš(ķ)êt und purkstêt zu li. pur̃kšti (prs. purkščiù) "prusten (wie eine Katze)"; vgl. auch poln. parskać "schnauben, prasseln, zischen" (nach Krček Grupy 150 f.) und le. purskât.

Avots: ME III, 418

I pur̂kšt ² (so zu lesen!): auch (mit ùr ² ) Auleja, Bērzgale: zirgs - naktī braucuot, uz ceļa kuo bīstamu ieraudzījis - sāka smagi p. (mit ùr ² ) Kaltenbr.

Avots: EH II, 328

‡ II pùrkšt ² Bērzgale "?": matus p. - Vgl. auch izpùrkšt.

Avots: EH II, 328

‡ sabļur̃kšêt Frauenb., = samùldêt.

Avots: EH II, 397

samur̂kšêt ² , undeutlich zusammenreden, -schwatzen: s. visādus niekus Dunika.

Avots: ME II, 690

samurkšît: mit ur̃ AP. Refl. -tiês: gruoda dzijs samur̃kšās Ramkau.

Avots: EH XVI, 432

samurkšît, samurkšķît N. -Peb., tr., verwickeln, verwühlen: samur̂kšīt dziju Ronneb. es neduošu savas dziesmas tautiešam samurkšīt (Var.: sarežģīt) BW. 899, 1 var. Refl. -tiês, samurkšķêtiês Wesselshof, sich verwicketn, verwühlen: samurkšījusies dzija.

Avots: ME II, 690

samurkšķît (unter samurkšît): izlīdzināja ... samurkšķītuo tinu Austriņš Raksti VII, 357.

Avots: EH XVI, 432

sapļurkšêt (unter sapļukstêt),

1): auch (mit ur̂ ² ) Dunika.

Avots: EH XVI, 438

sasnurkšķêt, zusammenschrumpfen: čūska mirdama sasnurkšķ Pas. IV, 323. sasnur̂kšķējis ² (erkrankt und zusammengeschrumpft) sivē̦ns Siuxt.

Avots: ME III, 740

saspùrkšt, (aus dem Munde) bespritzen: drēbnieks saspurkša drēbi ar ūdeni C.

Avots: ME III, 744

šļurkšķêt Lennew., = šļurkstêt.

Avots: ME IV, 76

šļurkšķis, der Schall, der beim Schlürfen od. beim Fliessen einer Flüssigkeit entsteht.

Avots: ME IV, 76

smurkša, s. smurkšis.

Avots: ME III, 970

smur̃kšêt Karls., -u, -ẽju,

1) schnarren (von der Spule)
W.-Livl. n. U.;

2) vom Geräusch, welches ein
smurkšis I macht U.;

3) verhalten lachen
Salis (mit ur̂ ² ), Ruj. (mit ur̃).

Avots: ME III, 970

‡ šmur̃kšêt Salis, ein Schallverbum: sivē̦ni skrien, ka šmurkš vien.

Avots: EH II, 650

‡ smur̃kšinât Seyershof, schnarren machen (?): bē̦rns smurkšina smurkškauliņu.

Avots: EH II, 541

I smùrkšis Ermes, Serbigal, smur̃kšis Karls., smurkša, smurkšu kauliņi Bielenstein Holzb. 718, ein Spielzeug aus Ferkelfüssen, mit einer Schnur verbunden U., Serbigal, ein Brummer Karls., Schnurrer (Kinderspielzeug) Bielenstein Holzb. 718 (mit Abbild.).

Avots: ME III, 970

II smur̂kšis ² "maks plēšu izskatā" Karls.; saraut (tīklu) smurkšī (Karls.), če̦muorā kuopā Dr.; vgl. smurkšît.

Avots: ME III, 970

smurkšît, -ĩju, das vordere Ende der pastalas mit einer Schnur zusammenziehen Burtn. n. U., Bielenstein Holzb. 685. Zu serb. smrčak "Morchel" u. a. (bei Miklosich Et. Wrtb. 310)?

Avots: ME III, 970

‡ smur̃kškaũliņš Seyershof, = smùrkšis I (?).

Avots: EH II, 541

smurkšķêt,

1) "?": tīšuos palaguos kâ skruoderis, ka smurkšķēs vien LP. VI, 247;

2) = smurkšêt, schnarren St.; smur̃kšķêt Launekaln, Serben, Lemsal, Roop, = smurkšêt 2;

3) unverständlich sprechen
(mit ur̃) Walk.

Avots: ME III, 970

smurkšķis Launekaln, Lemsal, Roop, = smurkšis I.

Avots: ME III, 970

šmurkšķis Wid., šmurkšis Latv. Saule v. J. 1927, S. 617, = smurkšķis.

Avots: ME IV, 87

‡ šnur̂kšêt ² Salis "nīkt, vārgt".

Avots: EH II, 651

‡ *snurkšķêt, zu erschliessen aus sasnarkšķêt.

Avots: EH II, 543

spur̃kš! Ruj., Salis, Serbig, AP., Līn., spur̂kš! Nerft, Interj. zur Bezeichnung des schnellen Auffliegens, des Schwirrens: (zvirbulis) trūkstas un spurkš! pruom MWM. XI, 199.

Avots: ME III, 1032

spur̃kšêt,

1): putns spurkš (iztraucē̦ts sāk laisties) Salis, Seyershof. ratiņš spurkš Seyershof. dzirdēja jaunuo bēri spurkšam ... uz māju Aps. Raksti I ² , 138. "spurkšķējis" ME. III, 1032 zu ersetzen durch "spurkšējis";

2): zirgs spur̃kš Seyershof.

Avots: EH II, 565

spur̃kšêt Karls., spurkšêt U., spurkšķêt U., -u, -ẽju,

1) spurkšķêt Wessen, auch spurkstêt, schwirren
U.: tauriņa spārns maigi spurkšķē̦dams kūlās pret gultas galvgali Upītis Sieviete 262. (ve̦lni) sabē̦guši tuornī, ka spurkšķējis vien LP. V, 134. linus grieza kuopā, ka spurkšķēja un urkšķēja Avuots II, 264. spuole spurkšķ tinuot dzijas Gr.-Jungfernhof. ratiņš grìežuoties spur̃kšķ Grünwald. pa . . . pirkstiem lapas spurk-stē̦damas juoņiem atšķiŗas MWM. v. J. 1897, S. 283;

2) stark prusten
L., U.: spurkšķē̦dams šņāca cietā miegā A. XX, 645;

3) stark hörbare Winde fahren lassen
U. Vgl. spurkt I und spurgt I, sowie purkšļķ)êt.

Avots: ME III, 1032, 1033

spurkšiêns, das (einmalige) Prusten: nesavaldāms smieklu spurkšiens Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 72.

Avots: ME III, 1033

spur̃kšinât: bē̦rni spurkšina ratiņu, piedurdami tam vērpjuot pirkstu vai skaliņu, lai ratiņš spurkš Morizberg, Sermus. kuo spurkšini (= pagriez un apstādini ratiņu), ka nevērp? Stuhrhof. spurkšināja ratiņu arī tâ, ka ielika ratiņa ripā sarkanu uoglīti un tad grieza apkārt ebenda.

Avots: EH II, 565

spur̃kšinât Nötk., (mit ùr ² ) Neugut, schwirren machen: ratiņu Dr., MSil., Bers.

Avots: ME III, 1033

špurkšinât, tr., hin- und herbewegen: zaķīt[i]s ausis špurkšināja (Var.: skurināja) BW. 16773, 11 var.

Avots: ME IV, 102

spurkšis,

1) spur̃kšis Lems. n. FBR. IV, 96, spurkšķis, das Schwirren, Geschwirr:
izdzirdis laidārzā tādu kâ spurkšķi Etn. II, 88; LP. VII, 544;

2) Spottname für einen in kurzen, ausgewachsenen Kleidern steckenden Menschen
Seew. n. U.;

3) spur̂kšķis Bers., = spurkstiķis 2.

Avots: ME III, 1033

spurkšķêt (unter spur̃kšêt),

1): dzirdu, ka iet un spur̃kšķ vien gar luogu, - paskatuos: strazdiņi Siuxt.

Avots: EH II, 565

spurkšķêt, spurkšķis, s. spurkšêt, spurkšis.

Avots: ME III, 1033

spurkšķinât: s. (mit ur̃ ) ratiņu Serben. vāveres ... spurkšķinādamas (= spurkšē̦damas) iele̦c kamanās Sudrabkalns V. b. 1. 138. knauķi spurkšķināja smieklus (lachten prustend) J. Niedre Ķeceris Latgalē 14. "spúrkšinât" ME. III, 1033 zu verbessern in "spur̃kšinât".

Avots: EH II, 565

spurkšķinât, flattern, mit den Flügeln umherschlagen LKVv.: pīles spalvām spurkšķina Libau, Walk; "= spurkš(ķ)êt 2" Grünwald; in Libau, Walk, Planhof, Gr.-Jungfernhof, (mit ur̃ ) Grünwald, Ekau, Schibbenhof, Luttringen gleichbed. mit spúrkšinât.

Avots: ME III, 1033

spurkšķis, s. spurkšis.

Avots: ME III, 1033

spur̃kšļi: "sīki krūmi" Frauenb.

Avots: EH II, 565

spur̃kšļi Līn., Wain., sehr feines Reisig: vai ar tiem spurkšļiem varēs uzvārīt? Wain.

Avots: ME III, 1033

spùrkšt: vāvere spurkšusi un šķaudījusi Pas. VII, 471.

Avots: EH II, 565

spùrkšt C., spurkšu, prusten: spurkšdams uz kluona izle̦c . . . runcis Ezeriņš Leijerk. I, 273. briežu māte . . . sirdīgi šņākusi un spurkšusi pa savām lielajām nāštm Upīte Medn. laiki. tas sāk jau krākāt un spurkšt A. v. J. 1898, S. 16. Vgl. spurkt und purkšt.

Avots: ME III, 1033

špurkšt, = spurkšt: zirgs sācis špurkšt Upīte Medn. laiki.

Avots: ME IV, 102

sum̃bur̃kšķi: eine gewisse Pflanze mit weissen Blüten und mit Blättern, die Möhrenblättern ähneln (mit um, ur ) Lennew., Schujen, Serben.

Avots: EH II, 602

sum̃bur̃kšķi, anthriscus silvestris Schibbenhof, Matk., (mit ùm ) Smilten, (mit ùm ² ) Adsel; in Saikava, Kokn., Laud., Sawensee, Fehteln und Odsen: skmburšķi ^2; sum̂ur̃šķi ² "conium maculatum" Grünwald, Ekau; sumburkši Mor., eine Pflanze; zu suņburkšis.

Avots: ME III, 1120

suņburkšis Mor., = suņu burkšķis (unter suns).

Avots: ME III, 1124

‡ *svurkšt, zu erschliessen aus ‡ àizsvurkšt.

Avots: EH II, 621

turkšêt, -u, -ẽju,

1) tūrkšêt ² Domopol, turškāt N.-Schwanb., turkšķêt ebenda "brummen": vardes pavasarī turkš Domopol; zemes vēzis turšk N.- Schwanb. neturkš spuolīte bez skriemisteņa BW. 24610, 6;

2) turkšêt Vīt., (mit ur̂ ) Alswig, (mit ùr ² ) Domopol, Lubn., N.-Schwanb., turkšķêt Domopol, turšķêt Vīt., viet sprechen, schwatzen: kuo tur tik daudz turkši, kâ turšķis! Vīt.;

3) "Durchfall haben"
N.- Schwanb.: bē̦rnam vēderiņš turkš.

Avots: ME IV, 272

‡ turkšins Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Strods Par. vōrdn. 178 "?"

Avots: EH II, 705

‡ turkšķêt (unter turkšêt): schwatzen; prahlen (mit "ur̂") Üxküll.

Avots: EH II, 705

‡ II turkšķêt, zu erschliessen aus ‡ izturkšķêt.

Avots: EH II, 705

‡ tùrkšt ² , -šu Auleja "rūkt": kad pārsildīts zirgs padzēris salta ūdiņa, turkš vē̦de̦rs; "?" Kalupe n. FBR. XVIII, 35.

Avots: EH II, 705

urkš, Interj., die das Grunzen darstellt: kuilis... atrukšķêjis: urkš, urkš LP. V, 102.

Avots: ME IV, 306

urkša, ein Stock, mit dem man Kartoffeln aus der Furche herauswGhlt oder ZwiebeIn aus dem Beet heraushebt Bielenslein Holzb. 486.

Avots: ME IV, 306

ur̃kšans N.-Peb. "?".

Avots: ME IV, 306

ur̃kšêt: auch Salis; kuo tu cauru dienu urkši (zankst) kâ cūka? ebenda.

Avots: EH II, 715

ur̃kšêt, -u, -ẽju Arrasch, Jürg., Karl., Salisb., Segew., Wolmarshof, (mit ùr) PS., (mit ur̂ ) C., Schwanb., (mit ur̂ ² ) Dunika, grunzen N.-Peb., U.: sivē̦ni snauž un urkš Poruk III, 66. cūkas urkš MWM. 1898, S. 547. Refl. -tiês, gegen einander knurren oder murren: cits uz citu urkšas Biel. n. U. Zu urkstêt.

Avots: ME IV, 306

ur̂kšinât ² : mašīna urkšina (die Dreschmaschine erzeugt ein gewisses Geräusch) cauru ziemu Salis; u. (mit ur̃) ebenda, mit einer gewissen Dreschtnaschine dreschen.

Avots: EH II, 715

ur̂kšinât ² Dunika, knurren, murren, grunzen Schwanb.

Avots: ME IV, 306

urkšis: ""urdzējs" ME. IV, 306 zu ersetzen durch "2) "urdzējs"; ‡

5) "nemiers, tracis" Salis: ur̃kš (zu einem nom. urkšis, urkše od. urkša ?) taisīt.

Avots: EH II, 715

urkšis,

1) "kas urkš" Drosth., PS., Wolmarshof (mit ur̃ ); "urdzējs, urdītājs, kas urdz uotram apkārt" Vīt.;

3) "urķē̦tājs, racējs" Vīt.;

4) das Gegrunze
Vīt.: dzirdēju cuku urkši.

Avots: ME IV, 306

I ur̃kšķêt, -u, -ẽju Bauske, Siuxt, Bielenstein LSpr. I, 441, (mit ùr ² ) Gr.-Buschhof, Meiran, Saikava, (mit ur̂ ² ) Selg., = ur̃kšêt: gan sivē̦ns kviecis, gan urkšķējis LP. VI, 247, Grünw. Fricis sai iekšķīgi urkškē̦dams Liev. Brez. un Hav. 143.

Avots: ME IV, 306

II urkšķêt "?": linus grieza kuopū, ka spurkšķēja un urkšķēja Avots II, 264.

Avots: ME IV, 306

‡ ur̃kšķinât Siuxt, mit gewissen Zurufen Schweine treiben.

Avots: EH II, 715

urkšķis, ‡

2) eine Schnarre
(mit ur; wo?).

Avots: EH II, 715

ur̃kšķis Siuxt, (mit ùr ² ) Saikava "kas urkšķ, runā pretī"; "rakņātājs" (mit ùr ² ) Vīt.; "wer grunzt" Wid., (von Ferkeln) C., Sessw. (mit ur̂), "cilvē̦ks, kas urkš apkārt" Katharinenhof, Sessw. (mit ur̂ ), ein schreiendes Kind Saikava.

Avots: ME IV, 306

urkšķuoņa Dr., das Gegrunze.

Avots: ME IV, 306

‡ ur̃kšļâtiês Frauenb., mit etwas unzufrieden sein, sich ärgem, zürnen.

Avots: EH II, 715

urkšņât,

1): "scharren; stechen"
OB.

Avots: EH II, 715

urkšņât, -ãju,

1) "rakņât ar snuķi" Nötk.; cūka ùrkšņā ² ("?") N.-Schwanb.; zemes vēzis urkšnā ("?") Golg.;

2) granzen
Bauske (mit ur̃), Saikava (mit ur̃);

3) "?": vairāk nezini kâ mani urkšņāt Kleinb. st. 57.

Avots: ME IV, 306

urkšt: auch (mit ùr ² ) Auleja.

Avots: EH II, 715

urkšt knurren: suns urkšdams... kuodīja L. W. 1922, I, 2. Subst. urkšējs "?": dzirdēju tikai urkši, bet paša urkšēja neredzēju Vīt.; grunzen: cūka ùrkša C.

Avots: ME IV, 306

uzspurkš(ķ)êt, aufflattern, emporschwirren: putni uzspurkš(ķ)ēja gaisā.

Avots: ME IV, 383

uzspurkš(ķ)êt, aufflattern, emporschwirren: putni uzspurkš(ķ)ēja gaisā.

Avots: ME IV, 383

vurkšêt, s. vurkšķêt.

Avots: ME IV, 676

vurkšis, s. vurkšķis.

Avots: ME IV, 676

vurkšķêt, -u, -ẽju,

1) vur̃kšķêt Frauenb., vur̂kšķêt Drosth., Lennew., vur̂šķêt Mar., brummen
(in Frauenb, von einem unzufriedenen Menschen gesagt); vur̂kstêt Warkl., vurkš(ķ)êt N.-Peb., vùršķêt ² Adl., (unzufrieden) grunzen; vurkšķêt Sessw., vurkšêt ebenda, vuršķêt ebenda, vurkstêt ebenda und (mit ùr ) Nötk., Bezeichnung eines leisen, undeutlichen Lärms (z. B, des Quarrens der Frösche): cūkas vuršķ Adl. pavasarī visi mārki vurkšķ vien Sessw.;

2) vùršķêt ² Adl., unnützes Zeug sprechen:
kuo nu vuršķi tādus niekus! Adl.;

3) vurkstêt Mērdzine, undeutlich sprechen;

4) = ļur̂kstêt 1: kad zābakā piegājis ūdens, tad ejuot kājas vur̂kšķ Nötk.;

5) vuršķêt Schwanb., Sessw., (mit ùr ² ) Golg., bei sich (unverständlich) sprechen.
Vgl. urkš(ķ)êt, urkstêt.

Avots: ME IV, 676

‡ *vurkšķinât, zu erschliessen aus ‡ ievurkšķinât.

Avots: EH II, 799

vùrkšķins ² Saikava, vùršķins ² Lubn., Meiran, eine Schnarre.

Avots: ME IV, 676

vurkšķis,

1) der Lärm, der beim Reissen von Stoff entsteht
Vīt.; vurkšis Jürg., ein undeutlicher, ferner Lärm;

2) vurkšķis Frauenb., Schwitten, wer ständig unzufrieden brummt; "kas aizņe̦m citus ar muti" Frauenb. Vgl. ur̃kšķis.

Avots: ME IV, 676

vùrkšt ² : auch Skaista.

Avots: EH II, 799

vùrkšt ² Warkh., knurren, brummen: kad (suns) pamana kaķi, tūleņ vurkšdams virsā skrien Pas. I, 312 (aus Bolwen). staigā vurkšdams (verschiedene Töne hervorbringend) N.-Peb. Vgl. urkšt.

Avots: ME IV, 676

zlur̂kšêt ² Lems., = zlankšêt 1: ūdens zābakuos zlurkš. kad kāja mūk ūdeņainā vietā, tad ūdens zlurkš.

Avots: EH II, 811

‡ žļur̂kšêt ² Dunika, = žļurkstêt I: slapjas kājas žļurkš.

Avots: EH II, 820

žļurkšķêt, s. žļurkstêt 1.

Avots: ME IV, 820

žmurkšêt Nötk., = žmurkstêt 1 (vom Geräusch eines kreisenden Körpers).

Avots: ME IV, 822

I zmur̃kšis Trik., zmur̃kšķis Wainsel, (mit ùr ² ) Grawendahl, etwas Zusammengezogenes: nav vīžuojis pastalas labi salāpīt: savilcis zmurkšķī Wainsel. Vgl. murkšķis 4.

Avots: ME IV, 747

II zmur̃kšis Trik., zmur̃kšķis C. "truoksnis".

Avots: ME IV, 747

zmur̃kšķinât C., einen gewissen Lärm (zmur̃kšķis II) hervorbringen.

Avots: ME IV, 747

I zmur̃kšķis, s. zmur̃kšis I.

Avots: ME IV, 747

II zmur̃kšķis, s. zmur̃kšis II.

Avots: ME IV, 747

uzspurkš(ķ)êt: nuo ... jumtiem uzspurkšķēja nuobijušies baluoži Sudrabkalns V. b. I. ² 58.

Avots: EH II, 734

àizčiepstêtiês, etwas zu piepen anfangen: stērstiņa aizčiepstējās Purap.; čurkšļi žē̦li aizčiepstējās MWM. VIII, 412.

Avots: ME I, 21

asmĩte, ein Raummass, 1/8 Haken (arkls); asmīte zemes, ungefähr 20 Taler Land Ar., Bielenstein Holzb. 147, 148. Dūksti bij ce̦turkšņa māja un nevis kaut kāda asmīte Vīt. 7.

Kļūdu labojums:
Raummass = Flächenmass

Avots: ME I, 144

atņur̂kstêt, atņur̂kšêt, atņurkšķêt, brummend, undeutlich antworten.

Avots: ME I, 180

‡ atvar̂zât,

1) loswickeln, entwirren:
a. me̦zglu C., Erlaa. a. samurkšķītu dziju Jürg. šuo lielu vajag a. Saikava;

2) "= atā`rdît 1" Saikava: a. varzai asti, lai nav tik gaŗa.

Avots: EH I, 178

âzis,

1): voc. s. āziņ BW. 2221, 7; baltais ā. BW. 13144, 1. sirmais ā. 13143, 2;

3): âzis, der Sägebock
Warkl.; âzis ² Orellen, ein hölzernes Gestell zum Ziegeltragen; âzītis AP. "zābaku ve̦lkamais";

5): Demin. âzītis AP., Ramkau, Wessen, Dachreiter; āzis gaŗš dēlis, kas tiek likts salmu jumtu paspārnēs zem salmiem. ā. satur salmus, a. uzsists uz spāŗu apakšējiem galiem un uz tā liek apakšējuo salmu kārtu Siuxt: aizslē̦puse galvu aiz jumta āža, glūn pāri čukuram Janš. Mežv. ļ. I, 16;

6): âzītis ² Seyershof Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln;

8): diena a., ein Vogel
AP.: dieva ā. skrien murkše̦nādams pa gaisu; ‡

9) âzītis ² Salis, ein in die Schulterpartie eines Männerhemdes eingelassenes dreieckiges Stoffstück.

Avots: EH I, 196

barkš [li. barkš], ein onomatopoetisches Wort zur Bezeichnung des Gepolters: burkš, barkš, iebrauc rati sē̦tā R. A.

Avots: ME I, 264

barkšķi od. burkšķi zusammengedrehtes Stroh zum Verstopfen eines Loches.

Avots: ME I, 264

blur̂kstêt, blur̂kšêt, blurkšķēt, -u, -ēju, intr., plappern, lärmen, wiederhallen: kuo tas pa kruogu blurkšķēja MWM. VII, 43. tas skaita pa igauniski, ka visa istaba blurkš MWM. II, 417.

Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen

Avots: ME I, 318

burči, Pl., suņa burči, Hundekamille: pupurlakši, suņa burči, jaunu puišu Jāņu ziedi Ramk.; [vgl. burkšņi].

Avots: ME I, 353

ce̦tur̃ksnis, ce̦turksnis L., ce̦r̂tuoksnis (aus tahm. ce̦tuorksnis) Ahs.,

1) ein Viertel:
stundas c.;

2) das Mondviertel;

3) das Vierteljahr;

4) ein Feldmass:
Dūksti bij ce̦turkšņa māja Vīt.

Avots: ME I, 376

čur̃ks! Interj., das Fliessen einer Flüssigkeit bezeichnend: pārsita pakausi, iztecēja asinis čurks LP. V, 98. [Vgl. li. čiurkšt.]

Avots: ME I, 422

čur̃ksis, čur̃kslis, Hausschwalbe (hirundo urbica) Nigr., Kand.; zemes č., Ufer-, Wasser- od. Erdschwalbe (hirundo riparia). [Vgl. li. čiurkšti "zwitschern".]

Avots: ME I, 422

dir̃ša, comm., n. U. auch diršis, der Scheisser; ein Schimpfwort (" Scheisskerl"): kuo tas ve̦cais dirša tur pļurkš Mag. XIII, 53. pakšu diršis, stāvu dirša, Schimpfwörter U. [gatavs (bikšu) dirša U., Schujen, Daiben, ein ungeduldiger, der nichts schnell genug haben kann, und dazu wichtigtuender Mensch; einer, der alles verlangt und selbst die Hand nicht anlegen will.]

Avots: ME I, 470

gùņģis ² ,

1): virves g. Selsau; eine jähe (plötzliche) Biegung
Prl. (zivs apmeta gùņģi ² ); mūsu zeme varē̦tu mest guņģus kuopā ar Me̦rkuriju un Veneru Veselis Daugava 1934, S. 5; fig., von ungleichmässigem, unterbrochenem Tönen: (rateņš) kaî guņģus taidus sviež: alpiem aizdurkš Auleja.

Avots: EH I, 420

gur̃kstêt Ahs., -u, -ẽju, Drsth., [Dunika], Dond., [gur̂kstêt Lis., Jürg. u. a., gùkstêt ² Kl.], gur̂kšķêt Gr. -Sess., Druw., gur̂kšêt [Lis.],

1) knistern:
mīksts sniegs spiežuot gurkst od. gurkš(ķ). lini gurkst, kad tuos iztīrītus spiež kuopā. nuomazgājies tik balts, ka gur̂kst ² vien [Stenden], Kand.;

2) zischen:
ūdens izšļakst gurkšē̦dams Vēr. II, 1166;

3) kollern, knurren:
vē̦de̦rs saka nepatīkami gurkstēt (in Kand.: vē̦de̦rs kurksi) Vēr. II, 854;

4) quarren:
peldēja putni, uomulīgi gurkstē̦dami Skalbe. Vgl. gurdzêt und kurkstêt.

Avots: ME I, 683, 684

[ìekurkties LKVv.], ìekurkstêtiês, ìekurkš(ķ)êtiês, einen quarrenden, quakenden Laut von sich geben: gailis iekurkstējās LP. VI, 484. vardes iekurkstas purvā.

Avots: ME II, 32

ìeņurkstêtiês, [Mar.], ìeņurkš(ķ)êtiês, einen murrenden, knurrenden, brummenden Laut von sich geben: kaķis ieņurkšķas Vēr. II, 523.

Avots: ME II, 49

[ìepurkstêtiês Wenden], ìepurkš(ķ)êtiês, einen knarrenden, knatternden, schnaubenden Laut von sich geben: kaut kur viens iepurkšas Vēr. II, 519.

Avots: ME II, 54

ìepùst, tr.,

1) einblasen, einhauchen:
dievs iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu I Mos. 2, 7;

2) anfangen zu blasen:
kāds vējš iepūš trešā dienā pēc gada ce̦turkšņa, tāds pūtīs līdz jaunam ce̦turksnim Etn. II, 95;

3) anfachen, anmachen:
kad man tika, es iepūtu nuo smildziņas uguntiņu. Fig.: tauta iepūtusi viņuos savu sirds kvē̦lu Aps.,

4) einblasen, einflüstern:
ja tu viņam par šituo lietu vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Blaum. Refl. - tiês,

1) anfangen zu blasen, wehen:
vējš diktāki iepūšas Janš.;

2) sich aufblasen, sich wichtig tun:
gan tā liela iepūtās, ar māmiņu rādamās BW. 18858;

[3) (vom Wasser) sich ansammeln (in der Staueng):
nu varēs malt: ūdens jau ir iepūties Sessw.].

Avots: ME II, 54

ìespurkstêtiês, ìespurkš(ķ)êtiês, ìespurkšķinâtiês, ein Geräusch von sich geben, wie beim Fliegen, Flattern, anfangen zu schwirren, zu flattern: iespurkšķējās spārni putniņiem laižuoties MWM. X, 450. tur iespurkšķinājās meža pīles.

Avots: ME II, 71, 72

izkur̃kstêt, izkur̂kš(ķ)êt, einen quarrenden Laut von sich geben: kungs izkurkšķēja ē̦rmuotā balsī Stari I, 204, C., Kand.

Avots: ME I, 757

izmušît, ‡

2) = izmurkšît II ‡ 2 Lemb.: lai viņš tumsā tevi ... labi izmušī un izbučuo Janš. Bandavā I, 124; "izmuocît" Lemsal; ‡

3) mühsam herausschleppen
Prl. ‡ Refl. -tiês Saikava, sich abquälen (izmuõcîtiês).

Avots: EH I, 468

kapâtuvis, kapâtevis, ein Hackmesser, Hackeisen: kapātuvis - rīks zāļu un lapu sasmalcināšanai luopu, sevišķi cūku barībai Konv. ¹ kapātevis griezās cauri pilnajai silei gurkšē̦dams Jauns.

Avots: ME II, 158

kašķis,

1): auch AP., Behnen, C., Jürg., Lemb., Lems., Meselau, Nikrazen, Pankelhof, Pilten, Platohn, Pr., Schnehpeln, Schwitten, Selg., Smilten Sonnaxt. k. nuolupa Pas. VII, 22, iemetas kašķa pumpa BW. 23539;

2) "kaškis" ME. II, 171 zu ersetzen durch "kašķis";

4): ein Händelmacher
Segew.; k. ir tāds netikls cilvē̦ks, kas vienmē̦r grib urkši taisīt Salis; ein Aufdringlicher Dunika.

Avots: EH I, 592

klaburnĩca, die Klapper; die Plappertasche: tu ļurkšķi un klarkšķi kâ klaburnīca Doku. A.

Avots: ME II, 207

klakšķêt, klakšêt, - u, - ẽju, intr.,

1) klatschen, klappern:
gailis (plintes) klakšēja, bet šāviens negāja vaļā Lub. zirga pakavi klakšķēja uz akmeņiem Duomas I, 6. klakšēj[a] zuobi runājuot BW. 20278, 2;

2) glucksen, hell tönen:
vanckare klakš kuļinuot Lub.;

3) schwatzen, plappern:
met mieru! kuo klakši? Lub. tu tik ļurkšķi un klakšķi kâ klaburnīca Doku A. [Zu r. клокъ " dumpfes Geräusch", poln. klekot " Geklapper" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 511 u. 521.]

Avots: ME II, 211

klaũdziens, das Geklapper, Gepolter: nuo pilsē̦tas atviļņuoja burkšķieni, svilpieni, klaudzieni JR. V, 81. pakavu klaudzieni Dr. atskanēja apspiesti suoļu klaudzieni Lipskaln.

Avots: ME II, 215

klur̃kstêt, klur̂kšķêt [C.], klurkšêt, - u, - ẽju, intr., schreien wie ein Kranich oder auch wie ein Halm, wenn er einen Habicht sieht Etn. IV, 67, Konv. ¹ 385; Konv. ² 679. kad dzērves klurkst, tad būs lietus Ahs. Vgl. klurga 1.

Avots: ME II, 237

‡ kor̃kšķêt A.- Ottenhof n. FBR. XVI, 84. = kurkšķêt: vista korkšķ; unverständlich brummen, knurren: nekorkšķi - ja runā, tad runā!

Avots: EH I, 639

kur̃kstêt C., Kand., kurkšêt, [kurkšķêt Wid.], -u, ẽju, intr.,

1) quarren, quaken:
vardes kurkšķ un vaid Adam. kurkstēja zemes vēzis A. XX, 83. kaklā viņam prasti un riebīgi kurkšķēja AU. ;

2) kollern, kullern:
vē̦de̦rs man kurkst Etn. I, 34 ;

3) knistern:
sniegs kurkst zem sliecēm Etn. I, 34. brauca, ka kurkšķēja vien. Degl.

Avots: ME II, 322

latavāli "?": suņuburkšķi, latavāli (eine Pflanze) - jaunu puišu Jāņu žales BW. 32367, 6 var. [aus Erlaa]. latavāņu vainadziņš BW. 6211, 5 [aus Erlaa]; s. latvaņi.

Avots: ME II, 425

[lēdzēkne Nerft, Schwitten], lẽdzêksne C., [lẽdzeksnis N. - Peb., [lèdzekšņu ² lapas Lös.], lēdzēkste, [lēdžekste Etn. IV, 130], lēdzêksts, - s Lub., [lèdzèksts ^2, - s Bers., lēdzēkstis Sehren, lẽdziêkša PS.], lēdzirksnis, [lēdzirkne (s) Morizberg], lēdzirknīte BW. 32392, gew. Pl., auch [lēdzirkstes Bres.], lẽdzer̂kstis (nom. pl.), lēdzer̂kstes Mar., lêdzer̂knes ² Treiden], lẽdziêksnes Ramk., Kohlkratzdistel (cirsium oleraceum) RKr. II, 69; [lēdzirksni U. (man beachte den Anklang an vīdirkšņi!), Wiesenkohl (cnicus oleraceus). Vielleicht sind dieselben Pflanzen lẽdakš [a] Dond. und lẽ̦durkšni in Westkurl. - Zu li. lė´gersa" girios žolė, kiaulių̄ labai ėdama" bei Būga KSn. I, 1, lėgėstos "Hundegersch".]

Avots: ME II, 456

lupstāji: auch Auleja, Ramkau; der Sing. auch Auleja, Sonnaxt: suņaburkši, lupstājiņi jaunu puišu Jāņu zāles BW. 32367, 6 var.

Avots: EH I, 763

ļur̂kstêt, ļur̂kšķêt [C.], ļurkšêt [Fest., ļur̃kšêt Salis], -u, -ẽju,

1) ein schallnachahmendes Verbum, welches das beim Quetschen, Fliessen, Brodeln einer Flüssigkeit entstehende Geräusch bezeichnet:
izmirkušas pastalas ļurkš Smilt. pīpes sula ļurkst smēķējuot Kand.;

2) [ļurkstêt Dond.), Unsinn schwatzen, plappern:
kuo tu te ļurkšķi? viņš ļurkšķ un vārās kâ biezputras katls Naud.;

3) ohne jeglichen Grund bellen
Gold.;

[4) ļurkšêt, ļurkstêt weinen Wessen].

Avots: ME II, 544, 545

ļuršķis Dok. A., für ļurkšķis.

Avots: ME II, 545

miẽluôt [li. mielúoti "liebkosen Berliner Sitzungsber. 1918, S. 802], mielât, - ãju Mag. XIII, 2, 67,

1) [miêluôt ² Iw.], bewirten, traktieren, füttern
(auch. fig.): citi vīri kruogā dzēre, es mieluoju (Var.: baruoju) kumeliņus BW. 30049, 7. spuožums mieluoja acis Lp. V, 303. savu garu viņš sevišķi mieluo viņa dvēseli, Gott habe ihn selig! Straume;

2) prügeln:
ar stuku (strūpeni, stibu) mieluot U. pātaga sāks mežkungu mieluot! LP. VI, 1, 54. mana pūra dibe̦nā stīgām šūta katbačiņa, tuo mieluošu tautu dē̦lu BW. 21772. Refl. - tiês,

1) einander bewirten:
māsa māsu mieluojas BW. 4201, 1;

2) sich bewirten, sich an etwas gut tun
(auch fig.): suns paskubina, lai nu ē̦duot, lai mieluojuoties LP. IV, 112. viesi pie saimes galda mieluojās VII, 384. nu mieluojies, cik sirds kāruojuse! V, 216. tik skaista pils, lai acis mieluojas VI, 830. Subst. miẽluôšana, das Bewirten, Traktieren; miẽluôšanâs, das nomen actionis zu miẽluôtiês; miẽluõjums, die bewirtung; miẽluôtãjs, wer bewirtet, füttert: maize bē̦rnu baŗuotāja, plācen[i]s viesu mieluotājs BW. 2917. [Nebst. miẽlasts zu mĩļš; vgl. zur Jurkš. 12, liet. pas. II, 313, Niemi 393, poln. kochać się "epulari" und neugr. φιλεύω "bewirte".]

Avots: ME II, 653

‡ mor̂kšêt ² , -u, -ēju Seyershof, = murkšêt: kuo nu morkši!

Avots: EH I, 827

muļinât, herumwühlen, nicht vom Flecke kommen [PS., Jürg.], ohne Zähne essen: viņš muļina ēdienu pa muti, ne˙maz lāga neē̦d gaļu Līn.; ["viļāt spaidīt, mīcīt un pie tam samurkšķīt; neveikli, nemākulīgi un ilgi kuo darīt" Nötk.].

Avots: ME II, 666

mũrêt, ‡

2) sehr langsarn etwas tun
(mit ù ² ) Warkl. Refl. -tiês, ‡

2) sich bewölken
Heidenfeld: nu mùrējas ² kâ uz liêtu. ‡ Subst. mũrējums,

1) Gemauertes;

2) das von Schwalben zum Nestbau gesammelte Material
Seyershof: čurkši ne̦s mūrējumus un. mūrē zvirbuļiem pērkli cieti.

Avots: EH I, 838

mur̂kstêt, mur̃kstê Ahs., mur̂kšķêt ² [Libau, Hasenpot, Nötk., mùrkšķêt ² Kl., mur̃kšķêt Salis, mur̂kšêt ² Dunika, Līn.], -u, -ẽju, tr., intr., murmeln, in den Bart brummen, [plappern U.], faseln, [murkšêt Wessen] undeutlich sprechen: [kaut kuo nesapruotamu, bet priecīgu zem de̦guna murkšķē̦dams Ezeriņš Leijerlaste I, 252.] kuo nu murkšķi tādas muļķības? Grünh. viņš neiet pruojām, bet murkšk niekus Vēr. I, 1158. kâ āzīši murkšē̦dami BW. 32806, 3. kuo tu murkši, ka ne+˙kā nevar saprast? Mar. Subst. murkstẽjums, murkstêšana, murkš(ķ)ẽjums, das Gemurmel; murkš(ķ)ê̦tãjs, wer murmelt, faselt. [Zu ai. murklénti "undeutlich sprechen".]

Avots: ME II, 670

ņe̦rgâtiês,

1) (erschlossen aus hochle.
ņargâtiês) albern; [sich necken]: kuo te kâ ņer̂ga ņe̦rgājies? Druw. n. RKr. XVII, 69. [kuo tu ar mani ņe̦r̃gājies? AP.];

[2) sich spielend beissen
Lis.: suņi ņe̦rgājas Alswig, Druw., Ve̦cāķi, ņe̦r̃gājas MSil., Serben, Segew., AP., Grünh., Mesoten;

3) belfern (von feindlichem Gerede):
sākuši ap viņu ņè̦rgāties ² kâ suņi Lis.;

4) sich balgend schrille Laute von sich geben (z. B. von Hunden und Katzen gesagt)
N.-Peb.;

5) ņe̦r̃gâtiês "spļaudīties, spurkšķēt caur zuobiem" Serben, AP.;

6) "essend sich die besten Bissen aussuchen"
Ellei;

7) grieflachen
Ipiķi].

Avots: ME II, 900

nùodzer̂t (li. nugérti], tr., intr.,

1) wegtrinken:
nuo galda bij viss nuodze̦rts un nuoē̦sts Aps.;

2) abtrinken:
glāzi līdz pusei; drusciņ od. malciņu nuodzert, abnippen;

3) heruntertrinken:
es nuodzeŗu savu čarku, ka tik bārzda nuospurkš Aps.;

4) vertrinken:
nuodzeŗ savu sīku naudu BW. 26925. dzē̦rājiņa māmuliņa mani mazu nuodzē̦ruse 15526. [zābakus nuo kājām nuodzert.] ve̦se̦lu nedēļu dzē̦rusi un tad vēl visu nenuodzē̦rusi Purap.;

5) im Trinken übertreffen:
visus,;

6) trinkend ein Fest zu Ende feiern:
tur mēs kāzas nuodzērām BW. 13286. precības bij nuodze̦rtas BW. III, 1, 10. Refl. - tiês,

1) (für sich) ein wenig trinken, sich laben -
mit dem part. Gen. od.Akk. oder mit der Präp. nuo, pie: es tā alus nuodzēruos pa mazam malciņam BW. 8758. es salūdzu jaunus puišus salda alus nuodzerties 9423. vienu malku nuodzēruos 3233. zaldāts nuodzērās nuo buteles Vēr. I, 773. pie avuota nuodzērās BW. 29597;

2) durch Saufen verloren gehen, versoffen werden:
tur viņam visa nauda bij nuodzē̦rusies Seib. vai muiža nabaga paliks, ja kāds stuopiņš nuodzersies vairāk? Duomas IV, 241;

3) sich absaufen:
viņš nuodzēries sarkans kâ vēzis.

Avots: ME II, 780

[nùorgurgzdêt N. - Peb., nùogur̂kstêt C.], nùogurkš(ķ)êt, einen knisternden Laut von sich geben: sniegs vien nuogurķšķēja zem viņu suoļiem Druva I, 710. zâle nuogur̂kst ² [Selg., Widdrisch] zem maniem suoļiem Latv. [sniegs nuogurgzdēja zem ragavu sliecēm N. - Peb.]

Avots: ME II, 789

I nùokãkarêtiês: "ar kādu neveiklu darbu ilgi nuomurkškēties (nuopūlēties, nuogurt)" Nötk.

Avots: EH II, 52

‡ nùopùrkst ² Nautrēni, ein Schallverbum: pīle aizskrēja, ka nuopurksa vien Nautrēni. pa vakariem nezin kas gaisā nuopurkš vien ebenda. ķēve nuostāja, nuopurkse un pasacīja Pas. VI, 467.

Avots: EH II, 78

nùospurkstêt, nùospurkšķêt, nùospurkšêt, auch nùošpurkstêt, hinschwirren: kaut kur putniņš mežā nuospurkšķ Stari I, 77. mazais nieciņš nuospurkšķēja ūdenī LP. V, 235. es nuodzeŗu savu čarku, ka tik bārzda nuospurkš Aps. tad nuospurkstēs tur pe̦lē̦kie spārniņi Niedra.

Avots: ME II, 857

ņur̂kstêt: "ņurkšķêt. ņur̂kšêt" ME. II, 906 zu verbessern in "ņurkšķêt, ņur̂kšêt".

1): "klusu šņākt vai rūkt" (mit ur̃) Seyershof: mazie sivē̦ni iet pa kūti, ka ņurkst vien. kad vienam pie uotra (nesaticībā kuopā dzīvuojuot) jāņurkst (jārūc, jāpārmašā), tad nav labi.

Avots: EH II, 116

ņur̂kstêt, ņur̂kstêt ² Sassm., ņur̃kstêt Katzd., [Karls., Salis], ņurkšķêt. ņur̂kšêt [Serbigal, ņur̂šķêt Prl.], -u, -ẽju, intr.,

1) schnurren, brummen, murren, knurren
[Sauken (ņurkstêt)], weinerlich, undeutlich sprechen, schwatzen: kaķis žuorējās un ņurkstēja Latv. "pagaidi vēl!"vecis ņurkšķēja Dok. A. ģimeņu luocekļi, dūmus iee̦lpuojuši, sāka ņurkšķēt, šķaudēt un raudāt Purap. vīnūzis bij pilns, ka ņurkšķēja vien Degl. citreiz tā neizlikās kâ valuodā, bet tik savāda, neizpruotama ņurkstēšana Vēr. I, 1457;

[2) ņurkstêt Nötk., = ņurdzêt 2;

3) ņurkstêt Dond., wimmeln:
šinī vietā tik daudz zivju, ka ņurkst vien. - In der Bed. 1 nach Persson IF. XXXV, 209 f. zu li. niurksóti "düster dasitzen", niederl. nurken "brummen" u. a.].

Avots: ME II, 906, 907

ņur̂kstis, ņurkšis Sēl., ein schnurrendes, brummendes, knutrendes, weinerliches Wesen: mans ķēniņš kaķu nurkšķu krāšņu pilī tev tuos sūta LP. VI, 453.

Avots: ME II, 907

pavḕrst,

1): spilventiņa mitruo pusi ... pavē̦rsusi apakšā Janš. Līgava II, 92. viņš nuourkš, pavērš (verdreht ein wenig?)
tās baltās acis un aplaizās Upītis Pirmā nakts 173; ‡

3) "?": kur nuokrita asariņa, tur pavērta sudrabiņ[u] BW. 3909, 2. Refl. -tiês, ‡

2) = nùošķîst 2 (?): balts vien gar acīm pasavḕrte ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 93.

Avots: EH XIII, 190

peine: "gaŗlaicīgs un pa daļai nederīgs darbs" (mit eĩ) AP.: liela p. bij ar tuo samurkšītuo dziji.

Avots: EH XIII, 218

I peizerêt,

1) "?": pirku peizerīti alus puiša peizerēt BW. 19513, 1;

2) (mit èi ² ) "sarežģīt, samurkšķīt" Selsau;

3) "Ungehöriges sprechen oder tun"
Kreuzb.

Avots: ME III, 193

pḕ̦rkšêt ² (sic!), -u, -ēju Linden in Kurl., ein Schallverbum: visi putni (gemeint sind Enten) pērkšē̦dami saspurkšēja ūdenī Veldre Dižmuiža 206.

Avots: EH XIII, 228

pìemuršķêt,

1) "?": Sprw. pats bļuodu piemuršķējis, pašam jāizstrebj JK. fI, 97;

2) = piemurkšķēt Bers. (mit ur̂ ),AP.

Avots: ME III, 275

plor̂kšêt ² Ruj., Roop, Salis, viel sprechen, schwatzen Ubbenorm; in Wandsen dafür plor̃kšķêt; vgl. plurkšêt.

Avots: ME III, 352

pļor̂kšķêt ² Wandsen, Roop, Adiamünde, schwatzen, plappern Dond. Vgl. plorkšêt und pļurkš(ķ)êt.

Avots: ME III, 371

pļur̂kstêt C., Stenden, Ahs., pļur̂kstêt ² Dond., pļurkšêt U., pļur̂kšêt C., Mar. n. RKr. XV, 132, pļur̂kšêt Salis, pļur̂kšķêt Kl., plurkšêt Karls., plur̂kšêt C., N.-Peb., Schwanb., Jürg. (in Jürg. daneben plur̃kšêt vom Geräusch einer Windmühle), plurkšķêt Naud., pļuršķêt Korwenhof, pļur̂šķêt Golg., -u, -ẽju, plaudern, schwatzen, leeres Zeug reden, faseln; pļurkstêt, vom Lär"m, den Enten im Wasser machen U.; pļurkšêt, rauschen, sprudeln (vom Wasser) U. Vgl. li. pliurkščiù "verursache in Flüssigkeiten den Schall pliur̃kšt".

Avots: ME III, 374

por̂kstêt ² Dond., porkšêt Ubbenorm, -u, -ẽju, schwatzen Ubbenorm, (por̃kšêt) Widdrisch, mit böser Stimme sprechen Dond.: vai es porkstu? es jau gluži mierīgā balsī teicu Dond.; porkšêt, unverständlich artikulieren, lallen (von kleinen Kindern, die noch nicht sprechen), unverständlich (im Zorn) brummen Salis; vgl. purkšêt.

Avots: ME III, 376

‡ pùrkst ² Nautrēni (prs. p-su od. p-šu), schwirren: gaisā purkš vien, kad stradi skrien.

Avots: EH II, 328

sakurzât Wid., Grosdohn n. Etn. I, 137, sakurzuôt, sakuržât, schlecht flicken (perfektiv): salāpīts, sakurzuots iet uz mežu putnu kaut (Rätsel) RKr. VII, 1180. tas nabags brauc kâ nekâ sakuržātās ragavās Odensee. Refl. sakurâtiês, sakurzakâtiês "sapenterēties, samurkšīties."

Avots: ME II, 660

samur̂mêt ² Dunika, = samurkšêt: s. niekus.

Avots: ME II, 690

‡ samur̂šķît(iês) Saikava, = samurkšît(iês).

Avots: EH XVI, 432

sapļukstêt, sapļukš(ķ)êt, sapļurkstêt, sapļurkš(ķ)êt,

1) zusammenschwatzen, -faseln, -klatschen: sapļurkšķēt bez gala daudz Dr.;

2) längere Zeit schwatzen, klatschen.

Avots: ME II, 705

sarežģît Wid., PS., Trik., Smilt., sarežģêt U., sarežģinât U., tr., verflechten, verwickeln, Stricke in Unordnung bringen U., verwirren (auch fig.): dzijas, diegus, tīklus. šāvieni drāts tīklus vēl vairāk sarežģī A. XX, 707. tuos cimdiņus brāļam devu, kur rakstiņi sarežģīti (Var.: sajukuši) BW. 25488. es nedevu ne˙vienam savu dziesmu sarežģīt (Var.: sarežģēt, samurkšīt) BW. 899. aptvert savā uomā sarežģītus jautājumus (verwickelte, schwer zu lösende Fragen) Vēr. I, 1436. nuo grgkiem sarežģītu (verwirrt) sirdi atpestīt aus einem alten Gesangbuch. Refl. sarežģîtiês Ruj., Bers., sarežgêtiês Celm., sarežģuôtiês Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 47, sich verwickeln, sich verwirren (auch fig.): dzija sarežģījas Ruj., Bers. zirgs stāvēja krūmuos sarežģījies Krišs Laksts 85. ķesterim sarežģījās kājas LP. VII, 129. cīņa vēl sarežģījās (wurde verwickelter, komplizierter) Konv. ² 404. sarežģas duomu audi Kārstenis. - Subst. sarežģījums, der Wirrwarr; die Verwicklung, Verwirrung, die Komplikation: teikā... viss burvīgi vijas un pinas, bez kādiem ievē̦ruojamiem sarežģījumiem B. Vēstn. bija kāds mazs sarežģījums Strausu dzimtā Jāņa dēļ A. v. J. 1896, S. 755.

Avots: ME II, 715, 716

sašķeterêt, ‡

2) aneinander hetzen
U. (unter šķeterēt): kaimiņus s., Feindschaft unter Nachbarn anrichten Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Feindschaft"). kas ... ķildas ceļ. jeb ļaudis sašķeterē Stobe 1798 I, S. 8. Refl. -tiês: dzijas var s. (= samurkšķīties) N.-Peb.

Avots: EH XVI, 453

I sīcêt Warkl., summen: spurkšķē̦dama, sīcē̦dama laižas tā (muša) pa pakrēsli MWM. X, 214. Zu sīkt I.

Avots: ME III, 851

šķaũdît AP., Bershof, C., Gr. - Sess., Iw., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šķaûdît Mar. n. RKr. XVII, 130, -u, -ĩju, šķaudêt L., U., (mit àu ² ) Saikava, -u, -ẽju, šķaũdât Arrasch, (mit -àu ² ) Sussei n. FBR. VII, 139, Gr. - Buschh., Kl., Memelshof, Nerft, Preili, Sessw., Warkl., -u, od. -ãju, -ãju, škàudât Prl., refl. šķaũdîtiês C., Salis, Wolm., šķaudêtiês U., niesen: ciekkārt... bē̦rns šķaudās, tik reizes bē̦rna māte... mē̦dz duot dievpalīgu Etn. II, 144. vāvere šķaudās un spurkš MWM. v. J. 1896, Š. 415. kaķis šķaudēdams šāvās pa durvīm iekšā Stāsti J Kraukļu kr. 75. luopiņš sprauslā un šķaudā Purap. Kkt. 20. citi smej, škaudā, rē̦c Bračs Aukstā ē̦nā 55. saimnieks šķaudēja (äusserte schnaubend seine Unzufriedenheit) par viņa darbu Saikava. Nebst li. skiaudėti "niesen" zu šķaut.

Avots: ME IV, 22

šļakatât(iês), šļakatuôt, spritzen (intr.): ūdens gurkšēja zem plānajām plankām un šļakatājās pār malu Kleinb. st. 14. viļņi šļakatuo zem... viesuļa MWM. IX, 390.

Avots: ME IV, 61

šļakatât(iês), šļakatuôt, spritzen (intr.): ūdens gurkšēja zem plānajām plankām un šļakatājās pār malu Kleinb. st. 14. viļņi šļakatuo zem... viesuļa MWM. IX, 390.

Avots: ME IV, 61

šļebinât,

1) schnappen, schmatzen; (die Zähne) fletschen:
lūpas šļebina svē̦tuo lūgšanu skaituot A. Upītis J. l. 28. raudzīdams kaut kuo izrunāt viņš šļebināja lūpām un murkšķēja D. Goŗkijs 39. mērkaķi zuobus šļebinādami dze̦nas viņiem pakaļ A. v. J. 1896, S. 346; mit zahnlosem Munde hörbar zu beissen versuchen Lennew.;

2) "?": salīkusē ieva... klusi un īgni šļebina Purap. Jaunā strāva 66;

3) lailen, undeutlich sprechen (von kleinen Kindern)
Bershof. Refl. -tiês, sich bewegen, schnappen, schmatzen: lūpas atvāzās šļebinādamās un čamstinādamās aiz kārās iegribas A. v. J. 1896, S. 581.

Avots: ME IV, 69

smurksis L., eine Art Schnarre, die auf der Jagd zum Scheuchen des Wildes gebraucht wird Bielenstein Holzb. 601 (mit Abbild.); smur̃ksis Salis, = smurkšis I.

Avots: ME III, 970

šmurkstis, das verwickelte Knöchelchen, der Schnurrer Bielenstein Holzb. 718, U. (unter smurkšis).

Avots: ME IV, 87

spīrâtiês Wessen, spīrêtiês, -ẽjuôs, (mit den Füssen) zappeln: ve̦lns spīrējas kâ traks, kaut tikai vaļā kļūtu LP. VI, 417. suns urkšdams spīrājās L. W. 1922, I, 22. Zu spīrinât.

Avots: ME III, 1004

I spraũslas Bershof, Karls., spràuslas ² Prl.,

1) auch sprauslis St., U., Auswurf beim Prusten:
briežu māte . . . šņākusi un spurkšusi pa savām lielajām nāsīm, tâ ka... putu sprauslas vien apkārt dzīvuojušas Upīte Medn. laiki;

2) sprauslas Plūd., = nāsis, purslas: sist pa spràuslām ² Kl., Saikava, (mit aũ ) Grünwald, Wolmarshof;

3) spràuslas C., Arrasch, Jürg., das Prusten.

Avots: ME III, 1012

spurkstêt, s. spurkšêt; vgl. auch purkstêt.

Avots: ME III, 1032

spurkstiķis,

1) "?": pie kuoka spurkstiķis (Var.: spurstiķis) RKr. VII, 932 (Rätsel);

2) "jem., der leicht in Zorn gerät und eilig sich entfernt"
Bers. (mit ùr ² ); "kas spurkš" Nötk.

Avots: ME III, 1032

stubur̂ksnis Mar., ein Baum ohne Äste; ein Getreidehalm ohne Ähre: luopi nuoē̦duši labību, stuburkšņi vien palikuši Mar. n. RKr. XV, 138. zaķi nuokuoduši ābeles, stuburkšņi vien palikuši Annenhof bei Mar.

Avots: ME IV, 1099, 1100

suns (li. dial. šunis, apr. sunis), gen. suņa (alt: suns, s. Le. Gr. § 295), Demin. (geringschätzig) sunelis Erlaa, Ar., A. 1896, S. 678 und šunelis (s. dies), der Hund: suns rej, ņurd, kauc, gauduo Etn. II, 51. ak, jūs suņi, ne bāliņi! BW. 15524, 1. ak, tu suņa bāleliņ! 17958. puišeļiem acis de̦g kâ raibiem suneļiem (Var.: sunīšiem) 5512, 1. suns (schlecht) tu būsi dzīvuodams (Var.: suns aiz ādas tev gulēja) 12285. sunis (nom. pl.), vilki un zvē̦ri tuos ēde Manz. sunis (acc. pl.) jau dzird rejam Manz. Gespr. sunis ir man[i] apstājuši Manz. Post. I, 263. nāce tās sunis un laizīja viņa vātes II, 15. vilki ir dieva suņi Etn. III, 60. tam ir suns vairs nuo ruokām maizi neņems Br. sak. v. 1223. viņi mūs izsmies suņa vietā Rīta sk. I, 27. ierējās jautrie suņi Kra. Vīt. 27. paprāvs sunelis prata ruoku laizīšanu A. 1897, S. 952. Sprw.: kad daudz suņu mājā, tad vilks skrien cauri Etn. II, 187. kas pār suni pārlēcis, tam arī pār asti jāle̦c ebenda. luopu suni par putnu suni neizmācīsi JlgRKr. II, 294. nuo suņa nevar de̦sas pirkt; kâ suni baruo, tâ suns rej; apē̦stu vai suni, ja astes nebūtu; baruo nu suni, kad vilks jau aitās (kūtī U.)! ne suns jau nevārītu neē̦d; suns, kas daudz zaķu ķer, ne˙vienu nenuoķer; kur suns luok, tur viņš rej; laizās kâ suns uz karstiem ķiļķe̦niem ebenda 568 - 576. kas suni baruos, ja cilvē̦ks nebaruos? RKr. VI, 794. ne visi tie suņi nikni, kas rej 795. dzīvuo kâ suns ar kaķi (unverträglich) Etn. IV, 4. būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas ebenda. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. suņu balss nekļūs debesīs Br. sak. v. 1237. ne suņam, ne kaķam, ne pašam, ne citam 1199. kâ suns bez astes 1220. duod suņam de̦su glabāt 1190. kâ suņam de̦sa, kâ vilkam rīklē, kâ lāčam zemeņu uoga 1191. izvelc suni iz ūdeņa, - viņš tev iekuož ruokā 1209. nemeklē de̦sas suņu stallī! 246. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns 260. priekšā draugs, pakaļā suns 305. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve RKr. VI, 97. guods tev un tavam sunim! 238. tam nav kauna kâ ve̦cam sunim 322. nuo katras mājas pa sunim, nuo mācītāja muižas pa diviem 429. vai mātes dēļ jāiet ar suņiem ienaidā? 447. tā meita nav lāgā suņa baruojusi, - precībās braucuot slikts laiks 451. suni per ir pie baznīcas 796. ne sunim nede̦r 801. sunim suņa alga 803. aiziet kâ suns asti nuolaidis 805. kâ suns de̦su dabūjis aiziet pruojām 807. kāds suns iekuodis, tāds lai atkuož! 808. kuo lielies kâ suns ar kaulu? 809. mīl kâ suns karstu kartupeli 810. ņurd kâ suns vē̦de̦ru kasīdams 811. pazīstams kâ raibs suns 812. rej kâ suns pretī 813. skrien kâ traks suns 814. suns viļājas uz mīkstu laiku 816. vai viens suns vien raibs? 817. vandās kâ suns pa sē̦nalām 818. kur dabūsi suņu kūtī maizi? 819. zuobi vien klab kâ sunim 880. kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? Br. 101. viens suns vien ilgi nerej Stērste. aug suns, aug zuobi Stērste. vai tur nu nav sunim jāsmejas? Plūd. LR. IV, 85. suns suņa gaļu neē̦d Br. s. v. 87. lai ne sunim tādas dabas kâ tev! RKr. VI, 799. uz nedarbiem kâ viens suns Kav. kuo nu tam darīsi, kam suns kāpuostus dirš? Kav. kauc kâ suns Br. 200. lai vīveles nuogurst kâ suņa diņķis! 329. suņi, ne radi! tē̦va radi - suņa radi Ld. 7598. suns suni blusina U., eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. dari suņam labu! U. (Rüge der Undankbarkeit). atkal suņam pie dirsas U. (wieder rein weggeworfen!). suņa sūdi U. (derber Ausdruck für Nichtswertes): kas tur atlēks? suņa sūdu pilna sauja. - viņam nuo tā zē̦na ir suņa bailes Kav. - suņu mēness U. oder suņu dienas, die Hundstage, Ferienzeit. suņu sēnes U., agaricus fumetarius; suņu griķi, polygonum convolvulus RKr. II, 75; suņu mèles U., Hundszunge (cynoglossum officinale); suņu pẽtersīles U., aethusa cynapium; suņu stiebri U., suņa stuobri BW. 15626, 1, suņu burkšķis Erlaa, Lasd., AP., Drosth., Leijerkaste II, 242, U., suņu (suņa 32680) burkš(ķ)i oder burš(ķ)i BW. 32367, Schierling (nach RKr. II, 66 - anthriscus sylvestris); suņu ķimene(s) Gr. - Buschhof od. sùnsķimini PS., eine Art Pflanzen; suņu ābele U., suņābele BW. 26013, RKr. II, 77 oder sunsâbele U., Kreuzdorn (rhamnus cathartica). suņa (suņu Etn. III, 159) nagla Etn. IV, 21 oder sùnsnagla PS., Festen, Wolm., Ramelshof, Bers., Lub., MWM. IX, 652, Etn. I, 67, IV, 5, II, 79, der Hundsnagel (ein Geschwür, Furunkel am Auge). suņa kārsis (vgl. badakā(r)sis und kāsêt II) Lös., Meselau, ein Wolfshunger. putnu suns, Hühnerhund MWM. VI, 77; meža suns Br. 438, Plūd. Llv. II, 64; juodu suņi Br. 514. saules suns (sunītis Grünh.) "die Raupe des braunen Bären" Dond.; slinks kâ saules suns Dond. Zu ai. š̍vā (gen. š̍únaḥ), av. spā, gr. χύων (gen. χυνός), air. cù (gen. con), got. hunds u. a., s. Walde Wrtb. ² 122, Boisacq Dict. 540 f., Trautmann Wrtb. 310.

Avots: ME III, 1122, 1123

švaukšķis,

1) ein Hieb, Stoss:
būtu derējis kāds švaukšķis pa ribām A. v. J. 1902, S. 296;

2) "ein Geschwätziger, ein Lügner"
Aiviekste (mit àu ^2);

3) = smurkšis I (mit aû ²⁾ Schibbenhof.

Avots: ME IV, 114

švurkstenis Oppek. n. U., Lubn., A. v. J. 1896, S. 410, (mit ùr ²⁾ Kreuzb., = smurkšis I.

Avots: ME IV, 120

švurkstêt Oppek. n. U. "= smurkstēt" (für smurkšêt 2?); = švirkstêt, schwirren Wessen; švurk- aus švirk + smurk-?

Avots: ME IV, 120

‡ švurkstis "?": ieskrējis tāds š. un murkšis ... š. bijis viens būvmanis, kas nuosities Pas. XIV, 268.

Avots: EH II, 663

‡ tērseklis (od. tērsekle?) = tarksis (?): naktsvaktnieks, ar tērsekli turkšē̦dams, devītu stundu nuosvilpāja Hug. Kapeiķu grāmat. № 2, S. 21. Das anscheinend gleichbedeutende tērsķelis U. dürfte fehlerhaft (für tērseklis) sein.

Avots: EH II, 678

teterene, f. zu teteris, das Birkhuhn: Jānis izbaidīja nuo krūmu pudurkšņa kādu tetereni Janš.

Avots: ME IV, 169

tuņuôtiês,

1) sich schwerfällig bewegen
(?): lācis tuņuojās pa druvām Seifert Chrest. III, 2, 190;

2) "sich langsam, trodelnd (zu etwas) vorbereiten"
Behrshof, Nitau, Welonen; pa kājām tuņuoties N.-Peb., im Wege sein; "tiņāties, ilgi ar kuo neveiklu murkšķīties" Nötk. Zu tauņât II.

Avots: ME IV, 266

‡ tùrkst ² , -šu, -su Nautrēni, ein Schallverbum: zemes vēzīši turkš. jam blusa ausī turkse (od. turksa).

Avots: EH II, 705

turšķêt, s. turkšêt.

Avots: ME IV, 272

turšķis,

1) einer, der viei spricht, ein Schwätzer
Vīt.: met nu reiz mieru! kuo tur tik daudz turkši kâ turšķis! Vīt.;

2) Durchfall, Diarrhtie
Tirs. n. RKr. XVII, 84.

Avots: ME IV, 272

urksis Vīt., = urdītājs, urdzējs; vgl. urkšis; ùrksis ² Katharinenhof bei Erlaa, ein grunzendes Ferkel.

Avots: ME IV, 305

uzkūlinâtiês,

1) mit Mühe hinaufgelangen (uzkūļinātiês) Bers., Erlaa, Schujen, hinaufsteigen Grosdohn,( uzkùļinâtiês ² ) Kalzenau, (mit Mühe) hinaufklettern, -kriechen, -klimmen (uzkūļinâtiês) Meiran, (mit ù ² ) Lubn.: viņš nevar uzkūlināties kalnā Grosdohn. kurš uzkūļinājies uz ligzdas malas, tas aizspurkš pruojām Kaudz. Vecpiebalga 80;

2) sich vorbereiten (perfektiv), sich fertig machen:
uzkūlinies ātrāk, lai var tikt uz baznīcu! Ekau.

Avots: ME IV, 348

varza (li. várža "Fischwehr" Jaunis Pon. gov. II, 27),

1) der Wirrwarr, wirres Garn
Spr., Aps., Dickeln, Erlaa, Fehteln, Kokn., Odensee, Ramkau, Serben, Stockm., Vīt., (mit ar̂ ) AP., Bers., Borchow, Drosth., Golg., Jürg., Kalz., Kokn., Oknist, Prl., Ronneb., Saussen, Stockm., (mit ar̃ ) Salis; "kas nekārtībā same̦sts, sajaukts" (mit ar̂ ) C., Nötk.: dzijs viena varza, ne+kâ nevar atmudžināt Golg. tīrā varza, ne+kâ vaļā dabūt! Serben;

2) die Fischwehr
Depkin n. U., N.-Bergfried, (mit ar̂ ² ) Kr.-Würzau, Platohn;

3) = ķīpa 2, ein aus Stricken geflochtener Korb zum Tragen Oknist;

4) eine verwickelte (und unangenehme) Sache
Kokn. n. U., Aps., Lennew., Vīt., (mit ar̂ ) AP., Bers., Gr.-Buschh., Jürg., KL, (mit ar̂ ² ) Bauske, (mit ar̃ ) Salis; "lietas, kas kādā gaitā kavē" Fehgen, Sessw.; "neveikšanās kādā gaitā" Sessw.; "daudz pūļu, klapatas" Kosenhof (mit ar̃ ), (mit ar̂ ) Druw.; "pīšanās" (mit ar̃) AP.; "возня" Spr.; "niekuošana" Celm.: ar tuo man iznāca liela varza Sessw. iznāce tāda varza, ka lai dievs neduod Gr.-Buschh. man ar pusgraudniekiem liela varza Druw. n. RKr. XVII, 85. šis elles sastrē̦gums, šis mūžīgais murkšis un varza Austriņš Nopūtas vējā 119;

5) "kņada, drūzma" Kosenhof (mit ar̃), eine (lange N.-Peb.) Reihe Vīt.; "virkne" Oberland; eine Menge Sessw., (mit ar̂ ) A.-Laitzen, AP., C., Meiran, (mit ar̂ ² ) Bauske; "pūlis" (mit ar̂) Bers., Golg., Gr.Buschh., Kalz., Lubn., Meiran; "neliels pūlis" Kosenhof (mit ar̃ ), (mit ar̂) Trik.; "lielāks pulks" (mit ar̂) Druw. n. RKr. XVII, 85; eine Schar ausgelassener Kinder (mit ar̂ ) Jürg.; ein regelloser, wirrer Haufe, eine Schar von Lebewesen (Menschen, Hunden) Nötk.; "eine sich mit unnützer Arbeit beschäftigende Kompagnie" Wessen: tur nāk visi vienā varzā Vīt. saņem tu aiz viena paša zirnīša visa kuopiņa nāk kâ varza līdz N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617. atjāja ve̦se̦la varza zaldātu Trik. vai daudz bija? - tāda varza bija (eine zieml. geringe Anzahl) ebenda. laba varza (ziemlich viel) ebenda. mēs bijām ve̦se̦la varza nebēdnieku Veselis Tīrumu ļaudis. kur nu visus bē̦rnus kâ varzu ņemsi uz ciemu līdzi! Druw. n. RKr. XVII, 85. viņam ve̦se̦la varza radu Bauske;

6) die Verwandtschaft
Sessw. n. U.: viņam liela varza U.;

7) Schimpfwort
Gr.-Jungfernhof n. U.; ⁸⁾ "ein Geschwätziger" Dickeln. In der Bed. 7 nach Volter Разысканiя 51 aus r. ворзá "шалун, баловник, проказник". In den Bedd. 1-4 (und 5-6?) nebst varzi(s) zu vĕ̅rzēt, vērzt, virz(ī)ties, li. ver̃žti "schnüren", varžýti "mehrfach zusammenschnüren", vir̃žis "Strick", aksl. -vrěsti (prs. - vrьzǫ) "binden", r. пáворозъ "Zugschnut (am Beutel)", č. pov(r)islo "Strohband", an. virgill, and. wurgil "Strick", ae. wyrgan "erwürgen", gr. ὀρχάνη "Zaun", ἔρχατος Hes., alb. φραγμός "entwöhne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 272 f., Trautmann Wrtb. 355, Persson Beitr. 505, Torbiörnsson Liqmet. II, 102 f., Būga Aist. Stud. 107. In der Bed. 5 zur Wurzel von virk(s)ne u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 266)?

Avots: ME IV, 481, 482

virkšis,

1) virkšis Adl., Butzkowsky, N.-Peb., N.-Schwanb., Sessw., Vīt., virkšķis Sessw., Vīt., (mit ir̃ ) Nötk., das Geräusch, das beim Reissen von Stoff, Kleidern entsteht; virkšķis Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, ein unbestimmtes Geräusch ("burkšķis"); virkšs Meselau, das Geräusch, das entsteht, wenn viele durcheinandersprechen; virkšis Vīt., virkšķis Vīt., geräuschvolles Schlürfen: lakatus plēšuot dzirdams virkšķis Vīt. putru strebjuot viņš virkšina ar lielu virkši ders. bija liels virkšķis Meiran u. a.;

2) vir̃kšis C., virkšķis Bers., Erlaa, wer schnell, eilig spricht;

3) virkšķis Butzkowsky, Erlaa, Grawendahl, Meselau, Sessw., ein leichtsinniger, heftiger, leicht auffahrender Mensch:
tas gan ir tikai tāds virkšķis! Sessw.

Avots: ME IV, 607

‡ vorkšêt Ruj. "viel sprechen"; vgl. vurkšêt.

Avots: EH II, 798

vorkstêt, -u, -ẽju, unverständlich sprechen Dond. Vgl. urkstêt 3 und vurkšķêt.

Avots: ME IV, 675

vurkstêt, s. vurkšķêt.

Avots: ME IV, 676

vuršķêt, s. vurkšķêt.

Avots: ME IV, 677

vuršķins, s. vurkšķins.

Avots: ME IV, 677

vuršķis: = ‡ vurška A.-Schwanb.; "s. vurkšķis" ME. IV, 677 zu streichen!

Avots: EH II, 799