Paplašinātā meklēšana

àizcitsvètdìenu od. àizcitu svètdìenu, den nachnächsten Sonntag. Ebenso àizcitu gadu, nedē ļu u. a.

Avots: ME I, 21

atdiene,

1) auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Druw., Golg., (mit ìe ² ) Erlaa, (mit iẽ ) Ramkau Salis, a[t]diẽnīte AP., a[t]dìenīte ² Kaltenbr., Saikava: guovs atnāca atdìenītēm Wolmarshof. guovs neizauga liela, juo atdienēm viņai bija teļš Nerft. guovs atnesa teļu atdienītēm Stelpenhof. kad guovs nāce slaucama par divi gadi - teice: tī jau a[t]dienītem Kattenbr. man telītes a[t]dienītes BW. 28688; ‡

2) eine junge, nicht milchende Kuh
Bers.

Avots: EH I, 139

atdiene, atdienĩte, a [t] daîne RKr. XV, 104, atdienītēm, atdienītē slaucama guovs, eine Kuh, die schon im zweiten Jahre kalbt. Cf. ai. dhēnuh, "milchend", [dhēnā "Kuh", air. dīnu "Lamm" u. a. Zur Wurzel dhēi,- in le. dêju "sauge", vgl. atzīdīte "ein abgewöhntes Kalb" zu zîst "saugen"; dagegen li. dieni (fem.)"trächtig"nach Būga KSn. I, 227 zu dienà "Tag"].

Avots: ME I, 154

atdiênêt: a. savas gadus Pas. IV, 405.

Avots: EH I, 139

atdiẽnêt, tr., abdienen: parādu; mit den obliegenden Dienstleistung zur Zufriedenheit fertig werden: kungam gāju, atdienēju, mūžam tautas neveikļam BW. 10110.

Avots: ME I, 154

atsvètdienām, Adv., Instr. Pl., einen Sonntag um den andern. Sessw.

Avots: ME I, 199

‡ *bal˜tdìena, in der Verbind. šuo baltdienu Janš. Bandavā I, 363, = šùobal˜tdien.

Avots: EH I, 202

ce̦tur̃tdìena: te trešdiena, c. BW. 973.

Avots: EH I, 267

ce̦tur̃tdìena, der Donnerstag. lielā od. zaļā c., der Gründonnerstag.

Avots: ME I, 376

‡ ce̦turtdiene Grenzhuf n. FBR. XII, 14, Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 78. (mit ìe ² ) Kaltenbr., Oknist, Warkl., = ce̦turtdiena.

Avots: EH I, 267

dzìmtdiena od. dzimta diena, der Geburtstag Kundz. Kr. 175. Etn. II, 116.

Avots: ME I, 551

grũtdienis: grūtdieņa asariņas BW. 4109; Demin. nom. plur. grūtdieniņi BW. 4176.

Avots: EH I, 413

‡ gŗũtdienis, = grũtdienis: gºûtdienîti ... ļaudis niecināja BW. 4788. sērdienīši, gŗūtdienīši 4243 var.

Avots: EH I, 415

grũtdienis, f. -ne, grũtdieniņa BW. 24784, einer (eine), der (die) schwere Tage (grũtas dienas) hat, namentlich ein Waisenkind: sērdienei, grūtdienei grūts mūžiņš dzīvuojuot BW. 4484. grūtdieņu nams, das Waisenhaus St., gew. bāriņu n. grūtdienīšu asaras, feiner Staubregen.

Avots: ME I, 669

kristdìena Etn. II, 179, = krastdiena.

Avots: ME II, 281

‡ kristdìene ² Sonnaxt, = kristdìena.

Avots: EH I, 655

krustdìena: Bergm. Saņ. spr. māc. (1795) 235, auch Linden in Kurl. (hier im Volksglauben mit dem Hagel, krusa, in Verbindung gebracht); krust(u)diena, Benennung der 2 Donnerstage vorHimmelfahrt (in einem handschriftl Vokabular): atbraukšuot... pa lieldienām vai krustadienu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 193. pa pļavām var ganzt guovis līdz lielai krustadienai Frauenb. krustdienā vārdu liku pē̦rnajām telītēm BW. 32422, 4.

Avots: EH I, 660, 661

krustdìena od. krusta diena, der Himmelfahrtstag, oft näher bezeichnet durch lielā, zum Unterschiede von pirmā krustd., der Donnerstag 14 Tage vor Himmelfahrt, und vidēja krustd., der Donnerstag 8 Tage vor Himmelfahrt. debessbraukšanas dienu un divi ce̦turtdienas priekš tās nuosauc par krustdienām, pirmuo par mazuo, uotru par vidējuo un trešuo, pašu debessbraukšanas dienu, par lieluo krustdienu Etn. II, 178. priekš debessbraukšanas trīs nedēļas katru ce̦turtdienu nee̦suot tīrumā strādājuši; ja strādājuši, tad krusa nuositusi labību II, 179.

Avots: ME II, 288

nãkamsvètdien, nächsten Sonntag: jūs e̦sat suolījušās mūs nākamsvētdien apmeklēt Blaum.

Avots: ME II, 698

‡ parîtdien Fest. n. FBR. XVII, 93, = parît.

Avots: EH XIII, 168

parîtdìena: p. tautiņās Tdz. 54905.

Avots: EH XIII, 168

parîtdìena, der übermorgige Tag.

Avots: ME III, 91

‡ parîtdìene ² Oknist n. FBR. XV, 172, = parîtdìena.

Avots: EH XIII, 168

pãrsestdìenas, pãrsestdìenãm, einen Sonnabend um den andern: viņš gāja uz mājām tikai pārsestdienas MWM. X, 333.

Avots: ME III, 174

pãrsvètdièna, ein unwichtiger, überflüssiger Feiertag Ruota; pārsvētdienām, pārsvētdienas, einen Sonntag um den andern: ik pārsvētdienām lejā spiedza harmonikas Vēr. II, 29. mazākais pārsvētdienas viņš ciemuojās Vēsmiņuos MWM. VII, 809.

Avots: ME III, 180

pasvètdìena: ziema lauku ļaudīm mē̦dz būt it kâ p. Jauns. Raksti III, 412.

Avots: EH XIII, 178

pasvètdìena, ein halber Feiertag. Jetzt werden die Heiligentage pasvētdienas genannt Mag. XX, 3, 57. pasvētdienās, kuŗu piemiņa nuo senatnes laikiem atlikusēs, kaunas iet ārpus mājas strādāt Etn. I, 75. abas pirmās ce̦turtdienas jeb kristdienas te pa daļai tiek svētītas nuo se̦najiem laikiem kâ pasvētdienas Etn. II, 179,

Avots: ME III, 111

‡ pasvètdiene ² Kaltenbr., = pasvètdìena.

Avots: EH XIII, 178

pìektdìena, der Freitag; lielā piektdiena, der Charfreitag; ķēniņa piektdiena, der Busstag Livl. n. U. (veraltet).

Avots: ME III, 261

prātdienis, ein verständiger und besonnener Mensch Lös. n. Etn. IV, 166. Aus Lubn. wird dafür ein prākdēne od. prākdēle mitgeteilt.

Avots: ME III, 380

pussvētdiena, pussvẽ̦tdiena Ahs., ein halber Sonntag, halber Feiertag: šuodien tāda pussvē̦tdiena Ahs. visiem šiem svē̦tkiem, svētdienām un pussvētdienām, ciktāl tuos tagad svin... Etn. III, 125.

Avots: ME III, 435

rîtdìena: rītdieniņa Tdz. 54905; šī diena, r. bez kauna laista BW. 20963.

Avots: EH II, 377

rîtdìena, auch rîta dìena, der morgende Tag: viņš iegāja pie ve̦lna prasīt rītdienas darbus JK. V, 1, 68. viņš... nezūdītuos par rītdienu JR. IV, 74. vēl es dzeršu rītu (Adjektiv?) dienu BW. 2021.

Avots: ME III, 540

‡ rîtdiene Borchow, Lubn., Oknist, = rîtdìena.

Avots: EH II, 377

savusvètdien, für savu svētdienu: katram muižkalpam jāgana savu svētdien muižā zirgi Ahs.

Avots: ME III, 793

sestdìena: auch BW. 973, (mit e̦) Alschw., Alswig, Dunika, Kalnemois, Laidsen, Lubn., Luttr., Mahlup, Nikrazen, N.-Laitzen, Pussen, Schrunden, Spahren.

Avots: EH XVI, 479

sestdìena Siuxt, Wolm., PS., Trik., Smilten, se̦stdiena Tuckum, Talsen, Frauenb., Katzd., Nigr., N.-Bartau, Rutzau, Gramsden, Kalleten, Pormsaten, Selg., Edw., Matkuln, Windau, Deg., der Sonnabend; Sprw.: tai lietai gan jau drīz būs sestdiena Zaravič, damit wird es bald zu Ende sein.

Avots: ME III, 821

‡ sestdiene Grenzhof n. FBR. XII, 12, (mit ìe ² ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Lubn., Oknist, Wessen, (se̦st-) Borchow, Kalupe, Pilda, Zvirgzdine.

Avots: EH XVI, 479

šùobal˜tdìen, Adv., (noch) heutzutage Pas. II, 136: pirmatnes stāsts vēl šuobaltdien ir jauns Vēr. I, 1428. prasījums šuobaltdien piede̦r teiku valstei MWM. VII, 116. mēle un rīkle viņam sarkana līdz šuobaltdien RKr. VIII, 78.

Avots: ME IV, 112

‡ svètdìen, ‡ svètdiẽ[n] Serbig., svê̦tdien ² Pussen, am Sonntag: jau svētdien kruodziņa BW. 33634.

Avots: EH II, 616

svètdìena: auch Ramkau, (mit ê̦ ² ) Kal., OB., Pussen, Schrunden; baltā s. Orellen, der erste Sonntag nach Ostern; rītu būs s. BW. 2240. tev, māsiņa, svētdieniņa 6848, 2.

Avots: EH II, 616

svètdìena Wolm, u. a., svê̦tdiena ² Dunika, Dond., Frauenb., Gramsden, Kurs., Talsen, Selg., Pas. III, 285 (aus Lixna), auch svètdiene ² Sussei n. FBR. VII, 140, svē̦tdiene Pas. III, 118 (aus Kapiņi), nom. pl. demin. svētdienītes BW. 6848, 1 var., der Feiertag; der Sonntag: miruoni apģērba viņa svētdienas (baznīcas) drēbēs (Feiertagskleider) LP. VII, 385. svētdienas meita, ein Mädchen, das schmucke Kleider und leichte Arbeit liebt Dond. n. RKr. XVII, 55.

Avots: ME III, 1154

svètdiene ² (unter svètdìena): auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Nerft, Oknist, Sonnaxt, Wessen, (mit ê ² ) Grenzhof n. FBR. XII, 12, (mit è̦ ² ) Kaltenbr., Kalupe, Lixna, Līvāni, Pilda, Warkl., Zvirgzdine, BW. 13250, 39 (Kr. Ludsen), Tdz. 41344 (Preiļi in Lettg.), svē̦tdienīte 37975 (Warkh.).

Avots: EH II, 616

‡ svētdienišķīgs, sonntäglich: s. klusums Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 160.

Avots: EH II, 616

‡ svētdienišks, = sonntäglich Blaum. Raksti VI ⁵ (1939), 174.

Avots: EH II, 616

viênsvètdien, eines Sonntags vor mehreren Wochen: v. mācītājam uz baznīcu braucuot nelaime nuotikuse BB. XII, 238.

Avots: ME IV, 666

vìņsvètdìen Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 121, Adv., vergangenen Sonntag.

Avots: ME IV, 601

adaine, Mar. RKr. XV, 104; s. adiene, atdienīte.

Avots: ME I, 10

adiene, s. atdiene. PS.

Avots: ME I, 11

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

àizar̂t, ‡

4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,

1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;

2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;

3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;

4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.

Avots: EH I, 6

àizgavẽnis: àizgavênis ² Kaltenbrunn, (mit ê ² ) Dunika, àizgaviņi ² Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks kādas nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi ² Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nākamā piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūkāties BW. 32271.

Avots: EH I, 23

‡ àizizgãjušais Dunika, der vorvergangene: aizizgājušu svētdien[u].

Avots: EH I, 26

‡ àizlaika Lettg., = àizlaĩku: sestdien aizlaika vajag darbus beigt Zvirgzdine.

Avots: EH I, 35

àizliêgt,

1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;

2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. ²

Avots: ME I, 37

àizvadît, tr., weg-, hingeleiten, hinführen: aizv. uz pēdējuo dusas vietu. eņģeļu pulks apžē̦luotuos aizvadīja uz kāzu guodību Kaudz. M.; aizv. ganus, luopus, dem Hirten das Vieh auf die Weide zu treiben helfen. Refl. -tiês, mit Hab und Gut wegziehen: rītdien pat jūs variet aizvadīties nuo šejienes Alm.

Avots: ME I, 58

àizviņā ce̦turtdienā BielU., am vorvorigen Donnerstag.

Avots: EH I, 63

apglîtinât, (ringsum) ordentlich, sauber, schmuck machen (perfektiv): a. māju sestdienā.

Avots: EH I, 82

apslist, apslīst, -stu, -su, sich legen, still werden, aufhören: kāzu viesi visu nakti trieca; tikai pret rīta pusi apslīsa. lietus apslīsa (Druw. n. Etn. IV, 33). cālīši visu dienu čiepstēja; tikai vakarā apslisa T. pret vakaru vējš apslisa Aps. kad ūdeni uzlēja, tad uguns apslisa Schwnb. fabrikā truoksnis tikai pa svētdienām apslīst od. apslist J. Kaln.

Avots: ME I, 123

atadiene [Warkl., Werssen], f. atdiene Infl.

Avots: ME I, 148

atbẽres, die Nachfeier des Leichenbegängnisses: nākuošā svētdienā svinēja atbēres Etn. II, 139, Ar.

Avots: ME I, 150

atkàzas, atkàži PS., [atkàzes in Saussen], die Nachfeier der Hochzeit: svētdien pēc kāzām dzeŗ atkāzas BW. III, I, 74.

Avots: ME I, 166, 167

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. ² 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190

atstât (li. atstóti, [russ. отстáть]),

1) intr., sich entfernen, weichen, sich trennen, scheiden, von jem. lassen:
atstāj nuost, nieku puiši BW. 12697. drudzis atstāja Etn. I, 83. man pašam raudas nāca, nuo māmiņas atstājuot Ltd. 1196. tīšām vedu trīs pūriņi, nuo bālīša atstādama BW. 16524, 2; [

2) krepieren:
šuonakt guovs atstāja U.; auglis viņai atstāja U., sie abortierte];

1) tr., zurück-, hinter, verlassen:
Sprm. kas ņe̦mams, ņemt, kas atstājams, atstāt. lauziet, meitas, visus zarus, galuotnītes atstājiet BW. 13250, 44. ce̦turtdienu še es būšu, tad vairs tevis neatstāšu 13257, 2. atstāt darbu, streiken.

Refl. -tiês,

1) sich entfernen, weichen:
pruoties kaunu, atstājies (Var.: atstāj nuost) BW. 11502. drudzis atstājuoties (Var.: atstājuot) LP. VII, 1242;

2) mit nuo, zurücktreten, aufgeben, abtrünnig werden:
atstāties nuo mūrēšanas LP. VII, 372; nuo dieviem VII, 470;

3) mit Inf., aufhören:
atstājās raganās iet LP. VII, 605. atstâjums, die Nachlassenschaft.

Kļūdu labojums:
nieku puiši = nieku puisi
16524, 2 = 16584, 2

Avots: ME I, 197

[atsvètît Ruj., eine Nachfeier vollziehen izgājušu svētdienu mēs atsvētījām kāzas (= dzerām atkāzas).] Refl. -tiês,

1) wieder gesegnet werden:
atsasvēti tā vietiņa, kur ēdēm, kur dzērēm Ltd. 839 (Ober-Bartau);

2) genug, bis zum Überdruss feiern:
vai nu neesi diezgan atsvētījies, sagt der Wirt zum faulen Knecht nach vergangenen Feiertagen U.

Avots: ME I, 200

attecêt [li. attekė´ti], intr.,

1) herlaufen, herbei-, forteilen, herfliessen:
iksvētdienas jaunas meitas attecēja kruoņu pīt BW. 13250. atte̦k straume Ar. 233;

2) geboren werden, sich einfinden:
attecēja vienai aitai jē̦rs LP. V, 196.

Refl. -tiês,

1) von der Stelle des Sprungs eine Strecke zurücklaufen, um einen Anlauf zu nehmen:
un attecējies, viņš lēca pāri Etn. I, 24. ave̦ns, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu;

2) sich müde laufen, bis zum Überdruss laufen:
lai tik bē̦rns te̦k, gan jau attecēsies;

3) aufhören, sich bessern:
sāpes, slimība attecēsies Straut. kašķis neatte̦kas. sirds tam drusku attecējās Kav. šie pamirdami var ar laiku attecēties Konv. ² 2904.

Avots: ME I, 204

‡ atvaļā (loc. s.), = vaļā 1 (?): svētdien var vienu, uotru zirgu dabūt a. Janš. Līgava I, 497.

Avots: EH I, 178

‡ atvaļâtiês,

1) = ‡ atvaļuôtiês Bers., Dunika: rītu svētdiena, - varēšu a.;

2) "sich frei machen"
Sessw.

Avots: EH I, 178

atvãršas: a. dzēra svētdien pēc kāzām sievas ve̦cāku sē̦ta RKr. XVI, 264.

Avots: EH I, 179

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

baũslis,

2): tav, bitīte, viens bauslītis, ka svētdien nesvinēji BW. 30299, 1.

Avots: EH I, 207

‡ II bãža Ruj., Demin. bãžiņa (auch: bāžins) ebenda, ein Proviantpacken, "ciema kukulis": māte atbraukusi uz skuolu ar bãž(iņ)u bē̦rnam Ruj. svētdienās nāk ar bāžiņu Seyershof.

Avots: EH I, 210

baznîca,

1): svētdien iešu baznīcā BW. 7108, 1. ieiet Māras baznīcā 33625, 6; ‡

2) der Gottesdienst:
macītājs turēja baznīcu Kaltenbr. baznīca jau bija sākusies Golg. priekš (pēc) baznīcas, vor (nach) dem Gottesdienst.

Avots: EH I, 207

baznīcdiena od. baznīcas diena, der Kirchtag, der Sonntag, an welchem man zur Kommunoion geht: uz baznīcdienu (tā sauc to svētdienu, kuŗā iet pie dievgalda Tals.) sanāk ielūgtie viesi un viešņas.

Avots: ME I, 269

ber̂zt: tuos (= stāstus) es ... tiku berzis vai nezin cik reizes cauri, von wiederholtem Lesen gesagt Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 873. Refl. -tiês, ‡

2) scheuern
(intr.): sestdienās beržas visās mājās Siuxt.

Avots: EH I, 213

‡ bigùzis ² Linden "= grûslis (eine Speise)": bigūzi taisa un ē̦d Zaļajā ce̦turtdienā. bigūzis Lubn., Karloffelbrei.

Avots: EH I, 218

bim̃binât [Salisb., Lis.],

1) läuten:
šim jāskrien vai pašuos gaiļos un jābimbina A. XX, 82. krievi atkal bimbina; laikam rītu kāda svētdiena Etn. I, 6;

2) weinen:
kuo tik ilgi bimbini, vai nestāvēsi klusu?

Avots: ME I, 297

‡ bĩza Dond., comm., = bizuoņa 2: puiši un meitas palikuši bīzas, katru svētdienu skraida apkārt.

Avots: EH I, 223

bluķis, bluks Dond.,

1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;

2) die Feldrolle;

3) die Kornwalze;

4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;

5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]

Avots: ME I, 317, 318

II branguôt, gew. refl. - tiês, intr., prunken, sich schmücken, prächtig (brangs) ausehen: lejas branguo jaukā vasarā St. mūra milzis branguojas Adam. branguo pamazām ar jau pļavas ar puķēm Plūd., Rakstn. I, 58. šuodien branguoja viņš ar svētdienas kamzuoli Mag. II, 3,70.

Avots: ME I, 324

‡ buņķete (?), eine Versammiung der piegulaieki in der Nacht vom Sonnabend auf Sonntag: netrūka Bē̦rtuļa arī buņķetēs, kâ tuoreiz sauca sevišķus pieguļnieku vakarus, kad nuo ve̦se̦la nuovada ... sestdienas vakarā ... puiši un ... vīri sajāja pieguļā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 109.

Avots: EH I, 253

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, ^3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366

‡ cìemât ² Auleja, Zvirgzdine, refl. cìemâtiês ² Linden, ciemâtiês ² Warkl., = ciemuôtiês: kai atgājām pie māsas, tai nedeļu ciemajām Zvirgzdine. svētdien laba ciemašana BWp. 2217, I. nāc uz mani ciemāties! BW. 8701, 4 var.

Avots: EH I, 277

‡ citad (li. kitadà), Adv., sonst, zu anderer Zeit Prl. u. a. n. FBR. VI, 113 und IX, 159, AP., Bers., Bērzgale, Kalz., Liepna, Lubn., Sessw., Warkl.: c. es nenākšu, kâ svētdien Erlaa und Ogershof n. FBR. Xl, 21.

Avots: EH I, 275

cits (li. kìtas),

1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;

2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;

3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. ²
131;

4) cits cita, citam, citu,

a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);

b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;

5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,

a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;

b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;

6) im temporalen Sinne,

a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;

b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;

[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].

Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1

Avots: ME I, 389, 390

‡ dar̂budìen, Adv., werktags Linden: d. varē̦tu iet ganuos, bet svētdien ne.

Avots: EH I, 308

dā`rgs,

1): dārgi laiki, Teuerung
BielU.;

2): pirmuos svē̦tkus... uzskata par dārgu svētdienu Janš. Dzimtene V, 256; ‡

3) rar
BielU.

Avots: EH I, 312

daũdzums, die Vielheit, Menge: kam, māmiņa, ruozes sēji tik lielā daudzumā BW. 6453. daudzumā un mazumā pārduot, en gros und en dé tail verkaufen. viens daudzums, gleichviel: nu man ir viens daudzums. vai nebija viens daudzums, vai rītu, vai svētdien Blaum.

Avots: ME I, 444

II dêt, dêju, saugen L., [Trik., Salisb.]: kumeļš dēj ķēvi Wolm.; [mazs bē̦rns dēj pupu Alt-Ottenhof]. [Nebst dê̦ls, dêle, dīle, atdiene, li. pirmdėlė˜ kárvė "eine Kuh, die zum ersten Mal gekalbt hat" zu slav. děti "Kinder", aksl. доити "säugen", ai. dháyati "saugt" (Part. dhītá-ḥ "gesogen"), dhēnā "Milchkuh", ádhāt "sog", gr. ϑήσατο "sog", la. fēmina "Frau", ir. dīnim "sauge", ahd. tāan, got. daddjan "säugen", arm. diem "sauge" u. a., [vgl. Trautmann Wrtb. 51, Berneker Wrtb. I, 196 und 205, Walde Wrtb. ² 280 unter fēlō u. a.].

Avots: ME I, 465

devintelis Kav. "maizes dienas [?] tirgus pēc vasarassvē̦tku atsvētes tuo ce̦turtdienu". [Offenbar (aus dem Lit. od. Kurischen stammend) identisch mit li. deviñtinės "das Frohnleichnamsfest"(der Donnerstag nach Trinitatis).]

Kļūdu labojums:
diena[?] = dienas

Avots: ME I, 460

dìevkal˜puõjums, der Gottesdienst: dievkalpuojumu traucēt. dievkalpuojamais laiks, die Zeit des Gottesdienstes: svētdienās pa dievkalpuojamuo laiku ve̦lns stāv baznīcā LP. VII, 1168.

Kļūdu labojums:
VII,1168 = VII, 68

Avots: ME I, 485

drẽbe,

1) [im Sing.] Stoff, Zeug, Gewand:
svārkiem pietrūka drēbes. kāda drēbe, tāda puoga. bāls kâ drēbe;

2) Pl., die Wäsche:
drēbes velēt, Wäsche waschen; drēbes kult, rollen Mar. n. RKr. XV, 112. tu dzirdi mani runājuot, es tev[i] drēbes velējuot BW. 18132. viņai uz drēbēm, sie hat ihre Menses. viņai vairs nav uz drēbēm, sie ist in Umständen;

3) [im Plur.], das Kleid, Kleidungsstück:
baznīcas, svētdienas, guoda drēbes, Sonntags- Festkleid; darba od. ne̦samās od. valka drēbes, Alltagskleider; mirstamās drēbes, Sterbekleid; kārta drēbju, ein Anzug. [Nebst drābule, drāna und li. drebùžis "Kleidungsstück" wohl von der Wurzel der- "reissen" (in dìrât u. a.); s. Būga KSn. I, 228.]

Kļūdu labojums:
2: rollen = die Wäsche mit einem Bläuel schlagend glätten

Avots: ME I, 497

gans (li. gãnas), Demin. ganiņš, ganeklis,

1) der Hirt:
aitu, cūku, guovju, luopu gans; - dvēseļu gans, der Seelenhirt. Sprw.: pats gans, pats vilks. tam ganam nevar ticēt, kas pie vilka kūmuos stāv. ganus vadīt, pavadīt, izvadīt; ganuos iet, auf die Hütung gehen, Hirn sein, eig. unter die Hirten gehen; luopus ganuos dzīt, das Vieh auf die Weide treiben; auf Grund dieses Lokativs ist wohl hervorgegangen der Plur. gani in der Bedeutung "die Hütung": kam sienu grābjuot jāgrābj astīte, tam svētdienā gani Etn. III, 75. viņai šuonedēļ gani A. XIII, 789. [Gleich čech. hon "Jagd", ai. ghaná-ḥ "erschlagend", gr. φόνος "Mord".]

Avots: ME I, 600

gauddienis, ein Bejammernswerfer, ein Unglücklicher (aus gauda + diena, vgl. grūtdienis).

Avots: ME I, 610

gavẽnis, die Fastenzeit: zied lazda gavēnī BW. 27749. lielais gavēnis - nuosaukums sešām nedēļām pirms lieldienām Konv. ² 2398. oft der Pl.: gavēņu laiks - nuo septītās svētdienas priekš lieldienas līdz pašiem lieldienas svē̦tkiem Etn. I, 73. viņš netiek tauks nuo taviem gavēņiem von deinem Fasten MWM. V, 330. Nebst li. gavė˜nios dass. aus dem Slavischen.

Avots: ME I, 614

gùodĩba,

1) die Herrlichkeit:
viņš mirdams ne˙kuo neņems līdz, un viņa guodība tam neies pakaļ Ps. 48, 18. vairs nesapruotuot ve̦claiku guodību Kundz.;

2) ernstes, feierliches, würdiges Wesen:
pretim man brauca baznīcē̦ni ar svētdienas guodību uz sejām JR. IV, 33;

3) das Fest, der Schmaus, die Festlichkeit:
kāzu guodībā jābūt visam spuodram un jaukam BW. III, 1, 100. Gew. d. Pl.: vilciņš zaķi aicināja sava bē̦rna guodībās BW. 2321. visi rīkuojās, it kâ uz kādām lielām guodībām Kaudz. M. viņš pa guodībām vien vairāk dzīvuojuot Kaudz. M. raduos arī ne˙kad guodību netrūkst Kaudz. M. bišu guodības, das Zeidlerfest LP. V, 410.

Avots: ME I, 689

grè̦kuôt, sündigen : kas gul, tas negrē̦kuo. Refl. -tiês, sich versündigen : es svētdien grē̦kuojuos BW. 6842.

Avots: ME I, 652

* grīzt [li. grĩ,žti zurückkehren"], ein Nebenform zu grìezt " drehen, winden", zu erschliessen aus grīsxamas (aus * grīzstamas) juostas uzpinums Plutte 93 und aus grīzts, gedreht: ik svētdienas bieza putra, kāšiem grīzti linu kre̦kli [III p. prt. grīzēs "kehrte zurück" Und. Ps. 34.]

Avots: ME I, 658

grũdienis (aus grūtdienis), auch grũdenis L., St., U., Kand., ein verlassenes Kind, Waise [grūdenis wohl nur in Mundarten, wo suffixales ie gekürzt ist.] S. auch grûdenis.

Avots: ME I, 667

grũtgalvis, einer, der schwer begreift, der Unbegabte Ar. In der Bed. von grūtdienis: micīte mana, grūtgalvīte, ik dieniņas mazgājama BW. 24784, 1 var.

Avots: ME I, 669

guļa,

1): taisies uz guļu! Frauenb., Orellen. ar guļu vien visu dienu nuodzīvuot Kand. gabanā bij laba g. Heidenfeld; plur. guļas "?": svētdienu pavada ... plītēšanā, guļās in nešķīstībā Janš. Čāp. 6. lasīdams par laiskumu, guļām un citām blēņām 7;

2): tai istabā trīs guļas Iw., Strasden. uztaisīt guļu Seyershof. es iekš guļu biju slims, ich war bettlägerig
Kalz. n. BielU.; die Schlafstelle Siuxt: viņa uztaisīja guļu savā gultā; die Bettwäsche nebst der Decke und den Kissen Frauenb.

Avots: EH I, 418

ìegadîtiês, sich ereignen, sich zutreffen: svētdienā iegadījušās bēres LP. VII, 353. puisim iegadījies rijā gulēt LP. V, 131. tikai re̦ti kad iegadījās citādi Vēr. II, 903.

Avots: ME II, 15

ìegruozît,

4): mājas jāiegruoza (t. i., jauzliek pirmās baļķes) uoturdienās un ce̦turtdienās Ramkau. kad pirmās 4 baļķes sane̦stas un saliktas kuopā, tad saka, ka māja ir iegruozīta; pirmuo vainaku sauc par iegruozāmām baļķēm AP. žagariņus pērkļa iegruozīšanai Pas. 1, 346.

Avots: EH I, 515

ìelasît, Refl. -tiês,

1): palaist guovis pa grūtāk ganāmām vietām, lai ielasās svētdienas tiesu Brigadere Skarbos vējos 207.

Avots: EH I, 526

ìesviķuôt, intr., zechen, schmoren, saufen: visu svētdienu viņš sadzīvuojis pie svaiņa, krietni iesviķuodams Degl. Subst. ìesviķuôtãjs, der Schmorfink: uotrkārt viņš ir brašs iesviķuotājs Vēr. II, 380.

Avots: ME II, 75

iẽvakars, der Vorabend: sestdienā, svē̦tku ievakarā A. XIV, 90.

Avots: ME II, 86

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

izcils, vorspringend, hervorstechend, hervorranend, erhaben: baznīca izcilā vietā Aps. izcilas rakstnieka īpašības A. XIII, 392. Adv. izcilu Kurs.: svētdiena stāv izcilu pār citām dienām Plūd.

Avots: ME I, 721

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

izkaût, tr.,

1) ausrotten, vernichten:
Sprw. cik kannu tu izdzēris, cik vīru tu izkāvis? ienaidnieks izkāvis visus iedzīvuotājus. viņš izkauj visus vēžus upē A. XII, 7. pilns nu kâ izkauta MWM. VI, 766;

2) prügeln, blauen:
man bail, ka manis neizkauj Aps.;

[3) reinigen (von Butten)
Popen n. Bielenstein Holzb. 660.] Refl. - tiês,

1) sich schlagen, prügeln:
ik svētdienas izkavies ar runčiem pagultē BW. 20865;

2) zur Genüge, lange hauen, schlagen:
pieci vienu uti kava; izkavās, apnikās, vēl tā dzīva vazājās BW. 12878.

Avots: ME I, 749

izklabêt intr., (klappernd) lose werden: riteņi jāpārve̦lk, - spieķi izklabējuši Lub. Refl. - tiês, sich ausklappern, zur Genüge, zum Überdruss sprechen: skuoluotājs, visu nedēļu izklabējies pa skuolu, grib svētdienā atpūsties Ahs.

Kļūdu labojums:
zum =bis zum

Avots: ME I, 751

izstipt (li. išstìpti), sich ausstrecken beim Liegen: puisis visu svētdienu gulēja izstipis Dond., [Nigr.].

Avots: ME I, 806

izsvètît, tr., feiern (alle Feiertage): kas var visas jūsu svētdienas izsvētīt?)

Avots: ME I, 809

iztirza * Plūd., iztirzãjums, die Analyse, Untersuchung, ERforschung: sacerējuma iztirza, stāstu iztirza Plūd. turpina savu iztirzājumu par minē̦tuo jautājumu Vēr. I, 1289. atlikt nepatīkamu lietu iztirzu uz rītdienu Seibolt.

Avots: ME I, 819

‡ izvaļâtiês, zur Genüge müssig leben Ahs., A.- Schwanb., Dunika, Līvāni, Rite: i. visu svētdienu pa mājām Dunika. atpūties nu labi un izvaļājies! A.-Schwanb.

Avots: EH I, 493

jaûnbḕ̦rns, der Konfirmand: svētdien iesvētīs jaunbē̦rnus Sassm.

Avots: ME II, 99

jûdît Refl. -tiês (mit û ) AP., N.-Peb., -uôs, -ĩjuôs, in der Eile (zur unrechten Zeit) etw. tun, sich abhetzen: suns atskrēja aiz˙elsies, - viņš jau ap vāverēm jūdījās AP. visu vakaru jūdījāmies, kamē̦t dabūjam aitas nuô (weg) ebenda. kuo nu svētdien jūdīsies uz pļavu! brauks pirmdien nuo rīta N.-Peb. jūdies nu svē̦tku vakarā uz pilsē̦tu! ebenda. pa tirgu tirgiem braukdami un jūdīdamies Austriņš Daugava 1928, S. 976.

Avots: EH I, 568

II kalēt: kalêt ² Grenzhof n. FBR. XII, 20, kalê̦t ² Lesten n. FBR. XV, 28: nu jau sen, k. viņš aizgāja Lesten. piektdien trīs nedēļas, k. mira BielU.

Avots: EH I, 577

kal˜piņš, Demin. von kal˜ps, das Knechtlein, auf Dinge übertragen, die dem Menschen gleichsam Knechtdienste erweisen:

1) der Lichtknecht
Mag. XIII, 41;

2) der Knecht, ein Tischlerwerkzeug:
kalpiņš - galdnieka rīks, kuŗu gaŗākus dēļus ēvelējuot paliek vienam galam apakšā Serb.;

3) der Wabenbock:
par bišu kalpiņu sauc tādu daiktu, uz kuŗa pie truopa uz īsu laiku saliek bišu šūnas;

4) zābaku kalpiņš, der Stiefelknecht;

5) die Masche,
- tā adīkļa cilpiņa, kuŗu aduot me̦t uz irbi: skaistais cimds ta: adāms: pieci kalpiņi, trīs me̦lni divi sarkani Illuxt A. XVI, 284;

6) auklas kalpiņš, die Schlinge
Etn.;

7) dze̦guzes kalpiņš, die Grasmücke
L.

Avots: ME II, 144

kā`rta (li. kartà [acc. kar̃tą] "Lage, Schicht; reihe, Stand; Mal"),

1) eine Schicht, Lage, Reihe:
bij nuosnigusi krietna kārta sniega A. XII, 356. dažādās zemes kārtās atruodam dzīvnieku atliekas. cimdam kārtu nuoadīju BW. 24664. trim kārtām juostu juožu, uz kūtiņu te̦cē̦dama; audzē, dievs, man telītes trim, četrām kārtiņām 28959. kārtu kārtām, schichtweise: kārtu kārtām ruoņu gaļa, dīrātājs gauži raud (Rätsel: Zwiebel). kārtu lauzīt, den zweiten Pflug machen Lind. n. U. [gekürzt aus uotru kārtu lauzīt (zum zweiten mal brechen)?]. viņa, skapi atslē̦guse, ieraudzīja grāmatu vidus kārtā, im mittleren Fach Janš. gada kārta,

a) Jahresring im Baumstamme;

b) das ganze Jahr, der Jahrgang, die Jahresfrist:
labāk gāju pieci gadi laba vīra kalpuonēm nekâ vienu gadu kārtu netiklīša līgaviņa BW. 10100, 4. kruogā (kārtu (eine Reihe) nuodancuojuši, kāzenieki brauc uz mājām RKr. XVI, 111. kārta drēbju, ein zanger Anzug (Hosen, Weste, Beinkleider); guoda, svētdienas kārtu darināt, sich ein Festkleid machen. liela manta vīram jau gan nebija: viena kārta mugurā, uotra kņupītī Degl. vedekliņa man uzsedza vienu kārtu villainīšu BW. 25315, 4. [kārtas, Bootsplanken Bielenstein Holzb. 609]; kārtiņas Etn. II, 107 "laidu malas";

2) eine Schicht der menschlichen Gesellschaft, Stand, Stellung:
[lai ik˙viens turas pie savas kārtas U., ein jeder halte sich zu seines Gleichen.] kalpu, saimnieku, augstmaņu, ze̦ma, augsta kārta. daža daba mātes meita paliek meitu kārtiņā BW. 11700. tā nebija manas kārtas; tā bij le̦pna, tā bagāta Ltd. 2282. Juris nu bija liela puiša kārtā A. XX, 53. viņš augstu kārtu, er ist von hoher Geburt Neuberg. dzīves kārta, der Stand, Lebensstellung, Beruf; laulības k., der Ehestand. gulēt, gulēt, ve̦cā kārta, lai sēd jauni BW. 6945. vīriešu, sieviešu kārta, das männliche, weibliche Geschlecht;

3) die Reihe, die Ordnung in der Aufeinanderfolge:
nu kārta lācim plānā iet BW. 24194. pienāca mana kārta Vēr. II, 1155. pa kārtai, pēc kārtas, der Reihe nach: tad ņem visus pa kārtai apstrādāt LP. II, 71. vedēji apdziedāja meitas un puišus pēc kārtas BW. III, 1, 49. kārtās iet, der Reihe nach zur Arbeit gehen AP. augu, vārdu kārta *, Frucht -, Wortfolge. pirmā, uotrā, trešā kārta od. pirmkārt, uotrkārt, treškārt oder (veraltet) pirman, uotran, trešan kārtan, erstens, zweitens, drittens - zur Aneinanderreihung: tas bij liels dzē̦rājiņš, uotru kārtu netiklītis BW. 9746. kad nāksiet uotru kārtu (zum zweiten Mal; - Var.: uotru reizi), tad tecēs pie vārtiem 26267. savu kārtu, meiner -, deiner -, seinerseits: tagad panāksnieki savu kārtu sargā galdu RKr. XVI, 136. kārtā iet, zur Frohne eine Woche um die andere gehen: sieva gājusi ar uotru meitu uz muižu kārtā Etn. II, 160. kārtā stāvēt, dejuorieren: kārtā stāv kāds mūks Kaudz. M. kārtu kārtām, zu wiederholten Malen: biedri kārtu kārtām dzied Saul. Muozus un pravieši kārtu kārtām atkārtuo Plūd.;

4) die Art und Weise:
tādā, šādā kārtā, auf solche, auf folgende Weise. sacēlies uotrreiz vējš pa˙visam aukas kārtā LP. V, 410. darāmā un ciešamā kārta*, das Aktiv und Passiv. [Nebst li. kar̃tas und aksl. кратъ "Mal" wohl zu cìrst "hauen", wozzu wohl auch ai. sakṛt "einmal" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 576, Trautmann Wrtb. 130 f., Pedersen IF. V, 39 ¹ und KZ. XXXVI, 102, Fraenkel Griech. Nom. ag. I, 37.]

Avots: ME II, 200, 201

kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),

1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;

2) als Relativpronomen, -

a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;

b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:

a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;

b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;

3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]

Avots: ME II, 166, 167, 168

kazaciene,

1) die Frau des Gerichtsboten
(kazaks) od. überhaupt ein Weib, das bei den Gemeinderichtern Botendienste tut: kam nepateici kazacienei, lai atne̦s rītdien tavas avīzes? Bers., A. XVI, 476.

Avots: ME II, 183

ķẽniņš, ķẽrniņš, der König: zalkšu ķ. - ķēniņuos iet, ein Spiel. [ķẽniņa piektdiena U., der früher auf den Freitag vor dem 1. Advent fallende Busstag in Livl. - Aus mnd. konink.]

Avots: ME II, 374

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I ⁴ , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. ² 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216

kristĩbniẽks, krustubniẽks, der Taufgast, ein zur Taufe Eingeladener: svētdienas rītu sabrauc kristībnieki, vest pādi uz baznīcu BW. I, S. 192.

Avots: ME II, 281

kruõnis,

1) die Krone, der Kranz:
ķeizara kruonis; zalkšu kruonis. Sprw.: neba kruonis nuokritīs, sagt man zu einem zimperlichen, weichlichen Menschen. kruoņus (echt le.: vaiņagus) pīt, Kränze flechten. ruožu kruonis, der Rosenkranz bei den Katholiken LP. VI, 51;

2) die Krone (eines Fürsten), die Regierung:
kruonis pārdevis zemniekiem mājas. kruoņa ienākumi, nuoduokļi, Kronseinkünfte, -abgaben; kruoņa mantinieks, Kronerbe; kruoņa mežs, Kronsforst; kruoņa muiža, Kronsgut; kruoņa skuola, Kronsschule; kruoņa svētdiena od. svē̦tku diena, Kronsfeiertag; kruoņa zeme, Kronsland; kruoņa zemnieks, Kronsbauer;

3) die Krone, der obere aus dem Zahnfleisch hervorragende Teil eines Zahnes.
[Nebst estn. (k)rōn> aus mnd. krone.]

Avots: ME II, 294, 295

kul˜mastis, ein Zauberer: kulmastis - burvis, kas nāk gavēņa laikā, ce̦turtdienām izejuot, un cē̦rp aitas Wolm.

Avots: ME II, 307

kũmĩba, die Patenschaft: ņe̦mat mani kūmībās BW. 1035. ai tu manu dižu radu, ik svētdienas kūmībās BW. p. 1300. kūmībās taisījās 1629.

Avots: ME II, 336

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321

kur̂ciemi ² [Lautb.], kur̂cumi ² [Lautb.], Fastnacht Manz., die Woche, vor Fastnacht L., heidnische Fastnachtsspiele St. ; kurcumu svētdiena, der Sonntag vor Fasten. pēdējuo svētdienu priekš gavēņa sauc par kur̂cumu ² svētdienu Dond., Sassm., Bergm.

Avots: ME II, 321

I kurcums, der Ball: nakuošu svētdienu kurcumā redzēsimies Kārstenis. par kurcumiem dažuos apgabaluos (z. B. um Aahof) tiek sauktas kaktu balles ib. Vgl. kurciemi.

Avots: ME II, 321

lãpeniņš, [lãpenītis], ein Kuchen, Pfannkuchen: ai māmiņa, duod vienu kaķēniņu! man pelītes piegājušas pie tā me̦lnā lāpeniņa Durben n. Janš. [ne˙kādi svētdienas plāceņi, bet tikai tādi darba dienu lãpenīši (weniger gut zubereitete oder weniger gut geratene Pfannkuchen) Janš. Dzimtene V, 97.]

Avots: ME II, 439

I laũma [auch Tr., Suhrs, Ruj.], laũme [Tr.] (li. laumė),

1) fliegende Zauberin
Elv., Manz., Hexe; [nach MSil. fliege die laũma in der Gestalt eines feurigen Streifens aus dem Giebelende heraus]; dažuos viduos raganas sauc par laumām, dažuos par spīganām Etn. III, 21. pieci burvji, sešas laumas, māsiņ, ceļa maliņā; vgl. BW. 18182. Ve̦ntspils apriņķī stāsta, ka raganas, laumas (burvekles) mē̦dzuot žagatas izskatā apkārt blandīties. laumas atraujuot pienu (uotrās mājās) un savām guovīm tuo tiesu, kuo atrāvušas, pielaižuot LP. V, 1;

2) = pūšļuotāja bei Manz.: tāds ve̦lna kalps un laume kļūst cienīti un ar lielām dāvanām apdāvināti;

3) die Erdgöttin der heidnischen Letten.
Lauma soll es für übel nehmen, wenn man am Donnerstag spinnt Manz. Lauma bij gaisu dieviete, kas... cēla krusu un tāpēc allaž rādījās vē̦trainuos gaisuos. kad saule spīdēja, tad tā sukāja savus matus, kad sniga, tad purināja gultu, tâ ka spalvas putēja (eine offenbare Etnlehnung der germanischen Mythologie von Fau Holle)... Lauma e̦suot pārdabiska sieviete... Lauma e̦suot kāds gars... Laumas e̦suot asinskārīgi gari bijuši un tīkuojuot cilvē̦kus samaitāt Etn. III, 76. Nach anderen Sagen ist Lauma ein guter, den Menschen wohl wollender Geist: Lauma bijuse ne˙vien gaisuos darbīga, bet arī zemes virsū. tā gādājuse par liniem un ņē̦muse vērpējas savā zināšanā... Lauma ik˙piektdienas aplūkuoja meitu vērpekli... tāpēc piektdienām arī ne˙viena meita nevērpa Etn. II, 26. lai raganu ļaunuos darbus aizturē̦tu, nuo tām aizsargātuos, tad mē̦dz par palīgu piesaukt luopu audzinātāju Laumi Etn. III, 153;

4) laumas sluota, wilder Spargel
L., U.; Spargel (asparagus officinalis L.) RKr. II, 67; nach andrenen = vēja sluota (s. sluota) Etn. III, 77. [Da die Urbedeutung unklar bleibt, so ist auch die Etymologie unsicher (nach Solmsen KZ. XXXIV, 553 f. zu slav. loviti "jagen, fangen"; nach Mikkola BB. XXI, 223 f. zu apr. aulāut "sterben", li. liáutis "aufhören").]

Avots: ME II, 428, 429

laumêt, - ẽju, hexen [Gold.]: Laumas lielās piektdienas rītā vazājuoties uotra saimnieka ganībās ar baltu piena slauceni uz ruokas un lasuot pa ganībām sakaltušus guovs ķe̦pu gabaliņus, kuŗus sakrājuot slaucenē priekšdienām, kad ies svešā kūtī laumēt LP. V, 1.

Avots: ME II, 429

lavît, - u od. - ĩju, tr. fangen, greifen, nachstellen Spr.: pūš vējiņš, čaukst lapiņas, lavī mani sveši ļaudis BW. 13316. tas (vilkacis) drīkstējis tik lavīt (aitas) klajā dieva laukā Etn. II, 86. Refl. - tiês, lavēties Glück, [Manz.],

1) nach etw. für sich haschen, sich heimlich erstreben:
[vanags lavījas uz vistām, vilks - uz luopiem U.] vakar tu zirņus sēji, šuodien pākšu lavījies; vgl. BW. 31356. [glūnēsim ar viltu uz asinīm, lavēsimies veltīgi uz nenuoziedzīgu Glück Spr. Salom. I, 11];

2) sich heimlich anschicken:
pūķītis zagt lavījas BW. 8169;

3) lavieren
L., heimlich irgend wohin zu gelangen suchen: svētdienām tā lavījas kâ kāds zaglis pruojām A. XX, 86. nuost ar pate lavījās BW. 25000. dzē̦rājs klātu lavījās 10133. visas manas dziedātājas pie miedziņa lavījas BWp. 813 ^2. tad raganas vis˙vairāk ap luopiem lavuoties Lp. V, 11;

[4) umherschleichen, lauern
U. - Wohl aus. r. лови́ть "fangen" entlehnt und durch d. lavieren beeinflusst; vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 220].

Avots: ME II, 433

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. ² 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I ^4, 539 und III ^4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

lè̦kta, lè̦kts, der Aufgang: ap saules lē̦ktu [Oppek. n. U.], zur Zeit des Sonnenaufganges; pirms od. priekš saules lē̦ktas, lē̦kta, vor dem Sonnenaufgang: lielā piektdienā pirms saules lē̦kta (priekš saules lē̦ktas II, 103) jāskrien uz strauju upīti muti mazgāt, tad miegs nenākuot Etn. II, 65; līdz saules lē̦ktai, bis zum Sonnenaufgang LP. VII, 715; jau nuo saules lē̦kta, schon vom Sonnenaufgange Jan. kad skatīs tie... saules rietas un saules lē̦ktus Stari III, 243.

Avots: ME II, 459

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I ^4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502

[līkstuoņa, eine niedrig gelegene, sumpfige Stelle: ja lielā piektdienā pa mitrām vietām staigā, tad visu gadu pa līkstuoņām ejuot stieg Planhof. Vgl. lìkstavas. ]

Avots: ME II, 487

[lincēt, feiern und ehren Lng.: svētdienas lincēšana Für. I. pirmuo svē̦tku dienu vēl gan puslīdz linc, bet nākuošās dienas ve̦lnam tuop svinē̦tas (aus einem Buch v. J. 1852). - Als ein Kuronismus wohl identisch mit li. linkė´ti "mehrfach sich ein wenig neigen" (vgl. semasiologisch z. B. ai. námah "Verbeugung, Verehrung"). Vgl. noch le. (kur.) lenkt und apr. acc. s. lānkinan deinan "Feiertag."]

Avots: ME II, 471

lursis "?": dzīvuo kâ lursis bez svētdienas A. VIII, 1, 148; [lur̂sis ² "ļurbä Siuxt.]

Avots: ME II, 516

luterticîgs,* lutherisch: citticĩbnieki nuo luterticīgiem latviešiem svētdienu svētīšanā ne˙kuo neizšķiras Etn. III, 124.

Avots: ME II, 516

mãkuļuôt C., intr., bewölkt, trübe sein, sich bewölken: jau saulīte mākuļuo BW. 17449. atnāk kāda rītdieniņa, mākuļuot mākuļuot mākuļuoja 29305. Refl. -tiês, mākuļāties bei Manz. Spr. Sal. 25, 13: debess mākuļājas, bewölkt sich.

Avots: ME II, 580

mal˜stîtiês, -uôs, -ĩjuos, umherschlendern, faulenzen, sich müssig ergehen Gold., Los. n. Etn. IV, 145: mīstītāji vairāk malstījās rijas krāsns priekšā nekâ strādāja RA. cilvē̦ks, kas malstīties pa ielu atruod prieku... Janš. ļaudis malstījās MWM. IX,147. nevar jau visi malstīties sapņuos Ub. puiši malstās pa svētdienām apkārt Ahs. Zu mal˜t.

Avots: ME II, 559

miêsmetis ² [N. - Bartau], miesmesis, miesmecis, = metenis: meitas brīvas nuo miesmeča (= meteņa)... Etn. III, 125 (aus Wohlfahrt). miesmesis - svētdiena, ar kuo septiņas nedēļas uz lieldienām gavēni uzsāka (vastlāviju svētdiena) JK. VI, 40. Bei U. der Pl. miesmēsi, Fasten. [Zu miesa und mest.

Avots: ME II, 655

mĩļš [li. mylùs; vgl. le. man tas ir mīlu "mihi gratum est" Elger Dict. 390], Adv. mĩļi, lieb: Sprw. katram putnam sava ligzda mīļa. meita bijuse tik mīļa kâ me̦dus LP. III, 42. man sūtāmi mīļi vārdi Biel. 1011. puiši mani mīļu tur, es puisīšus vēl mīlāk BW. 12907. tautiet[i]s mani mīļi (herzlich) lūdza: nāc, puķīte, šuoruden! es tautieti vēl mīļāki: gaidi cita rudentiņa! 15050. meita, viņam mīļi pieglauzdamās, prasīja Dīcm. pas. v. I, 70. mīļi apkampt I, 71. abi atkal dzīvuoja mīļi kuopā JK. V, 1, 64. saimnieks mīļi uzņēmis ciemiņu LP. VI, 1, 136. - nav man vairs katru mīļu dienu jākvērn pie tā amata Niedra. katru mīļu svētdienu MWM. VIII, 564. tuo es mīļi padarīšu U., das will ich gern tun. - Der Komparativ mĩļâkais, mĩļâkā, der (die) Geliebte, das Liebchen: vienu (gre̦dze̦nu) laidu māsiņai, uotru savai mīļākai (Var.: līgavai) BW. 6344 var. [Nebst mĩlêt, miẽluôt, miẽlasts, * miesls zu li. mèilè "Liebe"; mìelas, apr. mijls, slav. milъ "lieb" und weiterhin wohl zur Wurzel von le. miêrs, la. mītis "mild", kymr. mwyn "comis, lenis", ir. mo`ith "zart", alb. mirε "gut, schön" ai. màyah "Labsal, Lust" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 58, Stokes KZ. 26; vgl. auch atmietêt.]

Avots: ME II, 645, 646

[milsterjānis, ein Gerischtdiener: bučoju kungiem un milsterjānim ruoku Janš. C'āp. 7. Aus d. Ministerial.]

Avots: ME II, 627

mudîgs,

1) regsam, munter, betriebsam, flink, fleissig, fix, rasch:
maza biju, bet mudīga BW. 10282. dievs palīdz mudīgam mudīguos suolīšuos

11711. es nuobraucu tai ciemā, kur mudīgas mātes meitas

13289. pirmdienā, trešdienā un ce̦turtdienā dzimušais e̦suot mudīgs uz darbu BW. I, S. 177. mudīgi pie darba, mudīgi pie ēšanas. tē̦vs mudīgi aizšauj tur LP. IV, 200;

[2) = kārs AP.] Zu mudrs.

Avots: ME II, 659

nãkuõšs, nãkuõts, Part. Praes. von nãkt, kommend, künftig, nächster: nākuošu dienu (mēnesi, nakti, nedēļu, pavasari, reizi, rītu, rudeni, svētdienu, vakaru, vasaru, ziemu) duosimies uz pilsē̦tu. Verschmilzt zuweilen mit der Zeitbestimmung zu einem Kompositum: lai nākušnakti (= nākuošu nakti) tur vaktējuot Aps.

Avots: ME II, 700

nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,

1) kommen,

a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;

b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. ² 392;

c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;

d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?

e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;

f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;

g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;

2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;

3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;

4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,

a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;

b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;

c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;

d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;

[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;

f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].

Avots: ME II, 698, 699, 700

nāku, für nākuošu, nãkamu: tev sievu nāku (gew.: nākuošu, nākamu) svētdienu glabās dein Weib wird nächsten Sonntag beerigt werden Blied. n. Mag. XIII, 13.

Avots: ME II, 700

nedìena, der Unglückstag: [piektdiena e̦suot nediena Tirs. n. K. Schiling v. J. 1832]; gew. der Plur. nedienas, das Unglück, Missgeschick: viņam uznākušas nedienas. nedienas ir ar tuo vīru Degl. mēs tev nedienās palīdzēsim LP. IV, 12. kad atveda vedekliņu, nedieniņas ieraudzīju BW. 23364. Als unwilliger Ausruf: ak rij tu tavas nedienas!

Avots: ME II, 711

I ni, ‡

2) Partikel zur Verstärkung der Negation: šitī nedilst ni Kaltenbr. pienu ni (gar nicht)
nevede pārduot Sonnaxt. svētdien ni nestrādāja ebenda. nuo tādas miršanas ni neduomāja ebenda.

Avots: EH II, 24

nũcilas, zur Schädigung des Nächsten niedergelegte Zaubermittel: nuocilas - raganu nuomešļi, kâ sapuvušas uolas, matu kušķi, lupatas Naud., [Oppek.] raganas atstāj kâ iedarījuma (burvības) zīmi nuocilas LP. VII, 569. uz kūts durvīm šai (pūpuoļu) svētdienā uzve̦lk trīs krustus, tad nuocilu ne̦sātāji netiekuot tur iekšā. tâ˙pat tas jādara cituos svē̦tkuos, kad nuocilu ne̦sātāji staigājuot apkārt Etn. II, 53; I, 75.

Avots: ME II, 768

nùokŗaũstît (freqn.), nùokŗaũt,

1) abpacken, abladen, abstapeln:
malku asīs, lielus ve̦zumus;

2) belegan:
galdu ar traukiem. Refl. -tiês, sich mit dem Packen, Laden, Stapeln abquälen: man pat svētdienā jānuokŗaujas ar žagariem LP. IV, 147.

Avots: ME II, 803

nùolâdêt, tr., verfluchen, verwünschen,fluchend verzaubern: likšu tevi nuolādēt trīs svētdienas baznīcā BW. 15877, 2. tē̦vs nuolādējis savu meitu LP. IV, 66. ak tu nuo˙lādē̦ts! šis bij princeses vīrs, - nuolādē̦tais ķēniņa dē̦ls Dīcm. Refl. - tiês, sich verfluchen, sich verwünschen.

Avots: ME II, 808, 809

nùolĩguôt,

1): piektdien agri nuolīgavu vaiņagam ruožu pirkt Tdz. 55804, 4;

3): nuolīguojām (nuopļāvām) gan vienreiz pļavu Frauenb.; ‡

5) = līguojuot nùodziêdât 1: nuolīguojušas šuo teicienu Janš. Līgava II, 395; ‡

6) "?"; Vidzemīte, nabadzīte, asarām nuolīguoja: daža māte dē̦la raud, daža māsa bālēniņa Tdz. 53057 (echt?).

Avots: EH II, 63

nùolīksmuôt, tr., intr., jubelnd verbringen: var˙būt būs svētdienas nuolīksmuojis R. Sk. II, 128. saimnieki vēl nuolīksmuoja līdz vē̦lam vakaram MWM. VIII, 726.

Avots: ME II, 811

nùopùpuļuôt, tr., mit Weidenkätzchen schlagen: vakarā priekš pūpuoļu svētdienas sameklēju sle̦pe̦ni pūpuoļus, lai artiem citus varē̦tu nuopūpuļuot Etn. II, 52.

Avots: ME II, 835

nuôvâķît ² , tr., wegschaffen: lai manu pārtiku jau svētdien nuovāķītu uz muižu pruojām Lautb.

Avots: ME II, 883

nuovalka, nùovalks ² [Lis.], Etn. IV, 52, nuove̦lka,

1) abgestreifter Schlangenbalg
Druw.: čūsku nuovalka e̦suot ļuoti derīga zāle Etn. IV, 62;

2) nuovalkas, was man ablegt, schmutzige Wäsche
Kronw.: sestdienas vakarā pirtī atstājas nuovalkas. drīz jāmazgā veļa, juo sākrājies daudz nuovalku Druw., Laud. [aizejuošā vara... kāri nuometa savas smagās kara nuovalkas Leijerk. II, 171.]

Avots: ME II, 882

nùozvanît, intr., abläuten: liec trīs gadus baznīcā ik˙svētdienas nuozvanīt! BW. 33616.

Avots: ME II, 892

uotarnieks,

1) ùotarnieks ² Eversmuiža n. FBR. VI, 31, Kaltenbrunn, Sessw., Zvirgzdine, = ùotrdiena: ùotarniek ² bij precenieces un piektdien bij jāiet pātaru skaitītu Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 23;

2) ùotarnieks Wenden, = uotrinieks. Zur Bed. 1 vgl. r. вторникъ "Dienstag".

Avots: ME IV, 423

uotrļàudis (nom. pl.), die Leute vom Nachbarhofe: sestdienās satikāmies ar uotrļaudīm Latv.

Avots: ME IV, 425

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

padĩžâtiês,

1) eine Zeitlang hin- und hertreten, unruhig stehen;

2) sich ein wenig wichtig tun, stolzieren:
lai tām būtu svētdienām kuo padīžāties citu sievu pulkā B. Vēstn.

Avots: ME III, 17

pagaida St., pagaids L.,

1) nauda par pagaidu, Interessen, Zinsen
L., St. (eig. Geld für das Warten); der Sing. ungewöhnlich, dafür gew. der Plur. pagàidas, pagaidi Elv., das zeitweilige Warten: mē̦dz uz katra atbē̦rta pūra labības uzbērt par pagaidām (für das Warten) lieku lāpstu Konv. ¹ 139; Konv. ² 209. Aus der Vorstellung naudu par pagaidu, pagaidām ņemt, Geld für das Warten (auf die Zurückzahlung) nehmen, hat sich der Begriff der Zinsen, Prozente entwickelt: Geld als Prozente, Zinsen nehmen. pagaidas - procenti par aizduotas naudas vai labības pagaidīšanu Nigr. [naudu izduot uz pagaidu, uz pagaidiem, uz pagaidām, Geld auf Zinsen geben U. nuo kāda guodīga naudinieka, kur nav jāmaksā lielas pagaidas, aizņemšuoties naudu Janš. Dzimtene IV, 53.] tev nebūs ņemt pagaidas III Mos. 25, 36. [pagaidus plēst Glück Nehem. 5. pagaidus dzīt V Mos. 23. kas savu. mantu vairuo caur pagaidiem Spr. Sal. 28, 8.] pagaidu dzinējs, pagaidu plēsējs, der Wucherer II Mos. 22, 25; pagaidu maksātājs. pagaidu istaba, ein Zimmer zum Warten, ein Wartezimmer; pagaidu vieta, ein vorläufiger, interimistischer Ort: šinī gadījumā debesis nav ieskatītas par laimes vietu, bet drīzāk par pagaidu vietu, kurp jāsanāk visiem Etn. IV, 170. pagaidu kvīte, eine Interimsquittung. cietums ir dažreiz pagaidu suods B. Vēstn. tur bij pagaidu priekšraksti lauku skuolām Kronw. vis pirms jālūkuo pagaidu zārks dabūt LP. VII, 384. pagàidãm, pagaidu, pagaidus B. Vēstn., pagaidiem Golv., pagaižām, einstweilen, interimistisch. vorläufig, aushilfsweise, als Notnagel: Anniņu paņēmās glabāt pagaidām tās pašas sieviņas Kaudz. kaimiņuos turēju pagaidām (Var.: atsakāmu, aizbāžam) arājiņu; kad man dievs citu deva, tam es skaisti atsacīju BW. 10493. ēd, ciemiņ, pagaidām sestdien ce̦ptu plācenīti! rīta agri miltus malšu, tad es tevi pamieluošu 19256;

2) der Notnagel:
ak, tad mēs bijām tie pagaidas! A. XVI, 778;

[3) Frühstück, damit man die Mahlzeit erwarten kann
("wohl mehr lokal und scherzweise") U. - Zu pagaida 1; s. auch Schwabe Latvju kult. vē̦sture I, 1, 243.].

Avots: ME III, 25, 26

paiêt [li. paeĩti, slav. poiti], intr.,

1) ein wenig gehen:
pagājis mazu gabaliņu, viņš apstājās;

2) vorwärts kommen, gedeihen:
aizgavēņuos de̦sas un kājas jāvāra, tad cūkas paejuot Etn. II, 24. kad gribuot, lai bites labi paiet... II, 6. lai tie (zirgi, guovis) labi paietu II, 117. piektdienās ne˙maz nedrīkstuot villas cilāt, juo citādi aitas nepaiemuot Etn. I, 74. pagājis, heruntergekommen (schlecht vorwärts gekommen): viņš pa˙visam pagājis;

3) weggehen:
gaidi, gaidi, netiklīti! jau meitiņas sen pagāja (Var.: aizgāja) BW. 12892;

4) die Fähigkeit zu gehen besitzen, gehen können (besonders nach einem Zeitwort des Könnens):
viņš nevar paiet, jāve̦d vešus LP. IV, 7. ar kājām nepaiet, ar acīm neredzēt BW. 29266;

5) vergehen, verfliessen, verstreichen:
tâ paiet savs laiks LP, IV; 119, paiet daži gadi IV, 54. pagãjis, vergangen, verflossen: pagājušu svētdienu, nedēļu, mēnesi. Refl. -tiês, für sich gehen, einen Gang oder Gänge machen: man maz vaļas, vēl jāpaietas pilsē̦tā A. XVI, 301. viņš pagājās klusām uz kaudzes pusi Niedra. ne˙viens nepagājās viņam pretim Vēr. II, 1108. viņš pagājās līdz krastam MWM. VIII, 415.

Avots: ME III, 35, 36, 37, 38, 39, 40, 41, 42, 43, 44, 45, 46, 47, 48, 49, 50, 51, 52, 53, 54, 55, 56

‡ paķeĩžâtiês Dunika, ein wenig ‡ ķeĩžâtiês: meitenes svētdienas rītuos mēdza ilgāk pavalstīties un p. pa gultu.

Avots: EH II, 147

pakvêpinât,

1): gavēņu piektdienās allaž pakvēpināja kūtis Siuxt. manu spalvu pakvēpini nebaltās dienās! Pas. VII, 320.

Avots: EH II, 146

palaîst [li. paláisti], tr.,

1) unter etwas geraten lassen, unter etwas tun, verstecken:
es būtu savus gaŗus matus zem vaiņaka palaidusi BW. 9987. dūšu nevajaga palaist, man muss den Mut nicht sinken lassen;

2) ein wenig ablassen (vom Preise):
palaist preci lē̦tāki;

3) frei-, loslassen:
šinī reizē tevi vēl palaidīsim LP. IV, 81. vedēji palaida pagalmā zirgus BW. III, I, 54. vai nu se̦nāk trūcis palaižama? habe es früher an Plätzen gefehlt, auf welche man das Vieh habe frei treiben können? Etn. II, 86. striķa gals palaists LP. V; 225;

4) freien Lauf lassen, die Zügel schiessen lassen:
rikšiem bēri es palaidu; so auch teciņus palaist, tr. u. intr., in kleinem Trabe fahren, reiten; zirgu teciņus palaist, das Pferd in kleinem Trabe laufen lassen. prātam vaļu nepalaidu BW. 11400. mēli, muti palaist, die Zunge, den Mund nicht im Zaume halten: kas mēli palaiž, tam slikti iet. kas muti palaiž, ies buojā Spr. Sal. 10, 8. nagus palaist "bei der geringsten Veranlassung gleich darauf losschlagen" Mag. XIII, 3, 57; lange Finger machen, stehlen: viņa ir gan čigāniete, tuomē̦r tā nagus nepalaiž Lapsk. palaist ruokas, tätlich werden, sich tätlizh vergreifen: nuo kuŗa laika tad tev brīv tâ palaist ruokas? Blaum. e̦ze̦rs truokšnuoja, it kâ vai visas pasaules vilki še būtu savas rīkles palaiduši LP. VII, 1295;

5) loslassen, verbreiten:
kas palaida kuiļa smaku mana brāļa istabā? BW. 20410, 8. kam palaidi valuodiņas? 8510;

6) vollständig ohne Aufsicht, Pflege lassen, vernachlässigen:
bē̦rnus, māju, dārzu, saimniecību. tē̦vs palaiž dē̦lu visa vaļā (vgl. LP. IV, 46). palaiž mani māmuliņa, ir es pati palaižuos VL. tādu labu rudzu zemi palaiduši atmatā BW. 8935. tē̦vs bij atdevis dē̦lam savas palaistās mājas BW. III, 1, 93;

7) verstreichen lassen, verbringen:
daudz ja divas svētdienas palaida gaŗām BW. I, 193. kur tu duomā nakti palaist? Latv. pie šā palaidu savu jaunību MWM. VI, 566;

[8) erlauben, zulassen:
šuo mēs darīsim, ja dievs citādi tuo palaiž ( in der neuen Ausgabe: paļauj) Glück Hebr. 6, 3;]

9) begleiten:
nāciet līdzi (Var.: palaidiet), bāleliņi, es nevaru viena iet! BW. 13475. Refl. -tiês,

1) ein wenig fliegen, sich beeilen, eilen:
putns palaidās gabaliņu tāļāk. es palaiduos iet uz istabu Jauns.;

[2) unter etw. fliegen:
putns palaidās apakš ratiem LP. VII, 747];

3) liederlich, nachlässig werden, nachgeben:
jūs dienu nuo dienas vairāk palaižaties A. Al. puika nepalaidies, - dzinies vecenei pakaļ LP. VI, 528;

4) mit dem Lok. - sich ergeben, frönen (einer Leidenschaft):
palaisties dzeršanā Zeib., dzē̦rumā Klaust., slinkumā un nerātnībā Neik. ganu meita... palaidās kārumā BW. 20809, 2. miedziņā palaižuos 6761;

5) mit uz - sich verlassen: uz kuo man palaisties? BW. 9488. palaižas uz savu spē̦ku kâ vērsis (āzis) uz saviem ragiem. Subst. palaîdẽjs, wer loslässt, freien Lauf lässt, vernachlässigt, verbringt, begleitet;
palaîšana, das Loslassen; Vernachlässigen, Verbringen, Begleiten; palaîšanâs,

1) das Sichgehenlassen, moralisches Verkommen;

2) das Sichverlassen, Vertrauen.

Avots: ME III, 55, 56

‡ pam̂paŗi ² NB. "nuolāpītas drēbes": tas pat svētdienās pampaŗuos staigā.

Avots: EH II, 158

papasu Kurl. n. U., papasus, wiederholt hintereinander, nacheinander: divi svētdienas papasus gājis uz baznīcu LA. lietus lija divi dienas papasu Grünh. divas dienas papasu bijām mežā Grünhof. [papasu (abwechselnd, hintereinander, aber nicht gleichartig) strādāt MSil. Vielleicht zur Präp. pa und le. pastars, wenn in papasu das s auf sk̑ (vgl. apers. pasā "nach") zurückgeht.]

Avots: ME III, 80

pãrduõmât, tr.,

1) überlegen, bedenken:
ļauj jel maņ pārduomāt, kas darāms!

2) falsch denken, fälschlich halten:
es pārduomāju piektdienu par sestdienu Ahs.

Avots: ME III, 154

parît, parîtu, parîtâ Ltd. 1459, übermorgen: parītu būs svētdiena.

Avots: ME III, 91

pãrkravât, pãrkŗavât, tr.,

1) umkramen, umordnen:
savas svētdienas drēbes Balss; grāmatas Apsk.;

2) suchend durchwühlen:
ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. Refl. -tiês, übersiedeln, umziehen: viņš pārkŗavājas ar visu saimniecību uz jaunu māju. vai jūs e̦sat pārkravājušies? Vēr. II, 696.

Avots: ME III, 161

pãrmaĩņus, Adv., abwechselnd: viņi sarunāja pārmaiņus ganīt LP. VII, 16. pirti kurina sestdienas vakaruos saimnieka ļaudis ar kalpiem jeb graudniekiem pārmaiņus Etn. III, 171.

Avots: ME III, 165

pãrpiêktais vakars,

1) [jeder zweite Freitagabend
MSil.]: svinuot piektuo vai pārpiektuo vakaru Konv. ² 391;

[2) "par pārpiektuo vakaru - cik atce̦ruos - ve̦ci ļaudis Sniķerē sauca sestdienas vakaru";

3) "kad pasakas varuonim piecas dienas kas jācieš vai jādara, tad - stāsta pasakas - pārpiektajā vakarā viņš taisās ceļā u. t. t." Vank.].

Avots: ME III, 170

I pâtêt ² Janš., -ẽju [bei Für. I ein prs. pāšu], tr., pflegen, [schützen, schonen]: visi tuo kuopj un mīlina, saudzē un pātē Janš. [saimnieks savas guoda bikses pātēja, uzvilkdams tikai, kad bija ietams kur uz āru, vai svētdienām... Janš. Dzimtene V, 116. Ķirmgrauzis... tâ pātē dižuo mežu, it kâ tas būtu viņa paša īpašums Dzimtene ² I, 374. baruons, liekas, liels mežu pātē̦tājs ebenda S. 173]; pātīt pļavas, die Wiesen schonen (gegen Weiderich) Bl. [Zu got. fōdjan "ernähren, füttern" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 73)?]

Avots: ME III, 191

pêcpusdìna, der Nachmittag: pa svētdienu pēcpusdienām A. v. J. 1899, S. 87. ja ceļmalā zīle čīkst, tad... pēcpusdienā - nelaime Etn. II, l72.

Avots: ME III, 205

pìe, Präpos, bei, an, zu, regiert den Genitiv,

1) lokal, auf die Frage wo? und wohin?:
pie drauga mājuot, beim Freunde wohnen. pie luogā stāvēt, am Fenster stehen. pie malas stumt, zur Seite schieben. metu laipu pie lai-piņas Biel. t. dz. 742. sēdās kāzenieki... tūlīt pie galda BW. III, l, 16. adīj[u] cimdus pirkstainīšus, pieruociņas mērīdama BW. 7245. cērt pliķi pie aušu! BW. 24975. visi pie siena strādājuši LP. VII, 1299. vakaruos vairs pie uguns nestrādā Etn. III, 126. taure skan, - kur pie taures pūtējiņi? nāk pie taures pūtē jiņi... BW. 18991 var. pakrita pie zemes Zbiór XVIII, 284. met (zizli) pie zemes! Glück II Mos. 4, 3. pie vīra iet, heiraten U., pie vīra būt, verheiratet sein;

2) nach Verben mit der Bedeutung "halten, nehmen, greifen, führen, hängen, binden": pie matiem vazādama BW. 749. pie kuociņa piesiedams BW. 2748. ņem viņu pie krūšu! Etn. III, 117 (aus Siuxt). pie balta spieķīša atspiedušam vajadzējis staigāt LP. VI, 1, 78. pie spieķīša vecītis tausta ceļu Apsīšu Jē̦k. III, 3;

3) pie simtu gadu ve̦cs, an die hundert Jahre alt
Sackenhausen. pie maza viņš ir labs, in Betracht seiner Kleinheit ist es gut (von einem Pferde) Biel. n. U. neraugi vīru pie ce̦pures Mag. IX, 2, 320, urteile über einen Menschen nicht nach seinem Hut! pie tā viņu var pazīt Saussen n. BB. XIV, 117, daran kann man ihn erkennen. Sprw.: pie runas liels, pie darbiem mazs. brāļi... ne˙maz vairs pie prāta LP. IV, 99, sind gar nicht mehr bei Sinnen. sadauzīt pie dzīvas nabadzības, jem. zum Krüppel schlagen Mag. XIII, 3, 57. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Rīta skaņas I, 27. atkava pašu pie nabaga Aps. VI, 21. saimnieks mani kultu pie nāves LP. VII, 1139, würde mich (beinahe) tot prügeln. muocuot pie nāves LP. V1I, 1116. nuoteikdams pie nāves, lai nuo viruma nebauduot LP. VI, 1, 472;

4) temporal (wohl ein Germanismus): pie laika, bei Zeiten. Sprw.: kuo dari, tuo dari pie laika; pēc jācieš klusu! JK. II, 98. rītu pîe dienas, morgen am Tage
LP. I, 181. pie vakara, gegen Abend Vēr. II, 1488. pie dienasvidus Gramsden, um Mittagszeit. pie svētdienas, am Sonntage U.; A. v. J. 1898, S. 132, LP. IV, 78. dienu pie dienas, einen Tag nach dem andecen RKr. VIII, 55. - ne pie dienas, gar nicht Grünh.: ne pie dienas negrib ieredzēt;

5) als Germanismus in Ausdrücken wie
pie ve̦lna, pie juoda, zum Teufel u. ähnl.: kur pie juoda ciema gani? BW. 743. kur pie dieva, kur pie ve̦lla muižinieki naudu ņēma? BW. 31285, 2. kur, pie kāķa, dē̦lu māte? 23512,1 var.;

6) dial., in Südwestkurl., = pēc, nach Verben, die eine Bewegung ausdrücken: pie zuvu braukt N.-Bartau, nach Fischen fahren. pîe zāļu iet Grosen, nach Gras gehen. Als Verbalpraefix,



1) lokal, hinzu: pieskriet, herzu-, hinzulaufen.
ne pie vārtu nepiejāju BW. 5256. pie ābeles piestājuos 3944, 9;

2) voll:
piekrauj pilnus ratus LP. I, 91. pielēju katlu pilnu LP. I, 165;

3) zur Perfektivierung des Verbalbegriffs: vīla mani...; kad pievilt nevarēja... BW. 9044. Ein li. piesleiti "zukommt"
aus dem Memelgebiet AfslPh. XL, 307; vgl. Le. Gr. §§ 558-62.

Avots: ME III, 236, 237

piecvakara, der Abend des Donnerstags: piektdienā, uotrdienā un trešdienā bē̦rnu nemazgāja; tuo darīja citās nedēļas dienās, sevišķi piecvakarās BW. I, S. I82.

Avots: ME III, 242

piedzîve, das Wohnen bei jem., Ablager: Mačs nuome̦tas uz piedzīvi pie Ve̦calkšņiem Jaun. mežk. 4. piedzīvē dzīvuo tādi, kas nedēļā iet kaut kur darbā, bet pārnāk tikai pa svētdienām savā miteklī Golg.

Avots: ME III, 248

pìemiņa,

1) das Gedächtnis:
piemiņā lai palika šā vakara dancuojums BW. 24033. viņš pie mums labā piemiņā, er steht bei uns in gutem Gedächtnisse U.;

2) das Andenken:
tu nuomirsi, es palikšu, kuo turēšu piemiņām? BW. 1812 var. lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju jaunajām māsiņām BW. piel.2 17490. pa svētdienu piemiņa nuo se̦natnes laikiem atlikusēs Etn. I, 75;

3) die Erinnerung:
kuo žē̦las piemiņas tev sirdī zuogas? Rainis Gals un sākums 15.

Avots: ME III, 273

‡ piñčkas Frauenb., Salis, = *pinčas. pinčekļi 1: pirmā gavēņa piektdienā ne̦s pinčkas Salis.

Avots: EH XIII, 234

preciniẽks, preceniẽks, precniẽks,

1) der Händler, Krämer, Kaufmann:
siļķu precenieks, Heringskaufmann Manz. Lettus. kas piede̦r muižniekam ne̦sāt, tuo ne̦sā namnieks un precenieks Manz. rīdzeniekus tautas dziesmas daudzina... par "preceniekiem" jeb "kaupmaņiem" PS. Novgorodā daudz vācu precinieku nuometās Launitz Stāsti 25;

2) f. -niẽce, der Freier, Werber, die -in:
puisis, nuolūkuojis meitu, kuŗu gribēja precēt, uzlūdza kādu ve̦cāku vīru sev par "precinieku" BW. III, 1, S. 57. precenieki bija: brūtgāna tē̦vs, māte vai tuvākie brūtgāna radi ebenda 25. istabā preceniece sāka stāstīt, ka meklējuot kādu zudušu luopiņu val kādu izbē̦gušu sievieti ebenda 16. pirmuos preceniekuos jeb derībās mēdza braukt brūtgāna tē̦vs ebenda 38. uotruos preceniekuos jeb pūra vedējuos brauca tuo sestdienu priekš laulāšanas ebenda 39. "precniekus" (precības) dzert brūtgāns nebrauca viens pats FBR. VII, 57. pēc bruokasta precenieks, vīrietis nuo brūtgāna puses, "saderināja" jaunuo pāri BW. III, 1, S. 76. brīnums, cik ilgi Rasa knakstās . . ., bet precnieks jau viņš nav A. v. J. 1900, S. 490.

Avots: ME III, 385

pūpuoļuôt, pūpuoluôt Mar. n. RKr. XVII, 104, (am Palmsonntag) mit Weidenzweigen (pūpuoli) schlagen: pūpuoļu svētdienā gajuši puiši un meitas pa ciemiem pūpuoļuodami Etn. II, 53. pūpuoļu zarus, ar kuŗiem cilvę̄kus papuoļuoja, e̦suot uzglabājuši istabās. tad mājās valdīja svētība, un tuos, ar kuŗiem luopus pūpuoļuoja, kūtīs ebenda (aus Neu-Rosen). Refl. -tiês, sich, einander mit Weidenzweigen schlagen Etn. II, 52.

Avots: ME III, 448

pùpuõls Serbigal, Arrasch, Jürg., pùpuols ² Saikava, Selsau, Heidenfeld, Sessw., Gr.-Buschhof, pùpuôls Wolm., Ronneb., pûpuols ² Ruj., Widdrisch, Dunika, Gr.-Essern, Behnen, Nigr., Lautb., AP., pùpuôls ² Kl., pùpuõlis C., pūpuolis Meiran, pûpuolis ² Līn., Kandau, pũpuôlis Iw., pũpuols Wahnen, pùpuls ² Lis., Golg., Nerft, pûpulis ² Salis, Zögenhof, pūpulis U., Karls.,

1) das Weiden kätzchen;
oft der Plur. gebraucht: Zweige mit Weidenkätzchen, die am Palmsonntage (pūpuolu svētdiena) zu Schlägen, mit denen man die Langschläfer weckt, und zur Zierde dienen U. apaļš kâ pūpuols, von etwas Weichem, Rundem, von einem Aufgemästeten gesagt: bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kâ pūpuoļi Etn. II, 68. - pūpuoļu kuoks RKr. II, 77, Palmweide (salix caprea L.); pūpuļa k. Karls., Purpurweide;

2) auch fem., als Kosewort gebraucht:
sirsniņ, manu pūpuoļiņ (Var.: mana pūpuolīte, pūpuliņa) BW. 17724 var. vīra māte mīļi sauca: vedekliņ, pūpuoliņ BW. piel. ² 23438;

3) pūpuoli "gekochte Erbsen und Bohnen"
Lubn. Nebst li. púpuolė (bei Būga Aist. Stud. 177), gen. pl. pūpėlių̄ Tiž. I, 3351 "Weidenknospe" wohl zu paupt (s. dies).

Avots: ME III, 448

puškārtin (unter puškārteņus): auch (mit ā`r ² ) Auleja, Erlaa, Nerft, Sonnaxt: kad kam šķērsām pāri pārkrīt un paliek tâ gaisā karājuoües, tad saka: p. Erlaa (ähnlich in Auleja). šis p. pārkritis par redelēm: kājas augsti, galva zemē, pats nevar atgrìezties ne˙kādiņ ebenda. iekrist gultā p. ("šķē̦rsu, ar pusķermeni") Sonnaxt. p. ("ap vidu") apsiet juostu ebenda. p. ("?") izmeta svētdienas, p. darbadienas drēbju Nerft n. FBR. XIX, 19.

Avots: EH II, 336

puspavakars: sestdienās darbus nuobeidz jau puspav[a]karis Frauenb.

Avots: EH II, 333

pussvē̦ta Kurl. n. U., N.-Bartau, Rutzau, Dunika, Kurische Nerung, Lasd., JK. VI, 31, pussvẽ̦ta Katzd., der Sonnabend: piektdien dzima, pussvē̦t[u] auga, svētdien jāja precinieki BW. 2839, pirmdienām aizve̦d, pussvē̦tām pārve̦d (nuo skuolas) Janš. Dzimtene ² I, 170. In Gr.-Essern sei pussvē̦ta der Donnerstag gewesen (an dem man in den Schulen nur vier Stunden abgehalten hätte). Vgl. est. pōľ-püha "Sonnabend" und dazu Ojansuu Lisiä suomalaisbalttilaisiin kosketuksiin 55.

Avots: ME III, 435

pussvè̦tvakars, der Sonnabendabend Dond. n. RKr. XVII, 48: sestdienas vakars ir pussvē̦tvakars.

Avots: ME III, 435

rãdît (li. ródyti), -u (-ĩju BW. 22087, 3), -ĩju, tr., zeigen, weisen: uguni, ceļu. puišam visu tuo laiku jārāda uguns BW. III, 1, 30. māte kūla līgaviņu, es rādīju uguntiņu; es pats gauži nuoraudāju, uguntiņu rādīdams BW. 11574. rādiet man gaišu guni! 18036 var. tē̦vs mani vedīs tirgū rādīt 7051. ēd, Līzīte, met jele mieru! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda (der Boden wird schon sichtbar) 19276, 1. pag, pag! nu es tik tev rādīšu! (jetzt werde ich dir zeigen! d. h. jetzt wird es dir schlimm ergehen) Dīcm. pas. v. I, 45. re̦ti kāds atrastuos, kas tādu brāļa sirdi rādītu Neik. knipi od. knipu rādīt, ein Schnippchen schlagen: druoši gāju nāburguos... puišiem knipas rādī dama BW. 6635. marta lietus rāda (gew.: nuorāda) uz sausu vasaru, der Märzregen weist auf einen trocknen Sommer hin Etn. I, 77. es savas acis vairs te nerādīšu, ich werde mich hier nie mehr sehen lassen. pilī tā nedrīkstēja ne acis rādīt LP. I, 119. zuobus rādīt, die Zähne zeigen, auslachen, verhöhnen: nerādi smieklam zuobus! sagt man zu jem., der einen Verärgerten, in Wut Geratenen auslacht Etn. II, 30. tagad tas man rāda zuobus, kâ jau pasaulē nuotiek, kad uotram parāda labu sirdi Alm. Kaislību varā 48. Refl. -tiês, sich zeigen, sich erweisen: Sprw. ies labi gan, lai slikti rādās od. nelabi rādās, labi būs LP. V, 279. ja jūs rādīsities, tad jūs neredzēs, ja jūs nerādīsities, tad jūs redzēs. sajāj tautu pilla sē̦ta, man jāiet rādīties BW. 14696, kalpu puisim jau bij jākaunas ļaudīs rādīties Alm. Kaislību varā 56. ar puisi aizbraucis, tas vairs nav rādījies atpakaļ (ist nicht mehr zurückgekehrt) ebenda 67. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies! (wage es nicht, dich vor mir sehen zu lassen) Krilova pasakas 26. es bez aitām nedrīkstu mātei rādīties. vē̦lā vakarā ne duomāt viens pats rādīties LP. V, 209. lielīgi rādīdamies tas dažreiz salika naudu simtiem BW. III, 1, 16. sapnī rādīties, sich im Traum zeigen : tu man pagājušuo nakti rādījies sapnī. rāceņi jau rādījās ce̦puši (erwiesen sich als gar). tad... bārzdainis ēda tuos LP. VI, 171. - mācī tājam od. pie mācītāja rādīties, sich beim Pastor zum Aufgebot anmelden: kad puisis nuo līgaviņas jāvārdu dabūjis, tad nuorunāja kādā nākamā sestdienā brauki pie mācītāja rādīties BW. III, 1, 83. - Subst. rãdîšana, das Zeigen, Weisen; rãdîšanās, das Sichzeigen; rãdĩjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Zeigens; etwas, das gezeigt wird, ein Schauspiel (im weiteren Sinne) U.: tautiet[i]s suola simts dālderu vienas reizes rādījumu (für einmaliges Zeigen; Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655, 2 var.; rãdîtãjs (li. ródytojis), wer zeigt; der Zeiger (an der Uhr): ne man skalu plēsējiņa, ne uguns rādītāja BW. 6837. ceļa rādītājs, der Wegweiser: zē̦na acis ve̦cajam būtu par ceļa rādītājām Aps. III, 4. laika rādītājs Plutte 83, das Barometer. satura rādītājs, das Inhaltsverzeichnis, Register (eines Buches). vilcienu rādītājs Vēr. II, 438, der Fahrplan; rãdîtãjiês, wer sich zeigt, die Erscheinung: tuo sacījis, rādītājies pazudis LP. VI, l, 182. Wohl zu got. rōdjan "sprechen", air. no-radim "spreche", im-rádaim "überlege", s. Pedersen Vrgl. Ciramm. d. kelt. Spr. II, 591 f. und Trautmann Wrtb. 235; zur Bed. vgl. gr. είχνῡμι "zeige": lat. dīcō "sage".

Avots: ME III, 494, 495

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491