Paplašinātā meklēšana

‡ àizstuģît, steif, hinkend hin-, weggehen Festen, Lub.

Avots: EH I, 53

‡ àizstuidît, (stossend) hin-, wegtreiben Bauske, Erlaa, Schnehpeln, Stenden: māte viņu aizstuidīja uz aku pēc ūdens Pas. IX, 81.

Avots: EH I, 53

‡ àizstuknît, stossend hin-, wegtreiben Jürg., Nötk.: a. puiku uz ganiem. Refl. -tiês, widerstrebend hin-, weggehen Bauske, Selsau: nevar viņš a. vien uz ganiem.

Avots: EH I, 53

‡ àizstumdît, allmählich hin-, wegstossen, -schieben: a. ratiņus uz staciju.

Avots: EH I, 53

àizstum̃t, ‡ Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: ar laivu a. līdz uotram krastam Salis. tâ jau mēs ar smaguo ve̦zumu līdz naktij neaizstumsimies uz mājām Dunika, Stenden. jūdza pelēķīti ilksīs un... aizstūmās pruojām Janš. Dzimtene IV, 197.

Avots: EH I, 53

àizstum̃t, tr., hinwegschieben, -stossen, hindrängen: vai nu burzmas aizstumti, vai paši aizspiedušies Aps.

Avots: ME I, 53

‡ àizstutêt, stützend befestigen: a. duris, žuogu (lai negâžas).

Avots: EH I, 53

àizvè̦sture, die vorgeschichtliche Zeit: viņš sastādījis ziņas par slavu, leišu un ģermāņu tautu satiksmi aizvē̦sturē Etn. III, 101.

Avots: ME I, 60

apstuĩdît, tr., berufen (Gold., Dond); verblüffen, samulsināt, ar savādu atbildi neļaut brīvi izrunāties Siuxt; besänftigen (U.).

Avots: ME I, 127

apstuja, Kraftlosigkeit Kaul.

Avots: ME I, 127

apstukņîtiês,

1) einen Fiest streichen lassen;

2) die Hosen besudeln
(Bers.).

Avots: ME I, 127

apstùlbinât, apstùlbuôt, tr., blenden, verblenden, verwirren, dumm machen: apstulbuo viņu acis Jes. 6, 10. prāts Lienai vēl kā apstulbuots Kaudz. M.

Avots: ME I, 127

apstùlbt, intr., blind, verwirrt, betäubt werden: kad tu apstulbtu! Verwünschung. prāti nuo šaušalām apstulbj Aus. I, 83.

Avots: ME I, 127

apstùlbums, die Verblendung: un apstulbumā nesapruot, ka paši viņu augļus bauda.

Avots: ME I, 127

‡ apstumt, herumschieben um: a. ratiņus ap stūri. Refl. -tiês: a. ar laivu ap salu, sich mit einer Stange gegen den Grund stemmend, in einem Boot um eine Insel herumgelangen.

Avots: EH I, 118

apstutêt, tr., ringsum stützen: ē̦ku.

Avots: ME I, 127

‡ apustulis, der Apostel.

Avots: EH I, 124

‡ astuņâds FBR. IX, 143, Adj., von achtfacher Beschaffenheit, achterlei.

Avots: EH I, 132

astuņi, mundartlich in Smilten, A. - Peb., K., Linden u. a. für astuoņi, acht; astuņai, ein Sammelzahlwort, indekl. mit dem Gen.; s. divai, SF., BB XIV, 144.

Avots: ME I, 146

‡ astuņnieks ein Zwanzigkopekenstück AP.

Avots: EH I, 132

atastu: auch Erlaa, Golg., Ramkau, Saikava: būs dabraucies pa atastu Ramkau.

Avots: EH I, 133

atastu (li. atstù), auch atasti, atasten Spr., in einiger Entfernung, entfernt (seitabwärts in Oppek., n. Mag. XIII, 26) SF., A. - Peb.: tas būs mans arājiņš, kas atastu lūkuojas BW. 11341. [Zu -stu s. Bezzenberger BB. XXVII. 157 ^1. Dazu der Komparativ atastâk in A. - Peb.]

Avots: ME I, 148

atastums (li. atstùmas), die Entfernung: stādi stādāmi 2 - 3 pē̦du atastumā Peņģ. 25.

Avots: ME I, 148

‡ atstuģît steif, unbeholfen herkommen (von kleinen Kindern) Lemburg.

Avots: EH I, 172

‡ atstuidît,

1) abwehren
Für. I;

2) weg-, zurückstossen
Stenden (mit uî ² ).

Avots: EH I, 172

atstulpe, s. atstuõpe.]

Avots: ME I, 198

‡ atstumdît (li. atstùmdyti), wiederholt oder vieles her-, wegschieben: a. krē̦slus lldz šejienei, nuo galda (nuost).

Avots: EH I, 172

atstum̃t (li. atstùmti), tr.,

1) ab-,, wegstossen:
laiviņu nuo malas Vēr. II, 290;

2) übertr., zurückweisen, verstossen:
dāvanu Aps. III, 6. māte e̦suot atstūmuse dē̦lu. Refl. -tiês, sich abstossen: daļiņas spēj viena uotru atstumties Pūrs III, 173. kāpi laivā, atstumies nuo malas LP. VI, 303.

Avots: ME I, 198

‡ atstupâtiês, sich müde gehen U. (unter stupāt).

Avots: EH I, 172

atstute, die Gegenstütze, Stütze RKr. VII, 69.

Avots: ME I, 198

atstutêt, ‡ Refl. -tiês, sich stützen (perfektiv): smakrs atstutējās uz krūtīm Daugava 1928, 303.

Avots: EH I, 172

atstutêt, stützen: griestus, ē̦ku;smakru saujā Vēr. II, 650.

Avots: ME I, 198

‡ atstutine, = atstute (?): bē̦rza a. RKr. XIX, 174 (aus NB.).

Avots: EH I, 172

atustu, in Lisohn für sonstiges atastu.]

Avots: ME I, 206

atvastu (unter atvasu): auch FBR. IX, 1.59, Borclnow n. FBR. X1II, 30, Kaltenbr., Saikava, Komparativform atvastâk FBR. IX, 137, Erlaa, Prl., Saikava, Sessw.: kuls nuo ustubas atvastu Kaltenbr. aizskrien labi atvastu ebenda. pabrauc atvastāk! Prl. n. FBR. VI, 113. nāc atvastāk nuo galda! Erlaa n. FBR. XI, 21.

Avots: EH I, 178

‡ atvastums Sessw., die Entfernung.

Avots: EH I, 178

aûgstums, die Höhe: pūriņš auga od. kāpa augstumā BW. 8779. Aspazijas ideāli paceļas nesasniegtā augstumā Vēr. II, 186; II, 97.

Avots: ME I, 218

aũkstums: ziemas aukstumiņš BW. 28110, 2 var. ziemeļa aukstumiņš 2757, 1. pārskrēja aukstumi (Frösteln) Grenzhof.

Avots: EH I, 186

aũkstums, die Kälte: Sprw. aukstums sliņķu ārsts. Pl. aukstumi, Frösteln: mani aũkstumi sāk pārņemt Vēr. II, 550. aukstumi kaulus lauza, es schüttelt der Fieberfrost. aukstuma puses vējš, der Ostwind Mag. III, 1, 104.

Avots: ME I, 223

aûstuve (li. austùvė),

1): auch Auleja (gesprochen: aûśťiv́e̦): dzijteņas saveldinē ar austuvi;

4): nuoņemšuot nuo austuvēm (als plur. t.) aude̦klu Pas. IX, 493; ‡

6) = aûstene Pormsahten.

Avots: EH I, 188

aûstuve, aûstava, austave,

1) das platte Holz, das zum Gurtenmachen gebraucht wird;

2) die Weberspule:
es tev sitīšu ar austavīti BW. 33560;

3) der gewebte Gurt
(U.);

4) der Webestuhl:
tev vajag kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes [nach Bielenstein Holzb. 429 ist mit a. hier ein Brettchen gemeint, auf dem die Fransen gewebt werden];

5) Weberwerkstatt, Weberei
MWM. III, 717; zīda austuve, Seidenweberei D.

Kļūdu labojums:
aiz austuvītes jāiesprauž: BW. 3645, 1. - Hinter austuvītes ist einzufugen: BW. 3645, 1.

Avots: ME I, 229

bezkrustu kapsē̦ta, ein Kirchhof ohne Grabkreuze.

Avots: ME I, 284

bezpìrkstu (cimdi), fingerlos JM.

Avots: ME I, 285

bezvè̦stures ļaudis, Menschen ohne historische Vergangenheit, geschichtslose Menschen * R. A.

Avots: ME I, 287

‡ bļaustuve, comm., der Schreihals Fest.

Avots: EH I, 233

brĩvstuñda, die Freistunde.

Avots: ME I, 336

‡ čaibstulîgs PV., = ‡ čaîbîgs.

Avots: EH I, 282

‡ čaibstulis PV., = ‡ čaîbaļa.

Avots: EH I, 282

čaksturs [wohl: čaksturis],

1) eine lange Stange, mit der unartige Kinder Vogelnester zerstören
Naud.;

[2) čaksturs, = čauksturis; zu čakstît.]

Avots: ME I, 402

čaukstulis, etw., was raschelt: uz egles čaukstulis (Var.: čaukstiņš), uz čaukstuļa plive̦ns, uz plive̦na rungulis RKr. XVII, 417 (Rätsel).

Kļūdu labojums:
RKr. XVII = RKr. VII

Avots: ME I, 406

čauksture,

1): auch Briņķi bei Hasenpot, Rudbahren, Wain., (mit aũ ) Schrunden, (mit aû ² ) Frauenb., Siuxt: sagriezt čauksturei zarus Janš. Mežv. ļ. II, 309. cits ar kruķi, cits ar lizi, cits ar ve̦cu čauksturīti BW. 19075, 4; ‡

2) "?": sievas tâ sauca - kad tāda trakule: tā tik ir tāda č. Frauenb.

Avots: EH I, 286

čauksture, [čaũksture Bixten, Neuenburg u. a.], čauksturis [Alt-Ottenhof, Holzumberge, Auermünde, Stuhrhof, Gr. - Autz], der Backofenquast: Sprw. mēle kâ čauksture [caukstauris Für.].

Avots: ME I, 406

čauksturis (s. auch unter čauksture),

1) der Backofenquast:
auch Frauenb.; ‡

3) ein kleiner (nicht ausgewachsener), weicher Kohlkopf
(mit aũ ) Seyershof: šuogad lāgas galviņas kapuostiem neizauga; tādi čaukstuŗi vien bij.

Avots: EH I, 286

čauksturis L., der Stiel zu den Quastblättern; Besenstiel.]

Avots: ME I, 406

‡ čaûkstuve ² Ahs., = čauksture 1.

Avots: EH I, 286

čiepstulis, ‡

2) = čiebulis PV.

Avots: EH I, 293

čiepstulis, einer, der zwitschert, ein Vogel: sēd perēklī mazs čiepstulītis Latv.

Avots: ME I, 417

‡ čīkstulîgs PV., = čīkstîgs I.

Avots: EH I, 292

čīkstulis,

1): ein sich beklagender Siechling
Fehteln, PV.; ‡

2) wer zu feilschen liebt;
‡

3) "kas čīkst": žīds brauc ar saviem čìkstuļa ² ratiem Saikava.

Avots: EH I, 292

čīkstulis Weinsch., jem., der sich viel beklagt (čīkst).]

Avots: ME I, 416

‡ čin̂kstulis PV., wer zu flennen pflegt.

Avots: EH I, 291

‡ čir̂kstuns Zvirgzdine, ein gewisses Gartenunkraut.

Avots: EH I, 291

‡ čūkstule oder *čūkstulis, = čûkstele ² (?): Mīli uzlūkuoja ar skābu gīmi un ar uzrauktu čūkstuli Dünsb. Skaistā Mīle 49.

Avots: EH I, 298

‡ čūkstulîgs, verzogen (?): ar saskābušu un čūkstulīgu gīmi Dünsb. Skaistā Mīle 49.

Avots: EH I, 298

čuksturêtiês, -ējuos, flüstern: abas sievietes ilgi čuksturējās un bubināja Purap.

Avots: ME I, 419

‡ čukstus, Adv., = čuksteniski: č. nuoteica . . . čukans Ezeriņš Leijerk. II, 249.

Avots: EH I, 294

čurkstulis, etwas Verknotetes, Zusammengerafftes: saknes saaugušas čurkstulī. blūzei uz krūtīm sašūti visādi čurkstuļi Druw.

Avots: ME I, 423

‡ čurkstuls Brncken "das männliche Geschlechtsglied".

Avots: EH I, 297

dastumt Drsth., hinzuschieben. Refl. -tiês, sich hinzuschieben.]

Avots: ME I, 442

dẽ̦stus: dẽ̦stũ likt sē̦klas, Samen in die Keime legen Wolmar u. a.]

Avots: ME I, 464

divriẽkstu, zwei Nüsse enthaltend (?): d. krīcis LP. I, 72.

Avots: ME I, 473

dūkstulis, der Sumpf, die Sumpflache: tiem jāmājuo dūkstulī šādā Dünsb.

Avots: ME I, 526

‡ dzirkstuļuôt "?": smilšu graudiņš vēlās un dzirkstuļuoja zemē Veselis Saules kaps. 62:

Avots: EH I, 360

ē̦stuve,

1) eine Stelle zum essen:
sals tiem aizslē̦dz ar šīs bada ē̦stuves Plūd. Uz saul. tāl. 35;

2) ê̦stuvē [Bers., n. - Bart., ê̦stuvā Bers.], ē̦stavā BW. 28205, 4 (Var.: ēšanā, ē̦stavā, ēstenē), zum Essen reif:
zirņi pašā ê̦stuvē [Kl.], U. pupas ē̦stuvē Biel. 1875.

Avots: ME I, 578

‡ gaŗstulmaîns Celm., gaŗstulmu (gen. plur.) Daugava 1934, S. 484, langschäftig: g. zābaks.

Avots: EH I, 386

glãstulĩtis *, fem. - ĩte *, Schmeichelkätzchen Dr.

Avots: ME I, 624

‡ grābstulis,

1) wer lange Finger hat, zu slibitzen pflegt
Diet.;

2) = grābsteklis 2 Pēt. Av. I, 158.

Avots: EH I, 400

gramstu gramstuos, völlig, vollständig: sadegt gramstu gramstuos.

Avots: ME I, 637

grûstuvis: auch Warkl., acc. s. grûstuvi Līvāni.

Avots: EH I, 413

grûstuvis (li. grūstùvis "ступа") od. grûstuve Kl., = grûstava 1.]

Avots: ME I, 669

gulstuļuôt, ‡

2) sich wiederholt niederlegen und aufstehen (von kranken Tieren)
N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 617.

Avots: EH I, 417

gulstuļuôt, schlafen zu ungewöhnlicher Zeit, faulenzen, loddern: kas pa krūmmalēm gulstuļuo Dok. A.

Avots: ME I, 678

ìestuidît, tr., einjagen, einflössen: nelabais iestuida brāļu sirdīs nelabas duomas LP. VI, 963.

Avots: ME II, 74

ìestum̃dît (freqn.), ìestum̃t, herein-, hineinschieben, herein-, hineinstossen: viņu iestumdīja Daugavā Pump. [dievs duod mūsu bāliņam stīvstumburu iestumdīt BW. 35475.] sienu iestumj šķūnī. Refl. -tiês, sich hineindrängen: viņš iestūmās baznīcā.

Avots: ME II, 74

istuba (unter istaba ): auch Gramsden n. FBR. IX, 96, Kal., OB., Rutzau;

3): istubiņa Dunika, Grob., Kal.; OB.;

4): auch Grob.

Avots: EH I, 431

‡ istubene, die Stubenmagd: mui˛as istubenes Janš. Nīca 20.

Avots: EH I, 431

‡ īstum, = ‡ ìstin ² : ī. sveša Tdz. 41582.

Avots: EH I, 502

ĩstums, die Echtzeit Zemk.

Avots: ME I, 838

izlaîstuvis, ein Ausgelassener, Unartiger, Taugenichts: izlaistuvis tāds! Grünh., Lub. kuo tādi izlaistuvji daudz iztaisa! Alm. Kaislība varā 10.

Avots: ME I, 762

‡ izstuburuôt, steifen Schrittes hinausgehen: viņa (= ve̦cā māte) šad tad izstuburuoja laukā Veseiis Tīr. ļ.

Avots: EH I, 483

izstudêt, tr., ausstudieren: dabas zinātnes.

Avots: ME I, 807

izstumdît, hinaus -, herausstossen Karls.

Avots: ME I, 807

‡ izstrùmpêt ² Kalz., (viel) austrinken.

Avots: EH I, 483

izstumst Stomersee, unbemerkt verschwinden.

Avots: ME I, 821

izstum̃t (li. išstùmti),

1) hinausschieben, hinausstossen, ausstossen:
kungs tuos nuo viņu zemes ir izstūmis ar dusmību V Mos. 29, 28;

2) ausstossen, verstossen, ausschliessen, rucken:
nuo biedrības b, korporācij as. Refl. - tiês, sich hinausstossen, ausfahren: viņš izstūmās laiviņā nuo līkuma.

Avots: ME I, 807

izstutêt, tr., mit Stützen versehen: pagrabu izstutē, lai neiekrīt griesti un sienas Dond. A. XV, 83.

Avots: ME I, 807

izstutît, tr., hinaustreiben (mit Schimpf), hinaushetzen Infl. n. U., Bers.: izstutīt ārā A. XV, 83.

Avots: ME I, 807

juostulīšu ēdiens, eine Kinderspeise aus Milch und hineingebröckeltem Brot Burtn.

Avots: ME II, 128

kar̂stulis, der Hitzkopf, Sanguiniker: viņas karsti mīlē̦tais karstulis A. XII, 1, 32.

Avots: ME II, 164

kârstulis ^2: plur. kārstuļi auch Behnen n. FBR. XVI, 145, Lesten (> kara#stuļi), Siuxt.

Avots: EH I, 604

kārstulis: auch Siuxt.

Avots: EH I, 604

kârstulis ² Hofzumberge, gew. Pl., = kā̀rstava, die Wollbocke: kad ē̦d uz kārstuļa beņķa, tud kuodes un žurkas kapā drēbes RKr. VI, 61. vīrs kliedz, vīrs brē̦c, kārstulis (kārstuļi 355) galvā RKr. VII, 354 (Rätsel: der Hahn).

Avots: ME II, 199

kārstulis U. (aus * kāstulis), = kãstava.]

Avots: ME II, 199

kar̂stumguļa od. kar̂stuma guļa od. drudzis, hitziges Fieber, Nervenfieber: tā saslima ar karstumguļu un nuomira RA., A. XX, 413, LP. VII, 1243.

Avots: ME II, 164

kar̂stums,

1): vasaras karstumiņu BW. 31303; Plur. karstumi, das Fieber
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79, Dunika, Frauenb., Libau: viņai bij lieli k. Frauenb.

Avots: EH I, 590

kar̂stums,

1) die Hitze, Glut:
saules karstums; [das Fieber Salis];

2) Hitze von innerer Erregung:
karstums pāriet LP. VII, 83. Häfig so ein Pl.: karstumi pieaug Druva I, 340. sievai karstumi pārsprūda pa visu miesu Plūd.;

3) die Hitze, der Eifer:
kaujas kâ viesulis un karstumā ne˙maz neapskatījās LP.

Avots: ME II, 165

I kārstuve: (die Wolltocke) auch (mit â ² ) Frauenb., plur. kârstuves ² Dunika.

Avots: EH I, 604

‡ II kãrstuve Puhren, = kãrstavs.

Avots: EH I, 604

kārstuve(s), kãrstuvis, s. kā̀rstava und kãrstavs.

Avots: ME II, 199

kārstuve(s), kãrstuvis, s. kā̀rstava und kãrstavs.

Avots: ME II, 199

I kãrstuvis (unter kārstuve(s)): (die Wolltocke) auch (mit ā̀r ² und -iv- < -uv-; gew. im Plural) Auleja (hier das Demin. *kārstuvīši), Oknist.

Avots: EH I, 604

II kãrstuvis (unter kãrstavs): auch (mit ā̀r ) N.-WohIIahrt.

Avots: EH I, 604

kãstulis Siuxt, = kãstava 1.

Avots: EH I, 606

kãstuve (unter kãstava und kãsteve): auch Frauenb., Orellen.

Avots: EH I, 606

kàstuve C., ein Ort zum Tocken der Wolle.]

Avots: ME II, 205

kãstuvis (unter kãstava und kãsteve),

1): auch Dunika; Lesten, Siuxt, (mit à ² ) Auleja, Mahlup, Warkl., Zvirgzdine: piena kāstuvīti BW. 29189,

2): auch Oknist.

Avots: EH I, 606

kàstuvis PS., = kā̀rstava.]

Avots: ME II, 205

‡ kàstuvs ² (li. koštùvas) A.- Schwanb. n. FBR. V, 152, = kãstava.

Avots: EH I, 606

kaûstuve ² [Dond., der Nacken: dabūsi pa kaustuvi]; s. auch kauss II.

Avots: ME II, 179

ķeistums, befremdendes, absonderliches Wesen: ļauns cilvē̦ks viņš nav, tikai tādsķeists ; un šā ķeistuma un neveikluma dēļ visi uzņē̦mušies vazāt viņu caur zuobiem Janš. Dzimtene ² III, 26. Aus li. keistùmas dass.]

Avots: ME II, 360

ķe̦sturis (?) "kāts vēžu ķeseles piestiprināšanai" Wilzen.]

Avots: ME II, 371

‡ ķe̦stuve Grünh. "kas uotram virsū ķešas".

Avots: EH I, 698

ķẽ̦stuve Rutzau, eine Flachshechel.

Avots: EH I, 700

ķe̦stuvis, die Kratzbürste, der Händelsüchtige Grünh. Zu ķest.

Avots: ME II, 371

ķir̃stuvis, ein Aderlasseisen Grunh., Gr. - Sessau. Aus li. kirstùvas dass.

Avots: ME II, 385

klaîstulis ² (fem. klaistule), ein zerfahrener, unsteter Mensch: cik saldi smej šī klaistule Lautb., Vidvuts II, 65.

Avots: ME II, 209

‡ kristu, in der Verbind. k. šķē̦rsu Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, = kristus.

Avots: EH I, 656

kristumãte (unter krist(a)bē̦rns): auch Dok. A. Daugava 1928, S. 319.

Avots: EH I, 656

‡ kristungi Pilda n. FBR. XIII, 54, Adv., = kristus.

Avots: EH I, 656

kristus, für krustas, krustis; kristus, šķē̦rsus, kreuz und quer: jājiet, brāļi, kristus, šķē̦rsus BW. 26178, 6.

Avots: ME II, 281

Kristus, Christus.

Avots: ME II, 281

krustu, krustus, gew. krustiẽm, kreuzweise, quer: manas raibas vilnānītes krustus guļ pūriņā BW. 7735. krustu(s), šķē̦rsu(s), kreuz und quer: jājiet, brāļi, krustus, šķē̦rsus (Var.: krustu (krustis), šķē̦rsu), 26178, 6. celiņi ve̦d krustu; šķē̦rsu A. XI, 147.

Avots: ME II, 290

krustubas (unter krustabas): auch A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 84, Serbigal n. FBR. IV, 53, Dunika, Frauenb., OB., Perwelk.

Avots: EH I, 661

krustubniẽks BW. I,S. 181, =kristĩbnieks.

Avots: ME II, 290

krustumãte: auch OB.

Avots: EH I, 661

krustumãte, krustutẽ̦vs BW. 1270, = krustmãte, krusttẽ̦vs.

Avots: ME II, 290

kul̃stuve, ein liederliches Frauenzimmer: tā tāda kulstuve, kulstās ar visiem vīriešiem Naud.

Avots: ME II, 308

‡ kuñksturis Dunika, = ‡ kuñgure: pajemt bērnu uz kunksturi.

Avots: EH I, 675

‡ ķùrkstulains ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, "pumpas" habend: ķurkstulaina drēbe.

Avots: EH I, 708

kustu, in der Verbindung uz kustu spēlēt, kleine Steine in die Höhe werfen und unten liegende kleine Steine auffangen, wobei beim Ergreifen mehrere von den liegenden Steinen berührt werden dürfen; uz nekustu spēlēt dagegen - von den unten liegenden Steinen einem auffangen, ohne die andern zu berühren Sessw., Druw., [Schujen, Arrasch, Bauske].

Avots: ME II, 329

laipstules, der Webstuhl: kas tā tāda ciema meita, kas tur auda laipstulēs VL., Durben n. Janš. Dzimtene ² I, 145. Wohl zu li. laiptas "Gerüst", le. laipa.]

Avots: ME II, 410

lakstugalis BWp. 382, 2, für lakstīgala.

Avots: ME II, 416

‡ le̦stuve Nautrēni, die Kurbel am Spinnrad.

Avots: EH I, 735

lipstuķis Ruj. n. U., = lāpstiķis.]

Avots: ME II, 474

lustuki, Liebstock (ligusticum levisticum) Smilt.

Avots: ME II, 516

‡ lustuzis Seyershof "cirins, cirele" (eine Pflanze; der Flieder?).

Avots: EH I, 763

maistuļa,

1) [maĩstuļa "ein sittenloses Frauenzimmer"
Preekuln]: tikties ar maistuļām vēl? Asp.;

[2) màistuļa ² N.-Schwanb., = mente, Maischholz].

Avots: ME II, 551

me̦stuves (unter me̦stavas): auch (Gestell zum Aufscheren) Kaltenbr., Oknist: izpleta arī četrspārnainās me̦stuves Janš. Līgava I, 229.

Avots: EH I, 803

mîkstulĩba, die Weichlichkeit: gļē̦va mīkstulība Sudr. E. pavedināt uz mīkstulību Purap.

Avots: ME II, 643

mîktstulîgs, verweichlicht, weichlich; sentimental: labuot e̦suot iespējams vienīgi gļē̦vus un mīkstulīgus raksturus Vēr. I, 1258. mīkstulīga sapņuošana Latv. mīkstulīgas mīlestības jūtas Teodors.

Avots: ME II, 643

mîkstulis,

3): ein nachgiebiger Mensch
Lettg.

Avots: EH I, 821

mîkstulis,

1) ein weicher Gegenstand:
pie kuoka spurkstiķis (Rätsel) RKr. VII, 932;

2) die Molluske
Freywald;

3) ein Weichling, Zärtling:
uz nerimstuošu darbību radītais cilvē̦ks nuonīkst līdz mīkstulim Kaln. Uozuolk. m. 54.

Avots: ME II, 643

mîkstums (li. minkštùmas),

1) die Weichheit;

2) das Weiche:
maizes mīkstums, das Weiche vom Brot. vērpu, vērpu kuodeliņu, sausu grauzu garuoziņu; kad nuovērpu kuodeliņu, tad dabūju mīkstumiņu BW. 7099. vē̦de̦ra daļas mīkstums (beim Schweinefleisch) Apsk. v. J. 1903, S. 142. kaulu mīkstums, Rachitis Luopkuopība II, 128; mīkstumi L. "Dünnungen, hohle Seiten";

3) scherzweize für Gefängnis
[sonst: ciêtums!] Peb. n. U.

Avots: ME II, 643

mîstuļuôt, tauschen: bet tikām mīstuļuojis pa tirgiem, kamē̦r nuomijis gluži vienpēdām A. XXI, 354; C., Lub.

Avots: ME II, 647

mul̃kstuŗi Siuxt, = mul̃stuŗi.

Avots: EH I, 831

mul̃sturêt, mul̃sterêt, -ẽju, tr., intr., exerzieren, marschieren; mustern, exerzieren, marschieren lassen: zaldāti mulsturē. zaldātus musturē. sieva vīru mulsturē. strazdiem, kas pa vagu meklēja tārpus, bija mulsturēt jāmulsturē Egl. [Aus mnd. mulstern "mustern".]

Avots: ME II, 665

mul̃stuŗi: kas mulstuŗus skandināja? Ceļi VIII, 304 (aus Frauenb.; in Frauenb. auch der Sing.: zirgs iemaukts mul̃sturī).

Avots: EH I, 831

mul̃stuŗi, die Halfter mit eisernem Gebiss Kurs., Kalleten, [Schrunden], Frauenb.: uzmauci zirgam galvā mulstuŗus! Ahs.

Avots: ME II, 665

mulsturis, das Marchieren, Exerzieren.

Avots: ME II, 665

muñsturêt, intr., tr., mustern, exerzieren, üben: zaldāti munsturē Aps. es būt[u] savas baltas ruokas izmācījis munsturēt BW. 32034. [Aus mnd. munstern.]

Avots: ME II, 667

munsturis, muñsturs

1) Musterung, Exerzitium, militärische Übung:
munstuŗu mācība jau iesākusies B. Vēstn.;

2) das Muster
L., St., U., Modell St., U.

Avots: ME II, 667

mustuve: auch Gramsden n. FBR. IX, 103, (muste̦v) Pussen.

Avots: EH I, 836

mustuve (li. muštùve? "Schlachthof") Rutzau, mustuves Nieder - Kurl., = mustava(s).]

Avots: ME II, 673

nepustulis, ein unruhigeŗ unbändiger Mensch Grob. n. Etn. IV, 161.

Avots: ME II, 729

nešķĩstums, das Unreine, Unkeusche: man nāca kādi nekādi nešķīstumi ārā LP. VII, 508.

Avots: ME II, 735

ne̦stules: auch Behnen n. FBR. XVI, 145, Grenzhof (Mežamuiža).

Avots: EH II, 20

ne̦stules, Autz, Grünh., Hofzumberge, [ne̦stuļas, ne̦stuļi U.]. das Schulterjoch: abām bija ne̦stules uz ple̦ciem JK. V, 142.

Avots: ME II, 734

nestuñda, die Unglücksstunde, eine böse Stunde: nestundā es izgāju līgaviņas lūkuoties BW. 13877. ak tētiņ, tavu nestundu! MWM. VII, 478.

Avots: ME II, 734

‡ nestunde Lasd. u. a. n. FBR. IX, 160, Auleja, Linden in Kurl., Oknist, = nestuñda.

Avots: EH II, 20

ne̦stuves (unter ne̦stavas): auch Lesten n. FBR. XV, 23.

Avots: EH II, 20

ne̦stuves, s. nestavas.

Avots: ME II, 734

‡ nìkstulis ² Warkl., = nĩkulis.

Avots: EH II, 26

nuôstu, s. nuôst.

Avots: ME II, 861

nuôstuc Mar., Oppek., für nuôst; [vgl. Le. Gr. § 587].

Avots: ME II, 861

‡ nùostudît "?": Antonius viņu vēl nuostudīja (für nuostuidīja?) par tādu ... pinkšķēšanu Dünsb. Vecie grieķi II, 202.

Avots: EH II, 92

nùostudzinât, tr., abschütteln: nuostudzini kādus ābuolus nuo kuoka! Ahs. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 861

‡ nuostuģêt, Perfektivform zu stuģêt II Kaugurciems, Nogallen: n. laivu.

Avots: EH II, 92

nùostuĩdît,

1): "mierīgs!" Madze tuo nuostuidīja Dünsb. Baskājiete 12.

Avots: EH II, 92

nùostuĩdît, tr., streng verwarnen, hinund herstossen, abdressieren: māte mani tâ nuostuidījuse, ka bez viņas ziņas ne˙kuo nedrīkstu darīt Ahs. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 861

‡ nùostuļķêt, (Tabak) rauchend vertun, zugrunde gehen lassen: jūs ātri vien ... māju nuostuļķē̦tu, juo tabaka maksā naudu Jauns. Augšz. 43.

Avots: EH II, 92

nùostumdît [li. nustùmdyti], tr., freqn.,

1) wiederholt wegstossen;

2) hinund herstossen:
pa kukņu vien tur viņus nuostumdījuši LP. VI, 601.

Avots: ME II, 861

‡ nuostum̃pât Dunika, = nùostam̃pât.

Avots: EH II, 92

nùostumpêt, s. nùostampât.

Avots: ME II, 861

nùostumt, Refl. -tiês, ‡

2) langsam hinfahren (?):
līdz ar tādu čapri līdz kruogam nuostūmuos, nuo čigāniem vairs ne ziņas Janš. Dzimtene IV, 194.

Avots: EH II, 92

nùostumt [li. nustùmti], tr., ab-, wegschieben, ab-, wegstossen, hinab-, herabstossen: ļauni ļaudis, ļauna diena, nuostumj mani lejiņā BW. 9118. Refl. -tiês, sich wegschieben, abstossen: nuostumties ar laivu nuo malas.

Avots: ME II, 861

nùostundêt, pünktlich sein (in der Zeit), etw. pünktlich ausrichten Spr.

Avots: ME II, 861

‡ nuostunkât Frauenb., = nùostam̃pât: n. kāpuostus baļļiņā.

Avots: EH II, 92

nùostutêt, tr., abstützen: ē̦ku.

Avots: ME II, 861

uôstupe, der Hafenfluss: uostupe iete̦k uostā Sassm.

Avots: ME IV, 422

‡ paaugstums Heidenfeld "eine kleine Erhöhung": šķūni taisīsim paaugstumā.

Avots: EH II, 118

‡ paaũkstums M. 504, C., eine mässige Kälte.

Avots: EH II, 118

palaîstuvis: auch (mit -iv- < -uv-) Kaltenbr., Oknist, Wessen.

Avots: EH II, 148

palaîstuvis (li. palaistuvis) Naud., häufiger das Femin. palaîstuve (li. palaistuvė), palaistava, palaistule, ein Nichtsnutz, eine liederliche, nachlässige Person: kuŗa kāda palaistuve (Var.: palaistule, palaistava), ne ap dārzu neapgāja BW. 32550.

Avots: ME III, 56

‡ panākstuve Tdz. 54974, = panāksniece (unter panãcnieki).

Avots: EH II, 159

paraũgstuñda, die Musterstunde (in der Schule).

Avots: ME III, 88

pãrstùmt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich hinüberstossen (-schieben).

Avots: EH II, 212

pãrstùmt, tr., hinüberstossen: laivu pār upi.

Avots: ME III, 179

‡ pā̀rstumtiês, mühsam heimfahren: lai varē̦tu kaut kâ p. līdz mājām ar trim skrituliem vien Janš. Dzimtene II, 273 f.

Avots: EH II, 212

pãrstuñda*, die Überstunde: pārstundu (darba pēc nuoteikta laika) atcelšana Konv. ² 1141.

Avots: ME III, 179

pãrstuñdãm, Adv., eine Stunde um die andere: slimniecei jāduod ik pārstundām zâles.

Avots: ME III, 179

pastuĩdît, [pastūdît], tr., etwas anspornen, antreiben, anhetzen: sunītis rēja rejamuo, es pastuidu stuidāmuo (Var.: pastūdu stūdāmuo) BW. 14961, 4.

Avots: ME III, 109

pastulbs, ein wenig od. ziemlich stulbs: p. cilvē̦ks.]

Avots: ME III, 109

‡ pastule Mahlup, = pastala.

Avots: EH II, 177

‡ pastumdeklis Pilda "neveikls, stumjams cilvē̦ks".

Avots: EH II, 177

‡ pastùmdelis ² Auleja, ein träges (od. auch dummes) Lebewesen, das immer angetrieben werden muss: ar ituo pastumdeli ni˙kur nenuobrauksi: cik stumsi, tik ir ies (von einem Pferd).

Avots: EH II, 177

pastumdît [li. pastùmdyti], tr., freqn., ein wenig hin und her stossen, schieben: lai atrunājuot levē̦nu nuo skuolas, būšuot šur tur kuo pastumdīt Aps.

Avots: ME III, 109

‡ pastumkât,

1) = pastumdît: p. galdu uz priekšu Warkl.;

2) "stingrāk saspiest" Aahof: p. labību.

Avots: EH II, 177

‡ pastum̃pât Dunika, eine Weile stampfen: nāc, pastumpā rāciņus!

Avots: EH II, 177

pastumt [li. pastùmti], tr., etwas stossen, schieben: galdu, grāmatu.

Avots: ME III, 109

‡ pastunkât,

1) "ein wenig stampfen"
Schwarden;

2) "eine Weile langsam gehen"
Ulmalen.

Avots: EH II, 177

‡ pastutêt, (ein wenig) stützen: p. ābelēm zarus C.; stützend unter etwas anbringen: p. zariem kuo apakšā Trik.

Avots: EH II, 177

pe̦stulnieks Mag. XX, 3, 59, = pe̦stalnieks.

Avots: ME III, 204

pìestukât: meitenei brunči jau īsi: būs jāpiestukā Turlau.

Avots: EH II, 274

pìestukât, pìestūkât, pìestūkuôt, auch pìestūķêt Wid., ansticken: skruoderīši, vēverīši, tie tik tādi puszaglīši: kam atlika, tam nuozaga; kam pietrūka, piestukāja (od.: piestūkāja) BW. 21061 var.

Avots: ME III, 298

pìestuķêt: piestuķē nu pīpi ar tabaku! Druw. n. RKr. XVII, 80.

Avots: EH II, 274

pìestuķêt, s. piestūķēt.

Avots: ME III, 298

pìestum̃dît, freqn, zu piestumt,

1) (mehrfach) zu-, dazu-, hinzuschieben, -stossen;

2) (mehrfach) schiebend, stossend anfüllen.

Avots: ME III, 298

‡ piestum̃pât Dunika, Rutzau, = pìestampât.

Avots: EH II, 274

pìestumt, Refl. -tiês: pie kruogus piestūmāmies (= pa dubļainu ceļu ar grūtumu piebraucām) lielā tumsā Frauenb.

Avots: EH II, 274

piestumt,

1) zu-, dazu-, hinzustossen, -schieben;

2) schiebend, stossend anfüllen.
Refl. -tiês, sich hinzuschieben, sich schiebend, stossend nähern.

Avots: ME III, 298

pìestutêt, anstützen.

Avots: ME III, 298

‡ pīkstulîgs, dem Piepen (pīkstêšana) ähnelnd (?): sīks, p. brēciens, kas varēja piederēt arī cilvē̦ka bē̦rnam Delle Negantais nieks 34.

Avots: EH II, 240

I pìkstulis ² : auch ("ein gewisser Fisch") Fest., Kaltenbr., Oknist; kâ pīkstuļi luocījās BW. 1, S. 945, № 4575, 6 var.

Avots: EH II, 240

I pikstulis ² Warkh., Warkl., Saikava, ein aalartiger Fisch U.; der Peizger Bers.; Steinsauger Döbner n. U.; "zivs ar strīpām" Domopol. zu pīkste I.

Avots: ME III, 231

II pĩkstulis C., ein weinerlicher Mensch: pīkstuļu mums ir visai daudz pasaulē Alm.

Avots: ME III, 231

pinkstulîgs, weinerlich: šis pinkstulīgais cālītis (von einem Kinde) MWM. v. J. 1899, S. 18.

Avots: ME III, 220

‡ piukstulis Segew., ein Küchlein.

Avots: EH II, 239

‡ pùostumi ² Liepna,

1) "nuojaukta, izpuostīta vieta": jie caur tūnas puostumiem laida cauri guovis;

2) "nieki, pļāpas˙° kuo tu tādus puostumus runā? Zu puõsts 1.

Avots: EH II, 347

pretkristus* Konv. ² 128, der Antichrist.

Avots: ME III, 389

pretstube, ein Zimmer am andern, unbewohnten Ende eines Wohnhauses zur Aufnahme von Gästen, zum Bergen von Produkten; auch als Werkstube für Handwerker benutzt Dunika.

Avots: ME III, 390

prìekšstuñda, die Zeit kurz vor etwas: nāves priekšstunda Mitau. man nepatīk ne˙kādas priekšstundas..., ne iepriekš pē̦rkuoņam, nedz arī priekš svē̦tkiem MWM. IX, 449.

Avots: ME III, 398

prìekšvē̦sture* MWM. XI, 200, die Vorgeschichte.

Avots: ME III, 398

prìekšvē̦sturisks* Etn. IV, 140, vorgeschichtlich: priekšvē̦sturiski kapi J. R. VII, 18.

Avots: ME III, 398

‡ pus˙čukstus, Adv., halb flüsternd: šuos vārdus tā nuoteica p. Daugava I934, S. 494.

Avots: EH II, 331

pusstuñda, pus˙stuñdas, eine halbe Stunde: sabiju tur pus˙stundas.

Avots: ME III, 434

‡ pusstunde Pas. IV, 384, = pusstuñda.

Avots: EH II, 334

‡ pusstundele, Demin. zu pusstuñda: iziet kādu pusstundeli ātrāk Janš. Prec. viesulis 18.

Avots: EH II, 334

pustukšs, halbleer.

Avots: ME III, 435

pustuļi (für apustuļi), die russischen Heiligenbilder U.

Avots: ME III, 435

‡ pustuža NB., eine am Sonnabend geborene Kuh.

Avots: EH II, 334

rakstulis,

1) der Federhalter
Dr.;

2) die Schnauze eines Schweines
Serbigal.

Avots: ME III, 475

‡ rakstumi "?": kur es šuo grāmatiņu likšuot ... jums jau tādi r. e̦suot vajadzīgi Veldre Dižmuiža 167.

Avots: EH II, 352

raksturĩba*, die Eigenheit, besondere, charakteristische Beschaffenheit: šuo raksturību vēl pavairuoja ze̦mais, re̦snais ruovis virs platā.... jumta Janš. Dzimtene ² I, 160.

Avots: ME III, 475

raksturîgs*, raksturisks*, charakteristisch: nemiers ar sabiedriskcts dzīves ikdienišķību palika Kalniņam par raksturisku īpašību A. v. J. 1899, S. 372. trīs vājprātīgi cilvē̦ki, nuo kuriem katram ir savas raksturiskas zīmes A. v. J. 1899, S. 490.

Avots: ME III, 475

raksturĩsks*, s. raksturîgs.

Avots: ME III, 475

raksturuôt* charakterisieren, (für etwas) charakteristisch sein: mūsu gadusimteni... raksturuo darba ražuošanas spējas lieliskā vairuošanās A. XI, 472. Refl. -tiês, eine Eigenart aufweisen, charakterisiert werden: mūsu literatūra raksturuojas ar savu seklību un bezgaršību De̦glavs Rīga II, 1, 381.

Avots: ME III, 475

raksturs*, der Charakter, die Eigenart: cilvē̦ka, dabas, apkārtnes, kompozicijas raksturs. labs, mīksts, nuoteikts raksturs. tu taču pazīsti manu raksturu Vēr. II, 142.

Avots: ME III, 475

riestu (gen. pl.) "?": tautas muni lē̦nu saka...; es jau biju bāliņuos liela riestu vilcējiņa BW. 21796 var. riẽstu vilkt "(me̦tus tinuot) riestuvi grìezt" Wain.; riẽstu vilcēja "sieviete, kas griezt riestuvi" Wain.

Avots: ME III, 548

riestus: tur medņiem rìestus vieta Trik. medņi iet uz riestu ebenda. puiši iet uz riestu (= iet meitās) ebenda (dafür auch: puiši sāk riestus).

Avots: EH II, 379

riestus, s. riests.

Avots: ME III, 548

riestuve, riestuvis, s. riestava.

Avots: ME III, 548

riẽstuvis (unter riestava 1): auch (mit ie ) Wessen, (mit ìe ² ) Auleja, Kaltenbr., Oknist, Saikava, Warkl., Višķi, ("?") Gr.-Buschh., Kalupe, Lubn., Warkh.; virsijais, ze̦mijais r. Auleja. riestuvī taida rinīte izrinē̦ta ebenda.

Avots: EH II, 379

‡ rĩstuķis Seyershof, ein gefrässiges Lebewesen.

Avots: EH II, 376

‡ rupstulis nb., alles, was dick ist; auch ein dicker Mensch.

Avots: EH II, 385

salstus laiks, frostig Wetter Adolphi; salstus ist wohl der nom. s. des part. prs. act. zu sal̂t.

Avots: ME III, 676

same̦stuve (unter same̦stava): "saite, ar kuo saista apakšā rīkus, kad zirgu jūdz bez luoka, divjūgā" Grob.

Avots: EH II, 430

‡ samīstuļuôt Schwanb. n. BielU. "durcheinander rühren".

Avots: EH II, 431

sārtstumburaîns, einen roten Stamm habend: sārtstumburainas priedes Vēr. II, 1158.

Avots: ME III, 808

I sastubt (?), "seinen Verstand verlieren" Jaun. mežk. 55; für sastulbt?

Avots: ME III, 750

II sastubt "sich verdrehen (sagriezties)": sē̦tas mieti sastubuši Kalwen.

Avots: ME III, 750

sastudzinât, ‡

3) "saskubināt" Grünw., Siuxt; ‡

4) (Geld) zusammenwerfen:
sastudzināsim visi pa latam! Grünw., Siuxt.

Avots: EH II, 452

sastudzinât,

1) festdrücken:
puisis, mĩdams siena ve̦zumu, tuo krietni sastudzināja Nigr., Dond. puisis, apķēris meitu nuo muguras puses, tuo sastudzināja den Geschlechtsakt nachmachend) Nigr.;

2) = savicinât: s. kūju Saikava. Refl. -tiês, sich hastig zurechtmachen: sastudzinājāmies iet tirgū Nigr.

Avots: ME III, 750

sastuidît,

1) antreiben, anspornen:
sastuidīt ² puišus pie darba Zögenhof; aufhetzen Meiran: sastuîdīt suni uz luopiem Saikava;

2) "= sastumdīt" (mit ui ² ) Lautb.;

3) verweisend berufen, scheltend zur Ruhe bewegen:
sastuĩdīt truokšņuotājus Nigr.

Avots: ME III, 750

sastukât,

1): auch Kal., OB., Turlau; svārki sastukāti nuo deviņiem gabaliem Kr. Hasenpot. sastukāti ("salaisti") grīdas dēļi Telssen.

Avots: EH II, 452

sastukāt,

1) zusammensticken
Für. I (unter stukāt): s. drēbi; s. gruožus Dunika;

2) eintreiben (einen Pfahl):
s. mietu zemē Saikava.

Avots: ME III, 750

‡ sastuķêt Druw. n. RKr. XVII, 80, fest zusammenstopfen.

Avots: EH II, 452

sastuknîtiês, zusammenstossen (intr.) Siuxt, Behnen, Selsau.

Avots: ME III, 750

sastulbuôt, betören: čigāns viņu sastulbuoja Lautb., Saikava.

Avots: ME III, 750

sastulbt, ‡ Subst. sastulbums, Betäubung, Verblüfftsein: neuztraucās par manu, sastulbumu A. Upītis Sm. lapa 114.

Avots: EH II, 452

sastulbt, intr., ganz betäubt, verblüfft, geblendet werden Sonnaxt: viņš bij pa˙visam sastindzis un sastulbis nuo pārsteiguma un brīnumiem Vēr. 1I, 31. Maigais tâ sastulba, ka tik... paplēta muti un vairāk ne˙kā A. XX, 49.

Avots: ME III, 750

sastumdît, tr., freqn. zu sastumt, (mehrfach) zusam menschieben, -stossen; verschieben: saķē̦muots, sastumdīts dziedzeris MWM. IX, 397.

Avots: ME III, 750

sastum̃pât: s. (kartupeļu) biezputru Kr. Hasenpot.

Avots: EH II, 452

sastumpât, mit einer stumpa ("vālei līdzīgs virtuves rīks") zerdrücken: s. kartupeļus Dunika.

Avots: ME III, 750

sastumt: ar kruķiem s. (mit um̃) metienu čupā Frauenb.

Avots: EH II, 452

sastumt, tr., zusammenschieben, -stossen: ve̦lns sastumj naudu čupā LP. 1V, 160. kad... siens izžuvis, tad vāli sastumj ar dakšām un grābekļiem divās lielās gubās Etn. III, 103.

Avots: ME III, 750

sasturâtiês, sich anstrengen Sessw. n. U.

Avots: ME III, 750

sasturme, Erregung, Bewegung (unter dem Volke) L. A. n. U.

Avots: ME III, 750

sastutêt, tr., zusammenstützen, zurechtstützen, aufstützen: (kumeliņš) ar stutem sastutē̦ts BW. 17182. viņš sastutēja galvu ruokās MWM. XI, 275. Refl. -tiês, sich zurechtstützen, sich aufstützen: ruokā sastutējies Zalktis I, 109.

Avots: ME III, 750

se̦nvē̦sture*, die Altertumskunde PS.

Avots: ME III, 818

sē̦rstu laiks, die Zeit, da der Schnee trägt und dadurch das Gehen erleichtert Döbner n. U. Zu sē̦rsna.

Avots: ME III, 831

se̦stuļa: piektuļa, s., tās manas guotiņas BW. 29041.

Avots: EH II, 479

se̦stuļa, s. se̦stala.

Avots: ME III, 821

se̦stulis: auch Ramkau.

Avots: EH II, 479

se̦stulis C., Bers., Saikava, Lös., Druw., Sessw., Heidenfeld, Schwanb., Stomersee, Aahof, A. v. J. 1901, S. 609, se̦stuls U., ein Getreidemass (1/6 Lof): ļuoti daudz graudu: 3 līdz 6 se̦stuļi D. linu . . . bij izsējis gan˙drīz četrus se̦stuļus plē̦sumā Plūd. LR. III, 74. iemēruojis saimniekam vienu se̦stuli LP. V, 399.

Avots: ME III, 821

se̦stuls, ein Sechstel U.

Avots: ME III, 821

sē̦stuve (unter sē̦stava): auch (die Sitzbank im Webstulal) AP. (mit ê̦ ² ).

Avots: EH II, 483

sîkstulĩba,

1) die Zähigkeit:
ar lielākuo sīkstulību pieķerties savai dzīvībai Purap.;

2) der Geiz:
aiz sīkstulības aprakuši naudu zemē LP. VII, 1061.

Avots: ME III, 853

sîkstulis: auch Borchow; neskaiti, sīkstuli, kūmiņu naudu! BW. 1780. ,

Avots: EH II, 492

sîkstulis Prl., ein Karger, Geiziger U.: Sprw. sīkstulis mūžam nabags.

Avots: ME III, 853

sīkstuļuôt, sīkstuļuotiês LP. I, 126, geizen.

Avots: ME III, 853

sistuve (unter sistava): sistive ("?") Strods Par. vōrdn. 157.

Avots: EH II, 491

I skaistulis (f. -le), der (die) Schöne Wid.: jāj ar zirgiem pēc izdaudzinātās skaistules Apsk. v. J. 1903, S. 186.

Avots: ME III, 866

II skaistulis, f. skaistule Bw. 26459 var. (Var.: skaitule, dusmīte), der (die) Zornige.

Avots: ME III, 866

‡ skausture Lieven-Bersen, = skàusts ^2. Zum Suffix vgl. li. skiauturė̃ "Hahnenkamm".

Avots: EH II, 503

‡ skaûsturis ² Siuxt "kakla kumbrs"; "skausts 2" (mit au ) Lieven-Bersen.

Avots: EH II, 503

skaustuve: auch (mit aû ² ) Dunika; briedaļa ar savu augstuo skaustuvi (od. zum nom. skaustuvis ? ) Janš. Mežv. ļ. II, 409.

Avots: EH II, 503

skaustuve, s. skaustava.

Avots: ME III, 877

šķirmstuvis,

1) "?": visi šķirmstuvji man ir ktāt;

2) "skaliņš ar ruobiņu, ar kuo izve̦lk dzijas caur šķietu" Bauske (mit ir̃).

Avots: ME IV, 45

šķīstule, eine Keusche: ak tu, mana stingrā, blēdīgā šķīstule! Veselis Netic. Toma mīlestība 150.

Avots: ME IV, 50

sle̦pstu: auch Gramsden n. FBR. IX, 103, Dunika.

Avots: EH II, 524

sle̦pstu, sle̦pstus Celm., Adv., heimlich: sle̦pstu nuoklausīt, abhorchen Brasche. nebūtu vis ... sle̦pstus manījies svešā sē̦tā iekšā Janš. Bandavā I, 64,

Avots: ME III, 927

slē̦pstu, slē̦pstus Kra. Vīt. 74, slēpšus Ar., Adv., heimlich, im Verborgenen: lai tas slē̦pstu nuoskatuoties, kuo kūlēji daruot LP. VI, 648.

Avots: ME III, 930

‡ II šmaũkstulẽ̦ns Nötk. "sīks dzīvnieks, kas šmaukstina".

Avots: EH II, 648

šmaukstulē̦ns (Substantiv?) "smuks, patīkams" Grawendahl.

Avots: ME IV, 83

‡ šmaûksture ² Frauenb. "der Kopf eines Menschen": dabūsi pa šmauksturi, ka apvelsies.

Avots: EH II, 648

‡ šmukstuls Druw., eine Handspritze aus einem Pflanzenstengel.

Avots: EH II, 649

šmurkstulis,

1) šmurkstu1is Wid., šmurkstuls Druw. n. Etn. II, 161 und RKr. XVII, 82, šmurkstule N.-Peb. n. Latv. Saule v. J. 1927, S. 617, = šļirce 1, der Saugheber;

2) šmurkstuls, ein schlank gewachsener Mensch oder Baum od. ein solches Tier:
dē̦ls izaudzis kâ šmurkstuls Druw. n. RKr. XVII, 82. sivē̦ni kâ šmurkstuli ebenda.

Avots: ME IV, 87

šņustukiņš, das Schnupftuch: es ieduošu tev šnustukeņu Pas. IV, 402 (aus Welonen).

Avots: ME IV, 99

‡ suôme̦stuve Zvirgzdine n. FBR. X, 28, = suomakšas.

Avots: EH II, 611

‡ suôme̦stuvis Lubn., Pilda, Skaista, Warkl., Zvirgzdine, = suomakšas.

Avots: EH II, 611

spĩkstulẽ̦ns C., der Piezker Peb. n. U.

Avots: ME III, 1003

spīkstulis,

1): ein aalartiger, im Schlamm hausender Fisch (zum Fangen anderer Fische gebraucht)
AP. (mit ĩ ).

Avots: EH II, 553

spīkstulis (auch mit -gst- geschr.),

1) spìkstulis ² Lis., Golg., Schwanb., ein aalartiger Fisch
Adsel, Aahof;

2) figürlich:
kalpa puiši kâ spīkstuļi luocījās Ld. 10945. sulainis iepeldēja kâ spīkstulis A. XX, 803. tev palika tavs skrīverītis, tas gludais spīkstulis Niedra. Zu spĩkstêt; vgl. auch pīkstulis.

Avots: ME III, 1003

spraustulis Walk n. U., = spraustava.

Avots: ME III, 1014

spraûstuve, ‡

2) "?": raustīja ar ... knābi virsas apģē̦rba puogas, spraustuves un juozmeņus Veselis Netic. Toma mīlest. 8 f.

Avots: EH II, 557

spraûstuve C., s. spraustava.

Avots: ME III, 1014

špurkstuliņš Erlaa n. Etn. I, 46 "ein Mensch, der unnütz lärmt" Kand. n. Etn. I, 58.

Avots: ME IV, 102

star̂pstuñda*, die Zwischenstunde, die Pause zwischen zwei Schulstunden; pa starpstundām jāmācās A. XXI, 18.

Avots: ME III, 1047

stâstulis ² Karls., f. -le, der (die) zu erzählen pflegt; stāsti, stāstulīte, kuo redzēji ganiņuos! BW. 2617, 8.

Avots: ME III, 1051

stīvstumburs, ein steifer Strunk: stīvstumburu (den penis) iestumdīt BW. 35475.

Avots: ME III, 1077

stuba: auch Wolmarshof.

Avots: EH II, 592

stuba, ein abgebrauchter Besen Mag. XX, 3, 222.

Avots: ME III, 1099

stubans, s. stube̦ns ² .

Avots: ME III, 1099

stubarêt Nerft, stubaruôt, unbeholfen gehen Nerft: katru vakaru viņš stubaruoja uz Dandzē̦niem Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME III, 1099

stubars Nerft, stubars (kann aus stuburs entstanden sein) Dond. n. FBR. V, 133, = stuburs, ein Pfosten Nerft.

Avots: ME III, 1099

‡ stubele Seyershof "kas neapzinās savu vietu darbā": tāds kâ s., - rīkuojas tur, kur nevajag.

Avots: EH II, 592

‡ stubelêt Seyershof, an unrechter Stelle sich betätigen: kuo tu te stubelē, kur tev ne˙kādas daļas nav? Refl. -tiês ebenda, zögern, zaudern: kuo tu vēl stubelējies, ka nesāc maizi jaut?

Avots: EH II, 592

stube̦lnāji, Stoppeln LKVv., ein Stoppelfeld Wid.; vielleicht nebst stubulnāji aus *stubḷnāji < stublināji.

Avots: ME III, 1099

stubene,

1): auch Lenzenhof, N.-Wohlfahrt, PV., Serbig., Waidau, Widdrisch; eine vom Schlagen abgenutzte Rute, von der nur das dicke Ende nachgeblieben ist
Bewershof; ein Stubben Karls.; ‡

2) "ein abgetragener, altmodischer Zylinderhut"
PV.

Avots: EH II, 592

stubene Schibbenhof, = stubs 2.

Avots: ME III, 1099

stubenis,

1): ein Stumpf
Seyershof, ein Stubben Karls.; ‡

2) ein ungewandtes, schwächliches Lebewesen
Seyershof, Anekd. IV, 132.

Avots: EH II, 592

stubenis, ein verkümmerter, nicht gut wachsender Baum Ruj.

Avots: ME III, 1099

stube̦ns,

1) der Stumpf:
īsu astes stubeniņu Konv. ² 3908;

2) stube̦ns U., stubans, stubans Oppek. n. U., ein Baumstumpf, ein Baum, der den oberen Teil eingebüsst hat
U.: bābas salīdušas... bē̦rza stubanā (Var.: stumburā, stumbe̦nā, stimbe̦nā u. a.) BW. 13158, 4 var. (aus Linden in Livl.);

3) stubenis Salis, ein abgebrauchter Besen.

Avots: ME III, 1099

‡ stubẽ̦ns, ein abgebrochener Baum ohne Äste Ramkau; pie ... krustiem, kuŗu dzelzs stāvi (Schäfte) kuopš sendienām, kad te bijusi kapsē̦ta, stāv parka vidū kâ stubē̦ni Kraujiņš Spoku dzirnas 8.

Avots: EH II, 592

‡ stubere Orellen, = stuba.

Avots: EH II, 592

‡ stubērnis Zvirgzdine, ein Baum, dem alle Aste abgehauen sind.

Avots: EH II, 592

‡ stubiķis Lems. "īss un strupjš cilvē̦ks vai priekšme̦ts": tai mirtei nuogriêzti visi zari, - s. vien palicis.

Avots: EH II, 592

stubjis L., U., = tubjis, der Tobiasfisch.

Avots: ME III, 1099

stublaine Spr., ein Stoppelfeld.

Avots: ME III, 1099

stublājs Karls., die Wurzel Konv. 1499; der Halm, der Strunk Wid.: lapas arī apakšzemes stublājam Konv. ² 359. kad lapu kātiņi vai stublāji ir sarkani Vēr. lI, 719. Plur. stublāji, Stoppeln Spr.: dažas dienas ve̦ci bārdas stublāji A. v. J. 1896, S. 754. Zum Suffix vgl. slav. stьblo "Stengel, Halm".

Avots: ME III, 1099

stublināji Sonnaxt, = stublāji, Stoppeln (auf dem Felde).

Avots: ME III, 1099

‡ stublis Traubergs Botanika 3, der Pflanzenstengel.

Avots: EH II, 592

‡ stubrãjs, der Stengel, Halm: rāve kai uodziņu nuo stubrāja Tdz. 40898 var.

Avots: EH II, 592

‡ stubraks Lems., ein Stück: duod man kādu stubraku maizes vai gaļas!

Avots: EH II, 592

‡ stubrs Nerft n. BielU. "stabs".

Avots: EH II, 592

stubs: in den Bed. 1 und 2 aus mnd. stubbe "Baumstumpf" (bei Sehwers Unters. 126).

Avots: EH II, 592

stubs,

1) = ce̦lms Elger Diction. 131 und 138; das nachgebliebene Ende von etwas Gebrochenem U.: nuolūza, stubs vien palika U. pa līdumu - stubiem un vijām Mag. II, 3, 48;

2) ein abgefegter, abgebrauchter Besen
U.;

3) kurz, abgenutzt
Schibbenhof.

Avots: ME III, 1099

stubt, zu erschliessen aus sastubt.

Avots: ME III, 1099

stubulāji, stubulmāji Wessen, stubulnāji Illuxt, Gr. - Buschh., Stoppeln (von gemähtem Getreide u. ähnl.): pē̦rnajie rudzu stubulāji dursta ruokas Duomas IlI, 1295. uz stubulnājiem kāju pārdurt Gr. - Buschh. pa ābuoltiņa stubulājiem skrejuot Liev. Brez. un Hav. 83. guovis ir pupas nuokuodušas, stubulnāji vien stāv Illuxt. Das m in stubulmāji vielleicht assimilatorisch für n hinter b ; doch vgl. auch studzulmi. Zu stubulnāji vgl. stube̦lnāji, aber auch stubulni.

Avots: ME III, 1099

‡ stubulne Auleja, ein Stumpf: ar ruoku stubuļņom Pas. IX, 197 (aus Warkl.).

Avots: EH II, 592

stubul̂ni Aknīste, = stubulāji; aus stubulnāji abstrahiert?

Avots: ME III, 1099

stubulzns Nerft, ein Baumstumpf.

Avots: ME III, 1099

stuburaîns: auch Lis., Neuhausen; "stūŗains, ragains" Krape; "žuburains; vairākiem apcirstiem zariem" Mar. u. a.; "žuburains, zarains, negluds" Nötk.; "ästig" Lubn., N.-Peb., Sawensee; ("nur von gefälltem Nutzholz") Schibbenhof; s. ("ar aplauztiem zariem") kuoks Ermes; vēja izlauzīts mežs ir s. (reich an Baumstümpfen?) N.-Peb.; s. ("pilns stuburiem") mežs, lauks PV.; stuburaina ("ar daudziem stab(iņ)iem") ceļmala Bers., Kalz., Kokn.; stuburaini ("kam svītras atgādina stuburu rindas") padebeši Bers.; var būt arī kas stuburaini izkrāsuots ebenda.

Avots: EH II, 592

stuburaîns, mehrere stuburi 1 oder 4 habend Lennew., uneben, eckig Bers., ästig: kad stāv, tad snaigs; kad apgrìežas, tad stuburains RKr. VII, 204 (die Rede ist im Rätsel vom Baumstumpf.)

Avots: ME III, 1099

stuburis (unter stuburs 1),

1): "stabs" Warkl.: uz vārtu stuburīša BW. 13939;

2) = stuburs 3 A.-Ottenhof.

Avots: EH II, 592

‡ stubur̂klis Mar., = stuburkls: pēc vē̦tras stuburkļi vien mežā palikuši; eine kũja, deren Ende abgebrochen od. abgehauen ist ebenda.

Avots: EH II, 592

stuburkls, ‡

2) "ein unebenes, ästiges Stück Holz"
Lubn.

Avots: EH II, 592

stuburkls, ein Baumstumpf: kre̦klu šuvu pie stuburkla mērīdama; svešai mātei tādi dē̦li kâ stuburkli (Var.: stumburi, stimbe̦ni u. a.) uzauguši BW. 7356, 1 var.

Avots: ME III, 1099

stubur̂ksnis Mar., ein Baum ohne Äste; ein Getreidehalm ohne Ähre: luopi nuoē̦duši labību, stuburkšņi vien palikuši Mar. n. RKr. XV, 138. zaķi nuokuoduši ābeles, stuburkšņi vien palikuši Annenhof bei Mar.

Avots: ME III, 1099, 1100

stuburnieks: ein Heuchler Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 35).

Avots: EH II, 592

stuburnieks "der Hümpler": kas kādu stuburnieku uzrunā (wer einen Hümpler dinget), tam tuop tas samaitāts Manz. Spr. Sal. 26, 10.

Avots: ME III, 1100

stuburuôt,

1): auch Krape, Laud., PV., Warkl.; ‡

2) "stuburus ierakt" PV.; ‡

3) Schösslinge (Halme) treiben:
ja stublājs sadalūs vairākuos stublājuos, tad saka, ka kuoks stuburuo Neuhausen. nuolauzts augs sāk s. ("dzīt stuburus, atvases") Nötk.; "nicht recht (gut) wachsen" Mar.: jaunās ābelītes lāgā neaug, - stuburuo vien.

Avots: EH II, 593

stuburuôt, steif, ungelenk gehen Bauske, Memelshof, Lis.: es ļāvu viņam stuburuot uz priekšu A. XXI, 190.

Avots: ME III, 1100

stuburs,

1): kad mežs apde̦g, paliek vieni stuburi N.-Peb., Zvirgzdine. žagari nuopē̦rti, - stuburi vien palikuši Nötk.;

2): "stabs" Bers., Kaltenbr., Kalz., Saikava; ein Zaunpfosten BielU.; vārtu s. Daudsewas; akas s. Lttic. 590 (aus Wessen); versts s. Spr.;

4): egle izaugusi stuburu stuburiem N.-Peb.;

5): tārpi nuoē̦d kāpuostus, ka stuburi ("stublāji bez lapu") vien paliek Orellen; ‡

8) die Ader eines Blattes
Linden in Kurl.: spradži elkšņiem kādreiz lapas nuoē̦d, ka stuburi vien paliek; ‡

9) "?": (bildi) sprauž uz smilšu ķe̦rras stuburiņa Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 206.

Avots: EH II, 593

stuburs (li. stùburas "Baumstumpf", serb. stàbar "Baumstamm"),

1) stuburis Bl., U., ein
(hoher Freiziņ) Baumstumpf Wid., Lennew.: viņa skrēja pa krūmiem un stuburiem Sadz. viļņi 233; (stuburs) das nachgebliebene Ende eines amputierten Beines oder Armes; ein kurzer (mit abgebrochener Spitze) Ast Lennew.;

2) ein Pfosten
Spr., Lievenhof, Luhn.; der Ofenpfosten (stuburiņš) Bielenstein Holzb. 72; der Eckpfosten des Webstuhls (stuburis) Bielenstein Holzb. 398: vārtu stuburā BW. 13304; 28842 var.; 33242; LP. VI, 268. piemetzīs sīku putnu pilni vārtu stuburiņi BW. 16235. atsa, vārti, veraties līdz pašam stuburam! 18601. re̦dz akas stuburu nuolūstuot Lievenhof;

3) ein alter abgenutzter Besen
Durben: nuoslaucīts sluotas stuburs Purap. stuburus izmetis ce̦rē̦dams jaunas sluotas saņemt Neik. 15;

4) ein Zweig
Bielenstein Holzb. 425: kaltē... (svārkus) tai liepā, kur deviņi stuburiņi! BW. 34043, 10;

5) ein in der Erde gebliebener Kohlstrunk
Golg., Kreuzb., Ruj.: pe̦lav[u] maize kulītē, stubur[u] staks cibiņā BW. 31293;

6) "= mìets" Odensee;

7) "?": nuostatīja stuburiņu RKr. XI, 86. Nebst staubenis, stauberis, stubs, stublājs, stube̦ns, stuba u. a. zu mnd. stoppe "Stoppel",
stūpe "Schandpfahl", ae. stéap "hoch, ragend" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 619), vgl. Zupitza Germ. Gutt. 28 und Būga Изв. XVII, 1, 39 und 51, resp. (s. Trautmann Wrtb. 290) an. stúfr oder stubbr "Stumpf", gr. στυφλός "fest", (n. Lewy KZ. XL, 420) ai. stōbhaḥ "Starrkrampf" u. a., s. auch Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 20 f.

Avots: ME III, 1100

‡ stuce Frauenb., die Stütze. Aus stute + d. Stütze?

Avots: EH II, 593

‡ II stucele Bolwen, Odziena "= stuba"; in Odziena auch Schimpfname für eine weibliche Person.

Avots: EH II, 593

stucele, = stucere: lādējat stucelītes (figürlich vom penis)! BW. 34990.

Avots: ME III, 1100

‡ stucene Frauenb., = stucere.

Avots: EH II, 593

stucere Saikava, stuceris U., eine Kugelbüchse, der Stutzen: brieži, lāči,... aunieties kurpītēs! man aizgāja div[i] bāliņi, divi dze̦lzu stucerītes BW. 30450, 2 (ähnlich: 2283, 2 var.). Aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 1100

‡ stucêt, -ēju Frauenb., stützen.

Avots: EH II, 593

I stuciņa "?": vasarā krita kustuoņi uz mīkstajām stuciņām Kaln. Uozuolk. māc. 41. Deminutiv von stuka?

Avots: ME III, 1100

‡ II stuciņa, ein Stöckchen N.-Wohlfahrt, Sermus; eine kleine Rute Ermes. Demin. von stuka.

Avots: EH II, 593

stucinât, klopfen, poltern Pilda: ķēniņa dē̦ls slauka... un stucina Pas. III, 241 (aus Asūne). pē̦rkūnis stucina (es donnert) Pilda. Wohl zu stuknît.

Avots: ME III, 1100

II stuciņš, ein Stückchen: šim (sc.: siera) stuciņu (Var.: stūrītis), tam stuciņu, man pašai viducīti BW. 32771 var. Deminutiv von stuks 2.

Avots: ME III, 1100

stuciņš: auch Nötk.; "II" ME. 111, 1100 vor dem Stichwort ist zu streichen.

Avots: EH II, 593

stucīte: stucītēs kŗauj rudzus Frauenb.

Avots: EH II, 593

stucīte, ein Getreidehaufen (auf dem Felde) Frauenb. Aus d. Stutz(en) "kurz abgestossenes Ding"?

Avots: ME III, 1100

‡ stucka A.-Schwanb. "eine dicke weibliche Person von kleinem Wuchs mit kurzem Rock".

Avots: EH II, 593

stučka, ein ältliches, untersetztes, ziemlich dickes Weib Druw. n. RKr. XVII, 80: kuo te gruozies kâ ve̦cā stučka?

Avots: ME III, 1100

studenis Infl., studens Wid., studi U., studiņš U., studīns U., Sülz, eingegallertes Fleisch; Plur. studiņi, eine Speise aus Kalbseingeweiden und Kartoffeln Uodziena, = spēķes A. v. J. 1897, S. 807. Aus r. стýдень "Sülze" (s. Leskien IF. XIX, 206), wobei studi aus dem deminutivisch aussehenden studiņi abstrahiert ist; die Form studīns stammt wahrscheinlich aus dem Gebiet, wo Deminutiva nicht auf -iņs, sondern auf -ĩns enden.

Avots: ME III, 1100

studi, s. studenis.

Avots: ME III, 1100

‡ II studinât Schibbenhof, = ucinât (bē̦rnu).

Avots: EH II, 593

studinât "?": tas pīpi vien studina, sagt man von einem, der sich mit unnötigen Dingen beschäftigt u. die nötige Arbeit vertrödelt Erlaa. Auf r. студи́ть "erkalten lassen" beruhend? Oder verwandt damit u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 620)?

Avots: ME III, 1100

studiņi, studiņš, s. studenis.

Avots: ME III, 1100

‡ studinis Zvirgzdine, = studenis.

Avots: EH II, 593

‡ II studiņš Lems. "ein kleiner Knüttel".

Avots: EH II, 593

studît: mani jau agri sāka s. ganuos Lemb.

Avots: EH II, 593

studît, zur Arbeit anhalten U.; wiederholt stossen Lasd., wiederholt vorwärts schieben (stumdīt) Sawensee (st. krê̦slu). Wohl zu got. stautan "stossen", lat. studēre "eifrig betreiben", alb. štüń "stosse", mhd. stutzen "mit den Hörnern stossen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 618), s. Petersson Ar. und arm. Stud. 621.

Avots: ME III, 1100

studzene: auch Jaun. Ziņas 1938, № 182.

Avots: EH II, 593

studzene, eine Art (leichter, nicht sehr nahrhafter) biehlbrei Blieden n. Etn. I, 57, Gold., Frauenb., Gr. - Essern, Kursiten.

Avots: ME III, 1100

studzinât, Refl. -tiês: Bewegungen machen Frauenb.: kad viņam uznāca lēkme, tad viņš ar ruokām studzinājās.

Avots: EH II, 593

studzinât,

1) drohend schwingen, fuchteln:
st. kam dūri gar de̦gunu Kurs., Frauenb., Kalleten; schnell hin und her resp. auf und ab oder vorwärts und zurück bewegen Stenden, (vom Geschlechtsakt) Turlau, Lennew.: ērzelis studzina savu mīsli MSil., Naud. Jancis pimpi studzināja BW. 35078. studzini, brālīti, sav[u] labu lietu! 35534; puišiem tāds ieradums pīpi zuobuos studzināt Naud.; "bakstīt" Frauenb.; schütteln Frauenb.: kāp man (ābelei) virsū, studzini, purini! BW. VI, S, 154; "samudināt, saskubināt" Grünwald; "= stedzinât II" Schibbenhof; 2) "etwas lange in der Hand halten" (?): studzināja tuo krūzīti tik ilgi, kamē̦r izsvieda ar Swehthof; 3) studzināt (vielleich mit -ū-?), sich langsam vorwärtsbewegwn, bes. Vom langsamen Fahren Salis. Refl. -tiês, = raustīties, Zuckungen habeh: kamdēļ tu tâ studzinājies, vai nevari mierīgi gulēt? Dond. studzinâ(ties) 1 wohl nebst stugurêt zu norw. stauka, anfrk. stūkan "stossen", obd. stauchen "mit dem Fuss stossen; steif in die Höhe stehen machen", li. stúgti "in die Höhe stehen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 616 f., s. auch Būga KSn. I, 222); zur Bed. 3 vgl. Speziell li. stauginėti "schlendern" (wozu Walde l. c. 617).

Avots: ME III, 1100, 1101

studzulms,

1): tārpi nuoēde lapas griežņiem; studzul̂mi ("laksti") vien palika Saikava.

Avots: EH II, 593

studzulms,

1) gew. Plur. studzulmi A. XIII, 329, Bers., Stoppeln (von gemähtem Getreide)
Saikava;

2) ein (hoher) Baumstumpf
Lub.;

3) die Wade
Lub.: studzulmi salst. Wohl nebst stugs II (und li. striguras "stulpas" bei Būga KSn. I, 222, sowie stugùtis "ein kleiner Pflug"?) und studzurklis zu ahd. stoc "Stock, Stab, Baumstamm", stucki "Stück" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 616 f.). Zur Bildung vgl. gudzulms und kudzulms.

Avots: ME III, 1101

studzurklis, ein Holzstück: kuoka studzurklis Saul. I, 7; vgl. studzulms.

Avots: ME III, 1101

I stuģêt, stampfend, steif, langsam vorwärts kommen Ar.; zu stuģis 6.

Avots: ME III, 1101

II stuģêt, -ẽju, (ein Boot mit einem stuģis

2) stützen
Nogallen.

Avots: ME III, 1101

stugica (?) Schwanb. "etwas Kurzes; eine Frau mit kurzem Rock".

Avots: ME III, 1101

stuģis,

1): der Rest eines Astes am Baumstamm
Stenden; der penis ebenda;

2): auch Kaugurciems.

Avots: EH II, 593

stuģis,

1) "ein kleiner Knürpel"
L., wer ader was zu klein ist (z. B. ein gestutzter Pferdeschweif) St.; ein in Baumstumpf N. - Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378; ein Messerstumpf U., (naža st.) V.;

2) eine Stütze, womit man ein ans Ufer gezogenes Boot aufstützt Angern nach
Bezzenberger Lett. Di. - Stud. 176, Nogallen, Wid.;

3) ein Roggenhaufen (auf dem Felde)
Salis;

4) jem. mit einem kurzen Rock
Nigr.; "īss, kratīgs apģē̦rba gabals" Nigr.: kur šī ar tādu stuģīti var patikt! Janš. Bandavā I, 70;

5) ein Pferd, das beim Reiten stark schüttelt
Nigr.;

6) (f. -e), ein Hinkender, steif Gehender
Fest.: kur nu tu, stuģe, varēsi aizstuģīt! Fest. kusti nu, stuģi, ātrāk! ebenda; "kas stuģē 1"Ar.;

7) ein Faulpelz
Fest. Wohl - mit Ausnahme der Bed. 2 - von stugs II abgeleitet; zur Bed. 2 s. stugs I.

Avots: ME III, 1101

stuģît: auch Lemb. ‡ Refl. -ties Kurmene "tūļīgi, neveikli, neražīgi rīkuoties kādā darbā".

Avots: EH II, 593

stuģît, steif, hinkend gehen Fest.: uz kurieni tu nu stuģīsi? Fest, es ar savu slimuo kāju sāku stuģīt un aizstuģīju gan ebenda. Zu stuģis 6.

Avots: ME III, 1101

stuģīte "krūzīte" Gr. - Buschh.

Avots: ME III, 1101

‡ stugli "?": viņa tuvuojās istabas gankām ... nuo laimes apreiba galva. lai nepakristu, pieturējas ganku stugliem A. Sprūdžs Daugava 1933, S. 527.

Avots: EH II, 593

I stugs, eine dreibeinige Stütze zum Aufstützen eines an den Strand gezogenen Bootes Popen n. Bielenstein Holzb. 617 (vgl. die Abb. ebenda). Wohl nebst stuģis 2 aus estn. tugi "Stütze", s. Thomsen Beröringer 279.

Avots: ME III, 1101

II stugs, kurz (?): brālītim stugi (Var.: īsi) svārki mugurā, tie bij labi žuogu lēkt BW. 20511 var. Vgl. studzulms und stuģis; daneben mit k li. stukas "kurz, gestutzt".

Avots: ME III, 1101

stugu! Interjektion: stugu stugu, skrundenieki, stugu svārki mugurā RKr. XVI, 113 (ähnlich: Janš. Bandavā I, 70).

Avots: ME III, 1101

stugu svārki RKr. XVI, 113, stugu lindraciņš Janš. Bandavā I, 70, = stugi svārki.

Avots: ME III, 1101

stugurêt: tu tik tâ stugurē un ne˙maz nemāki (Lieldiena šūpuotēs) šūpāties Frauenb.

Avots: EH II, 593

stugurêt, -ẽju, rütteln, schütteln Wid.: stugurējuot iet, dejuot Wain., Bahten, Ahswikken. Zu studzinât.

Avots: ME III, 1101

stuĩda Grünwald, wer angetrieben werden muss.

Avots: ME III, 1101

I stuĩdît Siux, Dond., Wandsen, Neuhausen, Bl., stuîdît Saikava, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) stossen
Neik. N. U., Libau, Hasepont, Anneburg, (mit -uĩ ² ) Stenden (selten): mani jau kâ bīstakli visur stuida Alksnis-Zundulis;

2) stuĩdît Bauske, Dond., Grünwald, MSil., stùidît Walk, stuîdît ² Nigr., Schibbenbof, stuidīt U., Annenburg, Lubn., zur Arbeit treiben
U., artreiben Hasenpot (mit uî ² ), (auf)hetzen Lettg.: suni stùidīt ² Lubn., Warkl., Saikava. sunīt[i]s rēja rejamuo, es pastuidu stuidāmuo (Var.: parīdu rīdāmuo) BW. 14461, 4 var. tas vienmē̦r jāstuidī Nigr., Walk. es viņu gan stuidu un mācu Janš. Bandavā II, 232. stuĩdāmais, ein Mensch, der van andern angetrieben wird Dond.;

3) steuern, wahren
L.;

4) trügen, irreführen
(?): kuo nu stuidi (hetzest auf?) bē̦rnu ar tādiem niekiem! Refl. -tiês, "?": puisīti, stuidies! BW. 34682. wenn mit ui aus ōi̯, zu stîdît.

Avots: ME III, 1101, 1102

II stùidît "(ungewandt) gehen" (?) Bers., Adsel.

Avots: ME III, 1102

‡ III stuîdît ² Gramsden, stehen bleiben lassen, anhalten. Wohl auf poln. stój "halt!" beruhend.

Avots: EH II, 593

stuĩdît,

1): "bīdīt, grūstīt" Sermus;

2): suni s. (mit uî ) Skaista n. FBR. XV, 48, Warkl.; "rāt" (mit uî ² ) Schibbenhof. ‡ Subst. stuidîšana, das Antreiben:
kad ... viņš kādureiz māti paklausīja, tad tas nuotika ... pēc lielas stuidīšanas Pas. IX, 82. Augstkalns meint FBR. XIV, 117, dass dieses Verbum auf der Interjektion stui FBR. XII, 92 < poln. stój "halt!" beruhen könne, aber stuidît I bedeutet ja nicht "anhalten", sondern "antreiben".

Avots: EH II, 593

stuiga "schwaches Eis".

Avots: ME III, 1102

stuka, der Stock, der Prügel Ruj. N. U., eine lange Rute U., die Hirtenrute Ruj., Salisb., Karls.: ar stuku duot, prügeln u. stuciņu... nuogriêzuos Ld. 10927. cits... stukas gar˙umā, cits tikko sadīdzis Kaln. Uozolk. māc. 40. Nebst. estn. tokk "Stock" aus mnd. stock.

Avots: ME III, 1102

‡ stukāji Saikava, am Baumstamm gebliebene Reste von abgehauenen Ästen.

Avots: EH II, 593

I stukât,

1) "anklopfen"
Msil.;

2) stossen, stampfen:
miežus Lubn. Eher wohl entlehnt aus r. стýкать "klopfen", als verwandt damit und mit stuknît und stukât III.

Avots: ME III, 1102

II stukât, sticken (?) Für. I, (an)stücken Libau, Turlau, Telssen, Nigr., Funkenhof, Neuhausen (an)schweissen Neuhausen: drēbi, dzelzi. Aus mnd. stucken "aus Stücken zusammensetzen".

Avots: ME III, 1102

III stukât, -ãju, mit kleinen Schritten gehen (von kleinen Kindern, die eben zu gehen anfangen) Roop. Zu stuknît?

Avots: ME III, 1102

stukauniẽks ein pfiffiger Betrüger, ein Possenmacher U. Nebst li. stuka "Arglist" auf mnd. stucke "Schelmstück" beruhend.

Avots: ME III, 1102