Paplašinātā meklēšana

aucu, auču, audžu, Interj. des Jubels, der Freude: auču, auču (Var.: aucu, audžu, aicu). viču, viču, man deviņi kumeliņi BW. 2278; s. auch 2331 [hier: au, ču, ču]; 13219.

Avots: ME I, 214

braucums, dial. für braukums, die Fahrt: brauc ar vienu braucumiņu BW. 991, Kreuzburg.

Avots: ME I, 325

màucuksnes ^2, ein dem Riedgras ähnelndes Gras, welches im Frühjahr wächst und als Viehfutter dient Mar. n. RKr. XV, 126.

Avots: ME II, 568

saucumi (o. unter markļi) "?"; saũcums PlKur., sàucums ² Warkl., der Ruf.

Avots: ME III, 770

‡ *šnaucums, = (tabaka) šņàuciens: māte meitu izde̦vusi par tabaka šnaucumiņu BW. 15524, 6.

Avots: EH II, 650

kaucuonis, kaucuoņa,

1) [kaũcuoņa Jürg.], das Geheul;
jūŗas kaucuoņi, das Brüllen des Meeres U.;

2) kaucuoņa, der Heulende
Serb.

Avots: ME II, 172

àizcìest: Refl. -tiês: nu aizcietušies kartiņus, - tad jau sukās ar! Seyershof. kad zirgam neļauj braucuot izmīzties, tad tas aizciešas un nevar pamīzt Ahs.

Avots: EH I, 14

‡ àizskanêt,

1) hinschallen:
dziesma tālu aizskanēja;

2) schallend, klingend sich entfernen
Oknist: zvani vien aizskanēja kāziniekiem aizbraucuot.

Avots: EH I, 48

‡ añckapele "divzirgu iejūgam ilkss atsaite, kas attur ratus - braucuot lejup nuo kalna - nuo virsū gāšanās zirgiem" Dunika, Rutzau; "siksnas, kas pāri zirgu piesien vienu vienā ilkss malā, uotru - uotrā" Grenzhof. Vgl. ‡ antskābele.

Avots: EH I, 70

‡ apdūcît,

1) erwürgen, ersticken ("задушить")
Spr.;

2) durchrütteln
Bers.: braucuot mani stipri apdūcīja;

3) = apčam̃dît, apspaîdît (mit û ) N.-Peb.: a. meitas, slimu luopu Schwanb., Sessw., maisu, klaipu Bers.;

4) = apmazgât 1 (veļu) Fest.: kre̦kli nav labi izmazgāti, bet tikai drusku apdūcīti;

5) wiederholt stossen, mit Rippenstössen traktieren
Fest.

Avots: EH I, 79

apmàukt,

1) über etw. streifen, anziehen:
zābakus, kurpes kājās, die Stiefel, Schuhe anziehen, cimdus; iemauktus apm., zäumen, den Zaum anlegen;

2) übertr. (= apmāt, apmaut), verblüffen, ausser Fassung bringen, bannen, fesseln:
Radziņš bija nuo brīnumiem kâ apmaukts Purap. prāts tāds kā apmaukts Niedra. viņa gars bija kā apmaukts, sein Geist war wie benebelt Seib. [Refl. -tiês, sich anziehen: apmaucuos kurpītēs BW. 34450].

Avots: ME I, 104

appḕrt, ‡ Refl. -tiês,

1) straubig (struppig) werden:
cāļi appē̦rušies Planhof, Trik.;

2) vista appē̦rusies miltuos tīri balta Kl. u. a., das Huhn ist, sich im Mehl hin und her werfend (sich schüttelnd), ganz weiss geworden.
bē̦rni appē̦rušies ar dubļiem Bērzgale;

3) mühsam herumfahren (auf einem schlechten Weg)
Stenden: (braucuot) a. purvam apkārt.

Avots: EH I, 104

‡ apšķârdît ² Dunika = apšķaidît: braucuot a. kam bikses ar dubļiem.

Avots: EH I, 119

apsust [li. apšùsti],

1) intr., ringsum beschmoren, heiss werden:
gaļa tikai apsutusi, nav labi izce̦pusi;

2) vor Hitze leiden (von mehreren Subjekten):
mēs braucuot visi apsutām.

Avots: ME I, 127

‡ atdricinât,

1) zerrend herziehen
Dunika, Kal., Rutzau: āzi tikai ar varu varēja a. šurp;

2) schüttelnd sich loslösen machen
Golg.: braucuot pa grambainuo ceļu, mucai spunde atdricināta. Refl. -tiês, geschüttelt, sich loslösen Golg.

Avots: EH I, 139

atlikt, ‡

3) ausrichten, erledigen, beenden (mehrere Arbeiten, Geschäfte)
Dunika, Kal., Rutzau: kad biju pilsātā atlicis visu, kas bij jādara, braucu uz mājām; ‡

4) eilig herkommen
Saikava: pašā vakarā šis ar atlika; ‡

5) sich aufregen
(?): jis par tuo ni˙kā neatliek Pas. IX, 260. Refl. -tiês, ‡

2) = atgultiês, sich (zur Erholung) hinlegen Bers. u. a.: a. un atpūsties, kamē̦r zirgi paē̦d.

Avots: EH I, 153, 154

‡ *atsauka, = atsàuksme 2: veltīgi saucu un ūkšēju, nedabūdama ne˙kur ne˙kādu atsauku Janš. Mežv. ļ. I, 193.

Avots: EH I, 163

atsist,

1): a. uolas baltumu īpašu un dze̦ltānumu īpašu Siuxt; ‡

5) schlagend öffnen, losschlagen
(?): vairi, ka neatsit pušumu! tad sāk nākt asinis Siuxt; ‡

6) (nach mancherlei Widerwärtigkeiten) hergelangen machen:
liktenis Justu bij ... atsitis lzjuras piekrastē Kaudz. Izjurieši 27; ‡

7) schlagen (beim Kartenspiel):
ar kārava dūzi var a. kārava kungu; ‡

8) schlagfertig antworten:
viņa uz visiem jautājumiem atsit tâ... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 106; ‡

9) nuo bir̃zs atsit jauku smaršu Segew., aus dem Birkenhain strömt ein angenehmer Duft entgegen;
‡

10) a. dirsu RKr. XV, 112, für eine gewisse Zeit auf etwas verzichten;
‡

11) (nach r. отколотить) durchprügeln
Pas. I, 221 (aus Letgallen). Refl. -tlês; ‡

7) herkommen
Dond.: būtu jel reizi atsities uz mūsu pusi! ‡

8) an etwas stossend
(intr.) einen Schlag bekommen: lēce zemē un ļuoti atsitās Pas. I, 222; ‡

9) sich losschlagen, -stossen
(?): braucuot visas iekšas atsitās Bers.; ‡

10) zurückprallen
Segew.; luoguos atsitās gaišs Segew., heller Schein wurde auf die Fensterscheiben reflektiert; ‡

11) a. pretī Segew., Stand halten.

Avots: EH I, 165

atsklañda, Schleuderstelle auf der Schlittenbahn: braucuot ragus iegāja atsklandā un ve̦zums apkrita Nigr.

Avots: ME I, 192

audžu, Interj., s. aucu.

Avots: ME I, 216

‡ aulekšis, Adv., = aule̦kām: gan rikšis, gan a. Janš. Dzimtene ² I, 338. atpakaļ (sc.: braucuot) laiž pat a. Dzimtene V, 350.

Avots: EH I, 187

auru, Interj. der Aufforderung, des Ausrufes: suku, suku, auru, auru, kur mans maisiņš BW. 21072. auru, auru, klapu, klapu, jaunu kungu medinieki 30445. auŗu, auŗu nuosasaucu BW. 26193.

Avots: ME I, 226

ausu, Interj. der Freude: ausu, ausu nuosaucuos uozuoliņa laiviņā BW. 30701.

Avots: ME I, 230

II baîgs, ‡

2) ängstlich:
kad es braucu caur mežu, tad man arvien tāda baiga ² dūša Strasden.

Avots: EH I, 199

bakât, -āju, unordentlich stopfen Bers., Spr., Kold.: dažs jaucuot bakā kārtis Ahs.; (auch bakalēt) stampfen. [Nebst li. bãkoti "паковать" als eine Nebenform von pakât "packen" wohl aus dem Germanischen.]

Avots: ME I, 252

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. ² 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

[baruôt (mit altem r) C., Saussen], baŗuôt [Dond., Selg., Warkhof u. a.], tr., füttern, mästen: zuosis; zirgus baŗuot kruogā, füttern, dafür in Kurl. gew. paēdināt. Sprw.: kā suni baruo, tā suns klausa. baruo nu suni, kad vilks jau luopos od. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau kūtī. tā meita nav suņus baruojusi: precībās braucuot nejauks laiks. Refl. -ties, sich mästen, sich nähren, weiden: ieraudzījis lielu lauku, kur liels pulks aitu baŗuojušās LP. VI, 136. zirgi baruojušies acīm re̦dzuot. baruoties kā āpsis Aus. I, 28. bārenīte... maizītē baŗuojas BW. 4379. maizīte bē̦rnu baruotāja. [Nebst barība "Nahrung" etwa nach Pogodin §. XXXVII, 94 zu aksl. брашьно "Nahrung", r. бòрошно "Roggenmehl", la. far "Dinkel; Mehl", got. barizeins "Gersten-", ae. bere "Gerste" u. a. (vgl. zu diesen Wörtern Berneker Wrtb. I, 74 f., Walde Wrtb. ² 271 F. und Feist Wrtb. ² 60)? Oder zu ai. bhárvati "kaut, verzehrt", av. -ba ^ou rvō "kauend", gr. φῆρον· τροφή Hes. φορβή "Weide, Gahrung", cymr. bara "Brot" (die man auch mit den genannten slav., ital. und germ. Formen verglichen hat, s. Feist 1. c.), resp. gar zu arm. parar "Mast"?]

Avots: ME I, 265

baznîca, die Kirche; mazā baznīca,

a) kleine Kirche,

b) der Chor der Kirche
U.; baznīcā iet, in die Kirche gehen; baznīcu apkuopt, die Kirche pflegen. Sprw.: kur baznīca, tur kruogs nav tālu. diža baznīca, maz ļaužu. uz baznīcu braucuot, zirgs nepiekūst. kad suolās iet baznīcā un neiet, tad tā vietā sē̦duot ve̦lns. baznīcas ļaudis, die Kirchengänger, baznīcas ceļš, der Kirchenweg, baznīcas likums, das Kirchengesetz, die Kirchenordnung, baznīcas suods, die Kirchenstrafe. Nebst li. bažnýčia aus r. божни́ца [auch бозьница in alten Texten geschrieben].

Avots: ME I, 269

bīstarags MWM. IX, 451, ein Stock zum Hauen, die Keule: še tev mans bīstarags, - raugi viņu pārvarēt LP. V, 346. Druvienā par bīstaragu saucuot zarainu sitamuo LP. V, 95. [Scheint auf einem * bīsts "bīstaklis"+ rags zu berufen; vgl. Biel. Holzb.

Avots: ME I, 304

bluoze, bluôza [Bers. u. a.], das Gedränge, ein grosser Haufen]: ja braucuot saiet vairāk pluostu kuopā, tad izceļas bluoza Etn. IV, 61, 64. tur e̦suot tāda bluoza silvē̦ku salasījusies, ka pilnas mājas Ekgr. Vgl. bliêst.

Avots: ME I, 319

brãlis,

1): b. ar māsu BW. 30987, 3. īstais b. 16625; 19066;

2): "līgavas vai līgavaiņa pavaduonis, braucuot uz baznīcu laulāties" Kaltenbr.; alus brāļi BW. 12241; zvejnieku vīri, amata brāļi, zvejuosim līdakas! 30941; vārda b., der Namensbruder;

4): auch AP. Nach E. Fraenkel KZ. LIV. 300 durch "innere Kürzung" aus *brāterēlis entstanden.

Avots: EH I, 239

bràucin, auch braucen, braucan, braucien, brauktin, verbales Adverb zur Verstärkung von bràukt "fahren": braucin braucu vai važuoju uz... meitu māmuliņu BW. 13955; 13956.

Kļūdu labojums:
13955,6 = 13955; 13956

Avots: ME I, 325

bràukt, - cu, (braũkti, streichen, [fahren РФВ. LXV, 304]),

1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];

2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!

3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,

1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;

2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 ¹ und Trautmann Wrtb. 36 f.]

Avots: ME I, 326

buguôtiês: kad piedzêris braucuot nevar stingri nuosēdēt, bet klanās, tad saka: "viņš buguojas" "Valgale".

Avots: EH I, 249

II čḕrkstele ² Schwaneb., [Lös.], ein Milchstrahl, ein Strahl überhaupt: guovi slaucuot izlēca vēl kāda čērkstele. [Vgl. čirkste 1.]

Avots: ME I, 411

I čirka! čirks! čirku! Interj. zur Bezeichnung des mit dem Melken verbundenen Geräusches, Lautes: guovis slaucu čirka [Var.: čirku] čirks BW. 10444.

Avots: ME I, 414

‡ čižinât PV., ein Schallverbum: cāļi zem vistas spārniem laimīgi čižina (plepen leise). ragavas saltā ziemas laikā braucuot čižina (knistern?).

Avots: EH I, 291

čur (li. čur)! čuru! Interj., das Laufen des Wassers, das Fliessen jeglicher Flüssigkeit bezeichnend: ūdens te̦k čur, čur, čur. čuru, čuru guovis slaucu.

Avots: ME I, 422

čurinât,

1) mit Geräusch fliessen lassen:
guovis slaucu, čurināju BW. 7341;

2) geräuschvoll und langsam braten:
tagad gaļu čurina viesiem [Morizberg, Lös., Burtn.], AP.;

3) intr., auch čurinâties, mit geringem Geräusch langsam fliessen
[Waldeg.], den Urin lassen (von Kindern) [N. - Peb., Gramsden, Posendorf, Ruj., Ermes], Mar. n. RKr. XV, 111: bija dzirdama strauta paklusa čurināšana Kaln. Uo. 113. grāvītis tecēja čurinādamies LP. III, 95. [Auch: (ein Kind) harnen lassen Lös. u. a.]. Vgl. li. čiùrinti "испускать мочу".

Avots: ME I, 422

čuru! čũru! = čur: čūru, čūru (gew. čuru), guovis slaucu BW. 10864.

Avots: ME I, 423

dikalâtiês KatrE., auf einer Stelle hin- und hertreten: tā guovs mē̦dz slaucuot d.

Avots: EH I, 320

dižvedējs, auch dižvedis RKr. XVI, 98,

1) der Brautführer:
uz baznīcu braucuot, brauca dižvedējs pa+priekšu BW. III, 1, 84;

2) der Mann, der das Kind zur Taufe führt
BW. I, S. 193.

Avots: ME I, 476

[drabuoņa Bers. (vielleicht mit hochle. a aus e̦), Getöse, Dröhnen: braucuot dzirdama liela drabuoņa.]

Avots: ME I, 488

draza,

1) ein Schnitzel, ein abgeschnittenes
(drāzt) Stück: skaidas un drazas Bers.;

2) allerlei Abfälle, [kleine Holzstückchen
Laud.], Stückhen, Splitter, Fetzen: kaļķu, ķieģeļu, stiklu drazas. [kad puodniekam braucuot trauki saplīst, saka:"te nu bij, - izņēmu nuo ratiem tikai drazu." N. - Peb., Kokn. apber krūmus ar drazu (verwitterte Holzspäne), lai aug uogas! N. - Peb., Kokn.] glāze sabirza drazu drazās A. XII, 263. pīpe nuokrita zemē un bija drazās XIII, 816. suns pie gana dzīvuos, ja gans ar maizi tam ieduos kādu drazu nuo savām vīzēm un pastalām Etn. II, 99. visi labie ābuoli jau pārduoti, tikai draza vien vairs palikusi, d. h. die schlechten Äpfel sind noch übrig Dond.; [drazas Taurup "padibenes, Bodensatz"; aus *dradzas? vgl. dradži];

3) ein Schimpfwort:
tu ļaužu palieks, draza ["ein Leichtsinniger" Fest.], Tirsm.

Avots: ME I, 493

duš: guovis slaucuot mierina: duš! Rothof n. FBR. VIII, 130,

Avots: EH I, 345

I džer̂kste: auch AP., Mahlup, Prl., Saikava, džer̂kste Warkl.; kad zirgam braucuot kājas knikšķ, tad ir dž. Mahlup.

Avots: EH I, 365

dzîvs,

1): ūdens ir dz. arī akās Kaugurciems;

2): vajaga saēst; nevajaga rīt dzīvu Orellen. guovij dz. uz dibe̦nu iet; vē̦lāk gre̦muo Sonnaxt. zuobi vēl dzīvi (heil, nicht verdorben)
ebenda. galva pārplīsa; ragi dzīvi palika Kaltenbr. rudzus atstājis tīri dzīvus miltiem maišumā (beim Mahlen) Seyershof;

3): nuo gaisa nāk dz. ūdens (von starkem Regen gesagt)
Sonnaxt. dz. sāls (von starker Salzlake) ebenda. dz: ("der grösste") ve̦lns, nelietis, pagāns Ar. te jau ir dz. kaŗš, hier ist ja vollständiger Unfriede Diet. tas ir dz. nabags, der ist ein vollständiger Bettler ders. es uztraucuos pie dzīvas nabadzības (ich war in höchstem Masse aufgeregt) Linden in Kurl. kāzās dzīvais gals ("tīrais puosts"): puiši raun pie savas partijas, lai palīdz meitas apdziedāt, meitas atkan pie savas Sonnaxt; ‡

4) lebendig, munter, temperamentvoll:
viņa ir ļoti dzīva. dz. zirdzē̦ns, ein munteres Pferdchen Saikava: = ‡ Subst. dzîvums (li. gyvùmas "Lebhaftigkeit"),

1) Lebhaftigkeit (?):
spē̦ks pieauga, ... vairāk nuo dzīvuma luocekļuos Veselis Dienas krusts 44;

2) das Lebendige unter dem Nagel
Kaltenbr.: zirgu kaustīdami, iedzinuši naglu dzīvumā Oknist. kad dzīvumā ieskrien skabarna, sāp cieš Auleja: (nagi) dzīvumā aizlūst ebenda.

Avots: EH I, 363

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

[gaĩgala N. - Bartau, Markgrafen, gàigala C., AP., gaîgala Kreuzb., gàigala ² Kl.], gaigale [Edw., Ekau n. Izgl. min. Mēn. 1923, 1379], gaigalis [Manz. Lettus], gaîgals ² [Tr., gaigula Golg., gaigule Edw. n. Izgl. Min. Mēn. 1923, 1379], gaigulis BW. 28399,

1) der Taucher
n. Manz., Bürgereisters Möwe (larus glaucus): jūŗas putni, gaigalīši (Var.: gaigaliņas, gaigaliņi), traucēja manu kumeliņu BW. 11204. jau ciemā gaiļi dzied, gaigalīte (Var.: gaigaliņa) e̦ze̦rā 26229. aiz upītes me̦lni alkšņi pilni baltu gaigalīšu (Var.: gaigaliņu) 13323, sargies, meita, vairies meita! gaigals egles galiņā 13512. e̦ze̦ra gaigalītis 18512;

2) [gaigalītes], Schlüsselblume (primula officinalis)
Konv. ² 986; [gaigaliņi], mehlige Primel (primula farinosa) RKr. III, 72, [gaigales], Seerose (nymphaea alba) RKr. II, 74;

3) gaĩgala, ein rasch laufender Mensch od. ein solches Tier:
tava guovs ir tāda gaigala, ganuos ne˙maz nevar panākt Dond. [Vgl. li. gaĩgalas "Enterich" gagalas "Storch", giegals "Taucher", apr. gegalis "kleiner Taucher", r. гóголь "Quäkente", poln. gogoł "clangula glaucion". Wohl eher nach Bezzenberger BB. I, 253, Meillet MSL. XII, 217 ^1, Berneker Wrtb. I, 318, Trautmann Wrtb. 74 reduplizierte Bildungen von der Wurzel von aksl. glagolъ "Wort", гологóлить "plappern" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 321) als nach Niedermann (Festgabe A. Kaegi 90 ¹ zu li. gagė´ti "schnattern" gehörig (indem ein gagal - als eine reduplizierte Bildung aufgefasst und nach dem Muster anderer Formen im Le. zu gaigal - umgebildet sei).]

Kļūdu labojums:
ciema gaiļi = ciemā gaiļi
11234 = 11204

Avots: ME I, 583, 584

gar, aus älterem *gaŗ (Verkürzung von gaŗām, vgl. Le. Gr. §§ 527 - 8),

A) Prät. mit Akk. - Instr.,

1) längs, entlang:
bē̦rni baidās gar pirti, riju, gar kapiem iet. gar kapiem gaŗām braucu BW. 27638, 1. vēja māte nuošūpuoja, gar manim staigādama BW. 2124, 1. nātres aug gar žuogmali. man siens aizbiris gar kaklu. kas tur gar durvīm grabinās? labāk guļu gar priedīti, ne gar (Var.: pie) laisku tē̦va dē̦lu BW. 12571, 1. So auch: sēd gar manu brāleliņu, sitzt der Länge nach an der Seite meines Bruders (gew. sēd gar mana b.), neben meinem Bruder BW. 18397, 5;

2) der Länge nach, auf, an:
kâ gāž ar pātagu, tâ kaŗaspē̦ks gar zemi LP. IV, 3. gar zemi gāzt, zu Boden werfen. kājas vilka gar zemīti BW. 9816;

3) um:
dē̦ls apjuož gar vē̦de̦ru juostu LP. IV, 48. augat, mani gaŗi mati, gar (Var.: ap) vaiņagu tīdamies BW. 5498. gar ausīm duot, einen um die Ohren krauen, eine Ohrfeige gehen. es e̦smu dzīvuojis gar kungiem, ich habe bei Herrschafen gedient U.;

4) um, um - willen, über, wegen:
gar jūsu ienaidu man nav ne˙kādas daļas, um eure Feindschaft kümmere ich mich nicht. cīnās kâ nabags gar de̦su. kungs nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. trīs brāļi gar kurpi raustās LP. I, 71. tik vien lustes ve̦cajam kâ gar jaunu kažuociņu BW. 232. gar manim bē̦dādami 8632, 1. piecas meitas ķīvējās gar tuo manu augumiņu 11394. gar (Var.: ap, par, nuo) manim runājuot 8461, 4;

B) als Adverb im VL. für gaŗām,

a) vorüber, vorbei
(doch nur von dem Part. Präs.): tautas saka gar iedamas BW. 13388. saka tautas gar jādamas BW. 14088, 1;

b) in der Verbindung mit gaŗām, überhaupt, durchschnittlich, ausführlich:
tâ tad gar gaŗām visiem slikti iet. kuo tu nu tik daudz aizej gar gaŗām? wozu holst du so weit aus, wozu machst du so viel Umschweife? Alm.

Kļūdu labojums:
nuošūpuoja = pašūpuoja: gulu = guļu
krauen = hauen

Avots: ME I, 601

‡ grabelîgs,

1) rasseln machemit, holperig
(?): braucuot pa sakņuotiem un grabelīgiem neceļiem Janš. Mežv. ļ. II, 343;

2) zu rasseln pflegend
Jürg.: grabelīgi rati.

Avots: EH I, 397

grãmata, Demin. (verächtl.) grāmatele,

1) das Buch ;
lielā od. dziesmu gr., das Gesangbuch : viņš jau izgāja lieluo grāmatu cauri, er hat schon das Gesangbuch durchgelesen Mag. XIII, 3, 55. lasāma grāmata, Lesebuch. me̦lnā grāmata, Zauberbuch ; cilts grāmata, Geschlechtregister, Stammbaum ; gada gr., ein Jahrbuch ; kabatas gr., Taschenbuch ; laika gr., Kalender ; laiku gr., Chronik (bibl.) ; sprediķu gr., Postille. Sprw. : vē̦ders nav grāmata. meluo kâ grāmata (od. nuo grāmatas). grāmatu atšķirt, uzšķirt, ein Buch aufschlagen ; grāmatas vaļā laist, das Lesen vernachlässigen U. tas aplam grāmatas necilā, er ist kein Bücherfreund ; grāmatâs gulēt, die Bücher fleissig studieren. tē̦vs izmācīja visus grāmatā, der Vater brachte allen das Lesen bei JK. V, 26. ielauzīt grāmatā, mit mühe das Lesen beibringen. ielauzīties grāmatā, mühsam das Lesen erlernen. braukt pie grāmatas (= pātaruos pie mācītāja) RKr. XVI, 88 ;

2) der Pass
(jetzt pase) : kāzenieki prasīja pēc svešu ļaužu grāmatas BW. III, 1, 33. vaicāja, uz kurieni tie braucuot, kāda tiem grāmata ;

3) der Brief
(dafür jetzt vē̦stule *) : kad pārnāca grāmatiņa, jau ar citu saderēju BW. 13276 ; [

4) grāmatas nē̦sāt U., hinterbringen, herumleumden :
nezinu, kas par mani tās grāmatas nē̦sājis U. - Nebst li. grõmata "Brief" und estn. rãmat "Buch, Brief" aus aruss. грамота "Schrift"].

Kļūdu labojums:
grāmatas vaļā laist = grāmatu vaļā laist
saderēju = saderējis

Avots: ME I, 644

‡ grituļu grituļiem "?": braucuot pa grubuļainu ceļu, iet g. g. Grünh.

Avots: EH I, 406

gul˜t: prs. gùlstu ² Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt,

1): kārkli sāk g. upē Kaltenbr. cūkām tīk g. nedziļā ūdenī Sonnaxt, g. pār slieksni Segew. svārkiem mugura plata, (krūtis) guļ uz pŗiekšu (steht hervor)
ebenda; einsinken: tur zirgs gulstuot (stieguot) vidā (= iekšā) Kaltenbr.;

2) sich stürzen:
Krancis gribēja g. vēršam stilbuos Saikava. g. kam matuos, krūtīs Sonnaxt. guovs gula (lēca) citām mugurā ebenda. vuškas, kâ gula miežuos, tâ nuoēde pamatīgi Auleja. kad gulsim pie pļaušanas, nuopļausim drīz ebenda. Refl. -tiês: mit ul auch N.-Wohlfahrt, Salisb., mit ulˆ ² auch AP., Ramkau,

1): sich legen (z. B. von Wellen)
Segew.; tur guļas viņam labākā zeme ebenda, dorthin erstreckt sich sein bestes Areal. tur viss šis gals guļas pāri ebenda, dort hinüber wird das Vieh aller hiesigen Gesinde auf die Weide getrieben; ‡

2) einsinken
Warkl.: pa pļavu bŗaucuot, zirgs gulās vidā (= iekšā). Zur Etymologie s. auch Būga KZ. LII, 276.

Avots: EH I, 417, 418

ìebràukt, ‡

4) ein-, herein-, hineinfahren
(tr.): ie. vāģus šķūnī AP., Saikava. kad bij iebraukti piedarbā pajūgi Brigadere Daugava 1928, S. 302; ‡

5) = ìebraũcît Dunika (mit aũ ): saimnieks visu naudu iebrauca sev saujā. ‡ Refl. -tiês,

1) vai tev būs īstās mājās iebraucies? Saikava, wirst du - den Weg nicht gut kennend ins rechte Gesinde hineingefahren sein?

2) hineinfahren:
netīšam iebraucuos meitu mātes sētiņā Tdz. 40049;

3) fahrend in Schwung kommen:
viņš tâ iebraucies, ka nevar zirgu nuoturēt Laud., Lubn., Sessw.

Avots: EH I, 504

iegãtnĩba,

1) die Möglichkeit, ein
iegãtnis zu werden: braucuot tur, kur bagātas meitas vai iegātnības A. XVII, 21;

[2) die Lage od. Wirtschaft eines
iegātnis: slikta dzīve iegātnībā (= iegātnim) Ronneb.].

Avots: ME II, 16

ìegurkstêtiês,

[1) aufplätschern]:
kāds vilnītis diktāk iegurkstējās Blaum. MWM. III, 673;

[2) ein wenig knirschen od. knistern (vom Schnee):
braucuot zem kamanām šad un tad iegurkstējās siengs Jürg.].

Avots: ME II, 20

I ìegūruôtiês,

1) trödeln, sich langsam zu etwas vorbereiten:
kamē̦r tas iegūruosies, tikmē̦r jau cits būtu gabalā Wend.;

2) "?": tad ta tu nevari iegūruoties, es tevi jau trīs reizes saucu Grob.; [ìegũruôt(iês) Jürg., schwerfällig und mühsam hineingehen od. hereinkommen].

Avots: ME II, 21

ìepīkt, in Zorn geraten: ķēniņš par tuo vārdu iepīka LP. V, 273. atbraucu iepīkuse BW. 20774. puisis drusciņ iepīcis teica Dīc. I, 76. balss drusku kâ iepīkuse Upītis Nemiers 118. Refl. - tiês, in heftigen Zorn geraten: kungs jou vairāk iepīcies LP. VI, 273.

Avots: ME II, 51

[ìesvîdêt, schwitzen machen: zirgu, ātri braucuot Warkh.]

Avots: ME II, 75

‡ izkratinât Frauenb., = izkratît: pa neadze̦nu šostju braucuot i. kādu cilvēku.

Avots: EH I, 458

‡ izpļurât Frauenb. "=izkaisît, izmētāt": i. sienu pa visu pļavu. Refl. -tiês Frauenb. "izkaisīties, izirt 1 I ": ve̦zums, cieti nenuosiets, braucuot izpļurājies.

Avots: EH I, 474

‡ izriẽtinât Wolmarshof, die Milch im Euter verflüchtigen lassen ("ļaut pienam izrietēt"): nemākulīgi slaucuot, var guovi i.

Avots: EH I, 477

izsalˆt (li. iššálti), intr.,

1) ausfrieren, erfrieren:
tur arājs izaŗ izsalušuo ziemas sēju Vēr. II, 606. kâ tad jūs ziemā neizsalstat tādā būdā? A. XI, 153;

2) durchfrieren, unter der Kälte leiden:
braucuot jau tad izsalām gan Stari II, 171. nu nāc, apsildies, tas de̦r pēc dienas izsalšanas JR. IV, 71; so gew. refl. - tiês: drīz viņš, izsalies un izvārdzis, gulēja cietā miegā Saul. bijis līdz beidzamam izsalies Etn. IV, 26. būsi jau diezgan izsalies A. XII, 135.

Avots: ME I, 795

izsàukt (li. iššaũkti), tr.,

1) heraus -, ausrufen:
saimnieku nuo istabas. publika izsauca autuoru Vēr. II, 755. pēc kāda laika izsauca pa visu ķēniņa valsti LP. VI, 679;

2) herausfordern:
uz divkauju; kas pruot izsaukt glāzi alus A. XVI, 1127;

3) aussprechen:
šuo vārdu es nevaru izsaukt;

4) ausrufen, bekannt machen, proklamieren,
mit par konstruiert: viņu izsauca par jaunu ķēniņu LP. VI, 761. Refl. - tiês,

1) ausrufen, aufschreien:
vecene nuogrimuse zemē izsaukdamās... LP. VII, 1075. "Fēliks!"viņa izsaucās Vēr. II, 297;

2) vergeblich lange rufen:
puika teica: "es izsaucuos, viņa nenāca" LP. VI, 333.

Avots: ME I, 795

izšķārdît, tr., auseinanderreissen, auseinanderwerfen, auseinandersprengen: es atbraucu piepīkuse, visus cē̦rpus izšķārdīj[u]se BW. 20774. katru nakti siens bijis putneļu piemē̦sluots un izšķardīts LP. VI, 427, Bers.

Avots: ME I, 810

‡ izšķelvinât "= izskaluôt" M. 67, Adl., Lettihn, Ludsen, Schwanb., Sessw.; durcheinanderrühren Baltinow, Kārsava: i. zâles pudelē; "ne̦suot vai braucuot izlaistīt" Līvāni, (mit elˆ ) Mar.

Avots: EH I, 485

‡ izšķelvinêt, (eine Flüssigkeit in einem Gefäss) schüttelnd an die Oberfläche befördern (?): kad kraistuot puodā tika iekšā kāds nasis, tad pienu puodā šķelvinēja, kamē̦r nasi izšķelvinēja arā Bērzgale; (eine Flüssigkeit) verschütten Līvani, Nautrēni: i. pienu nuo slauktuves (mit elˆ ) Pilda. Refl. -tiês Līvani, = izšļakstêt: braucuot var nuo trauka i. viss šķidrums.

Avots: EH I, 485

iztirinât, tr.,

1) ausschütteln, ausreffeln:
adīju, rakstīju, kad puiši redzēja; kad puiši neredzēja, iztirināju (Var.: ārdīju ārā, jaucu ārā) BW. 7157;

2) in zappelnde Bewegung bringen:
lai iztirina vien kājas, mag er mit den Beinen (gehörig) zappeln Kleinb. [Refl. - tiês, hinauszappeln; zur Genüge zappeln PS., C., Salis, Selg., Bauske.]

Avots: ME I, 819

jamaîns, gruftig, uneben: ceļš tik jamains, ka tâ˙pat tukšā braucuot lauž vai kaklu nuost Etn. I, 59, Bers.

Avots: ME II, 95

jàukt, - cu (li. jaukti Me.; [eine III p. prt. sùjaukė bei Jušk. 721 unter jàugti]), tr.,

1) mischen, mengen, wühlen, verwirren, verwischen:
tev jājauc kārtis. līdaciņa, tu jauc dūņas e̦ze̦rā BW. 21278. sniegi, vēji gaisu jauca 12348. ve̦ci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga paduomiņu 27296. [nejauc manu saimi U., bring nicht Unordnung (Engehorsam) in mein Gesinde.] likšu raganai pē̦das jaukt, lai begļi mājas neatrastu LP. II, 67. nejauci mani tur starpā, misch mich nicht in die Sache hinein;

2) stören, vereiteln:
nāks tikai visādi cilvē̦ki kājām darbu jaukt LP. VII, 1061;

3) mit laukā, ārā verbunden bezeichnet es die imperfektive Handlung von izjaukt - auseinandertrennen, auseinanderreffeln, zerstören:
kad puiši nere̦dz, tad jaucu (Var.: ārdīju) ārā (adīkli) BW. 7157. negribas ve̦zumu jaukt laukā Kaudz. M.;

4) den Teig einrühren
N. - Schwanb. (wo jaut nicht gebraucht wird): meita paņēma menti un sāka maizi jaukt JKU. V, 54. Refl. - tiês,

1) sich mischen:
kuo tu jaucies? dažādas duomas un jūtas viņam jaucās pa dvēseli Niedra;

2) sich vermischen, fleischlich sich vermischen:
Ansim vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi jauktuos JK. V, 65. guovs jaucas ar bulli Wid.;

3) wühlen, schnüffeln, stöbern:
meža sargi... pa viņa skapi jaukušies JU.;

4) scherzen, tändeln:
kad māte jaukdamās par nuomirušu izliekas Kaudz. M. [Enthält wohl gleich li. jaugti "mischen" die Wurzel von jàut; vgl. auch jukt.]

Avots: ME II, 98

jẽgt: mit è N.-Peb., Ramkau: nejēdze ne aust, ne vērpt Ramkau. Refl. -tiês,

2): sich mühen, plagen
Lemb., Zögenhof: ar lieliem darbiem es vusu savu mūžu ešu jē̦gusēs Mahlup. vasarās es jēdzuos ar aušanu ebenda. citas jēdzās ("uzplijās"), lai braucuot līdz Freudenberg, Wolmarsh.

Avots: EH I, 563

juôzt,

2): auch Kaltenbr., Warkl.;

3): auch Kand., Saikava, Siuxt, laufen
AP., Olai, schnell laufen Kaltenbr.: uzsaucuos virsū, lai tur neiet, bet nu juož te Siuxt.

Avots: EH I, 571

jûgt [li. jùngti], - dzu, tr., spannen: Sprw. kâ jūgsi, tâ brauksi. cieši jūdzu, druoši braucu Ltd. 2126. Refl. - tiês, sich spannen, sich fügen: Pēteris pats arī negribēja nuo jauna jūgties zem meistara pletnes Aps. [Mit verallgemeinertem Nasal (vgl. dazu Le. Gr. 583 ² und 593 ² ) wie in la. jungere "verbinden" zu ai. yunákti od. yun̂jati "spannt an, verbindet", gr. ζεύγνῡμι "schirre an, verbinde", an. yuxtō "angespannt", corn. iou "Joch" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 397 f., Boisaq Dict. 307 f. und Trautmann Wrtb. 109, sowie le. jûgs].

Avots: ME II, 121

I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],

1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;

2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;

3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);

4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn

5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I ⁴ , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]

Avots: ME II, 117, 118

jurģiniẽks, ein Knecht od. ein Bursche, der zu Georgi von einem Wirte zum andern zieht: satapa kādu jurģinieku pretim braucuot B. Vēstn.

Avots: ME II, 120

kaijgāle, Bürgermeisters Möve (larus glaucus) RKr. VIII, 100. [Wohl aus kaija tahm. + gâla "galva".]

Avots: ME II, 132

[kaĩkât "sitzend wiederholt mit dem Kopf nicken": kad piedzēris braucuot nevar stingri nuosēdēt, bet klanās, saka: "viņš kaikā" Walgalen.]

Avots: ME II, 132, 133

kal˜t (li. kálti "schmieden"), - ļu, - lu, tr.,

1) schmieden:
dzelzi. brāļi man ķēdes kala BW. 18189. tad ta nu adatas kaļ, jetzt geht das Klatschen los. dzenītis kala sausu kuoku, der Specht hackte die Rinde des trockenen Baumes. naudu kalt, Geld münzen;

2) schlagen:
Kristus, kalts pie krusta staba Tr. IV, 288. mums vajag stabā kalt tuo garu Kronw. [dzirnas kalt U., Mühlsteine schärfen];

3) beschlagen:
braucu kaltu kumeliņu BW. 15918. pašam kaltas kamaniņas 17134;

4) fig., acīs kalt, vorwerfen;
ausīs kalt, einschärfen: viņš jau tuo man vienmē̦r kaļ acīs. vai es tev nee̦smu pastāvīgi kaluse ausīs Vēr. II, 1456. [vārdus mutē kalt, reden, was einem vors maul kommt L.; unbedacht reden U.] Refl. - tiês,

1) sich schmieden, für sich schmieden:
kaļaties, bāleliņi, vanadziņu nadziņuos BW. 13597. cilvē̦ki nāca pie kalēja kalties nuo malu malām. dzelzs pats nekaļas, tas jākaļ;

2) um die Wette schmieden:
kalēji gāja kalties. [Zu apr. calte "Mark (Münze)", kalopeilis "Hackmesser", preicalis "Amboss" und weiterhin wohl zu r. колòть "hacken, spalten, stecken" (zur Bed. vgl. Berneker Wrtb. I, 552 und Persson Beitr. 647 und 961), la. percellere "niederschmettern", sowie vielleicht zu ksl. kladivo "Hammer" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 107, Boisacq Dict. 484 und 464, Walde Wrtb. ² 165 f. und Trautmann Wrtb. 114 f.

Avots: ME II, 145

kârtâkslis ² (li. kartókšlis) Tr. IV, 639, Gaw., Gr. - Sessau, [kārtâksnis Kr., Rönneb, Wadaxt, kartāksnis MSil.], kārtaksnis Elv., Irmelau, kārtuoksnis [Grendsen], U., kārtūksnis [vgl˙li. kartunkslis dass.], der Blättermagen: par kārtaksni nuosaucuot kādu kuņģa daļu Etn. II, 150. [Zu kā`rta.]

Avots: ME II, 201

kàukt;

2): es viņam kaucu virsū (ich schrie ihn an, sagte ihm unsanft, grob),
bet viņš man neklausa Kand. - Zur Bed. vgl. auch ‡ apkàukt.

Avots: EH I, 593

kàukt (li. kaũkti), -cu, intr.,

1) heulen:
suns, vilks kauc. ja suņi kaucuot, tad miršuot kāds tanīs mājās LP. V, 54. kad suns vakarā, uz mēnesi skatīdamies, kauc, tad sagaidāms nelabs laiks Etn. II, 72. Mit dem Gen., jetzt mit pēc: vilki kuca jē̦ra gaļas, ve̦ci puiši jaunu meitu BW. 889;

2) heulen, flennen, schreien:
Sprw. kuo nu kauc? vai neizkauksies diezgan, kad ādu plēsīs. In Vergleichen: viņš kauc kâ suns, vilks, jūŗa;

3) heulen (von unbelebten Gegenständen), brausen, sausen, ein durchdringendes Geräusch von sich geben, knarren:
jūŗa kauca smalku tīklu BW. 17456. vai vē̦tra, viļņi kauc, uz augšu zvejnieks brauc Mahlberg. rati kauc, kad tie nav smē̦rē̦ti, ragus kauc, kad brauc pa sniegu stiprā salas laikā. dzirnus ŗūca, milna kauca BW. 13646, 4. Verwünschungsformel: ak kad tevi kaucuošais Kaw. Subst. kàukums das Geheul: vilku kaukums. [Zu li. sukukti "aufheulen", p. kukać "schreien", ки́кать "schreien"(von Vögeln)", ai. kōka-ḥ "Wolf; Gans" u. a.; s. Fick Wrtb. I ⁴ , 21 u. 375, Berneker Wrtb. I, 639 u. 676, Boisacq Dict. 422.]

Avots: ME II, 173, 174

kaũlêt, - ẽju,

1) dingen, feilschen
LD.; das Aktiv gew. in der Zstz. mit nuo -;

2) mit Hörnern fechten wie die Böcke
L. Refl. - tiês,

1) feilschen, dingen:
guovs e̦suot pārduodama, un nu sākuši kaulēties LP. VI, 200. pēc ilgas kaulēšanās salīga par pusrubli BW. III, 1, 52;

2) durch vieles, unaufhörliches Bitten etwas zu erlangen suchen:
dē̦ls sāka kaulēties, lai tā sieva atlaiž viņu uz mājām LP. VI, 335. lūdzas kaulē̦damies, lai braucuot līdz V, 318;

3) mit den Hörnern kämpfen
U., spielend mit den Hörnern kämpfen C.;

4) mit Eiern schlagen (zu Ostern).
Zu li. kaũlyti "durch vieles Bitten zu erlangen suchen"; [kaũlytis "торговаться; ссориться", kaulỹs "клянча", woneben bei Būga РФВ. LXV, 316 li. kaũnyti u. kaũzyti "beharrlich bitten", und nach Berneker Wrtb. I, 642 zu ai. kōlāhalaḥ "Geschrei von Tieren und Menschen", čech. kulík "Regenpfeifer". In der Bed. "mit Hörnern kämpfen; mit Eiern schlagen" dagegen wohl zu kaut(ies)].

Avots: ME II, 174

ķirkstêt: quieken Auleja (mit ir̂): cūka ķirkst. tā sāka dziedāt ķirkstē̦dama Dünsb. Rīmes 2. gram. I, 89 (ähnlich 90); knarren Auleja (mit ir̂ ): rati braucuot ķirkst. priede ķirkst un ķirkst, bet muļķim izklausās, ka priede sacītu ... Pas. XII, 360.

Avots: EH I, 704

kleberêt,

1): klappern
Aps. J.: izdilis nazis, kliņķis, ve̦ci rati lietājuot (braucuot) kleberā(jas) PV.;

2): ja, ejuot pa glumu le̦du, kājas slīd, tad saka, ka kleberē ("?") NB. Refl. -tiês: auch Lems.

Avots: EH I, 613

kleberis [li. klèberis "išklìbe̦s, išklìgžde̦s peĩlis", kleberỹs (poln.) "klepadło"],

1) ein abgenutzter (klappernder) Wagen od. ein solches Taschenmesser, ein Klapperkasten:
par kleberi sauc tādu saliecamu nazi, kas izdilis un purinuot klaudz; arī iādus vāģus, kas izdiluši un braucuot klaudz Tirs., Druw.;

2) ein schlechtes Pferd:
zirgi tam tīrie klebeŗi Irmelau. klebeŗu klebeŗiem iet, taumeln, wackeln Etn. II, 50;

[3) ein Schwätzer
Wid. - Zu klebêt und klabêt (s. dies)].

Avots: ME II, 220

klibt: tuogad, kur kliba luopi Auleja. zirgs braucuot kliba ("pēkšņi pakrita") vairākas reizes Warkl.

Avots: EH I, 616

kločât, - ãju, intr., geschüttelt werden: pa meža ceļu braucuot briesmīgi kločāja Ubbenorm. Dafür gew. kratīt.

Avots: ME II, 232

‡ kludzerêtiês,

1) wackelig sein (und klappern; von der Schneide eines Taschenmessers)
N.-Bergfrled; wackeln (kuļāties) Fest.: ritenis kludzerējas uz vienu un uotru pusi;

2) gehend oder fahrend sich vörwärts bewegen
Fest., mit einem schwachen Pferd (mühsam) fahren N.- Peb.;

3) = kludzêt II ‡ 2 AP.: braucuot rūgušpiens kludzerējās spainītī.

Avots: EH I, 621

[III kudums "?": nu tavu kudumu ēdīs MSil., jetzt wird es dir schlimm gehen (sage man drohend), izņemt kudumünuoslē̦pumu jeb spē̦ku kam izvilt" Tuckum; "kudums Lutriņuos apzīmē kādas parādības galve̦nuo saturu, runājuot par tuo ar uomulības nuokrāsu; kāršu spēlē pārcēlējs var izjaukt dalītāja nuoduomus, izceļuot vai izjaucuot kudumu (trumpja nuovietuojumu)."]

Avots: ME II, 299

kul˜durēt, -ẽju, tr., schütteln, hinund herschwenken: kad jūŗas eža uoliņas kuldurē, tad viņas izirst vairākuos gabaluos Vēr. II, 1184. Refl. -tiês, geschüttelt werden, sich bewegen: uolu kaste braucuot ļuoti kuldurējās; kad tik uolas nav saplīsušas Wain., Kalleten, Dond. [Zu kuldît.]

Avots: ME II, 306

ļàudava [auch Arrasch, Drosth., N.-Peb.], ļaũdava [auch Nigr., Dond., Lautb. od. ļaũduva Tr.], gew. Demin. ļàudaviņa, ļaudavĩte BW. 29861, 1, ļaudeviņa 3498; 7987; ļauduviņa, ļauduvĩte 11433,

1) die Braut, junge Frau:
ļaudis sauca ļaudaviņu; kur tā tāda ļaudaviņa? es pasaucu līgaviņu, man atnāca līguodama BW. 22748. puķe, puķe, ruoze, ruoze, bāliņ, tava līgaviņa (Var.: ļauduviņa) BW. 281, 9; (2) ļàudava ² Kreuzb., die Schwiegertochter.] Wohl zu ļàudis; (zur Bed. vgl. etwa tàutu meita, tàutietis, sowie ļaudis 5],

Avots: ME II, 530, 531

lavinât, intr., bellen: ne pie vārtu nepiebraucu, sāk sunīši lavināt BW. 26551, 7; JK. I, 97. - [Aus lāt + čavinât?]

Avots: ME II, 433

I leja, ein Demin. lejīte BW. piel. ² 2797 var.,

1) das Tal, die Niederung, was tiefer oder abwärts liegt:
braucu dienu, braucu nakti pa augstiem kalniem, pa ze̦mām lejām Tr. IV, 268. [nuo kalna lejā braukt, vom Berge herabfahren. uz leju duoties, nach einer niedriger gelegenen Gegend ziehen.];

2) die Wohnung des Gesindes im Gegensatz zum Herrenhause; auch die Wohnung der Knechte im Gegensatz zur Wohnung des Wirtes:
Talsu apgabalā sauc par kalnu lieluo istabu, tuo ē̦ku, kur saimnieks ar meitām un puisŲem dzīvuo, un leju sauc tuo, kur bandinieki, pre̦cē̦ti kalpi dzīvuo (ērbēģis) LP. V, 9. (Merkwürdig Glück Mark. 14, 66: kad Pēteris muižas lejā (jetzt: priekšnamā) bija);

3) lejā,

a) unten,

b) in der Herberge.
lejas stāva, im unteren Stockwerk; lejas vārti, das untere Tor: ve̦lns viņus iespēra pa lejas vārtiem BW. 16238, 5. uz leju iet,

a) nach der Gesindesherberge gehn
U.,

b) zur Neige gehen:
saimniecība iet uz leju Etn. III, 135;

4) lejas vējš, der Westwind
St., Lind. n. U.;

5) lejiņa, "ein umzäumter Platz für Schweine"
Burtn. [Vielleicht (nach Bezzenberger BB. III, 81 und v. Grienberger Wiener SB. CXLII. Abh. VIII, 226) zu got. undarleija "der Geringste" und (nach Fick BB. I, 333 und Wrtb. I ^4, 123 und III ^4, 365, Prellwitz Wrtb. ² 264, Walde Wrtb. ² 437) zu gr. λειμών und ir. lian "Wiese".]

Avots: ME II, 447

‡ lelêt, = le̦luôt 2 (?): kas dzird leli (Var.: ve̦lnu) lelējam BW. 11924 var.; = le̦luôt 3 (?): mute piekūst saucuot un lelējuot Janš. Dzimtene III, 875.

Avots: EH I, 732

lê̦purs [Drosth., Arrasch], l,ê̦purs PS., Smilt., der Bär, der Lümmel, Schlingel, Plumpsack, Wasclappen: sagrāba lē̦puru (den Bären) aiz abām ausīm Lautb. kuo tu lē̦purs neatnāca atpakaļ, kad es viņu saucu Rainis; lē̦purs, ein grober Gast L.

Avots: ME II, 461

lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),

1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];

2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;

3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];

4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;

5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];

6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;

7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;

[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;

9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,

1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;

2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.

Avots: ME II, 481

lĩgava,

1) das Liebchen, die Geliebte, die Braut:
ļaudis sauca ļaudaviņu; kas tā tāda ļaudaviņa? es pasaucu līgaviņu, man atnāca līguodama BW. 22748. kādam puisim bijusi sade̦rē̦ta līgava LP. III, 42;

2) die (junge) Frau
- so gew. im VL.: nāc, meitiņ, vedekliņ, nāc, dēliņa līgaviņa! BW. 23158, 2. raud pēc manis sīki bē̦rni, raud pēc manis līgaviņa 32080. [Wohl zu līgt.]

Avots: ME II, 483

markļi [?] "saucumi, kad runā pa miegam" N.-Schwanb.

Avots: ME II, 564

màukt,

1): m. kuokiem mizas nuost Siuxt. m. ce̦puri galvā Warkl. es visu vasaru divējas zeķes maucu (trug 2 Paar Strümpfe)
Linden in Kurl.;

3): auch AP., KatrE., Schujen: tupeņus m. Jürgens 154. saknes mauc veļi rudenī Ramkau. piecpadsmitā augustā sīpuoli jāmauc nuost ebenda;

4): jis mauce pa ceļu, atpakaļ nepavērēs Warkl., Zvirgzdine. man jāmauc uz dārzu Salis; ‡

5) schwungvoll schlagen
Auleja: maucis ar vē̦zdu par aci. Refl. -tiês,

1): m. zeķes, cimdus Frauenb.; ‡

3) m. pruojām, sich eilig davonmachen
Jumpraweeten n. Diet.: maucies pruojām pa uotrpus mājai, kamē̦r gūstītāji vēl runājuši pagalmā Kaudz. Izjurieši 86. Zur Bed, vgl. auch ‡ ìemaukt II.

Avots: EH I, 786

meîta, meîte [A. - Schwanb.], Mar., BW. 12409, 24885,

1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,

a) ein junges Mädchen;

b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;

2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;

3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,

a) Gott hat Töchter geschenkt,

b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;

4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;

3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]

Avots: ME II, 592, 593

mê̦sluôt [(li. mėšlúoti), mêšļuôt ² Wandsen], mêšluôt Tals.,

1) tr., intr., düngen:
laukus, zemi. kur cīrulis mē̦sluo, tur cīrulis pļauj;

2) Exkremente von sich geben:
ja līķa zirgs nuo sē̦tas izbraucuot mē̦sluo, tad tais mājās atkal kāds mirs BW. III, 3, 860. Subst. mê̦sluõjums, das Gedüngte, das Gedüngthaben, die Düngung; mê̦sluôšana, das Düngen; mê̦sluôtãjs, wer düngt.

Avots: ME II, 621

metenis,

1) auch metenĩca Bers., Schwanb., metiêns, gew. der Plur. meteņi, n. U. auch metiņi und metieņi [sic!], Fastnacht [vgl. miesmieši]. meteņa dienā (vakarā) Laima me̦tuot savas dāvanas, nuo kam tad arī cēlies vārds metenis. - metenī (gew. meteņuos) maize un gaļa jāliek istabā zemē, tad suns jāve̦d pāri. ja suns ņe̦m maizi pa˙priekš, tad labs gads, bet ja gaļu, tad bada gads Etn. II, 35. vastlāvju (jeb meteņu) vakarā vajaguot labi iztrakuoties... puiši, meitas, vīri un sievas apģērbjuoties tâ spuociski, ka nepazīst, un tad iet vai pašu vai ciemiņu istabā iekšā un taisa dažādus juokus un niķus II, 25; LP. VII, 296. ap meteni slaidi braucu, lai liniņi gar,i auga. metiens suola aukstas dienas, suola visu sasaldēt Mag. XX, 3, 9. meteņuos jeb vastlāvjuos mājas mātes jau agri nuo rīta taisījušās pie pīrāgu cepšanas... bē̦rniem iede̦vuši maisu un saukuši, lai nākuot uz riju meteņa dzīt... nu metēja dzinējs lējis nuo augšas maisa turē̦tājiem ūdeni virsū Etn. IV, 28;

2) ein altes, schlechtes Pferd
Friedrichswald;

3) ein Netz
Lub.

Avots: ME II, 607

mĩzene,

1): auch AP., Lesten, Salis, Seyershof;

2) guov[j]u m. M. 179, die Wucherblume;
guov[j]u mīzenes jau nee̦suot ne˙kāds lamu vārds, juo tâ saucuot tās kuošās baltās puķes, kas zied pa druvu ežām Janš. Bandavā I, 290; ‡

3) ein gewisser Pilz
Sussikas; ‡

4) "eine Stute"
(??) Frauenb.

Avots: EH I, 823

mudîgs,

1) regsam, munter, betriebsam, flink, fleissig, fix, rasch:
maza biju, bet mudīga BW. 10282. dievs palīdz mudīgam mudīguos suolīšuos

11711. es nuobraucu tai ciemā, kur mudīgas mātes meitas

13289. pirmdienā, trešdienā un ce̦turtdienā dzimušais e̦suot mudīgs uz darbu BW. I, S. 177. mudīgi pie darba, mudīgi pie ēšanas. tē̦vs mudīgi aizšauj tur LP. IV, 200;

[2) = kārs AP.] Zu mudrs.

Avots: ME II, 659

muļ˜ļât,

2): auch Siuxt;

5): auch Siuxt. Refl. -tiês,

1): auch Dunika: uz vietas vien jāmuļļājas (pa dubļiem braucuot) Siuxt;

2): auch Dunika, Siuxt.

Avots: EH I, 832

I mur̂kšinât (unter mur̂kšķinât),

2): auch (mit ur̂ ² ) Sermus; pats ar līdzi murkšināja Tdz. 48256;

3): auch (mur̂kše̦nât ² ) AP., Ramkau. ‡ Refl. -tiês Seyershof, halblaut vielerlei sprechen:
vecis mur̂kšinājās ² man apkārt, lai es braucu līdz.

Avots: EH I, 834

nesẽjs (li. nešė˜jas), ne̦sãjs, f. - ja, mundartlich nesējīša, der Träger, die - in: ne tu mana nasta biji, ne es tava nesējiņa BW. 28741. cilvē̦ks runāja ar nesējiem... vai saviem pavaduoņiem Smilga. Sprw.: lai vārds, kāds vārds, kad tik vārda nesējs. aiziet pie ērgļa, jā, šis būs gan nesējs, er ist bereit zu tragen LP. IV, 11. luogs nuode̦r par gaismas nesēju JR. IV, 195. eglītes od. skuju nesējs: brūte ņēma uz baznīcu līdz mazu eglīti. nuo turienes uz mājām braucuot tā izraudzījās vienu jātnieku par skuju nesēju, kam eglīti nuodeva BW. III, 1, 18. lūgšu tevi panākstuos par eglītes nēsājiņu BW. 15840, 15. krusta nesējs, der Kreuzträger; līķa nesējs,; Leichenträger; nesēja, nesēju māte, nesējīša Bers., Lub., Erl., die Frau, die das Taufkind zur Taufe bringt BW. 1638.

Avots: ME II, 732

nest, ‡

2) gebären:
Dūmaļa katru mēnesi ne̦susi teļus Pas. XI, 258; nevarēja nuoskārst, vai šai nesīs (ob sie schwanger ist) Saikava; ‡

3) fig., "ertragen"
Strasden: es nee̦smu ne̦susi nuo sava vīra pa vienu gadu tik daudz, cik mana māsa ir ne̦susi nuo sava vīra pa desmit gadiem; ‡

4) vorwärts stürzen
(intr.): zirgs ne̦s pa lauku (von einem scheu gewordenen Pferd) Kaltenbr. Refl. -tiês,

1): n. ("tiekties") uz lielām lietām Kand. jis smagi iz (= uz) liela nesēs ("centās būt le̦pns ^) Kaltenbr. jau tad viņš nesās uz skuolu Kand.; 3): (puisis) prata pieklājīgi n. Janš. Apsk. 1903, S. 297; ‡

6) für sich tragen, mit sich tragen:
uozula vainakus nesās vidā (= iekšā) Kaltenbr.; n. ar bē̦rniem uz baznīcu Pas. III, 292, die Kinder zur Kirche tragen; ‡

7) = atnestiês: slaucu guovi, kamē̦r vēi nebij ne̦susēs Siuxt; ‡

8) sich eilig begeben: kur nu tu nesīsies? paliec te˙pat! Saikava, Sonnaxt. nesies pruojām nuo munām acīm! Pas. IV, 342 (aus Nīcgale).

Avots: EH II, 20

niktiês: uodi man jau nīkas virsū Dunika, Kal., Rutzau. meitas nikās virsū, lai braucuot pruojām Janš. Līgava II, 37.

Avots: EH II, 25

nùobràukt

2): n. zirgu nuost nuo ceļa. ragavas nuobrauc paspārnē AP.;

3): n. ar ruoku pa vē̦de̦ru Dunika, Rutzau;

4): viņas māti ... nereizē nuobraucu Atputa № 639, S. 10. kad tuos vāģus nuobrauks, jaunus vair nedabūs Salis;

7): zirgs tāds skrējējs, ka nuobrauc katru Saikava; ‡

8) fahrend töten, überfahren:
viņu nuobrauca vilciens Linden in Kurl. Refl. -tiês,

1): saiminieks bija stipri nuobraucies, pārbraucis vairāk kai sešdesmit verstes Pas. XII, 134; ‡

3) hinfahren:
nuosabraucu ... da baznīcu Tdz. 55804, 4.

Avots: EH II, 33

[nùobrazdinêt, eine Weile poltern: pa negluduo le̦du braucuot nuobrazdinēja vien Warkh.]

Avots: ME II, 764

nùograñdît, ‡

2) abkratzen
(mit an̂ ² ) Dunika: n. dubļus nuo zābakiēm; n. (= baļļā ar kuoku jaucuot nuoskaluot) kartupeļus (mit an ) N.-Peb.

Avots: EH II, 46

nùojûgt [li. nujùngti], tr., abspannen, abjochen: zirgu. nuojūdziet jūs, māsiņas, Rīgas meitu jūgumiņu! BW. 31801. nuojūgs manu kumeliņu BW. 13474. Refl. - tiês, sich ausspannen: braucuot zirgs nuojūdzas Etn. II, 23.

Avots: ME II, 793

nùoklìegt, tr.,

1) verschreien, abschreien:
nevar nuokliegt par tautas ienaidniekiem tuos... Vēr. I, 696;

2) im Schreien übertreffen:
viņš ar savu balsi visus nuokliedza. Refl. - tiês,

1) mit freuden kurze zeit dauernden Schrei, Jubel von sich geben:
skaļi dziedu, nuokliedzuos, lai dzird mans arājiņš BW. 424. nuokliedzuos, nuosaucuos, izte̦k caune smilkstē̦dama BW. 30606;

2) sich abheulen, sich die Kehle (den Hals) abschreien:
viņš tâ nuokliedzies, ka vairs ne˙maz nevar pakliegt.

Avots: ME II, 799

nùolaumêt, tr., behexen: nuo nuolaumē̦tām guovīm izslaucuot zilganu ūdeni LP. V, 1.

Avots: ME II, 808

[nùopèisêt ² Kl., abfasern machen: ar kūtru zirgu braucuot pīcka jānuopeisē.]

Avots: ME II, 827

‡ nùopukņît Druw. n. Etn. IV, 166, (in grossen Klumpen) hinunterstossen: jumtu jaucuot salmus nuopukņīja lieliem klēpjiem.

Avots: EH II, 78

nùoraûstît, ‡

2) eine Zeitlang wiederholt reissen (zerren):
man bija daudz kungu. es tiku nuoraustīts uz visām pusēm Jauns. Mana dzīve ³ 17. braucuot nenuorausti (ar gruožiem, tuos pieve̦lkuot mudināšanai) tā zirga tik daudzi! paliks vēl je̦la mute Vank.

Avots: EH II, 80

nùorìbêt, intr., nachhallen, erdröhnen, krachen: sajāj tautas, nuorīb zeme BW. 14363. nuorībēja dēļu tilts, vedējiem aizbraucuot 18227. pē̦rkuons spēris, ka nuorībējis vien LP. V1I, 474. nuorīb pirmais šāviens.

Avots: ME II, 839, 840

nùorunât,

2): kruodzeniece nuorunāja kungu, lai nebraucuot Pas. IV, 125;

3): Līzīte viņu nuorunā ar˙vien, lai ... kâ tas pruot mēļuot Brigadere Dievs, daba, darbs 266;

4): kad nenuorunā tevi ... par le̦pnu Apsk. 1903, S. 165; ‡

6) = pìerunât 3: n. Agni, lai tā paliktu pārnakšņuot Vindedze 120; ‡

7) mit Zauberworten besprechend beseitigen
Nautrēni: n. milsumu. ‡ Refl. -tiês, = nùorunât 1: jie nuozarunā bēgt Pas. V, 307 (ähnlich IV, 536).

Avots: EH II, 82

nùosàukt [li. nušaũkti], tr.,

1) herabrufen:
nuo kalna leja;

2) nennen, benennen:
viņš tuo nuosauca par muļķi;

3) abrufen (vom Nachtwächter).
Refl. -tiês, ein Jubelgeschrei [od. einen Schrei] erschallen lassen: nuokliedzuos, nuosaucuos, izte̦k saule smilkstē̦dama BW. 30606. Miķelītis nuosaucās auzu kaudzes galiņā BW. 33045. [viņi tik nuosaucās vilkam pakaļ Frauenb.] Subst. nùosàucẽjs, wer herabruft, nennt; nùosàukšana, das Herabrufen, Nennen; nùosàukums, die Benennung: ik˙vienai lietai savs nuosaukums.

Avots: ME II, 843, 844

nùošļakstinât, tr., bespritzen Spr.: viņš braucuot nuošļakstinājis savas drēbes ar dubļiem Ahs., Kand. Refl. -tiês, sich bespritzen.

Avots: ME II, 867

nùošļucinât, fakt. zu nùošļukt, die letzte Milch ausmelken: guovi slaucuot vajaga skaidri nuošļucināt Ahs. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 868

‡ nùosmir̂dinât, Perfektivum zu smir̂dinât; mit Gestank erfüllen: mē̦slu ve̦zums gaŗām braucuot nuosmirdināja visas malas (wo?).

Avots: EH II, 88

nùospridzinâtiês, sich bespritzen: puisis braucuot nuospridzinājies dubļiem Dond.

Avots: ME II, 857

nùosukât [li. nušukóti], tr.,

1) abkämmen, abstriegeln, abputzen:
matus; zirgus ar sukām, ar skrāpi. atjāj Jāņa vakarā nuosukātu, nuoglaudītu BW. 32933;

2) abhecheln;

3) aufessen:
viņš nuosukājis ve̦se̦lu nuku maizes;

4) ab-, durchprügeln:
tē̦vs rājas, suolīdams nuosukāt MWM. X, 434;

5) zurücklegen:
sešas jūdzes lēkšus braucu, kâ sukāt nuosukāju BW. 29768. [Refl. -tiês, sich abkämmen.]

Avots: ME II, 861

nùosvèikt,

1) ["beglückwünschen"
Ar.; eifrig rühmen Lis.]: abas mātes nuosveica un nuoslavēja viņa gudrību Dok. A.;

2) ["sich beklagen über"
Lis.]: "skāde, ka plinte nav pielādē̦ta!" krusttē̦vs nuosveica MWM. VI, 29. [kaimiņienei izsaluši kartupeļi, viņa nuosveica vien Lis. vai, kâ viņš nu nuosveica (dich beneidend) par tevi Druw., N.-Schwanb. čigāni mani tâ piemānīja, ka nuosveicu(ôs) ("= aucuos">nuosaucuos") vien Golg.;-

3) "viel Schlechtes (über andere) erzählen"
Tirsen u. a.;

4) "(einem Weggehenden) Böses nachrufen":
viņš pakaļ vien nuosveica N.-Schwanb.;

5) "apsveikt" Kursiten.) Refl. -tiês,

1) [sich verwundern
Lis.]: ļaudis nevarēja nuosveikties un nuobītnēties par tādiem brīnuma darbiem Aps.;

[2) "sich begrüssen"
Bers.).

Avots: ME II, 863, 864

‡ nuotašķêt, = nùotašķît: pa slapju ceļu ... braucuot, nuotašķē drēbes ar dubļiem Berķene n. RKr. XVII, 58.

Avots: EH II, 99

‡ nuotel˜derêt Schrunden; herabrutschen, -gleiten: ja braucuot ratuos ir trauks ar vāku un ja vāks nuoiet nuost, tad saka, ka tas ir nuotelderējis.

Avots: EH II, 100

nùotràukt,

1): tur nuotraucu asariņas Tdz. 38075 (ähnlich 40351).

Avots: EH II, 101

nùotrĩcinât, nùotricinât, tr.,

1) erzittern machen, erschüttern:
zemi;

2) durch Erschütterung zum Abfall bringen, eig. wegschüttern:
braucuot nuotrīcināts.

Avots: ME II, 877

nùovaukšķêt, nùovaũkšêt [Jürg., eine Zeitlang bellen Ermes (mit kšķ ), Autz: ja suns kâ negribē̦dams neskaidri ierejas, saka, ka viņš nuovaukšējis vien Golg., Lös., Erlaa, Drobbusch; "nuoklaudzēt" (gespr.: -vaušķēt) Semershof; viel Unsinn schwatzen (mit aû) Serben, Selsau u. a.; den beim Schlagen entstehenden Laut von sich geben, erkrachen: sit pa galvu, ka nuovaukšķ vien Jürg.] nuozvēlās uz gultas malas, tâ ka visās četrās staklēs nuovaukšēja Blaum., [Bewershof, Bers. stirnai nagi vien nuovaukšķēja, kad aizskrēja Sessw.; tilts pāri braucuot nuovaukšķēja Kalz.;

Avots: ME II, 883

nùozvìegt, gew. refl. -tiês, ein Gewieher von sich geben: man nuozviedza kumeliņš BW. 27639. ne pusceļa nenuobraucu, nuozviedzas kumeliņš 26551, 7.

Avots: ME II, 893

nùožvir̃kstêt [PS., Saus, MSil., nùožvir̂kstêt Lis.], = nùošvirkstêt: [brauca tik ātri pa ceļu, ka akmeņi vien nuožvir̃kstēja Jürg., Ermes. sabēra zirņus uz pannas, ka nuožvir̃kstēja vien C. kâ aizdedza paegli, tâ nuožvirkstēja vien PS., (mit "ir̃") Naud., Behnen. "nuožvir̂kstēja" vien ar ragavām pa kāpeni braucuot Serben, Peb., Lös., Sessw. maizi kuožuot nuožvir̃kstēja kāds smilšu graudiņš Autz, Grünh.].

Avots: ME II, 895

‡ padacka AP., ein gewisser Bestandteil eines Wagens ("mazs dzelzs stienītis zem kuoka ass, kas piestiprināts, lai braucuot ass nedilst").

Avots: EH II, 125

[pagrandît, ein wenig rütteln, schütteln: pa reizei pagrandīdama saņe̦mtuo ruoku, kad manīja, ka ve̦cais krusttē̦vs negrib... klausīties Jaunie mērn. laiki I, 22. Refl. -tiês, ein wenig gerüttelt werden: katra ratu pagrandīšanās (braucuot) sānuos kâ durtin ieduŗ ibid. II, 95.]

Avots: ME III, 30

pakaļ, pakal Hr.,

1) als Adverb, hinterher, nach:
pakaļ te̦k tautu meita BW. 18652. pakaļ nāca bāleliņi pa skujiņu birumiņu BWp. ² 13628. [ej tē̦vam pakaļ, gehe nach dem Vater, oder: folge dem Vater!];

2) als Präp. mit dem Gen., selten auch Akk. und Dativ,

a) hinter, nach:
es guodiņu nuoturēju pakaļ. (gew. aiz) kruoga kaņepēs BW. 6612. puiši savas kājas lauza, pakaļ manis staigādami (gew.: man pakaļ st.) BW. 5411, 10. viņi iet cits pakaļ cita. te̦k... pakaļ mani (gew.: man pakaļ) BW. 5316;

b) (zeitlich) nach:
paiet diena pakaļ dienai A. XXI, 2; pakaļ svē̦tku (gew. pēc svē̦tkiem), nach dem Fest Zempenhof;

c) nach - zur Bezeichnung des Zieles:
ar vilciņu Rīgā braucu tē̦vam pakaļ (gew. pēc) tabaciņa BW. 2373: Postpositiv: muodere bijuse trauku pakaļ Blied. šī nākuot māsas pakaļ LP. VI; 881. pakaļ wird in der Schriftsprache als Präp. nicht gebraucht; dafür aiz, pēc; [vgl. Le. Gr. § 550.].

Avots: ME III, 38, 39

palaũnadze [li. palaunagė "Vesperbrot"], palaũnadzis, palaũnags [Dond.], auch palaũnaģis,

1) die Vesperzeit, das Vesperbrot
Kur., Mag. XIII, 2, 58. Kurzemē, Duobeles draudzē (so auch Kand.) vasaras pusdienu saucuot arī par launagu, mūsu launagu par palaunadzi Etn. III, 156; [palaũnadzis, eine Mahlzeit um 5 Uhr Nachmittags Dunika];

2) eine Vorkost vor dem launags U.;

3) die Zeit zwischen Vesper und Abendessen
St.

Avots: ME III, 57

pamutenis, ein grösseres Kopftuch: pamutenis - paliela drāna, ar kuo apsien galvu, sevišķi kāzās uz baznīcu braucuot Rutzau. [lai nu tik raisa austenes, nāmatus un pāmuteņus nuost Janš. Dzimtene ² III, 271.]

Avots: ME III, 74

paņemt,

1): par ... darba prieku, kas paņēma (= aizrāva) līdzi arī citus Vanagu ligzda 182. kuļamlaikā paņēma (= nuokāva ēšanai) aitu Salis. es jums paņēmu (= pārtraucu) valuodu Sprēstiņi;

3): kad zirgiem krita dunduri virsū, paņēma (= pirka) par kapeiki pieci kādu eļļu un ieberzēja Siuxt; ‡

4) "pārņemt, apņemt, apklāt, pārmākt": tagad paņē̦muse zâle Saikava; ‡

5) ceļš tuo nepaņe̦m, es liegt von der Strasse ab
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abliegen"). Refl. -tiês,

1): paņemies un padzeries! Janš. Līgava I, 187;

5): lazdas vē̦za pazaņēme Tdz. 55280. pasaņēma līgaviņa vusu ļaužu nuopaļiņa 45853. ‡ Subst. paņemšanâs, Angewöhnung:
viņam bija p. ... cieši tai palūkuoties acīs Janš. Bandavā II, 414.

Avots: EH XIII, 161

paredzêt, tr.,

1) erblicken, bemerken:
ne pie vārtu nepiebraucu, paredzēju (Var.: pamanīju) de̦guniņu BW.18572, 7. asti vien paredzēju svešu ļaužu kabatā 19184, 2. kuo pa dienu pare̦dzuot, tuo lai viņam pastāstuot LP. VII, 800;

2) vorher-, voraussehen, ahnen:
vai redzēt paredzēju kunga ve̦rgu paliekam? BW, 1902. vai paredzi grūtu mūžu, vai ar sliktu arājiņu? 17724. ir puķīte paredzēja, ka es ilgi nedzīvuošu 6488. tas visu zin, visu pare̦dz LP. V, 186. pare̦dzams, vermutlich, voraussichtlich: viņš, kâ pare̦dzams, pie mērķa ne+kad netiks. - Subst. paredzẽjums, das Erblickte, die Erscheinung: paļāvusēs, ka viss tas paredzējumi vien e̦suot LP. VII, 525; paredzêšana, das Erblicken, das Ahnen; pare̦dzê̦tãjs, der Seher Glück Daniel 2, 2. - [In der Bed. 2 aus *praredzêt?]

Avots: ME III, 89

‡ pãrskriedinât, sich überjagen machen: sargāsies savus zirgus p. braucuot Tas latv. draugs (1841), № 37, S. 201.

Avots: EH XIII, 211

pãršļaukt,

[1) oberflächlich glätten, fegen, herüberfahren:
meičas nepaspēja istabu krietni izslaucīt, tikai tâ pāršļauca. upē le̦dus izburbējis, bet tuomē̦r pāršļaucu (uzmanīgi un lē̦nām ejuot vai braucuot) Jürg. p. grīdu Zvirgzdine. pāršļaukt ar ruoku pār seju C.;

2) durchhauen, durchschneiden:
p. kuoku Warkh., Warkl., Zögenhof;

3) oberflächlich abspülen.
Refl. -tiês, mühsam, die Füsse schleppend hinübersteigen, sich über etwas schleppen: ar muokām izdevās pāršļaukties pār šauruo uu glumuo laipu Jürg.] uz vienas kājas pāršļaukties uz divām kārtīm Por.

Avots: ME III, 181

[pãršmaukt, überwinden, besiegen: es kaimiņu braukšanā pāršmaucu Wessen]. Refl. -tiês, sich überrecken, sich überanstrengen: viņa vakar, baļļu ve̦ldama, pāršmaukusies A. XIX, 34.

Avots: ME III, 182

pā`rstèigtiês, nach Hause eilen, heimeilen: nuo baznīcas braucuot pārsteidzas kāds nuo brūtgāna brāļiem ātrāki mājās BW. III, 1, S. 84.

Avots: ME III, 179

pãrtraukt,

3): pārtraucu putraimuos prāvu kulīti miežu Jauns. Raksti IV, 288; ‡

4) (das Meiste) abschütteln:
nav vaira daudz ābuoļu kuokuos: vējš pārtraucis jau vairumu Oknist; ‡

6) part. pārtraukts "nervös;
mazliet jucis" Sessw.: nuo tās reizes viņš ir tāds kâ p.; ‡

7) "iedzert 1" Rutzau: mēs vakar krietni pārtraucām.

Avots: EH XIII, 214

pasàukt [li. pašaũkti], tr.,

1) rufen, kommen lassen:
pasauci ļaudis pusdienā! pie vārtiem vien pasaucu mīļākuo bāleliņu VL. nāca, kâ pasaukts pa braucamuo ceļu, kam wie gerufen Kaudz.;

2) nennen:
nu vairs mani bāleliņš par māsiņu nepasauks BW. 22793;

3) bestellen (im Gasthause):
viņš dzēra un pasauca arī nuo savas puses Saul. [Refl. -tiês, eine Weiļe einander rufen: gani mežā pasaucās cits citu Nigr".]

Avots: ME III, 94

pelêķis, f. -e, etwas Graues: pūce pelēķīte BW. 2508. aitiņ, mana pelēķīte! BW. 7562, 2. sirmi zirgi man aŗami, pelēķīši ecējami BW. 29947, 3. ar sirmīti Rīgā braucu, ar pelēķi (Var.: pelēci) pavadīju BW. 29620, 1 var.

Avots: ME III, 196

pìeduôt,

1) zu-, hinzugeben:
kūmām izbraucuot, ve̦cmāte nesējai vēl piedeva labus paduomus BW. I, S. 179. vilks izstāsta visu smalki un tad pieduod paduomu LP. IV, 153. var atrast diezgan daudz... ziņu par dažādām tautām, kam dažkārt pieduoti arī bilžu pielikumi Etn. IV, 131. ne tu pieduosi, ne es kuo varu atlaist Alm. saimeniece cisku kasa, negribēja gaļas duot; vai tu kasi, vai nekasi, tâ˙pat ga ļa jāpieduod BW. 334332;

2) verzeihen, vergeben:
pieduod, dievs, meitai grē̦kus! BW. II, 6840. dievs, pieduod manu grē̦ku, es pielaidu uguntiņu! BW. 23221, 8. nepieduošu vērsīšam...: ik dieniņas ganuos gāju, sausa maize kulītē 29254;

3) zur Genüge geben:
saimnieks nespēja viņam darba ne pieduot JK. V, 81. tuoreiz tē̦vi dē̦liem vēl skuolas mācību maz varējuši pieduot Upīte Medn. laiki. nevarējis tik daudz apavu pieduot LP. III, 84. nevari tu, cilvē̦ks, viņiem algas vien diezgan pieduot Druva II, 769. duod, māmiņa, cik duodama, duod ar dieva palīdziņu! ne duodama nepieduosi, kad dieviņš nepalīdz BW. 16410.

Avots: ME III, 247

pìekramstît,

1) eilig hie und da pflückend, haschend anfüllen:
guovs piekramstījusi (ganīdamās) vē̦de̦ru Drosth., Golg., Saikava, Gr: Buschhof;

2) hie und da eilig abbeissen:
zirgs braucuot piekramstīja vārpas N.- Peb.

Avots: ME III, 259

pìelaumêt "?" : nuo pielaumē̦tām guovīm laumas slaucuot dzīvu kreimu LP. V, I.

Avots: ME III, 265

pìesàukt,

1) = pasaukt, rufen: aiz vārtiņu vien piesaucu (Var.: pasaucu) vēlīguo bāleliņu BW.13566 var.;

2) heran-, hinzurufen:
piesauc kuopēju pie sevis LP. I, 46;

3) nennen:...
vēl daudz citus es varē̦tu piesaukt MWM. XI, 271;

4) anrufen, anbeten:
tuo brīdi iesāka piesaukt kunga vārdu I Mos. 4, 26. dieva vārdu piesaukdams LP. VII, 641. ja tu... dievu piesaukdama apzvē̦rē̦tu muti nepalaist, tad pastāstītu tev VII, 916. redzes gan, vai tu vienreiz nepiesauksi ve̦lnu! IV, 35.

Avots: ME III, 287

piespriņģis "rūpes" Wessen; ein plötzliches Malheur, Unglück, Not: viņam tagad tāds piespriņģis, ka nezin vairs, kuo darīt, kuo ne. tādā piespriņģī atkal nebija bijis: kuo duomā, braucuot uz ceļa saplīst ritenis, kur nu ņemsi cita! Naud. n. Etn. II, 98. pienāca tāds piespriņģis, ka bija tā pate jaunpienes guovs jāpārduod Alksn.-Zund.

Avots: ME III, 295

‡ pikastiņš, = pikaza: saucuot ķikulus tâ juocīgi: par pikastiņiem R. Ērglis Pel. bar. vect. 157.

Avots: EH XIII, 230

pilādzis Wolm., pilādzis ² Sunzel, Kr., pīlâdzis ² Bl., pīlādzis Burtn., Erkul, Ruj., Stackeln, Sessw., Treiden, Meselau, Lemburg, Fockenhof, Kegeln, Stuhrhof, Behrshof, Zeezern, Dobl., Sessau, Stelp., Wallhof, Schönberg, Kirchholm, Naud., Wilzen, Behnen, Bixten, A.-Autz, Gr.-Autz, Siuxt, Blieden Neuenb., Tuckum, Schlampen, Schmarden, Matk., Jakobshof, Prawingen, Kurs., Mitau, Ellel, Zehrxten, Waddaxt, Hofzumberge, Kr.-Würzau, Wolgunt, Swehthof, Senten, Gaiken, Wahnen, Essern, Annenhof, Appricken, Irmelau, Lieven-Behrsen, Samiten, Remten, Rönnen, Nikrazen, Wirginalen, Dünhof, Baldohn, Windau, pĩlãdze Mitau, Ekau, Mesoten, pīlādze ² Bauske, pīlādze Zerrauxt, Schwitten, Fockenhof, Dobl., Annenburg, Garrosen, N.-Bergfried, Gr.-Sessau, Grünh., Misshof, Mesoten, A.-Rahden, Hofzumberge, Gr.-Würzau, Kr.-Würzau, Lieven-Behrsen, Lesten, Remten, Wilzen, Wolgunt, Salgaln, pĩladze Etn. III, 77, Sassm., pīladzis ² Adiamünde, Wandsen, pīladzis U., Mag. XX, 3, 154, Postenden, Nurmhusen, Angern, Erwahlen, Nogallen, Selg., pīladzis Stenden, Altmohken, Sehmen, Alt-Rahden, Sparen, Golg., JK. VI, 30, pĩladzis Ellei, der Pilbeerbaum, Vogelbeerbaum, die Eberesche (sorbus aucuparia L.) RKr. II, 78. Aus liv. pīlag, s. Thomsen Ber6ringer 78 und 273.

Avots: ME III, 231

pìrtīžas N.-Peb., Vank., Druw.,

1) "das Baden in der Badstube vor der Geburt"
Alksn.-Zund.;

2) Wochenbettschmaus
AP. n. U., Blieden n. Etn. I, 138, "kūmās salasīšanās" N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411. rauguos iešanu saucuot citur par pirtižām BW. I, S. 117. kumeļa pirližās Kaudz. M. 102;

3) "saru pēršana bē̦rniem pirtī (savienuota ar mieluošanuos)" Kokn. n, Etn. III, 33;

4) "durch einen Kauf oder Verkauf veranlasstes Zechen"
Nötk.

Avots: ME III, 228

pļe̦ndags, auch pļe̦ndaks, eine kleine Versammlung; ein lächerlicher Vorfall Naud.; Zank, Streit; "jukas, klizma" Dobl. n. Etn. IV, 166: aizbraucu pie viņiem uz tuo pļe̦ndagu, bet nekā tur nebij. mums tur tāds pļe̦ndags nuotikās: varēja bez zarnām palikt smejuoties Naud. luopu sē̦rgas dēļ bij iznācis pļe̦ndaks Alm. sataisījis tādu pļe̦ndagu, ka netīk pašam ne dzirdēt Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 369

plītnieks, plītenieks Manz., ein Prasser, Schwelger, Zechbruder, Saufbruder: kad plītnieks dievszin kuo bez gausa tik vē̦de̦rā sev krāj St. plītnieku es augšā traucu nuo pilna kausa Asp. labāk būtu tuo dieniņu zem eglītes pasēdēj[u]se nekâ savu ruoku devu tādam kruoga plītniekam BW. 15422,1.

Avots: ME III, 350

prievīte Bers., Meiran, U., Selb., Laud., Bielenstein Holzb. 416, prieve Aus. I, 119, prìevîts Jürg., C., PS., N.-Peb., (neben prieviets) Kaugershof, priẽvîts Kursiten, priêvîts ² Zirolen, prievītiņš Schrunden n. Bielenstein Holzb. 408, priêvits ² Lautb., prievits Nigr. (neben prievîts), plur. prieviti Biel. n. U., priêviêtša Rutzau, Dunika, priêve̦ts ² Iw., prieve̦ts JK. VI, 18, acc. s. prievetiņu Treiland nar. p. № 88, prieve̦ta BW. 25170, 2 (aus Zirau), prieve̦da (Demin. prievedīte) 25170, 1, prievats BW. 7305 (aus Alschw.); 1597, 2 (aus Neuhausen), prieviete, prievietis LP. I, 141, Mar., Aahof, prieviets Lasd., prieviets RKr. XVI. 147, priêviêts ² Līn., plur. prievieti N.-Peb., Gaweesen, Demin. prievietiņa Karls., prievietiņš BW. 7575, 3, priêvīte ² Wandsen, Gr.-Essern, (mit gekürztem i) Widdrisch, priẽvīte Bauske, prìevĩte Arrasch, priêvitis ² Salis, prìevis ² Golg., prievitelis BW. 29323, 10,

1) das Strumpfband, welches von buntem Wollengarn breit geflochten oder in einer eigentümlichen Art gewebt wird
U.; Wickelband für kleine Kinder (priêvīte ² Dond., prieviets Lasd.); Hosenband Dr. (prievīte); ein geflochtenes, buntes Wollband zum Tragen der vācele Bielenstein Holzb. 365 (prievīte); ein schmales, buntes Band überhaupt: prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs. prievītes lietuoja zeķes apsienuot Plutte. nule audi linu dvieļus, nule audi prievitiņus BW. piel. ² 16356.1 ap zeķēm bijuši apsieti sarkani prievieti LP. III, 108. bē̦rna māte apdāvināja dažus māju ļaudis: deva citam cimdus, citam zeķes, citam prievitus BW. I, S. 191. brūtei nuo baznīcas braucuot uz krustceļa jānuome̦t gariem prievieti RKr. VI, 50. apveltīja katru precenieku ar cimdiem, zeķēm un prievietiem BW. III, 1, 42. kāzu rītā brūte... deva katram pa prievitam ebenda 82. zirga luoks bija aptīts ar dvieli un apsiets ar austu prievitu ebenda 84. villaines ar piešūtām prievītēm pie malas Plutte 68. gar kaklu zīda prieviete LP. I, 130. kungs jums atņems... ce̦pures un prievītes (Gebräme) Jesaias 3, 20. smalkajam kārkliņam apzeltīti prievetiņi BW. 33804. - prievieša raksts, das Strumpfbandmuster: balts krekliņš ar raibiem prievieša rakstiem iekantē̦ts De̦glavs Rīga II, 1, 22;

2) prievīši N.-Schwanb., zaķu prievīši Oppek. n. U., zaķa prievietiņas Alswig, = staipekņi, eine Art Schlingpflanzen (wohl der Bärlapp). Wenigstens in der Bed. I zu li. priẽ u. a. (s. prieds) . le. vît. prieve resp. prievis ist woht als das vermeintliche Stammwort zum deminutivisch aussehenden prievīte resp. prievītis gebildet; -ve̦t (> -ve̦d-), woraus weiterhin -vat-, dürfte rein phonetisch hier aus unbetontem -vit- entstanden sein.

Avots: ME III, 399

pucene Alschw., Rothof, Schnehpeln, Paddern. Wormen, Perkuhnen, Popen, Hasenpot, Sackenhausen, Hasau, Nikrazen, Schlehk, Kalwen, Planetzen, Grikken, puce̦ns um Windau, pucens Hasenpot, Lipsthusen, pucenis Janš. Dzimtene ² I, 151, pucans Anzen, Popen, Demin. pucentiņa BW. 11916, 4 var., die Eberesche (sorbus aucuparia L.) Mag. IV, 2, 49; RKr. II, 78. Nach von Grienberger Wiener Sitz.-Ber. CXLII, Abh. VIII, S. 76 "vielleicht" zu li. paũkštis und got. fugls "Vogel"; kaum aber zu trennen von bucene I (s. dies.)

Avots: ME III, 401

punît,

1) schlagen, dass
puni entstehen Etn. IV, 167;

2) punît nuost (wegreissen, wegschaffen)
baļki nuo sienas, ve̦cu ē̦ku nuojaucuot Kreuzb.

Avots: ME III, 413

I pur̂kšt ² (so zu lesen!): auch (mit ùr ² ) Auleja, Bērzgale: zirgs - naktī braucuot, uz ceļa kuo bīstamu ieraudzījis - sāka smagi p. (mit ùr ² ) Kaltenbr.

Avots: EH II, 328

purpatas Naud., der Kram, die Siebensachen: iekŗāvis savas purpatas, braucu pruojām. Zu purpas III.

Avots: ME III, 419

I putenes,

1) Schneeballen (viburnum opulus)
U.;

2) Vogelbeeren, Ebereschbeeren, Sperberbaum, Pilbeerbaum (sorbus aucuparia)
Fischer 240; Vgl. li. putìnis "Kalnikenbaum" und pùtinas, eine Pflanze Jušk. SvD. 5, ₁ und An. 66.

Avots: ME III, 440

raiteniẽks, raĩtiniêks Dunika (li. raĩtininkas), raitnieks Wallhof n. Manz. Lettus, U., (mit ài ² ) Warkh., Warkl., der Reiter: uz baznīcu un mājās braucuot 4-6 raitnieki jāj braucējiem pa priekšu RKr. XVI, 110 (aus Ober-Bartau). . . . kāds es biju raitenieks: zīda pušķi zemi slauka, drebēt dre̦b kumeliņš BW. 13910, 2. pavaicāju kumeļam, kur palika raitenieks 31933, 12. nuozviedzas kumeliņš, pie kapiem piejājuot: te gul mans raitenieks (Var.: raitinieks), mans auziņu devējiņš 27638, 6 var. Zu raits III.

Avots: ME III, 471

ŗaûkt ² Iw., Lautb., Wandsen, Gr.Essern, Kurs., Behnen, U., ŗaũkt Līn., Dunika, raûkt ² Dond., raukt (li. raũkti "enger machen; runzeln") Karls., Sunzel, -cu, tr., enger machen, zusammenziehen: pieri (runzeln), uzacis. aduot zeķei pēda jārauc, lai aizadītu ciet Dond.,Kav. es jau raucu savu cimdu Dond. re̦dz grābējus gan stieptās rindās, gan ŗauktuos baruos nākam nuo darba Lautb. Refl. -tiês, sich zusammenziehen, kleiner (enger, kürzer) werden, einspringen (von Stoffen) Karls.: tavas uzacis raucās MWM. XI, 177. tas raucas mazāks un mazāks Vēr. I, 783. dienas ŗaucas U., die Tage nehmen ab. - Subst. ŗaukšana, raukšana, das Engermachen, Zusammenziehen; ŗaukšanâs, raukšanâs, das Zusammenschrumpfen, Einspringen; ŗaukums, raukums,

1) die einmalige Tätigkeit des Engermachens, Zusammenziehens;

2) das Engergemachte, Zugespitzte
U.: ja (sc.: zeķes) purnā vai papēdī ŗaukums ticis vaļām Janš.; ŗaucẽjs, wer enger macht, zusammenzieht. Dazu rukt, ŗukt; s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 353.

Avots: ME III, 587

reiteniẽks, der Reiter: nuozviedzās kumeliņš, kapu kalnu piebraucuot: te gul mans reitenîeks (Var.: raitenîeks) BW. 27638, 6.

Avots: ME III, 506

I reñcelêt (?) "taumeln": dzē̦rājs rencelē; "wanken, wackeln": buojājies ritenis braucuot rencelē Ziepelhof.

Avots: ME III, 510

*rilst(êt) od. *rilt,

1) "?": stilsti, rilsti[?), kumeliņ! BW. 14485, 5 var.;

2) vom Gerausch, das eiserne Gegenstande gegen einander gerieben von sich geben:
neieziestu ratu riteņi braucuot ril˜st (knarren; andere Formen sind unbekannt) Hofzumberge.

Avots: ME III, 526

*rilst(êt) od. *rilt,

1) "?": stilsti, rilsti[?), kumeliņ! BW. 14485, 5 var.;

2) vom Gerausch, das eiserne Gegenstande gegen einander gerieben von sich geben:
neieziestu ratu riteņi braucuot ril˜st (knarren; andere Formen sind unbekannt) Hofzumberge.

Avots: ME III, 526

I rum̃ba (li. rumba "Schwiele") Iw., rùmba ² KL, Prl.,

1) rum̃ba Bl., die Nabe, Radbüchse
U., Bielenstein Holzb. 542; ratu kāpslis vai rumba Mērn. laiki 429;

2) der Rumpf auf der Mühle, worin das Getreide geschüttet wird
U.;

3) eine Blütenknospe
Depkin n. U.;

4) rumba (li. rumbà) Dunika, Nigr., der Querl:
suņi biksas apē̦duši, rumba vien atlikuse BW. 28556 var.;

5) jede Erhöhung (klein und lang) auf ebener Fläche
Kronw. n. U.: pa dziļām dangām un augstām rumbām... braucuot Janš. cūku gans cūku slauca, uz rumbiņas (Var.: kalniņā) tupē̦dams BW. 29356, 8. - rum̃bu mieži Karls, sechszeilige Gerste;

6) Demin. rumbuliņa BW. 4833, 5 var., ein dickes, unbehilfliches Mädchen
U.: sveša māte mani sauca: rumba, rumba, re̦zgalīte! BW. 4833. velies, rumba, istabā! 18856, 1. auga rumba kaimiņuos VL. - ratu rumba, rumbas gals od. kakls als Schimpfwörter überhaupt: ja ir laba ve̦damā, tad vediet sētiņā; ja ir kāda ratu rumba, gāziet ceļa maliņā! BW. III, 1, S. 54. kuo tu dziedi, rumbas gals (rumbas kakls 20881, rummas rīkle Sussikas), tev jau lāga neskanēja! BW. 874. In der Bed. 2 wohl aus mnd. rump "der hölzerne Trichter in der Mühle, wodurch das Getreide auf den Stein geschüttet wird". In den Bedd. 4 und 5 (nebst rumba II) wohl zu li. rumba "Schwiele" (s. Leskien Nom. 225), rumbas "Querl; Narbe", le. aprembêt 2, li. rêmbėti "Narben bekommen", slav. rǫbiti "hauen, hacken, kerben", poln. rąb "Rand, Saum" (s. Trautmann Wrtb. 236). Hierher stellt Būga KSn. I, 88 und KZ. LI, 118 nebst rumbulis und rimba auch rumba 1 (worauf rumba 7 und wohl auch 3 beruhen können); doch fragt es slch, ob nicht rumba I und rumbulis aus dem Livischen oder Estnischen entlehnt sind, vgl. estn. rumm "Röhre, Hohlcylinder", ratta rumm "Nabe am Rade", rump (gen. rumbi) "Klotz", liv. rump "abgehauener Stamm ohne Äste".

Avots: ME III, 557, 558

I ruņģis,

1) jemand der seinen Leib gut pflegt, ein runder, draller Mensch
od. (Schibbenhof) ein solches Tier Seew, n. U., Mag. XIII, 2, 43; XIII, 3, 54: mans puika apvēlies tīri apaļš kâ ruņģis Druw.; ein Schimpfname für dicke Menschen: saģērbies kâ ruņģis Allendorf;

2) ein Hausgeist
Karls. (ruņģis); (gew. rudzu ruņģītis) der Kornalp, der das Korn einem nimmt, dem andern zuträgt U.: pūķus saucuot par "rudzu ruņģīšiem` LP. VI, 48. rudzu ruņģītis peļu rūcenī (slazdā) ielīdis 71. mūsu rudzu ruņģītis nuosists un iebāzts peļu ķurmā VII 727. kamdēļ tu nuositi manu rudzu ruņģīti? JK. V, 150. kâ varuot viņa rudzu runģīti sist LP. VI, 53;

3) ruņģītis, ein Starenhäuschen
Bers. In der Bed. 1 Ableitung von ruñga (vgl. rungulis)?

Avots: ME III, 562

‡ sablùodzît (?) N.-Peb. "sakustināt": s. mietu, kuo grib izraut nuo zemes, vai dēļus kādu ē̦ku nuojaucuot.

Avots: EH II, 397

sabràukt, freqn. sabraũkât,

1) zusammenfahren:
sabrauca precenieki BW. 13385 var. sabrauca sveši ļaudis 13565. krustību svē̦trītā sabrauca kūmas BW. I, S. 178. vakarā sabrauc brūtes pūra vedēji III, 1, S. 78. kāzinieki sabrauca LP. IV, 39. muižā sabrauca ve̦se̦la rinda darbinieku Krišs Laksts 34. - abas laivas sabrauca blakām Apsk. v. J. 1905, S. 548;

2) durch starkes, vieles Fahren strapazieren, verderben
U., überfahren: sabraukt vāģus, Wagen verfahren U. zirgus sabraukt, Pferde herunterbringen U. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīstēm savē̦lusēs Etn. III, 162. ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās (bis sie schäumen) IV, 119. es tevi sabraukšu dze̦lzu ecēšām Br. 6;

3) längere Zeit fahren:
sabrauc sešas dienas LP. I, 17. viņš sabraukāja ve̦se̦lus 3 gadus nuo ārsta pie ārsta Turg. Muižn. per. 43;

4) fahrend erreichen:
brauc, brauc - ne+maz gala sabraukt LP. IV, 38. nevar sabraukt malu VI, 17. Refl. -tiês,

1) durch Fahren erwerben:
kaimiņš labu naudu sabraucies Ar.;

2) = sabràukt 3: sabraucuos ve̦se̦lu dienu MSil.;

3) übermässig und mit schlimmen Folgen für sich fahren:
velosipedists sabraucies gluži slapjš. puika sabraucies gluži slims Golg.;

4) fahrend zusammenstossen
(intr.): uz upes sabraucās divi laivas Salis;

5) unversehens überfahren werden:
uz ceļa sabraucās jē̦rs.

Avots: ME III, 596, 597

‡ sabrazdinêt Kaltenbr., ein kurze Zeit dauerndes Geräusch erregen: (braucuot pāri mazam kuoka tiltiņam) sabrazdinēja un aizbrauce.

Avots: EH II, 397

sagša Karls.,

1) ein instr. pl. sagšiem BW. 13282, 9, ein wollenes Umschlagetuch
Bielenstein Holzb. 413; 429, eine Hülle, Decke der Frauen U., die Bettdecke Salisb., wollene Nachtdecke U.: meitu māte sagšus (sic!) auda VL. aus Rutzau. sagšas nē̦sātas uz ple̦ciem Plutte 68. ziemā braucuot sedzās ar sagšu Etn. IV, 108. sagšu segšu, ne vilnaini es tai dē̦lu māmiņai BW. 25335. ja būs māte, sagšu (Var.: deķi) segšu, ja pamāte, villainīti 25336. neauž sagšas audekliņu! 27368, 1;

2) eine mit Stroh od. Baumrinde gedeckte Hütte auf einem Floss
Bielenstein Holzb. 626. Zu segt.

Avots: ME II, 631

saķĩlêt, tr.,

1) verkeilen, mit Keilen befestigen
U.: ve̦cu veda pūra lādi,... ar ķīļiem saķīlē̦tu BW. 16785 var.;

2) zerschlagen:
ābuoli braucuot saķīlē̦ti od. saķīlējušies Dunika.

Avots: ME II, 664

sakuldzurêtiês N. -Peb., = sakulties 1: piens braucuot sakuldzurējies.

Avots: ME II, 658

saliens, das Frieren (während einer bestimmten Zeit) Salisb., Ruj. u. a.: tev vienām biksēm bij gan saliens Planhof. braucuot bez kažuoka bija gan saliens N. -Peb.; in Gr. -Buschhof dafür salienis ² .

Avots: ME II, 674

salùgt, tr.,

1) zusammenbitten, einladen
(auf mehrere Objekte bezogen): salūgt bēriniekus LP. IV, 7. par viesiem brūte salūdza savus radus BW. III, 1, 26. es salūdzu (Var.: sasaucu, saaicinu) jaunus puišus salda alus nuodzerties BW. 9423, 4. mīksta mēle salūdzuot, īsa ruoka mieluojuot 28512;

2) bittend erlangen:
jau biju salūgta, sade̦rē̦ta BW. 24046, 1. Refl. -tiês, eine bestimmte bezw. längere Zeit bitten: ilgi salūdzies LP. VI, 84. salūgušies līdz pusnaktij VII, 143.

Avots: ME II, 677

samàukt, tr., aufstreifen, über etwas hinziehen: saķēris... zivis, samaucis iesmā LP. V, 157. samaucu ce̦puri uz acīm Stari I, 226.

Avots: ME II, 681

saplakarêt, tr., durchklopfen: saplakarēt mīklu maizi iejaucuot; iesalu Rutzau.

Avots: ME II, 701

sapùst, tr.,

1) zusammenblasen:
vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! Cnp. 21. sapūst putekļus vienā vietā. vējš sapūtis lapas kaudzē;

2) auseinanderblasen:
liepu lapu tiltu taisu...; vējš sapūta lapu tiltu (Var.: nuopūta, aizpūta liepu lapu) BW. 14154, 4 var.;

3) = izpūst, voll-, durchblasen: braucuot man vējš sapūta galvu, ausis Ahs. n. RKr. XVII, 50;

4) blasend, girrend etwas bewirken, erreichen, erlangen:
vējš sapūš lietu. (strads ar baluodi) sapūtuši, sadūkuši lielu vēju, aukstu laiku BW. 2542;

5) zaubernd tüchtig behauchen
Wid.: es sapūtīšu un apvārduošu un tad tūliņ uzlikšu (sc.: saiti uz slimuo ruoku) Janš. Precību viesulis 25. Refl. -tiês, sich aufblasen, böse, ärgerlich werden: ķeizars staigājis tāds sapūties LP. VI, 1023. tâda kâ sabuozusies un sapūtusies Jaunie mērn, laiki IV, 33.

Avots: ME II, 710

saputât (unter saputuôt), ‡

2) sich mit Schaum bedecken:
piens slaucuot saputā uz liêtu Ramkau. vīna pudele bij saputājuse AP. Refl. -tiês,

2): saputājušuos ... kauliņu Pas. XIV, 284. alus sasaputājis Dunika.

Avots: EH XVI, 439

sarietêt,

1): tik īsā laikā guovs tesmenī vēl ne˙kas nebija sariẽtējis Dunika. (pienu neslaucuot) guovei desmenis sariẽtējis tik ciets kâ akmens Frauenb.

Avots: EH XVI, 442

sasàukt, tr.,

1) zusammenrufen, einberufen, einladen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
sasaukt saimi kuopā; sasaukt sapulci; sasaukt (gew.: saaicinât) viesus;

2) zusammen nennen:
lai mēģina dažus vārdus pa rindai kuopā sasaukt R. Kam. 39;

3) (eine grössere Anzahl von Objekten) nennen, aufzählen:
mums jau ne˙kā nuo tā nevajaga, kuo es sasaucu JR. IV, 47;

4) rufend erreichen, erlangen:
kas nu viņus var sasaukt! Kaudz. M. 20. kur tad tu paliec, ka tevi nevaru ne sasaukt? Alm. Meitene nuo sv. 105. Refl. -tiês, einander zurufen, einander rufend erreichen: tad varēsim mēs sasaukties kâ brīva darba biedri Vēr. II, 38. e̦lsas, kas viena uotru sasaucās uz dzīvības deju Stari II, 410.

Avots: ME III, 727

satrĩt, tr.,

1) zerreiben
Wid.;

2) tüchtig schleifen, wetzen, schärfen
Wid. - Refl. -tiês,

1) geschleift zerrieben werden:
nazis satrinies Warkl.; gerieben od. sich reibend beschädigt werden: braucuot svārki satrinušies gar riteni Nigr.;

2) sich verfeinden
Ar.: viņi tâ satrinušies, ka viens uotru vairs nesveicina Saikava;

3) eine gewisse Zeit hindurch mit einander verkehren, zu einander enge Beziehungen haben:
viņi ilgi satrinušies, bet nav sanaiduojušies Nigr.

Avots: ME III, 766

sa-ūkšêt, ‡ Refl. -tiês, = sa-ūkšķinâtiês: varēja ... sanākt ... kuopā tikai sasaucuoties, saūkšuoties Janš. Mežv. ļ. II, 505.

Avots: EH XVI, 462

sàukt (li. šaũkti "laut rufen, schreien"), -cu, tr.,

1) rufen; nennen:
ļaudis laivas sauc, aiz upītes stāvē̦dami Biel. 811. palīgā saukt, zur Hilfe rufen. it kâ saukts, wie gerufen, gerade richtig, zur rechten Zeit. pie atbildības saukt, zur Verantwortung ziehen. vārdā saukt, beim Namen nennen, rufen. kâ viņu sauc? wie nennt man ihn, wie heisst er? viņu sauc (par) Pēteri, er heisst Peter U. ja tu mani meitu sauksi, es tev[i] saukšu māmuliņu BW. 23152;

2) proklamieren (in der Kirche)
U. (gew. uzsàukt);

3) wählen
U.: saukt par tiesasvīru, zum Richter wählen U.;

4) laut singen, vor(an)singen:
lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. vedējene gāja pa˙priekšu, dziesmas saukdama RKr. XVI, 200. Refl. -tiês, sich nennen, heissen (intr.); einander rufen, nennen: mēs māsiņas saucamies (Var.: māsiņām saucamies 6517) BW. 6515, 4, wir nennen uns Schwestern. - Subst. sàukšana, das Rufen, Nennen; sàukšanâs, das gegenseitige Rufen, Nennen; sàukums, das einmalige Rufen, der Ruf: uz viņu saukumiem atbildēja tik... vējš Pas. II, 158. saucu pilnu saukumiņu (Var.: pilnā saukumā; mit lauter Stimme) BW. 24481. saucu lielus saukumiņus 25943. - saukums zemes, so weit die Stimme reicht U.: viņš stāvēja vienu saukumu zemes nuo manis Oppek. n. U. - Plur. saukumi, ein Aufgebot in der Kirche: aizej līdz baznīcai uz saukumiem Austr. K. Glūns 19. upuŗa nauda un saukumu jeb aizlūgumu pimbeŗi Kaudz. M. 105; sàucējs (li. šaukė˜jas),

1) ein Rufender
U.; saucējs putns, ein Lockvogel St., Bergm. n. U.;

2) ein guter Sänger, der Vor(an)singende:
vīriešu starpā re̦tumis atgadījās kāds labs dziedātājs (saucējs) RKr. XVI, 133 (aus Ranken). vedējene bija dziesmu saucēja 200;

3) der Nenner (in der Arithmetik)
Konv. 2 522. Vielteicht (als ein Reimwort zu kàukt gebildet) zur Wurzel von slav. sova, čech. sýc, ahd. (wenn mit haus k̑-) hūwo "Eule", abret. couann "noctua" u. a., s. Lidén AfslPh. XXVIII, 37, Petersson KZ. XLVII, 241, Bezzenberger BB. XVI, 120.

Avots: ME III, 771, 772

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773

saval˜guôt,

1): auch Pabbasch; ‡

3) mit einem Strick (mehrere) anbinden:
visi luopi nu savalguoti Nötk., Salis; gehörig mit einem Strick fesseln N.-Peb.: nevarēja vien (uz tirgu braucuot) verša labi s.; (fig.) fesseln: kas spēj s. Imatras ūdeņus Daugava 1939, 253.

Avots: EH XVI, 463

savējuôtiês Dond., sich bei kaltem, windigem Wetter erkälten: ve̦cmātei sāp galva; braucuot viņa savējuojās Dond.

Avots: ME III, 785, 786

savmaļš Friedrichswald, savumaļš, savmaļus, savmaļām, savmaļam Wid., savmaļ Wid., Adv., abseits, abgesondert: amats palika savmaļš, kandidāts ar tautiskiem centieniem Niedra. es viņu nuosaucu savmaļš A. v: J. 1898, S. 258. izšķīrās katrs savmaļš B. Vēstn. es dzīvuoju klusi un savmaļus Vēr. II, 1483. klīst pāris kuŗš savumaļš Dz. V. savmaļām nuolikt, abgesondert weglegen B. Vēstn. n. U.

Avots: ME III, 791

se̦rmaukša Odsen, se̦rmaukšs RKr. VII, 1138, se̦r̂mukslis ² Karls., se̦rmūksis Remten, se̦r̃muõkslis Dunika, N.-Bartau, se̦rmuokša Fockenhof, der Vogelbeerbaum, die Eberesche (sorbus aucuparia); vgl. sē̦rmauksis.

Avots: ME III, 819

sḕ̦rmauksis ² Laubern, sē̦rmauksis Stelp., Mag. IV, 2, 84, Wid., Kaudz. M. 34, sê̦rmauksis ² BB. XV1I, 290, sē̦rmaûkšs N.-Peb., Plur. sē̦rmaukši U., sḕ̦rmaûkša Serbigal, Plm., sḕ̦rmaûkša ² Lis., Golg., Adsel, Adsel-Schwarzhof, Grundsal, Alswig, sḕ̦rmauška ² Selb., Sessw., Golg., Sarkaņi, sḕ̦rmàukslis ² Prl., sē̦rmaukslis Bielenstein Holzb. 342, Bers., Saikava, sē̦rmuklis Wid., Blaum., sē̦rmuksis Plm., Plur. sē̦rmukši U., sḕ̦rmukša ² A.-Schwanb., sē̦rmukšķe Ledmannshof, sē̦rmukslis Etn. II, 72, Ruj., Nurmis, sē̦rmukste Etn. III, 53, sḕ̦rmukta ² N.-Laitzen, sē̦rmūklis Erlaa, sḕ̦rmûksis Schujen, Jürg., Sermus, sẽ̦rmûksis Nötk., sē̦rmūksis Serben, sḕ̦rmûkslis Trik., PS., Smilt., Mehrhof, Weissenstein, sḕ̦rmûkslis ² , Kl., sê̦rmûkslis ² und sê̦rmûksis ² BB. XVII, 290, sē̦rmūkslis Wohlfahrt, N.-Wohlfahrt, Wolm., Marzenhof, Oselshof, Fehsen, Modohn, Marzen, Odensee, Fehteln, Kalleten, Iw., sḕ̦rmûkša C., sḕ̦rmûkša ² A.-Schwanb., N.-Rosen, sē̦rmūkša Sessw., Laud., Gotthardsberg, Fossenberg, Annenhof (Kr. Walk), Memelshof, sḕ̦rmûkšs Jürg., Meselau, Mehrhof, sẽ̦rmûkšs AP., sē̦rmūkšs Bers., Meselau, Serben, Schujen, Zirsten, sḕ̦rmūška ² Lös., Meselau, sḕ̦rmùškis ² Lüdern, sē̦rmūkšķis Laud., Memelshof, Abelhof, sē̦rmūsnis LP. V, 141, sē̦rmūkste Brucken, (auch sē̦rmūkstis) Memelshof, sē̦rmūste Liepna, sē̦rmūte Liepna, sē̦rmuoklis Ahswikken n. Etn. I, 121, (mit ḕ̦r) Wolm., mit ê̦r ² ) Gramsden, Bahten, sē̦rmuolis LP. VII, 261, sḕ̦rmuôkslis Smilt., sê̦rmuôkslis ² Rutzau, Wirginalen, Wirgen, sê̦rmuokslis ² Līn., Iw., BB. XVII, 290, sē̦rmuokslis Mag. IV, 2, 49; RKr. II, 78, Trik., Wihzenhof, Karkel, A.-Wrangelshof, Selsau, Wallhof, Misshof, Mesoten, Ekau, Mitau, Kr.-Würzau, Gr.-Sessau, Grenzhof, Hofzumberge, Behnen, Stuhrhof, Lin., Wain., Altenburg, Preekuln, Tadaiken, Pormsahten, Perkunen, Medsen, Krohten, Aistern, Turlau, Durben, Gramsden, Ob.-Bartau, Kalleten, Gaweesen, sē̦rmuoksls LP. VII, 255, sẽ̦rmuoksis Pampeln, Gränzhof, sē̦rmuokšis N.-Bartau, sē̦rmuokša Ramkau, Kreuzb., N.-Laitzen, acc. s. sē̦rmuokšu Alswig, sē̦rmuoksnis Lös.; Garsen, sê̦rmuokšķis ² Behnen, sḕ̦rmuokšķis ² Saikava, sē̦rmuoksta A.-Laitzen, die Eberesche, der Vogelbeerbaum (sorbus aucuparia L.). Zu li. šermùkšlė, šermùkšnė od. šermùkšnis dass., sloven. srê̦msa "Faulbaum" (gemeinsam ist ein scharfer Geruch), sowie vielleicht (s. Torbiörnsson LiqMet. II, 13) serb. srȉjemuša "Art wildes Zugemüse"; vgl. auch Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 91 und Trautmann Wrtb. 128, sowie le. ce̦rmaûkša.

Avots: ME III, 829, 830

sìet: tīklu s. (knüpfen) Saikava. sienamais: (acc.) sluotas sienamuo BW. 25457. Refl. -tiês,

1) s. ar juostu Seyershof. tam nee̦suot vēl ne kur sējies, nee̦suot klupis ne˙kādā ļaunumā Kaudz. Izjurieši 42; ‡

2) für sich binden
(?): sapņu kuoks stāv nenuobiris un jaunus, reibinuošus ziedus sienas Fr. Bārda Zemes dēls ⁷ 226. Subst. sìešana: cepļa sluotu siešanai BW. 19257, 2; sèjējs, f. s-ja: siera sējējai BW. 32754. braucu uz rudzu lauku pie sējējām 33555.

Avots: EH II, 495

sîks,

1): taisīt sîku ² (zerspalten)
malku Grob. gali tik sīki, ka grūti sasiet Kolberg. cits ir sîki ² ē̦dājs, cits - liels ē̦dājs Seyershof. piens (slaucuot) te̦k sîki Sonnaxt. izmiju rubli sīkā Kaltenbr. sîki ² raibs sunītis Frauenb.;

2): runāja šis cilvē̦ks ... tik sīki kâ sieviete Jauns. Raksti IV, 219. sîki runāt, spiegt, bļaut Linden in Kurl.;

3): tie nazgi jāsien sîki ² Pussen. Subst. sîkums,

1); sīkum[u] manu, sīkumiņu! BW. 5354.

Avots: EH II, 492

sir̃mis U. (li. šir̃mis "Grauschimmel"), auch ein Demin. sirmiņš, der Grauschimmel: sirmīt[i]s mans kumeliņš BW. 17115, 2. ar sirmīti Rīgā braucu 29620. sirmīšam (Var.: sirmiņam 29948) auzas devu 29949. Indriķis uzlēca savam sirmim mugurā JR. IV, 151, zirgus, nuo kuriem viens ir sirmis, uotrs sirķis Janš. Bandavā II, 307.

Avots: ME III, 846

šķir̃t: prt. šķiru Mahlup, ‡

6) "?": šķẽ̦rsu braucu pār Daugavu, šķīru leišus maliņā; nuo tā leišu šķīrumiņa kļūst man leišu līgaviņa BW. 22474. "7532" ME. IV, 45 (unter šķir̃tiês 2) zu verbessern in "7533".

Avots: EH II, 638

I skrìne ² Mar. n. RKr. XVII, 139, skrīnis AP.,

1) ein Kasten
Infl. n. U. (skrīne), Nigr. (skrĩne), Kleiderkasten Infl. (skrīne), Gr.-Buschhof (skrìnis ^2), Mehlkasten Nerft (skrīnis), Drosth. (skrĩnis): jās nuoģērba drēbes un rūpīgi glabāja savās skrīnītēs Pas. IV, 202 (aus Dagda). tādi lieli skrīņi pilni visādiem ritumiem Gr.-Buschh.;

2) ein roher Bretterkasten am Erdboden zum Kalkbereiten
(Amboten, Neuhausen, Nikr.) od. Lehmtreten U. (skrīns, skrīnis), N.-Kurl., Dunika, Kaleten, Nigr., Nikr. (skrĩne), Wessen, Matkuln, Vank. (skrīne), eine runde Grube zum gleichen Zweck Rönnen, Grünh.: ej skrīnē mālus bradāt! Hasenpot. lai tuop māla skrīne par abru Jauns.;

3) getretener Lehm
Biel. n. U. (skrīnis, skrīns), Dobl. n. Etn. I, 121 (skrīnis); auf einen Haufen zusammengeführter Lehm und Grant, der von Pferden getreten wird Naud. (skrīnis); (skrĩne) ein Behälter od. eine Grube für Spülicht und Abfälle Salgaln; ein Schmutz- od. Kehrichthaufen Daudsewas; (weicher) Lehm od. Kot (in grösserer Menge, z. B. auf einem schlechten Wege): pa tādu mālu skrīni . . . brizdami mēs gan ne līdz vakaram nenuobrauktu Janš. Bandavā I, 18. (tirgus klajuma) lejasgals atradās vienā dubļu skrīnī Dzimtene ² III, 177. viņš mīcījies pa dubļu skrīni Gaweesen, LP. VI, 621. - skrĩnī sist, cirst(ies) "plötzlich aus dem eingefahrenen Geleise seitwärts herausgleiten" Ahs.: pa sklide̦nu ceļu braucuot ragus ar juoni cirtās skrīnī, un malkas ve̦zms apgāzās Ahs.;

4) liekais skrīnis, Wasserschleuse
Karls.; e̦nkura skrĩnis, die Öffnung im Floss Karls;

5) skrìnīte ^2, ein zylinderförmiges Gefäss aus Lindenrinde Saikava. Nebst li. skrỹnè "Kasten"
aus mnd. schrin "Schrein". Zur Bed. -1 vgl. r. скрыня "ближайшая к плотинѣ часть мельничнаго пруда".

Avots: ME III, 895