Paplašinātā meklēšana

pirmis Rutzau, Kur. Nehrung, Adv., anfangs, zuerst: pirmis teica, pēc vaiņāja BW. 8916 var. pirmis ļaužu valuodās, pēc bajāra līgaviņa 8406. pirmis augu upmalī, pēc aizveda mežmalī 22353. veda tuo pirmis pie Annasa Glück Joh. 18, 13. vedēji laiž pirmis (zuerst) uz turieni un pēdis... uz mārtes mājām RKr. XVI, 123 (aus Rutzau).

Avots: ME III, 226

‡ pir̂mit Prt. n. FBR. VI, 113, = pirmīt.

Avots: EH XIII, 237

pirmizglītĩba,* die erste Bildung, die Elementarbildung Konv. ² 557.

Avots: ME III, 226

pirmizrãde,* die Erstaufführung: lugas pirmizrāde MWM. XI, 235.

Avots: ME III, 226

‡ samir̂minât ² Siuxt, eine gewisse Zeit hindurch fein regnen: samirmināja ve̦salu nedēļu.

Avots: EH XVI, 431

sašķirminât ² , allzu sauer werden lassen: s. putru Golg. sašķirminâtiês, sich beeilen, sich zusammennehmen: s. darbā Bauske. sašķirstît,

1) lange vergebens blättern:
sašķirstīja grāmatu ilgi, bet nevarēja vairs tuo vietu atrast;

2) sašķir̃ties machen:
viņš man sašķirstījis grāmatu Golg.;

3) zerteilen, zerlegen:
s. linus pielupuos Bauske;

4) s. bārdu, den Bart in Ordnung bringen
Jürg.

Avots: ME III, 756

‡ II sašķirminât Smilt., antreiben: s. zirgu, lai ātrāk skrien.

Avots: EH XVI, 454

sirmiķis, der Grauschimmel: kāp sirmiķam mugurā! LP. VI, 778.

Avots: ME III, 846

sir̃mis: s. kājas augsti cēla BW. 26781, 1.

Avots: EH II, 489

sir̃mis U. (li. šir̃mis "Grauschimmel"), auch ein Demin. sirmiņš, der Grauschimmel: sirmīt[i]s mans kumeliņš BW. 17115, 2. ar sirmīti Rīgā braucu 29620. sirmīšam (Var.: sirmiņam 29948) auzas devu 29949. Indriķis uzlēca savam sirmim mugurā JR. IV, 151, zirgus, nuo kuriem viens ir sirmis, uotrs sirķis Janš. Bandavā II, 307.

Avots: ME III, 846

šķir̃minât Salis, (mit ìr ² ) Bers., fördern Fest., Nötk., beeilen Salis: darbus Salis. visādi mudināju, lai varē̦tu gaitu šķirmināt Fest.; anspornen Smilt.

Avots: ME IV, 44

šķirmis, der Schirm St., U.; nebst estn. kiŕm aus dem Niederdeutschen.

Avots: ME IV, 44

virminât, langsam (im Kessel über schwachem Feuer) kochen (intr.) Frauenb.

Avots: ME IV, 608

‡ adums, = adījums, das Gestrickte: tie cimdiņi... pirmie mani adumiņi (Var.: mans pirmais adījums) BW. 15561, 1. adi, tautas meita! man būs tavs adumiņš 7204.

Avots: EH I, 3

àizdiêbt [in Lisohn und Drostenhof], schnell hinlaufen, weglaufen: aizdieb, dēliņ, un pasauc linu plūcējus! Vīt. 12. Auch mit p: pa pļaviņu viņš aizdiep [wohl aus *aizdiepj] sirmi mazs Fr. Bārda, "Zemes dēls", S. 53 [auch um Bolwen mit p].

Avots: ME I, 23

I ālêt, -ẽju, Netze (auch unter dem Eise) mit Strömung treiben lassen L. Über ālējami tīkli Etn. II, 106: šie ir pirmie zvejas rīki pavasarā pēc le̦dus iziešanas. viņus izvelk ūdenī tā, ka tie krīt līdzi straumei, t. i. pe̦ld uz priekšu [vgl. Bielenstein Holzb. 653; zu āle].

Avots: ME I, 238

‡ atviņ̂ģuôt ² Dunika, Rutzau, in Windungen, Krümmungen herannahen: pa zâli atviņģuoja ķirmins. līdeka atviņģuoja nuo upes dziļuma.

Avots: EH I, 181

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

bal˜tskarains, bal˜tskarītis, weissgemähnt, Epith. des Rosses: labāk būtu vilks apēdis baltskarainu kumeliņu BW. 15850, 2. sirmi zirgi baltskarīši 12324. jūdzu baltskarīšu kumeliņu Ltd. 258.

Avots: ME I, 258

‡ baznîcļàudis, die Kirchengänger: pirmie b., iedami ... agrējuos Janš. Dzimtene III ² 160.

Avots: EH I, 207

cḕrme, [ccêrmis ² Salis], cê̦rms ² [Dond.], der Spulwurm; cērmju zāles,

1) der Rainfarn (tanacetum vulgare)
RKr. II, 79;

2) jedes die Spulwürmer abführende Mittel.
[Zu cirmis li. kermanaĩ "Bienenlarven", kirmis "Wurm", sloven. čr̂m "Fingerwurm", ai. kṛmi - ḥ "Wurm, Made" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 169, Trautmann Wrtb. 134, Fick Wrtb. I ^4, 30 und Petersson Stud. zu Fortunatovs Regel 34.]

Avots: ME I, 378

cirmenis (unter cirmis): cirmens, -ņa, AP., Demin. cirmentiņš auch Sonnaxt, acc. s. cirmentirsu BW. 1159 var.;

1): auch Nerft, Schujen, (mit ìr ² ) Prl., Sonnaxt.

Avots: EH I, 273

‡ cìrmeņuojs ² Lubn., N.-Schwanb., = irmitains">cirmitains: cirmeņuoji tupeņi.

Avots: EH I, 273

‡ cirmeņuôts Schujen, = irmitains">cirmitains: cirmeņuoti zirņi.

Avots: EH I, 273

[cir̂muļains ^2, noch nicht verdeckte Bienenbrut enthaltend: c. kāres Wandsen; s. auch unter cirmitains.]

Avots: ME I, 386

cirpenis, = ķimis Erlaa n. U. [Wohl zu cirmis; mit p nach cirpt oder nach tārps.]

Avots: ME I, 386

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II ^2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

‡ deñčis Ruj., ein noch nicht konfirmierter Jüngling (Knabe).

Avots: EH I, 315

durnêt,

1): "gedankenvoll od. ohne Arbeit müssig stehen"
Bartau; "beinahe schlummern" (mit ur̃ ) AP.: tur viņš gulēja kaktā un durnēja - ne viņš ēde, ne˙kā;

2): kuo nu ķirmit kaktā sadūkušas un durnē̦damas ... kâ rudens diena, kad nav ne vēja, ne saules! Janš. Mežv. ļ. II; 455 f.

Avots: EH I, 344

I dusêt, -u, -ēju,

1) keuchen, atmen:
kas tie tādi sirmi zirgi, kalnā kāpj dusē̦dami BW. 16789, 4898;

2) sclummern, ruhen:
gulē̦dams, dusē̦dams nuorauguos meitiņās. lai dus vieglu smilti, spuožu sauli, so wünscht der Lette dem Dahingeschiedenen sanfte Ruhe. lai dus, kur likts, so sagt man, indem man einen Verstorbenen erwähnt. [Zu dvèst, dvaša, dust, li. dusė´ti "hüsteln", dūsė´ti "schwer aufatmen", r. дышать "atmen", an. dúsa "sich ruhig halten", dúra "schlafen", norw. dial. dusa "ruhen" u. a., s. Falk-Torp 149, 167 f. und 179, Persson Beitr. 744 ^1, Uľjanov Знач. I, 28, Trautmann Wrtb. 65.]

Avots: ME I, 521

*III  dzenis, der Kutscher [?"der Treiber" Bers.]: sirmi zirgi vērzelēs, dzen[i]s kamanu galiņā BW. 3433. ["kamanām, ragavām un ratiem par dzeņiem sauc kāšiem līdzīgus dzelžus, aiz kuŗiem ve̦zumu sienuot aizme̦t virvi" Laud.]

Avots: ME I, 545

dzinẽjs [li. ginė˜jas],

1) der Treiber
(zu dzìt). Verfolger: čigāni bē̦guši nuo dzinējiem LP. VII, 258. sliņķis labs stārasta. zaglis labs pē̦du dzinējs;

2) Juchzer, Treiber auf der Klapperjagd:
iet uz medībām par dzinēju LP. III, 61;

3) ein Gerichtsbote, ein Diener der Höfe od. der Gemeindegerichte
in Livl., der als Bote fungiert, den Nachrichtendienst erfüllt (auch kazaks genannt): dzinējs (pagasta sulainis) pirmiņ prasīja Blaum. bē̦rnus atstāja pagasta dzinēja sievas uzraudzībā A. XIV. 2. 1;

4) bārdas, matu dzinējs. der Barbier;
matu dzinējs auch der Schelfer: sīkās nātres derīgas pret plauskām un matu dzinējiem (nelabām plauskām) Bers. Etn. I, 66.

Kļūdu labojums:
bē̦guši... 258 = bē̦gdami... 958

Avots: ME I, 551, 552

ganît, - u, ĩju (li. ganýti "hütten", slav. goniti "treiben"), tr., hüten, weiden: cūkas, guovis, luopus. ganāmais od. ganāms pulks, die Herde: būs viens gans, viens ganāmais GL. laiks piecelties, ganāmuos apraudzīt BW. 30208. [ vanags, vilkus ganīt U., abwehren, fernhalten. ] Refl. - tiês,

1) sich erwehren,
wohl nur in der Zstz. mit at -, [= sargāties U.];

2) weiden:
lielceļa malā ganījās aitas, cūkas, guovis, zirgi;

3) sich gütlich tun, sich pflegen, sich nähren:
es par pūru nebē̦dāju, pati tukla ganījuos BW. 16687. ganīšana, das Weilen: līcī laba ganīšana BW. 29313. ganîtãjs, das Hüter: brālīšam sirmi zirgi, divi māsiņas ganītājas Ltd. 757. [Zu dzìt "treiben".]

Avots: ME I, 600

garaîmi, das erste Stroh nach dem Dreschen, das man ohne die Spreu abnimmt, pie kulšanas pirmie salmi, kuŗus nuoņe̦m nuo klājiena bez smalkumiem - tīrus Mar. n. RKr. XV, 114.

Avots: ME I, 601

graûzt, -žu, -zu (li. gráužti), tr.,

1) nagen :
suns sācis grauzt kaulus LP. IV, 89. ķirmis sienas malās grauž VII, 647. zirgs ieradinājies grauzt siles Aps. aitas grauž pliku nuopu, garuozu. ļaužu runas sirdi (auch sirdī) grauza BW. 8750. ķēniņam tas ļuoti grauzis (wurmen), ka viesi krāpti LP. III, 31. Auch mit d. Akk. : vagari tas vare̦ni grauž Purap. Sprw. : smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž ;

2) nagen, reiben, wund reireiben :
gruzis grauž acī od. aci, od. acs grauž A. XX, 882. vainadziņš ausis grauza Ltd. 1037. tam zābaks, saite, pieši kāju grauž. smiltis viņu vaigus grauž BW. 30894. Refl. -tiês,

1) sich verzehren, nagen :
sirds vienatnē aiz skumjām graužas Adam. stipri sāka grauzties gar durvīm LP. VI, 1, 27. jaunā strāva grauzās un grauzās taisni ap tuo A. XX, 558. le̦di kraukšķē̦dami graužas MWM. VI, 491. žē̦lums graužas klāt pie sirds Vēr. 149. kliedziens caur klusumu graužas Vēr. 131. [Zu li. grúžtis "грызь", grùžas "огрызок", aksl. gryzo, "nage", arm. krcem "(zer)nage" und vielleicht gr. βρύχω (mit langem υ) "knirsche mit den Zähnen", got. kriustan "knirschen" u. a., s. Fick BB. VI, 213 u. Wrtb. I ⁴ , 410, Strachan BB. XX, 16, Hübschmann Arm. Gramm. 462, Persson Beitr. 333 f. u. 467, Stokes Wrtb. 187, Berneker Wrtb. I, 359.]

Avots: ME I, 641

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

iẽsir̃ms, graulich, ins Graue spielend: iesirma galva, bārzda; iesirmi mati.

Avots: ME II, 63

ìesvètît, tr.,

1) einsegnen, einweihen, weihen:
biznīcu, kapsē̦tu. visus mācītājs reizā gribēja apstāvēt un iesvētīt A. XVI, 295. es vē̦lē̦tuos iesvētītā vietā dusēt LP. VII, 454;

2) konfirmieren:
mana meita jau iesvētīta. iesvētījamā diena, der Konfirmationstag;

3) den Anfang der Feier machen:
iesvētīt svē̦tkus.

Avots: ME II, 75

‡ izcila (li. iškila "Anhöhe"),

1) "pirmie ecējumi" Pilda;

2) "trešā kārta virvei" Makašēni, Pilda, Zvirgzdine;

3) "be̦dakls" Smilten; Plur. izcilas, = kurmju cê̦lami, be̦dakli, Maulwurfshaufen
Lettg.;

4) aufgepflügter, aufgelockerler Boden
Lubn : iesēju miežus zem arkla izcilā (zemē iekaisītie graudi aparti ar spīļu arkla): "zum ersten Mal aufgepflügter Boden" Bērzpils, Rugāji;

5) "unaufgepflügtes Feld"
Zvirgzdine.

Avots: EH I, 438

izķerminât, tr.,

1) besudeln, beschmutzen
KLVv.;

2) durchlöchern
Grünh. Vgl. izķirmināt.

Avots: ME I, 759

izur̃dît, ‡

2) stochernd herausbefördern
Dunika, Rutzau: i, naudas gabalu nuo šķirbas. i. ķirminu nuo puopes.

Avots: EH I, 492

kapât, - ãju (kapóti "hauen, hacken", [slav. kopati "hacken, graben "]), tr.,

1) hacken, klein hauen:
kāpuostus, kartupeļus, lapas, skujas. de̦sas mē̦dz taisīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137;

2) hauen, schlagen:
dieva dē̦ls kapās jūs ar pātagām Tr. IV, 419. es jūsu miesas kapāšu ar ēršķiem Rich. 8, 7;

3) stampfen:
zirgs iet, kājas kapādams. [meita nāks, kājas kapādama Janš. C'āp. 15.] divi sirmi auzas ēda, stallī grīdu kapādami BW. 13812;

4) zerhacken, zernagen, fressen:
ja žurkas linu gubas kapājušas, tad būšuot dārgi lini Etn. II, 96. uodi kapā drānas. Refl. - tiês,

1) sich zanken, streiten, kämpfen:
nu man vaļas ar puišiem kapāties BW. 897. ūdens gāja ar akmeni svē̦tu rītu kapāties; ūdens cirta akmenim, akmens galvu purināja;

2) stampfen, trampeln:
zirgi nemierīgi dižļājās un kapājās ar kājām MWM. VIII, 290;

[3) sich abmühen, abarbeiten Seew. n. U. - nebst. kaps "Grab", kaplis "Hacke", kapinât "behacken" u. a. und alb. kep "behauen Steine" zu gr. χόπτω "schlage, haue, hacke", χοπίς "Schlachtmesser" u. a., resp. zu gr. χάπετος "Graben, Grab, Grube" u. a., woneben noch npers. kafaδ "wird gespalten" mit f au ph; vgl. Berneker Wrtb. I, 563, Walde Wrtb. ² 864 unter scapulae, Persson Beitr. 884, Solmsen Beitr. I, 196 ff., Boisacq Dict. 408, 492, 870.]

Avots: ME II, 158

kasît (li. kasýti "fortgesetzt gelinde kratzen; чесать, скрести"), - u, - ĩju, tr., freqn. zu kast,

1) kratzen, schaben:
ve̦lns licis zaldātam ķēniņa meitai galvu kasīt LP. VI, 532. Sprw.: labāk labas ziņas lasīt nekâ ņurduot galvu kasīt. vai tu arī jau vē̦de̦ru kasi pēc ēdiena Saul. viņš vēl ilgi pēc tam kasīja aiz auss (aiz ausīm LP. VI, 264) JR. IV, 86;

2) schaben, kratzen, schälen:
kartupeļus;

3) scharren:
lai vista lecekļus nekasītu... Etn. I, 76. Sprw.: kur vista kasa, tur graudu gaida. vista, kas kasa, atruod graudu. divi sirmi auzas ēda, staļļa grīdu kasīdami BW. 15379, 3;

4) harken:
sienu Wolm., [Neu - Rosen, Alsw., Aahof]. ja pirmuo sienu kasuot diviem sasitas grābekļi, tad būs labs siena laiks Etn. II, 75;

5) nuo mēles kasīt, aus der Luft greifen, erdichten, aufschneiden
St., U.;

[6) prügeln:
es tevi kasīšu gan Dond.] Refl. - tiês,

1) sich kratzen, sich schaben:
Sprw. lai kasās, kam āda niez. viņš, galvā kasīdamies, kliedz JU. viņš kasījās aiz ausīm Schub.;

2) zupfen, rupfen:
kad vistas kasās pa spalvu apakšu, tad sagaidāms putenis Etn. II, 71;

3) sich an jem. reiben, Händel suchen:
tas meklē tik ieme̦slu kasīties. viņš sāka kasīties ar savu brāli Latv. ne˙maz jau nekasīdamās gar viņiem Brig. Čaukst. 6. cūka kasās, zirņuos ies, wird gerufen, wenn einer der Geige unharmonische Töne entlockt Seew. n. U.;

[5) (obszön) sich begatten
(um Libau)]. Subst. kasîtãjs, wer kratzt, harkt: siena kasītājs, = grābējs. kad acīs ieme̦tas pučtes un pumpas, bē̦rnu ve̦d pie kasītājas, kas kasa acis JK. VI, 54. S. kast.

Avots: ME II, 168, 169

I ķirķis,

1) [ķir̂ķis ² Dond., ķir̃ķis Selg.], = circenis, das Heimchen Kand.: pie skursteņa iesāk ķirķis savu vienmuļīguo čirkstēšanu Duomas II, 5;

2) = irmis">ķirmis, ķirpis, ein ganz kleiner Holzwurm, der aber durchdringend Schreit L., St.;

3) ein Insekt, das die Netze zerfrisst
Rojen, Libau, [Dond.]: ķirķis ir mazs, mušas lielumā, iebrūns, plakans dzīvnieks, kas zvejniekiem nuodara milzīgus zaudējumus. tikkuo ūdas jūŗā izme̦stas, tad ķirķis ie klāt un nuoē̦d uz āķa izkabinātuo zivs kumuosu. ķirķis saē̦d jeb pārgrauž pušu tīklu vai ūdu ģīnas Latv.;

4) ķirķis als Repräsentant der Nichtigkeit, Winzigkeit:
zirgs tâ nuodzīts, ka tam beidzamais ķirķis izņemts nuo kauliem Etn. II, 177. kuo tur, saimniece, nuo tāda ķirķa izteikt! A. IX. 2, 139. [tu ķirķi dabūsi U. "du wirst (mit all deinem Schreien) einen Quark bekommen."] iegulies te˙pat manuos ratuos, apsegšu ar svārkiem, nesauodīs ne ķirķis, es wird dich niemand aufpüren LP. V, 166. tur nav ne ķirķis (= ķirķa) iekšā, da ist nichts drin Kand. [In Salis ķir̃ķis, ein magerer, junges Tier, das nicht recht wächst. - Wenigstens in den Bed. 1 - 2 wohl (als ein Lituanismus) zu li. kir̃kti "kreischen."]

Avots: ME II, 384

ķirnenis, ķirme̦ns Serb. [irmins">ķirmins Wid.], der Wurm: ķirme̦ni izē̦duši šuogad ābuolus Serb.; gew. der Holzwurm: ķirmeņi saē̦duši sienu Frauenb. [ķìemeņi ² Kl., die Bienenbrut; ķirmenis Rutzau, die Schlange. -] Aus li. kir̃minas "ein (grosser) Wurm".

Avots: ME II, 384

kuce̦ns [Wolm., PS., Jürg., Arrasch, Bauske, Drosth., Trik., N.-Peb., Bers., kucē̦ns Gr.-Essern, Nigr., Luttr., Kabillen, Dunika, kucans Lis., Schujen, kucenis Salis], Demin. auch kucentiņš [BW. 34716], kuce̦lẽ̦ns BW. 16730, kuclẽ̦ns Sassm., kuce̦nẽ̦hs Mat., ein junger Hund, Welpe: Sprw.: pirmie kuce̦ni jāslīcina, aller Anfang ist schwer. es nuokāvu kāzu dēļ savu raibu kucentiņu BW. 19469. kuceniņi, Ackerklee (trifolium arvense) Lös., RKr. III, 73. Zu kuce.

Avots: ME II, 298

kupsnis, ein Büschel: mati bij kupšņiem sirmi, kupšņiem pe̦lē̦ki dze̦lte̦ni DL.

Avots: ME II, 319

kũvêt [auch AP., mit ù ² Kr., Kl., Erlaa], -ẽju, intr.,

1) albern, tollen, grassieren, laufen (von Pferden,
namentl. Füllen): bē̦rni kūvē Bers., Lub., Erlaa, Sessw. [teļi sāk jau kūvēt Odensee]. naktīs raganas jāj uz apakšzemi ar vēlliem kūvēt (dzīvout, lakstīt, līksmuoties) Plūd. es iegāzu piena spanni, ar puišiem kūvē̦dama BW. 9341. [(zirgi) plēsās un kūvēja Austriņš Nuopūtas vējā 73.] tē̦vs ar māti kūvē̦dami putras bļuodu apgāzuši BW. piel. ² 2883. kas vilkam mēdu deva, sila malu kūvējout 12555. luopiņi kūvē, kad tuos pirmuo reiz izlaiž ganuos Laud. zirgi, kumeļi kūvē, nuo staļļa izlaisti Bers.;

[2) vor Verlangen jucken:
bē̦rnam zuobuos kūvē, kad ierauga ābuolu Jürg.] Refl. -tiês, untereinander albern, tollen, springen, spielen: ne meitiņas kūvējās (Var.: ķīvējās) BW. 12348, [Jürg.] sirmi, bē̦ri kumeliņi pa apluoku kūvējās (Var.: ķīvējās) 16140, 7 [kuce̦ni kūvējas Golg.; "sich freuen" N. - Peb.] Zu slav. kyvati "nicken"; heben und senken; schütteln, bewegen" (worüber Berneker Wrtb. I, 679 f.)?

Avots: ME II, 339

lãnis, lãns,

1) lãns [Naukschen], Salisb., ein grosser, undurchdringlicher Wald
Karls.: es redzēju Sāra lānu trim reizām nuocē̦rtam BW. 27301 (Sāra lāns, Wald an der estnischen Grenze). vai tādēļ nemācēju lielu lānu (Var.: dižu mežu) trīcināt Neu Ottenhof BW. 22352. kur palikuši jūs, prūšu sirmie lāņi Sudr. E. tur tālāk aiz kalnāju lāņiem Sudr. E. tur cēla pilsē̦tu, kas sēž starp lāņu dumbriem MWM. Sudr. E. slimnieci tu guldi mitrā lānā uz saltas zemes K. Kaln.;

2) die Pfütze
U.;

3) labība lāniem (stellenweise) [für
lāmiem?] izgulē̦ta Str.;

4) lāns, eine feuchte Wiese
Aahof - Wohl aus estn. lāń "dichter Laubwald auf feuchtem Boden; ausgedehnte Fläche"; [s. Ojansuu Lisiä suomalais - balttilaisiin koskatuksiin 52. In der Bed. 4 vielleicht mit hoche. ā aus ē, (vgl. lê̦na 2)].

Avots: ME II, 438, 439

‡ *linuots (?), = linàuts 1 (?): sirmi tē̦vam mati kai tie mūsu. *linuoteņi (geschr. lyņūteņi, wo das erste ņ wohl fehlerhaft ist) Tdz. 49331, Zum uo für au vgl. priekšuots u. a. Le. Gr. § 213. Ein -ņ- zeigt übrigens auch der gen. pl. liņu (= linu) BW. 16523.

Avots: EH I, 743

luõpeniẽks, luõp(i)niêks, f. -niece,

1) der Viehknecht, die Viehmagd;

2) der Mann, das Mädchen, der (das) das als Mitgift bestimmte Vieh in das Gesinde des Bräutigams treibt
Selb.: līdz ar vedējiem iet arī luopenieks un luopeniece, kuriem jāaizve̦d brūtes luopi BW. III, 1, 20. luopu vedēji, luopenieki, aizgāja paši pirmie nuo brūtes mājām III, 1, 29. (Auch ein Fem. auf -nīca, -nice: duod, dieviņ, luopus taukus kâ tā tauka luopenice (Var.: luopinīca)! BW. 34543.]

Avots: ME II, 527

luõps,

1) das Vieh, das Tier:
ragu luopi, das Hornvieh; guovs luops, das Rindvieh; mājas, māju luopi, Hausvieh, Haustier. ar vārdüluopi"apzīmē tikai ragu luopus Etn. III, 74. jauna gada naktī zirgi zviedzuot, bubinuot, luopi maujuot, dīcuot, aitas blējuot, cūkas kviecuot II, 6. Von anderen Haustieren wird mit dem Worte luops das Schwein am häufigsten benannt: cūkas luops Janš., BW. 16490. luopi atbild, die Tiere (nämlich der Hund und die Katze) antworten LP. I, 159. Als vorzeiten der Lette die Bienen in Waldbäumen pflegte, waren sie ihm meža luopiņi, Kleinvieh des Waldes; als er sich Klotzbienenstocke machte und diese auf seinen Feldern von einem Zaun umfriedigt aufstellte, waren die Bienen ihm lauka luopiņi, Kleinvieh des Feldes; heute nennt er sie māju luopiņi, kleines Hausvieh Biel. baruojams, kaujams od. gaļas l. BW. 25872,2, audzināms od, glabājams luops, das Mast-, Schlacht-, Zuchtvieh; pūra luopi, das Vieh, das der jungen Frau als Mitgift mitgegeben wird BW. III, 1, 20. Als Obj.: luopus audzināt, apraudzīt od. aplūkuot, apkuopt, siet, ganuos dzīt, ganīt;

2) auf Menschen bezogen - roher Mensch, ein Viehstück - als Schimpfwort:
ej, luops, kuo tu vēl vāries! LP. III, 99. Sprw.: esi gan tu luops. tīri luopi, tik astes trūkst. luops luopa darbus dara. jaunam. luopa dienas, die zarte Jugend kennt keine Pflicht. kad luopam silē bursi, tad luops burs slaucenē. luopam luopa prāts. nedari pāri luopiņiem! pirmie dievam sūdzē̦tāji. luops savu mē̦ru un laiku zin, tikai cilvē̦ks ne. [Vgl. dazu KZ. XLIV, 62, sowie Jokl IF. XLIII 57 und vielleicht (?) ir. láeg (wenn mit á aus o) "Kalb" bei Pedersen Vergl. kelt. Gramm II, 22; über schweiz. lobe "Kuh" s. Meyer-Lübke Einf. in d. Stud. der roman. Sprachw. 93.]

Avots: ME II, 527, 528

mâcība,

1) die Lehre, der Unterricht:
mācības sniegt, den Unterricht erteilen, Kenntnisse beibringen Kundz.; mācības (ie)ņemties, sich Kenntnisse erwerben Kaudz. Sprw.: bez mācības audzis, bez guoda dzīvuo;

2) die Konfirmandenlehre:
viņš pē̦rn gājis mācībā. [mācības bē̦rni U., Konfirmanden. mācību turēt U., Konfirmandenlehre halten. mācībā bijis U., konfirmiert.] lielā mācībā vēl nav bijuši Etn. III, 135;

3) die Lehre bei einem Meister:
pie kurpnieka puika bijis mācībā LP. VI, 11; iet mācībā, in die Lehre kommen, zur Konfirmandenlehre kommen; mācībā atduot, in die Lehre geben;

4) die Belehrung der Brautleute seitens des Predigers:
uotrā dienā pēc precībām brūtgāns ar brūti brauc pie mācītāja mācībā BW. III, 1, 60;

5) die durch den Schulunterrcht gewonnene Bildung:
par skuolās baudītu līdzšinējuo izglītību latvietis jau sen mē̦dz teikt "mācība" Etn. III, 116;

6) die Lehre, das Lehrgebäude:
Kristus, Kanta mācība; priecas mācība, das Evangelium;

7) die Predigt
Infl.

Avots: ME II, 575, 576

I mats,

1) das (einzelne) Haar
mati, die Haare (gew. nur von Menschen gebraucht): balti, brūni, dze̦ltāni, gaiši, mīksti, sarkani, sirmi, tumši, spruogaini, izpūruši, savē̦lušies mati, weisses, braunes, gelbes, helles, weiches, rotes, graues, dunkles, lockiges, zerzaustes, verfilztes Haar. lai stāv mani vasku mati BW. 6570, 3 var., von blonden Haar. mati kâ sari, von struppigem Haar. mati me̦lni kâ čigānam Etn. IV, 3. Sprw.: gaŗi mati kâ leišam. lai pūst mati, kad nav tē̦vam ce̦pures. gaŗi mati, īss paduoms. aiz dusmām vai mati stāvu ceļas. mati ceļas stāvus nuo bailēm JK. III, 79. kas ve̦lnam vienu matiņu atļauj, tam viņš rauj visu galvu Plūd. Rakstn. I, 150. ņemt pie matiem Dīcm. pas. I, 59. matus apgriezt, nuogriezt, dzīt, sukāt, das Haar beschneiden, abschneiden, in Unfrieden leben. bijušas, kur nebijušas - matuos! un tad auļiem vien pie kunga Alm. Kaislību varā 128. - mati sāp, es ist Katzenjammer da Biel. n. U.;

2) das Haar, als Verkörperung des Kleinen, Unbedeutenden, eines äusserst geringen Abstandes, der Genauigkeit;
so häufig in der Verbindung uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. I, 66. vīrs tâ izdarījis uz mata tiesu nicht um ein Jota, gar nicht: par mata tiesu ar nav pārkāpis matā (pünktlich) četruos. matā ap tuo laiku, kad mē̦slu vešana muižā bij pašā spē̦kā Seib. nu tā tas gāja matu pa matam (in genauer Reihenfolge) tāļāk Alm. dē̦ls nuolēcies tē̦vā mats matā, ist dem Vater auf ein Haar ähnlich Mar.;

3) in genitivischen Verbindungen: matu gaļa, das knorpelige, sehnige, weisse Fleisch der Tiere
Lind. n. U.; matu zâles, Storchschnabel, Geranium L., U., fumaria officinalis. [Zu mest zur Bed. vgl. etwa r. мотáть "aufwickeln, aufwinden") als irgendwie geordnetes Haar?]

Avots: ME II, 566, 567

meîta: Getzel Psalm 137; dat. s. meitei Psalmen ² 36;

1): meitās nuomirt (in der Jugend od. unverheiratet sterben)
Auleja. meitās iešana bija iesakņuojusies paraša Jürgens 9 f.; meitas bē̦rns, ein uneheliches Kind;

2): ielas m., das Strassenmädchen;

4): svē̦tā m. (= ķirmis, siênā) vērpj Frauenb:, Salis: svē̦tās meitas "eine Art Pilze (peziza aurantia)"
(wo?); ‡

6) die Frau, eine weibliche Person überhaupt
Warkl.

Avots: EH I, 796

me̦lngalves (unter me̦l˜ngalˆvis 2): auga ... tâ sauktās me̦lngalvītes, kâ visu pirmie pavasara jaunasniņi Kaudz. R. Burtnieks 1934, S. 869.

Avots: EH I, 798

nĩkt [auch Lautb., Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Loddigeŗ N. - Peb., C., Arrasch, Jürg., Schujen, Wolm., Bl., Tr., Iw., Līn., Salis, Ruj., AP., nîkt Mar., nìkt Wohlfahrt, PS., Trik., Serbigal] (li. nỹkti "vergehen"), - stu, - ku, ņĩkt TR. II, 249; IV, 220, 317,

1) quienen, siechen, nicht gedeihen, verkommen, vergehen, zu nichte vergehen, verderben:
pirmie teļi nīkst. trums, ņīksti, nīksti! TR. IV, 199. tik˙pat tev diena nīka BW. 1873; nīkstamā kaite, die Schwindsucht Ahs.;

2) müssig dastehen, vor Langerweile vergehen:
kuo te nīkstuot? kādēļ necē̦rtuot? LP. VI, 398. diezin, cik ilgi gudrie brāļi tur nebūtu nikuši IV, 201. Subst. nĩcẽjs, s. d.; nĩkšana, das Quienen, das Vergehen: pestīts tapšu, kad es miršu, nuo šīs vājas būdiņas, nīkšanas un grūtības GL. [Wohl zu nikt, nicinât, niecinât, niẽks, nīca (s. dies), li. naikìnti "tilgen", s. Miklosich Etym. Wrtb. 215.]

Avots: ME II, 747

nùobràukt [li. nubraũkti "abstreifen"],

1) intr., hinab -, herabfahren:
viņš nuobrauca nuo kalna lejā Aps.;

2) tr., wegfahren:
nuobrauc laivu nuo malas! [intr., wegfahren: atbrauce pa upi ve̦lnē̦ns, salasīja visus... kaulus, salika laivā un nuobrauce Pas. II, 48];

3) abglätten, abstreifen:
uogas Paul., Spr. nuobrauktais ritums Vēr. II, 735; [abstreichen L.; abwischen, abfegen; nuobraũkt skaidas nuo galda Rutzau; ar izkapti iecirtu akmenī un nuobraũcu (vernichtete) visus zuobus Rutzau];

4) abfahren:
zirgu, ratus. zirgi putās nuobraukti LP. VII, 1156;

5) glatt fahren:
ceļu;

6) zurücklegen:
viņš jau bij labu gabalu nuobraucis;

7) im Fahren übertreffen:
viņš visus ar savu sirmi nuobrauc. Refl. - tiês,

1) sich mit fahren abquälen, viel fahrend ermatten:
ja visu dienu esi nuobraucies, tad nav iespējams vakarā sēdēt pie rakstāma galda A. XI, 35

2) um die Wette fahren:
iesim nuobraukties od. uz nuobraukšanuos, wollen wir um die Wette fahren Kurs.

Avots: ME II, 764

nùoêst (li. nuė´st], tr.,

1) wegessen:
nuo galda bij viss nuodze̦rts un nuoē̦sts Aps.;

2) abessen, abweiden:
pieci sirmi kumeliņi auzu lauku nuoē̦duši BW. 14416. manas guovis nuoē̦dušas tavu guovju dābuoliņu 28869, 1;

3) aufessen, auffressen, verzehren:
kad tevi utis nuoē̦stu! ve̦lns tevi nuoēdīs bez sāls LP. IV, 34. buodē tik daudz uz parāda nuoē̦sts B. Vēstn.;

4) im Essen übertreffen:
varuot ēsties iet ar ķēniņa meitu; ja viņš nuoē̦duot meitu, tad iegūstuot tuo par sievu JK. V, 28;

5) abprügeln:
saimnieks nuoēda pakaļu savam ganam par tīruo nieku A. XXI, 403;

6) abbeizen:
stipras zāles nuoē̦d ādu. Refl. - tiês, sich tüchtig satt essen, [zuweilen mit dem Nebenbegriff des Fetterwerdens]: drīzi lācis nuoēdies itin re̦sns LP. IV, 156. [nuoēdies vepris Mar. nabags iegāja kambarī un labi nuoēdās Pas. II, 170.]

Avots: ME II, 782

nuošķis, ein Büschel (z. B. Haare) [Neuenb., mit uõ], der abgeschiedene Flachs beim Flechten Spiess n. U., ein Bündel, Pack: plānie, sirmiem nuošķiem ruotātie mati R. Sk. I, 92. pāršķir savus matus uz trim nuošķiem, iemērci tad katrā katlā vienu nuošķi! LP. I, 46. [vienā ruokā ieduod nuošķi šķēriņa un pamāca, kâ ar uotru ruoku jāatšķiŗ nuo nuošķa ik pa dzijiņai A. Brigader Tēva palīgs.] grīzte ir nuo salmiem, vis˙vairāk nuo ašiem sasiets, ne visai prāvs nuošķītis Naud. [aizbāzis aiz lūpas tabakas nuõšķi Janš. Dzimtene ² I, 372.] dziju nuošķis Irmelau. Der Plur. nuošķi, hingeworfene Zaubermittel: burvis ve̦lk nuošķus vīzē LP. VII, 684. [Vielleicht zu ahd. nestila "Binde", an. nista "zusammenhaften", air. fo-nascim "binde" und la. nōdus "Knoten", wenn le. nuošķ- hier aus altem nōdhsti̯-.)

Avots: ME II, 866

‡ nùovažât, fortfahren : nuovažavu ar sirmiem kumeļiem FBR. XV, 50 (VL. aus Skaista). nuovažavu pirktu ... vaiņuceņu ebenda. Vgl. li. nuvažiúoti dass.

Avots: EH II, 105

pakaûsis, [pakàusis ² Heidenfeld (li. pakaušis "Nacken"), pakause Manz. Post. III, 138, bei Glück ein acc. s. pakausu Jerem. 2, 27; 7, 26; 17, 23; 18, 17],

1) der Nacken, das Genick:
vai pakāusī acis, ka neredzi? mēli caur pakausi izraut;

2) der Schädel:
sirmi mati, pliks pakausis BWp. ² 20346. sē̦nalu pakausis, der Schwachkopf, Grützkopf; sliņķa pakausis, der Faulenzer: kuo nu vāries, sē̦nalu pakausi? LP. VII, 1, 187. kuo jūs, sliņķa pakauši, duomājat? LA. Zu kaûss I.

Avots: ME III, 42

[pãrģẽrêt zirgu, ein Pferd abjagen Lubn.] pãri, pãr, [pàrî ² Mar. n. RKr. XVII, 146], Adv.,

1) hinüber, über,

a) dem Dativ nachgestellt: braukuši upei krustim pāri LP. III, 85. meža gali gana augsti, pāri stāv ce̦purīte BW; 32904. kad sunim pāri, tad astei it viegli pāri tikt;

b) im VL. pāri zu weiten auch aIs Präp, mit dem Akk.-Instr. vor dem Nomen:
pāri purvu tiitu grīdu, ich baute über den Sumpf eine Brücke Spr. 83. pāri rnežu vai nadziņš BW. 30662, 1. jau tautiņas naudu skaita pāri (= par) manu augumiņu 13676;

2) pāri, hinüber, entspricht dem Präfix


pãr- zur Bezeichnung der Imperfektivität der Handlung: vēl tu mani pāri nesi BWp. ² 8310. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuoliņu Spr. 9; pāri duot, bezahlen (eig.: hinübergeben): mana nauda pāri duota BW. 15517;

3) pãri darît, Unrecht tun:
nedar[i] pāri luopiņiem! pirmie dieva sūdzē̦tāji, es tev pāri nedarīšu BW. 29625;

4) oft die Verbindung pāri par, über:
pāri sviedu ze̦lta zīli par sudraba uozuoliņu. lec par grāvi pāri! So auch temporal und sonst in der Bedeutung "über, mehr als": viņam pāri par septiņpadsmič gadu, er īst über 17 Jahie alt. pulkstenis jau pāri par diviem, die Uhr ist über 2. tur pāri par desmits ve̦zmu siena, da sind mehr als 10 Fuder Heu;

5) vorüber, um (temporal):
gaiļu laiks, pusnakts jau pāri. tagad mans laiks pāri LP. IV, 66;

6) pāri (pār) pārim, pāri pārēm, pārum pāri, über und über, vollauf:
lietus pāri pārēm pllda strautus, e̦ze̦rus un upes Blaum. angļu zaldātus apgādājuot ar pārtikas ar dzekļiem pārum pāri B. Vēstn. [Dies pãri dürfte auf dem Präfix

pãr- (als eine Ableitung davon) beruhen; und zwar dürfte pãr- auf *par- (mit akutiertem ar- ) zurückgehen, vgl. li. pér- ( in péreiti u. a.) aus *per- (mit akutiertem er-.]

Avots: ME III, 157

pasir̃ms, etwas grau: pasirmi mati.

Avots: ME III, 98

pêdis Kur. Nehrung, Adv., hinterher, nachher: tas nāk pēdis Rutzau. pirmāk kampu šķietu, nītis, pēdis pašu audējiņu BW. 13536 (aus Rutzau u. N.-Bartau). vedēji laiž pirmis uz turieni un pēdis... uz mārtes mājām RKr. XVI, 123 (aus Rutzau). Alter instr. pl. zu pê̦ds.

Avots: ME III, 206

pe̦lavas, pe̦le̦vas (?) LP. VI, 222; die Spreu, das Kaff: Sprw. naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu. samts krāgā, pe̦lāvas migā. sirmiem devu tīras auzas, pe̦lē̦kiem pe̦laviņas BW. 29947 var. sakrās savus kviešus savā klētī, bet pe̦lavas sadedzinās Glück Matth. 4 12. Zu pe̦lus: vgl. Le. Gr. § 313.

Avots: ME III, 194

pelêķis, f. -e, etwas Graues: pūce pelēķīte BW. 2508. aitiņ, mana pelēķīte! BW. 7562, 2. sirmi zirgi man aŗami, pelēķīši ecējami BW. 29947, 3. ar sirmīti Rīgā braucu, ar pelēķi (Var.: pelēci) pavadīju BW. 29620, 1 var.

Avots: ME III, 196

peliķis Wandsen, = pelēķis: sirmiņam auzas devu, peliķam pe̦lutiņas BW. 29948.

Avots: ME III, 197

pe̦lus (li. pẽlūs) PL, Demin. pe̦lutiņas, die Spreu, das Kaff: Sprw. slinks kâ pe̦lu maiss. puisim bîj naudas kâ ve̦lnam pe̦lus LP. VII, 1025. sirmiem devu tīras auzas, pe̦lē̦kiem pęlutiņas BW. 29947. kas ir tām pe̦lum ar labību jādara? Glück Jerem. 23, 28. Nebst pe̦lavas, pe̦lvas zu apr. pelwo, aruss. instr. pl. пелъми, aksl. плѣвы, klruss. polova, ai. palāvāh, la. palea "Spreu"; s. Le. Gr. § 313, Trautmann Wrtb, 213, Walde Vrgl. Wrtb. II, 59.

Avots: ME III, 198

piêlaps ² od. piêlapa ² Gr.-Würzau, die Strähne (in Neu-Platohn: eine Flachs od. Hanfsträhne): nuo pielapiem vij auklas un putagas. tur neaizies sāņus ne˙viens linu pielaps. sirmie matu pielapi tam pielipa pie pieres. bārdas pielaps. tabakas pielaps Alm. "kad viens pielaps izvīts, tad piemetina jaunu galā, kamē̦r beidz [auklu]" Neu-Platohn.

Avots: ME III, 265

‡ pirmeņ Kalupe n. FBR. XIII, 44, Pilda n. FBR. XIII, 54, Preiļi (Lettg.) n. FBR. VIII, 16, Kaltenbr., (mit ìr ² ) Zvirgzdine n. FBR. X, 33, = pirmiņ.

Avots: EH XIII, 237

pirmīt U., Ronneb., pirmît C., pirmit ² Mar. n. RKr. XVII, 110, pirmîtâs Grünh., Sess., Salis, pirmitiņās Bers., Adv., eben zuvor, vorhin: atradies tur pat, kur pirmīt LP. V, 215. es pirmīt vēlējuos nuomirt Glück Tobias 4, 2; pirmīt "neulich" Saussen und Feht. n. BB. XII, 234.

Avots: ME III, 226

pirmītẽjais, der frühere, vorhin gewesene: pirmitējā saruna sākās nuo jauna LP. VII, 579. pirmītējais satikšanās priēks... bija aizbēdzis Apsīšu J. Bag. radi 27. atspītēt par pirmītējuo piezuobuojumu Vīt. 64. saviem pirmītējiem vārdiem pretī runā A. v. J. 1897, II, S. 134. pirmītējie Pētera vārdi kuoda sirdī Blaum, Pie skala uguns 113.

Avots: ME III, 226

pirmuotiņ Spr., = irmi%C5%86">pirmiņ.

Avots: ME III, 227

pluduôt, pludêt St., U., auch refl. pluduôtiês, strömen; (obenauf) schwimmen, geschwemmt werden: ūdens, kas vasaru bŗīvi pluduoja un cēlās Citu t. r. XIV, 78. dzē̦ruse dzērvīte upītes malā, palika spalviņa pluduojuot BW. 26665. zila kâ upe, kad pluduo pirmie le̦di Latv. naudas kaste pluduojusies ūdens virsū LP. VI, 232: viss sē̦tsvid[u]s pluduot pluduoja Jauns. salijis tik daudz, ka viss ceļš pluduo Grünh. galds pluduo, der Tisch ist stark begossen Grünh.

Avots: ME III, 354

ràisît (li. raišýti "fortgesetzt ein wenig binden") C., N.-Peb., Walk, Neuenb., PS., Arrasch, raĩsît Selg., Lautb., Wandsen, Gr.-Essern, Ruj., Widdrisch, Zögenhof, Wolm., Jürg., Nitau, Līn., Tr., Iw., raîsît ² Bl., Salis, Dond., Kandau, Ekau, ràisît ² Kl., -u, -ĩju, tr.,

1) reissen
St., Bergm. n. U.; lösen, loslösen, losbinden, losreissen: Sprw. jauns mazgls vîegli raisāms. viņa raisīja kukuļa nastiņu vaļā Kaudz. M. 18. re̦dzu pîrmuo zaru, kas lapas raisīt sāk Rainis. jau rudzīši vārpu raisa BW. 27958, 1. saules stars raisa nuo ruožupumpura... skaistākuo zîedu Austr. kal. v. J. 1893, S. 41. visus debess spēkus es varu raisīt R. Sk. II, 86. šķir, dieviņ, manu celu, raîsi manu vaiuodiņu! BW. 32154. mēies kâ raisīt raîsīja vaļā uz valuodām Aps. VI, 9;

2) binden
Biel. n. U. Refl. -tîês,

1) sich lösen, loslösen, losmachen, losbinden, losreissen:
lapas jau nuo kuokiem raisās J. R. IV, 25. vai puķītes nezied vis jaukāk, kad pumpurīši vaļā raisās? Mācītāja meita 4. kad nuo jauna ruozes raisās Rainis. (tautu meita) nuostu manus svārkus grūda, nuostu pati raisījās (Var.: virzījās, lavījās) BW. 25000, 4. daba raisās iz pirmiem ziediem Aus. I, 53. muiža raisās nuo zemniekiem nuost Vēr. I, 1435. nuo ve̦lna nagiem vaļā raisīties LP. II, 76. valuodas raisīt raisījās MWM. VI, 610;

2) sich auflösen
(in einer: Flüssigkeit): kaļķi vîegli raisās MWM. VI, 731;

3) gedeihen:
Sprw. kad pupas ziedet taisās, tad meitam pupi raisās. saimniecības raisīt raisīsies Purap. Kkt. 135. Zu rist "binden".

Avots: ME III, 470, 471

rã˙mĩtiņãm, rāmītim Wid., Adv., ganz leise, zahm, ganz langsam: tik pēc kāda laika rā˙mītiņām sākuši kustēties uz priekšu JK. tikai rā˙mītiņām zinātniekiem atdarījās acis MWM. gadiņi aiztecēja, lai gan rā˙mītiņām LA. rā˙mītiņām, bet vienmērīgi pamazinuot naudas gabalu svaru Antrōp. II, 99. ģeōmetrijas pirmie sākumi rā˙mītiņām izstrādājās zemes mērītāju darbā III, 12.

Avots: ME III, 496

redzêt (li. regė´ti "sehen"), -u (-ẽju BW. 6595, 1), -ẽju,

1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;

2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;

3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,

1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;

2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;

3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;

4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,

1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;

2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,

1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;

2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė´tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.

Avots: ME III, 502, 503

rèibuônis C., rèibuonis ² Prl., reibuons U., reibuoņa,

1) der Schwindel, Taumel:
prieka reibuonī A. XI, 282. mīlestības reibuoņās Tēvija. es gāžuos reibuonī un baudās Asp. mācītājs atmuodās iz prāta reibuoņa Kaln. Uozuolk. m. 76. reibuoņa pilnīgi bij pārgājuse Vēr. I, 826. neatmanu, kam līdzās atruoduos pie altāŗa, pasaku savu "jā", kâ pa reibuoņām (wie im Taumel) Jaunie mērn. laiki I, 65. tas sagurs drīz reibuoņās saldās Bārda Zemes dē̦ls 243. pēc pirmiem brīvības reibuoņiem A. XX, 66;

2) reibuoņa, comm., ein immerfort betrunkener, berauschter Mensch
Kaudz. M. 201.

Avots: ME III, 505

rẽ̦puļaîns: sirmi, rē̦puļaini bē̦rzi A. Upītis Pirma nakts 190.

Avots: EH II, 370

rikšus U., Karls., Spr., rikšu (li. riščią) U., Spr., rikšis (instr. pl.) Neu-Sackenhof, rikšiem U., rikšām Spr., rikšum BW. 18649, rikšķiem Kl., rikšņiem, rikšuos, rikšņuos, rikšņus N.-Schwanb., Adv., im Trabe: Sprw. tas būs tad, kad zaķītis rikšus tēcēs. braukt rikšis Janš. Dzimtene V, 350. visi puiši rikšus (Var.: rikšu) te̦k BW. 12674. rikšiem (Var.: rikšņiem, rikšu, rikšus, rikšņus) laidu kumeliņu 26785. tec rikšņuos, kumeliņ, neej suoļus skaitīdams! 29995, 3 var. sivēniņi rikšus (Var.: rikšu, rikšlem) te̦k 29151, 2. Indriķis uzlēca savam sirmim mugurā un nelielu rikšu (instr. s.) laida pruojām JR. IV, 151. zirgi laiž rikšņus vien pa labību N.-Schwanb. kumeliņš te̦k rikšņiem Lubn. auļiem, auļiem, rikšņiem, rikšņiem jājam aunam siena zagtu Mar. n. RKr. XVII, 104. kāds rikšķiem aizlaidās gar mežu MWM. VIII, 10.

Avots: ME III, 525

II rimts (li. rimtas "fest, stämmig" bei Geitler Lit. Stud. 106), Adv. rimti, gross, starkknochig (rim̂ts ² ) Sassm.; = stiprs" Irmelau n. U.: Zīmaļai arvienu tādi rimti teļi Sassm. rimti, raibi sivēniņi BW. 25580 (aus Erlaa). es viena mātei, bet laba rimta (Var.: re̦sna): kad stāvu stāvēju, kâ siena kaudze; kad gulu gulēju. kâ dīķa dambis 5326, 2. div[i] mani brālīši, bet labi rimti: pili nesa ruokā, Rīgu padusē 13186, 3. sirmi zirgi. rimti vīri. drīz mēs jūdzes mērīsim 17154. rimts tē̦va de̦ls ... rimti juoza zuobe-niņu, rimti kāpa kumeļā 29914. druoši, druoši, rimti, rimti (zu rimts I?)..! ja ne druoši, ja ne rimti, mīs tautiņas kājiņam 83, 4. rimti, rimti (zu rimts I?), druoši, druoši tās māsiņas panākstuos! Biel. 855. Doch wohl auch zu rimt, remties ("sich stützen"); eigentlich - geschtützt, fest > stark ?

Avots: ME III, 527

rumeles Etn. II, 181, rumaļas (in Riga gehört), rumulas Warkl., rumules, rumulis Wid., Smilt., auch ein Demin. rumuliņš Smilt., das gegenseitige Sichbegiessen mit Wasser, wenn zum erstenmal im Jahre etwas vorgenommen wird (vgl. rumelêtiês); rumeles, rumulas etc. dzert, ein Gelage abhalten, den Schmaus abhalten bei einer Konfirmation, Hochzeit, Beerdigung, Taufe od. beim Besuch der Wöchnerin: rumulas dzeŗ, kad bē̦rns piedze̦m un iet tuo apskatīt Friedrichswalde. tika nuodze̦rtas pienācīgas rumules A. XI, 106. tad ar rumulēm kruogā vien gribēsiet iztikt? Blaum. tur tikušas kāzu rumules nuoturē̦tas un tad ēda un dzēra jautras kristību rumules id. pēc mūsu iesvētīšanas . . . dzersim rumeles, ka šķindēs vien! Latv. Ievas rumelēm cepa un vārīja daudz kuo ebenda. kad krusts uz kapa bij uzsprausts, . . . dzēra rumules ebenda. Dürfte aus dem Livischen resp. Estnischen entlehnt sein, vgl. estn. rumalus "Dummheit, Betäubung", rumalust näitama "hänsetn, necken", lapse rumalust jöma "auf das Wohl eines Kindes trinken, das konfirmiert wird", liv. rumālist jūod "auf einen gemachten Handel trinken".

Avots: ME III, 558, 559

ruñčuôtiês "pa mājām dzīvuot" Dond.: kuo pa mājām vienmē̦r runčuojies? rundalis,

1) der Kreis: pāri saduodas ruokas un taisa rundali, t. i. iet riņ,kī . . . Druva I, 783;

2) rundals Lancmanis, ein runder Fladen aus Roggenmehlteig, Fett und Fleisch. Aus mnd. rundêl "was kreisftirmig gemacht ist".

Avots: ME III, 561

sagatavuôt, sagatavinât Ar., tr., fertig machen, bereiten: sagatavuot sev nākuotni, laimi Puriņš Nauda 9. Refl. -tiês, sich fertig machen, sich bereiten, vorbereiten: pūra vedēji sagatavuojās pirmie BW. III, 1, 96. saģērbjas . . ., sase̦gluo zirgus, un tâ uz ceļa sagatavuojušies iet iekšā ebenda 78, lai varē̦tu guodam sagatavuoties uz ceremonijām Alm. Kaislību varā 67.

Avots: ME III, 624

I sagrìezt, tr.,

1) zusammendrehen, -wickeln, (her)umdrehen, -kehren, verdrehen, seitwärts drehen, kehren, lenken:
žņaudzekli ap purnu sagriezt SDP. I, 11. sagriež bārzdu ķīlītī BW. 13170. riņķī astes sagriezuši 14431. tie sagriež labi prāvas siena grīztes BW. III, 1, 23. gurstē sagriezts lakats Etn. III, 28. mati sagriezti virs galvas Stari I, 69. mati bij sagriezti pakausī. . . grīztē R. Sk. II, 251. sagriezis (savirpinājis) vārpas kuškuos LP. VI, 124. pēc pavediena sagriezts, fadenformig zusammengedreht Brasche. sagriezuse ģīmi kâ vīšķi Libek Pūķis 5. brāļi sagriezuši ce̦pures uz vienu ausi JK. V, I, 27. sagriezt krūtis pretī Aps. V, 4. sirmi zirgi auzas ēda, muguriņas sagriezuši BW. 19823. sagriez, dievs, rudzus, miežus Jāņa tē̦va tīrumā! 32852. sagriezt luopus čupā, das Vieh zusammentreiben Grünh. sagriezu luopus mežiņā, lai nepamana, kur ganu Latv. tie luopus sagriež uz guļu Plūd. Rakstn. I, 108;

2) zudrehen:
zārks bijis ar klūgām cieši jāsagriež LP. VI, 109. Refl. -tiês,

1) sich zusammendrehen, -wickeln, sich verdrehen; sich seitwärts kehren, die Richtung ändern:
jumti sagriezušies un sabuozušies Seifert Chrēst. III, 3, 44. zirgi sagriežas gar mietiņiem, die Pferde wickeln das Seil um den Stab so, dass es kurz wird und sie nicht mehr von der Stelle kommen Grünh. bē̦rni iebrēcās un sagriezās vienā muskulī Pasaules lāpītājs 23, guovis sagriezās muskulā un apgulās uz sagre̦muošanu Vēr. II, 1290. viņa duomāšanas aparāts bij uotrādi sagriezies ebenda 34. vējš sagriezies, der Wind hat sich geändert Mag. XIII, 3, 63;

2) Part. praet. sagriezies, verstimmt, übellaunig:
muižas kungs aizgāja sagriezies uz mājām LP. IV, 22. vīrs tāds sagriezies pāriet mājās VI, 10.

Avots: ME II, 630

‡ saķirinât Dunika, = sakãrt: puišelis saķirinājis visus nuosistuos ķirminus uz žuoga. Refl. -tiês Dunika, sich aufhängen (nicht in der Bed. "sich erhängen"; von mehreren Subjekten): bē̦rni saķirinājušies uz žuoga.

Avots: EH XVI, 422

‡ IV sala, = sals I, der Frost: liela s. BW. 4239. salas kuosta ābelīte 9031 var. rudzīšam ... saliņa galvu kuoda 28110, 5 var. salas mēnesis Pas. XIII, 231, der Januar. kur dzīvības ziedu nemaitā s. Skalbe Raksti II (1938), 98. neuznāca lielāka s. un sniegs A. Upītis Sm. lapa 234. salas AP. "pirmie sasalumi rudenī".

Avots: EH XVI, 423

salˆns: "hellgrau, bläulichgrau" (von Pferden) KatrE.; "sirms (spalva ar maziem sirmiem un pe̦lē̦kiem plankumiem") Warkl.; rotschimmelig BielU.; "pe̦lē̦ks kâ salna" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; salnam zirgam ir balti pe̦lē̦ka spalva ar sārti brūniem spalvu galiem Kaltenbr. s. ("bläulichgrau") zirgs AP. salna ("taida bāla, kai ar salnu apkrituse") guovs Auleja; "balts, kam cauri redzama arī apkārtnes krāsa" Nautrēni: viss lauks s., juo šuorīt pasalis. s. dārzs. salna pļava; šķiŗ vēji salnus debešu kalnus Skalbe Raksti I (1938), 302.

Avots: EH XVI, 427

I sals (ndl. hal "gefrorener Boden"), der Frost: ārā bij... stiprs sals Vēr. II, 534. sals kuož kauluos Alksnis - Zundulis, man friert stark. sākuši zuobi nuo sala klabēt LP. VII, 944. lai kājām neķe̦rtuos... sals klāt LA. kad dze̦guze beidz kūkuot gar Jāņiem, tad būs agri sals Etn. IV, 67. uz... ziemas midžiem lāči mē̦dz duoties pirmiem saliem iestājuoties MWM. VI, 77. turas pie sala, es hält sich bei Frost, es friert andauernd U. sala laiks, kaltes Wetter, Frost: bijis briesmīgs sala laiks LP. IV, 231. - sala Mārtiņš, ein frostiger Mensch Biel. n. U. Nebst li. pãšalas "Nachtfrost" zu salˆt. Hiermit identisch vielleicht auch poln. sół "Speisekammer in Bauernhäusern" (vgl. zur Bed. le. saltais kambaris).

Avots: ME II, 675, 676

šambierē̦ts "?": sirmi zirgi, kalti rati, šambierē̦ti braucējiņi BW. 15695, 3.

Avots: ME IV, 4

sāršņi: auch Aahof n. Zemzare Lejasc. 114; auch sg. *sā`resnis ² : zaķīšam ... treji bē̦rni ...: pirmie sāršņa, uotrie kūla, tie trešie rudzu zieda ebenda 133.

Avots: EH XVI, 472

sasprẽ̦gât,

1) intr., freqn., (mehrfach) zerplatzen, rissig werden, Risse bekommen:
sasprē̦gājušas ruokas, geborstene Hände N.-Sessau n, U., Grünh. sasprē̦gājušas ruokas ieberž ar sveču taukiem Etn. IV, 2, lūpas sasprē̦gā Konv.2 560. širmis sasprē̦gājis un attrūcis MWM. XI, 130;

2) zusammenschwatzen
N.-Bartau. - Subst. sasprẽ̦gãjums, das Zerplatzte, der Riss in der Haut: uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus Etn. IV, 2. ādas sasprē̦gājumi jāvīlē ar karstām kviešu klijām Erlaa.

Avots: ME III, 743

‡ saviņ̂ģuôt ² Dunika, = salìkumuôtiês: ķirmins saviņģuoja pa zāli un pazuda krūmâ.

Avots: EH XVI, 466

se̦gli Manz. Lettus, U., Mag. XIII, 2, 46, Spr., Dond., Selg., Deg., Wandsen, Bauske, Frauenb., Gr.-Essern, PS., Kl., C., Lis., Wolm., Arrasch, Jürg., Golg., Saikava, Schwanb., Selsau, Heidenfeld, Bielenstein Holzb. 459, 527, der Sattel: piede̦r se̦gli pie kumeļa BW. 12216, 3. sirmi zirgi, liepas se̦gli 13614, 1. se̦glu kuoks, der Sattelbaum Wid. (fig.) lācis klupis ve̦lnam se̦gluos (hat den Teufel überfallen) LP. VI, 722. man arī ir tie paši se̦gli mugurā, auch ich habe dasselbe Kreuz zu tragen Kaudz. Mērn, laiki 34. se̦gli wohl aus se̦dli; gegenüber apr. balgnan und li. bal˜(g)nas "Sattel" wohl eher entlehnt aus slav. sedъlo dass., als damit verwandt.

Avots: ME III, 812

sensir̃ms* vor Alter grau, uralt: nuo sensirmiem laikiem Apsk. v. J. 1903, S. 326. sensirms stāsts Vēr. 11, 265.

Avots: ME III, 818

še̦puks, ein unkonfirmierter Junge, Halbwüchsling Linden u. W. - Livl. n. U., jemand, der noch nicht für fähig angesehen wird, den Mädchen den Hof zu machen Mag. XIII 3, 55: kādi puiši... bij... kruogā? bij tik tādi še̦puki Mag. XIII, 3, 55.

Avots: ME IV, 16

sêža,

1): auch Oknist, Salis; rūpēs par ... sēžas ērtību A. Upītis Sm. lapa 294;

2): ein Sitz - auch Oknist, Sitzplatz Kaltenbr., Seyershof: ratu s. Dunika. sirmi zirgi, le̦pnas sēžas BW. 15695, 4;

3): kaķītis tavu sēžu ar kājiņu saplēsīs BW. 35180 var.;

4): auch Kaltenbr.;

6): kas tas par blēdi, kuo tur policija pat˙laban aizve̦d uz sēžu Jauns. J. un v. 265. voi muni par tādu lietu var ielikt sēžā Raksti VIII, 375. nedarba darītāji ... nuovietuoti sēžā Jaun. Ziņas 1938, № 217, S. 13; ‡

7) der Wohnort (aus einem Manuskript).

Avots: EH II, 484, 485

sir̃ķis, ein Rotschimmel O-Bartau, ein Pferd, das sirks ist: sirķis pilnuos rikšuos devās tālāk Janš. Bandavā I, 181. zirgus, nuo kuŗiem viens ir sirmis, uotrs sirķis II, 307.

Avots: ME III, 846

sir̃ms,

1): "bē̦rs ar baltu" (von Tieren) Grob.; sirma bārzda BW. 3763 var. abi labi - tē̦va pirkti kumeliņi; sirmais labs Rīgai braukt, bē̦rais labs baznīcai 29622, 1 var. rudzi jau me̦tas brangi sirmi Frauenb. tīrums ir s. ar rugājiem Seyershof.

Avots: EH II, 489

sir̃ms (li. šìrmas "grau" bei Būga Aist. Stud. 138 und Tiž. II, 475),

1) grau, silbergrau
U.: sirmi mati, graues, weisses Haar. Sprw.: sirms kâ se̦sks. sirmais, der Grauschimmel U., "пестряк (конь, волк)" Spr. - sirmā stunda, die Dämmerstunde: skuolnieki iznāca pa sirmuo stundi pa ielām pastaigāt A. XVII, 482. vakaruos, pa sirmuo stundu . . . Plūd. LR. III, 83;

2) grau
(fig.), alt: sirmti se̦natne, die graue Vorzeit. varēja nuodzīvuot . . . sirmu mūžu Alm. Kaislību varā 95. daudz šis akmens pieredzējis savā sirmajā mūžā A. Upītis. vē̦ruot dziesmas sirmuo ve̦cumu SDP. VIII, 14. zē̦ns nuo sirmas dzimtas (aus altem Geschlecht) MWM. VIII, 86. - Subst. sir̃mums, das Grausein, Greisesein U.; das Alter: matuos jau spīdēja sirmums Aps. tikai bārdā varēja manīt drusku sirmuma Aps. VI, 5. Nebst sir̃ks und li. širvas "grau" wohl zu sar̂ma (s. dies, sowie auch Brückner KZ. XLV, 316 und Petersson Zwei sprachl. Aufs. 18).

Avots: ME III, 846, 847

I skaists,

1) skaĩsts (li. skàistas "hellglänzend")
Jürg., Arrasch, Widdrisch, Zögenhof, Blieden, PS., Wolm., C., Ermes, Karls., Ruj., Salis, Serbig., AP., skàists (li. skaĩstas LChr. 391) Neuenb., skàists ² Alswig, Oppek., KL, Prl., Lös., Nerft, Preili, skaîsts ² Gramsden, Gr.-Essern, Selg., Grünh., Behnen, Deg., Tr., Līn., Adv. skaisti, schön, schmuck U.: skaista (Var.: smuka) meita BW. 6885. brīnum skaista līgaviņa, brīnum skaista sejiņā 21181. skaists (Var.: daiļš) augumiņš 21325 var. vare̦n skaista pils Dīcm. pas. v. I, 34. skaisti dzīpariņi BW. 7323. skaista smaka Biel. 1987. Sprw.: ne viss labs, kas skaists. viss, kas skaists, ātri zūd. nelāgā duoze palikuse par tik skaistu, ka brīnums LP. IV, 117. skaisti, skaisti zīle dzied BW. 176. dzied, māsiņa, skaistas dziesmas! skaisti tavi bāleliņi,... skaistu dziesmu klausītāji 160. tautu meita . . . skaisti vārtus appuškuoja 13836. ja tu... skaistu atšķir nuo nešķīsta Glück Jerem. 15, 19;

2) rot:
ta gan nu skàista ² , - esi laikam ātri gājuse? Gr.-Buschhof. skaisti vaigi ebenda. Subst. skaistums (li. skaistùmas "Glanz"), die Schönheit: Sprw. skaistums nepilda vē̦de̦ru. skaistuma ar mēli nelaizīs! skaistuma ziedi pirmie birst. ļaudis nevarēja apbrīnuot viņas diže̦nuo skaistumu Dīcm. pas. v. I, 65. ņemiet mani, ciema puiši, skaistumā raudzīdami! Biel. 2311. ne tā, māsiņ, tava ruota, ne tie tavi skaistumiņi BW. 20578. Zu škiêst.

Avots: ME III, 866

šķir̃me: auch Orellen; šķirmi, veiksmi darbiņam! Tdz. 55307.

Avots: EH II, 637

šķir̃me Arrasch, Jürg., PS., Salis, Widdrisch, (mit ìr ² ) Bers., Golg., Kl., Lis., Saikava, (mit ìr ) C., der gute Fortgang, der gute Erfolg, das Gedeihen U,: bij šķirmīte darbiņā BW. 17317 var, meitai darbā laba šķirme Golg., Smilten. darba rīki nuo metala deva darbam citādu šķirmi A. v. J. 1899, S. 306. lai mums jauna šķirme nāk! Diez. kāda jau katram tā šķirme! JR. IV, 73. Zu šķirt(iês).

Avots: ME IV, 44

skribinât, tr., intr., nagen Deg., U.; (ab)kratzen Wessen, Lubn.: kuces kaulus skribināja (Var.: skrubināja) BW. 29396, 1 var. kumeliņš tukšu sili skribināja (Var.: grabināja) 12495 var. jumtā... skribināja pele Jauns. baļķuos iesāka skribināt ķirmis Latv. es skribinu kaļķus nuo mūra Stari I, 277. (fig.) kad uzkalniņi nuosūsēs, sākšu tūlīt zemi skribināt U. b. 127, 6. Refl. -tiês, I ) (hin und wieder ein wenig) nagen: aizkrāsnē skribinājās peles Druva I, 174;

2) (mit einer Arbeit) eilen:
kuo tâ skribinies, dari pamazām! Dond. Nebst skribelêt, skribene, skribît, *skribt zu skriba; vgl. auch kribinât.

Avots: ME III, 892

sliegt, sliedzu,

1) stützen
U., Kaunata (mit iê ² ) Bl.;

2) "sich anschmiegen, anlehnen":
saldas miesas, kas pie manis sliedza Asp. MWM. v. J. 1897, S. 326. jūs sliedzat klāt Asp.;

3) sich erheben:
caur dūmiem, kuŗi gavilējuot nuo māju jumtiem gaisuos sliedz Virza. kaŗa ratu naži dzirkstuot gaisā sliedza Druva II, 542. tas laiks, kur tautām pāri pirmie truoņi sliedz 540. Refl. -tiês,

1) sich anschmiegen:
molekulas nesliedzas viena pie uotras, nesaskaŗas viena ar uotru U. b. 118, 44. ar jūsmām klātu sliedzas MWM. VI, 685; sich lehnen an Gr.-Buschhof (mit ìe ² );

2) "liekties" (mit iê ² ) Dunika. Nebst sliekt 1 mit "determinativem" g resp. k zu slìet?

Avots: ME III, 938

šļupsts,

1) Subst.,

a) s. šļupstis 1;

b) Plur. šļupsti, das Lispeln, Wispern:
(fig.) latviešu pirmie, bērnišķie šļupsti mākslas dzejas valuodā Plūd. Llv. II, 327;

2) das Schnucken
(?): es šļupstu riju Poruk V, 51;

3) Adj., lispelnd, wispernd:
apprecējis reiz vīrs šļupstu sievu Anekd. 24 (aus Widdrisch). nuo šļupstas valuodas varēja manīt, ka viņš bija krietni iežilbis Seibolt.

Avots: ME IV, 75

šmĩkstêt AP., Drosth., Grünw., Jürg., Nötk., Salis, MSiI., Salisb., Schujen, Serben, Smilten, Stolben, Sennus, Stenden, Schibbenhof, Wandsen, Widdrisch, (mit ì ² ) Bers., Kl., Go1g., Ogershof, Stomersee, Saikava, Aahof, Festen, Selsau, Sessw., Schwanb., šmīkstêt Spr., Wid., Lennew., Fehteln, Lasd., Laud., Meselau, N.-Peb., Ramkau, Wessen, šmīkšķêt Fest., Grünw., Lennew., auch refl. -tiês, Schallverbum, = smīkstêt I, knallen, klatschen, schnalzen, pfeifen, sausen: braucuot pātaga pa gaisu(gar ausīm) vien šmīkstēja Jürg., Fest., Salis, Schibbenhof, Wessen (ähnlich: A. v. 3. 1898, S. 8). gans vicina rīksti pa gaisu tik ātri, ka šmīkst vien Drosth., Katharinenhof, Ruj. vicuoja tik (ar žagariem), ka šmīkstēja vien Valdis Stabur. b. 189. skūpstās, ka šmìkst ² vien Adsel. dzirdi ... putna spārnus šmīkstam R. Kam. 169. (ähnlich: Aps. V, 11; Saul. III, 226; Kaudz. Vecpiebalga 8). guovs skrēja caur krūmiem, ka šmīkstēja vien Ramkau. bulta šmīkst pa gaisu A. XXI, 597. sirmie bē̦rzi šmīkst MWM. XI, 260. šmīkstē̦dams kuoks nuokrita Saul. I, 76. pusnakts vē̦sma šmīkst MWM. IX, 40. dzirdēju . . ., kâ lietus šmīkstēja Stari II, 259. pele šmīkst Salis. iet ar jaunām pastalām, ka šmīkst vien Schibbenhof. kāvi kaujas, ka šmīkš vien Fest. šmīkstuošs truoksnis Saul. Vēr. I, 1167. smīkstējas linu pīcka, kad iešāvu kumeļam BW. 17977. sviežu šautri aruodā; ja bij rudzi, šmīkstējās, ja pe̦lavas - plūšķējās 25853 var.

Avots: ME IV, 85

spãrdît (li. spárdyti) Wolm., C., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Nigr., Bershof, Siuxt, Zögenhof, spā`rdīt ² Kl., Lös., spârdīt ² Līn., Iw., freqn. zu sper̂t, wiederholt mit den Füssen heftig stossen, ausschlagen (von Pferden): divi sirmi auzas ēda, staļļa durvis spārdīdami BW. 13579 var. bāreņus ar kājām spārdījuši LP. IV, 192. Refl. -tiês, (spârdīties ² Schlehk n. FBR. VII, 36) wiederholt gegen einander ausschlagen (von Pferden); sich heftig sperren, zappeln, um sich schlagen: zirgs pagāzies spārdījās Mērn. laiki 37. zirgs spārdas pa stadulu, ka brīkšķ vien 38. viņš spārduoties kâ pagāns 47. kad uznāca pē̦rkuons, tad arī rūca un spārdījās MWM. XI, 197. Reinītis gana spārdījās Krišs Laksts 54. cik neganti viņš varēja spārdīties dēļ taisnības 29. dusmas tagad ķēniņam; ilgi tâ nebij spārdījies (gewütet) LP. V, 208. Subst. spãrdîšana, wiederholtes Ausschlagen: tur ir zirgu spārdīšana Nachum 3, 2; spãrdîtãjs, wer mit den Füssen stösst, ausschlägt: kumeliņš le̦dus kalna spārdītājs, tas saspēra le̦dus kalnu BW. 132681, 30.

Avots: ME III, 986

I stañga Wolm. u. a., stànga ² Prl., die Zange, Kneifzange (Plur. stangas); die Stange, Brechstange U. - stangu iemaukti (stangas iemauts U.), der Stangenzaum; visiem... sirmi zirgi, visiem stangu iemauktiņi BW. 29933. Nebst estn. ta g "Zange; Stange" aus mnd. stange und tange.

Avots: ME III, 1043, 1044

stuômîgs C., Golg., (mit uô ² ) Salis, Widdrisch, Wandsen, Dond., Bauske, Adv. stuômīgi zaudernd, zögernd: pirmie suoļi bija stuomīgi un bailīgi B. Vēstn. stuomōgo aicināt istabā Purap. Late sveicināja stuomīgi ders.

Avots: ME III, 1111

sũdzêt, -dzu und -gu, -dzẽju, klagen (namentlich beim Gericht): aizgāja pie meitenes bē̦das sūdzēt LP. VI, 610. miris pie tiesām nesūdzēs Br. sak. v. 755. Refl. -tiês, einander verklagen; sich beklagen, Beschwerde führen: te̦k uz māti (Var.: pie mātes) sūdzēties BW. 22411. Subst. sũdzê̦tãjs, wer sich beklagt; der Kläger: nedar[i] pāri luopiņiem! pirmie dieva sūdzē̦tāji Br. sak. v, 653. kur nav sūdzē̦tāja, tur nav tiesātāja Etn. II, 187; sũdzê̦tãjiês, ein Kläger, einer, der Beschwerden führt: tie ir lieli sūdzē̦tājies Remten. Nebst sūkstīties 2 (wenn mit ks aus gs) und li. sugti "heulen, winseln" zu li. saugti "schallen", norw. sykia "bellen" (s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 215), resp. nebst svadzêt "rasseln" (und svcikšêt "schreien"?) und li˙s vagė´ti "tönen" zu got. swōgatjan "seufzen"·, ae. swógan "tönen", and. swōgan "tauschen", ndd. swōgen "ümständlich und mitleidig klagen und seufzen", an. arn-súgr "das Rauschen des Adlerflugs" u. a., s. Persson Beitr. 355.

Avots: ME III, 1130, 1131

teļš (ostli. tẽlias "Kalb"), das Kalb: Sprw. vai teļa deļ vil˜kam nebūs brīv dārzā skatīties? RKr. VI, 895. pirmie teļi nīkst 896. iesim vienu ceļu, kausim vienu teļu! Br. sak. v. 166. teļš dīc Etn. II, 51. aršana ar cita teļu A. XX, 399. ūdeņa teļš Vēr. II, 929. liela luopa teļš, Rindvieh (Schimpfwort) Mag. XIII, 2, 58. Zu urslav. telę "Kalb"; vgl. Trautmann Wrtb. 317, Śmieszek Mater. i prace IV, 397 ff.

Avots: ME IV, 161

trepains Segew., uneben, wellenftirmig: trepaini rugāji. Zu trepe(s).

Avots: ME IV, 231

ūbelis,

1) ein scheckiges Pferd
(ūbels) Spr.; ein altes, hässliches Pferd Kurmene; "wer einen dunklen, schwarzen Streifen über dem Rücken hat" Bers.; ūbels zirgs Erlaa n. U., ûbeļa ² zirgs Bauske, ein hellgraues (ins Gelbe spielendes) Pferd; ùbels ² zirgs Saikava, ùbelis ² Erlaa, ein dunkelgraues Pferd: sirmi, bēri apkaustīju, ūbelīša nekaustīju BW. 29702 var. ūbela kumeliņa 20523, 13 var. - ūbeļa krāsa, schwarzgrau (von Pferden, Rindern, Ostereiern gesagt) Etn. IV, 5;

2) = ūbele, eine Art Wildtaube (mit ù ² ) KatrE. Zu ūbele.

Avots: ME IV, 403

uziêt (li. užeĩti "hinaufgehen; gehend antreffen", slav. vьziti "hinaufgehen"), uziẽt,

1) (hin)aufgehen:
uziet pa trepēm augšā. uziet uz bēniņiem. saule uziet (= uzle̦c) Ar.;

2) uziet (mācībā), konfirmiert werden
Wolm.;

3) aufgehen
(fig.): kurpe nav ne˙vienai kājai uzgājuse JK. V, 75. kurpe vinai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66;

4) einholen
Für. I: kaut mēs viņu varē̦tum uziet! Für. I;

5) antreffen, entdecken
U., (auf)finden: nuoglabāt kuo tādā vietā, kur ne˙viens nevar uziet Etn. I, 107. es uzgāju (Var.: atradu) ganīdama rasā... ābuoltiņu BW. 9623 var. bē̦rni uzgājuši putniņus Saikava;

5) über jem. kommen, widerfahren
U.: viņam uzgāja lielas bē̦das, ihm widerfuhr grosses Leid U. dusmas uziet saimniekam LP. IV, 32. kārums uziet II, 77. kas tev par jautrību uzgājusi? Pas. I, 177 (aus Usingen). ja mums... uzies izsalkums III, 182 (aus Ruj.). jai... uzgāja miegs IV, 391 (aus Atašiene). jam uziet smiekls V, 294 (aus Welonen). kas jums visiem uzgājis - kādēļ tādi nuošļukuši? LP. IV, 27;

6) aufkommen:
uznāk lietus. uznāk... migla JK. IIl, 71;

7) aufgehen, verbraucht werden:
vai viss tev uziet (= saiet)? Ar. tur pulka zemes uziet, bei dieser Art (Kartoffeln zu ptlanzen) geht viel mehr Land drauf Duhren n. Mag. XIlI, 11. cik uziet, soviel draufgeht, zur Bezeichnung einer grösseren Menge: dzeri, cik uziet! LP. VI, 43. lai ne̦suot barības, cik uziet Stari II, 736. e̦smu dabūjuse žagarus cik uziet MWM. X, 886. paāksties nu cik uziet! Vēr. I, 1165; 8) (mit Bitten, Forderungen usw. auf jem.) eindringen U.: viņš man uzgāja ar draudiem, er stürmte mit Drohungen auf mich ein U. Ilzei... sametās... žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. ciešāk vajadzēja uziet Upītis Nemiers 112. Refl. -tiês,

1) = uziet 8: tē̦vs stingri uzgājās. tad tu negribi viņiem uzieties? A. XX, 213;

2) finden:
vē̦lāku Šļupsts uzgājies, ka tas... bijis tas riktīgais zaķis Upīte Medn. laiki 117;

3) sich erinnern, sich besinnen auf:
nevar dziesmas uzieties (gespr. mit iz-) N. - Schwanb.

Avots: ME IV, 336

I vacis: nom. pl. vači Rosenberger Formenl. 9; vacītis Lems. "pēdējais cālītis"; pirmie šķirenieki (auf Pastoren bezogen) saka: "tu, ze̦mais vaci ("?"), ne˙maz neuzdruošinies par mani ... spriest!" Zeibolts Likt. 53; vgl. dazu auch vači ME. IV, 429.

Avots: EH II, 746

veiksme,

1) = vèikme LKVv.: šķirmi, veiksmi darbiņam Br. 645. zaķis pārle̦c... par ceļu un izjauc visu veiksmi BW. III, 1, S. 94;

2) die Gewandtheit, Geschickllchkeit:
maza tautu istabiņa...; kâ es varu tautiņām sav[u] veiksmīti parādīt ? BW. 24133, 5.

Avots: ME IV, 524

veltne,

1) "?": (vaŗš) plūstuot uguns veltnēs Plūd. Rakstn. I, 77. nuo sirmiem uozuoliem būs... mūsu veltnes A. v. J. 1899, S. 195;

2) die Walze*;"die Rolle"
Wessen;

3) "kas veļas" (?) Nötk. (mit elˆ ).

Avots: ME IV, 535

vẽrzeles Tr., A.-Ottenhof, Dond., Frauenb., Kalleten, Līn., Nigr., Pankelhof, Selg., Stenden, Wolmarshof, vêrzeles ² Iw., = slejas, Pferdesielen, -geschirr L., U., Assiten, Celm., Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, Semgallen; Fürsel, Vorsielen St.; das Hintergeschirr (hinter dem Kummet) Bielenstein Holzb. 567; "ierīkuojums, lai pie vienzirga ratiem var piejūgt divus zirgus" Ronneb. (unbek. in Bers., Erlaa, Gotg., Kl., Lubn., Saikava, Schwanb., Sehren, Sessw., Warkh.): sirmi zirgi vērzelēs BW. 3433. kumeliņš ar visām vērzelēm (Var.: visiem slejiņiem) 16136 var. nātnās vērzelēs jūgtu zirģeli Latv. viens zirgs ilksīs, uotrs vērzēlēs Ronneb. Anscheinend aus einem nd. *vörsel, vgl. d. Fürsil (im Grimmschen Wrtb.), Fürsel; Vorsiel.

Avots: ME IV, 569

viņģuôt, sich winden, sich in Windungen, Krümmnngen vorwärtsbewegen (kriechen, schwimmen Dunika): ķirmins viņģuodams überholen wollen aizlīda pruom Dunika. nevarējām uzņemt pareizuo ceļu: vairāk nekâ stundu viņģuojām pa brukstalienu Janš. Bandavā II, 257. (dūmu strāva) izluocīdamās . . . viņģuoja . . . ap galvu 397. pa mežiem un neceļiem šurpu, turpu viņģuo jams Mežv. ļ. I, 230 (ähnlich II, 76 und 365). Aus li. vìngiuoti "Bogen, Umwege machen".

Avots: ME IV, 600, 601

vis˙pirms, vis˙irmi">pirmi Spr., vis˙pirmāk Spr., Wid., visu˙pirms Spr., visu˙irmis">pirmis, visu˙pirmu, visu˙pirma, vis˙pirmat L. Aw. v. J. 1850, № 22, Adv., ganz zuerst, zuallererst: sarkanais ābuoliņš visu˙pirms nuoziedēja BW. 8867. visu˙pirms tā (= apsīte) nuobira 30632, 2, svainīt[i]s man visu˙pirms (Var.: visu˙pirmu. vispa˙priekšu) tautu durvis virināja 23083. kas Jānīti ielīguoja visu˙pirmis (Var.: visu˙pirms, visu˙pirmu) vasarā? 32353, 5. visu.- pirms ganiņi, tad arājiņi 32353, 6. es ar savu kukažiņu visu˙pirma (Var.: visu˙pirms. vispa˙priekšu u. a.) druviņā 27264 var. visu˙pirms viņš tai pateiksies MWM. VIII, 781. vis˙pirmāk aizbrauc ziņas nesējs Etn. IV, 173. kurš tad visu˙pirmāk iekāpe Glück Joh. 5, 4.

Avots: ME IV, 625

visu˙pêc, Adv., ganz zuletzt: pirmie gani, pēc arāji, visu˙pēc jaunas meitas BW. 32353. visu˙pēc (Var.: vispēdīgi) tā (= apsīte) izplauka 30632, 1. visu˙pēc iztecējā ... māmuliņa 7876, 2.

Avots: ME IV, 627

vužinât, = vizinât: sirmi zirgi, jauni puiši viegli mani vužināja BW. 4890, 9.

Avots: ME IV, 677

I žākars,

1) žãkars Zarnikau, ein Fischergerät (ein Eisen mit wenigstens 4 Haken
U.), womit verlorene Netze im Wasser gesucht werden Bielenstein Holzb. 655;

2) Plur. žãkari Ahs., = pãrkaras: labības kaudzēm, stirpām mē̦dz likt žākarus pāri, lai vējš neizpluosa čukurus Ahs. n. RKr. XVII, 66;

3) "irmie">salmu jumtam pirmie, nuo čukura skaituot, pāri pārliktie klamburi" N. - Bartau.

Avots: ME IV, 795

zāpugs, der Schreck (?): nuo zāpuga... es vēlē̦tuos... aizmirsties Plūd. Pirmie akordi 25. Aus r. запуг.

Avots: ME IV, 699

I ziêds (li. žíedas "die Blüte"),

1) die Blüte, Blume
L., U.: zieds BW. 11329. kad ieviņa ziedus kārs 7221 var. lai viņš mani tâ mīlēja kâ bitīte sila ziedu 7249. baltu ziedu 4197. e̦ze̦rs zied zilu ziedu 3668. griķīt[i]s zied baltraibiem ziediem 23027, 1. izne̦s manu ruožu dārzu pa vienam ziediņam 15716. kuoku ziedu vainaciņš 6045. kuo nākat... mūs[u] zemē ziedu raut? 16310. Sprw.: cilvē̦ka mūžs raibs kâ pupas zieds Br. sak. v. 173. zemes māte Jāņuos pilnā ziedu krāšņumā Pūrs I, 111. saules stars raisa nuo ruožu pumpura... ziedu Austr. kal. 1893. S. 41. salna nuokuož puķēm ziedus Stāsti Kraukļ. kr. 7. tauriņš puķītes ziedu aplidina LP. VI, 916. bites iet ziedā (Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn, Saikava, Selsau, Warkh., Zvirgzdine) od. zieduos (A. XX, 264, C.) od. skrien zieduos (Etn. II, 127), die Bienen fliegen aus, um Honig zu suchen. bites ar ziedu (Lubn.) od. ziediem (C.) nāk mājā, kommen mit dem Blütenstaub zurück. - ūdens ziedi, Wasserlinsen (lemna L.) RKr. II, 73; Konv. ² 1062: linu mārks pārklājies (ūdens) ziediem Saikava. - ziedu diena, ein gewisser Tag im Jahr Saikava; ziedu mēnesis R. Sk. II, 256, der Juni St., U.; ziedu laiks (laiki) L., die Blütezeit. pašuos zieda gaduos LP. VI, 30, in den besten Jahren, in den Mannesjahren. dzeršana bij stipri zieduos (florierte) Janš. Nīca 35. uz zieda duot Ar. "uz asna duot";

2) die Blüte, Blütezeit:
pat˙laban... bija zirņu zieds Aps. VI, 5. jēriņus pirmuoreiz cirpa ievu ziedā (zur Zeit der Faulblaumblüte) Etn. II, 122. ja ievu ziedā līst lietus, tad arī rudzu ziedā būs lietains laiks Üxküll. krusa ķeŗ (sc.: linus) vai nu ziedā vai īsi pēc zieda Vīt 25. man aizbēga līgaviņa pašā rudzu ziedinā BW. 27174;

3) Erstlinge, Erstlingsfrüchte
U.;

4) ein Geschenk, eine Gabe (von Früchten
U.), eine Spende Spr.; das Brautgeschenk; eine Spende, die irgendwo hingelegt wird, wobei die Person des Finders nicht in Betracht gezogen wird Dond.; ein Opfer; die Steueŗ Abgabe Wid.: ņem par ziedu, mīļa Māŗa, pirmuo pādes dāvaniņu! BW. 1138. ziedam (par ziedu St.) duot, zur Art geben mit dem Wunsche auf guten Fortgang U. ūdenī... iemeta ziedam kādu vērdiņu naudas, kuo ve̦cmāte paturēja BW. I, S. 186. viņa meklē palīgu pie kādas... sieviņas, tai vai prievīti, vai linu gurstiņu ziedam nuone̦sdama 189. māte, ar bērniņu pirtī nuogājuse, nuometa kādu naudas gabalu un, nuopē̦rusēs, iziedama atkal atstāja tai vietā, kur mazgājusēs, kādu prievitu par ziedu 191. katrā mājā bija vieta, kur ziedu nuolika dieviem kuo apēst LP. VII, 286. sle̦pe̦ni ne̦sušas ziedu Pē̦rkuonam un Laimei Janš. Bandavā II, 24. vajadzēja kādu ziedu (naudas gabalu vai citu kuo) nuolikt kūtī BW. III, 1, S. 17. ieliek brūtes gultā sudraba naudu ziedam 78. ziedu mešana jeb zieduošana 59. pirmie ziedi - dāvanas pēc mazā, uotri pēc lielā brandeviņa, trešie - pūrs BW. III, 1, Anm. zu Nr. 15556, 1. atmijam nu, tautieti, kuo zieduos (während der Verteilung der Brautgeschenke) izmijām: atduod manus ziedu cimdus, še tavs krusta dālderīt[i]s! BW. 15792. nedabūju ziedu uz līķi likt, es fehlte an dem Gelde, das nach abergläubischem Gebrauch der Leiche in den Sarg mitgegeben wird U. uzlikt uz ežiņas kādas zeķītes ziedam Libek Pūķis 24. briežus ar tev ziedam kaus RKr. VIII, 3. ziedu mest avuotā Golg. vātis jāmazgā pret sauli te̦kuošā ūdenī un pēc tam ūdenī jāieme̦t zieds (naudas vai drēbes gabaliņš) Etn. IV, 117. kuo Ve̦ntai ziedu (als Geschenk) devu? BW. 18448. ļaunie cilvē̦ki nuometa... luopu kūtī vai laidarā ziedus, kâ pelīti vai uolu Etn. III, 44. zieda tiesu duot Nigr., als Honorar geben. lai paliek jums zieda tiesai par glābumu Janš. Precību viesulis 25. ziedu nauda L.,

a) ein Opfer an Geld, um dadurch für etwas Gedeihen, Fortgang zu gewinnen
U.;

b) auch zieda n. Golg., Jürg., "maza virsmaksa" Ruj. pārduot par zieda naudu, sehr billig verkaufen Baldohn, Golg., Jürg. ja jūs par... braucieniem dabūtu ne tikai tāduzieda naudu Saul.;

c) "Geld, das einem gegeben wird, nur damit er 'Geld' habe"
Adiamünde, Salis. iedeve kâ dēļ zieda, sagt man, wenn sehr wenig gegeben worden ist Kaltenbrunn;

5) ein Weniges, ein kleiner Teil:
tikai tāds nieks un zieds vien bija Gr. - Buschh. kâ nu tâ bez maksas? taču kādu ziediņu Pas. IV, 43 (aus Selg.). visur tikai bij zieds paņe̦mts nuo tā, kas palicis mājās A. Brigader Daugava I, 309. kuo mēs... zinām, tas nav ne zieds nuo tā, kuo agrāk zināja Janš. Mežv. ļ. I, 379; sìena ziêdi, die feinen abgebröckelten Teile des Heus;

6) Schimmel
L. (ziedi), U.;

7) eine Art Ausschlag auf der Haut
Konv. ² 1391: mazam bē̦rnam, tikkuo piedzimušam, uz ģīmja un visas miesas ruodas ziediņi, kas nuodziest sešās nedēļās. kuŗam bē̦rnam vairāk ziedu, tas baltāks, kad liels izaug Frauenb. bē̦rniem bijuši tādi miesas ziedi, daži nuo tam arī apmiruši Alm. Meitene no sv. 45;

8) ziedi U., auch sievas ziedi Mag. IV, 2, 143, Sunzel, mēnešu ziedi V., sarkanie ziedi Wid., die Menses der Frauen:
mīļa Māŗa dusmuojās uz jaunām sieviņām: atraduse sievu ziedus kumeliņa pēdiņā BW. 1132. lai nere̦dz sveši ļaudis manu ziedu nuobirstam 7373. liepiņai māsiņai ik mēneša ziedi bira 11915. - baltie ziedi Etn. II, 149, fluor albus: lauka dievkuociņus dzeŗ pret baltajiem ziediem Etn. I, 110;

9) ziedi Fehteln,
ziediņi Stockm. n. Etn. I, 41, Drosth., in frische Milch gebröckelter Quark; ziedi Erlaa, Kokn., Oppek., W. - Livl. n. U., ziediņi Burtn., Peb., Serben, Sessw. n. U. "saure, gewärmte Milch, ehe sie gesalzen ist"; ziedi Lös., ziediņi N. - Peb. "putas nuo suliņām pēc biezpiena izņemšanas nuo puodä: nesālītu pienu (Quark) ieliek (iedrupina) saldā pienā un ē̦d šuo un nuosauc par ziediem Etn. II, 137. baruo mani, māmuļiņa, ar tiem piena ziediņiem! BW. 2924 (ähnlich: 10051, 1);

10) ein (farbiger) Punkt, Fleck:
siênai uztriept ziedus (beim Streichen der Wand). ziliem ziediem cimdus adu BW. 7248 var.;

11) ziediņi, bunte, gemusterte Handschuhe:
brūtes pasniedza kungam ziediņus (rakstaiņus cimdus) Sadz. viļņi 191;

12) Korn auf der Flinte
L., St., U.;

13) ziediņu duošana, ein Spiel
Etn. III, 28.

Avots: ME IV, 739, 740

zir̂gs (li. žìrgas "Ross", apr. sirgis "Hengst"), Demin. verächtl. zirģelis Grenzhof n. FBR. XII, 16, (auch zirģēlis) Gr. - Buschhof n. FBR. XII, 73, zir̂ģelis C., (mit ir̂ ² ) Ahs., zir̃ģelis Zabeln n. FBR. IV, 64, Dunika, Līn., Segew., Selg., Siuxt, Tr. Mat. 37, Wandsen,

1) das Pferd:
Sprw. zirgā jādams zirga meklē RKr. VI, 869 od. tuo zirgu jāj, tuo zirgu meklē Br. sak. v. 1531. niķuots kâ krieva zirgs Br. 531. zviedz kâ zirgs (von lautem Lachen gesagt) RKr. VI, 875. ē̦d kâ gailis (vista), strādā kâ zirgs 207. zirga darbs, suņa ēdiens Br. sak. v. 1518. kamdēļ lai zirgs auzas neē̦d, kad tam duod? RKr. VI, 873. zirgam zirga spē̦ks 871. kāds zirgs, tāds ve̦cums 872. šķiņķuotam zirgam zuobu nelūkuo JK. II, 481. iejūgtu zirgu katrs māk braukt 484. kungu var gruozīt kâ iejūgtu zirgu 560. lai zirgs kaļ adatas, sagt man, wenn ein Pferd nichts gefressen hat PS. balts, bē̦rs, brūns, me̦lns zirgs. sirmi zirgi BW. 10689. braucams, jājams zirgs. darba zirgs. ceļa zirgu BW. 32497. guoda zirgu 32497 var. kaŗa zirgs 32019, 8; LP. VI, 780. vēja zirgs VL., ein schnelles Pferd. ādas zirgs Aps. III, 26, ein mageres Pferd. nātna zirgs, eine Schindmähre: nātna zirdziņš ratus... nespējis pavilkt LP. VII, 36. zirgs bubina, dudina (wenn es gefüttert werden will), zviedz (wenn es andere Pferde sucht), kviec (wenn es nach andern Pferden ausschlägt) Etn. II, 51. zirgu apkalt JK. III, 80. zirgu jūgt. tuo zirgu nevar darbā strādāt Kav. zirgs zirgā, luoks luokā, vis[i] uz Rīgu aiztecēja BW. 5740. kājām tautas, zirgiem mani bāleliņi 19038. muļķītis prasījis ve̦cu zirģeli LP. VI, 689. nespēcīgā zirģeļa vietā ganījies tramīgs zirgs VII, 935. pinkainais zirģelis Vēr. II, 427. - zvirbuļi bij tik˙pat vai zirgā ("?") aiz liela prieka Plūd. LR. III, 89. - bij ienācis, kâ ļaudis mē̦dz teikt, ar baltu zirdziņu, t. i. ar spieķīti, kulīti un tukšu vē̦de̦ru Purap. 56. - zirdziņu pirkšana, ein Spiel Etn. III, 27;

2) dieva zirdziņš, ein gewisser Käfer:
uz ievainuojumiem de̦ruot uzlikt dieva zirdziņu jeb māriņu, mazu kukainīti Etn. IV, 117; drudža zirgs Nigr., ein gewisser Käfer (die Maulwurfsgrille?); meža zirgs,

a) equus fossilis Konv. 55;

b) das Kamel
Manz. n. Plūd. Llv. II, 45; upes zirgs, Hippopotamus Konv. 55;

3) in genitivischen Verbindungen: zirgu akmins, Gips L. ("weil die Wenden eine Pferdesalbe davon machen");
zirgu amuols, medicago, melilotus U.; zirgu ašķi,

a) die Schweifhaare des Pferdes
Harder n. U.;

b) langer Schachtelhalm
L. (ašķes); zirgu ābuoliņš, mittlerer Klee (trifolium medium L.) RKr. II, 79; zirgu nadži, Benediktenwurzel St., Nelkenwurz (geum L.) RKr. II, 71; zirgu pautiņi; längliche Morcheln L.; zirgu pupas, vicia faba Wid.; zirgu putns,

a) die Bachstelze
U.;

b) der Dompfaff
L.; zirgu skābene(s) L., Pferde-Sauerampfer U.; krauser Ampfer (rumex crispus L.) RKr. II, 77; zirga striẽbulis Adiamünde od. zirgu stuobri U., = zir̂dzenājs; zirgu zuobi, Mutterkorn St., U.;

4) das Gespann:
bērinieku rindā brauc pirmajā zirgā vis˙tuvākie radi ar krustu, uotrā zirgā atruodas zārķis Etn. IV, 173;

5) zirgu iemest "aude̦klu me̦tuot nuo viena eiļas uotrā eiļā iemest" Wessen. Nach Leskien Abl. 358, Thomsen Beröringer 249 f., Hirt BB. XXIV, 259 und Būga KSn. I, 263 zu li. žer̃gti (iterativ žargstýti, žargýtis) "seitwärts schreiten, Beine spreizen".
Aber, wie schon Mikkola AfslPh. XXXIX, 14 bemerkt hat, sieht li. žìrgas nicht wie eine Ableitung (als ein nomen agentis) von žer̃gti aus; und auch die Bedeutungen scheinen nicht zu stimmen: pflegt denn gerade das Pferd die Beine zu zpreizen? Mikkola selbst stellt l. c. dies baltische Nomen zu lat. grex "die Herde" u. a., wo aber das g- velar gewesen zu sein scheint, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 590. Etwa zu li. žer̃ti "scharren", oder zu arm. jar "Mähne des Pferdes" (bei Walde l. c. 610)??

Avots: ME IV, 726, 727

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv ^2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. ² 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. ¹ 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. ² 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. ² 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. ² 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758

zvoļģis, ein noch nicht konfirmierter Jüngling Jerkull n. Etn. II, 33: izaudzis maktīgs zvoļģis!

Avots: ME IV, 783