Paplašinātā meklēšana

‡ àizkura Spr., = àizkurs.

Avots: EH I, 33

‡ akuracis AP. = akracis.

Avots: EH I, 66

čankurains, büschelförmig, büschelig U.

Avots: ME I, 404

če̦nkurains, büschelig.

Avots: ME I, 410

ciẽkurains: c. ceļš Salisb.

Avots: EH I, 276

[ciẽkurains, mit Tannenzapfen bestreut.]

Avots: ME I, 393

čiekurains, = ciekurains.

Avots: ME I, 417

čīkurains "feinbunt": č. audums.

Avots: ME I, 416

čìnkurains ^2, činkulains Bers. [vgl. cinkulis], knorrig, hümpelig, buschig, abgelumpt: činkuraini viesi BW. 19766.

Avots: ME I, 413

čuokurains (unter čuokarains): čuõkarainas Lapas Iw. čuõkuraiņa vilna Siuxt.

Avots: EH I, 299

čukurains, buschicht, gipflig; čukurains raksts, schlechte, unleserliche Schrift Brig.

Avots: ME I, 419

čunkurains, ‡

2) "ausgetreten; niedrig gelegen"
Stom.: čunkuraina pļava; ‡

3) verknotet, knotig
Segew.

Avots: EH I, 296

čuñkurains, faltig: ve̦ctē̦vam čunkurains ģīmis Sassm.

Avots: ME I, 421

‡ iekuŗas, Hausweihe ramsden. Vgl. li. į dass.

Avots: EH I, 524

kākuraîns, zerlumpt: tādi mani viesi nāca, činkuraini, kākuraini BW. 19766. Vgl. kākarains.

Avots: ME II, 190

‡ ķikuraguos Segew., = ķikaraguôs.

Avots: EH I, 702

ķikurainis: ai, gailīti ķikuraini BW. 25025, 2 var.

Avots: EH I, 702

ķikurainis, s. ķikurĩtis.

Avots: ME II, 379

ķikuraîns, ķikurãjs, ķikuruôts, voller Mückenlarven: labāk dzēru purviņā ķikurainu (Var.: ķikurāju, ķikuruotu, ķikuŗuotu) ūdentiņu BW. 24328; 26817.

Avots: ME II, 379

ķinkuraîns, hümpelig Spr. Vgl. činkurains.

Avots: ME II, 382

kļikuraîns "?": labāk dzeŗu purviņā kļikurainu ūdentiņu BW. 19704.

Avots: ME II, 240

kukuraguôs, = kukaragâs.

Avots: ME II, 302

I kukuraîns, hockerig: ar ečēšām vajaga būt juo rūpīgam un uzmanīgam, lai zeme netiek kukuraina Balss.

Avots: ME II, 302

II kukuraîns: auch Ahs.

Avots: EH I, 669

II kukurains, reich an Kopfchen (vom Flachs): lini ir arvienu gaŗi un kukuraiņi un tīri nuo nezālēm bijuši Zemk.

Avots: ME II, 302, 303

kukurakâ, = kukaragâs: ragana uzsēžuoties cilvē̦kam kukurakā (kājām gar kaklu nuo muguras puses) LP. VII, 655.

Avots: ME II, 303

kura,

1): nav bijis lāga kuras Ramkau.

Avots: EH I, 677

kura, kure U.,

1) die Heizung:
šuodien bij liela kura, heute wurde gründlich geheizt. ieliku lielu kuru krāsnī, ich legte viel Heizmaterial in den Ofen Mat. krāsns pašā kurā Spr. šuoreiz bij maza kura, maize nav lāga izc,epusi Fest.;

[2) kura Trik. "der Ofen".]
Zu kur̃t.

Avots: ME II, 321

kuračkiņas, ein Bauerschilitten mit einem Korbe, eine Kibitke Lasd. Vgl. kuraškas, kuraža.

Avots: ME II, 321

kuŗamais, das Heizmaterial: viņa sūtījuse savus dē̦lus pēc kuŗamiem LP. VII, 453.

Avots: ME II, 327

kuraša od. kuraši U., kuraškas, ein Bauerschilitten miteinem Korbe A. IX, 1, 351. Vgl. kuraža.

Avots: ME II, 321

‡ kuraška, ein kleiner Fladen Bērzgale.

Avots: EH I, 677

kuraste Etn. II, 108, kūrasts, ein netzartiger Fischbehälter.

Avots: ME II, 321

‡ kurata: kuratiņa Oknist, Sonnaxt, Wessen.

Avots: EH I, 677

kurata, das Feldhuhn Manz., Buschh.: es meitām atsacīju: "jūs tās lauku kuratiņas" BW. 11312. [Mit Verlust eines p vor t aus dem Russischen (gen. s. кýроптя).]

Avots: ME II, 321

kuraža [Wenden], oft kuražas [PS., N. - Peb.], n. U. auch kuraži,

1) ein Bauerschlitten mit einem Korbe, eine Kobitke
Ulpisch, Ruhtern, Ruj., Drsth., [Bers.], Lasd., Lubn., Burtn.: viņš gulēja kuražā uz salmiem Niedra. egļu rati, bē̦rzu spieķi, kārklu rīkšu kuražiņa BW. 19061. zirģelis uzmuocīja kalnā liepu kriju kuražiņas Vēr. I, 769 ;

[2) kuraža, ein Gestell mit einer Rücklehne, das auf den Holzschlitten gelegt wird, um bequemer zu sitzen:
kuražu uzsien ragavām, kad brauc uz pilsē̦tu ar precēm Jürg.]

Avots: ME II, 321

kuražniẽks, einer, der Schlitten (kuražas) macht Aps. J.

Avots: ME II, 321

[ļè̦nkurains ² Lis., = ļe̦ngans: ļ. valgs.]

Avots: ME II, 537

I skura,

1): ze̦lta s. mugurā Tdz. 55415. lai jis sarga savu skuru Jauns. Raksti VIII, 347; "skara" Nerft n. FBR. XIX, 115; skuras "skrandas" N.- Peb.

Avots: EH II, 516

I skura,

1) die Hülse
(Mag. IV, 2, 13, 146), Schale, Hülle, die Haut U.;

2) "kupla galva" Siuxt. Wenigstens in der Bed. 1 wohl nebst li. skūrà "Leder, Baumrinde"
eher aus wruss. ckypa "Haut mit den Haaren" entlehnt (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 548), als (z. B. nach Boisacq Dict. 882) verwandf mit skaut.

Avots: ME III, 905

II skura, eine Hure Mitau n. U.; beruht wohl auf skura I 1, vgl. lat. scortum "Fell, Hure".

Avots: ME III, 905

skuras: auch Jürg.

Avots: EH II, 516

skuras, der Schauer, das Zittern Etn. IV, 97, Spr., Fest., Stelp.: B. nuodre̦b, it kâ viņam pārskrietu skuras Vēr. I, 1356. nuo riebīga skata nāk skuras Fest. (ābuoli) ir tik sūri un rūgti, ka iekuožuot vien skuras un kratas nāk Vit. 22. man tūliņ skuras nāk, kad tik par tuo ieduomāju vien Blaum. saltas skuras pārgāja pār kauliem id. Zu skurinât.

Avots: ME III, 905

‡ škuras AP. "trĩsas": man nāk š.

Avots: EH II, 628

ukurainis Saikava, ein grosser, breitschultriger Mensch.

Avots: ME IV, 297

ukuraîns "dūšīgs" Saikava: ukurains puisis bet sievas neņe̦m Saikava.

Avots: ME IV, 297

àizgãdnĩba, Fürsorge, Kuratel. Konv. ²

Avots: ME I, 26

àizgãdnis, der Vormund, Kurator. Konv. ²

Avots: ME I, 26

àizkurs,

1) das Material zum Ofen(an) heizen
U; paplēs skalus aizkuram oder aizkuriem! Vīt. 53, Festen;

2) das Vorfeuer vor dem Backofen
Laud.: tas rāva kukuli par aizkuru BW. 1636; maize labi neizce̦p bez aizkura Lubei;

3) Backofenloch
L. liesma ķeŗ pa aizkuru, die Flamme schlägt zum Ofenloch heraus L.

Avots: ME I, 34

àizstreimuļuôt, àizstreipuļiôt, intr., hinwegtaumeln, wankend weggehen: čigāniete aizstreimuļuoja pie ugunskura atpakaļ Lautb. Švauksts bij aizstreipuļuojis līdz saviem ratiem Kaudz. M.

Avots: ME I, 53

‡ akats, -s Zvirgzdine, eine einschiessende, unpassierbare Stelle im Motast, wo nur Moos und Sumpfgras, aber keine Bäume und Sträucher wachsen Warkl.: dvēseles krīt uz mūžīgu dusu nāves akatīs Akurater Jaun. Ziņas v. 31. März 1925. ap akatīm un siekstām Austriņš M. z. 33.

Avots: EH I, 65

alkans (li. álkanas "nüchtern, hungrig"),

1) hungrig, gierig:
tava dvaša ir kā alkana liesma Asp. saules starus vēl zeme alkani dzeŗ A. XXi, 512;

[2) dem der nötige Geschmack fehlt, fade,
Druva I, 392: man nepatīk tēju dzert ar vienu grauda cukura: nav salde̦na, bet tikai alkana. alus izdevies gluži alkans: nezinu, vai tur iesala vaina, jeb kas cits. alkana putra = p. bez pietiekuoša aizleja. In dieser Bedeutung ist alkans vielleicht durch salkans beeinflusst, da für das alte iz-alkt ein iz-s-alkt aufgekommen war.]

Avots: ME I, 67

apglabât: begraben Livl. n. BielU.: apglabāt rāceltus, einen Kartoffelhaufen auf dem Felde zwecks Überwinterung mit Erde bewerfen Siuxt. ‡ Refl. -tiês, sich verstecken: spēlejuoties bėrni apglabājās kur kurais Rutzau.

Avots: EH I, 82

apkàusêt,

1) tr., matt machen
Neik.;

2) rund herum abschmelzen:
apkausē̦ti cukura gabaliņi.

Avots: ME I, 93

aplabinât: bē̦rnu vajaga a. un ieduot tam sukura graudu. ‡ Refl. -tiês: a. ar suni Dunika, Rutzau, sich einen Hund zutraulich machen.

Avots: EH I, 96

apspaîdît, freqn. von -spiest, tr.,

1) ringsum drücken:
pircējs apspaida teļus;

2) bedrücken:
mazākuos un nabagākuos Kaudz. M.; apsp. slimniekus, die Kranken streichen und kneten, eine Kurart.

Avots: ME I, 124

âzis,

1): voc. s. āziņ BW. 2221, 7; baltais ā. BW. 13144, 1. sirmais ā. 13143, 2;

3): âzis, der Sägebock
Warkl.; âzis ² Orellen, ein hölzernes Gestell zum Ziegeltragen; âzītis AP. "zābaku ve̦lkamais";

5): Demin. âzītis AP., Ramkau, Wessen, Dachreiter; āzis gaŗš dēlis, kas tiek likts salmu jumtu paspārnēs zem salmiem. ā. satur salmus, a. uzsists uz spāŗu apakšējiem galiem un uz tā liek apakšējuo salmu kārtu Siuxt: aizslē̦puse galvu aiz jumta āža, glūn pāri čukuram Janš. Mežv. ļ. I, 16;

6): âzītis ² Seyershof Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln;

8): diena a., ein Vogel
AP.: dieva ā. skrien murkše̦nādams pa gaisu; ‡

9) âzītis ² Salis, ein in die Schulterpartie eines Männerhemdes eingelassenes dreieckiges Stoffstück.

Avots: EH I, 196

balsnêt, weiss(lich) schimmern: sniegaiņajām kalnu virsuotnēm, kuras balsnēja pār mākuoņu mutuļiem Rīg. Av. [Auch balsnuoties: uz... durvīm... balsnuojās šāda zīme... balsnuojās ar krītu uzsista šāda zīme... Austriņš Māras zeme 21.]

Avots: ME I, 255

II balss, -a und balss, -s, balsts: arkls sastāv no divām ilksīm, kuras balss satur kuopā Etn. II, 157. viņš meklēja arkla balsu BW. 10605. Burtniekuos sauc arkla balsu par balsi; in Alt-Ottenhof sei balss, -s die Handhabe am alten Pflug. [Wohl zu bàlziens.]

Avots: ME I, 255

[I bàlsts C.], balˆsts ² Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256

blaka (li. blakà), ein Fehler im Gewebe, wenn statt eines Einschlagfadens deren zwei nebeneinander zu liegen kommen, od. durch zu starkes Anschlagen Längsfäden reissen, sodass über einem Einschlagfaden stellenweise zwei Längsfäden nebeneinander zu liegen kommen (kur divi dzijas gul blakām): kad iekāpa aude̦klā, cilpas vien, blakas vien BWp. 942, Mag. XX, 3, 107; A. XI, 81. pazinu, pazinu algādža darbu: div' blaku (-as) blakām, čuokura vidū BW. 6920. [Zu blaks; vgl. Leskien Nom. 175 und 214.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 308

čakarêt, -ēju, tr., stochern, wühlen, schüren: tie varēja gaļas bļuodu līdz dibināt čakarēt BW. 19358. Refl. -tiês, mit dem Stochern, Wühlen beschäftigt sein: kuo tu te čakarējies? vecīte bija pie ugunskura ar savu pipīti čakarējusies Lautb.

Avots: ME I, 401

ce̦gums: der Schopf - auch Stender Gramm. 182, Ruj.; "tā stāda daļa, kuras%20aug%20lapas">nuo kuras aug lapas" NB.: biešu, kāļu c.; se̦dlu c., der Sattelknopf Für.

Avots: EH I, 262

[če̦ñgurains C., = kurains">če̦nkurains.]

Avots: ME I, 409

čìnkurs ² [Kl.],

1) der Wurzelknorren
Nerft, Büschel [Stuhrhof], Hümpel: kāja aizmetās aiz činkura. tas klupa virsū katram zāles činku ram A. XXI, 260;

2) eine verächtliche Bezeichnung für Personen:
čakārni, činkuri, šķiriet čeļu BW. 1513. [Vgl. cinkuris 3.]

Kļūdu labojums:
čakārni = čakārņi

Avots: ME I, 413

čuokarains: (bē̦rzu) čuokarainām lapiņām A. Brigadere Dievs, daba, darbs 11. - čuokuraini zīda apakšsvārki I, 426 zu ersetzen durch čuokaraiņu zīda apakšsvārku.

Avots: EH I, 299

čuokarains, kurains">čuokurains, kraus zusammengezogen, zusammengekrollt, verwickelt, faltig: čuokuraina dzija, āda; čuokuraini zīda apakšsvārki Apsk. I, 484.

Avots: ME I, 426

čuõkars [Gr. - Sessau], [čuõkaris Waldeg.], čuõkurs [Lemsal], čuokara Hasenp., čuokura, auch čuokuris, čuoksteris,

1) das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn, im Gewebe, die Nappe, die Falte, der Klumpen.
Gew. im Lok.: dzijas same̦tušās, savilkušās, satecējušas od. saskrējušas čuokarā. līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilka čuokurā (Var.: čuokarā, čunkurā, čukurā) BW. 942. čuokaruos uz krūtīm gar,ā bārda nuokarājās Plūd. LR. IV, 63. ādiņa satecēs čuokurā JR. III, 68. mēle tīri čuokarā sarāvusēs Rīg. Av. meita e̦suot sarauta pavisam čuokurī LP. V, 407; III, 1. (svārki) metīsies čuoksterī BW. 20541;

2) ein plumpes, unbeholfenes Wesen, Tier:
tāds čuokara Alm. Vgl. cuokars.

Kļūdu labojums:
dzijas vilka = dzijas rauju
(svārki) = (tāšu svārki)

Avots: ME I, 426

‡ čubatas, Heu- oder Strohabfälle, trockener Mist Siuxt n. Fil. mat. 67: uguns kuram uzbēra kādas č. virsū.

Avots: EH I, 293

čukurs, auch čukuris,

1) ein Büschel, Bündel:
ķēve nuolieca galvu šur tur pie kāda zāļu čukura Blaum. linu čukurs, kas uz rugājiem izstādīts miekšķēšanai Vēr. II, 840;

2) eine Erhöhung, ein Aufwurf, Gipfel
[cukars Für.]: abu vagu starpā pace̦ltuo čukuru (uzvagu) izar, Konv. ² 1645;

3) der Dachfirst:
redzēju nama čukurīti, paša nama neredzēju BW. 10644;

4) der Giebel
N. - Schwanb., Laud.;

5) der innere Raum des Schornsteins:
pakārt kaut kuo čukurā dūmuos LP. VI, 148;

6) = čuokurs: līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilku čukurā BW. 942. Vgl. li. čiùkuras "вершина горы, кровли; гребень кровли, князек; отверстiе в концѣ кровли под гребнем" Jušk.; [ Spitze des Giebels
BB. VIII, 109].

Avots: ME I, 419

I čukurs,

1) "= ce̦kuls" BielU.; "ein ganz kleines Fuder" Orellen;

2): cukars ist vielleicht fehlerhaft für čukars;

3) auch Dunika, Iw., Kaltenbr., Ramkau, Salisb., Siuxt, Wessen; die Oberseite einer
stirpa Siuxt;

4): eine Öffnung an der Spitze des Giebels
Orellen;

6): kad labi nemāk lāpīt, tad visu zeķi saraun čukura AP.

Avots: EH I, 294, 295

‡ dakurêtiês, vom Heizen sehr stark erhitzt werden Auleja: ceplis nedakuras.

Avots: EH I, 304

II derža Wessen, eine mit Durchfall verbundene Pferdekrankheit ("Hodenbruch"): kuram zirgam ir d., tas ē̦d ātri. drīzi kārnījas un labi nebaŗuojas. Zu li. déržti "cacare", woneben le. dirst.

Avots: EH I, 316

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

dìmda ² [Warkh., Bers., dim̂de ² Wandsen], das Dröhnen, Getöse: tie lielu dimdu dzirdējuši Manz. un savu suoļu dimdā klausuos es Akurater. tur apklust dimdas un skaņas Latv. pē̦rkuoņa dimda Druva I, 180. dimdu kalns Etn. IV, 13.

Avots: ME I, 468

duka, auch dūka,

1) Rippenstoss, Faustschlag, Stoss:
iegrūst duku sānuos. dabū duku mugurā. pirmais bij iedevis pircējam dūku pret ribām Akurater;

2) die Faust
AP., Gr. - Sess., Smilt., [Drsth.]: duk[u] uz duku parādīju BW. 18327. [Prellwitz Wrtb. ² 119 erinnert (mit?) an gr. δοίδυξ "Mörserkeule". wo δοι- Reduplikation sei.]

Kļūdu labojums:
2) die Faust = 2) auch duks, die Faust
uz duku = uz duka

Avots: ME I, 511

[III dunkuris,

1) ein Hornissennest
Walk n. U.;

2) ein Stück Zucker od. Salz
Ruj. n. U.;

3) cukura dunkurs L., ein Hut Zucker.]

Avots: ME I, 517

dvinkstêt "?": it kâ tvanā galva reibst, dvinkst. saules stari dvinkstēja viņam ap galvu Akurater MWM. X, 657. [dviñkstêt Wandsen "schmerzen": galva dvingst (vgl. tvinkst); dviñkstêt Daiben, Schujen. dvìnkstêt ² Bers. "tönen": ausis dvinkst.]

Avots: ME I, 538

‡ dziļans AP., Bērzgale, Mahlup, Schwanb., = padziļš: kuražas bij dziļanākas kâ ragavas AP.

Avots: EH I, 358

galˆva: Demin. verächtl. gal˜vele Siuxt.

4): cāļa galviņa auch Lems., Sawensee, Segew,

5): grābekļa g. auch Ramkau, Salis; sukura galviņa, der Mittelfinger
AP.;

9): savu galvu ņemties, eigensinnig werden, sich etwas in den Kopf setzen
Diet.;

10): iet visi galvu galvām (sehr eilig, Hals über Kopf)
sēnes lasīt Salis;

11): e̦smu tuo iemācījies galvā (auswendig)
Janš. Bandavā I; 380. ņemt galvā, für etw. bürgen, aufkommen, einstehen, mit Sicherheit etw. behaupten: kuo tu citus cilvē̦kus vari ņemt galvā! Janš. Mežv. ļ. I, 360. tādas merģeles (acc. plur.) nevar galvā ņemt ne˙kad Bārenīte 33; 13): uz galvas krist Bers., den Verstand, die Urteilskraft (zeitweilig) verlieren, auf den Kopf fallen. mums šuogad ir luopu uz astuoņām galvām (wir haben 8 Rinder) Sessw. Zur Etymologie s. auch St. Szobet Prace filolog. XIV, 606 (zu r. желвь "Schildkröte" usw.).

Avots: EH I, 381

ìedunêtiês, (dumpf) ertönen, erdröhnen: skaņa... iedunējās un izgaisa Akurater. [pērkuons iedunējās Wandsen. suoļi, basas kājiņas iedunējās Bauske.]

Avots: ME II, 11

ìegraudât: auch Bērzgale, (mit àu ² ) Oknist, Pilda; zertrümmernd (zerbrechend) einstürzen (tr.), (hin)einstossen: ie. kūtij griestus Baltinow, Dricēni, Kārsava, Ludsen, Višķi, Vīpe. ie. le̦du, zem kura vairs nav ūdens Līvāni. ie. span[n]i aka Makašēni, Pilda, Sakstagals; "= ìebir̃dinât 2" Izvalta, Jāsmuiža: ie. kam kuo acī; "einen Schlag versetzen" Jāsmuiža: tâ kam ie., ka ... Zvirgzdine; "gierig und viel essend zu sich nehmen" (identisch mit ìegrauduôt I?) Dricēni.

Avots: EH I, 514

iẽkurs, [ìekurs C.], gew. Pl. iẽkuri, auch iekuras Praulen, trockenes Holz, trockene Birkenrinde u. a. zum Anzünden, Einheizen: lūdzis dažas uogles iekuram. sevišķi paegļus ieliek par iekuriem Etn. III, 71. iekuriem ņem... cīpslainuo, ieplê̦stuo pagali! Vīt. 53.

Avots: ME II, 32

ievasa,

1) Feuchtigkeit in der Erde, Saft in Bäumen:
pa maizas sietainēm virzās lejup cukuraina ievasa, pa aug kuokainās daļas idrām atkal virzās augšup zemes ievasa U. b. 118, 28;

2) die Kraft, die Möglichkeit:
kur viņam kâ par brīnumu radās ievasa! Wind. [vgl. vasa]

Avots: ME II, 86

irinât,

1) [einen Ton von sich geben]:
kaut kur zilā krē̦slā maija zvaniņš irināja Bārda. [zemes vēzis irina Akurater (="tirkšķina");

2) "šķetināt": i. dziju Serben, Ronneb.;

3) irināt zemi "den Boden auflockern"
Kurs., Dond. u. a.;

4) "(jätend Pflanzen) undichter machen"
Walk.]

Avots: ME I, 710

it: kura ... it (vollständig) princese gan nee̦suot Janš. Ligava I, 362. it kâ, wie (so) zum Beispiel: sakarinādamas gar griestiem dažādus pakarus ..., it kâ:... Janš. Dzimtene V, 213. Zur Form vgl. K. Būga Tiž. I, 375 und le. īt.

Avots: EH I, 432

‡ izdzakât (?) Frauenb. "izmaisīt, izvandīt": i. visu uguni nuo ugunskura.

Avots: EH I, 444

izspẽlêt,

2): auch Ramkau; ‡

3) verspielen (beim Kartenspiel):
izspēlējis visu māju Seyershof; ‡

4) spielend hervorbringen:
pataisīja stabuli; kura izspēlēja ... tuos pašus vārdus Pas. X, 69.

Avots: EH I, 482

jâdît: mit ã Lems.; j. zirgu Sonnaxt. Refl. -tiês: kāds ve̦lns ... tur tad nejādās pa pauri kuram! Kaudz. Izjurieši 248.

Avots: EH I, 561

jê̦lkula, Langstroh: pirmuoreiz pieguļā jājuot zirgiem purnus apsvēpināja ar ugunskura apdedzinātu jē̦lkulas šķipsnu Etn. II, 102.

Avots: ME II, 112

‡ jēļš, = jê̦ls

II 7 : skuras nāk tādu jēļu valuodu dzirduot P. W. Šis ar mani tiesāties? 2.

Avots: EH I, 564

jûgs,

1): bizuo, vērsenīti! j. tev ragus savaldīs BW. 12703. tas nuoņēma manu jūgu, manu darba nedēļiņu BW. piel.2 22328, 1;

2)

a): j. ir tās klūgas (drātis), kas satur plenici pie plenices Saikava; ‡

c) "kuoks, kas piestiprināts krustim pari dīstelei un pie kura jūdz klāt zirgus" Popen;

3): trīs jūgi labu braucamu zirgu Janš. Mežv. ļ. II, 346; ‡

4) = pajûgs 1 Frauenb.: apkabināt siênu ar zirgu jūgiem Dunika; ‡

5) = pajûgs 2: le̦pnais j. aizdrāzās Janš. Bandavā I, 254.

Avots: EH I, 568, 569

I jukuris, ‡

3) jukura dancis (wo?), ein Aufstand, Aufruhr.

Avots: EH I, 566

kakls

1): dzērves k. BW. 21282, 1. lai jāja vedēji, lai lauza kaklus 16211. bļauj visā kaklā Pas. VIII, 92; ‡

4) der Kragen:
taisns kakliņš uzšūts virsū Salis; ‡

5) Demin. kakliņš "ūdu mazā aukliņa, kuras galā piesien āķus" NB. Zur Etymologie s. auch W. Schulze KZ. LVI, 9 und 105.

Avots: EH I, 576

[ķerze Welonen, Domopol, Kārsava, = kura%C5%BEa">kuraža 2; s. auch ķerzis.]

Avots: ME II, 370

ķildiņas,

1) die Keimgrübchen:
tupenīt, tupenīt, kâ līdīsi vē̦de̦ra? ne tev škura nuomizuota, ne ķildiņas iztīrītas BW. 2975;

2) "das Eingeweide"
Lub.; [ķil˜diņas, Gekröse Bauske.]

Avots: ME II, 380

ķipuraîns, = kurains">ķikurains: labāk dzeŗu purviņā ķipurainu ūdentiņu BW. 11248.

Avots: ME II, 383

ķirme̦laîns, ķirmulaîns, ķirmuluojs, voller Larven: labāk dzēru purviņā ķirme̦lainu (ķirmuluoju, ķikurainu) ūdentiņu BW. 24328.

Avots: ME II, 384

ķivulaîns, ķivuļaîns, voller Larven, Maden: labāk dzēru purviņā ķivulainu (Var.: ķivuļainu, kivaruotu, ķikuraînu) ūdent˙iņu BW. 24328.

Avots: ME II, 387

klusinât, ‡ Refl: -tiês, sich zum Schweigen zwingen: ne˙viena, nuo kura būtu jāraujas vai jāklusinās Brigadere Dievs, daba, darbs 140:

Avots: EH I, 624

I kol˜ka, ein sandiger Vorsprung im Meere Dond.; Kolkurags, Domesnäs. [Wohl aus dem Livischen; vgl. liv. kolk "Winkel, Ecke, Meerbusen".]

Avots: ME II, 254

‡ koruškiņi (Stammform?) Salis, ein Schlittenkorb. Vgl. kuraškas.

Avots: EH I, 639

‡ krâskurs Serbig., (mit â ² ) Salis, Holz, das schon einige Tage vor dem Anheizen in den Ofen zum Trocknen gesteckt ist. *krāskurs, *krāskura oder *krāskure "?": atradu ... rūnci krāskurē BW. 25965, 7 (aus Raibenieki).

Avots: EH I, 645

kritenis Grob., kritinis N.-Bartau,

1) dünne Balken od. dicke Stangen, deren Enden man in die Rinnen zweier Pfosten eines Zaunes von oben hineinfallen lässt
Lasd.; kritenis ir sklanda starp diviem stabiem, kura netuop ar naglām piesista, bet kuras abi gali iekritināti stabuos izcirstās rievās Grob. Auch der auf diese Weise gemachte Zaun: [gani sakāpa uz sklandām un kriteņiem lūkuoties Janš. Čāp. 57.] viņš ecēja gar kriteni Janš. kritiņu žuogs N.-Bartau;

2) kriteņi, Füllholz zwischen zwei Ständern
Karls.; Bauholzer, die zwischen zwei Ständern von oben hineingesenkt werden U.;

3) kritenis*, ein Fallbrett
Dr.

Avots: ME II, 281, 282

‡ kuguraîns Lems., = kura%C3%AEns">kukuraîns II: kuguraini lini.

Avots: EH I, 667

kukučâs nest Golg., = kurag%C4%81s%20n">kukuragās n. Zu kukt.

Avots: ME II, 302

I kukurs,

1) der Buckel:
viņš aizgāja, kukuru uzmetis Mat. kukurus [stādīt Dond.] od. mest Ahs., Purzelbäume schlagen: čūska ieklupa pati uoglēs kukuriņus me̦zdama LP. VI, 473. kukuru kukurniski nuovēlās kāds sniegā Degl. kukuruos, kukurē nest, = kukaragās n.;

2) der Erd-, Lehmklumpen auf geeggtem Felde
Mat.; gew. in dieser Bed. dafür kukursnis, kukurznis. Zu li. kukuriaĩ der obere Teil des Rückens nebst den Schultern" (bei Mikuckij Извѣст. III, 366 und li. kaũkuras "Hügel", le. kauks, kukt (s. dies), r. "кýкры", mhd. hoger "Buckel" u. a., vgl. Zupitza Germ. Gutt. I1 und 110, Persson Beitr. 114, Būga Yiss. XVII, 1, 33, Mladenov AfslPh. XXXIV, 388 f.]

Avots: ME II, 303

kūrasts, s. kuraste.

Avots: ME II, 337

kure, s. kura.

Avots: ME II, 321

‡ kurgans,

1) = uõre I Warkl.;

2) "atzveltenis ragavām" (= kuraža 2? daneben auch ein gleichbed. kùrmans ² ) Lubn., Prl., Saikava. In der Bed. 1 vielleicht durch Assimilation aus *purgans, und dies aus r. фургон "Packwagen".

Avots: EH I, 678

kurs (li. kùras "Heizmaterial"),

2): labu kuru (das in den Ofen gelegte Holz)
ieliku krāsnī AP.;

4): krasns kura RKr. XIX, 87. naud[as] k. Salis, ein Feuer, das einen verborgenen Schatz anzeigt;
‡

5) kaudžu k. Linden in Kurl., = kaudzes vieta.

Avots: EH I, 679

kurs,

1) die Heizstelle in der Küche
Biel. H. 87: viņa lika katlu uz kuru Sudr. E.;

2) ein Ofen voll Holz:
pietiks ar vienu kuru Lub., Aps.;

3) das Heizmaterial:
daiktus, nuo kurienes siltums iziet, sauc par kuriem Konv. ² 145;

4) der Feuerherd, das Feuer:
piemeta jaunu pagalīti viņa lielības kuram A. XVIII, 195. Zu kurt.

Avots: ME II, 325

‡ kùrtiņa ² Sonnaxt, = ‡ kurati%C5%86a">kuratiņa.

Avots: EH I, 679

kùrzas [für kuržas aus kuražas?], ein schlechter Schlitten AP.

Avots: ME II, 326

kùržas [aus kuražas], ein schlechter Schlitten Peb.

Avots: ME II, 327

laĩku,

1): auch AP., Siuxt; s. auch ME. II, 406, unter laĩks 1h) a.; ‡

2) passend:
ce̦puri ..., kura būtu man l. Jauns. B. gr. ³ I, 212.

Avots: EH I, 713

‡ lâpstât,

1) schaufeln, gleichsam mit einer Sehaufel (d. h. ein grosses Quantum) nehmen
AP., Bers., C., Erlaa, Golg., Selsau, Trik.: tâ nu viņš lāpstā šuodien sviestu;

2) mit grossen Schritten und Spuren hinterlassend gehen
Selsau: kur jau kuram jums galvu pieve̦lk, tur lāpstājat ar tūliņ iekšā, lai kāda plančka Kaudz. Izjurieši 137.

Avots: EH I, 729

lāsmuôt, intr., schillern, funkeln Druw.: glāzēs vīns lāsmuo Stari II, 639. Refl. - tiês, funkeln, glänzen: viņa valgās acīs lāsmuojas kâ brūni me̦lni pilieni Stari I, 368. [Subst. lāsmuõjums, der Schimmer, Glanz; das einmalige Aufleuchten: ugunskura liesmu lāsmuojumi Veselis Saules kapsēta 100].

Avots: ME II, 442

lẽpša,

1) die Kurage, der Rausch:
vīrs tādā lēpšā, ka tikkuo turas uz kājām Sassm.;

2) der Plur. lẽpšas, die Brunstzeit der Hasen:
zaķi tur lēpšas: Brunstzeit der Hunde: kuņa ve̦d lēpšas, die Hündin ist läufisch U.

Avots: ME II, 461

liesms ["hitzig, heftig, hastig"(?) Bers.: l. kumeļš, jauneklis.] nuo liesmām asinīm Akurater Zaikitis I, 112.

Avots: ME II, 505

lievs, s. lieva; [liêvs kuoks"dumbrājā līka augusi cieta egle vai priede ar sīkām gada kārtām" Kreuzb.; "lievs kuoks - egle purvā, kurai dienvidu puse cieta pēc kaulä Saussen; "kuoks, kas zāģējuot spiežas kuopā" Meselau].

Avots: ME II, 508

ļùns ² (li. liúnas [An. 152] "Morast"),

1) eine moorige, sich bewegende Stelle:
ļūns - staigs purvs, kuram tikai virskārta cieti sazē̦lusi un apakšā dziļa dūņa Oknist n. Etn, I, 138, [Sauken, Gr.-Buschhof], Sonnaxt. ļūns pa e̦ze̦ra virsu nav biezs LP. VI, 205;

[2) "staigs" (Adjektiv?) Wessen. - Zu ļūt?].

Kļūdu labojums:
ļùns ² = ļū`ns ²

Avots: ME II, 545

maujas,

1) "?": slē̦ptuo korāļskaņu maujām Stari II, 141. ai, saskaņu salduma maujas Akurater Astras 50;

[2) maûjas ^2, Gebrüll
Ruj.: bē̦rni laiž atkal maujas vaļā.]

Avots: ME II, 568

minštelis [?], das zu Erratende: "minšteli min, minštelis ruokā!" saka, ja kas nevar mīklu uzminēt kuras uzminējums minē̦tājam ruokā, piem.: "ē̦zdams izstiepjas, paēdis saliecas" (ein Messer, das der Ratende gerade in der Hand hält) Alksnis-Zundulis.

Avots: ME II, 630

mir̂dza ,* mir̂dze ² [Bauske], der Glanz, das Leuchten: zvaigžņu mirdza A. XI, 722. saules mirdza Akuraters Astras 64. viņš rīta mirdzā dus tik klusi A. v. J. 1900, 501. zilā acu mirdza Druva III, 345. debesis meta bālu mirdzi nuo zvaigznītēm Apsk. v. J. 1903, S. 390. man vien ne mirdziņas, ne gaismiņas devi Rainis Gals un sākums 50. skaņu mirdza MWM. X, 839.

Avots: ME II, 631

mirdzuôt [Bers.], = mirdzêt

1: ziedi mirdzuo saules dze̦lte̦nā ze̦ltā Akuraters Astras 8.

Avots: ME II, 632

mir̂guôt,

1): auch Segew.; tāls uguntiņš kuras nelīdzi mirguojuot Rainis Tālas noskaņas ⁷ 65. jāberzē acis,... lai pārliecinātuos, vai tās nemirguo Janš. Līgava I, 404;

3): auch Ramkau.

Avots: EH I, 817

mùldêt,

1): auch Wolm. u. a., (mit ulˆ ² ) Grob.;

2): des Nachts herumgrassieren; (vom Vieh) durch Pfützen gehen und "sich zumarachen"
Lng.; rennen, rasen Für.; im Dunkel-Hindernisse überwindend - wandeln Sonnaxt; visu nakti m. pa mežu Ģipka n. FBR. XIII, 66. tā nakts muldēšana ... ir tas nepatīkamākais Jauns. Raksti III, 85. sudrabuotie vītuoli muldēja ("?") vējā Akuraters Deg sala. Refl. -tiês: auch (faseln; mit ulˆ ² ) Siuxt; muldies ("?") un maldies apkārt un nevari attapties un ieraudzīt ceļu Janš. Bandava II, 246.

Avots: EH I, 831

mùlst,

1): "vārgt" (mit ùl ² ) Sussei;

2): viņa glāsta tam seju, un viņš mulst kâ sapņuos Akuraters Deg. sala; ‡

3) "me̦luot; muldēt" Sussei.

Avots: EH I, 831

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

naktene: nuoplūcis pa naktenei vai rudzu puķei Akuraters Deg. sala. tumšzilas naktenītes (Kornblumen?) ebenda.

Avots: EH II, 4

‡ nùočukuruôt, = ‡ nùočukurêt (?): čačis izauga kâ milzīga cukura galva. saimnieks tuo nuočukuruoja, ar grābekli nuolīdzināja Atpūta, № 633, S. 6.

Avots: EH II, 37

nuõjume, nuõjumis Nigr., nùojums C., nuõjums [Waldegahlen], nuõjùmte, das Schutzdach, Abdach, der Abschauer, Schuppen: pieslēja arklu nuojumē A. XXI, 263. pie rijas pa kreisai ruokai re̦dzamas īsās nuojumes, kuŗās glabājas vajadzīgākie zemkuopības un braucamie rīki Plutte Etn. II, 184. rati ievilkti nuojumā AU. tūliņ ievietuojis savu zirgu kādā nuojumā LP. III, 93. [(atslēdzējs) ierādīja ve̦zumam vietu kādā platā nuojumī Janš. Dzimtene V, 61.] se̦nāk saukuši šķūni par nuojumu Gold. nuo lauka labību saveda nuojumā, kur sakŗāva pantuos, līdz pašam čukuram RKr. XVII, 32. nuojumtē mē̦dz uzglabāt dažādus zemkuopības rīkus Ahs. n. XVII, 41. debess nuojums, das Himmelsgewölbe Janš.: kad debess nuojums klusē dzirdi zils Krūza.

Avots: ME II, 792

nuokraũkšķēt, nuokraũkšêt intr.,

1) einen krachenden, Laut von sich geben:
nuokraukšķēja atslē̦ga Latv. [bē̦rns apēda sukura graudu, ka nuokraukšķēja vien Selg. pārkuoda riekstu, ka nuokraũkšēja vien Salis.] luocīklā nuokraukš, kad viņu luoka Etn.II, 148;

2) abkrächzen
Brasche. [Refl. -tiês, = nùokraukšķêt

1: vītuols nuolūza, ka nuokraukšķējās vien Ar.]

Avots: ME II, 801

nuõtuļ: auch Würzau, (mit uo) Salisb.: izar n., neatstādams pavādzi! Wessen. niedru jumts, uz kuŗa čukura n. vien bija sakrauti lieli ... plieņi Plūd. Selgā.

Avots: EH II, 102

ņuka,

1): ein grosses Stück (Brot)
A.-Schwanb., Mesoten, Nötk., Rutzau, Seyershof; vē̦tra linus samē̦tājusi ņuku ņukām (šâ tâ, juku jukām) Frauenb.;

3) (oder zu einem nom. ņuk(u)s?): Bruknas apgabalā nuo ūdens, maizes un cukura pagatavuotu biguzi sauc arī par ņuku Etn. I, 20 (das ME. II, 753 unter nuka 3 Gegebene ist somit zu streichen!).

Avots: EH II, 115

‡ padeglis,

1) "?": es te nuo kaislām asinīm runāju un ne nuo padegļa un ugunskura Lange Latv. Ārste 20;

2) "in der Asche noch glühende Kohlen"
Lubn.

Avots: EH II, 126

pakurs: auch Kalupe n. FBR. XVIII, 39 ("?"), Auleja, Bērzgale, Warkl., plur. pakuri Lubn. n. FBR. XVII, 117 ("?"), Bērzgale; pakuri Oknist "Brennholz": sausā malceņa nuo gad[u]s da gadam stāv pakuram Auleja.

Avots: EH II, 146

‡ pamir̂dzinât,

1) ein wenig schimmern (machen):
viņa pamirdzina ar zvaigžņu uguntiņām kâ sveicinādama Akuraters Degoša sala. viņa pamirdzināja ar spuožuo gre̦dze̦na akmeni Vīt.;

2) ein wenig zwinkern:
viena ... pamirdzināja ar labuo aci Pas. VII, 402;

3) ein wenig staubregnen:
lietus drusciņ pamirdzināja Vīt. nebij jau ne˙kāda liêta - drusku pamirdze̦nāja AP.

Avots: EH II, 156

‡ pãrmeimuruôt, hinübertorkeln (?): arī Juzītis ... pārmeimuruoja pāri ugunskuram Atpūta № 633, S. 8.

Avots: EH XIII, 206

pe̦lē̦ksir̃ms, pe̦lēks und sirms: nakts sūtnis izpleš spārnus ē̦nainuos: viens pe̦lē̦ksirms se̦dz rīta pusi Akurater Latv.

Avots: ME III, 196

pe̦ratât, in einem unverständlichen Jargon sprechen: igaun[i]s mani izmācīja kuratāt, pe̦ratāt BW. 33488. Wie kuratât auf estn. kurat "Teufel" beruht, so hat man bei pe̦ratāt vielleicht an estn. päratu "sehr, ungeheuer" zu denken.

Avots: ME III, 201

pẽrļaîns, pẽrļuots, perlenartig, mit Perlen geschmückt: putas pērļuotās Akurater. piere pārklājās vizuošām pērļainām sviedru lāsēm Veselis Saules kapsē̦ta 12.

Avots: ME III, 209

pìebẽrt,

1) zu-, hinzuschütten;

2) vollschütten:
Sprw. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta! piebērt maisus LP. IV, 35. zvaigžņu dimantiem piebē̦rts sniegs Vēr. II, 172. Refl. -tiês,

1) sich vollschütten:
maiss piebēries par pilnu. debesis zvaigznēm piebērās Dzimt. V.;

2) für sich, sich (dat.) vollschütten:
Ancītis ar bija piebēries Aps. VI, 21. p. kabatas ar riekstiem;

3) unabsichtlich hinzugeschüttet werden :
pie sukura pieberās milti.

Avots: ME III, 238

pìetrikšêt "?" : meitas gaļu ce̦p. citai liels, citai mazs; kura maza negribēja, tuo pie kuoka pietrikš Pas. I, 367.

Avots: ME III, 305

pìevirzît, tr., nähern, näher rücken. Refl. -tiês, auch pìevirztiês Celm.,Vank., sich nähern, näher rücken (intr.): trīsē̦dams viņš pievirzās saviem biedriem Jaun. mežk. 53. "nu tagad mēs e̦sam vieni", Marija sacīja, saķe̦rdama viņa ruokas un pievirzīdamās tuvāk Vēr. II, 143. (laime), pie kuras . . . sirds ar bijāšanu pievirzās Vēr. II, 90. varuot manīt, ka daba pamazām pievirzuoties puostam un iznīcībai Pūrs I, 25.

Avots: ME III, 311

pladerêtiês, plätschem: sila purva akā, kuras nuote̦kā zuosis allaž labprāt pladerējās Dünsb. Aus nd. pladdern dass.

Avots: ME III, 314

plāksnaîns, schichtenartig, schichtenweise: plāksnainu egļu sienu zīmēja ugunskura liesmu lāsmuojumi Veselis Saules kapsē̦ta 100. tuorņi, kas apakšā šķita bezgalīgi spē̦kā un nesasniedzami, tagad slīd plāksnaiņi uz leju Latv. plāksnainais iezis, der Gneiss Dr.

Avots: ME III, 329

I plañkums C., Dond., Selg., Wandsen, Behnen, N.-Peb., Līn., Neu-Salis, plànkums Smilt., Serbigal, PS., Jürg., Arrasch, Wolmarshof, plan̂kums ² AP., Alt-Salis, Widdrisch, Zögenhof, Bauske, plànkums ² Laud., Nerft ( li. plañkumas "Fleck" bei Būga KSn. I, 11), der Fleck: kad grūta sieva, ... izbijusēs, pieķer ar ruoku sev kaut kur pie miesas, sevišķi pie vaiga, tad jaunpiedzimušam bērniņam tai vietā uz miesas e̦suot sarkans plankums BW. I, S. 185. nuoraibuoja luopiem sānus gan sarkaniem, gan baltiem plankumiem LP. VII, 1166. tāds nieciņš kâ plankumiņš Vēr. I, 783. saules plankums Apsk. v. J. 1905, S. 350. punktis, kuras uzķer gaismas iespaidus, tie ir tâ sauktie acu plankumiņi Vēr. II, 76. Wohl ein Lituanismus resp. Kuronismus (vgl. pluocis 2); und als ein solcher etwa zu an. flengja "peitschen" (vgl. semasiologisch ahd. flec "Schlag, Fleck, Stück Land")?

Avots: ME III, 319

plest Lautb., Behnen, Bauske und plèst (li. plė˜sti "ausbreiten"), plešu und plèšu, plētu und pletu, ausbreiten, ausweiten, weit aufmachen: audz, liepiņa, plet zariņus! BW. 7569. pilsē̦tas plēta savu varu pār. zemju zemēm Konv.2 1057. saules riets pleš savus sarkanuos spārnus Akurater. it kâ negribē̦dams savām acīm ticēt, [viņš] tās pleta un pleta De̦glavs Rīga II, 1, 545. plèst ruokas vaļā. Refl. -tiês, sich ausbreiten, verbreiten, überhand nehmen, sich weit öffnen: Sprw. juo sūdu min, juo sūds plešas. stiepies gaŗa, pleties (Var.: plēties) plata, mana driķu karašiņa! BW. 8116. pār zemi sāka vakars plesties Rainis. plešaties plaši, vārti! BW. 18611 var. gaisma plešas (= àust). Zu plats (s. dies), ir. lethaim "erweitere" u. a. (bei Stokes Wrtb. 246 f.).

Avots: ME III, 337

I pliksnis, ein Habenichts, ein armer Schlucker Fest., Gr.-Buschhof: viņš apģērbās pieklājīgāk ..., juo negribēja izlikties par pliksni tīšām Akurater.

Avots: ME III, 344

pur̂ns C., PS., Neuenb., Serbigal, Kl., Prl., Nerft, Lubn., Meiran, Welonen, Rositten, Preili, pur̂ns ² Lin., Salis, pur̂na Wolm., Oppek., pur̂na ² Karls., purnis Glück, Manz. Lettus, pur̂nis Lixna, Dagda, pur̃ns Bl.,

1) die Schnauze; der Rüssel:
(suns) paslējis purni uz augšu Pas. I, 312 (aus Bolwen). kuo līdz kungs būt, kad nav kunga purns? Etn. IV, 121. tev nebūs tam vēršam, kas... labību min, ... purni apsiet Glück V Mos. 25, 4. viņa mute it kâ lauva purnis Offenb. 13, 2;

2) die Spitze des Fusses und des Schuhwerks:
kājas purns Konv. ² 1160. kurpju purniņi MWM. IX, 414. kamašas ar ielāpiem uz purniem A. XXI, 264. kuram puišam pastalas purns pa˙priekš nuoplīst, tas būšuot saimnieks Etn. II, 111;

3) zur Bezeichnung von Personen:
teļa purna, comm., Schimpfwort: tu puisīti, teļa purna, tu uz mani neduomā! BW. 7833, 4;

4) lâču purnas (od. nāsis) U., Morcheln.
Aus *burna ( = li. burnà "Mund") unter dem Einfluss von purpas 2 od. purslas? Miežinis gibt auch ein li. purnis "snukis".

Avots: ME III, 418, 419

pusgalˆva, auch pusgalvis BW. piel. ² 19186, 4, pus˙galˆvas, der halbe Kopf: izvārītu cūkas pusgalvu LP. VI, 22. nuoêdu pus˙galvas. tur bija pus˙galvas sukura.

Avots: ME III, 427

pus˙nuõmuôdā, pusnuõmuôdā Wolmarshof, loc. s., adverbial gebr., halb wachend: Māliņa sapņuoja pus˙nuomuodā, pus˙iemiguse nuo sava Valtiņa Lautb. Luomi 6. pus˙nuomuodā, pus˙sapņuos šūpuodamās Akurater.

Avots: ME III, 431

pus˙sapņuôs, pa pus˙sapņiem Ar., im Halbtraum: pus˙nuomuodā, pus˙sapņuos šūpuodamās Akurater.

Avots: ME III, 434

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. ² 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. ² 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. ² 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

rãcenis,

1) rãcenis Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Līn., Iw., Wandsen, Rojen, Gold., Dond., Selsau, ràcenis ² Kl., Prl., rācienis U., rãcinis Dunika, rãciņš U., Bl., Asūne, rācins Manz., ràcins ² Nerft, Preili, Demin. auch rāceniņš, rācentiņš, rācentītis BW. 4405, 2 var., die Rübe
U., Bielenstein Holzb. 376, Rübenkohl (brassica rapa napifera Metzg.) RKr. II, 68; die Kartoffel Dunika (rãcinis), Līn., Wandsen, Dond., Rojen, um Gold. u. a., s. Niedermann WuS. VIII, 79, früher auch in Ruj.: audziet, rutki, rācenīši! BW. 4405. cūka raka rācentiņus (Var.: rācenīšus, tupenīšus) 32583, 8. tiem vajaga salda piena, speltē ce̦ptu rācentiņu 19408. kūra krāsni un iecepa rāciņus LP. VI, 171. Sprw.: gans pa rāceņiem, cūka pa tupeņiem. rācentiņi, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.) RKr. II, 74, U. ē̦damie rāceņi, Steckrübe, Teltower Rübe (brassica sativa) RKr. II, 68; gaisa rācieņi, Rüben Autz n. U.; kārveles rācenīši, chaerophyllum bulbosum L. Konv. ¹ 779; lauka rācenis, brassica raphanopifera; luopu rāceņi,

a) brassica communis;

b) Wasser- od. Stoppelrübe, Turnips (brassica rapa napifera
Metzg.) RKr. II, 68; šādi rāceņi U., eine Art weisser Rüben; ve̦lna rācenis (cicuta virosa) Alksnis-Zundulis, Brucken n. Etn. I, 67: ve̦lna rāceni lietuo pret galvas sāpem un tūsku; zaķu rāceņi "schwarze od. braune, kartoffelartige Knollen im Moos" Amboten: zaķu rāceņi nuode̦r pret kārpām Etn. 11, 163; zemes rāceņi, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72, U.;

2) baluožu od. zaķu rācenis, grosse, fette Henne (sedum telephium)
U., sedum maximum Sut. Mežuos un ārēs II;

3) rācenis, ein Teil des Spinnrades
Lasd., Gilsen, "ieapaļš ratiņa kuoks, uz kura uzstiprinātas "ruociņas", kas tur spārnu ar spuoli" Selsau, "ratiņa ruociņas (acc.) apakšā savienuo šķērslis, kas piestiprināts pie lielāka stabiņa, kuŗš iekalts apaļā bumbā - rācenī" Vank. "tā (sc. ratiņa) daļa, pie kuras piestiprināts buomītis; rāceņa apakšdaļa, kurai iet skrūve cauri, stiepjas cauri benķim" A. XI, 83. Das von Brückner Litu-slav. Stud. 124 aus dem Žem. zitierte li. racinė "Kartoffel" ist wohl aus dem Le. entlehnt. Le. rāc- ist vielleicht kontaminiert aus rāp- (in li. rópė "Rübe") und rac- (zu rakt); *raciņi waren wohl ursprünglich (nicht die weissen Rüben, die ja nicht gegraben werden, sondern) aus dem Boden zu scharrende Knollenfrüchie, vgl. etwa zemes rāciņi St., kleine, wilde Erdäpfel, die in den Wäldern wachsen.

Avots: ME III, 494

rādne,* die Magnetnadel: rādnei, kuras mērķis ir ziemeļi Altr. asins zieds 67.

Avots: ME III, 495

rautuve Fest., rautava U., raûteve Lös., ein Raufeisen, womit man beim Röden das kleine Gesträuch wegschafft: rautuve ir 3-4 colli gara izkapts pē̦da, kurai gals padarīts šļaubs, iesieta vienruoces kātā, nuode̦r atvašu un sakņu nuoraušanai līdumuos Fest.

Avots: ME III, 491

rèmdêt PS., C., Walk, Neuenb., rem̂dêt ² Wahnen, rèmdêt ² Kl., -ẽju, fakt. zu rimt,

1) tr., rem̂dêt ² besänftigen
Bl., stillen, beruhigen, dämpfen: sāpes. kāri remdêt DL. dievs, remdē tē̦va dusmas! BW. 3048. es dziesmiņu nuodziedāju, tavu sirdi re̦mdē̦dams RKr. VIII, 49. dziedu sirdi re̦mdē̦dama BW. 126. remdējam bāliņam līgaviņu 22819;

2) intr. (fehlerhaft?):
nav... nedz tādas māsas, nedz radinieces, pie kuras varē̦tu ar savām bē̦dām remdēt (Ruhe finden?) Jaunie mērn. laiki I, 153. Refl. -tiês, sich beruhigen Spr., gedämpft, still werden: bē̦dās remdēties. var˙būt ka rūpes remdējas Libek Pūķis 58. kad jūsmu aukas bij remdējušās Sadz. viļņi 49. skaņi dziedu, lai dzird mans bāleliņš; kad viņš mani neredzēja, lai nuo balss remdējas BW. 496, 1. guotiņ, . . . nāc man līdzi tautiņās! ja būs barga dē̦lu māte, es pie tevis remdēšuos 16434. ai, sīvā dē̦lu māte, kur tu sevi remdēsies (Var.: kur tu tāda galēsies)? 23387, l. - Subst. remdêšāna, das Stillen, Beruhigen, Dämpfen: ciešanu remdēšana JR. 1V, 163; remdẽjums, das einmalige, vollendete Stülen, Beruhigen, Dämpfen; re̦mdê̦tãjs, wer beruhigt, stillt: nāc tu, re̦mdē̦tājs, kad raudu! Gesangb.

Avots: ME III, 509

rēstes, rēstiņas, die Brunnenhölzer; auch: "aizžuoguojumi kaut kurai bailīgai vietai" Fockenhof. Zu reste(s)?

Avots: ME III, 521

riẽtinât, tr., fakt., machen, dass (die Milch) zuschiesst Mar., Laud.: grib meitiņa piena strēbt, netīk guovis rietināt BW. 28905. uzmeklējusi savu slaucamuo, tā nuotupās zemē un sāka rietināt A. Brigader. viņa negulēja, ... rietinādama sevī spē̦kus Akurater.

Avots: ME III, 550

riñdât C., -ãju, riñduôt,

1) tr., ordnen
Erlaa n. U., in Reih und Glied stellen, in einen geschlossenen Kreis stellen (rinduôt) Spr.: suols, uz kura bē̦rns būdams esi rindājis lietiņas V. Egl.;

2) intr., "?": rindājat, raibas guovis, pa celiņu sētiņā! BW. 28888. Refl. -tiês, sich aneinanderreihen, sich in Reih und Glied stellen:
dienas rinduojās Niedra. neskaidri rinduojās viņas galvā pagātne Vēr. II, 945. rindājaties ² pa pāriem! Mar. n. RKr. XV, 133.

Avots: ME III, 527

ruñcinât, tr., (jem.) ruñcis (Kater) nennen: kuram vārda nezināju, tuo par runci runcināju (Var.: nuorunčuoju; par kaķi nuokrustīju) BW. 20833, 2 var.

Avots: ME III, 561

rūtacis (nom. pl.), rautenförmige Maschen Bielenstein Holzb. 653: vimbukšu linumam . . . pa virsu ir austas "liekacis" jeb "rūtacis", kuras daudz lielākas par vienkāršām tīkla acīm Etn. II, 106.

Avots: ME III, 573, 574

sabrũžļât, tr., zerreiben; in Grünwald gleichbed. mit nùobrūžļât 1. Refl. -tiês, sich zerreiben: neliec cukura paku blakus rūčkai, tur viņa var sabrūžļāties! Gr.-Sessau.

Avots: ME III, 598

sabudzît, zusammenrütteln, drückend durchschütteln: aukle sabudzīja bē̦rnu C. - Refl. -tiês, sich zusammendrängen : sievas, kuras iepretim nama durvīm sabudzījušās vienā pūlī Vēr. II, 1412.

Avots: ME III, 598

sačûpstinât,

1) s. lūpas, mit den Lippen schnalzen
(perf.) MSil.;

2) auch sačûpstît, leckend und saugend aufessen: sačūpstīt sukura gabalu Mehrhof. āda tik mīksta, ka tuo var sačūpstināt Wolm.

Avots: ME II, 606

sadegt,

1) intr., verbrennen:
es tevi metīšu krāsnī, lai tu sadedzi Dīcm. pas. v. I, 55. gunī degt, nesadegt BW. 6561. kad tu zilām ugunīm sade̦gtu˙! dass du mit blauen Feuern verbrennest! Mag. XX, 3, 39. - ē, sadega nagi! sagt man zu jem., der beim Kartenspiel einen falschen Stich nehmen will Etn. IV, 93. - kâ sa˙dedzis, sehr schnell, aufdringlich (eig.: wie verbrannt): nāk kâ sa˙dedzis virsū. mācās virsū kâ sa˙dedzis Kav. lapsa pruojām bij kâ sa˙de̦gusi Seifert Chrest. III, 2, 217. Sprw.: pie darba kâ redzi, pie ēdiena kâ sa˙dedzis (d. h. mit der Arbeit hat es keine Eile, wohl aber mit dem Essen). āpšelis radniecēm kâ sa˙dedzis (wie erpicht) virsū LP. I, 170. tur viņš aizgāja kâ sa˙dedzis Lapsa-Kūm. 89. Das Part. sa˙dedzis auch rein adjektivisch gebraucht - schnell, sehr eilig, aufgebracht: bagātnieks sa˙dedzis (uztraukts) ieskrējis pie tē̦va dē̦la LP. III, 100. visi gari sa˙de̦guši klāt V, 220. pieradies ve̦lns itin sa˙dedzis V, 131, te saimnieks sa˙dedzis klāt VI, 53. brālis sa˙dedzis uz pili ar zvē̦riem pruom VI, 762;

2) tr., anzünden
(auf mehrere Objekte bezogen): baznīcā sveces sade̦gtas LP. V, 67. zārks, kuram abās pusēs sade̦gtas spuožas sveces De̦glavs Rīga II, 1, 332.

Avots: ME II, 608, 609

I sakārnis (li. šakarnis "ästig" Lit. Mitt. I, 390) U., Mag. XIII, 3, 62, Lasd., Odensee, Selb., sakârnis ² Līn., sakānis Uozuolmuiža bei Gold., sakarnis U., Selsau, Annenburg, sakārns Nerft, sakarns BW. 30986 var., sakārne BW. 15209, Wessen, sakārznis N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411,

1) ein Wurzelende, Wurzelstück in Verbindung mit dem Stamm, aber aus der Erde gerissen, eine umgestürzte Baumwurzel mit allem Daranhängenden:
jāiet uz purva pļavu sakarņu lauzt Selb. Taņa uzmeta sakarņus ugunskuram Aps. VI, 18. es pār puiša galvu lēču kâ par sila sakārnīti (Var.: sakarnīti, čakārnīti u. a.) BW. 9808. sakārņi, grunduļi (Var.: čakārņi, činkuri; cinīši, cērpiņi; sprunguļi, runguļi), šķiŗat ceļu! 1513 var.;

2) sakārnis, ein langer, abgemergelter (abgezehrter) Mensch
Mag. XIII, 3, 62, Gramsden, Gr.-Sessau; als Schimpfwort gebraucht: ak tu ve̦cais sakārnis! Selsau, Odensee. Zu sakas II; dürfte nebst sakne auf einer ursprachlichen Bildung vom Typus des ai. š̍akṛt (gen. šaknáh) "Mist" beruhen.

Avots: ME II, 648

sakļaût Domopol, tr., zusammenschmiegen, zusammenlegen: papeles ar... kuopā sakļautiem zariem Latv. viņš sakļāva ruokas pār galvu Akurater. putni ar sakļautiem spārniem Saul. I, 125. čūska ar sakļautiem, zvīnainiem spārniem Zalktis I, 24. Refl. -tiês, sich (seitwärts, schief gegeneinander Kronw.) neigen; sich zusammenschmiegen, -pressen, -drücken; zusammensinken; sich schliessen (von Blumen): šis šķūnis ilgi neturēs: gluži sakļāvies Erlaa. labība sakļāvusies N.-Peb. slieces sakļāvušās Kronw. grābeklis sakļâvies Wessen. ve̦cā ce̦pure pa˙visam sakļāvusēs Vēr. II, 1239. sakļāvusēs platmale A. XX, 642. virve sakļaujas viņa ruokās A. Upītis. dubļi sakļaujas tūliņ kuopā MWM. VII, 324. līdzrunātaji sakļaujas tik šauri, ka ne˙viens viņu nevar ieraudzīt B. Vēstn. viņa spēcīgais augums bija tâ kâ sakļāvies A. v. J. 1900, S. 726. viņš izskatījās vēl vairāk sakļāvies nekâ agrāk Vēr. II, 907. ziedi sakļaujas pie pārgruozībām ebenda 408. lapiņas sakļāvušās viena pie uotras ebenda 409.

Avots: ME II, 651

I salìkt, auch refl. saliktiês, sich krümmen, krumm werden, sich biegen U., sich bücken: viņa salīka pa˙visam, kâ ve̦ci ļaudis Arstn. kal. II, 10. viņš atkal tâ salīkstas kâ uz sēšanuos Vēr. I, 1160. salīcis nuo ve̦cuma Sadz. viļņi 65. bē̦rni stiepj... kules ar sa līkušām mugurām A. XXI, 664. muļķītis smējās sa˙līcis LP. IV, 7. salīkusies, sačurnējusi uz priekšu A. v. J. 1896, S. 885. kura māte sieru deva, lai aug slaiki telēniņi; kura sieru man nedeva, - sakrupuši, salīkuši BW. 32782 var.

Avots: ME II, 673

šàlkuôt Smilten, Arrasch, (mit àl ² ) Saikava, Kalz., Laud., Lasd., Stomersee, = šalkt I: pāri šalkuo vēji karsti Akurater Astras 69. nuo laimes bē̦rzi dre̦b un šalkuo 11. birzes, lejas šalkuo līdz Baltp. Agrā rītā 49. pa tumšuo mežu šalkuo Skuola III, 231. klusi šalkuo jūra Rainis. nāk lietus šalkuodams Juris Brasa 490, ap viņu šalkuoja bērnības gaiss Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME IV, 3

salˆkt Kl. (in der Zstz. mit iz-), Prl., PS., C., saikt ² lw., salkt U., Spr., Nigr., salkstu, salku, verlangen, schmachten; Hunger verspüren (mit dem gen. od. mit pêc komponiert): it kâ man ne varē̦tu salkt pusdienu kâ citiem visiem! Ezeriņš Leijerk. II, 85. viņa salka skaidras, patiesas dzīves Vēr. I, 668. sirds viņam salka draugu II, 395. saules stars, pēc kura es vienumē̦r salku Apsk. v. J. 1903, S. 584. nabaga luopiņš salka un alka CTR. I, 21. e̦sam salkuši (gehungert) līdz vakaram N. -Peb. -Subst. salkums, der Hunger B. Vēstn. n. U.: mīlestības salkums Vēr. I, 1347. Falsch abstrahiert aus iz-s-alkt (s. Zubatý BB. XVIII, 160); zu alˆkt.

Avots: ME II, 674

I šàlkt C., Arrasch, (mit àl ² ) Lubn., Schwanb., Golg., Sessw., Kl., Saikava, Warkh., (mit alˆ ² ) Salis, Widdrisch, Bauske, Bl., šalcu, rauschen, sausen, brausen (von Wasser, Wind, Wald (Spr.), aber auch von anderm Geräusch, z. B. Bienensummen) U.: vējeņš pūta, niedres šalca BW. 9559 (ähnlich 29733 var.). lapiņas šalca... šūpuļa dziesmu Jauna R. V, 191, ūdens izšķīzdams putās... šalc Apskats 1903, S. 400. lē̦ni šalc kuplās egles zari Pūrs I, 28. caur mežu auka šalc un brāž MWM. 1897, S. 245. sirdī šalks kâ... dienvidvēju pūsmas Akurater Astras 12. (mākuonis) šaušalīgi šalcis LP. I, 179. Subst. šalkums Wid., = šalka I 1.

Avots: ME IV, 3

samigt, intr.,

1) einschlafen:
pagāja..: laiks, kamē̦r visus bē̦rnus, kuri nupat bij samiguši, varēja dabūt pie atmaņas Kaudz. M. 107. ... pār samigušuo ābulu lauku, pār rudzu druvu, kura klusi snauž Baltpurviņš;

2) hineinsinken:
kājas samidza dūņās Ruhental.

Avots: ME II, 685

samtaîns, samtãjs, sammetartig: samtains zirneklis Latv. samtāja zaļumā Akurater.

Avots: ME II, 689

sariñdât, sarinduôt, sarindinât, tr., aneinanderreihen, in Reih und Glied stellen: pudeles stāvēja uz galda sarindātas Austriņš Vērpetē 19. Kristīne sarinduoja uz apklātā galda šķīvjus Cālītis Dzīvība 72. plauktiņš, uz kura... sarinduoti gulēja žurnāla gada gājumi Upītis Sieviete 9. kas tad nu būs par spēli, ka esi visus krē̦slus sarindinājis? Vank. ar ārīgu sarinduojumu vien nepietiek, lai arī sarinduot var skaisti Vēr. I, 689. vārsmās sarindināta prōza Plūd. Rakstn. I, 250. Refl. -tiês, sich aneinanderreihen, sich in Reih und Glied stellen: vācieši sarinduojas Boriss God. 53.

Avots: ME II, 717

sasildît, tr., fakt., erwärmen: sala man kājas, ruokas...; te̦ku... brālīšuos kājas, ruokas sasildīt BW. 7527 var. veda brūti pie ugunskura sasildīt BW. III, 1, S. 47. Refl. -tiês, sich erwärmen: lai laižuot viņu pirtī sasildīties LP. VII, 465.

Avots: ME III, 729

saskàitît, tr., zusammenzählen, addieren U.: naudu, skaitļus. pa pieci uz ik˙kura pirksta varē̦tu saskaitīt Kaudz. M. 20. bēreniekus nevarēja saskaitĩt Aps.

Avots: ME III, 730

saskanêt, intr.,

1) zusammenklingen, aneinanderschlagend, sich berührend klingen, klirren; stark klingen, klirren:
ja dziesmiņa saskanēja, saderēs dzīvuošana BW. 306, sadevās ruociņām, saskan ze̦lta gre̦dzentiņi 32885. saderēju ar tautieti, saskanēja gredzentiņi Biel. 1883. (gredzeniņš) sadārdzē[ja], saskanē[ja] zem nevēkļa kājiņām BW. 6291, 8;

2) fig., übereinstimmen, harmonieren:
vārdi nesaskanēja kâ agrāki Apsk. v. J. 1903, S. 192. vārdi nesaskan ar darbiem. mūsu duomas nesaskan. tā aizmirsa se̦nās varuoņu dziesmas, kuras nesaskanēja ar ve̦rgu laiku spaidiem RKr. VIII, 22.

Avots: ME III, 731

sasluksnît,

1) saugend verzehren:
s. sukura graudu;

2) eine Zeitlang saugen:
ilgu laiku sasluksnīja sukura graudu Jürg.

Avots: ME III, 737

saspriedinât, tr., zurückhalten, dämmen: nuo... slūžām, ar kuo ūdens bijis saspriedināts Kaudz. Ve̦cpiebalga 15. gŗūti ir panest klusumu tad, kad... grib kuo runāt, bet neuzdruošinājas. šādi brīži līdzinājas saspriedinātam ūdenskrājumam, nuo kura netiek ne pilīte dambim cauri Kaudz. M. 62.

Avots: ME III, 743

sastiñdzinât, tr., fakt., erstarren machen, steif werden lassen: sals bij sastindzinājis visas dūņupes un purvus Jauns. lai gan es aukstuma un le̦dus sastindzināts MWM. tava aukstā dvaša sastindzināja katru stādiņu Vēr. II, 453. viņai likās, ka tuo sastindzinātu tāds smags vē̦sums Saul. III, 17. nedrīkst ne˙kas dzīvs tuvuoties, kuo tūdaļ nesastindzinātu nāves dvaša Stari III, 201. acis tādas, kuras sastindzina kādu, uz kuŗu viņas skatās Etn. I, 91. straujuo dabu sastindzināt B. Vēstn. spē̦ks, kuŗš sastindzināja liesmu Stari II, 681.

Avots: ME III, 747

sasũkât,

1) aufsaugen:
s. sukura gabalu PS.;

2) saugend erlangen
Dunika.

Avots: ME III, 751

satalcît, fein zerbröckeln: s. sukuragraudu Warkl.

Avots: ME III, 760

saust (li. saũsti "trocken werden"), -stu, -su,

1) intr., trocken werden
Neik. n. U.: lauki jau sàust ² Saikava, Golg. vējš; nuo kura saust un tuop sausāks Tirs.;

2) tr., trocknen:
sviedrus saust (?) V. Egl. Stari II, 838. Refl. -tiês, "?": saustas un mīlinās ap zilajiem stariem V. Eglitis Zilā cietumā 52.

Avots: ME III, 777

sazvaigznît Golg., sazvaigznîtiês, sazvaigznuôtiês, bestirnt werden Für. I: nu debesis sazvaigznuojās, nun ist's bestirnt und klar Für. I (unter zvaigzne). kura (debess) sazvaigznījusēs mirdzēja Austriņš Vērpetē 11.

Avots: ME III, 797

šẽķele, ein Teil am Anker: e̦nkura daļas: lāpstas, zari, kāts un šēķele Konv. ² 847.

Avots: ME IV, 17

sev˙kuŗš, jeder: bija tē̦vam trīs dęli . . . tē̦vs . . . iedeva sev˙kuŗam pa blisei Pas. IV, 312 (aus Welonen). iesvied aruodā pa grūdiņam, sev˙kuŗā aruodā 504 (ebenda). pieēda pa drusciņai nuo sev˙kuras bļuodas Zbiór XVIII, 413. vakarā sev˙kuŗš savu (Var.: katrs savu, ik˙kuŗš savu BW. 2659, 1 var., savu kuŗš 2659) mīlināja VL.

Avots: ME III, 822

sietaine,

1) "?": stumburs un viņa sastāvdaļas: sumiņas, idras. sietaines . . . RKr. XII, 62. pa mizas sietainēm virzās lejup cukuraina ievasa U. b. 118, 28;

2) "auti": mutautiņu sasešķinājis kâ sietaini Geistershof.

Avots: ME III, 860

skaûja ² Karls., die Umarmung: es saldi slīgstu miega mīkstās skaujās MWM, v. J. 1908, S. 150. siltas saules skaujas Akuraters.

Avots: ME III, 876

ške̦bas Etn. IV, 50, Fest., Karls., Stelp., Ekel, Übelkeit: skuras un šķe̦bas nāk ieduomājuot tādu riebīgu edienu Fest., Stelp.

Avots: ME IV, 23

šķelpsne Gr. - Buschhof, Wessen, = skalbe(s); šķèlpsnes ² Buschhof "Blumen mit gelber Blüte": niedru un šķelpšņu mežs Akurater.

Avots: ME IV, 25

‡ šķelˆsne Baltinow "ein kleines Holzscheit"; sakampa pie ugunskura nuome̦stuo malkas šķelsni (od. zu einen nom. s. *šķelsnis?), nuotvēra puiku ..., sita ... Purap. Mazie stāsti 87.

Avots: EH II, 630

II šķẽres Stenden, ein Teil des Wagens RKr. XVII, 37: ratu šķēres - plakans kuoks starp ratu priekšasi un ratu grīdu, pie kura piestiprināta dīstele; pēdējai gruozuoties šķēres gruozās līdz Rutzau n. Etn. II, 97. Urspr. identisch mit šķēres I, vgl. d. Schere 4a in Grimms Wrtb.

Avots: ME IV, 34

I šķiemene Lubn., Stomersee, (mit ìe ² ) Saikava, šķiemine ² Warkl., šķiêmenis ² Bauske, = šķiemele 1; šķieminis ² Gr. - Buschh. "starpa, kas ruodas lumstu ieliekuot"; šķiemenis Bielenstein Holzb. 394, 410, 425, šķiemens, šķiemins Wessen, die Scheidung der Aufzugsfäden; Plur. šķiemeņi Elv., šķiemiņi ² Warkh., = lumsti; šķiemeņi U., Bielenstein Holzb. 400, die über den lumstiņi sich kreuzenden Fäden beim Weben: ieliek šķiemenē lumstus A. XI, 84. lejā bij vēl viena tapa, kurai dzijām vajadzēja vienu reizi iet pa virsu, uotrureiz pa apakšu, lai iznāktu šķiemiņi Jauns. Baltā gr. I, 132. lumstu uzde̦vums ir dzijis uzturēt zināmā kārtībā: starp dzijīm uzturēt tâ sauktuo šķiemeni Laud.; šķiemeņi L., St., dünne Späne, die der Weber beim Weben zwischen das Gewebe legt. Mit iem aus iedm. Nebst šķeimini und li. nom. pl. skie(d)menys "Webergänge" zu šķiêst.

Avots: ME IV, 52

šķiêts ² (li. skiẽtas "Querbalken bei der Egge; Leinweberblatt", serb. štît, air. scíath "Schild") Iw., Līn.,

1) šķìets Drosth., PS., (mit ìe ² ) Gr. - Buschh., Kl., Kr., Kreuzb., Lis., Meiran, Ohselshof, Saikava, Sessw., Warkh., Warkl., (mit iê ² ) Arrasch, Bauske, Bl., Dond., Dunika, Jürg., Tr., Plur. šķìeti C., der Weberkamm
Elv., U., Bielenstein Holzb. 401, 410, Adsel, Bers., Grobin, Lubn., Nerft, Selb.: man jāauž kre̦klu drēbe, bet šķieta nav tāda, kurā aust Selb. pamāte viņu sūtīja pēc šķieta aude̦klam Saul. III, 187; Demin. šķietiņš, der Kamm bei der Bandweberei Bielenstein Holzb. 418: šķietiņš prievietu aušanai RKr. XVI, 161;

2) = braukts, das Streichwerkzeug zum Reinigen des Flachses Lubn.;

3) šķiêts ² Dond., Wandsen, das Querholz vorn am Zweispännerwagen, woran die Schwengel angebracht werden:
šķiets uzniedē̦ts ar divām niedēm priekšā uz šķēri; katrā galā viņam iekabināts... zveņģelis RKr. XVII, 37. zirgus sajūguši kuopā; mūs[u] zirgs ilksīs, Brammanīšu - piejūgts šķietā blakus Janš. Bandavā I, 27;

4) e̦nkura šķiets, der Ankerbalken
L., Bergm. n. U., Mag. II, 3, 119, Adiamünde, Kaltene, Nogallen, (mit iê ² ) Salis;

5) "?": krē̦slu iepītnes šķieti Konv. ¹ 185; šķiêti ² Bauske "ve̦lki, me̦ti";

6) Ried, Riet
V. Wenigstens in den Bedd. 1 - 4 nebst šķieta I zu apr. scaytan "Schild", an. skīđ "Scheit", skeiđ "Weberkamm", and. skēth "Unterschied", g. skaidan, ahd. scidōn "scheiden" mhd. schīten "spalten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 5431, s. Zubatý AfsIPh. XVI, 414 f., Trautmann Wrtb. 264, Būga KSn. I, 282.

Avots: ME IV, 54

šķîst (li. skysti "dünnflüssig werden"), šķîstu, šķîdu, auseinanderfallen U., auseinandergehn; zergehen, zerschellen U.; (nach allen Seiten hin) spritzen, sprühen: glāze drupās šķīst A. XX, 759, skaidas vien šķīst uz visām pusēm JR. IV, 82. kur cirtīšu, tur šķīdīs LP. II, 61. e̦ze̦rā pie krasta viļņi šķīst JR. IV, 24. pa ceļiem šķīdušiem Austriņš. zirgs iet, ka smiltis šķīst LP. I, 135. brauc, ka dubļi vien šķīst Dr. skriet, ka dzirksteles vien šķīstuot Etn. I, 96. kalējam šķīda nuo āmura dzirkstis A. XX, 35. zirgs, kuram dzirksteles šķīst pa nāsīm un zem pakavām Pūrs I, 115. gar acīm uguns vien šķīst LP. VII, 627. sāka šķīst asaras MWM. VIII, 18. vecītis sazvīruojis ar... Rūju, ka zils un zaļš gar ausīm šķīdis gaļas vārītājam LP. VI, 557. Zu škiêst.

Avots: ME IV, 49

skoras Dond.,

1) die Haferrispen
Dond.;

2) Lumpen: met visas savas skoras nuost! Dond. Vgl. skura I und *skurt, aber auch skara.

Avots: ME II, 883

skraķis,

1) ein einfaches Bettgestell, ein zusammenlegbares Gestell überhaupt (z. B. das Gestell des Leierkästners)
Ronneb.; ein Holz mit Ästen od. Querpflöcken, woraus Gestelle zum Trocknen von Erbsen usw. angefertigt werden PS.; eine kleine Bank Burtn.;

2) ein unartiges Kind
Burtn.; verächtl. Bezeichnung für einen alten Mann, namentl. einen alten Junggesellen Ronneb.: iet kâ skraķis Karls. vai es pie tāda ve̦ca skraķa iešu? Ronneb. Vgl. kraķis II und I, sowie skrāģis. skram̃ba Wolm., Iw., skràmba ² Kl., Prl., skrambe St.,

1) eine Schramme
U.: bē̦rza skrambu, nuo kuras iztecēja . . . sula Berl. Māte 89;

2) ein Splitter
St., Bergm., Erlaa, Oppek. n. U.; ein Fetzen: sadauzītu galdu un krē̦slu skrambas Kaudz. M. 280. akminam nuoplēsis dažas skrambas Etn. II, 180. pa mazām skrambiņām vien izplucinuot drēbes LP. VII, 71. viņa ziedus sakapāja skrambu skrambām R. Kam. 148. Wohl aus mnd. schramme "Ritz auf der Oberfläche", s. Preflwitz BB. XXII, 307.

Avots: ME II, 886

skraũkstinât, Hartes hörbar beissen: s. sukura graudus Jürg.

Avots: ME II, 888

I skrìne ² Mar. n. RKr. XVII, 139, skrīnis AP.,

1) ein Kasten
Infl. n. U. (skrīne), Nigr. (skrĩne), Kleiderkasten Infl. (skrīne), Gr.-Buschhof (skrìnis ^2), Mehlkasten Nerft (skrīnis), Drosth. (skrĩnis): jās nuoģērba drēbes un rūpīgi glabāja savās skrīnītēs Pas. IV, 202 (aus Dagda). tādi lieli skrīņi pilni visādiem ritumiem Gr.-Buschh.;

2) ein roher Bretterkasten am Erdboden zum Kalkbereiten
(Amboten, Neuhausen, Nikr.) od. Lehmtreten U. (skrīns, skrīnis), N.-Kurl., Dunika, Kaleten, Nigr., Nikr. (skrĩne), Wessen, Matkuln, Vank. (skrīne), eine runde Grube zum gleichen Zweck Rönnen, Grünh.: ej skrīnē mālus bradāt! Hasenpot. lai tuop māla skrīne par abru Jauns.;

3) getretener Lehm
Biel. n. U. (skrīnis, skrīns), Dobl. n. Etn. I, 121 (skrīnis); auf einen Haufen zusammengeführter Lehm und Grant, der von Pferden getreten wird Naud. (skrīnis); (skrĩne) ein Behälter od. eine Grube für Spülicht und Abfälle Salgaln; ein Schmutz- od. Kehrichthaufen Daudsewas; (weicher) Lehm od. Kot (in grösserer Menge, z. B. auf einem schlechten Wege): pa tādu mālu skrīni . . . brizdami mēs gan ne līdz vakaram nenuobrauktu Janš. Bandavā I, 18. (tirgus klajuma) lejasgals atradās vienā dubļu skrīnī Dzimtene ² III, 177. viņš mīcījies pa dubļu skrīni Gaweesen, LP. VI, 621. - skrĩnī sist, cirst(ies) "plötzlich aus dem eingefahrenen Geleise seitwärts herausgleiten" Ahs.: pa sklide̦nu ceļu braucuot ragus ar juoni cirtās skrīnī, un malkas ve̦zms apgāzās Ahs.;

4) liekais skrīnis, Wasserschleuse
Karls.; e̦nkura skrĩnis, die Öffnung im Floss Karls;

5) skrìnīte ^2, ein zylinderförmiges Gefäss aus Lindenrinde Saikava. Nebst li. skrỹnè "Kasten"
aus mnd. schrin "Schrein". Zur Bed. -1 vgl. r. скрыня "ближайшая к плотинѣ часть мельничнаго пруда".

Avots: ME III, 895

I skûpstît: (nur als ein Buchwort) Dobl. (mit û ² ), Dunika (mit ũ ); "sūkāt" Jürg. (mit û ² ): s. sukura graudu; "ar lūpām pīkstināt" Erlaa: pate tur skùpsta ² , un kaķis duomā, ka pele pīkst, Refl. -tiês: mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu BW. 28541.

Avots: EH II, 517

*šķuras (erschlossen aus hochle. škuras) Fest., = atraugas: š. nāk.

Avots: ME IV, 55

*skur̃ra od. *skur̃re, in der tahmischen Verbindung iekrist skur̃re, (loc. s.) "plêst matus" Rothofn. FBR. VIII,131; vgl. skura I 2.

Avots: ME III, 906

‡ *II skurt, = skùrbt (?): man pašam galva skura (Var.: skurba) Tdz. 56637 var. Fehlerhaft?

Avots: EH II, 516

‡ šļekât Salis "(e̦nkura ķēdi) vaļīgāk palaist."

Avots: EH II, 645

smalˆksne,

1): auch A.-Ottenhof, Oknist; "smalku krūmu biezuoknis" Kaltenbr.; "eine Stelle im Wald oder auf einer Weide, wo nur kleine Bäumchen oder Sträucher sind
Gr.-Buschh.; ‡

2) "smalkumi" Oknist: sukura s.

Avots: EH II, 533

smar̂ds (li. smardas, serb. smrâd, r. смóродъ "Geruch"), Geruch, Duft Wid.: vilks, sauodis zivu smardu Pas. I, 146. labs smards Warkl. jauks puķu smards LW. 1922, V, 22. puķi, kuras smards galvu apje̦m Lautb. Luomi 99. Zu smir̂dêt; vgl. auch smā`rds ^2.

Avots: ME III, 954

‡ sniegkupene Akuraters Deg. sala, ein zusammengewehter Schneehaufen.

Avots: EH II, 543

II šņuore, in der Verbindung šņuores gals, = čukura g., der Dachfirst Kurl. n. U.

Avots: ME IV, 100

II spala,

1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Kalupe, Warkl., (Messerstiel)
AP., Fest., Oknist, Sonnaxt, (Handhabe der Sense) Kaltenbr., (Handhabe des Pfluges) Saikava, (Handhabe der Sichel) Ramkau: līdz spalai iegrūda viņam ... sānuos savu ... nazi Skalbe Raksti IV (1938), S. 274. tutens, kura s. bij apšūta ar plānu ādiņu Vanagu ligzda 136. Ivara pirksti žņaudza arkla spalas Sārts Druvas san 30; ‡

2) der Schlüssel (den man ins Schlüssetloch steckt)
Döbner, (spaliņa) AP., Saikava; spaleņa "tā atslē̦gas daļa, kas paliek nuoslē̦dzuot pie durvīm" Warkl.

Avots: EH II, 545

spalgs,

1) grell
(mit alˆ ² ) Berstlof: vakarā pie... debess spalgi spulguoskaidra zvaigzne Vēr. I,1364. dusētgrib (velītis) tuvu man, caurspīdīgs, spalgs Akurater. līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. 1904, S. 637;

2) schrill
(Serben, Laud., Lasd., Durben), sehr laut Schibbenhof, Irmelau, Mitau, Dunika (mit alˆ), Pampeln, Bixten, Bershof, Pe̦nkule (mit alˆ ² ), Bers., Sehren, Sessw., (mit alˆ) Walk, Ronneb., Raiskum, Warkl.: nuo stacijas piepeši atplūda spalgs svilpiens Skalbe Skaņas izt. 44. kliedza spalgā balst A. 1893, S. 352. spalgas skaņas MWM. VIII, 532, mežā ar spalgu truoksni lūst Druva I, 48. pēkšņi ierībējās spalgi II, 9. spalgāk jau dunēja suoļi Duomas I, 480. spalgs šāviens Serben. suns . . . spalgi aizrejas Plūd. LR. III, 53. sāka knaukšķēt spalgi suņa rējieni Krišs Laksts 52. balss apsīkst spalgajā sunu ņargā Duomas IV, 121. dzirdu spalgu lauska spērienu R. Av. 1912, № 302;

3) sehr kalt Fehsen,
(mit alˆ ) Selsau, trocken kalt (mit alˆ ² ) Salis: spalga ziemas nakts Vēr. II, 771. nāca ziema ar . . . spalgām, lauskuotām naktīm Jauns. III, 314. spalga nakts A. XXI, 26 (ähnlich 297, Saul. III, 95). spalgs ziemas aukstums Saul. III, 85. ziema spalga V. Egl. Eleģ. 93. spalgi salts Jauna Raža Saul. IV, 45. pēc spālga vēja grūdiena Leijerk. II, 62. spalgi iede̦rdzas krūtīs Saul. Meža šalkas 126. Subst. spalgums "?": ziemas pirmajā spalgumā (Kälte?) Jauns. III, 334. Wenigstens in der Bed. 1 nebst spalgât zu spilgts: zur Bed. 3 vgl. spe̦lga.

Avots: ME III, 982

spante "?": kīlis, nuo kura izplēšas uz sāniem ribas (spantes) Konv. ² 2049.

Avots: ME III, 985

speķis, der Speck (hieraus entlehnt): kuram vārdu nezinām, tuo par speķi speķējam (den nennen wir Speck) BW. 20833 var. - speķa ruoze, Feuerlilie RKr. II, 73.

Avots: ME III, 988

spẽlêt: prs. spẽlu Blieden n. FBR. XVI, 96; "ruotaļās iet" Warkl.; spē̦lē̦dami un gaģinādami pa silu skrēja gulbji un mežzuosis Vēr. II, 1035; verspielen (?) Kand.: es negribu s. nuo savas naudas ne˙kuo. tautiet[i]s lūdza mīļu Māŗu, ruokā maku turē̦dams: spēlēj[u] (setze aufs Spiel?) simtu dālderīšu nekâ savu līgaviņu BW. 1120; "svaidīt": bē̦rni spēlē sukura graudu Ramkau. sveša māte (mani) maldināja, ar kuokiem spē̦lē̦dama BW. 4121 var. kuoki[e]m suņus spē̦le̦dama 6635, I. gāju puišus brāķē̦dama, kâ ābuolus spē̦lē̦dama (Var.: mē̦tādama) 473 var. māte... dzied, ruociņas spē̦lē̦dama RKr. XIX, 133 (aus Plm.).

Avots: EH II, 549

II spil˜va Salis, in e̦nkura spilva, die Ankerwinde, Spille, woran die Ankerkette befestigt ist U. Umgebildet aus spille 1, und zwar wahrscheinlich im Tahmischen wo z. B. spall (s. Le. Gr. 157) neben schriftle. spalva steht.

Avots: ME III, 996

spir̃gans Dond., Bershof, Nötk., frisch, munter; erfrischend, erquickend: spirgans sārtums Baltpurviņš I, 133. spirgans . . . spē̦ks Jaunības dzeja 90. dzīves dvaša spirgana Akurater Astras 39. gaismas spirganu malku MWM. X, 249. spir̃gans vējš Jürg.; ziemlich frisch (mit ir̃ ) Salis, Widdrisch, Wandsen.

Avots: ME III, 999

spìrksts, -s Mar. n. RKr. XV, 137 = dzirksts; Plur. spìrkstis ² N.-Rosen n. FBR. VIII, 41, N.-Laitzen, glühende Kohlen unter der Asche U., heisse Asche: gaļu cepinājuši ugunskura karstuos pe̦lnuos (spirkstīs) Konv. ² 3098. raganas vēmekļi . . . ierušināmi spirkstīs LP. VII, 583. es vairs negribu savus nagus spirkstīs bāzt Duburs Ērglis un Šperbers 66. Phonetische Schreibung mit -h- für etymol. -g-; s. spirgsti und vgl. pirkstis.

Avots: ME III, 1000

spuôdrinât, spuodrêt, -ẽju, tr., rein, hell, blank, glänzend machen: meitene... spuodrina luoga rūtis Saul. I, 3. zābakus spuodrināt. es spuodrēju kumeliņu ar sudraba sprādzītēm BW. 16893. (fig.) latviesi spuodrinājuši un attīstījuši labakās īpašības Bjernsona raksti I, S. V, Refl. -tiês, sich reinigen, sich blank, glänzend machen, sich schmücken: spuodrējies, tautu meita! BW. 16893. (fig.) gaismu, kurai dievs licis latviešiem atspīdēt, lai viņu prāts spuodrinātuos Latvju tauta XI, l, S. 45. mūsu valuoda spuodrinājas un kupluojas Etn. III, 113.

Avots: ME III, 1034

spruņ̃ģis: = sprunguls, ein rundes, verfaultes Stück Holz (mit uņ̃ ) AP.; ein kleines, rundes Stück Holz (mit uņ̂ ² ) Salis; salasa spruņ̃ģus un liek krāsnī, lai kuras Seyershof. Kārlē̦ns spruņģi gludu drāž Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 23; "kuoka ierīce duru aizslēgšanai jeb nuostiprināšanai, lai neveŗas vaļā" (mit uņ̂ ² ) Orellen. zirga sprāgums man bij tāds s. (Malheur), ka netiku ne uz priekšu, ne atpakaļ Seyershof. nu tu esi īstā spruņ̃ģī ebenda. tādā spruņgī (Klemme?) nuonācis beidzuot, ka ne˙kâ nevarēs attaisnuoties Talsen.

Avots: EH II, 561

II staņģis,

1) stàņģis ² Saikava, Selsau, Warkh., auch staņģelis U., ein kleiner Zuber, elne Halbtonne Lems.
n. U., ein hölzernes zuberartiges Gefäss Bers., Lub., ein aus einem runden Baumstück gehöhltes zylindriches Gefäss (auch staņģelis) Bielenstein Holzb.337, Druw., ein solches Honigbehältnis Bielenstein 1. c. 338, ein hölzernes Salzbehältnis Bielenstein l. c. 284 (mit Abbild.), Stockm. n. Etn. I, I37;

2) ein kleines Tier mit grossem Bauch
Stockm. n. Etn. I, 137;

3) in Schimpfwörtern; vīra staņģis BW. 9397, 2 var. kuram vārdu nezinām, be̦ku staņģi lamājam 20833 var. Umbildung von stanga III.

Avots: ME III, 1044

stāveklis, die Estrade Lautb.; der Sockel; die Staffelei; Linums... bij nuostājies runātāju stāveklī Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 170. tē̦lu stāvekļi Kaudz. M. stãvekli, uz kura atradās uzvilktais aude̦kls Janš. Bandavā I, 191. - Plur. stāvekļi, Kirchenstand, Bank L., U.

Avots: ME III, 1052

strādaba "?": mežā bija daudz rievu, pļaviņu, strādabu, kuras vaļenieki apstrādāja MWM. VII, 807. Vgl. strādība 1.

Avots: ME IV, 1083

‡ sùkalêt ² Oknist, leckend saugen: bē̦rns sūkalē pirkstu vai sukura gabaliņu.

Avots: EH II, 607

I sukurs Elv., Drosth., Dunika, Saikava, Lis., KL, Golg., Gr.-Buschhof, Lös., Wolm., PS., Peterskapelle, Salisb., Zucker: sukura kamzuoļi LP. VI, 779. sukuriņš, der Zuckerapfel Saikava. Nebst estn. sukur aus mnd. sucķêr.

Avots: ME III, 1119

svereklis Konv. ² 429,

1) der Hebel
Vīt., MSil., Dr.; "was am Ende des Brunnenschwengels angebunden wird" C., Jürg.: vindas ierīkuojums pastāv nuo stāvu zemē ierakta staba, kura... virsgalā svārstās ap tapu divstilbīgs svereklis Konv. 49. viņas vare̦nie sverekļi pacēla ve̦cuo pasauli MWM. VI, 379; "svīris" Schibbenhof;

2) ein Lot Schibbenhof; ein altmodischer, hölzerner Besemer
Odensee. Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1151

švīkstuoņa,

1) auch švīkstuons, das durch švīkstêt bezeichnete Geräusch: ļaužu pūlī švīkstuons A. v. J. 1896, S. 201. sadzirdēt daudzuo kāju švīkstuoņu A. v. J. 1902, S. 387. pātagas švīkstuoņa Vīt. lapu švīkstuoņa MWM. V1II, 289. spārnu švīkstuoņa Zalktis II, 64 und Skalbe Kâ es... 8. švīkstuoņu ... dzird ... gaisa laukuos Akurater Latvija;

2) "cilvē̦ks, kas švīkst, mīl uotru aprunāt", eine Klatschbase
(mit ì ²⁾ Gr.-Buschhof;

3) ein morastiger Sandboden
(oben Morast, unten Sand; mit ì ² und uô) Gr.-Buschhof.

Avots: ME IV, 119

tā`rpizê̦da, ein wurmstichiger Pilz: viņam jau laba kaut kura tārpizē̦da, kad tik sēnes tīkatne Vīt.

Avots: ME IV, 150

II tèice,

1) die Redegabe, Beredsamkeit:
sieva, kurai bija laba teice JK. II, 42. pats viņš slinks, bet teice laba Stelp.;

2) eine Plappertasche, "ein älteres Weib, das klatschend von Haus zu Haus geht"
Odensee.

Avots: ME IV, 155

tele U., Spr., Demin. telīte, teliņa BW. 9596, 1 (aus Gold.), eine Kuh, die noch nicht gekalbt hat, die Kuhstärke; ein weibliches Kalb: sieniņš... telītēm duodams BW. 2221, 8. pļauniet sienu, bāleliņi, i[r] manām telītēm! 28685, 1. telītēm purva zâle VL. mātei guovis ganīdama es telītes aizvedīšu BW. 13590, 3. atradu mīļu Māŗu ar jaunām telītēm 28950. luopu Māŗa teles ganījusi LP. V, 413. kūtī teles nelabi dīca A. J. 1899, S. 243. mums viena tele iet vairāk dienu vēršuos LP. VII, 269. kurai guovij jauna gada naktī silts labais rags, tai būs telīte Etn. II, 119. vai tele, vai vērsītis LP. V, 12. vedējs apvaicājās pēc aitiņas vai telītes Vēr. I, 84. Zu teļš.

Avots: ME IV, 160

tèmîgs ² Bērzpils, Meiran, Warkl., aufmerksam, vorsichtig: jauneklis sāka tēmīgi vērties, kurai duot ruoku Borchow.

Avots: ME IV, 171

tērkt,

1) "?": jaunuotas strūklas tur jaunuotu dziesmu skaistajai līgavai - zemei tē̦rc (Reim zu vē̦rts) Akurater Astras 53;

2) tḕ̦rkt ^2, -cu Saikava, Warkl., schnell und wiederholt mit dem Schnabel gegen den Baumstamm anschlagend gewisse Töne hetvorbringen (vom Specht).

Avots: ME IV, 173

tesmens Nötk., Saikava, Schibbenhof, Sessw., -ns (U.) od. -ņa (Adl., Arrasch, Bers., Dond., Golg., KL, Ogershof, Schwanb., Selg., Selsau, Tirs.), tesmenis (li. tešmenys Miež.) Lemburg, Sessau, Trik., tesminis Dunika, plur. tesmiņi St., tesmine PIKur., tesms Elv., das Euter: guovs tesmeni (acc. s.) Etn. I1, 91. lauviene, kuras tesmens bija pierietējis kâ mučele JK. V, 62. Nebst li. tešmuô Aass. zu li. tẽšia "schwillt an" und wohl auch le. tasla II, s. dies und Būga KSn. 1, 129 ² (zu li. tešlà "Teig" auch von Leskien Abl. 351 gestellt). Le. desmens dass. hat sein d- vielleicht aus dêt "saugen".

Avots: ME IV, 168

tìkatne ² Lub., das Aussehen Etn. IV, 50, Vīt.: viņš manā tīkatnē Lub. abi vienā tīkatnē Vīt. pēc tīkatnes vai izšpļauts pēc kāda mana paziņas id. miesas krāsa bija pieņęmusies drusku melnīgsnēju tīkatni A. v. J. 1896, S. 652. mīlīgais smaids un laipnā tīkatne . . . nuozuda nuo viņa vaiga A. v. J. 1896, S. 504. viņam jau laba kaut kura tārpizē̦da, kad tik sēnes tīkatne Vīt. Wohl zu tīkât(iês).

Avots: ME IV, 200

tîtavas,

1) tītavs St., eine Garnwinde (von der Garn gewickelt wird), Haspel
U., (mit î) A.-Schwanb., Kl., Lds., Selb., Wolm., (mit î ² ) Dunika, Iw. (s. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. S. 388); eine Haspel od. Garnwinde, womit das Garn auf die Netznadel gewickelt wird Angern n. Bielenstein Holzb. 646 (mit Abbild. Fig. 571): pinekļu vīšana nuo rupjākām pakulām uz tītavām Etn. III, 104. - mute kā tītavas A. v. J. 1892, S. 67, von einem geschwātzigen Weibe gesagt; e̦nkura tītava, eine Ankerwinde U.;

2) bē̦rna tītavas, Kindswindeln
Manz. Lettus. Zu tît.

Avots: ME IV, 206

traicît, -ku, -cĩju,

1) (schlechtes Gras oder Getreide) oberflächlich abmähen
Erlaa; schlagen, behauen Vīt.: ausu manu netraikāt (Var.: netriecat)! BW. 27449, 1. ābuoļus traika ar šķe̦stu Vīt. sausus zarus traicīju ar cirvi iekuram id.;

2) "hin und her jagen, treiben"
Wohlfahrt. Zu traikât.

Avots: ME IV, 217

tramšķinât,

1) (auf einem Saiteninstrument) spielen
(mit am̂) Bers., Kl., Kreuzb.; singend die Laute eines Musikinstruments imitieren (trâmšinât ² ) Kalzenau; trillern (tramšķinât ² ) Gaiken: tramšķināt kuokli Zalktis I, 39. tramšķināt kontrābasi Poruk MWM. v. J. 1896, S. 894. Osips tramšķināja cimbuoli Poruk IV, 359. stīga, uz kuras Lejgalietis tramšina Duomas I, 877. tramšķina vijuoles stīgas skaņuojuot Bers. kâ viņš māk tramšināt! kâ ar ragiem pūš! Kalzenau;

2) von Tieren, die ein Eichhörnchen Fichtensamen aus den Zapfen herausklaubend verursacht:
vāveres tramšķina ciekuŗus luobuot Bers.

Avots: ME IV, 222

II treiliņš, eine Art Tau Plutte 105, Lennew., (mit èi ² ) Alswig, Adsel, Mar.; das Treideltau L., U., Bielenstein Holzb. 625, (mit eĩ ) Salis, (mit èi ² ) Schwanb.; das Netzseil Etn. II, 105; Bielenstein Holzb. 649; das dünne Tau an den Netzenden (mit eĩ) Schlockenbeck: buru, kura . . : iekantē̦ta ar pare̦snu auklu un treiliņu Etn. II, 107. Beruht auf mnd. treil "Zugseil".

Avots: ME IV, 228

II trimda,

1) Lärm (namentlich mit den Füssen gemacht)
Burtn. und Oppek. n. U., Skandal Odsen;

2) "?": trimdas un dūdas un skaņas Akurater Astras 51. Wenigstens in der Bed. 1 zu tremt.

Avots: ME IV, 236

trũba,

1): ne˙kāda t. ... nuo ugunskura ne˙kur uz augšu neiet Janš. Dzimtene III, 247.

Avots: EH II, 699

tumseklis Seifett Chrest. III, 230, ein Geist der Finsternis, ein Obskurant.

Avots: ME IV, 262

tùmsĩba,

1) die Dunkelheit
U., Kl.: mūžīgā tumsībā vārgt LP. III, 18;

2) Obskuranz:
bē̦rni radinās visādās lieluo tumsībās un nejēdzībās A. XXI, 406.

Avots: ME IV, 262

tùmsuonĩba* die Unbildung, die Verfinsterungswut, Obskuranz: mūku tumsuonība Konv. ² 1270.

Avots: ME IV, 263

tvanêt, -u od. -ẽju (z. B. in Nötk.), -ẽju,

1) dunstig werden
Nötk., Peddeln, Stockm.; zu Dunst werden: valgums, satveicē̦ts, iz zemes tvan Akurater Astras 54;

2) ersticken
(tr., imperfektiv) Lubn.: grūti pane̦sama smaka tvanē Nötk.;

3) auch tvanuôt (neben tvanēt) Meiran, vibrieren (von der Luft bei heissem Wetter
Meiran): ausīs skaņas vēl tvan MWM. VII, 616. man ausīs tvanēt tvan 527. mums brīvība mūzikā tvan 700. pa visu sidrabs tvan Zalktis I, 6.

Avots: ME IV, 288

tvans (li. tvãnas "Flut"), der Dampf U.; der Dunst U., Mag. XIII, 2, 51, Adl., A.-Laitzen, Arrasch, Drosth., Dunika, Jürg., Kand., Prl., Schwanb., Selsau, Sonnaxt, Wandsen (unbekannt in Dond., Golg., Nigr., Ruj., Salis, Selg., Siuxt, Stenden, Wolmarshot): salds ziedu tvans Akurater Astras 46. kartupeļu tvans Kalniņ Kaz. Dalbs 25. Reimwort zu dvans. Zu li. tvinti "anschwellen" u. a., s. Persson Beitr. 191, 480, 483 und 568, Boisacq Dict. 848 f., Watde Vrgl. Wrtb. I, 708 f.

Avots: ME IV, 288, 289

uzgâzt,

1) auf etw. (um)kippen, -stürzen, aufschütten
L., U. (perfektiv): katliņš jāuzgāž uz mutes virsū LP. VII, 463. uz cukura duozi uzgāzta apakštase Blaum. Pazud. dēls 11. bļuodas un karuotes uz plaukta uzgāzuse Pie skala uguns 207. uz pūravietas jāuzgāž kūtsmē̦slu Mzv. m. 77. (fig.) uzgāza tiem savu... dusmību Psalm 78, 49;

2) aufgiessen:
uzgāzt kam ūdeni virsū;

3) Schläge verabfolgen:
uzgāzt kādam pa muguru. burvis... tiecas muļķītim ar rīksti uzgāzt LP. IV, 101. Refl. -tiês,

1) (sich) auf jem. od. etw. stürzen, auf etw. fallen
(perfektiv): man uzgāzās maiss virsū. viņš tai uzgāzās virsū;

2) sich auf etw. od. jem. ergiessen
(perfektiv): man uzgāzās ūdens virsū.

Avots: ME IV, 332

uzgriêzt,

1) auf etw. schneiden
(perfektiv): uzgriezt uz kuoka kādu zīmi. ar sē̦rmukļa capu, kurai uzgriezti... krusti A. v. J. 1900, S. 367;

2) aufschneiden:
maizi, de̦su;

3) auf-, -losschneiden
Wid.: uzgriezt (gew.: atgriêzt) grāmatai lapas;

4) einen Schlag versetzen
Spr., Celm.: paķēris pātagu pāra reizes uzgriezu zirgam A. XXI, 356.

Avots: ME IV, 334

uzkaisît,

1) aufstreuen:
uzkaisīt smiltis uz grīdas;

2) Schläge versetzen:
uzkaisīt zirgam ar pātagu Stenden. Refl. -tiês: par daudz sukura uzkaisījies, es ist versehentlich zu viel Zucker aufgeschüttet worden.

Avots: ME IV, 338

uzkala,

1) uzkala L., Ar., Wid., A. XI, 171; Tirs. n. RKr. XVII, 84; A. - Ottenhof, Bers., Grobin, Jakobshof, Kalzenau, Lasd., Laud., Nerft, Vīt., uzkale Hasenpot,
Plur. uzkalas Bielenstein Holzb. 556, Mar. n. RKr. XV, 142, Drosth., N. - Schwanb., Stom., lattenartige Hölzer, welche auf die Köpfe der Stützen (am Schlitteri) geschlagen werden und auf weIchen der Schlittenkorb ruht (Abb. s. bei Bielenstein Holzb. 554): uz mietņu galiem, balzieniem pa virsu liek uzkalas, kuras parallēli ar sliecēm Etn. II, 157. viņa uzlika kāju uz ragutiņu uzkalu Janš. Dzimtene V, 178; "= pārkala, suovāra" Etn. IV, 162;

2) "?": turē̦damies pie ratu uzkalām ar abām ruokām Kaudz. Izjurieši 77;

3) das Glatteis
U., Vīt., "eine dünne Eisschicht" Wessen: uzkala līst, es glatteiset U., Kalnzeem. uzkalu uzvikis BielU. "es hat geglatteist". - In der Bed. 1 wohl zu kalt, in der Bed. 3 - zu apkala, atkala.

Avots: ME IV, 338

uzkàusêt, aus-, auf-, losschmelzen (tr.): uzkausēt sasalušu zemi, sniegu. minerālvielas, kuras nav ūdenī uzkausējamas Preip. 21. aizsalušu trūbu uzkausēt.

Avots: ME IV, 340

uzklâtne, was auf-, übergedeckt wird; eine gestickte od. gehäkelte Überdecke, die über die Bettdecke gedeckt wird Kalzenau: jērene, kurai virspusē iešūta samta uzklātne Poruk II, 216.

Avots: ME IV, 342

uzlikt,

1) (hin)auflegen:
uzlikt traukus uz galda. paceļ... galdu,... liek... biķerītes BW. 13250, 12. brille uzlikuši RKr. XX, 61. uzlikt galv ce̦puri. uzlikt ē̦kai jumtu. ragus uzlikt pirtī uzlikt ķēvi uz ve̦zuma LP. IV, 35. uzliku audeklīnu BW. 7332. vakariņas uzlikt, das Abendessen auftragen LP. IV, 12. uzlikt galdu Golg., Siuxt, den Tisch decken. uzliek (setzen vor) man... sviestu RKr. XX, 68, tā bij galda uzlicēja BW.193471; uzliekamais, der Deckel Ar.;

2) auferlegen:
uzlikt nuoduokli. tam uzlikts ciets suods LP. VII, 526. uzlikt me̦slus Krieviņ Stāsts 4. ķēniņš... uzlika darbu, kura es nevaru izpildīt Pas. V, 88 (aus Bewern);

3) uzlikt vārdu od. vārdā, nennen, taufen:
viņa uzlika... brāļa dē̦lam tādus vārdus, kādu še nav ne˙vienam Kaudz. M. 94. kad vārdiņš uzlikts, lai tad mirst A. XXI, 564. bē̦rnam uzlika Jāni vārdā Plūd. LR. III, 68. Refl. -tiês,

1) (für) sich auflegen; anziehen
Spr.: Cička... uzlikās ce̦puri Kaudz. Izjurieši 197. līgava... uzliekas vaiņagu RKr. XVI, 107. uzliecies... uz vaiņaga ruožu kruoni! BW. 6087. sāls maisiņu uzlikās uz muguru Janš. Bandavā I, 58;

2) sich (auf etw.) auflegen:
uzlikties kam virsū. viņi bij uz zemi uzlikušies Nehem. 9, 1;

3) (auf etw.) hinaufschleichen:
kaķis uzlicies uz galda Ogershof;

4) man ce̦pure nepareizi uzlikusies, ich habe mir den Hut versehentlich falsch aufgesetzt;

5) "показаться" (= izliktiês 1?) Spr.

Avots: ME IV, 352

uzpilinât, aufträufeln LKVv.: Angrieta uzpilināja sluoksnēm drusku miltu ūdeņa Jaun. mežk. 148. Refl. -tiês: man zâļu par daudz uzpilinājās uz cukura, ich träufelte versehentlich zu viel Medizin auf den Zucker.

Avots: ME IV, 365

I uzpĩlis Arrasch, Dond., Drosth., Jfirg., Wandsen, uzpìlis ² Erlaa, Kl., Linden, Sessw., uzpilis Saikava, uzpilis ² Gr. - Sessau, uzpīlis L., U., uzpīle Schrunden, Wessen, Plur. uzpĩļi Drosth., uzpīles U., Grünh., das bei Tauwetter auf dem Eise sich sammelnde Wasser, Aufwasser Allunan und Seew. n. U.; uzpĩlis C., Nieder - Kurland, uzpīlis AP., Ronneb., uzpīls Altenwoga, das gefrörene Aufwasser; uzpìlis ² Druw. n. RKr. XVII, 85, Aps., die Eisbeule: upe, kuras vienā pusē bij sakrājusies uzpīle R. Sk. II, 141. ūdens sasalis ar uzpīļiem Lis. zeme sasalusi ar uzpīļiem ebenda. tas ir uz laišanuos, kad uzpīļi nāk Linden. - uzpĩlis le̦dus, schichtenweise aufgefrorenes, unebenes Eis Kurs.: nebaidies, ka brīkš! tas jau ir uzpīlis le̦dus, bet apakšā ir biezs Kurs. - uzpīlis dīķis, ein Teich mit gefrorenem Aufwasser Dunika. Vgl. atpĩle; uzpīlis in der Verbindung uzpīlis le̦dus dürfte ein part. praet. act. sein, vgl. uzpĩlums.

Avots: ME IV, 365

I uzspūdzinât,

1) "?": ve̦cais nu viņu (meiteni) uzspūdzināja uz augšu Pas. V, 314;

2) "hinaufblasen", hinaufschweben machen
Wandsen: jaungada vakarā uzspūdzina aizde̦gtus pakutu vīšķus Bauske. Refl. -tiês, hinaufschweben Wandsen: kurai meitai jaungada vakarā linu kušļītis aizde̦gts uzspūdzināsies gaisā, tā tai gadā apprecēsies. Vgl. uzšpũdzinâtiês.

Avots: ME IV, 383

uzzaļuôt, grün werden: rudzi jau labi uzzaļuojuši. nātres, kuras... piesaulītē bija pasteigušās uzzaļuot R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 118. jumts bija sūnām pārklājies, kas jauki uzzaļuoja, kad tuvuojās rudenis Daugava I, 1060.

Avots: ME IV, 400

vabule,

1) vabale (aus vabele?) Pas. VII, 429, Sussei n. FBR. VII, 134, Alswig, N.-Laitzen, Sessw., vabals (li. vãbalas "Käfer")
LP. VI, 28 (aus Ob.-Bartau), vabele Mar. n. RKr. XVII, 115, vabuole Ronneb., Smilt., der Käfer (vabuols) St., (vabuolis) U.; der Mistkäfer (geotrupes stercorarius L.) (vabule) Elv., Adiamünde, Bers., Drosth., Erlaa, Fest., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Meiran, Memelshof, Nötk., Ogershof, Peb., Saikava, Salis, Schujen, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, Widdrisch, Wolm., (vabuls) Elv., (vabulis) PlKur., (vabale) Oknist, Warkl., (vabals) Dunika, (vabele) Mahlup, (vabuole) L., Arrasch, Bauske, Ekau, Grünw., (vabuolis) U. ; der Maikäfer, das Sonnenkälbchen (coccinella septempunctata) Mag. XIII, 2, 49 (vabule), Stenden (vabulīte), Dond. n. RKr. XV1I, 61, Stenden (vabuolīte): nāce . . . siseņi un vabuoles Glück Psalm 105, 34. brūnie pavasara vabuoļi Kaudz. M. 328. pavasars: vakaruos jau dūc vabales Sessw. Sprw.: urbj kâ vabuole smiltīs Birk. Sakāmv. 118. nelaimes brīdī ir vabuole gaļa JK. II, 382. ne lielāka kai vabalīte Pas. V, 171 (aus Makašē̦ni). me̦lna kâ vabule (Var.: vabuole) BW. 18476. ai, me̦lnā vabulīte (Var.: vabuolīte, vabalīt, vabaļeņ), griezi ceļu arājam! 27903, 1. - kartupeļu vabuolīte, chysomela decemlineata Say.; kuoka vabuole, Alswig, maija vabuole melolontha vulgaris Fabr.; mizas vabuolīte, Birkenkäfer Konv. ² 764; ragaina vabuole, der Schröter Brasche; rapšu vabuole, meligethes aeneus Fabr.; sarkans vabuleņš Ulanovska Łotysze 88, coccinella; saules vabulīte Birsm., dass.; sūdu vabuolis U., der Mistkäfer; ūdens od. ūdeņa v., ein Wasserkäfer: me̦lns kumeliņš kâ ūdeņa vabulīte (Var.: vagulīt[i]s) BW. 15948, 4 (ähnlich: 29847 var.). ūdens vabuls ievērpj savas uoliņas maisiņā A. XX, 43; uozuolu vabuole Wid., melolontha;

2) vabule U., Adiamünde, Bers., Erlaa, Fest., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Memelshof, Ogershof, Peb., Ronneb., Ruhtern, Saikava, Salis, Sessw., Sonnaxt, Sussikas, Wolmarshof, vabuole L., U., Arrasch, Bauske, vabaļa N.-Peb., Zebrene, Name einer schwarzen Kuh;
vabule Siuxt, Stenden, vabuole Stenden, Name einer braunen Kuh: vabulīte man[a] telīte BW. 28902, 22 var. kura (sc.: telīte) me̦lna, vabulīte (vabuolīte 32422) 28941. Nebst li. vabuolas "Käfer", (žem.) vabolė˜ "Mistkäfer", ahd. wibil "Käfer, Kornwurm" und ae. wibba "Rosskäfer" zu li. vebždė´ti "wimmeln", ahd. weban "sich fortwährend hin und her bewegen", mhd. wabelen "in unsteter Bewegung sein" u. a., s. Trautmann Wrtb. 336 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 257 f.; Zubaty hat AfslPh. XVI, 4161 hierher auch r. dial. вéблица "чepвь" gestellt. vabals (li. vãbalas) könnte nach Le. Gr. § 24 d auf ein urbalt. *vebelas zurückgehen, und vabele (aus *vebele) sein a aus vabals bezogen haben.

Avots: ME IV, 428