Paplašinātā meklēšana

‡ àizmatalât Bers., Warhl. "hin-, weglauten".

Avots: EH I, 38

atmata (unter atmats),

1): auch Frauenb., Ramkau, Siuxt, Warkl., Wolm.

Avots: EH I, 155

‡ atmataîns, viel Dreeschland enthaltend (?): tukšuos, atmatainuos laukuos Veselis Netic. Toma mīlest. 153. atmatainas ganības A. Brigadere Daugava 1928, S. 1.

Avots: EH I, 155

bal˜tmataîns, weisses Haar habend, blond: zē̦ns Lautb.

Avots: ME I, 257

brĩvgrãmata, der Freibrief: dievs sunim bija devis brīvgrāmatu Etn. I, 86.

Avots: ME I, 335

‡ dìengrãmata,* das Tagebuch Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 180 f.

Avots: EH I, 327

dze̦lte̦nmataîns, blond: dze̦lte̦nmataina od. dze̦lte̦nmatu skaistule. eine blonde Schönheit.

Avots: ME I, 542

gàišmataîns, blond: gaišmataina galviņa Vēr. II, 303.

Avots: ME I, 588

gaŗmataîns, langhaarig: gaŗmatainie priesteŗi.

Avots: ME I, 607

gludmataîns, glatthaarig: gludmataiņie nēģeŗi Konv. ² 1316.

Avots: ME I, 629

grãmata,

1): dziesmu grāmatiņa BW. 854, 1. baznīckunga grāmatā 1408;

2): krustāma g., der Taufschein
Diet. ceļa g., ein Geleitschein (zum Unterschied von dem gesetzlichen Pass) Diet., Wessen;

3): muižai prāvā ar zemniekiem ... pārnākušas stiprākas grāmatas (wirksamere Gerichtsschreiben)
nekâ šiem Janš. Dzimtene II ² , 318; ‡

5) Demin. grãmatiņa AP., Frauenb., Siuxt (hier und in Dunika vereinzelt auch grãmata), der Blättermagen;
‡

6) pēc tē̦va grāmatas Lös. u. a., sehr intensiv, gründlich:
izraudājuos pēc tē̦va grāmatas Ramkau, Smilten.

Avots: EH I, 401

grãmata, Demin. (verächtl.) grāmatele,

1) das Buch ;
lielā od. dziesmu gr., das Gesangbuch : viņš jau izgāja lieluo grāmatu cauri, er hat schon das Gesangbuch durchgelesen Mag. XIII, 3, 55. lasāma grāmata, Lesebuch. me̦lnā grāmata, Zauberbuch ; cilts grāmata, Geschlechtregister, Stammbaum ; gada gr., ein Jahrbuch ; kabatas gr., Taschenbuch ; laika gr., Kalender ; laiku gr., Chronik (bibl.) ; sprediķu gr., Postille. Sprw. : vē̦ders nav grāmata. meluo kâ grāmata (od. nuo grāmatas). grāmatu atšķirt, uzšķirt, ein Buch aufschlagen ; grāmatas vaļā laist, das Lesen vernachlässigen U. tas aplam grāmatas necilā, er ist kein Bücherfreund ; grāmatâs gulēt, die Bücher fleissig studieren. tē̦vs izmācīja visus grāmatā, der Vater brachte allen das Lesen bei JK. V, 26. ielauzīt grāmatā, mit mühe das Lesen beibringen. ielauzīties grāmatā, mühsam das Lesen erlernen. braukt pie grāmatas (= pātaruos pie mācītāja) RKr. XVI, 88 ;

2) der Pass
(jetzt pase) : kāzenieki prasīja pēc svešu ļaužu grāmatas BW. III, 1, 33. vaicāja, uz kurieni tie braucuot, kāda tiem grāmata ;

3) der Brief
(dafür jetzt vē̦stule *) : kad pārnāca grāmatiņa, jau ar citu saderēju BW. 13276 ; [

4) grāmatas nē̦sāt U., hinterbringen, herumleumden :
nezinu, kas par mani tās grāmatas nē̦sājis U. - Nebst li. grõmata "Brief" und estn. rãmat "Buch, Brief" aus aruss. грамота "Schrift"].

Kļūdu labojums:
grāmatas vaļā laist = grāmatu vaļā laist
saderēju = saderējis

Avots: ME I, 644

îsmataînis, der Kurzhaarige.

Avots: ME I, 837

îsmataîns, kurzhaarig Konv. ¹ 81.

Avots: ME I, 837

‡ izmatalât Warkl., heraus-, hinauslaufen: i. pa vārtiem.

Avots: EH I, 465

kabatgrãmata ,* das Taschenbuch.

Avots: ME II, 129

krâsmata,

1): "ein alter, häufig mit Rasen bewachsener und mit kleinen Bäumchen bestandener Steinhaufe auf dem Felde"
(mit â ² ) Orellen;

2): auch (mit â ² ) Frauenb.; ‡

3) "ein Hügel auf dem Felde, wo viele Steine sind"
(mit â ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 645

krâsmata, krâsnmala, - male, - malis, der Ofenrand, die Ofenfläche: ja tautiņas pūra prasa, lai prasīja krāsmalai BW. 7633.

Avots: ME II, 267

krâsmata, krâsnmata Stari III, 17, krāsmats U., krâšmata, krâsme̦ta, [li. krósmeta "куча, груда"] Drosth., [krâsmete Serbigal],

1) ein grosser Haufe von Steinen, der nach dem Volksglauben vom Teufel herrührt, der Steinwurf:
akmeņus ve̦lns sanesis, tamdēļ ka gribējis Gaujai tiltu pārtaisīt. akmeņus ve̦lns nesis kažuoka stūrī; bet kažuoks pārplīsis un akmeņi teitan izbiruši. nu ve̦lns... atsteidizes uz krāsmatu atpakaļ (kur akmeņi izbiruši) LP. V, 387. pār šuo upīti stiepjas krāsmatas jeb akmeņu strēķis VII, 1310;

2) die Trümmer eines verfallenen Gebäudes, namentlich die Trümmer eines Ofens, die nach einem Feuerschden übrig geblieben sind:
krāsmata - bijušas krāsns vieta Lös. n. Etn. IV, 97. kad nu (nams) bijis buojā aizgājis, tad nuo nama krāsmatas (drupām) ne˙viens nedrīkstējis ne pat zālītes nuoplūkt LP. VII, 327. Zu krāsns und mest.

Avots: ME II, 267, 268

krâšmata: auch Pas. XIII, 287.

Avots: EH I, 646

krâšmata, krāšmats Altenwoga, ein Steinhaufen PS.: pa labi lauks ar krāšmatu A. XX, 741; s. krâsmata. [š aus dem. gen. pl. von krâsns.]

Avots: ME II, 269

‡ krāsnsmata "die Stelle, wo früher ein Gesinde gewesen ist" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 646

kuplmataîns, behaart, starken Haarwuchs habend.

Avots: ME II, 318

I lamatas: žurku lamatiņas BW. 25852. Sing. lamata - auch BW. 25794 var. - Zu li. lamataĩ "Schlinge, Falle".

Avots: EH I, 717

lamatas, die Falle: peļu žurku, lapsu lamatas [eine Beschreibung davon bei Bielenstein Holzb. 593]. Der Sing. lamata E., LD., L., U. [Nach Prellwitz Wrtb. ² 258 u. a. zu li. lemoti usw. (s. lamât), während Būga KSn. I, 258, ohne dies zu begründen, es zu slav. lomiti "brechen" stellt.]

Avots: ME II, 417

‡ II lamatas Frauenb., alte, unbrauchbare Sachen (Gegenstände). Zu slav. lomiti "brechen"?

Avots: EH I, 717

likumgrãmata od. likumu grāmata, das Gesetzbuch.

Avots: ME II, 470

linmataîns,* flachshaarig: linmataina jaunava Vēr. II, 1161.

Avots: ME II, 472

mata, = me̦ta, das Alter, die Grösse: viņš jau tai matā (so weit gediehen, solcher Grösse), ka var art U. [tai matā Bers., in dem Alter, von der Grösse.]

Avots: ME II, 565, 566

matadata ,* die Haarnadel.

Avots: ME II, 566

mataîns, haarig, behaart: viņš arī ir matains, bet es pa+visam plikgalvis Apsk. v. J. 1905, S. 207.

Avots: ME II, 566

‡ mataklànis ² Auleja, eine Art Garnwinde.

Avots: EH I, 784

[mataklas "lielas tītavas, uz kuŗām me̦t aude̦klu" Preekuln.]

Avots: ME II, 566

‡ matala Warkl. "ein guter Läufer".

Avots: EH I, 784

‡ matalât Warkl. "laufen".

Avots: EH I, 784

matara: auch ("eine schlanke Gerte") Zarnikau.

Avots: EH I, 784

matara, eine (schlanke) Rute, Gerte Lös. n. Etn. IV, 146, Bers., [Erlaa; eine dünne Stange Wid.; matars, ein Knüttel Warkh. - Wie verhalten sich dazu estn. matar "dicker Stock, Knüttel" und r. моторъ "дубинка", sowie li. matãras "веретено" (dies nach Būga РФВ. LXXII, 192 zu le. mest)?].

Avots: ME II, 566

matars (unter matara),

1): auch Lubn.; ‡

2) "krietns tēviņš" Lubn.

Avots: EH I, 784

matàukla, matàukle, matàuklis, das Haarband: matuos piepina matauklu ar raibi izšūtiem galiem, pīnas aptina ap galvu un pakaļā sasēja nuo matauklas kuplu ce̦kulu BW. III, 1, 16. matauklas - sarkanas, vilnainas, ap divi asis gaŗas lentes, kuŗas pina matuos gre̦znuma dēļ Plutte 65. dze̦ltān[a] mana galva bija, sudrabuota mataukliņa BW. 5503, 1. zaļa zīda matauklīte (Var.: matauklīši 5524.

Avots: ME II, 566

matàukle, (unter matàukla): auch Lng.

Avots: EH I, 784

‡ matavelis (mit ma- gesprochen) Lettg., eine Garnwinde. Aus r. мотовило.

Avots: EH I, 784

me̦l˜nmataîns, schwarzhaarig: me̦lnmataina od. me̦lnmatu jaunava.

Avots: ME II, 598

pamatakmens, -ns od. -ņa, der Grundstein: likt pamatakmeni.

Avots: ME III, 66

primatas Kokoreva, die Festlichkeit, das Fest.

Avots: ME III, 390

sar̂kanmataîns, rothaarig.

Avots: ME II, 720

‡ sarmata Wessen, = šḕ̦rpas ² : nuo sabīšanās man pārgāja s. par kauliem. Plur. sarmatas ebenda "= šarmatas".

Avots: EH XVI, 443

šarmatas O. - Kurl., = šermeles: man šarmatas vien pār kauliem pārskrēja; mit hochle. a aus e̦?

Avots: ME IV, 4

skapsmata, ein unbesät gebliebenes Stück Rödungsland L. ("scheint nicht bekannt" U.). Zur Bildung vgl. krâsmata.

Avots: ME III, 872

smalˆkmataîns, feinhaarig Konv. ¹ 81.

Avots: ME III, 952

šmataks, ein grosses Stück Golg., Lubn., Meiran, Wessen: nuogriêz labu gaļas šmataku! Mar. n. RKr. XV, 140. Aus r. шматóкъ "Stück".

Avots: ME IV, 81

tùmšmataîns, dunkles Haar habend, brünett: tumšmatainu skaistuli Stari II, 320.

Avots: ME IV, 263

uzmata, uzmats (li. ùžmatas "Vorwurf"),

1) eine Zugabe von Mehl od. Getreide zu Heu und Stroh bei Pferdeund Viehfütterung U.; das Hafermehl, das zum Pferdetrank geschüttet wird
(uzmats) Fest. n. BW. II, S. 404 (No 8199), Bers., Druw., Golg., Kl., Saikava, Sessw., Sinolen, (uzmata milti) Altenwoga, = mistra 2 Schwanb. (uzmats): zirgiem malu uzmatiņu (Var.: uzmetiņu) BW. 8199, Memelshof. zirg[i] (sc.: bļāva) uzmata malējiņas BW. 17667. kad samaļ un miltus pa saujai uzputina uz ūdeni, tad ir zirgiem, ir guovīm labs uzmats Janš. Dzimtene ² III, 81. es atšķīru sīkuos miežus un auzas uzmatam Druw. jābrauc samalt auzas uzmatam Sinolen;

2) "?"Mahlup (uzmata);

3) "lieka, savādāka dzijs adīkli sākuot" Meiran (uzmats);

4) ein Strumpfband
RKr. XVI, 218: vedēji ņēma līdz... pa˙pilnam uzmatu un cimdu BW. III, 1, S. 88, pie katra dvieļa bija... ar uzmatu piesiets cimdu pāris ebenda. zeķes un cimdus, sasietus ar uzmatu RKr. XVI, 100. uzmatu pāriņi saviķe̦lē̦ti 136.

Avots: ME IV, 356

vìrsgrãmata Konv. ² 1354, das Hauptbuch V.

Avots: ME IV, 612

zè̦ltmataîne, eine Goldhaarige JlgRKr. II, 130.

Avots: ME IV, 706

zè̦ltmataîns, goldhaarig: ze̦ltmataiņais de̦be̦su dē̦ls SDP. VI, 47.

Avots: ME IV, 706

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

àizšķir̃t, ‡ Refl. -tiês: man grāmata aizšķīrās cieti, unversehens habe ich das Buch zugeschlagen (zugemacht).

Avots: EH I, 55

‡ àizskleĩst,

1) a. linus ceļam priekšā Rutzau, Flachs (zum Bleichen) vor dem Weg (ihn sperrend) ausbreiten;

2) a. grāmatu Rutzau, ein Buch zumachen.
Refl. -tiês: grāmata aizskleidusies cieti Rutzau, das Buch ist unversehens zugemacht worden.

Avots: EH I, 48

‡ àizšļukt, hinter etwas, hin-, weggleiten: maks aizšļucis aiz uoderes. grāmata aizšļuka aiz kumuodes.

Avots: EH I, 56

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56

ãķis gleich li. ókas und estn. hāk aus mnd. hake],

1) der Haken:
iešūt jakā āķus; āķi un cilpas, Haken und Ösen U.; eine hölzerne Gabel mit mehreren Zinken zum Umwenden des Strohes beim Dreschen Kawall; grāmatas āķīši, Buchklammern; āķu arkli, Hakenpflug;

2) ein schlauer Kunstgriff, Pfiff, Kniff:
nu bijis dē̦lam āķis ruokā LP. VII, 1113, der Sohn hatte den Kniff nun fest. kas āķuos, niķuos skuoluojies, tas pašu ve̦lnu vilsta Treum.;

3) ein schlauer pfiffiger Mensch:
labi kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M. vajag tikai mācēt būt labam āķim A. XV, 2, 5.

Kļūdu labojums:
āķu arkli = āķu arkls
labi kad = labi, kad

Avots: ME I, 237

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. ¹ ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. ² unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb ^2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III ^4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70

apars, apara, apare, auch apurs (Lubahn), -iņš, -iņa,

1) der Rain zwischen zwei Feldern, Feldanger
Ar.;

2) apara = nuora, atmata, kas le̦mta apstrādāšanai Mar. RKr. XV, 105;

3) ein in Feldern niedrig gelegenes, mit Gras bewachsenes, zur Regenzeit vom Wasser bedecktes Stück Land, das nicht gepflügt, um das aber gepflügt
(apart) wird Buschh., Sessw. [in dieser Bed. apare in Talsen, Altenburg, Perbohnen u. a.];

4) solches Stück Land auch in Wiesen und Wäldern
LP. II, 4, Selburg, [Trikaten, Fehgen u. a.]: ganīdama izganīju visus tautu apariņus (Var.: apariņas) BW. 739;

5) apars [in dieser Bed. wohl aus apvars] soll in Kalzenau, Sesswegen gleich atvars auch Tiefe, Abgrund bedeuten
JK. IV, 6; [in Borchow in der Bed. von ndd. Quebbe].

Avots: ME I, 75

apbružât, ‡

2) (im Wasser) scheuernd (reibend) abreinigen
Saikava: a. tupeņus silē. ‡ Refl. -tiês Jürg., sich beim Gebrauch abnutzen: jaunā grāmata jau krietni apbružajusies.

Avots: EH I, 75

apbružât, tr., abnutzen, abtragen: grāmatas, drēbes AP., Lös. galdiņš apbružātām grāmatām apkŗauts AU.

Avots: ME I, 78

‡ apburzît,

1) stellenweise ein wenig zerknittern (zerknüllen); "apvalkât" Siuxt (mit ur̂ ² ): apburzītas drēbes (Schnehpeln, Trik.), grāmatas (Stenden);

2) ringsum (an der Oberfläche) zerkrümeln ("окрошить")
Spr.: a. maizi.

Avots: EH I, 75

apgãdât,

1) tr., versorgen, besorgen:
es jūs apgādāšu ar maizi Dīc. P. I, 41. bē̦rniem jāapgādā ve̦cais tē̦vs un māte;

2) für den Druck der Bücher sorgen, verlegen, in Verlag nehmen:
grāmatas apg. - Refl. -tiês, sich versorgen, für sich besorgen: viņi apgādājušies savas mūža-mājas Apsk.; apg. ar barību, sich mit Nahrung versehen.

Avots: ME I, 86

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107

apmît: apmij (lampu) ar tuo (lampu), kuŗa ... Pas. VIII, 53. kruodziniece atkal ... grāmatas apmija IX, 242.

Avots: EH I, 102

‡ apslîdêt,

1) ringsum herabgleiten, -glitschen:
siens apslīdējis nuo kaudzes: auch: kaudze apslīdējusi Warkl., der Heuschober hat sich (ringsum, auf eine Seite?) gesenkt;

2) unter etwas gleiten
(perfektiv) Salis: gramata var a. zem galda.

Avots: EH I, 114

apspriêst (li. apspré̦sti), tr.,

1) beurteilen, kritisieren, erwägen:
grāmatas. ķēniņa lietas bij apspriežamas Esther I, 13;

2) abschätzen, taxieren:
lietas vērtību, skādi. Refl. -tiês, sich besprechen, verabreden: ar viņiem apspriedīšuos Rain.

Avots: ME I, 125

apsuļ˜ļât, tr., beschmutzen: grāmatas, ģīmi C., Smilt.

Avots: ME I, 127

atcelˆt (li. atkélti), tr.,

1) zurückheben:
ratus atpakaļ; hebend öffnen: vārtus;

2) in einem Boote herüberbringen:
atceļ viņu šai pusē;

3) zurückrücken:
ruobežu Kaudz. M., žuogu;

4) zurückhebend beseitigen, aufheben, annullieren, rückgängig machen:
apskaudības LP. V, 20; pesteli, līgumu, likumu, spriedumu;

5) absetzen, entsetzen:
viņš atce̦lts nuo sava amata. Refl. -tiês:

1) sich entfernen:
asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19. māte atceļas nuo ratiņa Liev.;

2) abstossen (mit einem Boote) vom Ufer.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19.

Avots: ME I, 152

[atkāpt nuo, abtrünnig werden: ka tie nuo manim neatkāpj bei Glück, Jerem. 32, 40]. Refl. atkâptiês,

1) zurücktreten, weichen, sich entfernen, sich zurückziehen:
pruoties guodu, atkāpies BW. 11502. zaķis, labi atkāpies, le̦c LP. VI, 261. vardēm būs nuo tev atkāpties (atstāties) II Mos. 8, 11. kalni atkāpušies LP. VII, 1094. ļaunums atkāpās BW. jūŗa atkāpjas;

2) abtrünnig, untreu werden, aufgeben:
trīspadesmitā tie atkāpās (atkrita) I Mos. 14, 4. tārps nuo sava tikuma neatkāpjas Rain. nuo laba nolūka a.; atk. nuo amata, abdanken; atkâpẽjs, der Abtrünnige Dan. 8, 23, LP. VII, 336.

Kļūdu labojums:
ļaunums atkāpās BW.; = ļaunums atkāpās BW. I, S. 176

Avots: ME I, 166

‡ atkliẽst,

1) aufblättern, aufschlagen:
a. grāmatas nākuošuo lapu OB.;

2) seinerseits einen Schlag versetzen:
viņš man iesita, bet es viņam atkliedu pretim Dunika.

Avots: EH I, 149

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. ² 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

atlùgt, tr., herbitten, einladen: draugu viesībās. Refl. -tiês,

1) sich losbitten:
viņš atlūdzās nuo tam, ņemt ķēniņa meitu par sievu. es ar mīļi atlūdzuos: es neiešu šuoruden BW. 15044;

2) bis zum Überdruss bitten.
Dazu auch Substantivformen: ķēniņiene pieņē̦muse viņa atlūgumuos (atlūgšanuos) nuo amata B. Vēstn., das Gesuch zum Entlassung.

Avots: ME I, 174

‡ atmals (für alteres atmata?) Salis, = atmala III, apmàlis 1.

Avots: EH I, 155

atmats (li. ãtmatas), atmata,

1) nachgelassener Acker, Dreschland:
atlaist lauku atmatā, den Acker brachliegen lassen. tādu labu rudzu zemi palaiduši (gew. atlaiduši) atmatā BW. 8935. lai stāv zeme atmatā (Var. 2: atmatās) BW. 11994;

2) Stütze. Infl. n. U.

Avots: ME I, 175

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

‡ atme̦taîns, = ‡ mata%C3%AEns">atmataîns, bracnliegend (?): se̦nās dienās pasakainās, kad vēl spuoki rādījās: kad tuos ne˙vien atme̦tainās vietās redzēt gadījās Janš. Pag. pausm. 10.

Avots: EH I, 155

atsàukt, ‡

3) rufend anfworten:
"tevi es pa˙visam negribu!" nabadziņš ... pikti atsauc Pas. IV, 107 (aus Selg.); ‡

4) wiederholend, von neuem buchstabierend lesen:
dziesmu grāmata jau Kristapelim bij izieta cauri, viņš tuo tik atsauca A. Brigadere Dievs, daba, darbs 31.

Avots: EH I, 163

‡ atšķaibît, verbiegen; ein wenig zurückbiegen Bauske: a. grāmatai vāku.

Avots: EH I, 173

‡ atskleĩst Kal., Rutzau, (ein Buch) aufschlagen: a. grāmatu. Refl. -tiês, sich (von selbst) öffnen (von einem Buch gesagt) Kal: grāmata atskleidusies vaļā. Wohl aus li. atskleĩsti dass.

Avots: EH I, 166

‡ atskliẽst Dunika, Kal., OB., = ‡ atskleĩst: a. grāmatu vaļā. atsklied nākuošuo lapu! Refl. -tiês Dunika, = ‡ atskleĩstiês: man grāmata atskliedās nepareizā lappusē.

Avots: EH I, 166

atsper̂tene,

1): Līžukam tā a. (gemeint ist das weibliche Schamglied)
stingrāka Anekd. IV, 234;

3) "?": (mājiņas) ārpuse tāda brūna kâ žāvê̦ta vepŗa a. Fr. Mekons Mella grāmata II, 11.

Avots: EH I, 169

atstãdinât, (li. atstódinti), auch atstâdît, fact., zurücksetzen, zurückstellen, entfernen, von sich tun: nuo augstāku ļaužu sadzīves Rol. atstādini nuost nuo sevim netiklu muti Spr. Sal. 4, 24. atstādināt nuo amata, des Amtes entsetzen.

Avots: ME I, 197

attulkuôt, übersetzen: a. ārzemju grāmatas Burtnieks 1934, S. 562.

Avots: EH I, 177

atvest, ‡

2) a. atpakaļ, zurückführen.
‡

3) gebären (von Tieren):
aitiņa atveda divus jēriņus Golg. Refl. -tiês, ‡

3) für sich herführen:
es vēl luopus atvežuos ("brachte mit") Manz. 10 Gespr. saimnieks sev atvedēs sievu nuo cita pagasta Dunika, Kal., Rutzau; ‡

4) unversehens hergeführt werden:
atve̦dusies līdzi sveša grāmata Golg. u. a.

Avots: EH I, 180

aûglîgums, die Fruchtbarkeit: klimatam ir savi iespaidi uz kuoku auglīgumu Tēv.

Avots: ME I, 216

àukla PS., [Wolmar u. a.], aũkla Kand., [Zabeln], [bei Manzel, Glück und] n. St. auch auklis, [bei Bielenstein Holzb. 570 auch aukle], eine aus Flachs oder Hanf gedrehte Schnur, dünne Leine: pastalu, pātagas, spriguļa, vīžu aukla, Pasteln-, Peitschen-, Dreschflegel-, Bastschuhschnur. zušu aukla, Schnur von Aalhaut St., U. S. mataukla, mē̦raukla. auklas od. auklu vieta - beliebte Massbezeicznung, d. i. die Stelle des Fusses, die von der Pastel- od. Bastschnur umwunden ist: sniegi līdz auklām Etn. II, 188. ve̦lns iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. biksas uzluocītas pāri par auklu vietām Sil. auklu vīt, eine Schnur drehen LP. I, 175. Nebst lit. auklė˜ "Fussbinde", apr. auclo "Halfter", lat. sub-ūcula "Unterkleid", [av. aoϑrǝv "Schuh"] zu le. àut usw. [vgl. auch Persson Beitr. 650 und KZ. XLVIII, 128].

Kļūdu labojums:
Bastschnur = Bastschuhschnur

Avots: ME I, 221

bãlis, Demin. bãliņs, bãleliņš, bãleniņš, bãluliņš, bãlītis, bãlelītis, auch bãlelis BW. 22635,

1) der Bruder, das Brüderchen,
meist nur im VL.: [bāliņ mīļais! Manz. Post. III, 125]. lej bālī, tīru ze̦ltu BW. 9407, 3. mazs pūriņš tai māsai, kuŗa bāļu darbiniece 16603. steidzies, mana māmuliņa, nuo druviņas sētiņā; tavs dēliņš, mans brālītis (Var.: bāliņš) gauži raud šūpulī 2094. bāleliņš ist ein beliebtes Epithet des Biers, des Flachses: alutiņ, bāleliņ! liniņam bāliņam ze̦lta puoga galiņā 28338, 6. Die Brüder werden gern mit Schaum, Eichen verglichen: bāliņš putu gabaliņš. tādi mani bāleliņi kā Vāczemes uozuoliņi. palikt sēdēt, dzīvuot ilgi bāliņuos, unverheiratet bleiben (von der Schwester);

2) Verwandter, im Plur. die männliche Jugend des Dorfes und der Umgegend:
bāliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kuopvārds, ar kuŗu apzīmēja tuvākuos radiniekus, sevišķi visus viena ciemata jeb tuvākās apkārtnes vīriešus, kas savā starpā mēdza būt rada BW. I, S. 492. brāļi, māsas, bāleliņi, rads radiņa galiņā BW. 3850. es neiešu tautiņās bez trejādu bāleliņu: tē̦va brāļa, mātes brāļa, mana īsta bāleliņa BW. 18037;

3) oft ist liebkosende Bezeichnung der männlichen Jugend überhaupt ohne irgendwelchen verwandtschaftlichen Zusammenhang: visas ciema zeltenītes sauca mani bāleliņu BW. 6370. jauni puiši, bāleliņi, nu man vaira nepeliet 8472. aizupnieki, bāleliņi, ceļat mani pār upīti 9344. zvejnieciņi, bāleliņi, velciet viņu maliņā 30894, 2. [Eine Koseform wie mnd. bōle trauliche Bezeichnung von Verwandten
); vgl. Izgl. min. mēn. 1921, 195 ff. und Berneker Wrtb. I, 46.]

Avots: ME I, 271, 272

‡ bezbil˜žu grāmata, ein bilderloses Buch.

Avots: EH I, 213

bìedrs (li. beñdras, Teilhaber ), [auch bìedris], der Gefährte, Genosse, Kamerad: kas nāca biedram līdz? (U.) iet līdzi biedruos [ od. biedram Manz.], mitgehen als Gefärte. So auch: aicināt, duot, paņemt, pasaukt, palikt kam biedruos: ķēniņš iedevis biedruos divus kaŗa-vīrus LP. IV, 4. naktī mēnesis man biedruos uzle̦c A. XI, 152. biedruos ēst, von gemeinschatlichem Vorrate zehren U. darba, amata b., der Fachgenosse. mūža biedrs, der Lebensgefährte, skuolas b., der Schulkamerad; biedra gabali, Streuländereien L., wohl: Gemeinland; cf. biedru tīkls, ein gemeinsames, allen gehoriges Netz BW. 2706. Weiterhin zu gr. πενϑερός "Vater der Frau", ai. bándhu-h. Verwandtschaft, Verwandter", bandhati "bindet", got. bindan "binden", [la. offendimentum "Kinnband an der Priestermütze" u. a., s. Walde Wrtb. ² 537 f. und Feist. Wrtb. ² 68].

Kļūdu labojums:
BW. 2706 = BWp.2706

Avots: ME I, 305, 306

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

bil˜žains, bil˜žuots, bemahlt, mit Bildern geschmückt: bilžaini vāki, bilžuota grāmata A. VI,

Avots: ME I, 296

brãlis,

1): b. ar māsu BW. 30987, 3. īstais b. 16625; 19066;

2): "līgavas vai līgavaiņa pavaduonis, braucuot uz baznīcu laulāties" Kaltenbr.; alus brāļi BW. 12241; zvejnieku vīri, amata brāļi, zvejuosim līdakas! 30941; vārda b., der Namensbruder;

4): auch AP. Nach E. Fraenkel KZ. LIV. 300 durch "innere Kürzung" aus *brāterēlis entstanden.

Avots: EH I, 239

brãlis, (brólis), Dem. brãlītis, brālē̦ns, brāleniņš, brãliņš, brãluliņš, brãlucis,

1) der Bruder;
vielfach mit dem Zusatz īsts br., od. nach dem deutschen "leiblich": miesīgs br.; in Lubbessern īstais br. - auch der Marschall; tē̦va, mātes brālis, des Vaters, der Mutter Bruder, der Onkel; brāļa sieva, dē̦ls, meita, des Bruders Weib, die Schwägerin, des Bruders Sohn, der Neffe, des Bruders Tochter, die Nichte. brūtes brālis, der leibliche Bruder der Braut, aber auch Verwandter oder Bekannter als Marschall, Führer auf der Hochzeit, vakara brālis genannt BW. III, 1, 27; brūtgāna brālis, der Bruder des Bräutigams, der Marschall. Sprw.: dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. ar sirdīm kâ brāļi, ar mantu katrs sev;

2) (im weiteren Sinne, mit
bãliņš promiscue gebraucht) alle, die durch Bande der Verwandschaft, Bekanntschaft oder durch sonstige Beziehungen mit einander verbunden sind: vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli RKr. XVI, 207. amata brālis, der Amtsbruder; bē̦du br., der Leidensgefährte; ciema br., ein lieber Freund, Fremdling, gew. im Volk.; meža br., der Waldbruder; rada br., der Verwandte RKr. VI, 83; tautas br., der Volksgenosse; ticības br., der Glaubengenosse; brāļu draudze, die Brüdergemeinde;

3) das Demin. brālītis oft als Liebkosungswort:
vai brālīt! ach, Brüderchen, lieber Freund; oft aber zur Bezeichnung von verkommenen Subjekten: nevajag ar tādiem brālīšiem līst kuopā pie glāzes JR. VII, 73; trīs brālīši iesluodzīti cietumā; kruoga brālītis, der Zechbruder;

4) miežu brālis, lanzettblätriges Reitgras (Calamagrostis lanceolata
RKr. II, 68). [Wie serb. brâle, li. brožis u. a. wohl eine Koseform zu einem von *bhrāter - (s. *brātarītis) gekürzten *b(h)ra-, s. Izglīt. min. mēnešr. 1921, S. 198 f., Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff., Bugge KSB. I, 141, Kretschme KZ. XXX, 566, Wiedemann BB. XXVII, 222, Berneker Wrtb. I, 82.]

Avots: ME I, 328

brĩvestība, die Freiheit, Erlaubnis: kaut man būtu brīvestība nuo tiem kar̀a virsniekiem Ar. 1948. [brīvestības me̦klē̦dama BW. 35281.] brīvestības grāmata, der Freibrief U.

Avots: ME I, 335

brucêt, ‡

2) (an etwas Hartem) reiben, scheuern:
b. drēbes, grāmatas, jaunus zābakus Siuxt n. Fil. mat. 67.

Avots: EH I, 244

budulêt Mag. III, 1, 121, = budinât: bubulēt pie grāmatas, immerfort zum Lesen anhalten.

Avots: ME I, 345

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

cìemats,

1) das Gesinde:
sē̦tas viss sakuopuojums duod jēgumu"ciemats" Sil.; ciemata terē̦tāja BW. 11819;

[2) eine (ehemalige) Gesindestelle
U., Wolm.];

3) das Dorf, ein Komplex von Bauernhöfen
AP.; [ciemāts Nigr., Bers.].

Avots: ME I, 393

darîšana, das Tun, die Angelegenheit, die Arbeit: ej tik un dari, kas tava darīšana. tā ir mana darīšana, gar kur,u citiem ne˙kādas daļas. Sprw.: liels kâ zirgs, darīšana kâ blusai. kas tā par darīšanu? was ist das für eine Art und Weise? atnācu pie jums amata darīšanās. neiemaisies cita darīšanās.

Avots: ME I, 440

dìevvā`rds od. dìeva vā`rds,

1) (in Beteuerungen) bei Gott:
nu˙dien, māte, kas dievvārds, es būšu kalpa līgaviņa BW. 6404;

2) Gotteswort, Gottesdienst:
dievvārdus nuoturēt, beigt. tu gan dievvārduos šuodien ne˙maz nebiji. citiem bija dievvārdiņi BW. 29452. pēc dievvārdiem, nach dem Gottesdienst; dievvārdu grāmata, ein geistliches Buch, ein Gebetbuch.

Kļūdu labojums:
2)Gotteswort = 2) dìevā`rdi, Gotteswort

Avots: ME I, 487

dižvĩrs, ein Matador, hervorragender Mann: tautiskie dižvīri Vēr. II, 1005. visus pagasta dižvīrus izbalsuoja Sassm.

Avots: ME I, 476

druvāns [Oppek. (hier auch mit kurzem a), Ermes], um Walk, = atmata, ein nicht mehr bearbeiteter Acker; [vgl. dirvāns].

Avots: ME I, 505

‡ dukam Sonnaxt, Wessen, du˙kam Saikava, Adv., ganz, vollständig: grāvis du˙kam izsusējis Saikava, grāmatai saplē̦stas dukam visas lapas Wessen. vistas dārzu dukam uzplē̦sušas Sonnaxt. - ni dukam, gar nicht, überhaupt nicht, auf keinen Fall Sonnaxt: skuolā n. d. neiet. - kad nuomeklēja kaut kā, tad nuosacīja: ne dukam nav, tas ir beigts Erlaa.

Avots: EH I, 340

gabieža, das Buschland, ["nuora, atmata"] Bers.

Avots: ME I, 581

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

gauda,

1) die Klage;
kakla gauda, die Anklage auf Leib und Leben Elv. [gaudas grāmata U., Klageschrift, Supplik];

2) zuobu gauda, Zahnschmerzen
Schwanb.;

3) der Plur. gaũdas [Tr., Bauske, gàudas C.], n. St. u. U. auch gaudi, der Schmerz
[Manz. Post. II, 263], die Wehklage, Klagetöne: raudas bez gaudām. plūst pār lūpām sē̦ras gaudas JR. IV, 127. dzejuolis... satur mīlestības gaudas Konv. ² 285. Jeremijas gaudu dziesma A. XVII, 585;

4) Wolsfsgeheul in der Laufzeit
Bergm. [suņu gàudas Jürg.] Zu gaust.

Avots: ME I, 609

grãmatniẽks Konv. ² 2213,

1) einer, der zu lesen versteht, Bücher zu lesen liebt :
kristāmā bērniņa juostā iesēja ve̦cas grāmatas lapu, lai bē̦rns labs grāmatnieks BW. I, 186. arī grāmatniekam vēl mūžam jāmācuoties nuo dzīves A. XV, 33 ;

2) der Blättermagen
Bers., Lasd.

Avots: ME I, 644

griezuonis (unter griezuons),

1): auch Bers.; ‡

2) "?": nuo tiem ... dažprātīgiem šķeterniekiem un griezuoņiem (von denen ... Fladder- und Schwarm-Geistern)
Rohkas grahmata 1708, S. 2.

Avots: EH I, 410

ìekùopt,

1) die ERnte beenden, einheimsen:
dabūjis iekuopt visas atmatas LP. IV, 165;

2) gut bestellen (ein Feld): saimnieki bija savus laukus labi iekuopuši Konv. ² 1366. Refl. - tiês,

1) sich wirtschaftlich einrichten, Fortgang in der Wirtschaft haben
U., zu etwas kommen: nevarēt iekuopties mantā Etn. I, 99;

2) sich merken:
tuo tu iekuopies Alm., nimm dir das zu Herzen. jādzīvuo, kâ var: tuo tu iekuopies un tad skaiti pātarus Alm. Subst. iekuopums, die (wirtschaftliche) Einrichtung: vienu nastu taču par iekuopumu, apsējumu lai neliedzuot LP. VII, 775. Auch übertragen: uzrādīja labu iekuopumu tautas druvā.

Avots: ME II, 33

ìesèjums, der Einband: grāmatas iesējums.

Avots: ME II, 63

[ìešķirstît, wiederhllt blättern: iešķirstīta grāmata.]

Avots: ME II, 77

ìevìetuôt, * tr., placieren, hineinstellen: lāci ievietuojuši rijā LP. VII, 267; zirgu nuojumā, grāmatas plauktā. Refl. - tiês, Platz nehmen: spirts ievietuojas ūdens daļiņu starpā Pūrs III, 62.

Avots: ME II, 90

izde̦vums, die Ausgabe: izde̦vumi ik ar katru dienu palielinās. grāmatas pirmais izdevums vairs nav dabūjams.

Avots: ME I, 727

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. ² 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731

izgludinât, tr., ausglätten, ausfalten: drēbes, grāmatai lapas. [Refl. - tiês, zur Genüge glätten.]

Avots: ME I, 738

[izglũnêtiês, tr., ausglätten, ausfalten: drēbes, grāmatai lapas. [Refl. - tiês, zur Genüge glätten.]

Avots: ME I, 738

iziet,

1): izgāja iz meitas, heiratete sich (als Schwiegersohn) in den Besitz eines Bauernhofes ein
Kaltenbr. jī izgājuse, sie hat geheiratet Auleja. slimība izgāja, die Krankheit verging, war zu Ende ebenda;

2): izgājis pagastskuolu, hat die Gemeindeschule absolviert
Ar.; ‡

9) = izkal˜puôt 2: mācēju saimniekam i. uz mata Seyershof; ‡

10) zum Vorschein kommen:
izgāja nuo skrīņas ... pilsē̦ta Pas. V, 291; ‡

11) = iznākt 2: iziet trīs kubikas (Kubikfaden) malkas Pas. IX, 321. kad ar ak viņiem (= akmeņiem) sutina (sc.: iesalu), stiprāks al[u]s iziet Auleja; ‡

12) i. di˛ajuos oder i. skaluos Dunika, prahlend in arge (absurde) Übertreibungen geraten.
Refl. -tiês,

2): gan iziešuoties sapuvušais siens ar Ramkau; ‡

3) reis werden
AP.: labība izietas. - Subst. iziêšana: kāda ir i.? wie ist der Stuhlgang? Ar.

Avots: EH I, 451

izjamât, tr., austreten, verwühlen, zerstören Bilst. n. Etn. I, 137; [izjamât zemi, i. biezputru, i. ("sajauktu") sakārtuotas grāmatas Schujen, Serben, Ronneb. luopi izjamājuši (= izminuši) visu pļavu Nötk. cūka izjamājusi (= piebradājusi un izšķaidījusi ēdienu) sili Nötk. viņš izjamājis zupu (= izēdis visus biezumus un šķidrumu atstājis vai uotrādi) Nötk., Ringmundshof. - In Odensee bedeute es: durchschimpfen, izlamāt (?)].

Avots: ME I, 745

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761

izlasît [li. išlasýti], tr.,

1) auslesen, aussondern, aussortieren, aussuchen:
uogas, sēnes kas var zvaigznes izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? pe̦lnrušķītei bija linu sē̦klas nuo pe̦lniem jāizlasa. bē̦rzu birzi izlasīju pa vienam žagaram. izlasi mums vīrus II Mos. 17, 9. ak tu ve̦lns, kas par kuokiem! kâ izlasīti, wie ausgesucht;

2) entziffern, durchlesen, zu Ende lesen:
kas var šuo rakstu izlasīt? puslapiņas izlasīju, trīs dieniņas saraudāju. vai tu šuo grāmatu jau esi izlasījis? Refl. - tiês,

1) sich ausauchen:
nuo visiem bariem tu izlasies tuo zirgu;

2) zur Genüge lesen:
viņa apsuolīja arī Valdim duot kādas grāmatas izlasīties (zur Lektüre) A. XX, 248.

Kļūdu labojums:
izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? = izskaitīt jūŗas zvigzdus izlasīt? BW. 10034.

Avots: ME I, 762

izmest (li. išmèsti, [serb. izmèsti]), tr.,

1) aus -, hinaus -, herauswerfen:
tīklus jūŗā, mē̦slus mēslenīcā, grāmatas pa luogu, saimnieku nuo mājas, pirmuo patskani. dievs izmeta cilvē̦ku nuo Ēdenes dārza I Mos. 3, 24. bē̦rnu pirmais izme̦stais zuobs jāaizne̦s uz kapsē̦tu Etn. II, 144;

2) fallen lassen (ein Wort):
muļķis izmeta tuos vārdus LP. VII, 831. Miķelis izmeta vēl dažas zuobgalības Lapsk. viņš izme̦ta pa vārdam, pa teikumam;

3) aufscheren:
dažreiz pievē̦rptas spuoles uzme̦t uz tītavām Vēr. I, 1453;

4) ausmessen:
pūravietu; izmest ar asi, ar suoļiem;

5) austrinken, hastig leeren:
kalējs izmeta visu glāzi cauri. viņš izmeta kâ uz krāsni Birkenhof, er leerte hastig das Glas;

6) izmest lielu līkumu, einen grossen Umweg machen.
viena viņa vairs nespēj izmest mājas suoli, sie kann allein die Wirtschaft nicht mehr besorgen. Refl. - tiês,

1) hinaus -, herausstürzen:
izmetuos mudīgi pa durvīm laukā Plūd.;

2) sich hinlegen, stürzen:
ceļuos, četrrāpus, uz vē̦de̦ru. nuoģē̦rbušies pliki, izme̦tušies uz vē̦de̦riem LP. VI, 358;

3) sich leicht ankleiden, sich der Oberkleider erledigen:
viņš viegli izmeties, er hat sich leicht angekleidet; oft im Lok. mit der Bezeichnung, bis zu welchem Kleidugsstücke die Entkleidung erfolgt: kre̦kluos izme̦tušies viņi sēd MWM. VI, 644. izmetuos vestē MWM. VIII, 53;

4) an Körperfülle zenehmen, dick, fett werden
[Trik.]: sivē̦ns ir tāds izmeties Wend.;

5) izmesties nuo naudas, alles Geld ausgeben, verlieren
Plm.;

6) eine Fehlgeburt tun, abortieren (namentlich von Kühen), [gebären überhaupt
Trik.]: šuos divpadsmit gaduos kazas un avis nav izme̦tušās I Mos. 31, 38. guovs izme̦tusies Etn. II, 119. luopiņš (cūka) izmeties JK. VI, 8;

7) "paļauties, iztikt": nevar ar vienu pāri (cimdu) vien izmesties Vīt. 67.

Kļūdu labojums:
divpadsmit = dividesmit

Avots: ME I,

izmetîgs, verschwenderisch (Laika grāmata. 1769).

Avots: ME I, 771

izpaûdas, izpaûdums, das Gerede, Gerücht: sāka izlatīties dažādas izpaudas A. XIII, 849. šis izpaudums pa·visam bez pamata B. Vēstn.

Avots: ME I, 778

[izpaudêt, für izpaust: izpaudēja tuo vārdu Manz. Post. 61, 62. grāmatas nuorakstu būs jums visās malās izpaudēt Glück Apokryphen S. 289, V. 19.]

Avots: ME I, 778

izrakstît, tr.,

1) verzieren mit verschiedenen Mustern, aussticken, sprenkeln:
cimdiem rakstus izrakstīju BW. 14529. juostu būs tev ar rakstiem izrakstīt II Mos. 28, 39. pūķēm izrakstīts apģē̦rbs LP. VII, 336. dažas tīnes un īpaši viņu vāki bija izrakstīti BW. III, 1, 52. alu ielej kuoši izrakstītā kuoka kannā III, 1, 96. puiša laiva izrakstīta ve̦ciem prūšu dāldeŗiem BW. 30793, 6. kas tuo manu platu ceļa pakaviem izrakstīja? BW. 14191, 4. izrakstītu duori dēj Bielenstein Holzb. 211;

2) ausschreiben, Auszüge machen:
vārdus, dažus gabalus nuo grāmatas. Refl. - tiês,

1) sich ausschreiben lassen:
nuo pagasta, nuo baznīcas;

2) sich ausschreiben:
jau rakstnieki izrakstās MWM. VII, 621. izrakstĩjums, die Stickerei, Verzierung: sarkanais izrakstījums bij māsas rūpīgais darbs Vēr. II, 221.

Kļūdu labojums:
puiša laiva = puišu laiva

Avots: ME I, 789

izraût (li. išráti), tr.,

1) aus -, herausreissen, ausrupfen, heraus -, ausziehen:
kuokus nuo zemes, bārdu, zuobus, naudas maku, nazi nuo kabatas, zuobe̦nu, nuo tautas dziesmām teikumus. izraun ve̦lns dzīvam sirdi pirmajam brūtgānam BW. 8467. ieskries žagata, izraus kumuosu 19229. Sprw.: tik vājš, kâ caur sienu izrauts, wie durch die Wand gezogen;

2) vergreifen:
šīs grāmatas izde̦vumi rautin izrauti;

3) bekommen, erhalten:
kad tik viņš neizrauj sukas, er mag nur zusehen, dass er nicht Prügel bekommt. kur lai nu paduomu izrauj? Dünsb. kur gan šie desmit tūkstuošus izrāvuši? Purap.;

4) ausreissend etw. hervorbringen, bilden:
ruobu, bedri, grāvi, upi. ūdeņi draudēja izraut un izgraust te̦ku R. Sk. II, 140. ceļu izrāvuši Druva I, 1348. Refl. - tiês,

1) sich herausreissen, sich befreien:
viņa gribēja izrauties nuo puiša ruokām;

2) eifrig beschäftigt sein, angestrengt, fleissig arbeiten:
visu dienu izrāvāmies pa pļavu.

Avots: ME I, 790

izskatît,

1) aussehen, nachsehen:
lai ārsts izskata un izzina, kas tur par vainu A. XX, 89. gribējis acis izskatīt, er habe sich die Augen aussehen wollen Jauns.;

2) ausersehen:
redzēs, kuŗu viņa izskatīs (gew. izredzēs) B. Vēstn. Refl. - tiês,

1) hindurchsehen, hinausschauen:
dē̦ls izskatījās pa luogu;

2) gründlich besehen, betrachten, zur Genüge sehen:
viņš izskatījies ļaudis LP. VII, 203. izskatījuos grāmatas, avīzes, bites, luopus, viņu dzīvi. brāļi gāja pasauli izskatīties LP. VI, 724. duraks izbrīnās, izskatās, un tâ paliek VI, 344;

3) sehen und sich sehen lassen:
nav tur sagaidāma ne+kāda izredzēšanās un izskatīšanās Jan.;

4) aussehen, scheinen, ein gewisses Aussehen haben:
kāpēc tu izskaties tāds nuoskumis? [izskatās piedzēris U.] spīganas izskatījušās kâ čūskas LP. VI, 56. tā izskatījusies pēc krustmātes VII, 142. tas it ne pēc kā neizskatās. viņš izskatījies cilvē̦ka izskatā VII, 965. tâ izskatās, ka nebūs vairs lāgā Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
965 = 365

Avots: ME I, 798

[izskurinât,

1) klopfend ausschütteln,
izpurināt: izsk. maisus;

2) durchblättern:
izsk. grāmatai visas lapas Warkh.]

Avots: ME I, 799

izšũt [li. išsiúti, ksl. issīti], ausnähen: izšuvu villātnīti BW. 7425. matuos iepina matauklu ar raibi izšūtiem galiem BW. III, 1, 16.

Avots: ME I, 814

izsùtît,

1) aussenden, ausschicken:
tūliņ izsūtīja pa pus˙pasauli meklēt viņam brūti LP. IV, 176;

2) verbrennen, in die Verbannung schicken:
uz Sibiriju;

3) versehen, expedieren:
grāmatas, laikrakstus. izsūtāmie raksti.

Avots: ME I, 808

izvẽsinât (li. išvėsínti), tr., auslüften, abkühlen: brūtgāna brāļi ve̦dami kalnā, izvēsināmi BW. 24086. grāmatas puisim ar gadu bij jāizvēsina LP. VI, 917. Refl. - tiês, sich auslüften, sich abkühlen: jāiet ārā izvēsināties.

Avots: ME I, 828

izvìlkums, das Ausgezogene, der Auszug, das Exzerpt: izvilkums nuo grāmatas. izvilkumi nuo galve̦niem darbiem Vēr. II, 278.

Avots: ME I, 829

izvir̃gât: auch C., (mit ir̂ ) Meselau, (mit ir ) Grawendahl, N.-Peb.: i. matus Prl. i. lapas nuo grāmatas Tirs.

Avots: EH I, 496

III juoms (unter juõma I

1), 1): Sandbänke im Meer
Perkunen; ‡

2) niedrige Stellen zwischen den Dünen
Schlock n. BielU.; = juõma I 2 Kaugurciems: juomam virsū tādas dūnas uzce̦ltas; vietām tāds kâ bezdibe̦ns - nav ne˙maz pamata apakšā; ‡

3) ein steiles Ufer, gegen das Welten anprallen"
(mit uõ ) NB.

Avots: EH I, 571

‡ kanteniski,

1) = kañtiski 1: (grāmata) bij zâlītē k. iekritusi un stāvēja Jauns. B. gr˙s II, 189;

2) kopfüber (?):
svied viņu k. laukā! Deglavs Rīga II, 1, 240.

Avots: EH I, 585

kartica, katica, ein Korb zum Fischfang Konv. ¹ ; die Fischwehr Riga n. U. kartica (katica) - zivju lamatas, lietuotas sevišķi e̦ze̦ruos, sastāv nuo apmē̦ram 9 pē̦du gaŗiem skaliem, kas savienuoti ar egļu saknēm vai tievām kadiķu vicēm Konv. ² [Wenn die Form mit kart - alterbt ist, wohl zu der unter kar̂kles belegten Wurzelform kert -; vgl. Būga Aist. Stud. 141 und katica.]

Avots: ME II, 165

kàzas: amata k. (= dzīres) Kaudz. Izjurieši 207. Zu streichen "Nebst li. kozos (bei Daukant)" ME. II, 206a, s. E. Fraenkel KZ. LVIII, 284 ¹ .

Avots: EH I, 606

ķẽde, auch ķẽrde, šķẽde, die Kette; Pl., die Ketten, Fesseln: ķēdēs slēgt, in Fesseln schlagen. aude̦klu pīt ķēdē Jauns. Baltā grāmata I, 132. [Nebst estn. kēd] aus mnd. kede.

Avots: ME II, 373

ķe̦r̂tuve ,* die Falle: peļu ķe̦rtuve. Dafür sonst lamatas. Zu ķer̂t.

Avots: ME II, 370

klaîstît, ‡

2) auseinanderwerfen; blättern
(mit ai ) Gramsden: klaistījis... ruļļus un grāmatas Dünsb. Rīmes, 2. grām., l. d. (1873), S. 75; ‡

3) umherschweifen (?):
man ... skati milst un apkurt klaista Janš. Pag. pausm. 64.

Avots: EH I, 608

klaja,

1) ein freier, offener, leerer Raum, die Fläche, die Leere:
pagalmā tāda klaja, ne tur mieta, ne tur staba BW. 13730, 29. dievs, nedevi tādvu klaju, kāda klaja tai sē̦tā: ne mietiņu neatradu, kur piesiet kumeliņu BW. 19025. nav viegli dzīvās zemes klajā par dzīvu palikt mūžudien Egl. un debess zūd aiz tumšuo velvju klajām Duomas II, 448;

2) das Offene, Freie, die Öffentlichkeit:
se̦gluot savu zirgu un izjāt klajā Rainis. nuoslē̦pums nāk klajā, das Geheimnis kommt ans Tagelicht; grāmatu laist klajā, ein Buch veröffentlichen; grāmata nākusi klajā, das Buch ist veröffentlich worden. Zu klajš.

Avots: ME II, 209, 210

[klastît Dunika, = klāstīt 2, blättern: dziesmu grāmata, kuŗu it kâ nuo gaŗa laika sāk klastīt Janš. Čāp. 3. - Zu li. klẽstinti "шелестить"?]

Avots: ME II, 214

kùopt,

2): k. (füttern)
luopus (mit uô ² ) Frauenb., Iw. savu amatu k. (= sava amata nuozarē strādāt) Frauenb. labību k. (= salikt statiņās jeb gubās tīrumā) AP. namu, kuŗā ļaudis kuopa savas sanāksmes Anna Dzilna 22. Refl. -tiês, ‡

3) an Körperfülle zunehmen
Kaltenbr.: nuo raušiem smagi kuopjas teli. - Zur Etymologie s. jetzt Studi balt. IV, 137 f.

Avots: EH I, 688

‡ *krâšmãta ² od. *krâšmãte (> krâšmãt) Salis, = mata">krâsmata 2.

Avots: EH I, 646

‡ *krâšņa Sessw., = mata">krâšmata: akmeņi salikti krāšņā.

Avots: EH I, 646

krāsnaita, krāsnaite, krāsnata, [Fehteln, Fehgen], krāsnate,

1) = mata">krâsmata: krāsnaite - sengadus gulējusi akmeņu kaudze, kas pa daļai ar zemēm apaugusi Bewersh., Selb. Spr. ganīja pa ve̦cu krāsnaitu LP. VI, 1002. sagŗuvis kâ ve̦ca krāsnate JR. VII, 165. [krāsnaites "ē̦ku pamatim" Izglīt. min. mēnešr. 1924, II, 154];

2) der Ofen in der Kalkbrennerei
Saikava, Bers., Lub.

Avots: ME II, 268

kravata, ‡

2) "etwas Unnützes"
Warkl.: tī grāmata (tis puisis) ir tikai k.

Avots: EH I, 644

[kuliņš U., Mar., Tirs., ein Häuflein: samest grāmatas, akmeņus, gružus, mē̦slus kuliņā N.-Schwanb., Mar.; ein Strohbündel. Vgl. kulā "zusammen".]

Avots: ME II, 306

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene ² II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene ² I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene ² I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413

lamât, - ãju, tr., schimpfen, schelten: saimnieks baŗ un lamā kalpu. Mit doppeltem Akk.: Jānītis meitiņas ķeseles lamaja BW. 22774. lamāt vienā mutes atpē̦tumā, unaufhörlich schimpfen; lamāt vai nuo pasaules ārā, fürchterlich schimpfen. Refl. - tiês,

1) einander schimpfen:
sievas pa istabu lamājas;

2) viel, fürchterlich schimpfen:
tur lamājas, ka visas malas skan. [Nach Walde Wrtb. ² 420, Boisacq Dict. 553 f., Güntert Kalypso 135 (von der Vorstellung des geöffneten Rachens ausgehend) zu le. lamata (s), li. lemoti "lechzen", gr. λαμός "Schlund" u. a.; andres (zu slav. lomiti "brechen" usw.) darüber Lewy PBrB. XXXII, 142.]

Avots: ME II, 417

lasît, - u, - ĩju (li. lasyti "mehrfach mit dem Schnabel picken; [sammeln" Wolter Об этнограф. поѣздкѣ 97]),

1) lesen, sammeln, suchen:
uogas, sēnes, vārpas. atradu pādīti skaidiņas lasām BW. 2014. kuo tie mani cāļi lasa, pa plāniņu staigādami Ltd. 848. lē̦ni lasu paduomiņu BW. 4734;

2) aussuchen, ausersehen, auserwählen:
man apkārt ciema puiši, lai es je̦mu lasīdama BW. 9608. nāks Laimiņa, ņems nuo gala, ne nuo vidus lasīdama 14692. lasīts, auserwählt, ausgesucht: lasītus ļautiņus kūmām ņēmu 1304. lasīti, lasīti tie vedējiņi RKr. XVI, 123. lasīti zirgi tīreļa sienu ē̦d Rätsel:

3) lesen (im Buch):
grāmatu od. grāmatā, bībeli od. bībelē; vgl. BW. 3050; laimes (laimi) lasīt, s. laime 1c; kuopā lasīt, zusammenlesen, nicht mehr buchstabieren L., SP.; lasīt nepratējs, der Analphabet; lašama grāmata, das Lesebuch, lasāma stunda, die Lesestunde. Die Bedeutung 3 ist wohl unter dem Einfluss des deutschen Verbs lesen hervorgegangen (im Inflänt. dafür skaitīt.) Refl. - tiês,

1) sich sammeln, sich versammeln:
lasāties, dieveŗi, viena vietā! BW. 25440. vienreiz pulka zuosu pa pļavu lasījās LP. VI, 364. lasies pie malas, geh zur Seite, pack dich;

[2) sich anschicken:
rītā atkan lasās iet uz tiesu Rositten; = lavîtiês 2 u. 3 Warkl.];

3) für sich sammeln, lesen:
viena pati tautu meita dziŗā dze̦ltas lasījās bW. 7142. nu būtu vaļas lasīties patīkama tē̦va dē̦la 22043. Subst. lasĩjums, das Gesammelte, Gelesene, das Gelesenhaben, die Lektion, die Lesung; lasîšana, das Lesen; lasîtãjs, der Sammler, Leser. [Zu lest od. lēst "zählen", li. lèsti "aufpicken", ahd. lesan "(aus)lesen" u. a.]

Avots: ME II, 423, 424

latvis (li. lãtvis), [latuvis Oppek., Mar.], der Lette. "Sie selbst nennen sich Latvjus und ihre Sprache latvisku od. latvju valuodu" Einhorn, St. [In Mar. spreche man (ostle.) nach Dzimt. Vēstn. v. J. 1912, № 77 von lotuvs miele, grùomata, dìva vuordi (neben vuocs mìele "deutsche Sprache"); lotuvs dürfte hier am ehesten der verkürzte gen. s. von einem Kollektivnamen *lotuve (vgl. den Gesindenamen Late̦v in Dond., wo man z. B. auch gate̦v für gat(u)ve spricht) od. *lotuva (vgl. den li. Flussnamen Latuvà > r. Лотваa bei Būga РФВ. LXXI, 467) "die Letten" sein.

Avots: ME II, 425

[laũkâres ² Stuhrhof, = matas">atmatas, Dreschland.]

Avots: ME II, 426

laûzît [auch C., Wolm., Kl., Trik., Lis., N. - Peb., Warkh., Jürg., Arrasch, laûzît ² Salis, Ruj., Selg., laũzît (li. láužyti) Tr., Dond., Wandsen, Līn., Nigr., Gr. - Essern], - u, - ĩju, tr., freqn. zu laûzt,

1) wiederholt mehrfach brechen:
skalganus, zarus, žagarus. trīs gadiņi jūŗa kŗāca Ve̦ntas le̦du lauzīdama BW. 15073. kaulus drudzis kreš un lauza St. viņš lauzīja maizi kumuosus Dok. A. galvu, seltener prātu lauzīt, sich den Kopf zerbrechen: kuo galvu lauzīt vēl tik daudz? Adam. es e̦smu duomājusi un lauzījusi prātu par šuo lietu Kaudz. M. kājas lauzīt, die Beine anstrengen, sich die Beine ablaufen: vai tad bija maz vē̦rts kājas uz māju lauzīt A. XX, 84. ruokas lauzīt, die Hände ringen: te̦k upīte pret kalniņu, žagariņus lauzīdama; iet māsiņa pie nelieša, baltas ruokas lauzīdama BW. 21909. valuodu, auch valuodā lauzīt, eine Sprache radebrechen: viņš mēģināja vācu valuodu lauzīt Lundberg. igaunis lauzīja latviešu valuodā RA. grāmatā lauzīt, das Lesen lehren: kuo nu viņu tik agri lauzīt grāmata? A. XI, 101;

[2) peinigen, foltern
Manz. Lettus.] Refl. - tiês,

1) sich krümmen, sich quälen, sich abplacken:
viņa kliedza un lauzījās tīri kâ ārprātā Kaudz. M. puisis lauzījās un izmisis duomāja Vēr. II, 1034. lauzīties ar darbu, zemi, ar pļavām Spr.;

2) miteinander ringen:
iesim lauzītuos!

3) sich mühsam üben
(mit d. Lok.): valuodā, grāmatā. man teic e̦suot galva grūta ābecītē lauzīties Liew.;

4) sich wohin hingezogen fühlen und deshalb dorthin zu gelangen suchen:
kas viņai par kāzām - lauzīties šurp Saul.

Avots: ME II, 431, 432

licẽjs,

1) wer etwas hinlegt, hinstellt:
ē̦dat pašas licējiņas BW. 13250, 14; pamata licējs, der Gründer; kāršu licējs, wer nach Karten weissagt: vilnas zeķes atde̦vuse kādai kāršu licējai BW. 20536, 1; ragu licējs, der Schröpfer;

2) der Befehlende, der Bestimmer;
namentl. in der femininen Deminutivform licējiņa, Beiname der Laime als Schicksalsgöttin: Laimīt, mūža licējiņa BW. 8588. [Zu likt.]

Avots: ME II, 465

lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),

1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];

2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;

3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];

4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;

5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];

6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;

7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;

[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;

9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,

1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;

2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.

Avots: ME II, 481

I lìekums, der Überfluss, Überchuss L., die Nutzlosigkeit, Zwecklosigkeit, die Kleinigkeit: bet tev sirds sažņaudzas pas savu liekumu A. XX, 882. ne˙re̦ti šie liekumi tâ pārņe̦m pašu lietas kuoduolu, ka pēdējais vairs grūti izluobāms A. XV, 373. jums ir tāda māte, kas par visiem sīkumiem un liekumiem zin un pruot gādāt Seib. māmiņ, cik pretīgi man visi šie liekumi! Seib. Der Plur. liekumi, Abfälle beim Schlachten, das Eingeweide: liêkumi ² [Dunika] ir luopu vai putnu iekšas, zarnas, kuņģis, aknas, plauši, sirds, liesa, grāmata, arī kāju gali un purns. liekumi piede̦r pie gardākajiem tautas ēdieniem N. - Bartau, Rutzau, Gold. Etn. II, 129. tu, tēviņ, cūku kavi, kur tie cūkas liekumiņi? BW. 21108. Zu lìeks.

Avots: ME II, 497

mâcãms, Part. pass. von mâcît,

1) einer, der belehrt, unterrichtet wird;

2) wodurch jem. belehrt wird:
mācāma grāmata, das Lehrbuch RKr. VIII, 16.

Avots: ME II, 575

madara, madere Buschh., gew. d. Plur. madaras, n. BW. 7139 ein Demin. madaliņas, das Labkraut, Krapp (galium), ein beliebtes Färbemittel der Letten: sarkana krāsuošanai ņēma madaru (arī: maranu) saknes A. XI, 12. [Nebst oder durch estn. madar(as) wohl aus dem Germanischen (vgl. schwed. mådra, ae. mœdere, ahd. matara "Färberröte"); s. Thomsen Beroringer 268 und Berneker Wrtb, II, 67.]

Avots: ME II, 547

mast, matu, fühlen, wahrnehmen ("nicht gebräuchlich") L., U.: ar smadzenēm ne just, ne mast Zeif. Chrest. III, 109. Refl. -tiês, sich fühlen: jau strādnieki gurde̦ni matas [vielmehr zu matīties?] Treum. Sāp. un sm. 42. Vgl. matît.

Avots: ME II, 565

matpina, matpine [Kreuzb.], matpinis, matpīne, auch ein Demin. matpiniņš BW. 5523, 2, das Haarband: vīra māte izpin brūtei matpinu nuo bizas BW. III, 1, 79. matus pina vienā bizē, kuŗas galā iepina vai piesēja matauklas, matpinas Etn. IV, 107 (aus Bers.). plata zīda matpine Janš. ze̦lta un sudraba matpiņi Druva I, 275. Zu pît.

Avots: ME II, 566

I mats,

1): dzīvāja da sirmu matu (lebte lange, wurde alt)
Pas. XII, 351 (aus Lettg.). dzīvāja laimīgi līdz sirmam matam V, 298 (aus Welonen);

2): tas te bērziņš matā (genau)
tik˙pat gaŗš, kâ tas Seyershof. teļš matā atdevies mātē AP. mēs ... izsakam ... rupjas, prastas lietas tik smalki, ka ne˙kas tur nepaliek vairs nevienā matā tik rupjš Kaudz. Izjurieši 246;

3): (hierher?) matu nauda Diet., das Geld, welches der Gast dem noch ungetauften Kinde schenkt;
‡

4) in Pflanzennamen:
vilka m., nardus stricta Gr.-Buschh., Oknist; ve̦lna m., nardus stricta Oknist; ve̦lna mati, cuscuta epithymum Bixten.

Avots: EH I, 785

I mats,

1) das (einzelne) Haar
mati, die Haare (gew. nur von Menschen gebraucht): balti, brūni, dze̦ltāni, gaiši, mīksti, sarkani, sirmi, tumši, spruogaini, izpūruši, savē̦lušies mati, weisses, braunes, gelbes, helles, weiches, rotes, graues, dunkles, lockiges, zerzaustes, verfilztes Haar. lai stāv mani vasku mati BW. 6570, 3 var., von blonden Haar. mati kâ sari, von struppigem Haar. mati me̦lni kâ čigānam Etn. IV, 3. Sprw.: gaŗi mati kâ leišam. lai pūst mati, kad nav tē̦vam ce̦pures. gaŗi mati, īss paduoms. aiz dusmām vai mati stāvu ceļas. mati ceļas stāvus nuo bailēm JK. III, 79. kas ve̦lnam vienu matiņu atļauj, tam viņš rauj visu galvu Plūd. Rakstn. I, 150. ņemt pie matiem Dīcm. pas. I, 59. matus apgriezt, nuogriezt, dzīt, sukāt, das Haar beschneiden, abschneiden, in Unfrieden leben. bijušas, kur nebijušas - matuos! un tad auļiem vien pie kunga Alm. Kaislību varā 128. - mati sāp, es ist Katzenjammer da Biel. n. U.;

2) das Haar, als Verkörperung des Kleinen, Unbedeutenden, eines äusserst geringen Abstandes, der Genauigkeit;
so häufig in der Verbindung uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. I, 66. vīrs tâ izdarījis uz mata tiesu nicht um ein Jota, gar nicht: par mata tiesu ar nav pārkāpis matā (pünktlich) četruos. matā ap tuo laiku, kad mē̦slu vešana muižā bij pašā spē̦kā Seib. nu tā tas gāja matu pa matam (in genauer Reihenfolge) tāļāk Alm. dē̦ls nuolēcies tē̦vā mats matā, ist dem Vater auf ein Haar ähnlich Mar.;

3) in genitivischen Verbindungen: matu gaļa, das knorpelige, sehnige, weisse Fleisch der Tiere
Lind. n. U.; matu zâles, Storchschnabel, Geranium L., U., fumaria officinalis. [Zu mest zur Bed. vgl. etwa r. мотáть "aufwickeln, aufwinden") als irgendwie geordnetes Haar?]

Avots: ME II, 566, 567

II mats die Metze in der Mühle [Schrunden, auch: mata Stenden], U. (in N.-Autz n. U. dafür matu ķipis): matu, matus, ņemt, die Metze nehmen, abmetzen. In Gr. Sessau matu ņemt, stehlen. [Ursprünglich wohl identisch mit li. mãtas "Mass. abgemessenes Stück" (zu le. mest), aber in der Bed. durch mnd. mat(te) "Metze" (woher auch estn. maťť) beeinflusst.]

Avots: ME II, 567

matvijuoks BW. 5522 var., = mataukli%C5%86a">mataukliņa.

Avots: ME II, 567

mazâkturîgs, weniger od. nicht wohlhabend, wenig vermögend: grāmatas būtu pieejamas arī mazākturīgiem Vēr. II, 123.

Avots: ME II, 571

meluôt (li. melúoti), lügen, sich auch mit dem faktitiven Akk. verbindend: me̦luot me̦lus, lügen; me̦luot niekus, Unsinn erzählen, faseln: es tev me̦lu neme̦luošu BW. 12410. Sprw.: kas me̦luo, tas zuog. me̦luo kâ grāmata, er lügt wie gedruckt; me̦luo, ka ausis od. pakausis kūp; me̦luo, ka ausis (vien) kust (kūp); me̦luo, ka lūkus plēš, von einem unverschämten Lügner. me̦luo, bet me̦luo pa guodam, lüge, lüge aber nicht so unverschämt! Kand. [me̦luot pa guodam, ganz unverschämt lügen Spiess. n. U.] me̦luo acīs skatīdamies, er lügt ins Gesicht. acis me̦luo, die Augen täuschen; be̦zmē̦rs me̦luo, der Besemer ist falsch; bise me̦luo die Flinte versagt. rudzi te ne˙kad neme̦luo, der Roggen gedeiht hier immer gut Remten. [Refl. -tiês, sich mit Lügen abgeben U. - Zu me̦li.]

Avots: ME II, 600

II mèlst: meļš kâ ... laika grāmata Janš. Dzimtene III ² , 310; phantasieren L. Refl. -tiês: auch (flunkern) Segew.: melsuos saviem biedriem ..., ka mani sagūstījuši Janš. Līgava II, 315. tie divi melšas tâ, ka ne˙kā nevar saprast Mežv. ļ. II, 16; hartnäckig auf etwas bestehen Kaltenbr.: mèlsies ² , lai parāda pasi; "ķilduoties, aplinkus uzmākties" (mit èl ² ) Saikava. ‡ Subst. mèlsējs ² Auleja, ein Fasler.

Avots: EH I, 799

mešļi: nach "Bers."; ME. II, 606 einzufügen: "2)"; ‡

3) das Los(en):
rekrūšus izmeklēt ar mešļiem jeb luozēšanu K., Šulcs Kurzemes stāstu grāmata (v. J. 1832).

Avots: EH I, 803

mẽ̦tât [slav. -mětati], -ãju, [me̦tāt geschr. mettaht) Für.], tr., fortgesetzt werfen, hin- und herwerfen [abwechselnd mit beiden Händen werfen (z. B. Flachs od. Getreide in die Maschine) Welonen, Baltinov]: tur ēda mūlīte, brīžiem asti mē̦tādama MWM. X, 4. dzīvē viņš bij diezgan mē̦tāts un mācīts A. XXI, 352. viņš mē̦tāja ar gruožu līkumu zirgam pa muguru A. līdaciņa... aizne̦s manu vainadziņu burbulīšus mē̦tādama BW. 13595, 23. starp kalniem straume te̦k, līkumiņu mē̦tādama Tr. VI, 267. gāju ceļu dziedādama, par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas BW. 8444. ķēniņš jau aplinkus mē̦tā vārdus LP. V, 323. citi tikai pusvārdus savā starpā mē̦tāja Neik.; labību mē̦tāt, mit Bechern spielen U. rausta stangu iemauktiņus, mē̦tā (schmettert) manu līgaviņu BW. 4515. mē̦tāt bedeutet auch das zauberische Antun eines Übels, das mē̦tāšana genannt wird Neik. n. U. asas bultas ievainuotus luocekļus nedziedinās ne mē̦tājumi, ne vārduojumi Aus.; [hähend bewerfen (trakeln) Borchow, Welonen]: svārkiem puogu caurumi jāmē̦tā, müssen getrakelt, genäht werden Duomas III, 2. Refl. -tiês, sich umherwerfen, sich wälzen: Sprw. mē̦tājas kâ ve̦ca nauda. grāmatas mē̦tājas apkārt. viena ruoka viņam mē̦tājas pa gaisu. meita sāk raustīties un mē̦tāties pa gultu LP. V, 261. Subst. mẽ̦tãjums, das Hin- und Hergeworfene, Geworfelte; mẽ̦tâšana, wiederholtes Werfen, Schleudern, Zaubern; mẽ̦tâtãjs, der Worfeler, Verschleuderer, Zauberer U. - Nebst li. mė´tau "werfe fortgesetzt" zu mest.

Avots: ME II, 621, 622

mĩļš [li. mylùs; vgl. le. man tas ir mīlu "mihi gratum est" Elger Dict. 390], Adv. mĩļi, lieb: Sprw. katram putnam sava ligzda mīļa. meita bijuse tik mīļa kâ me̦dus LP. III, 42. man sūtāmi mīļi vārdi Biel. 1011. puiši mani mīļu tur, es puisīšus vēl mīlāk BW. 12907. tautiet[i]s mani mīļi (herzlich) lūdza: nāc, puķīte, šuoruden! es tautieti vēl mīļāki: gaidi cita rudentiņa! 15050. meita, viņam mīļi pieglauzdamās, prasīja Dīcm. pas. v. I, 70. mīļi apkampt I, 71. abi atkal dzīvuoja mīļi kuopā JK. V, 1, 64. saimnieks mīļi uzņēmis ciemiņu LP. VI, 1, 136. - nav man vairs katru mīļu dienu jākvērn pie tā amata Niedra. katru mīļu svētdienu MWM. VIII, 564. tuo es mīļi padarīšu U., das will ich gern tun. - Der Komparativ mĩļâkais, mĩļâkā, der (die) Geliebte, das Liebchen: vienu (gre̦dze̦nu) laidu māsiņai, uotru savai mīļākai (Var.: līgavai) BW. 6344 var. [Nebst mĩlêt, miẽluôt, miẽlasts, * miesls zu li. mèilè "Liebe"; mìelas, apr. mijls, slav. milъ "lieb" und weiterhin wohl zur Wurzel von le. miêrs, la. mītis "mild", kymr. mwyn "comis, lenis", ir. mo`ith "zart", alb. mirε "gut, schön" ai. màyah "Labsal, Lust" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 58, Stokes KZ. 26; vgl. auch atmietêt.]

Avots: ME II, 645, 646

mugura, mugara, mugurs [Glück Spr. Salom. 26, 3, Bielenstein Holzb. 651 ^1], Ruj. 26901, 2 [bei Glück III Mos. 3, 9 ein gen. s. mugures, Chron. 29, 6 ein acc. s. muguri],

1) der Rücken:
Sprw. lai būtu kupris mugurā kad tik nauda čumurā. (zirgam) mugura kâ lāva LP. II, 76. man plata mugura, es varu nest BW. 20763. viņš strādājis, tâ sakuot, muguras neatliekdams Niedra. man jau me̦tas slapja mugura. viņi raujas katru dienu slapjām mugurām. kas grib mana daiļa pūra, tam pagriezu muguriņu. aiz muguras, hinter dem Rücken; viens darbs jau aiz muguŗas Lp. VI, 915. tikkuo bij bēŗu māja aiz muguras... Kauz. M. aiz muguras aprunāja... mani BW. 8815;

2) der Rücken, die Hinterseite des menschlichen Körpers erscheint als die Zielscheibe des feindlichen Angriffs, der Schläge:
Sprw. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. tē̦vs šiem tūliņ mugurā LP. IV, 153. dabūsi pa muguru! zvelšu tev pa mugru īstajam bāliņam ar akmeni mugurā BW. 10332;

3) mugurā, tīri salmi vē̦de̦rā. vienas biksas mugurā (gew. kājās) BW. 13109. vairāk nebija kâ tik, cik mugurā Janš. Bei den Verben des anziehens, Steigens u. a. entspricht mugurā in imperfektiver bedeutung den Präfixen

ap-, uz-: viņš ve̦lk kre̦klu, svārkus, kažuoku mugurā, er zieht das hemd, den rock, den Pelz an.
es kāpu, lēcu zirgam mugurā, ich bestig das Pferd;

4) kalna mugura, der Bergrücken;
grāmatas m., der Rücken des Buches; krāsns mugura, der obere Teil des alten Ofens; naža m., Messerrücken;

5) suņu mugura, Hundsfott:
nāciet šurp jūs, suņu muguras! Alm. [mugura assimilatorisch aus mugura; das verhältnis zum gleichbed. li. nugarà (woneben auch dial. juod - nugùris "mit schwarzem Rücken" Jušk. 690) ist unklar. Auf ein kur. * nugara weist das entlehnten ersa - mordw. mukoro Zum Suffix vgl. li. steigara "Glied, Gelenk".]

Avots: ME II, 661

nemâcêtãjs, der Unkundige, Unwissende: es paliku vēl ilgu laiku par grāmatas nemācētāju Dok. A.

Avots: ME II, 723

nùoā`rdît [li. nuardýti], tr., abtrennen, abbrechen, niederreissen, zerstören: ē̦ku sē̦tu, tiltu, baznīcu; dzīvi Asp. gudrie nuoārdīja pirti līdz pamatam LP. VI, 685.

Avots: ME II, 758

nùoaûgt,

1): dārziņš dikti nuoaug (bewächst mit Unkraut):
nav ne˙viena, kas ravē Strasden;

2): nuoauga pa četri pūri kaņepju Ramkau. sliktais nags būs drīzi nuoaudzis, der eingerissene Nagel wird bald (in die Länge wachsend) ausgeheilt sein
Vank.;

3): nuoaug labība Janš. Līgava I, 98; ‡

4) herunterwachsen:
citai guovij nuoaug zemē ragi nuo pieres uz acim Seyershof; ‡

5) im Wachstum abnehmen:
niknais prāts nenuoaug, bet pieaug Lenca sprediķu grāmata 1764, S. 282.

Avots: EH II, 30

nùocelˆt [li. nukélti], tr.,

1) ab -, herab -, herunterheben:
katlu nuo kāša. tuo nuocēla nuo ratiem II Chron. 35, 24. nuocēla vainadziņu BW. piel. ² 5207;

2) wegnehmen, stehlen:
tam nuoce̦lts sviesta spainītis MWM. II, 497, [man nuocēle svārkus U.] nuocels ar vēl gaŗais adatnieks Jāņam meitu nuo de̦guna A. XXI, 346;

3) erwerben, erlangen:
viņš krietnu meitu nuocēlis; ["abkaufen" Lubn.];

4) aufheben, abschaffen, absetzen:
Sprw. dieva nuo debesīm nenuocelsi. nuocelt nuo amata, des Amtes entsetzen, verabschieden. Refl. - tiês,

1) sich ab -. sich erheben:
paša upes vidū nuocē̦lušies rati Jauns. kad visi bij paē̦duši un padzē̦ruši, viņi nuocēlās nuo galdiem Kaudz. M.;

2) absteigen:
nuo mūsu pluosta nuocēlās pie krasta divi cilvē̦ki MWM. IX, 893;

[3) sich versehen:
pats vēl tagad neizpruotu, kâ tâ biju varējis nuocelties. vai bija acis man apmānījuši, vai kādas burvības zâles iede̦vuši, ka nebiju ne˙maz redzējis... Janš. Dzimtene IV, 193].

Avots: ME II, 767

nuodrebêt, intr., erzittern, erbeben: kalns nuodre̦b līdz pamatam LP. IV, 141. kad es jāšu sievas ņemt, visi meži nuodrebēs BW. 30035, 1. dievs duod apsei nuodrebēt 8364. māte aiz laimes nuodrebēja MWM. X, 882. Refl. - tiês, heftig erbeben: nuodre̦bas zeme MWM. IX, 174.

Avots: ME II, 776

nùokam̃pļât, tr., betasten, betätscheln: grāmatas, drēbes Ahs., Dond.

Avots: ME II, 794

nùolemt, tr.,

1) bestimmen, verhängen, verfügen:
vai tuo man dievs nuolicis, vai Laimīte nuolē̦muse BW. 15363, 10. kâ dieviņš būs nuolēmis, tâ būs Purap. sapulce nuolēma jaunas grāmatas iegādāties. [tuo viņš man ir nuolēmis, das Böse hat er mig gewünscht Für. I, unter lemt];

2) wahrnhemen; urteilen
St.: ka nuo šiem pašiem kalniem varēju nuolemt K. Müller;

[3) prüfen
St.]. Subst. nùolēmẽjis, der Bestimmer: luozes me̦t klēpī, bet... kungs ir nuolēmējs Spr. Sal. 16, 33; nùolemšana, das Bestimmen, Verfügen; nùolē̦mums, die Verfügung, Bestimmung LP. VII, 1108.

Avots: ME II, 809

nùolutis, nùoļutis, herabhänged, schalaff: nuoļutušas ausis [Ronneb.], herabhängende Ohren Paul., Sil. nuolutušas a. Smilt., MWM. VIII, 844. iz nuolutušām lapām raudzījās kāpuosti. [amata brāļi tâ nuolutuši, ka pār viņiem vairs nevar nākt dzīvs dieva gars Austriņš Nuopūtas vējā 117.]

Avots: ME II, 813

nuõmaļš, nuõmals B. Vēstn., A. XII, 91, abgelegen: grāmata iespiežas vis˙nuomaļākā kaktiņā Plūd.

Avots: ME II, 816

nùomest [li. numèsti], tr.,

1) ab -, weg -, hinwerfen:
Sprw. ar vienu ruoku nuome̦t, ar abām nevar atrast. uz istabas slieksni brūte nuometa prievīti BW. III, 1, 32. kumeliņ, kur nuometi iemauktiņus? Ltd. 720. vēži jau nuome̦tuši ve̦cuo ādu. mieru nuomest, Frieden geben, sich zufrieden geben: ai dieviņ, nuomet mieru! BW. 31911; mieru nuomest nuo lasīšanas, zu lesen aufhören Kaudz.;

2) absetzen, entsetzen:
nuo amata Kaudz.;

3) abmessen, abstecken:
lēģeri Br., drānu. kalpiem un puišiem agrāk dārza un tīruma gabali aiz˙vien nuome̦sti ar kārtīm Etn. IV, 150;

4) nuomest ar ruoku, etwas aufgeben, sich nicht mehr kümmern
Stari II, 172;

5) nuomest dzijas, Garn abhaspeln
L. Refl. - tiês,

1) sich niederwerfen:
nuometās BW. 15062;

2) sich niederlassen, sich ansiedeln:
bites nuome̦tušās kuoka galuotnē, pīles upes līcī. daidz latviešu nuome̦tušies Iekškrievijā (uz dzīvi);

3) von sich wegwerfen:
viņš nuometies vienuos kre̦kluos, er hat alle Kleider ausser dem Hemde ausgezogen Dok. A.;

4) die Nachgeburt verlieren (vom Vieh)
U.

Avots: ME II, 818

nùomest [li. numèsti], tr.,

1) ab-, weg-, hinwerfen:
Sprw. ar vienu ruoku nuome̦t, ar abām nevar atrast. uz istabas slieksni brūte nuometa prievīti BW. III, 1, 32. kumeliņ, kur nuometi iemauktiņus? Ltd. 720. vēži jau nuome̦tuši ve̦cuo ādu. mieru nuomest, Frieden geben, sich zufrieden geben: ai dievin, nuomet mieru! BW. 31911; mieru nuomest nuo lasīšanas, zu lesen aufhören Kaudz.;

2) absetzen, entsetzen:
nuo amata Kaudz.;

3) abmessen, abstecken:
lēģeri Br., drānu. kalpiem un puišiem agrāk dārza un tīruma gabali aiz˙vien nuome̦sti ar kārtīm Etn. IV, 150;

4) nuomest ar ruoku, etwas aufgeben, sich nicht mehr kümmern
Stari II, 172;

5) nuomest dzijas, Garn abhaspeln
L. Refl. -tiês,

1) sich niederwerfen:
nuometies rāpus Etn. 77. vēl ceļuos nuometās BW. 15062;

2) sich niederlassen, sich ansiedeln:
bites nuome̦tušās kuoka galuotnē, pīles upes līcī. daudz latviešu nuome̦tušies Iekškrievijā (uz dzīvi);

3) von sich wegwerfen:
viņš nuometies vienuos kre̦kluos, er hat alle Kleider ausser dem Hemde ausgezogen Dok. A.;

4) die Nachgeburt verlieren (vom Vieh)
U.

Avots: ME II, 818

nùomũrêt, tr.,

1) festmauern:
ieskati tik˙pat kâ cementu nuomūrē̦ti MWM. VIII, 462;

[2) n. grāmatas U., Bücher schlimm zurichten.]
Refl. - tiês, sich besudeln, sich beschmutzen: bē̦rns nuomūrējies kâ mūrnieks Kand., Ahs., [Bauske].

Avots: ME II, 823

nùoņemt, tr.,

1) weg -, abnehmen:
ce̦puri, priekšautu, zirgam iemauktus, nastu nuo muguras, putas nuo katla, lāstus, ļaunumu, sāpes, kartupeļus, vaiņagu, preci. paliek balti kāpuostiņi nenuoņe̦mti dārziņā BW. 27818. tuo (vainadziņu) nuoņēma dē̦lu māte Ltd. 2419. saimnieks ar saimnieci nuoņē̦muši galdu LP. V, 53. šīs zāles nuoņe̦m karstumu, sāpes kâ ar ruoku. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mēnesī JK. VI, 39. lai kāda tur kramenīca, bet zaķi vai rubeni nuoņe̦m AU. [nuoņemt matu Kokn., die Metze in der Mühle nehmen.] viņš re̦sgali pie vaiga pielicis un labi nuoņēmis (zielen) gŗauj vaļā Janš. viņš nuoņe̦m mani par juoku, er macht sich lustig über mich;

2) lähmen:
trieka viņam nuoņe̦musi kreisuos sānus B. Vēstn. visi luocekļi uz reiz kâ nuoņe̦mti MWM. X, 572. man visas malas kâ nuoņe̦mtas, alle Glider sind mir wie abgestorben, matt, kraftlos U.;

3) photographieren
Stari I, 112;

4) nuoņemt zaldātuos oder krievuos, in den Kriegsdienest einberufen;

5) nehmen
(perfektiv): jauns nuoņēmu līgaviņu Ltd. 1843; nuoņemt mieru, sich zufrieden geben, sich Ruhe gönnen: ai dieviņ, nuomet (Var.: nuoņem) mieru! BW. 31911. Refl. - tiês,

1) sich abnehmen:
nuoņēmuos ce̦purīti BW. 529. nuoņe̦muos vaiņadziņu 13594;

2) eifrig sich beschäftigen, vornehmen:
vecene visu dienu nuoņē̦musies ar mājas darbiem Lapsk. kuo Stenders bij nuoņēmies, nuo tā viņš neatlaida Kundz. tas nuoņēmies e̦ze̦ru nuolaist LP. VII, 1297. Das Part. nuo˙ņēmies in Verbindung mit skatīties, seltenter mit anderen Verben bedeut - unverwandt, eifrig: viņš skatās nuo˙ņēmies uz mani. kur nu tâ nuo˙ņēmies laidies? wohin gehst du so geschäftig, eilig, eifrig? Mag. XIII, 3, 53. [viņš visu vakaru nuo,ņēmies (emsig) pie grāmatas sēdēja U. viņš savu amatu strādā nuo˙ņēmies U.];

3) sich photographieren lassen:
viņš likās nuoņemties. Subst. nùoņemšana, das Ab -, Wegnehmen, Photographieren; nùoņemšanâs, der Vorsatz: nuoņemšanās kādu mazumu ietaupīt A. XX, 561.

Avots: ME II, 825, 826

nùoņe̦rgât,

1) "?": šis jau gluži nuoņe̦rgājis Kleinb.;

[2) "verhunzen, heruntermachen"
MSil.; "abnörgeln" Bers., "auslachen" Lös., Vank.; "nuomuocīt (ein junges Tier)" Frauenb.;

3) n. ēdienu "zu essen beginnen, aber nicht aufessen"
Alt-Bergfried; eine Speise ohne Appetit, wühlend und wählerisch essen Dickeln;

4) "abreissen":
n. grāmatai visus stūŗus N.-Peb.;

5) (die Zähne) fletschen
(perfektiv): suns gan nuoņe̦rgāja zuobus, bet nedz rēja, nedz kuoda Vīt. - Refl. -tiês "?": viņš visādi nuoņe̦rgājās, bet ne˙kādas skaidrības nebij Vīt.].

Avots: ME II, 826

nùovadît,

1): nuovadāma grāmata, der Pass
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch führen, leiten:
Ķikuris skuolu nuovada 16 gadus Melnalksnis Mazsalaca 31; ‡

3) verbringen; abtun, absolvieren:
ne̦sdamas ... tarzas ar kaļķiem, kārtnieces nuovadīja dienu līdz ... vakaram Vanagu ligzda 21. kâ nu kuŗš nuovada savu dzīvi, tâ ir labi Ciema spīg. 286. sievai jāatpūšas, kad tā nuovadījusi savu gŗūtuo reizi Daugava 1938, S. 616. vajadzēja luopus apkuopt un n. nepieciešamuo ikdienas suoli Vanagu ligzda 78. Refl. -tiês, ‡

2) "liquidieren (parādus izlīdzināt)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 104

nuõvads, nuovada BWp. 459,

1) der Ort, der Landbesitz, wohin die Tochter als junge Frau hingeleitet wird
(nuovadīt, nuovest): gaismiņas vien gaidu izaustam, tad iešu māsiņai nuovadu raudzīt, vai būs pūriņš, vai puspūriņš BW. 25774;

2) der Landbesitz, erbliches Grundstück, gewöhnlich vom Vater auf die Söhne übergehend:
kādas bē̦das tai mātei, kam aug meitas, kam aug dē̦li? meitas prasa pilnu pūru, dē̦li lielu nuovadu BW. 1986. tē̦vam mazs nrtovadiņš: es aplaidu svē̦tu rītu vis˙apkārt ganīdama BW. 3702. es apvilku ze̦lta stīgas apkārt savu nuovadiņu 26358. brāļam mana pūra žē̦l, - vai līdzēji darināt? kâ, brālīti, man nav žē̦l visa tē̦va nuovadiņa? 16582, 16583. tu suolīji bez gaismiņas apjāt tautu nuovadiņu, es apgāju kājiņām, pēdiņām mērīdama BW. 25773. cits nelietis mani grib. kur tu mani ievedīsi? ne tev nama, ne istabas, ne tev tē̦va nuovadiņa 11007. uz svešu nuovadu lauzties, einen freventlichen Einfall tun St.; nuovadu vadīt, die Wirtschaft auf dem Grundbesitz führen: nabadziņš mans vīriņš, pārduod savu nuovadiņu; es paliku juo nabags, nuovadinu vadīdams BW. 3822, 1. Auch ein käuflich erstandenes Grundeigentum wird im VL, nuovads genannt: par tuo vienu (ābuolu) zirgu pirku, par tuo uotru nuovadiņu (Var.: mazu zemes gabaliņu), par tuo trešuo es nuopirku sev maizītes arājiņu JK. I, 103. Auch der grosse Grundbesitz der Adligen, das Gut mit allen zugehörigen Gesinden, die Gutsgemeinde, auch Kronsgemeinde, heisst nuovads, jetzt die geläufigste Bedeutung, prorniscue mit pagasts gebraucht: puķīt[e], mana maguonīte, caur žuodziņu iztecējuse; tâ es pate iztecēšu cita kunga nuovadā BW. 6427, 13;

3) die Grenze des
nuovads [Lautb., Wandsen]: atjāj tautas pār nuovadu, nuoņe̦m manu vainadziņu BW. 1675;

4) auch ein Stück Land, für das Abgaben, Kornschüttung von dem Ertrage des benutzten Ackers an den Eigentümer des Landes zu leisten war, ist wohl
nuovads genannt, darauf scheint nuovada grāmata, Liquidation der öffentlichen Abgaben, hinzudeuten L., St.;

5) ein Stück Ackerland, welches ein Arbeiter an einem Tage aufpflügen muss
St., U., (promiscue mit rieža gebraucht) Bigauņciems;

6) [Hilfsleistung (andern Wirten) bei der Arbeit
Nigr˙j: ne tie jē̦dz rijā kult, ne tie zin nuovaduos braukt Alm.;

[7) ūdens nuovads, Wasserableitung].

Avots: ME II, 881

nùovâkt [li. nuvókti],

1) abräumen, abnehmen, abkramen:
nuo galda tiek nuovāktas dziesmu grāmatas Stari III, 34; nuovākt traukus nuo galda od. nuovākt galdu, den Tisch abdecken;

2) unter Dach und Fach bringen, die Ernte abnehmen; einheimsen:
labību nuo laukiem, auch laukus. rudeni bagātais nuovācis laukus LP. V, 185. pienācis nuovācams laiks VII, 1176. saknes nuovāķamas (= nuovācamas) rudenī Konv. ² 331. vēl muižā bij jānuovāc rieža LP. VI, 514;

3) herunter-, herabholen:
tie nuovākuši šuo zemē LP. VII, 620.

Avots: ME II, 883

‡ nucene N.-Autz, nucenīte BielU., = mata">nuku grāmata (s. unter nuka 8): šī dziesma bija nucenē; ... ve̦cã nucenīte nezin kur palika, un citās dziesmu grāmatās šās dziesmas vairs nav Janš. Bandava I, 279.

Avots: EH II, 28

nuka, ņuka, nuks [Dond.], ņuks,

1) ein grosses, keilförmiges Stück Brot
[ņuka Grünh., Mitau, ņuks Serbigal, Nötk., Matk.]: ganuos gāju, nuku (Var.: ņukus) ēdu BW. 9915; auch ein Stück Käse, Butter: Jāņa mātes kambarī sieva nukas darināja BW. 321111; sviesta ņuka Tr. III, 966; [ein Klumpen: suns iet pa tīrumu nukus mezdams (Rätsel - der Pflug) BW. VI, 155];

2) ņuka, ein unordentlich zusammengelegtes, zerknültes Stück Papier:
viņš izvilka nuo kabatas lielu ņuku naudas Lin. tē̦vs var duot labu nuķi (sic!) pūrā Latv.;

3) nuka = biguze Etn. I, 20;

4) die Falte:
drēbes saņukātas, sagulē̦tas, sasē̦dē̦tas vienās ņukās Ahs.;

5) [ņuka Stelp., ņuks Lös. n. IV, 161], die zum Stossen geballte Faust
ņuka Wolmarshof], der mit der Faust augseführte Hieb: sapīcis tam iegrūda ņuku sānuos A. XII, 752, 829. viņš man deva ar nuku sānuos, nuku rādīt, parādīt, eine Feige zeigen: druoši gāju kaimiņuos puišiem ņukas Var.: knipas) rādīdama BW. 6635. kad meitiņa ruociņā, knipu uz knipas (Var.: ņuku uz ņuku, ņuku uz ņuka) parādīju 18327;

6) nuka, der Stock
Kokn. n. Etn. IV, 161;

7) etw. Ungeheuerliches, Wunderliches:
eita, bē̦rni, verieties, kādi ņuki aizkrāsnē! BWp. 2723;

8) nuku grāmata Etn. II, 142 = mata%20ar%20%C5%A1aur%C4%81m">labi pabieza grāmata ar šaurām, gaŗām lapām Sassm. uotrs mazākais (dziesmu krājums), kuo par "nukām" sauc, ar gada skaitli 1743 Neuland Dziesmu grām. 12. [In der ersten Bed. aus liv. nukā "dickes Stück Brot" nach Thomsen Beröringer 271; doch wie verhält sich dazu li. niukas "niuch" (poln.) ломоть (russ.)"?]

Avots: ME II, 753