Paplašinātā meklēšana

‡ akmistains, steinicht Latg. v. 1921, 41.

Avots: EH I, 66

apmist, sich niederlassen, wohnen bleiben, sich aufhalten (Spr., Smilt.).

Avots: ME I, 107

apmistrêtiês, auch -uôtiês, denom. von mistrs,

1) sich mischen:
man mieži apmistruojušies, in der Gerste haben sich andere Getreidearten eingefunden (A. X, 1, 308);

2) sich verwickeln, verwirrt werden:
runātājs apmistrējas.

Avots: ME I, 108

atmist,

1): zeme (nuo lietus) atmitusi
Doblen n. BielU.

Avots: EH I, 156

atmist, -mìtu, -mitu, intr., inch.,

1) feucht und weich werden:
siens atmitis [Dond., Wandsen, Bers.], das (trockene) Heu ist feucht geworden (palicis mitrs), was besonders beim Sonnenuntergang geschieht. pamērcē šinī šķidrumā pirkstus, lai atmīt LP. V, 156. aplaisti sade̦gušuo cepeti, gan tas atmitīs labu labais LP. VI, 702. atmitis laiks, Tauwetter; krē̦sli atmīt, die Stühle gehen aus dem Leim in der Feuchtigkeit U. [in dieser Bedeutung zu mitrs];

2) wieder zur Leibesfülle kommen, sich auffüttern:
tas tagad ir labi atmitis;

3) Ablager haben
L.

Avots: ME I, 178

ìemist, intr., worin hausen, wohnen, inhärieren: mājuoklis, kur iemist dažādiem mājas gariem. malkā iemīt apslē̦pts spē̦ks Pūrs III, 17. milzis iemita savā ādā LP. VII, 1325.

Avots: ME II, 45

I izmist, Refl. -tiês: tâ izmisās, ka gāja un ... pakārās Pas. II, 295.

Avots: EH I, 466

I izmist (li. mìšti "in Verwirrung geraten" ), intr., verzagen, den Mut sinken lassen: viens vienīgs cerības stariņš Ādamam neļāva visai izmist Aps. gluži viņa vēl neizmisa A. XX, 466. Ļaudis bij ļuoti izmisuši LP. VII, 1263. Besonders häufig das Part. praet. izmisis, verzagt, verzweifelt: izmisusi viņa nuokāvusi meitiņu JK. V, 22. Refl. - tiês, verzweifeln: tâ stavēju es izmisis Rainis.

Avots: ME I, 772

II izmist (li. išmìsti), intr., sich ernähren, überwintern, durchkommen: viņam šuoziem izmitusi četri zirgi un kumeļš. rudzi pa ziemu labi izmituši Nigr. divi bajāri lielījās cietu ziemu izmituši BW. 27957, 6. tē̦va, tē̦va es meitiņa, līdz ziemiņu izmitīšu RKr. XVI, 142.

Avots: ME I, 772

izsamist, [izsamisties U., izsamisēties Und Ps. 20, 6], intr., in Verzweiflung geraten, verzweifeln: bet mēs gribam un nevaram un izsamistam Niedra. skuoluotājs vai izsamisa A. XI, 105. izsamisums, die Verzweiflung: atgriežas pilnīgā izsamisumā mājā A. XVII, 86. [Vgl. izmist und Le. Gr. 707.]

Avots: ME I, 795

‡ kaķmiste Walk n. BielU., der Katechismus.

Avots: EH I, 576

I mist: aitai, kas labi mitusi, ir divreiz jē̦ri Iw.

Avots: EH I, 818

I mist (li. mìsti "leben wovon, sich ernähren womit"), mìtu, mitu, intr., leben, sich aufhalten, seinen Lebensunterhalt haben, sich ernähren, gedeihen: zaldāti mita kuorteļuos LP. VII, 675. gribu mist starp jums 1226. brālis gājis uz tuo kalnu, kur čūska mita IV, 54. mita uz mūriņa Kaudz. M. tu sirdī neļauj nuopūtām un skumjām mist L. Bērziņš. likās, ka vijuolē mistu viņa dvēsele Vēr. II, 1195. brieži senāk Vidzemē nav mituši A. XX, 144. skrej (bitīte) pie manis ziemu mist BW. 30400. [ziemu mitis teļš U., ein Kalb, das ein Jahr alt ist.] vai liniņi tev neauga, vai nemita avitiņas? BW. 23521. tavs vīrs bijis vēl tāds labi mitis, spirgts un smaidīgs R. Sk. II, 128. [labi mitusi aita var gan būt krietni pasmaga Janš. Dzimtene ² II, 203.] Subst. mišana, das Wohnen, Leben. [Wohl nebst mitinât zu màita (s. dies) und av. miϑnāiti "weilt, wohnt", maēϑanǝm "Aufenthaltsort", s. Fick Wrtb. I ^4, 102, Berneker Wrtb. II, 52, Trautmann Wrtb. 185.]

Avots: ME II, 636

II mist [li. - mìšti "in Verwirrung geraten"], mistu, misu, nur in der Zstz. mit iz-, sa-. Refl. -tiês, verwirrt werden, irre gehen, fehlgehen, fehltreten: gājis, ka ne+maz nemisies LP. VI, 6. Subst. mišanâs, das Fehlgehen, das Sichirren Spr. Zu màisît.

Avots: ME II, 636

[III mist, aufhören, ablassen Manz. Lettus: viņš nevar mist raudāt Arrasch. nuo nuoskumšanas mist, vom Trauern ablassen Für. I. Refl. -tiês Für. I, = mitēties, nachlassen, abstehen, aufhören, bleiben lassen. - Wohl nebst mitêt (iês) (s. dies) zu atmist 1 und mitrs (s. dies); vgl. auch atmietêt.]

Avots: ME II, 636

‡ IV mist, mìtu, mitu, durch Aufnahme von Feuchtigkeit weich werden Baar in seinem Exemplar von U.; s. auch atmist 1 und samist I. Zu mitrs.

Avots: EH I, 819

‡ V mist (?) Bērzgale "= mizêt": man misa zuobi negatavus augļus ē̦duot.

Avots: EH I, 819

mistene [?] "der Ort (im Stall), wo die Hühner ihre Eier legen, od. wo die Enten brüten, uolu krātuve staļļuos" Apšciems.

Avots: ME II, 636

misterêtiês, -ẽjuôs, fehlgehen, auf ein Hindernis stossen: ja ceļā kas atgadījās: zirgs izjūdzās, kas saplīsa vai misterējās, tad nuo tam vē̦ruoja nelabumu nākamajā dzīvē RKr. XVI, 105. Vgl. mistrêt (iês).

Avots: ME II, 636

mistra,

2): auch Seyershof.

Avots: EH I, 819

mistra, mistrs [Serbigal], mistrus, Plur. mistri,

1) der Mischmasch, das Gemengsel:
ze̦mgalieši tver, savā vidū stipru tautu un valuodu mistru Klaustiņš. še liels jēdzienu mistrus RKr. II, 104; mistru mistrām, mistru mistriem C., Aps., durcheinander: visi skrien mistru mistrām Rainis. [mistriem nākt St., ohne Ordnung kommen];

2) das Mengkorn (namentlich Hafer und Gerste
[mistrs Arrasch, Jürg., Bauske, mistrus Wolm.]): tur auzas un tur tālāk mistri A. XX, 508. griķa mistra alu daru BW. 11186. [Nebst li. mišras od. mišrùs und. ai. miš̍rá-ḥ "vermischt" zu màisît.]

Avots: ME II, 636, 637

mistraîne, mistrãjs, das Feld, wo Mengkorn oder überhaupt etwas Gemischtes gestanden hat Lub.: drīz priekš rudzu vai kviešu sēšanas mistrainē jāizsēj ik uz pūrvietas līdz 5 pudi superfosfāta Balss.

Avots: ME II, 637

mistraîns: bunt, vielfarbig AP.: kad šķērē mistrainas strīpas; mistrans (Salis; "jaukts, raibs") od. mistre̦ns (Seyershof). adīklis "tāds adīklis, kur vienu aci nuo vienas dzijas ada, uotru - nuo uotras dzijas, kas ir citādā krāsā": m. a. ir tāds vienāds un skaidrs Seyershof.

Avots: EH I, 819

mistraîns, gemischt, bunt Spr.: mistraina labība, das Mengkorn; mistrains aude̦kls Aps., C.

Avots: ME II, 637

mistrājs,

1): auch Ramkau.

Avots: EH I, 819

mistrãjs,

1) = mistraine C.;

2) Gemengsel:
sēju ruozes, sēju maguonas, sēju puķu mistrājiņu BW. 6447.

Avots: ME II, 637

mistreklis, der Mischmasch, Wirrwarr: viss tāds mistru mistreklis Rainis.

Avots: ME II, 637

mistrêt, -ẽju, tr., alles ineinander mengen; verkehrt tun und reden L. Refl. -tiês, mit der Zunge anstossen; Narrenpossen treiben, Fratzen vorbringen St. - Subst. mistrê̦tãjs, der Salbader L.

Avots: ME II, 637

[mistri (li. mišraĩ), Adv., durcheinander: te redzēja mistri augam bērziņus un eglītes Janš. Dzimtene IV, 42.]

Avots: ME II, 637

mistris: auch AP., Gr.- Buschh., Oknist, Ramkau, (n. FBR. IV, 57) Serbig., nom. pl. mistri Salis.

Avots: EH I, 819

[mistris Kl., Lis., Warkh., Bers., N. - Peb., = mistra

2.]

Avots: ME II, 637

‡ mistriski Karls., Adv., "?".

Avots: EH I, 819

mistrît, ‡ Refl. -tiês Warkl. "kļūdīties": kājas man ejuot mistrījās, un es pakritu.

Avots: EH I, 819

mistrît, -ĩju,

[1) mischen (verschiedene Getreidearten)
Mar., Oppek., Sinolen, Mahlup, Baltinov, Dricē̦ni; durcheinander mengen Fest.; verwirren Nötk.;

2) bunt stricken od. bunt sticken
Bers.; bunt weben: aude̦klu Bauske];

3) "flink und gewandt beim Laufen die Füsse heben":
kumeļš mistrī [?] Blaum. [Vgl. mitrît.]

Avots: ME II, 637

‡ mistrītes audums Latv. Saule 1044 (aus Preiļi) "?".

Avots: EH I, 819

mistruôt: vīķuos sēj mistruotu (jauktu) labību AP.

Avots: EH I, 819

mistruôt, tr., mengen, mischen: auzas un miežus [Bers.], Spr. pie vārtiem uozuoliņš mistruotiemm (Var.: mīstītiem) zariņiem BW. 26542, 5. Refl. -tiês, sich mengen, mischen, durcheinander geraten: māk vītuols gruozīties, māk zariņi mistruoties BW. 1050. viss tur mistrām mistruojas Rainis.

Avots: ME II, 637

mistrs,

2): auch Iw., Sonnaxt.

Avots: EH I, 819

mistrs, mistrus, s. mistra.

Avots: ME II, 637

mistrums, das Gemengsel, das Durcheinander, der Wirrwarr: gan tad nuošķirsies tagadēja mistruma elementi Kronw.

Avots: ME II, 637

mistrus,

2): auch Blieden, Karls., Lesten, Siuxt.

Avots: EH I, 819

[nùomist, ablassen: nuo bē̦dām, nuo raudāšanas Manz. viņš negrib nuomist mums lab[u] darīt Post. I, 437.]

Avots: ME II, 821

pamist,

1): auch Dunika;

2): māti zīzdams, tas ( teliņš) ir ... pamitis Janš. Mežv. ļ. I, 165. zirgi ... bija brangi pamituši II, 418.

Avots: EH II, 156

[pamist,

1) eine Zeitlang verweilen
LKVv.;

2) auskommen, sich ernähren:
par savu pakustēšanuos sē̦tas saimniecībā viņa arī pamitusi pie saimes galda Janš. Dzimtene V, 144.]

Avots: ME III, 71

pãrmist, intr., sich eine Zeitlang aufhalten, ernähren, wohnen; nakti, ziemu pārmist, übernachten, überwintern: tē̦va, tē̦va es meitiņa, līdz ziemiņu pārmitīšu BW. 3106. lai Jumis līdz nākuošam gadam pārmistu LP. VI, 26.

Avots: ME III, 167

pìemist, an einem Orte, bei jemand wohnen, sich aufhalten U.: rijā ve̦lni piemituši LP. VI, 1, 453. šai pilī labprāt mēdzis piemist Ruomas ķeizars Konv. 1601. Subst. piemitẽjs, der Einwohner, Bewohner: tev būs savu brāli uzņemt kâ svešinieku un piemitēju Glück III Mos. 25, 35.

Avots: ME III, 273

sàimistaba BW. 3686 var., die Gesindestube (gew.: sàimes istaba).

Avots: ME II, 635

saimistība (unter sàimestība ² ): jam s. cieši labi veicēs, bija daudzi tuklu guovju ... Pas. X, 120 (aus Warkl.). jis savas saimistības neturēja, juo bija liels sliņķis un dzē̦rājs XII, 518 (aus Eglūna).

Avots: EH XVI, 413

I samist, in der Feuchtigkeit aus dem Leim gehen: krē̦sli mitrumā samituši Dond.

Avots: ME II, 686

II samist(iês),

1) samist Spr., sich verwühlen, sich verwirren, sich verwickeln; unklar werden:
tie cimdiņi bāliņam, kuriem raksti samisuši (Var.: sajukuši) BW. 25487, 1 var. brāļam devu tuos cimdiņus, kur samisa (sajuka) pāradiņi 25488, 1. samisusi (Var.: aizsmakusi) valuodiņ[a],... dievs šķirs manu valuodiņ[u] 16923. samisās (Var.: aizmirsās) man dziesmiņa 909, 1 var. samisuse upe te̦k, samisuse Daugaviņa 6599, 5;

2) samist, (fig.) verwirrt werden, den Verstand verlieren
Gr. -Buschhof: staigā kâ samisis!

3) samist Spr., Wid., samisties Für. I, traurig sein, zagen, verzweifeln: nesamisat (Var.: nebē̦dājat) jūs, brālīši, ka es ilgi vaiņakā! BW. 6602, 2. Part. samisis, niedergeschlagen, ohne Freudigkeit, verzweifelnd U.: juo man sē̦ri, juo man grūti, juo raže̦ni padziedāju, lai nesaka sveša māte, darba dēļ samisusi (Var.: nuoskumusi) BW. 619, 11. stāvēja samulsusi un samisusi LA. - Subst. samisums,

a) die Verwirrung;

b) die Verzweiflung:
samisums un sāpes raksturuo šuo laikme̦tu Teodōrs.

Avots: ME II, 686, 687

III samist, eine gewisse Zeit hindurch wo leben, sich aufhalten: samita tur visu savu mūžu Lautb.

Avots: ME II, 687

‡ IV samist (?), prs. -mīstu (sic!), "durcheinandermischen; zusammenlegen, -falten" Schwanb. n. BielU.: ruociņas samist "er faltet die Händchen" (?).

Avots: EH XVI, 431

samistība, die Betrübnis, Traurigkeit Für. I.

Avots: ME II, 687

II samist(iês),

3): betrübt sein
Lng.; puišiem samisās sirds Dünsb. Od. 50.

Avots: EH XVI, 431

samistrêt, samistrît Nötk., samistruôt, tr., vermischen, durcheinandermengen, verwirren: viņš pie tiesas tuo lietu tâ samistrīja, ka nevarēja ne gudrs tikt Nötk. samistruota laulībiņa Zalktis l, 21. Refl. -tiês, sich verwickeln, sich verwirren: mēle samistruojas Etn. III, 140. samistrîtiês "sarežģīties, kļūdīties" Warkl.

Avots: ME II, 687

‡ sumistuvis Līvāni, die Kummetschnur.

Avots: EH II, 602

uzmist, sich ernähren, sich erhalten: viņš mājuo luopu kūtī, uzmīt ar mātes krūti aus einem alten Gesangbuch.

Avots: ME IV, 360

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6

‡ àizčagât, (mit Stroh, Mist usw.) bewerfend verdecken: a. aizgaldu (zum Schutz vor dem Winde) Bauske.

Avots: EH I, 15

àizvẽja,

1): àizvèja ² Linden. Sonnaxt. àizvèjs ² Mahlup, Olmist, Wessen, àizvèjš ² Kaltenbr., Demin. aizvējīte BW. 29564, 3.

Avots: EH I, 62

akmens: akminis Zvirgzdine, akmins Salisb., Siuxt, gen. s. akme̦na BW. 9121 var.; 11806, 1 var. u. a., akmina BW. 11055.2; 5437 var., acc.-instr. s. akme̦nu BW. 10297, 5 var.; 12414; 16198, 5, akminu BW. 8916 var., loc. s. akme̦nā BW. 30144, 6 var., akminā BW. 27995, 1 var., gen. s. akme̦nas [?] BW. 14238, 3, nom., acc. plur. masc. akmen[i]s auch AP., Demin. akmisteņš auch Pilda n. FBR. XIII, 59, akmistiņš Pas. V, 293 (aus Welonen), acc.-instr. s. akmenīti BW. 8269, akminiņ[u] BW. 4341, akmantiņ[u] BW. 12180 var.

Avots: EH I, 66

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

‡ amals (li. ãmalas ) Für. I, = amuols, die Mistel.

Avots: EH I, 69

amuols, amuls, āmuls, āmulis Konv. ^2, āmals, Demin. -iņš, -tiņš (li. ãmalas, amalys, ẽmalas, apr. emelno "Mistel"),

1) Mistel (Viscum album
Mag. IV, 1, 28; RKr. II, 80), auch vēja sluota genannt;

2) der Klee, durch Vermischung mit
dābuoliņš, ābuoliņš. dunduŗu od. dunduramuols, Teufelsabbiss (Scabiosa succisa L.) RKr. II, 77; zaķu a., Sauerklee (Oxalis acetosella L.) II, 75; baltais, cūku, zirgu a., s. ābuoliņš;

3) Marienblümchen (Bellis perennis)
Dond., Dobl. RKr. III, 69. [In der Bedeutung "Mistel" weiterhin zu russ. омéла, poln. jemioła u. a. dass. Da die Mistel vorzugsweise in Südlettland vorkomme, dürfte die Länge des a- aus li. ãmalas stammen. Vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Brückner KZ. XLV, 296, Berneker Wrtb. I, 425 f. In der Bedeutung "Klee" stammt die Länge des a- wohl aus dem synonymen âbuols. Wenigstens in der Bedeutung "Klee, Sauerklee" wohl weiterhin zu alb. ámεľε "süss", ai. amla-ḥ "sauer"; vgl. Bezzenberger GGA. 1896, 955, Fick Wrtb. III ⁴ 16, Thomsen Ber. 156 und Ojansuu 46].

Avots: ME I, 70, 71

amūls Wessen, die Mistel.

Avots: EH I, 69

āmuls U., Mistel; Klee; s. amuols.

Avots: ME I, 239

‡ apbuñgât, = apziņuôt 1: visu pagastu nevar a. Trik. Refl. -tiês Pas. VI, 476, euphemistisch für appir̂stiês.

Avots: EH I, 75

‡ apgràuļâtiês ² Nautrēni, ringsum mit Kuhmist (graule) beklebt werden: guovs apgrauļājusies.

Avots: EH I, 83

‡ II apgraulêt, mit Kuhmist beschmutzen Bers.: luopi apgraulējuši visu laidara priekšu. Refl. -ties, sich mit seinen Exkrementen besudeln Bers.

Avots: EH I, 83

‡ apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85

‡ apkrept, unversehens mit Mistklumpen beklebt werden: kumeļš nuogulējies, tam sāni un pakaļciskas apkre̦pušas vienās krepēs Dond.

Avots: EH I, 94

‡ apmêzîbas Kaltenbr., eine kleine Feier nach Beendigung der Mistausfuhr.

Avots: EH I, 102

‡ apmêzt

1) mit Dünger bewerfen, verschütten ("завалить")
Spr.;

2) die Mistausfuhr beendigen
Wid.;

3) ringsum abfegen
Wid.

Avots: EH I, 102

apmišņas, der Besuch, der Aufenthalt (zu apmist): iešu pie dē̦la apmišņās Etn. II, 129. Naud.

Avots: ME I, 108

‡ apsmakuôtiês Jürg., Salis, euphemistisch für apbezdêtiês.

Avots: EH I, 115

apviênuôt, tr., vereinheitlichen, konzentrieren: mistru darbību Etn.

Avots: ME I, 136

ā`rdeklis Golg., ā`rdîklis Wolm., ārdīklas Grob., Mistgabel mit zwei Zinken, mit der man auf dem Acker den Dünger ausbreitet (ārda). iet kā ārdeklis, stossend, zerstörend C., Smilt.

Avots: ME I, 241

atmietêt, erweichen: jēmeni Grünh. [zu atmist "weich werden", mītis "mild", air. moeth "zart", cymr. mwydo "erweichen" u. a., s. Zupitza BB. XXV, 99 und Walde Wrtb. ² 488 f].

Avots: ME I, 179

atmitinât, fact. zu atmist,

1) feucht machen, aufweichen
(n. A. X, 1, 629 auch atmītinât): lietus atmitina zemi;

2) wieder auffüttern:
luopus.

Avots: ME I, 178

atstìept [li. atstiẽpti], tr.,

1) von sich strecken:
kājas Antr. II, 80; lūpas, die Lippen aufwerfen;

2) ausstrecken, ausruhen lassen:
kaulus, luocekļus;

3) mit Mühe herbringen, herbeischleppen:
es atstiepšu bišu struopu ar me̦du LP. V, 175. Refl. -tiês,

1) sich ausstrecken:
sīka ve̦ca dē̦lu māte, gan tā taisna atstiepsies;

2) euphemist. für streben:
puisis kŗauj ar zuobinu, lai atstiepjas; kas atstiepies (tot), tas atstiepies LP. I, 112. In derselben Bed. auch ļipu atstiept LP. VI, 14.

Kļūdu labojums:
sich ausstrecken: sīka = wieder gerade werden:līka

Avots: ME I, 198

atsũdãjs, atsũde, atsũdi, atsũdu zeme,

1) Mistacker, der das zweite Korn trägt
C., L., St., Mag. V, 1, 189;

2) atsūdājs Grenzhof, ein Abzugsgraben aus dem Viehof.

Avots: ME I, 199

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

‡ III bãka Drosth., Ramkau, ein mit Stroh, Mist und Erde überdeckter Kartoffel- od. Gemüsehaufen auf dem Felde.

Avots: EH I, 208

bam̃bals (li. bam̃balas "Mistkäfer"): auch (bambals) Stenden n. Fil. mat. 76.

Avots: EH I, 204

bam̃bals, bàmbaļa C., [bam̃balis Dond., Erw. [, bambale Kand., [bam̃bāle um Libau] (Dem. bambalītis, -e, bambālīte RKr. XVI, 227, BW. 10293), bambuls, [bam̃bule Jürgensburg], bam̃bulis [Lemsal], MWM. X, 52 (li. bambalė "жук"), der Käfer; sūdu b., Mist-Käfer, uozuola bambuls, der Maikäfer. Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2. [Wohl zu le. bambât "klopfen", bimbals "Bremse", li. bambė´ti "brummen", bim̃bilas "Rosskäfer, Bremse", poln. bęben "Trommel", gr. βόμβος "tiefer dumpfer Ton", βομβεῖν "dumpf tönen, summen", βόμβύλη "Bienenart" u. a., s. Leskien Abl. 320, Berneker Wrtb. I, 79, Uhlenbeck PBrB. XVIII, 238, Trautmann Wrtb. 26, Boisacq Dict. 126 u. a.]

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu steichen ist der Satz):Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2.

Avots: ME I, 261

I baņa, eine Pfütze, eine Mistgrube: bē̦rns bija iekritis baņā un nuovārtījies Adsel. [Vgl. pane "Mistwasser" und paņava "Pfütze"; also - an der estnischen Grenze - vielleicht mit hypernormalem b stat p].

Avots: ME I, 263

‡ be̦mbe̦rs Dond., ein Hasen- oder Schafmistkügelchen.

Avots: EH I, 212

bezzùobis, fem. -be, der (die) Zahnlose: sieviņu bezzuobes RKr. XVI, 244; in der Rätselsprache zur Bezeichnung des Windes RKr. VII, 1308; euphemistisch auch zur Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 414.

Avots: ME I, 287

bijums,

1): nuo šās dienas bijumiņa BW. 24244 var.; ‡

3) Mist, Kot:
meitam ar cāļa bijumiem mati jāmazgā Planhof.

Avots: EH I, 218

bire,

1) ausgerieseltes Korn;

2) Hasen-, Schafmist Krons-Würz.
n. A. X, 2, 536; cf. pires, spires;

3) die Dille:
zāļu bires Elv., U.;

4) eine Anzahl (von Schafen), die Herde:
vušku birīte (Var.: bariņš) pārskrēja par kalniņu sprindzē̦dama BW. 29006, 1.

Kļūdu labojums:
aiz 2) jāiesprauž (hinter 2) ist einzufügen: Plur. bires
Dille = Pille

Avots: ME I, 297

bļe̦ka, frischer Kuhmist.

Avots: ME I, 321

I čačis,

1) ein in Äste auseinanderstehenden Holz, ein Quirl
[bei Bielenstein Holzb. 278] zum Umrühren des Bieres, des Mehles: saimnieks beŗ zirgiem miltus un maisa ar kuoka čačīti Vēr. II, 855; [eine Astgabel Bielenstein Holzb. 426];

2) čači, ästige Stangen als Gestell, worauf Erbsen, Klee
u. a. zum Trocknen aufgesteckt werden [Kursiten, Nigr.], Frauenb., Ahs.;

3) čača od. čaču arkls, čačarklis Scrunden od. čačis [Bielenstein Holzb. 476], der Hakenpflug. [čači wohl aus *cači, zum nom. s. *cacis aus sacis zu sakas "Mistgabel",
li. šakà "Ast".]

Avots: ME I, 400

čakāns (unter čakãrns),

2): ein nicht gross gewachsener, vor Alter od. Krankheit dürr gewordener, zusammengezogener Mann
Druw.; ‡

4) eine eiserne, zweizinkige Mistgabel
(> čokōns) Warkl.; ‡

5) ein hölzerner Hammer, womit trockene Erdschotlen zerkleinert werden
(čakâns) Zvirgzdine.

Avots: EH I, 283

[II čapatas AP., kleinere Misthaufen.]

Avots: ME I, 404

caũrbiris (unter caũrbira),

2): wer viel (fr)isst, aber dabei mager bleibt
Frauenb., Iw. (hier nur von Pferden gesagt); ein bald und oft mistendes Pferd Frauenb.

Avots: EH I, 260

‡ caũrbiru zirgs, ein Pferd, das beim Fahren oft mistet Sassm.: c. z. ātri piegurst.

Avots: EH I, 260

‡ caurdìrša, comm.,

1) ein nicht zu sattigender Mensch; ein Pferd, das oft mistet und sich daher schlecht mastet
Diet.;

2) einer, der alles schnell durchbringt od. verliert
Oknist: esi gan tu c.: tikkuo iedevu, i[r] atki nav.

Avots: EH I, 261

‡ II čè̦gāns ² Warkl., eine Art Mistgabel.

Avots: EH I, 289

čubas (unter čuba I 2): auch Frauenb., Strasden. čubu maiss - auch Pas. IX, 504, č. maisiņš IV, 28 und VI, 19. saslaucītas čubas (Fegsel) jābeŗ mēslienā Ahs.; Heu- oder Strohabfälle, trockener Mist Siuxt.

Avots: EH I, 293

‡ čubatas, Heu- oder Strohabfälle, trockener Mist Siuxt n. Fil. mat. 67: uguns kuram uzbēra kādas č. virsū.

Avots: EH I, 293

‡ cũksũds Ugalen n. FBR. VII, 22, Schweinemist (?).

Avots: EH I, 281

čūžis, euphemistische Bezeichnung der Schlange: ve̦ci ļaudis par zalkti runādami, ne˙kad tuo nesaukuši par zalkti, bet vai nu par gar,uo, vai par čūži (nuo šņākšanas) JK. V, 144.

Avots: ME I, 426

dakša, in einigen Gegenden Pl. t., die Heugabel, Mistgabel; kratāmās dakšas, die Schüttgabel BW. 26125. Das Dem. dakšiņa od. als Pl. t. dakšiņas, (dial. dakšķiņa A. XII, 32),

1) die Tischgabel:
ar dakšiņām tie vēl neēda;

[2) Garbengabel, kleine Mistgabel
Bielenstein Holzb. 503 u. 504]. dakšu arkls, s. arkls. Dial. auch dašķe, (hochle.) daška, [dakšķis (nom. s.) Römershof, dasti Lisohn. Also dast-, dask- (und dakst- > daskt-) nebeneinander; wenn s hier aus k̑, wohl zu norw. tagg(e), mnd. tagge "Zacke", mnd. tack(e) "Ast, Zacke".]

Avots: ME I, 433, 434

II dãnis, = dārnis 1, eine aus Stroh geflochtene Decke zur Bedeckung von Mistbeeten oder Fenstern Wolm., Etn. I, 106.

Avots: ME I, 447

dārģis, die Strohmatte über Mistbeeten Etn. II, 17 [aus Lenzenhof; vgl. dārnis].

Avots: ME I, 448

dãrnis,

1) = dānis, die Strohmatte über Mistbeeten
Smilt., Krem., Pernigel;

2) = die Darre
Alt-Rahden;

3) eine vierkantige Öffnung in der Oberlage der Badstube
Pinkenhof. Vgl. dāris, dārs. [Aus mnd. darne "Darre zum Trocknen des Getreides.]

Avots: ME I, 448

‡ dḕrdevis ² Lubn. "ein Querholz am obern Ende des Stieles einer Schaufel oder Mistgabel".

Avots: EH I, 319

dē̦sts,

1) die Pflanze
L., St., U.;

2) der Setzling:
iedēstītais dē̦sts gan auga, bet pieņēma pie tam tādu veidu A. XX, 762. dārzāji sējami iepriekš lecekļuos un vē̦lāk dē̦stā pārstādāmi sakņu dārzā Konv. ² 512; sīpuola dē̦sts, Brutzwiebel U.;

3) das Mistbeet
[Lis.], N. - Schwanb., Infl.; dafür gew. leceklis.

Avots: ME I, 464

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

dìrst, dìrsu, dìršu, (dìrstu U.) od. dìrsnu PS., dìrsu, scheissen. nevar gatavu dirst, das ist so schnell nicht gemacht U. [nav ne˙kā dirst U., er hat nichts zu essen. Nach Persson BB. XIX, 283 und Fick Wrtb. III ^4, 157 zu ae. tord "Mist, Kot," mhd. zurch "Kot." Anders (zu gr. δρόσος "Tau" u. a.) Fick Wrtb. I ^4, 455, Prellwitz Wrtb ^2. 122, Schrijnen KZ. XLII, 105.]

Avots: ME I, 470

glums (li. (glùmas "hornlos"), glumjš,

1) schleimig, schlüpfrig, glatt:
šis grasis tāds glums, ilgi kaktā nestāv Alm. kas pats dums, tam le̦dus glums. neņēmu tās meitiņas glumu galvu, baltu muti Ltd. 1678. aiz kuo auga vītuoliņš glumajām lapiņām BW. 29163. glums kâ zutis. gluma suoma, schlüpfriges Fell, euphemistische Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 411. gluma de̦sa, der Fettdarm L., St., U.; glumi sārmi, glumsārmi, scharfe Lauge L., U.; glumi debeši, gleichmässig überzogener Himmel; gluma zâle, Fettwurhz U.;

2) glatt, gewandt:
glumi runāja A.;

3) echt:
viņa gluma latviete, sie ist eine echte Lettin. vai tas glums? ist das ehrlich gehandelt? [Zu apr. glumbe "Hinde", le. glaums (s. dies), s. Wood IF. XVIII, 45, Zupitza Germ. Gutt. 175, Lidén KZ. XL, 258.]

Kļūdu labojums:
gluma de̦sa = glumā de̦sa
gluma zâle = glumā zâle; jāizmet (zu streichen) vai tas glums? ist das ehrlich gehandelt?

Avots: ME I, 630

gnajs, gna[j]iņš, eine ganz unbedeutende Quantität ("nieciņš, piciņa, drusciņa"): cibiņā biezpiens vien bija, un maliņā tāds gna[j]iņš sviesta Ramkau. [Zu r. гной "Eiter, Dünger"? Vgl. semasiologisch etwa le. sũds (eigentl. Mist, Dünger)"nicht der Rede wert" U. Und zwar weist die Aussprache mit o (gnojs) in Lasd. n. A. XIII, 252 und Druw. n. Etn. IV, 49 wohl auf Entlehnung aus dem Russischen.]

Avots: ME I, 633

‡ grãbšļa Frauenb., eine Art Schaufel (liekšķere) zum Ausmisten des Pferdestalls.

Avots: EH I, 400

graulis,

1) einer, der mit vollem Munde lange isst
Etn. I, 106, Naud., A. XIII, 252; [gràulis ² Lis., jem., der alles Mögliche ohne Auswahl isst];

2) ein unsauberer ohne Auswahl
Druw.;

[3) Mist, Dreck
poln. (pomiot) Kossowski Gram. 6].

Avots: ME I, 639

I greņa, frischer Kuhmist Sunzel.

Avots: ME I, 650

guļams od. gulams, Part. Praes. von gulēt: guļama istaba od. guļamistaba das Schlafzimmer; guļams laiks, die Schlafenszeit; guļams spilve̦ns, ein Kissen zum Schlafen BW. 19761; guļamās vilnainītes, Decken zum Schlafen 7761. man pazuda līgaviņa guļamā laiciņā BW. 1114. guļama sē̦rga, Schlafsucht. gulēt guļamuo, fortwährend schlafen. guli, guli, guļaviņa, miegs tev nāk gulamuo BW. 7941.

Kļūdu labojums:
10761 = 10161
7941 = 7641

Avots: ME I, 680

‡ izgrùndêt ² Kaltenbr. "(einen Stall) endgültig ausreinigen, indem man nach der Ausfuhr des Mistes die Nachbleibsel mit einer Schaufel wegschaufelt". Wohl entlehnt aus ostli. *išgrundyti = schriftli. išgrándyti "ausscheuern".

Avots: EH I, 450

II izkàpt (s. izkâpt 2; li. iškõpti , ‡

2) (mit einer Mistgabel) herausziehen, -nehmen:
i. mē̦slus nuo ve̦zuma Bers. sūdus uz tīruma izvē̦d un izkàpj ² tādā rinītē Liepna; ‡

3) = izgrebît (?): nicva - nuo kuoka izšķelta silīte, ar teslīcu izkāpta Liepna.

Avots: EH I, 454

izmêzt [li. išmė´žti], tr.,

1) auskehren, ausfegen:
istabu pasuolītes neizmē̦ztas BW. 11234;

2) ausmisten, Dünger ausführen:
mē̦slus LP. I, 90; stalli IV, 63. Refl. - tiês, abortieren Ahs.

Kļūdu labojums:
istabu pasuolītes = pasuolītes

Avots: ME I, 771

izmĩstît, tr., das Flachsbrecher beendigen: izmistīju linu riju BW. 28346.

Avots: ME I, 773

‡ III izšķibêt "(Kot oder Mist) gründlich ausschaufeln" Golg., Meselau, N.-Schwanb.; i. (= iztīrīt) celiņus sakņu dārzā, vagas Erlaa.

Avots: EH I, 485

izzust,

1): vārnai bē̦rni izzuduši Tdz. 37391; ‡

2) abmagern
Segew.: izzudis kâ cērme. ‡ Refl. -tiês,

1) = izzust: viņš izzudās nuo mūsu atmiņas Bers. ar laiku izzudīsies dusmas N.-Peb. taupīgi vie[n], bet tâ˙pat pamazām sviests izzudies ebenda. ze̦lta nauda izzudusies PV.;

2) "mist">izmist" Bērzgale;

3) "bis zum Aufwand der letzten Kräfte arbeiten"
Nautrēni: strādāju izzuzdamies. vari vai i., - bez laimes ni˙kā nebūs.

Avots: EH I, 498

juka,

1) der Wirrwarr, die Mischung:
viss gaiss vārījās un kūsāja nevaldāmu spē̦ku jukā R. Sk. II, 248. Gew. Pl.:

a) der Wirrwarr, die Verwirrung, das Misverständnis:
izcēlās jukas un traucekļi Apsk. nu smējās līdz visi, kas sāka jukas saprast Lautb. - [jukā Fianden oder] juku jukām, bunt, durcheinander, in Unordnung, Verwirrung: guovis un aitas gāja juku jukām. annēnieši, kuosēnieši jauku jukām sajukuši BW. 20949;

b) = jukaini Mar. n. RKr. XV, 117;

c) juku labība, das Mengkorn
Frauenb.; gew. mistrs;

[2) jem., der Wirrwarr stiftend sich ein- mischt:
iet kâ juka Bers., Warkl. Zu jukt].

Avots: ME II, 116

I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],

1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;

2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;

3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);

4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn

5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I ⁴ , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]

Avots: ME II, 117, 118

kablis (li. kablỹs, Misthaken),

1) ein Haken, [eine Heftel
U.]; kāsis, priekšme̦ts ar nuoliektu galu, ar kuŗu var aizkabināt Illuxt n. A. XV, 2, 236;

2) = kaba 4, Frauenb., Wolm., Salis;

3) ein Schmähwort für einen langen Menschen
Ruhental.

Avots: ME II, 130

[II kakacis,

1) "ein vermoderter Baumstumpf";

2) "vertrockneter Kuhmist"
Mar.;

3) kakacis N. - Bergfried "ein Resenstück auf einem augesflügten Feld";
kakācis AP., = cingulis I.]

Avots: ME II, 137

[II kànkale ² Warkl.,

1) "eine an der Haut des Viehs (namentlich im Frühling) haften gebliebene Mistschicht";

2) von einem aufdringlichen Menschen, den man nicht los werden kann:
staigā pakaļ kâ kankale.]

Avots: ME II, 155

ķanksis, ein Haken, mit dem man den Mist aus dem Mistwagen zieht Konv. ¹ Vgl. ķenksis.

Avots: ME II, 356

‡ kapačât, -āju,

1) graben
Līvāni;

2) mit einer Hacke bearbeiten
Warkl.: k. pupu vagas pēc ataršanas;

3) den Mist auf dem Felde mit einer Mistgabel von der Fuhre nehmen
Bērzgale, Zvirgzdine. Refl. - tiês; zappeln Bērzgale, Borchow, Kalupe, Lubn., Meiran: jis tie (dubluos) kapačājās Pas: VII, 430 (ähnlich: XI, 203).

Avots: EH I, 585

kapacis,

1) [kapācis Warkl.], eine Art Mistgabel Lettg.;

[2) = kapainis Mar., Aahof.)].

Avots: ME II, 157

‡ kapačnieks, ein Arbeiter, der den Mist auf detn Felde von der Fuhre nimmt Bērzgale, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 585

[I kāpeklis Golg. "eine mehrzinkige Mistgabel, ar kuo mē̦slus izkāpj nuo ve̦zuma." - Zu kāprt II, kãpa "Düne" (s. dies).]

Avots: ME II, 192

kaplis (kaplỹs), [kapls Glück I Sam., 13, 20, kaple Depkin],

1) die Hacke, ein landwirtschaftliches Werkzeug [Setzen, Selb.]:
nāc ar cirvi, nāc ar kapli: visa mana tē̦va zeme sīku kārklu pieauguse BW. 25929. ai sīkās madariņas, bēdziet kārklu krūmiņā, liela pulka meitu nāca, visām kapļi mugurā 7123. ar kapli nuocẽ̦rt ciņus Drsth.;

2) ein Instrument zum Ausnehmen des Honigs U.:
bē̦das bija tam tē̦vam, kam aug dē̦li, kam aug meitas: kapli kalt, dzeini mīt BW. 3351;

3) = cērte, die Hohlaxt zum Aushöhlen von Krippen, Bienenstöcken, Särgen (Biel. H. 181) u. a.:
aizgāju uz mežu bez cirvja, bez kapļa, atnesu tīni ar visu vāku (Rätsel);

4) das Grabeisen
Elv.;

5) eine zweizinkige Mistgabel Trik., Stom., Mar.;

6) ein Instrument des Maurers zur Zubereitung des Lehms
Aps. [Zu kapât.]

Avots: ME II, 159

II kāpt, - pju, - pu (li. kõpti "scharrend Haufen bilden; сгребать"), tr., scharren, nehmen; mē̦slus kāpt, den Dünger mit der zweizinkigen Mistgabel aus dem Fuder ziehen, schaffen Mar. vista kāpj graudus, das Huhn pickt die Körner. me̦du, bites kàpt [N. - Peb., kàpt ² Kl.], Honig brechen, wo die Bienen in einem Baume nisten Bers., Lub., Tirs., Lasd., Kokn. In einigen Gegenden ist kàpt mit kâpt zusammengefallen, so in Smilt.: bites kâpt. [Vgl. kâpt.]

Avots: ME II, 193, 194

ķe̦burains: ķ. kuoks - auch Bauske, Segew. mistre̦ns adīklis nav tik ķe̦bure̦ns Seyershof.

Avots: EH I, 692

ķeksis,

1): Haken, der als Flaschenzug beim Zusammenschnüren des Heufuders dient
BielU.; eine hölzerne zweizinkige Mistgabel Auleja; ar ķeksīti... stūma BW. 12840, 2, uzve̦lk... svārku... un... aizkabina ķeksīšus Janš. Dzimtene IV, 28.

Avots: EH I, 693

ķe̦paslis,

[1) eine Mistgrube;

2) ein schmutziger Mensch
Tirs.]: šis ķe̦paslis grib manu meitu vest uz Sibiriju;

[3) "ein Zauberer"
Warkl.].

Avots: ME II, 366

ķìrnêklis, eine Mistgabel Smilt. S. ķirnît.

Avots: ME II, 385

ķìrnît, -u [od. -ĩju Erlaa], -ĩju,

1) den Mist mit dem
ķìrnêklis aus dem Wagen ziehen Smilt., C.;

2) das Eingeweide herausnehmen
[Erlaa], Upīte Medn. laiki: [vārna pie maitas ķirnī Erlaa;

3) kir̃nît Drosth., = ķir̃nât.] Refl. tiês, sich zu schaffen machen, sich Mühe geben, schmaddern [Notk.]: kas nu lai ķirnās ap tām sēnēm Serb. miruoņi visur ar pirkstiem pa virsu ķirnuoties, fahren mit den Fingern über die Speise Etn. II, 41.

Avots: ME II, 385

IV knietêt, ein Schallverbum zur Bezeichnung des Geräusches, das Mistkäfer machen U.

Avots: ME II, 249

knuģis, ‡

4) ein Griff, eine Handhabe (an einer Schaufel, Mistgabel und dergl.)
Heniņš.

Avots: EH I, 634

‡ koñksis Salis, eine zweizinkige Mistgabel. Aus estn. konks "Haken".

Avots: EH I, 639

‡ kùots ² , -s Warkl. n. FBR. XI, 121, Mist, Exkremente.

Avots: EH I, 688

kraũpele, eine Mistgrube Salisb. [Zu li. kraupýti "копить".]

Avots: ME II, 264

‡ krepes, vertrocknete Mistklumpen Dond.: kumeļam pakaļciskas apkre̦pušas vienās krepēs. slapjā kūtī aitas nuogulējušās vienās krepēs.

Avots: EH I, 649

‡ krepjains, mit Mistklumpen behaftet Dond.: nuogulējies k. kâ auns.

Avots: EH I, 649

‡ kružuļaîns "?": kružuļainā mistērijā Deglavs Rīga II, 1, 22.

Avots: EH I, 662

‡ kuķis BielU., ein Misthaken. Aus li. kùkis "Haken".

Avots: EH I, 669

kukt [li. kùkti "linkti"], kukstu, kuku, intr., krumm werden, einen Katzenbuckel machen, hocken Lös. n. Etn. IV, 98. Refl. -tiês, sich bücken: kuksties ze̦māk Bers., Lub. [Nebst kukaža, kuknêt, kuknâtiês, kukstere, kukša, kūkums, kukurs 1 u. a. zu li. kaũkas "Beule", kùkis "Misthaken", serb. kȕka "Haken" r. куча "Haufen", poln. kuczec, serb. čúčati "hocken", alb. ḱikεľε "Gipfel, ai. kucati "krümmt sich", got. hauhs "hoch", an. haugr "Hügel", mhd. hoger "Buckel" u. a., s. Trautmann Wrtb. 121 f., Berneker Wrtb. I, 161, 637, 639 und 659, Fick Wrtb. III4, 91, Zupitza Germ. Gutt. 110, Persson Beitr. 527 f., Vasmer Studien zur alban. Wortforsch. I, 35.]

Avots: ME II, 302

ķuza, auch ķuze,

1) der Schutt, Graus, Schmutz, allerlei Abfälle, Mist, Streu, Späne
dergl. Aps., [Bers.], Etn. IV, 129, Lub., C., [Erlaa]: kad nuokusa sniegs, visa šī ķuza tika izārdīta Druva II, 457. attrītās spalvas nuobira kâ ķuza Vīt. beidzuot saguruoja ar kaŗuotēm izsmelt ķuzi nuo krāsns LP. IV. 174;

2) Kruste, Schorf: ķuza = kreve Etn. IV, 50, Lub. sula virs mizas sakrecējuse par biezu ķuzi Konv. ¹ 105;

3) eine Menge von Abfällen, Schutt
Lasd., Mar., eine Menge überhaupt: liela ķuza bē̦rnu Bers. uogu mežā ir vai ķuzas Druw. [pilna baznīca kâ ķuzas, bet kuo viņi dara? Ezeriņš Leijerkaste I, 153.]

Avots: ME II, 393

laĩdars (li. laĩdaras "Verschlag für das Vieh") [Gr. - Essern, Bauske, Wandsen, Selg., Dond., Lautb., Ruj., Arrasch, Jürg.] laidaris [(li. laidarỹs) Bers.], laĩde̦rs [C.], laĩderis (li. laideris "Mistgrube am Stall") [N. - Peb., làideris ² Kl., Bers.], Lub., in einigen Gegenden, z. B. in Ruj., [Posendorf LP. VII, 544], volksetymologisch an dā`rzs, Garten angeschlossen - laidārzs,

1) ein eingefriedigter Platz vor dem Viehstalle, wo das Vieh hineingelassen wird
Bers., Lub., Lös., Sessw., C.; eine Hürde fürs Vieh auf dem Felde: lauk- od. lauka laidars Manz., Kand.; die Düngerstätte innerhalb des Stallkarrees Beuningen. kūtis cēla pakavu veidā: trīs puses apbūvē̦tas, priekšpusi ar aizžuoguojumu un klajuo vidu sauca par laidaru Tals., LP. VI, 131. guotiņ,... vai tu māvi ze̦lta stalli, vai sudraba laidarīti (Var.: laidariņu, laidārziņu) BW. 28902, 3. es būt[u] tādu (sievu) pasmē̦lusi savā guovu laidarā (Var.: laidarī, laide̦rā, laiderī) BW. 21260. Sprw.: tukšs kâ laidars vasarā. tam mute kâ laidars, von einem Grossmaul;

2) der Viehstall, der Viehstall nebst dem Viehhof
Biel. H. 134; Kand., [Salis]. Zu laîst.

Avots: ME II, 402

ļaka,

1) (auch ļe̦ka, [ļaks Wessen]), die Öse, Schlinge, Schleife
Kand.: ļakām šūti kamzuolīši BW. 7741. turē̦tāji rauj ļaku cieti Etn. III 189. ieāķē āķi ļakā Kand.;

2) ein Hut- od. Kopfband
(von L. als tahmisch bezeichnet). ļaku ļakām,

a) mit Bändern besetzt, die da flattern
L.;

b) wenn was schlaff ist und sich schlenkert
St.;

3) ein Misthaufe
Spr. [Von U. für die Bed. 1 u. 2 auch ein laka angeführt; zur Bed. 3 vgl. ļe̦ka I;

Avots: ME II, 530

‡ lâkšas Lettg., = lêkšas, Mistklumpen an der Haut des Rindviehs.

Avots: EH I, 727

lañgrica, die Mist -, Jauchgrube: pašā laidara priekšā langrica Ahs.

Avots: ME II, 420

‡ ļapatka (mit hochle. a aus ẽ̦ Kalz., Lubn., ein Mistklumpen; eine unsaubere weibliche Person.

Avots: EH I, 768

lãpis Gr. - Sessau, eine Strohdecke, mit der Mistbeete bedeckt werden Setzen n. Etn. I, 137.

Avots: ME II, 439

I leceklis [Selg., Lautb., Wandsen, Dond., Gr. - Essern, Ruj., Salis, Serbigal, Gold., le̦ce̦kls Nigr.], lecekts, - s Ronneb., Kaul., Spr., [Wolm., Bers., Trik., Smilt., lecekte Arrsach, Jürg., N. - Peb., Neu - Wohlfahrt], leceknis Mar., [Salis, Loddiger, lecekne Brucken], das Mistbeet: gāja uz klēti, kūtīm, aku, dārzu, lecektīm BW. III, 1, 50. tad ne˙viens kurmis neruokuot lecekšu Etn. II, 74. kāpuostus sējuot lecekši jāizbada Etn. II, 124. [Vielleicht zu einer Wurzelform lek - "weich, schlaff", wozu auch le. le̦kns, ļe̦ks, le̦kausis, lekmenis (li. lekmenė "Pfuhl"), le̦ce̦ns, le̦cē̦ns, lē̦kna; leceklis vielleicht aus * lecetlis, und lecekts für * lecets mit dem k von leceklis; vgl. letecis.]

Avots: ME II, 443

lekša, ‡

4) = lêkša 1, ein zusammengebaltter, verklebter Klumpeu (z. B. von Mist oder feuchter, verschimmelter Saat) Frauenb.; ‡

5) = lêkša 2 Frauenb.

Avots: EH I, 732

lêkša, lêkše Smilt., lēkša RA., Bers., lêkšķe ² Naud., Grünh., lêkšņa C., lēkšķis Etn. I, 90,

1) [mē̦slu, vilnas lēkša ² Nigr., lēkša Bers., lêkšķa Kl., lêkša ² PS., Wolm., Trik., lêkšņa N. - Peb., Arrasch, lêksis Salis, lêkšķis ² Lautb., siena lêkšņa Jürg., Lis.], die Verfilzung ein verwühlter Klumpen, die Strähne, Zotte, der Büschel: [sūnu lēkšas Janš. Dzimtene V, 405]; matu, siena, sniega lēkšas AP., Bers.; sniega lēkšķe Naud. lielām lēkšņām snigt Etn. IV, 130. viņš staigāja ar spaļu lēkšķi padusē pa ē̦ku augšām Vēr. I, 1379. lēkša - netīrumu piciņa: viņam lēkša matuos Mar. n. RKr. XV, 123. [apakšējie zari bija... nuokārušies gaŗām, pē̦lē̦kām sūnu lēkšām Janš. Dzimtene ² I, 158. lêkša N. - Peb., lêkša saikava, ein Kuhfladen.] sūdu lēkška, ein kleiner Kothaufen RKr. II, 57. [lêkše = "ar mē̦sliem saķepējusi vilnas jeb spalvas pinka" PS.; "netīrumu pika" Neu - Wohlfahrt; lêkša "was sich schichtweise gelöst hat, z. B. Dünger, soviel die Gabel gehoben" Kr.; lêkše (um Papendorf), ein Mistklumpen (auch am Körper des Viehs). pieķē̦rusies (eine unangenehme Schwiegertocher) kâ lēkše manam dē̦lam; eine verfaulte und feuchte Heu - oder Strohschicht;]

2) [lêkšķe ² Kalnazeem, lēkša Janš. Dzimtene V, 225], ein Wollwickel: vilnu kārš platāks vai šaurākās lēkšķēs (lēkšās, lēkšņās) Konv. ² 916. [vilnas lēkšķe U., ausgetockte Wolle];

3) [lèkša ² Kr.], eine Stute, die springt;

4) der Springinsfeld
Kronw.;

5) eine schmutzige Person
RKr. II, 57, Mar. n. RKr. XV, 123 [lêkša], Lub.;

[6) lêkšķa Saikava, "darbā izjucis, nekārtīgs cilvē̦ks";

7) lêkše ^2, eine Wabe: bišu šūnas nuodalās (ve̦cajuos struopuos) pa atsevišķām lēkšēm MSil.];

8) [= lē̦ksti?]: čukurā lubas pārklāja vēl ar kriju kārtu un virs tās uzlika lēkšas Konv. ² 763. Neben lēkša auch lekša: siens sagulējies lēkšās Nigr. lai sapluok pumpums kâ vilnas lekša Tr. IV, 414; kliener Kothaufen
Wid.; lekšis, der Wollwickel: vīkš, vēkš, izme̦t lekši (Rätsel Tr. III, 747) Wid. augstāk attīstītas austruma zemju ganu tautas pārklāja savas teltis ar luopu spalvu un vilnas lekšiem Antrop. II, 49. [In der Bed. 3 und 4 jedenfalls zu lèkt (vgl. auch den Unterschied zwischen lèkša ² und lêkša bei Kr˙!); sonst aber ist vielleicht von der Bed. "Schicht" auszugehen. In diesem Fall (vgl. d. lage und frz. couche "Schicht") wohl nebst lē̦ksti und li. lė˜kštas "flach" zu einer Wurzelform lēgh - oder lēg "liegen" (zum ē vgl. z. B. ahd. lāga "Lage", sowie le. lê̦zns); falls lēg zugrunde liegt, gehen le. lēkst - und lēkš(ķ)0 - wohl auf * lēg zurück. Le. lêkša wohl mit kš aus kstj; lêkše wohl aus lêkša und * lēkste kontaminiert. Vgl. auch lēšķa.]

Avots: ME II, 457, 458