Paplašinātā meklēšana

niêdra,

1): auch Ermes, Linden in Kurl., (mit iê ² ) Schwitten: purva n. BW. 8720. niedras auga tīrumā 9505.

Avots: EH II, 27

niêdra, s. niêdre.

Avots: ME II, 749

niêdraîne: auch BW. 4993, 3.

Avots: EH II, 27

niêdraîne, das Röhricht: niedraine pārvēršas par grīslaini Konv. ² 2320. vaidē̦dama, raudādama, aiztecēju niedrainē JK. I, 82.

Avots: ME II, 749

niêdraîns, niedrãjs, schilfig, mit Schilf, Rohr reiclich bewachsen: tur aizveda mūs[u] māsiņu pār niedrainu (Var.: niedrāju 13608) ezeriņu BW. 13606; 10033, 1.

Avots: ME II, 749

ačgārni, ačgãrņi Niedra, ačagārni Glück, ačgãrniski, ačgãrnis, ačgãrnus LP. V, 76, ačagãrniski, ačugārniski(s), auch ačgāniski (U.), ačigãrni B. Vēstn. (li. ãt-žagaras, verkehrt; urspr.:"gegen die Äste des Strauches" Biel. Spr. II, 281; EPr. 58), verkehrt, rückwärts: pārvilka kuoku ačgārnis nuo meža LP. III, 53; tādi cilvē̦ki, kur,i ačgārniski dzimuši Etn. II, 84; ačgārni iet, rückwärts: ačagārni ejuot tie apsedza sava tē̦va plikās miesas I Mos. 9, 23; ačg. runāt, verkehrt reden; ačg. stāvēt Etn. IV, 174, auf dem Kopfe stehen. Auch adžgãrni, atžagārni, adžigārni Plūd. LR. IV, 297.

Avots: ME I, 10

‡ àizcilpinât Niedra, = àizcilpuôt 2.

Avots: EH I, 14

àizgãdniẽcĩba, Fürsorge, Vormundschaft: bē̦rniem pietrūkst ve̦cāku aizgādniecības Niedra B 7. salauza senākās aizgādniecības saites Apsk. I, 435. vispārīgā aizg., allgemeine Fürsorge B. Vēstn.

Avots: ME I, 26

àizgavilêtiês, anfangen zu jubeln: viņam aizgavilējās krūtīs kāda balss Niedra.

Avots: ME I, 26

àizkarene, das Vorhängschloss: atņēma aizkareni Niedra.

Avots: ME I, 30

àizskaluôt, tr., wegspülen, fortschwemmen: ūdens zemes gandrīz visas aizskaluoja pruom LP. VII, 439. Refl. -tiês, weggespült werden: tur jāaizskaluojas visam, kuo gadu tūkstuoši tam ceļā kŗauj Niedra.

Avots: ME I, 50

apmàukt,

1) über etw. streifen, anziehen:
zābakus, kurpes kājās, die Stiefel, Schuhe anziehen, cimdus; iemauktus apm., zäumen, den Zaum anlegen;

2) übertr. (= apmāt, apmaut), verblüffen, ausser Fassung bringen, bannen, fesseln:
Radziņš bija nuo brīnumiem kâ apmaukts Purap. prāts tāds kā apmaukts Niedra. viņa gars bija kā apmaukts, sein Geist war wie benebelt Seib. [Refl. -tiês, sich anziehen: apmaucuos kurpītēs BW. 34450].

Avots: ME I, 104

apsìet, 1): apsienamie Frauenb., Strumpfbänder. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(acc.) von selbst (unversehens) ümbinden: Zofijai bij apsējusies Māras juosta A. Niedra Latvis № 1534.

Avots: EH I, 112

apskapstêt [in Smilten, Oppekaln u. a.], -ît, beschlagen, blind werden, sich mit Grünspan bedecken (von Fenstern, Kupfer): rūtis aiz ve̦cuma apskapstējušas un aprūsējušas Aps. III, 4. tējmašīna nuoputējusi, apskapstījusi Niedra. kapars nerūs, bet apskapst; apskapstējusi nauda PS. Refl. -tiês: apskapstējušies pimbeŗi MWM. III, 532, C., Aps.

Avots: ME I, 121

apsmiêt, tr., verlachen, verspotten: kas apsmēja guodu manu? BW. 6530. Sprw.: smejies, bet neapsmej. meitu apsmiet U., ein Mädchen zu Falle bringen. Refl. c. dat. u. acc.: visi apsmejas maniem rēķiniem Niedra; vaiņagam Ar. 501. meita meitu apsmējās (Var.: dial. apsasmēja) BW. 5997.

Kļūdu labojums:
Var.: dial. = = dial.

Avots: ME I, 124

‡ atdzeja* A. Niedra Nemiera ceļi IV, 338, = atdzejuojums.

Avots: EH I, 140

atģḕrbt Spr., ausziehen: mēteli. Refl. -tiês, sich ausziehen: tad varēsi atģērbties Niedra.

Avots: ME I, 161

‡ atjaũtât, seinerseits fragen, auf eine Frage mit einer Frage antworten A. Niedra.

Avots: EH I, 144

‡ atkar̂cinât, zappelnd (die Beine) ausstrecken: vista atkarcināja kājas (= nuosprāga) Erlaa, Jürg., Lubn., Prl. Refl. -tiês, sich erwehren: a. abām ruokām Niedra Latvis № 1528.

Avots: EH I, 146

atķe̦puruôt, intr., herzappeln, hertrippeln: atķe̦puruoja arī vecais vaļenieks Niedra. Refl. -tiês, sich verzappeln, zappelnd den Geist aushauchen: atķe̦puruojās un bija pagalam.

Avots: ME I, 170

atlìekt [li. atleñkti], tr., zurückbiegen: man vajadzēja skatīties, galvu atliekušam Pur. viņš bija strādājis, tā sakuot, muguras neatliekdams, sehr eifrig Niedra. savienuošanai skārdam malas atliec (falzen), atliekumus (die Falzen) ieliek vienu uotrā Konv. ² 888. Refl. -tiês, sich zurückbiegen: kuociņš nuo piedurtā mieta atpakaļ atliecies Liev. 6.

Avots: ME I, 174

‡ atmañtuôt, zurückbekommen, -erwerben Ar.: kas atduos savu individuāluo dzīvi, tas tuo atmantuos kollektīvā dzīvē A. Niedra Nemiera ceļi IV, 422.

Avots: EH I, 155

atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês ² -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās kā migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.

Avots: ME I, 182

‡ atputinât,

1) herstauben machen;

2) wehend entbldssen (freilegen):
vējl atputināja kapsē̦ta miruoņu kaulus A. Niedra Latv. Sargs v. J. 1925, .N's 3.

Avots: EH I, 160

ãtrsir̂dîgs, heftig, aufbrausend: cik tas ātrsirdīgs Niedra; Etn. IV, 99.

Avots: ME I, 245

atšķirtĩba, Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit: atšķirtība ir viņa muoku cē̦luonis Niedra A. XIV, 2, 248; atšķirtības gars, Kastengeist B. Vēstn. *

Avots: ME I, 202

‡ atsluôgât C., von einem Beschwerer (einer Last) befreien, entlasten: a. linus mārkā Drosth. (fig.) tas manu budžetu ievē̦ruojami atsluogās A. Niedra Latvis v. J. 1933.

Avots: EH I, 168

atsnaũda, das Nachschläfchen: pa pusdienas laiku kalpi nuokrita atsnaudā Niedra.

Avots: ME I, 194

atspraûdît, freqn., atspraûst, auf- kpämpen, zurückbiegen: svārkus Niedra, Purap. gans atsprauda zirgam lūpas LP. VI, 383; atsprauzdama kuplus matus A. XX, 615. Auch reflexiv:

1) ņe̦mas at+spraudies ["energisch"
?] Gr. - Sessau; [iet atspraudusies Lis., mit aufgestecktem Kleid;

2) sich entgegenstemmen:
atspraudās pretī durīs Wandsen].

Avots: ME I, 196

‡ atsprūdzenisks "?": švīka pār kaklu ... jums nuo atsprūdzeniska zara, kad līdām caur krūmiem A. Niedra Anna Gaigala.

Avots: EH I, 170

atspurêt, -ât(iês), auch atspurgulât Bers. und atspurg(al)âties, sich zurückbiegend faserig, struppig, zottig werden: kārkla vica, atspurājušiem, apdauzītiem galiem Niedra. augsti pakāries, nuo biksēm izkāries, gals atspurg(al)ājies (Rätsel. Nuss) [BW. VI, S. 160].

Avots: ME I, 196

atstãvêt [li. atstovė´ti],

1) tr., verteidigen:
pili Niedra:

2) erfüllen:
viņas vietu Kaudz. M. es savu nedēļu atstāvējis, ich habe meine Arbeitswoche zu Ende gebracht;

3) intr., entfernt sein:
Cēsis nuo šejienes atstāv trīs jūdzes U.; tāļu atstāvēt U., weit entfernt sein. Refl. -tiês, sich müde, bis zum Überdruss stehen.

Avots: ME I, 197, 198

attikt,

2): ceļu a. ("atjaust") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡

4) zuteil werden:
vai tad nuo viņas (= juostas) tik druoši attiek (bē̦rna)? A. Niedra;

5) passen:
kam kurpīte attiks Pas. VI, 84; ‡

6) begreifen:
nevar a., uz kuru pusi ceļš Druva I, 392; ‡

7) "anbelangen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Retl. -tiês, ‡

6) recht sein, passen:
bārinītei kurpīte taišņi attikās Pas. VI, 113. (kauls) tam attikās III, 102.

Avots: EH I, 176

atvẽzt [Gulbern], atvẽzêt, atvẽzinât, tr., zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: vecene atvēza dūri pa gvelzienam A. VIII, 332. atvēzis milnu, uzsvieda gaisuoms Lautb. nu var atkal atvēzēt zuobenu Niedra. iet krūtis atvēzējis. Refl. atvēztiês, atvẽzêtiês, atvēzîtiês, atvēzinâtiês auch atvē̦zâtiês PS., sich zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: viņš labi atvēzās un krāva Hasenp. kungs uz briesmīgu cirtienu atvēzējies Saul. 99. šūpuotnes vēl pāri reizu atvēzinājās Up. 11. iet atvēzējies, t. i. atsitināt drēbes un iet ar pilnu krūti Grünh. viņš stāstīja atvēzējies, er erzählte eifrig LP. VI, 638.

Avots: ME I, 210

autrs [Tirsen]"?": mežs ir tik aurs, tik atskanīgs Niedra A. XX, 7. [Scheint mit jàutrs ungefähr gleichbedeutend und verwandt zu sein: vgl. und av. III p. sing. api-aotāt̰ "begreife".]

Avots: ME I, 231

bãbietis, das Weib, für sievietis Purap.: visi viņi tādi bābieši Niedra.

Avots: ME I, 270

bazũnêt, -ēju, posaunen: kungs bazūnēs ar bazūni Zach. 9, 14. "tēte mājā!"bazūnēja puisē̦ns Niedra.

Avots: ME I, 269

bezbèdîgs, sorglos, sorgenfrei, dreist: Juris palikap tuoties vienaldzīgāks un bezbēdīgāks Vēr. II, 195. bezbēdīgi smieties, dzīvuot, deži nuo bezbēdīgākiem bij jau paguvuši iesēsties starp sieviešiem Niedra.

Avots: ME I, 282

‡ bezceļa (gen. s.), weglos: b. mežā A. Niedra Nemiera ceļi IV, 429. b. ceļam gals Janš. Mežv. ļ. II, 360.

Avots: EH I, 213

bezgalĩba, die Unendlichkeit: debess zila bezgalība Niedra. es gribu izgaist bezgalībā R. Sk. II, 110.

Avots: ME I, 283

I bibis, eine leichte Wunde (in der Kinderspr.): sapūš bibīti pirkstiņiem Niedra, Schwaneb., Konv. ¹ 211 (vgl. biba).

Avots: ME I, 293

bìezuoksnējs, dicht, dicht bewachsen: biezuoksnēja vieta Niedra.

Avots: ME I, 307

blaužģêt, -žģu, -ēju,

1) intr., summen, knatten, poltern, schallen:
pa ausīm viņam sāka dūkt un blaužģēt Niedra. tâ lai tava mēle blaužģ, kā blaužģ vāle velējuot BW. 22676, 2;

2) schwatzen, plappern:
tādu nieku tu neblaužģi A. XX, 13. viņš blaužģ kâ katls Adsel. [Vgl. blauza.]

Avots: ME I, 310

‡ bļurkšķîgs, plarrend, unrein (von einem Laut) Ar.: gaiļa dziesma iznāca drusku tāda bļurkšķīga A. Niedra.

Avots: EH I, 234

brĩkšuoņa, brĩšķuoņa, das Krachen, Knacken, der laute Krach: zaru, kuoku, ē̦ku br. kaulu brīkšuoņa neapklusa Niedra.

Avots: ME I, 334

bružât, - āju, [nach Wid. auch bružļât], bružināt Schwaneb., tr., reiben, [tragend abnutzen], streichen: divus dzelzs gabalus bružā vienu gar uotru JR. VII, 97. saimnieks gudruoja, siena kušķi ruokās bružādams R. Sk. II, 159. de̦gunu, kājas pie ādas bružāt Blaum. Refl. - tiês, sich reiben: cūkas bružājas ap ce̦lmu Niedra. atzveltņa uotrā pusē klaudzināja un bružājās Upītis, Sieviete 106. Vgl. li. brūžúoti "mit Geräusch scheuern".

Avots: ME I, 340, 341

burzgulis, burzgula, burzgule BW. 24518,

1) die Wasserblase
[bùrzgulis ² Laud., Bers., bur̂zgulis ² Ruj., bur̂zgula Kreuzb.]: mīlestība ir kâ ziepju burzgulis Lautb. L. 100. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. iet laiviņa pret laiviņu, burzguliņas (Var.: burzgaliņas, burzdaliņas, burskaliņas) mē̦tādamas BW. 19121, 1. kumeliņu kâ ūdeņa burzgulīti BW. 29981;

2) ein aufgeblasener, roher, grober Mensch:
viņš jau tāds burzgulis bija Niedra. Als Liebkosungswort: māsiņ, zelta burzgaliņa BW. 13611, 4;

[3) burzgulis Bers., ein Kind, das eine flüssige Speise nicht essen will und sie auspeit.
Vgl. etwa li. burzgė´ti "бренчать"].

Kļūdu labojums:
19121,1 = 19122,1 var.

Avots: ME I, 355, 356

I čagans, locker, undicht, weich [AP., Waldeg., Planhof, Stuhrhof, Burtn.]: sniegs snidzis vieglām, čaganām pārslām Apsk. I, 284. čagans sniegs Niedra, spilve̦ns Vēr. II, 385. [č. le̦dus Ekau, mürbe gewordenes Eis]. žuokli uzpampst un tuop čagani Konv. 58. saliec malku labi čagani, ka saulītē izžūst Salisb. [Anderswo (z. B. in Fehteln, Treiden) sei čagans = sauss (trocken): č. siens.]

Kļūdu labojums:
žuokli... Konv. 58 = žuokļi... Konv. ² 58

Avots: ME I, 400

čakstinât, schmatzen, schmatzend essen, fressen; knistern machen: čakstē̦ns čakstina Etn. II, 51. zirdziņš čakstināja kājas pa čaganuo sniegu Niedra. cūka sāk maizes garuoziņas un kartupeļus čakstināt. rudzus čakstina, ar spriguļiem viegli kuļuot Trik. [Vgl. čakstêt.]

Avots: ME I, 402

čaukstuoņa, das Rascheln: lapu čaukstuoņa Niedra.

Avots: ME I, 406

če̦ñkurs [Neuenb., Salis, Ronneb., čè̦nkurs ² Lis., če̦nkurs Morizberg], die Traube, der Büschel: riekstu č. Niedra. man zied ruozes če̦nkuriem (Var.: ķe̦karā, ķe̦karuos) BW. 52; n. U. auch ein Tannenzapfen; [Rasenstück im geackerten Felde U.]; auch Krümmung, Buckel. [Vgl. ce̦ñkurs und ciekurs.]

Avots: ME I, 410

četreniski, četriniski,

1) vierfach:
četriniski saluocīts papīrs A. XI, 263. ābuolu sagriež četreniski Ahs.;

2) auf allen Vieren:
rāva viņu četreniski dziļāki pagrabā Niedra.

Avots: ME I, 410

ciêtinât,

2): cietināja vedējus, kad izmuka Frauenb.; gefangen (eingesperrt) halten:
nieka jē̦ra dēļ cik tad ilgi var c. ... čigānu! A. Niedra Latvis № 1324, gan jau ciete̦nājām vistas, bet kuo nu var nuociete̦nāt - kâ izlaiž laukā, tâ a[t]ka[l] labībā iekšā AP.

Avots: EH I, 279

ciki, wie viele (selten): bet ciki (gew. cik) tuo izpildīja? LA. Die deklinierte Form wird meist nur in den obliquen Kasus gebraucht: cikus viņš nav pavadījis! cikiem tad jānāk pie karaļa? Niedra. cikuos od. ap cikiem? um wieviel Uhr. cikās vietās viņš bijis? Mag. III, 1,137.

Avots: ME I, 380

čul˜gains, čul˜kains [Ronneb., Smilt.], schwielig, voller Hitzblasen: de̦lnas bij tapušas čulgainas Niedra.

Avots: ME I, 419

‡ daũdzduõmība,* die Vieldeutigkeit: simbolu d. A. Niedra Nemiera ceļi IV, 443.

Avots: EH I, 309

‡ divdabĩba,* die Doppelnatur: šuo ziemas divdabību Rainis... izteic Vēja mātes un Sniega mātes tē̦luos A. Niedra Nemiera ceļi IV, 419.

Avots: EH I, 323

divkā`ršs,

1) doppelt, zweifach:
samaksāt divkāršu ce̦nu Niedra. dārzu ieslē̦dz divkārša sē̦ta A. XVI, 408. sirdī viņam dzīvības strāva te̦k tuoties ar divkāršu ātrumu JR. IV, 6;

2) zweispaltig, zweierlei:
mani pildīs ar divkāršām jūtām Rainis. divkāršas sajūtas Konv. ² 843. Adv. divkā`rši, divkāršām BW. 23420, 5, auch divkā`ršu Tr. III, 1131, zweimal, zwiefach: atraitņam smaga ruoka, divkārš' mīti gredzeniņi BW. 15383, 8.

Avots: ME I, 472

‡ divviênĩba,* die Zweieinigkeit: savedīs Antiņu ar Saulcerīti kuopā uz divvienību A. Niedra Nem. ceļi IV, 424.

Avots: EH I, 324

dul˜ns, = dulls, benommen, toll: mēs ejam apkārt kâ dulni Niedra, Bers. [zum -ln- für -ll- vgl. elne "elle"Le. Gr. 177 und durns].

Avots: ME I, 513

dùņas, dûņi ² [Salis], gew. Pl.; Sing. tant. in Saussen.

1) Schlamm:
dūņu purvs. [vai aši aug bez dūņiem ? Glück Hiob 8. 11]. iegrūdi kāju šķidrā dūņā Jauns. kur velēšu brāļa kre̦klu ? dūņa vien e̦ze̦rā BW. 7524;

2) dūņi Mag. II, 3. 118. nach der Blüte zu Boden sinkende und an dem Schlamm wachsende Wasserpflanzen:
tīkls piene̦sts dūņām; [in Zabeln: dûņa ^{2 =} "Schlamm" neben dûņas ² "schleimige Wasserpflanzen "];

3) dūņu niedras. Schilf. Rohr. Dazu die gleichbed. Ableitungen dūnis BW. 21331 var. [aus Absenau und Edwahlen] (tâ kâ dūnis [Var.: duonis] jūŗmalā) und dūniņi: dūniņi. duoniņi aug dumbra zemē pāris pē̦du gaŗumā un tai re̦snumā kâ rudzu stiebrs LP. IV. 179. [Nach Persson Beitr. 44 zu mndl. dūne "Düne ",
ae. dūn "Hügel" u. a.]

Avots: ME I, 528

dvèst (li. dvė˜sti) [Jürg., N. - Peb., Lis., Warkh.], dvest, -šu, -su [vgl. Le. Gr. 596].

1) hauchen, atmen:
skaņas, kâ nuo mirstuošām lūpām dve̦stas Vēr. II, 132. miers tam tuomē̦r nav krūtīs dve̦sts Treum. spirgts gars pretim dvēš Vēr. I, 1409;

2) hauchen, leise sprechen:
"kāpēc tu apprecējies?" viņa dvesa Niedra;

3) kurzatmig sein, schwer atmen, keuchen, stöhnen:
paēdies, ka dveš vien, viņš smagi dvēsa. [guovs dveš U., stöhnt. In Drsth. und Ruj. unterscheide man dvest "schwer atmen" von dvèst "hauchen". Zu slav. dъхnǫti "aufatmen", le. dusêt, mhd. getwās "Gespenst", ae. dwœscan "löschen" u. a., s. J. Schmidt Neutra 204. Zubatý AfslPh. XVI, 391, Fick Wrtb. I ^4. 469. Walde Wrtb. ² 87 f. unter bēstia. Trautmann Wrtb. 65, Berneker Wrtb. I, 235.]

Avots: ME I, 538

dzelˆstît [Lis., Nigr.], -u, -īju, iter. zu dzelˆt, tr., wiederholt stechen, beissen, verletzen: lai dze̦lsta sirdi viņu (bē̦du) zuobi Niedra. dzelstīs tevi.,. ar smalkām nātrītēm BW. 32582, 2 var.

Avots: ME I, 541

dzeltenējs, gelblich: dzeltenējs vīrs Niedra A. XIV, 2, 7.

Avots: ME I, 542

‡ II dziedîgs, viel zu singen pflegend: cieš dziedīga bija, vis dziedāja visaidas dziesmes Auleja: dziedīgais žīds A. Niedra.

Avots: EH I, 363, 364

dzineklis, der Trieb Sassm.: mantkārība nuomāca visus citus atriebības dzinekļus Niedra.

Avots: ME I, 551

edz, für redz, Ausrufepartikel, siehe! edz kur [eckur Warkh.] meita kâ liepiņa BW. 5400. In der Verbindung edz še! sieh her: tuo rēķinu ve̦d edz še škrīveŗa kungs Niedra A. VII, 98.

Avots: ME I, 565

gaŗām, dial. garēm, gariem, Instr. Pl. von garš,

1) vorüber, vorbei:
es aizlaidu visiem braucējiem gaŗām;

2) längs, entlang, =
gar, eine Mittelstellung zwischen Adverb und Präp. einnehmend, aber so nur im VL.: tec gaŗām tuo ciemiņu BW. 1400,2. taisi, bāliņ, divi dārzi gaŗām tavu glāžu luogu 14538;

3) über - hinaus:
viņa lasīja gaŗām pusnaktij Niedra;

4) prädikativ - vorüber, vorbei:
pusdiena, briesmas jau gaŗām;

5) durch
gar (s. dies) od. gaŗu verstärkt - lang und breit, ausführlich, gehörig: mēs tuo gaŗu gaŗām apspriedām.

Avots: ME I, 605

gaũsinât (li. gaũsinti "bereichern"),

1) verschlangsam, reichlich machen, segnen, Segen, Gedeihen verleihen:
dieviņ, gausini, kupini, briedini jaunu rudzu maizīti! dievs gausin, gesegnete Mahlzeit (beliebter Gruss an Essende). dievs tev maģuma gausinās, ka tev būs iztikt Manz. pūķis tup aiz sijiņas, siekā rudzus gausināja BW. 8103. gausini, Laimiņa, māsiņas pūru Ltd. 878;

2) verlangsamen:
zirga suoļuos Niedra. [tagadējā valdības polītika zemes lietās gausina zemes reformu LW. 1921, No 48,1 ₂ .]

Avots: ME I, 612

gavilêt, - ẽju, gaviļuôt, gavulêt, - ẽju, gavuļuôt, intr.,

1) jodeln, namentlich auf der Hütung, jauchzen:
klausās mans arājiņš, ka es sē̦ri gavilēju BW. 492. jauni puiši upmalē jautras dziesmas gavilē 514. ve̦ci puiši gavilēja uz jaugām meitiņām 889. gaviļuo, tu māsiņ! 244. ik˙vakarus gavulēja 2374. vai nu˙pat tur kāds negavuļuoja? Niedra;

2) vom Gesange der Nachtigal.
- Im VL. kommt das Präs. gavilu st. gavilēju vor: kâ tie gauži negavil BW. p. 711; BW. 537; part. prs. act. gaviluot BW. 29147. [Wohl zu gaura I; s. Walde Wrtb. ² 335 unter gaudeō und Trautmann Wrtb. 81.]

Avots: ME I, 614

gre̦dze̦ns, gre̦dzē̦ns RKr. XVI, 136, [Tr. nar. p. №№ 40, 345, 663, 793], gre̦dzans Lind. n. Mag. XIII, 2, 47. gradze̦ns Grobin, Erlaa n. BW. 10082, 1, 4, gredzins Dubena, BW. 13119 ; 13234, [infl. gradzyns Zb. XVI, 112], Demin. gredzeniņš, gredzentiņš, gradze̦niņš BW. 6262, gredzintiņš BW. 6283, gradzeniņš, gradzentiņš, gradzintiņš, gredzēniņš Rkr. XVI, 77, Duhren,

1) der Ring ;
actains gre̦dze̦ns, ein Ring mit einem eingefassten Stein ; griezti od. ze̦lta grtezti gre̦dze̦ni, gedrehte, gewundene Ringe im VL., womit wohl die in den Gräbern nicht selten vorkommenden Bronzespiralen bezeichnet werden : suola man tautu dē̦ls ze̦lta grieztu gredzeniņu ; nē̦sā pats griezdamies. trūkst virvīte, netrūkst gre̦dze̦ns BW. 32299. laulājams, auch laulāts gre̦dze̦ns Ltd. 929, der Trauring. gre̦dze̦nu uzmaukt od. uzspraust, den Ring anstecken. tai es duošu savu ruoku, savu ze̦lta gredzentiņu BW. 13294. gre̦dze̦nu nuomaukt,

a) den Ring abstreifen,

b) fig., die jungfräuliche Ehre rauben :
vai nuo tam tev gre̦dze̦ns nuokritīs? wirst du dadurch deine Ehre verlieren ;

2) etwas Ringförmiges, ein Kreis :
vietvietām raibuojās saules staru gre̦dze̦ni Niedra. spilvu gre̦dze̦ns LP. VI, 868. gre̦dze̦nā grìezt, saliekt, ringeln ; gre̦dze̦nā grìezties, sich ringeln : gailis (cūka) asti grìeza gre̦dze̦nā BW. piel. 499. grieza bizes gre̦dze̦nā, machte Locken 5537. zirņi aug gre̦dze̦nuom griezdamies Jan. ;

3) das entweder aus Weidenruten od. aus Eisen od. aus einem Strick bestehende Band, das [Zaunpfähle
n. St.], Pflugschar und Femen zusammenhält Gold., Gramsden, Naud., [Alt-Ottenhof], auch spandas genannt : lemesnīcu uztur gre̦dze̦ns Etn. II, 158 ;

4) gredzeniņš, ein Spiel
BW. V, 211. [Etwa zu an. kraki "Art Anker ; Stange mit einem Haken am oberen Ende"?]

Kļūdu labojums:
13119 = 13113
jāizmet (zu streichen), machte Locken

Avots: ME I, 646

grīslaine, der Ort, wo Riedgras wäcnst : vedīsim grīslainē, krustīsim grīslainīti (die mit Riedgras in Beziehung Stehende) BW. piel. 1379. niedraine pārvēršas par grīslaini Konv. ² 2320.

Kļūdu labojums:
die mit = die oder der mit

Avots: ME I, 657

grìslãjs [Jürg., grîslājs PS., Trik., Lis. = grīslaine] : atstāj Vidzemes grīslājus Niedra. (grīšļi) aug biezuos grīslājuos Konv. ² 1120. ruoc grāvjus grīslājā Niedra A. XX, 118.

Avots: ME I, 657

grũši, dial. für grũti, schwer: grūši kāpu kalniņā BW. 7637; 650; 4706; 6910; 23649; 28354. Zuweilen auch in der Literaturschprache Etn. III, 181, A. X, 97; Niedra.

Avots: ME I, 669

gùldît (unter gùldinât ): auch AP., Wolm., (mit ulˆ ² ) Frauenb., Seyershof, (mit ul˜) Salis; ‡

5) schwächen:
zâles Medikamente) gulda sirdi Frauenb. Part. prt. gùldîts: pirmuodienas rītā skrēja uz guldītā Auleja, am Morgen nach der Hochzeitsnacht lief man zum jungen Paar (um von ihm bewirtet zu werden). Refl. -tiês: guldās viņš tur, kur bezdibenuos klintīm saknes ir A. Niedra Zemn. dēls 58; sich betten Segew.: vē̦sā kapā jāguldās.

Avots: EH I, 416

gulẽjums: preces gulēja... spīķeŗuos; ... nācās maksāt ... gulējuma (für das Liegen) naudu A. Niedra Līd. d. 474.

Avots: EH I, 417

I idraîns, hohl, im Kern verwittwert: idrains kuoks, Holz mit verwittwertem Kern. milzu niedras, idrainu vidu Konv. ² 297. nuo (duoņu) stiebriem izspiež baltās, idrainās serdes 639. In N. - Schwanb. idrains kuoks "kuo nevar pāršķelt; idrainam kuokam ir ievalkas".

Avots: ME I, 702

I ìekar̂st,

1) anfangen heiss zu werden:
lai ieraksušuo pieri nakts vē̦sma spē̦tu aizkart Alm. drudzī iekarsis Vēr. II, 19;

2) erregt, hitzig werden:
žīds iekarsis iesaucās Dīcm. pas. I, 39. Refl. - tiês, erregt, hitzig werden: skuoluotājs, drusciņ iekarsies, atteica A. XI, 105. viņu sirds neiekarstas Niedra. Subst. ìekar̂sums, die Hitze, Erregung: tas izdarīts aiz stipra iekarsuma Konv. ² 743.

Avots: ME II, 25

ìekša,

1) das Innere, Inwendige:
istabas, zemes, mucas iekša. nuo āras uz iekšu. dzīŗu dienā visi dzīvuo pa iekšu LP. IV, 176. nu nāk siltums nuo iekšas Niedra;

2) der Lok.
iekšā, drinnen, hinein, herein: kas mucā iekšā? nuo ļaūdīm nebij neviens iekšā. cik šai vēl e̦suot iekšā? wieviel habe sie noch an Lohn zu erhalten Blaum. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk od. iekšā ir, bet ārā nenāk, von einem, der seine Gedanken nicht auszudrücken versteht. viņam viss iekšā vārās. Der Lok. iekšā wird oft zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung gebraucht, während ie - die perfektive Handlung bezeichnet: tē̦vs pat˙laban nāk istabā iekšā. ņem iekšā, kas priekšā BW. 19370. jūdz zirgus iekšā! iekšā dzeŗamas od. duodamas zāles, Medizin zum inneren Gebrauch. viņš dze̦rdams dzēra, cik gāja iekšā Lautb. Oft fehlt das Verb und iekšā vertritt das Prädikat: suns ciskās iekšā LP. IV, 164. zvirbulis griestuos iekšā! MWM. XI, 200. viņš atkal iekšā, er hat wieder eine Bete gemacht;

3) der Plur.
ìekšas, das Eingeweide: jāiztīrī cūku iekšas. visas iekšas griežas riņķī. paldies par iekšām, kulīte (ādiņa) atpakaļ. aizturē̦tas od. cietas iekšas, harter, verstopfter Leib. [visas iekšas vainīgas U., alle innern Organe sind krank. - Aus * enti̯ā oder vgl. li. ísčios "Eingeweide"- * ensti̯a, s. Le. Gr. § 531 und Būga KSn. I, 71 ¹ .]

Avots: ME II, 30, 31

ìekšdrẽbe, die Innenseite eines Kleidungsstückes: iekšdrēbi varēja redzēt cauri Niedra.

Avots: ME II, 31

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

iesirme̦ns Lub., Fest., iẽsir̃mans, graulich, ins Graue spielend: iesirmana bārzda, galva. iesirmani mati (von Niedra oft gebraucht) A. XX, 543. [Vielleicht mit hochle. a aus ę.]

Avots: ME II, 63

îsinât, dial. îksinât, tr., kürzen: vecene īsināja kâ nekâ nakti Niedra. Refl. - tiês, für sich kürzen, verkürzen: laiku Etn. IV, 34; die Zeit vertreiben: paņemiet grāmatu, kuo īsināties A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 837

izbalinât, izbaluôt, tr., ausbleichen: aude̦klus, saules izbalināti mati Niedra. lieci baltus izbaluotus (kre̦klus) BW. 16541.

Kļūdu labojums:
lieci = liksi

Avots: ME I, 715

izdvèst [li. išdvė˜sti "aussterben"], izdvest, tr., intr.,

1) aushauchen, ausatmen:
kalvju stiebri izdvesa skābu smaršu A. XX, 860. krāsns likās izdvešam aukstumu un naidu Niedra;

2) leise sprechen, leise hervorbringen
Stari II, 748; Subst. izdvē̦sums, die Aushauchung.

Avots: ME I, 731

II izirt (li. išìrti ), ‡ Refl. -tiês Dunika u. a., heraus-, hinausrudern (intr.): nuo krasta niedram i. vaļējā ūdenī.

Avots: EH I, 451

izjust, ‡ Subst. izjutums, Empfundenes: iespaidi veiduojas par jauniem pārdzīvuojumiem un izjutumiem ... māsu zemapziņā A. Niedra Nemiera ceļi IV, 432.

Avots: EH I, 452

izkãrstît (li. iškárstyti), freqn., izkãrt [li. iškaárti],

1) aushängen:
izkārstīt, izkārt izmazgātuos kre̦klus pa visu sē̦tu. drēbes būšuot izgrìezusi un izkārusi Blaum. bē̦rzi izkāruši vēdināt savus smalkuos zariņus Niedra. ieva ziedus izkāruse BW. 14022;

2) hervorstrecken, hängen lassen:
stāv od. skrej mēli izkāris. mēli līdz krūtīm izkāris LP. VII, 1204. Refl. - tiês,

1) heraushangen, sich hinausbücken, hervorstehen, hervorragen:
mēle izkārusies lielu gabalu nuo mutes LP. V, 2. viņa izkaŗas par luogu ārā R. Sk. I, 100. akmens izkāries nuo mūŗa ārā LP. VII, 1011. čigānei izkāries nuo sedzenes linu buņķītis Laps.;

2) zur Genüge wornach langen:
izkārstījuos, ne˙kā nedabūju A. XV, 2, 394. [izkārstītiês 2 dürfte zu ķer̂t gehören.]

Kļūdu labojums:
1011 = 1091

Avots: ME I, 750

izkùopt [li. iškuõpti], tr.,

1) [in Ordnung bringen, ausschmücken U.], gehörig pflegen, ausbilden, kultivieren
Kronw.: dārzu, zemi. kas tad cits tâ luopus izkuops? Niedra. jaunākā rakstniecībā izkuoptā valuoda Vēr. I, 1323;

2) leeren, entwenden:
viņš izkuopis visu bļuodu, - naudu nuo kabatas. Refl. - tiês,

1) zur Genüge pfleegn:
vīrs kuops vēršus: stiprais tik nuoskatās, - lai nu izkuopjas arī LP. IV, 12;

2) sich entwickeln, sich ausbilden, der Zivilisation entgegen gehen:
cilvēce iet uz priekšu izkuopdamās Kronw. ne˙viena tauta neizkuopjas tikai vien savas valuodas ruobežās Kronw. Vidzeme bij vairāk izkuopusies Kundz.

Avots: ME I, 758

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761

izlît [li. išlýti], intr.,

1) [ausfliessen], ausgegossen werden, abregnen:
reiz izlijušais vairs nebija sasmeļams JR. VII, 123. pē̦rkuonis izlijušā debesī rūc Austr. [rudzi izlīst nuo maisa U.];

2) verregnen, vom Regen durchnässt werden:
rudzi izlijuši, nevar maizi izcept. Refl. - tiês,

1) ausströmen, überfliessen:
mēs tikai tuo dabūjam ēst, kas sitiem izlijās LP. VII, 182;

2) zur Genüge regnen, sich ausregnen:
nu diezgan jau izlijies;

3) gehörig vom Regen durchnässt werden:
izlijies un piekusis zemnieka dē̦ls ielaidās miegā Niedra.

Avots: ME I, 765

izmirkšķêt, izmirkšķinât, tr., blinzeln: acis aiz dzēriena sūruma izšķuobījis un izmirkšķējis Aps. viņš izmirkšķinājis acis skaidras Niedra.

Avots: ME I, 772

izraksts,

1) die Strickerei
Jan.;

2) Auszug:
izraksti nuo ve̦cām baznīcas grāmatām Niedra.

Avots: ME I, 789

izsamist, [izsamisties U., izsamisēties Und Ps. 20, 6], intr., in Verzweiflung geraten, verzweifeln: bet mēs gribam un nevaram un izsamistam Niedra. skuoluotājs vai izsamisa A. XI, 105. izsamisums, die Verzweiflung: atgriežas pilnīgā izsamisumā mājā A. XVII, 86. [Vgl. izmist und Le. Gr. 707.]

Avots: ME I, 795

izspaîdît, tr., freqn. zu izspiêst ausdrücken: viņa asinis būs izspaidīt pie altāŗa sienas III Mos. 1, 15. mēs kungus un kundzes izspaidīsim kâ slapjas lupatas Niedra.

Avots: ME I, 801

iztapîgs, dienstfertig, gefällig, zuvorkommend, sich nach den Wünschen anderer richtend: Anna atbildēja tādā iztapīgā balsī Saul. ve̦cākā iztapīgi atbildēja Niedra. nuo sulaiņa iztapīgā seja varēja nuomanīt A. XX, 802.

Avots: ME I, 814

izvadît [aksl. izvoditi], tr.,

1) hinausgeleiten:
darbiniekus, ganu, kūminiekus; līķi od. miruoni uz kapiem. pate ganus izvadīju BW. 11344. nemāku darbinieku izvadīt, sagaidīt BW. 9568. tavus bāleliņus pa vārtiem izvadīšu 10857. vai tā man meitu duos, vai ar skruķi izvadīs 13955, 1. suns jūs salūdza, kaķe izvadīja 19285;

2) führen, lenken:
seimniecība nav izvadāma bez vīrieša galvas Niedra. gan jau dievs izvadīs visu par labu Kaudz. M. Subst. izvadītãjs, wer hinausgeleitet: miruoņu izvadītājs, der Leichenredner. viņu aizlūdza uz bērēm par izvadītāju A. XII, 589.

Avots: ME I, 823

izžulˆgt,

1): auch KatrE.; Warkh.; izžulgušā zemē ir tabāks neaug Saikava: zirgs brida pa izžulgušuo sniegu Niedra Kad mēnesis dilst 277. ce̦pure salijuse cauri slapja, izžulgusi PV. kad aitas slimuojušas ar ūdens kaiti, tad viņu iekšas ir izžulgušas Bers., Kalz. ja kājas ilgāku laiku nav autas, tad tās izplešas, izžulgst ebenda; ‡

2) austrocknen
(intr.) Gr.-Busehh.: peļķe izžulgusi.

Avots: EH I, 499

jàukt, - cu (li. jaukti Me.; [eine III p. prt. sùjaukė bei Jušk. 721 unter jàugti]), tr.,

1) mischen, mengen, wühlen, verwirren, verwischen:
tev jājauc kārtis. līdaciņa, tu jauc dūņas e̦ze̦rā BW. 21278. sniegi, vēji gaisu jauca 12348. ve̦ci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga paduomiņu 27296. [nejauc manu saimi U., bring nicht Unordnung (Engehorsam) in mein Gesinde.] likšu raganai pē̦das jaukt, lai begļi mājas neatrastu LP. II, 67. nejauci mani tur starpā, misch mich nicht in die Sache hinein;

2) stören, vereiteln:
nāks tikai visādi cilvē̦ki kājām darbu jaukt LP. VII, 1061;

3) mit laukā, ārā verbunden bezeichnet es die imperfektive Handlung von izjaukt - auseinandertrennen, auseinanderreffeln, zerstören:
kad puiši nere̦dz, tad jaucu (Var.: ārdīju) ārā (adīkli) BW. 7157. negribas ve̦zumu jaukt laukā Kaudz. M.;

4) den Teig einrühren
N. - Schwanb. (wo jaut nicht gebraucht wird): meita paņēma menti un sāka maizi jaukt JKU. V, 54. Refl. - tiês,

1) sich mischen:
kuo tu jaucies? dažādas duomas un jūtas viņam jaucās pa dvēseli Niedra;

2) sich vermischen, fleischlich sich vermischen:
Ansim vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi jauktuos JK. V, 65. guovs jaucas ar bulli Wid.;

3) wühlen, schnüffeln, stöbern:
meža sargi... pa viņa skapi jaukušies JU.;

4) scherzen, tändeln:
kad māte jaukdamās par nuomirušu izliekas Kaudz. M. [Enthält wohl gleich li. jaugti "mischen" die Wurzel von jàut; vgl. auch jukt.]

Avots: ME II, 98

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô ² Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131

kalums,

1) die vollendete Tätigkeit des Schmiedens, das Geschmiedete:
bungvāle nuo pirmā kaluma necieta LP. VI, 518. nesamaksājis manam vīram ratu kalumu Seib.;

2) die Prägung, das Gepräge:
nauda, kam tik kalums duod vērību Rainis. ze̦lta kalumi, goldenes Geschmiede: bet par visām skaistāka bij viņa paša sirds karaliene... zīdā un pērlēs un ze̦lta kalumuos Niedra.

Avots: ME II, 146

kal˜veniẽks, kal˜viniẽks, der Schmiedegast, der Mensch, welhcer zum Schmied geschickt wird, um einige Sachen vom Schmied schmieden zu lassen und diesem dabei behilflich zu sein: labam kalējam daudz kalvenieku Mar., Nötk., Druw., Bers. n. A. XVI, 284. pienāca pie smēdes vēl citi kalvenieki Niedra.

Avots: ME II, 146

kā`rtât, - ãju, kā`rtuôt,

1) zum zweiten Mal pflügen, zwiebrachen
[li. kartóti dass.]: zemi;

2) gew. kārtuot, ordnen, ir Ordnung bringen:
viņa stāvēja pie atvē̦rta skapja un tanī kuo kārtuoja Saul.;

3) intr., schelfern:
ģīmis kārtā (Behnen), kārtuo (N. - Kmph.) āda. Refl. kārtuôtiês, sich ordnen, in Ordnung kommen: duomas pamazām kārtuojās Niedra. Zu kā`rta, cìrst. [Zur Bed. 1 vgl. ačech. črtadlo "Pflugmesser."]

Avots: ME II, 201

ķe̦rstît [Trik., Wolm., Lis., Ruj., ķer̂stît C., N. - Peb., Arrasch], -u, -ĩju, tr., freqn. zu ķe̦r̂t, haschen, zu ergreifen, zu fangen suchen: mana sieva mūsas ķe̦rsta BW. 6929. ķe̦rsta mani sveši ļaudis 13563. kamē̦r mednieki zaķi ķe̦rsta LP. V, 211. mežsargi staigājuši un ķerstījuši malas medniekus AU. kāds puisis tapis ķerstīts (als Rekrut) Etn. III, 93. ruoka ķerstīja drīz vienu striķi, drīz uotru A. XXI, 616. Refl. -tiês, herumgreifen: kas šim te kuo ķerstīties ap mūsu guovīm? Niedra. lai sadega puišiem nagi, gar manim ķe̦rstuoties BW. 7375.

Avots: ME II, 369

klùrga, ²

1) [klur̃ga Trik., Jürg., Serbigal], der Kranich
Lub. [vgl. dazu klūrêt];

2) eine brütende Glucke, Henne
Bers.;

3) ein Humpelnder, Hinkender von grossem Wuchse,
[klur̃ga C., Schujen, Arrasch], ein Schimpfwort Stom.: tādiem lieliem suoļiem kâ klurga nāk, ka zeme vien dun A. X, 722. viņš ar savām gaŗajām kājām cilpās kâ klurga pa mauriņu A. XX, 764. kas šitai klurgai te pa mūsu māju meklēt Niedra;

4) klurgas, die Stelzen
Karls.

Avots: ME II, 236

kùolĩdz,

1) sobald als:
tas nuotiks, kuolīdz tē̦vs būs atspirdzis Niedra. kuolīdz nākusi linu raušana, tuo tik šis licis ganu zē̦nu tūdaļ pie darba Dok. A.;

2) solange als, bis:
tuolīdz gāju brāļuos sē̦rstu, kuolīdz dzīvs tē̦vs, māmiņa. Vgl. BW. 26661, 3.

Avots: ME II, 343

kuõžalât [Wandsen, kuôžaļât Lautb.], kuožļât Grünh., Grünw., [kuõžļât Līn.], kuôžļât ² Sassm., [Salis, kuôželêt ² Ruj.], kuožņât, -ãju, tr., freqn., wiederholt beissen, kauen: kuožalāt nagus Sudr. E. zuobiņiem nākuot, duod kuožļāt (kuodaļāt) saitītē uzvē̦rtu un kaklā pakārtu vilka kaulu, sudrabu (gre̦dze̦nu), dzintaru JK. VI, 56. lē̦ni viņš kuožļāja smilgu Niedra. baigums, saltums miesu kuožņā Latv. Refl. -tiês, sich, einander beissen, schuppen: abi meļņi kuožļājās Latv. kad zirgi tuvu cits pie cita piesieti, tad viņi kuožņājas.

Avots: ME II, 350

krāšņaita, krāšņata, = krāsnaita, Steinhaufen, alte Ofenstelle: gar ve̦cas pirts krāsņaitu A. XX, 164. ieraudzīja ve̦cu krāšņatu Niedra.

Avots: ME II, 269

krustceļš, Plur. krustceļi, krustceles, der Kreuzweg: pie krustceļiem saticis ve̦lns vīru LP. VII, 64. brūte meta uz krustcelēm pa gabaliņam sīkas naudas BW. III, 1, 3. krustcelēs atradās buode Niedra.

Avots: ME II, 288

kuknêt, -u, -ẽju, n. U. auch kukņuôt(iês), intr., hocken, kauern, die Zeit müssig zubringen: tagad kukni nu savās kamanās Niedra. tu tik zini kruogā kuknēt JU. viņa visu dienu uz vietas kuknēja Bers. viņš ilgi, ilgi tâ nekustē̦damies kuknēja A. XVI, 876. [viņš kukņuo(jas) vien, ne nuo vietas netiek U. - Zu kukt.]

Avots: ME II, 301

ķũlis,

1) die Keule, der Stock:
ķūlis - gare̦ns kuoks, kur atspiesties Etn. I, 138. ķūlis - līks kuoks zē̦niem ripu sišanai II, 113;

2) die Keule, das Kniestück
Stelp.: šķiņķi ar visu ķūli atstāja ceļa vīriem Vīt. zinājis dabūt ruokā kādu cāļa ķūli Niedra; auch der Vorderarm des Menschen Lös. n. Etn. IV, 98. ruokām ķūļi jē̦li bijuši nuobraucīti JU.; auch die Schweinsschnauze Freis.;

3) verächtliche Bezeichnung einer plumpen, ungehobelten, verderhten Person, der Plumpsack, Tölpel
AP., C., [Ronneb.], Lasd., Selb., Katzd.: tas ir gatavs ķūlis Naud. redz, ķūlis kāds le̦pns! Purap. eita, ķūļi, auzu sēt BW. 28161. vai manu vīra ķūli BW. 33510, 3 var. ķūlis, einer, der sein Schuhwerk langsam anzieht Spr. ķūļi, [ķûļi Kr.], der Name, den die Marienburger, in Erwiderung der sie mit dem Namen bruoļi bezeichnenden reineren Letten, diesen geben. ķūļu lini, schlechter Flachs; Flachs der ķūļi. ķūļi. ķūļu puse, kur smūdžu valuodu runā Krem., PK. n. U.;

4) der Schlitz am Weiberrock
Grünh., Naud., Gr. - Sessau, Grünwald. ķūlis ir sieviešu lindruoku atvērtne, kur āķi iešūti Naud.;

5) ein kleiner Heuhaufen:
nuopļautuo saliek ķūļuos;

6) ein kleines Segelschiff
Lasd.;

7) ķūļi, das Gekröse
Burtn.;

[8) ķūlis U., der Riegel. -
In den Bed. 1 - 2 jedenfalls aus mnd. kule].

Avots: ME II, 393

kumuôss [Lis., Jürg., N.-Peb., Selg.], kumâss, kumûss Kaul., Lub., [Bers.], der Bissen: ātriem kumuosiem viņš rija vārītuo lasi Niedra. nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, hat nichts zu brechen und zu beissen. daudz ve̦cāku atrauj sev kumuosu nuo mutes, lai tik bē̦rnus paskuoluotu. Sprw.: labs tas darbiņš, kas padarīts, labs tas kumuoss, kas pataupīts, klausi veča vārdus, neēd veča kumuosu. [kāds kumuoss apē̦sts, tuo nevar atraut atpakaļ U., geschehene Dinge sind nicht zu ändern.] dze̦guzes kumuoss,

a) der Kuckucksbissen, ein Stück Brot oder sonst etwas Essbares, das man nach dem Volksglauben des Morgens vor dem Ausgehen essen muss, damit man das Kuckucksgeschrei zum ersten Male nicht nüchtern höre:
uzkuodi dze̦guzes kumuosu, lai dze̦guze neaizkūkuo;

b) Triften-, Knabenkraut (orchis moris):
piegulē̦tām meitām jāē̦d orchis moris (puiku zāles, dze̦guzes kumuoss) saknes, tad viņu kauns nenāks gaismā RKr. XII, 14. putnu kumuoss, der Vogelbissen, der verhüten soll, dass das Geschrei der Vögel, namentlich des Kuckucks, einen Nüchternen betreffe, was nach dem Volksglauben Unheil bringt BD. 58. [Wohl zu kums II, kumt I, s. Būga LM. IV, 430.]

Avots: ME II, 313, 314

kuraža [Wenden], oft kuražas [PS., N. - Peb.], n. U. auch kuraži,

1) ein Bauerschlitten mit einem Korbe, eine Kobitke
Ulpisch, Ruhtern, Ruj., Drsth., [Bers.], Lasd., Lubn., Burtn.: viņš gulēja kuražā uz salmiem Niedra. egļu rati, bē̦rzu spieķi, kārklu rīkšu kuražiņa BW. 19061. zirģelis uzmuocīja kalnā liepu kriju kuražiņas Vēr. I, 769 ;

[2) kuraža, ein Gestell mit einer Rücklehne, das auf den Holzschlitten gelegt wird, um bequemer zu sitzen:
kuražu uzsien ragavām, kad brauc uz pilsē̦tu ar precēm Jürg.]

Avots: ME II, 321

kurmẽ̦r, kurmẽ̦rt, kuŗume̦t, kurme̦t, kurmetiņ, einigermassen, annähernd [Sessw.], wenn auch nur ein wenig: mēs jau kurmē̦r e̦sam skaidrībā MWM. VI, 901. labība būtu labāki paaugusi, ja lietus kur˙me̦t būtu uzlijis Tirsen. nav iespējams kurmē̦r tuos gaiši iztirzāt A. XVI, 925. temperātūrai vajaga būt kurmē̦rt vienādai A. XX, 595. kurme̦t tādiem apstākļiem Niedra. ja tik labība kurme̦t maksās, tas šis gads būs labāks par pē̦rnuo Balss. ja būtu kurmetiņ lādzīgāks celš... Vīt.

Avots: ME II, 323

kuslis,

1) der Zarte, Knips:
esi mierā, mazais kuslis G. Allun. nu viņš bija par sīku, par niecīgu, kuslītis un uods Niedra;

2) der Hofmacher,
kas sievietēm pieglaužas un ar tām daudz pļāpā Erlaa.

Avots: ME II, 328

kver̂nêt, -u, -ẽju Smilt., Naud., Brandenburg, Etn. I, 154, [Trik., kvẽrnêt AP., PS., N. - Peb., Bauske], kvḕrnêt ² Mar. n. RKr. XV, 121, Lub., [Alswig, Wessen, Bers., Lös., Nerft, [kver̃nêt Wolmarshof, Jürg., Salis], intr., quienen, hocken, müssig dastehen, vergeblich warten: krusttē̦vs kvērn uz mūrīša MWM. VI, 31. nav man vairs katru mīļu dienu jākvērn Niedra. te tu vari kvērnēt, kamē̦r viņam iepatiksies Purap. kuo tu te kverni? Poruk. [kvērnêt kādā kantuorī Austriņš Necilvē̦ks 59. - Vielleicht zu slav. kvariti "verderben (tr.)".]

Avots: ME II, 353

lâcĩba ,* Bärentum, bärenhaftes, plumpes Benehmen, Wesen: nuozuda visa lācība Niedra.

Avots: ME II, 435

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene ² II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene ² I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene ² I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413

lāktêt, - ẽju U., Adsel, gew. làktît ^2, - ĩju Aps., intr.

1) brennen, schimmern, flackern:
zvejniekiem jau redzēja skalu lāktījuot Aps. kāzu mājā visu nakti lāktīja ugunis Tris. tas pamanīja birzes malā lāktījam nelielu ugunskuru saul. skals sāka lāktīt un taisījās dzist Niedra. ziemeļblāzmai lāktijuot, viņi dzirdēja zuobeņus šņikstuot Pūrs I, 113;

2) mit Feuer auf einem Boote in der Nacht fischen:
vīrieši aizbrauca uz e̦ze̦ru lāktē̦tu Adsel; [vgl. zur Sache Bielenstein Holzb. 676 f.].

Avots: ME II, 437, 438

lam̃pât, - ãju, lampuôt,

1) tr., schlagen, prügeln, stossen:
lampāt = sasist, saplēst lampās Etn. IV, 129. trīsreiz dienā es viņu lampuošu Niedra;

2) schlürfen:
es redzēju sētiņā piestā putru lempējuot (Var.: lampājuot) BW. 19407;

3) sich bewegen, laufen, schwefällig gehen:
vilkam zeķes nuoplīsušas ciemu starpas lampājuot BW. 7319. kad ieraugu vīra māti, šķietu lāci lampājuot 23203, C. [In der Bed. 1 Ableitung von lampa II, in der Bed. 3 zu lampa III, in der Bed. 2 mit Wurzelvariation zu la. lambere "lecken", nhd. schlamp(f)en "schlürfen" (wozu Walde Wrtb. ² 409).]

Avots: ME II, 418, 419

lastagas C., Lös., Kalzenau, Erlaa, Burtn., Mar., Serb., Kokn., Setzen, lãstakas (lãse + taka), laste̦gas, lãste̦kas Perk.,

1) das Strömen, Träufeln:
[pēc lietus nuo jumta te̦k laste̦gas Drosth.] svecei radās tauku lāste̦kas Niedra. pa pe̦lē̦kām eglēm sveķi uz leju lāste̦kām plūst AU.;

2) die Eiszapfen am Dache [lastagas Kl., Bers., Arrasch, laste̦gas N. - Peb.]: ja pie jumtiem gaŗas lastagas salst, gaidāmi labi lini RKr. Vi, 70. lāstakas sniegāa vai vasarā lietus, nuo jumta te̦cē̦dams, iztaisa mazu gŗuopīti ap māju DL. gaļas gabaliņš ieruokams istabas priekšā lāstakās Etn. II, 133. Jē̦kabs skatījās ārā, kur laste̦gas nuo istabas jumta tecēja zemē Blaum. Vgl. lataka.

Avots: ME II, 424

I ļe̦ka [Nötk.], auch ļē̦ka Naud., Niedra, ein Klumpen einer weichen, klebrigen Masse: kādu ļe̦ku krējuma bāzi mutē? B. Vēstn. viņš iespļāva ve̦se̦lu ļe̦ku uotram ģīmī Fest. sniegs nāca lielām ļē̦kām Niedra, Tirs.; der Kuhfladen C., Fest. [Aus estn. läkk "Kot"?]

Avots: ME II, 534

II ļe̦pa Lub., ļē̦pa Mat., ļēpe [Weinsch.],

1) eine unformlich zusammengeballte Masse, ein Klumpen:
sniegs nāca le̦pām zemē Aps., Lub., Smilt. Bei Niedra: sniegs nāca lielām lē̦pām, mīkstām lē̦pām A. XIV, 241. viņš iespļauj man lielu ļe̦pu acīs Latv. guovju ļē̦pas (ļēpes Schrund. LP. VII, 561), [ļe̦pas Ruj., Drosth.], Kuhfladen LP. VI, 59; Etn. II, 14. jāsaslauka tie gruži, ļē̦pas, kas svešajam nuo kājām uz grīdas palikušas LP. V, 12. zīšķis sazīžļāts vienā ļēpē Naud.;

[2) ļe̦pa, eine alte Mütze Serbigal;
"stērbele, skarä Lis. - Im Grunde wohl identisch mit ļe̦pa I; vgl. auch r. лепёха "flacher Fladen".]

Avots: ME II, 537

ļê̦pât [auch PS.], -ãju, ļe̦pât, ļê̦puot (Denom. von ļê̦pa, ļe̦pa),

1) [ļê̦pât ² MSil., Salis, lê̦pât od. (auch PS., Trik.) ļẽ̦pât Mar.], mit schmutzigen Füssen plump gehen, kriechen
C.: [tārps ļē̦pā (rāpjas) pa kuoku Mar.] ļe̦pāt = slapjām, dublaiņām kājām iet, ļe̦pas atstāt Nigr.;

2) [ļê̦pât, langsam gehen
Neu-Wohlfahrt];

3) ļe̦pât, in grossen Flocken, Klumpen schneien
Etn. IV, 130: mīksts sniedziņš lē̦nām ļē̦pāja Niedra, [N.-Peb.].

Avots: ME II, 539, 540

lìekaûdzis, ein überflüssiger Auswuchs, Anwuchs Niedra.

Avots: ME II, 494

I lìeks (li. liẽkas "unpaar"),

1) ein-, angelegt, falsch:
lieka bārzda, falscher Bart; lieka bize, eine angeheftete, falsche Flechte; lieks ģīmis, ein angelegtes, falsches Gesicht, d. i. eine Larve, Maske; lieki mati, falsches Haar; lieki zuobi, eingelegte, falsche, künstliche Zähne; [lieku atslē̦gu duot U., in den April schnicken]; lieka uguns, das Irrlicht; lieka ticība, der Wahnglaube;

2) zurückgelegt, reserviert, mehr als die Natur der Sache erfordert, überflüssig, überschüssig:
lieks ritenis, ein Reserverad, das auf einer längeren Reise früher mitgenommen wurde, um, wenn ein Rad zerbrochen wurde, benutzt werden zu können; lieks zirgs, ein lediges Pferd,

a) ein Pferd ohne Reiter:
ceļa malu ļaudis jāja, lieku veda kumeliņu BW. 12360;

b) ein Pferd, das nicht zum Gespann gehört, sondern überzählig mitgenommen wird;

c) ein Gespann ohne Kutscher:
kad vairāk nuo kādām mājām brauc darbā, tad daudzkārt katruos ratuos nav pa braucējam un tuo tad sauc par liekuo zirgu Grünh.; lieki rati, der Reservewagen Spr.; mums liekas naudas nav Kaudz. M.; liekā gaļa, wildes Fleisch (caro luxurians); lieka peļņa, Extra-, Nebenverdienst; lieki peļņi, Akzidentien L.; lieka diena, der Schalttag; lieks gads, das Schaltjahr; lieka sieva, ein Kebsweib; lieka zeķe, ein einziger, zu keinem Paare gehöriger Strumpf; lieks ceļš, eine überflüssige, unnütze Reise, ein Umweg; liekas gaitas, ausserordentlicher Gehorch ausser der Arbeitswoche St. gan man bija lieki suoļi, gan man lieki sūtītāji. nav, manā pūriņā kas liek lieku gabaliņu BW. 7623; [lieka atslēga U., ein Diebsschlüssel]; lieki cilvē̦ki od. ļaudis, Menschen, die nicht zur näheren Verwandtschaft, Bekanntschaft gehören, fremde Menschen: ar liekiem cilvē̦kiem vien ne˙viens nav iedzīvuojies Kaudz. M. nuostādīsim vaktis, lai lieki netiek klāt Kaudz. M. lai arī kāds cilvē̦ks, lieks paliek lieks A. XVII, 122. liekam cilvē̦kam apte̦kas sirds Niedra. maz ticams, ka lieks par šuo algu pieņemsies Zeib. Sk. 55. nebūs lieki šuo jautājumu tuvāki aplūkuot, es wird nicht überflüssig sein, diese Frage näher anzusehen. vēl jau cukurs lieku liekais, noch ist Zucker in Überfluss A. XXI, 343. līdz, vai lieks? Paar oder Unpaar? L., St., U.;

3) = liecinieks

2: izgājušu nedēļu visu nedēļu bija viens vīrs par lieku pie tilta būves, un šuodien atkal Jē̦kaups aizgāja par lieku pie sniega rakšanas Frauenb.;

4) überflüssig, unnutz, besonders:
izkļuva nuo spruosta gan˙drīz bez liekām pūlēm pa˙visam sveiks LP. V, 344. muļķis bez lieka apduoma nuojūdza ķēvi VI, 406;

5) übermässig:
lieka klausīšana, übertriebener Frondienst L., St.; lieka ēšana un dzeršana, Völlerei, Unmässigkeit im Essen und Trinken. Sprw.: ne par nieku, ne par lieku. nava tautas lieku tāļu, die Freier sind nicht übermässig weit BW. 26476. Zu likt; [die Bed. 1 ist wohl aus der Bed. 2 entstanden].

Avots: ME II, 495, 496

liẽlît, -u od. -ĩju, -ĩju, tr.,

1) preisen, rühmen, loben:
Sprw. lieli alu, nelieli misas! kas čigānam zirgu lielīs, ja pats nelielīs? kas lielīs, ja pats nelielīsies? es katru lielu, kas mani liela. vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. tē̦vs viņu liela par vare̦nu strādnieku Niedra;

[2) ausposaunen, an die grosse Glocke hängen:
tâ ļaudis lielīja. Refl. -tiês,

1) sich rühmen, sich brüsten, prahlen:
kuo tas ve̦lnu lielījas? BW. 21612, 1. Sprw.: lielās kâ gailis od. ceplītis. lielās, kuo nagi ne̦s. dzeŗ un lielās, tup un turas. kuo lielies ar uotra mantu, kad pašam nav? dāldeŗiem lielījās BW. 12737. Mit abhäng. Infin.: uozuoliņš lielījās saulei saknes nerādīt BW. 2799. vakar tautas lielījās izzagt vienu malējiņu 13539. lielīt meitas lielījas puišiem duot paduomiņu 12009. Mit abhäng. Part.: šitie puiši lielījas telēķiem guodājami, die Burschen rühmten sich, mit Tellern bewirtet zu werden BW. 19407, 14. brūtes māsas lielījas vare̦n le̦pni ģē̦rbušās, die Brautschwestern prahlten, sich prächtig gekleidet zu haben 20658, 3. divi lieli lielījas, abi ziemu pārcietuši (Rätsel);

[2) ankündigen
(vgl. dzirties), versprechen U.: viņš lielījas, ka būšuot uz Rīgu braukt.] Subst. liẽlîšana, das Rühmen, Preisen; liẽlîšanâs, das Prahlen; liẽlîtãjs, jem., der preist, rühmt; liẽlîtãjiês, die Prahler Jer. 3, 11.

Avots: ME II, 499

liêlsàišķis [Janš. Dzimtene V, 168], lielsaitis, das Strumpfband, ein Band, womit man Strümpfe od. Hosen um die Waden bindet Altenwoga: lielsaišķi jeb lielsaiši bija tikai vilnāni RKr. VII, 39. deva katram pieaugušam vīriešam pa cimdu pārim, nepieaugušiem lielsaišķus un prievītes BW. III, 1, 26. viņa pina lielsaišus savam beidzamajam dē̦lam Niedra.

Avots: ME II, 502

lĩņât, [lìņât ² Fest., Stelp.], -ãju, intr., ein wenig, sanft regnen: sāka atkal pamazām līņāt A. XIII, 794. te iesāk līņāt lietutiņš Adam. mākuoņi, kas, miglu līņādami, stūmās uz vakara pusi Niedra. [Zu lît.]

Avots: ME II, 489

līpinât,

1) kleben machen, (die Augen) schliessen:
miegs acis līpina AP., LP. I, 63, IV, 112. bet pret pusnakti nevar vairs paciest, cik saldi acis līpina LP. IV, 59. lîpinât ² Ruj., ankleben (tr.);

2) intr., mit kleinen Schritten laufen
Mar.; sich langsam vorwärtsbewegen, kriechen: pa matiem utis līpina Druw. n. Etn. II, 161;

3) kreichen, flackern, flimmern, glimmen:
uguntiņa drusku vien līpināja Lubn. [skalu liesmiņa līpināja uz dzišanu Fest.] zila liesmiņa līpina virs uoglēm Balss. pret saulīti ezeriņi līpināt līpināja BW. 21018;

4) flackern machen, flackern, flimmern lassen:
svecīte tik tik līpināja savu liesmiņu Niedra; [die tränenschweren Augenlider bewegen (wie beim Weinen) Fest.; blinzeln: acis vien lìpināja Austriņš M. Z. 51; Vērpetē 20]. Refl. -tiês,

1) [steigen?]:
dvaša pildīja izkuoptuo dārzu un līpinājās uz augšu Egl.;

2) [lĩpinâtiês], sich um eines Vorteils willen kriechersch anschmiegen
[Bers.]: Vidzemes muižnieki sāka līpināties ap puoļu pāniem Niedra;

3) [lîpinâtiês Drosth., lìpinâtiês Jürg., N. - Peb.], flackern, flimmern:
ciemu luoguos raudulīgi skala uguns līpinās A. XVI, 725. uguns liesmas līpinās C. vai redz[i], kâ zibins līpinās? Plūd. Rakst. I, 56. [Zu lipt?]

Avots: ME II, 489, 490

luõpsaimniẽcĩba,* die Wirtschaft, Viehzucht Niedra.

Avots: ME II, 528

II ļũļa, comm., ļũļaks, der Tolpel, Dummkopf, Trodler Mat., [ļūļa "ein Vagabund, der die Arbeit meidet" Bers., ļũļaks "ein unzuverlässiger Mensch" Bauske]: ļūļa, ļūļa (Var.: auša, muļķis, tūļa) mans vīriņš BW. 27084. ļūļa (Var.: lūļa) sēd kalniņā 14447. ļūļaks tāds! Vēr. II, 546. ļūļa ē̦d pusgadu ilgāk kruoņa maizi Niedra. [Vgl. li. liulys "Tolpel".]

Avots: ME II, 545

‡ maznaûda "?": Latvija ir maznaudas zeme (ein geldarmes Land?) Niedra Kristīga tautas balss 1934, № 13, S. 2.

Avots: EH I, 788

I mèļuôt [PS., N. - Peb., Drosth.], intr., viel sprechen, plaudern, schwatzen, klatschen [ Fest.], ironisieren, böse Gerüchte verbreiten: viņš smējās un mēļuoja A. XII, 802. ļaudis mēļuoja Seib. Refl. -tiês, faseln, die Rolle einer Klatschbase spielen: kam nu tâ mēļuojies? Asp. Subst. mèļuošana, das Schwatzen, Klatschen: tu esi pieņe̦mts darbam, nevis mēļuošanai Niedra; mèļuôtãjs, der Zungendrescher, die Plappertasche, der Verleumder. Zu mèle.

Avots: ME II, 615

mẽrît [Wolm., PS., Kl., Lis., N. - Peb., Trik., Dunika, Bers., Salis, Jürg., Warkh., Warkl., Domopol], mẽrĩju oder mẽru C., mẽrĩju, mẽr,uôt [auch Ruj.], auch mẽrêt, -ẽju L.,

1) messen:
es tev devu tīras auzas, ne ar mē̦ru mēruodams (Var.: mērīdams) BW. 29995, 1. es dzirdēju dēļa māti stuopiem pienu mērījuot (Var.: mēruojuot) BW. 16421. Rīgas kungi prieksā nāca, siekiem naudu mērīdami (Var.: mēr,uodami, meiruodami) 30703. ganuos gāju, kre̦klu šuvu, pie uozuola mērīdama 7355. suoļus, ceļu mērīt, einen Weg zurücklegen: dabūju ve̦ltu ceļu mēr,uot Purap. simtiem reižu viņš šuo ceļu bij mēruojis A. XXI, 695. nelieci puikam velti mērīt suoļus! Blaum. beņķi mērīt, sich auf die faule Bank legen, faulenzen: šuo dieniņu redzēsim, vai šļūkusi, vai vē̦rpusi, vai mērījusi tē̦va beņķi;

2) zielen
Spr.: uz kur,u vietu tad tu mērīji viņai? Niedra. Refl. -tiês,

1) sich messen:
varuot ar ķēniņiem mēruoties LP. IV, 88. spē̦kus oder spē̦kus oder spē̦kiem mērīties, die Kräfte prüfen, erproben LP. IV, 48;

2) zielen, sich anschicken:
viņš tiem mērījās saduot ar siksnu Doku A. Subst. mẽrĩjums, das Gemessene, das Gemessenhaben, die Messung: pēc stingru suoļu mērījumiem tās aizvirknējās dibe̦nā Aus.; mẽrîšana, das Messen; mẽrîtãjs, der Messer: kurmītis zemes mērnieciņš (Var.: mērītājs) BW. 26045. [ eher wohl entlehnt aus r. мѣрить "messen" (wie jedenfalls li. míeryti "zielen" aus dem Slavischen stammt) als damit verwandt, was wohl auch von apr. pomīrit "bedenken" und ermīrit "erdichten" gilt.]

Avots: ME II, 619

mìesa [apr. mensā, žem. meisa bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 919 und Specht 251],

1) das ungeteilte, lebendige Fleisch des Körpers:
miesu pilns, wohlgennährt U. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. daba piešķīrusi brālim tuoties vairāk miesas, cik jaunākajam bij par maz Niedra. sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā, miesas, kauli vazājās pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694 var.:

[2) = gaļa Manz. Lettus: jem tuo miesas gabalu! 10 gespr.;

3) das Fleisch in biblischem sinne:
[nāce nuo visas miesas pa diviem šķirstā Glück I Mos. 7, 15];

4) gew. der Pl., der Leib, Körper:
Sprw. miesām radi, ne mantām. ar miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. atdzisušās miesas, der Leichnam. mātes miesas, der Mutterleib. miesas kārība, Fleischeslust. [Zu slav. me̦so (serb. mêso), ai. mā,sá-m, got. mimz "Fleisch" balt. mens - kann dissimilatorisch aus mems - entstanden aus * minz; vgl. Walde Wrbt. ² 474, Berneker Wrbt. II, 44, Pedersen Kelt. Gramm. I, 82, Mikkola BB. XXII, 242, Trautmann Wrbt. 178 f.]

Avots: ME II, 654

mĩļš [li. mylùs; vgl. le. man tas ir mīlu "mihi gratum est" Elger Dict. 390], Adv. mĩļi, lieb: Sprw. katram putnam sava ligzda mīļa. meita bijuse tik mīļa kâ me̦dus LP. III, 42. man sūtāmi mīļi vārdi Biel. 1011. puiši mani mīļu tur, es puisīšus vēl mīlāk BW. 12907. tautiet[i]s mani mīļi (herzlich) lūdza: nāc, puķīte, šuoruden! es tautieti vēl mīļāki: gaidi cita rudentiņa! 15050. meita, viņam mīļi pieglauzdamās, prasīja Dīcm. pas. v. I, 70. mīļi apkampt I, 71. abi atkal dzīvuoja mīļi kuopā JK. V, 1, 64. saimnieks mīļi uzņēmis ciemiņu LP. VI, 1, 136. - nav man vairs katru mīļu dienu jākvērn pie tā amata Niedra. katru mīļu svētdienu MWM. VIII, 564. tuo es mīļi padarīšu U., das will ich gern tun. - Der Komparativ mĩļâkais, mĩļâkā, der (die) Geliebte, das Liebchen: vienu (gre̦dze̦nu) laidu māsiņai, uotru savai mīļākai (Var.: līgavai) BW. 6344 var. [Nebst mĩlêt, miẽluôt, miẽlasts, * miesls zu li. mèilè "Liebe"; mìelas, apr. mijls, slav. milъ "lieb" und weiterhin wohl zur Wurzel von le. miêrs, la. mītis "mild", kymr. mwyn "comis, lenis", ir. mo`ith "zart", alb. mirε "gut, schön" ai. màyah "Labsal, Lust" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 58, Stokes KZ. 26; vgl. auch atmietêt.]

Avots: ME II, 645, 646

‡ mir̂dziens, das einmalige Leuchten, der Schimmer: saules mirdzienā Niedra Vindedze 9.

Avots: EH I, 817

mugura, mugara, mugurs [Glück Spr. Salom. 26, 3, Bielenstein Holzb. 651 ^1], Ruj. 26901, 2 [bei Glück III Mos. 3, 9 ein gen. s. mugures, Chron. 29, 6 ein acc. s. muguri],

1) der Rücken:
Sprw. lai būtu kupris mugurā kad tik nauda čumurā. (zirgam) mugura kâ lāva LP. II, 76. man plata mugura, es varu nest BW. 20763. viņš strādājis, tâ sakuot, muguras neatliekdams Niedra. man jau me̦tas slapja mugura. viņi raujas katru dienu slapjām mugurām. kas grib mana daiļa pūra, tam pagriezu muguriņu. aiz muguras, hinter dem Rücken; viens darbs jau aiz muguŗas Lp. VI, 915. tikkuo bij bēŗu māja aiz muguras... Kauz. M. aiz muguras aprunāja... mani BW. 8815;

2) der Rücken, die Hinterseite des menschlichen Körpers erscheint als die Zielscheibe des feindlichen Angriffs, der Schläge:
Sprw. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. tē̦vs šiem tūliņ mugurā LP. IV, 153. dabūsi pa muguru! zvelšu tev pa mugru īstajam bāliņam ar akmeni mugurā BW. 10332;

3) mugurā, tīri salmi vē̦de̦rā. vienas biksas mugurā (gew. kājās) BW. 13109. vairāk nebija kâ tik, cik mugurā Janš. Bei den Verben des anziehens, Steigens u. a. entspricht mugurā in imperfektiver bedeutung den Präfixen

ap-, uz-: viņš ve̦lk kre̦klu, svārkus, kažuoku mugurā, er zieht das hemd, den rock, den Pelz an.
es kāpu, lēcu zirgam mugurā, ich bestig das Pferd;

4) kalna mugura, der Bergrücken;
grāmatas m., der Rücken des Buches; krāsns mugura, der obere Teil des alten Ofens; naža m., Messerrücken;

5) suņu mugura, Hundsfott:
nāciet šurp jūs, suņu muguras! Alm. [mugura assimilatorisch aus mugura; das verhältnis zum gleichbed. li. nugarà (woneben auch dial. juod - nugùris "mit schwarzem Rücken" Jušk. 690) ist unklar. Auf ein kur. * nugara weist das entlehnten ersa - mordw. mukoro Zum Suffix vgl. li. steigara "Glied, Gelenk".]

Avots: ME II, 661

naûdẽlis, der Geldmannn [Schujen], C., Aps., Niedra A. XIV, 2, 93; pilsē̦tas naudeļi Klaust.

Avots: ME II, 696

neatlaîdîgs, unablässig: neatladīga censība B. Vēstn.; neatlaidīgs darbs Niedra.

Avots: ME II, 707

nebeigulis, einer, der etwas nicht zu Ende bringt, so z. B. das Studium: aiziet kâ nebeigulis nuo universitātes Niedra.

Avots: ME II, 708

nemĩļš: nemīļā vieteņā: pagalmā niedras auga, nav āriski uozuoleņi Tdz. 48297.

Avots: EH II, 16

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu ² Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene ² III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. ² 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899

nešķĩstenis [Ruhental], nešķĩste̦ns, [nešķĩstẽ̦ns Wolm., Lis., Bers., nešķīstāns Warkl.], neškĩstans Pump., der Unhold, das Scheusal: ādu pār acīm nuoraušu kâ vardēm tādiem nešķīsteņiem Wid. tuo nuosauca par nesķīste̦nu Niedra. [Dazu ein Fem. nešķīstāne FBR. IV, 70 aus Saikava.]

Avots: ME II, 735

niêdrãjs, niêdrãja, niedrējs, niedrava">niedrava, niedrai%C5%86a">niedraiņa, niedriens, niedruols, [Niêdruola ² Lvv. II, 94], niedruļa, niedruls, n,iedraine, n,iedriene u. a., das Röhricht, Schilficht: lai uzauga man liniņi kâ e̦zara niedrājiņi BW. 28356. tikai re̦tumiem zivs paplunkšināja niedrājā Blaum. mātīte dēj niedrājās Konv. ² 78. laižam vēršus niedrājā (Var.: niedraiņā, ņiedrainē, ņiedrienē, niedrējā, ņiedrājā, niedruļā, niedruolā, ņiedruolā, ņiedrulā, niedrulā) BW. 2910. vai pazuda niedrienā (Var.: niedrājā, niedrainē), vai baltā ābulā 28921. sit, tautieti, ze̦lta vadzi niedraviņas (Var.: nieduolāja) klētiņā! 24618, 10.

Avots: ME II, 749

niêdre [auch Wolm., PS., C., Schujen, Ruj., Līm., Nigr., Sessw., Fossenberg, Grosdohn, Marzen, Stirniene, Annenhof bei Mar., Schmarden, Ellei, Wirginahlen, Matk., Jürg., Gr. - Essern] (li. nèndre.), niêdra, [niedra Serben, Marzenhof, Plm., Gotthardsberg, Alt - Laizen, Erwahlen, Sackenhausen, Hasau, Kreuzb., Ekau], ņiedra BW. 11059; 15143; 17550, 3, [Lis., N. - Peb., ņiedra Meselau], ņiêdre [Kl., ņiedre Lubn., Bers., Oselshof, Setzen], BW. 4261; 5037; 13234; 28429; [25915], niedrs L., Ruj. n. BW. 26544; BWp. 1217,

1) das Rohr, Schilf (phragmites communis);
kraujas niedre, Uferriedgras (calamgrostis litorea) RKr. II, 68; Vāczemes niedra, spanisches Rohr Mag. XIII, 3, 65. Sprw.: luokās od. šaubīgs kâ niedra. sāpes lai iznīkst kâ purva niedre. es meitiņa kâ niedrīte BW. 10569;

2) niedrs, der Lauf an der Flinte
L.;

3) der Rohrstock, Spazierstock
Stud.: kurpes kājā, niedre ruokā BW. 33636. [Zu ai. nada-h. "Schilfrohr", wenn ai. nad - hier aus nṇd -(?), oder wenn balt. nend - heir (mit Reduplikation) aus nen(e) d - (vgl. zur Reduplikation mir. nenaid "Nessel" vgl. auch Jacobsohn Arier und Ugrofinnen 91).]

Avots: ME II, 749

nùobraũcît [li. nubraukýti], tr., abstreichen, abstreifen: krunkas, svārkus, cimdus, lapas, uogas. viņš nuobraucīja iesirmuo bārzdu Niedra. baltajam ābuolam gali vien nuobraucīti BW. 28671. nuobraucīšu apentiņus 32758.

Avots: ME II, 764

nùobražât, nùobražņât, = nùobradât: nuobražņāti rudzi Alm. niedras bij nuobražātas RA.

Avots: ME II, 764

nùobukšêt, gew. nùobũkšêt, - kšķêt, einen dumpfen Laut von sich geben, dumpf erschallen: ābuoļi veļas zemē, smagi nuobūkšķe̦dami Saul. kruodziņā kaut kas nuobūkšķēja Niedra. pie pšām durvīm nuobūkšēja suoļi MWM. VII, 850. nuobukšēja vien Duomas III, 662. pie rijas nuobūkšķēja kâ kad akminis kristu Druw.

Avots: ME II, 766

nùokãršuôt [Lis.], nuokãrtuôt Spr., tr., mit Stangen belegen: klēts bij nuokāršuota, vēl nejumta Niedra.

Avots: ME II, 796

nùoliẽsêt, nùoliẽsât, nùoliẽst [Manz. Lettus], intr., abmagern, mager, ableibig werden: viņa bija nuoziedējuse un nuoliesējuse Vēr. I, 1372. nuoliesējis sejs Niedra. nuoliesis un novārdzis aiz nabadzības A. XI, 463. Refl. - tiês, schwach, matt werden: man skatuoties dūša tīri nuoliesusēs Blaum.

Avots: ME II, 813

nùopakš(ķ)inât, [1) "glättend leicht schlagen";

2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]

Avots: ME II, 826, 827

nùopakš(ķ)inât, [1) "glättend leicht schlagen";

2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]

Avots: ME II, 826

nùopḕrt [li. nuper̃ti], tr.,

1) abprügeln, abwichsen, abwalken, durchprügeln:
nerātnus bē̦rnus;

2) zur Genüge mit dem Badequast schlagen:
vai bij māte mani mazu liepu sluotu nuopē̦ruse? BW. 9013. Refl. -tiês,

1) sich mit dem Badequast schlagen, sich im Schwitzbade abbaden:
Sprw. ar vienu sluotu visi nevar nuopērties;

2) sich besudeln:
bērni ar ūdeni un smiltīm bij nuopē̦rušies kâ zvirbulē̦ni Niedra.

Avots: ME II, 828

nùorùobežuôt, tr., abgrenzen, abmarken, beschränken: pilsē̦tu nuoruobežuoja fabriku skursteņi Niedra. Refl. -tiês, sich abgrenzen, sich beschränken: gluži tik skaidri viņš vēl nenuoruobežuojās Apsk.

Avots: ME II, 842

nùošàlkt, auch refl. -tiês, intr., erbrausen, eine Weile rauschen: mežs drūmīgi nuošalc LP. II, 61. nuodre̦bas zeme un nuošalcas sils MWM. IX, 174. rīta vē̦sma nuošalcās kuoku galuotnēs Niedra.

Avots: ME II, 865

nùosekšķêt, nùosekšêt [Lis.], nùosešķêt, auch nuosekšt Tirs. n. RKr. XVII, 70, intr., beschmutzt werden: kur tu tads kâ sekšķis esi nuosekšķējis? Tirs. n. RKr. XVII, 70. ir gājis dienām un naktīm nuosekšējis līdz ausīm Niedra. ve̦cais izvilka nuosekšķējušu ādas maku. palags e̦suot nuosešķējis A. XX1, 46.

Avots: ME II, 844

nùosēkt ["nùokunkstêt"] Peb., Sessw., Warkl. u. a.; "in der Eile stimmlos aussprechen" (mit ê ² ) Libau]: viņš errīgi nuosēca Saul. Refl. -tiês, [(mit è) einmal od. eine kurze Zeit zischend ächzen, seufzen C., Jürg., Festen, Druw., Neu-Schwanb., Kokn.]: tikai knaukšiens nuosēcās pa gaisu Niedra. vina nuosēcās vien un nuokliedzās [Ar., Dok. A. [nuosēcas aukstā ūdenī iele̦cuot N.-Peb. krūtis viņam smagi nuosēcās Lennew. zuobu raujuot viņš tikai nuosècas2 Lis., Vīt.; viņš dzēra nuo˙sē̦kdamies Nötk.] viņš nuosēcas un nuolaidās pa˙visam gulus A. XX, 650; ["pēc smaga darba nuopūsties" Schujen; "geräuschvoll ausatmen" (mit ê ² ) Alschw.].

Avots: ME II, 845

nùospurkstêt, nùospurkšķêt, nùospurkšêt, auch nùošpurkstêt, hinschwirren: kaut kur putniņš mežā nuospurkšķ Stari I, 77. mazais nieciņš nuospurkšķēja ūdenī LP. V, 235. es nuodzeŗu savu čarku, ka tik bārzda nuospurkš Aps. tad nuospurkstēs tur pe̦lē̦kie spārniņi Niedra.

Avots: ME II, 857

nùotrũkt [li. nutrúkti], intr.,

1) abreissen:
bet vērpjuot pavediens nuotrūcis LP. IV, 215;

2) sich verringern, stocken, nicht funktionieren:
guovij nuotrūcis piens. jaunavas balss smagi nuotrūka MWM. XI, 184. Refl. -tiês, erschrecken, zusammenfahren: viņš lieliski nuotrūkās Niedra.

Avots: ME II, 878

pacìrst [li. pakir̃sti], tr., ein wenig hauen, hacken: malku. [pacirtuši caurumiņu BW. 35274.] Refl. -tiês, sich plötzlich wenden: viņa ātri pacirtās uz tē̦va pusi Niedra.

Avots: ME III, 12

padràudêt, intr., ein wenig drohen: ve̦cmāmiņa padraudēja ar pirkstu Niedra.

Avots: ME III, 18

paiêt [li. paeĩti, slav. poiti], intr.,

1) ein wenig gehen:
pagājis mazu gabaliņu, viņš apstājās;

2) vorwärts kommen, gedeihen:
aizgavēņuos de̦sas un kājas jāvāra, tad cūkas paejuot Etn. II, 24. kad gribuot, lai bites labi paiet... II, 6. lai tie (zirgi, guovis) labi paietu II, 117. piektdienās ne˙maz nedrīkstuot villas cilāt, juo citādi aitas nepaiemuot Etn. I, 74. pagājis, heruntergekommen (schlecht vorwärts gekommen): viņš pa˙visam pagājis;

3) weggehen:
gaidi, gaidi, netiklīti! jau meitiņas sen pagāja (Var.: aizgāja) BW. 12892;

4) die Fähigkeit zu gehen besitzen, gehen können (besonders nach einem Zeitwort des Könnens):
viņš nevar paiet, jāve̦d vešus LP. IV, 7. ar kājām nepaiet, ar acīm neredzēt BW. 29266;

5) vergehen, verfliessen, verstreichen:
tâ paiet savs laiks LP, IV; 119, paiet daži gadi IV, 54. pagãjis, vergangen, verflossen: pagājušu svētdienu, nedēļu, mēnesi. Refl. -tiês, für sich gehen, einen Gang oder Gänge machen: man maz vaļas, vēl jāpaietas pilsē̦tā A. XVI, 301. viņš pagājās klusām uz kaudzes pusi Niedra. ne˙viens nepagājās viņam pretim Vēr. II, 1108. viņš pagājās līdz krastam MWM. VIII, 415.

Avots: ME III, 35, 36, 37, 38, 39, 40, 41, 42, 43, 44, 45, 46, 47, 48, 49, 50, 51, 52, 53, 54, 55, 56

pakš(ķ)inât, intr., tr., den Schall pak(š) hervorbringen, patschen, klopfen, paffen: zirgi pakškina kājām AU. pakšķināja ar plaukstu uz viņa kaklu Niedra. mierināja, vinam uz ple̦ca pakšķinādams A. XX, 949. kâ [stārķis Ar.] dzenis pakšķinādams MWM. VIII, 326. ņēmās pīpīti pakšināt Zemk., [pakšķināt Grünwald]. gultā gulēja tē̦vs, pakši nādams sīkus, zilus dūmiņus Latv. [pakšķinât (schliessen und darauf hörbar öffnen) muti Mitau. zirgs pakšķina, läuft in kleinem Trab Grünwald. lietus piles pakšķina, fallen schallend Grünwald.]

Avots: ME III, 50

pakš(ķ)inât, intr., tr., den Schall pak(š) hervorbringen, patschen, klopfen, paffen: zirgi pakškina kājām AU. pakšķināja ar plaukstu uz viņa kaklu Niedra. mierināja, vinam uz ple̦ca pakšķinādams A. XX, 949. kâ [stārķis Ar.] dzenis pakšķinādams MWM. VIII, 326. ņēmās pīpīti pakšināt Zemk., [pakšķināt Grünwald]. gultā gulēja tē̦vs, pakši nādams sīkus, zilus dūmiņus Latv. [pakšķinât (schliessen und darauf hörbar öffnen) muti Mitau. zirgs pakšķina, läuft in kleinem Trab Grünwald. lietus piles pakšķina, fallen schallend Grünwald.]

Avots: ME III, 50

paņêmiens,

1) [das Ergriffene
Vīt.]; der Griff, Zug: bet lācim tik viens paņēmiens: vērsis pa˙galam LP. IV, 198. viens paņēmiens: akmens aizve̦lts V, 282. ieve̦lk dziļiem paņēmieniem svaiguo meža gaisu A. XX, 504. [vēžus skaita paņēmieniem: vienā paņēmienā trīs vēži Vīt. aude̦kla ve̦tkuos pāsmam 30 paņēmienu; paņēmienam 3 dzijas Kl.] viņš strādā vienā paņēmienā, er arbeitet in einem Zuge, ohne aufzuhören A. XI, 56;

2) der Hand-, Kunstgriff, das Verfahren:
viņš piesavinājās šuo, tuo nuo viņa paņēmieniem Vēr. I, 1526. [tas jau viņa paņēmiens (Gewohnheit): ar lūpām čapstināt, pirms runā Vīt.]. zinātniski paņēmieni Zalkt.;

3) ["der letzte Satz im Liede":
izdziedāt pēdējuos paņēmienus Kaudz. katra pantiņa beigās atkārtuojās tie paši paņēmieni Niedra. [balsi drusku nuospiezdams, uzsāktuo paņēmienu nuodziedāja līdz galam Janš. Dzimtene V, 14;

4) soviel der Leiter einer Andacht bei gemeinsamem Singen (aus dem Liede) vorspricht
Golg.].

Avots: ME III, 79

paņemt, tr.,

1) wegnehmen, entwenden, dahinraffen, bewältigen:
pruojām iedami mēdza panāksnieki paņemt sle̦pe̦n līdz šādas, tādas lietas BW. III, 1, 45. juods paņēma vīra māti BW. 14154, 5. kuo nepaņems cirvis, tuo uguns rīs Skalbe. [lai tu gan duomā gudrs būt, tuomē̦r tu mani nepaņemsi vis Infl. n. U., ob du dich gleich klug dünkst, wirst du mich doch nicht in den Sack stecken];

2) heiraten (eig. wegnehmen, rauben):
tuo paņēmu mīlē̦dams Ltd. 688. tik es tevi neapņēmu (Var.: nepaņēmu) BWp. 531;

3) nehmen
(perfektiv); ergreifen, erfassen: vecītis paņēma bāreni āiz ruokas LP. VI, 837. dē̦ls paņe̦m āiz ausīm (lāčus) IV, 2. viņi paņēma sērdienīti un aizbrauca Dīcm, viņš paņēmis pats savu galvu, er handelt nach seinem eigenen Kopf. Refl. -tiês,

1) für sich nehmen:
tec, tautieti, vārtu celt, paņemies ce̦purīti! BW. 18996. tik jau līdzi paņēmuos sava pūra atslēdziņu;

2) für sich von einem andern nehmen, leihen, borgen:
kam naža nav, tas paņe̦mas nuo cita BW. III, 1; 96;

3) übernehmen, sich anheischig machen:
viņš paņēmās vest piecas asis malkas Mar. n. RKr. XV, 129. viens vecis gribēja par vakti paņemties LP. VI, 265;

4) sich angewöhnen:
cūka paņē̦musies rāceņuos iet Kand. bij paņēmies runājuot dažas zilbes gaŗāki izrunāt Purap.;

5) sich von selbst nehmen, genommen werden:
vē̦stules netīši paņē̦mušās līdzi Niedra.

Avots: ME III, 79

paplãte,* das Teebrett: sāka klāt kādu mazāku gaidiņu, paplāti ar kafejas traukiem atstādama uz uotra galda Niedra.

Avots: ME III, 82

paraûdât, intr., ein wenig weinen: paraudi žē̦li pēc jaunu dieniņu! BW. 24341, 5. Refl. -tiês, ein wenig zur Erleichterung des Herzens weinen: agrāk tak viņš pienācā pie manis, paraudājās Niedra.

Avots: ME III, 87

parùocîgs, handlich, geeignet, gelegen: viņš atgrieza paruocīgu rungu Niedra. juo lāpsta vieglāka un darbam paruocīgāka, juo labāki Konv. ² 514. šis laiks nav daudziem paruocīgs Latv.

Avots: ME III, 92

pãrveiduôt, tr., umgestalten, umformen, verändern: viņš nāk un visu sāk pārveiduot Asp. vai tu sirdi pārveiduosi par vasku? Niedra; pār veiduots cilvē̦ks Zalkt. Refl. -tiês, sich umgestalten, sich verändern: rūgtās žultīs pārveiduojas visu saldās laimes baudas Rainis. Subst. pārveiduõjums, das Umgestaltete, die Umgestaltung, Metamorphose; pãrveiduôšana, das Umgestalten, Umformen; pãrveiduôtãjs, wer umgestaltet, umformt.

Avots: ME III, 186

pasâkt [li. pašókti "plötzlich aufspringen"], tr., anfangen, beginnen, unternehmen: darbs bij nepasākts Niedra. valdības pasāka ņemt nuoduokļus Pürs III, 52. [se̦sks pasācis zagt vistas Dunika]. Subst. pasâcẽjs, wer etwas anfängt, unternimmt, der Unternehmer: būvdarbības pasācējs Vēr. II, 364; pasâkšana, das Anfangen, Unternehmen; pasâkums, das Begonnene, Unternommene, das Unternehmen: pasākums ir jākustina vienmē̦r A. XIX, 36. jaunajam pasākumam neradās daudz dalībnieku B. Vēstn.

Avots: ME III, 95

pašļakstinât, tr., intr., ein wenig schluckern, plätschern: viņš pašļakstināja pudeli Niedra. zivs pašļakstināja ar asti ūdenī.

Avots: ME III, 114

pašmaukstinât, intr., ein wenig schmatzen: citai guotiņai pašmaukstināja ar lūpām Niedra.

Avots: ME III, 115

pãtari, pāte̦ri Klein.,

1) das Gebet, Gebete, die Hausandacht:
pātarus skaitīt, Gebete herlesen od. hersagen; pātarus turēt, die Hausandacht halten. pātaruos iet (braukt),

a) zur Lehre gehen
L.;

b) sich zum Prediger begeben, um sich zum Aufgebot anzumelden:
pēc precībām brūtgāns un. brūte brauc pie mācītāja pātaruos, t. i. pieteiktles, lai tiktu uzsaukti BW. III, 1, 9. Sprw.: precēties grib, pātarus nemāk. nelīdz ne zâles, ne plāksteris. ne lāsti, ne pātari;

2) die Gardinenpredigt, das Geschwätz:
beidz jel reiz savus pātarus! Niedra. tad ta nu izskaitīja pātarus! Kaudz. velti gaidu gudru vārdu gaŗuos meitu pātaruos BW. 12994. [Nebst estn. pāter und li. põteriai aus la. pater (noster)].

Avots: ME III, 190, 191

pe̦llainīši "ve̦clažku jaka ar kruokainu lejas daļu" Tirsen: attaisīja uz krūtīm savus āķainuos pe̦llainīšus Niedra A. XXI, 117.

Avots: ME III, 197

pìekaunêt Spr., beschämen. Refl. -tiês, sich schämen: būtu jel pats nuo sava slinkā auguma piekaunējies! Niedra. tikpat kâ nuolieta ar ūdeni piekaunējusēs sēdēja MWM. X, 312.

Avots: ME III, 256

pìeraût,

1) (fest) anziehen, heranziehen, einziehen:
kuģi pieraut pie malas Schwitten. gruožus pieraut LP. V, 318. zēģeli pieraut Mag. III, 1, 125. ar ruoku graciōzi pierāvuse savu uzvalku A. XXI, 86;

2) ziehend, reissend, pflückend anfüllen:
kurvi pieraut pilnu ar plūmēm Salis;

3) = pierauties Spr.;

4) "выкликнуть" Spr. - Refl. -tiês,

1) heranrücken
(intr.): pieraujies nu tuvāk, Kārļa māt, iedzersi tējas! MWM. IX, 893;

2) still, ruhig werden, sich bändigen:
kaunas un pieraujas B. Vēstn. puiku nuosuodīja, tāpēc viņš ir drusku nuo blēņām pierāvies Druw. - Subst. pìeraûšanâs, der Respekt: viņam jau ne˙maz nav pieraušanās nuo ve̦cākiem Niedra; pìerâvẽjs, das Streichmass.

Avots: ME III, 283

pìesmakt, stinkend werden U.; schwer, schwül werden (von der Zimmerluft): piesmacis gaiss. piesmakusi istaba Vēr. II, 312. sile viņām netīra un piesmakuse Niedra.

Avots: ME III, 292, 293

pìesmìrkt, = piemirkt, feucht werden, (von Feuchtigkeit) durchtränkt werden: Jāņa bē̦rni piesmirkuši (Var.: samirkuši, nuomirkuši, izmirkuši), Jāņa zâles lasīdami BW. 32627, 2 var. sāku nest panākumu kâ piesmirkušu siekstu Zalktis I, 98. lemeši gāž apkārt piesmirkušuo ve̦lē̦nu Niedra Zemnieka dē̦ls 61. piesmirkušuo priežu zari Niedra Kad mēnesis dilst 256. pirksti kļuva smagi, smagi, kâ svina piesmirkuši Dz. V. - tas staigājis kâ piesmircis (traurig, schwermütig) apkārt LP. VI, 1, 113. piesmircis kuoks Wolm., Stomersee das -s- ist hier wohl das infigierte Reflexivpronomen.

Avots: ME III, 293

‡ pirmminê̦tais, der erstgenannte: uotrs (scil.: trūkums), kas reizē paskaidruo arī pirmminē̦tuo A. Niedra Nemiera ceļi IV, 442.

Avots: EH XIII, 238

pludurêt, -ẽju Lis.; pluduruôt, tr., intr., schwach mit den Flügeln schlagen, hilflos flattern: jaunie putniņi, nuo ligzdas izkrituši, pa zemes vtrsu pludurē Druw. n. Etn. II, 113; RKr. XVII, 74. putns, skŗiedams pa slapjām tapām, spārnus pludurēja MWM. VIII, 889. šauta irbe pluduruoja tīrumiņa galiņā BW. 8877 var. Refl. pludurêtiês, hilflos mit den Flügeln sahlagen : pluduŗē̦damas skrēja raiba, pāršauta vista pār sakņu dārza sē̦tu A. XXI, 135. tikām mēs visi pludurēsimies ar saviem jaunās patiesības spārniem tâpat kâ vistas Niedra Kad mēnesis dilst 22. Vgl. pluderêt II.

Avots: ME III, 354

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

pũka Līn., Iw., Salis, Karls., Ruj., Serbigal, AP., pùka ² Nerft, Kl., gew. der P. pũkas gebr.,

1) die Flocke, der Flaum:
sniega pūku gausā deja Niedra. pārslas krīt baru bariem kâ vates pūkas Vēr. I, 1034, ziedi pūkām pārklāti Konv. ² 1143. ziedi dus kâ sārtas vilnas pūciņas uz zaļiem spilveniņiem A. v. J. 1899, S. 469;

2) pūkas, Milchhaare
U.;

3) Fasem; was im Weben abgeht; Charple
U.;

4) pūka Mag. IV, 2, 12, Ronneb., sē̦klas pūka U., die haarige Samenkrone, dle sich abblasen lässt:
kâ ziedu pūkas vējš uz mājām duomas nesa A. v. J. 1899, S. 97;

5) lietus pūka, eine kleine Regenwolke
Alksnis-Zundulis;

6) pūka Mag. IV, 2, 24, pũka Karls., pūkas (li. pūkų̄ žolė! RKr. II, 71, Wid., Wollgras (eriophorum
L.). Nebst li. pũkas "Flaumfeder" aus r. пухъ "Flaum".

Avots: ME III, 445

pusaizmārša, halbe Vergessenheit, Halbschlaf: nevis tādā īstā miegā, bet pusaizmāršā Niedra.

Avots: ME III, 422

pũsma N.-Peb., Nigr., Drosth., Kandau, Arrasch, Bauske, pùsma Jürg., auch pūsme, pūsmis Ruj. n. U., der Hauch, Lufthauch, Windhauch; der Atemzug: vēja pūsmai caur lapienu ejuot, bira ievu ziedi Lautb. Luomi 13, nuo lejas pūš spēja vēja pūsme tām pretim A. v. J. 1902, S. 2. klaigas ne̦s uz malu veja pūsmas MWM. XI, 260. mētelis cēlas un grima nevienādajā vēja pūsme Niedra Zemn. Dē̦ls 61. vēja ne˙maz nav laukā, ne pūsmiņas arī ne LP. V, 63. luogā zieduoņa pūsmiņa dveš A. v. J. 1897, S. 394. pa kapsē̦tas ve̦cajiem bē̦rziem šalca rudens pūsma A. v. J.1900, S. 1078. te uzpūta auksta pūsma MWM. v. J. 1899, S. 627. vejš pūš, kur gribē̦dams, un tu gan dzirdi viņa pūsmu Glück Joh. 3, 8. ka viņš tam . . . dzīvību šķiņķuotu, kas .., iekš pēdīgām pūsmām gulēja Makkab. 3, 31. Vgl. pùst.

Avots: ME III, 450

pussagŗuvis, Part. praet. act., halbverfallen: ierauga pussagŗuvušu mājeli LP. V, 343. pussagŗuvuse liepa Niedra Zemn. Dē̦ls 82.

Avots: ME III, 433

pũžņuôt C., pūžņât, -ãju, pūznît, -ĩju, auch pūšņuôt Konv. ² 271, eitern: pūznījuša rē̦ta MWM. VIII, 374. kāja pūznīja Niedra Kad mēnesis dilst 281. pret lieku gaju un pūžņuošanu de̦r... salde̦ns krējums ar cukuru Etn. IV, 1. nuo iekšējiem iekāisumiem nākas pūžņuojumus nuovadīt uz ārieni Konv. ² 658.

Avots: ME III, 454

rādze,

1) "?": dzied lakstīgala zuobentiņa rādzītē (auf der Schneide?
Var.: galiņā) BW. 20727 var. paša dieva gaiļi dzied zuobentiņa rādzītē 32048;

2) ràdze ² Druw., Lis., Golg., Selsau, Sessw., Heidenfeld, Warkl., Meiran, Bers., Saussen, Schwanb., Bolwen, Aahof, Lös., Prl., der mittlere Stollen am Hufeisen:
dancuo, manu kumeliņ, ar visām rādzītēm! BW. 16137. sasalušais sniegs skrapst zem zirgu pakavu rādzēm Druva III, 247. bet pakava vidū, tâ kâ rādzes vietā, vis˙augstāk sēdēja pats... kancleris Niedra Kad mēnesis dilst 16. Zu rags? Vgl. tormell li. rõgės "ein kleiner Schlitten".

Avots: ME III, 495

ràibuôt (li. raibuoti Miež.),

1) tr., bunt machen
U.: pupiņai raibi ziedi, man raibāka villainīte. kas, pupiņa, tev[i] raibuoja? man[i] raibuoja māmuliņa BW. 5718;

2) auch refl. -tiês, bunt sein, scheinen, schimmern:
pa labai raibuoja vārnactiņas MWM. X, 13. vietvietam tikai raibuojās dze̦lte̦nsārti nuoejuošās saules staru gre̦dze̦ni Niedra Zemn. dē̦ls 50. - Part. râibuôts, bunt, mit Buntwerk versehen: kam, Laimīte, man vēlēji tik raibuotu mūža ceļu? BW. 9201. tai eglē, kur raibuotais lācis raibumus žāvaja LP. V, 181. raibuotie trauki Kundziņš Smiltene 20.

Avots: ME III, 469

rakņât, -ãju, tr., intr., rakņâtiês, -ãjuôs, wühlen (von Ochsen U.), scharren, (oft, hin und wieder ein wenig) graben: bē̦rni rakņā smilktienā, cūkas rakņā grāvmales. kurmji rakņāja pļavu Nigr. slieka mīl rakņāties mitrā zemē J. R. III, 15. viņš rakņājās pa ze̦lta gabaliem Niedra Zemn. dē̦ls 77. sāka rakņāties pa kabatām Jaunais mežkungs 1. kuo tu rakņājies kâ cūka pa manu guļu, skapi? Ahs. n. RKr. XVII, 48. Zaļums rakņājas atkal pa klēti A. XX, 161. rakņājusies, rakņājusies atraduse nuo visa ve̦lna tikai vienu zuobu LP. IV, 143. - rakņātāju pele, die Wühlmaus (arvicolida) Konv. ² 376. Zu rakt.

Avots: ME III, 472, 473

rijîgs, gefrässig, gierig: le̦dus lāči ir rijīgi JR. III, 38. jūŗas ķirzatas - šie jūŗas rijīgie valdnieki. savuos rijīguos zuobuos Niedra. ātri un rijīgi ēst MWM. VI, 145.

Avots: ME III, 523

riksis, gew. der Plur. rikši, der Trab: iet pilnuos rikšuos Kaudz. M. 33, in vollem Trabe gehen. uzšāvis zirgam un pilnuos rikšuos latdis pruom JK. III, 6. kas kūtram rikšus deve, kas le̦pnam valuodiņu? BW. 832, 2, mele tautu meita, saka bēri nete̦kuot; . .. bēris rikšus darināja 29844. sīki rikši *) bēŗi te̦k 18490. bēris te̦k vienādā riksītī (in gleichmässigem Trabe) pa ceļu Kleinb. zirgs sāk tecēt riksītī Apsk. v. J. I903, S. 690. sirmītis tecēja gausu riksīti uz ...mājas pusi Niedra. melnis te̦k slaikuos rikšuos Purap. suņa (suņu) rikši, kurzer Hundetrab: pamāte skrēja suņa rikšiem Seibolt MWM. VI, 637. zirgi skrēja tâ sauktuos sunu rikšus A. v. J. 1899, S. 677. Der nom. s. riksis ist wohl eine späte Neubildung; rikš- aus rikstj-, einer Kontamination von ristj- (vgl. li. riščià "im Trabe", ristas "schnell, hurtig" LChr. 490, aksl. ristati "laufen", poln. rześcią "im Trabe") und riskj- (vgl. riksnis <*risknis und ksl. riskanije "cursus" und [?] mhd. risch "schnell"), vgl. Persson Beitr. 838 und Trautmann Wrtb. 242. Vgl. auch riestiês.

Kļūdu labojums:
*) Dies Lied stammt aus Windau, wo die kurzen Endvokale geschwunden sind und also nur *sīk *rikš gesprochen sein kann, richtiger also wohl: sīku rikšu (instr. s.); vgl. nelielu rikšu unter rikšus.

Avots: ME III, 524, 525

riñdât C., -ãju, riñduôt,

1) tr., ordnen
Erlaa n. U., in Reih und Glied stellen, in einen geschlossenen Kreis stellen (rinduôt) Spr.: suols, uz kura bē̦rns būdams esi rindājis lietiņas V. Egl.;

2) intr., "?": rindājat, raibas guovis, pa celiņu sētiņā! BW. 28888. Refl. -tiês, sich aneinanderreihen, sich in Reih und Glied stellen:
dienas rinduojās Niedra. neskaidri rinduojās viņas galvā pagātne Vēr. II, 945. rindājaties ² pa pāriem! Mar. n. RKr. XV, 133.

Avots: ME III, 527

rîtenis C., der Ostwind U., Lubn.: ārā jau rītenis muodies MWM. IX, 540. griezīgais rītenis dzina viņam sniega adatas acīs Niedra. lē̦nais rītens puķu smaršu kvēpina kâ vīrāku Purap. Vgl. li. rytinis vė˜jas dass.

Avots: ME III, 540

rùoste Jürg., rùoste ² Druw., Kl., Saikava, Sessw., Lis., auch rùosts ^2, -s Druw., Bers., Selsau, Sessw., Heidenfeld, A. Niedra, der Gurt (am Weiberrock Ar.), der Hosengurt ("le̦ntas plats apšuvums biksēm vai brunčiem augšgalā, kuo sapuogā ap vidu") Druw. n. RKr. XVII, 75; der angenähte untere Rand des Kleides Kl.: brunču ruoste (Gurt) Aahof. ruokas aiz bikšu ruostes Ezeriņš Leijerk. II, 157. viņš izņēmis nuo bikšu ruostēm nazi LP. VII, 229. dažus tūkstuošus, kas viņam bija iešūti apakšbikšu ruostī V. Eglītis. bikšu ruosti es varēju samest ap kaklu Druva IIl, 254. Wohl (mit uo aus on) zu ruotît II, li. rą̃stas "ein abgehauenes Ende eines runden Baumstammes"; zur Bed. vgl. slav. rǫbъ "Kante, Rand, Saum": rǫbiti "hacken, kerben".

Avots: ME III, 582, 583

rušinât, tr., intr.,

1) rušinât U., Spr., Wolm., Karls., Nigr., ružinât Freiziņ, Dond., Wain., Oknist, auch das Refl. rušinâtiês, ružinâtiês, wühlen, scharren, kratzen, etwas graben; Feuet schüren, in der Asche herumrühren
U.: es neļaušu cūciņām tā kalniņa rušināt, kur guļ tē̦vs, māmulīte BW. 4068, 1. es atradu kukainīti skaidainīti rušinuot 1159, l. pataisīja man brāliņš... grābeklīti, lai es eimu pļavîņā dābuoliņa rušināt 28680. rušin[i] pe̦lnus! 15174. kāpuostus jau vajag rušināt (die Erde um die Kohlpflanzen lockern) MWM. VII, 98. blēži sniega kupenī kuo glabā, rušina, ierušina un aiziet LP. VI, 368. latvietis sāka rušināt savu zemes stūrīti R. Sk. II, 51. viņa rušināja ar ruoku sēnes MWM. VI, 421. Felzenberģis rušināja viņa spruogaiņuos matuos Sadz. viļņi 247. cūkas tagad ne˙maz neruok, tik drusku ružina zemi Dond. Mārtiņš ružina pa skutuliņu, cūciņas de̦gunu me̦klē̦dams RKr. XVI, 180. viņš ieraudzīja . . , bē̦rnus pa smiltīm rušināmies Niedra. dē̦ls bij zem ābeles rušinājîes pa smiltīm Aps. IV, 82. dumjais rušinājas kuldā pa pe̦lniem LP. pa uoglēm rušināties LP. V, 201. kas . . . kāda netiklīte, cisiņās rušinās (Var: čužinās) BW. 32587 var. pa ze̦ltu varēsi tad rušināties Asp. ružināšanās ar ragaini arklu un zarainuo skrāpi Aps. V, 5;

2) rušinât, Handschuhe oder Strümpfe auf die Stelle der Kohlen am Ofen hinlegen (am Hochzeitstag im Hause des Bräutigams; Subjekt dazu ist die Braut)
Ekau n. Ü. Wohl zu ràust.

Avots: ME III, 564

sačervelêt, tr., kräuseln; in Unordnung bringen : vējš sačervelēja ūdeni Dr. - šī uguns sačervelējusi mūsu sabiedrības gara pasauli Latv. Refl. -tiês, sich kräuseln (auch vom bewegten Wasser gesagt), sich verwickeln : mati, spalvas de̦gdami, kalzdami sačervelējas Erlaa. mati vienā pinkā sačervelējušies Ramkau. āda uz mazās pieres sačervelējusēs MWM. VII, 161, krunkaina kâ sačervelējusēs tāss vecene Niedra. sačervelējušās lapas id, sačervelējusēs uogle A. XX, 14.

Avots: ME II, 605

sadarît, tr.,

1) machen, anfertigen, bereiten (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
sadarīt de̦sas Ahs., Dond. sadarīt svîestu Wid., Ahs. sadarīt skalus Dond. kam nesadariet siena, cik zirgu barībai vajaga...? Kaln. Uozuolk. m. 107;

2) zusammenkernen:
sviesta picka, kas bļuodiņā sviestu daruot tiek ielikta sadarāmā krējumā Stenden;

3) (längere Zeit) machen, tun:
kuo lai viņš te visu mūžu sadara? V. Eglītis, kuo tad... Jānis sadara pa brīvuo laiku? Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 923. kuo lai sadara viens? ebenda S. 839. miegs nenāk, - kuo lai sadara? Niedra. kuo tad mājā vien sadarīs? Jaun. mežk. 180;

4) (die Tür zumachend) zerquetschen:
puika durvīs sadarījis pirkstu Dunika. Refl. -tiês,

1) in Streit geraten, sich verzanken:
ar tē̦vu tas bij sadarījies Alm. Kaislību varā 58. pie kungiem tā atpaķaļ neiešuot. vai e̦suot sadarījusies ar cienmāti? Alm.;

2) = apdirsties I: bē̦rns sadarījies Alksn.-Zund. - sadarîtiẽs 1 zur wurzet von dìrât?

Avots: ME II, 607, 608

sadrìksnât, sadriksnât, tr., "ritzen" Celm. Refl. -tiês, sich mit Ritzen bedecken, zerplatzen : ruokas viņam sadriksnājas Niedra.

Avots: ME III, 613

sadur̃stît, ‡ Refl. -tiês, stocken (perfektiv): Maņa sadurstās durvīs. viņa nezina, kuo man teikt, kuo nē I. Kalnāre Aktrise Ragārēs 105. kājas nedaudz sadurstījās, kâ izbrīnā apstinga J. Sārts Daugava 1939, S. 301. "nē, es tā˙pat duomāju", viņs sadurstījās, "ak tâ, es tuomē̦r duomāju drusku citādāk" 304. viņa sadurstījās un labprāt būtu aizgriezusies Aīda Niedra ebenda 531.

Avots: EH XVI, 405

salèkt, salekt, intr.,

1) zusammenspringen; sich (plötzlich) zusammenrollen:
sale̦c (Var.: sarit) tāši taurītē BW. 31203;

2) salēkt "(zusammen) hinzu-, herzuspringen, erscheinen"
Spr.;

3) zusammenschrumpfen, zu kurz werden:
man svārki salē̦kuši Dond. Refl. -tiês,

1) plötzlich aufspringen, zusammenzucken:
žīds salēcās kâ nuo pātagas sitiena Niedra. svešais salēcās kājās A. XXI, 516. rati nuotrīcēja, un sē̦dē̦tāji iekšā salēcās JK. V, 1, 48. zirgs salēcās un skrēja MWM. VI, 687. suns sale̦cas kājās un... ierejas Dz. V. kâ putns sale̦cas sirds Vēr. I, 682;

2) in Streit geraten
Kav.: zvirbulis un pele... atraduši mieža graudu sale̦cas: viens grib, uotrs grib Pas. III, 214 (aus Mahlup);

3) "sich nach und nach einfinden"
L.

Avots: ME II, 671

saļimt, zusammenknicken, zusammensinken Spr., U. (unter ļimt): sieviete gulēja dubļuos saļimuse Jaun. mežk. 213. viņi saļima kâ nuobriedušas vārpiņas Niedra. viņa... uzspiedusēs saļimušajam uz ple̦ciem Asp. saļimušuo muguru Vēr. I; 1406.

Avots: ME II, 678

sapinkât, sapinkuôt,

1) sapinkât N. - Peb., Kurs., tr., verwühlen, verreffeln:
sapînkuota bārzda Niedra. sapinkāt matus Allendorf;

2) intr., sich verwühlen:
tam jau galva kâ igaunim sapinkājuse! N. - Peb. RefI. -tiês, sich verwühlen, verreffeln: mati sapinkājušîes kâ čigānam N. - Peb, kādi nu matiņi saplnkājušies! A. XXI, 567.

Avots: ME II, 699

saraûstît, freqn.,

1) tr., (mehrfach) zerreissen, entzweizerren, auseinanderzerren:
zirgi... saraustīja ze̦lta gruožus BW. 33693. pavada bij saraustīta Krišs Laksts 47, ķēniņš liek... viltnieku sagrābt un četriem me̦lniem zirgiem saraustīt LP. IV, 281. kad bē̦rns žaguo, tad saka, ka viņš saraustīšuot visas savas iekšiņas Etn. II, 163. saraustījuši visus dzelžus (Gitter) LP. VI, 217. dusmās saraustīji būrīša drātis Niedra. vaga izskatās saraustīta, izplūkāta Stari III, 225;

2) Part. saraûstîts, fig., kurz, abgebrochen, unvollständig, undeutlich, verzerrt:
viņa sāka saraustītuos teicienuos Asp. 9. saraustītiem vārdiem... tē̦luoja Alm. Kaislību varā 114. Mārtiņš runā... saraustīti, neskaidri A. Upītis J. l. 8. nav nedz gaišs, nedz tumšs, bet ir kaut kas nenuoteikts, saraustīts JR. V, 96. saraustītie murgi MWM. XI, 114;

3) tr., intr., stark zerren
(perfektiv): ve̦lns... saraustīja ple̦cus, un nuobrīnuojās Pas. III, 236 (aus Bikava). Ješkam patīkas, kad Laimiņa sarausta aiz auss Krišs Laksts 57. Refl. -tiês,

1) sich überheben, sich überanstrengen:
sieva caur un caur sevi saraustījusēs pēc gŗūtiem darbiem Sassm., Ahs. n. RKr. XVII, 50;

2) sich plötzlich (eine kurze Weile) bewegen:
uola saraustās JK. V, 1. 44.

Avots: ME II, 713

sarunât,

1) tr., zusammensprechen, -schwatzen:
muļķības vien sarunā Alm. Kaislību varā 157. ve̦cais, kuo tu visu nesarunā! LP. V, 226. lūk, kuo viņš nu˙pat mātei nesarunāja! A. XX, 650;

2) sich (beim Sprechen) verständigen:
es pārvedu līgaviņu deviņām valuodām;... nevarēju sarunāt. es prasīju sviestarmaizi, viņa te̦k mutes duot RKr. XVI, 238. nevar ar viņu sarunāt, juo viņš latviski nepruot Janš. Bandavā 1, 299;

3) tr., intr., besprechen, bedingen
U.; für sich verdingen: vīrs sarunājis vēl citus racējus LP. VII, 1060. vienu kalpu bij sarunājuši Niedra. sarunā neiet (sie besprechen, nicht hinzugehen) LP. I, 62. viņi sarunā visi trīs kuopā dzīvuot IV, 12. viņš jau meitu sarunājis (hat einen Antrag gemacht) Dond. tie jau sarunājuši (haben sich geeinigt, sind übereingekommen), tiem drīz būs kāzas ebenda. puisis tev jau nuolūkuots un sarunāts A. XX, 165. līgaviņu sarunāt (Var.: saderēt) BW. 298, 4. Jānīšam sievu vedu pašā Jāņa vakarā; Pēteŗam sarunāju līdz citam rudeņam 33046. Refl. -tiês,

1) miteinander sprechen, sich unterhalten:
Sprw. nevar sarunāties kâ cūka ar zuosi. pie luoga sē̦dē̦damas sarunājušās LP. VI, 29. ve̦cais duomājis, ka pats dievs ar viņu sarunājas VII, 1144;

2) sich besprechen, Abrede nehmen
U., gemeinsam einen Entschluss fassen: tie sarunājās braukt uz citu vietu BW. III, 1, 51. sarunājās lielais tārps iet Pieteŗam palīgā Pas. IV, 21.

Avots: ME III, 723

saskrambât, tr., zerkratzen Wid.: saskrambāja un sadurstīja kājas MWM. VI, 16. tu esi ruokas saskrambājusi Stari I, 224. saskrambāti pirksti Niedra Zemn. dē̦ls 56. saskrambātais ģīmis kvē̦luoja Jaun. mežk. 110. kuoku mizu saskrambājuot Konv. ² 1168. Refl. -tiês, zerkratzt werden: ģīmis saskrambājās LP. VII, 1278.

Avots: ME III, 733

sasprindzêt, saspriñdzinât Siuxt, tr., straff ziehen, (bis aufs Äusserste) anspannen (eig. u. fig.): Līrums sasprindzināja muskuļus Veselis Saules kapsē̦ta 131. aģitācija... bija pieņē̦musi tik asu veidu un attiecības tiktāļ sasprindzējusi... Niedra. ziņkārība bij līdz pēdējam sasprindzināta Duomas III, 1316.

Avots: ME III, 743

sastapt, tr., intr., begegnen, auf jem. (od. etwas) treffen U., antreffen, hintreffen: draugu, paziņu. pa gabaliņu viņš sastuop atkal kādu vecīti. lācis katru sastaptuo gabalu gabaluos sapluosīja LP. VI, 392. labs un ļauns man sastuop dzīvē JR. IV, 62. viņš bučuoja, kur tik vien sastapa Krišs Laksts 4. Refl. -tiês U., sich, einander begegnen: viņi atkal sastuopas Niedra. sastapties ar uotra cilvē̦ka skatu DL. Mit eingefügtem Reflexiv zu tapt, sastar̂pinât, tapt.

Avots: ME III, 745