Paplašinātā meklēšana

àizpļaũt,

1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;

2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;

3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.

Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.

Avots: ME I, 44

àizspļaũt, ‡ Refl. -tiês: man aizspļāvās par tālu, unversehens habe ich zu weit weggespieen.

Avots: EH I, 51

àizspļaũt, speiend wegwerfen: viņš nuokuoda cigāram galu, tuo tāļu aizspļaudams Alm.

Avots: ME I, 51

‡ àizšpļaũt Dunika, Kal., vollspeien (und dadurch verdecken, sperren): a. kam acis.

Avots: EH I, 56

appļaũt, ‡

3) im Mähen übertreifen, mähend an jem. vorbeigelangen:
dūšīga meita appļauj puisi Kegeln n. Fil. mat. 185.

Avots: EH I, 106

appļaũt (li. apipjáuti),

1) ringsherum abmähen:
zāli ap kuokiem;

2) zu Ende mähen, die Mäharbeit beendigen:
pļavas, laukus. appļāvuši pļāvējiņi BW. 28799.

Avots: ME I, 112

apspļaũt, ‡ Refl. -tiês, sich oder einander bespucken.

Avots: EH I, 116

apspļaũt (li. apspjáuti), bespeien: grīdu, cilvē̦ku.

Avots: ME I, 125

‡ apšpļaũt Dunika Kal. Rutzau (mit àu ² ) Oknist, = apspļaũt. Refl. -tiês Dunika u. a., sich oder einander bespucken.

Avots: EH I, 120

atpļaũt,

2) abmähen:
kad pļavas jau atpļautas Janš. Līgava I, 358; ‡

3) eine gewisse Zeitlang mähen
(perfektiv): atpļāve jās visu dienu Pas. IX, 467.

Avots: EH I, 159

atpļaũt

1) (li. atpjáuti), tr., wegschneiden:
šis atpļauj tādu ļaupatu pakaļas ciskai LP. VI, 566;

2) ausmähen, abmähen (Ränder):
žuogmaļus, grāvjus. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss mähen;

2) sich eilig herbegeben:
pats atpļāvās mājā Wolmar.

Avots: ME I, 182

‡ atspļaũt, her-, wegspucken: a. sliekas Warkl. Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge od. bis zum eignen Überdruss spucken:
nevar vien a.

Avots: EH I, 169

atspļautiês, spuckend sich von etw. befreien: mūsu senči nuo raganām at(sa)spļāvās MWM. VI, 659.

Avots: ME I, 196

‡ atšpļaũtiês Dunika, Kal., zur Genüge od. bis zum eigenen Oberdruss spucken: kad kuo riebīgu sakuož, tad nevar vien a.

Avots: EH I, 174

dapļaũt,

2): d. da galam Kaltenbr. (fig.) vai ta[d] es da tevim dapļaušu! (kann ich mich denn im Mahen mit dir messen!)
ebenda.

Avots: EH I, 307

[dapļaũt Drsth.,

1) hinzumähen;

2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinmähen.
Refl. -tiês, schnell hinzulaufen.]

Avots: ME I, 438

ìepļaũt,

1) anfangen zu mähen, wo noch nicht gemäht ist:
ej, pļaut iepļautā pļavā, geh mähen auf der Wiese, wo schon der Anfang des Mähens gemacht ist. reiz kāds saimnieks iepļāva, iekūla agrāki par citiem LP. V, 8;

2) hineinmähen, mähend den Grund legen:
man viņam jāiepļauj svētība, iekams viņš pats vēl nav pļāvis;

3) ein wenig einschneiden:
iepļauj zirgam sienu;

4) als erster mähend die Brauchbarkeit (der Sense) prÜfen od. brauchbar machen:
iepļauj man izkapti;

5) iepļ. pa ausi, eine Ohrfeige geben.
[Refl. - tiês,

1) schnell hereinkommen, schnell hineingehen:
puika iepļāvās istabā Wolm., Ruj., Trik.;

2) das Mähen erlernen:
zē̦ns vēl nav iepļāvies Nigr.;

3) mähend unvorsätzlich eindringen:
Jānim (Wolm.) od. Jānis (Bauske) iepļāvies Pēteŗa gabalā;

4) mähend für sich erlangen:
iepļ. labā sienā Kl. viņš iepļāvies laba siena Nigr.]

Avots: ME II, 52, 53

ìespļaũt, [ìespļaũdît], einspeien: laivinieks iespļāva ruokās A. XX, 50. vīrs dievmaizi iespļāvis drāniņā LP. VII, 146. [iespļaudīt saujā.]

Avots: ME II, 70

izpļaũt [li. išpjáuti], tr.,

1) ausmähen:
krūmus, gŗāvmaļus. sūrenes un balandas pavirši izpļautas;

2) nach dem Sinne mähen, nicht schnell genug mähen:
puisis nevar saimniekam pa prātam izpļaut. viņa pļāva tik ātri, ka Eda tai nevarēja pa˙priekšu izpļaut Tirsm.;

3) im Mähen übertreffen:
vīrs ar ve̦lnu iet pļauties; vīrs izpļauj ve̦lnu LP. VII, 1174. Refl. - tiês, zur Genüge, nach Herzenslust mähen: šuodien labi izpļāvāmies.

Avots: ME I, 784

nùopļaũt, ‡

3) "nuokuost, nuobeigt" Pilskalne. Refl. -tiês, ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch mähen (und eventuell dabei müde werden):
nuopļāvies sìenu līdz bruokasta laikam Kaudz. Izjurieši 13. līdz pusdienai krietni nuopļāvies Pas. XIII, 152.

Avots: EH II, 77

nùopļaũt [li. nupjáuti], tr.,

1) ab-, wegschneiden, abhauen:
lielu gabalu maizes [Janš.]. nuopļāva brālim ar zuobeni galvu LP. VI, 733;

2) abmähen:
sienu, labību. tuo pļaviņu nuopļāvām BW. 28716. Refl. -tiês, das Mähen beendigen, mit dem Mähen fertigwerden: kuŗš saimnieks gan ir bez viņas nuopļāvies? A. XVII, 769. Subst. nùopļãvẽjs, wer abschneidet, abmäht; nùopļaũšana, das Abschneiden, Abmähen; nùopļãvums, das Abgemähte, eine abgemähte Strecke: vīrs gājis pa ve̦lna nuopļāvumu LP. VII, 1173.

Avots: ME II, 833

nùospļaũt [li. nuspjáuti], nùošplaũt Spr.,

1) tr., bespeien:
grīdu;

2) intr., irgendwohin speien:
kalējs nuospļāva uz ķēķa kula Dok. A. Refl. -tiês, intensiv ausspeien (intr.): izbrien purvu, nuosplaujas BW. 559. nuospļaujies, lai drudzis nepieme̦tas!

Avots: ME II, 856

nùošpļaũt, s. nùospļaũt.

Avots: ME II, 870

nùošpļaũt(iês): auch Dunika; pīpniekiem nuosašpļaut Tdz. 56521, 1.

Avots: EH II, 98

papļaũt: kur kaltējas papļauts siens Ciema spīg. 41. sìena bij papļauts Heidenfeld.

Avots: EH XIII, 164

papļaũt [li. papjáuti], tr., ein wenig mähen: papļauj manu cirtieniņu BW. 28629. pļavu vien izbakstījis ar kāltu, - ne+kur papļaut LP. V, 165. [Refl. -tiês, eine Weile (zu seinem Vergnügen) mähen: duod man ar drusku papļauties!]

Avots: ME III, 83

pãrpļaũt,

2): oberflächlich abmähen
Ramkau: p. pa virsu; ‡

3) über die Grenze hinaus mähen:
p. ruobežu Oknist, Ramkau, Wessen. Refl. -tiês, ‡

2) unversehens über die Grenze hinaus gemäht werden
Oknist u. a.: man tur ir pārpļāvies.

Avots: EH XIII, 208

pãrpļaũt, tr.,

1) entzwei-, durchschneiden:
izrāvusi nazi, pārpļāvusi saiti Janš.;

2) undicht gewachsenes Gras, Getreide hier und da abmähen
C., Smilt. Refl. -tiês, sich übermähen, sich mähend überanstrengen: pārpļāvies; beigts kâ varde Duomas IV, 479.

Avots: ME III, 171

‡ pašpļaũt Dunika, = paspļaũt.

Avots: EH XIII, 180

pìepļaût,

1) dazumähen;

2) mähend anfüllen:
piepļaut pilnus ratus sē̦ka;

3) zur Genüge mähen, ein genügendes Quantum zusammenmąhen:
man sieniņa nevajaga, man piepļāva (Var.: sapļāva) tautu dē̦ls BW. 28631 var. piepļaun zaļa ābuoliņa, kuo ēdīs Jāņa zirgi garu ceļu te̦cē̦dami 32942, 1.

Avots: ME III, 280

I pļaũt (li. pjáuti "schneiden; mähen" Tiž. I, 238), pļaũju od. -nu, pļãvu,

1) tr., mähen; ernten:
Sprw. kuo (kas) sēj, tuo (tas) pļauj. kad pirms Jāņa dienas luopiem zâles ar izkapti pļaunuot, tad tās duoduot daudz piena Etn. IV, 69. - pļaujamais, ein Werkzeug zum Mähen (eine Sense usw.): dievs ar ve̦lnu taisīja pļaujamuos Etn. II, 32. pļaujams od. pļaujamais laiks, die Zeit des Mähens; die Erntezeit: pļaujamā laikā saimnieks nuopļāvis savu labību LP. V, 92. viņi jau rudzus pļaunuot[i]s (= pļauj) Sessw. nāve pļauj U., von häufigem Sterben gebraucht;

2) fig., sagen, erzählen:
pļaun tik vaļā, ja kuo krietnu zini! MWM: VII, 804;

3) schlagen, (eine Ohrfeige, einen Schlag) versetzen
(pļaût Mar. n. RKr. XVII, 108, im Gegensatz zu pļàut ² , mähen ): Refl. -tiês,

1) um die Wette mähen:
ar pašu ve̦lnu apņe̦muos pļauties LP. V, 340. ve̦lns iet ar dievu pļauties VII,. 1169;

2) sich stürzen:
ve̦lns pļāvies pa galvu, pa kaklu ūdenī iekšā LP. VI, 167. Subst. pļaũšana, das Mähen; die Ernte U.: rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļaušanā BW. 14047, der Roggen, die Gerste ist gerade zum Mähen, für die Ernte reif. nu rudzīši pļaušanā BW. 27174. pļaušanas laiks, die Zeit des Mähens, Zeit zur Heuernte U.; dre Erntezeit überhaupt. pļaušanas svē̦tki U., Kaudz. M., das Erntefest; pļaũšanâs, das Umdiewettemähen; pļãvẽjs, pļãvãjs, der Schnitter; wer erntet: jūs būsiet pļāvājiņas, es malā nesējiņa BW. 28615. Sprw.: pļāvējs gudrāks nekâ sējējs; pļãvums, die vollendete Tätigkeit des Mähens; , das Resultat des Mähens, Erhtėns, das Gemähte, Geerntete: nuo tālienes es pazinu slinka puiša pļāvumiņu (Var.: pļāvumā es pazinu tautu dē̦la tikucmiņu) BW. 28671·. labi vgl. ja ar ve̦cu maizīti jaunu pļāvumu sagaidītu Janš. pļavu atālam caurcaurim vairāk sagre̦muojamu uztura vielu nekâ pirmam pļāvumam Mazvērsītis: viņš sakrāva vē̦lāk jau apvītušuo pļāvumu A. v. J. 1899. S. 123. tē̦vs lika . . . dē̦lam tās dienas pļāvumu sargāt LP. III, 90. Nebst pļava, li. pjūtė "Ernte", pjúklas "Säge", apr. piuclan "Sichel" zu la. depuvere "caedere", ahd. urfūr "Verschnittener" u. a., s. Bugge KZ. XIX, 415 ff., Holthausen IF. XXXII, 336, Walde Vrgl. Wrtb. II, 12.

Avots: ME III, 366, 367

II pļaut, speien Kur. Nerung n. Mag. XVII, 1, 88. Zu slav. pľujǫ, gr. πτύω "speie".

Avots: ME III, 367

pļautanā, pļautuonī Loc. s., reif zum Mähen, reif für die Ernte (eig.: im Mähen): man miezīši pļautanā, tiem nevaid pļāvājiņas BW. 14637. rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļautanā (Var.: pļautuonī, pļaušanā, pļautuvē, pļāvienā) 14047 var.

Avots: ME III, 367

pļautava, s. pļautuve.

Avots: ME III, 367

pļaũteniski Ahs., Adv., liegend, auf der flachen Seite: likties pļauteniski, sich hinlegen Matkuln. dažs pieliek kūlīšus tik viegli pie stutītēm, ka tie tūlīt krīt pļauteniski Ahs.

Avots: ME III, 367

pļautuve, pļautava,

1) pļautuvs (li. pjautuvas "Sichel")
um Illuxt, pļautava U., Bielenstein Holzb. 496 (mit Abbild.), die Sichel: kad ņemšu, visus kâ ar pļautuvi nuopļaušu Latv.;

2) der Lok. pļautuvē Etn. IV, 165, pļautavā, reif zum Mähen, reif für die Ernte:
rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļaũtuvē (Var.: pļaušanā, pļāvienā, pļautanā, pļautuonī; pļautavā 28108 var.) BW. 14047 var.

Avots: ME III, 367

sapļaũt, ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch mähen:
vakaruos vē̦lu sapļāva, - pļāva līdz kādiem vienpadsmitiem Siuxt; ‡

3) mähend verwunden (od. töten)
Seyershof: es reiz sapļāvu ežam bē̦rnu. ‡ Refl. -tiês, mähend sich überanstrengen Heidenfeld, Saikava: kad smagi sapļāvies, sāp sāni.

Avots: EH XVI, 437

sapļaũt, tr., (zusammen)mähen (perfektiv): sapļāvām siena diezgan Apsk. v. J. 1903, S. 210. sapļauj... atālu LP. I, 63. tē̦vs ar... dē̦liem sapļāva labu tiesu III, 79.

Avots: ME II, 705

saspļaũt,

1) intr., refl. saspļaũtiês, tüchtig spucken:
saspļaut plaukstās LP. I, 185. ve̦lns saspļaujas un ķersies dē̦lam klāt IV, 15. ruokās saspļāvies..., Upmalis mucu bīdīja atkal uz augšu Druva I, 1243;

2) tr., "betragen (wie das Ungeziefer)"
L.: kad mūsas gaļu saspļauj, perina kuodes.

Avots: ME III, 741

spļaũt (li. spjáuti) Līn., Iw., Wolm. u. a. spļàut ² Kl., spļaut U., spļaũju, spļãvu, freqn. spļaũdît (li. spjáudyti) Ruj., Salis, Serbigal, AP., Wolm., spļàudît ² Nerft, Preili, -u, -ĩju, intr., tr., auch refl. -tiês, speien: laimei nebūs acts spļaudīt! Neik. 2. jūriņ[a] spļauda baltus viļņus BW. 30937. zilu un zaļu (Celm.) od. baltu (Br. sak. v. 1156; LP. I, 67; Etn. IV, 42) od. uguni(s) spļaut, sehr zornig sein: tâ nuokausējis, ka baltu vien spļāvuši LP. VI, 19. ugunis spļaut nuo dusmām Dicm. pas. v. I, 28. Subst. spļaũ(dî)šana, spļaũ(dî)šanâs, das Speien; spļãvẽjs, spļaũdîtãjs, wer speit. Zu lat. spuere, an. spýja od. spúđa, poln. spluwać "speien" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 683, Boisaq Dict. 824, Johansson IF. XIV, 327 u. a.

Avots: ME III, 1007

špļaũt: auch Kal., OB., (mit àu ² ) Daudsewas, Fest., Kaltenbr., Kalupe, Oknist, Selb., Sonnaxt, Višķi, (mit aû) Erlaa n. FBR. XI, 15. ‡ Refl. -tiês Dunika, Rutzau, (mit àu ² ) Sonnaxt, um die Wette speien: zē̦ni sāka š., kuŗš tālāk aizšpļaus Sonnaxt.

Avots: EH II, 655

špļaũt AP., C., Dunika, Schujen, špļàut ² Prl. n. FBR. VI, 93, Preili n. FBR. VIII, 17. Römershof n. FBR. VIII, 101, Lis. n. RKr. XVII, 94, Adl., Bers., Golg., Gr.-Buschhof, Kl., Lös., Ogershof, Saikava, Schwanb., Sessw., Warkl., Wessen, šplaũti PIKur., = spļaut: viņa . . . raugājās un ... špļāva A. XXI, 401. viņa špļautu uz šuo izkaltušuo veci A. v. J. 1902, S. 404.

Avots: ME IV, 101, 102

spļaũtuve1006 Dr., Wid., Brasche, das Speibecken, der Spucknapf: spļauda spļautuvē MWM. VI, 310.

Avots: ME III, 1007

uzpļaũt,

5): uzpļāva (= uzlēja) uz kāju karstu ūdeni Seyershof; ‡

6) mähend hinaufgelangen
AP.: vai vari vēl u. līdz kalnam?

Avots: EH II, 730

uzpļaũt,

1) mähend auf etw. fallen lassen:
siena vālu uzpļaut virsū nepļautai zâlei;

2) mähend auf etw. geraten; mähend zum Vorschein hringen, auffinden:
uzpļaut uz akmeni. uzpļaut kamenes;

3) noch, dazu mähen:
virs nuorādītā darba uzpļaut vēl 3 spailes Nigr.;

4) einen Schlag versetzen
Golg.: uzpļauj zirgam U.;

5) = uzmest U.: uzpļauj ūdeni U. Refl. -tiês,

1) man izkapts uzpļāvās uz akmeni, mähend geriet ich versehentlich mit der Sense auf einen Stein;

2) sich unversehens auf etw. od. jem. stürzen:
uzpļauties tumsā kam virsū.

Avots: ME IV, 368

uzšpļaūt, = uzspļaũt: tiem guodīgs cilvē̦ks virsū uzšpļautu A. v. J. 1897, S. 134.

Avots: ME IV, 390

aks, aus akls, blind, auch akis PS., interjectionsartig

a) beim Eintreten eines erwarteten, aus den Verhältnissen sich ergebenden Ereignisses,

b) beim Zurückweisen einer beleidigenden Zumutung gebraucht:

a) aks tad jau būs atkal bijis piedzēries Blaum., da wird er ja wieder betrunken gewesen sein.
tie jau aks nav vērts, ka tiem guodīgs cilvē̦ks virsū uzspļautu A. XIII, 2, 134, die sind nicht würdig von ehrlichen Leuten bespieen zu werden. aks ieskatījās, nun, einmal hat er's doch erblickt Kaul.;

b) kad tad es aks e̦smu kuo izpļāpājusi? A. XIII, 2, 136, wann habe ich denn etwas ausgeplaudert?

Avots: ME I, 65

apalisks oder apaļisks, rundlich, oval; Adv. apaliski od. apaļiski (hochle. opaliska in Marienburg RKr. XVII, 145), rund, rundum: ap galvu tai apaļiski apsiets lakats B. Vēstn. villaines vienu malu apaļiski apņēma ap ple̦ciem Etn. IV, 108; apaļiski slē̦gtā rindā BW. V, S. 199; apaliski apcirptiem matiem Jauns.; baru (die Schwade) appļaut apaļiski LP. VI, 126; apaļiski nuovilkta āda, ein heiler Balg St. ādu apaļiski nuodīrāt, nuovilkt ve̦se̦lu ādu, tuo nepārgriežuot, nuo galvas sākuot, tā p. p. zaķim, se̦skam Bers., Lub.;

2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.

Avots: ME I, 74

apcìrtiêns, - starp izkapts laidieniem nenuopļauta zāle, also das übrig gebliebene Gras in der Schwade Buschh., Bauske.

Avots: ME I, 80

apjemt,

1) apjemt sievu Salisb. u. a., (eine Frau) heiraten;
‡

2) überkómmen (von einem psychischen Zustand):
raganu apje̦m dusmes Pas. IX, 309. kungam apje̦m baile 412. Refl. -tiês, ‡

2) = apņemtiês 3: puišis apjēmās viens pats druvu nuopļaut Dunika, Kal., Rutzau (ähnlich Pas. II, 180 aus OB.).

Avots: EH I, 87

‡ apkukt, sich herabneigen Baltinov, Šķilbēni: mieži (die Gerstenähren) jau apkukuši, ilgāk nevar atstāt ne-nuopļautus Warkl. mēs arī apkukām ap galdu Domopol. apkuka (poln. opart się) iz (= uz) galda Zbiór XVIII, 385. Refl. -tiês, sich niederbeugen Festen: nuo sviestā akmeņa izvairījuos apkukstuoties.

Avots: EH I, 94

‡ asàks ² Auleja "dārza pļava": zirgu piesien asākā. kab vi˙sur taids siens kai asākā, tak piesapļautim jā!

Avots: EH I, 130

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. ² 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. ² 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134

atkumis (unter atkumu; part. praet. act.) "zurückgebogen": ar atkumušu izkapti nevar pļaut Warkl.

Avots: EH I, 151

‡ atriñkt (wohl aus li. atriñkti) Rutzau, = atjemt, atvâkt: a. nuopļautuo labību nuo nenuopļautās.

Avots: EH I, 162

bā`rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. ² 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274

bars,

1): auch Golg. (nur vom Getreide), Salis, Seyershof: baru bariem... pārgāju par bāliņa tīrumiņu BW. 11658; ein bestimmter Strich Feldes bei der Getreidemahd
Kaltenbr.: bara platums nuoteikts ar druvā izdzìtām vagām; nuo vagas da vagai bija b.; ein zu mähen angefangenes Roggenfeld, "tik llels gabals, cik pļavēji spēj nuopļaut vienā virzienā" Warkl.; rudzu b., ein ungefähr 5 Schritte breiter Streifen im Roggenfeld, den ein Mäuer mäht Linden;

2): auch Ramkau, Warkl.: būs veldrē linu b. BW. 33180;

4): zuosu b. BW. 17605, 8, meitu bariņa 20430, 6;

6) (= atberes): saimnieks nuoveda uz magaziņu barus Golg.

Avots: EH I, 205

bir̂zt: auch AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Zvirgzdine, (mit ir̂ ² ) Orellen (unbek. in Dunika, Selg., Stenden): siens bij tâ pārkaltis, ka viss birza kuopā AP. dābuols ve̦duot birzīs Kaltenbr. nevarēs rudzus pa pusdienu pļaut, sāk jau b. (d. h. die Körner fallen von selbst aus den Ähren heraus) Orellen.

Avots: EH I, 221

‡ bļikavât, -ãju, faulenzen Kalz. n. Fil. mat. 26: nu var gan b.: siens appļauts.

Avots: EH I, 233

blisinât [Swehthof, Salis, Salisb.], blisenêt Etn. III, 161, blinzeln: acis u. (ar) acīm A. XVIII, 325, Vēr. I, 1511. viņš acis uolīja, te viņām (d. i. acīm) blisināja Sudr. E. uz mani tas blisināja acis MWM. VII, 621. Refl. -tiês, müssig dastehen: kuo tu tur blisinājies? dai nevari iet siena pļaut AP. [In einer ähnlichen Bed. auch blisīt: bē̦rni gāja ganuos un cūkganuos, bet viņš pats blisīja pa māju Seibolt.]

Avots: ME I, 315

‡ damanît (li. damanýti), = ìemanîtiês Kaltenbr.: cilvēki damanīja, kâ lapsu nuoķert. ļaudis damanīja sienu pļaut zem Jāņu (weil zu dieser Zeit gewtihnlich gutes Heuwetter war). Refl. -tiês,

1) = piemanîtiês 1 Sonnaxt;

2) = iemanîtiês Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH I, 305

‡ dankâtiês, -ãjuôs,

1) treten, stampfen
(mīdīties) Lemb., Wandsen (mit añ): kuo tu dankājies pa virsu? Lemb. bē̦rni dankājas pa gultu Wandsen;

2) "smagi pļaut" (mit àn) Planhof;

3) spülen
(intr.) Schwitten (mit añ): alus mucā dankājas.

Avots: EH I, 307

de̦l˜na (li. délna), die inwendige, flache Hand: zuodu atspiest de̦lnās; uzspļaut uz kreisās ruokas de̦lnu. ak muokas, kādas manas ruokas, - visas de̦lnas - me̦lnas. viņam jāpārzin savi tīrumi un pļavas kâ sava de̦lna A. XX, 138. tu redzi viņa sirdi tik˙pat kâ uz de̦lnas A. XX, 492. [Nebst ostli. délnas dass. zu r. dial. долóнь, serb. длȁн "innere Handfläche" und weiterhin am ehesten vielleicht nach Falk-Torp 135 zu slav. dolź, got. dal "Tal", an. dalr "Bogen" (wenn de̦lna urspr. etwa "Biegung" bedeutete). Anders Berneker Wrtb. I, 208 (zu dilt!), Persson Beitr. 889 ¹ (zu aksl. продльлити "verlängern"), Jacobsohn Fr. Leo z. 60. Geburtstag dargebr. 414 ¹ (als "ebene, glatte Fläche", zu gr. ϑειλόπεδον "Tennenboden" u. a. (vgl. Walde Wrtb. ² 239 und Boisacq Dict. 174).]

Avots: ME I, 454

I drušķis. ein Weniges: mazs drušķis vien vairs palika kuo pļaut Nötkensh., AP., Bers.; [zu druska].

Avots: ME I, 505

‡ duîlis ² Seyershof "sabuojāta lieta (darba rīks)": viņiem tāds d. bij kuo pļaut; es iedevu savu izkapti.

Avots: EH I, 339

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

gãjums,

4): darbnīcā Īkstiņš juta sava gājuma ("?") ļaudis Veselis Dienas krusts 54; ‡

5) der Geschmack, Nebengeschmack:
kad nav caur ce̦pusi maize, tad viņai ir klāt mīklas g. Seyershof; ‡

6) "?": man šuogad aitu g. ne˙maz nav Salis. vai ir cikne˙cik sìena gājuma kuo pļaut? Linden in Kurl. mums šuogad vājš luopu g. (bedeute: wir haben in diesem Jahr weniger Vieh)
Sessw. piena g. ir piens, kas sviestam klāt; ar ūdeni viņu nuomazgā Seyershof; ‡

7) "die Art (von Tieren), der Stand (von Menschen)"
Zögenhof: cūku gājuma mums mājā ne˙maz nav. nuo saimnieku gājuma tik divi ieradušies: nuo kalpu gājuma bija trīs.

Avots: EH I, 389

grebis,

1) eine vierzinkige Gabel
Luttr. ;

2) grebji, [sumpfige Niederungen am und in Angernschen See :] laba daļa nuo grebjiem apaugusi ar zâli un kalvām Konv. ² 1144. viens par uotru steidz uz grebjiem sienu pļaut ;

3) = greblis 1 U., Nötk. n. A. XIII, 329, [Ronneb., Drosth.].

Avots: ME I, 645

I griêzi C., Stoppeln: viņs sadūra kāju uz grieziem, uz miežu grieziem staipījās spīduoši zirnekļu tīkli A. XVII, 291. Der Sing. selten: šis griezs man palicis gaŗš AP. kvietaine ir nuopļauts kviešu lauks ar grieziem Etn. IV, 99. auzaine ar aple̦duojušiem grieziem Dz. Vēstn. tikai statiņas un baltie griezi rāda, ka te reiz zē̦lusi labība Skuolas druva II, 86. griezu gals, das Schnittende (im Gegtensatz zu vārpu gals) Oknist.

Avots: ME I, 661

griêzt: mit iẽ auch Ladenhof n. FBR. XI, 65 (neben griêzt ² ); Wainsel n. FBR. XIV, 78, Salisb.,

5): schlagen
Lixna; ‡

6) mit einem griêžamais (s. unter griêžams

2) die Sense schärfen
Heidenfeld, Linden in Kurl.; ‡

7) sägen
Auleja, Kaltenbr., Līvāni, Saikava, Warkl., Zvirgzdine: nuobrauce da mežam malkas grieztu Auleja; ‡

8) zur Bezeichnung einer intensiven Tätigkeit
Kaltenbr.: divi pļāvēji ka[d] griêze pļaut ... ka[d] griêze tis lît[u]s (als es anfing; sehr stark zu regnen), ta[d] nevarēja da sē̦tai atiet. Refl. -tiês, ‡

3) für sich (ab)schneiden:
griezies i[r] tu kaidu gabalu pīrāga! Auleja; ‡

4) einander feindlich gesinnt sein, missgönnen.
Auleja: jie taî i[r] griežas viens uotru.

Avots: EH I, 409

gūšķis, [ein Nimmersatt Wid.]; "grābšķīgs cilvē̦ks, kurš viena darba darba nepabeidzis ķeŗas pie uotra, kuo vēl nenākas strādāt": vēl rudzi nav nuopļauti, jau kâ gùšķis ² [Lis.] skrēja pie liniem Tirsen. Zu gũstīt.

Avots: ME I, 687

ìeraût, tr.,

1) einziehen:
asti starp kājām, kaklu, vē̦de̦ru. stūŗi būs vai nu uzlaisti, vai atkal ierauti Antr. III, 12;

2) hineinziehen, hereinzerren:
puiku istabā. šie vārdi ierāva Uolinieti nejēdzībā Kaudz. M.;

3) einziehen, einatmen:
e̦lpu;

4) einführen, einheimsen:
viņš gribēja šuonedēļ visu nuopļautuo sienu ieraut ē̦nā Janš.;

[5) fleissig arbeiten:
vajaga pa vasaru ieraut, lai ziemu varē̦tu iet skuolā Salisb.];

6) zusammenscharren:
naudu. skaties kuo ierāvis A. XVI, 1061;

7) ebnen, bahnen, brechen:
ūdeņi ierauj taisnāku ceļu. grūtāki ieraujamas pirmās sliedes Apsk. I, 210;

8) einen hinter die Binde giessen:
mums tikai misējās par daudz ieraut Latv.;

9) anzapfen:
mucu. kad vienu mucu izdze̦r, - ierauj uotru Lasd. n. A. XII, 560;

[10) zusammenziehen, kürzen
U.] Refl. - tiês,

1) sich einziehen, sich einschränken, sich zusammenziehen:
zirnēklis guļ kaktā, ierāvies savā tīklā Etn. I, 77. laiki grūti; ik˙katrs rautin ierāvies savāaliņā Sil. labības ze̦mās ce̦nas spiež ik˙katru zemkuopi ierauties MWM. II, 33. viņš stāv ie˙rāvies, sa˙vilcies;

2) sich betrinken, sich einen Strich anlegen:
kāzās dūšīgi ierāvies Dünsb.

Avots: ME II, 56

izcilât (li. iškilóti): i. (herausheben) nuopļautās pupas nuo zâles Frauenb. vai tik ve̦cs cilvē̦ks vairs var arklu i. (beim Pflügen wiederholt heben)? AP., Sonnaxt u. a. i. (hebend umstellen) maizi krāsnī Jürg. i. pupas (= kartupeļus) Warkl., nachdem zwischen den Reihen der Kartoffelpflanzen mit einem Pflug Furchen gezogen sind, etwaiges Unkraut zwischen den Kartoffelpflanzen ausjäten und (beim Pflügen) etwaig teilweise verschüttete Kartoffelpflanzen aufrichten. gabalu gabaluos i. zergliedern Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 438

‡ izgatavêt Auleja, Seyershof, = izgatavuôt: Refl. -tiês, reif werden (vom Getreide) AP.: kad rudzi izgatavējas, sāc pļaut Zvirgzdine.

Avots: EH I, 447

[izpist (išpìsti), efutuere: es izpisu jaunu meitu BW. 35198, 2. Refl. -tiês, zur genüge den Geschlechtsakt vollziehen: nebij vaļas siena pļaut, ne ar lāga izpisties BW. 35347, 1.]

Avots: ME I, 780

izpļaũstît, freqn. von pļaut, tr., hier und da ausmähen: kamē̦r es mazuo azuotīti izpļaustītu A. XX, 82.

Avots: ME I, 784

izspļaũdît [li. išspjáudyti], freqn., izspļaũt (li. išspjąl;tuti),

1) ausspeien, ausspucken:
uguns elles liesmas izspļauda. bet uodze uz ceļa izspļāvuse gredzentiņu LP. IV, 88. tuo tu debesīs nuo sarkana stieģeļa nuolaizīsi, kuo tu man tagad izspļauji, das wirst du im Himmel von glühendem Ziegelstein ablecken, was du mit jetzt ausgespuckt hast U. abi brāļi bijuši tik vienādi kâ izspļauti LP. I, 51;

2) durchpucken:
Kārlis nuospļāvās tâ, it kâ gribē̦tu caur visu zemi izspļaut A. XX, 1490.

Avots: ME I, 803

‡ izšpļaudît Wessen, izšpļaut, = izspļaũdît, izspļaũt.

Avots: EH I, 487

jimt: jim̂t Borchow n. FBR. XIII, 31, Oknist n. FBR. XV, 194, Pilda n. FBR. XIII, 46, Skaista n. FBR. XV, 34, Warkl. n. FBR. XI, 105, Auleja, Līvāni, Zvirgzdine, jîmt ² Sussei n. FBR. VII, 131; in Auleja, Līvāni, Oknist, Skaista, Warkl. dazu prs. je̦mu (> jamu), prt. jèmu ² , in Zvirgzdine - prs. jemju (> jemu), prt. jêmu; miegs je̦m, der Schlaf kommt Auleja. kāss je̦m, der Husten übermannt einen ebenda. zuobi, izkapts neje̦m (= negriêž) ebenda. munu svītu līts (der Regen) neje̦m caur ebenda; anfangen, beginnen (= jimtiês

2) Lettg.: puķes jēme ziedēt Zvirgzdine. jau mūsijie jēme sienu pļaut ebenda. ‡ Refl. -tiês,

1) = uzņem̂tiês 1 Auleja: jēmēs atiet rudzu pļautu;

2) anfangen, beginnen
(r. взяться ) Lettg.: je̦mas līt Auleja. je̦mas sāpēt ebenda. jis jimsies jau iet pa ceļu Pas. X, 19 (aus Welonen);

3) "lernen"
Auleja: tis nuo tā je̦mas (lernt das Spinnen).

Avots: EH I, 565

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô ² Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125

jûkt: auch Zvirgzdine n. FBR. X, 24, Skaista n. FBR. XV, 35, Auleja, Bērzgale, Kalupe, Nautrēni, Oknist, Saikava, Warkl.: vajag laist teļu da vušku, lai jūkst da luopiem Auleja. es jūkstu rudzus pļaut Bērzgale.

Avots: EH I, 569

I jumis,

1): eine Doppelfrucht
auch Iw., Prl., Saikava; (jumītis) Kaltenbr., eine Doppelahre - auch AP., (jumītis) Liepna; Ramkau; kālab te jumji (zu zwei zusammengewachsene Erlen) vien re̦dzami? Janš. Līgava II, 175; 4): kam pē̦dīgā kuopiņa pļaujuot (pē̦dīgā sauja, linus plūcuot), tam ir j. ("der werde bald heiraten") AP. kad beidz pļaut, sajemj jumi Zvirgzdine. kad beidza linus plūkt, pē̦dīguo sauju paņēma aiz puoļām, svieda gaisā un teica: "lini saujā, spaļi gubā"; tad bij saņe̦mts jumītis Ramkau. kas pirmais beidzamuo kuopiņu dane̦s pie gubiņas, tam jumītis; tas tik˙pat kâ visu nuopļāvis ebenda. vai tiksiet šuovakar da jumja? werdet ihr heute mit dem Mähen (Flachsraufen) fertig werden? Saikava.

Avots: EH I, 567

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kārkuļuôt: kārkuļuo rīkle, kad nevar vairs krē̦pas izspļaut Gramsden.

Avots: EH I, 603

kaûstît,

1): auch Oknist;

2): k. izkapti, eine Sense dengeln
Warkl.;

3): auch AP., Auleja, Mahlup, Oknist, Prl., (kaûstêt) Zvirgzdine; ‡

4) "pļaut cirteniski" Heidenfeld: cinīs ne˙kādi nevar pļaut, - k. vien jākausta Heidenfeld. palika, krûšainās pļavas stari kaustīdami Warkl.

Avots: EH I, 595

kùo, ‡

7) sobald als:
k. pirkstus pie ābuoliem dalikusi, tâ paliek stāvuot Pas. IV, 27 (ähnlich: V, 25; VIII, 369): k. beidz sìenu pļaut, tùo jāķeŗas pie rudziem AP.

Avots: EH I, 685

II krauna "pē̦da pie izkapts" Etn. IV, 97; der obere, dicke Rand der Sensenklinge [Wessen], krauns Dubena, Gr. - Buschhof: ar šuo izkapti ne˙maz vairs nevar pļaut: krauna vien palikusi Selb. [Nebst krauja I wohl zu li. kr(i)aũnos "das Heft eines Messers," wozu Berneker Wrtb. I, 631.

Avots: ME II, 263, 264

krùts,

1): krûts, -s (unterschieden von krùts ² , Brust!) Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 78 (hier - unterschieden von cins - ein sehr kleiner Hümpel), Oknist n. Fil. mat. 35; Borchow, Kaltenbr., Lubn., Wessen, (mit ū ) Bērzgale: iepļaut krūtī Gr.-Buschh. piegāja pie krūts, zem kuŗas bija apkasts bē̦rns Pas. VI, 75. krūteņa ... nuoauguse visa ar... puķītēm X, 71;

2): zaķītis sarkanu krūti BW. 2521, 1. sieva re̦snu krūti 21174. ar krūtīm kalnus gāzu 13184. saktu spraudi pie ... krūtiņām 25350;

5): auch (mit û ² ) AP., Frauenb., Karls., Ramkau, Salisb., krùšu ² kuoks Stom.; ‡

8) die Falzfläche am Ende eines Balkens
(mit û ² ) Frauenb., Siuxt.

Avots: EH I, 663

kučkis, kučkus, [in Serbigal kučkis-vàļis], kopfüber, einen Purzelbaum schlagend: es tevi sviedīšu, ka tu kučkis ārā iziesi Wolm., U. viņš metās kučkis nuo gultas laukā Seib. kučkus pārveļas sapļautā varde Duomas IV, 471.

Avots: ME II, 298

ķũlis,

1) die Keule, der Stock:
ķūlis - gare̦ns kuoks, kur atspiesties Etn. I, 138. ķūlis - līks kuoks zē̦niem ripu sišanai II, 113;

2) die Keule, das Kniestück
Stelp.: šķiņķi ar visu ķūli atstāja ceļa vīriem Vīt. zinājis dabūt ruokā kādu cāļa ķūli Niedra; auch der Vorderarm des Menschen Lös. n. Etn. IV, 98. ruokām ķūļi jē̦li bijuši nuobraucīti JU.; auch die Schweinsschnauze Freis.;

3) verächtliche Bezeichnung einer plumpen, ungehobelten, verderhten Person, der Plumpsack, Tölpel
AP., C., [Ronneb.], Lasd., Selb., Katzd.: tas ir gatavs ķūlis Naud. redz, ķūlis kāds le̦pns! Purap. eita, ķūļi, auzu sēt BW. 28161. vai manu vīra ķūli BW. 33510, 3 var. ķūlis, einer, der sein Schuhwerk langsam anzieht Spr. ķūļi, [ķûļi Kr.], der Name, den die Marienburger, in Erwiderung der sie mit dem Namen bruoļi bezeichnenden reineren Letten, diesen geben. ķūļu lini, schlechter Flachs; Flachs der ķūļi. ķūļi. ķūļu puse, kur smūdžu valuodu runā Krem., PK. n. U.;

4) der Schlitz am Weiberrock
Grünh., Naud., Gr. - Sessau, Grünwald. ķūlis ir sieviešu lindruoku atvērtne, kur āķi iešūti Naud.;

5) ein kleiner Heuhaufen:
nuopļautuo saliek ķūļuos;

6) ein kleines Segelschiff
Lasd.;

7) ķūļi, das Gekröse
Burtn.;

[8) ķūlis U., der Riegel. -
In den Bed. 1 - 2 jedenfalls aus mnd. kule].

Avots: ME II, 393

kvìetaine Bers., = kviesaine, nuopļauts kviešu lauks ar grieziem Lös. n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 356

laiki: luopus vakarā pabaŗuoja l. Sonnaxt. l. pļauti rudzi ebenda.

Avots: EH I, 712

lašņât: l. žagarus Behnen. vista lašņā graudus Lems., Memelshof. guovis lašņā nuopļautu zâli Ermes. jākašņā un jālašņā ārā nuo dūņām un smiltīm Janš. L. dzejas pag. 105. ‡ Refl. -tiês Behnen, wählerisch für sich aussuchen: tâ neklājas l. pa ābuoliem; jem nuo vietas!

Avots: EH I, 722

lẽči (unter lẽ̦ca 1), die Wicken: auch Gramsden, Pormsaten; sapļaut guovīm lẽčus Grob.

Avots: EH I, 736

[lē̦ks "Aufgang (der Sonne)": aizgāju siena pļautu pirms saules lē̦ka Domopol, Biržgalis.]

Avots: ME II, 457

‡ lẽverisks Segew., nachlässig: lẽveriski pļaut.

Avots: EH I, 739

lîdêt, - ẽju, lîdinât [li. lýdinti "regnen lassen"],

1) intr., fein regnen:
lietus sāk līdināt Dond., Bers.;

2) [lîdêt Lis., Kl., Warkh., Drosth., Jürg., Arrasch, lîdinât Drosth., N. - Peb., Wolmarshof, Dond.], tr., verregnen, besonders in der Zstz. mit sa -: līdināt apģē̦rbu, sienu Karls. nuopļautuo sienu līdē un vītē Austr.

Avots: ME II, 477

‡ liekains "?": kad ... kātiņš vēl mīksts ir un tad nuopļauts tuop, tad paliek viņš un ... graudi tik ātri nebirst Stobe 1797 IV 119.

Avots: EH I, 752

lĩguôt,

1): līguoja grīda, bet ... nelūza Jauns. Raksti VIII, 325;

2): kājām l., zu Fuss gehen
VL. n. BielU.;

4): kūlēju līguotās dziesmas Janš. Mežv. ļ. I, 214;

8): vēl ne˙maz nesāk pļavu l. (= pļaut) Wallhof. l. (mähen)
spaili pēc spailes ar izkapti ruokā Janš. Dzimtene II ² , 271. Refl. -tiês: pa tuo ceļu visi līguojas iekšā (strömt alles in die Stadt) Segew. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 181 und 186.

Avots: EH I, 748

I lìkšņa PS., Smiltt., [AP. ], lĩkšņa C., lìksnis, = lìksmanis Bers.: e̦ze̦ra lēne = līkšna Etn. IV, 130. līkšņa ir e̦ze̦ra gabals, kuŗam virsū pāraugusi pļava. aizgāju līkšņās sienu pļaut AP. purvs jau pārvērties par pilnīgu līkšņu. gar staigna purva līksni MWM. VIII, 10. ap šiem e̦ze̦riem bijuši līkšņi un muklāji VIII, 46. [Zu lĩguôt (iês). ]

Avots: ME II, 487

‡ lîkumniski ² Frauenb., = lìkumaini: pļaut vālu l.

Avots: EH I, 750

miguža,

1): migužiņa, snaudaliņa mana jauna līgaviņa BW. 21974 var.; ‡

2) etwas Verworrenes, Verwickeltes
PW.: linus, dziju, nuopļautu labību, nekārtīgi kraujuot, var samigāt par migužu; ‡

3) wer verwirrt, verwickelt
PV.

Avots: EH I, 812

nùodžavât,

1) vermögen:
varēji gan nuodžavāt lāmu nuopļaut Alks. - Zund.;

[2) "= nùodže̦guoties" Kursiten].

Avots: ME II, 782

nùogrâbt, tr.,

1) mit der Hand von oben abnehmen:
miltus nuo sieka;

2) erfassen, ergreifen, erhaschen:
viņi salauzuši visu, kuo nuogrābuši LP. VII, 174. [milzis tuo bija aiz bārzdas nuogrābis Pas. II, 227];

3) abharken:
daiļa pļava, kad nuopļauta, vēl daiļāka, kad nuogrābta (Var.: sagrābta, nuogrābāta) BW. 24807, 2. [Refl. - tiês,

1) eine Zeitlang energich harken:
šuodien krietni nuogrābuos Ruj., Selg.;

2) betrogen werden:
zirgu pē̦rkuot nuogrābies Lis.]

Avots: ME II, 786

nùogùldît (unter nùogùldinât ): tad būs ... riezis nuoguldīts (=nuopļauts) Janš. Dzimtene I ² , 373. Refl. -tiês, = ‡ nùogulsnêt(iês): šās kaļķu akmeņu kārtas nuo ūdeņa nuoguldījās Pēt. Av. IV, 45.

Avots: EH II, 47

nuõjas, nuõjis, [nuõjs Salisb.], nuõji U., Adv., von der Stelle, ohne Unterbrechung, ohne Aufhören: zirgs miežu gabalu nuojas, bet šur un tur Salisb. neizlaidi ne˙vienu rindiņu, lasi nuojas vien! Grob. nuojis vēl nevar pļaut, juo rudzi nav v isur gatavi N. sakruopļuotie simtiem nuojas kunkst Bārda. [ uolu tirguone uzsauc pircējam: ņem nuojs, - nav ne˙kāda izlasīšana! Salisb. nu mums būs visiem nuõjis (N. - Bartau) ar jaunuo, gaŗuo pātagu Janš. Dzimtene ² III, 129.] vgl. nuoļ(i).

Avots: ME II, 791

[nùokļemêt Etn. I, 33 (aus Lenši), = nùoklēpêt: mieži tâ nuokļemējuši; nezin, kâ tuos varēs nuopļaut; "sich mit dickem Schleim beziehen" Kursiten.]

Avots: ME II, 799

nùoklìegt, ‡

3) einen Schrei ausstossen:
urājas nuokliedza arī beiguši pļaut Ramkau. Refl. -tiês, ‡

3) sich beklagen
Bers.: nevar n., - lieta veicas labi.

Avots: EH II, 54

‡ nùokņust, = nùoknubt, nùoknūbêt: padze̦lte̦nus miežus juo drīz var pļaut nekâ nuokņudušus Stobe 1797 IV, S. 118.

Avots: EH II, 55

nuokrẽ̦sla, [ein acc. s. nuokrēsli De̦glavs Rīga II, 1, 37], die Dämmerung: nuopeŗas vīrieši, - jau nuokrē̦sla LP. IV, 147. bet tad viņš, kā nuokrēslā, ieraudzīja lielu sādžu Latv. rītu celsimies labā nuokrē̦slā Tuckum. nuokrē̦slā pabeidzām rudzus pļaut Ahs. n. RKr. XVII, 41.

Avots: ME II, 802

‡ nùokùrļât ² Auleja, ungewandt eine Arbeit bewältigen: n. (nuopļaut) rudzus.

Avots: EH II, 58

nùoliẽlît, ‡

2) rühmend behexen:
be̦rns jau labu laiku nīkuļuo; vai tik nebūs kāds tuo nuolielījis? Vank. Refl. -tiês: nuolielījies visu ... labību ... izkult Pas. VII, 368. nuolielījās nākt zir,ņu pļaut AP.

Avots: EH II, 64

nùopùst, Refl. -tiês,

1): "4001" ME. II, 835 durch "4001, 1" zu ersetzen; ‡

2) abgeweht werden:
kad rudzi nuopūšas (= kad vējš rudziem nuopūš lietu), tad var pļaut (aus einem Manuskript).

Avots: EH II, 79

nùorẽķinât: kaza, kuo ... nuopirka par sešpadsmit latiem, ar nuorunu, tuos ... vē̦lāk n., kad pārdevējs nāks viņa laukā pļaut sev sienu Jauns. J. un v. 106.

Avots: EH II, 81

‡ nùosmaļît Heidenfeld "nuopļaut, nuocirst" (?).

Avots: EH II, 88

nùotrìekt,

3): n. (herunterschlagen)
ābuolus nuo kuoka; ‡

6) (mit geschleudertem Kot) beschmutzen:
kariete ... visa nuotriekta dubļu pickām Janš. Līgava I, 9. ‡ Refl. -tiês,

1) (versehentlich) herabgeschlagen werden:
man nuotriecās negatavs ābuols C.;

2) "vertragen werden":
kurpes nuotriekušās Schnehpeln;

3) in Eile und stetiger Bewegung sich abarbeiten
Heidenfeld, Trik.: e̦smu tâ nuotriekusies, ka pār lūpu vairs nespēju pārspļaut;

4) eine gewisse Zeit hindurch (bis zur Ermüdung) schwatzen:
nuotriekušās tâ, ka ne parunāt nevar Schwitten.

Avots: EH II, 102

‡ pakrats Auleja, pakrati Kaltenbr., die Streu: vajaga klē̦vam pakrata papļaut Auleja.

Avots: EH II, 144

palupinât, ‡

2) "papļaut": zirņus var ar izkapts galu p. Linden in Kurl.

Avots: EH II, 152

pãraûdzêt, ‡

2) zu lange wachsen lassen
Oknist: zaļbarība pāraudzē̦ta: sen vajadzēja nuopļaut.

Avots: EH XIII, 196

[paritinât,

1) ein wenig rollen
(trans.): ratu, mucu;

2) (gemähtes Getreide) eine Weile zusammenrollen
(trans.): varat kādu laiciņu nuopļautās auzas paritināt (klēpīšuos) Nigr.;

3) teilweise loswinden:
p. aude̦klu Warkh.]

Avots: ME III, 90

[pãrvãls,

1) eine doppelte Heuschwade:
ja viens vāls jau nuopļauts un nuo uotra gala pļauj uotru vālu un gāž zâli pirmajam vālam virsū, tad iznāk pārvāls Schnickern, Schibbenhof;

2) ein Dachfirst aus Stroh:
salmu jumtu jumjuot augšējās salma kārtas pārliec vienu uotrai pāri; pārliektā daļa ("pārvāls") izskatās kâ vāls Naud.;

3) = pavãle Würzau, Fockenhof.]

Avots: ME III, 186

paspaĩle Kand., Lasd., = àizgrieznis 2, ["cirtienu paliekas zem spailes, spailē palikusi zâle": tâ nevar pļaut, ka paliek tāda liela paspaile Dond.]

Avots: ME III, 104

[paspļaũdît, paspļaũt (li. paspjáuti), ein wenig speien; (nach Ausdrücken des Könnens) speien: nevar vairs ne paspļaut oder paspļaudît. Refl. paspļaũdîtiês, eine Weile speien: lai viņš drusku paspļaudās!]

Avots: ME III, 105

II pavāls (unter pavãle): auch (mit ã) Allend., Siuxt: dažs (sc.: pļaujuot) nuoņe̦m līdza, citam paliek augsts p. Siuxt. pavālu pļaut, eine verdorbene Arbeit zum zweitenmal tun Grünh.

Avots: EH XIII, 188

pažâvêt: papļauts un pažāvē̦ts siens Janš. Mežv. ļ. II, 262.

Avots: EH XIII, 194

pìespļaũdît, pìespļaũt, vollspucken: Sprw. pats bļuodu (od. kaŗuoti ) pie spļāvis, pats izstreb! tē̦vs sēdēja savās duomās, piespļaudams krāsns stūri Vēr. II, 661. acis piespļaut De̦glavs.

Avots: ME III, 295

pil˜nîgs,

1): viņa bij tāda pilnīga ar miesām Siuxt; 2): pilnīgas ("pietiekuoši lielas") acis ir - nav šauras, un platas ar nav Iw.; ‡

3) bei vollem Verstand:
teica, ka skuolā ne˙maz nav p. Frauenb. viņš jau tāds pats p. kâ katrs cilvē̦ks Seyershof. viņš jau nav p., - tāds kâ ķe̦rts Salis. Adv. pil˜nīgi: ļaudis pļauj šuodien p. (= visu dienu bez pārtraukuma) Frauenb. drusku pilnīgāki ("?") vajag pļaut Heidenfeld.

Avots: EH XIII, 232

pìrmâk: auch (mit ir̂ ² ) Rohjen n. FBR. XIII, 80,

1): auch (mit ir̂) AP., (mit ir̂ ² ) Iw.; ‡

2) vor Auleja: p. rudzu sākām miežus pļaut.

Avots: EH XIII, 237

I pîtinât N.-Peb., ausstreuen: meta kūleņus un pītināja nuopļauto zâli R. Kam. 9. Jūle ar lieluo darbu strādā, - pavei, kâ nu˙pat pītina (ārda sūdus)! Dok. A. Austr. v. J. 1893, № 6, S. 545; "pìtināt ² , = purināt, putināt (pe̦lnus, miltus, spalvas)" Selsau, Sessw. Refl. -tiês, "pirināties II 1" Adleenen; vgl. pîte ² II.

Avots: ME III, 235, 236

I pļaka Schwanb., ein Klumpen einer breiartigen Masse: mālu, sniega pļaka. izspļaut pļaku. Mit hochle. a aus e, (vgl. pļe̦ka)?

Avots: ME III, 365

pļaũka Karls., PS., Sassm.,

1) die Ohrfeige, Maulschelle:
puisis dabūja kaujuoties daudz pļaũku Sassm: es viņam devu pļàuku ² pa muti Mar. n. RKr. XV, 132. tā ielika viņam pļauku sejā Saul. III, 82. Skārdiņam viņš iecirtis negantu pļauku Vēr: I; 1174. Noltens krāva Krišam pļauku par valgu Krišs Laksts 79. mājas policija lietuojuse arī dunkas un pļaukas Etn. III, 172; "der Faustschlag" Ar.;

2) pļaũka, comm., ein Verschwender
Schibbenhof: viņš gan bija tas lielākais pļauka un plencis MWM. X, 425; pļaũka "ein Pantoffelheld, der sich von der Frau schlagen lässt" Gaweesen. Zu pļaut 1 3.

Avots: ME III, 366

pļãviêns,

1) das einmalige Mähen;

2) ein Schlag:
dabūt pļāvienu gar ausi B. Vēstn.;

3) der Lok. pļāvienā, reif zum Mähen, reif für die Ernte:
rudzl; rudzi, mieži, mieži nu pašā pļāvienā (Var.: pļaušanā, pļautuvē, pļautuonī, pļautanā) BW. 14047 var.;

4) "?": bãliņš savu skaistu māsu pļāvienā [?] audzināja ... ja duosiet divi simti, tad vedīšu klajumā BW. 13655, 3 var.

Avots: ME III, 368

I pļuks, ein weicher Klumpen: izspļaut siekalu pļuku Mar.

Avots: ME III, 372

II pum̃pa,

1): "Beule"
- auch Wolm.; me̦lna pumpe od. nāves p., schwarze Blatter (in einer Handschrift); mēŗa p., eine gewisse Krankheit ("eine blaue Beule"), an der man bald stirbt Frauenb.;

2): auch Schnehpeln, (mit um) Salisb.;

3): "Vorhängeschloss"
- auch Diet., Siuxt; ‡

5) die Knospe:
nuopļaut veldrē sakritušu ābuliņu, kamē̦r tas vēl pumpās AP. jurģinēm ... jau bij sariestas ziedu pumpas Jauns. J. u. v. 138; ‡

6) Demin. pum̃piņa, eine Art hölzernes Gefäss
("apaļš vienkuoča trauks") Seyershof: p. plāna bij, saulē un vējā nevarēja likt, tad plīsa pušu.

Avots: EH II, 324

pupa (li. pupà), ein Demin. pupĩte BW. 32514 var., die Bohne: Sprw. beŗ kâ pupas, von einem, der sehr schnell spricht. vai vakar pupas esi ēdis? hast du gestern Bohnen gegessen? d. h. kannst du nicht hören? Misshof, Livl. n. U. ej pupās! geh zum Kuckuck! viņš drīz pupas duos, er wird bald sterben BW. III, 3, S. 878. Krišs Laksts nuokrita kâ pupa kungam pie kājām Krišs Laksts 7. - cūku pupa, Saubohne (vicia faba L.) RKr. II, 80; ķēvju pupa, phallus esculentus Mag. IV, 2, 30; kāršu pupa, phaseolus vulgaris Peņģ.; turku pupa, gemeine Bohne (phaseolus L.) RKr. II, 75, Mag. IV, 2, 58; vilka pupa, lupinus Konv. ² 2554; zemes pupas (od. pupas Warkl., Vidsmuiža), Kartoffeln Infl. n. U. pupiņas "= vanaga pieši": kad pupiņas nuogatavuojušās, tad ir laiks sienu pļaut Kreuzb. Wohl zu paupt (s. dies).

Avots: ME III, 414

puszâle "Halbgras" Sassm.: dažās mujās izduod pļavas uz puszāli pļaut.

Avots: ME III, 436

II rieči U., = rieži; riečuos iet, = talkā iet Wolm. n. L., "labības... pļaut iet" Wohlfahrt n. Etn. III, 74. Wenn urspr. "Abschnitte, abgemessene Landstücke", zu rika (s. dies).

Avots: ME III, 544

I riêze "cirtienu starpa pļavā, kas izceļas ar gaŗākiem grieziem vai nenuopļautu zâli; tāda rieze (arī: rieza) var būt arī nuopļautā druvā vai ābuoliņa laukā" Bers. Wohl zu riezis.

Avots: ME III, 551

riñdinât, tr., freqn., in eine Reihe stellen, setzen Bers., Geistershof: saimniece, kulstītājas pusdienā rindinādama aiz galda... Janš. Dzimtene V, 434. riñdinât nuopļautuos rudzus (sastatīt statiņās sasietuos kūļus) Sessau.

Avots: ME III, 528

I rinkt, -kstu od. -ku, -ku,

1) sammeln,
(riñkt), "gūt, manguot" Nigr.: kāzu tē̦vs ar šķīvi ruokā rink naudu RKr. XVI, 147. nuo sē̦tas vez sē̦tas šķindama, rinkdama (rindama [?] BW. 1459) VL. aus Nigr.;

2) prs. riñkstu Amboten, Assiten, riñku Rutzau, Dunika od. riņ̃ķu Kalleten, Wain. (an diesen 2 Orten auch prt. riņ̃ķu), "(nuopļautu labību) grābekļiem sagrābt klēpjuos (Kalleten) jeb savelt klēpīšuos" (Amboten, Rutzau, Assiten), "ritināt, velt" Nigr.: meitas aizgāja auzas riñkt. lai druvā auzas vai mieži ritināmi: viņa riñkst savu spaili līdza Janš. Dzimtene V, 256;

3) riñkt, -kstu, -ku, frieren, frierend erstarren
Salgaln, Sessau, Bornsmünde: jūsu mēlei luocīties, kalst un rinkt! De̦glavs Rīga II, 1, 164;

4) riñkt, -ku, "(die Därme eines geschlachteten Tieres) reinigen"
Wirginalen: tīrījamās de̦sas uzmauc uz kuociņa un apgriež uotrādi; īsti šuo apgriešanu sauc par rinkšanu. In der Bed. 1 aus li. riñkti "auflesen", woher wohl auch riñkt 2. Zur Bed. 3 vgl. riñgt.

Avots: ME III, 528, 529

rît, rîtu, rîtâ, Adv., morgen: Sprw. rītu ar(ī) vēl diena. rīt šādu laiku Grünh., morgen um diese Zeit. rīt rītā od. rīt(u) nuo rīta, morgen früh: ja rīt rītā nebūs liela rasa,... tad līdz vakaram nuopļaus A. Upītis. rītu nuo rīta sāksim pļaut sienu Ahs. ne rītā tā dieniņa, kad es iešu tautiņās BW. 10358. Ursprünglich: am Morgen des auf heute folgenden Tages.

Avots: ME III, 540

rugãjs, rugāja Rutzau n. FBR. VII, 116, ein Feld, wo Roggen gestanden hat, ein Stoppelfeld überhaupt Freiziņ: es neietu rugājā (Var.: rugājuos, rugainē, rugaitā, rudzaitē u. a.); rugājs manas kājas bada BW. 9756; 232631 var. māte mani izkūluse iesviež rudzu rugājā RKr. XVI, 238. - Der Plur. rugãji,

1) Roggenstoppeln
(U., Ahs., Karls.) oder Stoppeln überhaupt (U., AP., Lis., Mar.): par rugājiem dažreiz sauc arī miežu, auzu un pat nuopļautus zâles ce̦lmus Mar. n. RKr. XVII, 135. pare̦ti bārdas rugāji MWM. VI, 115. ... muti un zuodu ar asiem bardas rugājiem Zalktis I, 19; rugāju salna, der Stoppelfrost U.;

2) Roggenstroh
Bers., Lös., AP.: ieliec guotiņai rugājus!

3) rugaju bē̦rns U., ein uneheliches Kind.

Avots: ME III, 556

runiņa Oppek. n. U., Mar. n. Rkr. XV, 133, Alswig, Korwenhof, Mahlup, Alt- u. Neu-Laitzen, Annenhof (Ksp. Marienburg), Auguliene, ein Haufe zusammengestellter (Roggen)garben mit einer Garbe als ce̦pure darauf: rudzi jau nuopļauti, - runiņas vien re̦dz uz lauka Mar. atlaiduos pie rudzu runiņas un skatījuos pār bē̦rzu galuotnēm uz augšu Latv. Etwa aus r. pyнó "Haufe"? Zur Deminutivform vgl. statiņš od. statiņa.

Avots: ME III, 562

sače̦rrât, trocknend sich zusammenziehen: nuopļautā zâle tik ātri sače̦rrājusi! Dond.

Avots: ME II, 605

sacît: saka (man spricht, erzählt) jau visādi, bet vai nu tu visu vari ticēt! AP. tev sacīja (=lika) rudzus pļaut Saikava. Refl. -tiês,

2): eine Absicht äussem:
sakās vairāk neganīšuot luopu Auleja. Subst. sacîtãjs: saki, saki, s., kuo redzēji Lietavā! BWp. 2617, 2 var.; wer in den religiösen Zusammenkünften der Brüdergemeinde die Funktionen eines Predigers ausübt AP.; ‡ sacĩjums, ("pavēle" ??? sic!) eine Redensart (?): tas viņiem tāds s.: kad kuoks nuokaltējis, tad jācē̦rt nuost Seyershof.

Avots: EH II, 400

sadaļģêt, tr., zertrampeln: slapjajā kūtī guovis pakaišus sadaļģēja Druw. nuopļautuo sienu luopi ar dūņām sadaļģēja (samīdīja) Druw.

Avots: ME II, 607

sagrâbt, tr.,

1) ergreifen
(auch fig.): Sprw. vēju ar dūri sagrābt nevar. Rungulis sagrāba . . . zirgu aiz astes MWM. VII, 882. ve̦lns sagrābis saimnieku pie bārdas LP. IV, 213. pie apkakles sagrābis Vēr. I, 1033. kaijas... sagrābj... zivtiņas J. R. III, 27. svešinieki tirdzniecību bij sagrābuši savās ruokās Now. 72. tuo sagrābuse liela auka ar krusu LP. III, 8I. dre̦buļi sagrābj Celm. jāsagrābj acu˙mirklis A. XXI, 488. - tas mani sagrāba, uztrauca kâ mazu puiku Rainis;

2) zusammenharken; zusammenraffen:
daiļa pļava, kad nuopļauta, vēl daiļāka, kad sagrābta (Var.: nuogrābta) BW. 28608. sagrābis lielu naudu LP. VI, 898. Refl. -tiês,

1) einander ergreifen;

2) für sich zusammenraffen:
muļķītis..: sagrābās ze̦ltu un aizgāja LP. IV, 8. devis pulka ze̦lta naudas sagrābties VII, 202. sagrābies naudas pilnu ce̦puri VII, 1032.

Avots: ME II, 628, 629

‡ sagubuôt PV., = sagubât: mēs visu nuopļautuo vasarāju sagubuojām.

Avots: EH XVI, 411

sakasît, tr.,

1) zusammenkratzen, zusammenschaben; (Heu) zusammenharken:
daiļa pļava, kad nuopļauta, vēl daiļāka sakasīta (Var.: sagrābta, nuogrābta) BW. 28644, 1;

2) (Kartoffeln in die Erde) vergraben
Spr. Refl. -tiês,

1) sich zerkratzen:
bē̦rns sakasījies līdz asinīm;

2) zur Genüge kratzen, harken:
vai nu nebūsi reiz sakasījies? Ruj.;

3) sich verzanken
Ruj.;

4) "sich zu kratzen anfangen":
viņš sakasījās Bauske;

5) beim Harken sich überanstrengen, zuviel harken:
viņš par daudz siena sakasījies C

Avots: ME II, 646

sakast, tr.,

1) zusammenkratzen, -schaben, -scharren, -harken:
sakast sienu Dubena u. a. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sakasta RKr. VIII, 60. Pēteris sagrābāja Zaniņas sakastuos lielumus MWM. VIII, 332. vistas sakaš... augstu čupu zaļulapu Pūrs I, 34;

2) (Kartoffeln in die Erde) vergraben
Spr.

Avots: ME II, 646

sakrè̦tuôt ² "šurp un turp sagriezties, tâ ka grūti nuopļaut (vom Getreide): mieži tâ sakrē̦tuojuši, ka ne˙kā darīt: visas vārpas nuolūst Gr.-Buschhof.

Avots: ME II, 655

sakūlât, vollständig dürr werden: sakūlājušas sūrenes un balandas pavirši izpļautas A. XX, 481.

Avots: ME II, 660

samel˜nêt Ahs.; samelnêt Spr.; Fest., mundartlich auch samel˜lêt, bei Baltpurviņš I, 141. ein praet. samelna, intr., schwarz, dunkel, schmutzig (Spr.) werden (perfektiv): lai samell (Var.: nuomell) tā meitiņa kâ tie mani zābaciņi! BW. 15282. sazilēj[u]se, samelnēj[u]se sudrabiņa nesējiņa 21627. ilgi papļauts siens sāk melnēt un samelnê Fest. viņš galīgi samelnēja, un palika vairs tik ē̦na nua agrākā... sārtvaidzīgā puiša Veselis Tīruma ļaudis.

Avots: ME II, 682

samitruôt, ‡

2) feucht werden
Seyershof: rudzi samitruojuši, - neder pļaut.

Avots: EH XVI, 431

sasêst(iês),

1): Ģe̦rtrūde ar krustmāti sasēda virtuvē šūt A. Upītis Ģertr. 144; ‡

2) sich senken (von trockenen Stoffen) und fester (dichter) werden:
siens ir sasēdis Linden in Kurl. nuopļautās ... pļavas ar ... vēl nesasē̦dušām kaudzēm A. Upītis Pirmā nakts 138. ar mīkstuo laiku sniegs ir krietni sasēdies Seyershof. (stirāji) nesasēdās tik ātri Jauns. B. grm. ³ I, 20.

Avots: EH XVI, 446

sastatît,

1): lejā rudzus nuopļaunam, kalnā kūļus sastatām Tdz. 50252. rudzi ... sastatīti statiņuos Pas. IX, 417. lauks viss ... nuopļauts un sastatīts Janš. Dzimtene II, 19. kārmi ... sastatīti (gebaut, errichtet)
pa lielā ceļa malu Pas. XV. 29 (aus Lettg.); "Borchow" ME. III, 745 zu ersetzen durch "Pas. VII, 402 (aus Borchow)"; ‡

2) = sastãdît 1: tupiņas bijušas sastatītas Pas. VIII, 149 (aus Borchow).

Avots: EH XVI, 451

saũle,

1): s. vēl leiša gaŗumu Frauenb., die Sonne ist (am Nachmittag) noch hoch am Himmel.
svešu sauļu iemītnieki Skalbe Raksti IV (1938), 127. nuo saules līdz saulei AP., Meselau, N.-Rosen, Spahren, vom Sonnenaufgang bis zum Sonnenuntergang. vasaru tie vienā saulē cēlās, uotrā likās pie miera Aps. J. Raksti I ² , 94. čigānu s. (der Mond) - auch Meselau. puišu (od. puiškanu Alant Vils Poem pa kulšen 41) s. N.-Rosen, Neu-Salis, der Mond. saules augums Luttr., ein paar Stunden vor Mittag: vai būs vēl daudz kuo pļaut? - vēl kādu labu saules augumu Janš. Dzimtene III, 41. saules brālis, ein müssiger (gew. schlecht gekleideter) Herumtreiber Riga: viņš ... iztaisījies par tāda mākslīgu saules brāli ("?") IV, 138. uz svītrainām, zvaigžņainām ..., ziedainām un saules ("?") se̦gām Vindedze 64 (vgl. saũlains ‡ 2). saũles sunītis Frauenb., = saũlsunītis;

2): kādi stādiņi nav dieva saulītē! AP.

Avots: EH XVI, 460

savvalnes Lubn., savvaļņi, savalnes U., Lubn., Laud., Bers., Adsel, savàlnes AP.,

1) Nebenfelder, Felder, die nicht der Wirt besät, sondern der Knecht
U., ein besonderer Teil an Land und Aussaat, das der Knecht vom Wirt bekommt (savalnes Golg.) Mag. IV, 2, 153; = bandas U.: savalnes... apzīmē atsevišķi nuodalītu zemes gabaliņu dažu pūrvietu lielumā, kuŗu atduod sēt un pļaut saimnieku ģimenes luoceklim vai kalpam Dz. V. vienā stūrī mazs savvaļņu tīrumiņš Saul. III, 51. puišiem ir bandas, savvalnes Lubn. uz savalnēm dzīvuot Vank., statt des Lohnes savalnes bekommen. savalnes sēt N. - Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, Bers., etw. (z. B. Flachs) für sich, extra säen. savaļņu (Adsel, AP., savàļņu Drosth., savàļņu ² Erlaa), savvaļņa (Stomersee) od. savalnes (Lubn.) lini od. savàļņi ² Stom., in einem übriggebliebenen Felde od. an einem Feldrande zuletzt gesäter Flachs, den der Knecht für sich behalten darf. savàlnēm iesēja linus AP.;

2) Nebenverdienst
U.; "kaut kas pašam par sevi" N. - Peb.: viņš jau savalnēs vien visu gaļu apēda, saimē ne˙kā nedabū AP. paēdis pie saimes galda, saimnieks savā galā vēl ē̦d savalnes N. - Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378. - paturēt kaut kuo iegūtnēm jeb savalnēm, als Übergewinn behalten;

3) savaļņu baznīca, eine Filialkirche
U. Zu savs . vaļa.

Avots: ME III, 793, 794

I sêks (li. šė´kas "Grünfutter") Serbigal, Ronneb., Smilt., Neuenb., Lis., Kr., Preili, sè̦ks ² Ruj., Salis, AP., Deg., Bl., Selg., Bixten, Schnickern, Līn., Kurs., Dunika, sē̦ks Manz., U., Grünh., sè̦ka ² Karls., Iw., sē̦ka Mežamuiža (Kr. Mitau), Heidenfeld, Planhof, sè̦kas ² Valgale, das zur Fütterung frisch gemähte Gras (auch Klee, Wicke Kurs.) U.: dārzā zirgiem sē̦ku pļaut Līguotnis II, 15. vajadzēja likt luopiem uz silēm sē̦ku Duomas I, 811. kas lietas nu sē̦ka? was Gutes ist nun mehr am Grase? Manz. 10 Gespr. - In Ramkau bedeute sē̦ks und sē̦ka schlecht gewachsenes, kurzes Heu: pakaustīšu purvā sē̦ku; aitai barības ziemai pietiks. Nach Fick Wrtb. I4, 42 und III4, 68 zu ai. š̍āka-ḥ "essbares Kraut" und an. há "Grummet"; aber apr. schokis "Gras" weist anscheinend auf ein urbalt. *ši̯ēk-: ši̯ōk-.

Avots: ME III, 825, 826

I sìens: jūŗā s. man papļauts BW. 11203. izkapte sieniņa pļāvēja 2218. šuogad ar sieniem gora būs (d. h., wähtend der Heumahd wird es schlechtes Wetter geben) Kaltenbr. n. FBR. XVII, 61.

Avots: EH II, 495

‡ sìrpienā ² pļaut KatrE. "laist izkapti apaleniski, pusluokā pa zâli".

Avots: EH II, 489

sist,

1): kad jumtus juma, tad sita (= kūla) gaŗus salmus (= kūla tâ, lai salmi nesalūst) Frauenb. nei tās grima ūdenī, nei sit vilnis maliņā Zemzare Lejasc. 126. man iekrita kuopā sistā (pļautā) vāle (d. h., ein Doppelschwaden)
ārdīt Linden in Kurl. sit ce̦puri padusē! BW. 18996. dažs ratenis sit (bildet beim Spinnen) gruodu dziju Sonnaxt. vīri paši sita (= taisīja) un vija virves Siuxt. kluonu s. "taisīt kluona grīdu" ebenda. sienas s. "ē̦kas liet" ebenda. es duomāju cepli s., ar Pieteri mālu vest Tdz. 58789. (krītuot) pilieni ... sit (bringen hervor) burbuļus Apsk. 1903, S. 485. sitis pēdējs gals (die letzte Stunde hat geschlagen) Virza Kar. Nameitis (1939), S. 47. kāpuosti bij jāsit (piespiežuot jāapbīda ar smiltīm), kad lietiņš bij vai slapjš Seyershof. kad kāpuostus sit, tad nuoravē ar viņus Iw. tie kuoki sit (treiben) atvases Linden in Kurl., Siuxt;

5): auch Siuxt; ‡

7) migla sita BW. 6694, 4, Nebel bildete sich (erhob sich);
‡

8) ziepes s. "ziepēt": ganu kulēm ne˙maz ziepes nesita Ramkau, Siuxt, Sonnaxt; ‡

9) vējš sit iekšā (bläst hinein)
liêtu Seyershof. kad (ziepes vāruot) pieliek zâles, tad tūliņ sit smaku (fängt an zu stinken) ebenda. smārds sit (dringt) nāsīs Auleja. krūmuos nesit (dringt nicht) vējš ebenda. dūmi (krāsnij kuŗuoties) sit (strömt) ustaba ebenda. kviešu šalka sit (der Weizen rauscht) Skalbe Raksti I (1938), 308; ‡

10) atkala sit Schwanb., es glatteist.
Refl. -tiês,

1): "kauties, plêsties" Salis: laiž aunus, lai sitas; "badīties" Seyershof: aitas sitas. kur kājiņa nesitās ce̦lmainā līdumā? BW. 8562, 5 var. kad vanags virsū sitas ("strauji uzbrūk ar sitieniem"), tad cālis beigts Seyershof. vakarā sitas ("strauji steidzas") lejā uz tīrumu ebenda. ap ugunskuru sitās jauni spāri un liduoja kuopā ar dzirkstelēm gaisā Anna Dzilna 74. vai tā bija Kristīnas balss vai pūces brēcieni, kas laikiem sitās ap viņu Stērste A. Z. 64. dziedāja tik skaņi, ka atbalss priedēs sitās Jauns. R., dz. un j. 161. kad ātri steidzas, tad mē̦dz teikt: "iet, kâ (= ka?) sitas" Strasden;

2): tavs gars pie mums laid sitas (= piestājas) Manz. Spred. ⁴ 378. kuiļi sitas ("ātri apgriežas") sunim pretī Siuxt. viņam vajadzēja tikai ... s. klātu un iepazīties Jauns. Raksti III, 332. s. citādās duomās, auf andere Gedanken kommen
Diet. nav kur s. (= dēties) Meselau;

3): kab sistuos ap zemi, pašiem labāk būtu Auleja. tagad viņš sitas viens Kaltenbr. saimnieks smagi sitas ar pienu (visādi mēģinādams iejemt vairāk naudas) Kaltenbr. ar badu sitas Daudsewas n. FBR. XVII, 159; ‡

7) ausschlagen
(intr.), sich bilden: mazam bē̦rnam pēc dažam nedēļām sāk s. tādas mazas pūtelītes Sonnaxt. mātei bresme citūr nesitās kâ ģīmī Siuxt; ‡

8) fallend od. geschlagen entzweigehen
Seyershof: galuodiņas sitas (= sasitas), kad krīt uz kuo cietu. Subst. sitējs: bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. pārveda ... mātei pliķu sitējiņu 23325.

Avots: EH II, 490

šķipsna Wid., Bershof, Druw., Kurs., Nigr., W0lmarshof u. a., šķipsne U., Celm., Saikava, šķipsnis U., Dr., Sissegal, šķipsns Ermes, soviel man mit drei Fingern fassen kann U.; eine Strähne Dr.; eine Fitze Dr.; ein Weniges: tabākas šķipsnis Sissegal. uzbēra uz īkšķa nagu šķipsni tabākas MWM. iebēra... deviņas kājminu šķipsnīšus BW. I, S. 184. izplūci vienu spalvu šķipsnīti LP. IV, 196. matu šķipsna Kurs., Etn. IV, 70; Vēr. II, 1195; Blaum. Skal. ug. 53; Niedra Zemn. dēls 40. linu šķipsna Jürg. (hier neben miltu šķipsnis), Nigr. cik tad šis man tuo linu iedeva? tikai tādu šķipsnu, I nebij ne trīs auklas nuovīt Kurs. vērpiet... linus pa vienai šķipsniņai! BW. 6967. sasiet ar kaņe̦pāju šķipsni kaķē̦niem astes Libek Pūķis 41. pēdējuo labības šķipsni nuopļaut Pūrs II, 65. mazgā sasietas... labības šķipsnas Etn. III, 141. katrs gribēja duot ziedaļai pa šķipsnam (zâles) Iv. Kaija Iedz. gr. 17. širmja vietā ce̦purei vēl tikai divas sadriskātas šķipsnas karājas Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 480. sāls šķipsnīte Saikava. labu škipsnu naudas LP. VII, 58. dabūja krietnu šķipsnu naudas un drēbju Druw. Nebst šķipsta, šķipasts 2 šķipuosts, šķīpstiņš, šķīpsniņa zu li. skypata "ein kleines Stückchen, Bröckchen" (s. Bezzenberger Lit. Forsch. 170), r. щипáть "kneifen, zwicken, rupfen", čech. štipec "was man mit drei Fingern fasst" u. a. (s. Zubatý AfslPh. XVI, 415); vgl. auch Būga KSn. I, 291.

Avots: ME IV, 42, 43

skulbît, -u, -ĩju,

1) (mit einem stumpfen Beil) (be)hauen
Freiziņ, (einen Baum) abästen Naukschen (mit ul˜ ), Walk n. U., Wirken, Karls., Ermes, (mit ulˆ ²⁾ Ruj.;

2) (das Haar) beschneiden
Ruj. (mit ulˆ ^2), Karls., Wirken; (sk. bārdu) rasieren Ruj.;

3) dicht bis zum Boden abmähen ("nuopļaut me̦lnām zemēm") Kegeln n. Latvijas Saule 1927, S. 616. Zu skalbît?

Avots: ME III, 903

skum̃šķins Bauske, = skumškis: kad beidza pļaut, tad atstāja kādu skumšķinu labības tīrumā nepļautu Etn. II, 116 (aus N.Rosen).

Avots: ME III, 904

slaîds Kl., Prl., Bers., Drsth., Sunzel, Kr., slaîds ² Ruj., Kalnzeem (Kurl.), Adv. slaîdi, mundartl. slaîži Nötk., schief liegend, abschüssig U.; glatt; schlank U., lang gestreckt; gefügig, hübsch in die Augen fallend U.; gewandt, schnell: slaidas trepes, eine nicht steile Treppe A. Stirna. tur aizveda jūs[u] māsiņu pār slaiduo (Var.: slide̦nu) ezeriņu BW. 13610. apkal manu kumeliņu! man jābrauc . . . pār slaiduo ezeriņu 15930. mātes kurpes slaidas (Var.: slidas, slaikas, slidan[a]s); bija, drīz slīdēja tautiņās 16970, 6. viņš bij slaids, skaists Krišs Laksts 28. slaidi (Var.: slaide̦ni, laidni, stalti) kumeliņi BW. 1147 var. slaidi zirgi 19960. slaidus, gaŗus telēniņus 32816 var. māmiņai tievi pirksti, slaidu (Var.: slaiku) laida pavedienu 7080. slaidu ve̦zumiņu 29662. māsiņ, tavu slaidu (Var.: daiļu) ruotu, zemīt[i] slauka staigājuot 17077, 1. ka[d] man būtu savs tē̦vs, sava īsta māmuļiņa, i[r] man būtu slaida ruoka, iznesīga valuodiņa 4711, 1. tev, dieviņ, slaida ruoka, tev asais zuobeninš, nuocirt manu ienaidnieku! 9097, 1. slaidi nuospļauties MWM. v. J. 1896, S. 321, slaidi atraidīt Celm., glattweg abschlagen. slaidi dzīvuot B. Vēstn. iznāk vare̦n slaida apšaudīšana A. XX, 300. ap meteni slaidi braucu, lai liniņi gaŗi auga BW. 32209 var. slaida (freigebige) ruoka Ar. slaiži (= plaši, izšķērdīgi) dzīvuot Nötk.; slaîži braukt Kalz., Fehsen. Wird allgemein in allen Bedeutungen zu slids und slîdêt gestellt, z. B. bei Siebs KZ. XXXVII, 320 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 708. Zur Bed. "abschüssig" vgl. speziell ahd. sleita "abschüssiges Terrain"; die Bed. "schlank" kann sich aus der Bed. "glatt" in der Rede von Bäumen entwickelt haben, und zur Bed. "gewandt" vgl. glums "glatt, gewandt".

Avots: ME III, 912, 913

‡ slipšķuôt "?": ja izkapts labi negriêž, atstāj vietām nenuopļautu zâli, tad saka, ka izkapts slipšķuo Iw.

Avots: EH II, 526

snāt (mit à ² Kr., Kl.), snāju,

1) locker zusammendrehen
St., U., Kr.-Würzau, z. B. spinnend (mit à ² ) Erlaa: vērpjati, snājati, kaķīšu meitas, lai runcis negul bez balta palga! BW. 1, S. 910, .№ 2275, 7 (mit der Notiz: snāt "taisīt pavedienu vērpjuot, vai kāšuos griežuot"; im allgemeinen gebrauche man snāt nur vom Flechten, nicht vom Spinnen. Und in Lasd. - vom Strickewinden mit einem Rad, nicht mit Händen!). vērpu, snāju... precenieku gaidīdama BW. 7107. steidzu, snāju... savu linu kuodeliņu 7907 var. snāšu (Var.: vērpšu) linus, pakuliņas 13015 var. pakulas snājuot (Var.: vērpjuot) 18850, 2 (ähnlich 26971). jaunām drēbēm snāju dziju Pēt. Av.;

2) hinpfuschen, (eine Arbeit) unordentlich, ohne Interesse verrichten
Kronw. n. U., Nerft: ve̦se̦lu nedēļu snāja vienu zeķi, aude̦klu, bet nenuosnāja Nerft;

3) snât Selsau, snât ² Grünh., snàt ² Golg., mit einem Male abhauen
(snãt) Sessau, mit einem Male abschneiden (mit einem Messer) Etn. II, 129, hauen, schlagen Memelshof, pļaut, plūkt: snãj (sit) viņam! Alm. kuo tu tur snāj kâ zuostēviņš? sage ein Wirt zum Knecht, der Heu mähend hohes Gras zurücklässt, cilpuo Alm. vai snāj ar rungu, vai ar stibu? Druva I, 414; "ar zuobiem kampt" (von Pferden) Grünh.; "carpere (lanam, linum)" Elger Dict. 96; zirgs snàj2 (verstreut mit dem Maule schnappend) sienu Kl.;

4) eilig gehen
(snât) Saikava, (snàt ² ) Gr.-Buschhof, eilig sein (auch beim Essen; snãt) Bauske, schleppend oder so, dass sich die Füsse verwickeln, gehen (snãt) AP., (snàt ² ) Bers., gehen: snāju gar rudzu malu Erlaa, Bers., Laud. par velti ik svētdienas šurp nesnāj A. v. J. 1893, S. 43; "klīst, staigalēt" (snât) Saikava, (mit à ² ) Erlaa; laufen Bers.: viņš par daudz snāja pakaļ Blaum. Pie skala ug. 165; vgl. auch iesnāt; snāja, snāja briežu māte biezajā e̦glainē; nuoies mani bāleliņi, apgāzīs (wohl = nuocirtīs e̦glaini) snājamuo BW. 30576 (aus Eilaa);

5) aufdecken, umnehmen (um die Schultern;
mit ã ) Smilten (vgl. apsnāt). Refl. -tiês, sich hül1en Ar. Subst. snājums,

1) "eilig und unordentlich Zusammengeworfenes"
Bauske: ve̦se̦ls snãjums salmu Bauske. piegāzts nu ir tuo nuopļautuo auzu kâ snājums Latv.; ein Wirrwarr (besonders von Fäden): tev jau viss sarežģījies kâ snājums Adsel;

2) Tölpel
Kronw. n. U.; plur. snājumi,

1) Hede oder Hanf, zum Strickedrehen in die Länge gezogen
U., Edwahlen n. Biel., Kr.-Würzau: virve sastāv nuo pieciem snājumiem Gr.-Sessau (mit ã ), Sunzel, Lubn. (vgl. dazu izsnàt ² );

2) Pfuschwerk
U.;

3) Nachbleibsel vom Langstroh
(mit ã ) Alm. Auszugehen scheint von einer Bed. "(hervor) ziehen (vgl. snãjumi

1) und locker zusammendrehen"
(wie beim Spinnen); die Bed. 3 und 4 könnten auf der Bed. "ziehen" beruhen, und zur Bed. 5 vgl. ai. snāyati (mit mehrdeutigem ā ) "umwindet, bekleidet". Neben diesem snä- ein ide. snē- in gr. ἔννη "nebat", mir. sníid "spinnt; dreht sich" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 694 f. und Persson Beitr. 576 und 813 f.); zweideutig ist der Wurzelvokal in r. снасть "вервь, шнур" (von Potebnja PФB. VIII, 212 zu le. snāt gestellt), air. snáthe "Faden", ae, snód "Kopfbinde".

Avots: ME III, 974, 975

spè̦ks,

1): tev, dieviņ, s., varīte BW. 6933. lāča spē̦ku 29868. kur, māsiņ, tavs spēciņš? 1247. kad biju spē̦kā, varēju visu padarīt Seyershof. pašā spē̦kā biju gan Heidenfeld. sajēma lielu spē̦ku (wurde sehr stark)
Pas. IX, 321. linus vij jaunā, kaņepējus - ve̦cā mēnēsī, - tūlīt cits s. (Dauerhaftigkeit, Ausdauer) Linden in Kurl. kad ābuls laikā nuopļauts, tad ir labības s. ("vērtība") Frauenb.; "Wohlhabenheit" Diet.

Avots: EH II, 549

spīla,

1): eine kleine Holzgabel
(mit î ² ) Iw.; spîl ² Salis (aus spīla od. spīle), eine Holzgabel zum Krebsfang; "kuoka tapa starp ilkšu arkla abām ilksīm" (mit î ² ) Grob.; = spīļu arkls: ar spīlām guovis slauca BW. 22580, 4 var. izņēmis čūsku nuo spīlas LP. VII, 439 (aus NB.);

5): iet e̦ze̦rā spīlas pļaut Grob. (li. spylos "das Schilf auf dem Dache"
bei Būga Liet. k. žod. CXVI).

Avots: EH II, 553

spīle U., spîla Neuenb., spîla ² Līn., spīlis U., Plur. spîles Ermes, Wolm., Jürg., C., spîles ² Karls., Salis, Dond., Wandsen, Bauske, Widdrisch, Iw., spĩles Karls., spìles ² Golg., Schwanb., spìle ² Kr., spìlas ² Prl.,

1) eine Gabelung; eine zweizinkige Mistgabel
Freiziņ; eine Holzgabel (gespaltener Stecken) zum Krebsfang U., Bielenstein Holzb. 681 (spīle, spīlis), die Krebsschere V. (spīle); eine Zwicke (spîle) PS., ein Zwickeisen U., ein Holznagel, Speil (zum Zusammenhalten der Bretter der Schiffswand) Bielenstein Holzb. 609 (spīle, spīlis); die Bremse zum Bändigen der Pferde U.: uozuols trim spīlēm Aus. I, 10. mē̦slus mē̦zuši an paegļu kuoka spīlēm Upīte Medn. laiki 130. vēzis ar lielām spīlēm Pas. IV, 501 (aus Adiamünde). čūska iespīlāta spîlās ² (gespaltener Stecken, Zwicke) Dunika. = spīļu arkls Salisb. (mit î ), Serben, ein Pflug mit 2 Pflugscharen zum Kartoffelpflügen;

2) gew. im Plur., Not, Verlegenheit:
viņam tagad liela spīle biksās, er ist eben in grosser Verlegenheit Neik. n. U. spīles astē PS., dass. izciest šīs zemes spīles A. XX, 789. kuo nu darīs tādās spīlās? LP. VI, 360;

3) spîlītis ² Karls., der Doppelschwanz (cerura);

4) spīlas Wid., spīlis Spiess n. U., eine zeltartig ausgespannte Leinwand zum Schutz vor der Sonne;

5) spĩla Dunika, spīle, = niedre: jumti ... spīlēm se̦gti Rutzau n. RKr. XVII, 54. spīļu kūļi Janš. spĩles un stiebrus Janš. Nīca 28. e̦ze̦rā spīlas pļaut Dunika. In der Bed. 5 wohl nebst spīna zu mhd. spīl "Speerspitze", mnd. spīle "Spiess", an. spīla "dünnes und schmales Holzstück", spīra "Rohrstab" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 654; s, auch Persson Beitr. 397 und 408 und Bechtel Lexil. 302); in den Bedd. 1-4 zu spaile(s), s. dies und Walde Vrgl. Wrtb. II, 658, doch könnte es in der Bed. "Zwicke, Zwickeisen, Holznagel, Speil" auch aus mnd. spīle "dünner Stab" entlehnt sein, wie wahrscheinlich li. spylỹs "Speil".

Avots: ME III, 1003, 1004

I spil˜va Karls., Līn., spìl˜va C., spìlva ² KL. Prl., spilva AP., was sich elastisch hebt U., Teichgras (spil˜va) Bl., Wollgras (eriophorum L.) U., RKr. II, 71; Konv. ² 2321, Stenden, (mit il˜) Dond., Bauske, Grünwald, (mit ìl ² ) Golg., Bers.; die Samenwolle (z. B. vom Wollgras) Mag.-IV, 2, 12, U., (mit -ìl-) C., Smilt., (spilviņas) Ruj., Ronneb.; Flokken; Haferspelze Etn. IV, 165, die Haferhülse (gew. auzu sp.; auch spilve) A.-Peb. n. U., Warkl. (mit ìl ² ), Nötk. (mit ìl), Ronneb., Wessen, Luttringen; "auzu graudu maisiņš" (?) Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617; spilviņas Ruj., feine, weisse, im Winde flatternde Birkenrinde; die sogenannte Seele in der Federpose L., St., U.; Hopfentrauben L., St., U.: auziņ, spilvas nenicini, spilvītē gulē̦dama! BW. 11667, 1. auzu spilvas izputēja 25860, 2. auzas kuļuot vējš spìlvas2 ne̦sā pa gaisu Tirs. viņa . . . aizskrēja . . . kâ vēja ne̦sta spilva Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 128. kâ spilviņa vaiņadziņš BW. 21219. balti pūkaiņa spilvas zâle Siliņš 57; spil˜vas Wirginalen, Grünwald, spìlvas Nötk., spìlvas ² Schwanb., Kokn., Flaumfedern Stenden: iespieda galvu spilveņa maigajās spilvās A. v. J. 1896, S. 257; ein Mooshügel L., U.; ein grosser Heuschlag Salisb., Riga n. U.; eine Wiese, wo Wollgras wächst Ronneb., spilves L., St., Wiesen, wo nur grobes Riedgras wächst, spilve, eine grosse Wiese bei Riga, wo vortreffliches Gras wächst U.: spilvē(s) gāju sìenu pļaut BW. 6182, 2 var. Zu spal˜va, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 679 und Persson Beitr. 805.

Kļūdu labojums:
spìl˜va C. = spìlva C.

Avots: ME III, 996

‡ strepains, = trepains: strepan[i] (= nelīdze̦ni nuopļauti) rugāji Wainsel.

Avots: EH II, 586

stùrisks: te rudzus tâ stùriski ² ("?") pļāva Linden in Kurl. s. ("nuo stūŗa sākuot"; mit û ² ) pļaut Orellen. stûriski(s) ² ("?") likt lieluo lakatu ebenda.

Avots: EH II, 598

sulaîns: s. ābuols Strasden. sulans (= sūkalains) piens Salis. taukao, sulainuo zāli pļaut Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 239.

Avots: EH II, 602

sūnaps "kas paliek pļāvējam pāri, ja nepruot labi pļaut" Wenden.

Avots: ME III, 1133

sũrene(s) Wolm., Salisb., sūrene(s) N. - Schwanb., Kronw., sūriči L., U., Fiohkraut, Wasserpfeffer (polygonum hydropiper: (ravējuot) sūrenes nuo miežiem un liniem tīrumā Janš. Dzimtene ² II, 283. sakūlājušās sūrenes... pavirši izpļautas A. XX, 481; nach U. auch eine Gattung Pilze. Zu sūrs I.

Avots: ME III, 1134

I tale,

1) nun erst
L., eben erst: tale šūts Biel. n. U., Bächhof. tē̦vs tale ka pārbrauca Naud. pa tale kâ nuopļautām rudzu kuopiņu starpām LP. VI, 89. kas tale kâ iebraukuši Deglavs Rīga II, 1, 170. tale kâ . . . ienākdams A. v. J. 1892, I, 66. gribēju tale kâ pacelties Siliņš S. 18. iesaucās cits kāds, tale tikkuo ienākdams Siliņš;

2) dann erst:
simtu reizu bārdu dzina, tale (Var.: tad tik) jēma līgaviņu BW. 22089. guods jāduod pa˙priekš diēvam un tale tik cilvē̦kiem Janš. (Nigr.) Dzimtene ² 328. (ähnlich Bandavā II, 227). ta- ist wohl der nom., acc. s. neutr. g. zu tas, und -le (wozu auch Le. Gr. § 590) entspricht dem sloven. le (aus lě), poln. le "nur" (wozu Berneker Wrtb. I, 697 f.).

Avots: ME IV, 127

tìkatne ² Lub., das Aussehen Etn. IV, 50, Vīt.: viņš manā tīkatnē Lub. abi vienā tīkatnē Vīt. pēc tīkatnes vai izšpļauts pēc kāda mana paziņas id. miesas krāsa bija pieņęmusies drusku melnīgsnēju tīkatni A. v. J. 1896, S. 652. mīlīgais smaids un laipnā tīkatne . . . nuozuda nuo viņa vaiga A. v. J. 1896, S. 504. viņam jau laba kaut kura tārpizē̦da, kad tik sēnes tīkatne Vīt. Wohl zu tīkât(iês).

Avots: ME IV, 200

tīmiņš, eine Arbeit, die nicht von statten geht Alksnis-Zundulis: tāds tīmiņš sarežģītu dziju tīt, veldres ve̦ltu labību pļaut.

Avots: ME IV, 201

traicît,

1): t. ("pļaut tikai tâ pa virsu, pašus galus") usnes AP. ar nazi ... tā traicīja saites ... tam nuost Dünsb. Rīmes, 2. grm., I, 123. viņš zariem tràika ² ("brauka") lapas Fehteln;

2): auch (prs. traîcu ² ) Stenden.

Avots: EH II, 689

trîs: trĩs (ein Lituanismus) Rutzau; stāvēs uz mūžību un t. dienām (lobend von einem eben angefertigten Gegenstand) Frauenb. trijuos (= trijatā) pļaut Višķi.

Avots: EH II, 696

uguns, -ns [masc. L., St., Arrasch, Memelshof, Stenden, Widdrisch u. a., in Livl. n. U., fem. AP., Bauske, C., Erlaa, Sessw., gen. comm. n. Biel.] od. -ņa (bei Glück auch ein dat.-instr. plur. masc. g. ugunim III Mos. 6, 17), dial. tahm. (z. B. in Dond.) ugiņš, Demin. uguntiņa, uguntiņš, das Feuer (eig. und fig.): Sprw. kas ugunī iet, ugunī sade̦g RKr. VI, 919. kas uguni ķer, tam pirksti de̦g Br. sak, v. 1292. uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv 1297. uguns visu aprij RKr. VI, 920. uguns nav puķe Freiziņ. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi RKr. VI, 918. vai tu mums uguni atnesi mājā? mums pašiem uguns ir (zu einem Gast gesagt, der bald aufbricht) Br. sak. v. 1291. kur dūmi, tur uguns Upīte Medn. laiki. skaidri kâ maldu uguns (Irrlicht) LP. VII, 976. varēja tik pat tabl redzēt kâ pie visu˙gaišākas uguns Dīcm. pas. v. I, 27. uguni degt, Feuer anzünden. uguni kraut oder sabikstīt, pacīkstīt St., Feuer -anschüren. uguni kurt, kurināt, (an)heizen. uznākuse nakts, gribējuši uguni iekurt LP. IV, 124. uguns nebij kurlnāta A. v. J. - 1898; № 7, S. 3. uguns tiek vajā St., es entsteht eine Feuerbrunst. uguni šķilt, Feuer anschlagen. viņa iešķiļ uguni, aizdedzina sveci LP. IV, 113. uguni pielikt, pielaist, einen Brand stiften. ugūns laidējs, ein Brandstifter U. uguni apslaucīt Br. 601, fegend auslöschen, vernichten. uguni pūst, iepiīst, sapūst LP. III, 41, blasend Feuer anfachen. uguni ap-, iz-, nuodzēst, Feuer auslöschen. ugunī nuoslīkt, im Feuer untergehn, aufbrennen St., U. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. Pētera bārda dega ar ziliem uguņiem BW. 20319. lai sadega ze̦lta nauda ar zilāin ugunim 6568, 2. dzīvas ugunis LP. II, 24. negantīgas ugunis 30. zaldāts devis briežam baltu uguni (einen Schuss) pierē Upīte Medn. laiki 52. uguns vaļā, es brennt U. uguns ar krusu sajaukts Glück II Mos. 9, 24. būs tam maksāt, kam caur luopiem jeb uguni grē̦ks nuoticis II Mos. 22. dievs suodīja tautu dē̦lu devītajā ugunī BW. 8368. pie kaimiņa (se.: te̦ku) uguntiņas (Var.: uguntiņa) 31152, 6. nede̦g labi uguntiņš, kad nav tabs kūrējiņš 26888. cimdiņus brāļam duošu, kas darīja uguntiņu, lai tas plēsa sausus skalus, lai de̦g gaiši uguntiņš 7309. kumeliņi... kājām škīla uguntiņu 13646, 8. meža gali uguņiem 26171, 1. māsiņa kâ uguņa dzirkstelīte 13611, 3; 21728. mājas bij ar uguni nuoglījušas (der Hof war niedergebrannt) Lautb. Austr. kal. 1893, S. 53. kad zinātu dzēšamuos vārdus, tad... uguns nuoraustītuos vien (würde verlöschen) Kaudz. M. 26. acis šķīla sajūsmas uguņus Apsk. v. J. 1903, S. 309. acis dega pirmās mīlestības ugunīs ebenda. viņš nuoslaucīja nuosvīdušuo, kâ ugunī de̦guošuo ģīmi Blaum. Pie skala uguns 121. uguns man nevilinās Br. 380. uguns tavā (skauģa) rīklē (mutē 505)! 504. ugunis spļaut (nuo dusmām Dīcm. pas. v. I, 28) LP. I, 125, sehr zornig sein. meita atraida kaimiņu, bet nu bij ugunis pakulās, nun war Öl im Feuer LP. II, 38. ja Slē̦ga iedruošinājās iebilst, tad īsti bija uguns pakulās Alm. Kaislību varā 77. tas bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. I, 71 (ähnlich: IV, 80; VII, 100). uguns pie astes (dirsas, dirša), man ist in der Klemme Kurl., Lind. n. U. - uguns diena Spr., ein Feiertag. uguņa dievs Br. 614. uguns māte 610. uguns vardi Br., Besprechungsformel des Feuers: uguns lecējs, ein Brandblasen ähnlicher Ausschlag Rutzau. - svē̦ts uguns, der kalte Bland U. uguns zunächst wohl aus *ugṇs (s. Büga KSn. I, 186) = li. ugnìs (fem. g.; daneben auch ein acc. s. ùgnę Lit. Mitt.II, 32). Da Feuer und Wasser begrifflich oft ver bunden werden (s. Bartholomae PBrB. XLI, 273), so könnte man zunächst denken, ein urbalt. *agn- "Feuer" (in slav. ognь und [? ?] le. agns, li. agnùs "feurig") sei nach *udn- "Wasser" (in ai. udn-aḥ "Wassers") zu ugn- umgestaltet. Aber ein udn- ist aus dem Baltischen nicht belegt. Eher also beruht es wohl mit seinem u- auf aschwed, ughn "Ofen" (:got. aúhns dass.; man beachte, dass wahrscheinlich auch apr. wumpnis "Backofen" aus dem Altschwedischen [umn "Ofen" ] entlehnt ist, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24); zur Bed. vgl. lat. focus "Herd" > ital. fuoco "Feuer". Anders (mit dem u- von li. usnis "Distel") Fay, s. IF.A. VIII, 331, und (zu čech. výhen "Feueresse, Schmiede" u. a.) Il'jinskij PФB. LXXIV, 131 ff. und Loewenthal WuS. XI, 54.

Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)

Avots: ME IV, 294, 295

uz,

3): galutne auga u. priekšu (immer)
augstāk Linden in Kurl.;

4): u. acīm (vornüber)
krist Frauenb. viņi strādā vai u. acīm krizdami (sehr fleissig) cauru dienu un nakti ebenda. kārs u. skābas putras Linden in Kurl.;

5): u. tuo dē̦lu jau var priecāties Frauenb. visi brīnējās u. tādu ebenda. viņi ienāca u. naktsguļu ebenda;

6): b): u. vakaru viņš bija ganuos AP. u. citas ziemas viņi katrā ziņā mēģinās zvejuot Jauns. J. un v. 40. u. trīs četri dieni rudzi ir nuopļauti Frauenb. pâ[r]nāca ² u. gaismu (als es schon hell war)
ebenda;

7): u. tē̦vu divi gadi ve̦cāks Frauenb., Salis (ähnlich in Oknist). u. acīm tumšs (blind)
Frauenb. maksāja par šķērēsanu 5 kapeikas u. aitas Ramkau. es tiku aiz˙vien de̦rē̦ts u. (= ar) savām drēbēm Jauns. Raksti III, 19. Juris ir šuogad palicis u. brīvi (hat sich nicht als Knecht verdingt) Frauenb. rudzi jau man itin labi iet; tikai u. gaŗāka (wenn es länger dauert) ruokas (pļaujuot) piekūst Jauns. Raksti III, 20. iz (ostle. für uz) re̦ta Oknist, selten; iz lē̦na ebenda, langsam. u. (ungefähr) kādu piecu pē̦du augsts Linden in Kurl.

Avots: EH II, 717

II vadele "eine kleine Schlucht, die zum Fluss od. ins Tal führt" Wain.: iesim vadeli pļaut! Wain. Wohl zu vada I.

Avots: ME IV, 429

II vaļât (li. valióti "vermögen; bezwingen"), -ãju, seiner Macht und Willkür unterwerfen L.; behetrschen, zügeln, bändigen, bezwingen; "vermögen" Ahs., Frauenb.: viņš nav vaļājams, er ist nicht zu bändigen Salisb. n. U. spēja jaunās ķēves vaļāt un cieti turēt gruožuos Janš. Čāp. 22. B. bija viņu jau vaļājis un nākuošā acumirklī nuostiepa gulus Janš. Bandavā I, 151. vīriešu darbus vaļāja Ernestelis II, 352. Ernestelis... sāk jau arklu vaļāt Dzimtene IV, 198. es brāliņa vaļātāja (ich beherrsche, leite den Bruder) VL. n. U. viņš nezin, kur savus nagus vaļāt Stenden. Refl. -tiês, = vaļuôtiês: kuo tu vaļājies? nāc labāk sienu pļaut! Dunika. kur lai vaļājas visu vakaru? iesim kārtis spēlēt! Stenden. Zu vaļa; s. Būga KSn. l, 36 f.

Avots: ME IV, 464

valgns Kreuzb.; Nötk., Setzen, Vīt., (mit àl ) AP., (mit àl ² ) Golg., Linden (in Livl.), Schwanb., Selsau, feucht Bers., Fehteln, Kalnemois, Stomersee, Wirgin., betaut Wirgin.: zeme pēc lietus nav ne˙cik mitra, ir tik drusciņ valgna Vīt. vakar pļautais siens vēl valgns Wirgin. acis valgni spīdēja ebenda, Ascheraden, Līgotnis Stāsti I, 66. skats...valgni mirdzuošs MWM. VIII, 74. Subst. valgnums U., Feuchtigkeit.

Avots: ME IV, 453

I vāls,

1): Heuschwade
(mit à) Ramkau; krūšu v. (mit ã) Siuxt "gabala vidū divi kuopā sapļauti vāli"; vāla galiņā BW. 28590;

2): smiltī, kuŗa te bija iegriêzusies dziļiem vāliem Anna Dzilna 17. spruogas pazuda, un smalkuos vāluos nuogulās vilna Vanagu ligzda 150.

Avots: EH II, 762

vanckât, -ãju,

1) "kaut kuo darīt" Saikava; "eilig tun" (mit àn ² ) Kreuzb.; "strauji kaut kuo darīt (vanckât und vanskât) Fehteln, Stockm.; "(etwas) zu tun anfangen" Golg.; "stiprā mē̦rā, nebēdīgi kaut kuo darīt" Sessw.: vai es varēšu sākt pļaut? - vanskā tikai vaļā! Fehteln, Stockm. re, kâ šie vanckā ar pļaušanu! Saikava. ņem tu ar cirvi ruokā un vanckā vaļā! ebenda. viņi vanckāja ar ēšanu cauru nakti Sessw. vanckāja kārtis (spielten Karten) ebenda;

2) schlagen
Aahof, Sessw., (mit àn ² ) Golg., KatrE., Kreuzb., Lubn., Meiran, Saikava, Schwanb., Sonnaxt, (mit añ ) AP., prügeln (mit añ ) Nötk., (mit àn ² ) Golg., (vanskât) Oberl. n. U., (vanckât) Ramkau: tie viņu stipri bija vanckājuši Sessw.;

3) schlagend treiben, jagen
(mit àn ² ) Bers., Saikava, Sessw.; hinausjagen Kreuzb. (mit àn ² ), (vànskāt ²⁾ Wessen: saimnieks, kuolīdz piedzeŗ, vanckā sievu laukā nuo mājas Aahof, Alswig, Borchow, Rite, Saikava;

4) (gierig) essen
Sessw.; geräuschvoll fressen (von Schweinen) Erlaa; trinken ("iedzert, iemest") Lis., saufen, trinken (v. piena sūkalas, paniņas) N.-Peb.;

5) ziehen, schleppen
Bauenhof, Kremon, Seltingshof, (mit àn ² ) Alswig;

6) sich herumtreiben
Bers.: kuo tu vanckā (= vazājies, staigā) tâ vienmē̦r apkārt? Bers.;

7) klatschen
Wirgin.; schwatzen, räsonnieren (vanskât) Lind. n. U.;

8) van̂ckât Nerft "suchend zerstreuen, durcheinander werfen".

Avots: ME IV, 469

I vā`rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502

vazuôt,

1) = vazât 1: pīlīte... vazuoja kungu gar zemi Pas.IV, 350 (ausN.-Bartau);

2) "darbu strādāt; uz reizu sākt ķadu darbu strauji strādāt" Dickeln. Frauenb., Kosenhof; von einer heftigen, hastigen, unüberlegten Tätigkeit gesagt
Lennew., Sessw.: šie tik vazuo ar pļaušanu Sessw. nu tik sāc vazuot pļaut, lai pakaļējie paliek pakaļā! Frauenb. vazuo vaļā! fang (schnell) an! AP., Erlaa, Selburg, Serben, Siuxt, Wahnen: vazuo vaļā ar siena pļaušanu (fang an zu mähen)! Frauenb. saucienu "vazuo vaļām!" kuo tikai kāršu spē̦lmaņi lietuo savā darbā Janš. Līgava I, 320;

3) schnell gehen
(AP., Erlaa, Frauenb., Siuxt), fahren, reiten: vazuo vaļā! fahre schnell! (prahlerisch gesagt) AP. Kristiņa . . . kāpj zirgam mugurā un sāk vazuot uz baznīcu Plūd. LR. III, 60;

4) = vazât 4, (mit etwas Langem, z. B. einem Strick Schibbenhof) schlagen, prügeln Erlaa, Frauenb., Lenzenhof, Lindenberg, Nötk., N.-Peb., Platohn, Raiskum, Ronneb., Rosenberg, Selburg, Serben; "pamudināt kādu, lai sāk kauties" Frauenb. Zur Bed. 2 ("vazuo vaļā!") vgl. das gleichbed. sukā vaļā!

Avots: ME IV, 488, 489

velˆde (li. veldė "velde" Miežinis) AP., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., Mahlup, Ogershof, Oknist, PS., Saikawa, Schujen, Schwanb., Wolm., velˆde ² Bl., Segewold, Stenden, Wandsen, vèlde ² KL, velde L., U., Spr., Frauenb., Meiran, N. - Peb., Prl., veldes St., velˆdre ² Mitau, Pankelhof, Selg., veldre U., Meiran, Sehren, das gelagerte, von Regen und Wind niedergeschlagene Korn (unbek. in Dond. und Salisb.): veld(r)ē gulēt, gelagert liegen U.: man rudzīši veldē guļ BW. 28050. veld(r)ē krist, lagern (intr.): lai veldītē nesakrita... linu lauks 33279, 1. kupliem miežiem veldrē krītuot Lautb. Lomi 104. augdama kritīšuot veldē un sapūšuot Etn. II, 139, veldē (veldēs L., St.) iet, sich lagern (vom Korn) U. veldē rudzi, veldē mieži, veldē guoves laidarā,... veldē bē̦ri kumeliņi BW. 33192. labība salikta veldē Golg. veldes iet smagi pļaut Frauenb. le̦dus puķes... bij sagulušās uz vienu pusi, veldē vien. Zu velˆt, got. waltjan "sich wälzen" u. a., s. Persson Beitr. 543, der schwed. säden ligger som vältad "das Korn liegt wie gewälzt" vergleicht.

Avots: ME IV, 526, 527

ve̦lē̦na,

1): auch Grob., Kaltenbr., Orellen; nuopļauts līdz ve̦lē̦nai Trik. aitai vitna kâ v. Sessw. mati kâ v. Schwitten. dārzs saaudzis ve̦lē̦nā Fest. ve̦lē̦nā (= dē̦stū) likt Bankins.

Avots: EH II, 769

‡ II verene AP. "divi kuopā sapļauti siena vāli."

Avots: EH II, 771

vērpete,

1) der Wasserwirbel
(mit ḕr ) Peb., (mit ẽr ) Grünw., (mit ḕr ² ) Golg.: raustīja uz visām pusēm kâ mutuļuojuošais atvars vērpetē iegrìeztu lāsi Kaudz. Izjurieši 155. gružainā vērpetē (Wirbel im Fluss) Austriņš Vērpetē 54;

2) = vērpata 2 N.-Peb.; eine zusammengedrehte, verwühlte Stelle im Getreide Zaravič: dzīvniekiem (sunim, guovij) uz muguras spalvas saaugušas vērpetē AP., N.-Peb. vērpetēm vien rudzi Zaravič. grūti tādā vērpetē pļaut ders. Nebst li. verpetas "Wasserstrudel" (bei Mikuckij Извѣст. IV, 403 und Miežinis) zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 564

vẽrte: auch Roop; tis nav nuošpļauties v. Oknist. kādā vērtē tagad stāv ādas Anna Dzilna 189. plata ķērne spaņņa vērtē Siuxt. cilvē̦ks jau ne˙kuo vērtes nebij Orellen. vienā vērtē Siuxt n. BielU. "vienu vēršu."

Avots: EH II, 778

vẽrts, -s (unter vẽrte): tis nav nuošpļauties v. (mit ḕr ² ) Oknist.

Avots: EH II, 779

vicinât,

1): auch Dunika; tad es tâ ... zibeņus vicinātu Janš. Dzimtene I, 145; "pļaut" Lubn. Refl. -tiês,

1): veļa, vējā ... vicinādamās un plivinādamās Apsk. 1902, S. 17; ‡

3) "eilig etwas tun"
Frauenb.; beschäftigt sein Sassm.: puiši vicinājas ar meitām.

Avots: EH II, 780