Paplašinātā meklēšana

apecêt [li. apekéti], beeggen: lauku.

Avots: ME I, 85

‡ cepecis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Zvirgzdine, acc. s. cepeci Pas. VIII, 355, = cepetis. Zur Form s. KZ. L, 27.

Avots: EH I, 265

‡ krepecis Bērzgale, krepecnieks ebenda, wer krankhaft krächzt und dabei Schleim auswirft. S. auch unter krepeči.

Avots: EH I, 649

lepecis Neugut "ein ungeschickter Plumpsack, der viel zu liegen liebt": bet tam lepečam tak tu nevari pieļaut tādas mājas! Jauns.

Avots: ME II, 452

pec;

2): auch Daudsewas n. FBR. XVII, 160, Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74, Oknist; f): p. pārtīkas (was die Nahrung betrifft)
piena pietīk Daudsewas n. FBR. XVII, 160. p. guoda (was die Ehrlichkeit betrifft) bij dikti guodīgs cilvē̦ks ebenda; g): p. ve̦lna (als Adv., etwa: schrecklich) Lubn. n. FBR. XVII, 131.

Avots: EH XIII, 218

‡ pe̦cka "slapja zeme" Seyershof : tur tāda p. vie[n] ir; nav skaidra zeme.

Avots: EH XIII, 218

‡ pe̦ckâtiês "durch Sand und Wasser watend sich besudeln" Warkl. (Kinderwort).

Avots: EH XIII, 218

‡ peckelêt(iês) "krāsuot" Kalz., Lubn.: vai duosi man krāsuot vai pats peckelēsi? nemākulīgi ar krāsām peckelēties.

Avots: EH XIII, 218

‡ peckelis, verächtl. Bezeichnung für ein Kind, das pe̦ckājas Warkl.; wer sich besudelt hat Warkh.; "?" Pilda.

Avots: EH XIII, 218

‡ I pe̦ckuôtiês, eine schmutzige Arbeit verrichten, sudeln Kurmene.

Avots: EH XIII, 218

‡ II pe̦ckuôtiês "?": laiduši ļe̦kas vaļā un pe̦ckuojušies pruom, ne atpakaļis neatskatīdamies Pas. XII, 422.

Avots: EH XIII, 218

pe̦cuôška, ein Steinhaufen auf dem Felde Annenh., Mar.: nuolasi nuo tīruma akminus un saber pe̦cuoškā! RKr. XV, 130. Auf r. печь "Ofen" (vgl. le. krāsnaita) beruhend?

Avots: ME III, 191

spècîgs, ‡

2) wohlhabend
Diet., Frauenb.

Avots: EH II, 548

tupecis, = tupesis: pļavā bij sakrauts liels tupecis Mitau. liels kâ siena tupecis Lancmanis.

Avots: ME IV, 266

‡ zaķpeciņa od. zaķpe̦kiņa Salis, gnaphalium dioicum.

Avots: EH II, 800

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė˜, Wuhne),

1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;

2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;

3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].

Avots: ME I, 62

akles: nom. s. akle Auleja, nom. s. aklis Linden ("ein Unkraut"), AP., Heidenfeld, Oknist (galeopsis) Orellen, Ramkau (galeopsis speciosa), Ruj., Saikava (galeopsis tetrahit L.); baltie aklīši, lamium album Ulanowska Łotysze 100.

Avots: EH I, 66

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

apsviķuot, -êt, tr., mit Pech ringsum verpichen: tev būs tuo (šķirstu) apsviķēt I Mos. 6, 14.

Avots: ME I, 128

ãrtava, ãrtavs, ar̃tavs PS., Heller, eine alte Münze: tā meta divi ārtavus iekšā Mark. 12, 42; [bei Manzel dafür ārtaugs "Schilling" (= li. artaugas bei Szyrwid), von P. Schmidt RKr. XV, 46 nebst einem aruss. артугъ dass. zweifelnd aus einem schwed. örtug hergeleitet; in diesem Fall könnte das -au- aus ārtava stammen, das vielleicht (vgl. arthau, eine Münzsorte, in Bunges Urkundenbuch V, 1051) aus slav. artava "mensurae species" (> gr. ἀρτάβη s. Фасмеръ, Греко-слав. этюды III, 35) entlehnt ist].

Avots: ME I, 244

‡ atdimdinât,

1) = ‡ atdimdêt;

2) durch Donnern sich loslösen machen
Wandsen: pec pē̦rkuona kuokiem miza atdimdināta (atlē̦kusi).

Avots: EH I, 139

biguze, biguzis [Sonnaxt], Bauske, ein Gericht aus feinem Mehl, Milch, Speck, Zwiebeln, das zu Kartoffeln gegessen wird Edwahlen n. U. od. ein Gericht aus Brot, Zucker u. Wasser: biguzi Saldū un Rundālē pagatavuo šâ: aukstā ūdenī iedrupina maizi un pieliek sāli. katuoļi tuo mē̦dz ēst pa gavēņa laiku. - Nīcā tuo sauc par maizes putru: uzvāra ūdeni, iegriêž gabaliņiem maizi; kad tā savirusi, pielej saldu pienu un tad ņem katlu nuo uguns zemē. daži, vēl vāruoties, pieliek arī cukuru, un kad nuoņemta nuo uguns un vēl silta, arī sviestu. - Līvainē tuo pagatavuo nuo izvārītiem, sagrūstiem kartupeļiem ar sīpuoliem un sāli. - Sprēstiņā - nuo ūdenī iegriêztas maizes un sīpuoliem ar sāli. - Vecumniekuos - sagrieza skābu maizi pasmalkuos gabaluos bļuodā, uzlēja ūdeni, ar karuoti saspaidīja un tad ēda gadus desmit atpakaļ pa ziemu gan+drīz ik+vakarus Etn. I, 2. Līksnā vāra kartupeļus un putraimus tik ilgi, kamēr paliek biezi Etn. I, 112. Entlehnt auss weissr. бигус, eine Art Speise.

Avots: ME I, 293, 294

[dam̃bīši, kleine Stückchen gebratenen Schweinespecks Trik.]

Avots: ME I, 436

dar̂vaspuķe, Pechnelke (lychnis viscaria) RKr. III, 71.

Avots: ME I, 442

‡ dāvans Und. Ps. (geschr.: dawans) 10, Ev. u. a. (bei Specht KZ. LX, 256), = dâvana. Vgl. ‡ dāvins und ‡ davans.

Avots: EH I, 313

I dim̂t ² [Bl.], dimstu od. de̦mu (n. Mag. III, 1, 104 auch dimu [dies eher zu dimêt]), dimu, intr., dröhnen, tosen, klingen, gellen: juo zvans, it gauži skanē̦dams, nu dima Plūd., R. I, 173. dziesma, kuŗa nevar rimt bez apstāšanās katram ausī dimt Rainis. ausis [ausīs L.] de̦m Mag. III, 1, 104, die Ohren gellen. [Zu ksl. odьměti sę "antworten", sloven. odmė´vati se "widerhallen", slav. dętelь "Specht"; s. Berneker Wrtb. I, 190 f. und 253.]

Avots: ME I, 468

drãte, drãts, -s, der Draht: kurpnieka od. piķa drāte, der Pechdraht. [Entlehnt gleich li. dróta und estn. (t)rāt' aus mnd. drāt.]

Avots: ME I, 494

dze̦nē̦ns, ein junger Specht.

Avots: ME I, 545

I dzenis (li. genỹs), der Specht (gewöhnlich die kleineren Arten; vgl. dzilna), bišu dzenis. der Bienenfresser (merops apiaster); cūku dz., mittlerer Buntspecht (picus medius) RKr. VIII, 88, n. Natur. XXXVII, 40 weissrückiger Buntspecht od. Weisspecht (picus leuconotus); dižraibais dz., grosser Buntspecht (picus maior); zivju dz., Eisvogel. dzenis kaļ, der Specht pickt. Sprw.: cilvē̦ka mūžs raibs kâ dzenis. dzenis izkaļ pats savus bē̦rnus. [Nebst apr. aytegenis "der kleine Specht" und genix "Specht" zu dzenêt.]

Avots: ME I, 545

dzilˆna [li. gilna Miež. "Wachholderdrossel"], dzilnis, der Specht [nur die grösseren Spechtarten; die kleineren - dzenis]; me̦lnā dzilna, Schwarzspecht (picus martius); pe̦lē̦kā dz., Grauspecht (picus viridis); zilā dz., Blauspecht; zilais dzilnītis, Spechtmeise; krievu dzilnītis, östliche Spechtmeise (sitta uralensis). [Nebst r. желнá "Schwarzspecht" wohl zu dze̦lts "gelb"; vgl. Trautmann Wrtb. 88. Būga РФВ. LXXV, 156, Zubatý AfslPh. XVI, 425. Hirt BB. XXIV, 57.]

Avots: ME I, 550

ecēša: auch (mit è ² ) Sonnaxt, (mit ê) Gr.-Buschh., ecêšas Kal. Zur Etymologie s. auch Specht KZ. LXII, 210 ff.

Avots: EH I, 366

ẽršķis BW. 4566, ẽrkšis PS., Mag. XIII, 3, 67, BW. 23980, 24632, 2 ẽrkšķis Manz., BW. 23168, ẽrši Manz., Elger, [ērkšājs Wid.], ērkšķēji U., gen. pl. ērkšēju BW. 29552, der Volk. (von einem Demin.) ērksīt bei Rainis Vēja n. 1. 33, der Dornstrauch, der Dorn, der Stachel: ērkšu ceļu tecināju BW. 24632, 2. ērkšu auzas, hohes süssgras (glyceria spectabilis) RKr. II, 72 ērkšķu ruozes, Hundsrose (rosa canina L.) RKr. II, 77; ērkšu uoga Mag. XIII, 3, 67, ērkšķuoga Vēr. I, 1230, die Stachelbeere (ribes grossularia L.); ērkšķuogāji RKr. II, 77 oder ērkšuogulāji, die Stachelbeerenpflanzen. [Vgl. ērkšis. - Nebst ēršķēži (s. dies) wohl zu ērcis (s. dies), ai. ṛkṣ̌ara - ḥ "Dorn", ṛṣ̌áti "sticht, stösst" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 119, Persson Beitr. 841 u. 964, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 392.]

Avots: ME I, 576

gâliņa, Demin. von tahm. gāla, Wiesenfuchschwanz (alopecurus pratensis) RKr. II, 66.

Avots: ME I, 617

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

gars,

1): gen. s. gar[u]s BW. 20527, 2; Plur. gari, feuchter Qualm
(in einem handschriftl. Vokabular);

3): gara nevar atgūt Warkl.;

5): liels g., Hochmut, Übermut
BielU.;

8): nešķìsta ² g. Sonnaxt, ein Schimpfname;
ve̦lna g., ein Schimpfname AP.: ve̦lna g., ej nuô nuo kājām!

9): garu laiks, Gespensterzeit (um Mitternacht)
Wessen; ‡

11) "?" : jis ir redzējis daudzi gara er hat viel Not gelitten, hat viel Pech gehabt
Kaltenbr. In der letzten Bed, auf r. горе "Kummer, Unglück" beruhend?

Avots: EH I, 384

guosts: gùosts ² ("jaunu putnu bars") pīle̦nu Prl.; zur Etymologie s. auch Specht KZ. LV, 21.

Avots: EH I, 424

‡ gulˆgt PV., Serben, (mit ùl ² ) Baltinow, prs. guldz PV., Serben, gulgst Baltinow, Birži, ein Schallverbum: guldziens pec guldziena nuoiet dibinā, ka guldz (gulgst Baltinow) vien PV., Serben. kas tev gulgst kaklā? Birži. kad nuo pudeles lej ārā šķidrumu, tad tur skrien iekšā gaiss gulgdams Schujen. dziļš e̦lsājiens... lauzās uz augšu, gulgdams kâ ... vaids A. Brigadere Daugava 1928, S. 307. e̦lpa guldza kaklā 837. dzelmēs tas (spē̦ks) guldza un šalca kâ ārprātīgi smiekli ebenda. ūdens gulgšana vannā atskan kâ ielas ... rūkuoņa Veselis Dienas krusts 96. gulbji guldz (singen dumpf, im Herbst wegfliegend) PV. guldz sakarsē̦ts ūdens, plūzdams pāri katla malām Laidsen. Vgl. ‡ gulˆdzêt.

Avots: EH I, 417

gurklis: "(lat.) palea, (poln.) podgardłek" Elger Diction. 100. Zur Etymologie s. auch Specht KZ. LIX, 110 ¹ .

Avots: EH I, 420

‡ ìebram̃mêt "durchschelten, durchprügeln" Frauenb.: tu zirgu iebrammēsi, pec nevarēsi vairs valdīt.

Avots: EH I, 504

izbîles, auch izbīlis (sing.) C.,

1) der Schpeck, die Angst:
kaunējās ir sievai teikt par tās dienas izbīlēm LP. VII, 1061. izbīļu vārdi, Zauberworte gegen eine durch Schreck erzeugte Krankheit Tr. tas atbildēja bez mazākā izbīļa Apsk.

Avots: ME I, 716, 717

‡ II izkàst ² Warkl., = izbaduôt(iês); hierzu das Partizipium izkâsis ² und izkāsies I 750: nee̦smu ne˙maz tik izkāsies pec tavas draudzības PV. izkāsušies pēc savas artavas Azand. 50.

Avots: EH I, 455

‡ *jūrs, -s, = jūŗa: gen. s. tās jūris Günther Altle. Sprachd. I, 3 (aus Elger), jūris 236. loc. s. jūrī (könnte auch zum nom. jūris gehören) 26 und 209, acc. s. jūri (zum. nom. jūris?), kate̦rs 80. Vgl. dazu Specht KZ. LX, 258 f.

Avots: EH I, 569

kal˜t (li. kálti "schmieden"), - ļu, - lu, tr.,

1) schmieden:
dzelzi. brāļi man ķēdes kala BW. 18189. tad ta nu adatas kaļ, jetzt geht das Klatschen los. dzenītis kala sausu kuoku, der Specht hackte die Rinde des trockenen Baumes. naudu kalt, Geld münzen;

2) schlagen:
Kristus, kalts pie krusta staba Tr. IV, 288. mums vajag stabā kalt tuo garu Kronw. [dzirnas kalt U., Mühlsteine schärfen];

3) beschlagen:
braucu kaltu kumeliņu BW. 15918. pašam kaltas kamaniņas 17134;

4) fig., acīs kalt, vorwerfen;
ausīs kalt, einschärfen: viņš jau tuo man vienmē̦r kaļ acīs. vai es tev nee̦smu pastāvīgi kaluse ausīs Vēr. II, 1456. [vārdus mutē kalt, reden, was einem vors maul kommt L.; unbedacht reden U.] Refl. - tiês,

1) sich schmieden, für sich schmieden:
kaļaties, bāleliņi, vanadziņu nadziņuos BW. 13597. cilvē̦ki nāca pie kalēja kalties nuo malu malām. dzelzs pats nekaļas, tas jākaļ;

2) um die Wette schmieden:
kalēji gāja kalties. [Zu apr. calte "Mark (Münze)", kalopeilis "Hackmesser", preicalis "Amboss" und weiterhin wohl zu r. колòть "hacken, spalten, stecken" (zur Bed. vgl. Berneker Wrtb. I, 552 und Persson Beitr. 647 und 961), la. percellere "niederschmettern", sowie vielleicht zu ksl. kladivo "Hammer" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 107, Boisacq Dict. 484 und 464, Walde Wrtb. ² 165 f. und Trautmann Wrtb. 114 f.

Avots: ME II, 145

kamara,

1) die Kruste:
zemes kamara, sniega k. [kad biezputru nuoliek karstumā, tad virsū ruodas kamara Kr. - Würzau];

2) kamars Dond., [Nogallen], die Schwarte am Speck
Adsel, N. - Sessau: es jau tas kamaru ēdējs Kand., Naud.;

[3) die obere Schicht der Sahne auf gegorener Milch
Kr. - Würzau.] Aus estn. kamar "Schwarte".

Avots: ME II, 148

kamere, kamara 2, die Schwarte von gebratenem Schweinespeck A. - Schwanb.

Avots: ME II, 150

kaŗš,

2): bij man savā laikā kaŗi (Streit, Hader)
ar viņu, AP. kaŗa Kača, ein zänkisches Weib Frauenb.;

3): auch Ev.; nāk virsū kâ k. Preekuln. briesmīgs . . . k. Pas. II, 145; ‡

4) kurt (= kur tad) kaŗā tik ātri atnācēt! (Ausruf der Verwunderung: wie seid ihr so früh gekommen!)
Saikava. S. auch Specht KZ. LX, 133 f.

Avots: EH I, 590

ķerme, Hindernis, Malheuŗ Pech: ne̦ba pirmuo reizi nuotiekuot, ka izceļas kāda maza ķerme Alm. Zu ķer̂t.

Avots: ME II, 368

ķibele, [Gezänk, Händel U.]; Malheur, Pech, Unannehmlichkeit, Schwierigkeit, Patsche [Wolm.], Kand., Sessw.: bet nu bijusi savāda ķibele LP. V, 108. viņš nāca ķibelēs St. [Auf li. kiba "придирка, прицѣпка" beruhend? Vgl. Sommer Balt. 205, aber auch ķibelêtiês.]

Avots: ME II, 378

ķim̃pa,

1) das Malheur, Pech, Unglück, der Streit
Serb.: labāk nepīksti ne vārda, ka netieci ķimpā A. XVIII, 125, Stockm., Etn. II, 129, IV, 66;

2) ein Klumpen [?]:
celies, gūba, gaiba nāk, ņem tuo ķimpu, liec uz kampu Biel. R. 346;

3) Heufuder
Allend. n. U.;

4) eine Handvoll Ruten
Ruj. [Aus liv. kimp "Lärm, Unruhe; Bündel" resp. estn. witsa - kimp "Rutenbund", kimp "Verwickelung, Verlegenheit, Be-drängnis", s. Thomson Beröringer 261.]

Avots: ME II, 381

‡ ķiukt,

1) = ķiûkstêt ² : (suņi) riedami un ķiukdami Janš. Mežv. ļ. I, 392;

2) schreien (vom Specht):
(dzenis) tikai ķiukst (oder zum Inf. ķiukstêt?) un klikšina Janš. Atpūta № 375, S. 4.

Avots: EH I, 705

ķiza, ķize, lokal, z. B. in Kruhten LP. VII, 106, für ķe̦za, Malheur, Pech: ķiza, ķiza (Var.: ķe̦za) vanagam, balta vista kaņepēs BW. 17933, 2. Dieses ķiza, ķize dient im Nom. u. Akk. [?] als Interjektion der Schadenfreude [Vgl. estn. kis]: ķiz, ķiz (Var.: ķize, ķizi, ķizu, ķe̦za, ķeze, ķe̦zu) vanadziņ, zīlīte dzied kaņepēs BW. 17933. ķizi, ķizi, tuo vajaga le̦pnam tautu dēliņam BW. 21965, 3. Die Interj. ķiz, ķizi, ķizu wird oft zum Necken, Reizen angewandt, indem man dem Geneckten einen angenehmen Gegenstand zeigt, ihn aber demselben nicht gibt: ķizu, ķizu, e̦lu, kas manā ruociņā BW. 6296 var.

Avots: ME II, 387

klikatas,

1) das Malheur, Pech:
tam visu izstāstīt, kādās klikatās tas iekļuvis Grünh.;

2) die Mühle
Selg., Gold. n. Etn. IV, 66: [sudmalas nee̦suot tālu, bet gan ne˙kādas labās, - tik tādas klikatas, ar vienām pāšām dzirnām Janš. Dzimtene ² III, 190. - Wenigstens in der Bed. 2 wohl zur Wurzel von klinkstêt (vgl. klikstināt 1); zur Bed. 1 vgl. klipita und auch klicka 2].

Avots: ME II, 226, 227

klikstinât, klikšķinât, klikšinât,

1) klappern
(trans.): puika klikstina izlūzušuo nazi Ahs.; klappern (intr., wie in der Mühle) U.;

2) hämmern (vom Specht), klappern:
kuo, dzenīti, klikšķināji (Var.: klikšināji, klikstināji) BW. 16746. milniņ[u] vien es dzirdēju kâ dzenīti klinkstinuot 8091. dzīva dzilna klikšķināja pa Kačiņas vēderiņu BW. 20232, 1;

3) schreien (vom Adler):
dzenis, ērglis klikšķina Etn. I, 34. Vgl. klidzināt und klikstêt.

Avots: ME II, 227

I klipa, klipata, klipe,

1) das Malheur, Pech, der Unfall, die Verlegenheit:
tad viņai nekuoda izkapts, tad nuotika cita kāda klipa Latv. [bet nu gadās atkal klipa: muižas kungs puolis, nepruot... pa latviski Austriņš Nuopūtas vējā 132.] jaunajam zirgam tāda maz klipa Blaum. tu laikam slimuo ar snaužamuo klipu Blaum. tuomē̦r sava klipata tur bij, kas prātu uztrauca un sirdi nuomāca Etn. viņš iekļuva tādās pat klipatās... Alm.;

[2) klipata, der Fehler, Fehlschrit, das Vergehen
Wid. Wohl zu klipt (s. dies)].

Avots: ME II, 229

kliukstiņš: (der Grauspecht? mit iũ ) Sassm.

Avots: EH I, 619

klizma, klizme JR. IV, 78,

1) das Malheur, Unglück, Pech, der Unfall, die Verlegenheit:
kur klizma pie viena luoga klabinās, tur laime pie uotra labinās. lai sāk, kuo sākdams, visur klizma klizmas galā LP. V, 307. es jau nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu IV, 111;

2) die Nachrede, das Geschrei
LD.; Zank, Streit U.

Avots: ME II, 230

krapu, in Verbindung mit krapu, zur Bezeichnung des Raschelns, des Geräusches, das beim Gehen mit hartsohligem Schuhwerk entsteht: grab kažuoki kripu krapu BW. 15627, 7. kripu krapu man kurpītes sarkaniem dibiniem 21613. - Auch zur Bezeichnung des Hämmerns des Spechtes: dzenīt[i]s gāja kripu krapu BW. 27966, 5.

Avots: ME II, 260

II krecêt, heiser werden Bergm. n. U. [Gleich li. krekė´ti "кричать krè krè (о свиньѣ)", wozu nebst krèkt, krekstêt, kre̦kuôt weiterhin apr. kracto, li. krãkė "Schwarzspecht", krakė´ti "хохотать", kymr. crech "Schrei", gr. χρέξ "ein Vogel", ksl. krečetъ "Zikade", poln. krzeczać "krächzen, knarren", serb. kro`kati "krächzen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 609 und 620 f., s. Zupitza Germ. Gutt. 124 und KZ. XXXV, 256 f.]

Avots: ME II, 270

krepeči,

1): auch Oknist, Saikava, kre̦pe̦ci Bērzgale, Kaltenbr., Warkl.: aizsmakušuo, krepečiem pilnuo rīkli Daugava 1934; S. 309; krepecis (nom. s.) Nerft, krepeči Auleja, kre̦pe̦ci Kaltenbr., der Rotz;

2): kre̦pe̦ci Pilda;

3): auch Oknist (der Kehllappen des Truthahns).

Avots: EH I, 649

krepeči,

1) = kre̦puči, Schleimauswurf Etn. IV, 98, Fest., [Nerft, krepeči Zb. XVI, 217];

2) allerlei Kram, Abfälle:
trešais stūris bij piekrauts šādiem tādiem krāmiem, krepečiem un ratiņu dreimaņu lietām Latv., Lub. [šur tur starp krepečiem atradās pa sentē̦vu kuoklei Austriņš M. Z. 7;

3) nom. s. krepecis Nerft "tītara apakšējā sekste."]

Avots: ME II, 273

‡ krikãm(iņ)i Ramkau, gebratene Speckstückchen.

Avots: EH I, 653

‡ krikãm(iņ)i Ramkau, gebratene Speckstückchen.

Avots: EH I, 653

‡ lazdiķe Oknist, die Samtblume (tagetes spec.).

Avots: EH I, 725

ļega,

1) das Malheur, Pech:
saimnieks aizbraucis pilsē̦tā ietika tādā ļe̦gā, ka nezināja, kâ ārā tikt Ahs.;

2) der Plur. ļe̦gas Selg. n. Etn. IV, 130, = ļe̦gatas.

Avots: ME II, 534

ļe̦mbasts, ļe̦mbe̦sts,

1) das Malheur Pech:
ļe̦mbasts pēc ļe̦mbasta Austr. viņš pārāk gaiši saprata, ka Piķis viņam sagatavuojis šuo ļe̦mbostu A. XVIII, 241;

[2) ļe̦m̃basts, eine Unart, Ungezogenheit
AP.].

Avots: ME II, 535

I lipene, Pechnelke (lychnis viscaria) Segewold, Rkr. III, 71.

Avots: ME II, 473

‡ ļume̦kls Frauenb., Speck.

Avots: EH I, 774

makšķere: kalpiņš, kala makšķerīti BW. 31103. Zur Bildung vgl. Specht KZ. LXII, 254.

Avots: EH I, 779

I mãrksla Kurs., die Speckfalte, das Doppelkinn Katzd.: pakaklē ietaisījusies itin laba mārksla - tik˙pat kâ tre̦knam bullē̦nam Apsk. v. J. 1903, S. 346. [Wohl nebst mārksna

II (mit mārks- aus mārsk- zu serb. mrska "Runzel",
poln. marsk "Falte", r. морщить "runzeln".]

Avots: ME II, 584

II mãrksna, das Doppelkinn Nigr., [mãrksnis Assiten, mârksnis ² Wirginalen], die Speckfalte: apaļām, veselīgām guovīm mē̦dz būt pavēderē iegar,e̦ns augstums, it kâ uzpampums, kuo arī par mārksnu sauc Nigr. Vgl. mārksla

I.

Avots: ME II, 584

‡ *II mãsiņa,

1) ein gewisses Muster für Gewebe, woraus man Säcke anfertigt
Seyershof (gespr.: mãsina): māsiņās auda ar divām paminām un četrām nītīm; tâ ruodas biezāks aude̦kls Seyershof. māšiņās auž kādu specialu audumu Salis;

2) "strīpa, kas ruodas vienkāršā aude̦kla, kad pārtrūkst kāda me̦tu dzija" Salis.

Avots: EH I, 793

mežs;

4): meža Miķelis Diet., ein ungehobelter Mensch.
me̦ža tē̦vs (der Bär) Apsk. 1903, S. 13; ‡

5) der Baum:
cilvē̦ks, gaŗš kai m. Pas. II, 144 (aus Weloņen). kas tē̦vam neklausa, klausa mežam (d. h. Ruten) RKr. VI, 900; Bauholz (nach r. лѣс dass.) Auleja, Pas. X, 240 (aus Lettg.); vgl. auch den Spitznamen Mesepoute FBR. X, 96. Zu li. mẽdžias s. auch Specht KZ. LVI, 121 f. und Fraenkal Balticoslav. II, 100 f.

Avots: EH I, 805

mìegs: bē̦rns kaunas ar miegiem (ist schläfrig) Kaltenbr. acis ar miegiem (sind voller Schlaf) Auleja. nuo miegu (aus dem Schlaf) nuomuodies ebenda. apstāja Jūlīti me̦llie miedziņi BW. piel. ² 25098, 1. - miega cūka Frauenb., Schimpfname für eine sehr fest schlafende weibliche Person, miega mačene, eine schläfrige weibliche Person (?): viņa gul kâ īsta m. m. Janš. Līgava I, 50. miega rausis Warkl., ein schläfriger Mensch. miega puķe PS., die Pechnelke.

Avots: EH I, 824

mìesa [apr. mensā, žem. meisa bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 919 und Specht 251],

1) das ungeteilte, lebendige Fleisch des Körpers:
miesu pilns, wohlgennährt U. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. daba piešķīrusi brālim tuoties vairāk miesas, cik jaunākajam bij par maz Niedra. sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā, miesas, kauli vazājās pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694 var.:

[2) = gaļa Manz. Lettus: jem tuo miesas gabalu! 10 gespr.;

3) das Fleisch in biblischem sinne:
[nāce nuo visas miesas pa diviem šķirstā Glück I Mos. 7, 15];

4) gew. der Pl., der Leib, Körper:
Sprw. miesām radi, ne mantām. ar miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. atdzisušās miesas, der Leichnam. mātes miesas, der Mutterleib. miesas kārība, Fleischeslust. [Zu slav. me̦so (serb. mêso), ai. mā,sá-m, got. mimz "Fleisch" balt. mens - kann dissimilatorisch aus mems - entstanden aus * minz; vgl. Walde Wrbt. ² 474, Berneker Wrbt. II, 44, Pedersen Kelt. Gramm. I, 82, Mikkola BB. XXII, 242, Trautmann Wrbt. 178 f.]

Avots: ME II, 654

[musinama biezputra U., ein von feinem Mehle mit kleinen Stücken Speckes gekochte dicke Grütze.]

Avots: ME II, 671, 672

nâtre: auch Blieden, Mahlup, Trik., Warkl., (mit â ² ) A.-Autz, Behnen, Frauenb., Hasenp., Kal., Lesten, Seyershof, Siuxt; aklā n. Siuxt, = baltā n. - "Acker- Steinsame" ME. II, 703 zu verbessern in "Acker-Steinsame". Über die ursprüngliche Form dieses Wortes vgl. Specht KZ. LXII, 253.

Avots: EH II, 8

negàita, das Unglück, Pech, Malheur Lind.

Avots: ME II, 712

niẽva: zur Etymologie auch Specht KZ. LVI, 124.

Avots: EH II, 28

nùodrātêt,

[1) tüchtig durchprügeln
Nerft, Laud., N. - Schwanb., Erlaa, N. - Peb.]: mani nuodrātējuse, māte griezās uz Lates pusi Jauns.;

[2) tüchtig ausschelten:
par tuo mani krietni nuodrãtēja Jürg., Peb., Laud., Erlaa, Plm., Serben;

3) "eine Tätigkeit in gerader Linie vollziehen"
Serben, Sermus; "gludi valgu nuovît" Neu - Wohfahrt;

4) mit Wachs od. Pech einreibend steif machen:
kurpnieks nuodrātē diegu Grünh.].

Avots: ME II, 776

nùopiķêt, tr., verpichen, mit Pech bedecken, beschmutzen: nuopiķē̦ta, stīva drāna. bļuoda ziepēm netīri nuopiķē̦ta (vgl. MWV1. VI, 572).

Avots: ME II, 828

IV uoksts, die vom Specht für die Brut im Baum gemachte Höhlung Sinolen. Vgl. uoksts I.

Avots: ME IV, 415

[pàntâgs ² Kl.], pantāgs MWM. X, 238, pantuogs, Rührei oder Pfannkuchen von Eiern und Speck L.: ņēma līdz miltus, taukus un pienu, kuo pieguļā pantagu taisīt Etn. II, 101; pantags, Eiersauce Mar.; pantāgs für banstaklis Friedrichswald.

Avots: ME III, 78

pãrdìenãm, [pãrdienas U.], pārdienis, pãrdieņš [Zaravič], einen Tag um den andern: viņa sūtīja gan+drīz. pārdienām pec dakteŗa Kaudz. drudzis ik pārdienām nāca bē̦duli apraudzīt LP. VII, 1245. de̦gunu ik pārdienis turi... kambarī! Sil. viņam jāiet katru dienu, mums pārdieņš Austr.

Avots: ME III, 153

pavasaris (li. pavãsaris), auch pavasara Glück Sirach 50, 8, Mag. XIII, 2, 44 u. a., der Frühling: pavasaŗuos, kad visus laukus vēl apklājis baltais sniegs Etn. I, 14. pavasaŗa stari Aps. III, 3. mīlestība ir kâ pavasaŗa svē̦trīts A. k. v. J. 1893, S. 48. Der Instr. pavasaŗiem adverbial, im Frühling: pavasaŗiem meitām jānuoauž arī kāds audeklis saimniekam Etn. III, 74. pavasaŗa putns "der Grauspecht?" Sassm.

Avots: ME III, 133

pe̦! Interj. des Abscheus, der Verachtung, pfui: pe̦! mužiks tāds! Brig. Ceļa jūtīs 43. pec, mundartlich für und aus pêc. pecītis, das weibliche Schamglied: sarkans: pecītis BW. VI, S. 155; vgl. peķis

Avots: ME III, 191

pe̦ka,

1) die Pfote, Tatze; der Fuss:
uz pe̦kām būt, auf den Beinen sein, sich wohl, im Wohlstande befinden, genesen sein U.: tu man rītā agri esi uz pe̦kām! MWM. XI, 198. grib atkal uz pe̦kām tikt JR. VII, 124. lai tuo uzdabūtu uz pareizām pe̦kām Purap., um ihn auf den rechten Weg zu bekommen. laidis pe̦kas vaļā LP. VI, l, 177, hat sich davongemacht;

2) ein Klotz, der eine Unterlage bildet, der Fuss der Garnwinde
Bielenstein Holzb. 389, ein Fuss überhaupt U., der Fuss, in welchem der Mast steht Salis n. Bielenstein Holzb. 612, der Fuss für einen vertikal zu stellenden Gegenstand Ronneb.: lampa uz augstas pe̦kas MWM. v. J. 1897, S. 593. šaurākā galiņā, peciņā, iestiprināti strāvas vadi Konv. ² 806;

3) Knie am Ende eines Balkens, z. B., beim Umlauf um die Achse
U.;

4) eine Gabel um den Schiffsmast
Salis n. U.;

5) (pe̦ks L.) = be̦ka Dond., Spr.: Sprw. paliks sē̦duot kâ pe̦ka birzī. paldies saku vasarai, kas peciņas audzināja BW. 24745, 5. priežu pe̦ka, boletus luteus Birsmanis. Wohl aus liv. päkā "Pilz" resp. estn. päkk "Pilz; Ballen (an der Hand, am Fuss)", s. Leskien Nom. 200 und Thomsen Beröringer 272.

Avots: ME III, 193

II peķis, die weibliche Scham BW. 34482 var., insbesondere die clitoris Bergm. n. U. Nebst pecītis wohl aus estn. pākk "Hode, Hinterbacke".

Avots: ME III, 194

peļaste Widdrisch, Saikava,

1) alopecurus pratensis Konv. ² 3528, Mazvērs. Luopkuopība 3, 50;

2) peļastes, achillea millefolium RKr. II, 64, Etn. l, 67.

Avots: ME III, 198

pestiês, -šuôs, -suôs, über einen mit Worten herfallen Infl. n. U., Bers., Nerft, Meiran: kuo tu pesies man virsū? tu pats redzi, ka nevaru palīdzēt! Schwanb.; Anlass zum Streit suchen Gr.-Buschhof: viņš pesās un pesās, kamē̦r sāka bārties Wessen. Zu li. pèšti "rupfen, zausen", gr. πέχω "zupfe, rupfe, kämme", la. pectere "kämmen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 16 f.

Avots: ME III, 204

I piẽgaža, ein Unglück, Unfall, Pech Nigr.: viņam vienumē̦r šādas, tādas piegažas: sāp zuobi, te atkal dzirkste ruokā. veselības ūdeni gan pret karstumiem, gan nuobīlēm vai citu piegažu Janš. Dzimtene ² II, 449.

Avots: ME III, 250

piesprauga, piespraûka ² Grünh., Unglück, Pech, Not, Schwierigkeit bei der Arbeit: piesprauga klāt, - ne˙kur šauties! nu būs paduoms un palīgs tādā piespraugā Alm., Grünh. . ..tagad īsti būtu nuoderējis, kur pašiem tāda piesprauga Alm. . . . ka kruogiem varē̦tu uzbrukt tāda piesprauga B. Vēstn.

Avots: ME III, 295

piķaîns, pechig.

Avots: ME III, 214

piķenes,

1) anthemis tinctoria RKr. VII, 34;

2) die Pechnelke
Bers., Serben, Peb., Sessw.;

3) piķenes jeb me̦lnuojamās zâles Etn. IV, 93 "Campechu"
Vank.; me̦lnuo krāsu agrāk nuosauca piķenu krāsu Etn. IV, 93 (aus Bers.).

Avots: ME III, 214

piķenêt, mit der Peitsche schlagen Grünh. piķenīca, eine mit Pech Begossene Peb., Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 214

‡ piķîgs, pechartig, zäh, klebrig: piķīga glūda Salis. pupuri ir piķīgi Saikava. piķīga maize AP.

Avots: EH XIII, 231

piķis,

1) das Pech:
Sprw. kas piķi aizkar tas sagāna ruokas. vārās kâ piķa katls. lipīgs kâ piķis. piķis kaklā, piķis makā! me̦lnuos piķa mēteļuos tē̦rpušies LP. VI, 1, 120. ka tur vai piķis lītu! Plūd. Llv. 207. zeme kâ piķis Grünh. zemes piķis Konv. ¹ 68, ; žīdu piķis Konv. ² 193, der Asphalt;

2) als Fluchwort:
rauj tevi piķis! kad tevi piķis! hol dich der Teufel! kur, piķis, viņš palicis? wo, zum Henker, ist er geblieben? U. es tev piķi duošu, ich werde dir sonst was geben (prosit die Mahlzeit! du machst dir vergebliche Hoffnung)! U. piķis un zēvele! JK. V, 85. Nebst li. pìkis und estn. pikk zunächst aus mnd. pik.

Avots: ME III, 214

piķuôt, pichen, verpichen: durvis piķuo ar balzamu ciet Dünsb.; piķuots, pechig.

Avots: ME III, 214

‡ II piks (Stammform?) Borchow n. FBR. XIII, 24, = piķiš, Pech.

Avots: EH XIII, 231

pìrāgs Wolm., C., Blieden, pĩrags Bl., Dond., pîrags ² N.-Autz, pīrāģis Bixten, Duobenieki, pìrẽ̦gs PS., Wolmarshof,

1) ein Kuchen, besonders Speckkuchen
Etn. I, 43: krāsnī lika, lai suluoja pīrādziņi BW. 8117 var. - tad ir pīrāgs! der ist mal empfindtich! U., Mag. XIII, 2, 254;

2) pĩrags, Weizen-
od. Gerstenbrot Pilskalne. Nebst li. pyrãgas "Weissbrot" und estn. pīrag "Kuchen" aus slav. pirogъ.

Avots: ME III, 233

pīsajejs kuoks U., die Pechtanne.

Avots: ME III, 234

pīšu kuoks, eine Art grobgeäderter Tannen, eine abgesondert wachsende Tanne U.; die Pechtanne Bergm. n. U.; "ein junger, schlank gewachsener Baum"; pīšu malka, das Holz von einem solchen Baume: pīšu malka ātri izde̦g Smilt. Wohl zu pīse.

Avots: ME III, 234

III pîte Kr.,

1) pîte ² BL, ein Kloss, ein Klumpen:
zemes pīte, der Erdenkloss Manz. Lettus. Ādams kļuva nuo zemes pītes... radīts Glück I Mos. 2. saistīts pie zemes pītes A. v. J. 1896, S. 70. tavas acis redzēja... vēl neiztaisītu pīti Glück Psalm 139, 16. graudi ir apakš pītem satrūdējuši Joel 1, 17. būs manām kumeļam pītes mest pakaļā BW. 26800. sniega pītes 29962; 29826. putu pītes sīc Stari II, 417. tādās pītēs LP. VI, 22. mālu pīte, dūņu pīte Mar. Auch als Schimpfwort: vīra māte, dūņu pīte BW. 25273, 5 var.;

2) pîte ² Bauske, Widdrisch, Adiamünde, ein Brei aus gekochten und gestossenen Erbsen
Mitau, Ruhental; pītes, Klosse aus gestossenen Erbsen mit Zwiebeln und Salz Lems., Jakobshof; eine Speise aus gestossenen Erbsen, Zwiebeln und Hanf Selg. n. Etn. IV, 164, aus Roggen, Weizen, Buchweizen, Gerste, Erbsen und Bohnen Etn. I, 3, aus Erbsen, Bohnen und Hanf Konv. ² 2641, Mag. XX, 3, 61, Kürbis (am Martinitag gegessen), Mesoten; Klosse aus gestossenen Erbsen, Bohnen, Kartoffeln und Hanf (am Palmsonntag gegessen) Nerft; eine Speise aus gestossenen Erbsen und Kartoffeln, die man mit Fett od. Milch vermischt Ruhental n. Etn. I, 20; miltu pîtes ² Treiland nar. p. 341; in Brucken und (mit î ² ) Ellei pītes = kami Etn. I, 20, Grünwald (pîtes ² );

3) "in die Nierenhaut gewickelter geräucherter Schweinespeck"
Tals. Trotz Lidén (der es IF. XIX, 326 zu li. pìtas "rund" und le. pika stetlt) doch wohl (nach Leskien Nom. 547) eher zu pît; vgl. wruss. пну "drücke, presse", sowie le. pìcenis, pīcis 2, piñka I 2 und pencis I.

Avots: ME III, 235

I plice, eine magere Speckseite L., U. Wohl zu pliks und somit eigentlich identisch mit li. plìkė "eine kahle Stelle."

Avots: ME III, 343

puolĩtis, gew. der Plur. puolīši,

1) puõlīši Karls., Wiesen-Fuchsschwanz (alopecurus pratensis
L.) RKr. II, 66; Konv. ² 983;

2) puõlīši Lautb., Kandau, Spitzwegerich (plantago lanceolata
L.) U., Mag. IV, 2, Grünh., Buschh.; vgl. puole II, 2;

3) "kvieši bez kātiem" Etn. III, 117.

Avots: ME III, 456

por̃kšķinât, (trockenes Holz mit dem Schnabel) picken, hacken wie ein Specht Sassm. n. RKr. XVII, 47 f.

Avots: ME III, 376

por̃kšķis, der Grauspecbt (picus canus Gm.): porkšķis porkšķina gar sausiem kuoku zariem Sassm. n. RKr. XVII, 48.

Avots: ME III, 376

puõsts,

1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;

2) puôsts ² Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;

3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. pūstas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.

Avots: ME III, 459, 460

puķe: nom. plur. puķi (> ostle. puči) Pas. V, 149 (aus Welonen),

1): dārza p. BW. 14904, 8. lauka p. 4581. alus p., b) hypericum Frauenb., asins p., a) hypericum quadrangulum Saikava; b) solidago virga aurea Saikava; atāla p. Vank., parnassia palustris; baltā p., b): matricaria inodora Saikava; c): auch Ramkau; brandavīna (brandevīna Ramkau, brandeviņa Saikava) p., hypericum quadrangulum; darvas p., die Pechnelke
Salis; ēdes p., euphorbia helioscopia Salis; grašu p., caltha palustris Ramkau; kārpu p., euphorbia helioscopia Pussen; kāzu puķīte, aster salicifolius Oknist; krampja p., erodium cicutarium Liepna.; kreima p., ranunculus acer Salis; matu p., ein in Gärten häufig vorkommendes Unkraut Pussen; mātes p., dianthus deltoides Pussen; precnieku p.: auch (precen-) AP.; pūdējuma p., chrysanthemum leucanthemum und matricaria inodora Salis; rudens p., b): auch (rudiņa p.) Oknist; saules p.: "annus" ME. III, 405 zu verbessern in "annuus"; sprādžu p., silene inflata RKr. II, 78; sūdu p., chrysosplenium alternifolium Ramkau; sūrā p., anemone nemorosa Ramkau; sveķu (AP.) od. sviķu (Pussen, Salis) p., viscaria vulgaris; sviesta p., a): auch PS.; b) ranunculus acer Salis; c) potentilla anserina Pussen; tulˆst ² -p., silene vulgaris Pussen; uguns p., a): auch Salis; b) coronaria flos cuculi Salis; ūdens p., ranunculus flammula Saikava; vēja p. Sawensee, anemone nemorosa; vēžu puķīte, anemone hepatica RKr. II, 66; zalkšu p., trientalis europaea Pussen; zilā puķīte: auch Oknist, Ramkau; dze̦lte̦nā zirgu p., caltha palustris Ahs.; zīda p., die Pechnelke Salis; zīdes p. "zīdene" Siuxt; ‡

6) die Staude (?):
izsēdināja jie ... trīs kūļus salmu pa vienam ... salmiņi izlaide puki, un izauga ābuoļi Pas. V, 140 (aus Makašēni); ‡

7) die weibliche Scham
Diet.

Avots: EH II, 322

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. ² 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. ² 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. ² 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

ràibs (li. raĩbas "graubunt", von Vögeln), Adv. ràibi, bunt, fleckig, schekkig: Sprw. raibs kâ dzenis. cilvē̦ka mrtžs tik raibs kâ dzenis (kâ dzeņa vē̦de̦rs Kaudz. M. 157) od.: dzenis raibs, vēl juo raibāka cilve̦ka dzīve Celmiņ. cilvē̦ka mūžs ir raibs kā pupu zieds Kaudz. M. 113. mūsu dzīvība raibāka nekâ puķu ziedi, unser Leben ist bunter (bewegter) als Blumenblüten Sissegal n. U. pazīstams kâ raibs suns. pārkrāsuoja guovis gan par sarkanām, gan par raibu raibām LP. VII, 1161. aud, māmiņa, trejas raibas (bunte Tücher oder Röcke), tev trejādas meitas bija: pirmajai diži raibu (gross gemustert),...vidējai sīki raibu (fein gemustert)... I BW. 7411. raiba mute od. raibs ģīmis, raiba seja, ein Gesicht mit Sommersprossen U.: kam raiba mute, tas lai pavasarā tuo mazgājuot varžu kurcēkļuos Etn. II, 83. kas izgrūž bezdelīgu perēkļus, dabu raibu gīmi II, 79. - raibas acis, bunte Augen (eig.: bunt vor den Augen; von einem Berauschten gesagt): tev acis ir raibas, du bist berauscht U. Gliemulis pacēla apskurbušās, kâ saka, raibās acis R. Sk. II, 145. pacien[āj]uot tik viens uotru, kamē̦r visiem acis e̦suot raibas Druva II, 787. raibs me̦tas priekš acīm, es wird bunt, es flimmert vor den Augen Stari II, 155. raibajā būt, berauscht, betrunken sein: kad bijām jau labi raibajā, tēriņus kruodziniekam samaksādami laidāmies mājā Latv. - Subst. ràibums,

1) das Buntsein:
ziedi, ziedi, kumeliņ, pupu ziedu raibumā! BW.15954. tā (laimes māte) vēlēja manu mūžu dzeņa spalvas raibumiņu (Var.: raibumā; so bunt, wie das Gefieder des Spechtes) 5030;

2) das Buntwerk; ein bunter Fleck; das Muster, Stickmuster:
me̦lna guovtiņa, balti raibumi Rkr. VII, 1212. es adīju raibus cimdus, bērziņā lūkuojuot: cik lapiņu bērziņā, tik raibumu cimdiņā BW. 7239. bij manā pūriņā trijtrijādi raibumiņi: sīļa nagi, vanadziņa, teterīša snābulīši 25191, 1. - vasaras od. teteŗa raibumi, Sommersprossen: kam teteŗa raibumi, tas lai pavasarā... mazgājuot varžu kurcekļuos Etn. II, 83;

3) der Schwindel od. Rausch ("weil es in des Trunkenen Gemtit bunt stehet")
Für. I. - Nebst reibs II zu li. raĩbti "flimmern (von den Augen)". ribėti "mirgėti", klr. ribyj "bunt", ir. riabach "gesprenkelt", schwed. ripa "Schncehuhn", s. Būga KSn. I. 21, FalkTorp 928, Walde Vrgl. Wrtb. II, 346.

Avots: ME III, 468, 469

riẽkstruozis U., auch riẽkstruoze, der Nusshäher, Tannenhäher (nucifraga caryocatactes L.) Natur. XXXVII, 93: tur˙pat svelpj riekstruoze A. Upitis. riekstruozes spiedzuoši svilpa A. v. J. 1900, S. 1063. Zu riẽksts "Nuss" + ruoze "Specht".

Avots: ME III, 544

ruõvis PS., C., Katzd., Dond., ruôvis Prl., Kr., Lis., Schwanb., ruôve Saikava, ruove U., L., Bielenstein Holzb.,

1) das Gewölbe über dem Feuerherd
U., Odsen, Naud., das gewölbte Funkendach Bielenstein Holzb. 63; der Feuerherd, der ein Gewolbe über sich hat U.; der Kamin Bielenstein Holzb. 87; ruõvis "der obere Teil des Riegenofens" Salisb.; die Küche (ohne Schornstein) Ronneb. (mit uõ), Smilt.; die Ofenrohre; die Rauchluke in schornsteinlosen Häusern Katzd.; ruõvis, der untere Schornstein (zum Räuchern) Dunika, Lieven-Behrsen, Janš.: Sprw. me̦lns kâ ruovis. dūmaiņš ruovis Lautb. ķēķis ir skursteņa platā apakša, kuŗā ierīkuots pavards, dažreiz ar jumtiņu, tâ sauktais "ruovis" Plutte 89. Antuons ne̦s malku uz ruovi Līguotnis Stāsti II, 15. puisi, tev krāsns ruovītī pusdiena! A. XXI, 137. saimniece ņēma nuo ruovja de̦sas R. Sk. II, 133. ruovis tikkuo spēj rīt dūmus Janš. Dzimtene ² I, 279. ze̦mais, re̦snais ruovis virs... jumta ebenda 160. -ruovē līst, speķi griezt, damit wird eine zur Belustigung einem gemachte Aufgabe bezeichnet, ein Stück Speck vom Querbalken mit dem Munde herabzuholen, wozu er sich an einem Stricke hinaufwälzen muss U. ruõvju kuoki Dond., die Querstangen im ruovis: uz ruovju kuokiem karina gaļu žāvēšanai Dond. - ruõvju gaļa Dond., geräuchertes Schweinefleisch. -ruovja sviests B. Vēstn., Küchenbutter;

2) die Kampfhütte auf einem Panzerschiff. -
Nebst estn. rōw "Dach, Rauchfang, Bauer-küche, Gewölbe" aus mnd. rôf "Decke, Rauchfang".

Avots: ME III, 585

I ruozis, der Tannenhäher, Nusshäher, Nussspiesser (nucifraga caryocatactes L.) RKr. VIII, 90; U.; der Kernbeisser, Steinbeisser, Dickschnabel (coccothraustes vulgaris Pall.) RKr. VIII, 90; eine Art Sperling (garrulus Briss.) Konv. ² 3852; ein Specht Bergm. n. U. - labības ruozis, die Mandelkrähe (garrulus coracius). Zur Wurzel von ruôza, "Streifen, Schlucht" ? Wenn li. rašis, "Tannenhäher" mit -ž- (wie Leskien Nom. 236 annimmt und es als rąžis auffasst) zu lesen ist, kann li. raž- dem gr. ραγ- im aor. ἐρράγην gleichgesetzt werden; dagegen spricht aber li. ranšis "bombycilla garrulä bei Miežinis. Das r. (nördl.) dial. póнжa "corvus glandarius" dürfte aus geographischen Gründen eher finnischen, als baltischen (vgl. Преображенскiй Этим. слов. p. яз. II, 213) Ursprungs sein.

Avots: ME III, 586

III sala, die eine Hälfte des geschlachteten Schweines Salisb. n. U.; speķu sala, eine Speckseite St.; zu salis.

Avots: ME II, 664

sale: eine Speckseite A.-Schwanb.

Avots: EH XVI, 425

I salga, eine Speckseite Depkin n. U. Zu sala III.

Avots: ME II, 671

salis U., Spr., sals, -a U., sals, -s, fettes Schweinefleisch Sessw. n. U.; ein Schinken Spr.: liels saļa gabals Bers. divi salis zaļas gaļas BW. 34986. salis Heidenfeld, Sessw., salis, sals, -s od. sale Warkl., eine Speckseite. In der Bed. "Speckseite; Schinken", nebst sala III zu li. šalis "Seite" (worüber Unsicheres bei Wood AJPh. XXIII, 195, Walde Wrtb. ² sub. clīnō u. a.). In der Bed. "fettes Schweinefleisch" wohl durch r сало. "Talg" beeinflusst.

Avots: ME II, 672

saluoņa: Specht KZ. LIX, 263 vergleicht es mit li. apšaluõnė "Glatteis".

Avots: EH XVI, 428

III sals: eine Speckseite vom Schwein Lng.

Avots: EH XVI, 427

III sals, Speck Infl. n. U.; vgl. salis.

Avots: ME II, 676

sanagluôt, ‡

2) intensiv nageln (hämmern):
sanagluo, sanagluo, kâ nākas! (zu einem Specht gesagt) R. Ērglis Pel. bar. vect. 103.

Avots: EH XVI, 432

‡ sapiķêt,

1) mit Pech bestreichen:
ar sapiķē̦tu vai savaskuotu ... diegu Janš. Nīca 44;

2) mit Pech zusammenkleben (tr.)
Salis.

Avots: EH XVI, 435

II se̦lga, eine Speckseite Depkin n. U. (unter salga); s. salga I.

Avots: ME III, 816

sḕ̦rga Wolm., PS., Serbigal, AP., sḕ̦rga ² Kl., Prl., Nerft, sê̦rga ² Ruj., Salis, Līn., Iw., Bl., die Seuche, die Krankheit U.: līpama sē̦rga, eine ansteckende Krankheit U. asins sē̦rga, die Ruhr U.; de̦lama sē̦rga, die Schwindsucht U.; gara sē̦rga Vēr. II, 185, die Geisteskrankheit; pakaļas sē̦rga V Mos. 28, 27, Feigwarzen L.; eine ansteckende Klauenseuche (in nassen Sommern) der Schafe Borchow (hier auch als Fluch : ka tevi sē̦rga nuokautu!). - sē̦rgas puķe, Pechnelke (lychnis viscaria L.) RKr. II, 73; Karls. Zu sirgt.

Avots: ME III, 828

‡ sibra, der Magen (auch der menschliche) Ziepelhof; der Kropf: kuo putniņš .. padziedās, kad s. tuhša? Jaans. Atpūta No 375, S. 4. prauli vien nabadziņam (gemeint ist ein Specht) sibrā ebenda.

Avots: EH II, 485

sir̂ds,

1): s. jātur ar ruoku Lubn. n. BielU., das Herz tut mir weh.
"virs" ME. III, 843b (3. Zeile v. u.) zu verbessern in "vīrs"; "zināma sirds" ME. III, 893b (9. Zeile v. o.) zu ersetzen durch "zināma sirds U. u. a." - tīk (= tiek) pamātei s. (Ärger, Zorn), ka tī atgājuse ar ze̦ltu Pas. V, 323. man bij liela s. uz tuo puiku, ka viņš ... Salis. liela s. - Übermut, Eigensinn Diet. sacīt kuo bež sirdi (ohne zornig zu sein) Salis. viņiem bij s., ka cits var labāk dzīvuot Seyershof. pašam citreiz uznāk tā ātrā s., un kauj tuo zirdziņu ebenda. devis sirdij (= dusmām) vaļu Auleja. pl. t. sir̂dis Auleja, Warkl., der Zorn: pa sirdīm kas zin kuo var uotram padarīt Auleja. nuo siržu Auleja, Pas. V, 152; IX, 199; XI, 364; XII, 209 (aus Lettg.) od. nuo (lielām) siržām Pas. X, 239 (aus Lixna), vor Zorn, Ärger. sirdīm (vor Ärger) sviežu linu kre̦klu dziļi tīnes dibe̦nā Tdz. 43603. nu tādu siržu (= tādas dusmas) man! Linden in Kurl. (vgl. li. iš širdiẽs. vor Ärger Arumaa Lit. mundartl. Texte 24 ¹ ); ‡

3) "Fuss der Spule am Spinnwocken"
Lettg. n. BielU.; "ratiņa rācenis" Auleja, Saikava, Warkl. Zum Genus dieses Wortes vgl. Specht KZ. LX, 256 ff.

Avots: EH II, 488

siŗuôt U., Frauenb., siruôt U., PS., Karls., Alksnis-Zundulis, AP., sirêt, -ẽju N.-Schwanb., sirāt Für. I, umherstreifen, sich umhertreiben U., Alksnis-Zundulis; marodieren U.; betteln AP., (siruôt) Gramsden; schmarotzen L., St.: čigānietes siruo, wandern herum U. pamanījis, ka pa malkas dārzu daži siruojuot Alm. Kaislibu varā 123. cila ne˙kā nedara, kâ tikai siŗuo apkārt Janš. Bandavā I, 149. kungs, kas, malu malās siruodams, visas muodes izmācījies Plūd. Rakstn. I, 122. Miķeļa vakarā jaunie gari siŗuo LP. VI, 9; = sẽņuôt PS. - Refl. siruôtiês, auf Raub ausgehn, plündern Bergm. n. U. - Subst. siŗuôtãjs, siruôtãjs, ein Umherstreifender; Parteigänger V.; Bettler Aahof: siruotāji vazājušies ienaidnieka . kaŗapalkiem pa˙priekšu LP. V, 396. kļuva par virsnieku pār siŗuotājiem Glück I Kön. 11, 24. pec nenāce ... siŗuotāji (Kriegsleute) vairs Izraela zemē II Kön. 6, 23.

Avots: ME III, 848

III sirt, siru, sīru U.,

1) kriegerische Streif- und Raubzüge machen
U.; verheeren (sir̃t Treil. nar. p. № 155);, Jagd machen Bergm, n. U.; umherschwärmen U.; besuchen, schmarotzen Biel. n. U.: ej pruojām, karā māte, ved pruojām karu savu! vakar sīra, šuodien sīra manus baitus bāleliņus BW. 26118;

2) ruozes sirt "Rosen pflücken (?)"
Bergm. n. U.: tautas gāja ruožu sirt (etwa: erbeuten; Var.: tautas jāja ruožu dārzu) BW. 13527, 7 var. Nebst siris und se̦ruôt I 2 wohl zu li. sarióti "verwüsten, plündern", apsìrti "umgamen" [anders darüber F. Specht KZ. LV, 22 f.], nusãręs "nusrutęs" (s. Büga KSn. I, 280), ir. sirim "mache einen Streifzug, plündre, suche ab" (s. K. Meyer Berl. Sitzungsber. 1918, 627), kymr. herw "Landstreicherei", al. sárati "fliesst, eilt, jagt wornach", gr. ο'ρμή "Anlauf" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 497 f., Brugmann IF. XIX, 383 und XXXII, 5, Boisacq Dict. 716. Vgl. auch sẽrt II.

Avots: ME III, 847, 848

sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,

1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,

a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;

b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;

2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;

3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;

4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;

5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;

6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;

2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;

3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;

4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;

5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;

6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.

Avots: ME III, 849, 850

šķauteris; zur Form vgl. Specht KZ. LXII, 254.

Avots: EH II, 629

šķipsna Wid., Bershof, Druw., Kurs., Nigr., W0lmarshof u. a., šķipsne U., Celm., Saikava, šķipsnis U., Dr., Sissegal, šķipsns Ermes, soviel man mit drei Fingern fassen kann U.; eine Strähne Dr.; eine Fitze Dr.; ein Weniges: tabākas šķipsnis Sissegal. uzbēra uz īkšķa nagu šķipsni tabākas MWM. iebēra... deviņas kājminu šķipsnīšus BW. I, S. 184. izplūci vienu spalvu šķipsnīti LP. IV, 196. matu šķipsna Kurs., Etn. IV, 70; Vēr. II, 1195; Blaum. Skal. ug. 53; Niedra Zemn. dēls 40. linu šķipsna Jürg. (hier neben miltu šķipsnis), Nigr. cik tad šis man tuo linu iedeva? tikai tādu šķipsnu, I nebij ne trīs auklas nuovīt Kurs. vērpiet... linus pa vienai šķipsniņai! BW. 6967. sasiet ar kaņe̦pāju šķipsni kaķē̦niem astes Libek Pūķis 41. pēdējuo labības šķipsni nuopļaut Pūrs II, 65. mazgā sasietas... labības šķipsnas Etn. III, 141. katrs gribēja duot ziedaļai pa šķipsnam (zâles) Iv. Kaija Iedz. gr. 17. širmja vietā ce̦purei vēl tikai divas sadriskātas šķipsnas karājas Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 480. sāls šķipsnīte Saikava. labu škipsnu naudas LP. VII, 58. dabūja krietnu šķipsnu naudas un drēbju Druw. Nebst šķipsta, šķipasts 2 šķipuosts, šķīpstiņš, šķīpsniņa zu li. skypata "ein kleines Stückchen, Bröckchen" (s. Bezzenberger Lit. Forsch. 170), r. щипáть "kneifen, zwicken, rupfen", čech. štipec "was man mit drei Fingern fasst" u. a. (s. Zubatý AfslPh. XVI, 415); vgl. auch Būga KSn. I, 291.

Avots: ME IV, 42, 43

skrĩpa: auch Salis; zur Etymologie vgl. auch Specht KZ. LXI, 142.

Avots: EH II, 511

skudra: auch Linden in Kurl. - Zu li. skudrùs (über dessen Etymologie Wood Past-consonantal w in Indo-Europ. 43) stellt es auch Fraenkel Studi balt. VI, 105 f., während Specht KZ LXV, 212 le. skudra auf *skrudra (zu li. skrudėlė˜) zurückführt.

Avots: EH II, 514

I slàukt, slàucu, melken: guovi, kazu. slaucama guovs, eine milchende Kuh. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas (werden milchend) Etn. IV, 69. Sprw.: slauc, kamēr piena duod. Refl. -tiês, sich milchen St. Subst. slàukšana, das Melken; slàukums, das Ausgemelkte, das einmal durch Melken Erhaltene U., der Milchertrag Dr.: rīta un vakara slaukums. šai slaucenē ir triju guovju slaukumi. rīta slaukumā bij maz piena. dzinās pēc lieliem piena daudzumiem (slaukumiem) Konv. ² 2523. trešā slaukuma guovs, eine das dritte Mal milchende Kuh Raiskum; slàucẽjs, wer melkt. Nebst slaucît zu li. šliaũkti "fegen" (s. Būga LM. IV, 443 und KZ. LII, 270 und 293) und (nach Specht 19) šliùkšlė "Auskehricht"; letzten Endes wohl zur Wurzel von le. slaumi; vgl. auch šļūk(ā)t.

Avots: ME III, 919

I šļura,

1) comm., ein durchnässter Mensch
Erlaa; etwas Durchnässtes: (salijusi) zeme ir kâ šļura N. - Peb.;

2) ein unordentliches Frauenzimmer
Lind. n. U., Erlaa, Fest., Trik.: ak tu šļura, tautu meita! BW. 18623 var. itin kâ kad vairāk meitu... nebūtu, kâ vienīgi Marija, tāda šļura! Auseklis;

3) das Geschwätz:
Dievbiju mātes šļura neķērās pie dūšas A. v. J. 1901, S. 870. nesaki šuo šļuru manai vecenei! Jaun. mežk. 62;

4) Unglück, Pech
Freiziņ, Wid., Schwierigkeiten Fest., Unordnung Mar.; eine unangenehme, unschöne Sache (Geschichte) Kurs.: tavu šļuru! JK. V, 78. muižai bijušas jau tādas šļuras ar kalpiem Janš. Bandavā I, 13. esi man tādu šļuru sataisījis, ka ne tu, ne pats ve̦lns nevar gudrs palikt!

5) die Menge
Ar. (verächtlich), Dond.: kur tādu šļuru uogu likšu? Dond. Zur Bed. 1 und 2 vgl. šļurât I und 2.

Avots: ME IV, 75, 76

smadzenes,

1): gelegentlich auch im Singular: kur ir apaļi kauli, tur jau tā smadzenīte (das Mark)
ir apaļa Siuxt;

2): auch Iw., Orellen, Schnehpeln. Zu den li. Formen dieses Wortes vgl. Specht KZ. LIX, 244.

Avots: EH II, 531

smadzini (unter smadzenes; li. smaginai bei Specht KZ. LIX, 244): auch Kaltenbr., Liepna ("smadzenes"), Oknist ("smadzenes; smaganas"), Wessen.

Avots: EH II, 531

smala "Teer" Kurmin 201 (nebst smalinieks "Teerbrennet" und smalîgs ), Kraslaw, Teer, Harz Warkl. - Anscheinend nur im Osten bekannt, und daher nebst li. smalà "Teer, Pech, Harz" (s. Būga KSn. I, 284) eher entlehnt aus slav. smola, als verwandt damit und mit le. sme̦li.

Avots: ME III, 951

sme̦li, seltener der sing sme̦ls Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Lis., harziges Holz Wolm., Muremois, Saikava, Kien, Harz Ronneb. Zu li. smelà "Harz, Pech", slav: smola "Harz, Pech, Teer" und weiterhin nd. smelen "langsam und rauchend brennen" (u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 691 und Fick Wrtb. III4, 528), sowie li. smė˜la "тлѣет", smélti "brudzić się", s. Būga KSn. I, 284, Petersson Wortf. 41 f.

Avots: ME III, 957

I smir̂dêt: nach Specht KZ. LXII, 215 zu gr. σμόρδωνες.

Avots: EH II, 538

spar̃kšis, ‡

2) "ein Specht, der sehr schnell pickt"
(mit àr ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 547

speķaîns Preip. 131, speķuôts Brasche, speckig.

Avots: ME III, 988

‡ speķẽ̦ns Siuxt, ein Speckschwein (nicht gross und leicht aufzumästen).

Avots: EH II, 548

speķis, der Speck (hieraus entlehnt): kuram vārdu nezinām, tuo par speķi speķējam (den nennen wir Speck) BW. 20833 var. - speķa ruoze, Feuerlilie RKr. II, 73.

Avots: ME III, 988

speķuôt Wid., (mit Speck) spicken.

Avots: ME III, 988

speķrausis, Speckkuchen: pameta suņient speķraušus LP. VI, 537.

Avots: ME III, 988

spiķe Ruj. n. U., spiķis Ruj., das Harz. Mit sekundärem s- (vgl. sviķi dass.) aus piķis "Pech"?

Avots: ME III, 995

spruņ̃ģis Karls., spruņģis U., spruņķis BW. 6635 var., ein Knebel: suņiem spruņģi (Var.: spruņķus, kuokus) mē̦tādama BW. 6635 var. - Demin. spruņ̃ģītis Burtn., ein kleines Hölzchen, wie man sie früher anstatt der Knöpfe an den Unterhosen hatte. - viņam tagad sprunģis Serben, er hat jetzt Pech.

Avots: ME III, 1025

šūsts Pechdraht Valdemar.

Avots: ME IV, 111

sveķene(s) Druva III, 29, die Pechnelke (lychnis viscaria) RKr. II, 73, Lis., Saikava, Wid.: sveķeņu skaļais sarkanums Vēr. II, 53.

Avots: ME III, 1148

‡ II sviķele Druw., die Pechnelke; vgl. sviķelīte.

Avots: EH II, 617

sviķene Konv. ² 4085, = sveķene, Pechnelke.

Avots: ME III, 1157

I sviķis Dond., Wandsen, Plur. sviķi Alschw., A. - Ottenh., Dunika, Felixberg, Grünh., Labraggen, Ruj., Salis, Salisb., Sarnaten, Widdr., = sve̦ki: cik... bija sviķu malkas Janš. Nīca 58. sviķiem (Var.: sviķim) cirtu tuo eglīti BW. 12411, 1. sviķu ce̦lms Br. 111. - aptraipīja tuo ar līpamu mālu un sviķi (mit Ton und Pech) Glück II Mos. 2, 3. Wohl aus sveķis + piķis (Pech).

Avots: ME III, 1157

tālīdz (li. tolygiai "ähnlich"),

1) so auch, zugleich
U.: tālīdz arīdzan . . . mēness tuop . . . sarkans Manz. Post. I, 16. tālīdz arī ir man neapgraizītas lūpas Glück mutes izkalšana un tālīdz slāpes A. v. J. 1900, S. 505;

2) "tikmē̦r" Gr.-Buschh.; tālīdz - kālīdz, so lange - bis: darbi iet... gauši un ies tālīdz gauši, kalīdz speciālisti neķersies pie vienkāršiem pajēmieniem L. W. 1921, No 39, 12.

Avots: ME IV, 145

tàukums, Fettigkeit, Fettes, Speck: miesas brangums un taukums. netrūkst nedz taukuma, nedz liesuma Purapuķe Humor. u. st. 10. kava luopus un nuo taukumiem arī dieviem vēlēja kādu kumuosiņu LP. VII, 301. uz uoglēm cūkas taukumi švirkst U. b. 85, 73. sagriež taukumu smalkuos gabaliņuos Vīt. 55. ve̦cā mēnesī nevar cūkas kaut, tad taûkums ² izte̦k taukuos AP. izvilka miežam taukumiņu BW. 1466. zaru galiņi pildījās ar smagu taukumu MWM. VI, 842. teļa taukums, ein Schimpfname Gr.-Sessau ("liels palaidnis"), Latv. Av. v. J. 1901, No 6 (Feuil.).

Avots: ME IV, 137

tērkt,

1) "?": jaunuotas strūklas tur jaunuotu dziesmu skaistajai līgavai - zemei tē̦rc (Reim zu vē̦rts) Akurater Astras 53;

2) tḕ̦rkt ^2, -cu Saikava, Warkl., schnell und wiederholt mit dem Schnabel gegen den Baumstamm anschlagend gewisse Töne hetvorbringen (vom Specht).

Avots: ME IV, 173

tikât (li. týkoti "lauern") Bl., Kabillen, Karls., Līn., tīkât L., U., -ãju, tĩkuôt Arrasch, C., Jürg., Neuenb., Peb., Selg., tìkuôt ² Adsel, Gr.-Buschh., Kl., Kr., Marzeu, Ogershof, Prl., Saikava, Selsau, Sessw., tìkuôt N.-Wohlfahrt, tikuôt ² Segew., tīkuôt U.,

1) (auf etwas) lauern
Biel. und N.-Peb. n. U., Spr. (tīkuôt), Wessen (tīkât): apduomīgi un ar ziņu viņš glūnēja un tīkāja tur iekšā A. v. J. 1896, S. 735;

2) (nach etwas) trachten
(tìkāt ² Kr.), verlangen PS. (tīkuôt), U., streben (tīkât) Siuxt: ne tur kuo gaidīt, ne kuo tīkāt LA. kaķis tīkāja žurku tiesāt LP. VI, 363;

3) = vervēt, werben V.;

4) tīkāt L., zielen;
tīkuot pēc kā St., auf etwas seine Augen richten. Refl. -tiês,

1) (lange und heimlich) einander anblicken
(tĩkâtiês) Dunika: puisis ar meitu ilgi tīkājas viens uz uotru Dunika;

2) (nach etwas) trachten
Spr. (tīkuôtiês). Nebst tīkt II, tiekavât und tiekties zu ksl. tikъ "speculum" und (wenn dies kein Lituanismus ist) westruss. тикаться "высматривать, подстерегать".

Avots: ME IV, 200

II timba,

1) Ungliick, Pech, Malheur
(mit im) Funkenhof, Nigr.: nu tik es e̦smu timbā!

2) das Gefängnis
(mit im̃) Nigr. dabūsit iet timbā pie ūdens un maizes Janš. Dzimtene ² I, 55. jūs kâ buntavniekus ar varu . . . iesluodzīs timbā II, 297. Vgl. dimba und zur Bed. 2 auch timpa III.

Avots: ME IV, 190

tukšs,

1): auch Warkl.; tukšu maisu vazājuot BW. 27077, 1. tālākām skuolām ruoka par tukšu Jauns. J. un v. 12. t. nuo naudas Ramkau;

2): t. puisis, tukša māja Frauenb. kuo viņš, pats būdams t., man var duot? Kand. tukša (= nabadzīga) dzīve Seyershof. tukši (= nabadzīgi) dzīvuot ebenda;

3): viņš tukšu vien muld Ramkau. t. mācītājs BielU., ein Pastor, der Worte ohne Gedankeninhalt spricht;

4): tas pa tukšu (vergeblich)
vis iet (wird getan) Frauenb. Subst. tukšums,

1): die Armut
AP.;

2): auch (tukšums) Seyershof. (tukšumi) Liepna, Mahlup;

3): auch (tukšumi) Seyershof; kur ziemeļi un rīti sākas, ir rītu tukšumi; kur ziemeļi un vakari sākas, tur - vakaru tukšumi Seyershof. kad tukšumu vēji pūtuši, tad nei˙ka nesējuši Mahlup; ‡

4) tukšumi Grenzhof, Getreidereste, die man kurz vor dem Abschluss des Dreschens durch die Dreschmaschine lässt.
Zur Etymologie s. auch Specht KZ. LXII, 225.

Avots: EH II, 701

ubeika,

1) das Unglück, Malheur, Pech
Schwanb.: ubeika (nelaime) tevi tur dzina galvu lauzt! Schwanb.;

2) comm., ein ärmticher Mensch, ein Habenichts
(mit èl ² ) Golg.: atnācis tāds ubeika preceniekos. kas pie tāda ies? Golg.

Avots: ME IV, 293

uska "?": kuo jūs, uskas, lielāties pret šādiem brakmaņiem? mūk brakmaņi alu dzert, māk šās uskas plucināt BW. 20861. In Mesoten angeblich jem., der mit Geringschätzung behandelt wird. Gleich utka (vgl. Specht IF. XLII, 285)? Oder zu slav. vъšь "Laus"?

Avots: ME IV, 309

vakars,

1): ik vakaris, jeden Abend
Kal. viņš ir rītis, ir vakaris pie darba Janš. Nīca 53. laika v. Frauenb. "der Abend vor einem grossen Fest";

2): nuo vakariem pacēlās ... mākuonītis Pas. X, 466. Zur Etymologie s. auch Specht Der Ursprung der idg. Deklination 14.

Avots: EH II, 751

vambale,

1) vam̃bâle ² (li. vambolė˜ "Mistkäfer")
Dunika, Frauenb., Nigr., vam̃bulis Auermünde, Bixten, vam̃bale Siuxt, vambulis U., vambuls Elv., vam̃buõle Ahs, n. RKr. XVII, 62, Schibbenhof, Wahnen, vàmbuole Blumenhof, vam̃buole MSil., ("scherzweise") Nötk., vambuole Rutzau, der Käfer, Mistkäfer: sūdu vambuole Wahnen. es atrādu mēslienē mazu, mazu vambulīti (Var.: vabuolīti) BW. 1162, 1. me̦lna kâ vambale (vambuole 11290) 27130, 2. sudrabuota vambuolīte gar manim aiztecēja 10293, 1 var. ieŗūcās dažas vambāles Janš. Dzimtene V, 478;

2) vambulis, ein dickes junges Tier
Wirgin. u. a.; vambulis Kalnazeem, ein dickes Kind Wirgin. u. a.: vambulis var būt mazs, re̦sns zirģelis, guočis, sivē̦ns, aita, šunelis, arī mazs bē̦rns Sarreiken, Seemuppen, Wirgin. vambulis izkrita nuo šūpuoļa un nu ķē̦rc ebenda. tāds vambulis vien ir, von einem kleinen Kinde gesagt Bers.;

3) vambuols ² Sessw., der Alexanderapfel
Sessw. Kontaminiert aus vab- (in vabuolis usw.) und bamb- (in bam̃bals usw.), s. Specht KZ. LII, 42.

Avots: ME IV, 466, 467

I vā`rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502

varkšêt, -u, -ẽju,

1) varkšêt U., Bers., Odensee, var̃kšķêt Bauske, vàrkšķêt ² Golg., quaken, quarren:
vardes varkš(ķ);

2) varšķêt Golg., laut sprechen;
var̃kšêt Trik., lachend und lärmend laut durcheinandersprechen; varkšêt Serben, schnell sprechen, var̂kšêt A.-Laitzen, Blumenhof, C., Lenzenhof, Lindenberg, Lubn., Meiran, Schwanb., Smilt., Wohlfahrt, var̂kšêt ² Sepkull, var̃kšêt AP, (auch mit ar̂ ² ), Jürg., Wolmarshof, varkšêt U., Seltingshof, var̂kšķêt Alswig, Mar., Raiskum, var̂kšķêt ² Arrasch, var̃kšķêt Bauske, Salis, Widdrisch, vàrkšķêt ² Erlaa, varšķêt Golg., albernes Zeug schwatzen, babbeln; vàrkšêt Nötk., var̂kšķêt ² Schibbenhof, viel schwatzen: kuo tu tik daudz varkšķi? Bauske, Kosenhof, Widdrisch. tas jau varkšķ (schwatzt) kâ varžu dīķis Schibbenhof;

3) var̂kšêt C., var̃kšķêt Widdrisch, varkšķêt V., Kreuzb. (hier nur von Kindern gesagt),
var̂šķêt Saikava, weinen; varšķêt Schwanb., leise und eigensinnig weinen; varkšķêt Oppek. n. U., var̂šķêt Golg., schreien und weinen (von Kindern gesagt);

4) var̃kšêt Jürg., fortwährend murren, klagen;
varkšķêt Bers., Kalzenau "īgni rūkt, čīkstēt"; var̃kšķêt Bauske "brummen"; varkšķêt Vīt. "nekrietni runāt žve̦rkstuoša balsī; kuo nepatīkamu teikt"; varkšķêt Sessw., unzufrieden grunzen (von Schweinen gesagt): bē̦rni tâ varkš, ka nevar ne˙kuo sadzirdēt Jürg. saimniece varkšķēja uz meitām visu dienu Bauske. cūkas varkšķēja visu cēlienu lauzdamās uz mājam Sessw.;

5) var̂kšêt Wolmarshof, bellen;

6) varšķêt Golg., var̃kšêt Nötk., rasseln;
varkšêt Serben "grabēt"; varkšķêt Vīt. "čīkstêt"; varkšķêt Wirgin., bez. den Laut, der beim Picken des Spechts zu hören ist: braucuot nevarēja dzirdēt: rati varkškēja Golg. vārti veŗuot varkšķ Vīt. durvis varkšķ ("knarren"), ja nav iesmē̦rē̦tas Erlaa, ve̦zumam gāžuoties uore varkšķē̦dama salūza Vīt. - Vgl. einersetts li. ver̃kti "weinen", andrerseits - ksl. vrěštati "schreien", r. верещáть (верескнýть) "шумно шелестѣть; трещать; тараторить без умолку рѣзким голосом; пищать, плакать навзрыд". Im Le. ist verk- und versk- durcheinander geraten; vgl. auch Petersson Griech. u. lat. Wortstud. 41 und Krček Grupy 184.

Avots: ME IV, 479

I vãvere: pieci pirksti vāverei BW. 2341. Zu diesem Wort s. auch Specht KZ. LIX, 2531 und LXII, 253 und Fraenkel KZ. LXIII, 179.

Avots: EH II, 766

I velme,

1) vel˜me PS., velˆme Kaltenbrunn, das Gewölbe
Kurl. und Lems. n. U., Bewern: apbrīnuoju lieluos stabus un dižuo velmi A. v. J. 1892, S. 312. bēdz nuo pekles velmes! Zvirgzdes I, 122;

2) ein erhöhter Morast;

3) der Speckhals (beim Pferde)
St., U. Dissimiliert aus velve ?

Avots: ME IV, 531

I vel˜ve, das Gewölbe L.: krāsns, pagraba velve. pie debess velves zvaigznes spīd Vēr. I, 1026. - velves kakls, der Speckhals eines Pferdes Fiauenb. Nebst estn. wõ w aus mnd. welve "Gewölbe".

Avots: ME IV, 535

vem̃t (li. vémti), vemju, vẽmu, sich erbrechen, vomieren U.: Sprw. kur tuo ņems, ka žīds vems! Br. sak. v. 1513. bē̦rzs sāk vemt, der Birkensaft fängt an zu gerinnen Fest., Lub. vemjamā sakne Preip. 21 oder vemjamās zâles, ipecacuanha, tatarus stibiatus u. a. Ārstn. kal. II, 99. - Subst. vem̃šana, das Vomieren; vẽmẽjs, wer vomiert; uguns vēmējs MWM. VI, 543 od. uguns vēmēja kalns, der Vulkan. Nebst vimbas "Geifer", vē̦mas und li. vimdyti "erbrechen machen" zu ai. vamiti "erbricht", gr. ἐμέω (wozu Specht KZ. LIX, 118 f.), lat. vomō "erbreche", an. váma "Übelkeit" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 262 f., Trautmann Wrtb. 350, Boisacq Dict. 247 und Wood AJPh. XXVII, 62.

Avots: ME IV, 536

vidrietis Wid., Vīt., vidriets L. ("Ribspeer"), U., das mittlere Seiten speckstück vom Schwein U. Zu vidus˙riẽta II.

Avots: ME IV, 579

vidstruops,

1) vidstrùopis ² Kl., vidtruopis Vīt., vidtruops Aiviekste, Grawendahl, Heidenfeld, Sessw., Zvirgzdine, der Rumpf des Menschen (auch eines Tietes
Grawendahl, Sessw.): kad liekas pie ēdiena, tad liek pilnu vidtruopi Vīt. tam tik ir vidtruops! Grawendahl;

2) der mittlere Teil eines gewissen Netzes, daraus die Fische nicht entkommen können
Lubn.;

3) vidtruops St., Harder n. U., das mitt lere Seitenspeckstück vom Schwein, nachdem der Rippespeer ausgenom men worden ist;

4) vidstruopis Vīt., wer einen grossen Bauch hat;

5) "?": niedrai ir gala truopi un vidtruopi Wessen. Wenigstens in der Bed. 5 zu truops III; in der Bed. 4 wohl zu truops II. Zur Bed. 2 vgl. li. vidmanta (aus *vidvanta) "Mittel bauch" (des Fischsackes)
bei Bezzenberger Lit. Forsch. 197.

Avots: ME IV, 579

I vìešņa (li. viešniá Tiž. IV, 475, Specht Širvydas 28) C., Trik., (mit ìe ² ) Gr.-Buschh., Lubn., Oknist, Prl., Saikava, Sessw., Sonnaxt, (mit iê ² ) AP., Arrasch, Jürg., viešņa L., U., Spr., viešiņa A.-Ottenhof, (mit ìe ² ) Erlaa, (mit iê ² ) AP., viešiņa Spr., viešna, ein weiblicher Gast: celit krē̦slu! viešņa (Var.: viešna) nāk BW. 26549, l. viešiņa (viešniņa BWp. 2199) nāce, kukuli nese 2199. nu atnāca tā viešiņa, kuru sen gaidījām 26551, 17. Laima man viešņās nāce 1197 var. nu Anniņa guoda viešņa 22790 var. Krauklītenei atbraukuse viešiņa Aps. IV, 12. svē̦tku viesi un viešiņas A. XI, 464; viešņa St.,Gelag, Versammlung. Nebst (älterem) li. viešni dass, zu viesis.

Avots: ME IV, 671, 672

I vìlks,

1): vilciņš ... asti vien kustināja BW. 26620. neej vis tu labāk! kuo tur nu tu vilkuos ("daudz, lielu") padarīsi! kuo nu šī vilkuos teiktu, kad es nedarītu, - it ne˙kā! AP.;

2): bišu v. auch Dond.; gaļas v. Frauenb., Schimpfname für ein Kind, das nur Fleisch zu essen liebt;

3): vilka âbulnîca Nerft, rhamnus cathartica; vilka de̦sa "badīgs cilvē̦ks" A.-Schwanb.; vilka kàuls ² Oknist, comarum palustre; vilku vāles A. Upītis Laikmetu griežos I, 69, = vilka vālītes (?). "zube̦ni" ME. IV, 589 zu verbessem in "zuobe̦ni". Zur Etymologie s. auch Specht KZ. LXVI, 26.

Avots: EH II, 783

vĩrs,

1): vīriņš skaisti gavilē BW. 1032. Trīnes vīrā iešana (das Verheiratetwerden)
pie Gusta Aps. J. Raksti I ² , 156. nu ir(a) vīrā (Ausruf nach einem Erfolg od. nachdem man sich aus einer schwierigen Lage befreit hat) Grenzh. n. FBR. XII, 23, Lesten. Zur Etymologie s. auch Specht Der Ursprung der indog. Deklination 91.

Avots: EH II, 793

virsuone (li. viršuonė bei Specht KZ. LIX, 265), s. virsaune.

Avots: ME IV, 616

viski (li. viškai [aus visiškaĩ] bei Leskien Lit. Leseb. 308 und Specht Lit. dial. Texte 17 u. a.) Le. Gr. 466 ¹ , gänzlich.

Avots: ME IV, 623

zagt, Subst. zagums: Anlīze zagumus (die gestohlenen Sachen) ne sevišķi slēpa Jauns. R., dz. un j. 110. Zur Bed. von li. žagti s. auch Fraenkel FBR. XI, 61. Zu gr. κ#οχώνη s. jetzt Specht KZ. LXVI, 197 ff.

Avots: EH II, 800

zaļsvā`rcis, der Grünrock V., (vom Specht gesagt) Janš. Dzimtene ² I, 158.

Avots: ME IV, 687

zìema: Demin. ziemina BW. 10152 (aus Tosmare). Zur Etymologie s. auch Specht Der Ursprung der indog. Deklin., S. 14.

Avots: EH II, 811

zìema (li. žiemà, apr. semo, slav. zima "Winter"), der Winter: Sprw. ziema prasa, kuo vasarā darījis Br. s. v. p. 119. viens lūdz ziemas, viens vasaras, trešais saka: tāda man ziema, tāda vasara RKr. VII, 904 (Rätsel). se̦kla ziema BielU., ein schneearmer Winter. dziļa ziema Kaudz. M. 10, ein schneereicher Winter: gaŗš ceļš, dziļa ziema BW. 25629. ziema salta 19386. mīksta ziema, ein nicht sehr kalter Winter: ja Miķeļa dienā silts lietus līst, tad būs mīksta ziema Etn. IV, 102. ziema iet nuost Kav., es wird Frühling. kuo tas par ziemu ē̦d? (eine Redensart beim Kartenspiel) Etn. I, 83. ziemas ceļš, die Winterbahn L., St., U.; ziemas cieši, s. zìemcìete; ziemas mēnesis, der Januar U.; ziemas svē̦tki, s. zìemsvè̦tki; ziemas vējš, der Nordwind U.; ziemas cietējs, s. zìemcìetẽjs. Zu ai. himā, gr. χεῖμα alb. dimεn, arm. jmer̀n, av. zaēn- "der Winter", ai. hēman "im Winter", lat. hībernus "winterlich", dän. dial. gimmerlam "einjähriges Lamm" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 546 ff., Specht KZ. LIII, 307 f., Meillet Bull. XXVII, 125 f.

Avots: ME IV, 742

ziepene RKr. II, 77., Plur. ziepenes U., Mag. III, 1, 132; IV, 2, 83, Memelshof, (mit iẽ ) C., Jürg., (mit ìe ² ) Bers., Heidenfeld, Selsau, Seifenkraut (saponaria officinalis L.); Pechnelke (lychnis viscaria L.) RKr. II, 73; polygala amara L. RKr. III, 72; parastā ziepene, polygala vulgaris L.; ce̦kulainā z., polygala comosa Schk. Druva III, 733; Demin. ziẽpenīte AP., eine Blume: vienas ziepenītes ir zilas, uotrās ir baltas. -

Avots: ME IV, 744

ziẽpes,

1) seltener der Sing. ziepe L., St., U., loc. pl. ziepeņās BW. 20341, 8 var., die Seife:
ziepēs ruokas nuomazgāju BW. 15909, 1 var. paduod man ziepi (ein Stück Seife)! Nigr. ziepju pūslis, die Seifenblase Brasche. ziepju ūdens, Seifenwasser Brasche. ziepju vārītājs, der Seifensieder Brasche; ziepju zâles,

a) Seifenstein;

b) "ein Gift";

2) auch Sg. ziepe, Pech, Malheur, Unglück:
nu iznāca ziepe (ķe̦za) Golg. nu būs ziepes! sagen Seeleute (auch im Sinne von Sturm). ziepes savārīt, eine Sache (eine Arbeit) ungeschickt tun, verderben Grünw.;

3) nekul ziepes! sprich keinen Unsinn!
Saikava;

4) ziẽpītes, eine gewisse Pflanze
Bauske; ziepītes od. suņu ziepes, polygala amara L. Birsman; svēteļa ziepes, polygala amara L. od. saponaria ifficinalis L. Etn. III, 159: svēteļa ziepes putuo, kad ar viņām mazgā ruokas vai ģīmi Etn. II, 147. Nebst estn. sēp aus mnd. sepe.

Avots: ME IV, 744

II zīle,

1): mit ì N.-Peb., mit ĩ Dobl., Morizberg, Ramkau, mit ì ² Oknist, mit î ² Breslau, Iw., Orellen, Stenden, Wirginalen; Demin. zīliņa BW. 14212, 5 var. kâ zīlīte uozuolā 14212;

2): zīļu krê̦slā Janš. Paipala 4;

3): me̦lna z. kaķa acs ... duobumā A. Upītis Pirmā nakts 6;

4): zìlīte ² Linden in Kurl. "burbulis". Zum ī in li. gylė s. Specht KZ. LXVI, 56 and 224.

Avots: EH II, 809

zivs, -s (li. žuvìs "der Fisch"), dial. zuvs, zuve, zive, zivis Manz. Lettus, Demin. zivtiņa Glück Markus 8, 7; Janš. Bandavā I, 188, zivtiņa L., U., Spr., der Fisch: Sprw. mē̦ms kâ zivs Kav. kur nu zivtiņa bez ūdeņa ies, kur putniņš bez spārniem skries! Br. sak. v. 1543. kur nu iesi, zivs, bez ūdeņa! JK. II, 485. zivis nenāk bez darba laivā Br. s. v. p. 124. zivis sliņķu negaida 123. lai tās zivis, kur tās zivis, bet kur tad tā zupa! Br. sak. v. 1540. nu brauc maiznieki kâ zivis pa Daugavu Br. 39. viņš gribēja mežā tikt kâ zivs ūdenī Kra. Vīt. 115. tī zivteņa zvejniekam, kuŗ[a] e̦ze̦ra dibinā BW. 12361, 2. mazā zivtiņa 12057, 3. zivis me̦tas (Kav.), ķeŗas, die Fische lassen sich fangen. - baltā z., der Weissfisch (leuciscus) Konv. ¹ 182; vēju z., der Hornhecht (belone vulgaris Flem.) Natur. XXXVII, 57: bradāju... pa dīķi vaikādama vēja zivtiņas Janš. Bandavā I, 188. Aus einem urbalt. žūs, wozu auch le. zveja (und zutis?), zvīnas "Fischschuppen", li. žúti "fischen", apr. suckis (a. pl. suckans) "Fisch" u. a., s. Specht KZ. LIX, 228 f. und 281, Trautmann Wrtb. 373, Būga Tiž. I, 427, Walde Vrgl. Wrtb. I, 664.

Avots: ME IV, 730

zlaugzna,

1) Aufwasser
Celm., (mit àu ) AP., (zlàugzne ² ) Lubn.; zlaugzne) die zweite (obere) Eisschicht, die von der untern durch Wasser oder durch Luft getrennt ist Schwanb˙n. BielU.; die dünne Eisschicht bei gefrorenem Aufwasser (zlàugzna ² ) Erlaa, Golg., Warkh., (zlàugzne ² ) Gr. - Buschh., Lubn., Vīt.; (zlàugzne ²⁾ "ein leerer Raum unter dem Eise" Ludsen; "= slaugzna" (zlàugzna ² ) Pilda, Warkl.: pa zlaugznu braucuot gāja aplūzām, juo bij jau krietni pa virsu uzsalis Vīt. ziemas ceļš beidzies: uz e̦ze̦riem zlaugzna Austriņš. purvainā e̦ze̦rā uz zlaugznas ders. kad ir zlaugzne, tad grūti braukt pāri e̦ze̦ram Lubn.;

2) zlaugzna Sessw., zlaugzne ebenda, ein starker Regenguss, der die Saat ausspült und die Erde hart schlägt:
tuo puostu izdarīja tā lielā zlaugzne Sessw. Ansheinend zu li. žliaũgti "течь, мочить" žlùgti "мокнуть" u. a. (bei Būga PФB. LXVI, 253), wozu Specht KZ. LV, 8 lat. ingluviēs "Gefrässigkeit" stellt.

Avots: ME IV, 745

zùoss: zur Etymologie s. auch Specht Der Ursprung der indog. Deklin., S. 47.

Avots: EH II, 813

zulˆkts, -s Zvirgzdine n. FBR. X, 27, = žulˆts, die Galle (a. s. Sulckte) Passio. Zu aruss. зълчь (bei Срезневскiй und - wenn (s. Niedermann Tiž. II, 443) aus žultìs umgestellt - li. tulžìs dass., s. Le. Gr. § 105 c und Specht KZ. LVI, 123 f.

Avots: ME IV, 750