Paplašinātā meklēšana

atraûgas, Pl. t., der Rülps, das Aufstossen: man nāk atraugas, es stösst mir auf. viņš līdz atraugām bij atēdies šādu prieku, A. XVI, 389. [Der instr. atraugām, auch atrūgām, als Adv.: im Überfluss Werssen, Kreuzb.]

Avots: ME I, 184

braũga, die Pfütze: malās ceļam tik daudz braugu, ka ar ve̦zumu nevar tikt cauri Dond.

Avots: ME I, 325

braũgains, reich an Pfützen: pa braugainu ceļu slikta braukšana Dond.

Avots: ME I, 325

draugaina, die Freundin: viņas draugainas tuop pie tevis ve̦stas Ps. 45, 15; [auch in den Texten des 16. Jahrhunderts].

Avots: ME I, 491

draugala, draugaļa BW. 24969, draugale BW. 20604, draugalene RKr. XVI, 259, draugula, drauguļa 22973, 2, die Freundin, die Buhle: es pazinu tuo puisīti, kam draugaļa maliņā BW. 15407. kur puisītis, jauns būdams, daudzi tur draugaliņu (Var.: drauguliņu) 11986. Vgl. li. draugala "cudzołožnica; Brautjungfer, Gespielin, Gefährtin".

Kļūdu labojums:
kur puisītis = kuŗš puisītis

Avots: ME I, 491

draugaļa (unter draugala); die Buhle: kuru jau ... turuoties par savu draugaļu Janš. Līgava I, 61.

Avots: EH I, 330

‡ draugalē̦na BW. 17689, Rutzau, die Freundin.

Avots: EH I, 330

kràugatuôt, sich räuspern, husten: ķēniņa dē̦ls pa miegam sāka kraugatuot un nezinādams izspļāva gre̦dze̦nu zemē LP. VI, 854, Druw.

Avots: ME II, 262

piesprauga, piespraûka ² Grünh., Unglück, Pech, Not, Schwierigkeit bei der Arbeit: piesprauga klāt, - ne˙kur šauties! nu būs paduoms un palīgs tādā piespraugā Alm., Grünh. . ..tagad īsti būtu nuoderējis, kur pašiem tāda piesprauga Alm. . . . ka kruogiem varē̦tu uzbrukt tāda piesprauga B. Vēstn.

Avots: ME III, 295

rauga (unter raûgs I 1): auch Lng. (unter rūgt).

Avots: EH II, 357

I raûgas Vīt., Arrasch, Jürg., = atraugas, das Aufstossen Spr.: raugas nāk.

Avots: ME III, 486

II raugas: gājusi uz pili raugās Pas. V1, 217.

Avots: EH II, 357

II raugas, s. raugi.

Avots: ME III, 486

III raũgas: auch Allend.

Avots: EH II, 357

III raũgas, Stricke zum Verbinden der Pflugstürze mit den Femern des Pfluges Hofzumberge; arkla raugas (Var.: virves) saistīdams BW. 2673, 1. Zu raûka I?

Avots: ME III, 486

IV raũgas Ermes, = raũkas I.

Avots: ME III, 486

salˆtraûga alus Bewershof, Saikava, salˆtraugs Warkl., eine Art schwaches Bier N: Peb., Bier, zu dem die Hefe in einen kalten Mafsch gelegt ist.

Avots: ME II, 676

skābrauga (Wid.) od. skābraugu maize, skābarauga m. Biel. n. U., skābraugmaize Kand., skābruogu m. Hofzumberge, Grünh., Süsssauerbrot: ieduod meitai skābraugu kukulīti, lai izne̦s nabagam! LP. V, 227.

Avots: ME III, 878

spraũga: auch Seyershof,

1): auch Kal.; eine Enge zwischen zwei Dingen
BielU.; aizbāzt spraũgas AP. sakņu spraũgas izkaplēt Ramkau; ein enger Raum zwischen zwei Gebäuden ebenda; ‡

5) eine Enge in Hetischlägen, wo sich das Wasser abzieht, ein Wasserabfluss, eine Sihpe
Für.

Avots: EH II, 557

spraũga C., Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Karls., spràuga ² Kl., Kr., Kreuzb., Prl., spraûga ² Ruj.,

1) auch spraugs St., LKVv., eine Lücke
V., U., eine Ritze, Spalte Freiziņ; eine offene Stelie im Zaun U., Selb., der Raum zwischen zwei Häusern U., Selb., Tirs., (gew. mit einem Dach darüber) Golg., Schwanb.; der Raum zwischen zwei Stücken Waldes U.; ein Hain Gr.-Buschh. n. U. ("soll wohl heissen: lichte Stelle im Walde" U.): te ir ietaisīta tāda sprauga, ka nevar ne cilvē̦ks cauri tikt Selb. durvīs lielas spraugas Vēr. II, 524. viņi lūkuojas... dārzā, cik nu tuo atļauj . . . vārtu spraugas A. v. J. 1900, S. 408. iesita šinī mietu spraugā ce̦turtuo mietu LP. VI, 23. ielīst pa spraudziņu III, 19. pīpes kaula zīslis izēda viņam zuobuos apaļu spraugu Seibolt. pele izlien nuo aizkrāsnes spraugas LP. VI, 261. pa kupęnu spraugām ne taciņš nav mīts A. XX, 112. starp le̦dus spraugām Asp.;

2) = lākturis, ein Lichtspanhalter: spraugā de̦g skals Schujen;

3) sprauga(s), die Klemme, Verlegenheit:
e̦smu savu varuoni īstā spraugā ievedis A. XI, 754. es pat e̦smu dažā ziņā spraugās MWM. VII, 918. zeltenīte nu bija iedzīta spraugās De̦glavs;

4) "pamaza kūts" Zaļmuiža. - Wohl nebst spruga(s), sprūdzenis und (wenn ursprüngtich: zersprengen) spraugt "grob mahlen"
zu li. sprūgti oder (n. Būga Aist. Stud. 188) sprùgti "entspringen" und vielleicht n(h)d. spriegel od. sprugel "Schnellbogen", s. Persson Beitr. 871 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 671 und auch Scheftetowitz BB. XXVIII, 309 und XXIX, 36.

Avots: ME III, 1011

straũga (r. стрýга "Lache eines im Sommer fast ausgetrockneten Flüsschens") Schmarden, eine niedrige Stelle, wo man einsinkt; nebst struga "Sumpf" zu straujš, s. Trautmann Wrtb. 280.

Avots: ME IV, 1081

‡ vidsspraũga AP., = vidus sprauga.

Avots: EH II, 781

vìetraũgas: "II, 39" ME. IV, 674 zu verbessern in "II, 38".

Avots: EH II, 798

vìetraũgas, eine alte Sitte, gemäss der vor der Hochzeit von Seiten der Braut die Wohnung resp. der Hof des Bräutigams besichtigt wurde Frauenb.; vietraugās (Doblen) od. vietrauguos iet, eine solche Besichtigung unternehmen: pate iešu vietraugās BW. 15351. tevi sūtu vietrauguos 16689. Ķirmgrauži aizbrauks ar meitu tur vietrauguos Janš. Dzimtene ² II, 39. precībās un vietrauguos braucuot Čāp. 54. e̦suot jau vairāki bijuši vietraugās Jauns. III, 264.

Avots: ME IV, 674

àizsprûst, intr., sich verstopfen: spraugas... drīz aizsprūstu ar... nuokrišļiem (n. U. auch tr.: ūdens laipu bija aizsprūdis, hatte den Steg unwegsam gemacht ) K.

Avots: ME I, 52

apspaîdît, ‡ Refl. -tiês: ļauties a., sich betasten lassen: ne˙viena neļāvās uzraugam ... a. Janš. Dzimtene V, 200.

Avots: EH I, 115

atrûgas [Warkland], n. U. im Infl. = atraugas.

Avots: ME I, 187

aũkstrûdzis, auch aukstraugājs, kaltgärig L., St., Mag. III, 1, 103; aukstraugalus Hug.; aukstrauga alus W., kaltgäriges Bier.

Avots: ME I, 222

baîl, angst: kauns man ļaužu, bail māmiņas BW. 9328 (bails 9329). man paliek(as), (sa)metas bail, mir graut es, ich werde von Furch ergriffen. tāds milzis, ka t iri bail. Sprw.: kam bail nuo ienaidnieka, tas nav drauga pelnījis. Mit abhängigen Infin. od. ka: bē̦rnam bail tumšā istabā iet. man bail, ka tik viņš mani nepiekrāpj. [Wohl aus * bailu = li. bailù "страшно", Neutralform zu bailùs "furchtsam".]

Avots: ME I, 250

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

bez,

1): bez ne˙kādas runas, ohne alle Widerrede
BielU. bez ne˙kāda drauga, ohne einen Freund ebenda;

2): bez dienas, vor Tagesanbruch
Pas. IX, 456.

Avots: EH I, 213

‡ blâzme Preiļi n. FBR. VIII, 13, (mit à ² ) Warkl., = blãzma: ierauga mazu guns blāzmīti Pas. IX, 539 (aus Domopol).

Avots: EH I, 227

III braks, brakš, brākš, brākšu (brakš, brakšt), Interj. zur Bezeichnung des Schalles, der beim Brechen ensteht: kuoki gāžas briks un braks, brīkš brākš! ve̦lns šurp Aus. I, 47. aizgājuši pruojām, ka brīkš un brākš Upīte, Medn. laiki. tikkuo ierauga tuo tē̦vs, brīkšu brākšu iekšā Latv. Cf. briks! brākš bezeichnet das längere wärende Krachen, braks dagegen einen kurzen Krach.

Avots: ME I, 322

briẽsmība, die Grausamkeit, Furchtbarkeit, Schauderhaftigkeit: rāms laiks pēc pē̦rkuoņa briesmības St. kad pie debess astainas zvaigznes ierauga, tad kādu nelaimi un briesmību gaidi LP. VI, 64.

Avots: ME I, 337

buču! Interj. zur Bezeichnung eines schmatzenden, kollernden Tones: kad ierauga jaunas meitas, buču, buču, mer, mer, mer! BW. 21093. apēda Kārlītis auniņa gaļu. buču, buču, muru, muru pa Kārlīša vēderiņu 19191, 1.

Avots: ME I, 344

bur̂bulêt, - ēju, bur̂buļuot (li. (burbuliúoti)

1) intr., Wasserblasen erzeugen:
un lejā strautiņš burbuļuo. azaids, lē̦ni burbuļuodams, kaktā vira A. XX, 648. ūdeņi burbulēja nuo augstām klints gravām zemē. klusām strautiņš burbulē Plūd. Llv. II, 339;

2) tr., sprudelnd bringen:
ak upīte, kad burbulēsi saldu miegu draugam MWM. VI, 172.

Avots: ME I, 352

čaklums [li. čiaklums dass. Lit. Mitt. II, 248], der Fleiss, die Hurtigkeit, Flinkheit: šitie puiši pūru rauga, ne darbiņa čaklumiņu BW. 7834.

Avots: ME I, 401

‡ čārkstêt, -u, -ẽju, kreischen (mit ā`r ² ) Linden, Sonnaxt: gailis čārkst, kad ierauga vanagu Linden. vista čārkst, kad tuo ņem nuo uolām nuost Sonnaxt; schnarchen (in der Brust): kaklā čãrkst Dunika; knistern, knarren (mit ãr) NB.: juo lielāks sals, juo vairāk sniegs ejuot čārkst.

Avots: EH I, 287

‡ III čiekstene "?": ar de̦gunu tē̦va raudu, ar acīm - māmuliņas; jau tā sava mīļa drauga ar visām čiekstenēm BW. 26743, 1.

Avots: EH I, 293

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

‡ draudzenīša, = raugala">draugala: puisītis dārgi tur draudzenīšas (Var.: drauguliņu) BW. 11986, 2 var.

Avots: EH I, 330

dràugs,

1): laulāts d. schon
LLD. II, 15 ₅ . kuŗa ,e̦suot ar grāfeni draugā (loc. s.: befreundet) Janš: Līgava II; 180. māsas ielaižas ar viņu draugā I, 379;

2): drauga saime "fremd Dienstvolk, was nicht eigene Kinder sind"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Volk"):

Avots: EH I, 330

dràugs,

1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;

2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. ² 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. ² 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].

Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 ¹

Avots: ME I, 492

drauguliņa, s. draugala.

Avots: ME I, 492

drĩzums,

1) die Geschwindigkeit, Hurtigkeit:
nuo drīzuma tautas rauga, nuo lē̦nās valuodiņas BW. 11761;

2) die Bälde:
drīzumā viss kuģis pārduots LP. IV, 41.

Avots: ME I, 501, 502

[ģisme, nuojauta, nuomaņa, Ahnung: nebij ne ģismes, kas mani uzrauga Fest.]

Avots: ME I, 700

gùoddevĩba ,* die Ehrerbietung: sulaiņi ar guoddevību tam rauga iestāstīt Plūd. zvêrinātais izpildīja savu guoddevības pienākumu U. B. 113, 85.

Avots: ME I, 689

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652

gùldziens [Trik., Jürg., N. -Peb. u. a.], der hörbare Schluck, der Laut, der beim Schlucken od. beim Fliessen einer Flüssigkeit hörbar ist: viņš iemeta krietnu guldzienu Purap. brūnais šķidrums guldzieniem tecēja nuo pudeles laukā A. Up. durvju sprauga, pa kuŗu guldzieniem (ruckweise) spiedās iekšā vējš ar lietu A. Up. migla guldzieniem vien šaujas Pūrs I, 114.

Avots: ME I, 677

guzma, gūzma AP.,

1) eine grosse Menge, masse, eine Haufe:
liela guzma ļaužu, mantas Gr. -Sessw. piparksnītis pie piparksnīša - liela guzma sale̦cas Naud. tur būs vardes guzmām Kleinb. ierauga priekšā cilvē̦ku gūzmu Kaudz. M. varam redzēt arī virsuotni -miglainu gūzmu starp citiem augstumiem Kaudz. me̦lnu viļņu gūzma Duomas III, 648. krūmāji zem sniega gūzmas U. b. 110, 36;

2) guzma, = guza 1, der Kropf
Kand.; [

3) guzma U., ein Höcker.
Zu guza].

Avots: ME I, 685

ĩdêt [Salis, Ruj., Trik., Wolm., PS., C., Arrasch, Bauske, Zabeln], - u, - ẽju, K.,

1) leise brüllen:
guovs īd jeb nīd, kad grib ēst, mauj, kad meklē citas Etn. II, 51. mana paša raibaliņa te̦k pakaļ īdē̦dama BW. 16475; [ähnlich 34870];

2) ächzen, stöhnen, jammern:
kuoku pavēnī ēdēja visādi mūdži Purap. viņš ierauga blakus gaļam un īdam mazu bērniņu MWM. VI, 391. īd nabagi, suniski ze̦muodamies Saul. Refl. - tiês, zuwider sein: tas man īsti īdas Hr. Nach. L. auch das Aktiv sa: guovīm īd tuo ē̦duot, den Kühen ist dies zu essen schädlich. [îdêt " stöhnen" vielleicht von der Interjektion ĩ wie vaĩdêt von vai (das synonyme indêt ist vielleicht aus īdēt und indzēt kontaminiert); man īd(as) "es ist mir zuwider " aus man - (n)īd(as)? Vgl. nīdēt "īdēt": nāks kâ guove nīdē̦dama BW. 27056.]

Avots: ME I, 834

ìeganît;

2): jārauga, vai meži nebūs ... ieganīti Latv. Av. pielik. 1855, № 1, S. 2; 3): ie. luopus uz lināja Ramkau.

Avots: EH I, 513

ìekrâpt, mit Trug hinein -, hereinlocken: viņš vairāk kâ simtreiz tâ iekrāpis kaunā Lapsa - Krūmiņš 13. Refl. - tiês, sich hineinschleichen: vedēji kâ nekâ rauga iekrāpties istabā RKr. XVI, 103.

Avots: ME II, 29

ìeraûdzêt, tr., einsäuern, Hefe einrühren: maza drusciņa rauga ieraudzē ve̦se̦lu abru maizes mīklas. tu savu gudrību vari ieraudzēt! Vīt.

Avots: ME II, 56

ìeraũdzît, tr.,

1) erblicken, gewahr werden:
labāk deviņus ve̦lnus ieraugu nekâ sliktu cilvē̦ku. kad es jāju trešu dienu, ieraudzīju lielu ciemu BW. 13250, 40. padarīt par neieraugāmu, unsichtbar machen LP. III, 50. Mit abhäng. Part.: tur ieraudzīju caur kuokiem uguni spīdam LP. VI, 313;

2) leiden:
ļaudis mani neierauga BW. 4802. es viņu nevaru ieraudzīt ne pa acu galam od. ne acu galā;

[3) ieraudzīt par blēdi U., für einen Schelm ansehen;

4) besorgen, verschaffen:
nav šādiem darbiem vēl ne˙kas ieraudzīts Janš. DZimtene II, 325. Refl. - tiês, einander leiden: viņas nevar viena uotru ieraudzīties Bauske;

2) sich verschaffen, holen:
saimniece bija klētī ieraudzīties, kuo ēst Nigr.].

Avots: ME II, 56

ìestiprinât, ìestipruôt, tr., befestigen, stärken: sliecēs mietnes; spēku. viņš ar šiem vārdiem rauga savu iestiprināt. Refl. - tiês, sich befestigen, sich stärken: Dārtiņa iestipruojās tik tāli, ka iedruošinājās pārkāpt pār svieksni A. Up. duomas juo vairāk iesakņuojās un iestiprinājās A. XI, 693.

Avots: ME II, 73

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

ĩstniẽcĩba, die Verwandtschaft durch Heirat, Verschwägerung: tā radniecības saite, kas pastāv starp vienu laulātu draugu un viņa radniekiem ar uotra laulāta drauga radniekiem; tuos, kas atruodas tādā sakarā, sauc par īstniekiem Konv. ² 1290.

Avots: ME I, 838

izmaņa, izmanĩba, die Gewandtheit, Geschicklichkeit, das Verständnis: dievs ar ve̦lnu rauga viens uotru izmaņā, izveicībā pārspēt LP. VII, 1159. nepazīstu pasaules izmaņu Rainis. Jānis bij stiprs spē̦kā un izmaņā LP. VI, 394. tie varēja parādīt savu druošsirdību, spē̦ku un izmanību BW. III, 1, 2.

Kļūdu labojums:
parādīt = pierādīt

Avots: ME I, 768, 769

izmàukt,

1) tr., abstreifen, abziehen:
vienreiz šis puika bij izmaucis stabuli LP. IV, 222;

2) davonlaufen, entschlüpfen
Spr. Refl. - tiês, sich abstreifen, entschlüpfen: jārauga izmaukties LP. I, 134. [izmaucās ārā Glück I. Mos. 39, 15].

Avots: ME I, 769

izmèlst, Refl. -tiês, ‡

2) eine Zeitlang Vorschläge machen:
vācīši izmelsās, ka "pārduod...! cik gribi, maksāsim tev" Pas. XII, 209; ‡

3) sich durchlügen:
jārauga i., ka biju dziļā miegā Janš. Līgava I, 94.

Avots: EH I, 466

izraũdzît, tr.,

1) ausersehen, erwählen, aussuchen:
šuo meita izraudzījusi par savu brūtgānu LP. VII, 43. gudri izraudzīti līdzekļi Kaudz. M. dzeŗamās zâles izrauga... JK. VI, 13

[2) prüfen, durchsehen:
manus pupus izraudzījuši BW. 34627.] Refl. - tiês,

1) sich aussuchen, ausersehen
vis˙mīļāk lapsenes izraugās vīnuogas A. XX, 262. zē̦nam ļaut izraudzīties starp savu māti un tevi Vēr. I, 1087;

2) aussehen, scheinen:
jūsu mežs gan labs izraugās, bet kad iet iekšā, tad citādi LA. [izraudzījās kâ, sah aus wie Glück IV Mos. 11, 7.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) no 1. nodalījuma fraze no JK.VI, 13, kur verbam cita nozīme (zaubernd, hexend behandeln?).
ausersehen = ausersehen; wählen

Avots: ME I, 789

iztapinât,

1) ver -, ausleihen, ausborgen:
naudu draugam;

2) anleihen, entleihen:
ne tā visa tava nauda... nuo muižas cūkgana iztapināta RKr. VI, 146.

Kļūdu labojums:
VI, 146 = XVI, 146

Avots: ME I, 814

kaĩtinât (li. kaĩtinti "erhitzen"), tr., necken, sticheln, durch Neckerei zum Zorn reizen, ärgern, reizen: kundziņš savu gaspažiņu ar ābuoli kaitināja (Var.: kairināja, karināja) BW. 28262. es tam tautu dēliņam sirdi vien kaitināju 24636, 1. dzē̦rājs vīrs dievu lūdza, vairāk dievu kaitināja 19910. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es viņus kaitināju BW. 8485. nekaitini suni: viņš iekuodīs. Refl. - tiês, einander necken, sticheln, zum Ärger reizen, scherzen: meitas un puiši savā starpā kaitinās. dievs ar ve̦lnu rauga viens uotru pārspītēt: durties, kaitināties LP. VII, 1159. es jau tikai kaitinādamies vai pajuokuodamies tāda izrādījuos A. XI, 55. Zu kaist.

Avots: ME II, 136

kãpele, eine Deminutivform von kãpa I,

1) der Haufe:
mē̦slu kāpele Wain., Frauenb., [Dunika]. uz lauku izvedis, izgāzi šuo ve̦zumu uz trim kāpelēm Gaw. vienā kāpelē (čupā) skaidri graudi, uotrā - juo lielā - pe̦lnu vien LP. VI, 648. attecēja rauga māte, sajauc visu (d. i. miežus, apiņus) kāpelē BW. 19726, 4. kraujat (akmeņus) kāpelēs Tr. IV, 213; [dẽļu, baļķu kãpele Stenden (gewöhnlich von paraleler Lage der Bestandteile)]; malkas kāpele Brasche, Dr., Wid.;

2) eine kleine Grube im Schnee auf der Schlittenbahn:
kamanas sitas pa kāpelēm Serb.

Avots: ME II, 192

kaŗuôt (li. kariáuti), intr., kriegen, Krieg führen: ej pruojām, kaŗa māte, gan tu biji kaŗuojuse BW. 26117. kaŗuot pret nuolē̦mumu LP. III, 27. ierauga kaŗus kaŗuojuot BW. 32099, 1. Refl. - tiês, miteinander Krieg führen, kämpfen: pieci šķē̦pi tavās ruokās kaŗuojas, krustinās (Rätsel) Tr. III, 33. es aizgāju jūriņā ar ziemeli kaŗuoties BW. 30873, 1. [kāpēc krievs ar turku kaŗuojuoties Janš. Dzimtene ² I, 73.] kaŗi kaŗuojas tagad juo sīvi LP. V, 303. apakš mana zuobentiņa simtiem kaŗu kaŗuojās BW. 18757; 31923. Subst. kaŗuôtãjs, der Streiter, Kämpfer. Vgl. auch acc s. kariausnan "Streit".

Avots: ME II, 166

‡ ķerzenis "?": iesaveŗ (= ierauga) ... ķerzenītī ... čūsku Pas. VII, 981 (aus Preiļi).

Avots: EH I, 697

I kušņât, -ãju, [kušņuot L.], bewegen, rühren: nekušņā galdu Smilt. Refl. -tiês, kūšņâtiês Nigr., -ãjuôs, sich bewegen: ierauga uz e̦ze̦ra salas kušņājamies svešu kungu LP. V, 94; VI, 312. saimnieks sācis kušņāties VII, 176. kas tur mežmalā kušņājas? Nigr. [zu kustêt s. dies).]

Avots: ME II, 330

kũvêt [auch AP., mit ù ² Kr., Kl., Erlaa], -ẽju, intr.,

1) albern, tollen, grassieren, laufen (von Pferden,
namentl. Füllen): bē̦rni kūvē Bers., Lub., Erlaa, Sessw. [teļi sāk jau kūvēt Odensee]. naktīs raganas jāj uz apakšzemi ar vēlliem kūvēt (dzīvout, lakstīt, līksmuoties) Plūd. es iegāzu piena spanni, ar puišiem kūvē̦dama BW. 9341. [(zirgi) plēsās un kūvēja Austriņš Nuopūtas vējā 73.] tē̦vs ar māti kūvē̦dami putras bļuodu apgāzuši BW. piel. ² 2883. kas vilkam mēdu deva, sila malu kūvējout 12555. luopiņi kūvē, kad tuos pirmuo reiz izlaiž ganuos Laud. zirgi, kumeļi kūvē, nuo staļļa izlaisti Bers.;

[2) vor Verlangen jucken:
bē̦rnam zuobuos kūvē, kad ierauga ābuolu Jürg.] Refl. -tiês, untereinander albern, tollen, springen, spielen: ne meitiņas kūvējās (Var.: ķīvējās) BW. 12348, [Jürg.] sirmi, bē̦ri kumeliņi pa apluoku kūvējās (Var.: ķīvējās) 16140, 7 [kuce̦ni kūvējas Golg.; "sich freuen" N. - Peb.] Zu slav. kyvati "nicken"; heben und senken; schütteln, bewegen" (worüber Berneker Wrtb. I, 679 f.)?

Avots: ME II, 339

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. ² 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I ^4, 539 und III ^4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. ² 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479

lĩdzĩba (li. lýgyba Arch. Phil. III, 52),

4): vai par lìdzību vai pa draugam? Kaltenbr. tur jiem ir sava l. (sie haben da unter sich abzurechnen)
ebenda; ‡

5) taisīt līdzību (ein Pensum) begleichen, (eine auferlegte Arbeit) beenden
(?): gribam tâ rīkuoties, ka svē̦tvakar varē̦tu t. l., lai nākuošnedēļ nav vairs jābrauc Janš. Mežv. ļ. II, 85.

Avots: EH I, 747

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 ^1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. ² 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

I līšņa "?": blakus līšņai acis vēl ierauga sarkanu mālu Blaum. MWM. VII, 115.

Avots: ME II, 491

luôgs (li. lángas),

1) das Loch, die Öffnung, so in
se̦ra bāžamais luogs, dūmu luogs, das Rauchloch Konv. ² 1394; das Tag-, Lichtloch anstatt eines Fensters in den Rauchstuben St. ai tu manu mūžu namu, nei tam duru, ne luodziņu, ne tam duru virināmu, ne luodziņu raugāmuo BW. 27547;

2) das Fenster;
im VL. werden die glāžu od. stiklu luogi besonders gerühmt; skatu luogi, Schaufenster*. debess luogi atvē̦rušies I Mos. 7, 11. Als Obj.: luogu attaisīt, atgāzt (līdz galam), das Fenster öffnen; luogu aiztaisīt, aizvērt, das Fenster zumachen. Sprw.: lien pa luogu, neplēs jumtu, dari blēņas, neej zagt! svētība tīri pa visiem luogiem nāk od. spraužas iekšā. kad ir, tad ir pa luogiem, pa durvīm; pēcāk kar zuobus vadzī. lai dievs tevi ierauga pa mazuo luodziņu (oder pirts luodziņu Etn. II, 14), Gott vergelte es dir - in scherzender Rede. jūsu darbs izcirtīs luogu šinī jautājumā, Ihre Arbeit wird in dieserFragebahnbrechend Seiri Seib. [Zu. apr. lanxto "Fenster". Wenn die so benannte Öffnung ursprünglich rundlich war, vielleicht zu slovinz. ląamp'gãc "krümmen, biegen", poln. łąg "sumpfiges Wiesenland" u. a. bei Trautmann Wrtb. 157 f.; s. auch le. lĩguôt u. a.]

Avots: ME II, 524

lùncinât [auch PS., Trik., Drosth., Jūrg.), luñcinât [auch N.-Peb., Wohlf., Salis, Wolmarshof, Selg., lun̂cinât ² Dond., Lautb., Nigr.), tr.,

1) bewegen:
viena jāja, uotra lēca, trešā ļipu luncināja (Var.: kustināja) BW. 2227. sirma cūka aizgaldē, ausis vien skurināja (Var.: luncināja) 22832;

2) asti l., mit dem Schwanze wedeln
[Fest.]: suns iegāja liepienā, asti vien kustināja (Var.: luncināja) BW. 31044; Mag. XX, 3, 141;

3) essen, einhauen:
luncini tik iekšā! kuo gaidi? LP. Refl. -tiês, mit dem Schwanze wedeln, sich anschmiegen, anschmeicheln: sunītis gar kājām vien luncinājās LP. VI, 1007. kâ viņš līkst un luncinās, kad ierauga principālu Vēr. I, 1157. mēs luncināmies ap mūsu dvēseļu bendēm Stari II, 167. [vilks luncinājas apkārt U., streicht verstohlen herum. zur Bed. 1 u. 2 vgl. Изв. XV, 2, 203, le. luñka, lunkans, li. luñginti "mit dem Schwanze wedeln" und Büga Изв. XVII, I, 34.]

Avots: ME II, 513

màize: Demin. maiziņa BW. 18918, 4 (aus Popen), gen. s. maiziņas 10684 (aus Okte), acc. s. maiziņu 27109 var. (aus Gargeln),

1): skābā m.,

a) Roggenbrot, Schwarzbrot
Frauenb., Siuxt,

b) Süsssauerbrot
Ramkau; skābrauga (Linden in Kurl.) od. skābraugu (Frauenb.) m.; Süsssauerbrot; jaunrudzu m. Siuxt, = jauna m.; ve̦ca m. Frauenb. - auch vom Exkrement;

2): kad sapanā guovis gana, tad tas ir maizē (... ist als Überfluss an Nahrung zu deuten)
Linden in Kurl. ve̦cam zirgam jāduod mūža m. Salis;

4): auch Auleja, Kaltenbr.: niaug ni zâle, ni m. Kaltenbr. bija maizes da kaklam (hoch gewachsenes Getreide)
ebenda. redeļu ratuos labi maizi kŗaut ebenda. mazā m., Kleinkorn ebenda: deve trīs pūri mazās maizes dēļ vepŗa.

Avots: EH I, 778, 779

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

‡ meîtiķis,

1) = meîtene Rothof und Suhrs n. FBR. VIII, 122, Schnehpeln, (pejorativ) Iw. n. FBR. VI, 53;

2) ein Mädchenjäger
Warkl. n. FBR. XI, 102: mūžīgais m. - kai ierauga šmukāku meitu, tai sliekas vien rij.

Avots: EH I, 796

‡ miģis, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen od. ein Tier, "kas, ja tarn kuo rāda vai pašam kas jāsaskata, tuo tik ātri neierauga, nesaskata" Kaltenbr.: šitis kâ m.

Avots: EH I, 812

nags,

1): laid nagus! "kratz flugs"
Lng.;

3): drauga nagi (Var.: ruokas ) BW. 5584, 1. meitai darbu pilni nagi AP:, Siuxt. kad ņemšu sprungulu nagā, tad tu gan redzēsi Siuxt. nevaru ne˙kuo duot, - pašam tik tâ nagu starpā Dünsb. Skaistā Mīle 14. nagu palaidnis Frauenb., ein diebischer Mensch.
nagus turēt Lng., nicht stehlen. viņš netur labus nagus Lng., er stiehlt;

4): rādi, kāds tev n. ir! Pas. Vlll, 416. kamē̦r vien tē̦viem turēsies n. uz zveju Delle Negantais nieks 26. stāsta, kādi nagi bijuši, līdz sivē̦nus iedabūjuši maisā Janš. Mežv. ļ. I, 234. kādi nagi man ar tādu kverkli! Bandavā II, 91. manai svainei ... tādi nagi nav ar viņu turami kâ man, dzīvuojuot ar viņu vienās mājās Dzimtene V, 257. nagi! - tutenis raganai taisni aiz gultas Pas. IV, 11. tīri kâ naguos: kājas neklausa, un ruokas gurst Siuxt. naguos jau ir ar tiem čušņiem, kur jau viņi ira ebenda. nav ne˙kādu nagu, - vajag tik ķerties pie darba ebenda. nu ir naguos! Mežamuiža (Grenzhof). ka tevi naguos! ebenda;

6): nagu! "ruft man einem Pferde zu, dass es einen Huf hebe"
Tirsen u. a. šim zirgam sausi nagi un drūp ārā Siuxt. zirgam nuo lielas vilkšanas iegadās pilnie nagi (zem un pāri par nagiem aug gaļa, tâ ka tuo grūti apkalt) ebenda;

7): ce̦purēm ir n. Pas. XIII, 190;

8): auch Salis; eine gewisse Augenkrankheit
Orellen: acī n. iemeties. apužā ap tuo (scil.: acu ) vāku, kad ir iebiris kas, ieme̦tas tāds cietums, tuo sauc par acu nagu;

9): "slīps griêzums kuoka stīpas galuos" Siuxt: naguos turas stīpa kuopā; nagi satur, ka nešļūk ārā. stīpu liekuot ap trauku, šuos nagus pārliek krustām vienu pār uotru un aizāķē aiz stīpas;

11): vanaga nagi Wid., genista tinctoria; vanagu nadziņš Siuxt, eine gewisse Pflanze;
kaķa n., eine gewisse Pflanze (?): cik mēs patērējam kumelīšu, dzērves acu, kaķa naga Daugava 1928, S. 939; ‡

13) ve̦lna n. Siuxt, eine fünfzinkige Gabel zum Spreunehmen;
‡

14) putna n. U., ein Dieb (umschreibend).

Avots: EH II, 2

nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,

1) kommen,

a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;

b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. ² 392;

c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;

d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?

e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;

f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;

g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;

2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;

3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;

4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,

a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;

b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;

c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;

d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;

[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;

f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].

Avots: ME II, 698, 699, 700

nams (li. nãmas "Wohnung"), verächtl. Demin. namelis,

1) eine aus geraden Stangen
[nach Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.) auch aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes] zusammen gestellte, kegelförmige Sommerküche Bl. H. 54: vidzemnieku vasaras ķēķi jeb nami vēl līdz šim paturējuši ne˙vien se̦nuo namu nuosaukumu, bet arī ietaisi PS. vēl tagad vietām sauc par namu jeb namiņu vasaras ķēki Konv. ² 1394;

2) der mittlere Teil des Wohnhauses, die Küche
Etn. III, 36; Mag. XIII, 2, 43, [Wessen]; deshalb nama meita, Küchenmädchen; nama nedēļa, die Woche, in der ein Mädchen die Arbeiten in der Küche verrichten muss;

3) in manchen gegenden ist der mittlere Raum des Hauses durch eine Wand in Küche und Hausflur
(nams, namiņš) geteilt Kand.: ieve̦d mani namiņā, nuo namiņa istabā BW. 13250, 36. es atradu meitu māti slaukam namu, istabiņu (Var. 3: nama istabiņu) BW. 13245, 2. tas man tika arājiņš, kam bij nams, istabiņa BW. 10756;

4) ein Vorbau ohne Oberlage vor der Badstube mit einem grossen Kessel zum Wasserkochen
Mar., Kand.: īstā meita mazgā namiņā drēbes, lai blīkst LP. V, 296;

5) eine Hütte zum Räuchern der Strömlinge
[dūmu namiņš Bielenstein Holzb. 660], MWM. IV, 184;

[6) eine aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes zusammengestellte Netzhütte
Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.)];

7) ein kleines Gebäude:
blakus ē̦kām (ratu pūnēm u. t. t.) taisa arī vienkāršus mazus nameļus Būvm. 1;

8) das Haus in der Stadt:
pilsē̦tā daudz jauku namu. Zuweilen auch für das Haus überhaupt: nuovakarē viņi ierauga mežmalē tādu nameli LP. VI, 1015. iekš meža bij viens nams. kāzu nams, das Hochzeithaus BW. III, 1, S. 87. jums kāzu namā rūmes būs GL.; dieva nams, Gotteshaus, Kirche; cietuma nams, das Gefängnis; kaulu nams, gew. k. kambaris, das Beinhaus; līķa nams, ein auf vier Pfosten über einen Sarg ausgebreitetes Laken: pār zārku apklāja uz četriem stabiņiem palagus, tas bija līķa nams BW. III, 3, 870; dvēselīšu nams, die Wohnung der seelen ar dieviņu ielīguoju dvēselīšu namiņā BW. 27599, 1; mūža nams, der Sarg; im VL. nams auch für Bienenstock: bitītei, meitiņai nevajaga namu liegt Ltd. 4776. nuo tā paša viduklīša bitītei namu daru 4775. [Wohl gleich gr. νομός "Weideplatz, angewiesener Wohnort, Wohnsitz" zu gr. νέμω "bewohne, bebaue", vgl. Wiedemann BB. XXX, 217, Fick Wrtb˙! ^4, 97 und 502, Meringer IF. XVIII, 239, Falk-Torp 762, Trautmann Wrtb. 193.]

Avots: ME II, 692, 693

neî ² [Rutzau, Nigr., Bauske] (li. neĩ, [slav. ni "auch nicht", got. nei, la. nī (alt: nei) "nicht"]),

1) auch nicht:
es tuo nedarīšu, nei man klātuos tuo darīt Bl.;

2) nicht einmal:
ja tevi ir nuislē̦pumi, nestāsti viņus nei draugam! kuprainais āzītis var par deviņām sē̦tām pārlēkt, bet ze̦lta kaziņa nevar nei par vienu (Rätsel);

3) nei - nei oder ne-nei, weder-noch:
nei (Var.: ne, ni) tā puķe, nei (Var.: ne, ni) tā ruoze BW. 281. bet tuomē̦r panākt neduomā ne slavas, nei ar pateicības Adam.;

4) in manchen:
nèi˙kas (li. niẽkas) für ne˙kas, nèi˙kur für ne˙kur, nèi˙maz für ne˙maz Mar. n. RKr. XV, 146. [Vgl. auch av. naē-čiš "keiner" und Walde Wrtb. ² 518.]

Avots: ME II, 715

[nùoguldzîtiês,

1) eine Weile sich würgen, rülpsen:
viņš dze̦rdams nuoguldzījās PS. suns nuoguldzijās, bet nevēma Jürg. man kaklā atraugas nuoguldzījās Nigr.;

2) aufsstossen
(intr.); eine kurze Zeit (beim Schlucken) klunkern: man kaklā nuoguldzījās Bauske, Bers., N. - Peb. od. nuoguldzējās C., Lis.]

Avots: ME II, 788

nùokrēst li. nukrė˜sti], tr., abschütteln: dzen, māmiņa, drauga bē̦rnu, kas nuokrēta rīta rasu! BW. 4277, 1.

Avots: ME II, 802

nùomàitât, tr., vernichten, umbringen: tūlīn astuoņas galvas bij nuomaitātas LP. V, 44. sieva pieteikuse, lai vīrs rauga kungu nuomaitāt LP. IV, 55.

Avots: ME II, 815

nùomañtuôt, tr., verhexen: pienu Tr. 479. lai dzīvuojuot nedabūtu kaunu, šīs kauna saites rauga nuomantuot JR. VI, 24.

Avots: ME II, 816

nùomukt,

1): entfliehen, wegfliehen:
kad mazais mani ierauga, tad viņš nuomūk AP., Kand.

Avots: EH II, 70

nùoraũdzît,

1): n. (izraudzīt) sev brūti Dunika; ‡

2) "nuovārduot (slimību)" Frauenb.: viņai bija stipri vārdi: ruozi nuoraudzīja uz vienu reizu; ‡

3) viņu visi nuorauga Popen n. FBR. XVI, 113 "viņam visi dara pāri". Refl, -tiês,

1): ablernen
Diet.;

2): auch Dunika.

Avots: EH II, 80

nùosapņuôt,

1) im Traum sehen:
viens saimnieks nuosapņuojis, ka... LP. VII, 1026. pa˙tiesi ierauga nuosapņuotuo ceļu V, 361. ejiet un izruociet nuosapņuotuo naudu! Purap.;

2) verträumen: laiku.

Avots: ME II, 843

nùošaũt,

1) tr., erschiessen:
putnu, briedi: šaut man[i] šāva, nenuošāva BW. 30147;

2) intr., sāņus, garām nuošaut, vorüberschiessen, fehlen:
vai individuālisms še nebūs nuošāvis sāņus? R. Sk. II, 7;

3) glatthobeln:
šī mala dēlim jānuošauj U.; nuošaut ar kaltu, abmeisseln. Refl. -tiês,

1) sich erschiessen:
saimnieks varuot pats sevi nuošauties LP. VII, 551;

2) sich schnell begeben:
viņš nuošāvās pie sava drauga;

3) schlecht ergehen, fehlschlagen:
īstai meitai greizi nuošāvies LP. VI, 822;

4) sich fleischlich vermischen.

Avots: ME II, 865

nùošļukt,

1): čūska nuošļukuse (nuo zirga) Pas. VIII, 161;

2): nuošļucis

a): auch Dond., Segew.;

b): "verkommen; durchnässt"
Segew.; ‡

3) hinrutschen (?):
jis šai tai nuošļūk līdz sava drauga mājai Pas. XII, 158.

Avots: EH II, 97

nùotecêt,

2): upītē nuomazgāju ... asariņas, lai nuote̦k (Var.: aizte̦k) kâ upīte BW. 4320;

3): ierauga tuo (scil.: egles stumbru) nuotecējušu ar mīkstām ... sviķu svecēm Janš. Līgava II, 189; ‡

5) untergehen (von der Sonne):
druvā man saule lēca, druvā saule nuotecēja (Var.: nuorietēja) BW. 5777, 12 var.; ‡

6) sich einheiraten (vom Mann gesagt)
Perwelk. Refl. -tiês, ‡

3) abfliessen, ablaufen:
izvelc ķērnītes tapiņas, lai sūkalas notekas! Siuxt. lai upīte nuozate̦k ("?") Tdz. 48550, 2.

Avots: EH II, 99

nùovir̂t [li. nuvìrti], tr., intr.,

1) abkochen, kochend abfärben:
ne nuo tevis (bē̦rza) sluotu griezu, nedz nuoviru dzīpariņu BW. 17705. ierauga daiļu, asinīm nuovirušu sievieti, ein mit geronnenem Blut bedecktes Weib RK.;

2) in den Bart brummen:
"lāga vīrs,"... nuovira nuo pakaļas. Subst. nùovirums, der Absud.

Avots: ME II, 888

I pa;

1) a): palīst pa galdu Dunika, Rutzau; b): pa le̦dus Preiļi (Kur. Nehrung); c): kur ... tavs pirmais daiļumiņš? ... palāvē pa sluotiņu lapiņām BW.1247 (aus Gr.-Sessau); 2): pa duris! "hinaus!"
Oknist n. FBR. XV, 184 (zu diesem pa vgl. Lskf. § 388,

3); iet pa sniega virsam Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. pa mājām (= nuo mājas uz māju) braukalē ebenda;

3): pa rītam, des Morgens
Auleja (wohl nach r. по-утру);

4): (mit dem Gen.; wohl ein Lituanismus) pa runājuma, nach der Unterredung
Preiļi (Kur. Nehrung). bē̦rns pa septiņu nedēļu nuogāja pakaļ (starb) BielU.;

5): luopi neiet pa ruokai (= neveicas ar luopiem) Kaltenbr. n. FBR XVII, 74. izadevis pa ve̦cā Anča sievai ("dzimstuot iznācis līdzīgs ...") ebenda. nebijām pa draugam ebenda. jis iet pa maniem (verteidigt mich)
Oknist n. FBR. XV, 184. pa leitiskam ebenda;

6): nuo katras sē̦tas pa divi cilvē̦ki Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. jis dzīvava tik pa gadam (vienā vietā) ebenda; ‡

7) bis
(wohl nach r. no "bis"): ūdins pa juostas vietai Auleja. pa šai dienai ebenda und Pas. VIII, 103 (aus Preili in Lettg.); ‡

8) "?": maksātu pa cik ("vai cik"), ja tādu varē̦tu dabūt Frauenb. (od. zu pa II?).

Avots: EH II, 118

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

‡ padraugs, ein nicht gerade intimer Freund Zögenhof: dabūja ... Sūnas, Avuota padrauga, adresi Austriņš Raksti V, 315.

Avots: EH II, 128

pamest,

1): pamešu cūkām zâļu Ramkau;

3): verlieren -
auch AP., Dunika, Seyershof; verspielen - auch Dunika;

5): auch Kaltenbr., N.-Laitzen; zurücklassen in guter Absicht (im Gegensatz zu
atstât - in böser Absicht) BielU.; dievs ... apžē̦lājas ... un pame̦t viņu de̦be̦su valstībā Pas. IV, 49 (aus Lixna). tu durvis esi pame̦tuse vaļā Frauenb. viņu bez daļas nevar p. ebenda. neizdzer visa piena - pamet man kaidu drupīti! Auleja. tē̦vs nuomira, nepamete jiem ni˙kaida manta Pas. XII, 353 (aus Preiļi);

6): p. kāju, hinken
AP.: Zīmala kreisuo pakaļkāju pame̦t. Refl. -tiês,

2): negribas strādāt, - tad pame̦tas par slimu Ramkau. pa draugam pameties ebenda; ‡

3) "nuomesties" PlKur. Subst. pame̦tums: varu palikt bez darba, un kur tad pame̦tumam gals? Anna Dzilna 31. trīs rubļus suodības naudas samaksāt par muižas pame̦tumu Vanagu ligzda 60.

Avots: EH II, 155

[paraidît,

1) hinschicken:
p. puiku kaimiņuos pēc rauga Nigr.;

2) wegjagen;
p. luopus nuost nuo ceļa.]

Avots: ME III, 87

paraũdzît, tr.,

1) nachsehen, zusehen, besehen:
gan es rītu paraudzīšu, kas tavā pūriņā BW. 18922, 4. nāc, brālīt, paraudzīt, kas manā pagālī BW. 13736. bet paraugi nu! i(r) tur viņš ir uzuodis LP. VII, 1180;

2) besorgen, verschaffen :
baltmaize jāparauga LP. V, 318. māte būšuot ēdienus paraudzīt LP. VI, 349. nevarējuši ne nu vairs ēst pāraudzīt, ne siltuma piegādāt II, 15. puisis paraudzījis meitai bē̦rnu Kand. Refl. -tiês, hinblicken, ansehen, sich umsehen, nachsehen: ne uz mani paraugies, ne uz māni vārdu saki BW. 10990. kad rakstina nemācēju, parauguos parāugā 7175. vārna paraugās apkārt Saul. man jāparaugās ķēķī Pur.

Avots: ME III, 87

‡ paraûgs Auleja, etwas, das hinzugetan wird, um das Gären zu fördern: batviņu paraugam vien ielika dibinā (kāpuostu mucā).

Avots: EH XIII, 166

paraũgs,

1) das Muster:
kad rakstiņa nemācēju, parauguos paraugā BW. 7175. tā bij rakstu sācējiņa, tā parauga devējiņa 18366. tâ rakstīja mūsu māsiņa nuo parauga paraugā 7186. vakarainis uzlika paraugam kādus naudas gabalus uz galda BW. III, l, 45;

2) das Beispiel, der Versuch, das Experiment:
paraugam vien iedevu sav[u] māsiņu tautiņās; ja tuo skaišķi maldiruīja, duosim citas pakaļā BW. 18231.

Avots: ME III, 88

‡ pãrgŗũts, allzu schwer: kungam nav pārgŗūti palīdzēt Latv. drauga pavadonis v. J. 1841, № 5, S. 20.

Avots: EH XIII, 200

pãrraũdzît, tr.,

1) über-, besehen:
vakaraine papriekšu pārrauga gultu BW. III, 1, 97;

2) beaufsichtigen:
bē̦rnus.

Avots: ME III, 172

pasẽ̦ruôt, intr., ein wenig trauern, sich sehnen: varē̦tu kuopā pasē̦ruot pēc dzimtenes Janš. Refl. -tiês, im Herzen ein wenig trauern: par drauga nāvi; sich sehnen: pēc ve̦cākiem.

Avots: ME III, 97

paslèpt [li. paslė˜pti], paslept, tr., verbergen, verstecken: mantās. dē̦ls paslēpj vepri pe̦lūdē un aiziet pie drauga vaimanādams: "nuokavu cilvē̦ku, paslēpi mani!" LP. V, 357. Prātniekam bij jānuogriežas un savas acis jāpaslēpj Kaudz. Refl. -tiês, sich verbergen, sich verstecken: nuo dieva nepaslēpsies ne akmenī.

Avots: ME III, 102

pastiņš, der Postbote, Postknecht: viņš ierauga nākam pagasta pastiņu Janš. [viņš... lasīja avīzi, kuo muižas pastiņš bija pārvedis nuo stacijas Janš. Dzimtene V, 271.]

Avots: ME III, 108

pìe, Präpos, bei, an, zu, regiert den Genitiv,

1) lokal, auf die Frage wo? und wohin?:
pie drauga mājuot, beim Freunde wohnen. pie luogā stāvēt, am Fenster stehen. pie malas stumt, zur Seite schieben. metu laipu pie lai-piņas Biel. t. dz. 742. sēdās kāzenieki... tūlīt pie galda BW. III, l, 16. adīj[u] cimdus pirkstainīšus, pieruociņas mērīdama BW. 7245. cērt pliķi pie aušu! BW. 24975. visi pie siena strādājuši LP. VII, 1299. vakaruos vairs pie uguns nestrādā Etn. III, 126. taure skan, - kur pie taures pūtējiņi? nāk pie taures pūtē jiņi... BW. 18991 var. pakrita pie zemes Zbiór XVIII, 284. met (zizli) pie zemes! Glück II Mos. 4, 3. pie vīra iet, heiraten U., pie vīra būt, verheiratet sein;

2) nach Verben mit der Bedeutung "halten, nehmen, greifen, führen, hängen, binden": pie matiem vazādama BW. 749. pie kuociņa piesiedams BW. 2748. ņem viņu pie krūšu! Etn. III, 117 (aus Siuxt). pie balta spieķīša atspiedušam vajadzējis staigāt LP. VI, 1, 78. pie spieķīša vecītis tausta ceļu Apsīšu Jē̦k. III, 3;

3) pie simtu gadu ve̦cs, an die hundert Jahre alt
Sackenhausen. pie maza viņš ir labs, in Betracht seiner Kleinheit ist es gut (von einem Pferde) Biel. n. U. neraugi vīru pie ce̦pures Mag. IX, 2, 320, urteile über einen Menschen nicht nach seinem Hut! pie tā viņu var pazīt Saussen n. BB. XIV, 117, daran kann man ihn erkennen. Sprw.: pie runas liels, pie darbiem mazs. brāļi... ne˙maz vairs pie prāta LP. IV, 99, sind gar nicht mehr bei Sinnen. sadauzīt pie dzīvas nabadzības, jem. zum Krüppel schlagen Mag. XIII, 3, 57. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Rīta skaņas I, 27. atkava pašu pie nabaga Aps. VI, 21. saimnieks mani kultu pie nāves LP. VII, 1139, würde mich (beinahe) tot prügeln. muocuot pie nāves LP. V1I, 1116. nuoteikdams pie nāves, lai nuo viruma nebauduot LP. VI, 1, 472;

4) temporal (wohl ein Germanismus): pie laika, bei Zeiten. Sprw.: kuo dari, tuo dari pie laika; pēc jācieš klusu! JK. II, 98. rītu pîe dienas, morgen am Tage
LP. I, 181. pie vakara, gegen Abend Vēr. II, 1488. pie dienasvidus Gramsden, um Mittagszeit. pie svētdienas, am Sonntage U.; A. v. J. 1898, S. 132, LP. IV, 78. dienu pie dienas, einen Tag nach dem andecen RKr. VIII, 55. - ne pie dienas, gar nicht Grünh.: ne pie dienas negrib ieredzēt;

5) als Germanismus in Ausdrücken wie
pie ve̦lna, pie juoda, zum Teufel u. ähnl.: kur pie juoda ciema gani? BW. 743. kur pie dieva, kur pie ve̦lla muižinieki naudu ņēma? BW. 31285, 2. kur, pie kāķa, dē̦lu māte? 23512,1 var.;

6) dial., in Südwestkurl., = pēc, nach Verben, die eine Bewegung ausdrücken: pie zuvu braukt N.-Bartau, nach Fischen fahren. pîe zāļu iet Grosen, nach Gras gehen. Als Verbalpraefix,



1) lokal, hinzu: pieskriet, herzu-, hinzulaufen.
ne pie vārtu nepiejāju BW. 5256. pie ābeles piestājuos 3944, 9;

2) voll:
piekrauj pilnus ratus LP. I, 91. pielēju katlu pilnu LP. I, 165;

3) zur Perfektivierung des Verbalbegriffs: vīla mani...; kad pievilt nevarēja... BW. 9044. Ein li. piesleiti "zukommt"
aus dem Memelgebiet AfslPh. XL, 307; vgl. Le. Gr. §§ 558-62.

Avots: ME III, 236, 237

pìeraũdzît, tr. und intr., aufpassen: Pēteris pierauga bē̦rnus A. XX, 266. kurinātājam vajadzēja.., labi pieraudzīt, ka pirts būtu tīra BW.I, S. 176. pieraugi, dēliņ, ka tu neizari ceļus! LP. V1I, 1118. pieraugi tur ietapt! VI, 1060, pass auf, dass du da hineinkommst.

Avots: ME III, 283

pieraugs, wer aufpasst, der Aufseher, Hüter: dē̦ls... iešuot mežā medīt, lai Priežurāvējs paliekuot par māju pieraugu LP. VI, 1, 494. vajadzēja... mazajam puikam pierauga Purap.

Avots: ME III, 283

pìetecêt,

1) dazu-, hinzufliessen;

2) dazu-, hinzugehen, -laufen:
saturat viņu, kamē̦r es piete̦ku! Līv. Brez. un Hav. 236;

3) dazu-, hinzulaufend erlangen:
tautu dē̦ls, kâ ierauga, aicināja; es nebiju lauka puķe, piete̦kama (Var.: daskrienama), nuoraujama BW. 14904, 6 var.;

4) fliessend, laufend voll werden, vollfliessen:
tec[i], vārpstīt, dziedādama, kamē̦r pilna pietecēji! BW. 7057.

Avots: ME III, 303

pìezvanît,

1) anklingeln, anläuten:
es piezvanu, lai mani ielaiž pie mana drauga Vēr. II, 809;

2) läutend füllen:
40 gadus nuo vietas viņa acu priekšā zvani piezvanīja lielu kapsē̦tu Ezeriņš Leijerkaste I, 164.

Avots: ME III, 313

plaksts, plakste Für., plakstiņš, plakstiens LP. V, 7, Serbigal, plakstenis, plakstene Adsel, das Augenlid: plaksti tai aizvērās Apsk. v. J. 1903. S. 365. plaksti kuopā vāzās MWM, VII1, 74. acu plakstiņi kâ svina pielieti krituši cieti Etn. II, 22. par acu bedrēm jau plaksti drūmīgi ir puri klājušies Aps. VI, 35. lai tavas acis taisni rauga un tavi acu plaksteņi taisni tavu priekša turas Glück Spr. Sal. 4, 25. tā plakstus piemiedza un pasmaidīja maigi MWM. VIII, 2. muļķītis ieliek acīs spīles, lai miegs nedabūtu plakstienus kuopā savilkt LP. IV, 150. šī nuolaida šmaugas plakstu skruopstas Apsk. v. J. 1903, S. 332. pirmais miegs uz plakstiem krīt Austrira. mirkšķināt plakstus Duomas II, 871. Zum Suffix von plakstiens vgl. Li. blakstíena dass.; Reimwort zu blakstiņš; wohl zu plaks II.

Avots: ME III, 316, 317

pusrikšus Ahs., pusrikšis, pusrikšuos, im halben Trabe: ziņnesis pus˙rikšus nāca nuo mājas Saul. III, 99. puisis... vagas apar tik drīzi, ka mums jāstrādā pus˙rikšus Janš. Dzimtene V, 318. darvdeģe runāja pūzdama, e̦lzdama un pus˙rikšis steigdamās Ādamam pakaļ ebenda 11. tautu meita klibuodama vien staigāja; kâ ierauga man[u] bāliņu, tâ palaida pusrikšuos B W. 21248, I var.

Avots: ME III, 433

pussagŗuvis, Part. praet. act., halbverfallen: ierauga pussagŗuvušu mājeli LP. V, 343. pussagŗuvuse liepa Niedra Zemn. Dē̦ls 82.

Avots: ME III, 433

rakšaviņa, die Grabende, Wühtende (Beiname des Schweines): cūciņa, rakšaviņa, neruoc drauga druviņā! BW. 29156, 8.

Avots: ME III, 475

rakstaudzis, = rakstraudzis: raksti, raksti, skrīverīt, nuo grāmatas grāmatā! tâ rakstīja jaunas meitas nuo rakstaudža rakstaudzī (Var.: nuo parauga paraugā) BW. 7186, 1. Dissimilatorisch entstanden.

Avots: ME III, 473

rakstraudzis, das Muster Infl.: vienu vedu rakstraudžam (Var.: paraugam) ... zeltenīti; ja tā viena laba būs, vedīš[u] citas pakaļā BW. 18340, 2.

Avots: ME III, 474

rakuliņa, rakulĩte, die Grabende Beiname des Schweines im VL.: cūciņ mana, rakulīte (Var.: rakuliņ[a]), neej drauga druviņā! BW. 29I56.

Avots: ME III, 475, 476

rãpu (li. ropu "in Kriechlage" bei Leskien Nom. 179) PS., U. (häufig in der Verbindung tupu, rāpu), rāpus U., rãpus Līn., rãpšus Iw., Adv., kriechend, oft zur Verstärkung von rāpt(iês), rāpât(iês), rāpuôt(iês) gebraucht: rāpu iet U., kriechen, auf allen Vieren gehen. rāpu nuometās Krilova pasakas 74. puiši mani neredzēja, kad es rāpu rāpājuos BW. 10561. sievām diet, meitām diet, vīriem rāpu rāpačuot! 19631, 1. tupu, rāpu namu slauku, uz pagales sē̦dē̦dama 14376. tupu, tupu, rāpu, rāpu, brāļa pupas ravē̦dama; kad ieraugu svešus ļaudis, ne vair[s] tupu, ne vair[s] rāpu 28203. dievs, duod mani sievas māti tupu, rāpu vazāties! 23571. tupu līdu namā, rāpu istabā 25826. arājiņš... gadu rāpu vazājās 3020. tupu, rāpu būtu pie jums nācis (auf jeden Fall, unter jeder Bedingung wäre ich gekommen) B. Vēstn. Sprw.: kad rāpus iet, tad mātei galva sāp. maza biju, rāpus gāju BW. 10561. diezgan rāpus staigāts A. XX, 879. bē̦rns sāk iet rāpus Etn. II, 190. rāpus nuometies, mēģinu pa vēža paraugam ielist pirtiņā Dievkuociņš. krustībās iztē̦luoja dzejiski tautu cenšanuos pēc tautu līgaviņas, kad tā vēl šūpulī guļ vai rāpus rāpuo D. 331.

Avots: ME III, 497

raũdzît: auch Allasch, Dobl., Erwalen, Frauenb., Lemb., Lipsthusen, Pussen, Schnehpeln, Siuxt, Smilt., Stenden, Tals., Trik., (mit àu) Ramkau,

1): aizbrauc r., vai kaudze nav šķībi nuosē̦dusēs Siuxt. ràudzēt ² pieri, vai nesāp Kaltenbr.; ins Wasser zum Fischfang gestellte Setzkörbe od. Netze besichtigen (in der Fischersprache)
Salis; acht geben auf, sich kümmern um: kas ta[d] par luopu tâ raudzēs kâ par cilvē̦ku? Kaltenbr. pabļāva kādreiz saimniece, parājās, bet vai tad zē̦ni raudzīja? Siuxt. es ne˙kuo neraudzīju, - gāju tik pāri ebenda. vērsis jau tik nejauks, ka viņš nerauga pa[r] cilvē̦ku ar ebenda. par zirgiem viņi neràuga ² Linden in Kurl. kuo tur par viņu r˙! Sonnaxt. r. (= vārduot) vīveles Frauenb. zirgam muti r., dem Pferd das Maul reinigen Diet.;

3): r. rāciņus (rācēņus Siuxt) Frauenb., unter einer noch wachsenden Staude Kartoffeln herausholen und darauf die Vertiefung wieder zuschütten;
‡

4) abschmecken, kosten:
ràugi ² jaunās maizes! Zvirgzdine. sivē̦ns kādu laiku neraũga ne˙kuo, - pēdīgi sāk ēst Seyershof. (suns) vairāk dienas nebija maizes raudzējis Pas. IV, 516 (aus Dricēni). par vasaru neràuga ² gaļas drupanas Auleja. Refl. -tiês,

2): tumsā ... nevarēja manīt, kāds raudzījās viņas vaigs Rūžu Kr. 12. Subst. raudzîšana: laba pupu r. BW. 33116; raudzījums: par pupiņu raudzījumu BW. 25500; raudzîtājs:

1) pirksim pupu raudzītāju! BW. 5571; ‡

2) "vārduotājs" Frauenb.

Avots: EH II, 356

raũdzît Ruj., Salis, Wolm., Ronneb., Karls., Zögenhof, Lin., Tr., BL, Bauske, Dond., Selg., Lautb., Iw., Preekuln (in Kurl.), ràudzît Serbigal, C., Peb., Arrasch, Jürg., ràudzît ² Kl., Prl., Nerft, Preili, -gu, -dzĩju, tr., intr.,

1) sehen, schauen, prüfen, acht geben auf etw., beachten:
smiekliņiem pasmējuos, uz līgavu (Var.: līgavā) raudzīdams BW. 1054, 2 var. gan˙drīz raudzīt ieraudzīja, ka ir gan tâ Ezeriņš Leijerkaste II, 29. jānāk jel raudzīt tuo jaunuo kaimiņu Kaudz. M. 17. tautas mana darba rauga, neraug[a] mana augumiņa BW. 6895. puiši rauga meitu guodu 6587. es neraugu ļaužu paļas 8775 var. ņemiet mani, ciema puiši, skaistumā raudzīdami! Biel. 2311. tautu dē̦ls nakti guļ, man[u] augumu raudzīdams BW. 10212, 17. es neraugu mantas tavas, raugu tavu tikumiņu 5119, 1. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs Biel. 687. es neraugu, tautu dē̦ls, tava daiļa augumiņa 1182. neraugāt (beachtet nicht) raudas manas! 1196. apustuļi un ve̦cajie sapulce̦nājās pār šuo vārdu raudzīt (diese Rede zu besehen) Glück Apostelgesch. 15, 6. - nerauguot (gew.: nerauguoties) uz..., ungeachtet wessen: nerauguot uz viņas bezbēdību De̦glavs Riga II, I, 212. - raugāmi vārdi Wid., Besprechungsworte, Besprechungsformel;

2) mit d. Infinitiv, versuchen: raugi celt, bāleniņ, vai ir grūta ve̦damā! BW. 18740. nuo dze̦guzes raug(a) izzināt, vai kāds slimnieks mirs vai dzīvuos Etn. III, 10. tas raudzīšuot piekļūt pie mežkunga Alm. viņš raudzīja jēriņu saņemt Kaudz. M. 12. - Zu dieser Bed. wohl auch: tabaku raudzīt Kreuzb. n. U., Tabak rauchen;

3) suchen, sich nach etw. umschauen, zusammensuchend herbeischaffen:
es tev saku, māmujiņa, raugi uotru gulē̦tāju! BW. 11092, 5. raugāt, māte, citu ganu, es ganuos vairs neiešu! 29524. māsiņai vietu rauaau 15349. saiminiece, raugi siltu launadziņu! 19414, 1. bruokasts ne vārīts, ne raudzīts LP. III, 79. Refl. -tiês,

1) hin sehen, schauen, zuschauen, beobachten:
nedrīkstu ne˙vienam kriet-nam cilvē̦kam vairs acīs raudzīties Alm. Kaislību varā 113. neduomā tu, tautieti, ka uz tevi raudzījuos! BW. 10635, 1. kad es būtu zinājuse, ka nelietis raudzījās (Var.: lūkuojās), es būt[u] savus gaŗus matus par vaiņagu pārlaiduse 9987 var. kas tas tāds par zirgu zagli, kas aiz krūma raudzījās? 13427. es neēdu, es nedzēru, apkārt vien raudzījuos 13250, 5. uguntiņas raudzījās pa luogiem iekšā Vēr. II, 142. - šķībi raudzīties St., schielen;

2) erscheinen, scheinen
U.: tâ raugās, it kâ gribē̦tu līt, es scheint regnen zu wollen, sieht nach Regen aus U. šis cilvē̦ks nuo virsus labs raugās, bet sirdī nelabs in blēdīgs Für. I, unter daba. - Subst. raudzîšana, das Sehen, Schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîšanâs, das Schauen, Zuschauen, Beobachten; raudzĩjums, das abgeschlossene (Hin)sehen, -schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîtãjs, wer (hin)schaut, prüft, versucht, sucht; raudzîtãjiês, der Zuschauende, Schauende, der Beobachter. Nebst raûgs II wohl zu r. на-рýжу "nach aussen", ружь "облик, лицо, зрак, физiономiя, внѣшность, образ", s. Zubaty AfslPh. XVI, 410 und Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142, sowie Petersson Vergl. slav. Wortstudien 48.

Avots: ME III, 485, 486

‡ raugât "rauchen" (??) IMM. 1931 I, 290. Vgl. dazu BW. 34333 und ràuguôt ² (in Warkl. kann eine solche Form aus *raugât entstanden sein). Sollte tabaciņu rauga BW. 34333 var. wirklich "raucht Tabak" bedeuten, so dürfte rauga eher zu raũdzît gehören (unter raũdzît 2 ist tabaku r. "Tabak rauchen" angeführt).

Avots: EH II, 357

I raûgs,

1): maizi mīcuot vajaga likt cilvē̦kus raugā, lai maize labi rūgtu. tuo izdara šâ: kāds cilvē̦ks sauc, un ja tas, kuŗu sauc, atsaucas, tas tad ir ielikts raugā RKr. XIX, 88. skāba rauga maize, süssaures Brot
BielU. rauga māte (s. unter mãte 4) Tdz. 55125;

2): ādu raugi, getrocknete und zerriebene Fichtenrinden zum Gerben
Frauenb., ein Brei aus Hafermehl zum Gerben von Schafsfellen Siuxt. pastalādu rauguos likt BielU. mizas vajadzīgas raugiem ... jāliek āda rauguos Janš. Mežv. ļ. II, 192; ‡

4) "ein Rülps"
Für. Zur Etymologie s. auch Lidén KZ. LXI, 6. .

Avots: EH II, 357

I raûgs (li. râugas "Sauerteig"),

1) auch rauga (!), die Hefe, Oberhefe, der Sauerteig:
Sprw. kur vienreiz raugu ieliek, tur rūgst ik˙dienas, wo einmal Stoff zum Hader ist, da gibt es alle Tage Zank. pie kaimiņa rauga (Var.: raugas) te̦ku, pie kaimiņa uguntiņa BW. 31152, 6. - siera raugs das Lab;

2) die Beize der Gerber
U., die Gerberlohe: rauguos likt, in die Gärung legen (beim Gerben) Bielenstein Holzb. 684. de̦gunraga kukainis uzturas ādmiņu raugā Konv. ² 560;

3) der Hefepilz (cryptococcus fermentum
Ktz.) RKr. II, 70. Nebst raûdzêt, rûgt, atrûgas, raugties, li. rúgiu "rülpse, habe saures Aufstossen", apr. raugus "Lab" zu slav. rygajǫ sę, arm. orcam "rülpse", gr. ἐρεύγομαι "erbreche mich", ἐρυγή "Aufstossen", lat. ērūgere "ausrülpsen", npers. ārōγ "Rülpsen", ae. rocettan "rülpsen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 357, Trautmann Wrtb. 244.

Avots: ME III, 487

‡ raugu māte BW. 34331 var., Tdz. 55096, = rauga mãte?

Avots: EH II, 357

raũgulis Karls.,

1) einer, der zur Brautschau geht
Oppek. n. U.;

2) raũguļuos (auch rauguļās) iet Wolm., Smilt., eine Wöchnerin zum erstenmal besuchen und ihr bei der Gelegenheit eine warme Suppe, Wein oder eine andere Stärkung bringen
Walk n. U., Lis.; vgl. raudzībās, raudzuos, rauguos iet. rauguļu māte, = raugu māte (s. raugi);

3) ein Trinker, "rauga">kas par daudz šņabja rauga" Salis n. U.

Avots: ME III, 487

re̦ka: ierauga kaut kuo ... kūņuojamies izvandītā cela re̦kā K. Lapiņš Republika gaisā 170.

Avots: EH II, 365

re̦ku, Interjektion: cūciņ mana, riku re̦ku, neej drauga druviņā! BW. 29156.

Avots: ME III, 508

I riêbt,

2): auch Kaltenbr.; lai nu viņš stāv tur vai tur, - ne˙vienam jau neriebj AP. pie kūts bezdelīgas neriebj Linden in Kurl. linus kaut kur var klāt, kur neriebj Sonnaxt. tas rieb[j], das ist hinderlich (von einem Gegenstand beim Türzuschliessen)
Kalz. n. BielU.;

3): "traucēt, darīt pāri" Warkl.; schaden:
sẽjumā iztaisa vagu kâ grāvīti, lai liekais ūdens neriebj rudziem AP. atālam ze̦ma pļaušana neriebj Heidenfeld. kuo gan viņš tam riebis, ka tik smagi neierauga? Saikava; ‡

4) "Schmerzen"
AP.: tāda vaina briesmīgi riebj; ‡

5) nicht leiden, hassen
Salis: kurmis e̦suot derīgs, lai gan visi tuo riêbj ² Refl. -tiês,

2): kad jau sāk r., tad miers pa˙galam Saikava; ‡

4) "aizkaŗuot sāpēt, durties" Sonnaxt: izsuta pirksti; pa lielu zâli staigājuot dūrēs, riebēs. Subst. riêbums,

1): riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu; maza riebu raudādama, liela - daiļi dziedādama BW. 1028. Subst. riêbẽjs: ein Neider, Verkleinerer, Schikaneur
Segew.

Avots: EH II, 377

rijniẽks U., Karls., rijeniẽks Bielenstein Holzb., auch rijiniẽks, der Riegenkerl, der, dem die Arbeit der Riege vertraut ist U., der Riegenheizer Biel.: kungam kūlēji un rijnieki labi jāuzrauga, lai nezagtu A. v. J. 1899, S. 182. ve̦lns nav devis rijniekam ne˙kāda miera JK. V, I, 36. nelikuši ne˙vienu rijnieku mierā LP. V, 132. reiz rijnieks naktī nejauki nuoslāpis ebenda 143. rijnieciņa (Var.: rijenieka; rijinieka 16765 var.) meitu ņēmu BW. 16764, mūsu riju rijnieciņš ķēves kāju svilināja 31456, 1.

Avots: ME III, 524

rũpĩba C. u. a., rûpība ² Salis, Widdrisch, die Sorglichkeit, Besorgtheit, Sorgfalt: pateicuos par jūsu rūpību Purap. ar . . . rũpību Anuža palīdzēja Gaitiņiem sataisīties uz ceļu Kaudz. M. 166. Jē̦kaba actiņas rūpība spuogulējas par drauga nelaimi Lautb. Luomi 85.

Avots: ME III, 571

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:

sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589

salmeniẽks,

1) eine Person, die es mit Stroh zu tun hat
Nötk.: salmenieki, savu ķēvi apraugat! es redzēju rijniekam ķēves kāju kalītē BW. 31621; jem., der beim Dreschen (mit einer Maschine) das ausgedroschene Stroh weg nimmt Pe̦nkule, Schibbenhof; "salmu vedējs (ar mašīnu kuļuot)" Kursiten, Lindenhof, Lubn., (salminieks od. salmieks) Grünhof;

2) "ein Anbau bei der
rija zum Aufbewahren von Stroh" Vank., Jürg., N. -Peb., Mar., N. Schwanb.

Avots: ME II, 675

samest,

1) tr., zusammenwerfen, zusammenlegen, auf den Haufen werfen, aufeinanderwerfen:
sienu (LP. I, 115.) od. kaudzi (N: -Peb.) samest, Heu in einen Haufen zusammenwerfen. samest naudu, Geld zusammenwerfen, spenden. same̦stuo naudu saņēma jaunais vīrs BW. III, 1, 11. saule same̦t visus dārgumus tur Vēr. II, 261. (svārkiem) āķīši šķībi same̦sti Plūd. LR. III, 80;

2) tr., aufwerfen, krümmen:
runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. astes gre̦dze̦nā same̦tuši Seifert Chrest. III, 2, 134. nuo viņas le̦pni same̦stajām lapam Pasaules lāpītājs 61;

3) verbinden
Bielenstein Holzb. 564;

4) garu, siltumu, sutu samest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfen, um Dampf und Hitze zu erzeugen:
sameta garu, pasutināja LP. V, 214. (fig.) tam same̦stu sutu (in eine schwierige Lage bringen), ka bārda tam sviltu Lapsa - Kūm. 125;

5) tr., das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen
(perfektiv). zīd[u] ar ze̦ltu same̦tusi (Var.: apme̦tusi), sudrabiņu ieaudusi BW. 7474, 1 var.;

6) tüchtig saufen:
visi tie jau bij labi same̦tuši; un jau galvas bij siltas A. v. J. 1897, S. 386. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwerfen; sich zusammentun, sich vereinigen:
čūskas same̦tušās pūlī LP. VI, 203. bites same̦tušās kuokā Dond., der Bienenschwarm hat sich auf einen Baum gesetzt. māsa sametās ar laupītāju LP. VI, 761. pa param jaurti ļaudis rudeņuos sametās (Var.: pāruojās, precējās) BW. 13777 var. duj mušiņas sametās (Var.: sakampās, saķērās u. a.) 35081 var. atlaidās vaļā,... tad sametās kuopā Brigader Vizb. 72. mēs jau varē̦tu samesties vairāki kuopā A. XXI, 556. man nav kāju un jums nav ruoku; mums jāsame̦tas kuopā, tad iztiksim LP. VI, 313. samesties uz vienu ruoku, sieh zusammentun. drauguos od. pa draugam samesties, Freundschaft, Kameradschaft schliessen: ķēniņš sameties ar runci drauguos LP. V, 87. kēve ar lāču māti sāme̦tas drauguos un dzīvuo vienā alā VI, 559;

2) sieh zusammenziehen, sich krümmen, steif werden
U.; sich werfen (von Brettern) U.: sīks, sameties ģīmītis Stari II, 813. vīram same̦tas kājas, un tas apveļas visā savā garumā Purap. Kkt. 23. stāvs bij sameties uz priekšu (vornübergebeugt) Alm. Kaislību varā 112. mugura sametas urbjuot der Rükken wurde steif im Bohren Misshof n. U. jaunais galds sameties, laikam taisīts nuo nelabi izkaltušiem dēļiem Dond.;

3) einander zuwerfen, einander zuzwinkern:
abi same̦tas viens uotram sapruotamus skatus Jaun. mežk. 185. Duņa aizgriezdamās samētās ar Līzi acīm A. v. J. 1900, S. 869;

4) zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen, werden:
same̦tas nakts Stari II, 662. vakars jau bij sameties Zalktis same̦tas dusmas pašam uz sevi Dz. V. sametās ļuoti tumšs A. XX, 252. nakts same̦tusēs tik tumša kâ diena Krišs Laksts 10. debess jau tik zils sameties ebenda 11. ziedu pumpuri bij re̦sni same̦tušies ebenda 61. man luopa sametās tik žē̦l (fing an leid zu tun) Jauns. Ilzei laikam sametās drusku žē̦l Kaudz. M. 57. beidzuot same̦stuos pašam bail (es würde einem angst werden) Kaudz. M. 104. viņam sametās salt Austr. K. Glūns 49. puisē̦nam sametās dairi un auksti Vēr. II, 222;

5) sich antrinken, vollsaufen:
viņš bija krietni sameties B. Vēst.;

6) sich verknüpfen, sich anhäkeln:
dzijas same̦tušās Ewers.

Avots: ME II, 683, 684

sanaîduôt, sanaîdêt, tr., verfeinden. Refl. -tiês, sich verfeinden, in Streit geraten Wid.: te viņi sanaiduojas; te atkal pa draugam A. V. J. 1902, S. 392. zviedri e̦suot pie Rindas sanaiduojušies LP. VII, 351.

Avots: ME II, 692

saraudzît, tr.,

1) erblicken;
(fig.) auserwählen: raugies, puisi, kur raugies, mani vaira neraugies! jau manā galviņā saraudzīts vainadziņš BW. 10583;

2) zusammensuchen, besorgen (gew. auf mehrere Objekte bezogen):
tas sarauga ātrumā vēl lielāku kaŗaspē̦ku LP. IV, 3. muļķītis sarauga ratus ebenda s. 7. puisis saraudzījis gan jaunus, gan ve̦cus striķus ebenda S. 35. kamē̦r rīkstes saraudzīšuot V, 288. ķēniņš nevarēja cita sasienamā saraudzīt VI, 792. viņš saraudzīja labu tiesu maisu VII, 487, sieva sarauga vīram pārtiku uz visu nedēļu muižā Ahs. n. RKr. XVII, 50. viesi salūgti, plāceņi izce̦pti, gaļa saraudzīta Purap. saraudzīja šuo tuo labāku mielastam BW. III, 1, 86;

3) = aprìebt 1 Frauenburg: bē̦rnu sarauga (sapūš) JK. VI, 45.

Avots: ME II, 712

sasprauguôt,

1) "?": aukstas šalkas sasprauguo (klemmen ein?)
man krūtīs visus maigus lūgumvārdus Rainis;

2) (mit aũ ) "zerschmettern, so dass offene Stellen
(spraugas) entstehen": s. le̦du Walk; "zerschneidend Ritzen bilden": s. dēli Bewershof;

3) - saplaisāt: dēļi sasprauguo AP.; in dieser Bed. auch reflexiv: sažuvuši dubļi saspraũguojas Neuhausen;

4) "fest zusammenbinden":
saspraizguot ² ve̦zumu Sessau;

5) in Abteilungen zerteilen:
s. kūti (mit àu ² ) Saikava.

Avots: ME III, 742

skabar̂ga A.-Laitzen n. FBR. VIII, 22, PS., Deg., Schwanb., Arrasch, Ermes, Wolm., C., Smilten, Jürg., Saikava, Warkl., Widdrisch, Ruj., Zögenhof, Grünh., Gr.-Essern, Behnen, Serbigal, AP., Preili, skabarga Mag. XIII, 2, 45, Wid., mundartl. (kuronisch) auch skabârga ² Iw., Līn., skabārga Frauenb., skabar̂gs ² Salis, Ruj., skabargs U., skabar̂da Erlaa, Prl., Laud., Kl., Bers., Mar., skabârda ² Dunika, skabarda Etn. II, 136, BW. 26296, 14 var., 34580 var., skabards Etn. II, 136, skabar̂na Cibla, skabars Etn. IV, 38, skabarzds Nigr., skabārzna Nerft,

1) der Splitter:
Sprw. dur kâ skabarga acīs. uotra acī skabargu ierauga, pats savā baļķi nenuomana. dūri situ uz galdiņa, lai atlēca skabardziņas BW. 26292, 1. ātri rāvu brāļa dzirnas, laî saplīsa skabardās (Var.: šķembelēs, šķēpelēs) 22478 var. mājās bija skabardziņi, nu atveda dzirkstelīti 21746, 1 var. îzvelc man skabarzdu nuo pirksta! Nigr. viņam ienācis skabargs, er hat ein Haar darin gefunden U. - sirds skabardziņš, einer, der einem ans Herz gewachsen ist U.;

2) ein Zänker
U. Mit Metathese aus *skabraga, *skabrada (zu skabrs)? Oder (vgl. namentlich skabarna und skabars) mit der gleichen Lautfolge wie in li. skebėrda "Splitter" (s. Būga PFB. LXXV, 149)? Jedenfalls zur Wurzel von skabrs.

Avots: ME III, 862

skābraugu (unter skābrauga) maize: auch (mit â ² ) Frauenb.

Avots: EH II, 503

‡ skâbumaize (mit -m- aus -mm-?) AP., = rauga%20maize">skābrauga maize.

Avots: EH II, 503

skàitît (li. skaitýti "zählen, lesen") Wolm., PS., C., Jürg., Serbigal, Neuenb., skaĩtît Rutzau n. FBR. VII, 116, skàitît ² Kl., Prl., Nerft, Preili, skaîtît ² Ruj., Salis, Iw., Līn., Gr.-Essern, Grünh., Widdrisch, Zögenhof, -u, -ĩju,

1) zählen; rechnen:
Sprw. iet suoļus skaitīdams. tas kuo meklē, skaita tev zuobus (d. h., befindet sich ganz in der Nähe). kuopā skaitīt, addieren U. - skaitīja veļu laiku nuo Mārtlņiem līdz 12. decembrim;

2) (Gebete) hersagen, aufsagen
U.: pātarus skaitīt, Gebete hersagen (eig.: den Rosenkranz abbeten) U. lūdz dievu jeb skaiti pātarus! Etn. 11, 75. skaitīt baušļus Kaudz. M. I, 4, die 10 Gebote hersagen. pakaļ skaitīt, nachsprechen. nuo galvas skaitīt, auswendig hersagen;

3) lesen
Rutzau, N.Peb., Fest., Wessen, Infl.: sēd vecītis, skaita grāmatā Pas. IV, 402 (aus Welonen). drukātuo skāitīja, bet rakstītuo nevarēja L. W. 1921, 47, 13. Refl. -tiês, um die Wette zählen: dievs ar ve̦lnu rauga uotru pārspēt: durties, skaitīties, kaitināties LP. VII, 1159. - Subst. skàitîšana, das Zählen; das Hersagen; das Lesen; skàitĩjums, das einmalige, beendete Zählen; Hersagen; Lesen; skàitîtãjs (li. skailýtojis),

a) wer zählt; hersagt, liest;

b) der Zähler (in der Arithmetik)
Konv. ² 522. Zu šķist.

Avots: ME III, 866, 867

šķirtne,

1) der Scheitel
U., (mit ir̃) AP., (mit ìr ² ) Bers., Erlaa, Golg. Kl., Lubn., Saikava: pār pašu galvas vidu balta šķirtne re̦dzama Dok. A. matiņi gludi sukāti, šķirtni vidū MWM. VIII, 242. māte skatās spuogulī, nuopūlējas ar taisnas šķirtnes pāršķiršanu Blaum. Skal. ug. 230;

2) eine Fuge
Döbner n. U., "sprauga" (mit ìr ² ) Gr. - Buschh.: saules seja... pa mākuoņu šķirtnēm... atklājās Janš. Dzimtene ² III, 81. kuociņi auga... saknītēm klints šķirtnēs turē̦damies Valdis Stabur. b. 17. dakstiņiem, kam šķirtnes piesvaidītas... kaļķiem Vēr. I, 898. lietus iespriezdamies pa mazākām šķirtnītēm Duomas III, 827. caur vārtu šķirtni MWM. VI, 328;

3) ūdens sķirtne, die Wasserscheide:
draudzes... daļu, kas atruodas Salacas un Pē̦rnavas upes ūdens šķirtnē A. Melnalksnis Mazsalaca 10. ūdeņu šķirtne starp Ziemeļu Le̦dusjūŗu un Bēringa līci MWM. VII, 394;

4) das Diaphragma
Dr.;

5) die Zäsur
Plūd. Llv. 176;

6) šķirtnīte ² , die Strähne
Saikava: kad ieskā galvu, tad pašķiŗ matus mazām šķirtnītēm.

Avots: ME IV, 46

*šķuras (erschlossen aus hochle. škuras) Fest., = raugas">atraugas: š. nāk.

Avots: ME IV, 55

sluĩnas Katzd., Ahswikken, sluînas ² Līn., Wain., Janš., die Füsse, Beine (von Menschen und Tieren); "die Oberbeine" Janš. (nur mit verächtl. Bedeutung), "ciskas" (mit uî ² ) Rutzau; "schwer bekleidete Füsse" Libau: tu ne savas sluinas nevari pavilkt! Wain., Ahswikken. savāķ sluinas! Katzd. vai tu ... pazīsti teteŗa kāpuostus? kad tuos dabūsi baudīt pa sluînām ² un gurnīcu ... Janš. Dzimtene V, 363. jāaprauga, vai tad šij brangulei ... ļe̦mpas un sluinas arī tik ... kuplas 372. Vgl. li. šluĩtai "šlaũnys" bei Būga KSn. I, 266.

Avots: ME III, 941

šlûkt ² Dond., = šļūkt: kad ierauga guovganiņu, šlūc ar cūku palejā BW. 29356 var.

Avots: ME IV, 60

*I služa od. *služ(u)s, die Zugspur: ierauga ievilktu služu, kur ... bārzdainelis bija gājis tuo uozuola kluci līdz vilcins Pas. II, 179 (aus Ob.-Bartau). Nebst. li. šliũžės "Rutschspur eines Schlittens" zu služât.

Avots: ME III, 942

smalˆkstaraîns, feine staras habend: pēc madaras (galium) smalkstarainuo lapu un ziedu parauga Konv. ² 1390.

Avots: ME III, 953

šmauga,

1) die Enge:
pussala, kuru ze̦ma šmauga savienuo ar cietzemi Konv = 981; "gara sprauga" (mit aû) Warkl.;

2) šmaũga, der Schwung (beim Schaukeln):
lai ar juo lielāku šmaugu varē̦tu grūsties LA. šūpuotājs . . . ar jaunu šmaũgu grūž tuo (šūpuli) uz leju Janš. Paipala 26.

Avots: ME IV, 81