Paplašinātā meklēšana

‡ brite̦lē̦ni, = brakalaiņi: brāļi mani b. [?] zābakuos sìenu pļāva BW. piel. ² 28605, 1.

Avots: EH I, 242

četrriteņu rati, ein vierräderiger Wagen.

Avots: ME I, 411

‡ divriteņi Diet., = divriči.

Avots: EH I, 323

divritenis ,* der Velociped; divriteņu braucējs; divriteņu rati, ein zweirädriger Wagen.

Avots: ME I, 473

duîriteņi ^2, ein Wagen mit zwei Rädern Wirginahlen.

Avots: ME I, 511

‡ dujriteņu rati BW. 33778, 3, ein zweiräderiger Wagen.

Avots: EH I, 340

gritelêt, s. gricelēt.

Avots: ME I, 656

iekrite̦ns: iekrite̦nu glāzi vien vajag liet Saikava.

Avots: EH I, 522

iekrite̦ns Kokn., Lasd., [iekritins Bers.], iekritans Tirs. "nicht ganz voll": iekrite̦ns pūrs. [Auch ein Adverb dazu: ūdens vasaru mārkuos stāv iekritin (= unter der Norsmalhöhe) Bers.]

Avots: ME II, 30

‡ kritelis, Plur. kriteļi Salis, = kritala(s): kur ir lieli lāni, tur ir lieli kriteļi. pa kriteļu apužu sēnes, ka biezs.

Avots: EH I, 656

[kritenes Barbern, runde Gruben, Einsenkungen von Gypsschichten.]

Avots: ME II, 281

kritenis Grob., kritinis N.-Bartau,

1) dünne Balken od. dicke Stangen, deren Enden man in die Rinnen zweier Pfosten eines Zaunes von oben hineinfallen lässt
Lasd.; kritenis ir sklanda starp diviem stabiem, kura netuop ar naglām piesista, bet kuras abi gali iekritināti stabuos izcirstās rievās Grob. Auch der auf diese Weise gemachte Zaun: [gani sakāpa uz sklandām un kriteņiem lūkuoties Janš. Čāp. 57.] viņš ecēja gar kriteni Janš. kritiņu žuogs N.-Bartau;

2) kriteņi, Füllholz zwischen zwei Ständern
Karls.; Bauholzer, die zwischen zwei Ständern von oben hineingesenkt werden U.;

3) kritenis*, ein Fallbrett
Dr.

Avots: ME II, 281, 282

kritenis* der Fallschirm Dr.

Avots: ME II, 283

‡ kriteniski "?": ja venteri plūdu laika, kad ūdens sāk krist, iespiež ar muti pret upes izte̦ku, tad saka, ka venteris iespiests k. NB.

Avots: EH I, 656

pakaļritenis, das Hinterrad: abi pakaļriteņi ve̦ci.

Avots: ME III, 40

piekritene, eine leichte, akute Erkrankung Kreuzb., eine durch einen Schreck verursachte Krankheit Buschh., piekritinis Warkl., piekritienis Warkh.: atmazgāja piekriteni Jauns. Baltā gr. I, 70.

Avots: ME III, 260

‡ pusritenis "?": trĩs vien vedēju sievas; tās pašas atdzina pusriteņiem BW. 16279.

Avots: EH II, 334

rite, der Tropfen: dzirdēja tik lietus rites šļācam luogā Janš. Bārenīte 39. Zu ritêt I.

Avots: ME III, 532

riteklis, ritêklis Nötk., was sich dreht: ūdens un uguns drūzmējas chaotiskā riteklī Vēr. I, 236; "was sich zusammengerollt hat" Dond.

Avots: ME III, 532

‡ *ritelis (od. *ritele?), = ritenis 3: tiekam liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritele BW. 14828 (aus Ugalen).

Avots: EH II, 374

riteņbràucẽjs,* der Radfahrer, Velocipedist.

Avots: ME III, 533

ritenis,

1): auch Sonnaxt;

3): auch AP.; saritināt de̦sas riteņuos Ramkau. lûkus tina riteņuos Salis. siera r. Orellen. vilnas pavedieni satinās ritenītī ebenda.

Avots: EH II, 374

ritenis, rite̦ns U., auch ritiņš U., Demin. auch ritentiņš,

1) das Rad am Wagen:
dandžu od. luoku ritenis, das Bügelrad, gabalu ritenis, das Felgenrad Bielenstein Holzb. 543. vadmalas riteņi, unbeschlagene Wagenräder, die man früher an Arbeitswagen hatte Matkuln. Sprw.: ritens rumbā, aukla vaļā. juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej. kâ piektais ritenis, wie ein fünftes Rad, d. h. unnütz (von einem ungebetenen Gast, einem ohne Grund Anwesenden etc.). dauzās kâ piektais ritens pie ratiem Etn. IV, 42. kuļas kâ piektais ritens. tas jau visur kâ piektais ritens, - kaut i[r] nuogalēm, taču viņam jābāžas pulkā! viņš negribēja būt lieks, piektais ritenis Apsk. v. J. 1905, S. 547;

2) das Spinnrad
U.: ai riteni, ritentiņ (ratenīti, ratenīti), tu man kaunu padarīji,... tu snuoriņu zemē meti BW. 7018 var, es riteņu (Var.: ritiņa) dreimanītis 27399;

3) etwas Radförmiges od. rund Zusammengeroiltes:
tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī (Var.: ritulā, gre̦dze̦nā) BW. 21827. ritenī griezties, sich in die Runde drehen, wirbeln, durcheinanderwirbeln: samāvuos trejus brunčus, apgriežuos ritenī BW. 24119. kad es kūru, tad man dega (sc.: uguntiņš), ritenē (für ritenī) griezdamies 6870. sniga sniegs, lija lietus ritenē griezdamies 18159, 1. galva sāk riteņus mest, es geht rundum, wie ein Rad im Kopfe U. - ritenis - pavedienā sataisīta, bet vēl dzijā nesavē̦rpta vilna, vilnas riteņveidīgs sagriezums Salisb. - ceļa rite̦ns (plur. ceļu ritiņi L.) U., die Kniescheibe; lūku rite̦ns U., eine Rolie Bast; saules ritens A. XX, 404, die Sonnenscheibe; vaska ritenis,

a) eine Scheibe Wachs:
māmiņa ielikusi pūrā vaska ritēniņu (Var.: ritentiņu, ritenīti, rituliņu, ritulīti) BW. 7579, 1 var. es satiku bit[i] ar vaska ritentiņu (Var.: ritenīti, rituliņu) 13387, 2 var.;

b) als Kosename:
brālīt, vasku ritentiņ! BW. 13646, 17;

4) in genitivischen Verbindungen: riteņa ce̦pure Apsk. v. J. 1903, S. 624, eine Art runder Hut;
riteņa ķe̦kars Karls., die Wickeltraube. Nebst li. ritinis "eine Rolle" zu rist II.

Avots: ME III, 532

riteniski: čūskas skrējušas r. Orellen. "rollend" ME. III, 532 zu verbessern in "rollend".

Avots: EH II, 374

riteniski Wid., Ar., Adv., rollend Hals über Kopf: galva aizgājuse riteniski pruojām LP. III, 59. ... tam duod ar sluošu kātu, lai riteniski ieiet ugunī IV, 118.

Avots: ME III, 532, 533

riteņuôt* MWM. v. J. 1899, S. 556, Velociped fahren.

Avots: ME III, 533

riteņspuõle: wohl gleichbedeutend mit ‡ ritinspùole ² .

Avots: EH II, 374

riteņspuõle, eine Blume (Ritterspom?): ziedēja sīkruozītes, bišu krēsliņi, ... riteņspuoles un klinģerītes Jauns.

Avots: ME III, 533

riteņu riteņiem, rollend, sich radförmig wälzend: čūska riteņu riteņiem tīdamās... LP. VII, 485.

Avots: ME III, 533

riteņveĩdîgs,* radartig, radförmig: r. vilnas sagriezums.

Avots: ME III, 533

sakrite̦ns: Jauns. Raksti IV, 183 dafür sakritenis!

Avots: EH XVI, 419

sakrite̦ns, zusammengefatlen: sakrite̦ns pīrāgs Jauns. M. dz. 82.

Avots: ME II, 656

skritelis,

1): auch Lng.

Avots: EH II, 510

skritelis, s. skritulis.

Avots: ME III, 894

skriteluot, ungleich herumlaufen (wird von der Spille gesagt) Für. I.

Avots: ME III, 894

trijritenis,* das Dreirad Dr.

Avots: ME IV, 235

vēzritenis,* das Schwungrad Dr.

Avots: ME IV, 574

zùobritenis Konv. ² 636, das Zahnrad.

Avots: ME IV, 757

kritenis,

1): kriteņa žuogs Janš. Mežv. ļ. II, 153: ‡

4) das Dickicht
(eigentl.: Lagerholz?): kad saaugs visi ... kuociņi ..., tad še būs tāds k., tāda laužņa, kur ne luops; ne cilvē̦ks netiks cauri Janš. Mežv. ļ. I, 152; ‡

5) ein Einsturz des Erdbodens
Schönberg; ‡

6) "?": par kaŗu, zvē̦riem, kriteni ... pasargi! Dz. grm. (v. J. 1867), 703.

Avots: EH I, 656

‡ saritenêt, drehend zermahlen (?): samalu mālīti, saritenēju BW. 8187.

Avots: EH XVI, 442

àizcĩkstêt,

1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;

2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.

Avots: EH I, 14

àizjûgs, auch àizjûga,

1) die angespannten Pferde mit dem Gefährt und Geschirr:
pārduot visu aizjūgu, kā iet un stāv. pie istabas durvīm tika viss aizjūgs uz pē̦dām apturē̦ts Kaudz. M.;

2) das Gefährt:
viņš ieraudzījis aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu LP. VII, 465;

3) das Geschirr:
kad sataisījis aizjūgu, tad atkal atradis abus pakaļas riteņus nuomauktus Etn. IV, 25.

Avots: ME I, 30

‡ àiztrust, trocken zu faulen beginnen Stenden, Wandsen: riteņu spieķi aiztrusuši.

Avots: EH I, 59

àizvadžuôt, tr., mit einem Pflock (vadzis) zumachen, verstopfen: aizv. riteņa rumbu ar sē̦rmūkšļa ķīli LP. VII, 575.

Avots: ME I, 58

apčirkstêt, intr., (an der Oberfläche) ringsherum gefrieren: riteņi miegaini gramstās pa apčirkstējušiem ceļa dubļiem Jauns.

Avots: ME I, 80

‡ apkankstinât Warkl., apkankstinêt ebenda, beklopfen: a. visas siênas. apkankstinājis riteņus, bet plīsis nav ne˙viens.

Avots: EH I, 89

apmaidzît [li. apmáigyti], tr., freqn. zu miegt,

1) (ringsum) quetschen, drücken:
puiši meitas apmaidzīja C.;

2) eine Arbeit fix beendigen:
ratnieks pa nedēļu kā maidzīt apmaidzīja divi gaņģus riteņu J. Kaln.

Avots: ME I, 104

ârceļš, ein kleiner Nebenweg durch die Felder: vīri aizbrauca pa ārceļu Kaudz. M. Auch das Adverb ("ausserhalb des eigentlichen Weges"): braucēji brauca pa ceļu, kamē̦r kājiniekiem bija jābrien ārceļš pa sniegu Dr.; riteņi ietu ārceļš āpuž grambām Vīt. 68.

Avots: ME I, 240

ârgals, das äussere Ende: jāapgriež riteņi uotrādi, - rumbu ārgali uz iekšu LP. V, 13.

Avots: ME I, 242

atmazgât, tr., waschend entfernen: atmazgāja piekriteni Jauns. Balt. gr. I, 70

Avots: ME I, 176

‡ brita "?": slīkuonis ir pie britas ķeŗas Kokn. Wohl gleichbedeutend mit brite U. "Rasiermesser" (aus r. #pum#a).

Avots: EH I, 242

bruņnieks, bruņenieks, - inieks, der Geharnischte, der Riter. ceļmalu br., ein Raubritter, Wegelagerer LA.

Avots: ME I, 340

bruzdēt, - u, - ēju, intr., knattern, rasseln, klappern: bruzd rati, riteņi, kažuoks. lai skaliņi nebruzdēja BW. 16742; vgl. brauzdēt [und li. bruzgė´ti "rascheln"].

Avots: ME I, 340

bur̃kšķêt, bur̃kšêt, burSkstêt, intr.,

1) rasseln, poltern, rollen, knirschen (vom Schnee) Ronneb., undeutlich sprechen, schwatzen Salis:
akmentiņi burkšķēja nuo kalna lejā. burkš trejriteņu ķerras Duomas II, 483. zemnieks kâ satrūcies sāka runāt burkstuošā balsī A. XX, 781;

2) burkšķēt flattern
Wid. [Zu li. burkšnóti "rasseln", poln. barczeć "rauschen, knirschen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 108.]

Avots: ME I, 353

čar̃kstêt, -u, -ēju, knirschen, knistern, rascheln, rauschen, plärren, schwatzen: riteņi čarkst uz grants. lapas čarkstē̦damas iekrīt kūlā Elgasts. viņš čarkstuošā balsī iesāka Degl. žagata aizskries mežā čarkstē̦dama BW. 19229. [Nach U. auch: klappern (vom Storch).] Vgl. li. čarkšė´ti "звенѣть, хрустѣть".

Avots: ME I, 404, 405

celis (li. kelỹs, auch kẽlias), gew. Pl., das Knie: ceļi luokās, ļuodzās, trīc, die Kniee wanken, zittern; ceļus apkampt, die K. umfassen; ceļuos mesties, auf die Kniee fallen; ceļuos lūgties, kniefällig bitten; pie ceļiem krist, zu den Füssen fallen. līdz ceļiem od. ceļa galiem, bis zu den K., eine beliebte Massbezeichnung: līdz ceļiem od. ceļu mē̦rā dubļus bridu. [Weiterhin zu li. kelė´nas "Knie(scheibe)", aksl. колѣно "Knie" und wohl auch (vgl. le. ceļu riteni od. skriemelis "Kniescheibe", ahd. knierado und span. rodilla) zu le. duceles "zweirädrige Wagen", apr. kelan "Rad", aksl. коло, an. huel "Rad" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 567.]

Avots: ME I, 368

čikstere, ein Teil des Spinnrades; "vērpjamā ratiņa ruociņa nuo paminas uz riteni" Katzd.

Avots: ME I, 412

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- ² Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416

ciska, cisks N. - Bartau n. RKr. VII, 84, Demin. cisciņa [BW. 34748 var.],

1) die Lande, Hüfte, das Hüftblatt, der Schenkel (grosse Muskel am Oberschenkel U.):
viņš klibuoja (bija klibs) ar savu cisku I Mos. 32,31. jāsaduod nerātnim labi pa ciskām Kand. cisku mīža, ein schlimmem Schimpfwort auf ein Frauenzimmer U.;

2) ein Teil des Spinnrades:
beņķa ze̦majā galā ietaisītas divi ciskas (cisciņas) ar riteni starpā RKr. XVII, 38; [cisciņa - auch ein Stäbchen am Webstuhl Bielenstein Holz. 406.] Zu li. kiškà "Kniekehle; бедро, ляжка", ndl. hijs dass (s. Lidén MO. V, 195 und būga KSn. I, 251) und (?) ai. kiṣ̌ku - "Oberarm" (Lewy PBrB. XXXII, 140 ² ); mit k - statt c - unter dem Einfluss von Formen wie kakṣ̌ā "Achselgrube"?]

Avots: ME I, 388, 389

I čũriski,

1): mit dem Gesicht nach unten gekehrt
Frauenb.: nuorāvu viņu č: pie zemes: ‡

2) (auch čũriskis) "kūleniski, riteniski">riteniski" Orellen n. FBR. XI, 43: cilvē̦ks, čūska var savilkties č.

Avots: EH I, 299

dañdzis [Dond., Wandsen], der Kranz, die aus einem Stück bestehende Radfelge; dandžu ritenis = luoku r., Rad aus einem Stücke Mag. II, 3, 117, Sassm. ve̦lns atspēra kalpa puisi ar tiem dandžu ["?"] zābakiem BW. 7292, 2. kâ dandža līkums es saliecuos Mag. II, 3, 34. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen nebst danga 1 zu slav. do,ga "Bogen"; vgl. Būga Aist. Stud. 165 und KSn. I, 278.]

Avots: ME I, 437

de̦sa,

1) der Darm
- auch Dunika, Frauenb., Rutzau, Wandsen (wo zar̂na unbek. ist), AP., Iw., Siuxt: spires d. Siuxt "aitu zarna pie izkārnījumu izejas, kur izkarnījumi jau sacietējuši"; tūpļa d. Dond. "re̦sna zarna"; dirsas d. Frauenb. "tūpļa zarna"; kruņ̃ķa d. AP.,

a) der Mastdarm;

b) Grützwurst;
sarkana d. AP., eine Art Blutwurst; balta d. AP., Grützwurst; in Auleja sei de̦sa nur eine Grützwurst; riteņa d. BW. 33425; prieka d. Trik., das männliche Glied;

2) ein schlaffer Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). Zur Etymologie s. die Notiz zu zar̂na.

Avots: EH I, 316, 317

‡ divrats,

1) = ritenis">divritenis Salisb.;

2) uz divrata, im Zweifel:
atradās uz divrata, nezinādama, kuo darīt Janš. Bandavā II, 96 (ähnlich Dzimtene V, 332).

Avots: EH I, 323

divratu vāģi U., ein Wagen auf zwei Rädern; dafür gewöhnl. divriteņu rati, divriči.

Avots: ME I, 473

divriči [Oppekaln, Ruj., Sessw., Wandsen, Angern], zweirädriger Wagen: tas nuotiks tad, kad vārna ar divričiem brauks A. XX, 300. [Als ein Lituanismus zu ritenis?].

Avots: ME I, 473

dreĩmanis, der Drechlser: [es riteņu dreimanītis BW. 27399. - Nebst estn. treiman entlehnt].

Avots: ME I, 497

eideniski,

2): e. ("aši, strauji") skriet Viļāni; zirgi skrien èideniški ² (im Galopp, kopfüber)
Linden in Kur1.;

3): tie riteniski, e. un čūreniski nuokūleņuoja lejā Janš. Līgava I, 296; eĩde-niski "rückwärts"
Wandsen; "rückwärts taumelnd" Sessw: ("mit eî").

Avots: EH I, 367

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

gaņ̃ģis,

1) der Gang, Weg:
gruntē̦ts gaņģis. apakš akmeņiem bijis gaŗš gaņģis zemes apakšā LP. IV, 225;

2) ein Mühlengang:
malt ar divi gaņģiem;

3) ein Gang der Weber beim Aufscheren:
divpadsmit gaņģu ķemme;

4) gaņģis ratu od. riteņu, ein Gang (4) Räder
Bers., Lasd., Laud., Fest.;

5) ein eifriger Arbeiter:
gaņģējas kâ gaņģis Naud.;

6) "?": manam tē̦vam bija citādi gaņģi, kājas bij kâ ecēšu galdi Etn. III, 14;

7) "?": lai līkstis neme̦stuos gaņģî Etn. II, 50;

8) gaņģi, die Mast bei der Treibjagd;

[9) ar divi gaņģiem ecēt U., mit 2 Gespannen eggen.
Aus d. Gang].

Kļūdu labojums:
gruntē̦ts = grantē̦ts (LP. VII, 131)

Avots: ME I, 601

‡ grebnice Dunika, eine Vertiefung (ieduobums) auf dem Wege: ritenis iegāja grebnicē.

Avots: EH I, 402

II gricelêt "?": malu, malu, gricelēju (Var. : griķelēju, gritelēju) BW. 8099 ; 8100.

Avots: ME I, 654

‡ grìeva ² PV.,

1) eine ausgefahrene Gruft auf dem Wege:
kad riteņi gāja atšķīdušā grievā, tad zirgs apstājās;

2) die Narbe:
pāršķē̦lumam sadzīstuot, palikusi g.

Avots: EH I, 408

griêzt, [griẽzt Katzd.], -žu, -zu (li. gríežti "нарѣзывать"),

1) schneiden:
maizi, kuoku, sluotas. ne nuo katra kuoka var svilpes griezt. uz cita kuoka (birkas) savu parādu griezt. seine Schuld auf einem anderen schieben. griez uz kuoka, tautu meita, manus lielus parādiņus BW. 6270. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griežama, nevajaguot le̦puoties Kaudz. M. mans cirvis dziļāku skaidu griež nekâ tavējais JR. IV, 82. tas man sirdi od. sirdī griež, das schneidet mir ins Herz U. kādam guodu griezt U. [oder zu grìezt?] jemandem verleumden;

2) schlagen (von der die Schnarrwachtel):
grieze griež (li. grįlyt;ežia);

3) geigen
(so auch li. gríežti): vijuoli griezt;

4) knirschen mit den Zähnen
(so auch li. gríežti): ve̦lns nuo tās dienas zuobus vien griež uzmanim;

5) [par ausi griêzt PS., ein Ohrfeige verabfolgen].
pliķi griezt Mar. Refl. -tiês,

1) sich schneiden:
ja divas taisnas līnijas griežas ar trešul... Būvm.;

2) schneidend eindringen:
riteņi griêžas dubļainā ceļā līdz rumbām. skaņas plūst, ausīs griezdamās MWM. V, 486. [Nebst graizît nach Scheftelowitz BB. XXVIII, 295 zu arm. ergicanem " (zer)reisse".]

Kļūdu labojums:
[oder zu grìezt?] = nach d. jem. die Ehre abschneiden]

Avots: ME I, 662

griķelêt, -ẽju "?": malu, malu, griķelēju (Var. : gricelēju, gritelēju BW. 8100.

Avots: ME I, 654

grimuonis, grimuons St., Mag. IV, 2, 76,

1) Holz, das im Wasser untergeht ;

2) Hornstrauch (cornus sanguinea)
RKr. II, 70 : citi sauc grimuoni (cornus sanguinea) par bezvārda kuoku Konv. ² 360 ;

3) "?": slapju mē̦slu piekŗautā ratu skāre gremdē riteņus kâ grimuonis Doumas IV, 450.

Avots: ME I, 655

gruõpe,

1): auch (mit uõ ) Frauenb., Iw., Ramkau;

2): iebrauktu riteņu gruopēm Janš. Līgava 1, 353.

Avots: EH I, 413

gruõpe [Wandsen., Līn., Neuermühlen], gŗuõpe [Dunika], gruõpa [Dond.],

1) die Hohlkehle, Nute, Rinne, Falze,
"starpa, šāva, stenderī izē̦velē̦ta rene" Gold. n. Etn. IV, 33. gruope - maza gŗaviņa brangās Konv. ¹ 577;

2) ausgefahrenes Wagengeleise
Naud.: zē̦ns paņēmis čauksturi kājstarpī un jājis pa ceļa gruopēm uz muižu JK. V, 58. ceļa gruopās nuoklaukšķēja riteņi Vēr. II, 1043;

3) = gruodi [?]: tilta gŗuopes [Var.: gruodus] skaitīdama BW. 18973. [Aus mnd. grope, s. Thomsen Beröringer 94.]

Avots: ME I, 671

gum̃zaîns [Ruj., Nigr.], krumm, gekrümmt, voll Krümmungen: luoks, slieces ir gumzainas, ja nav nuolīkušas slaidā līkumā, bet vietām ielīkušas par daudz, vietām par maz A. XIII, 493. [gum̃zains maiss Wandsen, ein Sack, der nich gleichmässig vollgestopft ist; gum̃zains ritenis Jürg., ein nicht ganz rundes Rad.]

Avots: ME I, 681

‡ ieiekše̦ns Ar., PV., Stelph., = rite%CC%A6ns">iekrite̦ns: trauks ie. vien bij ar kartupeļiem.

Avots: EH I, 516

[iekrate̦ns, = rite%CC%A6ns">iekrite̦ns: skuopulis iedeva ierate̦nu miltu sieku Fest.]

Avots: ME II, 29

ìekritinât,

3): "(Bauhölzer) zwischen zwei Ständern von oben hineinsenken"
Biel. n. U. (unter kriteņi).

Avots: EH I, 522

ìekul˜t, tr.,

1) ein wenig schlagen, einpeitschen:
iekūla ar pātagu tik brūti, kâ brūtgānu BW. III, 1, 48;

2) den Drusch beginnen, zum ersten Male dreschen und den ersten Ertrag vom Dreschen erhalten:
mans tē̦vs jau iekūlis. kad iekuļuot jaunrudzu maizi, tad pūķa pieturē̦tājs aizne̦suot vis˙pirms savam pūķim LP. VI, 48;

3) einrühren:
miltus iekuļ pienā, ūdenī. Refl. - tiês,

1) wohin geraten, sich wohin verirren:
samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70. iekūlās lāčauziņas tīrajuos rudzīšuos Ltd. 1446. sieva bija iekūlusies kādas kāršu licējas tīkluos Vēr. II, 340. viņš redzēja, ka bija iekūlies ķe̦zā Degl.;

2) vorwärts, auf den grünen Zweig kommen:
viņš it labi iekūlies;

3) (mit d. Lok.) zu etw. kommen, mit Mühe erwerben:
cik nuo skuoluotājiem iekūlušies zinātnēs Kronw. ņem, brālīti, muižas meitu, iekulsies lupatās BW. 12150. ve̦rgs bija iekūlies guodā un mantā MWM. VII, 199. nuo tā vaska ritenīša iekuļuos naudiņā. Subst. ìekūlums, das Ausgedroschene, der Ausdrusch.

Avots: ME II, 32

ìerùobît, ìerùbuôt, tr., einkerben, verzahnen: kuoku, riteni.

Avots: ME II, 60

ìesuktiês, sich hineindrehen, sich verwickeln: gruoža iesasukās ritenī Rutzau n. Etn. III, 65.

Avots: ME II, 74

ìesvaîdît, tr., freqn. zu iesviest,

1) wiederholt hineinwerfen:
iesvaidiet sìenu šķūnī;

2) einschmieren:
žīds sūta lietuvē̦nu iesvaidīt uori LP. VII, 802. ratus izvilkuši, iesvaida patlaban riteņus Janš.;

3) einsalben, einbalsamieren:
miesa tika iesvaidīta ar dārgām eļļām MWM. VI, 204.

Avots: ME II, 75

ìetîstît (freqn.), ìetīt, einwickeln, einhüllen: bē̦rnu autiņuos. viņa ietina galvu villainē. nakts ietinusi upi savā tumsā A. XX, 242. Refl. - tiês, sich einwickeln, sich einhüllen, sich verwickeln: apse̦gs šaurs, ka nevar ietīties Jes. 28, 20. gruoža ietinusies ritenī.

Avots: ME II, 82

il˜gis, Instr. Pl. von il˜gs (mit ausgefallenem i: il˜gs), lange: tik ilgis bij tām pilnigi izgre̦znuoties Esth. 2, 12. tik ilgs (= ilgis) situ tautu galdu, kamē̦r lēca skabardziņa. tik ilgs lūdzu tautu māti, kamē̦r meitu atvēlēja BW. 14826. tik ilgs liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī BW. 21827 (Lubn.). tik ilgs būšu šai zemē, kamē̦r pūru piedarīšu 7744 (Setzen).

Avots: ME I, 705

izgum̃buôtiês, izgumbâtie-s, sich nach aussen biegen: riteņi izgumbuojušies, die Räder haben sich nach aussen gebogen Spiess n. U.

Avots: ME I, 742

izkaisãm (Instr. Pl.), izkaisu, zerstreuen: kumeliņš manas lietas izkaisīja BW. 29929. vienu sauju (riekstu) izkaisīju 13420, 2. savas meitas pa celiņu izkaisīj[u]ši 20954. istabu (ar) smiltīm, puķēm izkaisījām, viesus gaidīdami;

[2) aboriteren:
izkaisīja kâ vista N. - Autz n. U.].

Avots: ME I, 746

izklabêt intr., (klappernd) lose werden: riteņi jāpārve̦lk, - spieķi izklabējuši Lub. Refl. - tiês, sich ausklappern, zur Genüge, zum Überdruss sprechen: skuoluotājs, visu nedēļu izklabējies pa skuolu, grib svētdienā atpūsties Ahs.

Kļūdu labojums:
zum =bis zum

Avots: ME I, 751

‡ izmaulât PV. ar maulu svārpstu izurbt maulaiņu ratiem riteņu rumbas (maulas)".

Avots: EH I, 465

[izripât Dunika, izripuôt, izripinât, tr., hinaus -, herausrollen: izripināt mucu vai riteni nuo palieveņa C. Refl. - tiês, zur Genüge rollen: viņš izripinājās ar naudas gabalu Jürg. In Warkh. dafür izripinêtiês.]

Avots: ME I, 792

[izripuôt C., intr., hinaus, herausrollen: ritenis izripuoja nuo palieveņa.]

Avots: ME I, 792

izšķaidît, tr.,

1) auseinandersprengen, zerschmettern, in Stück schlagen:
raganas tas tūlīt izšķaida uz visām pusēm LP. I, 81. riteņi bijuši sapluosīti, gabali izšķaidīti Etn. III, 109. dzīve draudē tuo bez žē̦lastības saberzt un izšķaidīt Baltp.;

2) verschwenden, vergeuden, vertun:
mantu, naudu.

Avots: ME I, 810

izšķuôbît, tr., zum Wackeln bringen, verziehen, verzerren: nuosistuo vaibsti nuo nāves muokām ir izšķuobīti A. XX, 795. [cita (meita) puišu izšķuobīta BW. 34629.] Refl. - tiês, sich ausbeugen, aus der geraden Lage treten, wacklig werden: kājas klavierēm izšķuobījušās. apkuopt pūķītes, kas izšķuobījušās kâ nekâ Dünsb. riteņi pa˙visam izšķuobījušies.

Avots: ME I, 812

‡ izurļât, aussthnüffeln Rite: izurļājis visas malu malas (beim Beerensammeln) Rite. tu te izurļājuot beidzamuo uodziņu. kad nākšuot brūklenes pa˙visam gatavas, ... nebūšuot ... kuo ievārīt Jauns. B. gr. ³ II, 143.

Avots: EH I, 492

‡ izvaļâtiês, zur Genüge müssig leben Ahs., A.- Schwanb., Dunika, Līvāni, Rite: i. visu svētdienu pa mājām Dunika. atpūties nu labi un izvaļājies! A.-Schwanb.

Avots: EH I, 493

izvanckât, ‡

2) hinaustreiben, verjagen
Alswig, A: Schwanb., Borchow, Golg., Lettihn, Līvāni, Peb., Rite, Wessen, (mit àn ² ) Kaltenbr., Saikava: visus čigānus nuo kruoga izvanckājis Alswig; ‡

3) gierig ausessen
Adl., Geistershof, Lubn.: bija tâ izsalcis, ka izvanckāja divus šķīvjus putras Druw., N.-Schwanb., Sessw.; ‡

4) = izvañdît Erlaa.

Avots: EH I, 493

II kalve: auch (mit àl ² ) Krāslava, Skaista: kalvis gāja ..., kab kas nuopirktu jā kalvi Pas. X, 139 (aus Asūne). kal, kalvīte, kuo kaldama, kal man dze̦lza ritentiņu! Tdz. 44064.

Avots: EH I, 580

II karīte: karite Lasd. und Prl. n. FBR. IX, 126, karīta Aiviekste n. FBR. VIII, 80, karita Stockm. n. FBR. VIII, 80, dat.-instt. plur. karītām BW. 26413, 3, Demin, nom. s. karitiņa BW. 28754 (aus Kreuzb.), nom. plur. karītiņas Tdz. 39549, acc. plur. karitītes BW. 2705 var.

Avots: EH I, 589

ķeve "= kŗaupa": riteņi apķepēja ar plienu, kâ ar ķevi, kas pamazām atluobījās Vīt. 68. [Vgl. li. kẽvalas "луска, шелуха".]

Avots: ME II, 372

klaũdzuoņa, starkes Gepolter, Geklapper: riteņu klaudzuoņa Vēr. II, 857; mašīnu klaudzuoņa.

Avots: ME II, 215

klišu! Interj.: (kājas aun) klišu, klišu, lumzu, lumzu, kâ tie ve̦ci riteniņi BW. 24174, 2.

Avots: ME II, 230

klūdze, = klûga II: riteņu klūdzes sagrieztas.

Avots: ME II, 238

‡ kludzerêtiês,

1) wackelig sein (und klappern; von der Schneide eines Taschenmessers)
N.-Bergfrled; wackeln (kuļāties) Fest.: ritenis kludzerējas uz vienu un uotru pusi;

2) gehend oder fahrend sich vörwärts bewegen
Fest., mit einem schwachen Pferd (mühsam) fahren N.- Peb.;

3) = kludzêt II ‡ 2 AP.: braucuot rūgušpiens kludzerējās spainītī.

Avots: EH I, 621

‡ kļuma Wandsen "ein Unfall": man ceļā gadījās k.: salūza ritenis.

Avots: EH I, 626

klunkuruôt, ‡

2) (sch)wanken, (gerütteit) sich auf- und abwärts bewegen
C.: Jurītis (kas bij kautiņā stipri cietis) klunkuruoja pa ... kuokasniekiem vaidē̦dams ..., kad riteņi dauzījās pa uolnīcas ... grambām Ciema spīg. 223.

Avots: EH I, 623

krìmst: praes. auch krim̂tu ² Laidsen, Salis, krimšu Mahlup. Refl. -tiês, ‡

2) Vorwürfe machen:
kuo tu kremties man apkārt? Adsel. krìmtējs: ein Nagetier Zundu P. (1898) I, 58; kuoka krimtējs, wer Holzgeräte anfertigt, ein Drechsler Siuxt: kuoka krimtēji taisīja slaucenes, riteņus, ratus.

Avots: EH I, 654

kritinât,

1): gulžuogu kritina iekš gruopē̦tiem stabiem Iw.; vgl. kritenis 1.

Avots: EH I, 656

kritinis (unter kritenis),

1) = kam̃pinis 2 Dunika;

2) Plur. kritiņi Dunika, = ritenis">kritenis 2.

Avots: EH I, 656

krĩts, [krîts Lis., Kl.], krīts, -s, krīte U., (krĩta Dunika], die Kreide. [Nebst estn. krīf aus mnd. krite dass.]

Avots: ME II, 283

kul˜t (li. kùlti), kuļu, kũlu, tr.,

1) schlagen:
ūdens klusi krastus kuļ Vēr. II, 1029, pate smēju, pate lēcu, plaukstiem (Var.: plaukstas) kuldama BW. 23402, 7. asti kult, den Schwanz wedelnd auf die Erde schlagen (von Hunden) Etn. IV, 99. sviestu kult, Butter (in einer Flasche) schlagen: ik dieniņas sviestu kūlu BW. 28908. maizi kult, beim Einrühren den Teig mit der Hand od. dem Loffel klopfen. putas kult mutē, Schaum schlagen (von Ebern, auch von Menschen): meža cūka piktumā putas kūlusi mutē LP. VI, 378. ce̦puri od. ce̦pures kult, im Übermut, namentl. im Rausch die Mütze(n) schlagen, schwenken, in Herrlichkeit und Freuden leben: dzerce̦puri kuldams, viņi dzēra, ce̦pures kuldami Aps. ce̦pures tie kuļ un kuopā dzer Rainis. dzīruojuši, kâ jâsaka, ce̦pures kuldami Purap.;

2) schlagen, prügeln:
miega dēļ, bāleliņ, nekul savas līgaviņas BW. 21970, 1. tas kuļams, dze̦nams, von einem Faulpelz;

3) dreschen:
ar spriguļiem, zirgiem, ar mašīnu k. kult pēc rakstiem, in bestimmtem Takte dreschen; vienādā rakstā k., ingleichem Takt dreschen; tukšus salmus kult, leeres Stroh dreschen. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich dreschen:
kulies pati, kunga rija, tev nebija kūlējiņa BW. 6631;

2) schlenkern, sich hin und her bewegen, sich umhertreiben:
mēle vien kūlās BW. 19424. kuļas kâ piektais ritenis. viņi kūlās pa mežu LP. IV, 22. guovs kuļas (ar bulli), die Kuh rindert. meita kuļas ar puišiem;

3) mit Mühe vorwärts kommen, sich plagen:
cik dažādi dievs cilvē̦kiem pieškīris uz priekšu kulties Dok. A, kulies, kâ nu varē̦dams Kronw. Sprw.: kuļas kâ pliks pa nātrēm. ar miegu, nemiegu, parādiem kulties. saimnieks kūlies tukšumā un trūkumā LP, V, 399. pa kājām kulties, im Wege sein, hinderlich sein: bē̦rni, kuo kuļaties lieliem cilvē̦kiem pa kājām?

4) gedeihen, gross werden:
bē̦rns kuļas BW. I, 182, kulties mit d. Lok., zu etwas gelangen: ai vīriņ, ai draudziņ, kuļamies luopiņuos BW. 27079. [Wird gewohnlich zu kalt gestellt; vgl. auch slav. къlъ "Hauzahn" (s. Berneker Wrtb. I, 660 f.) und G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 307.)

Avots: ME II, 308, 309

II lãga (li. lóga "Mal"), lãgs, lãgus,

1) Schicht, Ordung:
pirmā, uotrā u. s. w. lāgā, zum ersten, andern u. s. w. Male St., U. pa uotram lāgam, zum zweiten Male [Salis]: saimnieks aizbrauc pa uotram lāgam pie mācītāja JK. III, 74. lāgām, lāgiem [Fest.] od. lāgu lāgām, lāgiem, zuzeiten, ein Mal über das andere: lielskungs lāgu lāgam vaicājis Neik. viņš slimuo lāgiem C. lāgu lāgiem viņš ar visu spē̦ku skrēja pret riņķi LP. VII, 189. pa deviņi lāgi (neunmal) tie jāē̦d V, 57. [uz trīs lāgi jāduod bruokasts Fest.] te uz vienu lāgu (auf einmal) pamanījis jau tuorņus VI, 344. viņa gribēja pa trešuo lāgu (par trešam lāgam LP. II, 58) izrauties iz Mārtiņa ruokām Poruk. svece nuoplivinājas vairākus lāgus Vēr. II, 1313. citās lāgās Launitz Stāsti 39. lāgā (lāgu 20013), brāļi, netiksim ar dzeršanu, dziedāšanu, trinkend und singend werden wir auf den grünen Zweig nicht kommen BW. 20014. negājis ne˙kādā lāgā ne ar kustuoņiem, ne ar citu saimniecību Etn. III, 141. viņš runājis arī vācu valuodu, nez vai nu par lāgu, vai arī tâ˙pat, kâ jau dažs labs kārklu vācietis, ich weiss nicht, ob richtig JU. šī komisija vēl pa lāgam nebija sākusi darbuoties, diese Kommision hatte noch nicht ordentlich angefangen zu arbeiten Plūd.;

2) die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, der Nutzen:
nava lāga (Var.: lāgas 12752), nava lāga tuos nabaga puisē̦nuos BW. 20279. nava lāgs, nava lāgs nuo tiem ciema puisīšiem 20278. [pie viņa ne˙kā lāga U., der ist nicht zu brauchen. tas nebūs pa lāgu od. neies lāgu resp. lāgā U., das wird nicht gut, recht ablaufen.] tur ne˙kāda lāga nee̦suot Kaudz. M. nee̦suot ne˙viena luopiņa par lāgu, kuo uz priekšu audzināt Etn. I, 74. kas nu tas par lāgu Lautb. Besonders beliebt ist der attributive Genitiv lāga, auch lāgas, selten lāgus: lāga vīrs, puika, ein tüchtiger, braver Mann, Bursche; lāga od. lāgas mieži, gehörige Gerste; lāga vieta, eine gute Stelle; lāga paduoms, ein guter Rat. nava lāga arājiņš BW. 26807. nav ne˙viena lāgas puiša 20256, 4. lāgus meitu neredzēju 20258, 4. tev nav lāga ce̦purites 12974. vai tev ir lāga zirdziņš, kuo braukt, vai kāda lāga lietiņa JU. In manchen Gegenden, z. B. in Kandau, ist aus diesem attributiven Gen. ein Adjektiv lāgs entstanden: lāgi ļaudis u. dazu das Adverbium lāgi, tüchtig, gut, brav: kuo tu dziedi, bezdvēsele? tev jau lāgi (st. lāgā) neskanēja BW. 869. Vgl. kuo tu dziedi, bezdvēsele, tev lāgā neveicas Var. 2; tev jau lāga (sic!) neskanēja 875, 1, 2; 870; Burtn., Lub., [Salis]. ne lāga nemācēja cūkai sili pataisīt 21908, 2;

3) die Einsicht, der Sinn:
ar lāgu likt, im Sinn behalten, sich merken, beachten, sich einprägen [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 129. šis nelicis ne˙kuo lāgā. [Wohl zu r. лáгода "Ordnung, Harmonie", vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 397 und Būga P"B. LXXI, 54; wie li. lóga zeigt, ist von der Bed. "Ordnung, Mal" auszugehen (vgl. die Bedeutungen von le. kā`rta und reĩze).]

Avots: ME II, 436, 437

landžu riteņi, = danžu riteņi, nuo viena kuoka gabala liekti ratu riteņi. [Als ein Kuronismus wohl zu poln. łąg "sumpfiges Wiesenland"; vgl. le. lanka.]

Avots: ME II, 420

ļañgâtiês, -ãjuôs, ļanguôtiês, wakkeln, schlenkern: riteņi ļangājas C. vīrietis luocījās un ļangājās visuos luocekļuos Vēr. II, 34. gar svārku apkakli augša izcē̦lusēs līguojās un ļanguojās apspuruse šlipses strēmele A. XXI, 94. Vgl. ļe̦ngât.

Avots: ME II, 530

lãnis,

1) : pa mīkstiem mežu līdze̦numiem un lāņiem; kur ratiem riteņi... grima iekšā Janš. Mežv. ļ. II, 359: lāņi, lāmas un rāvi 360. Zur Etymologie ähnlich auch Vasmer ZfslPh. II, 473.

Avots: EH I, 728

lasît;

1): l. (sammeln, suchen)
viesus Pas. IV, 20. staigāja pa pasauli, lasīdams maizi XII, 376. biškuopis lasa nuo bitēm me̦du 192. l. (krāt) sviestu ziemai Auleja. kartupeļus l. (rakt) Mahlup. kad kam saplīsis ratu ritenis, tad citi par tuo zuobuojas: "tev, kaimiņ, ritenis lasa vabuoles pa ceļü Frauenb. sāka prātu l. ("myśl zbierać"), kai būs tē̦vu ... prasīt Ulanowska Łotysze 32. uotram nuo pakaļas l. (stibitzen) Seyershof;

2): Amerikā ķēneņš nuo ļaužu (aus dem Volk)
lasīts Auleja. lasīja labākuo aitu Frauenb.; ‡

4) "?": (dzieduot). viena tai gaŗai (= tâ gaŗi) ve̦lk, cita tai īsiņai paķer, kai l. lasa Auleja; ‡

5) "?": kad labi neceļas (t. i. kad minuot labi neatveras starpa, kur cauri šauj atspuoli), tad lumstu lasa (vgl. lest 3) iekšā Salis. Refl. -tiês,

2): lasies pruojām! (r. убирайся!) Pas. VIII, 64. lasās (r. собирается) zemnieks iet XI, 357 (ähnlich IV, 473; IX, 500 u. a.);

3): vista lasās Sonnaxt. cāļi iet uz ābuliņa un lasās Frauenb.; ‡

4) für sich aussuchen, ausersehen:
jam deve l. nuo visa pulka Auleja, Kalteribr. Subst. lasījums: tas l. gauži knaps BielU., (das Kind) hat sehr schwach gelesen. Zur Etymologie s. auch Wood Postconsonantal w 23.

Avots: EH I, 721

laužņa, ‡

4) = lauzs 1: izskatās pēc laužņas mežā, kur ne˙sen pluosījies īliņš Janš. Dzimtene I ² , 458. tāds kritenis, tāda i., kur ne luops, ne cilvē̦ks netiks cauri Mežv. ļ. I, 152 (ähnlich 73).

Avots: EH I, 725

‡ lideniski, = lidus (?): tie nuokūleņuoja lejā cits l., cits čūreniski, cits riteniski Janš. Bandavā II, 368.

Avots: EH I, 740

I lìeks (li. liẽkas "unpaar"),

1) ein-, angelegt, falsch:
lieka bārzda, falscher Bart; lieka bize, eine angeheftete, falsche Flechte; lieks ģīmis, ein angelegtes, falsches Gesicht, d. i. eine Larve, Maske; lieki mati, falsches Haar; lieki zuobi, eingelegte, falsche, künstliche Zähne; [lieku atslē̦gu duot U., in den April schnicken]; lieka uguns, das Irrlicht; lieka ticība, der Wahnglaube;

2) zurückgelegt, reserviert, mehr als die Natur der Sache erfordert, überflüssig, überschüssig:
lieks ritenis, ein Reserverad, das auf einer längeren Reise früher mitgenommen wurde, um, wenn ein Rad zerbrochen wurde, benutzt werden zu können; lieks zirgs, ein lediges Pferd,

a) ein Pferd ohne Reiter:
ceļa malu ļaudis jāja, lieku veda kumeliņu BW. 12360;

b) ein Pferd, das nicht zum Gespann gehört, sondern überzählig mitgenommen wird;

c) ein Gespann ohne Kutscher:
kad vairāk nuo kādām mājām brauc darbā, tad daudzkārt katruos ratuos nav pa braucējam un tuo tad sauc par liekuo zirgu Grünh.; lieki rati, der Reservewagen Spr.; mums liekas naudas nav Kaudz. M.; liekā gaļa, wildes Fleisch (caro luxurians); lieka peļņa, Extra-, Nebenverdienst; lieki peļņi, Akzidentien L.; lieka diena, der Schalttag; lieks gads, das Schaltjahr; lieka sieva, ein Kebsweib; lieka zeķe, ein einziger, zu keinem Paare gehöriger Strumpf; lieks ceļš, eine überflüssige, unnütze Reise, ein Umweg; liekas gaitas, ausserordentlicher Gehorch ausser der Arbeitswoche St. gan man bija lieki suoļi, gan man lieki sūtītāji. nav, manā pūriņā kas liek lieku gabaliņu BW. 7623; [lieka atslēga U., ein Diebsschlüssel]; lieki cilvē̦ki od. ļaudis, Menschen, die nicht zur näheren Verwandtschaft, Bekanntschaft gehören, fremde Menschen: ar liekiem cilvē̦kiem vien ne˙viens nav iedzīvuojies Kaudz. M. nuostādīsim vaktis, lai lieki netiek klāt Kaudz. M. lai arī kāds cilvē̦ks, lieks paliek lieks A. XVII, 122. liekam cilvē̦kam apte̦kas sirds Niedra. maz ticams, ka lieks par šuo algu pieņemsies Zeib. Sk. 55. nebūs lieki šuo jautājumu tuvāki aplūkuot, es wird nicht überflüssig sein, diese Frage näher anzusehen. vēl jau cukurs lieku liekais, noch ist Zucker in Überfluss A. XXI, 343. līdz, vai lieks? Paar oder Unpaar? L., St., U.;

3) = liecinieks

2: izgājušu nedēļu visu nedēļu bija viens vīrs par lieku pie tilta būves, un šuodien atkal Jē̦kaups aizgāja par lieku pie sniega rakšanas Frauenb.;

4) überflüssig, unnutz, besonders:
izkļuva nuo spruosta gan˙drīz bez liekām pūlēm pa˙visam sveiks LP. V, 344. muļķis bez lieka apduoma nuojūdza ķēvi VI, 406;

5) übermässig:
lieka klausīšana, übertriebener Frondienst L., St.; lieka ēšana un dzeršana, Völlerei, Unmässigkeit im Essen und Trinken. Sprw.: ne par nieku, ne par lieku. nava tautas lieku tāļu, die Freier sind nicht übermässig weit BW. 26476. Zu likt; [die Bed. 1 ist wohl aus der Bed. 2 entstanden].

Avots: ME II, 495, 496

līkstaîns ritenis">ritenis, skritulis, Wagenrad aus einem Stück U.

Avots: ME II, 486

I lìkste,

1): eine nicht dicke, bogenförmig, gekrümmte Holzstange
(mit ì ² ) Kaltenbr.; ūdens l. Pas. XIII, 15, der Regenbogen;

2): auch (mit î ² ) Iw.; Siuxt; (eine geschmeidige Stange)
Seyershof;

3): auch (mit î ² ) Iw.;

4): auch (mit ì ² ) Kaltenbr.; ein Tragbügel am Korb
(mit î ² ) Iw.;

5): "riteņa luoks" (mit ì ² ) Sonnaxt;

8): lîkstīte ² Orellen, eine Strohdachrute.

Avots: EH I, 749

I lùoks (li. lañkas "Bügel", [slav. lǫkъ "Bogen"]),

1) etwas Gebogenes, die Biegung, Krümmung:
vienreiz meža biezumā izte̦k visi ceļa luoki Latv. jau palaidu rinduciņu trešajā luociņā BWp. 10621, 2;

2) das Krummholz:
Sprw. luoks, pārāk liekts, lūst;

3) die Radfelge
Manz., A. XI, 171: grimst riteņi pāri luokiem iekša pa izmaisītuo smilti Sil.;

4) der Reif zum Winden der Kränze:
kur vaiņaga luoku liki? tur pakāru priedītē, lai vij citas mātes meitas RKr. XVI, 224;

5) der Kreis:
saistīts viņas burvju luokā Rainis. viņš vienīgs draugs man šinī šaurā luokā Vēr. II, 806. ap mani luokā stājat MWM. V, 92;

6) die Höhe des Gebäudes (der Riege) von der Erde bis zur Oberlage nennt man
luoks Mag. XIX, 2, 57;

7) das Demin. lùociņš, = līkste 3 Grünh., [ein Bügel für die
dũda I Bielenstein Holzb. 728];

8) der Plur. luoki, die Haspel
[N.-Sessau n. U.], Siuxt, Schmarden;

[9) vẽja luoks, Windfahne
L. - Zu lìekt].

Avots: ME II, 525

‡ lon̂kâtiês ² Seyershof "ļuodzīties": ratu riteņi sāk l.

Avots: EH I, 758

ļùnkât, -ãju, tr., hin- und herbewegend zum Wanken, Wackeln bringen: mietu Bers. Refl. -tiês, wackeln, wanken, schwanken: viņš iet ļunkādamies C., Smilt. izdiluši riteņi ļunkājas Bers., Lub., [Fest.], Burtn.

Avots: ME II, 543

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

maulainis "maulas ritenis; maulas svārpsts" Etn. IV, 146.

Avots: ME II, 569

I maule [Lettg.], màule ² Buschhof, [Kl., Warkh., Warkl.], das Innere der ratu rumba U., [Nerft n. Bielenstein Holzb. 542]: maule - riteņa daļa, kuŗai iet caurums cauri, tai tuo var uzmaukt uz ass un kuŗā spieķi ir iestiprināti Infl. und Oberkurl. vienam riteņam ir uoša kuoka maule un citiem bē̦rza kuoka Selb. tā grieza lūpiņas kâ ratu mauli BW. 19423 var. [maule "rumba" Wessen. Zu maût I.]

Avots: ME II, 569

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II ² , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II ² , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

me̦tums,

1) das Geworfene, das Geworfenhaben, der Wurf:
metu laipu me̦tuma (Var.: me̦tamuo) BW. 18761;

2) ein Damm:
aiztaisi grāvī me̦tumu, lai ūdens plūst pa pļavu! Mar. n. RKr. XV, 126;

3) der Plur. me̦tumi = me̦ti, das Grundgewebe, die Kette Tals. A. X, 2, 440;

4) die ersten Maschenreihen eines Strumpfes:
izšķīra ļipiņu me̦tumu, ritentiņu m., greztuo m. jeb šķībumu, pusīšu m. (pusītes), spēdelīšu m., skuju spēdelīšu m., spundaiņuo m. RKr. XVII, 32.

Avots: ME II, 608

mukt,

1): auch Dunika, u. a.; riteņi ratiem mùk ² nuost Sonnaxt, skruķis mùkst ² (= mūk) zemē Warkl: kad ap ragiem sien virvi, tad mukst (für
mūk) zemē Zvirgzdine;

2): auch AP., Dunika, Seyershof, Siuxt; zirgs vis tur neies, kur mūk stipri KatrE.;

3): auch AP., Dunika (in D. ist bêgt fremd), Siuxt u. a. ‡ Refl. -tiês Kand., = mukt 2: tai purvā zirgs mūkas iekšā.

Avots: EH I, 830

I mũlis,

1) das Maul
[Nötk., Dond., Nurmh.], Grünh.;

2) der Maulaffe;

3) die Radbüchse:
ja tu mani šās (riteņa rumbas) mūlī pa vienu galu iebāztu, tad es plika izlištu pa uotru galu JK. V, 18. Vgl. maule und mūļa.

Avots: ME II, 678

nùodilt [li. nudìlti], sich abschleifen, sich abnutzen, abmagern: nazis nuodilis. durvīm malas nuodilušas BW. 12338. tavas drēbes nav nuodilušas V Mos. 8, 4. nuodilst kalti ritentiņi BW. 18090, 2. kad tev mēle nuodiltu! tur jāklausās nuodilušie juoki Alm.

Avots: ME II, 775

nùogrûst [li. nugrústi], tr.,

1) abstossen:
ādu, kāju, ruoku. kungs nuogrūda riteņus nuo ratiem II Mos. 14, 25. [nuogrūsti (von den Hülsen befreite?) mieži Etn. II, 6];

2) hinabstossen:
tu nuogrūdi (mani) tumsībā GL.;

3) verlegen, verstecken:
diezin, kur saimnieks nuogrūdis klēts atslē̦gu Sassm. n. RKr. XVII, 41;

4) verspielen, vergeuden:
viņš vakar nuogrūdis daudz naudas. Refl. - tiês, sich abstossen: lai ragana nuodūrās (Var.: nuogrūžas) BW. 32472, 8.

Avots: ME II, 787

nùokal˜t: nuokal divus ritentiņus! Tdz. 54868. Refl. -tiês: ilgi nuokalies ap vāģiem Saikava.

Avots: EH II, 51

nùoķebêt, - u, - ēju, intr., sich beschmutzen Grünh.: dubļainā ceļā riteņi nuoķeb.

Avots: ME II, 805

nùomukt, intr.,

1) sich verstecken:
nuomūci tu! es tevi meklēšu;

2) abgleiten, sich abstreifen, abfallen:
viņai bij viena kurpe nuomukusi Dīcm. ratiem ritenis nuomucis JK. III, 78. nuomucis kâ cirvis nuo kāta, wie ins Wasser gefallen.

Avots: ME II, 822

nùoņir̂kšķêt (unter nùoņir̂kstêt): salūza ritenis, zem smagā ve̦zuma nuoņirkšķēja vien Tirs. n. RKr. XVII, 70.

Avots: EH II, 73

[nùospur̃dzêt, -dzu, -dzẽju, sich schnell drehend dahinfliegen: mašīnai plīstuot riteņa gabali nuospurdzēja gaisā Dunika.]

Avots: ME II, 857

pàisît, [paîsît ² Bl., pàisīt ² Kreuzb., Warkl., Kl., Lis.] (li. paisýti "(die Gerste) abklopfen"), tr.,

1) Flachs brechen
[Wallhof n. Manz. Lettus], Birzm., [Lis.], Nerft, Mar., L.: pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama (Var.: paisīdama) BW. 21901. visi riteņu spieķi izkaltuši, čīkst un klab, itin kâ kad linus paisa Ltv. [salmus pàisît N.-Peb., Stroh zum Füttern (ähnlich wie Flachs) brechen];

2) Flachs schwingen
Etn. III, 91, Freiz.;

3) für kaisît Ruhental;

4) fig., schütteln, prügeln:
es viņu paisīju kâ pe̦lavu maisu Mar.;

5) aus der See stürmen
L. (offenbar mit paizīt vermengt). [Nebst piesta, pist zu aksl. pьxati "stossen", čech. pěchovati "stampfen", ai. piṣ̌ṭá-ḥ "gemahlen", pēṣ̌ṭar- "Zerreiber", av. pišant- "zerstampfend", la. pistor "Kornstampfer", mnd. vīsel "Mörser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 1, Trautmann Wrtb. 220 f.]

Avots: ME III, 34, 35

pakļũt [li. pakliúti], intr., geraten, kommen: viņš pakļuva zem riteņa. mūsu pulki pakļuvuši drusku uz priekšu.

Avots: ME III, 46

[pãrber̂zêt (freqn.), pãrber̂zt,

1) durchreiben:
zābaks pārberzējis zeķi. riteņi pārbe̦rzuši ratu maisu;

2) pãrberzt, noch einmal scheuern:
grīda vēl jāpārberž. Refl. pãrber̂zêtiês, sich durchreiben: zeķe zābakā pārberzējusies.]

Avots: ME III, 150

pãrbràukt,

1) hinüberfahren:
pār upi;

2) über etwas hinstreichen:
viņš pārbrauca ar plaukstu pār saluocītuo papīri A. XX, 930. [Refl. -tiês,

1) viel fahrend schwach und krank werden:
riteņbraucējs tâ pārbraucies, ka palika grāvī guļuot;

2) unabsichtlich über etwas gefahren werden:
nemanuot pārbraucās par ruobežu. Subst. pãrbràucẽjs, wer hinüber fährt od. gefahren ist.]

Avots: ME III, 151

pãrmal˜t, ‡

2) grob zermahlen
Frauenb.: iesalu nevajag smalki samalt: pietiek kaut kâ p. Oknist; ‡

3) allmählich entzweireiben:
valgs bija ar riteņa zuobiem pārmalts pušu Dunika.

Avots: EH XIII, 206

pãrvè̦lks, der Überzug: tas, kas ce̦ptas maizes garuozai duod cietuo un spīduošuo pārve̦lku... Konv. ² 568. riteņu gumija pārve̦lks MWM.

Avots: ME III, 187

pãrvēžãm, pãrvēžus, nicht im Geleise; pārvēžus braukt - tâ braukt, ka riteņi neiet pa vēžām Würzau, Grenzhof.

Avots: ME III, 187

‡ pavîst, prs. -vîd, prt. -vîda Oknist, = pavīdêt III: saulīte pavīd Rite. sejā atkal pavīda ... smaids Upītis Pirmā nakts 59.

Avots: EH XIII, 191

piede̦vu, Supplement-: pulkstenis ar īpašu piede̦vu riteni Konv. ² 504.

Avots: ME III, 244

pìekts (li. penktas, apr. penckts, aksl. pęnъ, gr. πέμπτος) piektais, der fünfte: Sprw. tas iet visur līdza kâ piektais rats. viņš negribēja būt lieks, piektais ritenis Apsk. v. J. 1905, S. 547. pats es dzimu piektu rītu, kumeļš piektu vakariņu BW. 1184. par mazuo puisi jeb - kâ ļaudis mē̦dz teikt - pār piektuo LP. VI, 513. Vgl. auch pieci.

Avots: ME III, 261

piespriņģis "rūpes" Wessen; ein plötzliches Malheur, Unglück, Not: viņam tagad tāds piespriņģis, ka nezin vairs, kuo darīt, kuo ne. tādā piespriņģī atkal nebija bijis: kuo duomā, braucuot uz ceļa saplīst ritenis, kur nu ņemsi cita! Naud. n. Etn. II, 98. pienāca tāds piespriņģis, ka bija tā pate jaunpienes guovs jāpārduod Alksn.-Zund.

Avots: ME III, 295

I pliens C., PS., Arrasch, Jürg., plìens ² Kr., pliẽns Wolmarshof, Bauske, Behnen, Selg., Wandsen, Lautb., Gr.-Essern, weisser Ton Infl. n. U.; Kalkstein Bers., Mar., Gr.-Essern; pliens - sarkani - pe̦lē̦ki-zils māls, atruodas ze̦mākās vietās tūliņ zem aramās kārtas, it sevišķi purvuos zem kūdras. pliens ir zeme, kas nelaiž cauri ūdeni Stürzenhof. nevajadzēja tai plienā ne˙maz sēt LP. V, 136. riteņi apķepēja ar plienu Vīt. 68. pliena zeme U., schlechter Ackerboden. Vgl. plienes und pliekns II.

Avots: ME III, 352

pusceļš, der halbe Weg, das halbe Stück Weges: ne pusceļa nenuojāja, nuozviedzās kumeliņš BW. 13730, 29. pusceļā (auf dem halben Wege, in der Mitte) starp Jumpravas un Krapes muižu LP. VII, 340. iekam stārasts zirgu jūdza, es ar meitu pusceļā (habe den halben Weg zurückgelegt); iekam stārasts pusceļā, es ar meitu pie baznīcas BW. 11417, 1. pusceļā pārlast ritenī pātagas kāts LP. IV, 81. gan+drīz pusceļš nu ir nuobraukts; pusceļu od. (in Lis. u. a.) pusceļa e̦sam nuobraukuši.

Avots: ME III, 424

‡ ratains aude̦kls, ein Gewebe mit einem gewissen Muster (gesprochen mit -e̦n- ) Seyershof, ("riteņains"; gesprochen mit -an- ) Salis, ("vilnānā ratā un trīs nītīs") Erlaa.

Avots: EH II, 355

rats (li. rãtas, ir. roth "Rad", ai. rátha-ḥ "Wagen"),

1) das Rad;
Plur. rati, Demin. auch ratutiņi BW. 18005, 2, verächtl. rateļi,

a) die Räder,

b) der Wagen:
Sprw. skrien od. šķuobās kâ rats uz vienu un uotru pusi. tas iet visur līdza kâ piektais rats (gew.: ritenis). kâ priekšrati, tâ pakaļrati. juo ratus smērē, juo viegli te̦k. augsti, lē̦ze̦ni rati, hoher, niedriger Wagen; vienztrgu, divzirgu (divjūgu) rati, Ein-, Zweispännerwagen; līķa rati, der Leichenwagen; jumta rati, ein gedeckter Wagen: pūrvedi, kur jumta rati? lai māsas pūriņu nerasināja! BW. 16391. dzirnavu rats, das Mühlrad: spuoks... ielēca ūdenī, zem dzirnavu rata JK. V, 1, 47. luoku rats U., ein Rad aus einem Stück; gabalu rats U., ein Felgenrad, ratu gabali, die Felgen; dze̦lzu rati, mit Eisen beschlagene Räder U. laika rats, das Zeit-, Ewigkeitsrad R. Sk. II, 6. rats jāiegriež atkaļ ceļa iezēs R. Sk. II, 6. meiteni rateļuos vizinājis LP. VI, 844. maniem dzīves ratiem pārlūza ass JR. V, 110. - ratu beņķis U., die Felgenbank; ratu kakls od. stabs, ein Galgenschwengel U.; rata kalns, eine Anhöhe, auf der Verbrecher ans Rad gebunden wurden; ratu maule, das Innere der Radbüchse; ratu rumba,

a) die Radbüchse;

b) Schimpfwort: kuo tu rūci, ratu rumba? tev jau lāga neskanēja! BW. 875, 1; ratu spieķi, die Radspeichen;

2) iet, skriet, dzīt, nest ratā, pie rata, pa(r) ratu, uz ratu, an den Galgen, zum Henker, Teufel, Kuckuck gehen, jagen:
ej pie rata od. uz labu ratu! geh an den Galgen! U. skrej ratā! Purap. skrien kač (für kauču, kaut) ratā! laufe meinetwegen in die Hölle! Kl. ej ratā! man pašam paduoma diezgan Laud. visus aizdzīt pie rata A. XI, 829. aiztriekt tādus pie rata! A. v. J. 1897, S. 529. ja vēlreiz kaut kuo izdarīsi, tad zini, ka aiztriekšu pie rata MWM. VI, 193. "pie rata"! (zum Henker!) tâ valdnieks dusmīgi sauc A. v. J. 1897, S. 378. lai tas skrien vai par ratu A. v. J. 1896, S. 94. lai viņš iet pa ratu! Poruk. lai aiziet visas trīs par ratu Neik. uzteica dienastu un aizdzina par ratu LP. VII, 1192. aiznest pa ratu, sehr weit wegschaffen Celmiņ. aiznest tirguotāju pa ratu LP. VII, 763. zirgs aizskrien uz diezin kādu ratu VII, 976;

3) greizie (auch līķu Grünh.) rati, der grosse Bär (Gestirn):
viņas teicās nepazīstam vairāk zvaigžņu, kâ . . . sietiņu un greizuos ratus ar viņu gaŗuo, līkuo treili Janš. Dzimtene V, 174;

4) "die geraden oder gebrochenen Erhöhungen im Gewebe"
Ar., das Muster, die Art des Gewebes Jürg., "aude̦kla izskats, skatuoties uz tuo, kâ krustuojas dzijas" Mar. n. RKr. XV, 132: cūku rats Mar., unebenes, karriertes, dem Schweinsleder ähnliches Gewebe Sessw., Erlaa. vadmala nav labi ve̦lta: rats vēl re̦dzams Jürg. svārku ratā aust AP. smalku ratu vilnainītes BW. 14300. vienkārtnis e̦suot tāds aude̦kls, kuŗa rats e̦suot vis˙vienkāršākais. - Hierher gehört vielleicht auch das bei U. angeführte Sprw.: nu ir nuo rata ārā Seew., er ist aus der Art geschlagen, trägt sich unmodisch. Nebst lat. rota, and. rath "Rad" wohl zu alr. rethim "laufe", le. retêt (s. dies) u. a.; s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 368, Meringer IF. XVII, 110, Trautmann Wrtb. 238.

Avots: ME III, 480, 481

‡ reĩpa Dunika, Iw., = riepe I 2: riteņiem uzve̦lk reipas Dunika. atkritušuo riteņa kuoka gabalu piesiet pie dzelzs reipas Janš. Līgava II, 39.

Avots: EH II, 364

I reñcelêt (?) "taumeln": dzē̦rājs rencelē; "wanken, wackeln": buojājies ritenis braucuot rencelē Ziepelhof.

Avots: ME III, 510

rìbiêns, ostle. rībienis, der Knall, das Dröhnen, Getöse, Gepolter: vilciena riteņu rībieni Vēr. II, 145. tad tikai būšuot rībienu dzirdēt LP. VI, 425. stiprāks rībiens Rainis Ant. un Kl. 107. izdzirda rībieni, kad jie krita nuo jumta Pas. III, 498.

Avots: ME III, 535

rice Fest., Aahof, KL, auch ein Plur. ricas, das eingefahrene Geleise auf dem Wege: riteņi te̦k pa rici Fest. pa giudi iebrauktu rici laiž rikšus Vīt. pagriezt ārpus iebrauktas rices nav kuo duomāt Vīt. 45. - Wohl nebst riece, ahd. rīga, mhd. rīhe "Rinne" u. a. zu rika.

Avots: ME III, 522

rija: das auf éinrnal in die r. zum Trocknen gesteckte Getreide od. Stroh Siuxt: visas rijas tikapa ple̦ciem ne̦stas pruojā. viņu od. kaimiņu r. Golg., der benachbarte Bauerahof (eine solche Ausdrucksweise stammt aus jener Zeit, als die Leute noch in rijas wohnten. In Golg. gibt es drei Bauernhöfe namens Zemītes; der eine wurde ehemals ve̦cā r. genannt, der zweite - vid[u]s r., der dritte - jaunā r.).

Vgl. noch: quoddam horreum, ene rye vulgariter dictum E. v. Fircks Neue Kurl. Güter-Chroniken (Mitau 1900), Beilage № 22, S. 40, ad 1397 (aus Kand.).

Avots: EH II, 370

*rilst(êt) od. *rilt,

1) "?": stilsti, rilsti[?), kumeliņ! BW. 14485, 5 var.;

2) vom Gerausch, das eiserne Gegenstande gegen einander gerieben von sich geben:
neieziestu ratu riteņi braucuot ril˜st (knarren; andere Formen sind unbekannt) Hofzumberge.

Avots: ME III, 526

*rilst(êt) od. *rilt,

1) "?": stilsti, rilsti[?), kumeliņ! BW. 14485, 5 var.;

2) vom Gerausch, das eiserne Gegenstande gegen einander gerieben von sich geben:
neieziestu ratu riteņi braucuot ril˜st (knarren; andere Formen sind unbekannt) Hofzumberge.

Avots: ME III, 526

rise Fest., Golg., A.-Schwanb., risce Aahof, das eingefahrene Geleise auf dem Wege: riteņi te̦k pa risi Fest. lai izvairītuos nuo iebrauktam meža ceļa rises dzilajām grambām Vīt. 68. Nebst rist IV, risums und risiens zu an. rista "Ritz", rista "schneiden, ritzen", mhd. rist "Pflugschar", ai. rišyati "wird versehrt", av. raēša- "Spalt in der Erde" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 345 f.; vgl. auch Persson Beitr. 334 f. und 842.

Avots: ME III, 531

II rist (li. rìsti dass.) U., ritu, rollen; wälzen: nuo... taisna ceļa ritis Plūd. Llv. II. 70. Nebst riest III, riẽtêt, raitît, ritêt I, ritenis zu ae. wrīdan, ahd. ridan "winden, drehen", s. Lidén Anlautges. 4.

Avots: ME III, 532

ritinât,

1): lē̦nām sirmais ve̦cums jau man klātu ritinājis Janš. L. dzejas pag. 169. bāliņ, vaska ritentiņ, tev bij līdzi r˙! BW. 18005, 2 var.; ‡

3) langsarn, kraftlos traben
Seyershof: zirgs ne˙maz negrib iet, - ritina vien.

Avots: EH II, 374

ritinât (li. rìtinti "rollen"), auch ritinêt (li. ritinė˜ti "Kleinigkeiten umherrollen"),

1) freqn., intr., rollen
(gew. ritinâtiês): mēnesnīca ritināja RKr. VIII, 45. saulīte pa zemi ritina Schorstädt. kam, saulīte, spuoži lēci, kam tik tumši ritināji (Var.: kad tik spuoži netecēji)? BW. 6556, 4 var. trim kārtām liepas auga, vidū saule ritināja 11532;

2) fakt., tr., rollen, wälzen; (rund herum) wickeln
Wessen (ritinêt); (mit einem Wagen) fahren (tr.); (ein Feld) mit der Walze bearbeiten: es ritināšu riteni zemē LP. IV, 23. desmit spuoju ritināju (Var.: tecināju) BW. 7013, 1. es savu līku pirkstu ap ķērnīti ritināšu 31038, 6. Jānīt[i]s vāģus kaldināja, ... ar kuo miežus, ar kuo rudzus klētiņā ritināt 32571. vienu pūru ārā veda, uotru iekšā ritināja (Var.: vizināja) 16700. lai e̦ze̦ri izsusē̦tu, lai var (zeltenītes) pāri ritināt 13467, 1 var. meitu ritināt, ein Mädchen wegführen, freien U. - duodu kumeliņu, ruožu dārzu ritinât ("?") Biel. 2390. iešu druviņā baltābuolu ritināt BW. 28680, 1. viens (sc.: kumeliņš) bij labs mežā braukt, uotrs laukus ritināt 29584, 1. ritinât Kand. "auzas pēc pļaujas savelt mazās kuopiņās". dzirnas, māli ritināt, mit der Handmühle mahlen: labāk gāju rijas kult, ne mālīša ritināt BW. 28766. cita (malējiņa) lē̦ni (sc.: dzirnaviņas) ritināja 7978, 1. tīri rudzi, grūtas dzirnas, lai patapu rite̦nāja (für ritināja) 6687. (māsiņa) ik rītiņus ritināja pa pūram tīru rudzu, ... pa siēkam lācauziņu 13646, 29. sēj, brāliņ, driķus vien, driķus viegli ritināt, maza tava līgaviņa, nespēj rudzus ritināt! 21340 var. - asaras ritināt, Tränen vergiessen (eig.: rollen lassen): dze̦dra sieva cauru mūžu tev asaras ritinās BW. 11594. gan tu savas asariņas dzīvuodama ritināsi 17507. - danci ritināt, einen Rundtanz aufführen: māku diet, māku lēkt, māku dančus ritināt (Var.: danci vest) BW. 24125, 2. saule danci ritināja (Var.: danci veda, grieza) 265, 4. Refl. -tiês, rollen (intr.): ieraudzījis bundulu pakaļ ritinuoties LP. VI, 121.Subst. ritinâšana, das Rollen, Wälzen; ritinâšanâs, das Rollen (intr.); ritinãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Rollens, Wälzens; ritinâtãjs, wer rollt, wälzt.

Avots: ME III, 533

ritinêt (unter ritinât): "grìezt ritenī" Auleja; (mit einem Wagen) fahren (tr.): vēja māte ceļu slauka, kuo sudabra r. (Var.: vizināt) Tdz. 55130 var. (aus Warkh.). ‡ Refl. -tiês Auleja, sich zusammenrollen: suns ritinējas, ritinējas, apsagrìež ratā, atsagulst.

Avots: EH II, 374

‡ ritinis Borchow n. FBR. XII, 26, Gr.-Buschh., Kalupe, Nerft, ritins Wessen,

1) = ritenis 1 Kaltenbr., Oknist: sak[a] r. te̦cē̦dams BW. 27399 var. (aus Zirau). traukus un ritiņus taisīja Latv. vēst. inst. žurn. III, 115 (aus Irben, v. J. 1807);

2) = ritenis 3: lûku r., drāšu r. Warkl.

Avots: EH II, 374

ritiņš, s. ritenis.

Avots: ME III, 533

ritulis (li. ritùlis "Scheibe" Tiž. I, 401) U., Karls., rituls, Demin. auch ritultiņš, etwas Radförmiges od. rund Zusammengerolltes, eine runde Scheibe: tikām liecu bē̦rza rīksti, līdz saliecu ritulā (Var.: ritenī, gre̦dze̦nā) BW. 21827 var. ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu ritulī (ritulā BW. piel. 2 28, 2; Var.: kamuolā) 899, 3. matu bizes rituļa veidā uz galvas saspraust SDP. VI, 34. asti rituļuos mē̦tādams. čūskas rituļa vidū LP. VIl, 485. tē̦vs viņam uzšāva ar gruožu rituli Duomas II, 288. le̦ntas luokanums lauj viņu nuotīt ciešā ritulī Druva Il, 493. puķes griež savu ziedu rituli pret sauli Vēr. II, 412. rituļuos šķelt, in Scheiben teilen. vaska ritulis,

a) eine Wachsscheibe:
bitītēm nevarēju klētei durvu virināt: bij māmiņa ielikusi pūrā vaska ritu-liņu (Var.: ritulīli, ritenīti) BW. 7579. bit[i] ar vasku rituliņu (Var.: ritenīti) 13387, 7. bitiņ[a] (ne̦s) vaska ritulīti 13770, 1;

b) Kosewort :
brālīt, vaska ritulīt(i) (Var.: rituliņ)! BW. 17509: tauku ritulis, eine Talgscheibe N.-Autz n. U. - ritula bē̦rni Br. 687 "runde Kinder". Zu rist II.

Avots: ME III, 533, 534

II rukât, -ãju, mit Kraftanwendung arbeiten Adiamünde: divi vīri nuostājušies pie riteņa rukā (griež ar spē̦ku) sviedriem vaigā Dunika; bekannt auch in Gr.-Essern, Wandsen, Salis. Aus d. rucken.

Avots: ME III, 556

sabriêdêt, sabriêdinât Spr., Sassm., tr., quellen, anschwellen lassen: izkaltušus traukus mē̦dz izlikt lietū sabriedēt Ahs. n. RKr. XVII, 49. riteņus ieme̦t dīķī, lai viņus sabriedinātu Lieventhal. dievs sabriedināja mušas par dunduriem LP. VII, 1163.

Avots: ME III, 597

sabriêdinât (unter sabriêdêt),

1): riteņus s. Janš. Līgava II, 39, Saikava; ‡

2) zusammenquellen machen, verdichten:
dienā atkusnis, un naktī sabriedināts sniegs jau labprāt nē̦sātu ... zirga pakavu Sārts Str. 49.

Avots: EH II, 398

‡ sačabêt "?": pārs riteņu bija tâ sačabējuši, ka vajadzēja taisīt jaunus Janš. Līgava II, 306.

Avots: EH II, 400

sadrellêt,

1) zerreiben
Malta, Schwanb., Golg., Sessw., Laud., Los., Festen: striķi A. XI, 761. ratiem sāni sadre̦llē̦ti (ritenu nuobe̦rzti) Saussen; "übermässig dünn drechseln" Vank.;

2) "ausschelten"
Vank.;

3) = nuodzìt 4, nuobeigt 2 A.-Schwanb.: s. zirgu. Refl. -tiês,

1 ) sich zusammenkrollen:
ja bē̦rni kāpj uz steļļu paminām un mīdās, tad dzijas pārmīdamās sapurājas, sapakuluo, sadrellējas Nötk.;

2) "sadilt": kuoka asis ar laiku sadrellējas Schujen;

3) "saburzīties": drēbes var sadrellēties Schujen u. a.

Avots: ME III, 613

sakleķêt,

1) zusammenstopfen
Bauske: ve̦cas meitas patiltê sakleķē̦tas BW. 20957, 4;

2) schlecht und oberflächlich (mit Lehm) vermauern
Lennew., AP., Kokn., Stenden; 3) = sa-ķēzît (von Farben): burtnīcā daži burti gluži sakleķē̦ti (= vēl nenuožuvuši izķēzīti) Stenden;

4) schnell und liederlich (eine Arbeit) vollziehen
Dunika, N.-Peb., Gr.-Buschhof;

5) "sich mit einer Kotmasse bedecken":
ritenis sakleķējis Saussen;

6) "(eine weiche Masse) zusammendrücken"
Festen.

Avots: ME II, 649

saklūgât Wid., Golg., saklũguôt, mit einer klũga befestigen, zusammenbinden: saklūgât pluosta baļķus Golg. saklūgāti mieti, Zaunpfähle, die mit Weidenruten gebunden sind Bielenstein Holzb. divus mietus mē̦dz ar klūgām saklūgāt Ahs. saplīsušu ratu riteni saklūguot LP. V. saklūguoju ķēvi Etn. IV, 160. ve̦cu veda pūra lādi, ar klūgām saklūgātu BW. 16785 var. zārku... ar trim bē̦rza klūgām bija sasaistījuši un saklūguojuši Pas. III, 67.

Avots: ME II, 651

‡ sakretinât "?": sakretinādami vēl dažus puosmus kriteņa kūtij priekšā Janš. Mežv. ļ. II., 368.

Avots: EH XVI, 419

salaîst, tr.,

1) zusammenlassen, zusammentreiben:
mēs viņus kuopā salaidām MWM. VI, 643. tur ganīja divēj[i] gani, tikai kuopā nesalaida (Var.: nesadzina) BW. 761, 4 var.;

2) zusammen-, hineintreiben, -lassen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): salaida visus istabā. luopus mājas apluokā salaidis Poruk, mātes pūlējās guovis kūtīs salaizdamas Krišs Laksts 53, salaidu bļuodā pulka gaļas Kav.;

3) zusammenbringen, zusammen-, ineinanderfügen
U., vereinigen: laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. ² 977. caurumus izurbis sijās un kuopā salaidis visas Odiseja V, 87. griesti ir salaisti velvē A. XX, 227. visu māju var salaist kuopā un atduot šiem vieniem pašiem Kaudz. M. 103;

4) zusammen, -hineinlassend, -treibend anfüllen:
kam, brālīti, tu salaidi pillu sē̦tu svešu ļaužu? BW. 14407. salaist pilnu trauku ūdens;

5) schnell laufen lassen, jagen: salaižiet kumeliņu, tad jūs viņu panāksiet! BW. 13646, 2. salaid (Var.: sajāj) daiļi, tautu dē̦ls...! 14288 var. bērinieki salaida pilniem rikšiem Saul. I, 115. lec nu tik mugurā (sc.: zirgam) un salaid dūšīgi! Valdis Stabur. b. 171. Refl. -tiês,

1) sich zusammenfügen, vereinigen;

2) zusammenfliegen:
putni bariem salaižas LP. I, 94;

3) eine bestimmte od. eine längere Zeit fliegen:
tâ tas salaižas trīs dienas, trīs naktis LP. I, 152;

4) salaisties savā galvā, eigenwillig werden:
krustmeita... par daudz ir salaidusēs savā galvā A. XXI, 311;

5) anschwellen:
tesmenis salaidies Ahs. n. RKr. XVII, 50. - Subst. salaišana, das Zusammenlassen, -treiben, -fügen, das Vereinigen; salaidums,

1) die Stelle, wo zwei Teile zusammen- od. ineinandergefügt sind, die Fuge:
pašā salaiduma vietā krē̦sla kāja atgāja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 50. riteņiem sliežu salaidumuos pasituoties uz augšu Izglītība v. J. 1910, S. 644. kuģi dabū sūci, kad tie zaudē savu daļu ciešuo salaidumu jeb sašuvumu Konv. ² 4067;

2) die Schwellung, Geschwulst:
kad tesmenis salaidies, tad jārīvē ar rinduka stērbeli, tad salaidums pamazām izdalās Ahs. n. RKr. XVII, 50.

Avots: ME II, 665

salìekt, saliẽkt Ahs., tr., krümmen, biegen, verbiegen, zusammenbiegen; (fig.) beugen: saliekt gre̦dze̦nā Kaudz. M. liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenē Cnp. 33. paziņuojums galīgi salieca jaunuo sievu Ezeriņš Leijerk. I, 54. -Refl. -tiês, sich krümmen, sich verbie gen, sich zusammenbiegen.

Avots: ME II, 674

‡ saļuminâtiês, = saļumstîtiês (?): riten[i]s cirtās uz akmini, tâ ka viņš (= ein Mensch) saļuminājās un atkrita ... uz sēdekli Dünsb. Trīs romant. gad. 39.

Avots: EH XVI, 428

‡ sapikņuôt "?": (ce̦purei) laikam riteņi gājuši pāri, - tāda sapikņuota ar dubļiem Kaudz. Izjurieši 221.

Avots: EH XVI, 435

sapluôsît, sapluôsnît Warkl., tr., freqn. zu saplêst, zerreissen; zerfleischen: sapluosīt gabalu gabaluos Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 37. mētelītis sapluosīts BW. 2737, 2. sapluosīti papīra gabaliņi A: XX, 166. (grāmatiņu) izlasīju, sapluosīju BW. 13276. nezvē̦rs sapluosījis cilvē̦kus LP. VII, 1329. vanags sapluosa... putnus LP. V, 184. vāģu riteņi bijuši sapluosīti, gabali izšķaidīti Etn. III, 109. asi nagi tuo sapluosa un izkārpa Stari III, 222. (fig.) tava pazušana man sapluosīja sirdi Rainis. dzejnieka sapluosītuo dvēseli Vēr. I, 965. Refl. -tiês, sich beim Toben, beim Sichbalgen zuvieltun: bē̦rns sapluosījies Salis.

Avots: ME II, 704, 705

sašķãrdît N.-Bartau, sašķârdît ² Dunika, Lautb., zerfetzen, zerreissen, zermalmen: ritenis sašķārdīja vardi Dunika; zerschlitzen, zerschneiden: s. vē̦de̦ru ar nazi Warkl.

Avots: ME III, 754

sastãvêt, intr.,

1) zusammen stehen
U.;

2) an einem Orte verweilen
U., längere Zeit stehen: es tur sastāvēju trīs gadus, ich stand dort (in dem Dienste) drei Jahre U. siera ritenis apcirknī nere̦ti līdz pašai sveču dienai sastāvēja Austriņš Nuopūtas vējā 88;

3) von langem Stehen (Liegen) verderben
(intr.): sastāvējuse drēbe, vadmala, cimdi, zeķes ir nestipras Ahs. n. RKr. XVII, 51;

4) tr., sastāvēt kājas, die Füsse durch Stehen ermüden
L., St.;

5) in gutem Verständnis leben, sich vertragen
A.-Schwanb.;

6) sich verhalten:
kâ tā lieta īsti sastāv? Segew. Refl. -tiês, zu lange stehen Spr.

Avots: ME III, 746

‡ sastirstît (?), = sastẽrstêt (?): saplīst pakaļritenis ...; [arājs] nuogriêž bērzes vici un ar tuo satin un sastirsta riteni Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 85.

Avots: EH XVI, 451

satrìekt,

1): ai, akmin ..., negul[i] ceļa maliņā! dažu slieci tu satrieksi, dažu ratu ritenīti BW. 31723; ‡

5) (wiederholt) starke Schläge versetzen:
paņē̦mušas spriguļus un dalbas ruokā un cienīgtē̦vam dažas reizas satriekušas pa strienām Janš. Apsk. 1903, S. 13; ‡

6) schnell zusammentreiben:
s. luopus laidarā Dunika; ‡

7) durch vieles, starkes Treiben abstrapazieren:
gan[u]puika ganuos cūku satriec pa lauku. cūkai uznācis karstums Latv. Saule 1929, S. 796 (aus Windau); ‡

8) tüchtig durchschelten
Diet.: kungs vagari dikti satriecis.

Avots: EH XVI, 457

satrĩt, tr.,

1) zerreiben
Wid.;

2) tüchtig schleifen, wetzen, schärfen
Wid. - Refl. -tiês,

1) geschleift zerrieben werden:
nazis satrinies Warkl.; gerieben od. sich reibend beschädigt werden: braucuot svārki satrinušies gar riteni Nigr.;

2) sich verfeinden
Ar.: viņi tâ satrinušies, ka viens uotru vairs nesveicina Saikava;

3) eine gewisse Zeit hindurch mit einander verkehren, zu einander enge Beziehungen haben:
viņi ilgi satrinušies, bet nav sanaiduojušies Nigr.

Avots: ME III, 766

savelêt,

1) verprügeln, windelweich schlagen:
kurš izkrīt, tuo savelē mīkstu gar riteni LP. IV, 7;

2) mit der vàle glatt schlagen
Wid.: gan ar vāli savelās (rupju dziju) BW. 8402, 2.

Avots: ME III, 784

*sazvīrt, intr., sich seitwärts neigen: riteņi iet gar pašu grāvmali, rati sazvĩr [prt. sazvīra] uz tuo pusi Janš. Bandavā I, 135.

Avots: ME III, 798

sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,

1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,

a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;

b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;

2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;

3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;

4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;

5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;

6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;

2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;

3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;

4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;

5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;

6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.

Avots: ME III, 849, 850

‡ skam̃bas Frauenb. "tiefe Radgeleise (auf dem Weg)": riteņu s. pilnas ar ūdeni.

Avots: EH II, 500

I skrabêt (li. skrabė´tĩ "rascheln" Jušk. LD. 252, 5),

1) -ẽju, tr., kratzen:
skrabā ejuot apavu skrabe Stelp.;

2) nagen, dass es knirscht
Vīt.;

3) -u, -ẽju, rasseln, knirschen; rascheln
Dunika, Spr.: iet; ka skrab vien Vīt. kauls : . skrabēja viņa veselīguos zuobuos Seifert Chrest. III, 3, 39, riteņu dūkuoņa un skrabēšana Latv.;

4) schwatzen.
Nebst skrabt zu li. skrebė´ti "rauschen, rasseln", atskrabai "Abfall von Zeug", r. скребý, poln. skrobię "schabe, kratze", slav. skrobotъ "Geräusch", lat. scrobis "Grube", ae. screpan, an. skrapa "scharren, kratzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 582 f., Trautmann Wrtb. 267, Zubaty AtslPh. XVI, 412, Zupitza Germ. Gutt. 157, Fick Wrtb. III4, 456.

Avots: ME II, 884

‡ *IV skre̦lulis, = skretele (?): kal man dzelžu skre̦tulīšus (Var: ritenīšus)! BW. 15932, 3 var.

Avots: EH II, 509

skrìemelis,

2): auch Ramkau, (mit iê ² ) Orellen, Salis, Seyershof; "kuoka ritenis (ratiņam) uz spārna ass" Pussen; uz skrìemeļa uzliek auklu; s. ir blakus spuolei un tuo grìež Trik.;

5): das Knie
(mit iê ² ) Siuxt, die Kniescheibe (mit iê ² ) Orellen; kājas s. ("?") Strasden (mit iê ² ); ‡

7) ein Knorpel
(mit iê ² ) Seyershof; ‡

8) ein schwächlicher Mensch
(mit iê ² ) Orellen.

Avots: EH II, 511

skrìet (li. skriẽti "im Bogen sich schnell bewegen, fliegen, laufen" Lit. Mitt. III, 106), skrìenu Arrasch, C., Jürg., Ruj., Widdrisch, Selsau, Golg., Schwanb., Kl., Lis., Gr.Buschhof, Memelshof, (skrìenu neben der II s. skrej) Wolm., PS., Ermes, Selg., od. skreju Gr.-Essern, Dunika, Siuxt, Dond., Wandsen, skrèju, laufen; rennen, eilig laufen U., auch vom schnellen Fahren u. Reiten gebraucht U.; fliegen Golg., Lis., Bers., Arrasch, Manz. Lettus, St., U.; fliessen St., U.: Sprw. skrien kâ zibens, vējš, vēja grābeklis, traks suns, mežazvē̦rs, kâ durns, negudrs, apsvilis, kâ bez galvas, von sehr schnellem Laufen. skrien kâ putns, fliegt wie ein Vogel St. skrien ragana škē̦rsām gaisu Br. 489 (gew.: pa gaisu). Sprw.: neskrien gaisū, iekām spārni nav izauguši! iz pūķa astes skrien dzirksteles Etn. I, 96. upe skrien, der Bach fliesst drall St. ar skrejuošu mēli stāstīt Dr., eilig, mit flinker Zunge erzählen. acīs skriet, sich zeigen, auffällig machen: vai nu gan tīši tam acīs skriešu? LP. I, 80. kumeļu skriet, das Ross reitend oder fahrend schnell zu laufen nötigen. Refl. -tiês, (mit jem.) um die Wette laufen U., Mag. XIII, 2, 63: pieci vilki skrieties gāja apkārt tē̦va līdumiņu BW. piel. ² 2381. skrienies ar manu jaunākuo brāli! LP. VI, 387. Subst. skrìešana, das Laufen; skrìešanâs, das Umdiewettelaufen; skrèjums, der Lauf; der abgelaufene Raum U.: pazīst kunga braukumiņu, ritenīšu skrējumiņu BW. 13481 var. skrēju lielu skrējumiņu 13536; skrèjẽjs,

1) ein Läufer
U.; zirgu skrējējs BW. 10313, 5, ein Reiter, der sein Pferd stark hetzt; ein schnelles Pferd: straujš skrējējs aizveda uz . . . pilsē̦tu MWM. VIII, 163;

2) der Rheumatismus;
skrējēja (slimība) Wid.,

a) die Rose, der Rotlauf;

b) Skropheln;

3) lauka smilšu skrējējs, cicindela campestris L.; meža smilšu skrējējs, cicindela Silvatica L. Zu poln. skrzydło "Flügel",
lat. scrīnium "rollenförmige Kapsel", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 570 f., Zupitza Germ. Gutt. 158, Persson Beitr. 850, Berneker Wrtb. I, 616.

Avots: ME III, 897

I skrīnis,

2): auch (mit ĩ ) Dobl., Ramkau, Ziepelhof; ein Bretterkasten zum Lehmtreten
(mit ĩ ) Frauenb., Pampelm eine Grube zum Lehmtreten (mit ĩ ) Blieden;

3): getretener Lehm zum Mauern
(mit ĩ ) Sessau; eine unpassierbare kotige Stelle od. ein solcher Weg (mit ĩ ) Bauske, Ellei, Irmelau, Sessau: riteņi nuobraukti ("ir pieķepējuši") skrĩnī Ziepelhof.

Avots: EH II, 511

skritulis: auch Borchow n. FBR XIII, 26, Lubn. n. FBR. XVII, 127, Višķi n. Ceļi IX, 401,

1): auch (Wagenrad)
Auleja, Bērzgale, Kaltenbr., Liepna, Lixna, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: par vienu skrituli pus˙uotra dāldera BW. V, S. 224. četri uoša skritulīši Tdz. 54716. brauce ratuos ar kuoka skrituļiem FBR. XX, 157 (aus Līvāni). mun savi zirgi in skrituļi (Wagen) Jauns. Raksti VIII, 318; "ritenis bez luoka apkaluma; nuo viena gabala apliekts bē̦rza kuoka luoks" Druw.; "apaļa ripa, skriemelis" Salis: ratam vidū tāds s., un tur ir rata spieķi iekšā; ein altes od. zerbrochenes Rad (und überhaupt ein "alter" Gegenstand; zuweilen auch ein neuer, aber beschädigter Gegenstand) Seyershof;

2): auch (nur wenig und scherzweise gebraucht)
AP.;

6): ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu skritulī BW. 899, 3;

9): "-wirbel" ME. ul, S94 zu verbessern in "-wirbel";
‡

11) skritulīši "Röllchen, an denen die Hevelten hängen"
BielU.

Avots: EH II, 510

skritulis (li. skritulys "der Kreis, die Kniescheibe") Karls.,

1) skritulis Deg., Zaļmuiža, Nerft, U., Eversmuiža n. FBR. VI, 32, Bielenstein Holzb. 385, skrituls Warkh., skritelis SDP. III, 19, Glück, skritels Manz., das Rad, Wagenrad:
ratu skritelis Glück Jesaias 28, 27. līkstains skritulis, das Bügelrad Bielenstein Holzb. 543. skrituļa rumbā LP. VI, 68. cik suola par šiem ratiem ar... kaltiem skrituļiem? Janš. Bandavā I, 3. nuogrūde... skriteļus nuo... ratiem (stiess die Räder von ihren Wagen) Glück II Mos. 14, 25. gudrs ķēniņš iztre̦nc . . . bezdievīgus un ve̦d ... skriteli pār tiem (bringet das Rad über sie) Spr. Sal. 20, 26. - (fig.) mēģina pieturēt cilvēces attīstības skrituli Kundziņš Kronw. 147;

2) das Spinnrad
U.;

3) skritelis Glück, die Töpferscheibe
Glück: viņš (= puodnieks) darīja kādu darbu uz . . . skriteli (er arbeitete eben auf der Scheibe) Jerem. 18, 3;

4) Plur. skrituļi, Rollschuhe:
skrituļu skrējēji, Rollschuhläufer Latv.;

5) skrituls Lasd., ein Kinderspielzeug, bestehend aus einer an einem Stöckchen befestigten, sich drehenden Scheibe;

6) auch ritelis">skritelis, etwas Radförmiges od, rund Zusammengerolltes, (skritulis) die Scheibe Deg.: pārnesis skritel[i] maiz[e]s BW. 2902, ein rundes, radförmiges Brot. atplēš vairāk skrituļu tāšu LA. vaska skritul(i)s,

a) eine Scheibe Wachs;

b) als Kosename:
brālīt, vaska skritulīti (Var.: skrituliņ, ritulīti)! BW. 17509 var. - milzu skrituļiem man lēca čūska klāt Mācītāja meita 50;

7) übertragen, das Rad:
vecene... pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528. ja kāds citiem runājuot grib starpā iemaisīties, tad uz tuo saka: maisās kâ piektais skrituls Etn. II, 110;

8) Demin. skrituliņš, der Hauslauch (sempervivum tectorum)
U., Mag. IV, 2, 47; sempervivum soboliferum Sims. Kronw, n. RKr. III, 72;

9) skritulis, ein Wasserstrudel, - wirbel
Neuhausen;

10) rullis, Feldwalze
Salgaln. zu li. skritùs "kreisrund", skrýtis "Radfelge", skriẽsti (prs. skriečiù) "im Kreise herumdrehen", apr. scritayle "Felge", an. skriđr "Lauf", ae. skrid "Wagen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 571; zur Wurzel von skriet.

Avots: ME III, 894

šļaksterêt Warkl., = šļakstêt: braucuot pa ceļu riteņi šļaksterē.

Avots: ME IV, 62

šļakstît: auch Lesten; reizēm virs galvas šļakstīja lietus gāze A. Upītis Laikmetu griežos II, 173. Refl. -tiês: nešļaksties tik stipri! Lesten. riteņi ik brīdi šļakstījās dziļās peļķēs A. Upītis Pirmā nakts 277.

Avots: EH II, 643

šļūcenisks, Adv. šļūceniski Wid., (mit ù ² ) Fest., Lubn., Stelp., šļūceniskis, gleitend, glitschend, schlurrend: šļūceniski suoļi dzirdējās korridōrā Veselis Daugava I, 429. klusuo, šļūceniskuo gaitu Vesells Trīs laimes. kājas tas vilka gar zemi šļūceniski, gluži kâ slēpes MWM. v. J. 1897, S. 102. kājas šļūceniski stumjas uz priekšu A. Upītis J. 1. 25. tie viņu šļūceniski ve̦lk pa nuoru Saul. III, 176. maisu ve̦lk šļùceniski ² Bers., Golg., Ogershof, Saikava, Warkl. es izvilku dē̦lu māti uz šļuze̦nu e̦zariņu,... vilku šļūceniskis (Var.: šļūceniski) BW. 23621, 4 var. nuo ve̦zuma nenuolēca, bet nuolaidās sļūceniski Fest., Stelp. viens ritenis sameties nuo kalna gāja šļùceniski ^{2 Vīt. 77.}

Avots: ME IV, 77

šļukât, -ãju,

1) schleppend gehen:
šļukāt ar tupelēm pa plānu Dunika;

2) wiederholt hin und Zurück gleiten
Bers.: lieluos zābakuos kājas šļukā. riteņa rumba uz ass šļukā;

3) mit Schwierigkeiten auf schneearmer Schlittenbahn fahren
Grünh.;

4) mit stumpfem Hobel hobeln
Grawendahl. Refl. -tiês, schleppen (intr.): tev tie zābaki taču ir lieli: viņi jau šļukājas Waln. Zu šļukt.

Avots: ME IV, 74

‡ šļūkšêt, = šļūkstêt (?): ceļš bija slapjš; arī riteņi šļūkšēja pa uolnīcas grambām Jauns. B. gr. II ³ 130.

Avots: EH II, 647

‡ slûna ² Pussen "tā vērpjamā ratiņa daļa, kas savienuo riteni ar beņķi." Zu slunas, slaũna I?

Avots: EH II, 529

šļūšķêt, šļūškât U., -ãju, glitschen U., gteiten, rutschen: riteņi šļūšķēja pa uolnīcas grambām Druva II, 1052.

Avots: ME IV, 79

smẽrêt, -ẽju, = zìest, tept, schmieren: juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej RKr. VI, sak. v. 676. kad nesmērēsi zābaku, smērēsi kurpnieka īle̦nu Br. sak. v. 1471. smērē laivu priedes sveķi BW. 29623 var. Refl. -tiês, sich (be)schmieren. Subst. smẽ̦rê̦tājs, wer schmiert, Schund schreibt Stari I, 185. Gerundiv smē̦rē̦tans, zu schmieren, geschmiert: smē̦rē̦tana laiva te̦k BW. 29623 var. - Aus mnd. smeren.

Avots: ME III, 960

stans: "ratu riteņu komplekts (4 riteņi)" (mit a < e̦?) Kaltenbr.

Avots: EH II, 570

stât (li. stóti, slav. stati "treten"), -ju,

1) stellen (?)
U., Bielenstein Holzb. 28;

2) sich stellen;
vērsis stāj pie staba Pas. I, 244 (aus Baltinava). vilks... stāja pie luoga 302 (aus Rositten). izvilka ūdeni, salēja tuo gruozā un tad stāja ar... basuo kāju iekšā Jauns. tāda var jau sievas gaitās stāt Janš. Bandavā I, 128. vai tu izmācīsi manu dē̦lu par kalēju?... lai stāj un sāc strādāt Pas. III, 424 (aus Atašiene). viņš kâ stâja pie galda, tâ vêl tagad ē̦d Gr. - Buschhof. pie darba stât ² Bauske. klāt stāt, sich herzustellen U. pretī stāt, sich entgegenstellen; ar gudrību ve̦lnam pretī stāt LP. VI, 433. virsū stāt, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U.; sieva stājuse virsū, lai teic LP. VI, 187;

3) sich lassen, sich bergen
Wid.;

4) stehen bleiben; aufhören;
vijies gaŗu pātadziņu, lai nestāj (Var.; neapstāja, nenuostāja) līķa zirgi! BW. 27458, 1. sirds aiz līksmas vai stāja Kārstenis Gāju p. 61. vai nevarat reiz stât pļāpāt? Arrasch. tu nestāji, tu nerimi BW. 15319;

5) beginnen
U.; viņš stāj bļaut, rakstīt, er beginnt zu brüllen, zu schreiben U. Refl. -tiês,

1) sich stellen;
stājies, pate, māmuliņa, pie lieluo dzirnaviņu! BW. 8221. stājies man pakaļā (stell dich hinter mich)! 24596 var. iecirties ze̦lta drēbēs un iztaisījies tāds, ka... ķēniņš ne˙maz nevar ieduomāties blakus stāties (sich nebenan stellen; sich vergleichen) LP. IV, 108. klāt stāties, sich herzustellen U., virsū stāties, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U. saziņā stāties ar kādu SDP. VIIl, 14, sich mit jem, verständigen, in Verbindung treten;

2) bleibenden Aufenthalt, Ruhe gewinnen
U.; kur stāšuos, kur palikšu? wo soll ich ein Plätzchen zum Bleiben finden? U. diez, kur tāds visu nakti stājies, kur ne? Jaun. mežk. 59;

3) stehen bleiben; aufhören;
stājās laiva Daugavā, piekusuši stūrmanīši; stājās dzirnus maltuvē, piekusušas malējiņas BW. 8220. teci, kumeliņ, šai ciemā nestājies! 14000, 23 var. stājieties, grūtas dzirnas! gan bijāt tecejušas; stājieties, labi ļaudis! gan bijāt runājuši 8921. stājaties, darba ļaudis! jau saulīte nuogājuse BW. piel. ² 31704. sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. gausāk sit riteņu takts. liekas, nu˙pat jau stāsies Druva II, 906. sāpes... pamazām stājās Ezeriņš Leijerk. II, 69. truoksnis stājās Jaunības dzeja 36. vējš stājas U. bārenīte strādāt stājas Treum. Sap. un sm. 49. vai tu reiz nestāsies? wirst du nicht einmal aufhören, wirst du nicht einmal mich in Ruhe lassen? Mag. XIII, 3, 64. Nebst apr. postāt "werden", stānintei "stehend" zu ai. ásthām, gr. dor. ἔστᾱν "ich trat", lat. stāre, slav, stojati "stehen", av. II p. s. stayata "stellte an als", air. donessa "betritt", alb. štoraze "aufrecht", arm. stanam "erstehe". got. stōƥ "stand", av., ap. stāna- "Standort" u. a., s. Trautmann Wrtb. 281 ff. und Walde Vrgt. Wrtb. I, 603 ff.; vgl. auch le. stdvêt und stats.

Avots: ME III, 1051, 1052

stepenis "?": mūsu riteņiem salūza stepeņi.

Avots: ME IV, 1062

stiẽnis,

1): Radeisen, Schlittensohleneisen
BielU.: stieņiem kalu ritentiņu BW. 16368,

Avots: EH II, 583

*strè̦pât ² : auch Bērzgale; hier daneben strāpcis "jem., der sehr hastig ist" und das Demin. strāpcītis "ratiņa riteņa griežamais kuociņš".

Avots: EH II, 587

strigt (li. strigti "stecken bleiben; втыкаться, вонзаться" Izvěst. III, 367) U., Dond., Dunika, Nigr., N. - Bartau, Frauenb., Kurs., Gr. - Essern, Katzd., striêgu ² Līn., strigu, = stigt: sunim pat kājas cietā zemē striga LP. IV, 114. zirgam kājas un ratiem riteņi dziļi striga iekšā Janš. Bandavā I, 18. aplam stridzis LP. V, 385. gailis... palika tik smags, ka... pa muižas placi ejuot tam... striga VI, 273. estevi stradzināšu strieguošā avuotā BW. 23247. Nebst straignis, strieguons, striegt, strigts, strigals, stridzināt zu li. straigyti "hineinstossen" (s. J. Schmidt Voc. I, 55), lat. strigāre "stehn bleiben", norw. strika "einhalten", strīka "den Lauf hemmen" u. a., s. Būga KSn. I, 287, Persson Beitr. 458 ff., Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 29 f., Walde Vrgf. Wrtb. II, 649.

Avots: ME IV, 1089