Paplašinātā meklēšana

skal˜be(s): skalbes ( ?") Selb. n. FBR. XX, 62; (Kahnus) AP., (mit àl ² ) Druw., Laud., Meselau; skal˜be AP. "vālīte" (eine gewisse Wasserpflanze); niedru skalbu (od. zu skalbis III?) pirstānieki BW. 12651, 1 var.; (dze̦ltānā) skàlbe Ramkau, iris pseudacorus.

Avots: EH II, 498

skal˜be(s) Jürg., skàlbes ² (nom. pl.) Lub., Bers., Warkl., Selšau, skalbes U., Mag. IV, 2, 81; RKr. II, 64; Etn. III, 7, acc. s. skàlbi ² Kr., skalbji Etn. I, 65, Alswig, skalbi U., Sing. skàlbis ² Kl. Laitzen, gen. pl. skalpju JR. IV, 31, Kalmus (acorus calamus L.): e̦ze̦ra līmenis spīdēja . . . aiz skalbēm un niedrām Apsk. v. J. 1905, S. 307. brien pa mīkstajām skalbēm se̦klajā upītē A. XV, 248. skalbju sakņu sulā Etn. IV, 115 (aus Erlaa). - puķu skalbes U., Mag. IV, 2, 75; RKr. II, 72, die Schwertlilie (iris L.); zilā skalbe Wid., RKr. III, 70 (aus Lös.), iris sibirica L. Zu mnd. schelp "Schilf" u, a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 595)? Vgl. skaldes.

Avots: ME III, 867

skal˜be(s): skalbes ( ?") Selb. n. FBR. XX, 62; (Kahnus) AP., (mit àl ² ) Druw., Laud., Meselau; skal˜be AP. "vālīte" (eine gewisse Wasserpflanze); niedru skalbu (od. zu skalbis III?) pirstānieki BW. 12651, 1 var.; (dze̦ltānā) skàlbe Ramkau, iris pseudacorus.

Avots: EH II, 498

skal˜be(s) Jürg., skàlbes ² (nom. pl.) Lub., Bers., Warkl., Selšau, skalbes U., Mag. IV, 2, 81; RKr. II, 64; Etn. III, 7, acc. s. skàlbi ² Kr., skalbji Etn. I, 65, Alswig, skalbi U., Sing. skàlbis ² Kl. Laitzen, gen. pl. skalpju JR. IV, 31, Kalmus (acorus calamus L.): e̦ze̦ra līmenis spīdēja . . . aiz skalbēm un niedrām Apsk. v. J. 1905, S. 307. brien pa mīkstajām skalbēm se̦klajā upītē A. XV, 248. skalbju sakņu sulā Etn. IV, 115 (aus Erlaa). - puķu skalbes U., Mag. IV, 2, 75; RKr. II, 72, die Schwertlilie (iris L.); zilā skalbe Wid., RKr. III, 70 (aus Lös.), iris sibirica L. Zu mnd. schelp "Schilf" u, a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 595)? Vgl. skaldes.

Avots: ME III, 867

aĩrêt, -ẽju, -ẽju, aĩrât (Lind.), tr. u. intr., rudern: airēt laivu, bāleliņi BW. 14307,4; airējams kuģis ein Ruderschiff. Refl. airēties,

1) um die Wette rudern,

2) sich am Rudern ergötzen:
iekāpu laivā un airējuos Skalbe. Subst. airê̦tãjs, der Ruderer, Ruderknecht.

Kļūdu labojums:
-ẽju, -ẽju = -ẽju od. -u, -ẽju
airēt laivu = airiet laivu

Avots: ME I, 13

àizaûst,

1) anfangen zu weben
Ar.,

2) webend verschliessen, verweben: nere̦dzams zirneklis ir manas saules dienas aizaudis Skalbe.

Avots: ME I, 18

àizgaruôt, intr., inch., anfangen zu dampfen: aizkūpēja, aizgaruoja saldās misas zarakannas Skalbe.

Avots: ME I, 26

àizkûpêt, intr., inch., anfangen zu dampfen: aizkūpēja, aizgaruoja saldās misas zarakanna Skalbe.

Avots: ME I, 35

àizkust, ermüden, ermatten: viņš apstājās, juo bija stipri aizkusis Vēr. II, 906. aizkūst dūša MWM. X, 577. aizkusis vējiņš Skalbe. krietni aizkusu MWM. VIII, 745.

Avots: ME I, 34

àizsmar̂šuôt, intr., inch., anfangen zu duften: aizsmaršuoja baltās ievas, aizsmaršuoja sārtās ruozes Skalbe.

Avots: ME I, 51

àizsvîst, intr.,

1) sich mit (Fenster-) Schweiss bedecken:
caur aizsvīdušu luogu Skalbe;

2) anfangen zu tagen,
mit dem Subj.: gaisma jau aizsvīda LP. VII, 245, od. subjektlos: jau aizsvīda, es fing schon zu tagen an.

Avots: ME I, 54

àizvilˆnît, intr., hin-, wegströmen: viņa mati aizvilnīja, sein Haar flatterte dahin Skalbe.

Avots: ME I, 60

apsvîst, intr., ringsum beschlagen (von Fenstern): kad glāze apsvīst, tad ar šiem sviedriem jāapsmērē acis Etn. IV, 1; apsvīdis stikls Skalbe.

Avots: ME I, 128

aptukt (li. aptùkti), -tùku, -tuku J. Kaln., und aptûkt, intr., ringsum Fett ansetzen, anschwellen: putni bija aptūkuši Skalbe. brangs un aptucis kā miesnieks J. Kaln. vai bijāt (vistas) aptukušas, ka laktā nelēcāt BW. 25124. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725. [aptukt (prs. aptukstu) bedeute in Tittelmünde "müde geworden eine Arbeit abbrechen", z. B. aptuki gan! es jau tuo duomāju, ka tu aptuksi.]

Kļūdu labojums:
nelēcāt = nelē̦cat

Avots: ME I, 131

aũļuôt, intr., galoppieren, dahineilen: divi nuo viņiem auļuoja šurp Apsk. I, 659. juo trakāk auļuoja mans kuģis Skalbe.

Avots: ME I, 224

bèigts, Part. pass. praet. von bèigt,

1) beendet:
darbs beigts; beigta balle, aus ist der Schmaus: kad dieviņš nuolicis mirt - beigta balle - nelīdz ne zāles, ne plāksteris. beigta, aus ist die Geschichte, sagt derjenige, welcher ein Märchen (pasaka) erzählt hat Zb. XVIII, 366;

2) tot, verloren, zugrunde gerichtet:
visi beigti, alle sind tot Etn. III, 15. beigts kā muša, mausetot. beigtu kaķi vien ieraudzīja LP. VI, 71. tik˙pat beigts esmu, trotzdem bin ich verloren V, 139. tie bija beigti kuģi, gestrandete Schiffe Skalbe. Oft mit pagalam verbunden: nuo ve̦lna ne jausmas - beigts un pa˙galam smalkuos pe̦lnuos LP. VI, 426;

3) uz (tuo) beigtuo (= beidzamuo): aitas viņš plucināšuot uz to beigtuo RKr. VIII, 78.

Avots: ME I, 277, 278

bìezêt, -u, od. -ēju, gerinnen, dick, dicht werden: me̦lni padebeši iesāka biezēt Kaudz. miglu biezēja Skalbe. te̦lpā biez nāves tvani Kārstenis Gāju p. 32. Refl. -tiês, (dicht) sich scharen: bites sāka biezēties viņam ap galvu MWM. X, 85.

Avots: ME I, 306

blakšêt, blakšķêt, blãkš(ķ)êt, -u, -ēju, intr., knarren, poltern, schallen, brausen: durvis blākšķē̦damas atdarījās Skalbe. un ūdens silēs lējies, ka blākšējis vin. blakš vin, kad iet ar lielajiem zābakiem pa grīdu Plm.

Avots: ME I, 308

brĩnumains, wundervoll: vaiņags Skalbe.

Avots: ME I, 334

III bubulis,

1) der Knoten im Garn, im Gewebe:
dzijas pavediens glude̦ns bez ķada bubulīša Alm., [Ruj.] man aptina dē̦lu māte bubulaiņu galvas autu; ņemat, brāļi, ēvelēt, nuodze̦nat bubulīšus BW. 24671. [uz bubuļa (Var.: pubuļa) stāvē̦dama BW. 25314 var.];

2) dāmu bubulītis, die Rauchwolke
Skalbe Duomas II, 67. [Nach Būga РФВ. LXVII, 232 zu li. buburai "harter Ausschlag, Gänsehaut" u. a.]

Avots: ME I, 343, 344

bula Dond., gew. buls, [Dunstkreis um die Sonne Bl.], dunstige, schwüle Luft, Höhenrauch, Dürre Serb., Adsel: bulas [Glück V Mos. 28,22, auch bulu (Jes. 58, 11)], gew. bula [Glück Jerem. 14,1] laiks, schwüle Witterung, Dürre: smagi zem rudeņa bulas viss mieg Skalbe. [caur bulu (dies geschient in einer Winternacht!) spīguo apkārtējo māju ugunis Austriņš Mār. z. 80.] buls nāk pār viņas ūdeņiem Jer. 50,38. tâ zibens šaudījās iz tvaiku bula Asp. es uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bulu LP. VI, 509. vienu dienu atsitās bula gaiss. gaiss aplaidies ar bulu AP. bula gaiss ir zilgans, dūmakains, pietvīcis gaiss vasarā. [bula gaiss, dunstige Luft bei heisem Wetter Mittelkurl.] bula gads, ein Notjahr Serbig. būs visi bulā (in der Not) Serbig. bula bites, Wespen, Bremsen u. andere Insekten, die im Sommer bei heisem Wetter in der Luft umherfliegen PS. ["bula bites dzied", saka, kad vasarā sausā laikā ap diviem pēc pusdienas dzirdami klusi elektriski dūcieni, kas atgādina bišu dūkšanu Ronneb. bula mākuoņa Wid., Federwolke; bulu gaisi U., Lämmerwolken.] bulu vasara, ein heiser, dürrer, unfrucntbarer Sommer Mar. [buli, grosse Hitze Korwenhof. Wenn die Urbedeutung etwa "pietvīcis gaiss" ist, kann man mit Persson Beitr. 254 dies Wort etwa zu got. ufbauljan "aufschwellen machen", air. bolach "Beule" u. a. stellen. während Bezzerberger es bei Stokes Wrtb. 180 mit ir. bolad "Geruch" verbunden hat (vergleichen könnte man damit semasiologisch li. tvañkas "Schwüle, Hitze"; tvans "Gestank" RKr. XVII, 60). Dagegen nach Petersson Etymol. Miszellen 34 zu arm. bal "caligo".]

Avots: ME I, 347

burzgulains, sprudeln, brodelnd: tur apveļas mutulis burzgulains, plats Skalbe.

Avots: ME I, 355

cìmduots, behandschuht, mit Handschuhen versehen: cimduota ruoka Skalbe.

Avots: ME I, 383

čũkstêt, čūkšêt A. XX, 145, -u, -ēju, [n. U. auch čūkstît], zischen: lai čūskas čūkst Skalbe. slapja malka ne˙maz nede̦g, bet tik čūkst. čūksti kâ ūdens, kuo karstā speltē lej. nuodedzināta dzelzs ūdenī čūkst. ja tu būsi tik ve̦cs kâ es, tad tu ir uz uogles nečūkstēsi, so wirst du müde und matt sein, sagen oft die Alten zu den Jungen. sanāca ve̦lnu, ka čūkst vien. [Vgl. auch čukstêt und cūkstêt.]

Avots: ME I, 424, 425

dãrdêt [AP., PS., dā`rdêt Serbigal, Salis], dardêt, auch derdêt, intr., knarren, schnarren, klappern, poltern, dröhnen, rollen: uz lielceļiem un ielām dārd smagi piekrauti rati Skalbe. dze̦rdami, ļautiņi, ir man duodiet, jau man rīklīte dārdēt dārd (Var.: dērdēt dērd) BW. 762. krūtis dārd, beim Asthma. dārd tev kauli staigājuot; dārd tev zuobi runājuot. akmeņi dārdē̦dami vēlās uz leju. zeme dārdēja. zibeņi nuo mākuoņiem izšķīlās dārdēdami Pūrs I, 116. Refl. -tiês, stark knarren, dröhnen: skanējās, dardējās nuo Liepājas Dze̦lzavā RKr. VII, 1436. [Nebst li. dardėti (Lalis)"to rattle, to clatter"(III p. fut. nudardės Ožk. d. I, 140, s. auch Lit. Mitt. II, 178) wohl zu ir. dordaim "brülle", ai. dar- dara- "Trommel", gr. δάρδα· μέλισσα Hes., sloven. drdráti "klappern, schnarren" u. a., s. Lidén Stud. 46 f. Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 147, Fick Wrtb. III ^4, 213, Berneker Wrtb. I, 254.]

Kļūdu labojums:
BW.762 = BW.769
Liepājas Dze̦lzavā = liepājas dze̦lzavā

Avots: ME I, 447

dil˜t [Wolmar, PS., Serbigal, dìlt C., Jürg., dilˆt AP., dilˆt ² Līn., Tr., Bl., Salis, Ruj., Dond., Nigr., dìlt ² Nerft, Kl., Preili], dilstu od. de̦lu, dilu (li. dìlti od. dil˜ti),

2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;

2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;

3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I ^4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. ² 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]

Avots: ME I, 467

gaîlêt [Kr., gàilêt C.], - u, auch - ēju, - ẽju, glimmen, glühen: dzirksteles gail RSk. II, 26. gailējuošuo uogļu atspīdums A. XV, 283. acīs uguns gail Egl. kaktā vilka acis gail Skalbe. brīvu darbu viņi strādāja, priekā gaile̦dami Stari II, 407. Refl. - tiês,

1) [gàilēties ² Kl., Warkl., gaĩlêties Dunika, gaîlêties Schujen], glimmen, glühen
[Wessen]: krāsniņā gailējās ugunskurs II, 1206. viss, liekas, kūst un gailējas aiz pārliecīga karstuma J. R. IV, 80. smaids vēl ar˙vien gailējas ap viņas lūpām A. XXI, 797. mākuoņi saulei nuorietuot gailējās. krustmāte tīri vai gailēties gailējās A. XII, 259;

2) schäkern:
"gailēties"saka par jauniem cilvē̦kiem, kad tie ar jaunavām pajuokuo, tās ķircina un tramda Bers. n. A. XII, 869. [Wohl nebst gailis zu li. gailùs (neutr. gaĩlu) "jähzornig (urspr. etwa: glühend, erhitzt, feurig); scharf", aksl. dzělo gr. "σφόδρα, λίαν", ahd. geil "mutwilig, üppig" u. a.]

Avots: ME I, 584

gul˜t [PS., gulˆt ² Nigr., Gr. -Essern, Selg., Dond.], Praes. gulstu od. guļu, Praet. gulu od. gūlu (li. gul˜ti),

1) sich schlafen legen, sich lagern:
celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720. gulst diena bālā ruožu gultā Teod. [mūris gulst (= sveŗas) uz āru Lis. ar˙vienu smagāka migla gulst Skalbe. tas izmetās pliks un gula upē iekšā Sudr. E. viegla gūlu, viegla gēlu BW. 24545; 22756. [Mit einem Objekt im Akk.:] gūlu meitu, nepiegūlu;

2) virsū gult, auf jemand losgehen, jemand überfallen:
gult virsū, ķert ruokā LP. VI, 263. Refl. [gul˜tiês Ruj., Salis, N. -Peb., gùltiês Jürg., C.], gulˆtiês ² [Bl.], sich schlafen legen: celies agri, gulsties (gulies 29961) vē̦lu! BW. 6689. tur viņš ceļas, tur viņš guļas, sagt man zu einem beständigen Besucher Etn. IV, 77. guldamies sviedrus slauku BW. 3922. briedis cīnīdamies kritis, gulies un cēlies Upīte Medn. laiki 167. [gul- kann die Tiefstufe zu gval in li. gval˜ščias "liegend" sein, wenn -va- hier alt ist; daneben guol- in le. guoļa "Nest, Lager" (s. dies) u. a., wo zwischen g und uo ein v geschwunden sein kann, wie vielleicht auch zwischen γ und ω in dem wahrscheinlich dazu gehörigen gr. γωλεός "Lager eines Tieres"; vgl. Lidén IF. XIX, 336 und Armen. Stud. 48 f., Persson Beitr. 107 u. 933, Trautmann Wrtb. 93 f.]

Avots: ME I, 679

gur̃kstêt Ahs., -u, -ẽju, Drsth., [Dunika], Dond., [gur̂kstêt Lis., Jürg. u. a., gùkstêt ² Kl.], gur̂kšķêt Gr. -Sess., Druw., gur̂kšêt [Lis.],

1) knistern:
mīksts sniegs spiežuot gurkst od. gurkš(ķ). lini gurkst, kad tuos iztīrītus spiež kuopā. nuomazgājies tik balts, ka gur̂kst ² vien [Stenden], Kand.;

2) zischen:
ūdens izšļakst gurkšē̦dams Vēr. II, 1166;

3) kollern, knurren:
vē̦de̦rs saka nepatīkami gurkstēt (in Kand.: vē̦de̦rs kurksi) Vēr. II, 854;

4) quarren:
peldēja putni, uomulīgi gurkstē̦dami Skalbe. Vgl. gurdzêt und kurkstêt.

Avots: ME I, 683, 684

ìegult(iês), sich (hinein)legen: viņas ruociņa iegula manā ruokā Skalbe. viņa dabā bij jau ieguluse cilvē̦ku mīlestība Vēr. II, 270. iesnas, grūtumi viņam iegula guļā, diez vai vairs izcelsies Alksn. - Zund. iegula ar karsuoni, erkrankte am Fieber Lautb. Luomi 17. vējš neiegula ar pietiekuošu stiprumu buŗās MWM. v. J. 1898, S. 182. tu nuo tās gultas nenāksi, uz kuo tu iegulies, bet tu tiešām nuomirsi Glück II Kön. 1, 6. lielais iegūlies gultā LP. VI, 1, 437. Subst. iegulums: e̦ze̦ri kâ iegulumi zemes padziļinājumuos Konv. ² 863.

Avots: ME II, 20

ìegult(iês), sich (hinein)legen: viņas ruociņa iegula manā ruokā Skalbe. viņa dabā bij jau ieguluse cilvē̦ku mīlestība Vēr. II, 270. iesnas, grūtumi viņam iegula guļā, diez vai vairs izcelsies Alksn. - Zund. iegula ar karsuoni, erkrankte am Fieber Lautb. Luomi 17. vējš neiegula ar pietiekuošu stiprumu buŗās MWM. v. J. 1898, S. 182. tu nuo tās gultas nenāksi, uz kuo tu iegulies, bet tu tiešām nuomirsi Glück II Kön. 1, 6. lielais iegūlies gultā LP. VI, 1, 437. Subst. iegulums: e̦ze̦ri kâ iegulumi zemes padziļinājumuos Konv. ² 863.

Avots: ME II, 20

ìeplĩvuôt, anfangen zu flattern: luoguos ieplīvuoja baltas uguntiņas Skalbe.

Avots: ME II, 52

ìesar̂kt, rötlich, rot werden, errröten: viņas vaigi nuo karstuma iesarkuši Liev. Ungew. das Refl. - tiês: vaigi lē̦ni iesarkstas Skalbe.

Avots: ME II, 61

izgruzdêt, izgrust, intr., verglimmen: kâ pe̦lni pie izgruzdušas uogles Skalbe.

Avots: ME I, 740

izmîkšt Smilt., Drsth., Lub., izmîkt, intr., ausweichen, weich werden: lai graudiņš izmīkšķis pārsprāgst Liev. manas stingri savilktās spḗka saites izmīkša Skalbe. lūk, tas tam ruokās izmīkša Rainis. kamanas svārstījās pa izmīkušuo ceļu A. XII, 677, Etn. I, 137. ceļš izmīcis. pļava izmīkusi C.

Avots: ME I, 772

I izsust (li. iššùsti),

1) vor Hitze weich und biegsam werden, durchgebäht werden:
lùoks labi izsutis. dzijas pakāra pirtī, lai labi izsūt Etn. III, 58. izsutusi bē̦rzu sluota Skalbe;

2) vor nasser Wärme wund werden:
izsutuši kāju pirksti. balandes de̦r ielikt izsutušās vietās Etn. I, 65. ak tu izsutis ārā! wenn dich der Kuckuck holte! Refl. - tiês, zur Genüge gebrüht, getrocknet werden, schmoren: cik ilgi labība neizsutās pa riju Aps. Hierher wohl auch das Part prt. izsutis, verwöhnt (gesagt von jem., der beim Essen wählerich ist).

Avots: ME I, 807

‡ jūtinât, Gefühle ausdrücken lassen (?): sejas panti ... nebija jūtināmi Veselis Saules kaps. 100. vgl. zur Bed. atjūtinât. Refl. -tiês "?": kur tev ir jūtas? tu tikai jūtinies Skalbe Kop. raksti III, 60.

Avots: EH I, 570

kņadzinât, knirschen: vilki kņadzina zuobus Skalbe.

Avots: ME II, 252

krusa (li. krušà [wohl mit š aus sk̑]),

1) der Hagel:
krusa birst, nāk, n. Manz. auch kr. me̦t, es hagelt. krusa nuosit labību Etn. II, 179;

2) etwas hageldicht Niederfallendes:
man šņāca pakaļ akmeņu krusa Skalbe. Zu krausēt (s. dies), [kst. krъxa Brocken, Kümchen", ahd. (h)rosa "Kruste, Eis" u. a., s. Pedersen IF. V, 36, Wiedemann BB. XXVII, 245, Trautmann Wrtb. 143.]

Avots: ME II, 288

kukùrznis ^2,

1) eine Scholle, ein Erdkloss, Erdklumpen auf geeggtem Felde
Sessw., Peb., Kroppenhof, Adl., Aahof, N.Schwanb., Lubn., [Walk, Golg., um Grobin]: es atstāju mājiņu, kūleņuodams pa kukuržņiem un ve̦lē̦niem Skalbe;

[2) = kruvesis 1 Odensee. Aus kukuržņi über kukūržņi wohl auch infl. kukūžņi "cimbuļi tīrumā" in Skaista. Vgl. kukurs I 2 und kukulznis].

Avots: ME II, 303

kùleņuôt, kùlenêt, -ẽju, intr., kobolzen, einen Purzelbaum, ein Rad schlagen, sich kopfüber stürzen, purzeln, strauchelnd sich vorwärts bewegen: pagājusi skatīšuos, kâ tas labi kūleņuo Kokn. zaķis kūleņuo Purap. viņa sāka teciņus kūleņuot uz māju Saul. es atstāju mājiņu neapduomīgiem suoļiem kūleņuodams pa kukuržņiem un ve̦le̦niem Skalbe. nuo kalniem virpuļiem sāk puikas kūlenēt Austr. laukmalē kūleņuoja strauts MWM. XI, 60. Refl. -tiês, purzeln, strauchelnd vorwärts zu kommen suchen: pa arumiem kūleņuojās diez kâ pasprucis gailis A. XX, 169.

Avots: ME II, 334, 335

kûpêt, -u, - ẽju ([li. kūpė´ti "sieden"], asl. кыпѣти "wallen, überlaufen"), intr., rauchen, dampfen, qualmen, stäuben: še dūmiņi nekūpēja BW. 6961. skals kūp. biezputra, ēdiens kūp jau uz galda. lietus nāca kūpē̦dams BW. 15745, 3. maza migliņa kūpēja pa viļņiem Skalbe. rudzi zieduot kūp [li. rugiaĩ kúpa]. me̦luo, ka ausis kūp. dē̦ls laiž vaļā, ka kūp vien. melnītis vilka kūpē̦dams BW. 4872. ļaunas valuodas sāka kūpēt pa nāburgiem Neik. spalvas vien kūpēja pa gaisu MWM. X, 357. - Zu kvēpt (s. dies), [ai. kúpyati "gerät in Wallung", apr. kupsins "Nebel" u. a., s. Būga РФВ. LXXI, 54, Walde Wrtb. ² 807 unter vapor, Trautmann Wrtb. 147, Uljanov Znač. I, 29].

Avots: ME II, 337

kvè̦la, kvèle, neuerdings in der Poesie kvē̦ls,

1) die Flamme glühender Kohlen, Feuerbrand, Feuerglut:
es sveicinu tevi, saules kvē̦las karali Vēr. I, 1220. viņš nuoņēmis nuo kvē̦las katlu LP. VII, 435. meita meklējuse pa pe̦lniem, uoglēm uguns kvē̦lu VII, 329. viņa acis kâ divas kvēles raudzījās uz ziemeļiem Skalbe. kluss, ugunīgs saules kvē̦ls JR. V, 78 ;

2) fig., die Glut, das Feuer:
sen, sen jau karstā kvē̦la viņa dzisusi Aps. [viņi savu kvē̦lu grib apliet krūzītēm Leijerk. I, 255.] tad ņē̦mat manu lūpu pēdējuo kvē̦li. tas kvē̦ls, nuo kur,a dzelzs un šķē̦pi kūst Rainis. kuo palīdz man šie jūtu kvē̦li? Rainis. elektriska kvē̦lu lampa, elektrische Glühlampe Konv. ² 485 ;

[3) kvēle, Entzündung einer Wunde
U.].

Avots: ME II, 353

lèkme,

1) der Anfall, die Anwandlung
Smilt.: atkal kle̦pus lēkmē viņa apstājās uz brīdi Latv.; krampju lēkmes Druva I, 965; traukma, triekas lēkme MWM. IX, 798, Stari III, 83; nespē̦ka, sajūsmības lēkme Druva II, 194; MWM. VIII, 458. pe̦rsuonām, kas paduodas slimības lēkmēm Konv. ² 743. kad lēkme drusku bij pārgājuse Vēr. II, 438. kad krītamā kaite uznāk, tad jādzer, lāča žults; bet šīs zāles de̦ruot tikai pēc pirmās, un ja daudz, pēc uotras lēkmes Etn. IV, 115. lēkmēm, zeitweise, zuweilen: tikai agrā bērnībā man uznāca kaut kas līdzīgs tagadējam stāvuoklim, bet ir tad lēkmēm, bet ne tâ, kâ tagad, pastāvīgi Skalbe;

2) der Unglücksfall, die Krankheit:
mantas izdalītājs, kas neizpildīja taisni nuoteikumus, tika pieme̦klē̦ts lēkmēm BW. III, 3, S. 864. dievs tuo zina, vai nuo tiem pašiem mērnieku laikiem kâ lēkme le̦cas kaudz. M. sasirga ar lēkmi, kas līdzinājas krītamai kaitei MWM. IX, 68. Zu lēkt.

Avots: ME II, 457

lît (li. lýti), lîstu od. auch liju Kaul., liju, intr.,

1) sich ergiessen, strömen:
asaras, sviedri, ūdens līst. līst krē̦sla Skalbe. vārdi saldi lija iz mutes Rainis;

2) regnen:
līst[i] līdams, lietutiņ! BW. 8667 (Var.: lij līdams, lietus gaiss! 23317.) līstuoša diena, ein regnerischer Tag BW. 20746. Refl. -tiês, sich ergiessen, strömen: mirgu vizuļi kâ dzirkstu lietus līstas MWM. VI, 402. asaras lijās aumaļām par viņas vaigiem Latv. [Nebst liêt, laistît, apr. praliten od. pralieiton "vergossen", islīuns "ausgegossen" zu slav. liti "giessen" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 710 und Trautmann Wrtb. 156.]

Avots: ME II, 491

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

luģes, die Schneeschuhe Kaul., Sessau, Skalbe: ar luģēm kājās apceļuoja visu zemi A. XII, 70. Vgl. ludes.

Avots: ME II, 510

midzinât [li. mìginti],

1) fakt. zu migt, einschläfern:
miedziņš mani midzināja BW. 6764 var. ej, miedziņ, kammarī, saiminieces gultiņā: saimniecei liela vaļa, tai bij tevi midzināt! Skalbe Āb. 27;

[2) Schnitzel u. dgl. Abfälle fallen lassend gleichsam einen
midzenis herstellen: kuo tu midzini? Gr. - Essern (zu einem Schnitzenden gesagt)].

Avots: ME II, 623

migt [li. mìgti "einschlafen"], m`iegu [für älteres * mìgu = li. mingù], migu od. [trans.] midzu,

1) intr., einschlafen:
putni mieg gurde̦ni miegā Plūd. smagi zem rudeņa bulas viss mieg [schläft? vgl. li. miẽga] Skalbe Āb. 5. tas ilgi nevarēja migt Apsk. v. J. 1903, S. 220. es ceļuos ik rītu nemigusi Asp. Ziedu klēpis 175. viss būs rimis, midzis Rainis;

2) tr., einschläfern:
dziļā miegā midza tuo Zeif. III, 3, 138. mīļi vārdi, tie man[i] midza midzamuo BW. 25072, 1. Refl. migtiês (cieti) LP. III, 93, einschlafen: saule miegā migās Zeif. III, 3, 131. māte... migdamās celti viņam (bērniņam) pārliek savu ruoku pāri JK. VI, 31. [Nebst mìegs (s. dies) zu apr. enmigguns "eingeschlafen", ismigē "entschlief", r. мигáть "blinzeln", мжать "schlummern", askl. помѣжити (óчи) "die Augen schliessen" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 56 f., Trautmann Wrtb. 174, Wood KZ. XLV, 70.]

Avots: ME II, 624, 625

mùlst [PS., C., mùlst ² Kl.], -stu, -su, intr.,

1) herumirren, schweifen:
man duomas ap vienu tik vienīgi mulst Asp. cik ilgi viņas li gaidās mulst? Skalbe;

2) sich verwirren, verwirrt, konfus werden:
bet tad man acis reibst, prāts mulst Egl. nemulsti vien, mans prāts! Rainis. Refl. -tiês, herumirren, sich verwirren: kad tumsā prāti mulstas Krūza. [Vgl. melst und muldêt.]

Avots: ME II, 665

nùopaļinât Sassm., nùoapaļuôt, tr., abrunden: valstis cenšas savas ruobežas nuoapaļuot MWM. IX, 796. Auch fig.: literāriski darbi, kas juo rūpīgi izstrādāti un nuoapaļuoti Vēr. I, 234. viņš bija tik samērīgs, tik nuoapaļuots Purap. Refl. - tiês, sich abrunden, vollständig rund werden: visi šie ātri nuoapaļuojas Skalbe. Subst. nùoapaļuõjums, das Abgerundete, die Abrundung; nùoapaļinâšana. nùoapaļinâšanâs, nùoapaļuôšanâs, das Sichabrunden; nùoapaļinâtãjs, wer abrundet.

Avots: ME II, 757

nùodrūdzêt [Kaudz. M., Fest., nùodrūzêt N. - Peb.], nùodrūgt, intr., durchfrieren: nuodrūdzējis nākdams Skalbe. ubags atmuodās nuodrūdzējis lielajā kruogā A. XXI, 30. uguns siltums mums izliekas vis˙mīļāks, kad aukstumā nuosaluši un nuodrūguši nākam viņas tuvumā Saul. viņi gaida cimdu savām pie ieruoča nuodrūgušām ruokām Latv. cimdi paliek slapji un ruokas nuodrūdz Vīt. 67.

Avots: ME II, 777

nùolàudît, nùoglàust, nùoglàustît, tr.,

1) abstreicheln, abherzen:
kungs viņai nuoglaudīja tulkuo vaigu Dok. A. viņš pie guosninas piegājis nuoglauda tai muguru Līv. vēl saule nuoglauda augstuo, dze̦lte̦nuo kāpu Skalbe;

2) hängen lassen:
zirgs nuoglauž ausis, taisās uz kuošanu. Refl. - tiês, sich abstreicheln, sich anschmiegen: kurp tu kuplasti, iesi tâ nuoglaudies un aizslēpies? LP. VI, 260.

Avots: ME II, 785

nùorìmt [li. nurìmti], intr., sich beruhigen, still, ruhig werden, nachlassen, aufhören: ūdeņi nuorima I Mos. IV, 1. jūŗa pamazām nuorima Skalbe. ķēniņš vēl nevar nuorimt LP. 11, 61. pat sliņķi un nevalduoņi bij tādi nuorimuši kâ paguruši Vēr. I, 1302. Refl. -tiês, aufhören, sich beruhigen: uz reizes viesulis nuorimies LP. VII, 702. māte ne˙kā neatbild un tē̦vs atkal nuorimstas Duomas IV, 353.

Avots: ME II, 839

uôzuõlvā`rti, das Eichentor Skalbe.

Avots: ME IV, 427

paņemt, tr.,

1) wegnehmen, entwenden, dahinraffen, bewältigen:
pruojām iedami mēdza panāksnieki paņemt sle̦pe̦n līdz šādas, tādas lietas BW. III, 1, 45. juods paņēma vīra māti BW. 14154, 5. kuo nepaņems cirvis, tuo uguns rīs Skalbe. [lai tu gan duomā gudrs būt, tuomē̦r tu mani nepaņemsi vis Infl. n. U., ob du dich gleich klug dünkst, wirst du mich doch nicht in den Sack stecken];

2) heiraten (eig. wegnehmen, rauben):
tuo paņēmu mīlē̦dams Ltd. 688. tik es tevi neapņēmu (Var.: nepaņēmu) BWp. 531;

3) nehmen
(perfektiv); ergreifen, erfassen: vecītis paņēma bāreni āiz ruokas LP. VI, 837. dē̦ls paņe̦m āiz ausīm (lāčus) IV, 2. viņi paņēma sērdienīti un aizbrauca Dīcm, viņš paņēmis pats savu galvu, er handelt nach seinem eigenen Kopf. Refl. -tiês,

1) für sich nehmen:
tec, tautieti, vārtu celt, paņemies ce̦purīti! BW. 18996. tik jau līdzi paņēmuos sava pūra atslēdziņu;

2) für sich von einem andern nehmen, leihen, borgen:
kam naža nav, tas paņe̦mas nuo cita BW. III, 1; 96;

3) übernehmen, sich anheischig machen:
viņš paņēmās vest piecas asis malkas Mar. n. RKr. XV, 129. viens vecis gribēja par vakti paņemties LP. VI, 265;

4) sich angewöhnen:
cūka paņē̦musies rāceņuos iet Kand. bij paņēmies runājuot dažas zilbes gaŗāki izrunāt Purap.;

5) sich von selbst nehmen, genommen werden:
vē̦stules netīši paņē̦mušās līdzi Niedra.

Avots: ME III, 79

pavēdere, pavēderis,

1) der unterste Teil des Unterleibes
U.: viņa pavēdeŗē asi kasīkļi Glück Hiob 41, 21. vilku māte... kākaraiņu pavēderi BW. 30599 var. čūskas pavēdere Etn. I, 11. le̦dus gabali, savas zaļās pavēderes gar kuģa sienām be̦rzē̦dami Skalbe. pavēdera tūska, Teiggeschwulst, Wassergeschwulst (oedema) Preip. 62;

2) der Sattelgurt
Bergm. n. U., Bielenstein Holzb. 529 (pavēderis), ein Gurt Manz. Lettus: nuo se̦dliem karājas pavēdere Manz. Gespr. nebij lāgas zirgu lietas: ...kaņep[ju] šķiedru pavēders BW. 18559.

Avots: ME III, 136

pìekàlst, antrocknen (intr.), trocknend (intr.) ankleben: rē̦ta ir piekaltuse pie apsējuma Skalbe Āb. 52.

Avots: ME III, 255

pìelît, vollregnen, vollfliessen, auch fig.: dīķis pielijis līdz malām pilns. tur raud smalka lietus pielijuse priede Vēr. I, 1182. rudenīgā nakts gulēja tumša un pielijusi Ezeriņš Leijerkaste II, 175. ceļa pančka drīz pielija, drīz atkal izsusēja BW. 10987. piens pielijis, - netīrumi iepilējuši pienā. ceļš aiz viņa pielīst saules Vēr. II, 257. mana sirds pielija pilna ilgu Skalbe.

Avots: ME III, 268

pìepùst,

1) hinzu-, dazublasen:
vai jupis (ve̦lns) tam jau tās naudas piepūtis, zum Kuckuck (zum Teufel), woher hat er soviel Geld? Mag. XIII, 2, 61;

2) vollblasen:
piepūsts pūslis. ē̦duot kūmiņām me̦du, vē̦de̦ru piepūš Lapsa-Kūm. 31. meitenes piepūš vaigus MWM. VII, 519;

3) zuflüstern, einflüstern:
pamāte tev piepūtuse, un viņai tu klausi Seibolt MWM. VI, 639;

4) piepūšami vārdi, Zaubersprüche (zum Schädigen
Briņķi) N.-Bergfried. Refl. -tiês, sich vollblasen, anblasen: zēģele piepūtās Skalbe. Part. piepūties, aufgeblasen (vor Stolz od. Ärger): iet piepūties kâ pūķis LP. VI, 1, 115. saimnieks staigāja piepūties visu dienu A. v. J. 1897, S. 793. piepūtušies naida un dusmu pilnie ģīmji A. XX, 491.

Avots: ME III, 282

I plañčka Wandsen, Wolmarshof, Ruj., Widdrisch, Arrasch, N: Peb., Bauske, plančka ² Mar. n. RKr. XV, 130, Lis., die Pfütze Selb., Laud., Fest., Spr.: es bridu pa sasilušuo plančku, ar kuru še beidzās vare̦nā jūra Skalbe. Reimwort zu pančka.

Avots: ME III, 318

I plaûkt Serbigal, Preili, Nerft, KL, Kr., plaûkt ² Līn., Salis, Ruj., AP., plàukt Neuenb., -kstu, -ku (li. pláukti "schossen, Ähfen bekommen"), ausschlagen, spriessen, sprossen, aufblühen, gedeihen: plaukt, bet neuzaugt. plaukst vārpas tzrumā Skalbe. ... kur tuomē̦r iekšā tik daudz plaukstuoša spē̦ka Vēr. I, 1154. puisim dzīve vare̦ni plaukusi, - palicis bagāts LP. VII, 447. - diena plaukst U., der Tag bricht an. gaisma plauka (es wurde hell) BW. 9269. - Subst. plaûkšana, das Spriessen, Sprossen, Blühen, Gedeihen; plaûkums, das Ersprossene, Aufgeblühte; das einmalige Spriessen, Blühen, Gedeihen. Gegen die Annahme Kurschats Wrtb. (unter pláukstu) und Johanssons KZ. XXXII, 499, die urspr. Bed. sei "haarig werden" (zu li. pláukas "ein Haar"), sprechen die te. Nebenform plûkt und der Umstand, dass le. plauki resp. plaukas nicht "Haar" bedeutet. Zu einer Wurzeiform (balt:) plauk "breit" (vgl. plauks III und plàukts)?

Avots: ME III, 326

prievaîns,

1) priẽvains: "gefurcht,
rievains" Bauske: prievaini ragi Skalbe Stari II, 737;

2) "mit Stickereien od. Ornamenten verziert":
priẽvaina vilnaine, blūze;

3) "ruobains" Seppkull (mit iê ² ).

Avots: ME III, 399

‡ pusdebesīs BW. 15597, 3 uz pusdebesīm Pas. X, 122, pusde̦be̦su Skalbe Raksti IV (1938), 260, = pus˙debeša.

Avots: EH II, 331

rakstît,

3): kre̦klu apekles e̦suot rakstījuši Sonnaxt; ‡

7) im Takt schwingen:
kad, ar spriguļiem kuļuot, lāgā negāja, tad uzsauca: raksti! raksti! Orellen. vingri e̦lki atluocīti raksta zaļu sprigulīti Skalbe Raksti I (1938), 308. Hierher wohl auch das ME. III, 473 unter

4) angeführte Zitat aus BW. 29879, 1. Refl. -tiês,

2): auch Seyershof. Subst. rakstîšana: pie villaines rakstīšanas BW. 6874.

Avots: EH II, 352

rasuôt,

4): lieti līņā, rasuo rūtis Skalbe Raksti II (1938), 69.

Avots: EH II, 355

raûstît C., Wolm., raũstît Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu raût,

1) (mehrfach) zerren, reissen; schnell bewegen, zucken machen:
ple̦cus LP. I, 114. viņš ātri raustīja uzacis Vēr. II, 65. nerausti nu lūpas! JR. IV, 48. dusmās raustītā balsī Vēr. II, 790. apstāj mani trejas tautas sīku priežu kalniņā, rausta manu vainadziņu BW. 13332. ceļat, tautas, manu pūru, ceļat viegli, neraustāt! 16679. (kumeliņš) rausta stangu iemauktiņus 14710, 6. neļauj man dzē̦rušam raustīt (dauzīt) savu kumeliņu 27013, 2. pavadu nerausti, lai (sc.: zirgs) iet, kur pats nuoduomājis! LP. IV, 200. es tevi raustīšu dze̦lzu ecēšām Br. 109. - miegs acis rausta U., der Schlaf stellt sich ein. raustāmais, der Gegenstand des Verlachens, Foppens, der Narr: visi skaita (pantiņu) un mani uzņē̦mušies kâ par raustāmuo Austrinš Nuopūtas vējā 59;

2) valuodu raustīt Kaudz. M. 72; SDP. VIII, 29, stottern;
runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustuošā valuodā (stotternd) Kaudz. M. 70; viņš runā raustīdams U., er stottert, stammelt. Refl. -tiês,

1) (für sich) hin- und herzerren, -reissen:
ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši. kad vaj[a]dzēja zirgu jūgt, cits nuo cita (Var.: viens par uotru) raustījās BW. 12856. viņš ieraudzīja divus zē̦nus gar kādiem se̦dliem raustāmies Dicm. pas. v. I, 67;

2) Zuckungen haben, zucken:
ja labā acs raustās, tad būs jāraud Etn. II, 110. acis tam vienmē̦r raustī jās Alm. zilganās lūpas raustījās Alm. Kaislību varā 152. viņas ple̦ci raustījās aiz raudiem Skalbe. viss viņa stāvs karstās sāpēs raustījās Alm. Kaislību varā 112. viņš žāvuoja atkal trīcē̦dams un pie visas miesas raustīdamies Turg. Muiž. pereklis 54. sprikšē̦dams plīvinājās viņa mētelis un raustījās te augšup, te lejup Vēr. II, 351. ļaudis raudāja raustīdamies Kra. Vīt. 78. vilks raustās, rīstās grūtās ciešanās Krilova pasakas 25. lai tas mūsu krustu bē̦rns raustīdamies nerunā, auf dass unser Patenkind nicht stottern möge Ld. 10.893. sirds uz tuo raustās U., das Herz begehrt, sehnt sich darnach;

3) sich
(acc.) wiederholt reissen, zuckend wegrücken (intr.): nabadzības dēļ nebūs tev nuo . . . Jēzu[s] raustīties Manz. Post. I, 6;

4) einander reissen, zerren; kämpfen:
es ar viņu vēl raustīšuos Kav. - Subst. raustîšana, das (mehrfache) Zerren, Reissen; Zuckungen, Krampf U.; raustîšanâs, das gegenseitige Zerren, Reissen; das Zucken: muskuļu raustīšanās Vēr. II, 339; raustĩjums, die beendigte Tätigkeit des (wiederholten) Zerrens, Reissens; die Zuckung, der Zuck; raustîtãjs, einer, der (wiederholt) zerrt, reisst: meitas tevi izlamāja par vainaga raustītāju, visu meitu brūtgāniņu BW. 11789.

Avots: ME III, 489

rèibt,

1): acis rèibst ² - auch Auleja; ‡

2) rauschbringend sein, berauschen:
ka[d] tik alus rèibtu ² ! Kaltenbr . seņāk skaistāks bija alus, biezāks, a (= aber) r. nereiba Auleja. vīns viņā nuorūdzis, reibstuošs Skalbe Raksti I (1938), S. 323.

Avots: EH II, 363

rẽ̦ta Karls., Wolm., Bl., AP., Serbigal, rè̦ta ² Mar., KL, Nerft, rẽte Līn., Dond., Dunika, Iw., Salis, rète ² A.-Schwanb., Golg., rēte U., die Narbe: sirds rē̦ta A. XI, 183. pasarkana rēte Glück III Mos. 13,19. vējš . . . lapas pašķlra un sarkanu rē̦tu atvēra Skalbe. Zu re̦ts (s. dies und Persson Beitr. 278 und 638), li. rėtis "Narbe, Scharte" (s. Leskien Nom. 284) und (?) reta "tuber, vitium arboris" SzDi. unter flader.

Avots: ME III, 521

ridu, Interjektion: tridu ridu, vasariņ, daudz apsēju rācentiņ!u] BW. 28572 var. biķeri... ridu, ridu, ridu staigā pa ruokām Skalbe.

Avots: ME III, 523

rieteknis

"?": riet rietekņi, un bē̦rzi rūs Skalbe U. b. 85, 80.

Avots: ME III, 549

II rūsa,

3): im Zimmer zusammengefegter Schutt
Schujen; Holz- od. Reisigabfälle (mit ũ) AP., Orellen; lācis, mūžīgi nuovārtījies ar meža rūsu ("?") Skalbe Raksti V, 19; ‡

4) "verdorrte Fichtennadeln":
meita ar matiem, kuŗi viz kâ sārta egļu r. Skalbe Raksti IV (1938), 232.

Avots: EH II, 389

rùsêt: pie platā grāvja, kuŗam dibe̦nā vēl rūsēja ("?") ziemas rāva Daugava 1939, S. 635. bē̦rzi rūs ("?") Skalbe Raksti II (1938), S. 122.

Avots: EH II, 389

rûst ² : lai tie rūsa, lai pelēj a BW. 12727 var. rasā kājas mirka, rūsa mans vaiņadziņš Tdz. 38331. kad bē̦rziem zaļie zari rūst ("?") Skalbe Raksti II (1938), S. 122.

Avots: EH II, 389

sadilt, intr., (durch ständigen Gebrauch) sich zerreiben, völlig abgenutzt werden; (fig.) sich verkleinern, winzig resp. dünn, mager werden: Sprw. sadilis kâ īle̦ns. sadilušas dzirnaviņas BW. 8040. piekūst mans kumeliņš, sade̦l kaltas kamaniņas 18090. dziedāja, dziedāja, palika klusu: pietrūka dziesmiņu, sadila mēlīte 914. ruokas āda ir pret tuo vietu sadiluse Krišs Laksts 3. zēģele paspīdēja, sadila un izgaisa tālumā Skalbe. sadilst augums acīm re̦dzuot A. XX, 327.

Avots: ME II, 610

saduõmât, ‡

2) = ìecerêt: tā bij saduomājuse šuo, bet šis nelikās par šuo ne zinis AP. Refl. -tiês,

1): apsē̦dusies uz akmens un saduomājusies par tuo baznīcu Skalbe Raksti V, 27; ‡

2) denkend sich überanstrengen:
tu esi pārāk saduomājusies Sārts Jaun. Ziņas 1938, № 73.

Avots: EH XVI, 405

sadur̃t,

1): linkainis tika sadurts ar ... saduŗamām adatām ("brošām") Suitu k., S. 20. saduŗamais Dunika "Sicherheitsnadel";

2): ar draugiem es saduŗu glāzes Skalbe Raksti II (1938), 219; ‡

4) (eine Reihe von Objekten) hineinstecken:
nuo putekļiem sargādamies, sadūruši gar sēdekļiem pieduŗus Janš. Bandavā II, 27; ‡

5) "sasist, sagrūst, satricināt" Sonnaxt: kādreiz saduŗ pirkstus, - nuokrakš vien. krituse nuo staļļa un sadūruse kāju: skriemeņuos dzīslas sastaipītas, sadauzītas. Refl. -tiês, ‡

3) in Streit geraten
Kand.

Avots: EH XVI, 405

sadziêdât,

1) tr., intr., zusammen singen:
sadziediet (Var.: dziediet skaiši), mazas meitas! lielas meitas nedziedāja BW. 840. nuostāsim pret ustabiņu un sadziedāsim! Pas. I, 259. pulkā skaisti sadziedāja Zalktis I, 14. dziedātājas prata labi uz balsīm (mehrstimmig) sadziedāt A. XX, 470. ar putniņiem kuopā sadziedādama R. Kam. 37;

2) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit singen :
trīs gadiņi sadziedāju (Var.: izdziedāju, nuodziedāju) BW. 30, 1;

3) tr., singend erlangen, erreichen, bekommen:
sadziedāju (Var.: izdziedāju) brāļam sievu, sev dižanu arājiņu BW. 343, I. viņš dziedāja, kamē̦r sadziedāja visus policistus Ezeriņš Leijerk. II, 44. Refl. -tiês, zusammen, im Einklang singen, sich singend verständigen; sich verständigen überhaupt Dond.: lakstīgalas vēl centās sadziedāties MWM. VIII, 416. sašņācas tvaiki, sadziedas svilpes Skalbe. -viņi jau sadziedājušies; nuo tiem iznāks labs pāris Dond.

Avots: ME III, 622

sagrum̃buôt, sagrum̃bât, tr., runzeln, runzelig, faltig, uneben machen, in Falten legen : sagrumbuota piere Stari I, 9. viļņuos mīksti sagrumbuoti atspīd viņas lindraki Skalbe. Refl. -tiês, sich runzeln, uneben werden, sich in Falten legen: piere bij sagrumbuojusēs un samākusēs A. XX, 867. vaska garuoziņā ieradīsies ve̦se̦ls pulks krunku; tā sagrumbuosies D.

Avots: ME II, 630

sdjust, Refl. -tiês: ne˙maz nesajutās, ka sērklis prieškā Heidenfeld; sich fühlen: sirds man viena sajūtas Skalbe Raksti I, 110. gribēja ... apskatīties slimnieci, lai re̦dzē̦tu, kâ viņa sajūtas Anna Dzilna 194. sajūtuos ve̦se̦la 176.

Avots: EH XVI, 414

sakta Wid., Erlaa, sakte U., Karls., Bielenstein Holzb. 704, sakts, -s (li. saktis "Schnalle") U., Karls., ein Demin. saktentiņš Aus. I, 55, die Spange, Fibel, Heftel: gare̦nām saktām bija trīs sudraba pakariņi Etn. lV, 108. pie debess krūtīm saule de̦g kâ liela, ugunīga sakts Skalbe. Etymologisch mit -g- zu schreiben; zu segt.

Avots: ME II, 657

‡ IV sala, = sals I, der Frost: liela s. BW. 4239. salas kuosta ābelīte 9031 var. rudzīšam ... saliņa galvu kuoda 28110, 5 var. salas mēnesis Pas. XIII, 231, der Januar. kur dzīvības ziedu nemaitā s. Skalbe Raksti II (1938), 98. neuznāca lielāka s. un sniegs A. Upītis Sm. lapa 234. salas AP. "pirmie sasalumi rudenī".

Avots: EH XVI, 423

II šalka: š. pārgāja viņam pār sirdi Skalbe Raksti IV (1938), 195; šal˜kas Lemb., N.-Peb., (mit àl ² ) Fehteln, (mit àl) Drosth., (mit alˆ ² ) Zögenhof.

Avots: EH II, 622

salˆns: "hellgrau, bläulichgrau" (von Pferden) KatrE.; "sirms (spalva ar maziem sirmiem un pe̦lē̦kiem plankumiem") Warkl.; rotschimmelig BielU.; "pe̦lē̦ks kâ salna" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; salnam zirgam ir balti pe̦lē̦ka spalva ar sārti brūniem spalvu galiem Kaltenbr. s. ("bläulichgrau") zirgs AP. salna ("taida bāla, kai ar salnu apkrituse") guovs Auleja; "balts, kam cauri redzama arī apkārtnes krāsa" Nautrēni: viss lauks s., juo šuorīt pasalis. s. dārzs. salna pļava; šķiŗ vēji salnus debešu kalnus Skalbe Raksti I (1938), 302.

Avots: EH XVI, 427

samùlst, verwirrt, konfus werden Wid.: viņš tuo uzlūkuoja pa˙visam samulsis A. v. J. 1896, S. 111. aiz sirdsē̦dām prāts samulsis Kaudz. M. 109. viņa prāti samulsa (aiz prieka) Austr. kal. 1893, S. 32. samulsušā sirdī Skalbe. - Subst. samùlsums, die Verwirrtheit, Verwirrung: izbailes, samulsums pārņe̦m viņus LP. VII, 470.

Avots: ME II, 690

sapḕrt, ‡

3) zu Boden schlagen, niederschlagen, zerschlagen:
liels lietus sapēris linus Linden in Kurl. krusa var s. vasarāju Kaltenbr. ķēve sapē̦ruse prieškas ritiņus ebenda; wund schlagen (?): netikās tālāk iet: kājas bij sapē̦rtas uz akmeņiem kā rīkstes Skalbe Raksti IV (1938), 75; ‡

4) durchrühren
(sakul˜t): s. uolas baltumu baltās putās AP. kaļķi jāsapeŗ, kamē̦r pie šķipeles neturas klāt Orellen. s. de̦sas (Eingeweide) ar sāli AP. ‡ Refl. -tiês. sich übermässig od. stark (in der Badstube sich waschend) mit dem Blätterquast schlagen: viņš ... stipri sapēries uz lāvas Pas. XIV, 116. laikam vakar pārāk sapēries Orellen.

Avots: EH XVI, 435

‡ sarkanspuožs,* rot glänzend: uz ... katla sarkanspuožā vāka Skalbe Raksti IV (1938), 153.

Avots: EH XVI, 443

sārni (unter sãrņi),

1): "cilvē̦ka sviedri kuopā ar miesas netīrumiem" (mit ā`r) AP.: kad auksts sārms ir, tad vair neatle̦c sā`rni; kāmē̦r vēl silts ir, tikām velē laukā Ramkau. avuotiņš izverda sārnus ("?") Skalbe Raksti I (1938), S. 324.

Avots: EH XVI, 472

II sā`rtuôt C., sãrtuôt Siuxt, I) tr., röten U.: blāzma sārtuo debešus Skalbe. austra saviem ruožu pirkstiem mākuonīšus sārtuoja Asp.;

2) intr., erröten
L., rot werden U.: viņa vaigs sārtuo, rötet sich U. tur re̦dz... brūklenes sārtuojam Janš. rīt bālēs, kas pašu˙laik vēl sārtuo krašņumā Juris Brasa 427. Refl. -tiês, sich röten, sich verzfärben L.: tev vaidziņi sārtuojas skaisti Janš. viņam sārtuojās . . . ausu gali MWM. X, 481. debess sārtuojas A. v. J. I903, S. 99. jau sārtuojas ziemsvē̦tku rīts Vēr. v. J. 1904, S. 388. Subst. sārtuošanas diena, ein Tag, an dem sich die Letten rote Gesichter anlegen L., St.

Avots: ME III, 808

sārtvaidzis: s. ābuols Skalbe Raksti III (1938), 325.

Avots: EH XVI, 473

saskanêt,

1): glāzes saskanēja, un visi dzēra Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 64. zvani vien saskanējuši ... pagalmā Sārts Druvas san 274; ‡

3) klingend (schellend) sich irgendwo zusammen mit anderen einfinden (?):
saskanēja, sazvadzēja zābakaini precinieki VL. aus Daudsewas FBR. XVII, 161. ‡ Refl. -tiês, = saskanêt 1 (?): jau sasaucas vēji, jau saskanas liesmas Skalbe Raksti I (1938), 159.

Avots: EH XVI, 447

sašņàkt, intr., längere Zeit zischen, schnarchen. Refl. -tiês, einander zuzischen, -schnarchen: sašņācas tvaiki, sadziedas svilpes Skalbe.

Avots: ME III, 759

saũle,

1): s. vēl leiša gaŗumu Frauenb., die Sonne ist (am Nachmittag) noch hoch am Himmel.
svešu sauļu iemītnieki Skalbe Raksti IV (1938), 127. nuo saules līdz saulei AP., Meselau, N.-Rosen, Spahren, vom Sonnenaufgang bis zum Sonnenuntergang. vasaru tie vienā saulē cēlās, uotrā likās pie miera Aps. J. Raksti I ² , 94. čigānu s. (der Mond) - auch Meselau. puišu (od. puiškanu Alant Vils Poem pa kulšen 41) s. N.-Rosen, Neu-Salis, der Mond. saules augums Luttr., ein paar Stunden vor Mittag: vai būs vēl daudz kuo pļaut? - vēl kādu labu saules augumu Janš. Dzimtene III, 41. saules brālis, ein müssiger (gew. schlecht gekleideter) Herumtreiber Riga: viņš ... iztaisījies par tāda mākslīgu saules brāli ("?") IV, 138. uz svītrainām, zvaigžņainām ..., ziedainām un saules ("?") se̦gām Vindedze 64 (vgl. saũlains ‡ 2). saũles sunītis Frauenb., = saũlsunītis;

2): kādi stādiņi nav dieva saulītē! AP.

Avots: EH XVI, 460

‡ sauļuôt "?" zaļā zeme zibuoši sauļuo (Reim zu auļuo) Skalbe Raksti III (1938), 117. Vgl. auch ‡ apsauļuôt.

Avots: EH XVI, 460

sàusêt,

1): šņabis sācis rīkli s. Jauns. Raksti III, 185. lāses s. Skalbe Raksti III (1938), 335.

Avots: EH XVI, 461

I šausms:* vē̦tra šausmi šņāca Skalbe Raksti I (1938), 82.

Avots: EH II, 623

I sēkle: auch (mit ê) Warkl.; šūpuojat mani, Daugavas viļņi, garām dzīves gļuotainām sēklēm! Skalbe Raksti II (1938), 148.

Avots: EH XVI, 480

I se̦l˜ga,

1): auch Kaugurciems (hier - 20 Faden Tiefe),
Salis n. FBR. XV, 55; ‡

3) "?": tik sausa smilšu s., it kâ še tuksnesis būtu Skalbe Raksti III (1938), 205.

Avots: EH XVI, 476

‡ sē̦rmūkšuoga Skalbe Raksti IV, 179, eine Ebereschenbeere.

Avots: EH II, 482

‡ sîkkrũmi, das dem Demin. sîkkrūmiņi ME. III, 852 zugrunde liegende Substantiv: sīkkrūmu birztaliņas Skalbe Raksti I (1938), 92.

Avots: EH II, 491

sist,

1): kad jumtus juma, tad sita (= kūla) gaŗus salmus (= kūla tâ, lai salmi nesalūst) Frauenb. nei tās grima ūdenī, nei sit vilnis maliņā Zemzare Lejasc. 126. man iekrita kuopā sistā (pļautā) vāle (d. h., ein Doppelschwaden)
ārdīt Linden in Kurl. sit ce̦puri padusē! BW. 18996. dažs ratenis sit (bildet beim Spinnen) gruodu dziju Sonnaxt. vīri paši sita (= taisīja) un vija virves Siuxt. kluonu s. "taisīt kluona grīdu" ebenda. sienas s. "ē̦kas liet" ebenda. es duomāju cepli s., ar Pieteri mālu vest Tdz. 58789. (krītuot) pilieni ... sit (bringen hervor) burbuļus Apsk. 1903, S. 485. sitis pēdējs gals (die letzte Stunde hat geschlagen) Virza Kar. Nameitis (1939), S. 47. kāpuosti bij jāsit (piespiežuot jāapbīda ar smiltīm), kad lietiņš bij vai slapjš Seyershof. kad kāpuostus sit, tad nuoravē ar viņus Iw. tie kuoki sit (treiben) atvases Linden in Kurl., Siuxt;

5): auch Siuxt; ‡

7) migla sita BW. 6694, 4, Nebel bildete sich (erhob sich);
‡

8) ziepes s. "ziepēt": ganu kulēm ne˙maz ziepes nesita Ramkau, Siuxt, Sonnaxt; ‡

9) vējš sit iekšā (bläst hinein)
liêtu Seyershof. kad (ziepes vāruot) pieliek zâles, tad tūliņ sit smaku (fängt an zu stinken) ebenda. smārds sit (dringt) nāsīs Auleja. krūmuos nesit (dringt nicht) vējš ebenda. dūmi (krāsnij kuŗuoties) sit (strömt) ustaba ebenda. kviešu šalka sit (der Weizen rauscht) Skalbe Raksti I (1938), 308; ‡

10) atkala sit Schwanb., es glatteist.
Refl. -tiês,

1): "kauties, plêsties" Salis: laiž aunus, lai sitas; "badīties" Seyershof: aitas sitas. kur kājiņa nesitās ce̦lmainā līdumā? BW. 8562, 5 var. kad vanags virsū sitas ("strauji uzbrūk ar sitieniem"), tad cālis beigts Seyershof. vakarā sitas ("strauji steidzas") lejā uz tīrumu ebenda. ap ugunskuru sitās jauni spāri un liduoja kuopā ar dzirkstelēm gaisā Anna Dzilna 74. vai tā bija Kristīnas balss vai pūces brēcieni, kas laikiem sitās ap viņu Stērste A. Z. 64. dziedāja tik skaņi, ka atbalss priedēs sitās Jauns. R., dz. un j. 161. kad ātri steidzas, tad mē̦dz teikt: "iet, kâ (= ka?) sitas" Strasden;

2): tavs gars pie mums laid sitas (= piestājas) Manz. Spred. ⁴ 378. kuiļi sitas ("ātri apgriežas") sunim pretī Siuxt. viņam vajadzēja tikai ... s. klātu un iepazīties Jauns. Raksti III, 332. s. citādās duomās, auf andere Gedanken kommen
Diet. nav kur s. (= dēties) Meselau;

3): kab sistuos ap zemi, pašiem labāk būtu Auleja. tagad viņš sitas viens Kaltenbr. saimnieks smagi sitas ar pienu (visādi mēģinādams iejemt vairāk naudas) Kaltenbr. ar badu sitas Daudsewas n. FBR. XVII, 159; ‡

7) ausschlagen
(intr.), sich bilden: mazam bē̦rnam pēc dažam nedēļām sāk s. tādas mazas pūtelītes Sonnaxt. mātei bresme citūr nesitās kâ ģīmī Siuxt; ‡

8) fallend od. geschlagen entzweigehen
Seyershof: galuodiņas sitas (= sasitas), kad krīt uz kuo cietu. Subst. sitējs: bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. pārveda ... mātei pliķu sitējiņu 23325.

Avots: EH II, 490

sitinât,

1): bē̦rns ... plaukstas sitina Skalbe Raksti 1 (1938), 231. Refl. -tiês,

1): sich schnell hin und her drehen
Iw. pa tirgus laukumu sitinājas vairs vienīgi zvirbuļi Delle Venta un Abava 53. (dejuojuot) sitinājās un vicinājās uz visām pusēm Janš. Mežv. ļ. II, 15; ‡

2) "?": maize ... bija tik labi izce̦pusi, ka, uz ruokas lūkuojuot, viegli sitinājās un karsa smaršuoja Aida Niedra Grēka ābols 203.

Avots: EH II, 491

II škaibe(s) Spr., Druw., Pilda, Plm., (mit àl ² ) Lubn., Meiran, Meselau, Lös., Sessw., Schwanb., = skalbe">skalbe(s), Kalmus.

Avots: ME IV, 20

II škaibe(s) Spr., Druw., Pilda, Plm., (mit àl ² ) Lubn., Meiran, Meselau, Lös., Sessw., Schwanb., = skalbe">skalbe(s), Kalmus.

Avots: ME IV, 20

‡ škalbis Borchow (mit àl ² ), Pilda, = skalbe">skalbe.

Avots: EH II, 627

skalbît "das Haar von einem Fell mit dem Schabeisen entfernen" Ar.: ādmiņi skalbī ādai vilnu AP., Treiden. Wurzelgleich mit skalbes? Oder aus skablît umgestellt?

Avots: ME III, 868

skalbji, s. skalbes.

Avots: ME III, 868

škaldaraîns Skalbe d. 48"?".

Avots: ME IV, 20

skaldes St., U., = skalbes">skalbes; zur gleichen Wurzel wie skalbes?

Avots: ME III, 868

skaņa: trauku s. (= skanēšana) Skalbe Raksti IV (1938), 93. vecene... pilnā skaņā uzsvilpē Pas. V, 53. skaidra s. rītā rasā BW. 11463 var.

Avots: EH II, 501

šķe̦lpa Konv. ¹ 799, šķelpis Plm., šķèlpji ² Aps., Golg., šķèlpes ² Prl. n. FBR. VI, 93, Bers., Saikava, = skalbe">skalbe(s), Kalmus: šķelpu saknes jāpakaisa gultā zem palaga, tad blusas neruonas Etn. I, 29; šķe̦lpa, iris sibirica L. Lub. n. RKr. III, 70; sarkanie šķelpji, Feuerlilien. Wohl aus mnd. schelp "Schilf"; vgl. auch ķelpis.

Avots: ME IV, 25

šķelpsne Gr. - Buschhof, Wessen, = skalbe">skalbe(s); šķèlpsnes ² Buschhof "Blumen mit gelber Blüte": niedru un šķelpšņu mežs Akurater.

Avots: ME IV, 25

II šķēres, ‡

2) scherenartige Rockschösse:
bē̦rni ... ķērās viņam zaļuo svārku šķērēs (Schösse) Skalbe Raksti IV (1938), 86. In der Bed. 1 nach Sehwers Unters. 131 aus nd. schēr "die Gabeldeichsel des Einspänners od. Scherwagens".

Avots: EH II, 633

šķiedraîns, faserig (auch vom Fleisch) U.: ar šķiedrainu ze̦ltu cauraustu (palagu) Skalbe Āb. 19. šķiedrains lūzums Konv. ² 2549. šķiedrains ("kad padebeši šķiedrā") gaiss Nötk.

Avots: ME IV, 52

šķiêsna Kr., U., šķiesne Mag. IV, 2, 142, Demin. šķiesnīte V. Egl. JR. IV, 30, der feine Faden, der sich vom Flachs abteilen lässt, die Flachsfaser; eine Faser überhaupt; eine Stsähne;"eine Handvoll gekämmten Flachses" (mit iê ² ) Bauske: vērpiet, meitas, kunga linus pa vienai šķiesniņai! BW. 6966 (ähnlich: 25236, 7). māte auda zēģelīti linu šķiesnas (Var.: šķiedras) lasīdama 30871. meitiņām... šķiesnas (Var.: linu šķiedras) vien plivināja 12240, 1 var. laiviņas ze̦lta šķiesnam rakstītām zēģelēm Skalbe. jūk matu šķiesnas Plūd. Vēr. v. J. 1904, S. 547. Zu šķiêst.

Avots: ME IV, 53

skujuôt: mit zerhackten Fichtenreisern bestreuen Frauenb. (z. B. ein Zimmer, einen Weg); skujuôts, mit skujas 1 versehen: pa skujuotuo galuotņu spraugām A. Upītis Laikmetu griežos I, 79. skujuotu (mit einem Fichtennadelmuster versehen?) uozuola kannu Skalbe Raksti II, 134.

Avots: EH II, 515

skùmjas: skumjām (Var.: skumjās) acis pacilāju BW. 204. Sing. skumja: bālā s. mirst Skalbe Raksti II (1938), 121. aizplīvuruota s. Austriņš Raksti V, 280. kam ir prieca, man ir s. (aus skume ?) Tdz. 56517 (aus Bērzgale).

Avots: EH II, 515

smacêt, -ẽju, tr.,

1) ersticken:
s. uguni U. likās, ka apse̦gs viņu spiestu un smacē̦tu Saul. III, 152. tumsa un vientulība viņu smacēja Vēr. I, 672. izmisums smacēja mani vai nuost Skalbe Kâ es 30. viņam uzgulies lietuvē̦ns un spiež nuost, smacē Vēr. I, 1305;

2) mit Düften schwängern:
ievas, ... smaršuodamas un gaisu smacē̦damas MWM. II, 770. -- Subst. smacẽjums, dumpfer Geruch Wid.; smacê̦tãjs, Asthma MWM. IX, 822. Zu smakt.

Avots: ME III, 946, 947

‡ *II smeldzis, feiner Regen (?): kad jums . .. lietus aizmigluojis luogu, jūs atminaties ubagu, kuŗš stāvēja uz ielas stūŗa sīkā de̦be̦su smeldzī Skalbe Zalktis 1908, 3, 41.

Avots: EH II, 535

smelgt,

1): auch (mit èl ) C., (mit elˆ ² ) Dobl., Schwitten, Zögenhof; pirksts sme̦lˆdz ² ("sūrstuoši sāp") un de̦g Frauenb. izsalkums sāka atkal s. ("?") Skalbe Zalktis 1908, No 3, S. 45; "vâts A." ME. III, 957 zu ersetzen durch "vâts A. XV, I, 265";

2): ja tev tâ sme̦ldz, - ej pati! Alm. sē̦rās sme̦lgdami ("?") Sudrabkalns V. b. 1. 98.

Avots: EH II, 535

smirduoņa,

1) Gestank:
nuo . . . smagās smirduoņas Skalbe Stari 1907, S. 735. tāda smirduoņa, ka ne tuvienē nevar pieiet;

2) = smirdeklis: tu ruokā pajēmi tādu smirduoņu! Gr.-Buschhof. tu esi smirduoņa ² nuo cilvē̦ka! Dond.

Avots: ME III, 966

šņakât,

2): es dzirdēju Jūŗas-māti pret ziemeli šņakājuot Tdz. 55106. ‡ ubst. šņakāšana, lautes, eifriges Essen:
kad e̦dāju ... š. sāka apklust Skalbe Raksti IV (1938), 16.

Avots: EH II, 651

šņàkt, -cu, schnarchen, schnarren, zischen, brausen (von Wind und Wogen), schnauben U.: šņāc kâ čūska RKr. VI, 124. šņāc kâ zuosu tēviņš JK. II, 490. šņākt kâ suta katls Kaudz. M. 22. šņāc vien kâ Gauja RKr. VI, 223, kuo tu šņāc vienādi kâ sils! Kaudz. M. 170. meži šņāc BW. 6630, 1 var. kuoki mežuos šņāca Kra. Vīt. 109. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vē̦tra šņāc Aus. I, 6. dzirnus šņāce BW. 13646, 15. man šņāca pakaļ akmeņu krusa Skalbe. nāca ve̦lns . . . šņākdams LP. VII, 212. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū III, 109. viesulis nuolaidās šņākdams ve̦lnu tre̦nkāt Kurbads. zirgu šņākšana dzirdē̦ta Jerem. 8, 16. Vgl. li. šniõkšti (prs. šniokščiù) "schnauben, rauschen ".

Avots: ME IV, 93

spaîds

1): sāpīgs s. spieda acu ābuolus gan˙drīz vai iz... duobumiem laukā Blaum. Raksti III ⁶ (1939), 197. puisis dzirdēja ... šuo nuopūtu, tā viņu pavadīja kâ kluss s. Skalbe Raksti IV (1938), 125; ‡

2) Adj. "?": s. laiks Altr. asins zieds 44.

Avots: EH II, 544

II spala,

1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Kalupe, Warkl., (Messerstiel)
AP., Fest., Oknist, Sonnaxt, (Handhabe der Sense) Kaltenbr., (Handhabe des Pfluges) Saikava, (Handhabe der Sichel) Ramkau: līdz spalai iegrūda viņam ... sānuos savu ... nazi Skalbe Raksti IV (1938), S. 274. tutens, kura s. bij apšūta ar plānu ādiņu Vanagu ligzda 136. Ivara pirksti žņaudza arkla spalas Sārts Druvas san 30; ‡

2) der Schlüssel (den man ins Schlüssetloch steckt)
Döbner, (spaliņa) AP., Saikava; spaleņa "tā atslē̦gas daļa, kas paliek nuoslē̦dzuot pie durvīm" Warkl.

Avots: EH II, 545

spalgs,

1) grell
(mit alˆ ² ) Berstlof: vakarā pie... debess spalgi spulguoskaidra zvaigzne Vēr. I,1364. dusētgrib (velītis) tuvu man, caurspīdīgs, spalgs Akurater. līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. 1904, S. 637;

2) schrill
(Serben, Laud., Lasd., Durben), sehr laut Schibbenhof, Irmelau, Mitau, Dunika (mit alˆ), Pampeln, Bixten, Bershof, Pe̦nkule (mit alˆ ² ), Bers., Sehren, Sessw., (mit alˆ) Walk, Ronneb., Raiskum, Warkl.: nuo stacijas piepeši atplūda spalgs svilpiens Skalbe Skaņas izt. 44. kliedza spalgā balst A. 1893, S. 352. spalgas skaņas MWM. VIII, 532, mežā ar spalgu truoksni lūst Druva I, 48. pēkšņi ierībējās spalgi II, 9. spalgāk jau dunēja suoļi Duomas I, 480. spalgs šāviens Serben. suns . . . spalgi aizrejas Plūd. LR. III, 53. sāka knaukšķēt spalgi suņa rējieni Krišs Laksts 52. balss apsīkst spalgajā sunu ņargā Duomas IV, 121. dzirdu spalgu lauska spērienu R. Av. 1912, № 302;

3) sehr kalt Fehsen,
(mit alˆ ) Selsau, trocken kalt (mit alˆ ² ) Salis: spalga ziemas nakts Vēr. II, 771. nāca ziema ar . . . spalgām, lauskuotām naktīm Jauns. III, 314. spalga nakts A. XXI, 26 (ähnlich 297, Saul. III, 95). spalgs ziemas aukstums Saul. III, 85. ziema spalga V. Egl. Eleģ. 93. spalgi salts Jauna Raža Saul. IV, 45. pēc spālga vēja grūdiena Leijerk. II, 62. spalgi iede̦rdzas krūtīs Saul. Meža šalkas 126. Subst. spalgums "?": ziemas pirmajā spalgumā (Kälte?) Jauns. III, 334. Wenigstens in der Bed. 1 nebst spalgât zu spilgts: zur Bed. 3 vgl. spe̦lga.

Avots: ME III, 982

‡ II spilgt, erglänzen: debess tālumi klusā ze̦ltā spilgst Skalbe Raksti I (1938), 289. nuo uguns puķe plaukst un zied un sārkst, pret nakti spilgst Rainis Dz. un d. III2, 343. viņa slava juopruojām spuožāka spilgs Austriņš Aizsaulē 130.

Avots: EH II, 550

spraũslât Bauske, Wandsen, Dond., Widdr., Wolm., Selg., Karls., spràuslât C., spràuslât ² Kl., Selsau, Golg., sprauslât U., -ãju, sprausluôt Memelshof, U., spraûšļuôt ² Iw., spraušlêt U., -ẽju, tr., intr.,

1) sprauslât N.-Peb., Nötk., sprauslêt Saikava (mit àu ² ), BW. 18397, 2, spraušļât Wid., spraušļuôt LP. VI, 860, spraũslât PS., sprausļuôt, prusten (wie ein Pferd)
U.; spritzen U.: zirgs sprauslā Nötk., N.-Peb. kumeliņš te̦k pa ceļu sprauslādams (Var.: sprausļuodams) BW. 18396, 2. atte̦k brāļa kumeliņi kâ lācīši sprauslādami 27643. lai skraidīja puišķeniņi kâ āzē̦ni sprauslādami 32806, 4. cūka pakaļ skrej baltus zuobus sprausļuodama 30929. Sprw.: sprauslā (niest Wessen) kâ kakis dūmuos RKr. VI, 297. guovis . . . mauruojuot un sprauslājuot A. XX, 305. aiz sāpēm uzslējās ve̦lns, bļāva, sprauslāja JK. V, 1, 37. sargs sāka trīcēt . . . , siekalas sprausļuodams D. Goŗkijs 33. viesulis smiltīs sprausluodams krāc Skalbe Āb. 34;

2) ein Klystier setzen
U. Anscheinend eher eine Nebenform zu praũslât (s. dies und Būga Aist. Stud. 176, Persson Beitr. 8752 und v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 259), als (nach Walde Wrtb.2 729) zu mhd. sprützen "spriessen, spritzen" u. a.

Avots: ME III, 1012, 1013

I staiga,

1): "staigāšana" (mit ài ² ) Heidenfeld; tikai tā lielā s. Sermus. man bij liela s. (mit ài ² ) da tevis Saikava. viena pati s. (mit aĩ; "eja" ) dūmiem Ramkau. ir gals un sākums zemes bē̦rna staigām Skalbe Raksti III (1938), 127;

2): pievelc savas izstieptās stàigas ² ! Saikava.

Avots: EH II, 567

stails: uz klinšu kalna staila (reimt auf kaila) Skalbe Raksti III (1938), 325. Nach d. steil gebildet?

Avots: EH II, 568

steiga: auch (mit èi ² ) Warkl.; kam viņš savās steigās nebūtu uzminis uz kājas Skalbe Raksti IV (1938), 269.

Avots: EH II, 576

stīdzêt,

1): gar ... upju krastiem stīdzēja un karājās dažādi tīteņi Jauns. Raksti VI, 299;

2): auch (mit î ) Warkl.; stādi ē̦nā stīdzē Morizberg, (mit î ) Zirsten. kam tu tâ negalā stīdzē̦dama stīdzi! esi jau gaŗāka par māti, bet karna un tieva! PV. viss stīdz (od. zu stīgt?) un tiecas laukā nuo tagadnes Jauns. Raksti VIII, 14. zirneklīši palsi tai zīda pūrā stīdz (od. zu stīgt?) Skalbe Raksti II (1938), 121.

Avots: EH II, 581

sudrabuôt: jau matiņi sudrabuoja Tdz. 56453. Refl. -tiês: sudrabuojas debestiņas Skalbe Raksti I (1938), 132. Subst. sudrabuõjums: e̦ze̦ra s. (Schimmer) Austriņš Raksti VII, 13.

Avots: EH II, 599

I suga,

1): kad rudenī ūdens izaukstē, tad nuo apakšas sāk celties s. (arī: tādas sugas kâ biezputra) Kaugurciems. ziema jau nāk un ūdeņi sastingst, balta kāpj nuo ūdeņiem s. Skalbe Raksti II (1938), 147.

Avots: EH II, 600

I svelˆt ² Bl. (li. svelti "schwelen"), sveļu, svēlu, tr., intr., sengen St., U.; glühen: svelme sveļ Asp. R. IV, 79. līksme de̦g un sveļ Rainis Tie kas neaizmirst 69. ar... guntiņām sveļ Skalbe. Nebst svilt, svals, svelme, svēle zu gr. έ'λη "Sonnenwärme", ae. swelan "langsam verbrennen", mnd. swalm "Qualm, Dunst", ae. swol "Hitze", nd. swōl "chwül" u. a., s. Persson Beitr. 579, Walde Vrgl. Wrtb. II, 531 f., Solmsen Untersuch. 196.

Avots: ME III, 1149

švĩkstinât AP., Gramsden, Grünw., Jürg., Nötk., PS., Salis, Schibbenhof, Stenden, Wolmarshof, (mit ì ²⁾ Adsel, Bers., Kalz., Stomersee u. a., die durch švīkstēt bezeichneten Laute hervorbringen (lassen) PS., Vīt., Druw., (z. B. mit einem Griffel über eine Tafel streichend) Smilten : zaķu dzinēji švīkstināja krūmuos Saikava. viņa tīšām švīkstināja savus zīda svārkus gulē̦tājam gar galvu Lennew. ar kājām (Jürg.) oder kājas (Schibbenhof, Wolmarshof) švīkstināt (scharren, den Beifall äussernd Bers.). kājām mīksti švīkstinādami slīdēja ... nuo vienas puses uz uotru Skalbe Skaņas iz t. 64. švīkstina ar pastalām ejuot pa grīdu (Nötk.) jeb kājas ve̦lkuot pa zemi (Ramkau). dejuojuot kājam pa grīdu švīkstina Bers., Adsel. pastalas - gar zemi vilktas ejuot pa kulu - švìkstina ² Selsau, Sessw. ar rīksti pa gaisu, pa līdeni švīkstinat Gramsden, AP., Bald., Mar., Kalz. vicinuot švīkstināt rīksti vai pātagu Stenden, Salis, Aahof, N.-Schwanb., Sessw. vējš lapas švīkstina Lennew., Papendorf, Roop, Schujen, Sermus, Smilten; hörbar fisten Nötk.; "šmīkstināt; čaukstināt" Grünw.; aus einem geschlossenen Behälter durchs Loch die Luft hörbar herausströmen lassen Nötk., Meselau, (alus mucu švīkstināt) Saikava; švīkstina arī tukšu pīpi ve̦lkuot Sessw.; "čīkstināt, schlecht spielen".

Avots: ME IV, 118, 119

švīkstuoņa,

1) auch švīkstuons, das durch švīkstêt bezeichnete Geräusch: ļaužu pūlī švīkstuons A. v. J. 1896, S. 201. sadzirdēt daudzuo kāju švīkstuoņu A. v. J. 1902, S. 387. pātagas švīkstuoņa Vīt. lapu švīkstuoņa MWM. V1II, 289. spārnu švīkstuoņa Zalktis II, 64 und Skalbe Kâ es... 8. švīkstuoņu ... dzird ... gaisa laukuos Akurater Latvija;

2) "cilvē̦ks, kas švīkst, mīl uotru aprunāt", eine Klatschbase
(mit ì ²⁾ Gr.-Buschhof;

3) ein morastiger Sandboden
(oben Morast, unten Sand; mit ì ² und uô) Gr.-Buschhof.

Avots: ME IV, 119

tàisns,

1): pa laukmalām ... ar taisnuo (geradenwegs?)
vien viņi ātri nuonāca baznīcā Skalbe Raksti V, 16;

6): taisnais (= tīrais, gatavais) blēdis viņš ir Kaugershof; ‡

9) taisnie valdziņi Linden in Kurl., rechts gestrickte Maschen.
Adv. tàisni,

4): nemāku tuo t. (genau)
teikt, cik tas maksā Salis; ‡

6) einfach, nur
Frauenb.: tad jau tik t. isvārīja gaļu, - un bij paē̦sts. Subst. tàisnums: taisnumu (= taisnākuo virzienu) jau tad nelūkaja Salis.

Avots: EH II, 664

tàuks (li. táukas "Fettstückchen", s. Būga Ksn. I, 223, apr. taukis "Schmalz", serb. tûk "pinguedo", čech. tuk "Fett"), fett, feist: tauka mute, sūdaiņi ragi (von einer unreinlichen Wirtin) U. taukus zirgus baruosim BW. 11478. lai aug mieži kupli, tauki 32817, 1. taukie tīrumiņi 28245, 3 var. jūsu sejas ir taukas Vēr. II, 843. taukas pļavas Zeif. II, 152. neteic tauku nedīrātu! JlgRKr. II, sak. v. 595. juo taukāks, juo labāks RKr. VI, sak. v. 890. taukā sajēmies V Mos. 32, 15, fett geworden. Plur. tàuki, das Fett, der Talg: pārduot taukus, pirkt pavalgu RKr. VI, sak. v. 891. tauki pe̦ld pa virsu Br. sak. v. 1253. ūdens nevar taukiem virsū tikt JIgRKr. II, sak. v. 622. iet kâ pa taukiem (geht wie gehext, ganz glatt) Etn. II, 62 u. a. dzīvuo kâ zutis pa taukiem Jauna raža IV, 76. krietni taukuos iedzīvuoties Skalbe Kâ es . . . 23. alkstuošu ne pēc zemes taukiem Vēr. II, 99. zemes tauki (li. žẽmės taukai bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187), Gichtschwamm U., Etn. II, 11, phallus impudicus Frauenb., RKr. II, 75. tauku de̦sa, die Schlange Br. 411. tauku saknes U., symphytum officinale. tauku zâle(s) Mag. IV, 2, 74, U., RKr. II, 75, das Fettkraut, pinguicula vulgaris. Nebst tukt, tukls, tūkt, tūks, ae. ƥéoh "dicker Oberteil des Schenkels", ir. tón "podex" zur Wurzel von slav. tyti "fett werden", serb. tôv "Fettigkeit", ai. tūya-ḥ "kräftig, stark", tavas- "stark", av. tavaiti "vermag", li. túlas "mancher", apr. tūlan "viel", gr. τύλη "Polster", li. tumė´ti "dick werden", le. tumîgs "dick, fleischig", lat. tumēre "geschwollen sein", an. ƥumall "Daumen", ai. túmra-ḥ "feist", kymr. twf "Stärke" u. a., s. Trautmann Wrtb. 314 f., Walde Wrtb ² 797 f., Boisacq Dict. 945 f.

Avots: ME IV, 136, 137

teciêla C., Schujen, tecielis L., teciels Stom., (mit iê) AP., PS., = tecele: izkaptis izte̦ce̦na uz teciela AP. kas redzējis tecielus un dzirnakmeņus Akmeņogles 25. vīri stāvēja ap tecielām (tecieliem Vēr. I, 929) Skalbe Kâ es 37. Nebst li. tekė˜las dass. zu tecêt.

Avots: ME IV, 155

tecinât, (li. tẽkinti "schleifen"),

1) fakt. zu tecêt, (eine Flüssigkeit) fliessen, laufen machen, lassen, träufeln, vergiessen
L., U., Spr.; zapfen U., Spr., durch einen Spund ablaufen lassen Bielenstein Holzb. 297: gailītis ieņēma ūdeni knābī un tad tecināja tuo dibe̦nā Baltpurviņš Agrā rītā 11. gāja tauku tecināt BW. 12825. sviedrus tecināt Seifert Chrest. II, 186. tacini (wohl mit hochle. a aus e̦) ūdeni nuo piena spaņģīša Mar. n. RKr. XVII, 119. kādēļ tecināt viņu zemē? Stari II, 421. tautas miežu alu kâ sīrupu tecināja BW. 10590, 2. (alutiņš) caur čakarni tecināts RKr. VIII, 47. pižulīti tecināja te̦kulīša radziņā VL. aus Hasenpot. nama tē̦vs darina un tecina putuo[juo]šu miestiņu A. XXI, 529. tecināt vīnu Konv. ² 513. brandvīnu tecināt U., Dr., MWM. VI, 29, Branntwein brennen. dzērienu arī e̦sam tecinājuši Janš. Mežv. ļ. I, 279. me̦du tecināt U., Honig läutern. mežus tecina (destilā) JR. III, 48;

2) (auf dem drehbaren Schleifstein) schleifen
L., Spr., Ronneb. n. RKr. XVI, 45, AP.: tecināt izkaptis Aps. Bag. radi 8. tur tecina zuobe̦nus Skalbe Kâ es 36;

3) reifen lassen
U.;

4) (in kleinem Trabe) laufen machen, lassen:
atjāšuot tecinādami katrs vienu zirgu . . . līdza Janš. Mežv. ļ. II, 136. kumeliņu tecināt Biel. 1249. tad es tavas slinkas māsas apkārt namu tecināšu BW. 10857. kājām tautas tecināja bagātuo brāļu māsu 18459. par zuobinu tecinātu, apkārt sevi tecinātu 13724. viena augu māmiņai, nav par rīksti tecināta 10091 var.;

5) den Faden (namentl. beim [feinen] Spinnen U.) durch die Finger laufen lassen; spinnen: man pietrūka zaļa zīda, kuo ap tevi tecināt BW. 18447. viena vērpa zīžu diegu, uotra ze̦lta tecināja 13250, 14. viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu tecināja 13250, 48. smalki linus (smalku linu 28342) tecināt 7079. nedevi . . . sīkstu linu tecināt 16010, 1. par tuo nakts me̦lnumiņu desmit spuoles tecināju 7013;

6) valuodu, dziesmu tecināt, ohne Unterlass sprechen, singen:
kâ bitīte me̦dutiņu, tecināja valuodiņu BW. 21842. ar mutīti skaistu dziesmu tecināt tecina VL. n. Alksnis-Zundulis;

7) spalvu tecināt, schreiben:
jaunais Stenders čakli tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67 (ähnlich: R. Schulz Seifert Chrest. II, 193);

8) grāmatu tecināt, ein Gesangbuch in eine besondere Bewegung setzen, woraus gewahrsagt wird (ein abergläubischer Brauch)
U.;

9) "?": tas varēja kunga dusmas atpakaļ tecināt (besänftigen?)
BW. 7674;

10) freqn. zu tecêt 4, in kleinem Trab laufen
(vgl. li. tekinėti "mehrfach ein wenig umherlaufen"): mans kumeliņš tecina visiem gaŗām Festen, N.Bartau. kūtrs mans kumeliņš, nevar rīkšu tecināt (nevar . . . tecinât könnte auch bedeuten: man kann es nicht zum Laufen bringen) BW. 1349. Refl. -tiês, triefen: (fig.) nuo viņa lūpām tecinājās vārdi Liev. Brez. un Hav. 225. - Subst. tecinâšana,

1) das Fliessenlassen, Träufeln, Zapfen;

2) das Schleifen;

3) das Laufenmachen;
tecinãjums,

1) das einmalige Träufeln, Fliessenlassen, Zapfen; das Resultat des Träufelns, Zapfens:
ve̦lns iztecināja deviņi tecinājumi alus Pas. II, 115;

2) das einmalige, vollendete Schleifen;

3) das einmalige, beendete Laufenlassen;
tecinâtãjs,

1) wer fliessen lässt, träufelt, zapft, destilliert:
darvas tecinātājs LP. VII, 956;

2) der Schleifer;

3) wer laufen macht.

Avots: ME IV, 153, 154

tēņš (unter tēne 1): in AP. mit ê; zilā de̦be̦su tēņā (od. zum. nom. tēņa?) Skalbe Raksti IV (1938), 70.

Avots: EH II, 677

trejruocis, wer drei Hände hat: trejruocis Buda Skalbe Pazem. dv. 25.

Avots: ME IV, 229

I trûdêt,

1): auch Saikava, (mit û ² ) Orellen, (3. p. prs. trûdē ² ) Seyershof; tur trūdēja tē̦vs, māmiņa Tdz. 49496. pilna kuģu trūduošiem līķiem Skalbe Raksti IV (1938), 12;

2): (zeme) trūdēs manu augumiņu Tdz. 49520. zeme trūd nesējiņu 38307. Subst. trûdêšana: (lapas) dara zemes trūdešanu BW. 1951 var. Subst. trûdējums: gadās sauss t., kad visi karpeļi satrūd Seyershof.

Avots: EH II, 699

trunêt,

1): auch Oknist; tanī rudenī kartupeļi trunē Lttic. 647;

2): pūces trunēja kā biedēkļi kailuos kuoka žubumos Skalbe Raksti IV (1938), 77.

Avots: EH II, 698

tust U. (unter tuost), Adsel, Alswig, Bewershof, Bolwen, Erlaa, Gr.-Buschh., Jürg., Kl., Lennew., Meiran, Nerft, PiIda, Sessw., Sonnaxt, Warkh., Warkl., Wessen, Vīt., Zvirgzdine, Praes. tušu (in Jürg.: tuôšu ² , das eigentlich zu tuost gehört), Praet. tusu, schwer ausatmen, keuchen, stöhnen: ne tuš, ne pūš Br. 207. pārāk re̦sns cilvē̦ks tuš, it kâ ka tam būtu aiztusnis Sessw. tas tuš it kā zem rudzu maisa Blaum. kuo nesa ... brāļi tusdami, rē̦kdami? BW. 25248. tusdama un ste̦nē̦dama viņa gāja pa istabu A. v. J. 1896, S. 332. vepruks tikkuo var pavilkties aiz branguma, tuš vien A. v. J. 1900, S. 366. krūtīs kaut kas tusa Skalbe Kâ es 33. mašīnas tusdamas un e̦lsdamas attīstīja . . . zirgu spē̦kus A. XXI, I75. nuo smagās Marča tušanas spriežuot bij jāduomā, ka Marčs . . . strādā . . . grūtu darbu Vatdis Stabur. b. 8. tie tur stāv, ste̦n un tuž (wohl fehlerhaft fūr tuš) Liev. Brez. un Hav. 152. tusdams un pūzdams kāpis augšā Latvju tautas anekd. IV, 346. Reimwort zu dust I. Nach Scheftelowitz KZ. LVI, 183 zu an. ƥyss oder ƥausk "Lärm", ahd. dōsōn "tosen"; doch bedeuten die an. Wörter auch "Getümmel", was zu le. tust schlecht passt. Eher nach Büga LM. IV, 444 zu poln. cuch "Gestank" und serb. ćûh "Hauch". An und für sich könnte das u in tust auch die Schwundstufe von ve in tvest (s. dies) sein.

Avots: ME IV, 273, 274

tuvinât U., tivinât Mag. XX, 3, 187; 207, nähern: ja netuvināsim . . . rakstu valuodu mūsu tē̦vu valuodai RKr. VIII, 66. juo vairāk viņš mani tuvināja savādajam līdumam Skalbe Kâ es 12. Refl. -tiês, sich nähern: bads klāt tuvinājās Līgotnis. neuzdrīksti man tuvināties!

Avots: ME IV, 276

tvanîgs: darbs bija t. un grūts Skalbe Raksti IV (1938), 232.

Avots: EH II, 710

uguņuôt,

2): kam svecīšu nebūs kuo nuopirkt, tam zvaigznes uguņuos (werden leuchten)
Skalbe Raksti II, (1938), 156.

Avots: EH II, 712

uguns: (unbek. im Oberland) masc. - Dond., Orellen, Ruj., Salisb., Segew., Selg., fem. - Adsel, Bauske, Drosth., Frauenb., Pankelhof, Siuxt, Wolmarshof; Demin. ugunītis Orellen, uganiņš Wainsel, a. s. uguniņ[u] BW. 7476, 3 var.; mīlestības uguntiņš mirguoja Austriņš Rāksti V, 359. palss uguntiņš dzirkst Skalbe Raksti II (1936), 116. visiem gaŗām, lai tur ugunls me̦t Siuxt. Zu devis ... baltu uguni ME. IV, 294 (aus Upīte Medn. laiki) vgl. Augstkalns FBR, XI, 49. Zur Etymologie s. auch Stuart E. Mann Language XVII, 15.

Avots: EH II, 711

I ulinât, ‡

4) girren (von Tauben):
(sniega mātes) balss ... it kâ smējās, ulināja un vīvināja Veselis Cilv. sac. 101. ūdeņi ulina, un upē brakšķ le̦di Skalbe Raksti V, 18; ‡

5) blasen
Ramkau: vējš ulina.

Avots: EH II, 712

urdzêt (li. urgėti "ворчать" bei Būga PФB. LXV, 323), -dzu, -dzẽju, rieselnd leise rauschen, murmeln Arrasch, Jürg., Salisb. (mit ur̃), Adl., Gr. - Buschhof, Saikava, Schwanb., Warkl. (mit ùr ² ), Smilten (mit ur̂ ), Bauske, Segew. (mit ur̂ ² ): strautiņš urdz Jauna Raža IV, 28 (ähnlich Austr. kal. 1893, S. 31). urdzēja... avuotiņš Janš. Dzimtene IV, 55 (ähnlich A. XX, 220). skumīgi urdz upītes Lautb. Lomi 30. upe lē̦ni urdz Skalbe Āb. 12. upe... jautri urdzēja A. Brigader Daugava I, 1521 (ähnlich MWM. XI, 111, Zalktis 1908, № 3, S. 105). dzirdēju ūdeni duobji un dusmīgi urdzam A. XI, 852. upes ūdentiņš lē̦ni urdz un čurkst Lautb. Lomi 90. avuotiņu ūdentiņš strautiņiem žigli te̦k un urdz 63. ūdens urdzē̦dams lāsēm pil nuo akmiņa Vēr. II, 1211. dūkstīs un urdziņās jau urdz un pukst jautra pavasara dzīvība Aps. Bag. radi 31. (figürlich) ceļi urdzēja kâ upes nuo ve̦zumiem A. Brigader Daugava 1928, S. 161. (bē̦rns) pūzdams nuo mutītes juocīgus burbulīšus, patīkami urdzē̦dams, kâ sarunādamies Druva III, 856. Zu urgt I.

Avots: ME IV, 303, 304

I ur̃ga (>tahm. uorga) Arrasch., C., Jürg., Kav., Salisb., Segew., Widdrisch, (mit ùr ² ) Saikava, (mit ur̂ ² ) Bauske, urdziņa Gr.-Buschh., Kussen, Schwanb. (mit ùr ² ), Selg., Siuxt (mit ur̂ ² ), Adl., Sonnaxt, Sunzel (unbek. in Burtn. und Kaugershof), ein Loch in der Erde Dond. n. U., ein Wasserloch Biel. n. U., eine Pfütze Spiess n. U., morastige Pfütze U. (unter uorga), ein Loch, eine Höhle Druw. (žurkas izgrauzušas lielu urgu, kur luožņāt. skurstenim ir liela urga), eine tiefe Gruft auf einem kotbedeckten Weg Freiziņ, ein mit Wasser oder Schlamm gefülltes Loch auf dem Weg (besonders im Radgeleise) Frauenb., eine ausgefahrene oder ausgetretene Stelle auf Wald- oder Wiesenwegen Autz, Stenden (mit ur̃), eine ausgefahrene oder vom Regen ausgespülte Vertiefung, durch die nach einem Regen Wasser fliesst Doblen, Ekau, Mitau, Tuckum (mit ur̃), eine schwer passierbare Stelle Dond. (kādās ur̃gās tu mani esi ievedis!), ein Graben Ruhtern, Ulpisch, ein kleines, fliessendes Wasserchen Mag. IV, 2, 152, Schlucht mit steilen Seitenwänden, in der ein Flüsschen fliesst Sackenhausen n. U., ein kleiner Bach, besonders Morastbach Livl. n. U., ein Bach PS., Salis (mit ur̃), Bers. (mit ùr ² ), ein Giessbach U., ur̂dziņa ² , ein Bächlein vom Regenwasser Ziepelhof, (auf dem Wege) Mitau, Windau: urgu un urdziņu dēļ gan˙drīz ne˙maz nav iespējams izkļūt ārā iz meža Aps. J. Svešos ļaudīs 27. kam cauri meža urga uz upi līkumuoja MWM. VIII, 325. kā urgstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe Kā es 15. dzīva urdziņa ("?") izskrēja man caur kauliem Kleinb. st. 41. Hierher auch die Gesindenamen Urga Lvv. I, 18, Ur̃ga 88, Ur̃gas II, 21, Ur̂gas ² 143, Urgas I, 45, Ur̃dziņi 96, 104, Pur[v]ur̃ga 103, Me̦llur̃ga 108, Ežurgas 112, Ur̃g(a)skalns 107, Urgaskruogs 57 und der Wiesenname Lapurga Lvv. I, 111. Aus liv. ūrg(a) "kleiner Bach; Niederung mit fliessendem Wasser" resp. estn. urg "Vertiefung, Höhle", s. Thomsen Beröringer 283. Ursprunglich vielleicht: Vertiefung; die Bed. "Bach" könnte im Le. im Anschluss an urdzêt entstanden und ins Livische entlehnt sein.

Kļūdu labojums:
ins Livische entlehnt sein = ins Livische entlehnt sein. Vgl. auch V. Diederichs Mag. XV, 2, 71.

Avots: ME IV, 304

urkstêt -u, -ẽju,

1) knurren
Ahs. n. RKr. XVII, 60: suns ur̃kst Dond.;

2) grunzen
Ahs. n. RKr. XVII, 60: cūka urkst Etn. II, 51, N.-Peb.;

3) zornig brummen (undeutlich sprechen):
kamdēļ tâ urksti? vai nevari labi parunāt? Dond.;

4) bullern:
akaču ūdeņi urkst Veselis Netic. Toma mīlest. 7. zem viņa (= ūdens) vārījās un urkstēja dūņas Veselis Saules kaps. 99. urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe Kâ es 15. Zu urkt oder urgt I.

Avots: ME IV, 306

‡ uzbuozt, sträubig od. struppig machen: vēja uzbuoztai meža ābelei Skalbe Raksti IV (1938), 229. vilki uzbuoztām galvām III, 325.

Avots: EH II, 719

uzdegt,

2): šis kâ uzdedzis uz tuo labumu Skalbe Raksti IV (1938), 212. "Vīt." ME. IV, 324 zu ersetzen durch "P. W. Šis ar mani tiesāties? 12". ‡ Refl. -tiês Jürg., Siuxt, = ìedegties: piepeši uguns uzdedzās.

Avots: EH II, 720

uzdzer̂t (li. užģérti "zutrinken"),

1) trinken
(perfektiv) Spr.: ņem kanniņu, uzdzer malku! BW. 20071 var, es uzdzēru saldu pienu 33494, 7. bērenieki, ne visai sīksti uzdze̦rdami, sāka vīkšties Aps. II, 50. uzdzert. uzdzīvuot, tuo viņš prata V. Eglītis Zilā cietumā 16;

2) zutrinken
L., U.: kāzenieki uzdzer jaunam pārim kruogū pirmās laimes BW. III, 1, S. 14. uzdzert augstu laimi Aus. I, 125. kam dze̦rdama es uzdzeršu? nav ne˙viena bāleliņa BW. 19681;

3) zutrinkend wünschen, versprechen:
kuo mēs laba uzdzersim... pādē̦nam? rudzu klēti, miežu klēti (Var.: uzdzersim miežus, rudzus) BW. piel. ² 1450. man uzdzēre dieveriņš (Var.: dievers man apsuolīja) miglā dē̦tu uozuoliņu BW. 25428. es svešam uzdze̦rdama uzdzer[u] savu vainadziņu 19681. Refl. -tiês, (etwas vorher genössen habend) trinken (perfektiv): uzdzeries pienu! Skalbe Kâ es 18.

Avots: ME IV, 328

uzklausît(iês): ausis ... uzklausās visu Skalbe Raksti IV (1938), S. 214.

Avots: EH II, 725

uzkre̦kls,

1) uzkre̦kls Janš. Bandavā I, 285, uzkreklis Ober-Kurl. n. Etn. II, 17; Plutte 75, uzkrekle Pluite 69, das Vorhemd, die Hemdbrust (mit dem Kragen):
balts uzkreklis, apruoči LP. VII, 762. zili strīpuotā uzkre̦klā Veselis Tīr. ļaudis. linu uzkre̦klā mirdz trīs puodziņas Skalbe Ab. 28;

2) der obere Teil des Frauenhemdes
Ulanowska Łotysze 46.

Avots: ME IV, 344

uzlìkt: viņs tâ uzlīcis strādā Orellen. pār kalnu bij uzlīcis ... milzīgs, kumpains kalējs Skalbe Raksti IV (1938), 29. Refl. -tiês: u. kam virsū Meselau.

Avots: EH II, 728

vaida,

1): nerimst viņas v. Fausts (1936) 143. sē̦ru vaidu dzied Skalbe Raksti I (1938), 163. nuoskanējuši tādi kâ smiekli, kâ vaidas Pas. XV, 454; ‡

2) der Krieg:
lielas vaidas Pas. XI, 297 (aus Rositten).

Avots: EH II, 748

I vanga,

1) der Henkel an Gefässen
Alswig, Mar., (mit añ ) Blumenhof, Burtn., Karkel, Nauksch., Rentzen, Trik., Walk, Wizenhof, Wolmarshof, (mit àn ² ) Korwenhof, Sinolen; die Handhabe zum Tragen (eines Geschirres (aus Strick, Bast od. Holz] U.) (mit añ ) Burtn., Smilt. (z. B. die aus Holz od. Strick angefertigte Handhabe am Deckel eines Eimers), Wrangelshof (z. B. die Handhabe eines Sarges od. eines Lofmasses): nav ... puodiņa ar vangu D. 231, 27, paņēma spaini aiz vandziņas MWM. VIII, 245;

2) die Schlinge
(vangas) Jummardehn, Meselau, Mag. IV, 2, 153, U., die Schlinge zum Vogelfangen AP., (mit àn ² ) Vīt., (vañgas) AP., C., Nötk., Serben, (vangas) Lis., N.-Peb., Ogershof: putnus keŗ vangās Drosth. n. Etn. II, 49. vangas liek putniem Pebalg. izliec purvā rubeņiem vangas! Ogershof. kâ vangās Saul. vienā vangā bij iekārusies rubesnīcā Vīt. vangas taisīdams un putnu bē̦rnus ķe̦rdams Upīte Medn. laiki;

3) die Fessel(n)
Wid., (vañgas) AP., Nigr., (vangas) U.: tam uz ruokām vangas liekamas Nigr. tāds tik vangās liekams Alksnis-Zundulis. dievs ve̦lnu vangās licis ders. bargā verdzībā un ne̦suot gŗūtas vangas A. v. J. 1899, S. 16, tu esi . . . ve̦lnu vangās vedis Diez. viņš ir mūs iz mūsām vangām . . . izvedis ders. (fig.) kūst . . . le̦dus vangas Apsk. v. J. 1903, S. 237. strauts, kas vaļā kļuvis nuo ziemas aukstām vangām MWM. VIII, 326. salauzt nespēju es nāves vangu Skalbe Zalktis II, 111;

4) die Gefangenschaft
(vangas) U.;

5) "saite, valgs"; "Band" LKVv.;

6) "akas vinda" (mit àn ² ) Alswig;

7) die Osterschaukel
(vangas) Lenzenhof n. Etn. II, 34;

8) das grosse Riegensieb
Kronw. n. U. In der Bed. 1, 2, 3 (und 5) nach Walde Vrgl. Wrtb. I, 2I8 und 260, Fick Vrgl. Wrtb. III4, 389, Cr. Meyer Alb. Wrtb. 463 und Jokl Ling˙kult. Unters. 103 (als ein Kuronismus?) zu li. vangùs "träge", véngti "ungern tun", vingis "Bogen, Krümmung", alb. vank, vangu "Felge", ahd. wankōn "ausweichen", winkil "Winkel" u. a.; dagegen nach Thomsen Beröringer 286 eher entlehnt aus estn. wang "Griff, Bügel, Krümmung". Und in der Bed. 4 (wenn sie nicht auf Bed. 3 oder 5 beruht) anscheinend nebst estn. wang "Gefangenschaft" aus dem Deutschen (im Le. als Rückbildung zu vanguôt; so auch in der Bed. 2, 3 und 5?)?

Avots: ME IV, 470, 471

II vârste ² ,

1): melder[i]s stāv nuo miltiem balts, v. jautri klabinājas Skalbe Raksti II (1938), 162;

2) = vārpsta 3 (?): klikšķina v. atgriežuot arklu Skalbe Raksti III (1938), 325.

Avots: EH II, 765

veĩkls,

1): auch Orellen;

2): kur veiklīga māmuliņa, tur ir veikla mājas dzīve Tdz. 544621;

3): man te labā pusē tāda veikla sāpīte Orellen; ‡

5) "?": tik laiciņu veiklu paliks ve̦se̦ls Skalbe Raksti I (1938), 97. Subst. veĩklums,

1): kur ... palika citkārtējs veiklumiņš? BW. 23968, 1.

Avots: EH II, 768

vẽjdzir̃navas: auch ein Sing. vējdzirnava Skalbe Raksti II (1938), 14.

Avots: EH II, 774

ve̦lgs,

1): bez ve̦lga es dvēselē tuksnesi jūtu Skalbe Raksti III (1938), 205;

2): jūs apdveš zâļu ve̦lgā dvaša Straumēni 10.

Avots: EH II, 769

vèltît,

1): auch (prs. velˆtīju ² ) Orellen, Ramkau, (prs. ve̦lˆtu ² ) AP., (prs. vèltu ² ) Mahlup; palik[a] pāri veltāmais BW. 25546; ‡

3) = lielīt, rühmen:
kuo nu ... tu mani veltī? nebūs man guovu kūtī vairāk kâ tev Azand. 85. ‡ Refl. -tiês "?": kâ saudzē̦dams ... man krē̦slas brīdis veltījās Skalbe Raksti II (1938), 241.

Avots: EH II, 770

vḕrst,

1): v. uzmanību uz kuo PV. kalējs vērš ("?") uz iesma rubeni un ce̦p Skalbe Raksti IV (1938), 212; zu etwas machen, verwandeln:
darbs vērta sārtus viņas vaigus Vindedze 13. vēršuot mežu līdumuos 8; ‡

4) "plötzlich zu laufen beginnen"
Auleja: kai vērss guovis nuo kalna. vērss vis˙aplīk par ustabu. Refl. -tiês,

1): gulē̦dams viņs vēršas augšņupē̦du PV. teica jauneklis, vē̦rzdamies pie ... ceļa biedra Atpūta № 371, S. 4. vārpas pašas vēršas (prt. vērsēs) kuopā AP. sniegs bij kļuvis žulgans, un nuo apakšas jau vērtās augšup ūdens, kad kāja iegrima līdz le̦dum Jauns. J. un v. 381. sniegam cauri sāka v. me̦lni dubļi 49; sich (ver)wandeln, (zu etwas) werden:
ve̦cais ... nuomirstuot vientik spēj v. Rainis Dz. un d. II, 85. ģīmis bija laipns un izbrīnā vērties Anna Dzilna 16. kad jau abra vēŗtās iztukšuota 176. laikā nuo tevis vērrsīsies vīrs Vindedze 7. auns vēršuoties vēl lielāks Pas. XIV, 399. pe̦lē̦kās sienas ... vērtās draudzīgas, kad ... Daugava 1939, S. 317. lietus vērtās ilgstuošā Jauns. Sliņķu virsn. 183. (mākuoņi) vērtās me̦lnās ... sluotās Neskaties saulē 5. tur tagad vērtās me̦lna, tre̦kna zeme J. un v. 414.

Avots: EH II, 778

vē̦smaîns, ‡

2) von leichtem Wind durchweht
C., Heidenfeld, Jürg.: aukstā, vē̦smainā vietā Pēt. Av. III, 143. v. rīts Skalbe Raksti IV (1938), 30; ‡

3) = vēsmîgs II 1 Lubn.

Avots: EH II, 779

*I vēst,

1) wehen, hauchen
(eig. u. fig.): vēji . . . nuo austriem vēda J. Alunāns. mājiņa vēda vienkāršību Skalbe Pazem. dv. 45;

2) fächeln, wedeln:
daži mutautiņiem vēda Juris Brasa 335. ar uotru smaršu puķi vēda JR. VII, 113. Vgl. vẽdinât.

Avots: ME IV, 570

I vija,

1): auch AP.; dzirdu cīrulīša dziesmu viju Skalbe Raksti II, 11;

2): auch Lennew. n. BielU.;

3): cūku v. Liepna, polygonum aviculare;

4): vijiņa Fest. "kārta, kuo cimdiem ada starp valni un tālākuo adījumu": vijiņu var ieadīt tikai tad, ja cimdu ada nuo divām vai vairāk dzijām; tad vienu dziju apgriež ap uotru un tad tikai me̦t uz adatas.

Avots: EH II, 782

I vilinât, betrügerisch locken, verführen U.: Viļums mani vilināja nuo kalniņa lejiņā BW. 9555. mani vilināja viņas... skaistums Skalbe Kâ es 28. jumprava vilināt vilina pie sevis LP. VII, 1070. augļi karājās vilinādami Pas. IV, 268. viss vilina, valdzina R. Sk. II, 173. tautieti, kam tu mani vilināji? ne tev bē̦ra kume liņa, ne slide̦nu kamaniņu BW. 25867. Zu vilˆt.

Avots: ME IV, 587

I virinât,

1): velti muti v. Atpūta, № 381, S. 6.;

2): "trīcināt" Salis; lai juo (einen Gürtel)
putni virinā Tdz. 47993. virina zibeņus gar mastiem Salis; ‡

4) "?": virinādamas ruokās me̦lnās pātaru krelles Skalbe Raksti IV (1938), 218. Refl. -tiês,

2): auch Orellen; eņģelis viss nuo bailēm virinājies Pas. X, 477. bē̦rzu lapas ripuļu ripuļiem virinājās nuo kuokiem zemē Aps. J. Raksti I ² , 153.

Avots: EH II, 787

I vir̂pulis (li. virpulỹs "das Zittern") Prl., (mit ir̂ ² ) Karls., (mit ir̃ ) N.-Wohlfahrt,

1) vir̂pulis Burtn., Golg., Gotthardsberg, Heidenfeld, KatrE., Kl., Lennew., Lenzenhof, Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, N.-Wohlfahrt, Schwanb., Selsau, Sessw., Smilt., Trik., Warkh., Wenden, Wolmarshof, vìrpulis PS., vir̃pulis A.-Ottenhof, AP., C., Frauenb., Jürg., MSil., Nötk., N.-Salis, Salis, Salisb., Selg., Sermus, Siuxt, Wandsen, vir̂pulis ² Arrasch, Nauksch., Ruj˙· Thorney, virpulis ² Zvirgzdine, virpulis Adl., Alswig, Autz, Behnen, Behrshof, Bers., Erlaa, Essern, Gr.-Buschh., Grenzhof, Kalzenau, Kokn., Laud., Loddiger, N.-Peb., Popen, Ramkau, Salwen, Saucken, Schwarden, Selb., Usmaiten, Warwen, Wessen, Wolgund, Würzau, ein Wirbel, ein Wasserwirbel Meselau, Schrunden, ein Windstoss Vīt., der Sturm, Wirbelwind (virpuls) U.: vēja, ūdens, sniega, smilšu, lapu virpulis. ziemu sniegs tiek griezts virpuļuos Frauenb. nuo viesula uz lielceļa griežas smiltis virpulī Frauenb. sacē̦lusies auka, virpulī vien griezusies LP. VIl, 1041. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pürs II, 68. putekļu virpuļus Apsk. v. J. 1903, S. 462. upēs... virpuļus . . . saceļ ve̦lni Pūrs I, 114. Gaujas virpulī LP. VII, 586. sniegs griezus un virpuļuoja balti pe̦lē̦kā virpulī A. XX, 401. vējš sacēla virpuļuos nuobirušās lapas Aps. IV, 90. augat, mani gari lini, virpuļuos grìezdamies! Etn. II, 35. izgrūst kuplus dūmu virpuļus Jaun. mežkungs 2. dūmi lieliem virpuļiem griezās A. v. J. 1897, S. 135. tas sāka uz papēža virpulī grìezties Poruk MWM. v. J. 1896, S. 902. dejas virpuļuos Janš. Līgava II, 495. juoņuo negantuos virpuluos Skalbe Ab. 34. (fig.) smieklu virpuļi Stari II, 769; A. XVII, 303. sadzīves virpulī A. v. J. 1898, S. 43. virpul[u] virpuliem U., virpuļu virpuļiem Nötk., virpuļu virpuļuos, im Wirbel, wirbelartig: sniegi gāja virpul[u] virpuliem, von Schneewirbeln U. dzeja iet virpuļu virpuļiem Apsk. v. J. 1903, S. 109. matu grīztes, kas virpuļu virpuļiem nuovēlās uz kakla 209. virpuju virpuļuos aizrauj katru Asp. Ziedu klēpis 135;

2) eine zusammengedrehte Stelle im Haar, der Haarschopf
Erlaa, Kalzenau; eine vom Winde zusammengedrehte Stelle im Getreide;

3) eine unruhige, bewegliche Menschenmenge
Autz, Behnen, Popen, Salwen, Usmaiten, Warwen;

4) ein beweglicher Mensch, der hin und her geht
Vīt.;

5) "?": teci, teci, virpulīt, uz avuotu ūdenī! VL. SDP. III, 28. Zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 609, 610

‡ zimzuots, mit Simsen versehen: (gultas) zimzuotiem kājgaliem Skalbe Raksti IV (1938), 23.

Avots: EH II, 807

II žurķis, ein Schmeichleŗ ein hinterlistigeŗ falscher Mensch Gilsen (mit ùr ² ), Lubn., Vīt.; ein Schimpfname Dond., Mežmuiža: ve̦cs galma žurķis Skalbe Pazem. dv. 13. Aus d. Schurke.

Avots: ME IV, 834

zuzêt, -u, -ẽju,

1) summen (von Insekten)
Bauske, Blieden, C., Sessw., (zuzinât) Bewershof, Frauenb., Memelshof, Odensee, Stockm.; eine Melodie summen; säuseln (vom Wind) C., Mahlup, Trik. (zuzinât); sausen; rascheln (vom Laub) Sessw. (zuzêt u. zuzinât), Arrasch, Lennew., Smilt., Wesselshof Vīt. (zuzinât): bites zuz (Odsen, Usmaiten), zuzina. mušas zuzina Memelshof. kukaiņi zuzēja apkārt Veselis Saules kaps. 15. (fig.) zuzuošu duomu spiets 142. zuzinādama klusām... nenuoteiktu meldiju Jauns. III, 87, Nötk. kas grēcīgs tiktu ausīs zuzināts Bārda Zem. d. 234. vējiņš zuzina apiņu lapās Skalbe, Nötk. pa sausām lapām vējiņš zuz lē̦ns Latv., Nötk. vējiņš maigi... smilgās zus A. XI, 484. vējš zuzina... svešu dziesmu Stari II, 573. vējiņš zuzināja pa kuoku galuotnēm Vīt. nuo vē̦smām bē̦rzu galuotnes... zuzē̦damas māja Apsk. v. J. 1903, S. 255. priedes klusu sapņu dainu zuz Seifert Chrest. III, 3, 184. lapas zuzina Arrasch. luode aizgāja zuzē̦dama Saikava. ausis sāk zuzēt Vīt. šaudekle zuzē̦dama aizšaujas gar šķietu Purap. Kkt. 115;

2) "?": gaiši viņa (= saule) zuzēs tvaika katlā Veselis Saules kaps. 88.

Avots: ME IV, 753, 754

zvàigžņuôts, mit Sternen bedeckt, bestirnt: raugās zvaigžņuotajā debesī A. v. J. 1896, S. 387. zvaigžņuotu nakšu A. XX, 346. zeme... pa nakti ietinās zvaigžņuotā samtā Skalbe Kâ es 24. zvaigžņuotas (mit Orden bedeckt) krūtis.

Avots: ME IV, 763

žvãkstêt Nötk.,

1) dumpf rauschen (von Wasser und Bäumen gesagt)
U.: ūdens te̦k pa slūžām, ka žvãkst vien Arrasch, Fockenhof, Ruj.; = zvākstêt, dumpf schallen, tosen: žvākstē̦dams drāzās caur mežu Plūd. LR. IV, 155. (nauda) ievē̦lusies žvākstē̦dama avuotā LP. VI, 236. žvãkstē̦dams nāca lietus ar krusu Lemsal. ķieģeļi gāžas žvãkstē̦dami Bauske, (mit à ² ) Schwanb. siena pants nuogāzās žvãkstē̦dams Selg., Stenden, Wandsen. žvãkst arī sakaltuši zvaguļi C.;

2) (viel) schwatzen:
kuo nu žvãksti? Ipiķi, (mit à ² ) Bers.;

3) "?": ausis žvākstēja Skalbe Pazem. dv. 14. Subst. žvākstêšana, dumpfes Schallen:
naudas žvākstēšanu dzirdējis (wo?).

Avots: ME IV, 843

zvīņât: kâ upes līmen[i]s asfalts zvīņā ("?") Skalbe Raksti II (1938), 14.

Avots: EH II, 816