Paplašinātā meklēšana

snìegs: sniegi skraida Kaltenbr. n. FBR. XVII, 61.

Avots: EH II, 543

snìegs (li. sniẽgas; vgl. den li. [jatv.?] Dorfnamen Sneigupė bei Wolter Списки нас. Мѣст Сувю губ. 82), auch plur. snìegi, der Schnee: sniegi (od. sniegs) nāk (Wolm.), krīt (Dond.), es schneit. man tevis žē̦l kâ pē̦rnā sniega Infl. n. U. du tust mir gar nicht leid. sniegs dilst (Dienas Lap.), iet nuost Kav., čirkst. sauss sniegs MWM. VI, 788. sniega pē̦das izzudušas Aps. J. III, 3. durvis . . . aizputinātas . . . ar sniegu LP. III, 109. sasniguši lieli sniegi VII, 118 (ähnlich BW. 2343, 2691 var., 9872, 24823). sniedziņš sniga, putināja BW. 2685, 2. vēl bij agrs sniegam snigt 12454. sniegi, vēji putināja 16173, rudzīt[i]s guļ zem sniedziņa (Var.: sniega kupe̦nā) 27957, 7 var. rudzīšam . . . sniegi galvu nuogulēja 28111, 2. īsas kājas, dziļi sniegi (Var.: dziļš sniedziņš) V, S. 479, № 2470, 1. sniega kupenis, Schneehaufen; sniega ķē̦paliņi od. pārslas, Schneeflocken; sniega laiks, Schneewetter Brasche; sniega mākuolis Austr. k. 1893, S. 30, Schneewotke; sniega māte Aus. I, 10; sniega pika, ein Schneeball; sniega pīte Biel. 1321; sniega puķīte, Schneegläckchen Brasche; sniega putenis, Schneegestöber; sniega putns, Schneeammer Konv. ² 3939; sniega ūdens, Schneewasser Brasche. Zu snigt.

Avots: ME III, 978

adataîns, voll Stacheln, Nadeln, stechend: adatains sniegs A. XX, 882; a. pabērzis JR. IV, 149.; telītēm adataiņu kūti taisu BW. 32477.

Avots: ME I, 11

àizbars,

1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;

2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);

3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;

4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;

5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.

Avots: ME I, 18

‡ àizgraust,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;

2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.

Avots: EH I, 25

‡ àizgurkstêtiês, aufknistern: sniegs aizaaurkstējās.

Avots: EH I, 26

apkala: kas tur par lītu,- tik tāda apkala krīt (es glatteiset) Kaltenbr. ragavām silkši apsaļ ar apkalu ebenda. kad laiks atlaižas mīksts, kuokuos sniegs izkūst un drusku līst un tad spēji paliek salts, tad viss ūdens sasalst un pie zariem ir lieli gabali tuo sauc par apkalu. kad laiks sāk laisties, tad apkala krīt nuo kuokiem nuost AP.

Avots: EH I, 89

aplûzãm, Adv., ringsum brechend: kad sērsnēm vai arī le̦dum neiet pa virsu, bet lūst iekšā, tad iet aplūzām Etn. III, 145. tagad ir pati aplūza (Subst.): sniegs vēl netur pa virsu, iet aplūzām Stelpenh., Fest.

Avots: ME I, 103

apputêt, ‡

2) = ‡ apputenêt: sniegs juo (= viņu) visu apputēja Pas. IX, 81.

Avots: EH I, 107

apsḕ̦rsnuôt, intr., durch Frieren hart, harschelig werden (vom Schnee): apsē̦rsnuojis kupenis; sniegs.

Avots: ME I, 119

apslāga, das Zusammentreffen von mehreren Unglücksfällen: pavasarī sniegs rudzus nuogulēja, vasarā zirgs nuonīka, rudenī rija nuodega, tīrā apslāga Druweenen.

Avots: ME I, 123

apsnigt (li. apsnìgti), beschneien: viss apsnidzis LP. VII, 119. labāk mani sniegs apsniga, nekā ļaudis aprunāja BW. 8580. apsnieg sniegi gaŗus mežus 31274.

Avots: ME I, 124

apzibêt, auch apzibt PS., intr., anfangen zu flimmern: acis apzib; apzibējušas, nach PS. auch apzibušas acis (cf. apžibêt); n. Mag. IV, 2, 107 auch tr.: sniegs acis apzib, der Schnee blendet.

Avots: ME I, 137

ass: asa grants, Grand, der zum grösseren Teil aus Kieselsteinen, zum geringeren Teil aus Sand besteht Siuxt. a. sniegs Siuxt: de̦sas nomazgā tīras un nuoberž asā sniegā vai sālī.

Avots: EH I, 131

atšķipelêt,

1) tr., her-, wegschaufeln:
sniegs bij tīri atšķipe̦lē̦ts Vēr. I, 1300;

1) intr., herschlendern:
viņš atšķipelējis šurp Kand.

Avots: ME I, 201

aũmaļām Grünh., àumaļãm C., [bei Lange: aumalam], aumaļiem (Instr.), aumaļâs, aumaļuos (Lok.), verstärkt: aumaļu aumaļām, dial. aũmaļām, stromweise, in Strömen, im Überfluss, in grosser Menge: lietus gāza aumaļām. tam baltas asaras aumaļām plūda Lautb. V. XX, 90. asinis ve̦rd aumaļām LP. II, 74. sniegs nāca aumaļām nuo gaisa zemē LP. VI, 249. prieks, laime lai zied tev aumaļām Dünsb. zirgam auzas, suņam desas, pašam meitas aumaļām BW. zivju aumaļām JK. V, 120. Auch aumaļu gāzieni Asp. Ziedu kl. 92. (Aus au- + mala "der Rand": von den Rändern hinweg, herab, uferlos; s. Bezzenberger BB. XVIII, 267).

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 26235

Avots: ME I, 224

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

bañga (li. bangà "Woge; Regenguss; Masse"),

1) die Welle;
gew. Pl., grosse Wellen: bangas šķeļas, šķīst, uzkāru šūpulīti triju bangu starpiņā BW. P. 30740. Fig.: tad dzīves jūŗā banga rimst ik˙viena Rain. bangām, stossweise Autz n. U.;

2) der Guss:
mākuoņi un lietus bangas kā ar spaņņiem gāza Popen;

3) Masse:
sniegputeņi bangām nāca un gāja. ar bangu od. bangām veļas sniegs nuo kalna Popen [Entlehnt aus dem Kurischen od. Litauischen. Zu le. buogs "dichte Menge̦"Schar" (urspr. etwa "Flut"?), li. bangùs "проливной", bangtas "ungestüm", beñgti beenden (urspr. etwa "abbrechen" ?), apr. pobanginnons "bewegt", at. bhaŋgá-ḥ "Bruch, Welle", bnanàjmi "breche", air. comboing"confringit" u. a., s. Leskien Abl. 320, Siokes Wrtb. 177, Fick Wrtb. I ⁴ , 90 und III ⁴ , 259, Trautmann Apr. Spr. 402 und Wrtb. 26 u. a.).

Kļūdu labojums:
BW. p. 304440 = BW. piel. ² 30740 ¹

Avots: ME I, 262

I bãnis, bãns, der Haufe, Schwarm C., die Reihe St., U.: žagaru, mālu, mē̦slu, siena bānis MWM. VII, 356. vējš griezās ar sniega bāņiem virpulī MWM. II, 461. pāri skrēja bišu bānis. sniegs, lapsenes nāk ar bāni, haufensweise AP., LP. VI, 357. [ar bāni virsū mākties Wid.]. bites bāņiem devās laukā iz struopa LP. VI, 287. [siens savilcināts bāņiem Wandsen. liels bānis (Menge) zâļu Roop, Lemsal.] pilniem bāņiem vējš dzina sniegu acīs. viņš ar bāni gāzās virsū, mit Ungestüm Bers. es divi labus bāņus izgulēju, ich habe zu zweien Malen einen guten Puff abgeschlafen. vienā bānā (bānī U.) jāt, in einem Gliede, einer Reihe reiten St. bāņiem uznākušas sāpes Konv. ² 1043; [bāņiem, ruckweise Dobeln, Siuxt n. U.]; auch bāņām: vējš bānām vien sviež miglu pret sienām MWM, X. 163; Baltp. R. I, 57. [In der Bed."Haufe"vielleicht aus * bānis (zu bērt); in der Bed. "Reihe, Mal" dagegen vielleicht aus d. Bahn.]

Avots: ME I, 272

III be: sprediķis bija tik gaŗš, ka apnika be, klausuoties Wessen. piekusa kājas be, stāvuot un gaiduot mācītāja ierašanuos ebenda. sniegs apsniga be, kašuot (kartupeļus) Kaltenbr.

Avots: EH I, 210

bezpràtĩba, die Sinnlosigkeit, Absurdität, Unvernunft: izņemuot bezprātību, tu ne˙kuo citu nespēji teikt JR. V, 12. viņa mīlestība sniegsies vai līdz bezprātībai Etn. II, 20.

Avots: ME I, 285

bir̃dinât [C., Wolm., Salis, Dond., Selg. u. a., bir̂dinât ² Tr. (li. bìrdinti)], auch birdît, -u, -īju,

1) fact., streuen, schütten, fallen machen:
vējš birdina ziedus, rasu; sē̦klu zemē birdināt; asaras b., Tränen vergiessen, auch asaras kā pupas b. vāverei pieci pirksti, pieci ze̦lta gredzentiņi; le̦c priedē, le̦c eglē, ze̦lte vien birdināja BW. 2346. cīrulis birdina savus dziesmu trizuļus A. XX, 165;

2) fallen (von Schneeflocken, vom Regen in geringen Masse):
lietutiņš, sniegs sāk birdināt; so auch lietus, sniegs birdina. Refl. -tiês, fallen, fliessen: daža asara birdinājas iz acīm Liev. 167.

Avots: ME I, 297

‡ bìrduoši ² Linden, streuend, rieselnd: sniegs nuosnieg b.

Avots: EH I, 220

‡ blaĩzums Wainsel "?": bij nuotaisīts sniegs liels b, pē̦du pie pē̦du Wainsel n. FBR. XIV, 97.

Avots: EH I, 225

I čagans, locker, undicht, weich [AP., Waldeg., Planhof, Stuhrhof, Burtn.]: sniegs snidzis vieglām, čaganām pārslām Apsk. I, 284. čagans sniegs Niedra, spilve̦ns Vēr. II, 385. [č. le̦dus Ekau, mürbe gewordenes Eis]. žuokli uzpampst un tuop čagani Konv. 58. saliec malku labi čagani, ka saulītē izžūst Salisb. [Anderswo (z. B. in Fehteln, Treiden) sei čagans = sauss (trocken): č. siens.]

Kļūdu labojums:
žuokli... Konv. 58 = žuokļi... Konv. ² 58

Avots: ME I, 400

II čãgans Ahs., [Ruj.], locker, undicht, nicht fest: pavasarī sniegs čāgans. čāganas kāpuostu galviņas. Vgl. čagans.

Avots: ME I, 407

čãkstêt,

1): auch Dond.;

2): auch Dunika;

3) kapuostgalviņas, sniegs sāk čãkstêt Jürg., Trik.;

4): aizkauta vista čàkst ² (gackert kraftlos, heiser)
Sonnaxt. viņa balss tik čākst vien (klingt ganz heiser), pa˙visam aizkritusi Dond.

Avots: EH I, 287

‡ čārkstêt, -u, -ẽju, kreischen (mit ā`r ² ) Linden, Sonnaxt: gailis čārkst, kad ierauga vanagu Linden. vista čārkst, kad tuo ņem nuo uolām nuost Sonnaxt; schnarchen (in der Brust): kaklā čãrkst Dunika; knistern, knarren (mit ãr) NB.: juo lielāks sals, juo vairāk sniegs ejuot čārkst.

Avots: EH I, 287

čaũgans, čaugains Dond., Karls.,

1) locker Stomersee,
[Gr. - Sessau, Waldeg., Gr. - Autz, Neuenburg, Stuhrhof], mürbe, undicht: čaugana zeme; čaugans siens, sniegs;

2) locker, raschelnd:
zem kājām čab čauganas lapas Pav.;

3) weichlich, nicht stramm:
šī meita pa˙visam čaugana: līdz pieķer,as, līdz pie zemes Janš.; [dafür caugans Für.].

Avots: ME I, 405

ciêtêt, - ēju, [li. kietė´ti], hart werden: tur tu atrasi kādas cietējušas dūņas Pump. L. 48. sablīvējies sniegs cietē. mīkstā maize sāk cietēt Lub., Fest.

Avots: ME I, 396

I čir̃kstêt [mit -r̂- C.], -u, -ēju,

1) zwitschern, piepen, zirpen:
trīs putniņi smalki čirkst. circenis, zvirbulis č.;

2) knarren, knistern, knacken, knirschen:
durvis č. smiltis, sniegs zem kājām č. kauli, zuobi č. luopi ē̦d, ka čirkst vien. viņš raksta tik ātri un viegli, ka čirkst vien MWM. X, 489. Vgl. cirkstēt und li. čirkšė´ti "шиипѣть на сковородѣ", [sowie čirkščioti "чиркать"].

Avots: ME I, 414

I čir̃kstêt: auch Iw.;

1): zvirbuļi čirkst un čivina Wessen. uz liêtu kāds putniņš vie˙nādi čir̂kst ² AP. circenis čir̂kst ² , krupis čir̃kst Sessau;

2): čir̂kst ² vien sniegs, kad iet AP.

Avots: EH I, 291

dẽnêt: verwittern, langsam faulen Warkl.; "lē̦nām dilt, kalst" (mit è ² ) Sonnaxt. sijas sāk d. Warkl. kâ ... pusnuokaltis zariņš viņš vēl dēn pie nuokaltuša kuoka stumbra Janš. Līgava II, 138. es dē̦nu (altere?) un gaidu nāvi Mežv. ļ. II, 117. ve̦cumā bieži cauras dienas viens dē̦nē̦dams (quienend?) 228. tas (sniegs) ... var vēl ilgi nīkt un d. 467; "= ‡ denêt 2" Adiamünde, Jürg., Ulpisch.

Avots: EH I, 318, 319

dil˜t [Wolmar, PS., Serbigal, dìlt C., Jürg., dilˆt AP., dilˆt ² Līn., Tr., Bl., Salis, Ruj., Dond., Nigr., dìlt ² Nerft, Kl., Preili], dilstu od. de̦lu, dilu (li. dìlti od. dil˜ti),

2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;

2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;

3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I ^4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. ² 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]

Avots: ME I, 467

II drêbt ^2, [drēbju, drēbu um Bauske; der Inf. drēbt auch in Domopol und Zaļmuiža mit einem angeblichen Präs. drāb (sniegs drāb; wohl mit ostle. ā aus ē̦); vgl. li. drė˜bti "Breiiges werfen, dass es spritzt"], schlacken (von feuchtem Schneegestöber). [Zu sladrabs "ein Schlackenwetter", gr. τρέφειν "eine Flüssigkeit dicht werden lassen", an. draf "Abfall", drafli "gekäste Milch", mnd. draf "Treber", nd. drabbe "Schlamm, Bodensatz", norv. drevja "weiche Masse" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 225, Fick Wrtb. III ^4, 202 f. und Boisacq Dict. 353.]

Avots: ME I, 497, 498

džīguot, džīgât,

1) knirschen, sausen:
zem kamanu sliecēm džīgāja sniegs Laiviņš. vēji džīguo Izgl. IV, 6;

2) džīgât, schlecht geigen
N. - Autz. n. U.

Avots: ME I, 564

džīguot, džīgât,

1) knirschen, sausen:
zem kamanu sliecēm džīgāja sniegs Laiviņš. vēji džīguo Izgl. IV, 6;

2) džīgât, schlecht geigen
N. - Autz. n. U.

Avots: ME I, 564

II gandrs "?": gandrs sniegs čarkst Etn. I, 34.

Avots: ME I, 599

I guõba [Bl. Wandsen],

1) die Abgabe, Kontribution, der Tribut
Kand.: visi kuoki guobu (nuomu) deva, priede, egle vien nedeva BW. 2821. guobas ņemt: citiem jē̦rus kazlēniņus, citiem mazus kucentiņus 2376. saule pārnāk zvē̦ruodama, Rīgai guobu nurbē̦ruse BW. 33883. Im VL. nicht selten guobas zeme (Var.: guoba BW. 14922, guobu z. 14425, 1; 27987), Pachtland [?]: guobas zemes arājiņš BW. 15197;

2) [Zinskorn, Steuerkorn Pussen n. U.]; das Kirchenkorn, die dem Prediger zu leistende Abgabe:
savam cienīgam kungam savu tiesu, savam mācītājam savu guobu nuoduodam Füreker. guoba ir labības nuoduoklis mācītājam Dobl. n. Etn. I, 137;

3) ein Komplex von 3 - 4 grossen Gesinden [?]
BW. 15197;

1) der Haufe
[Ogershof]: sniegs gul guobām uz ielām Balt. V. [Wenn mit uo aus ō, wohl zu li. gabénti "bringen", guõbti "zusammenraffen, zusammenscharren", atgėbau "habe hergebracht", poln. gabac/ "ergreifen", mhd. gâbe "Gabe" u. a.; sollte dagegen uo auf on zurückgehen, dann böte sich zum Vergleich as. gambra "Zins."]

Kļūdu labojums:
kucentiņus = kuceniņus
14425, 1 = 14425, 3
Pachtland [?] = (nach J. Allunan) fruchtbarer Boden (wo Ulmen gedeihen?)

Avots: ME I, 688

gŗaût ² [Nigr., Dunika, Gr. -Essern], gŗaûju, gŗâvu (li. griáuti "niederbrechen, donnern"),

1) tr., stürzen, schleudern, zertrümmern, zerstören:
nuo visām slē̦ptuvēm sē̦ru un uguni gŗaut Brig. jums, šķiet man, pē̦rkuonu nav kuo gŗaut Vēr. II, 102. piļu mūŗus viņš ir gŗāvis Janš. de̦vušies uz Alūksnes pilsētiņu, tuo arī gŗaut LP. VI, 212. ve̦lna māte atjuož, sākdama smēdes jumtu gŗaut VI, 485. negrauj nuo galda bļuodu zemē! Plm. plūst lielie ūdeņi. sev citu ceļu gŗaujuot (mit Gewalt bahnend) MWM. VI, 49. pie kapa var ar gŗautu sirdi (mit gebrochenem Herz) vēl drīzāk kļūt MWM. VII, 18;

2) mit Erfolg schleunigst bewältigen:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš.;

3) intr., toben, rollen, donnern:
lai gŗauj ar aukas bargas Vēr. I, 1060. aiz kāpām gŗauj jūŗa Stari II, 83. pē̦rkuons gŗauj un vē̦tra brāžas Rainis. pē̦rkuons gŗauj, uzgŗaudams, rollt gewältig, unaufhörlich JR. VII, 2;

4) stürzen, mächtig schneien:
sniegs gŗauj; - tâ gŗauj kâ gŗauj, es schneit mächtig N. -Autz n. U., [Mitau];

5) sich eiligst begeben, mit Ungestüm eilen, stürzen:
gŗaut pruojām uz pili Rob. es tūdaliņ bez apduomas vai pašā ellē gŗautu Rainis;

6) erbrechen
Ahs. Refl. -tiês,

1) einstürzen, verfallen:
debess līguojas un gŗaujas Plūd. Rakstn. II, 9. pa druskām pīšļuos grausies un nīks MWM. VI, 406;

2) mit Gewalt Eingang zu finden suchen, einstürmen:
bē̦das raizes sirdī graujas JR. IV, 62;

3) toben, lärmen, poltern:
dzird: viens gŗaujuoties pie (auch gar) durvīm LP. VI, 517. ja labs cilvē̦ks, nāc iekšā! kuo gŗaujies? [Nebst gŗût zu la. ingruere "mit Heftigkeit hereinstürzen", gr. ἔχραε "überfiel", r. гру́хнуться "mit Geräusch zusammenstürzen" u. a., s. Berneker IF. X, 164 und Wrtb. I, 357 f., Bechtel Lexil. 334,Trautmann Wrtb. 100, Wood IF. Anz. XXI, 14, Persson Beitr. 284, Güntert Reimw. 171, Boisaq Dict. 1068.]

Avots: ME I, 672, 673

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt ² Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 ¹ , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663

grimt C., [Schujen, Jürg., N. -Peb., Neuenb.], grim̂t ² Kand., [Bl., Ruj., Pl., Dond., Selg., Līn.], grim̃t PS., [Salis, Wolm., Serbigal], -stu, -mu, intr., sinken, untergehen, zu Grunde gehen : laiva sāka jau grimt. sniegs grima zem kājām Vēr. II, 171. aiz upes saule grima MWM. VIII, 325. ve̦zumi pa˙visam grima nuost Kaudz. M. vai tādēļ zemē grimt, kad nuoņēma vainadziņu BW. 13709, 12. kuģnieks raugās, rūpēs grimis Vēr. I, 1324. [uz mani vien grimst U., man fällt über mich allein her. - Nebst gremdêt zu li. grimstù (prt. grimzdaũ) "sinke", gramzdinti "versenken", aksl. pogre̦zno,ti "untersinken", pogro,ziti "einsenken", vgl. Le. Gr. 582 ¹ , Trautmann Wrtb. 97 f., Berneker Wrtb. I, 350, Agrell Zwei Beitr. 72.]

Kļūdu labojums:
grimt C. = grìmt C.

Avots: ME I, 655

grubulis, eine Unebenheit überhaupt Frauenb., Linden in Kurl.: lai cik uznāk sniegs, - tad jau grubuļus piedzìs Linden.

Avots: EH I, 410

I guļņa,

1) gelagertes, etwa von Pferden niedergetretenes Getreide;

2) übriggebliebene Schneemassen im Frühling:
sniega guļņa, kur sniegs pavasarī ilgi stāv; [

3) gùļņa ² "eine Bett-Schlafsielle"
Fest.: viņš nuolikās uz guļņu (zum Liegen auf längere Zeit);]

4) ein Mensch, der fast immer schläft
Bers. A. VIII, 492.

Avots: ME I, 680

gur̂dzêt [PS., Lis., C., Arrasch u. a.], -dzu, -dzēju, gur̂gt [Arrasch, gur̃gt Nigr., Dunika], -dzu, knistern: sniegs mīksts un gurdzēt gurdz zem kājām MWM. VII, 802; III, 586. mīksta piena kleņģere, ka gurdz vien VIII, 498. Vgl. li. gurdė´ti "бурчать в животѣ" und] gurgžė´ti "хрустѣть".

Avots: ME I, 683

gurkšķêt (unter gur̂kstêt),

1): sniegs gurkšķ Sauken. teļš ir tik mīksts, ka gur̂kšķ ² vien Siuxt;

3): guovs ir tâ pārē̦dusies, ka viņai sāk g. iek˙čā Siuxt.

Avots: EH I, 421

gur̃kstêt

1): sniegs gur̂kst ² Ahs., AP., Dunika, (mit ur̂ ) Linden in Kurl.; zābaki, stērķele gur̂kst Linden in Kurl., Ramkau. baudīja ziepju... glaušanuos, ādās gurkstēšanu Veselis Dienas krusts 96. linu sauja gur̂kst ² Gramsden. ‡ Refl. gur̂kstêtiês ² Siuxt, ein Schallverbum, das den beim Schlucken eines Bissens in der Kehle produzierten Laut (Schall) bezeichnet.

Avots: EH I, 420

gur̃kstêt Ahs., -u, -ẽju, Drsth., [Dunika], Dond., [gur̂kstêt Lis., Jürg. u. a., gùkstêt ² Kl.], gur̂kšķêt Gr. -Sess., Druw., gur̂kšêt [Lis.],

1) knistern:
mīksts sniegs spiežuot gurkst od. gurkš(ķ). lini gurkst, kad tuos iztīrītus spiež kuopā. nuomazgājies tik balts, ka gur̂kst ² vien [Stenden], Kand.;

2) zischen:
ūdens izšļakst gurkšē̦dams Vēr. II, 1166;

3) kollern, knurren:
vē̦de̦rs saka nepatīkami gurkstēt (in Kand.: vē̦de̦rs kurksi) Vēr. II, 854;

4) quarren:
peldēja putni, uomulīgi gurkstē̦dami Skalbe. Vgl. gurdzêt und kurkstêt.

Avots: ME I, 683, 684

‡ gurgzdêt N.-Peb., = gur̃kstêt 1: sniegs gurgzd vien, kad iet.

Avots: EH I, 420

‡ ìeķepêt, = ìeķept: uzačuos ieķepējis sniegs Dunika.

Avots: EH I, 525

ìekust,

1) ein wenig müde werden:
viņš jau iekusis;

2) anfangen zu tauen, zu schmelzen:
sniegs jau drusku iekusis.

Avots: ME II, 32, 33

ìesnigt, intr.,

1) verschneien, in Schnee gehüllt werden:
dumbrāji sniegā iesniguši Aps.;

[2) zu schneien anfangen:
ja sniegs iesnieg naktī, tad luopi sprāgst Gr. - Buschhof].

Avots: ME II, 69

izburbêt, morsch, porös werden [Wain., Gramsden]: tilts, le̦dus, sniegs izburbējis. durvis, sienas izburbējušas. izburbējis uozuoliņš BW. 12333. drēbe izburbējusi, fadenscheinig Naud. In Wain. das Part. praet. izburbis ² [li. išbur̃bęs "раздувшiйся"].

Avots: ME I, 719

izčãbarât, intr., porös, mürbe werden, hinschwinden: le̦dus pavasarī izčābarājis Grünh. tu sāki izčābarāt kâ pavasaŗa sniegs Alm.

Avots: ME I, 723

izčãkstêt: izčākstējis sniegs Līvāni; zu stark gebraten austrocknen (intr.) Seyershof: gaļa par daudz izčākstējusi krāsnī.

Avots: EH I, 439

izčãkstêt, porös, mürbe, morsch, schwammig werden, hinschwinden, verfallen: izčākstējusi maize. sniegs izčākstēja, nuozuda Druva I, 588. le̦dus nuo saules izčākst A. XII, 204. tādai draudzībai izčākstējuši pamati A. IX, 1, 123. ē̦ka izčākstējusi; bail, ka negāžas virsū Etn. I, 153. [izčākstējis kâ pē̦rnā kāpuostu galviņa.]

Avots: ME I, 723

izčàukstêt ² Mar., izčaûkstêt ² Kand., intr., porös, mürbe, lose werden: izčaukstējis sniegs; kāpuostu galviņa ar izčaukstējušu vidu Janš. izaug pār mē̦ru un izčaukst sausā ziedā Stari II, 189.

Avots: ME I, 722

izčaurêt(iês),

1) austrocken:
trauks izčaurējis;

2) mürbe, porös werden:
sniegs, le̦dus pavasarī izčaurējis Lös. n. Etn. IV, 34.

Avots: ME I, 722

izčaurêt(iês),

1) austrocken:
trauks izčaurējis;

2) mürbe, porös werden:
sniegs, le̦dus pavasarī izčaurējis Lös. n. Etn. IV, 34.

Avots: ME I, 722

izčẽrkstẽjis (part. prt. act.), mürbe, morsch, porös Kand.: izčērkstējis le̦dus, sniegs Lös., Bers., Druw., Dond. n. A. XV, 165.

Avots: ME I, 723

izcilins, porös, mürbe, locker: sniegs izcilins Bers., Lub.

Avots: ME I, 721

‡ II izdzeldêt "gelb werden; verkümmern" Vank.: labība izdzeldējusi; beim Schmel zen (Tauen) gelb und körnig werden Meselau, N.-Peb.: sniegs jau pa˙visam izdzeldējis.

Avots: EH I, 444

izgulêt,

1) intr., eine bestimmte Zeit schlafen, sein Schlafbedürfnis vollständig befriedigen, sich ausschlafen:
kâ jau zaldāts, - kur krīt, tur izguļ Vēr. II, 1036. nāks rudens, gaŗās naktis, nevar viens izgulēt (Var.: pār -, sagulēt) BW. 11092. bajāri lielījās cietu ziemu izgulēj[u]ši (Var.: izcietuši, izmituši) BW. 27957, 6;

2) mit fakt. Obj., zu Ende schlafen:
miegu (auch: visu miegu izgulēt), diendusu. ai miedziņ, nevar tevi izgulēt 6693. miegu gulu, tuo izgulu 9243. miedziņš izgulē̦ts 15705, 6. abas acis izgulēt, sich gut ausschlafen: dzē̦rumu, dullumu. Sprw.: piedzēris izgul dullumu, muļķis ne˙kad. saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25;

4) durchmachen, überstehen:
slimību, asinis sē̦rgu. vēju bakas viegli izgulamas;

5) schlafend od. liegend etw. unordentlich machen, abnutzen:
gulta izgulē̦ta BW. 9508. villainītes tautu dē̦la izgulē̦tas 15711;

6) durchliegen:
slimnieks izgulējis ādu cauri od. cauru, jē̦lu;

7) ausliegen:
sniegs izgulējis labību. ūdens labību izgulējis Konv. ² 4067. Refl. - tiês,

1) sich ausschlafen:
lai tad arī gul, kamē̦r izgulas LP. V, 358. viņš e̦suot izgulējies nuo tāla ceļa, nuo ve̦lna cīniņiem, viņa vien nevaruot izgulēties LP. IV, 58. Oft in der Verbindung mit labi, krietni, brangi. Mit dem temporalen u. faktitiven Akk.: bē̦rns dienu izgulējies, pa nakti brē̦cuot Etn. I, 90. nee̦suot taču nākuši kāzās miegu izgulēties;

2) die Nacht über schlafen, übernachten:
tur ne˙viens nevaruot izgulēties LP. VII, 457.

Kļūdu labojums:
15706, 6 = 15705, 6 var.

Avots: ME I, 741

[izgult,

1) sich an verschiedenen Orten hinlegen (zum Schlafen):
viesi izgula pa visām istabām Nigr.;

2) sich auswärts ausbeugen:
baļķis siênā izgulis Ruj.;

3) rudzi izguluši nuo sniega Ruj., = sniegs izgulējies (s. izgulēt 7) rudzus. Refl. - tiês, sich niederliegend ausstrecken.]

Avots: ME I, 741

izgur̃t,

1) recht matt, müde, flau werden:
visis kauli man izguruši. [es visu dienu e̦smu tāds izguris, ne ce̦pts, ne vārīts Dond.] gaiss slimības pietvīcis un izguris Druva I, 201. strādā kâ izguris Ahs.;

2) "nuo sasaluma izlaisties, čāgans kļūt" : pavasarī sniegs izguris; ceļš izguris Plm.

Avots: ME I, 742

I izir̃t [li. išìrti],

1) sich auftrennen, zerstieben
Druw.: šuvas drīz iziršuot Vēr. I, 1460. kartupeļi vāruot iziruši R. Sk. II, 128. ce̦lms iziris smalkās druostalās LP. III, 82;

2) zerstieben, dahinschwinden:
[le̦dus, sniegs, izirst.] izirušas un izputējušas bij visas viņa jaukās cerības Purap. šāda dzīves derība reizēm izirst jau pēc gada Aps. IV, 39. strādā kâ iziris (von einem faulen Arbeiter) Etn. II, 17;

[3) beim Tauen grundlos werden (vom Weg):
ātri izirs visi ziemas ceļi Dünsb., s. Le. Leseb. 117].

Avots: ME I, 743

izkur̃cêt, izkur̃têt (am häufigsten d. Part. praet. izkur̃cẽjis, izkurtẽjis, auch izkur̃cis Grünh., izkur̃tis gebrauchlich),

1) schwammig, holzig, morsch, mürbe werden, auswachsen, im Innern verfaulen:
kāļi, rāceņi pa˙visam izkurcējuši (- tējuši). sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. izkurcējis kâ apses malka Naud. sniegs, le̦dus izkurcējis od. izkurtējis Naud., Gold., MWM. VII, 714. krāsns nuo mitruma bij pa˙visam izkurtējusi un taisījās sabrukt A. XVI, 1065;

2) das part. prt. act., verdorben, verjammert, verkommen, nicht recht funktionierend:
man galviņa izkurcējuse (Var.: - tējuse) kâ tam kuoka dzenīšam BW. 31702, 1. izkurtējuši studenti MWM. III, 533. rupja, izkurtusi balss Sudr. E. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102.

Avots: ME I, 756

[izpliksnêt, = izputêt Nerft; "ausbrennen (intr.), verdorren": rudzi izpliksnējuši nuo sausuma Neugut; "iznīkst nuo ūdens": rudzi izpliksnējuši (ūdens vai sniegs tuos izgulējis) Fockenhof.]

Avots: ME I, 783

izpũdêt, izpũdinât, tr., ausfaulen lassen, faulen machen: zemi vajag labi izpūdināt. lapas tur izpūdēs pļavu pa˙visam RSk. I, 82. sniegs izpūdējis labību.

Avots: ME I, 787

izsnigt, intr., fallen (vom Schnee): bij izsnidzis jauns sniegs Jan. Refl. - tiês, zur Genüge schneien: pa nedēļu bij gan izputinājies, gan izsnidzies MWM. VII, 130.

Avots: ME I, 801

I iztaluôt (unter iztalinât), ‡

2) ausbleichen
(intr.): aude̦kls, laukā izklāts, iztaluo. mē̦sli iztaluo, ja tuos nuoārda saulainā dienā uz tīruma un tutīt neiear. siens iztaluo (zaudē savu zaļuo krasu), ja tuo atstāj neuzņe̦mtu ilgāku laiku N.-Peb. izklāt linus, lai tie iztaluo Meselau; ‡

3) ausschmelzen
N.-Peb.: sniegs un le̦dus pavasara saulē iztaluo.

Avots: EH I, 488

‡ izžļakstêt, weich werden (perfektiv) Dunika: sniegs pavasarī izžļakstējis.

Avots: EH I, 499

I ja [Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Lautb., Nigr., Gr. - Essern], wenn, falls,

1) mit dem Part. Praes. auf - dams konstruiert: liec, Laimiņa, ja likdama (Var.: kuo likdama), liec man vienu lielu mūžu BW. duod, dieviņ, ja (Var.: kuo) duodams, duod ar guodu arājiņu BW. 9481. austi, gaismiņa, ja ausdama, lec, saulīte, ja lē̦kdama, tik˙pat mani sveša māte ir tumsā maldināja, magst du, Licht, anbrechen, magst du, Sonne, aufgehen, immerhin zwing mich die fremde Mutter auch in der Duekelheit zu mahlen
BW. 4692. duod māmiņa, ja duodama, vai atsaki sacīdama 14883, 1, 5 (Var. 4: duodiet, brāļi, ka duodami). duod māmiņa, ja duodama, kuo tik ilgi kavējies, Mutter, gib wenn du zu geben willens bist, wozu säumst du so lange? BW. 14884; 16474;

2) mit Formen des Verbum finitum,

a) im Nebensatz der Indikativ und im Hauptsatz der Indikativ od. Imperativ, wobei im Hauptsatz vielfach ta, tad steht: ja tu pūlējis, (tad) tev veiksies. ja gribi, tad eji;

b) in irrealen Bedingungssätzen der Gegenwart steht im Haupt - und Nebensatz der Konditionalis des Praes.: ja vista nekladzinātu, tad nezinātu, ka uolu dējusi. kâ pazītu mani jaunu, ja līksmīgi nedzīvuotu; irrealer Bedingungssatz der Vergangenheit: ja es būtu tuo zinājis, ta(d) nebūtu tâ darījis;

3) besondere Verbindungen des konditionalen ja: ja daudz, wenn viel, höchstens:
par šuo zirgu dabūsi, ja daudz, 20 rubļus; ja maz, ja ne vairāk, ja vairāk ne, wenn wenig, wenn nicht mehr, wenigstens: šinī laukā būs, ja maz, desmit ve̦zumu siena. viņa lūguse braucēju, lai aiztiekuot tuo, ja vairāk ne, ar pātagas kātu LP. III, 103. ja laban, wenn etwa (oder: wenn eben? ) Biel. L. Spr. II, 362. ja tikai, wenn nur, sofern nur: tu sasniegsi savu mērķi, ja tikai pūlēsies;

4) konhessiv - wenn auch, obschon
(selten im VL.): ja tie manis neredzēja, jele manis pieminēja. Wohl der alte neutrale nom. - acc. sing. des Relativpronomens i̯o -, [vgl. yad "wenn" und Le. Gr. 825].

Avots: ME II, 94

II jùoms ^2, ‡

2) eine gewisse Menge
("apjuoms, vairums") Dunika (mit uõ): nuopļāva vienu juomu Dunika. viens jùoms ² ("daļa") jumta jau uzjumts Meselau; "eine unbestimmte Menge" Nauksch. (mit uõ ).: sniegs nāk juomiem. Vgl. juomiem II.

Avots: EH I, 570

I kàpene: auch Mar., (mit à ² ) Saikava, Sonnaxt; vietām sniegs nuokusis, vietam vēl ira; tad saka: k. (Stellen, wo der Schnee weggeschmolzen ist) ir Sonnaxt. gāja basām kājām, kad tik k. bija ebenda.

Avots: EH I, 601

kàunêt: auch (mit àu ² ) Oknist; viņa bar un kaunē ķēves Pas. VIII, 274. māte Annu rāja un kaunēja Daugava 1933, S. 324. kaunēt cilvē̦ku pret ļaudīm ir grē̦ks Zvirgzdine. Refl. -tiês: zirgs, kas sieviešu nekaunas (das nicht pariert, wenn eine Frau lenkt) Lennew. n. BielU. acis kaunas (die Augen scheuen das Licht) Linden in Kurl. sniegs vēl ne˙maz nekaunas, es will im Frühjahr der Schnee noch nicht schmelzen (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 594

‡ II ķebêt "= ķepêt" (II 4?): sarūsējis arkla Lemesis ķeb PV. jauns sniegs ķe̦b (haftet, klebt) pie kājām Dond., Windau. Zu ķebinât I.

Avots: EH I, 692

II ķẽ̦pât (unter ķẽ̦pâtiês 1), ‡

2) liederlich arbeiten
Orellen; ‡

3) schlackern (nass schneien):
sniegs ķê̦pā Smilt. laiks ķẽ̦pa Orellen. šuodien ķẽ̦pā visu dienu Lems.; ‡

4) ķẽ̦pāt uz savu pusi Seyershof, alles mögliche stehlcn.
Refl. -tiês,

2): auch Grünw. Subst. ķẽ̦pâtājs, ein Schmierer:
jaunie makslinieki tikai tādi ķe̦pātāji (wo?). ķe̦pâšanâs, das Schmaddern: k. ar maitām un mē̦sliem A. Grīns Dvēs. put. I, 225.

Avots: EH I, 699

I ķepe Ahs., = ķe̦pa

2: sniegs snieg ar lielām ķepēm Frauenb. ; guovs ķepe, Kuhfladen
Naud.

Avots: ME II, 367

II ķepêt, -ẽju,

1) tr., kleben:
tik žigli tā ne̦suot vienu mālu piku pēc uotras un tik ķepējuot kuopā Alm. ;

[2) (höhnisch für) schreiben
N. - Autz n. U.] ;

3) viel, unästhetisch essen, den Mund vollstopfen
[Kl. ; in Ronneb.: die GrÜtze essen kuo tu ķepē tik daudz tuo sviestu Frauenb., Kand. piebraucīj[u] ši liepu lapu ķepē pilnus vēderiņus BW. 31166, 1. vārīs māte biezu putru, tad būs laba ķepēšana BW. 11549 ;

4) intr., = ķept: [sniegs ķepē U., der Schnee ballt. ] Refl. -tiês,

1) schmaddern:
kuo tu ķepējies ar māliem. nu ir mīksts sniegs puikām kuo ķepēties Ramelshof ;

2) sich hauen, schlagen
Ramelshof, Spr.

Avots: ME II, 367

ķept, ķe̦pu od. ķepju U., ķepu,

1) kleben, anhaften:
mīksts sniegs ķe̦p pie ritiņiem. pie kājām. viņš tâ nuosmuļļājies, ka ķe̦p vien Kand. ;

[2) mit den Klauen anpacken
L. Refl. -tiês, ankleben (intr.) ; sniegi ķepjas, der Schnee ballt sich U. [Wohl aus li. kèpti "размягчаться", wenigstens in der Bed. 1 ; in der Bed. 2 vielleicht aus liv. käpp "tappen (von Bären)" resp. estn. käppama "mit der Hand fassen" (vgl. Thomsen Beröringer 132 und 259 und Juškevič unter kèpti 1).]

Avots: ME II, 367

ķezêt, -u, ẽju, intr.,

1) kleiben:
šuodien māls tâ atglitējis, ka kājas sklid un ķez vien Janš.;

[2) auch ķezêtiês U., hudeln, langsam arbeiten;

3) ķezêties, sich besudeln
U.;

4) ķezêties, sich mit Treibeis belegen
U.;

5) sich ballen:
sniegs ķezējas U.];

6) ķezêtiês, streiten, sich zanken
Spr.

Avots: ME II, 372

kļẽ̦paîns, weich, wässerig: kļē̦pains sniegs; kļē̦paina labība (= kas izkļē̦pājusi); kļē̦paina maize C., kļē̦pains ceļš N. - Peb.; [kļ. laiks, Schlackerwetter Nötk.].

Avots: ME II, 239

‡ II kļẽ̦pât C., Lermb., Lems., kļẽ̦puôt Kegeln, feucht schneien: sniegs kļē̦pā. šuodien kļē̦pā visu dienu.

Avots: EH I, 625

‡ ķoplat Stenden, klumpenweise nehmen, werfen usw.: puikas me̦du ķopla kaŗuotēm. ķ. mālus šķirbā; in grossen (feuchten) Flocken schneien: sniegs ķopla.

Avots: EH I, 707

kraška,

1) der Raum über der Klete
[Nerft], = klētsaugša: jumtā virskraškas skribināja pele Jauns. klētij bij stipri dēļu griesti; mazāk vajadzīgās mantas glabājās augšā, uz kraškas Jauns.;

2) der Raum im alten Schornstein, wo Schinken und Würste geräuchert wurden
Stockm. n. Etn. I, 122: tas sasniegs kraškā gaļu i(r) zemē stāvē̦dams [aus Neu - Bewershof] BW. 20138. [šk wohl hochle. für šķ.]

Avots: ME II, 260

kraũt,

1): k. līdumu - auch Ramkau. Refl. -tiês,

1): sniegs kraujas Segew., es schneit sehr dicht.
klints tam pretī kraujas Kr. Barons;

2): sich werfen
("sparīgi likties"): saimnieks kraujas iekšā ūdenī līdz vidučam Seyershof;

3): auch Kaltenbr.

Avots: EH I, 644

kŗaũt [auch Dunika, Lautb., Wandsen, Gr.-Essern, Lutr., Selg., Nigr. (li. kriáuti)], kŗaũju od. kraũnu, kŗãvu, tr.,

1) häufen, laden, packen, fleihen:
labību, sienu ve̦zmā, sienu gubā, malku asīs. krauj man pilnu ve̦zumiņu Ltd. 1144. līdumu od. uguni (U) kŗaut, beim Roden od. Küttisbrennen die brennenden Haufen bereiten: kraun māsiņa raudādama tautu līstu līdumiņu BW. 26014. vainu kŗaut uz kādu, auf jem. die Schuld schieben: vainu pats uz sevi krauji Adam.;

2) [kŗaũt Dunika], hauen, schlagen:
kŗauj viņam reiz gar ausīm! Refl. -tiês,

1) sich häufen:
sniegs pa kupenēm kraujas Lundberg;

2) sich legen, sich setzen:
ai ve̦cā māmiņa, kraunies vietā BW. 1566. tec kājām, mana Laimiņa, nekraujies ve̦zumā 9267;

3) virsū kŗauties, sich aufdrängen:
kuo nu kŗaujies man virsū? [Nebst krūties, kŗava, krūts, kruva wohl zu slav. kryti "decken", krovъ "Dach", an. hraun "Steinhaufen" und vielleicht an. hrūga, ir. crúach "Haufen", ae. hréac "Kornhanfe" (s. le. krûce) u. a., s. Zupitza Germ. Cintt. 123, Fick Wrtb. III4, 107, Bugge KZ. XIX, 420, Bezzenberger BB. XVI, 246 Berneker Wrtb. I, 633, Traatmann Wrtb. 140, W. Schulze KZ. L, 275.]

Avots: ME II, 296

krist,

1): sniegs krīt (r. sněg padajet), es schneit
Auleja. izkāpis nuo ratiem, tūlin krīt man pie ruokas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 150. k. pie rīkles, überfallen Saikava;

2): bijām ... vainā krituši Saul. Burtnieks 1936, S. 25. krītams cilvē̦ks, ein sündiger Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). kurī (sc.: meita) ciešāk prātā krīt, da tai pirmajai brauc (sc.: precībās) Auleja. viņš krīt uz tē̦va seju od. krīt pēc tē̦va, er ist dem Vater ähnlich Diet.;

3) a): meite̦ns kritis uz tē̦va vie˙nādi (hing am Vater, liebte den Vater)
Seyershof. mēs jau krītam uz vācu pusi Gramsden n. FBR. IX, 111. krīt atkal pie darba Janš. Paipala 56. līdz kuo viens atsēdās, visi citi ar tū˙liņ krita sēdēt Saikava;

5): pirmās sievas bē̦rniem māja krīt Orellen. man krita ārdīt kuopā sistā vāle Linden in Kurl.; ‡

8) k. (pa ruok(a)i), gelingen:
kâ jums šuorīt krīt (= veicas)? Gramsden n. FBR. IX, 111. ar precēšanuos ķeizara dē̦liem nekrita pa ruoki Janš. Dzimtene II ² , 364. Refl. -tiês, ‡

3) sich gehören, zukommen:
vajaga mācīt bē̦rnu, ka tâ nekrītas palaidnības darīt Seyershof. tas nu gan nekristuos Segew., das würde sich wohl nicht sehicken. tas man krītas darīt ebenda, es ist meine Pflicht. tē̦vam trīs dē̦li. tē̦vs tuos, kâ tē̦vam kritās, vienādi neturēja Pas. X, 230 (aus OB.). - ‡ Subst. kritējs, wer fällt: nav jau ne˙kāda acīs kritēja Blieden n. FBR. XVI, 104; ein Krepierling PV.: nelietis savu zirgu nuodzinis kritējuos; kritumiês, das Fallen (?): liels. k. upē Oknist n. FBR. XV, 178: upē nevar manīt ne˙kāda kritumies ebenda.

Avots: EH I, 655

kupana, ein Schneehaufen N.-Sessan n. U., Wolm., AP.: sniegs krietnā kupanã bij sakritis Saul. [Nebst li. (plaukų̄) kùpana "ein Bündel (von Haaren)" Viltis 1908, 104 zu le. kupt "sich ballen".]

Avots: ME II, 317

kūpietĩtis, Haufchen: sniegs kâ viens kūpietītis ir uzrūdzis, von sehr gering gefallenem Schnee Sissegal.

Avots: ME II, 337

kur̃kstêt C., Kand., kurkšêt, [kurkšķêt Wid.], -u, ẽju, intr.,

1) quarren, quaken:
vardes kurkšķ un vaid Adam. kurkstēja zemes vēzis A. XX, 83. kaklā viņam prasti un riebīgi kurkšķēja AU. ;

2) kollern, kullern:
vē̦de̦rs man kurkst Etn. I, 34 ;

3) knistern:
sniegs kurkst zem sliecēm Etn. I, 34. brauca, ka kurkšķēja vien. Degl.

Avots: ME II, 322

I kust, kùstu, kusu, intr.,

1) schmelzen, tauen:
ārā kūst. sniegs sāk kust. vējš pūš uz kušanu, des Windes Wehen deutet auf Tauwetter; fig.: ai dieviņ. sirdis kūst; kas balsnīti klausījās BW. 443;

2) ermüden, müde werden:
luocekļos kūst spē̦ks Saul. nevaruot vairs paiet, - kūstuot nuo kājam nuost LP. V, 123. zirdziņi kūst nuost un krīt uz de̦guna. das Schmelzen, Tauen. Zu kusls s. dies).

Avots: ME II, 328

ķuza, auch ķuze,

1) der Schutt, Graus, Schmutz, allerlei Abfälle, Mist, Streu, Späne
dergl. Aps., [Bers.], Etn. IV, 129, Lub., C., [Erlaa]: kad nuokusa sniegs, visa šī ķuza tika izārdīta Druva II, 457. attrītās spalvas nuobira kâ ķuza Vīt. beidzuot saguruoja ar kaŗuotēm izsmelt ķuzi nuo krāsns LP. IV. 174;

2) Kruste, Schorf: ķuza = kreve Etn. IV, 50, Lub. sula virs mizas sakrecējuse par biezu ķuzi Konv. ¹ 105;

3) eine Menge von Abfällen, Schutt
Lasd., Mar., eine Menge überhaupt: liela ķuza bē̦rnu Bers. uogu mežā ir vai ķuzas Druw. [pilna baznīca kâ ķuzas, bet kuo viņi dara? Ezeriņš Leijerkaste I, 153.]

Avots: ME II, 393

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

I ļe̦ka [Nötk.], auch ļē̦ka Naud., Niedra, ein Klumpen einer weichen, klebrigen Masse: kādu ļe̦ku krējuma bāzi mutē? B. Vēstn. viņš iespļāva ve̦se̦lu ļe̦ku uotram ģīmī Fest. sniegs nāca lielām ļē̦kām Niedra, Tirs.; der Kuhfladen C., Fest. [Aus estn. läkk "Kot"?]

Avots: ME II, 534

II ļe̦pa Lub., ļē̦pa Mat., ļēpe [Weinsch.],

1) eine unformlich zusammengeballte Masse, ein Klumpen:
sniegs nāca le̦pām zemē Aps., Lub., Smilt. Bei Niedra: sniegs nāca lielām lē̦pām, mīkstām lē̦pām A. XIV, 241. viņš iespļauj man lielu ļe̦pu acīs Latv. guovju ļē̦pas (ļēpes Schrund. LP. VII, 561), [ļe̦pas Ruj., Drosth.], Kuhfladen LP. VI, 59; Etn. II, 14. jāsaslauka tie gruži, ļē̦pas, kas svešajam nuo kājām uz grīdas palikušas LP. V, 12. zīšķis sazīžļāts vienā ļēpē Naud.;

[2) ļe̦pa, eine alte Mütze Serbigal;
"stērbele, skarä Lis. - Im Grunde wohl identisch mit ļe̦pa I; vgl. auch r. лепёха "flacher Fladen".]

Avots: ME II, 537

I ļē̦pa,

1) s. lē̦pa I;

2) auch: ļēpe, ein Klumpen einer weichen od. dickflüssigen Masse (von Kot u. Schnee):
(sniegs nāk lielām lē̦pām Nötk.]; s. auch ļe̦pa II.

Avots: ME II, 539

[ļē̦paîns, grosse Flocken bildend: ļ. sniegs Dresth., N.-Peb.]

Avots: ME II, 539

I ļe̦pe̦ns,

1) schwach, nicht stramm
[Grünh., Brucken, Roop, Nurmhusen, Sessw., Mar., N.-Schwanb., Stomersee (gespr. ļapans)]: ļe̦pe̦nas kājas;

[2) klebrig:
ļe̦pe̦ns sniegs Jürg., ļe̦pe̦na zeme MSil.;

3) "dre̦bulīgi mīksts" (nur vom Fleisch):
ļ. taukums Lennew. Zu lept?]

Avots: ME II, 537, 538

‡ IV lepêt, = ļepêt I: sniegs lielām pikām lepē Lubn., Prl.

Avots: EH I, 734

[I ļept, -pstu, -pu,

1) anfangen herabzuhangen
Lis.;

2) lept, ļe̦pu, ļepu, kleben, klebrig sein:
sniegs ļe̦p pie kājām Jürg. - Zu li. ľė˜pti KZ. LI, 120 "schlaff, schwach werden".]

Avots: ME II, 538

lêkšât, - ãju, intr., im grossen Flocken schneien: redziet, kâ sniegs lêkšā Wolm.

Avots: ME II, 458

levenis "?": nevīžuo izravēt; pieaudzis viss kâ levenis (= lēvenis 3?) Duomas III, 434; [in Morizberg sei levenis =lēvenis 1 u. 3 ("eine Masse von etwas Weichem": gubās labība saaugusi leveņuos. sniegs pēc atkušņa leveņuos veļas nuo jumtiem. miesas levenis ("visas miesas kuõpums")].

Avots: ME II, 455

mel˜nêt,

1): auch (mit èi ² ) Auleja (prs. melnēju), Oknist, Warkl.; sniegs melnēja un kusa A. Brigadere Dievs, daba, darbs 329;

2): auch Warkl.; ‡

3) "izbadēties" Lems.: pie tā saimnieka gan dabūja m.: aizdara nedabūja ne acīs redzēt.

Avots: EH I, 798

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

miêrtìesa ,* das Friedensgericht: Plauka jau sastāda sūdzības rakstu un parīt iesniegs miertiesai A. v. J. 1902, S. 388.

Avots: ME II, 654

mutulis (li. [mutulỹs "eine Welle, welche kochendes Wasser wirft"], mùtulys "Wasserblase"),

1) einer, der unverständlich spricht, ein Schwätzer, Fasler:
mutulis, kas vārdus pa muti valsta Etn. IV, 147. "ej nu mutuli!" uzsauc tādam, kam mute iet kâ šaudeklis Bers.;

2) die Radnabe
Mar., [Oppek. n. Bielenstein Holzb. 542], Glück I Kön. 7, 33, L. [ratu mutulī BW. 35218];

3) der Sprudel, Wirbel, die Wasserblase, Aufwallung des Wassers beim Kochen:
ūdens pastāvīgi griežas mutulī LP. VII, 492. e̦ze̦rs mutuļu mutuļiem vārijies VI, 757. ūdens katlā vārās mutuļiem. avuotiņš burbuļuojis, burbuļuojis, kamē̦r sācis tik mutuļus mest un gaisā pacelties, I, 143;

4) zur Bezeichnung stöbernder, wirbelnder Massen:
sniega m., Schneegestöber; pe̦lnu, smilšu m., Aschen -, Sandgestöber; dūmu m., die Rauchwolke. sniegs nāk mutuļiem. rūšu atliekās atsitas cietā, sasalušā sniega mutuļi JR. IV, 70. dūmi nāk pa skursteni mutuļiem. nuo pilsē̦tas paceļas dūmu mutuļi A. XI, 757. vējš dzina pe̦lnu mutuļus Vēr. II, 1368;

5) das Gewimmel:
čūskas ejuot... griezdamās mutuļi mutuļiem cita caur citu LP. VI, 229. iztraucē̦tās mušas vandās pa gaisu kâ pe̦lē̦ks mutulis Ve[r. I, 1395. visi nāca vienā mutulī A. XII, 368;

6) fig., der Strudel, Wirbel, Trubel:
visā šai jautrības mutulī Blaum. druoši viņš devās sadzīves mutulī LA. [In der Bed. 2 wohl zu mute; in den Bed. 1, 3 (woraus 4 und 5) und 6 nebst li. mùtulas "impetus" (bei Būga Aist. Stud. 174) wohl auf einer ähnlichen Lautgebärde beruhend wie z. B. la. muttīre "muck(s)en" u. a. bei Walde Wrtb. ² 498.]

Avots: ME II, 676

nẽ̦sât, ‡ Refl. -tiês,

1) für sich (wiederholt od. viel) tragen;

2) "leicht schneien":
sniegs sāk n. Sussikas.

Avots: EH II, 24

ņir̂bêt [auch Lis.], -u, -ẽju, intr., sich rasch bewegen, zucken, flimmern, schillemd glänzen: ņirb kājas krustiski, gar zirgu zirgam ejuot Sudr. E. ņirbēju pļavā kâ taurenītis mazs Kārst. gar abām pusēm ņirb gaŗām me̦lni stāvi AU. strautiņš ņirbēja un čurkstēja uz leju A. XII, 507. saules stari ņirbēja zilā gaisā A. XX, 952. šķē̦pi gaisā ņirbuot staruo, die Piken blinken flimmemd in der Luft Rainis. sniegs ņirb un vizuļuo A. XIV, 1, 32. ņirbēt ņirbēja zemenes Egl. kuoki, krūmi, mājas, viss kâ ņirbēt ņirb, gaiši apspīdē̦ts Tēv. viņam acis ņirbēja A. XVIII, 324. viņa ada, ka ņirb vien Etn. IV, 161. tad viņš suoļuoja ar īsiem, žirgtiem, ņirbuošlem suohšiem A. XII, 722. dzīvības strāva izdalās par visu manu augumu ņlrbuošiem vilnīšiem Vēr. I, I036. [kāpuostu Mārā kāpuostu kubuls ņirbuot ar kāpuostu sēklām Tirsen.]

Avots: ME II, 902

ņir̂bîgs, flimmernd, schillernd: ņirbīgs sniegs Druva III, 49; ņirbīgas krē̦slas AU.

Avots: ME II, 903

ņir̂kstêt [auch Hasenp., ņir̃kšêt Salis], nir̂kšķêt ² Behnen, [ņir̂kšêt ² Rutzau), ņirkšêt C., Lis., niršķêt, -u, -ẽju, intr., krachen, knacken, knistern, knarren, knirschen (wie wenn Sand zwischen die Zähne gekommen oder als ob etwas bricht), quarren, weinen: satrunējušie kuociņi ņirkstēja aiz viņa ple̦ca A. XX, 495. gulta ņirkstēja vēl vairāk Duomas I, 562. [zuobi ņirkš kaulainu krimsteli kuožuot Kreuzb.] klūgas bēdīgi ņirkstēja Strāls. nezvēra galvas nuoveļas ņirkstē̦damas JK. V, 131. tur ņirkstēja mīksti zābaki AU. zem mūsu kājām ņirkst [Druw.] sausais sniegs JR. IV, 81. abas skuķes dzirdēja ņirkstam un griežamies MWM. IX, 162. niršķêt niršķ kaņupītes zem manām kājiņām; tâ niršķēja kunga kauli zem manam ruociņām BW. 31390. [Vgl. ņerkstêt ņe̦rka und Fick Wrtb. III ⁴ , 521.]

Avots: ME II, 903

[nùodzeldêt,

1) abhärten:
n. izkapti N. - Peb.;

2) hart und trübe werden:
sniegs pavasaŗa saulē nuodzeldē N. - Peb.;

3) = nùodzeldinât Sessw., Druw., A. - Schwanb., ("mit el˜") Autz. Ruhental, Mitau;

4) (unabsichtlich) sich stechen lassen
Nikrazen: nātrēs nuodzeldēju ruokas Lennew.;

5) nùodzelˆdêt (auch von Menschen)
AP., Serben "gelb werden und verkümmern (vom Getreide)" Vank.]

Avots: ME II, 779

nùodžirkstêt, eine kurze Zeit hindurch knirschen: sniegs nuodžirkst zirgam zem kājām Sessw.

Avots: ME II, 782

‡ nùogàlêt ² Erlaa, nach dem Schmelzen befrieren und glatt werden: sniegs bija nuogālējis un spīdēja saulē kâ stikls Azand. 194. kad sniegs iet nuost, tad ceļš nuogāl Erlaa.

Avots: EH II, 45

[nùorgurgzdêt N. - Peb., nùogur̂kstêt C.], nùogurkš(ķ)êt, einen knisternden Laut von sich geben: sniegs vien nuogurķšķēja zem viņu suoļiem Druva I, 710. zâle nuogur̂kst ² [Selg., Widdrisch] zem maniem suoļiem Latv. [sniegs nuogurgzdēja zem ragavu sliecēm N. - Peb.]

Avots: ME II, 789

nùogurdzêt (unter nùogurgt II): sniegs nuogurdzēja - auch Mesoten, N.-Peb. kaklā kas nuogurdz Kalz., Wessen.

Avots: EH II, 48

II nùogurgt [od. nùogurdzêt Degunen, Perfektivform zu gurdzêt]: tad nuogurdz [Neu - Bilskenshof] tumši smiekli Bārda Stari II, 732. [sniegs nuogur̂dza (Lis., Bauske) od. nuogur̂dzēja zem kājām Jürg. akmens iekrita ūdenī, ka nuogurdzēja vien; ūdens ietecēja ve̦dē̦rā, ka nuogurdzēja vien Vank., Kursiten. kad purvā min ar kāju, tad apakšā ūdens nuogurdz Bauske od. nuogurst Lub. Fehsen, Meselau, Stomersee. zīda vate nuogurdz, kad tuo saspiež Tuckum.]

Avots: ME II, 789

nùojukt,

1): ceļš nuojucis (= sniegs nuogājis) Heidenfeld, Saikava. (stieben)
gāž vienam pa mūli ..., tâ ka perve vie[n] pa nāsīm nuojūk Pas. XII, 81; ‡

2) irre werden:
tāda liela maisīšanās, ka nuojūk sē̦tsvidū Siuxt. vai desmituo reizi viņš uzsāka dziesmu un tur˙pat vien atkal nuojuka Delle Neg. nieks 237. aduot nuojuka (adīkļa) acis (nuoskrēja nuo adatas) Hasenp.

Avots: EH II, 50

nùokasît [li. nukasýti], tr.,

1) abschaben, abkratzen:
mēs jumtu nuokasīsim, tad sniegs iekšā Tr. tā kaķe varēja, kuo gribēja, nuo mēles nuokasīt, sie kann von den Fingern saugen St.;

2) abharken:
lielākie akmentiņi nuokasīti ceļa malā Aps.;

3) durchprügeln:
bē̦rni tik labi jānuokasa Dond. [Refl. - tiês,

1) sich abkratzen:
bē̦rns nuokasījies jē̦ls Bauske. čigāns nuokasījās vien aiz ausīm Bauske;

2) scharrend sich fortbewegen:
ar muokām nuokasījāmies nuo sēkļa Warkl.;

3) (zur Genüge) eine Zeitlang harken:
n. sìenu visu dienu C.;

4) eine Weile zanken:
visu dienu ar viņu nuokasījuos Daugeln;

5) eine Weile vergebens suchen:
nuokasījās vien pēc kāda vārda, bet nebija kuo teikt Lis.]

Avots: ME II, 794, 795

nùoklât [li. nuklóti], tr.,

1) bedecken, belegen:
ceļu aude̦kliem BW. 15688, 1. viņš nuoklāja namu ciedru baļķiem I Kön. 6, 9. galds nuoklāts ēdieniem un dzērieniem;

2) abdecken:
galdu Brasche. Refl. - tiês, sich bedecken, sich lagern: viss viņš e̦suot ziediem nuoklājies Brig. sniegs nuoklājies vienlīdzīgā biezumā Aps.

Avots: ME II, 797, 798

nùokust, intr.,

1) abschemelzn:
sniegs jau nuokusis;

2) ermüden, ermattem:
nuokusa abi pie beigām LP. VI, 288. Subst. nùokusums, die Ermüdung, Mattigkeit; nùokušana, das Ermüden, Ermatten.

Avots: ME II, 803

nùolìst: kūma ... nuolīdusî aizkrāsnē Tdz. 36798. kad sniegs nuolīn (wegschmilzt) nuostu, tad dze̦n ganuos Zvirgzdine. ‡ Refl. -tiês, sich verkriechen Seyershof: lapsa nuolienas lē̦nām un nuoguļas zemē.

Avots: EH II, 63

[nùopikuôt, nùopikât,

1) mit Schneebällen bewerfen, schneeballierend besiegen:
drīz uzkritīs pirmais sniegs, tad varēsi ar Viktuoru pikuoties. atminies, kâ mēs abas viņu pē̦rn nuopikuojām? Veselis Saules Kapsē̦ta 164, Lis.;

2) schneeballierend betäuben
od. zerbläuen: zē̦ni nuopikājuši kaķi Bauske. Refl. -tiês,

1) eine Weile schneeballieren:
ve̦se̦lu stundu nuopikājāmies Napr.;

2) müde werden:
akmeni ve̦ldami nuopikajāmies Warkh., Warkl.]

Avots: ME II, 828

nùopùst [li. nupũsti], tr., abwehen, ab-, wegblasen: sniegs apsniga, vējš nuopūta BW. 8580. vējš nuopūta liepu lapas 14154. brūnu nuopūst, bräunen: brūns kâ čigāns nuopūsts Vēr. II, 1031. Refl. -tiês, einen tiefen, schweren Seufzer ausstossen, sieh abseufzen: kam tik grūti nuopūties? BW. 17310. Ungew. die aktive Form in dieser Bedeutung: es tik grūti nenuopūstu BW. 4001.

Avots: ME II, 835

nùoputinât, tr.,

1) abstäuben:
zābakus; putekļus nuo drēbēm; nuoputināt brunčus;

[2) abschäumen:
gaļa... neir labi nuoputināta Für. I, unter gaļa;]

3) abstümen:
sniegs nuoputinājis laukus un pļavas.

Avots: ME II, 835

nùote̦kaļât, nùote̦kât, [nùote̦kanât BW. 1155, 1 var:], nùote̦kaņât, nùote̦kalêt, tr., ab-, nieder-, eintreten, wiederholt laufend abtrampeln: kas tuos takus nuotakaja? sniegs bērniņu nuote̦kalē̦ts Vēr. I, 1300. daudz mazu pēdiņu upītes malā, tās mazu bērniņu nuote̦kaļātas (Var.: nuotekaņātas) BW. 1155. [ceļu ceļiem nuote̦kāts... Grietiņas priekšautiņš BW. 35776.] Refl. -tiês, sich ablaufen: māsas brāļa dēļ nuote̦kājas un nuoskrienas Aps.

Avots: ME II, 873

nùovizêt, intr.,

1) erglänzen:
mūsu kungu ce̦purīte tīru ze̦ltu nuovizēja BW. 32739. nuovizēja sniegs Vēr. II, 173;

[2) sich mit Eis bedecken
Celm.]

Avots: ME II, 888

nùozvĩguôt [Serben, Peb., Sermus, nùozviguôt Kursiten, = nùozibêt]: gar ziemeļiem nuozvīguo dze̦strains zaigums Duomas I, 1080. [sniegs spuožā saulē nuozvīguo; zivis nuozvīguo ūdenī Lis., Lös., Sessw., Golg., Lemburg, Meselau.]

Avots: ME II, 893

nule˙pat, eben jetzt: nule˙pat irst pēdējais piegāzes sniegs R. Sk. I, 139.

Avots: ME II, 754

pačagans: p. (nicht fest) sniegs Seyershof; ziemlich flink Vank.: iet pačaganiem (paātriem) suoļiem Lubn.

Avots: EH II, 124

[pačagans, ziemlich locker, weich: p. sniegs; pačagana maize.]

Avots: ME III, 13

‡ pagûres Saikava, von der Sonne wenig beschienene Hügelabhänge, Bachufer, Gräben: pagūrēs vēl sniegs. Vielleicht aus dem Ostle. (wo uo > ū); vgl. ‡ paguôre.

Avots: EH II, 135

pakacêt, tr., reichen Dond., Durben, [Rutzau]: pakaci man cirvi! Nigr. pakac[i] manu zuobeniņ[u]! BW. 1373I. Refl. -tiês, sich sfrecken, zulangen: pakacies, gan aizsniegsi ābuolu! Nigr.

Avots: ME III, 37

pakrist,

2): sniegs bija pakritis, es hatte geschneit
Nerft. pakrītamā kaite, die Fallsucht Seltingshof;

3): auch Grenzhof-Mežamuiža ("lielā nuogurumā apgulties");

4): ve̦cāki tik pakrituši nebij (waren nicht so verarmt)
Salis; ‡

6) gelingen, sich machen, sich ergeben
A.-Schwanb.: pakrita dabūt labu vietu. pakrita darbs; ‡

7) sich auf etw. legen (fig.):
tu ... vari p. uz karšu likšanu Pēt. Av. IV, 142; ‡

8) p. caur, hindurchfallen
(= li. prakrìsti): muiža pārlādē̦ta un pakrituse caur zemi Pas. IV, 50 (aus Višķi). tikkuo gulās, pakrita caur gultu X, 377 (aus Rositten); ‡

9) verloren gehen:
... banka ... izputēja, un visiem ..., kas bija tur naudu nuoguldījuši, tā pakrita Janš. Bandavā II, 220. Refl. -tiês, ‡

2) = pakrist 4 Seyershof: uotrs brālis bij pakrities.

Avots: EH II, 144

pakust,

1): sniegs jau labi pakusis Dunika. saulainās dienās sniegs krietni vie[n] pakūst AP. kad tauki pakūst, smeļ un lej puodā Sonnaxt; ‡

2) in Umständen sein:
sieva pakususi (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 146

pakust, intr., etwas schmelzen: visapkārt bij sniegs, pākusis, netīrs Vēr. II, 685.

Avots: ME III, 51

[palsaîns,

1) (mit l˜) "fleckig, schimmelfarbig";
p. zirgs Nitau, Salisb., Peb., Drosth., Druw., Schwanb., Bolwen, Laudohn, Mitau, Grünh., Alt-Rahden;

2) (mit àl ² ) "trocken und locker"
Selsau: p. sniegs Serben, Sermus.]

Avots: ME III, 62

pamuldêt: p. ceļu, vom Wege abkommen, auf einen Irrweg geraten: krusttē̦vs naktī bija ... dzēris, tāpēc varēja ... p. ceļu Jauns. Augšz. 136. kad sniegs nuogāja, viņu atrada ceļu pamuldējušu un nuosalušu ders. Jaun. Ziņas 1939, № 41.

Avots: EH II, 158

pãrle̦duôt, intr., sich mit Eis bedecken: sniegs, kuŗa virskārta jau pārle̦duojusi... Konv. ² 2391.

Avots: ME III, 163

pãrsalˆt, intr.,

1) über-, befrieren:
pļava, upe pārsāluse ar le̦du. [drīz Juodupe pārsāls, tad varēs ar slidām skriet Veselis Saules kapsē̦ta 164.] pirmais sniegs vēl pārsalā Stari. Fig.: viņa dvēsele pārsaluse ar saltu spītību Vēr. II, 523;

2) vom Frost ganz und gar durchdrungen werden:
pārsala jūriņa līdz dibe̦nam, vgl. BW. 13282, l;

3) übermässig frieren, ganz erfrieren:
bē̦rni pārnāca pārsaluši mājā.

Avots: ME III, 173

pā`rsla, [pãrsla Widdrisch, Bauske, Behnen], pḕ̦rsla,

1) eine Flocke von Schnee, die Eisnadel in der Luft:
virs nuolauztās galuotnes pārslas [Warkl.] birst AU. cik brīnišķīga sniega pērsliņas samērība! Pürs I, 37;

2) eine Flocke von Asche:
labāk man sniegs apsniga lielu ļaužu tīrumā, nekâ man pē̦rslas (Var.: pārslas) bira vāju (aužu namiņā BW. 10118. par pe̦lnu pē̦rslām nuobira zemē Aps.;

3) die Flocke vom Reif:
uzsedzi se̦gu, lai mugura netuop slapja nuo sarmas pē̦rslām! Blaum.;

4) eine Flocke von Wolle:
vilnas pērsiņas Latv.;

5) etwas Winziges, das Jota:
nuo pastāvības jūsuos nava ne pē̦rslas A. XVII, 584. ja ķīniešiem būtu tik pārsliņa dūšas... B. Vēstn. Das ā als Stammvokal nicht nur im hochlettischen, sondern lokai auch im mittleren Dialekt, z. B. in Burtneek. [Nebst pērsêt zu urslav. *porxъ ( serb. prâh " Staub"), čech. prsť Stauberde", prší " es stiebt, sprüht", r. пéрхоть "Schinn", klr. пéрхати "flattern", an. fors "Wasserfall"·( vgl. den le. Flussnamen Pērse; dieser Fluss hat einen Wasserfall), ai. pṛṣ̌atá-m "Tropfen" u. a., s. Persson Beitr. 875 ² , Trautmann Wrtb. 206 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 50.]

Avots: ME III, 176

pàrsluôt, pḕ̦rsluôt, = pārslât, intr., in Flocken schneien: sniegs pārsluoja lē̦nām Por.

Avots: ME III, 176

[pãrsnigt,

1) schneien über:
pārsnigusi pār lauku plāna kārtiņa sniega;

2) zu schneien aufhören:
sniegs jau pārsnidzis Wolmarshof.]

Avots: ME III, 177

pavasaris (li. pavãsaris), auch pavasara Glück Sirach 50, 8, Mag. XIII, 2, 44 u. a., der Frühling: pavasaŗuos, kad visus laukus vēl apklājis baltais sniegs Etn. I, 14. pavasaŗa stari Aps. III, 3. mīlestība ir kâ pavasaŗa svē̦trīts A. k. v. J. 1893, S. 48. Der Instr. pavasaŗiem adverbial, im Frühling: pavasaŗiem meitām jānuoauž arī kāds audeklis saimniekam Etn. III, 74. pavasaŗa putns "der Grauspecht?" Sassm.

Avots: ME III, 133

peķêt,

1): "pavirši sasviest" Peb.; schlecht mauern
PV.: viņš jau nepruot mūrēt, - peķē, kâ iegadās: ‡

2) in grossen Flocken schneien (?):
sniegs peķējis zemē, un bijis auksts vējš Pas. X, 334 (aus Serbig.). Refl. -tiês: = peķuôtiês 2 PV; "knakstīties, pa juokam mēļuot, pārgriezt vārdus un duomas" PV. - Zur Bed. vgl. auch sapeķêt.

Avots: EH XIII, 219

pe̦lkans,

1) (mit "e̦l") "locker":
p. (?) sniegs Serben, Sermus, Selsau;

2) "?": kâ pe̦lkani, tumši spuoki MWM. VI, 899;

3) "pliekans": pe̦lkana dūša Ekau, Grümv.

Avots: ME III, 197

‡ pē̦rslājs, = pā`rslaîns: p. sniegs FBR. XIV 74.

Avots: EH XIII, 229

I picinât(iês) "in grossen Flocken schneien": sniegs picina od. picinās (= krīt pikām) Koddiak.

Avots: ME III, 211

I picinât(iês) "in grossen Flocken schneien": sniegs picina od. picinās (= krīt pikām) Koddiak.

Avots: ME III, 211

pìebẽrt,

1) zu-, hinzuschütten;

2) vollschütten:
Sprw. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta! piebērt maisus LP. IV, 35. zvaigžņu dimantiem piebē̦rts sniegs Vēr. II, 172. Refl. -tiês,

1) sich vollschütten:
maiss piebēries par pilnu. debesis zvaigznēm piebērās Dzimt. V.;

2) für sich, sich (dat.) vollschütten:
Ancītis ar bija piebēries Aps. VI, 21. p. kabatas ar riekstiem;

3) unabsichtlich hinzugeschüttet werden :
pie sukura pieberās milti.

Avots: ME III, 238

pìegāzt,

1) hinzuwerfen, -stürzen; anlehnen
(an etw.) Spr.; zur Seite werfen: laiva netapa ne piegāzta, nei apcirsta Janš. Tie, kas uz ūdens 14;

2) vollstürzen, vollgiessen:
nav kuo dzīties tik (vom Regen) piegāztā ceļā Duomas I, 603. piegāzusi vai pus˙steliņa ar sūdiem Pas. III, 221;

3) trunken machen, sich betrinken lassen:
jūs arī nevar piegāzt MWM. v. J. 1898, S. 907. Refl. -tiês,

1) zur Seite stürzen
(intr.), sich zur Seite beugen: klajuotne ve̦lkas maz˙liet uz dienvidiem piegāzusēs Poruk III, 341. sairs, kå piegāzies sniegs Zeiferts Chrest. III, 3, 187;

2) vollstürzen
(intr);

3) sich betrinken: piegāzies tik agri jau rītā MWM. v. J. 1898, S. 685.

Avots: ME III, 250

pìelepêt, = piesnigt: sniegs pielepējis Friedrichswald.

Avots: ME III, 266

pìepurinât,

1) vollschütteln:
p. pilnu maisu ābuolu N.-Peb. sniegs piepurinājis priekšnamu Kreuzb. ceļš šur un tur piepurināts ar sienu Jürg.;

2) hinzuschütteln:
p. (pie) salmiem ābuoliņu.

Avots: ME III, 281

piesans (?) sniegs, trockener, gleichsam sandiger Schnee Seew. n. U.; fehlerhaft für pe̦lsans?

Avots: ME III, 287

pikaîns, klumpig: p. sniegs.

Avots: ME III, 213

plančkât(iês) C., Ruj., Wandsen, Selg.,

1) plätschern, (in einer Pfütze) umherpatschen
Spr.;

2) platschen:
zem kājām plančkājās kūstuošs sniegs Duomas II, 98.

Avots: ME III, 318

plančkât(iês) C., Ruj., Wandsen, Selg.,

1) plätschern, (in einer Pfütze) umherpatschen
Spr.;

2) platschen:
zem kājām plančkājās kūstuošs sniegs Duomas II, 98.

Avots: ME III, 318

II plēģis "?" : sniegs izgulējis lielu plēģi (Fleck?) rudzu.

Avots: ME III, 338

II pļuks! Interjektion, gebraucht um ein schnelles, plötzliches Verschwinden auszudrücken: ja rītu mīksts laiks, tad sniegs būs pļuks! nuost Ahs. n. RKr. XVII, 47.

Avots: ME III, 372

pulpučam "in grossen Flocken": sniegs nāk pulpučam zemē Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 408

putraimaîns, aus kleinen Körnern bestehend, grützig: putraimaina gaļa MWM. VI, 106, Avuots II, 196. kad cūkām ar sietiņu ne̦s graudus, tad cūkām gaļa putraimaina Etn. II,122. putraimains (feinkörnig) sniegs Taubenhof.

Avots: ME III, 442

rādze,

1) "?": dzied lakstīgala zuobentiņa rādzītē (auf der Schneide?
Var.: galiņā) BW. 20727 var. paša dieva gaiļi dzied zuobentiņa rādzītē 32048;

2) ràdze ² Druw., Lis., Golg., Selsau, Sessw., Heidenfeld, Warkl., Meiran, Bers., Saussen, Schwanb., Bolwen, Aahof, Lös., Prl., der mittlere Stollen am Hufeisen:
dancuo, manu kumeliņ, ar visām rādzītēm! BW. 16137. sasalušais sniegs skrapst zem zirgu pakavu rādzēm Druva III, 247. bet pakava vidū, tâ kâ rādzes vietā, vis˙augstāk sēdēja pats... kancleris Niedra Kad mēnesis dilst 16. Zu rags? Vgl. tormell li. rõgės "ein kleiner Schlitten".

Avots: ME III, 495

‡ rìekša ² Heidenfeld, (mit iê ² ) Ziepelhof, (mit ie) Ungurpils, = rìekšava: sniegs ļāvās mīksti riekšās grābties Anna Dzilna 175.

Avots: EH II, 378

I rist (li. rišti "binden"), praes. risu U., Kl., ristu St., rîstu ² Līn., prt. risu,

1) tr., prs. u. prt. risu Nerft, binden
Biel., Kalzenau, Schujen, Nerft n. U:; risamais, das Band Wallhof;

2) tr., auftrennen
St., Bergm. n. U.;

3) (prs. rîstu ² Bixten, Degunen, Dond., Bauske, Windau, ristu Lautb., Salis, Adiamünde, N.-Peb., Bers., Kreuzb., Laidsen, Wirginalen, Assiten, Alschw., risu Neugut; in Windau sei das iz auch ins Präteritum eingedrungen), intr., "voneinander gehen, wie eine Naht od. Haarflechte"
Dressel, (prs. ristu, prt. risu) MSil., Nötk.; sich abwickeln Kl.; sich lösen (eig. und fig.): kamuols sāk rist. cieti savas kājas āvu,... lai nerisa visu mūžu BW. 16988. cimds rîst ² Frauenb. nuo sarkanām ruozcm lapas rīst Asp. saite pēc saites rīst Rainis. nuo manas mēles bij risušas pamiruma saites Vēr. II, 941. mākslas sakari ar dzīvi rīst MWM. XI, 194. pavedienu jau jūtu risam Vēr. II, 796. asaras rīst Stari I, 150. arājiem darbā sviedri rīst JR. VII, 76. stikla zīlītes nu rīst Stari II, 491. risīs ēnas tev nuo sejas III, 30, lai dzelži mīksti tuop un rīst Rainis. drīz dzīvība risīs Vēr. I, 1223. vaļā risīs lāsts U. b. 93, 66. rīst ilgu vaiņags nuo galvas MWM. VII, 772. risīs visa sāpju vara... it kâ sniegs vlegli rīst nuo kuoka zara... Asp. - Das prs. ristu resp. rīstu dürfte zur intransitiven Bed. (3) entstanden sein. Die Bed. 2 kann in der Verbindung mit at-, iz-, nùo- sich entwickelt haben. - Nebst raisît, apr. perrēist "verbinden", senrists "verbunden" wohl zu ae. wrīon "einhüllen", mhd. rigel "Kopfbedeckung, die man umwindet", la. rīca "Kopftuch" u. a., s. Bezzenberger GGA. 1874, 1247, Trautmann Wrtb. 246, Lidén Anlautges. 5 ff., Persson Beitr. 343 f., Froehde BB. XVII, 307, Walde Wrtb.2 652.

Avots: ME III, 531, 532

ritenis, rite̦ns U., auch ritiņš U., Demin. auch ritentiņš,

1) das Rad am Wagen:
dandžu od. luoku ritenis, das Bügelrad, gabalu ritenis, das Felgenrad Bielenstein Holzb. 543. vadmalas riteņi, unbeschlagene Wagenräder, die man früher an Arbeitswagen hatte Matkuln. Sprw.: ritens rumbā, aukla vaļā. juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej. kâ piektais ritenis, wie ein fünftes Rad, d. h. unnütz (von einem ungebetenen Gast, einem ohne Grund Anwesenden etc.). dauzās kâ piektais ritens pie ratiem Etn. IV, 42. kuļas kâ piektais ritens. tas jau visur kâ piektais ritens, - kaut i[r] nuogalēm, taču viņam jābāžas pulkā! viņš negribēja būt lieks, piektais ritenis Apsk. v. J. 1905, S. 547;

2) das Spinnrad
U.: ai riteni, ritentiņ (ratenīti, ratenīti), tu man kaunu padarīji,... tu snuoriņu zemē meti BW. 7018 var, es riteņu (Var.: ritiņa) dreimanītis 27399;

3) etwas Radförmiges od. rund Zusammengeroiltes:
tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī (Var.: ritulā, gre̦dze̦nā) BW. 21827. ritenī griezties, sich in die Runde drehen, wirbeln, durcheinanderwirbeln: samāvuos trejus brunčus, apgriežuos ritenī BW. 24119. kad es kūru, tad man dega (sc.: uguntiņš), ritenē (für ritenī) griezdamies 6870. sniga sniegs, lija lietus ritenē griezdamies 18159, 1. galva sāk riteņus mest, es geht rundum, wie ein Rad im Kopfe U. - ritenis - pavedienā sataisīta, bet vēl dzijā nesavē̦rpta vilna, vilnas riteņveidīgs sagriezums Salisb. - ceļa rite̦ns (plur. ceļu ritiņi L.) U., die Kniescheibe; lūku rite̦ns U., eine Rolie Bast; saules ritens A. XX, 404, die Sonnenscheibe; vaska ritenis,

a) eine Scheibe Wachs:
māmiņa ielikusi pūrā vaska ritēniņu (Var.: ritentiņu, ritenīti, rituliņu, ritulīti) BW. 7579, 1 var. es satiku bit[i] ar vaska ritentiņu (Var.: ritenīti, rituliņu) 13387, 2 var.;

b) als Kosename:
brālīt, vasku ritentiņ! BW. 13646, 17;

4) in genitivischen Verbindungen: riteņa ce̦pure Apsk. v. J. 1903, S. 624, eine Art runder Hut;
riteņa ķe̦kars Karls., die Wickeltraube. Nebst li. ritinis "eine Rolle" zu rist II.

Avots: ME III, 532

sablĩvêt, tr., fest, dicht zusammenstopfen, zusammenpacken Seew. n. U., zusammenfleihen Biel. n. U.: viļņu sablīvē̦tais smilšu kuls Latv. uzbeŗ kārtu grantes un tuo labi sablīvē Būvmācība 12. tu tuo malku esi tâ sablīvējis, ka uguns ne˙maz nede̦g Wain. sēnes krietni jāsablīvē; tad tās labāk stāvēs Dond. izcepu kukulīšus, sablīvēju šķirstiņā LP. IV, 181. braucēji sablīvē̦ti kâ siļķes (im Wagen) R. Sk. I, 141. viņi dzīvuo sablīvē̦ti cits pie cita kâ uostas pāļi Zalktis II, 62. sanesi visus krē̦slus ģē̦rbkambarī, sablīvē līdz griestiem čupā! LP. VI, 505. Refl. -tiês, sich zusammentun, sich dicht aneinanderstellen, sich sacken (von Gebäuden Biel. n. U.): cilvē̦ki sablīvējās lielpilsē̦tās MWM. IX, 938. sniegs piekrastēs sablīvējas; le̦di sablīvējas lieluos blāķuos Fest. vīriešu pulciņš, kuŗš bij cieši sablīvējies ap šņukstuošuo slīpernieku Latv. grē̦da sablīvējusēs Konv. ² 1414.

Avots: ME III, 595

sabriêdinât (unter sabriêdêt),

1): riteņus s. Janš. Līgava II, 39, Saikava; ‡

2) zusammenquellen machen, verdichten:
dienā atkusnis, un naktī sabriedināts sniegs jau labprāt nē̦sātu ... zirga pakavu Sārts Str. 49.

Avots: EH II, 398

saciêtêt, intr., hart werden, sich verhärten: kaļķis ar laiku sacietē JR. sniegs bez atkušņa nuosē̦stas un sacietē Stelp. sacietējusi āda, die Schwiele. sacietējuši augi Mazvērsitis Luopkuopība 3, 9. uzvandīja sacietējušuo zemi Upītis Sieviete 220. kad mandeles sacietējušas, tad šīs kakla vietas jāiesmērē ar driģeņu eļļu Etn. II, 162. Subst, saciêtẽjums, die Verhärtung: cilvē̦kam pie galvas un kakla dažreiz aug tāds sacietējums kâ trums Etn. IV, 52.

Avots: ME III, 604

sadzelˆdêt,

1) auch sadzelˆdît, sadzelstît, sadzelˆdinât, tr., freqn., wiederholt zerstechen, versengen, verletzen: seja sūkstēt sūkstēja, kâ nātrēm sadzeldīta Saul. III, 89. ruokas sadzeldēsi Zalktis I, 68. nātras sadzelstīja kājas Lis.;

2) (vom Winde) dicht zusammengedrückt und hart werden:
sniegs sadzeldējis N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617 (vgl. nùodzeldêt 2). Refl. -tiês, sich zerstechen, sich versengen: sadzeldināties nātrēm Pampeln.

Avots: ME III, 620

sagalˆdêt, intr., hart werden Stomersee: sagaldējusi zeme Mar. maize drīz sagald Mar. n. RKr. XV, 133; Neu-Laitzen. sniegs sagaldējis Kalnemois.

Avots: ME III, 624

‡ IV sala, = sals I, der Frost: liela s. BW. 4239. salas kuosta ābelīte 9031 var. rudzīšam ... saliņa galvu kuoda 28110, 5 var. salas mēnesis Pas. XIII, 231, der Januar. kur dzīvības ziedu nemaitā s. Skalbe Raksti II (1938), 98. neuznāca lielāka s. un sniegs A. Upītis Sm. lapa 234. salas AP. "pirmie sasalumi rudenī".

Avots: EH XVI, 423

saluôt, leicht und mit Unterbrechungen frieren Nötk.: kad sniegs ar sauli kūst un naktīm salst, tad saka, ka saluo Pe̦nkule, Stelp. laiks sāks saluot ("viegli, pamazām salt") Nötk., Sessw., Orellen, Schibbenhof. drusku saluo jau trešuo dienu Jürg., N. -Peb.; "leicht, aber eine längere Zeit hindurch ununterbrochen frieren" Sessw., Lös., AP. u. a."

Avots: ME II, 678

saplakt, intr.,

1) zusammenfallen, zerfallen
U.; abnehmen, niedriger werden: lai sapluok pampums kâ vilnas lēkša! Br. 414. sapluoc kâ ciņa cē̦rps! Br. 31. saplakt kâ pārdurts pūslis Krišs Laksts 26. Vītuols... saplaka zem kādas smagas nastas Vēr. I, 1037. pirms es zem smagā spaida nesapluoku Asp. sapluokat... kâ be̦ka nuo savas galvas smaguma A. XX, 931. vilnītis saplaka uz krasta smiltīm 809. ūdens saplacis ze̦ms, ze̦ms MWM. X, 245. sniegs saplacis, hat sich gesenkt, gesetzt U. - zaķis sapluok, der Hase duckt sich St. kaķis saplakst (= salīkst) Cibla. sieva saplakusi, das Weib ist niedergekommen Umgegend von Talsen. viņš saplacis miesās, er hat an Körpergewicht abgenommen, ist abgemagert;

2) den Mut verlieren
U.: ķēni0ņiene sapluok nuo bē̦dām LP. IV, 188. nabadzīgais, tik daudz re̦dzē̦dams, tīri sapluok ebenda S. 25. visi saplakuši, ieraudzīdami dimantu princesi 104. ķēniņa dē̦ls tīri saplacis, dzirdē̦dams tādu runu VI, 315. visi saplaka par tik lielu spēju 380. zemnieks par tādu bagātību tīri saplaka 461. viņš izskatās tik saplacis un nuospiests Vēr. II, 529. sirds sapluok, das Herz wird gerührt St.: sapluok Pētera un Līzes sirdis Purap. Kkt. 47. dūša nu pa˙visam sapluok LP. VI, 303. dvēsele... nevarīgās bailēs saplaka R. Sk. II, 111.

Avots: ME II, 701

sar̂muôt(iês), sich mit Reif belegen U.; zu Reif werden: sniegs man matuos sarmuojas Seifert Chrest. II, 202.

Avots: ME III, 722

sar̂muôt(iês), sich mit Reif belegen U.; zu Reif werden: sniegs man matuos sarmuojas Seifert Chrest. II, 202.

Avots: ME III, 722

sarmt, sarmstu, sarmu, sich bereifen: man piere kaist, kaut sniegs virs galvas sarmst (gemeint ist das Ergrauen des Haares) Mācītāja meita 84. kuoki sarmst Šķaune, Schwitten. mati sāk sarmt (grau werden) N. - Peb.

Avots: ME III, 722

sasêdinât, ‡

2) sich senken (und fest werden) machen:
sniegs, atkušņa nesasēdināts, ir palde̦ns kâ pe̦lni Jauns. Jaun. Ziņas v. 8. II 1940; ‡

3) "savērt (tīklu) uz sē̦da" Auleja; ‡

4) = sastãdît 1: sasēdinavu kāpusteņus Pas. XI, 364 (aus Lixna).

Avots: EH XVI, 446

sasḕrsnît Drosth., Lis., Bers., sich mit einer Kruste bedecken (vom Schnee), gefrieren Dond.: sniegs sasērsnījis.

Avots: ME III, 728

sasêst(iês),

1): Ģe̦rtrūde ar krustmāti sasēda virtuvē šūt A. Upītis Ģertr. 144; ‡

2) sich senken (von trockenen Stoffen) und fester (dichter) werden:
siens ir sasēdis Linden in Kurl. nuopļautās ... pļavas ar ... vēl nesasē̦dušām kaudzēm A. Upītis Pirmā nakts 138. ar mīkstuo laiku sniegs ir krietni sasēdies Seyershof. (stirāji) nesasēdās tik ātri Jauns. B. grm. ³ I, 20.

Avots: EH XVI, 446

saslãbt,

1): pēc atdrēģiem, kad sniegs būs saslābis Jauns. Raksti III, 362 (ähnlich 387).

Avots: EH XVI, 448

‡ sašļuķinât NB. "sagulēt". Refl. -tiês NB. "sagulēties": sniegs jau labi sašluķinājies.

Avots: EH XVI, 454

sasniegt, tr., erreichen (eig. u. fig.): beidzuot sasniedza upmalu LP. IV, 214. viņš tik ātri negribēja savas mājas sasniegt Jaun. mežk. 13. viņš sasniegs lielu ve̦cumu LP. VII, 418. sasniegt mērķi, das Ziel erreichen. Refl. -tiês, einander, gegenseitig reichen: abi sasniedzas ruokas. - Subst. sasniegums, das (einmalig) Erreichte; der Erfolg.

Avots: ME III, 740

‡ sḕ̦rksnains ² Linden in Kurl., mit einer Kruste bedeckt (vom Schnec): s. sniegs.

Avots: EH II, 482

sē̦rsnaîns: s. (mit einer Kruste bedeckt) sniegs Ramkau.

Avots: EH II, 482

I sḕ̦rsnuôt, sich mit Harst bedecken: sniegs jau sāk sē̦rsnuot C.

Avots: ME III, 831

sē̦rsns,

1) s. sē̦rsna;

2) hart (vom Schnee):
s. sniegs Saikava.

Avots: ME III, 831

sẽ̦ta Wolm., PS., Karls., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., sè̦ta ² Preili, Nerft, Kl., Prl.,

1) sētiņa Spr., Saikava, Lis., Gr.-Buschh., der Zaun
Manz. Lett. (aus Wallhof), L., U., Salisb., Burtn., Seyershof, N.-Peb., Ramkau, Serben, Drosth., Ronneb., Marzenhof, Meselau, N.-Laitzen, A.-Laitzen, Alswig, Annenhof (Kr. Walk), Ranzen, Adsel, Wolm., Plm., Sessw., Bers., Lubn., Festen, Fehteln, Marzen, Oselshof, Kreuzb., Setzen, Gotthardsberg, Homelshof, Pernigel, Sussikas, Ulpisch, Ruhtern, Treiden, Schmarden, Baldohn, Ellei, Ekau, Kr.-Würzau, Lemburg, Fossenberg, Alschw., Wirginalen, Treiden: Sprw. kur bieza sēta, tur sniegs me̦tas; unbekannt in dieser Bed. (dafür žuogs) in Matkutn. aiz sē̦tas iet, gehen, um seine Notdurft zu verrichten;

2) das Bauernhaus
Manz. Lett., das (umzäunte L.) Bauerngesinde, der Bauernhof U., Spr., Kreuzb., Bers., Saikava, Lis., Gr.Buschh.; ein Gasthof Salisb., Gold., das Dorf Spr.; in allgemeinerer Bedeutung - das Heim überhaupt Mag. XX, 3,178: sē̦tas saimenieki BW. 32353, 4 var. panācu māsiņu tautieša sē̦tā 13649. nepārduošu vis sè̦tas ² ! Gr.-Buschh. ceiies pi laika augšan un ej sē̦tā! Manz. kas tanī sētā (in diesem Gesinde) dzīvuo? kam sē̦tas? in welches Gesinde (gehörst du) L. viņas sē̦tas gailis LP. VI, 74, der Hahn des Nachbargesindes. ar citu sē̦tu meitām Janš., mit Mädchen aus andern Häusern, Gesinden. ej, tautiet, kur iedams, nāc sē̦tā vakarā (kehre am Abend heim)! Biel. 2165. kas duos sẽ̦tā (Var.: mājās) tās labas diēnas? BW. 26157, 1. vakarā ... viesi aizbrauca uz sē̦tu (nach Hause) Pas. IV, 168 (aus Atašiene). Sprw.: kâ sē̦tā redzi, tâ ciemā dari!

3) der Hof
(pagaims) Iw., Deg., Matkuln (s. auch Mag. XX,3,178); "laidars" Dunika;

4) in genitivischen Verbindungen: sē̦tas (sētiņas Wid., Lub., Aps.) gaļa, das Zwerchfell
Karls., Dond., Drosth., Konv. 2 447: sē̦tas gaļa škip sirdi nuo piaušiem un kuņģa Dond.; sē̦tas māja, ein Haus, das sich im Hof (nicht an der Strasse) befindet; sē̦tu meita, eine Magd im Bauerngesinde (im Gegensatz zu muižas m., die Magd auf dem Gute) Apsk.; sẽ̦tas putns, der Hänfling U.; sē̦tas vārds, ein Spitzname: sauc viņu sē̦tas vārdā un ne Citādi Ahs. Nach Būga KZ. LII, 251 und KSn. I, 129 zu stet "binden" (li. sėta "płot" bei Miežinis, das Büga aus der lebendigen Sprache unbekannt war, ist wohl aus dem Le. entlehnt). Eine Wurzelform sē- konnte aber neben sēi- atlenfalls nur in der ide. ürsprache aufkommen, und da wäre es sehr auffällig, dass die Wurzeiform sē - gerade nur in le. sē̦ta erhalten wäre. Da sē̦ta sich in der Bed. teilweise mit sāts "deckt" (vgl. z. B. pilsē̦ta = pilsāts), so dürfte es (mit ē, aus ā; zum Lautlichen vgl. Mẽ̦traine) zu sāts gehören.

Avots: ME III, 832

skaudrs (li. skaudrus "scharf" Niemi 348), scharf Mag. IV, 2, 145, U. (eig. u. fig.); schmerzhaft, unangenehm Erlaa: skaudra bults Zalktis II, 29, (mit àu ) Arrasch. tē̦rauda nevar lē̦ni dzisināt, ja grib iegūt skaudru asmeni A. XX, 93I. bīdamies skaudrā dūča Pas. II, 165 (aus Kaleten). nuo skaudrā zuobeniņa BW. 32013. ratiem skaudri tē̦raudzuobi Stari II, 503. skaũdrs (scharf, kühl) vējš Dunika, (mit àu ² ) Selsau. rīta vējš pūš skaudri Erlaa. skaudrs un briesmīgs pē̦rkuona spēriens Daugava 1928, № 1, S. 15. skaudra balss MWM. XI, 48. truoksnis nuo ielas šuodien bij nedzirdē̦ti skaudrs A. v. J. 1899, S. 345. sniegs skaudri čirkstēja Veselis Saules kapsē̦ta 189. hiacintu skaudrā smarša Vēr. II, 685. sāpes kļuva aiz˙vien nepane̦samākas, skaudrākas Saul. III, 78. skaudrās muokas Vēr. v. J. 1904, S. 547. skaudras skumjas durstīja te še, te tur Veselis Saules kapsē̦ta 45. skaudra atbilde Erlaa. skàudrs ² cilvē̦ks Golg. In der Bed. "scharf" nebst skaudre und (?) skauds zu li. skudrus "scharf", worüber Walde Vrgl. Wrtb. II, 553; vgl. auch Johansson IF. XIX, 127.

Avots: ME III, 876

šķetinât,

1) = šķeterêt; zwirnen, aus mehreren Fäden Zwirn machen U., Ermes, Salis, Wolmarshof, drehen, aufwinden, aufwickeln Mag. XX, 3, 183: dziju, viena vērpa, uotra auda, trešā diegus šķetināj[a] BW. 13250, 17. es tavus... matus ap ruociņu šķetināšu 23353;

2) abwickeln, losreffeln
Kl., Wessen: rudens nāk, jātin dziesmas kamuolā; kad atnāks pavasaris, pa vienai šķe̦te̦nāšu BW. 1029. viņš stāstu pavedienus šķetina ar lielu izveicību Vēr. I, 1151. tu manu dvēseli šķetini laukā Rainis Zelta zirgs 24;

3) stühmen:
sniegs šķetina (= pieputina) acis pilnas Salis. Refl. -tiês,

1) gezwirnt werden, sich aus mehreren Fäden vereinigen; sich abwickeln
(eig. und fig.); nicht vorwärtskommen, pinkern U.: galvā šķetinājas jaunas duomas Vēr. II, 550. darbu strādājuot šketinās... jautrākās valuodas MWM. X, 420. veikla tiesneša ruokās šī lieta sāka labi šķetināties Saikava. bikšu gali šķetinājas Memelshof, Saikava. smalki šķetinājās klusā mēnesnīca... krastmales niedrās Vēr. II, 92;

2) toben, lärmen
U.;

3) sniegs šķetinājas, es stühmt
W. - Livl. n. U.

Avots: ME IV, 31

‡ šķe̦truôt Kegeln, = šķetinâtiês 3: sniegs (putenī) šķe̦truo un grìežas.

Avots: EH II, 632

šķîdêt Bers., Golg., Gr. - Buschh., Warkh., -ẽju, šķīdît U., (mit î) Gaigalava, Warkl., (schmelzen, auflösen) N. - Wohlfahrt, šķīdinât U., (mit î) Bers., C., Lubn., Wolmarshof, (mit î ² ) Dond., Siuxt, fakt. zu šķîst, dünn, flüssig machen U., verdünnen, dickflüssig, breiartig machen: šķīdēt (šķīdīt Wessen) uogas Gr. - Buschh. uogas šķīdināt pielejuot ķīselim pienu Lubn. šķīdināt kartupeļus (Kartoffeln so lange kochen, bis sie auseinandergehen) Wolmarshof. lietus (sniegs pavasarī) šķīdē ceļu Bers., Golg., Warkh. Zu šķiêst.

Avots: ME IV, 48

skràidît (li. skraidýti "hin- und herfliegend oder schnell reitend Kreise schlagen") Wolm., PS., C., Jürg., Arrasch, Ermes, skraîdît ² Schlehk n. FBR. VII, 54, Selg., Dunika, Dond., Bauske, Kurs., Bl., skraĩdît Salis, Widdrisch, Gr.-Essern, skràidît ² Kl., Prl., Lös., -u od. -ĩju, -ĩju,

1) intr., viel laufen, rennen
U.: pa svešām zemēm skraidīt Dīcm. pas. v. I, 34. pakaļ meitu skraidījuot RKr. XVI, 180. man auksti dre̦buļi skraida LP. III, 98. sniegs skraida, es schneit ein wenig Lubn.;

2) tr., laufen, rennen lassen:
Laime skraida kumeliņu Biel. 1370. - Subst. skraîdišana, das Laufen, Rennen; skraidîtãjs (li. skraidýtojis "wer sich in Bogen schnell bewegt"),

a) wer viel (hin u. her) läuft, rennt;

b) ein unbeständiger, unregelmässig auftretender Schmerz, der Fluss:
mātei tāds skraidītājs, te viņai ieskrej galvā, te atkal kājā, te ruokā, un visur tâ plēš Nigr. Zu skrìet.

Avots: ME II, 885

skrapstêt Sunzel, Saikava, skrapšêt, skrapšķêt, -u,-ẽju, auch refl. -tiês, rasseln, klappern, knistern: skrapstēja... ķēdes..., aizšaujamie un atslē̦gas Veselis Daugava 1928, No 4, S. 429. durvis... skrapšķē̦damas aizslēdzās Vārpas 6. bij tikai dzirdams, kâ spalvas skrapš Izgl. gada grām. II, 31. ē̦d kāli, ka zuobi vien skrapš Aps. VII, 8. asas nezāles skrapškuot ķērās viņam pie drēbēm A. XX, 491. le̦dus gabali skrapšķē̦dami triecas gar pluosta malām A. Upītis. sasalušais sniegs skrapst zem zirgu pakavu rādzēm Druva III, 247. skrapšējās (Var.: skrapstējās), kad izdzēru ābel[e]s kuoka biķerīti; skrapšējās (Var.: čaukstējās), kad nuoņēmu jaunas meitas vainadziņu BW. 24488. Das -ps- kann hier auf -bs- zurückgehen; vgl. skrabêt I.

Avots: ME II, 887

skraũkstêt: te sniegs skraukst vien zem kājām Bērzgale.

Avots: EH II, 507

skraule, skrauļa, ein steiler Abhang Alksnis-Zundulis: sniegs vēl skraulēs turas. Vgl. kraulis.

Avots: ME II, 888

skràustêt ² Mar., Saikava, Selsau, skraustêt Wid., -u, -ẽju, Refl. skraustêtiês, = skraukšêt: kauli pa zuobiem skraustēja Mar. n. RKr. XV, 135. viņš ē̦d cukuru ar zuobiem, ka skraust vien Mar. ē̦d (zaļus ābuolus), ka skraust vien Ezeriņš Leijerk. I, 245. jautri skraust ve̦cais sniegs Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 23. skraustējās (Var.: skrapstējās, skripšķējās, klapšķejās), kad izdzeru ābel[e]s kuoka biķerīti BW. 18690, 2. Nebst, slov. hrústati I "knistern" (wenn mit h- aus ks- ) und hrstati (wenn mit hr- aus ksru-) "nagen, knirschen" vielleicht zu li. skr(i)audùs "rauh, brüchig", skrudė´ti "gruzdė´ti", ahd. scrōtan "hauen, schneiden", an. skrióđr "zerfetztes Buch", s. Büga Tiž. II, 481 und KSn. I, 12 f., sowie Walde Vrgl. Wrtb. II, 586 f.

Avots: ME II, 888, 889

šlāpa, eine grosse, nasse Schneeflocke (?): sniegs lielām šlāpām Aps., Ramkau.

Avots: ME IV, 59

slapdraņķis U., Karls., slapjdrañķis Smilt., Iw., Schlackenwetter U., Regen und Schnee: viņš atmin aukstuos slapdraņķa rudeņus A. v. J. 1900, S. 934. ja slapjdraņķa sniegs snieg LP. VII, 94. dažu gadu ir tāds slapjdraņķis, ka viņi nedabū saulītes redzēt JR. III, 64. Aus slapjš . drañķis; li. šlapdrankis (bei Miežinis) dürfte ein Lettizismus sein.

Avots: ME III, 916

slapuoņa,

1) Nässe:
purvs pilns slapuoņas un smakas Druva I, 758. šis sniegs nepastāvēs; drīz nuokusīs un atstās tik slapuoņu Vank.;

2) nasses
Wetter Tirsen, Golg., Adl., C., Selsau, Sessw., Schwanb., Fehsen, Widdrisch, Bauske, Alt-Rahden, Gaweesen;

3) eine stets feuchte Stelle
MSil., Widdrisch, Neuhausen;

4) ein Kind, das oft die Wäsche nässt
Vank. In der Bed. 2 dafür in Ukri slapuoņa laiks.

Avots: ME III, 917

I slâpsna ² Bauske, slâpsne Saikava, ein grösserer Fleck, ein Streifen, eine Flache: mežs izdedzis slāpsnām vien Laud. lauks nuosē̦ts slàpsnām ² (in Streifen, strichweise) Kl., Bers., Heidenfeld. labība slāpsnām (slāpsnēm Saikava) sakritusi veldē Laud. klajumuos slāpsnām sniegs nuokusis ebenda. jūras šauruma abās krastmalās jāneitrālizē zināma zemes slāpsna Latv, Zu slâpt 3-4 resp. (wenn mit ps aus bs) zu slābt; zur Bed. vgl. z. B. mnd. lappe "Stück, Lappen", and. lappo "Zipfel, Lappen" : isl. lapa "schlaff herabhängen", nhd. laff "schlaff" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 432).

Avots: ME III, 923

slâpt,

1): slāpu, silķes saēdies AP. man slāpst dzert Linden in Kurl.;

2): zem ze̦majiem griestiem slāpa bez e̦lpas Fausts (1936), 97. kad sniegs piesnidzis, tad e̦ze̦ruos zivis slāpst AP., Sonnaxt; "ģībt" Auleja; uguns slāpst (= dziest) Linden in Kurl.;

3): auch Orellen.

Avots: EH II, 523

II slèmpêt, -ẽju Warkl. "in grossen, nassen Flocken schneien": sniegs slempē.

Avots: ME III, 925

šļoga Wid., Dond., Stenden, Wandsen, weicher Schnee, Schnee mit Regen: šuorīt nuokrita šļoga Dond. tas nav sniegs, bet tik šļoga ebenda. Vgl. etwa žļuga.

Avots: ME IV, 73

šļūkuoņa,* Gletscher (?): le̦dus šlūkuoņas MWM. v. J. 1898, S. 729. sniegs un le̦dus šļūkuoņas būs izkusuši MWM.

Avots: ME IV, 79

‡ *smel˜knains > smel˜kne̦ns Seyershof, staubartig, "trausls": s. sniegs.

Avots: EH II, 535

sme̦l˜taîns C., Wolmarshof, (mit e) Salis, sandig, sandartig U.; sm. (trockener) sniegs Warkl., U., Ruj. (mit e̦lˆ ^2). sme̦ltaina (mit è̦l ² Saikava) labība Memelshof.

Avots: ME III, 958

IV smeltêt "?": sme̦ltē̦ti (- "izde̦guši" Warkl.; "sijāti" Ronneb.; "sārmam aplieti un nuosūkti" Grawendahl; "sausi, raupji" Ermes) pe̦lni BW. 34464; sme̦ltē̦ts sniegs Ermes; vgl. li. smelčioti pelenai "Waidasche".

Avots: ME III, 959

‡ smil˜kste̦ns Seyershof "mīksts, vijīgs": laikam nāk sniegs, - tāds s. sitas pret seju.

Avots: EH II, 538

šmukt: re̦sna pātaga šmūk nuo kāteņa zemē Kaltenbr. kad šmūk ("ātri pazūd, nuoiet") sniegs zemē, tad ūdins vien tik paplūst ebenda.

Avots: EH II, 649

šņarkstêt, knarren (von einer vollgeladenen Fuhre) Spr.; vom Laut, der beim Beissen zu hören ist (mit ar̂) Saikava; knirschen, knistern : sniegs zem kājām šņàrkst ² (= šņirkst) Nerft.

Avots: ME IV, 92

sniẽdze PS., C., Peb., Arrasch; Jürg., Zögenhof, sniedze Ermes, sniedze ² Saikava, Bers., Lis., Selsau, Gr.-Buschhof, Schwanb., Warkl., Kr., Kl., Prl., sniẽdze ² Karls., Iw., Selg., sniedzite, sniedzenis U., die Schneeammer, der Dompfaffe U., die Blaumeise Naturf. XXXVII, 85: bij man sniedze audzējama BW. 11064 - 6. sniedze kliedza 2531. sniedzes svelpe siliņā 30466, 3. sniedze, sniedze tautu meita Biel. 1439. viņš . . . kâ sniedze izskatās Lieventhal Brēz. un Hav. 138; sniedze, Name einer weissen Kuh Ar. Nebst li. snieginis "Dompfaffe" zu sniegs.

Avots: ME III, 977

I sniêdzene(s) ² Bauske, galanthus Karls.; "Frühlingsblumen mit weissen Blüten"; "Sumpfblumen mit weissen Blüten" (mit iê ² ) Lemsal; weisse Gartenblumen (ptarmica) Schibbenhof (mit iê ² ); zu sniegs.

Avots: ME III, 977

sniêdzene(s) ² Bauske, galanthus Karls.; "Frühlingsblumen mit weissen Blüten"; "Sumpfblumen mit weissen Blüten" (mit iê ² ) Lemsal; weisse Gartenblumen (ptarmica) Schibbenhof (mit iê ² ); zu sniegs.

Avots: ME III, 977

sniêgt Wolm., Arrasch, Saikava, Gr.-Buschhof, Selsau, Warkl., Ermes, Jürg., C., AP., Serbigal, Prl., Lös., Preili, PS., Lis., Druw., Bers., Fehgen, Heidenfeld, Lindenhof, Schwanb., Golg., Freudenberg, Kr., sniêgt ² Budberg, Grtinh., Dunika, Lemburg, Ruj., Sessau, Bauske, Baldohn, sniẽgt Tr., Bl., Selg., Siuxt, MSil., Bershof, Wandsen, Tuckum, Mitau, Zirolen, Ekau, Lemsal, Līn., Iw., Widdrisch, Zögenhof, Gr.-Essern, Edwalen, Schlehk, Stenden, Kremon, Laddiger, Neuermühlen, Salis, sniegt` Nerft, KL, sniegt Annenhof, Marzenhof, Gotthardsberg, Meselau, Oselshof, Marzen, Grasdohn, Kreuzb., Fossenberg, Kr.-Würzau, Schmarden, Matkuln, Erwalen, Sackenhausen, Nigr., Alswig, Fehteln, Lixna, Schlossberg, sniedzu, tr., intr., reichen, geben (Saikava), langen, hinreichen: sniedz (reiche) ruociņu! Biel. 2212 (ähnlich 668). liekdams un it kâ sniegdams ausi Plūd. LR. III, 7. kuo šais rakstuos var sniegt, kuo ne Jauna R. IV, 165. sniegt mācību Kundz. Ve̦c. Stenders 60. bē̦rnam vēl sniedz pienu MWM. 1897, S. 334. slienat mucas, taisāt beņķus! nesniedz (sie erreicht nicht sonst, reicht nicht hinan) daiļa augumiņa BW. 24699 var. ķēde sniedza (erreichte, langte bis) dibinu LP. VI, 518. ne ar garākuo kārti dibinu nesnieguši VII, 1097. ka vēl sniegtu (erreichen würde) tē̦va mājas Lautb. mēs sniegsim tāles, kur saule aust Rainis Tālas n. 115. var bulta viņu sniegt Vilh. Tells 94. būs sniegta (erreicht) tā vieta Rainis Tie, kas neaizm. 72. nesniedz (lange nicht nach) . . . tik tāļu bļuodu (Var.: vispāri bļuodai)! BW. 19369, I. viņš man sniedze ruoku duot (langte aus, um mir die Hand zu reichen) 13594. ar uotru ruoku pēc šņabja sniegdams (langend) Purap. Hum. 1. tā (sirds) pēc dieva sauc un sniedz Plūd. Llv. II, 72. valdniekam garas ruokas, tāļu sniedz Br. sak. v. 1322. mazam divi lietas grūt: augsti sniegt un dziļi brist JIgRKr. lI, s. v. 322. Refl. -tiês, einander reichen; langen wonach, sich strecken, streben (auch mit pēc): es uzaugu ar tautieti ruociņām sniegdamies BW. 22417. nu meitene sniegusies akā LP. VII, 1194. viņas sniedzas padebešuos Vēr. I, 1355. lai Saulzibu apkamptu, (viņš) sniedzās A. XXI, 601. galuotne . . . kuokam sniegusies ltdz mākuoņiem LP. IV, 18. jūra līdz šai vietai sniegusies VII, 1096. vainadziņa sniedzuoties BW. 13559. gredzentiņu (acc. s.) sniegdamās (langend nach) 33625, 11. pēc gre̦dze̦na sniedzuoties 33625, 7 (ähnlich 13373). Vielleicht (nach Flck Wrtb. 1114, 522) zu an. sníkja "trachten nach", ae, snican "schlelichen", nir. snighim "ich krieche".

Avots: ME III, 978, 979