Paplašinātā meklēšana

‡ àizbraũkât, hin- und herfahrend (einmal!) hinführen: aizbraukāja zirgu pie kaimiņa Salis. Refl. -tiês, = ‡ àizbraũcinâtiês: zē̦ns aizbraukājies par tālu Salis.

Avots: EH I, 11

‡ àizdrukât, bis zu einer gewissen Stelle drucken: a. grāmatu līdz pusei.

Avots: EH I, 20

‡ àizdukât, Rippenstösse versetzend vertreiben C.

Avots: EH I, 20

‡ àizmukât (?) Saikava "wegfliehen": žīds aizmukā nuo kaujas lauka.

Avots: EH I, 40

‡ àizšļaûkâtiês Trik., sich rekelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļukât, die Füsse (in allzu grossen Pantoffeln) schleppend hin-, weggehen, -schlurren Rutzau: ve̦cā māte aizšļukāja uz ķēķi.

Avots: EH I, 56

‡ àizsukât,

1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;

2) (Flachs) zu hecheln anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt):
aizsukājis linu sauju un pametis A.-Ottenhof;

3) hin-, wegeilen
Dunika, Lemburg u. a.

Avots: EH I, 53

apbraũkât, iter., zu befahren, besuchen pflegen: senāki mācītāji apbraukāja rudeņuos linuodami savas draudzes.

Avots: ME I, 77

‡ apdrukât, bedrucken: pergamenta gabals bija apdrukāts visādām . . . zīmēm LP. VII, 1146.

Avots: EH I, 78

apņukât, ‡

2) langsam (ein Stück Brot) anfessen
Frauenb.

Avots: EH I, 104

apņukât, tr., leichthin verknittern, verknillen: drēbes.

Avots: ME I, 110

‡ applaûkât, ringsum zerfasern (intr.) Trik.: linu dzija applaukājusi. Refl. -tiês Wolmarshof, = ‡ applaûkât.

Avots: EH I, 105

apsaũkât, beschimpfen.

Avots: ME I, 117

‡ apsukât,

1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;

3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.

Avots: EH I, 118

atbraũkât, freqn.,

1) intr., wiederholt herfahren
Spr.;

2) tr., wiederholt aufstreifen:
piedurknes, ruokas LP. VII, 1124, die Ärmel aufstreifen.

Kļūdu labojums:
jāizmet 2. nozīme (zu streichen die Bed. 2).

Avots: ME I, 151

‡ atkaukât

1) durch Geheul heranjagen
Bērzgale: suns atkaukāja mediniekam zaķi;

2) heulend und eine Zeitlang heftig blasend losstossen
Lemsal: vējš atkaukājis slēģus.

Avots: EH I, 146

atkraũkât, tr., aushusten, hustend auswerfen: asinis; asins atkraukāšana, Blutspeien. Refl. -tiês, zur Genüge kraukāt: krietni atkŗaukājušies Druva II, 719.

Avots: ME I, 168

‡ atšļaukât, mühsam herschlurfen Schwanb.: a. pa dubļiem. Refl. -tiês, sich (nach dem Schlaf) recken, rekeln Salisb.

Avots: EH I, 174

‡ atstaukât Golg., = atstũkât 1.

Avots: EH I, 171

atsukât, ‡

3) wegessen (von schnellem Essen gesagt)
Dunika: puisē̦ns atsukājis pusi de̦sas gabala.

Avots: EH I, 172

atsukât,

1) tr., abhecheln, ab-, zurückkämmen:
matus;

2) intr., herbeieilen.

Avots: ME I, 199

[aukât Warkl., laufen.]

Avots: ME I, 221

bļaukât: mit aû Bērzgale, Kalz., Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 233

bļaukât, -āju, = bļaustîties Spr.

Avots: ME I, 319

braũkât, ‡ Subst. braũkâtājs, wer wiederholt fährt: būtu nācis (mē̦slu talkā) braukātājuos Janš. Dzimtene V. 351.

Avots: EH I, 238

braũkât, - āju freqn. von bràukt, wiederholt fahren, umherfahren: duosim (māsu) Rīgas celiņā; tur mēs paši braukāsim BW. 12218,7. Refl. - tiês: kuņģis, vē̦de̦rs braukājas, der Magen knurrt Dünsb.; n. Brasche auch: die Haut abwerfen (von Schlangen).

Avots: ME I, 325

bukât, ‡

2) = buõkât 1 Erlaa n. A. XI, 82.

Avots: EH I, 249

bukât, - āju, mit der Faust schlagen, stossen Adsel, Serb. A. XI, 166.; vgl. bukstît, [buka 1 und li. bukúoti "бить"].

Avots: ME I, 346

‡ čaũkât Frauenb., -ãju, mischen: č. putru ar ūdeni kuopā.

Avots: EH I, 286

‡ čaukâtiês, -ãjuôs, versuchen, beabsichtigen Wessen: bē̦rns jau čaukājas iet kājām. viņš čaukājas precēties.

Avots: EH I, 286

čukât: stossen AP., Lemsal, Segew.

Avots: EH I, 294

čukât, čuknât, -āju, stechen, stochern Smilt., Bers.: ar sluotu pačukāja gar visiem rijas pakšiem LP. VII, 287. de̦guns ķēķī pagales čuknā BW. 20095, 2. [Refl. čukâties Trik., sich stossen.]

Kļūdu labojums:
20095,2 = 20095,4

Avots: ME I, 418

drukât: (ein Gewebe) färben Orellen.

Avots: EH I, 336

drukât, -āju, drucken.

Avots: ME I, 503

drukâtava, die Buchdruckerei.

Avots: ME I, 503

dukât,

1): mit den Flörnern stossen
Linden in Kurl.

Avots: EH I, 340

dukât, -āju, tr.,

1) mit der Faust schlagen, Rippenstösse versetzen
[Ronneb., Drsth.];

2) kneten:
maizi Grünh.

Avots: ME I, 511

‡ dukātîgs, dick, kräftig gebaut AP.: Maris bij d. meitans.

Avots: EH I, 340

ìebraũkât: kas ir tādi iebraukāti zirgi, tie jau mājas zin Siuxt. visi (sc.: puiši) labi iebraukāti: ar Jānīti Rīgā brauca, ar Peteri baznīcā, ar Miķeli ... uz Jelgavu ... Tdz. 42025.

Avots: EH I, 504

[ìedukât,

1) einen Schlag versetzen,
iesist Wolm.;

2) mit Faustschlägen scheu machen:
iedukāts bē̦rns Lautb.]

Avots: ME II, 11

ìepļaukât, tr., einige Ohrfeigen geben: tādu smurguli vajaga tik iepļaukāt Naud.

Avots: ME II, 52

ìesaũkât, freqn. zu ìesàukt, benennen, einen Beinamen, Spitznamen geben: par Dīdekli iesaukāja tuo jaunuo rentnieku A. XX, 721.

Avots: ME II, 61

[ìešņaukâtiês, sich ein wenig schneuzen: šad un tad savādi iešņaukādamies Janš. Dzimtene I, 301.]

Avots: ME II, 78

[iẽsukât Wolm., = iẽskât.]

Avots: ME II, 74

ìesukât, tr.,

1) anfangen zu kämmen, ein wenig kämmen:
nāc, es tev iesukāšu galvu Dīc. I, 62;

2) den Buckel schmieren, ein wenig wichsen, prügeln:
vakarā tuo saimnieks mazliet gan iesukāja MWM. VI, 193;

3) pickeln, schmausen, sich gütlich tun:
tad ta iesukājām!

Avots: ME II, 74

izbraũkât, tr.,

1) fahrend durchqueren, zurücklegen:
malu malas. kur es tādu tālumu varu izbraukāt LP. VII, 481;

2) ausfahren:
ceļu, zirgu. zirgi šad tad izbraukā, lai nepaliek līkas kājas. Refl. -tiês, kreuz und querfahren: izbraukājies pa Rīgu visu dienu Etn. III, 176. riņķi vien izbraukājies LP. VII, 975.

Avots: ME I, 718

izčukât, durchstochern, durchwühlen: i tad vēl būs kuo urķīt un cilināt, kamē̦r cauri iz- čuknīsim Vīt. 20.

Avots: ME I, 723

‡ izdukât,

1) zur Genüge mit Faustschlägen traktieren
Bers., Trik.;

2) i. zivis nuo krasta Zögenhof, mit Stangen die Fische aus Uferhöhlungen hinaustreiben;

3) ausscharren
Aahof: suns izdukājis bedri. Refl. -tiês. C., zur Genüge einander mit Faustschlägen traktieren.

Avots: EH I, 443

izkr̀aukât, Speichel, schleim auswerfen: kŗaukas. Refl. - tiês, längere Zeit Schleim auswerfen, von Schleim sich befreien: viņš izkŗaukājās A. XX, 482.

Avots: ME I, 755

‡ izņukât,

1) zur Genüge knautschen
Bers., Lautb:, Nigr., Wandsen: puisis meitu labi izņukāja;

2) tüehtig mit Seitenhieben traktieren
Ruj.;

3) = saņur̂dzît: i. maizes klaipu Bers.;

4) schneidend unordentlich auskerben
Lemb.; bērni izņukājuši maizi.

Avots: EH I, 469

izpļaũkât, tr., maulschellieren, tüchtig ohrfeigen: kungs izpļaukāja sulaini.

Avots: ME I, 784

‡ izpukâtiês Frauenb., = izpukuôtiês.

Avots: EH I, 475

izsaũkât, tr., freqn.,

1) wiederholt rufen:
māte visur izsaukāja, bet bē̦rns neatbildēja;

2) schimpfen, schmähen:
viņš viņu visādi izsaukāja. Refl. - tiês, längere Zeit vergeblich rufen: viņa mazā biedrene izsaukājās viņu veltīgi Vēr. II, 221. mums te jāizskrienas, jāizsaukājas, jāizmeklējas MWM. VI, 193.

Avots: ME I, 795

‡ izšļaũkât Seyershof "pagarināt stiepjuot"; i. kniedi, eine Niete schmiedend verlängern.

Avots: EH I, 486

izšņaũkât, tr., freqn., izšņàukt,

1) schneuzen:
de̦gunu izšņaukāt, izšņaukt;

2) verschnupfen:
tabaku;

3) ausschnüffeln:
peļu alu MWM. VII, 693. cūka izšņaukā ēdienu C., Bers., Refl. - tiês, zur Genüge schnupfen, schnüffeln.

Avots: ME I, 813

‡ izstaukât (wo ?), = izstaũpêt: zirgi izstaukā slapjus tīrumus un dārzus.

Avots: EH I, 483

‡ izsukât, ‡

4) ausbürsten; figürlich vom Coitus:
lai viņu ar ... smukuo suku labi izsukā Anekd. IV, 326. ‡ Refl. -tiês, sich (das Haar) auskämmen: izsukājusies un sapinusies matus Janš. Dzimtene V, 189.

Avots: EH I, 484

izsukât, tr.,

1) auskämmen:
galvu, matus; pieri, das Haar von der Stirn zurückkämmen: es skatījuos viņa izsukātā pierē un pieaudzē̦tā pakaklē Kaudz.;

2) aufessen:
visu bļuodu putras;

3) durchprügeln:
nerātni.

Avots: ME I, 807

kañčukât, - ãju, kančukuôt, tr., peitschen, hauen, prügeln: taps mugura kančukuota BW. 21104, 6. tirgū gāja nuopirkties triju pīnu kančuciņu, kančukuot tautas dē̦lu nuo kruodziņa sētiņā BW. 27031, 5.

Avots: ME II, 154

kaũkât [serb. kù`kati "wehklagen", poln. kukać "schreien"], - ãju, freqn. zu kàukt, wiederholt heulen: kaukā zvani Rainis. vēji kaukā. [Refl. - tiês, einander zurufen, satikties: gani kaukājas.]

Avots: ME II, 173

kaukâtiês "lūkuoties" [?]: mūsu Andris kaukājas uz Vagaļu Emmas Saikava.

Avots: ME II, 173

kraũkât: auch (mit àu ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, Oknist n. FBR. XV, 194, (mit -ât ) Warkl. n. FBR. XI, 123: kraukāju, kraukāju, bet nieka nevaru atkraukāt Oknist; krächzen (?): varēja dzirdēt putnu parastuo kraukāšanas skaņu R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 41; kraukādama ("?") pīle pe̦ld pa daņainu ezeriņu; tâ kraukāja jauni puiši, ve̦cas meitas dabūjuši Tdz. 42650.

Avots: EH I, 643

kraũkât [poln. krukać "krächzen"], kŗaũkât Kand., - ãju, freqn., fortsetzt Schleim., Spiechel auswerfen, husten, sich räuspern: man bij dzirdams, kâ viņš kraukāja Stari II, 109. Refl. - tiês, stark husten, fortgesetzt mit dem Speichel - und Schleimauswerfen beschäftigt sein: kad Püpēdim uznāca kle̦pus, viņš ilgi kŗaukājās un spļāva, Latv. viņš kraukājās mutautiņā Purap. [Nebst kraûklis (s. dies) zu li. kriáukščioti "харкать, откашливаться", isl. hrygw "enreiner Halslaut" (s. Falk - Torp 918) und (?) an. hrogn "Rogen" (vgl. li. kriaukalaĩ unter kraukaļas).]

Avots: ME II, 262, 263

kŗaũkât, s. kraũkât.

Avots: ME II, 295

kŗukât, -ãju, tr., intr., rauchen: kŗukā vienā kŗukāšanā Gr.-Essern.

Avots: ME II, 297

kukât BW. 18066 var. [aus Absenau und Krons-Misshof], = kukuôt I.

Avots: ME II, 301

‡ kvaûkât ² NB., (Tabak) rauchen.

Avots: EH I, 689

‡ ļukât PV. "= ļùnkât": mietu, zemē dze̦nuot. vajag ļ. tad tuo var drīzāk un dziļāk iedzīt Refl. -tiês (s. ME. II, 542): tupeles (zābaki) ejuot ļukājas Hasenp., Mesoten.

Avots: EH I, 774

ļukâtĩês, -ãjuos, wackeln, nicht fest sitzen, wanken: aizlaid vadzi gar tuo tapu, lai neļukājas Stelp.

Avots: ME II, 542

‡ maũkâtiês Dunika, = maũkuôtiês.

Avots: EH I, 786

‡ mukât PV. "burzīt, gumzāt": m. drēbi.

Avots: EH I, 830

‡ muktât Auleja, nur flüchtig zum Vorschein kommen, nicht deutlich erscheinen.

Avots: EH I, 830

nùobraũkât, ‡

3) eine gewisse Zeitlang hin und her fahren:
dažu dienu nuobraukāsi, kaķenītes me̦klē̦dams Tdz. 42087. Refl. -tiês,

1): tīri veltīgi nuobraukājies tādu tālu ceļa gabalu Janš Bandavā II, 122; ‡

2) bis zur Erschöpfung od. bis zum Überdruss hin und her fahren:
kâ tas ve̦zums aizdzīts, dze̦n atkal citu, un muļķītis nuobraukājas, skaidri muļķis palikdams Pas. XII, 356.

Avots: EH II, 33

nùobraũkât, freqn. zu nùobràukt, nuobraukā liekās lāses pie puodiņa malas Purap.;

2) abfahren:
zirgu, ratus, ceļu. dievs, duod zivju zvejniekam tikšu laivu nuobraukāt! BW. 11710. tie vakar nuobraukāja mūsu rudzu gabaliņu 20917. [Refl. - tiês, ohne Erfolg und sich erschöpfend wiederholt fahren: nuobraukājās, bet ne˙kā nesasniedza C.]

Avots: ME II, 764

‡ nùobukât, mit der Faust schlagen (perfekfiv): māte krietni nuobukāja nerātnuo bē̦rnu Adsel n. A. XI, 166.

Avots: EH II, 35

nùodrukât, tr., abdrucken, fertig drucken: grāmatu.

Avots: ME II, 777

nùokraũkât, Dok. A. Refl. -tiês, ein wenig hüsteln: viņš nuokraukojas Latv.

Avots: ME II, 801

nùoļukât ausis, die Ohren hängen lassen: zirgs nuoļukā ausis, taisās uz kuošanu Dond.

Avots: ME II, 815

‡ nuomaũkâtiês Dunika, = nùomaũkuôtiês.

Avots: EH II, 67

nùopļaukât, ‡

2) vergeuden
Schibbenhof.

Avots: EH II, 77

nùopļaukât, tr., gründlich ohrfeigen: par tādu blēdību vilku krietni nuopļaukāja Etn. III, 32.

Avots: ME II, 833

nùosaũkât, tr., freqn. zu nùosàukt, wiederholt herabrufen, benennen. Refl. -tiês, wiederholt rufen, sich abmühen zu rufen: Pēteris velti nuosaukājas pēc Annas Purap.

Avots: ME II, 843

‡ nuošļaukât,

1) = nùošļuokât 1 Ermes, Grünw., Wandsen (mit aũ), Heidenfeld (mit àu ² ): n. zâli vai labību Sessw., Stockm.;

2) leicht abstreichen (massieren)
AP., (mit àu ² ) Meselau, Sessw.: n. vē̦de̦ru; streichend glätten Meselau: n. maizes kukuli (krāsnī laižuot). n. mālus siênā;

3) beschmutzen
(mit aũ) N.-Peb.: n. ruokas. Refl. -tiês,

1) "nuostaipīties" Saikava (mt aû), Heidenfeld;

2) eine gewisse Zeit vertrödeln
Heidenfeld.

Avots: EH II, 96

‡ nùošņaũkât, eine Zeitlang schnauben (?): (suns) pauošņā pē̦das, nuošņaukā tik Brigadere Dievs, daba, darbs 242. (suns) pateicīgi nuošņaukā 50. Refl. -tiês (s. ME. II, 870), ‡

2) niedergeschlagen (betrübt) werden:
vai tāpēc tāds nuošņaukājies esi? Vanagu ligzda 12.

Avots: EH II, 97

nùošņaũkâtiês, schnaubend, zischend Laute hervorbringen: viņš tâ savādi nuošņaukājās A. XX, 780.

Avots: ME II, 870

nùosukât,

1): n. ve̦zumu, mit dem Rechen eine Heu-, Stroh-, Getreidefuhre ringsum abputzen, damit die losen Halme sich beim Fahren nicht auf den Weg streuen
Frauenb.

Avots: EH II, 92

nùosukât [li. nušukóti], tr.,

1) abkämmen, abstriegeln, abputzen:
matus; zirgus ar sukām, ar skrāpi. atjāj Jāņa vakarā nuosukātu, nuoglaudītu BW. 32933;

2) abhecheln;

3) aufessen:
viņš nuosukājis ve̦se̦lu nuku maizes;

4) ab-, durchprügeln:
tē̦vs rājas, suolīdams nuosukāt MWM. X, 434;

5) zurücklegen:
sešas jūdzes lēkšus braucu, kâ sukāt nuosukāju BW. 29768. [Refl. -tiês, sich abkämmen.]

Avots: ME II, 861

nùoukât, (nùoūkât Wid.],

1) vernichten
U.;

[2) nùoukât "(ein Kind) eine Zeitlang auf dem Knie schwenken od. tänzeln lassen"
Vank.]

Avots: ME II, 880

ņukât,

1): auch Schnehpeln, Siuxt; tevi ... ņukāju kâ lelli Janš. Līgava II, 188. viņš ņukā (spiež, bāž) zeķi kurpē Frauenb.;

2): ņukā tik iekšā (lieliem kumuosiem)! Frauenb., Grünw. ‡ Refl. -tiês,

1) "dauzīties" Heidenfeld, Saikava; "pa miegam gruozīties (kustēties, spārdīties)" Frauenb.;

2) = mîcîties: vai nu es ar pirstiem ņukāšuos? atnes kaŗuoti, tad samīcīšu! AP. pa māliem ņ. Jürg., Schwitten.

Avots: EH II, 116

ņukât, tr.,

1) quetschen, knautschen, knüllen
[Stelp,]: neņakā savas drẽbes! Ahs, n. RKr. XVII, 44. puišelis ņukā savu jaunuo ce̦puri [Dunika], Ahs.;

2) tüchtig essen, einhauen.

Avots: ME II, 905

‡ pabraũkât Siuxt u. a., ein wenig fahren: kad zirgs jau triju gadu, tad tuo iejūdz un drusku pabraukā.

Avots: EH II, 122

pabraũkâties, dann und wann fahren, spazieren fahren, herumfahren: še pastāvīgi pabraukājas un pastaigājas B. Vēstn.

Avots: ME III, 9

pačukât ME. I, 418 (unter čukât), ein wenig stuchern.

Avots: EH II, 125

pakaļdrukât, tr., nachdrucken: grāmatas.

Avots: ME III, 39

[pãrsaũkât, (unter andern) aufrufen: "vai iekšā vēl nesauc?" "tevi jau pārsaukāja" Jaunie mērn. laiki I, 69.]

Avots: ME III, 174

pãrsukât, tr., überhecheln, überbürsten, überkämmen: linus, drēbes, matus.

Avots: ME III, 179

[pasaũkât,

1) dann und wann (nicht besonders laut) rufen:
p. ganus;

2) gelegentlich schimpfen
PS.]

Avots: ME III, 94

‡ pašļukât Dunika, eine Weile die Füsse am Boden schleppend gehen: p. drusku uz priekšu.

Avots: EH XIII, 179

pašņaũkât, ‡

2) ein wenig (Tabak) schnupfen:
pašņaukā tebeceņi! Tdz. 49792.

Avots: EH XIII, 180

pašņaũkât, intr., ein wenig schnauben, weinen: māsa tikai pruot papinkšķēt un pašņaukāt Vēr.

Avots: ME III, 116

[pašņukât Wolmarshof, = pašņūkât 1.]

Avots: ME III, 116

pasukât, tr., ein wenig kämmen, bürsten, striegeln: matus, bārzdu.

Avots: ME III, 109

paũkât C., -ãju ein wenig schlagen, prügeln: kuo tur pàukā ² ? ka(d) sit, ta(d) sit! Mar. n. RKr. XV, 129. Aus d. pauken, oder eher als ein Schallwort zur Interj. pauks? Vgl. auch liv. pouk " mit den Händen klatschen".

Avots: ME III, 127

pìebraũkât, wiederholt zu-, herzu-, hinzufahren.

Avots: ME III, 240

pìekraũkât PS., = piekrē̦pât: slimnieks piekraukājis bļuodu.

Avots: ME III, 259

pìešņaũkât, piešņaukt, vollschnauben, -schneuzen.

Avots: ME III, 301

pìestaukât,

1) "?" : cik stipri piestaukājis! kâ kluonul Austriņš Zalktis II, 117;

2) auch piestauķēt Lennew, vollstopfen
Schujen, Golg., (mit aũ ) Schibbenhof, Wolm., Arrasch: p. kabatas; cibu ar kaņepēm Ronneb.; p. putraimu de̦sas N.- Peb,;

3) anschweissen (Eisen)
Golg.;

4) "izmĩt": luopi piestaukājuši mīkstuo zemi Vank.;

5) "piekaut" Ronneb.

Avots: ME III, 296

pìestukât, pìestūkât, pìestūkuôt, auch pìestūķêt Wid., ansticken: skruoderīši, vēverīši, tie tik tādi puszaglīši: kam atlika, tam nuozaga; kam pietrūka, piestukāja (od.: piestūkāja) BW. 21061 var.

Avots: ME III, 298

pìesukât, ankämmen Spr.: matus.

Avots: ME III, 298

I plaukât Ar. "= pļaukât·.

Avots: ME III, 324

II plaukât,

1) plaûkât ² , zerfasern
(intr.) machen: kas nemāk linus kulstīt, tas linus tik plaukā Zögenhof;

2) sich schuppen.

Avots: ME III, 324

pļaũkât Sassm., -ãju, pļaũkuôt, tr., ohrfeigen, maulschellieren, prügeln: aukle pļaukā nerātnuo bē̦rnu Sassm. lielāks zē̦ns nuogāzis mazāku gar zemi un pļaukā. Refl. -tiês, einander ohrfeigen, schlagen. - Subst. pļaũkâšana, pļaũkuôšana, das Ohrfeigen, Schlagen; pļaũkâšanâs, pļaũkuôšanâs, das gegenseitige Ohrfeigen, Schlagen: būtu saraušanās un pļaukuošanas uz pē̦dām De̦glavs Rīga II, 1, 103.

Avots: ME III, 366

pļiũkât Adiamünde, = pļaukât.

Avots: ME III, 371

pukât, -ãju U., pukuôt U., Lautb. Vidv. 44., gew. das Refl. (pukâtiês Spr., Nerft, Wessen, Grünh., Nigr., pukuôtiês U., Gulben), pochen, böse tun, trotzen U.; "sich beklagen" Nigr.: kuo, bāliņ, pukuojies, vai es tava ienaidniece? BW. 16593 var. tautu meita pukuojās, vainadziņš ausi grauž 24272, 3 var. "muļķis tu esi..." skrīveŗa palīgs puķuojās Vēr. II, 27. brālis pukājas, ka tu ęsuot apsuolījis zirgu un neduoduot Nigr. - Wohl nebst li. pukúoti "schelten" aus mnd. puchen "pochen, drohen, trotzen".

Avots: ME III, 404

‡ II pukât, -āju Bērzgale, keuchen: kā tu pukā, kā elsinē?

Avots: EH II, 322

pukâtiês (unter pukât): auch AP., KatrE., Oknist, Saikava; "schimpfen" Blieden, "bārties" Linden in Kurl., "dusmas izteikt" Wessen: kad nav kaut kas pa prātam; tad pukājas KatrE. viņš pukājās uz šitā cilvē̦ka Linden in Kurl.

Avots: EH II, 322

ŗaũkât, -ãju, tr., freqn., (hin und wieder, wiederholt) zusammenziehen: uzacis Plūd. ŗ. de̦gunu Gr.-Essern.

Avots: ME III, 587

I rukât, ächten, verfehmen, "rucken" (in Studentenkreisen): es nezinu, kuo konvents uz tam teiks. katrā ziņā tiksi rukāts, var˙būt pa˙visam izslē̦gts De̦glavs Rīga II, 1, 295.

Avots: ME III, 556

II rukât, -ãju, mit Kraftanwendung arbeiten Adiamünde: divi vīri nuostājušies pie riteņa rukā (griež ar spē̦ku) sviedriem vaigā Dunika; bekannt auch in Gr.-Essern, Wandsen, Salis. Aus d. rucken.

Avots: ME III, 556

sabraũkât (unter sabràukt),

3): kur tu par dienu sabraukāsi! Kaltenbr.; ‡

5) fahrend (einen Weg) hart machen:
ja pastāvīgi brauc, kâ tad ceļš nebūs sabraukāts ciets kâ pārts! Saikava.

Avots: EH II, 397

‡ sačukât AP., = sačikstît: (ar čuku) s. krāsni, lai labāk de̦g.

Avots: EH XVI, 401

sadukât: iesalu kubulā s. (mentēt), Malz im Küfen durcharbeiten Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "durcharbeiten").

Avots: EH XVI, 404

sadukât, tr., mit Fäusten bearbeiten Saikava : sadukāja, sadūrēja tautiet[i]s savu vaisles lietu BW. 35137, 2; feststampfen Wid.

Avots: ME III, 615

sakraukât, sich wiederholt räuspernd eine Speichelmasse im Munde zusammenbekommen: sakraukājis spļāva kaŗaspē̦kam tādu spļāvienu acīs LP. VI, 640.

Avots: ME II, 654

sakŗuõkât, sakŗuõkuôt, s. sakruõkât.

Avots: ME II, 657

sanukât, mit Fausthieben verprügeln Ar.

Avots: ME II, 694

saņukât,

1): auch Laidsen, Siuxt. ‡ Refl. -tiês Frauenb. "saburzīties".

Avots: EH XVI, 434

saņukât, tr.,

1) verknüllen, unordentlich zusammenlegen
Assiten: saņukāts papīrs Dunika. kāpēc tu tās avīzes tâ esi saņukājis? Wain.;

2) aufessen, verschlingen
Wain.: tie ir vîsu saņukājuši, ka ne˙kā nav palicis Wain. circenīši skaisti dzied...; kaķenīce lāvījās, kâ var vienu saņukāt BW. 2731;

3) = saņūcīt 2 Saikava.

Avots: ME II, 696

saplaûkât, ‡

2) mit
plaukas 1 behaftet machen (?): rijā (wo ein Bär mit einem bösen Geist gekämpft hatte) visi ārdi salauzti un saplaukāti Pas. XI, 251.

Avots: EH XVI, 436

saplaûkât PS., saplaukâtiês Warkl., Saikava, sich mit Schinn anfüllen: mati saplaukājuši(es).

Avots: ME II, 701

sapļaũkât, sapļaukuôt, tr., tüchtig ohrfeigen: labāk lai būtu viņu sapļaukājis De̦glavs Rīga II, 1, 53. mācītājam, kas viņu sapļaukuoja ebenda 264.

Avots: ME II, 705

sapļukât, tr., = sapļaũkât: sieva sapļukāja savu ieskurbušuo vīru Ahs.

Avots: ME II, 705

sapukât Zvirdzene "sarûgt 1": alus sapukājis. Refl. -tiês Saikava, = supukuoties.

Avots: ME II, 708

sasaũkât,

1): izsaukāju visu mežu un tā˙pat nesasaukāju Saikava. Refl. -tiês,

1): sasaukājās un lamājās A. Upītis Laikmetu griežos II, 25.

Avots: EH XVI, 445

sasaũkât,

1) mehrfach rufend herrufen:
ganus nevar vien sasaukāt mājā Dunika;

2) eine gewisse Zeit hindurch schimpfend nennen:
viņu tâ vēl ilgi sasaukāja. Refl. -tiês,

1) einander zurufend von sich Kunde geben:
gani savā starpā sasaukājās Bers.;

2) = salamâtiês.

Avots: ME III, 727

sašļaukât, ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch
"gulšņāt" (mit aũ) Salis; ‡

3) Ohrfeigen verabfolgen
(mit aũ) Salis. Refl. -tiês, ‡

5) "izplūsi uz visām pusēm, izjukt, kļūt vaļīgs" Lemb.: siena ve̦zums sašļaũkājies, - gan˙drīz jūk laukā.

Avots: EH XVI, 454

sašļaukât (mit aû ² ), = saburzît: s. drēbes Schwitten. Refl. -tiês,

1) in Bewegung geraten
(mit aũ ) Arrasch: ūdens upes grīvā stipri sašļaukājās Ze̦ltmatis Sark. lilijas 123;

2) "sakauties, saplēsties" (mit aũ ) Roop, Lemsal;

3) "liegend sich zur Genüge rekeln"
(mit aû ) Vank.;

4) (unruhig) liegend sich die Kleider zerknittern (mit
aû ² ) Schwitten.

Avots: ME III, 757

sašļukât,

1) "зашлюндать (платье)" Spr.;

2) = nùošļuokât 1: pīles miežus sašļukājušas Saikava;

3) schwerfällig die Füsse am Boden schleppend hineingehen
(von mehrern Subjekten): ceļinieki sabristām kājām sašļukāja istabā Dunika.

Avots: ME III, 757

sašņaukât,

1) schneuzend, schnupfend beschmutzen;

2) schnupfend verbrauchen
Lis.;

3) eine gewisse Zeit hindurch schnauben:
ilgi sašņaukāja aiz dusmām, kamē̦r salaba Golg.;

4) eine gewisse Zeit hindurch zuckend schluchzen:
bē̦rns ilgi sašņaũkāja pēc mātes Arrasch;

5) eine kurze Weile schnauben:
ve̦lns sašņaukāja un tad metās viņam virsū Bauske. Refl. -tiês,

1) einander beschnüffeln
Golg.: tas tâ˙pat kâ... luops apuostās, sašņaukājas ar svešu Krišs Laksts 65;

2) sich laut ausschneuzen:
žīds sašņaukājās un izgāja laukā Saikava.

Avots: ME III, 758, 759

‡ sašņukât Nötk., schnüffelnd (schnuppernd) zusammensuchen (von Schweinen): ļauj cūkām s. graudus!

Avots: EH XVI, 455

sastaukât, ‡

2) Perfektivform zu staukât I 1 (mit aũ) Frauenb., N.-Wohlfahrt; ‡

3) fest zusammenstampfen
(sablīvēt) Aahof, Grawendahl (mit àu ² ): s. biezpienu traukā, lai nepe̦l. (kluonu taisuot) s. mālus N.-Peb.

Avots: EH XVI, 451

sastaukât Meiran, = sastaupêt.

Avots: ME III, 745

sastukât,

1): auch Kal., OB., Turlau; svārki sastukāti nuo deviņiem gabaliem Kr. Hasenpot. sastukāti ("salaisti") grīdas dēļi Telssen.

Avots: EH XVI, 452

sastukāt,

1) zusammensticken
Für. I (unter stukāt): s. drēbi; s. gruožus Dunika;

2) eintreiben (einen Pfahl):
s. mietu zemē Saikava.

Avots: ME III, 750

sasukât,

1): sieks kartupeļu, trīs mārciņas gaļas ... - voi ... kāds var tādu lē̦rumu uz reizes s.? Jauns. Raksti VIII, 343;

4): sievietes ... labi s. Apsk 1903, S. 66.

Avots: EH XVI, 452

sasukât, tr.,

1) zurechtkämmen; fertigkämmen:
matus. gludi sasukāts jaunkungs A. XX, 136. matu sasukājums A. XX, 46, die Frisur;

2) aufessen:
es sasukāju divas lielas karšas Grünh.;

3) fertighecheln:
s. daudz linu;

4) durchprügeln.
Refl. -tiês, sich zurechtkämmen, sich fertigkämmen: Grauds nuomazgājās un sasukājās A. XXI, 199.

Avots: ME III, 750, 751

sašukât, tr., aufschnüffeln, wittern (perfektiv): pē̦das (von Hunden) Zaravič, Ronneb., Smilten.

Avots: ME III, 759

satraukât: auch Nerft n. FBR. XIX, 115; viņa sausās, ceļa caurvējuos satraukājušās lūpas Jauns. Raksti VI, 18. nuoplukušuo, satraukājušuo gumijas bumbu J. un v. 270. ‡ Refl. -ties "?"; pārstrādājies, satraukājies Veselis Jaun. Ziņas v. J. 1940, № 70, S. 2.

Avots: EH XVI, 457

satraukât, = saplaisât: satraukājušas garuozas Jauns. Skuola 20.

Avots: ME III, 765

saũkât: in der Bed. "Schimpfen" auch Orellen, Seyershof. Refl. -tiês: einander wiederholt rufen Kaltenbr.; "bieži lietuot ne pārāk stiprus lamu vārdus" Salis.

Avots: EH XVI, 459

saũkât (li. šáukoti "rėkauti") Karls., Ruj., Serbigal, AP., Bl., Līn., Iw., sàukât ² Preili, Nerft, -ãju, tr., freqn, zu sàukt, oft rufen; viel nennen; mit Beinamen belegen, schimpfen U., Ruj., Salis, Autz, Frauenb.: viņu saukāja par vientiesi LP. IV, 24. bē̦rnus saukāja labprāt par luopiem MWM. VIII, 724. tur tas Pietuka Krustiņš, vai kâ viņu saukā Kaudz. M. 5. Refl. -tiês, einander (an)rufen, nennen, einander an-, zuschreien; schimpfen (intr.); sich schimpfen Ruj. n. U.: tautu dē̦ls, mans bāliņš, tie znuotiem saukājās (Var.: viens uotru svaini sauca) BW. 10792 var. kuo nu tik daudz saukājaties! Alm. putni saukājās Stari I, 29. visādi lādējies un saukājies Upīte Medn. laiki.

Avots: ME III, 771

‡ *šķaũkât, zu erschliessen aus ‡ pìešķaũkât.

Avots: EH II, 629

‡ šlaūkât (mit "aû") Aahof, Stom. "(bei schneearmen Wegen mit einem Holzschlitten) auf Äckern od. Wiesenrändern fahren." Refl. -tiês, sich rekeln (mit "aû") Aahof, Stom. u. a., (mit aũ) Lems.

Avots: EH II, 642

I šļaukât, Refl. -tiês: sich rekeln Kalz., Stelph. (mit àu ² ), Neugut.

Avots: EH II, 644

I šļaukât, -ãju,

1) = šļaucît Nötk., PS. (mit aũ), Aahof, Geistershof, Meselau, Schujen, Smilten, (mit àu ² ) Bers., Grundsahl, Palzm.: uzpūstu vē̦de̦ru vajaga labi šļaukāt, tad paliks slābans Fest. ruoka, kuŗu viņš šļaukāja gar bises stuobriem Saul. I, 263; "knüllen, knittern" (mit aû ² ) Schwitten: kuo nu šļaukā drābes, pa gultu valstīdamies?"šļuokāt" (mit aũ) Grünwald; (Gras, Getreide) niedertretend gehen (mit àu ² ) Adl., Stockm.;

2) = šļaukāties Spr., (mit aũ ) Salis; sich umhertreiben Sessw.;

3) ohrfeigen
Roop, Salisb., (mit aũ) Salis. Refl. -tiês, U., Spr., Memelshof, Ruj., (mit aũ) Karls., Salis, Seppkull, Widdrisch, (mit aû) Bers., Lubn., Saikava, Warkl., = šļaucîtiês 1 und 2; "valstīties gultā" (mit aû ² ) Schwitten: kuo tu šļaukājies? celies augšā! Saikava. puiši ar meitām sāka šļaukāties ebenda.

Avots: ME IV, 66

II šļaukât, -ãju "?": upe te̦k vīnūdeni šļaukādama (Var.: atsizdama) BW. 25950, 2. gar krastiem Gauja šļaukā MWM. v. J. 1898. S. 402. vilnīši nuo lē̦nām vē̦smām šļaukā MWM. XI, 259. (rasa) nuo lapām grūtsirdīgi šļaukā Duomas II, 136. Refl. -tiês, "?": div[i] upītes satecēja, vien[a] ar uotru šļaukājās (Var.: šļākājās) BW. 26616.

Avots: ME IV, 66

III šļaũkât, -ãju, schleppen, gleitend ziehen: kājas pa dubļiem C.; kājas pa grīdu (mit àu ² ) Schwanb. Zu šļaukt 1.

Avots: ME IV, 66

šļukât, -ãju,

1) schleppend gehen:
šļukāt ar tupelēm pa plānu Dunika;

2) wiederholt hin und Zurück gleiten
Bers.: lieluos zābakuos kājas šļukā. riteņa rumba uz ass šļukā;

3) mit Schwierigkeiten auf schneearmer Schlittenbahn fahren
Grünh.;

4) mit stumpfem Hobel hobeln
Grawendahl. Refl. -tiês, schleppen (intr.): tev tie zābaki taču ir lieli: viņi jau šļukājas Waln. Zu šļukt.

Avots: ME IV, 74

‡ II šļukât Frauenb. "rauchend allen Rauch in die Lungen ziehen und dann erst hinausblasen". Aus d. schlucken?

Avots: EH II, 646

šmàukât ² Warkl., schlagen: Silgrauzis šmaukājis zirgam pa acīm, kuo spējis JK.

Avots: ME IV, 82

šnaũkât Arrasch, Salis, (mit àu ²⁾ Schwanb., šnaũkât Karls., -ãju, = šņaukât: kumeliņš te̦k pa ceļu šnaukādams BW. 18397, 4.

Avots: ME IV, 88

šņaũkât: auch Dunika; "still, unterdrückt weinen" Frauenb.; schnüffelnd Luft in die Nase ziehen Orellen; vērsis šņaukāja ("?") zemi Ciema spīg. 201. Refl. -tiês: hörbar schnüffeln ("uošņāties") Salis.

Avots: EH II, 651

šņaũkât AP., Līn., freqn. zu šņàukt, Serbigal, (mit àu ²⁾ Kl., Lös., Nerft, Preili, -ãju, intr., tr., schnauben U., (mit aũ) Dond., Selg., laut schneuzen (mit aũ) Drosth., Smilt.; schnaubend weinen; zornig schnauben VL. n. U.; die Nase rümpfen, mäkeln; Tabak schnupfen Bers., Golg. (mit àu ^2), U.: kumeliņs ceļu te̦k šņaukādams BW. 14000, 3 (ähnlich: 18397). tec, bērīt, šņaukādams! 13730, 37. te̦k . . . kumeliņš kâ lācītis šņaukādams 18317 (ähnlich: 15288; 7130; 21758). vīzde̦gune iet garām šņaukādama 13215, 1 var.; 29799, 1 var. (līgaviņa) iet garām šņaukādama, kâ cūciņa rukšē̦dama 23913, 9. māsiņ[a] mani pruojam raida . . ., nu es iešu šņaukādama pa visiem atmatiem 2022. Līze nesa launadziņu šņaukādama, raudādama 33237. ve̦lni dūmus šņaukājuši LP. VI, 1024. de̦gunus šņaukādami Liev. Brez. un Hav. 134. guovs negrib siena ēst, šņaukā vien Druw. viņš bij mīdljies un šņaukājis, pirms kâ ķēries pie kliņķa A. XX, 489. salti vēji šņaukāja ap dzīvuokli Pasaules lāp. 222. pīpējam, šņaukājam . . , tabaciņu! BW. 11988, 1 var. šņaukājamā tabaka Golg. Refl. -tiês, = šņaũkât: kad . . . aizsien maisam arī augšas galu cieti, tad tu vari spīrināties un šņaukāties kâ sivē̦ns A. XXI, 122, kuo tu, šnauka, šņaukājies gar manam māsiņām? BW. 15152.

Avots: ME IV, 92

šņukât, -ãju,

1) Luft durch die Nase einziehn, schnuppern Saikava, schnüffeln
Fest.: kuo tu pastāvīgi šnukā? Saikava. viņa atnākusi šņukāja pa visām malām Fest. suņi šņukā zaķiem pē̦das Ramkau, Smilten. cūkas šņukā graudus gubu vietās Nötk., Saikava, Bers. ja neņems naudu, tad ne naudas, ne mājas, ne šņukāt MWM. VII, 133;

2) schluchzen, schnucken (beim Weinen)
Grawendahl, N.-Wohlfahrt, Papendorf, Schujen, Sermus, Smilten, Stolben. In der Bed. 2 wohl aus d. schnucken.

Avots: ME IV, 97

spraukât Wid., = spraugât; zu spraukt II.

Avots: ME III, 1011

I staukât,

1): s. (sist) naglu caur dēli (wo?);

2): s. kaņepes, sāli u. c. Drobbusch, Kl.-Roop; "stampāt, mīdīt" (mit àu ² ) Saikava.

Avots: EH II, 572

I staukât,

1) schlagend dicker und kürzer machen
(mit aũ ) N. - Wohlfahrt; staukāšana re̦snumā, pie kam dzelzs gabals saraujas āmura sitiena virzienā un tuop re̦snāks Konv. 1563;

2) auch stauķêt Bers., stossen (mit aũ ) Jürg., (auch: knautschen) Arrasch; staukāt kaņepes Meiran; staukāt piestā jē̦lus taukus uzglabāšanai Bers.; kneten (mit àu ² ) Adleenen;

3) verstauchen
(mit aũ ) Wahnen;

4) dicht vollstopfen Schibbenhuf, Schujen
(mit aũ ), Aahof (mit àu ² ); viel essen Wahnen, Schibbenhof;

4) = izmĩt 1; luopi, ganuoties mīkstā pļavā, tuo stàukā ² Aahof, Fehteln. Anscheinend aus d. stauchen "stossen, stampfen" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. Il, 616).

Avots: ME III, 1049

II staukât Nötk., = ieķīlât, versetzen. staukle, der Eiszapfen; etwa zu nl. stugge "steif" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 616)?

Avots: ME III, 1049

štàukât ² Saikava, schlagen: štaukāt vadzi siênā; stampfen (mit àu ² ) Bers. Vgl. staukât I.

Avots: ME IV, 103

I stukât,

1) "anklopfen"
Msil.;

2) stossen, stampfen: miežus Lubn. Eher wohl entlehnt aus r. стýкать "klopfen",
als verwandt damit und mit stuknît und stukât III.

Avots: ME III, 1102

II stukât, sticken (?) Für. I, (an)stücken Libau, Turlau, Telssen, Nigr., Funkenhof, Neuhausen (an)schweissen Neuhausen: drēbi, dzelzi. Aus mnd. stucken "aus Stücken zusammensetzen".

Avots: ME III, 1102

III stukât, -ãju, mit kleinen Schritten gehen (von kleinen Kindern, die eben zu gehen anfangen) Roop. Zu stuknît?

Avots: ME III, 1102

sukât,

1): bürsten
AP.; s. galvu Sonnaxt; ar susekli matus s. Siuxt; s. (striegeln) zirgu ebenda; vilnu s. Druw., Ramkau; linus s. (die Samenköpfchen abhauen) Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt, (hecheln) Siuxt, Sonnaxt;

2): auch Dunika, Mahlup, Mežamuiža (Grenzhof), Siuxt, Sonnaxt, Wessen;

3): auch Laidsen, Mežamuiža (Grenzhof), Sonnaxt;

4): auch Saikava; viņš tik sukājis, kamē̦r mājā Salis. tagad bē̦rns jau sukā, kur tik grib Kaltenbr.;

5): sich energisch betätigen:
nu tikai sukāsim braukt! Diet. s. ar pļaušanu visu dienu Heidenfeld. sukā tik virsū ar pļaušanu (beeile dich mit dem Mähen)! Seyershof. s. ar ēšanu ebenda. sukā (ist energisch eine Zeitlang beschäftigt) ar drēbes velšanu Kaltenbr. pa kaimiņiem sukā rāties, ka skan vien Siuxt. nu tik sukā ēst ziemassvē̦tku biezputru Apsk. 1903, 83. nuo rīta sukā līt (es regnet stark), lai čīkst Siuxt. tad nu sukā lietus! Frauenb. neganti sukā (regnet) BielU. Refl. -tiês: "2" ME. III, 1117 durch "2" zu ersetzen; ‡

3) energisch sich betätigen:
sukājies tik ar pļaušanu, ka dabū sestdienas vakaru! Seyershof. paraduši visi s. ap vienu bļuodu Laidsen; ‡

4) verschiedene Gänge tun
Seyershof: viņa katru dienu sukājas pa lauku (iet ciemā vai uz pilsē̦tu). Subst. ‡ sukâšana, das Kämmen: par galviņas sukāšanu BW. 13646, 6; ‡ sukâtājs, der Kämmende: galviņas sukātāju BW. 4640.

Avots: EH II, 600, 601

sukât,

1) bürsten
U., Bielenstein Holzb. 706, striegeln U., kämmen U., hecheln U., Bielenstein Holzb. 373, Ronneb., (Wolle) kämmeln Bielenstein Holzb. 373; reinigen Wessen; durcharbeiten Mag. IV, 2, 149: galvu manu sukājat! BW. 16908. sukājiet, pucējiet, vediet drīzi istabā! nesukātas... nevediet! 16896. svārkus sukāt A. XX, 372. puišiem jānuosukā (jānuotīra nuo puogaļām) 2000 šauju par dienu Etn. III, 89. sukât (= nuo pakulām tīrīt) linus Dunika. Dazu das nomen actionis sukâšana (linu sukāšana Etn. III, 89) und das nomen acti sukãjums (par galviņas sukājumu BW. 4384, 8 var.);

2) prügeln
Ronneb., Salis, Wolm.: es tevi sukāšu LP. III, 99. sukā tam par muguru Memelshof. vīrs sukājis (sievu) un sacījis Etn. IV, 171. tuos sukā par abi gali I, 112;

3) tüchtig essen
Kav., Ronneb., Salis: kuo gaidīt, - sukā nuost! LP. IV, 6. tu jau sukā labi ilgi; vai nebiis par grūti? Saikava; saufen A. 1897, S. 481: bet tad sukāja krietni Aps. J. III, 27;

4) rasch gehen
U., Ronneb.;

5) sich energisch an etwas machen:
sukāt ar pļaušanu, ēšanu Memelshof. nu tik sukā iet LP. IV, 9 (ähnlich II, 19). sukā tūliņ art Kav. sukājam pūst, kuo tik var Janš. Bandavā II, 37. sukāsim nu vaļā (= sâksim)! Dunika;

6) intensiv bearbeiten
Nigr.: sukāt tē̦va tīrumiņus VL. Refl. -tiês,

1) sich kämmen
Spr.: saules meita sukājas sudrabiņa suseklīti BW. 33817. piektdien matus nesukāju...; piektdien Māŗa sukājās 34145; 2 einen Streit, Prozess führen Spr. Subst. sukâšanâs, mühseliges Fahren auf schlechtem Wege Seew. n. U. Vgl. li. šukúoti "kämmen".

Avots: ME III, 1117

šukât: šuku, šuku vāverīt[e] pa liepeņu lapeņām: tai šukāja jauni puiši pa meitiņu azuotēm (Var.: uz jaunām meitiņām) Tdz. 42042, 2 var.

Avots: EH II, 657

šukât, -ãju, suchen (nur von Hunden gesagt PS.) Erlaa, Pianhof, schnüffeln AP., wittern: suņi šukā pēdas Bers., Lubu., Saikava, Zaravič. ve̦lns sāk uostīt un šukāt Pas. II, 219 (aus Ronneb.). Zunächst aus r. шукать "suchen".

Avots: ME IV, 105

‡ sukâtava Strods Par. vōrdn. 167 "?".

Avots: EH II, 601

‡ sukâtnes AP. "vilnas sukājamā mašīna (parasti pie dzirnavām)".

Avots: EH II, 601

‡ švaũkât Seyershof, stark zischen (z. B. von Schlangen).

Avots: EH II, 660

tàukât ² Stockm., stampfen: t. kāpuostus mucā. Aus estn. toukama "stampfen, stossen"? Oder aus staukât I in livischer Aussprache resp. in der Zusammensetzung mit iz- entstanden ?

Avots: ME IV, 136

‡ II taukât Daudsewas, = taukuôt.

Avots: EH II, 668

traukât,

1) platzen:
guovij tesmenis var t. ("plaisāt"; mit aû) Auleja. āda traukāja aiz sausuma Jauns. J. un v. 127;

2) sich aufregen machen
(mit aũ) A.-Rahden: kuo tu mani traukā? ‡ Refl. -tiês (mit àu ² und -ā-) Auleja "vairākkārt trūkties": zirgi var t.

Avots: EH II, 691

*traukât, zu erschliessen aus satraukât.

Avots: ME IV, 224

ukât: auch Jürg.

Avots: EH II, 712

ukât Bers. "= ucât".

Avots: ME IV, 296

‡ ukāti, ein zweizinkiges Gerät, womit man Kochtöpfe in den (russischen) Ofen stellt Višķi n. Ceļi IX, 402. Aus r. ухват dass.

Avots: EH II, 712

ukâtiês, zu Grunde gehen U. Zu *uka.

Avots: ME IV, 296

‡ uzbraũkât Dunika, wiedetholt fahrend einkehren: šad un tad pie mums uzbraukā sveši cilvē̦ki.

Avots: EH II, 718

uzdrukât, aufdrucken: ce̦na grāmatai uzdrukāta.

Avots: ME IV, 326

uzdukât, mit der Faust auf etw, schlagen: māte zē̦nam uzdukāja pa muguru Bauske.

Avots: ME IV, 326

uzkraũkât, uzkŗaũkât, Schleim, Speichel auf etw. auswerfen (perfektiv): uzkraukāt kam virsū.

Avots: ME IV, 344

uzkŗaũkât, s. uzkraũkât.

Avots: ME IV, 345

uzšņaũkât, ein wenig schnauben: spītniece uzšņaukāja un aizgāja Bauske.

Avots: ME IV, 390

uzsukât,

1): bārdiņa neuzsukāta A. Upītis Ģertr. 211. vecis nuoliecās un ar pirkstiem uzsukāja nuomītuo zâli Jauns. Raksti IV, 237.

Avots: EH II, 735

uzsukât,

1) aufbürsten
Dr., aufkämmen: u. matus Japana 16. ūsas nesējs arī bij uzsukājis A. XX, 221;

2) u. kam, jem. Prügel verabfolgen
Memelshof, Ruj.;

3) über das verabredete Gewicht hinaus hecheln (Flachs):
u. linus pāri nuorunātam svaram Lubn.;

4) ein gewisses Quantum (Hede, Flachs) hecheln:
u. pakulas auklu vīšanai Saikava. Refl. -tiês, sich aufbürsten, sich aufkämmen Spr. Subst. uzsukãjums, das abgeschlossene Aufkämmen, das Aufgekämmte, die Frisur: meitas augstiem matu uzsukājumiem Skuju Fridis.

Avots: ME IV, 386

žukât, durch Bewegung schwankend, wankend machen (z. B. einen Pfahl in der Erde) Stenden.

Avots: ME IV, 829

‡ aikâtiês, -ãjuôs,

1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;

2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.

Avots: EH I, 4

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79

applûdinât, appludinât, auch applûdît, tr., bewässern, überschwemmen: pļavas. ūdens applūdināja grāmatu drukātavu Kundz.; fact. von applûst.

Avots: ME I, 111

atkaitêt, seinerseits einen Schaden zufügen: Cīņa drukāta Baltijas vācu muižnieku drukātavā, lai vē̦lāk latviešiem par tuo varē̦tu atkaitēt Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 163

I bim̃bât, -āju [Nigr., Bächhof], intr., unaufhörlich weinen: vairāk nezin, kâ bimbāt un šņaukāt Alm. meita tāda mīkstčaulīte, bimbā vien. nu kuo tu atkal tur bimbā Līniņ, Wain. bimbā māte, bimbā meita, nav kuo kŗaut ve̦zumā Rutz. n. RKr. XVI, 158.

Avots: ME I, 296

ce̦rũzis, cē̦rūzis,

1) das Haar, namentlich das verwühlte
Kav.: [kur tu iesi ar tādu nesasukātu cē̦rūzi!] cē̦rūžuos ķerties, in die Haare fahren;

2) verwühlter kopf, Struwelpeter:
ak tu ciema ce̦ruzīte BW. 531; zu ce̦ra.

Avots: ME I, 376

cìte [Drsth., cîte ² Dond.], der Eifer, die Strebsamkeit: uz ķieģeļa ar lielu cīti nu dukātu viņš trin Adam. ar cīti mēs gribam art Apsk. I, 295.

Avots: ME I, 392

ērķêt, hecheln ("linu saujai, kad galviņas ar izkapti nuogriêztas, ar sukām atlikušās galviņas ārā sukāt") Sauken.

Avots: ME I, 575

galenes, Pl. t., die Hede, "tie atkritumi, kas mīstuot nuokrīt zemē, un kuo salasa un pārmīsta" Siuxt, Salisb.; = galu pakulas, t. i. rupjas, pirmās nuosukātās pakulas Lasd. n. A. XII, 948.

Avots: ME I, 591

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

ìebrukt,

1) glttschend herein -, hineinfallen:
kamanas šūpuojās, iebrukdamas dziļākā bedrē Vēr. II, 420;

2) einstürzen:
zeme iebrūk Aps. Jē̦kabs Pie pag. tiesas 16;

3) herein -, hineinstürzen; einen Überfall unternehmen:
iebruka Tenis pa durvīm Kaudz. M. 60. jūs atkal iebrukāt pie manis MWM. VIII, 890. iebrukt ar lielu kaŗaspē̦ku LP. IV, 71.

Avots: ME II, 5

ìegreizs [PS., Wolm., Arrasch, iêrgeizs ² Bauske, Ruj., Salis, iẽgreizs Nigr., Jürg.], nicht ganz gerade, etwas schief: iegreizā celiņā sasukātiem matiem Jaun. mežk. 182. Adv. iegreizi: vecenīte raudzījās iegreizi Turg. Muižn. per. 11.

Avots: ME II, 18

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

izķemmêt, tr., auskämmen: matus (geniun: izsukāt); fig. ausessen: putru. Refl. - tiês, sich auskämmen, sich gehörig kämmen: tagad jau laika diezgan, var izķemmēties A. XX, 243.

Avots: ME I, 759

‡ izšustît PV., = ‡ izšudît: sunītis skraida un izšustī visas vietas Plm. izšustīju visu Rīgu, bet laba dzīvuokļa neatradu Druw.; "īsā laikā izbraukāt vai izstaigāt" Druw. n. RKr. XVII, 82: līdz pusdienai jau trīs reizes izšustīju pa mežu pēc malkas.

Avots: EH I, 487

izvalcît, stückweise, einzeln herausziehen: [suns izvalcījis nuo trauka gaļu Mar.] izvalceju linu sauju pa vienai šķiedriņai BW. 27137, 1 [aus Schwanb.; izvàlcît ² "(auklas) izstaipīt (veļas izkāršanai)";"(mantas) izne̦sāt, izvalkāt";"(linus) izvilkt vijuot jeb vērpjuot" Mar.; "(linus) kulstuot jeb sukājuot izstaipīt, izlīdzināt" Bers.; "šai kuodeļā izvalcīju visus izsukātuos linus" Fest.; "izstaipīt": māte izvàlcīja ² aude̦klus dārzā balināšanai Mar.; hin und her wenden, umstellen, izgruozīt: izvalcīt krāsnī maizi Tadaiken, Lis. Vgl. auch izvalcêt].

Avots: ME I, 824

izvir̃gât, tr., auszupfen, ausrupfen: dē̦lu mātes pakaļiņa kuplumā, biezumā, meitu mātes pakaļiņa kâ virgāt izvirgāta (Var.: kâ sukāt izsukāta, kâ ar sluotu nuoslaucīta) BW. 23618.

Avots: ME I, 829

ķe̦ra, sehr langes, dichtes Haar: tādu ķe̦ru izaudzinājis, ka ne˙maz vairs pazīt nevar Naud. nevīžuo ne savu ķe̦ru izsukāt Wain. [ķe̦ras, Haarzotten Fockenhof.] Vgl. das echt le. ce̦ra.

Avots: ME II, 368

ķe̦ragalva, Zottenkopf: tautu meita, ķe̦ragalva, gaida kuošu vedējiņu ; atiet kuoši vedējiņi, ķe̦ragalva nesukāta RKr. XVI, 117.

Avots: ME II, 368

ķiecis, schlechter, schlecht gegorener Teig: ķiecis - nelāga mīkla. maizīte neizdevās ce̦puot labi: mīkla bija ķiecī saņukāta Dobl., Etn. II, 49. neizrūgušu mīklu Drustuos sauc par ķieci II, 137. ķiebla, = ķiecis, sakrituse maize Etn. IV, 65.

Avots: ME II, 390

knapinât, einschränken, vermindern: algu knapināt, den Lohn verringern, verkürzen. kuo tad knapinās, - tādus ēdienus vēl nav savā mūžā redzējis LP. VII, 620. kuo nu knapināšu, - še tev ve̦se̦ls dukāts. Refl. - tiês, sich einschränken.

Avots: ME II, 242

krecelêt, - ẽju, intr., die Laute krekle hervorbringen,

1) hüsteln, sich räusern
[Ronneb.]: kŗaukāt un krecelēt Sudr. E.;

2) lachen
Druw., Sessw., Lasd.: viņa krecelēja luocīdamās Saul. [Vgl. krecêt II.]

Avots: ME II, 270

krẽpaînis: mit ẽ̦ AP., Ramkau, (mit ēp ) Renzen: krē̦paini, vai nevari sev galvas sasukāt! AP.

Avots: EH I, 651

laĩdaks, laiduks Ringen n. U., [laĩdāks ² Rutzau], ein Faulenzer, Plumpsack, Lümmel, Taugenichts, ein verkommener Mensch Kand., Nigr., Grob., Etn. IV, 129. [gļē̦vā... rakstura dēļ viņš tapa saukāts par laĩdaku Janš. Čāp. 23. Nebst. li. laidokas "ein zügelloser Mensch" wohl aus poln. łajdak "Halunke".]

Avots: ME II, 402

‡ leistiês (li. léistis), = laîstiês 3: ķēneņš leidās braukāt Pas. VI, 102.

Avots: EH I, 731

ļê̦psna ^2,

1) der Fetzen
Grünh.: uz zarnu auguoniem nuorāda strutas un audu ļē̦psnas izkārnījumuos Konv. ² 3562. [tirguotājs pirktai gaļai piemeta vēl kādas ļē̦psnas (cīpslainus, mazvērtīgus nuoplē̦sumus). ve̦cajam mētelim sānuos karājas laukā netīra vates ļē̦psna Lennew.];

2) zur verächtlichen Bezeichnung einer Person - Lump:
vīri ir ļē̦psnas Janš. [Bārenīte 35]. e, tāds ļē̦psnas sievietis nav ne˙kam vē̦rts Alm. [gļē̦vā... rakstura dēļ viņš tapa saukāts par ļê̦psnu ² Janš. Čāp. 23.]

Avots: ME II, 540

linuôt, linât, -ãju,

1) Flachs sammeln als Geschenk für die Mitgift, dann auch andere Geschenke einsammeln:
nepre̦cē̦tas māsīcas mēdza rudeņuos pie māršām apkārt braukāt ciemuoties, īpaši ar tuo nuolūku, nuo viņām linus vai kādus drēbes gabalus savam pūram ielasīt. tādu braukšanu sauca par linuošanu BW. II, 357. es nuogāju jau rudeni gar māršām linuodama BW. 7609. Die heiratsfähigen Mädchen gingen so um Gaben auch die Brüder an und selbst auswärtige Menschen: ruden, ruden pa brāļiem tāļu gāju linuodama, pavasari pa māršām, duos gatavus gabaliņus BW. 7821, 2; 10424;

2) in den Bauerngesinden umherfahren, um Flachs, Getreide, Schinkeneinzusammeln (oft gegen Weissbrot, Branntwein). Solche Fahrten unternahmen die Geistlichen und die Küster vor etwa 50 Jahren;

3) betteln:
viņš iet linādams Mar. Refl. -tiês, umherfahren und für sich Flachs, Geschenke einsammeln: gāju linuodama (Var. linuoties) tai svešā zemītē; tur palika lini mani, tur es pate linuotāja BW. 22995. Subst. linuošana, die Fahrt mit dem Zweck, Flachs und sonstige Geschenke einzusammeln [Dunika]; linuôtãjs, wer Flachs und sonstige Geschenke einsammelt.

Avots: ME II, 473

I mats,

1) das (einzelne) Haar
mati, die Haare (gew. nur von Menschen gebraucht): balti, brūni, dze̦ltāni, gaiši, mīksti, sarkani, sirmi, tumši, spruogaini, izpūruši, savē̦lušies mati, weisses, braunes, gelbes, helles, weiches, rotes, graues, dunkles, lockiges, zerzaustes, verfilztes Haar. lai stāv mani vasku mati BW. 6570, 3 var., von blonden Haar. mati kâ sari, von struppigem Haar. mati me̦lni kâ čigānam Etn. IV, 3. Sprw.: gaŗi mati kâ leišam. lai pūst mati, kad nav tē̦vam ce̦pures. gaŗi mati, īss paduoms. aiz dusmām vai mati stāvu ceļas. mati ceļas stāvus nuo bailēm JK. III, 79. kas ve̦lnam vienu matiņu atļauj, tam viņš rauj visu galvu Plūd. Rakstn. I, 150. ņemt pie matiem Dīcm. pas. I, 59. matus apgriezt, nuogriezt, dzīt, sukāt, das Haar beschneiden, abschneiden, in Unfrieden leben. bijušas, kur nebijušas - matuos! un tad auļiem vien pie kunga Alm. Kaislību varā 128. - mati sāp, es ist Katzenjammer da Biel. n. U.;

2) das Haar, als Verkörperung des Kleinen, Unbedeutenden, eines äusserst geringen Abstandes, der Genauigkeit;
so häufig in der Verbindung uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. I, 66. vīrs tâ izdarījis uz mata tiesu nicht um ein Jota, gar nicht: par mata tiesu ar nav pārkāpis matā (pünktlich) četruos. matā ap tuo laiku, kad mē̦slu vešana muižā bij pašā spē̦kā Seib. nu tā tas gāja matu pa matam (in genauer Reihenfolge) tāļāk Alm. dē̦ls nuolēcies tē̦vā mats matā, ist dem Vater auf ein Haar ähnlich Mar.;

3) in genitivischen Verbindungen: matu gaļa, das knorpelige, sehnige, weisse Fleisch der Tiere
Lind. n. U.; matu zâles, Storchschnabel, Geranium L., U., fumaria officinalis. [Zu mest zur Bed. vgl. etwa r. мотáть "aufwickeln, aufwinden") als irgendwie geordnetes Haar?]

Avots: ME II, 566, 567

nelaĩks,

1): auch (plur. nelaiki) Nautrēni; kaidā nelaika dienā pasacēle viesulis Pas. VII, 340; schlechtes Wetter Perkunen;
‡

3) nelaiks Auleja, nelaiki Behnen, Marzenhof, Nötk., Wesselshof "nedienas": laicīt kaidam nelaikam, kad kaida slimība ci kas Auleja; ‡

4) nelaiki, Zeitmangel
Auleja: galva nesukāta - vis aiz nelaiku.

Avots: EH II, 14

nẽsis, [nêsis ² Autz., Bl., Bauske, Līn.], die Wassertracht, 2 Eimer Wasser: ja viņš ūdeni atne̦stu, viņam labprāt maksātu trīs dukāti par nēsi LP. VI, 189; der Plur. nēši [nêši ² Gr. - Essern, Nigr., Salis, Iwanden (li. nė˜šiai)], auch nēšas Mar., das Schulterjoch der Wasserträger: paņem nēšus un atnes ūdeni! Kand. visi saka, ka es biju raganiņa: ūdens nēši (Var.: nēšas), zāļu nasta tā bij mana raganiņa BW. 28964.

Avots: ME II, 743

‡ *nībis (od. *nībe?), = (s)nĩpis: nuoslaukāt tam leļļam nībi! Jürgens 67.

Avots: EH II, 25

nùolasît, tr.,

1) ablesen, absuchen:
visas uogas mežā nuolasītas. tārpi jānuolasa nuo kāpuostiem. gan es tavus sirmus matus pa vienam nuolasīšu BW. 23354. vilki nuolasa kumeļus un jērus Dünsb.;

2) das Lesen einer Schrift beendigen, ablesen:
kad dzejnieks savas dzejas nuolasīja... Vēr. II, 732. jaunais mācītājs nemē̦dz savus sprediķus nuolasīt, bet runā nuo galvas;

3) aussuchen:
drukāti kâ nuolasīti LP. VI, 864. [Refl. - tiês,

1) zur Genüge lesen:
stāsts tik skaists, ka nevarēju nuolasīties vien Ruj. u. a.; visu dienu nuolasījuos sē̦ņu;

2) sich (verstohlen) entfernen:
n. pie malas Drosth.]

Avots: ME II, 808

nùoprasît, abfragen, abverlangen, verlangen, über-, verhören: saimnieks nuoprasījis par abru desmit dukātus LP. III, 42. es tam cieti nuoprasīju. skuoluotājs nuoprasīja uzduotuo gabalu. Refl. -tiês, sich losbitten, freibitten Spr.

Avots: ME II, 834

nuka, ņuka, nuks [Dond.], ņuks,

1) ein grosses, keilförmiges Stück Brot
[ņuka Grünh., Mitau, ņuks Serbigal, Nötk., Matk.]: ganuos gāju, nuku (Var.: ņukus) ēdu BW. 9915; auch ein Stück Käse, Butter: Jāņa mātes kambarī sieva nukas darināja BW. 321111; sviesta ņuka Tr. III, 966; [ein Klumpen: suns iet pa tīrumu nukus mezdams (Rätsel - der Pflug) BW. VI, 155];

2) ņuka, ein unordentlich zusammengelegtes, zerknültes Stück Papier:
viņš izvilka nuo kabatas lielu ņuku naudas Lin. tē̦vs var duot labu nuķi (sic!) pūrā Latv.;

3) nuka = biguze Etn. I, 20;

4) die Falte:
drēbes saņukātas, sagulē̦tas, sasē̦dē̦tas vienās ņukās Ahs.;

5) [ņuka Stelp., ņuks Lös. n. IV, 161], die zum Stossen geballte Faust
ņuka Wolmarshof], der mit der Faust augseführte Hieb: sapīcis tam iegrūda ņuku sānuos A. XII, 752, 829. viņš man deva ar nuku sānuos, nuku rādīt, parādīt, eine Feige zeigen: druoši gāju kaimiņuos puišiem ņukas Var.: knipas) rādīdama BW. 6635. kad meitiņa ruociņā, knipu uz knipas (Var.: ņuku uz ņuku, ņuku uz ņuka) parādīju 18327;

6) nuka, der Stock
Kokn. n. Etn. IV, 161;

7) etw. Ungeheuerliches, Wunderliches:
eita, bē̦rni, verieties, kādi ņuki aizkrāsnē! BWp. 2723;

8) nuku grāmata Etn. II, 142 = labi pabieza grāmata ar šaurām, gaŗām lapām Sassm. uotrs mazākais (dziesmu krājums), kuo par "nukām" sauc, ar gada skaitli 1743 Neuland Dziesmu grām. 12. [In der ersten Bed. aus liv. nukā "dickes Stück Brot" nach Thomsen Beröringer 271; doch wie verhält sich dazu li. niukas "niuch" (poln.) ломоть (russ.)"?]

Avots: ME II, 753

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

pagluds: Adv. pagluži, ziemlich glatt: tā jau p. vērpj Oknist. p. sasukāti mati Lubn., Meselau. talka nuoritēja p. Saikava.

Avots: EH II, 133

pamâcĩba, die Belehrung, Ermahnung, Anweisung: bē̦rniem jāduod visāda. laba pamāczba Ahs. dabūja pamācību, lai visus dukātus nẽkad nemainuot līdz LP. VII, 98.

Avots: ME III, 68

papiñkšķêt, papiñkšêt, intr., etwas weinen (verächtlich): māsa pruot tikai papinkšķēt un pašnaukāt Vēr. I, 1764.

Avots: ME III, 81

‡ pasalīte "?": slaukāt ... pasalītes BW. 14121. Zu pašale? Oder fehlerhaft für pasuolīte (das dafür BW. 14124 steht)?

Avots: EH XIII, 169

pìeaûdzêt, voll wachsen lassen: skatījuos viņa... izsukātā pierē un pieaudzē̦tā pakaklē Kaudz. M. 22.

Avots: ME III, 237

pìegrābt,

1) zu-, hinzuscharren, -harken :
(sienu) saņe̦m, piemin un piekasa (piegrābj) Etn. III, 72;

2) vollharken, -scharren:
piegrābj maišeli ar dukātiem LP, I, 73. Refl. -tiês, für sich zusammenscharren: ekur nu māntās tavs vīrs būtu piegrābies Krišs Laksts 42.

Avots: ME III, 252

pil˜ns > dial. pil˜ls (li. pìlnas, apr. acc. s. pilnan, aksl. плънъ, serb. pȕn, ai. pūrṇá-ḥ, got. fulls "voll"),

1) voll:
Sprw. kad pavada pilna, tad trūkst. vadzis bij pilns Kaln. Ozolk. m. 94. darba radās pilnas ruokas MWM. v. J. 1896, S. 602. neķeŗas pie darba vis pa gaŗu laiku, bet ar pilnu krūti Kundziņš Ve̦cais Stenders 32. baiļu pilnuo uzde̦vumu Dīcm. I, 14. pilnuos priekuos LP. I, 67. viņš dzīvuoja pilnā maizē Zeif. Chrest. II, 51. trīs pilnas nedēļas RKr. VII, 20I. gaida pilna mēnestiņa BW. 9601. sirds bij visai pilna Kaudz. M. 245, tas ir nieku pilns, kâ suns blusu pilns JK. II, 376. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 1, 303. asaru, mīlestības pilnas acis RA. saimniece atteikuse skaudības pilna LP. IV, 216. ļaudis turējuši viņu par ve̦lna pilnu JK. piebāzta pilna ar dukātiem LP. VI, 1, 335. istaba pielīdusi pilna mušu Kav. nav vēl četru gadu pilns, er ist noch nicht volle vier Jahre alt Blieden n. Mag. XIII, 2. pilni laiki, im Gegensatz zu tukši laiki, gute Zeiten. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54. pilnā galvā, balsī, kaklā, rīklē, garšā, aus vollem Halse: sāka aiz dusmām pilnā galvā brēkt Etn. II, 176; pilnā balsī raudāt LP. I, 65, rāties Kaudz. M. 23. smieties pilnā kaklā LP. I, 165. iesaucas pilnā rīklē Purap. 104. smieties pilnā garšā Kaudz. M. 139. pilnā spē̦kā, mit aller Kraft: pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220. skrien.. pilnā vējā, in vollem Dampf Krilova pasakas 49. zaķis iesācis vilkt pilnā vējā Lapsa-Kūmiņš 8. viņš jau ir pilnā dūšā, er ist schon betrunken Kaudz. M. 118;

2) betrunken:
Kārli atvēstīja nuo kruoga, bet tas bija pilns Baltp. r. I, 47, pilns kâ zābaks Etn. IV, 121, kâ dublis, pīpe, mārks;

3) füllig (von körperlicher Fülle), dick:
pilnuo mātes meitu BW. I3846;

4) pilns prāts, voller Verstand:
tu taču neesi pilnā prātā A. XVI, 36I. ar pilnu prātu mājā neatgriezies LP. VII, 335. es savai māsiņai pilna prāta neturēju BW. 24703, 2. bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 137. par pilnu ņemt, turēt, für voll nehmen, halten: nee̦suot ņe̦mami par pilnu MWM. XI, 170. tuo par pilnu neturēju BW. 15467. pilnā mierā, ganz zufrieden: kungs pilnā mierā jaunākuo meitu atduot LP. VI, 1, 487;

5) pilnuos rikšuos, in vollem Trab:
pilnuos rikšuos braukt Aps. Jē̦kabs III, 7. laiž pilnuos rikšuos visiem gāpām BW. III, 1, 78. - aukla... dreijājuot duod abpusīgu griešanuos: "pilnuo" un "tukšuo"` A. XXI, 440. - Subst. pil˜nums (li. pilnùmas), das Vollsein, die Fülle: upīt, lzguo vienu pilnumiņu! BW. 9336. Wohl ein altes Verbaladjektiv zu pilt II (s. dies), ai. pṛṇāti od. píparti "füllt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 218 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55 und 63 ff.

Avots: ME III, 216

plauki,

1) plaûki C., PS., Trik. (li. plaukaĩ "Haare"), plaûki ² Ruj., Salis, = plauka I Spr., Ronneb.: plaûki - tīrākās, labākās pakulas. Mar. n. RKr. XV, 130. par plaukiem Alūksnes pagastā sauc sīkas tinu škiedriņas; was im Weben vom Kamme abfällt U.;

2) Schneeflocken
Wend. n. U.;

3) Schelfer, Schinn
Warkl., (mit aû) Saikava : Māres dienā nedrīkst galvu sukāt, lai plauki galvā neme̦tas RKr. VI, 34;

4) Staub
Ruj. n. U.;

5) Mutterkorn
(auch me̦lni plauki) U. - Vgl. plauka; in der Bed. 5 dürfte es zu plaûkt I gehören (während Persson Beitr. 806 f. plauki 5 von plauki 1-4 und plauka nicht trennt).

Avots: ME III, 324, 325

‡ *purgalve "?": tautu meita, purgalvīte (Var.: cē̦rpa galva), gaida kuošus vedējiņus; atjāj kuoši vedējiņi, tai galviņa nesukāta BW. 16938 var.

Avots: EH II, 327

pùrslât ² , -ãju, mit der Schnauze blasen: zirgs tik purslā viēn miltu ūdeni, ne˙maz nedzeŗ Lis. - Refl. pùrslâtiês ² , -ãjuôs, auch purslêtiês Fest., zürnen, böse sein Lis., Fest.; weinen Lös. n. Etn. IV, 167; "ar muti vai de̦gunu šņaukāties" Ar. Zu purstas; vgl. li. purslóti "ita loqui, ut pur̃slos ex ore evolent" KZ. LII, 293.

Avots: ME III, 420

saglaũdît: saglaudītu (Var.: sasukātu) kumeliņu BW. 3095, 1 var.; 33591. kad kukulis saglàurdīts ² (vor dem Backen), tad ar pirkstu pārve̦lk krustu Linden in Kurl.

Avots: EH XVI, 408

sajàukt, tr., vermischen, verwühlen, verwirren, durcheinanderstören U.: kas dūņas sajauca upītes malā? BW. 1387. pāriet zuosis klaigādamas, ezeriņu sajaukušas BW. 637, 1. brūtes brāļi . . . sajauca jau sasukātuo galvu BW. III, l, 30. jaunpuisis tai sajauca matus ebenda 49, sajaukt kārtis, Karten taillieren. tu . . . sajauc visu dzīvi Apsk. v. J. 1903, S. 584. viņa, kâ saka, sajauc prātus Vēr. II, 926. sajauktas stīgas, verstimmte Saiten L. Refl. -tiês, sich vermischen, sich verwirren. Subst. sajàukšana, das Vermischen, Verwühlen, Verwirren: asins sajaukšana Vēr, I, 1383; sajàukšanâs, das Sichvermischen, Sichverwirren : šuo dzīvības parādību sauc par individu sajaukšanuos Vēr. II, 1181; sajàukums, das Vermischte, Verwirrte, die Mischung: niķeļa sajaukums ar dzelzi Konv. ² 1352, izsmēķējis . . . tādu sajaukumu Latv.; sajàucẽjs, wer vermischt, verwirrt.

Avots: ME II, 639, 640

sakstît, -u, -ĩju "Verlorenes suchen und gewöhnlich nicht finden" U.; "= pē̦das šukāt" Planhof; mantu sakstīt, nach Schätzen streben Depkin n. U. Zu sekt.

Avots: ME II, 657

sapickâtiês,

1) auch sapickāt, zusammenfallen, schliefig werden: maize sapickājusēs kâ galuoda Dond. maize sapickājuse viena pickā Dond. n. RKr. XVII, 50;

2) sich verwickeln, verwühlen:
mati sapickājušies, ka nevar izsukāt Dond.

Avots: ME II, 698

‡ savalcît,

1) "saluocīt" (gaŗāku drēbes gabalu; drēbju linus vērpšanai kuodeļā) PV. (mit àl ² ); "savilkt, sataisīt" (kuodeļu) Kalz. (mit àl ² ): savaicījusi katrai (scil.: meitai) lielu kuodeļu linu Pas. XV, 278. s. kuodeļu (= linus uz galda stiepjuot sataisīt vērpšanai) Druw. n. RKr. XVII, 85, (ņe̦muot tīri izsukātu linu griezeni pa saujām, izpurinuot un viegli saklājuot citu uz citas) Lubn.;

2) Schläge verabfolgen
Nötk.: es viņam krietni saval˜cīju.

Avots: EH XVI, 462

sazagt, Refl. -tiês,

1): in grosser Menge stehlen:
viņš ... visus dukātus sazagās Pas. XII, 52; ‡

2) sich (in grösserer Anzahl) hineinstehlen:
acīs sazagās asaras Janš. Dzimtene I, 499.

Avots: EH XVI, 467

sikspãrnis PS., sikspārnis Deg., Natur. XXXVII, 1, 6, 7, RKr. VIII, 85, Wolm., Nigr., sikspārne Glück, L., U., sīkspārnis (?) LP. VII, 676,. Demin. sikspārnelis MWM. IX, 189, die Fledermaus: "sikspārnis ievelsies matuos", baida bē̦rnus, kas neļaujas sukāt galvu Nigr.; sikspārnis, eine Libelle. Nerft. - Nebst li. šikšnósparnis dass. als der "Lederflügler" zu siksna.

Avots: ME III, 837

skàitît (li. skaitýti "zählen, lesen") Wolm., PS., C., Jürg., Serbigal, Neuenb., skaĩtît Rutzau n. FBR. VII, 116, skàitît ² Kl., Prl., Nerft, Preili, skaîtît ² Ruj., Salis, Iw., Līn., Gr.-Essern, Grünh., Widdrisch, Zögenhof, -u, -ĩju,

1) zählen; rechnen:
Sprw. iet suoļus skaitīdams. tas kuo meklē, skaita tev zuobus (d. h., befindet sich ganz in der Nähe). kuopā skaitīt, addieren U. - skaitīja veļu laiku nuo Mārtlņiem līdz 12. decembrim;

2) (Gebete) hersagen, aufsagen
U.: pātarus skaitīt, Gebete hersagen (eig.: den Rosenkranz abbeten) U. lūdz dievu jeb skaiti pātarus! Etn. 11, 75. skaitīt baušļus Kaudz. M. I, 4, die 10 Gebote hersagen. pakaļ skaitīt, nachsprechen. nuo galvas skaitīt, auswendig hersagen;

3) lesen
Rutzau, N.Peb., Fest., Wessen, Infl.: sēd vecītis, skaita grāmatā Pas. IV, 402 (aus Welonen). drukātuo skāitīja, bet rakstītuo nevarēja L. W. 1921, 47, 13. Refl. -tiês, um die Wette zählen: dievs ar ve̦lnu rauga uotru pārspēt: durties, skaitīties, kaitināties LP. VII, 1159. - Subst. skàitîšana, das Zählen; das Hersagen; das Lesen; skàitĩjums, das einmalige, beendete Zählen; Hersagen; Lesen; skàitîtãjs (li. skailýtojis),

a) wer zählt; hersagt, liest;

b) der Zähler (in der Arithmetik)
Konv. ² 522. Zu šķist.

Avots: ME III, 866, 867

šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,

1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;

2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.

Avots: ME IV, 53

šķirtne,

1) der Scheitel
U., (mit ir̃) AP., (mit ìr ² ) Bers., Erlaa, Golg. Kl., Lubn., Saikava: pār pašu galvas vidu balta šķirtne re̦dzama Dok. A. matiņi gludi sukāti, šķirtni vidū MWM. VIII, 242. māte skatās spuogulī, nuopūlējas ar taisnas šķirtnes pāršķiršanu Blaum. Skal. ug. 230;

2) eine Fuge
Döbner n. U., "sprauga" (mit ìr ² ) Gr. - Buschh.: saules seja... pa mākuoņu šķirtnēm... atklājās Janš. Dzimtene ² III, 81. kuociņi auga... saknītēm klints šķirtnēs turē̦damies Valdis Stabur. b. 17. dakstiņiem, kam šķirtnes piesvaidītas... kaļķiem Vēr. I, 898. lietus iespriezdamies pa mazākām šķirtnītēm Duomas III, 827. caur vārtu šķirtni MWM. VI, 328;

3) ūdens sķirtne, die Wasserscheide:
draudzes... daļu, kas atruodas Salacas un Pē̦rnavas upes ūdens šķirtnē A. Melnalksnis Mazsalaca 10. ūdeņu šķirtne starp Ziemeļu Le̦dusjūŗu un Bēringa līci MWM. VII, 394;

4) das Diaphragma
Dr.;

5) die Zäsur
Plūd. Llv. 176;

6) šķirtnīte ² , die Strähne
Saikava: kad ieskā galvu, tad pašķiŗ matus mazām šķirtnītēm.

Avots: ME IV, 46

‡ sklasts Rutzau, der Haarscheitel: sasukāt matus uz sklastu. Wohl ein Lituanismus; vgl. li. klãstymos "Haarscheitel" in Kurschats Wrtb., wo auch auf ein sklãstymas verwiesen wird, und sklaistė dass.

Avots: EH II, 505

skràpt C., PS., Wolm., Smilten, skràpt ² Mar. n. RKr. XVII, 117, Alswig, Vank., skrâpt ² Salis, AP., Schujen, kratzen (einmal); in Fehsen (mit à ²⁾ gleichbed. mit kasît (abru) und sukāt (luopus). Etwa aus skrāpêt + skrampt?

Avots: ME II, 890

skrũvêt, -ẽju,

1} schrauben
U.;

2) erpressen
U.;

3) locken
Golg.: sukājiet, skrūvējiet (Var.: pucējiet, puškuojat), ve̦dat drīzi istabā! nesukātas, neskrūvē̦tas istabā neve̦dat! BW. 16896 var. Aus mnd. schruven.

Avots: ME III, 899, 900

šļaburêt, ‡

3) "staigāt vai braukāt bez liela darba vai lielas nuozīmes" (mit a < e̦?) Bers., Kalz.

Avots: EH II, 643

slakšêt, ‡

3) schallen
Seyershof: sukāt linus, ka slakš vien. dūči vien slakšēja, kad viņi rīkuojās ap gaļu. zuobi vien slakšēja (kuopā sasituoties).

Avots: EH II, 519

šļamât,

1): "staigāt vai braukāt bez liela darba vai lielas nuozīmes" Bers., Kalz.

Avots: EH II, 643

šļeberêt,

1): kraftlos, die Füsse am Boden schleppend od. mit grossen Schuhen gehen
Sonnaxt; "bez liela darba vai lielas nuozīmes staigāt vai braukāt" Bers., Kalz.;

2): undeutlich od. Dummheiten sprechen
Sonnaxt.

Avots: EH II, 645

šļiêkas Mar. n. RKr. XV, 139, Lis. n. RKr. XVII, 94, Prl. n. FBR. VI, 93, Bers., Erlaa, Golg., Lös., Nötk., Saikava, Sessw., (mit iê ² ) AP., = sliekas, siekalas, der Speichel N. - Peb.: ķeŗat jel kādu plācenīti, lai tiek kaut vai šļiekas, kuo nuorīt! Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 107. bezzuobaiņa šķirgata... šļiekas vien šļakst Niedra Kad mēnesis dilst 39. visas šļiekas (spļaudekļi), kuo spļāvis, palikuši par ze̦lta dukātiem LP. V, 353. nespļauj šļieku zemē! Mar., Wessen, Meselau, Ruj.

Avots: ME IV, 73

‡ II šļuburêt Bers., Kalz. "staigāt vai braukāt bez liela darba vai lielas nuozīmes": kur biji, puišeli, kur šļuburēji? Suitu k., S. 149.

Avots: EH II, 646

‡ šņaũkstêt Seyershof "šņākt, šņaukāt": sirdīgs bē̦rns šņaukst kâ kaķis Seyershof. kas tur šņikst, kas tur šņaukst? BW. 2548 var.

Avots: EH II, 652

‡ šņor̃gât Salis "šņaukāt"; vgl. šņurgât.

Avots: EH II, 653

‡ II stùopât ² "sukāt (vilnu)" Warkl. (von alten Leuten gebraucht): s. vilnu Liepna ("dauzīt vilnu ar sakaltušām aitas zarnām"), Lubn. n. FBR. XVII. 138.

Avots: EH II, 598

strẽmele Karls., ein Strämel, Streifen Bielenstein Holzb. 650; ein Papierstreifen Freiziņ; ein abgerissener Stoffstreifen Gold. n. Etn. I, 138, (mit -ẽ-) Dond., Kaugershof: apdrukāta papīra strēmele De̦glavs. šaurās papīra strēmelēs Konv. ² 298. meža strēmele Lautb. Luomi 86. ze̦lts sasalis par garu strēmeli pirksta galā LP. III, 93. Plur. strēmeles, Spitzen Rutzau n. Etn. II, 97. Nebst. estn. trēmel "Striemen" aus mnd. stremel "Streifen".

Avots: ME IV, 1088, 1089

sukatas "?": sukatas bē̦rnam vajaga izsukāt tūliņ, kâ piedzimst Vēr. Il, 656, Dric`e̦ni (gemeint seien damit vermeintliche Borsten auf dem Rücken).

Avots: ME III, 1117

tùobrìd(i), in dém Augenblick, dann, damals: pē̦rkuons tuobrīd nesperšuot LP. VII, 453. tuobrīd arī ne˙kadas drukātas grāmatas nebija Launitz Stāsti 3. biedrības . . . vajadzības neļāva . . . tuobrīdi kasi izplātīt uz ār pusi Kaudz. M. 296.

Avots: ME IV, 284

tùobrìd(i), in dém Augenblick, dann, damals: pē̦rkuons tuobrīd nesperšuot LP. VII, 453. tuobrīd arī ne˙kadas drukātas grāmatas nebija Launitz Stāsti 3. biedrības . . . vajadzības neļāva . . . tuobrīdi kasi izplātīt uz ār pusi Kaudz. M. 296.

Avots: ME IV, 284

‡ tor̃bulêtiês Seyershof "bieži šņaukāties".

Avots: EH II, 688

uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),

1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;

2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;

4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;

5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;

6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),

a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;

b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;

c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;

7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. ² 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.

Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314

I valcît,

4): auch (prs. val˜ku) AP., (prs. vàlku ² ) Druw., Fehsen, Golg., Kalnemois, KatrE., Saikava, Sonnaxt, Stom.;

5): linus v. (mit ài ² ; "sukāt"), pakulas atsukājuot Lubn.;

7): auch (prs. vàlku ² ) Saikava; sāka v. (schlagen?)
visus juodus ... pa istabiņu Pas. XIV, 174; ‡

9) "energisch etwas tun"
Druw.; līdz pusdienai kā v. nuovalcīju (= nuopļāvu) visu pūravietu.

Avots: EH II, 751

vickulis Stenden, vickuls Frauenb., Nigr., eine Menge Frauenb.; ein dichter Wirrwarr Frauenb., Nigr., "save̦lts muckulis" Stenden: siena, matu vic kulis Stenden. lini savē̦lušies tādā vickulā, ka nevar ne izsukāt Nigr. dzijas samudžinājušās visas vienā vickulā ebenda. strazds iestiepa īstu vickulu pakulu burķinā ebenda. vilnas vickuliņu Janš. (lūkus) savicināšu vickulā Janš. Mežv, ļ. I, 71 (ähnlich II, 349). kādu paunas vickulu Dzimtene ² I, 315. miglas vickuliem Dzimtene IV, 34. dūmu vickuļi JR. VII, 1. nuokrīt pa uguns vickuļam zemē Upītis St. 35. bites sacēlās vienā vickulā Frauenb. Zur Form vgl. muskul(i)s I.

Avots: ME IV, 577

I vir̃gât C., Serbigal, (mit ir̂ ) Ronneb., Smilt., Trik., (mit ìr ² ) Lis., -ãju, raufen, reissen, zupfen Plm. n. RKr. XVII, 86, Adl., Golg,, Lubn., Meiran, Meselau, N.-Peb., Vīt.; reissen, zerreissen, abtragen Sessw.: kuce̦ns virgā grāmatu, papīru, lupatu Golg. virgāt matus, linus Vīt. sīkstu ve̦lē̦nu aruot bij gan, kuo virgāt ders. saknes jāvirgā gruoziem Serben. meitu mātes pakaļiņa kâ virgāt izvirgāta (Var.: sukāt izsukāta) BW. 23618 var. kāds sāka virgāt harmōnikas Saul. I, 211. Refl. -tiês, sich, einander beissen, raufen, (scherzweise Lubn., Meiran) zanken Plm. n. RKr. XVII, 86, Adl., Grawendahl, Kosenhof, Meselau, Peb., Ogershof, Schwanb., Sessw., Vīt., (mit ir̃ ) Nötk., Drosth., Gotthardsberg; albern, lärmen Lubn., Meiran: virgājās kâ suņi Grawendahl. mūsu un viņsē̦tas suņi briesmīgi virgājās Sessw. bē̦rni virgājas Schwanb. zēni sāka matiem virgāties (einander die Haare raufen) Vīt. tad ta tie virgājas! Lis., Nötk. Zur Wurzel u̯er- "aufreissen, ritzen" (bei Walde Vrgi. Wrtb. I, 286)?

Avots: ME IV, 604, 605

‡ virza galva "?": tev ... v. g., tev galveņa nesukāta Tdz. 57821.

Avots: EH II, 789

žẽ̦luôt,

1) jem. Erbarmen, Güte erweisen
U., Gnade erweisen, gnädig sein; bedauern, beklagen U.; (ein Kind) beruhigen, still machen Frauenb.; schonen U.; (aus Geiz) nicht geben wollen: lai dievs žē̦luo! LP. VII, 436. ne˙viens nav viņas žēluojis 835. meitene, putniņu žē̦luodama... 497. kuo jūs manis žē̦luojat? 16594, 2. žē̦luo mani žē̦luodama! 14773. es gribēju žē̦luot iet; smiekli nāca, nevarēju 22087, 4. dievs žē̦luo tuo māmiņu, kam tā tuop jaunavīte! 887. brāli, brāli, žē̦luo māsu! nāk māsiņa raudādama. - lai māsiņu dievs žē̦luo, es māsiņu nežē̦luoju 13746, 1. žē̦luo mani, ieduod kādu klēpīti sìena! Frauenb. Sprw.: vienu suoli žē̦luo, desmit pazaudē Br. sak. v. 1180. ja auzu nežē̦luosi, tad zirgu pucēt nevajadzēs Br. s. v. p. 7. duos naudiņu žē̦luodams BW. 16992. saimnieks arī 200 rubļu nežē̦luoja Dīcm. pas. v. I, 12;

2) betrübt sein, trauern:
kad jauneklis dabāja zināt, ka bārenītes vairāk nav, jis cieši žē̦luoja Pas. V, 161 (aus Kārsava);

3) lieben (nicht erotisch)
Schlossberg. Refl. -tiês,

1) Erbarmen haben
L.; sich über einander erbarmen; einander Güte erweisen; einander beklagen: div[i] sērdieņi satikās, viens uotaru žē̦luojās BW. piel. ² 3981, 1. div[i] māsiņas sagājās, vien[a] ar uotru žē̦luojās BW. 26616;

2) klagen, sich beklagen
U.: iet pie skuoluotāja žē̦luoties A. XI, 105. nabadziņš aizskrēja pie dieva žē̦luoties Lp. V, 79. Jāņa māte žē̦luojas, atslēdziņa nuozudusi BW. 32765, 3. kad neņēma, žē̦luojās 11072, 4 var. tikkuo satieku savu māsu, tūlīn sāk žē̦luoties Frauenb. ķēniņš gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīcm. pas. v. I, 36. žīdiņš gaužām žē̦luojās pēc spuožajiem ze̦lta dukātiem 39. - Subst. žẽ̦luošana, das Sicherbarmen, das Gnädigsein; das Bedauern, Beklagen; das Schonen: kungs, tu atmaksāji blēžu trakuošanu ar žē̦luošanu Gesangb. 327, 2. labāk maza nuomiruse nekâ liela izauguse, būt[u] manai māmiņai jel mazāka žē̦luošana BW. 27354; žẽ̦luôžanâs, das Klagen, das Sichbeklagen; žẽ̦luõjums, das einmalige, vollendete Sicherbarmen, Bedauern, Schonen; žẽ̦luôtãjs, wer sich erbarmt, Güte, Gnade erweist; wer bedauert; wer schont: žē̦luotājs mums bē̦du tvaikuos Gesangb. 39, 4. tie bij mani žē̦luotāji BW. 4082, 4. cik man bija žē̦luotāja nuo viena bāleliņa BW.

Avots: ME IV, 807

zir̃nis (li. žìrnis "die Erbse"),

1) Plur. zirniņi BW. 2281, 3, die Erbse (pisum)
: Sprw. pliks kâ zirnis Br. sak. v. 1539. zirņiem druva nee̦cē̦ta BW. 11621. būs mums pupiņas, būs mums zirniņi 2281, 3. zirņu graudi 4053. iznīkst kâ zirņa grauds Br. 197. beŗ kâ zirņu (s), sagt man von einem schnell Sprechenden Kav. tādu nuoplīsušu nuo zirņiem nevar dzīt laukā, sagt man von einem, der alte, zerrissene Kleider hat Frauenb. zirņu ēdiens, eine Speise - gekochte, zerstampfte Erbsen mit Fett Frauenb. - zirņu krūms, Erbsenbaum, -strauch (caragana arborescens Lam., frutescens DC.) Konv. 52. - zirņu tārps, bruchus pisi Wid. - baltais zirnis, gemeine Erbse, Gartenerbse (pisum sativum L.) RKr. II, 75; Konv. ² 182; e̦ze̦ra zirnis, die Stachelnuss Karls.; gaiļa (Konv. ¹ 494) od. gaiļu (RKr. II, 74) zirņi, Schneckenklee (medicago falcata L.); me̦lnais zirnis, orobus niger L. Druva III, 432; meža zirnis, orobus tuberosus L. Zehren (?); pe̦lē̦kais zirnis, die Felderbde (pisum arvense L.) RKr. II, 75; peļa (?) zirnis, vicia hirsuta Koch. Druva III, 733; četrsē̦klainais peļa z., vicia tetrasperina Mnch. Lubessern; peļu zirnis (zirnītis Latv.), vicia cracca L. Wid.; vicia saepium Ahsuppen; puķu zirņi Frauenb., Salis od. schlechthin zir̃nis Burtn., Drosth., Lappier, Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., N. - Peb., Ruj. - Thorney, Schujen, Smilt., Wenden,Wesselshof, wohlriechende Erbse; nach Bezzenbergers Le. Di. - St. 177 ist zìrnis ² in Andrepno das Herzkraut (diclytra formosa); purva zirnis, lathyrus paluster L.; saldi zirņi, Zuckererbsen U.; vanaga zirnis Gr. - Buschh., Oknist, vanagu zirņi U., vanagu zirnīši Mag. XIII, 3, 61, die Vogelwicke (vicia cracca L.; s. auch vanagzirņi); zirnīši Lennew., eine Art Wicke (in Wiesen wachsend); vanaga zirnis, vicia saepium Wid.; vēja zirņi Konv. ² 2323, Frühlings-Platterbse RKr. II, 73;

2) Plur. zìrņi ² Mar. n. RKr. XV, 145, N. - Rosen, die Pocken;

3) zirņi, Unebenheiten, Knollen im Garn u. dergl.:
nelāgā sukātas pakulas zirņiem (zirņuos) savilktas Stelp.;

4) acu zirnīši, Pupillen
Celm.;

5) vēja zir̃nis Nötk. "eine erbsenförmige Verhärtung im Körper".
Zu apr. syrne, r. зернó, serb. zȑno, got. kaurn, lat. grānum "Korn", ahd. cherno "Kern" u. a., s. Trautmann Wrtb. 372 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 599 f.

Avots: ME IV, 729