Paplašinātā meklēšana

àizčâpuôt: àizčãpuôt Ahs.

Avots: EH I, 15

àizčâpuôt, auch àizčâpât, hinkriechen, langsam sich entfernen: bē̦rns aizčāpuojis pie akas LP. V. 59; lācis aizčāpuojis pruojām Etn. III, 112.

Avots: ME I, 21

àizcil˜puôt: ‡ Refl. -tiês, sich verknüpfen, sich in Schlingen zusammenziehen: diegs aizcilpuojies Lubn.

Avots: EH I, 14

àizcilpuôt,

1) tr., zuhäkeln
(cilpas), intr., sich eilig wegbewegen, besonders vom Hasen, dann von anderen lebenden Wesen: tas aizcilpuoja kā zaķis Purap.

Avots: ME I, 20

‡ àize̦l˜puôtiês, aufatmen: viņa vēl reiz aize̦lpuojās, bet tad nuomira Mahlup.

Avots: EH I, 22

‡ àizkal˜puôt,

1) im voraus dienen, um nachher dafür etwas zu bekommen
Golg.: glābšana bijusi jau pirms aizkalpuota Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 147. kad... aizkalpuojumi nav darīti, tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz. Vecpiebalga 47;

2) a. līdz virsniekam, bis zum Offizierstand empordienen.

Avots: EH I, 28

àizķepuôt, -ât, ungeschickt, plump weggehen, besond. von Kindern Grünh., Spr.

Avots: ME I, 35

àizkle̦puôt: ‡ Refl. -tiês, = iekle̦puôtiês.

Avots: EH I, 31

aizkle̦puôt = àizkãsêt U.

Avots: ME I, 32

àizklēpuôt,

1) schwängern, schwanger sein:
Anna aizklēpuojusi, A. ist schwanger A. X, 1, 307;

2) mit hochgehobenen Füssen weggehen:
viņš aizklēpuoja od. aizgāja lieliem klēpjiem Druw., Sessw.: klēpis.

Avots: ME I, 32

‡ àizlaipuôt, von éinem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmend (um sich die Füsse nicht zu beschmutzen) hin-, weggehen: a. pa akmeņiem līdz seklim Salis. ceļš - slikts; jāaizlaipuo tuomē̦r ir.

Avots: EH I, 35

àizlapuôt,

1) mit Blättern bedeckt werden:
luogi ar ceriņiem aizlapuojuši JK., AP.;

2) mit belaubten Zweigen etw. verdecken, schliessen:
ar lapām aizlapuo vaļējuo šķūņa augšu C.;

3) = aizmeijuot Kursiten.

Avots: ME I, 36

àizlāpuôt, intr., plump weg-, hingehen: te viens kā lācis pa sniegu aizlāpuojis JK., Spr. [s. lāpât].

Avots: ME I, 36

àizļe̦puôt, davoneilen: zaglis aizļe̦puo LP. I, 117. zaķis lē̦ni aizļe̦puoja Grünh.

Avots: ME I, 38

àizļē̦puôt Jauns., = àizļe̦puôt.

Avots: EH I, 37

àizļipuôt, weggehen, fortlaufen: cūka prātīgiem suoļiem aizļipuoja pruojām uz citām draudzenēm A. VIII, 330 (Denominativ von ļipa).

Avots: ME I, 38

àizpĩpuôt und àizpĩpêt, tr., anrauchen: pīpi Vēr. I, 1247; cigāru.

Avots: ME I, 44

àizrãpuôt, intr., hinwegkriechen, hin-, wegschleichen: bē̦rns aizrāpuoja pie mātes.

Avots: ME I, 46

‡ àizrãpuôtiês, = àizrãpuôt.

Avots: EH I, 45

‡ àizrē̦puôtiês (mit ẽ̦p aus āpj ?) hin-, wegkriechen N.-Peb.

Avots: EH I, 45

àizripuôt: nauda aizripuo (wird vergeudet).

Avots: EH I, 46

àizripuôt, intr., wegrollen, sich schnell entfernen: apaļas sudraba vai ze̦lta ripiņas drīz aizripuos Apsk. I, 174. kamuolis aizripuo uz gatves galu LP. VII, 125.

Kļūdu labojums:
kamuolis = kamols

Avots: ME I, 46

‡ àizstĩpuôt Jurg., = ‡ aizstĩpât.

Avots: EH I, 53

‡ àizstrĩpuôt, anstreichen, ein Zeichen einkerben Golg.: aizstrīpuo (aizvelc zīmi) tai vietā!

Avots: EH I, 53

àizšũpuôt, -ât, schaukelnd wegtragen, wegschaukeln: jūŗas viļņi aizšūpuo tuo svešumā Aps. Refl. -tiês, sich hinschaukeln: reizēm viņa aizšūpuojās līdz egļu virsaunēm Vēr. II, 9.

Avots: ME I, 55

àizsvilpuôt,

1) tr., wegpfeifen:
tuo aizsvilpuo nuo viņu vietas Hiob 27, 23;

2) einen kurzen Pfiff hervorbringen
Zb. XVIII, 300.

Avots: ME I, 54

‡ àizšvil˜puôt, pfeifend hin,- weggehen, -laufen Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 57

‡ àizšviļpuôt Wessen "àizsvilpuôt".

Avots: EH I, 57

àiztapuôt, -êt (Lind.), mit einem Pflock (tapa) zumachen, schliessen, verstopfen, mit u. ohne den Zusatz cieti: caurumu. rags apses tapu aiztapuojams LP. VII, 574. raganas siekalas jāieliek ragā, cieti jāaiztapuo LP. V, 23.

Avots: ME I, 55

‡ àizpupuôt, = àizpupinât: a.... cilvē̦ku Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 44

‡ apcil˜puôt, = apskrìet 1: a. visu mežu, pagastu.

Avots: EH I, 75

apkal˜puôt, ‡ Refl. -tiês, sich bedienen, einander bedienen: apkalpuojieties paši!

Avots: EH I, 89

apkal˜puôt, tr., bedienen: nevaruot ķēniņa meitu apkalpuot LP. VII, 219. pircēji tika apkaluoti rūpīgi un pareizi A. XX, 105. Refl. -tiês, sich selbst bedienen: ikkatrs pats apkalpuotuos Pūrs III, 100. apkalpuôtãjs, -a,

1) der Diener;

2) der gewisse (ehrenvolle) Pflichten dienend erfüllt;
kāzu apkalpuotājiem sameta algu kāzenieki BW. III, 11. apkalpuojums, die Aufwartung, Bedienung.

Kļūdu labojums:
BW. III, 11 = BW. III, 1, S. 11

Avots: ME I, 93

‡ apkle̦puôt behusten: ēdienu nevajaga a. Jürg., Trik.

Avots: EH I, 92

apkrẽ̦puôt, auch -ât, tr., mit Schleim beschmutzen.

Avots: ME I, 95

‡ aplaipuôt Siuxt u. a., refl. aplaipuôtiês Trik., unpassierbaren (kotigen) Stellen ausweichen" um etw. herumgehen, -gelangen: a. laidaram apkārt Siuxt u. a.

Avots: EH I, 97

aplapuôt: liesmuoja ugunsgrē̦ki kâ milzīgas ruozes, drausmīgu dūmu mutuļu aplapuotas A. Brigadere Daugava I, 161.

Avots: EH I, 97

aplapuôt, refl. -tiês, Laub bekommen, sich belauben: priede, ne tev ziemu skujas bira, ne vasaru aplapuoji BWp. 2817; aplapuota vieta MWM. VI, 488. kāts pie zemes aplapuots Konv. ¹ 299.

Avots: ME I, 100

aple̦puôtiês, stolz, verwöhnt, anspruchsvoll werden: šis man vēl aple̦puosies Alm.

Avots: ME I, 101

appum̃puôt,

1) intr., sich mit kleinen Beulen
(pumpa) bedecken: appumpuojis ģīmis AP., Bers., Mar.;

2) tr., mit einem Knauf, Buckel versehen:
appumpuota nūja.

Avots: ME I, 112

‡ āprāpuôt Spr., = ‡ aprāptiês.

Avots: EH I, 108

‡ apripuôt,

1) = ‡ apripât: vilciņš apripuoja ap galda kāju Bauske;

2) = ‡ apripinâtiês: nauda apripuoja zem skapja Jürg.

Avots: EH I, 109

apstĩpuôt, -ât, -êt, bebänden, Reifen umlegen: mucu, dzirnavu puses Konv. 2, 709. visi pagalma stabi bij apstīpuoti. mēle kā apstīpuota (apstīpē̦ta), die Zunge bleibt mir im Munde stehen L.

Kļūdu labojums:
Konv. 2, 709 = Konv. ² 709

Avots: ME I, 126

atčâpuôt: ve̦cais-tē̦vs ... atčāpuojis palūkuoties Janš. Mežv. ļ. II, 460.

Avots: EH I, 138

atčâpuôt, -ât, intr., herankriechen (von Kindern), langsam ankommen (von alten Menschen).

Avots: ME I, 153

atcil˜puôt, intr., herschlendern: mājās neviens nezin, ka es atcilpuojis līdz šejenes A.

Avots: ME I, 153

‡ atcipuôt, herkommen, sich eintinden (geringschätzig) Siuxt: Dacei jau atkal brūtgāns atcipuojis.

Avots: EH I, 137

ate̦l˜puôt: man tâ sap krūtis, ka grūti a. Dond.

Avots: EH I, 141

ate̦l˜puôt, intr., aufatmen: ak kā nu ate̦lpuo krūts Stari II, 112. Refl. -tiês, auch atelpêtiês, wieder zu Atem kommen.

Avots: ME I, 157

atkal˜puôt, ‡ Subst. atkalˆpuõjums, der Gegendienst: kad kam atkalpuojumu nav vajadzīgs ..., tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz.Vecpiebalga 47.

Avots: EH I, 145

atkal˜puôt,

1) tr., abdienen:
parādu, dāvanu LP. III, 46;

2) intr., Gegendienste erweisen:
es tev par tuo atkalpuošu;

3) für jem. dienen, Gehorch leisten:
es ar lielākuo prieku gāju laukā un atkalpuoju viņas dienas Jauns.

Avots: ME I, 164

atkle̦puôt, intr., aushusten, hustend auswerfen. Refl. -tiês, sich ausräuspern: viņš atkle̦puojās, lai dabūtu balsij cik necik skaidrību Aps.

Avots: ME I, 167

atlàipuôt, intr., gleichsam wie über einen Steg (làipa) kommen, vorsichtig, die Pfützen vermeidend, nahen.

Avots: ME I, 170

atlam̃puôt, heranschlendern: atlampuoja tautu dē̦ls leinajām kājiņām BW. 14477; C.

Kļūdu labojums:
atlam`puôt = atlam̃pât
atlampuoja = atlampāja

Avots: ME I, 172

atlapuôt, ‡

2) (eine zusammengefaltete Zeitung) auseinanderbreiten:
steidzīgi atlapuojis [avīzi], pārlasīja kara ziņas A.Brigadere Daugava 1928,5.156.

Avots: EH I, 153

atlapuôt, wieder mit Blättern bedeckt werden Spr.

Avots: ME I, 172

[atlâpuôt Lisohn, Drostenh., intr., herschlendern.]

Avots: ME I, 172

atļē̦puôt, [atļê̦pât PS.], herkriechen, herschlendern: ve̦cai atļē̦puojis uz kruogu A. XVII, 772. redzēju, kur zaķis atļē̦puojis atpakaļ Jauns.

Avots: ME I, 175

‡ attrum̃puôt,

1) eine schlagende Antwort geben
Schibbenhof: priecājās, ka nu... žīdi vairs nevarēs viņu tītināt un ar kaulēšanuos blēņuoties, bet ka nu būs viens, kas viņiem attrumpuo un darbu padara A. Brigadere Dievs, daba, darbs 78;

2) im Kartenspiel zurückgewinnen
Vīt. Refl. -tiês, zur Genüge Karten spieien Vīt.

Avots: EH I, 177

čāpuôt (unter čâpât): auch Kurmene, (mit â ) Sonnaxt; auf allen Vieren kriechen Spr.

Avots: EH I, 287

‡ cẽ̦rpuôts Rutzau n. FBR. VII, 116, = cē̦rpains.

Avots: EH I, 268

‡ četrrāpuôt, auf allen Vieren kriechen Janš. Līg. I, 294.

Avots: EH I, 289

cil˜puôt,

2): sprīžuo un cilpuo šurpu, turpu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 474; "nevīžīgi iet" Bērzgale. Refl. -tiês, ‡

2) in unsicheren Verhältnissen leben, sich irgendwie durchschlagen
(mit ìl ² ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 271

cil˜puôt, auch cilpât A. XX, 764, Upīte Medn. laiki, Dond.,

1) Schlingen machen, häkeln:
cilpuots gadauts, lakats, priekšauts; kad... kādas dzijas nepareizi ievē̦rtas, tad aužūot aude̦kls cilpā. pļaujuot izkapts cilpā Dond.;

2) Haken machen (wie der Hase), gehen
[Wessen]: mēs tam cilpuojam pakaļ. [Auch: Umschweife brauchen; grosse Sprünge machen U. Refl. cilpuoties L. "sich in ein weitläufiges labyrinth verwickeln".]

Avots: ME I, 382

čipuôt, trippeln: tâ čipuoja dē̦lu māte BW. 23568, 8. [vgl. cipuot, cipât.]

Kļūdu labojums:
23568,8 = 23568,9 var.

Avots: ME I, 414

‡ čīpuôtiês Kurmene, scherzweise ringen.

Avots: EH I, 292

‡ čupuôtiês Siuxt n. Fil. mat. 68, sich durcheinanderdrangen: aitas čupuodamās samin sienu.

Avots: EH I, 296

‡ dačāpuôt, langsam, kriecliend hinzugehen, herbeikommen: es tur varu d. sienu pakast Sonnaxt.

Avots: EH I, 301

drupuôt [Neologismus?], zerfallen: kur beidzas ceļi. kur drupuo pē̦das Rainis Gals un sāk. 61.

Avots: ME I, 505

dumpuôt U., Lärm machen, Aufruhr beginnen. Refl. -tiês, sich empören; grossen Lärm machen [-p- aus -pj-?].

Avots: ME I, 515

e̦lpuôt, = el˜pêt, atmen.

Avots: ME I, 569

‡ ìečāpuôt Oknist, = iečāpât: vecīte... iečāpuoja... te̦lpā Janš. Dzimtene V, 134.

Avots: EH I, 507

ìecilˆpuôt,

1) verschlingen, in Schlingen verwickeln:
ve̦lē̦nas pa˙visam bija iecilpuotas zaļā zīdā Stari I, 198. parašu tīkluos iecilpuotiem eiruopiešiem Vēr. II, 111;

2) (Haken machend) herein -, hineingehen, - springen:
zalktis le̦pni iecilpuo jūŗā JK. V, 142.

Avots: ME II, 6

ìee̦l˜puôt, einatmen: ie. tīru gaisu.

Avots: ME II, 14

‡ ìekle̦puôt, = ‡

I ìekãsêt: neuzmanīgi kle̦puojuot, var ie. ēdienā Jürg. u. a.

Avots: EH I, 520

ìekle̦puôtiês, aufhusten: khm! khm! viņš iekle̦puojās Rīg. Av.

Avots: ME II, 27

ìelàipuôt: im Zitaf aus BW. 18762 ist "man" durch "mani" zu ersetzen und ìelàipuôt bedeutet hier: über Stege hineingehen machen.

Avots: EH I, 526

ìelàipuôt, über einen Steg hineingehen, langsam, hüpfend gehen, um kotige Stellen zu vermeiden: pa laipiņu ielaipuoju BW. 18779. līdz viņš man ielaipuoja bajāriņa sētiņā 18762.

Avots: ME II, 36

ìelapuôt,

1): auch Laidsen, Saikava; ‡

2) "Blätter einsammeln"
Frauenb.: vasarā vajaga ie. apšu lapas aitu barībai; ‡

3) durchprügeln
NB: gans ielapuoja suni par nepaklausību.

Avots: EH I, 526

[ìelapuôt, zu spriessen od. auszuschlagen beginnen: kuoki ielapuojuši Bauske.]

Avots: ME II, 36

‡ ìeļê̦puôt ² Lieven-Bersen, langsam hineinhüpfen: zaķis taisījās ie. mežā.

Avots: EH I, 528

ìele̦puôtiês,

2): auch Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 527

[ìele̦puôtiês,

1) stolz werden:
tas ļuoti iele̦puojies Nigr.;

2) störrisch werden:
bē̦rns iele̦puojies Bauske.]

Avots: ME II, 38

ìeripuôt,

1) intr., herein -, hineinrollen:
rati ieripuoja pa vārtiem. galva kâ ve̦cs puods ieripuojusi kaktā LP. VI, 759;

2) tr., = ieripināt.

Avots: ME II, 58

[ìešũpuôt, ìešũpât,

1) den ersten Anstos zum Schaukeln geben, in schaukelnde Bewegung, in Schwung bringen:
šūpuoli;

2) einwiegen, wiegend einschläfern:
bē̦rnu;

3) ans Schaukeln gewöhnen:
bē̦rns tâ iešūpuots, ka nešūpuots vairs ne˙maz negul. Refl. - tiês,

1) sich in schaukelnde Bewegung, in Schwung bringen:
šūpuoles tik smagas, ka pats nevar iešūpuoties;

2) sich ans Schaukeln gewöhnen:
bē̦rns iešūpuojies, vairs ne˙maz negrib nuo šūpuolēm ārā kāpt.

Avots: ME II, 78

ìesvil˜puôt, [iesvilpēt L.], intr., hineinpfeifen, pfeifend hineinfliegen: luogā iesvilpuoja me̦lna bulta Stari II, 500.

Avots: ME II, 75

‡ izcìlpuôtiês ² Sonnaxt, eine Zeitlang unter schwierigen Verhältnissen sich irgendwie durchhelfen (sein Leben fristen): viena jau kaut kā varēju i.

Avots: EH I, 438

‡ izdrupuôt M. 190, = izdrupinât.

Avots: EH I, 443

ize̦l˜puôt, tr., ausatmen, aushauchen: kaitīga viela tiek ize̦lpuota A. XXI, 552. ize̦lpuota beidzamā nuopūta Balss.

Avots: ME I, 734

izkal˜puôt,

2): nei var... svešas mātes i. FBR. VIII, 22 (aus Kl.-Laitzen).

Avots: EH I, 452

izkal˜puôt,

1) ausdienen, zu Ende dienen:
izk. savus gadus. pie viņa ne˙viens nevarēja izkalpuot visu gadu LP. VII, 192. dē̦ls tik ātri ve̦lnam izkalpuojis IV, 214;

2) jem. recht machen, befriedigen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izkalpuot (Var.: izdabāt) BW. 4150, 3. Refl. - tiês, zur Genüge dienen.]

Avots: ME I, 747

izklāpuôt, izklàpât ² Bers., undicht werden (vom Getreide) Druw. n. Etn. II, 130: [slikta, re̦ta labība, sevišķi auzas rudenī pie saknes pārgumst vai nuolūst un salms ar skaru nuokrīt uz zemes, - izklāpā, pie kam daži stiebri paliek arī stāvuot, kamē̦r "veldzē" visus stiebrus sagāž uz vienu pusi Bers.; izklāpāt Odensee "sasist (labība) veldrē un salauzīt"; vgl. izklēpēt].

Avots: ME I, 752

izkle̦puôt, tr., hustend auswerfen, aushusten: kle̦puoja, kle̦puoja, bet ne˙kā neizkle̦puoja. Refl. - tiês, aushusten: tikai reizēm viņš apstājas izkle̦puoties JU.

Avots: ME I, 752

izlàipuôt, gew. refl. - tiês, von einem Stege (làipa) zum anderen, von einem Hümpel od. Stein od. Brett zum andern seinen Weg nehmen metu laipu pie laipiņas, nevarēju izlaipuot BW. 18779. mēģināja izlaipuot nuo viena akmeņa uz uotru Duomas I, 1163. par akmeņiem bez bē̦das var izlaipuoties Aps.; sich vom Hauptwege auf Nebenwege begeben L.

Kļūdu labojums:
Weg nehmen = Weg nehmend hinausgelangen, hindurchgelangen.

Avots: ME I, 761

izlapuôt, Blätter treiben: neduod, dieviņ, bērziņam elkšņa lapas izlapuot BW. 10390.

Avots: ME I, 762

izle̦puôtiês, sich brüsten, sich wichtig tun, stozieren, Staat treiben: viņš varējis izle̦puoties, pilis ce̦ldams Etn. II, 192.

Avots: ME I, 763

izluõpuôt: hässlich durchschimpfen Bauske. ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang sich tierisch betragen: tādi dzē̦rāji sanāk, izluopuojas un aiziet Jürg.

Avots: EH I, 464

izrãpuôt, ‡

2) = izstaĩgât: es nevaru te divreiz i. Ezeriņš Leijerk. II, 159. ‡ Refl. -tiês, zur Genüge kriechen: vai nebūsi diezgan izrāpuojies?

Avots: EH I, 476

izrãpuôt, izrãpât, intr., auf allen vieren heraus -, hinauskriechen: bē̦rns izrāpuojis nuo istabas.

Avots: ME I, 790

[izripuôt C., intr., hinaus, herausrollen: ritenis izripuoja nuo palieveņa.]

Avots: ME I, 792

izšũpuôt (unter izšũpinât, ‡

2) wiegend, schaukelnd beseitigen:
ja tu manas bailes un bažas neizšūpuosi... birzienā Janš. Paipala 24; ‡

3) schaukelnd, wiegend grossziehen:
izšūpuoji, izauklēji svešai mātei vieglu dienu Tdz. 37069. nuovadu, kas izšūpuojis un izaudzējis dē̦lus A. Melnalksnis Mazsalaca 58.

Avots: EH I, 487

‡ iztrumpuôt Ar., = ‡ iztrum̃pêt 1.

Avots: EH I, 491

‡ izžũpuôt,

1) aussaufen:
i. visu alus krājumu;

2) saufend durchawachen:
pēc ... izžūpuotas ... nakts Dünsb. Piķis un Stintis 50. Refl. -tiês; zu Genüge saufen.

Avots: EH I, 499

kal˜puôt,

2): šai divi vē̦de̦ri jākalpuo (sie muss zwei satt machen)
Seyershof. ‡ Refl. -tiês, einander (be)dienen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "aufwarten").

Avots: EH I, 579

kal˜puôt,

1) intr., dienen:
bildēm Kundz. kāds puisis salīga pie ķēniņa kalpuot LP. II, 55;

2) (selten) bedienen:
lai māsiņa gana mīļa, mūžam brāļus nekalpuoja BW. 11996. Subst. kal˜puôtãjs, der Dienende, die Dienstperson, die eine unbestimmte Zeit dem Arbeitsgeber dient.

Avots: ME II, 144

kāpuôt, kriechen (von Würmern) Spr. Zu kâpe II.

Avots: ME II, 194

ķẽ̦puôt, ‡

2) = ķē̦pâtiês 2 (?): viens, divi! bij darīts. mēs tik ilgi neķē̦puojam A. Brigadere Skarbos vējos 43. ‡ Refl. -tiês PV. (mit è̦ ² ), = ķē̦pâtiês.

Avots: EH I, 700

ķē̦puôt, kriechen (von Kindern) Spr. [Vgl. ķē̦pât.]

Avots: ME II, 375

‡ ķe̦puôtiês Dunika, mit der Pfote oder Tatze schlagen.

Avots: EH I, 696

‡ kil˜puôt NB. "cilpuot".

Avots: EH I, 702

‡ *ķīpuôt, zu erschliessen aus izķīpuôt (unter izķĩpât) und pìeķīpuôt.

Avots: EH I, 706

ķīpuôt, sich heraufhaspeln (z. B. auf ein Pferd) Mag. IV, 2, 121; sich mit Mühe fortbewegen: sievai jūdzu labu zirgu, pats ķīpuoju ķēvītē BW. 27226. [Aus li. kypúoti "идти усталым шагом".]

Avots: ME II, 389

ķirpuôt, intr., springen, laufen: ķirpu, ķirpu zaķītis lēca nuo aparas aparā; tâ ķirpuoja (Var.: cilpuoja, ķilkāja) dē̦la māte, dē̦lam sievas me̦kle̦dama BW. 23568, 1.

Avots: ME II, 385

‡ II ķir̂puôt ² AP., = ķir̃mêt 1: ķirpuotās gultas Veselis Netic. Toma mīlest. 168.

Avots: EH I, 704

kle̦puôt: auch Orellen, Siuxt, Wolm.

Avots: EH I, 615

kle̦puôt, intr., husten: bē̦rns dikti kle̦puo. Subst. kle̦puošana, das Husten; kle̦puôtãjs, der Hustende.

Avots: ME II, 223

‡ II klēpuôt Gr.-Würzau "mit einem klêpenis ² I fischen".

Avots: EH I, 616

‡ III klẽ̦puôt Serbigal, mit grossen Flocken, aber undicht schneien.

Avots: EH I, 616

knapuôt, ‡ Refl. -tiês Segew.,

1) einander necken;

2) = kņuobîtiês. Vgl. ‡ knapât.

Avots: EH I, 627

knapuôt "?": ē̦dat, bē̦rni, knapuojat! BW. 2888.

Avots: ME II, 242

‡ *knipuôt, zu erschliessen aus nùoknipuôt (unter nùoknipêt).

Avots: EH I, 631

kuõpuôtiês, s. kuopāties.

Avots: ME II, 347

‡ kraupuôtiês Sessw., = krē̦pât(ies).

Avots: EH I, 644

kŗẽ̦puôt, = krẽ̦pât.

Avots: ME II, 297

krẽ̦puôtava,* der Spucknapf.

Avots: ME II, 276

‡ krẽ̦puôtiês Salis, = krẽ̦paļât, krē̦pâties.

Avots: EH I, 651

‡ *kumpuôt, zu erschliessen aus sakumpuôt.

Avots: EH I, 674

kupuôt, intr., schäumen, brausen Mar.: kupuodamu alus kannu BW. 13646, 6. alus lai kupuo! Samiten; [wallen: kur kupuo miežu lauks Dünsb. mākuoņas gan auga, kupuoja un vandījās Janš. Dzimtene IV, 84. Auch reflexiv: viļņu putas kupuojas (schäumen) Dünsberg. - Wohl zu kûpêt.]

Avots: ME II, 320

I laĩpuôt: auch Frauenb., Salis, Zögenhof, (mit ài ) Ermes, Serbig., Smilt., Wenden, Wolm., (mit aî ² ) AP., Dunika, Hasenp., Kegeln, Lemb., Lems., N.-Peb., Salisb.; ‡

5) behutsam gehen:
uz pirkstu galiem .., viņš... laipuoja ... uz durvju pusi Janš. Dzimtene I ² , 459. zur Bed. vgl. auch uzlaipuôt 1.

Avots: EH I, 714

I laĩpuôt [auch Dond., Selg., Wandsen, Bauske, làipuôt Jürg., Arrasch, Trik., C., laîpuo ² Gr. - Essern, Lautb., Ruj.,], instr.,

1) über einen Steg gehen:
es redzēju savu Laimīti ze̦ltu laipu laipuojuot BW. 9227. mēs bijām trīs māsiņas, trīs lapiņas laipuojām 3638;

2) von einem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmen, um die Füsse nicht schmutzig, nass zu machen; beim kotigen, nassen Wege trockene Stellen suchen:
me̦tat laipas, laipuojiet BW. 18778, 1. purvā laipuojām kâ varē̦dami uz priekšu. viņš laipuo kâ kaķis;

3) hüpfen, schweben:
bērziņam lapas dre̦b, lakstīgalai laipuojuot (Var.: lakstīgala laipuojās) BW. 14869, 2. Laimiņa laipuoja pa jumta virsu 1441;

[4) jem. nach dem Sinne, zustimmend reden Wandsen:
kuo tu viņam laĩpuo?] Refl. - tiês,

1) über einen Steg, über Stege gehen, schmutzigen Stellen ausweichend gehen:
šļampa dubļus brida, vīzde̦gune laipuojās BW. 12158, 2. nei man laipu laipuoties 18795. ruoku ruokā laipuojās abi pa ceļmalu Druva II, 3. [viņa nāca laipuodamās un lipinādamās pa daudz maz nuobrieduošuo ceļmali, juo ceļš še... bija ļuoti dubļains Janš. Dzimtene V / VI, 281];

2) fig., lavieren, auf beiden Seiten hinken, den Mantel nach dem Winde hängen:
tas nebija vīrs, kas prastu luocīties vai laipuoties Plūd. Subst. làipuôtãjs, einer, der auf beiden Seiten hinkt. Zu làipa.

Avots: ME II, 410

[II laipuôt, helfen, aushelfen, behilflich sein mit Ratschlägen: šis šim laipuo (beim Kartenspiel) Gr. - Salven. Wenn von der Bed. "raten, Hinweise geben" auszugehen ist, wohl zu li. liẽti "befehlen" apr. pallaips "Gebot".]

Avots: ME II, 410

lapuôt, ‡

3) blättern
Jumpraweeten n. Diet.: grāmatā l.

Avots: EH I, 720

lapuôt [li. lapúoti "Laub bekommen"], lapât, - ãju BW. 13622, 4

1) intr., Blätter treiben, im Blätterschmucke stehen, mit Blätter versehen sein:
bē̦rzu birze kalniņā vairāk vīst, ne lapuo BW. 23687. es neiešu pavasaŗ bērziņiem lapuojuot 26331. sajāj mani bāleliņi, kâ uozuoli lapuodami 18654;

[2) "mit einem belaubten Holzpfahl schlagen":
kuo Lapiņš iesācis lapuot, lai lapuojuot līdz galam Janš. Paipala 40].

Avots: ME II, 422, 423

lãpuôt: l. (= lâpât I) pa dubļiem Mesoten.

Avots: EH I, 729

[lãpuôt (?) Stenden "laipuot" I 1 u. 2.]

Avots: ME II, 441

lapuôts: auch C., Fest., Oknist: upmaļu siens ir vairāk l. Grob.

Avots: EH I, 720

lapuôts [li. lapúotas], blätterreich, belaubt, mit Blätter versehen: juo tā (birze) bieza, juo lapuota BW. 13118. meita saņēma sluotu aiz lapuotā gala Dīcm.

Avots: ME II, 423

‡ *le̦mpuôtiês, zu erschliessen aus nùole̦mpuôtiês.

Avots: EH I, 733

le̦puôt,

1): auch OB., FBR. IX, 112.

Avots: EH I, 734

le̦puôt, intr.,

1) stolz, hochmütig sein, sich zieren:
labprāt ietu, nele̦puotu: nav man guoda kamzuolīšu BW. 2321. nāc, tautieti, nele̦puoji! 12604. [tad le̦pios viņa sirds Daniel 11, 12;

2) unwillig sein
Für. I.] Refl. - tiês,

1) kaprizieren, sich zieren:
kuo nu le̦puojies, kad neēd?

2) stolzieren, den Stutzer spielen, sich brüsten:
puisīt[i]s biju, ne vīriņš, nu vēl sāku le̦puoties BW. 29872, 3.

Avots: ME II, 453

[lê̦puôt, langsam gehen Warkh., Warkl.]

Avots: ME II, 461

‡ ļe̦puôt, Siuxt, ungewandt gehen: kuce̦ns ļe̦puoja tam pakaļ Brigadere Skarbos vējos 35.

Avots: EH I, 771

‡ ļepuôtiês Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 199, sich wie ein ļepis ‡ II benehmen, sich verzärteln.

Avots: EH I, 771

lẽpuôts, mit Seerosen bewachsen: pāriet gūžas klē̦gādamas nuo lēpuota ezeriņa BWp. 637.

Avots: ME II, 461

liẽpuôt, die Lindenborke abstreifen; liẽpuôtãjs, jemand, der die Lindenborke abstreift A. XX, 53.

Avots: ME II, 504

ļipuôt: vēži ļipuoja nuo alām laukā Jauns. B. gr ³ . II, 21.

Avots: EH I, 773

ļipuôt, intr., laufen, springen: vai redzi, kur Jancītis ļipuo? Plūd. tik šļampãt un ļipuot, kur vajag kâ ripām ripuot Druva I, 402. Vgl. lipât.

Avots: ME II, 541

lùopuôt ² , ‡

2) narrieren
(mit uõ ) AP. Zur. Bed. vgl. auch pārluõpuôt, pìeluõpuôt und saluõpuôtiês.

Avots: EH I, 767

[lùopuôt ² Fest., Stelp., zanken, schelten, heruntermachen. Refl. -tiês,

1) sich zanken
(luõpuôtiês Arrasch), schimpfen: viņš ar mani luopuojās Fest., Stelp.;

2) luõpuôtiês, sich viehisch, hässlich, unsinnig benehmen od, gebäfden
Wolm., Lis.]

Avots: ME II, 528

nùocil˜puôt: eigentlich vom Lauf des Hasen gebraucht Vank.

Avots: EH II, 36

nùocil˜puôt, intr., hinkommen, eine Strecke Weges zurücklegen: tās... verstītes arī nav tik viegli nuocilpuojamas Kleinb.

Avots: ME II, 768

nùokal˜puôt: savus zaldāta gadus varē̦tu n. kuopā Apskats 1903, S. 50.

Avots: EH II, 51

nùokal˜puôt, intr., abdienen: tie saimniekam visu gdu bez algas nuokapluoja LP. VII, 913. Refl. - tiês, sich absklaven: sūrām asarām jānuokalpuojas kâ nabagiem.

Avots: ME II, 793

nùoķē̦puôt Spr.,

1) tr., etwas obenhin machen;

2) intr., hinkriechen.
Refl. - tiês"?": nuoķē̦puošanās (ar zemi) jau ir lielu lielā, bet cik tā iznākuma! Duomas I, 122.

Avots: ME II, 806

[nùokle̦puôtêt, (die Zeit vergeuden: nuoklenkst laiku pa kruogiem Ar.]

Avots: ME II, 798

nùokle̦puôtiês, = nùokãsêtiês: tē̦vs nuokle̦puojās Stari III, 228.

Avots: ME II, 798

nùolàipuôt,

2): visas laipas nuolaipuotas ar basām kājiņām BW. 4535, 1.

Avots: EH II, 60

nùolàipuôt, tr., intr.,

1) dahinkriechen, kriechend, vorsichtig betreten:
duod, dieviņ, bagātiem kâ utei nuolaipuot! BW. 8978. lai tuo utis nuolaipuoja Var.: nuolāpuoja) 19898, 1;

[2) abtreten, stark betreten:
labību nuolaipuot U., Fussteige im Getreide machen.]

Avots: ME II, 807

nùolapuôt, ‡

2) "?": uzliekam Jānīšam uozuoliņa vainadziņu, lai Jānītis visu mūŽu kâ uozuols nuolapuoja! Tdz. 53275.

Avots: EH II, 61

nùolapuôt, nuolapt Schwanb., intr., ablauben, abwelken: kuoki nuolapuojuši. lapas sāk nuolapt Schwanb.

Avots: ME II, 808

nùolāpuôt, intr., abbrennen: uguns nuolāpuoja pa pakulu riņķiem Vīt.

Avots: ME II, 809

nùole̦mpuôtiês [Bauske], sich gehen lassen, sich ungeschickt betragen: kāzu dienā jau nevajaga nuole̦mpuoties U. b.

Avots: ME II, 809

nùorãpuôt, nùorãpât, nùoràptiês, intr., herab-, hinab-, weg-, hinkriechen, eine Strecke kriechen: lai dievs duod bagātam kâ utei nuorāpuot! BW. 8998.

Avots: ME II, 838

nùoripuôt, ‡

2) = nùobràukt 6: šuo tālumu nuoripuo ... stundas laikā Janš. Nīca 7.

Avots: EH II, 81

nùoripuôt, intr., ab-, herab-, hinab-, wegrollen, abkollern: (gre̦dze̦ni) pa vienām nuoripuoja BW. 6356. nuoripuoja lejā pa trepēm Vēr. I, 1246.

Avots: ME II, 839

[nùoskuopuôt, (aus Geiz) verringern, für sich behalten, nicht vollständig auszahlen Wid.)

Avots: ME II, 850

nùostīpuôt, nùostĩpât Spr., tr.,

1) hebänden, mit Reifen umlegen:
mucu LP. IV, 42;

[2) nùoslīpât
U., abprügeln].

Avots: ME II, 860

nùošũpuôt, ‡ Refl. -tiês,

1) schaukelnd hinwogen:
svieda lielu ... bluķi ūdenī, ka ... viļņi nuošūpuojās līdz pašām e̦ze̦ra malām Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 94;

2) eine Weile auf und ab schwingen (intr.):
zars nuošūpuojās vien Lemb.

Avots: EH II, 98

nùošũpuôt, (durch)schaukeln Spr.

Avots: ME II, 871

nùosvil˜puôt (unter nùosvil˜pêt), ‡

2) töten
(?): muļķis priecīgs skrien uz brāļiem un paziņuo, ka vienu jau nuosvilpuojis Pas. XII, 361.

Avots: EH II, 94

nùožũpuôt, ‡ Refl. -tiês: n. līdz nesamaņai Sessw., bis zur Bewusstlosigkeit saufen.

Avots: EH II, 111

nùožũpuôt, tr., vertrinken: naudu.

Avots: ME II, 894

pae̦l˜puôt, intr., ein wenig atmen, atmen können: nevari pae̦lpuot II, 1317 [sic!]. Refl: -tiês, Atem schöpfen: spitgtā pae̦lpuojuos Zalkt.

Avots: ME III, 24

pakal˜puôt, intr., dienen,einen Dienst, eine Gefälligkeit erweisen: labprāt jums gribu pakalpuot Asp. ar kuo varu jums pakalpuot? Subst. pakal˜puõjums, der Dienst, die Gefälligkeit: par šuo pakalpuojumu brūte duod apsēju BW. III, l, 15; pakalpuôšana, das Dienen, das Diensterweisen; pakaļpuôtãjs, wer einen Dienst, eine Gefälligkeit enveist, der Dienstgefällige.

Avots: ME III, 38

pakle̦puôt, intr.; ein wenig, zuweilen husten: pakle̦puoja, pakle̦puoja un sita atkal AU.

Avots: ME III, 46

[palaipuôt,

1) = laipuôt I 2 nach Ausdrücken des Könnens:
ciņi tik tālu cits nuo cita, ka nevar palaipuot;

2) ein wenig lavieren (übertr.):
viņš mīl dzīvē palaipuot.]

Avots: ME III, 55

pale̦puôtiês, sich ein wenig gross tun, stolzieren: lai būtu ar kuo palępuoties A. XXI, 20.

Avots: ME III, 58

[pãrčāpuôt, tr. u. intr., ungeschickt über etwas treten, gehen, herüber, hinübertreten, -gehen: (kaķis) pārčāpuo slieksni Leijerk. I, 267.]

Avots: ME III, 152

pãrcil˜puôt, pãrcil˜pât, Hakenmachend hinüberlaufen: zaķis cilpās pārcilpuoja par lieluo rudzu lauku BW. 13102. [uzmanīgi pārcilpuoju istabu (voneinem Floh) Leijerk. II, 67.]

Avots: ME III, 152

pā`rcilpuôt, nach Hause kommen (zu Fuss).

Avots: ME III, 152

paripuôt, ‡

2) = paritêt 1: naudas gabals ripuojis pa ceļa malu; gabalu paripuojis, tas iegrimis zemē Pas. XV, 16; ‡

3) = paripuôtiês: paripuosim ar vācu galvām Pas. XV, 342.

Avots: EH XIII, 167

[paripuôt, rollen (perfektiv, intr.) unter: naudas gabals paripuoja pagaldē. Refl. -tiês, eine Weile Rippchen spielen: puikas grib paripuoties.]

Avots: ME III, 90

pãrlàipuôt, ‡

2) behutsam hinübertreten:
viņš ... pārlaipuoja gulē̦taju kājām Upītis Pirmā nakts 419.

Avots: EH XIII, 204

pãrlàipuôt, intr., über einen Steg gehen: viņš strautam pārlaipuojis Stari III, 220. Refl. -tiês, von einem Hümpel, einem Stein u. a. zum andern springend hinüberkommen: par purvu.

Avots: ME III, 163

pãrluõpuôt,* tr., vertieren: sieviete ar tik pārluopuotu seju Duomas II, 1023.

Avots: ME III, 165

pā`rripuôt, sich schleunigst nach Hause begeben, nach Hause fahren: vajadzē̦tu tik griezi apkārt un pa vējam pārripuot mājā Vēr. I, 1388.

Avots: ME III, 173

pãrripuôt, intr., hinüberrollen.

Avots: ME III, 173

pãrstrĩpuôt, pãrstrĩpât, tr., durchstreichen: burtus.

Avots: ME III, 179

pãrziẽpuôt,* tr., verseifen: ziepēm piemīt īpašība taukvielas pārziepuot Konv. ² 3723. Refl. -tiês, sich verseifen: eļļa viegli pārziepuojas 1789.

Avots: ME III, 189

pastrĩpuôt, pastrĩpât, pastrĩpêt, tr., unterstreichen: kļūdas, vārdus.

Avots: ME III, 109

pašũpuôt, pašũpât, etwas schaukeln: kad tuo vienu pašūpuoju, visi līdz šūpuojās BWp. ² 1872, 3. [Refl. -tiês, sich etwas schaukeln: tē̦vs mums atļava pašūpuoties.]

Avots: ME III, 117

pasvil˜puôt, pasvìlpt, s. pasvelpt.

Avots: ME III, 111

‡ pašvil˜puôt Dunika, = pasvilpuôt.

Avots: EH XIII, 180

[patārpuôt, eine Weile Würmer (zum Fischen) suchen Ruj.; patārpuôts, wurmstichig: patārpuoti zirņi L. W. v. J. 1921, № 39, 3 ₂ .]

Avots: ME III, 119

pìečâpuôt, langsam und schwerfäliig herzukommen, hinzugehen: lejā pie laîiņas piečāpûja tēte Stari I, 47.

Avots: ME III, 242

pìee̦l˜puôt, vollatmen: ļaužu piee̦lpuotā gaisā MWM. VI, 942. visiem ļauniem večiem, kuri pasauli piee̦lpuo dusmām Ezeriņš Leijerkaste I, 233.

Avots: ME III, 249

pìekal˜puôt,

1 ) mehr als verabredet dienen:
p. saimniekam vēl vienu dienu Ronneb.;

2) zur Befriedigung dienen:
nevaru viņam diezgan labi piekalpuot MSil., N.-Peb.;

3) ausserdem dienen:
es maksāju par istabu naudā un vēl piekalpuoju dienas lauka darbuos Golg.;

4) dienend erlangen:
kuo nu plēsies? ta kâ tâ ne˙kuo vairāk nepiekalpuosi! Mitau.

Avots: ME III, 255

pìeķīpuôt, sich satt essen (vulgär): nu krietni pieķīpuoju Etn. I, 45.

Avots: ME III, 264

pìekle̦puôt Wid., (Schleim beim Husten) in Menge auswerfen, aushusten.

Avots: ME III, 257

pìelaipuôt Wid.,

1) sich nähern;

2) volltreten, mit Füssen beschmutzen:
istabu U.

Avots: ME III, 264

pìeluõpuôt Ar. "pieķēzīt".

Avots: ME III, 270

pìepupuôt, mit den Rufen des Wiedehopfs anfüllen: puputes... piepupuoja pasauli īpatnējiem kliedzieniem Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME III, 281

pìeripuôt, heranrollen (intr.): rati pieripuos pie vārtiem B. Vēstn.

Avots: ME III, 285

pìesvilpuôt, vollpfeifen: strazdi piesvilpuoja ... pasauli Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME III, 299

pìetārpuôt, sich mit Würmern füllen, verwurmen: ja sēnes uzdīgušas ve̦cā menesī, tad viņas pietārpuo Sehren.

Avots: ME III, 302

pìežũpuôtiês, piežūpâtiês Mag. XIII, 41, U., sich betrinken, sich einen Strich anlegen: tu esi piežūpuojies! Stari II, 445.

Avots: ME III, 314

pīpuôt, s. pīpēt.

Avots: ME III, 233

pļum̃puôt Arrasch, = pļumpât 2.

Avots: ME III, 372

pumpuôt,

1) viele Blasen bekommen
Neik., Kurl. n. U.;

2) pum̃puôt Lautb., = pum̃pât I. Part. praet. pass. pumpuôts,

1) mit Beulen bedeckt, uneben:
sarkaniem, pumpuotiem vaigiem Austriņš Vērpetē 16;

2) mit Knöpfen versehen:
pruojām šādi, pruojām tādi, pum̃puotiem (Lautb.) še palikt,... par galdiem kaulus grauzt RKr. XVI, 256.

Avots: ME III, 412

‡ *pupuôt, zu erschliessen aus pìepupuôt.

Avots: EH II, 327

I pūpuôt,

2): es redzēju Jūdu māti ābelē pūpuojuot (?) Tdz. 55109.

Avots: EH II, 343

I pūpuôt,

1) pũpuôt MSil., auch pūpât U., pūpât Nigr., Bauske, tr., wiegen (Kinderwort):
kas tuo šūpuoja, kas tuo pūpuoja? De̦glavs Riga II, 1, 163. tā (māte) mani šūpuoja, tā mani pūpuoja Bārda. kuoki šņāca, raganas savuos zaruos miegu papuodami Kra. Vīt. 109;

2) intr., in der Wiege schlafen
U.

Avots: ME III, 448

II pūpuôt, schreien (vom Wiedehopf) Sussei; vgl. aizpupinât.

Avots: ME III, 448

‡ III pūpuôt,

1) "?": "paldies, meit!" ve̦ctē̦vs pūpuoja Veselis Netic. Toma mīlest. 169;

2) "?": kâ pūpuošana uz puķu lapām Dünsb. Trīs romant. gad. 65.

Avots: EH II, 343

rāpuôt(iês), s. rãpât.

Avots: ME III, 498

rāpuôt(iês), s. rãpât.

Avots: ME III, 498

rẽ̦puôt, kriechen Ruj. Ungewiss, ob mit altem ē (vgl. li. rėplioti und la. rēpere "kriechen"), oder mit ē, aus ā (wie in krêtiņš u. a.).

Avots: ME III, 521

ripuôt,

2): cik ilgi abi spē̦lē̦tāji jau ripuojuot (biljardu) Jauns. Raksti VII, 72. Refl. -tiês: uz pilskalna rubļiem r. Mekons Deb. vaļā (1873), S. 18. ‡ Subst. ripuôšana, das Rippchenspielen:
kas par labu ripuošanu! BW. 29493 var.

Avots: EH II, 373

ripuôt, ripât, -ãju, intr.,

1) rollen:
vīrs... ieripina ripu un nu tikai puoš pakal, kur ripa ripuo LP. V, 320. saulīte vai ripuot ripuo pa zemes virsu Alm. ceļš tik sauss, brauc kâ ripāt ripā Ahs. n. RKr. XVII, 49;

2) ripuôt U., Bielenstein Holzb. 717, auch refl. ripuôtiês U., ripâtiês, = ripas sist, kaut, Rippchen spielen, Sauchen, Scheiben schlagen:
gājuši ripuot - ripas kaut LP. VII, 1323. piecu brāļu māsa auga, piecas ripas pūriņā; kad atnāca svē̦ta diena, ar brāļiem ripājās BW. 16758.

Avots: ME III, 531

sačam̃puôt Sessau, = sačal˜kât.

Avots: ME III, 604

sačāpuôt, langsam und mühsam zusammenkommen Spr.

Avots: ME II, 605

sacil˜puôt, tr., zusammenschlingen, verschlingen, verknüpfen U.: apme̦tums tika sacilpuots īsā ķēdē Jauns. Baltā grāmata I, 132.

Avots: ME III, 602

sačupuôt, s. sačupât.

Avots: ME II, 606

‡ sae̦l˜puôtiês, viel Luft einatmen.

Avots: EH XVI, 407

sakal˜puôt Pas. IV, 311, intr., eine bestimmte resp. längere Zeit dienen, im Dienst gestanden haben U.: es pie viņa sakalpuoju desmits gadus U., ich habe 10 Jahre bei ihm im Dienst gestanden U.

Avots: ME II, 643

sakuõpuôt, tr., zusammenfügen, vereinigen, sammeln Wid.: ja šuos pe̦lnus un gāzes sakuopuo Pūrs III, 64. viņš sakuopuoja strāvas Klaust. 61. - Subst. sakuõpuôšana, das Zusammenfügen, Vereinigen, Sammeln; sakuõpuõjums, die Vereinigung, die Sammlung, der Komplex: skaņu, skaitļu savienuojums; sakuõpuôtãjs, wer vereinigt, zusammenfügt, sammelt, eine Sammlung zustandebringt: pasaku sakuopuotājs JR. VII, 146.

Avots: ME II, 661

sakumpuôt Wid., tr., einander zufreien, zusammenbringen: pāŗus Asp.

Avots: ME II, 658

salaipuôt "тихонько собраться" Spr.

Avots: ME II, 665

‡ salampuôt Druw., = salampât. zerschlagen.

Avots: EH XVI, 423

salapuôt Spr., auch salapât, salapt, refl. salapuôtiês U., intr., tr., sich belauben U.: salapuojuši kuoki Stari II, 660. biezi salapuojis dārzs Asp. mežiem salapuojuot R. Sk. II, 12. bē̦rzi salapuši zaļi Zalktis I, 109. bērziņš lapas salapuoja (Var.: bē̦rzam lapas salapā) BW. 6576. sper, pē̦rkuon, sausu kuoku, liec zaļam salapuot! 9139. papriekš bira uošam lapas, nuo pakaļas salapuoja 12202, agri uzplauka, agri salapa manā sirdī izmisums MWM. VIII, 873. - Subst. salapuõjums, das Laub Wid.: skujveidīgā salapuojumā Konv. ² 4110.

Avots: ME II, 666

salâpuôt, langsam und schwerfältig zusammenkommen Lis., Golg., Adleenen.

Avots: ME II, 668

saļê̦puôt ² Siuxt, mit schmutzigen Füssen zertreten.

Avots: ME II, 678

sale̦puôtiês Mar., Sessw., Smilten, Roop, Allendorf, Schwanb., Doblen, Mitau, Windau u. a., = salept: vedu gan, bet tāda sale̦puojusies Alm. Rud. 39; "launisch werden (von Kindern)": redz, kâ nu sale̦puojies: negrib ēst! Schibbenhof, Jürg.

Avots: ME II, 670

saluõpuôtiês "schlechter werden" Dond.: laiks šuorīt pa˙visam saluopuojies.

Avots: ME II, 678

sapĩpuôt, s. sapĩpêt.

Avots: ME II, 700

‡ sâpuôtiês ² Seyershof "bē̦dāties un dusmuoties reizē": tâ var pats s. uz sevim, ka vai galiņam gals!

Avots: EH XVI, 472

saripuôt, intr., kullern (von einer grösseren Menge ausgesagt): lai saripuotu... izmaksātā nauda šurp A. XXI, 204.

Avots: ME II, 717

‡ saskrīpuôt, = saskrĩpât (?): zemi kaut cik s. (gemeint ist oberflächliches Aufpflügen), kauču dārza tiesai Jauns. J. un v. 96.

Avots: EH XVI, 448

‡ sastapuôt Lubn., N.-Schwanb., (Getreide auf dem Felde) in Haufen zusammenlegen: s. rudzus.

Avots: EH XVI, 450

sastirpuôt sienu, Heu in Haufen (stirpas) zusammenlegen D. 116, 68.

Avots: ME III, 748

sastirpuôt: auch Baldohn, Ekau, Grünw., Salgaln.

Avots: EH XVI, 451

sašũpuôt,

1): (dē̦ls) šūpuoja jaunkundzes un sašūpuoja tik stipri, ka bija krietni jāsaturas Austriņš Raksti V, 267; ‡

4) erregen, aufregen:
savādas duomas mani sašūpuo I. Kalnāre Aktrise Ragārēs 90.

Avots: EH XVI, 455

sašũpuôt, sašũpât Wolm.,

1) schaukeln
(intr.) machen: s. laivu; puiši meitas sašūpuoja (setzten die Schaukel, auf der die meitas waren, in Bewegung);

2) eine gewisse Zeit hindurch schaukeln
(tr.);

3) zu viel schaukeln
(tr.). Refl. -tiês, plötzlich stark schaukeln (intr.): laiva sašūpuojās D. 118, 15.

Avots: ME III, 759

savãrpuôt,

1) in Ähren schiessen
Wid.: gabalu tikkuo savārpuojušu, vēl neziedējušu rudzu Janš. Dzimtene ² II, 257;

2) Ähren auflesen
Dr.

Avots: ME III, 783

sažũpuôtiês, sich besaufen.

Avots: ME III, 800

siņepuôts, siņupuôts, mit Senf versehen: jau mums bija siņepuota (Var.: siņupuota), nu atveda piparuotu BW. 21746.

Avots: ME III, 842

‡ sĩrapuôts, mit Syrup versüsst: še vajaga ... sīrapuota brandavīna Tdz. 56805.

Avots: EH II, 493

skuopuôt(iês), geizig sein, geizen: neskuopuodama ar saviem paduomiem Kra. Vīt. 41. skuopuot ar savām dāvanām B. Vēstn. ar sìenu pavasaŗa laikā jāskuopuojas Nigr. sākumā Klibzaķis naudu labprāt aizdeva, vē̦lāk tas ar tuo sāka skuopuoties Alm. Kaislību varā 75.

Avots: ME III, 910

skuopuôt(iês), geizig sein, geizen: neskuopuodama ar saviem paduomiem Kra. Vīt. 41. skuopuot ar savām dāvanām B. Vēstn. ar sìenu pavasaŗa laikā jāskuopuojas Nigr. sākumā Klibzaķis naudu labprāt aizdeva, vē̦lāk tas ar tuo sāka skuopuoties Alm. Kaislību varā 75.

Avots: ME III, 910

‡ skrĩpuôt Dohl., Lemb., Nikr., Platohn, Schwitten, = skrĩpât: tītars ... ar spārniem skrīpuoja zemi Jauns. Augšz. 205.

Avots: EH II, 511

skūpuôt (?) Diet. "= skûpstît I".

Avots: EH II, 517

šļampuôt, s. šļampât.

Avots: ME IV, 63

‡ šļe̦puôts, mit Schneeregen (?): šļe̦puota diena Perkunen n. FBR. XVIII, 128.

Avots: EH II, 645

‡ snapuôt Seyershof, = snapât: tie bē̦rni snapuo visu, kuo dabū ruokā.

Avots: EH II, 542

šņīpuôt, s. šņīpât.

Avots: ME IV, 96

I stapuôt: ungewandt, schwerfällig gehen Lubn. Vgl. oben die Bemerkung unter stapât.

Avots: EH II, 570

I stapuôt "gehen" Erkul. wenn alt, zur Wurzel von stapars.

Avots: ME III, 1045

II stapuôt: s. auzas Lubn., N.-Schwanb.

Avots: EH II, 570

II stapuôt "den Roggen in Haufen (stap(j)i) zusammenlegen" Aahof, Sessw., Golg., Selsau, Druw., Schwanb., Adleenen.

Avots: ME III, 1045

‡ *stiepuôt, zu erschliessen aus sastiepuoja (unter *stiepa).

Avots: EH II, 583

stiepuôts "?": kâ milzu šķē̦pa stiepuots asmens Duomas II, 313.

Avots: ME IV, 1080

stīpuôt, Subst. stīpuotājs: bucu s. BW. 2307, 2.

Avots: EH II, 582

stīpuôt, s. stipât I.

Avots: ME IV, 1076

stir̃puôt Nötk., Auermünde, Ruhental, Pe̦nkule, Nigr., Amboten, stir̂puôt ² A. - u. Neu - Bergfried, Salgaln, Mesoten, Lems., tr., (Heu od. Getreide) in eine stirpa zusammenlegen: iesim stirpuot sìenu! A. - Bergfried, Baldohn, Grünwald, Ekau, Sessw.

Avots: ME IV, 1074

stùopuôt ² : pastāvīgi stuopuodami, stāvēja automobiļi Jauns. Raksti VI, 15.

Avots: EH II, 598

strĩpuôts (unter strĩpât): auch AP., (mit ì ² ) Fest.

Avots: EH II, 589

struopuôt, = struopît: zirgs struopuo Gr. - Essern.

Avots: ME IV, 1099

strumpuôt, s. strumpât.

Avots: ME IV, 1094

‡ sūpuôt "?": te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju kāds izārstējis ar ... Etn. IV, 2.

Avots: EH II, 608

šūpuôt, ‡

2) = šũpuôtiês: kas kaitēja atvasei pie bērziņa šūpuojuot? Tdz. 37703. Refl. -tiês: auch (mit ũ) Ramkau. Subst. šũpuošana: bez šūpuļa šūpuošanas BW. 1715. Subst. šũpuôtãjs, fem. š-ja: tu - pirmā šūpuotāja BW. 1444.

Avots: EH II, 659

šūpuôt, s. šūpât.

Avots: ME IV, 111

svampuôt, = svampât: aizgāja svampuodama De̦glavs Rīga II, 2, 1135. Juris smagiem arāja suoļiem svampuo uz urdziņu ūdenī Duomas III, 459.

Avots: ME III, 1143

švelpuôt Spr., = svilpuôt.

Avots: ME IV, 115

‡ švèļpuôt ² Fest., pfeifen.

Avots: EH II, 661

svilpuôt, s. svilpêt.

Avots: ME III, 1159

švil˜puôt: auch (mit ìl ² ) Sonnaxt.

Avots: EH II, 661

švil˜puôt Dunika, Lin., N.-Peb., (mit ìl ² ) Bers., Lubn., Kraslaw, = svilpuôt: švilpuo zīle eglājā BW. 250, 4 (aus Lennew.).

Avots: ME IV, 116

šviļpuôt: auch (mit iļ˜) AP., (mit ìļ ² ) Sonnaxt.

Avots: EH II, 661

šviļpuôt AP. (mit iļˆ ² ), N.-Peb., Meselau, Bers., Sessw., (mit ìļ ² ) Kl., Ogershof, Warkl., = švilpuôt.

Avots: ME IV, 116

‡ *tapuôt, zu erschliessen aus àiztapuôt.

Avots: EH II, 667

‡ tārpuôt Rainis Dz. un d. III ² , 93, tārpus lasīt.

Avots: EH II, 672

‡ tiẽpuôtiês Seyershof "niķuoties"; tâ tiepuodamies uzspiežas viņš Stobe 1797 II, S. 119.

Avots: EH II, 688

trimpuôt "?": trimpuošana (Zechen?) un trumpuošana B. Vēstn.

Avots: ME IV, 237

tripuôt (fehlerhaft für trimpuôt?),

1) zechen;

2) sich brüsten
Wid.

Avots: ME IV, 238

ūpuôt: heulen wie die Eulen St. Lex. 326. Refl. -tiês Mag. VI, 46, lallen.

Avots: EH II, 741

ūpuôt, s. ūpêt.

Avots: ME IV, 409

uzcilpuôt, Haken machend hinaufeilen, auf jem. geraten, (jem.) ereilen: zaķis uzcilpuoja taisni medniekam virsū Wandsen.

Avots: ME IV, 321

uzčupuôt, in Haufen (čupas) legen (perfektiv): labību uzčupuot Bauske.

Avots: ME IV, 323

uze̦l˜puôt, aufatmen: visi vieglāki uze̦lpuoja JR. IV, 121.

Avots: ME IV, 330

uzkal˜puôt,

1) auch refl. -tiês, durch deri Dienst emporsteigen:
uzkalpuoji(e)s par ģenerāli. uzkalpuoji(e)s līdz kādai augstai vietai;

2) von neuem, noch dienen:
puisis uzkalpuojis ve̦lnam vêl vienu gadu.

Avots: ME IV, 338

‡ uzkle̦puôt,

1) = uzkãsêt Jürg. u. a.;

2) hustend zum Vorschein bringen
Siuxt: slimnieks uzkle̦puojis asinis.

Avots: EH II, 725

uzlaĩpuôt,

1) mit Brettern (Balken) bedecken
(perfektiv): lietus laikā pagalms jāuzlaipuo Mahlup;

2) ungeschickt hinaufgehen:
uzlaipuot kalnā.

Avots: ME IV, 350

uzstrĩpuôt, = uzštrĩķêt 2: viņš nezin kuo uzstrĩpuojis uz sienas.

Avots: ME IV, 385

uzsvilpuôt Pas. VII, 293, = uzsvilpêt.

Avots: ME IV, 387

uzšvilpuôt Pas. VII, 404, = uzsvilpuôt.

Avots: ME IV, 390

vãrpuôt,

1): auch Iw.; atradu miežu vārpu celiņā vārpuojam BW. 28215. mieži tikkuo vārpājot Pas. XII, 375 (aus Lettg.);

2): auch Orellen.

Avots: EH II, 764

vãrpuôt,

1) vārpât Rutzau, Ähren treiben
U., AP., Bauske, Blumenhof, Golg., Grünw., Jürg., Lennew., Mar., Meiran, Nitau, Nötk., Wolmarshof, Zvirgzdine: mieži, rudzi sāk vārpuot. labības vārpuošana Veselis Tīr. ļaudis;

2) Ähren lesen
Frauenb., Wessen: zuosis vajaga izdzīt vārpuot uz rugāju (lai nuolasa atlikušās vārpas pēc labības nuovešanas) Frauenb. pļāvējus, grābējus un vārpuotājas Janš. Bandavā I, 222. Refl. -tiês, LKVv., AP., Jürg., = vārpuôt 1: šie augi vārpuojas un zied Latv.

Avots: ME IV, 508

vãrpuôts (li. várpuotas), = vãr-paîns: kuplu, vārpuotu ražu Konv. ² 145.

Avots: ME IV, 508

virpuôt, = virpuļuôt: virpuo vēji, puten[i]s griežas Druva I, 383. šausies augšā jauna dzīve, rituļuos un luokiem virpuos Rainis Ave sol 50. lapas vējā vir̂puo Saikava. ripa sāka nuo kalna virpuot = zemē Golg.

Avots: ME IV, 610

‡ žampuôt(iês) "saufen" (angeblich in Riga gehört).

Avots: EH II, 817

žùmpuôt ² (?) Stockm. "saufen, zechen".

Avots: ME IV, 832

zupuôt, tr., Suppe essen, schlürfen Wid.

Avots: ME IV, 751

žũpuôt: ar dzeršanu, žūpuošanu BW. 20013, 1.

Avots: EH II, 823

žũpuôt, saufen, als Gewohnheitssäufer leben U. Aus mnd. supen "schlürfen".

Avots: ME IV, 836

žũpuôtava Frauenb., die Schenke.

Avots: ME IV, 836

‡ zupuôts AP., Ramkau "suluots": zupuoti kāpuosti, rāceņi.

Avots: EH II, 812

‡ àizčapât Dunika, Kal., = àizčâpuôt.

Avots: EH I, 15

‡ àizcilpinât Niedra, = àizcilpuôt 2.

Avots: EH I, 14

‡ àizklēpjuôt Wid., = àizklēpuôt 1.

Avots: EH I, 31

‡ àizļāpât Bers., Mar., N. - Peb., Wid., = àizlāpuôt; àizļâpât C., Erlaa, = ‡ àizlâpât; hin-, wegkriechen Mar.

Avots: EH I, 37

‡ I àizpĩpinât N. - Peb., = àizpĩpuôt; a. pīpi Jürg., (einem andern) die Pfeife anzünden.

Avots: EH I, 42

‡ àizripât Dunika, Kal. u. a., = àizripuôt.

Avots: EH I, 45

‡ àizripêt Spr., = àizripuôt.

Avots: EH I, 45

apčâpât, apčâpuôt, tr., um etwas kriechen: krupis apčāpāja maizi LP. VII, 321.

Avots: ME I, 80

‡ apkal˜pinât, = apkal˜puôt: nevar a. vien! Bauske.

Avots: EH I, 89

‡ aplancît (li. aplankýti) Rutzau (mit añ und an̂ ² ), Kur. Nehrung, besehen, visitieren, besuchen: a. venterus, radus, slimnieku. Refl. -tiês NB. (mit an̂ ² ), = ‡ aplaipuôt(iês): ja aplankās gar pļunēm, tad var iziet sausām kājām.

Avots: EH I, 97

‡ apšũpât Lemburg, Wolm. u. a., apšũpuôt, einwiegen (in den Schlaf): a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 120

‡ atčāpurêt,

1) "?": atnāca dieniņa, atčāpurēja VL. aus Rutzau;

2) = atčâpuôt Mahlup (mit â).

Avots: EH I, 138

‡ atcibât Sassm., = atčâpuôt, langsam herkommen: ve̦ctē̦vs viens pats atcibājis nuo ciema mājās.

Avots: EH I, 137

‡ atļe̦pât, atļe̦puôt, ungewandt herkommen Siuxt: māte gaidīja, lai mazais pie viņas atļe̦pā.

Avots: EH I, 154

‡ atpuĩšuôt,

1) = atkal˜puôt 3 Lemsal: nevar a. vien;

2) (zu einer Arbeit) wegbefördern
Stenden: Jāni nevar lē̦ti a. Refl. -tiês Stenden, sich (zu einer Arbeit) ausrilsfen und wegbegeben: viņi nevar a. vien.

Avots: EH I, 159

‡ atrãpât(iês) Rutzau u. a., atrãpuļuôt C., atrãpuôt Salisb., Siuxt u. a., atrãpuôtiês C., = atrãpêt.

Avots: EH I, 161

‡ atrãpât(iês) Rutzau u. a., atrãpuļuôt C., atrãpuôt Salisb., Siuxt u. a., atrãpuôtiês C., = atrãpêt.

Avots: EH I, 161

‡ atšũpât, atšũpuôt, schaukelnd (tr.) herbewegen (perfektiv): viļņi atšūpuoja laivu līdz krastam. Refl. -tiês,

1) sich wiegend (lahmend) herkommen:
vē̦cā nabaģe atšūpājusēs pie mums OB.;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss schaukeln
(intr.): vai zē̦ni vēl nav atšūpājušies? Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 175

cilpât (unter cil˜puôt; li. kìlpoti "Schlingen verfertigen"),

1): kad auž ar gaņilku un atspuolei izkrzt se̦ri, tad aude̦klam cil˜pā malas AP.;

2): gehen
- auch Warkl.; slikti uzsieta izkapts pļaujuot cilpā Ahs.

Avots: EH I, 271

čupât, -āju, čupuôt Karls., [Wid.], tr., häufeln, in Haufen sammeln Spr. Refl. -tiês, sich in Haufen sammeln: diezin kas šuodien par svē̦tkiem: cilvē̦ki čupājas vien Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 421

‡ ìeleipatât Jürg., = ìecil˜puôt 2: zaķis ieleipatāja krūmuos.

Avots: EH I, 526

‡ ìelingât,

1) = ìelinguôt 1 Kegeln, Lubn., Prl., Saikava, Schwitten, Vīpe, Wessen, (mit iñ ) Schibbenhof, (mit -at ) Stenden: Juris Miku pašu ielingāja (ūdenī) Juris Brasa 91. ie. akmeni ūdenī. es gribēju putnam ie. ar akmeni Mahlup;

2) = ìelinguôt 2 Adl., Druw., Golg., Jürg., Lemb., Lis., Mar., NB., N.-Schwanb., Peb., Ramkau, (mit -ât ) Kolup; "hineinfahren" Golg.; eilig hineingehen Selsau, Sessw.; hineinlaufen (mit in` ) Smilt.; = ìecil˜puôt 2 Jürg.

Avots: EH I, 527

‡ ìeļìnkât ² Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 27, = ìecil˜puôt 2: zaķis ieļinkāja krūmuos Saikava.

Avots: EH I, 528

ìepĩpêt, ìepĩpuôt, tr., intr., anrauchen, einen Zug machen: pīpi, cigāru. viņš gājis klāt iepīpuot LP. VI, 221.

Avots: ME II, 51

ìerãpât, ìerãpuôt, intr., hinein -, hereinkriechen: bē̦rns ierāpāja istabā.

Avots: ME II, 57

ìestĩpât, ìestĩpuôt, tr., mit Reifen umlegen, einschliessen: tic tikai tam, kas šabluonās iestīpuots Stari II, 46.

Avots: ME II, 73

izbru˛ât,

1): siets jāizbružā, lai labība birst cauri Saikava; ‡

2) "?": nuo izbružātā ceļa K. Students Latvis № 1558; ‡

3) = nùokal˜puôt Frauenb.: gan jau es tuo vienu gadu izbružāšu ar. ‡ Refl. -tiês, sich gehörig reiben (perfektiv).

Avots: EH I, 436

izčāpât, izčāpuôt, heraus -, hinauskriechen, langsam hinausgehen, herauskommen: viņš izčāpāja lē̦ni pa durvīm Purap.

Avots: ME I, 723

iziet,

1): izgāja iz meitas, heiratete sich (als Schwiegersohn) in den Besitz eines Bauernhofes ein
Kaltenbr. jī izgājuse, sie hat geheiratet Auleja. slimība izgāja, die Krankheit verging, war zu Ende ebenda;

2): izgājis pagastskuolu, hat die Gemeindeschule absolviert
Ar.; ‡

9) = izkal˜puôt 2: mācēju saimniekam i. uz mata Seyershof; ‡

10) zum Vorschein kommen:
izgāja nuo skrīņas ... pilsē̦ta Pas. V, 291; ‡

11) = iznākt 2: iziet trīs kubikas (Kubikfaden) malkas Pas. IX, 321. kad ar ak viņiem (= akmeņiem) sutina (sc.: iesalu), stiprāks al[u]s iziet Auleja; ‡

12) i. di˛ajuos oder i. skaluos Dunika, prahlend in arge (absurde) Übertreibungen geraten.
Refl. -tiês,

2): gan iziešuoties sapuvušais siens ar Ramkau; ‡

3) reis werden
AP.: labība izietas. - Subst. iziêšana: kāda ir i.? wie ist der Stuhlgang? Ar.

Avots: EH I, 451

I izkarinât, ‡ Refl. -tiês,

1) sich durch eine Öffnung nach unten hinausbiegen
Schibbenhof;

2) = ‡ izkarâtiês Līvāni; = izšūpuôtiês Rugāji;

3) eine Zeitlang (zur Genüge) ausgehängt sein
Cibla, Zvirgzdine;

4) heraushangen
Zvirgzdine: nuo mēteļa apakšas izkarinājas diegs.

Avots: EH I, 453

izķĩpât, izķīpuôt U., tr.,

1) schnell viel ausessen
C., Smilt., Aps., Bers.;

[2) = izņemt, izzagt Lems. n. U.].

Avots: ME I, 760

izklāpât (unter izklāpuôt ): auch Erlaa, Linden in Livl.

Avots: EH I, 456

izklē̦pât (unter izklẽpêt ),

1): sich lagern
Pilda: mieži izklè̦pājuši ² pa zemi; ‡

2) "= izklāpuôt" PV.; ‡

3) "izbradât (labību)" Zvirgzdine: mieži izklē̦pāti.

Avots: EH I, 456

izkrẽ̦pât, izkrẽ̦puôt, tr., auswerfen, ausräuspern: ar diloni sasirdzis cilvē̦ks var izkrē̦pāt milzum daudz baciļu. Refl. - tiês, sich ausräuspern, genügend Schleim auswerfen: viņš ne˙maz nevar izkrē̦pāties. Subst. izkrē̦puõjums, der Auswurf, Speichel.

Avots: ME I, 755

‡ izlaĩpât Frauenb., = izlàipuôt.

Avots: EH I, 461

izlam̃pât, izļampuôt Erlaa, tr., überwinden, durchbleuen, sich lustig machen, einen zum besten haben: tad tu redzēsi, ka mēs viņus izlampāsim Blaum.

Kļūdu labojums:
izlampāsim = izlampāsim (im Kartenspiel)

Avots: ME I, 762

izpĩpêt, izpĩpuôt, tr.,

1) ausrauchen:
pīpi;

2) verrauchen:
visas bandas izpīpēja sūrajā tabakā BW. 9753. Refl. - tiês, längere zeit nach Herzenslust rauchen: abi labi izrunājās, izpīpējās JU. zem liepas labi brangi izpīpuojies Poruk.

Avots: ME I, 780

‡ izŗãpât Dunika, = izrãpuôt: bērns izrāpāja nuo pagaldes.

Avots: EH I, 478

[izripât Dunika, izripuôt, izripinât, tr., hinaus -, herausrollen: izripināt mucu vai riteni nuo palieveņa C. Refl. - tiês, zur Genüge rollen: viņš izripinājās ar naudas gabalu Jürg. In Warkh. dafür izripinêtiês.]

Avots: ME I, 792

izstrĩpât, izstrĩpuôt, tr., ausstreifen, Linien ziehen, ausstreichen: pūķis mani uz ilgu laiku izstrīpuoja nuo dzīvuo saraksta Vēr. II, 815.

Avots: ME I, 807

izšũpinât, izšũpât, izšũpuot, tr., gehörig schaukeln, wiegen: Juris izšūpināja Dārti A. XV, 189. Daugaviņa izšūpuoja kâ māmiņa šupuolī BW. 30759. [Refl. izšūpuôtiês, intr., zur Genüge, zum Überdruss schaukeln Wid.]

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 814

izsvil˜pêt, izsvil˜puôt, izsvìlpt (li. iššvil˜pti), tr.,

1) auspfeifen, anpfeifen:
lai tauta ar izsvilpuo mani Zeif. III, 3, 10;

[2) durch einen Pfiff herausrufen:
puisis izsvilpa meitu nuo mājas;

3) vergeuden:
viņš visu savu mantu izsvilpis Bers.] Refl. - tiês, zur Genüge pfeifen. Spricis gan izsaucies, gan izsvilpējies Aps.

Avots: ME I, 809

izũtrupêt, izũtrupuôt, tr., versteigern, verauktionieren: mantas, beidzamuo nieciņu. parādnieki būšuot jūs izūtrupēt Purap. 84.

Avots: ME I, 822

ķe̦pât, -ãju, ķe̦puôt Spr.,

1) intr., gehen, kriechen (von Kindern):
kur nu ķe̦pāsi? Frauenb.;

2) mit der Hand das Essen in den Mund stopfen, eine breiartige Masse eifrig essen:
tad ta nu bē̦rns ķe̦pa sviestu Mat. Refl. -tiês,

1) schmaddern:
kuo tur ķe̦pājies ar māliem, sviestu? Serb.;

[2) schneeballieren Eid.].
Zu ķe̦pa.

Avots: ME II, 366, 367

ķilpinât, laufen: kur, vilciņ, tu ķilpini, rītā agri rasiņā? BW. 29425. [Vgl. cil˜puôt 3.]

Avots: ME II, 381

ķirpu! Interj. zur Bezeichnung des Sprunges, ähnlich wie cilpu, ķilku u. a. S. ķirpuôt.

Avots: ME II, 385

klam̃pât, [klàmpât ² Warkl.] od. klampuôt (li. klampóti od. klampúoti " fortgesetzt gehen"), schwerfällig gehen: klimpu klampu zaķīt[i]s lēca nuo apluoka uz apluoku; tâ klampuoja dē̦la māte uz tuo meitu māmuliņu BW. 23568, 9, Smilt. [Vgl. klambât, klempt II und li. klim̃pti " mit Füssen einsinken."]

Avots: ME II, 212

klàpât ² , - ãju, [auch klāpuôt Wid.],

1) sich lange, während einzenlne Halme sich noch auf dem Felde erheben:
"klpapāt"saka, kad pare̦tā labība nuogulusies gar zemi, bet pa starpām daži stiebri stāv kājās Druv. vīrišķis, kas pavasarī priekš sējas laika miruoni mazgājis, nedrīkst natī pavasarī sēt, juo tad viņa sē̦tā labība pa zemi vien klapājuot - liecuoties Lasd., LP. VII, 406;

2) kränkeln:
tā klāpā ik˙ziemas Mag. III, 1, 137, Dr. [Wohl mit hochle. ā aus ē̦, vgl. klē̦pât. - Zu serb. klà`pati "wackeln", slov. klápast "schlaff herabhängend" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 509 f.)?]

Avots: ME II, 218

‡ II kļẽ̦pât C., Lermb., Lems., kļẽ̦puôt Kegeln, feucht schneien: sniegs kļē̦pā. šuodien kļē̦pā visu dienu.

Avots: EH I, 625

klepêt [?] U., = kle̦puôt. [Vielleicht aus einem tahmischen * kle̦pe̦t (> kle̦puot, s. Le. Gr. 712) entnomen].

Avots: ME II, 223

I klepêt: auch Salwen, Sonnaxt; Wessen. Wohl aus kle̦puôt nach kãsêt.

Avots: EH I, 615

kuõpâtiês, -ãjuôs, kuõpêtiês, -ẽjuôs, kuõpuôtiês, n. U. in Autz kuopîtiês, sich verbinden ; zusammen halten, vertraut mit einander umgehen: kur kaimiņš ar kaimiņu organiski kuopuojas JR. IV, 162. satiksmes vārds "pēc" kuopuojas ar ģenitīvu. meita kuopuojas ar puišiem, pflegt allzu intimen Umgang.

Avots: ME II, 345

krum̃pât, -ãju, krum̃pêt, krum̃puôt, tr., runzeln, falten: pieri, svārkus. Refl. -tiês, runzelig, faltig werden, Falten werfen: jaka mugurā krumpējas Dond.

Avots: ME II, 286

[làipât PS., C., Bers., = laipuôt Refl. - tiês Nötk., = laipuoties 1.]

Avots: ME II, 410

lam̃pât, - ãju, lampuôt,

1) tr., schlagen, prügeln, stossen:
lampāt = sasist, saplēst lampās Etn. IV, 129. trīsreiz dienā es viņu lampuošu Niedra;

2) schlürfen:
es redzēju sētiņā piestā putru lempējuot (Var.: lampājuot) BW. 19407;

3) sich bewegen, laufen, schwefällig gehen:
vilkam zeķes nuoplīsušas ciemu starpas lampājuot BW. 7319. kad ieraugu vīra māti, šķietu lāci lampājuot 23203, C. [In der Bed. 1 Ableitung von lampa II, in der Bed. 3 zu lampa III, in der Bed. 2 mit Wurzelvariation zu la. lambere "lecken", nhd. schlamp(f)en "schlürfen" (wozu Walde Wrtb. ² 409).]

Avots: ME II, 418, 419

lapât, s. lapuôt.

Avots: ME II, 422

lâpât [auch Drosth., Stomersee], - ãju Bers., Erlaa, lâpuôt Aps., intr., kriechen: uts lāpā Etn. IV, 129. [Um Walk gebe es ein lāpât "gramstîtitiês 1": kuo tu pa tumsu lāpā?]

Avots: ME II, 439

‡ lapuojs Fest. n. FBR. XVII, 85, = lapuôts: lapuoja puķe.

Avots: EH I, 720

‡ *lapt, zu erschliessen aus nùolapt (unter nùolapuôt) und salapt (unter salapuôt).

Avots: EH I, 720

nùočãpât, nùočãpuôt,

1) intr., hinab -, herab -, weg -, hinkriechen, langsam hingehen:
viņš nuočāpuoja uz savu... auzas nuočâpājis C.

Avots: ME II, 770

nùocipât, nùocipuôt, intr., mit kleinen Schritten weggehen, eine Strecke Weges zurücklegen: vai tad nu manas ve̦cās kājas nespēs nuocipāt tās jūdzes? Sil.

Avots: ME II, 768

nùoķīpêt, [nùoķīpuôt], wegnehmen, stehlen Dünsb.: [čigāns nuoķīpuoja kaimiņam zirgu Dond.]

Avots: ME II, 806

nùoknipêt, nùoknipuôt, tr., jem. Schnippchen schlagend überwinden: puisi ar knipi nuoknipēju(- puoju) BW. 6635.

Avots: ME II, 800

‡ nuolaipât Frauenb., = nùolàipuôt 1, vorsichtig hingehen: n. sausām kājām (ūdens vai dubļu vairuoties) līdz šķūnîm.

Avots: EH II, 60

nùorãpât (unter nùorãpuôt): Ignāts bez kājām nuorāpāja uz mežu Pas. VII, 408 (aus Bewern), vaguliņš līdz rītam nuorāpāja nuo ustabas IX, 158 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 80

[nùoŗãpât Dunika, = nùorãpuôt.]

Avots: ME II, 842

‡ nuoripât Dunika, = nùoripuôt.

Avots: EH II, 81

[nùošņĩpât,

1) mehrfach beschneiden:
n. īsus matus; brunčus par īsiem n. Salis;

2) mit Strichen versehen
Nötk., Druw., Ciolg., Meselau; in Tirsen und N.-Peb. dafür nùošņīpuôt.]

Avots: ME II, 870

‡ nuostrīpât Dunika u. a., nùostrĩpuôt,

1) wegstreichen:
n. vienu raksta rindu:

2) bestreichen, mit Strichen beziehen:
n. galdu.

Avots: EH II, 92

nùosvil˜pêt, nùosvil˜puôt, refl. nùosvêlptiês, nùosvìlptiês, einen Pfiff erschallen lassen: šauta irbe nuosvilpās (Var.: nuosvelpās, nuosvilpuoja, nuosvilpēja) tīrumiņa galiņā BW. 8877. Mikelītis nuosasvelpa auzu kaudzes galiņā BW. 33060.

Avots: ME II, 864

‡ II nùotāpaļât Jakobstadt "nùočāpuôt 1" : n. pa kāpēm.

Avots: EH II, 99

nùotrum̃pât, nùotrumpuôt, intr., längere Zeit spielen: vakar viņš bij nuotrumpuojis ar biedriem līdz pulksten četriem MWM. XI, 276.

Avots: ME II, 877

nùotrumpêt, [nùotrumpuôt Dond., abkappen Bielenstein Holzb.: nuotrumpuot kuokiem zarus. bišu kuokiem mežā gali jānuotrumpuo, lai drava neaizaug Dond.]

Avots: ME II, 877

‡ padižuôtiês, = pale̦puôtiês, paliẽlîtiês: padižuojies Dārtes priekšā Janš. Dzimtene V, 123. p. ar savu runu Schwitten u. a.; pasadižuot PlKur. (unter dižuoties), sich wichtig machen.

Avots: EH II, 127

parãpâtiês, parãpuôtiês, [parāptiês],

1) ein wenig gemütlich kriechen:
lai bē̦rns parāpuojas pa plānu! Apsk. [čūskas pa smiltīm nevarējušas parāpties LP. VII, 1, 1266;

2) kriechen unter
(perfektiv): parāpties zem galda].

Avots: ME III, 89

‡ paripât Dunika, = paripuôt.

Avots: EH XIII, 167

‡ paripelêt Bērzgale, Lubn., Warkl., = paripuôtiês; tu nāci pie manis p.

Avots: EH XIII, 167

‡ paripenêt Warkl., paripuļât ebenda, = paripuôt 1.

Avots: EH XIII, 167

‡ pãrtrum̃pêt, pãrtrum̃puôt Ar., übertreffen: p. uotru lielībā, skriešanā u. c.

Avots: EH XIII, 214

pasvèlpt, pasvil˜pêt, pasvil˜puôt, pasvìlpt [li. pašvilpti], intr.,

1) ein wenig pfeifen, einen Pfiff tun:
viņš pasvelpa un pameta ar ruoku Dok. A.;

2) pfeifen, nichts ausrichten:
tu tad varēsi ar savu istabas meitu pasvilpuot LP. V, 288;

3) hinterbringen:
kas tuo tev jau pasvilpis? Nigr. [ja vien nāca kāda istabiņa vaļā, ik˙viens par tuo pasvilpa saviem draugiem un pazīstamiem De̦glavs Rīga II, 1, 237.j

Avots: ME III, 110