Paplašinātā meklēšana

‡ àizbũbêt, anfangen zu schimmeln: traukam vāks aizbūbējis Bauske.

Avots: EH I, 13

‡ àizburbêt,

1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;

2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis ² Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12

‡ àizčabêt, raschelnd, schwatzend fort-, hingehen: ezis aizčabēja pruom Dunika. vecenes aizčabēja Lems. Refl. -tiês, aufrascheln: mežā lapas aizčabējās.

Avots: EH I, 14

‡ àizčibêt, sich aus den Augen verlietend hingeraten: kur tas gans aizčibējis? Bauske, Memelshof.

Avots: EH I, 15

àizdam̃bêt, tr., abdämmen, versperren (upi); -tiês, sich verstopfen, aufstauen: aizdambējies ūdens Vēr. I, 1038.

Avots: ME I, 21

‡ àizdibêt, fort-, hinlaufen Bauske.

Avots: EH I, 18

àizdrebêt, anfangen zu zittern: es aizdre̦bu pie katra viņs suoļa (Asp.); gew. refl.: rūts aizdrebējās MWM. X, 241.

Avots: ME I, 23

‡ àizgrabêt, mit Geknarr, Gerassel sich entfernen: aizbrauce: aizgrabēja vien Oknist. Refl. -tiês, ‡

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabējās.

Avots: EH I, 24

àizgrabêtiês, anfangen zu knarren, zu rascheln: durvis aizgrabējās D.

Avots: ME I, 27

àizgribêt,

1) irgendwohin weggehen wollen:
māte gan negribēja dē̦lam ļaut iegātņuos, bet dē̦ls pats turp aizgribēja. Refl., von einer Begierde, Lust angewandelt werden, von einem Verlangen befallen werden: aizgribējās zivu Zb. XVIII, 278.

Avots: ME I, 27

àizgribêtiês: jam aizgribējās (r. захотѣлось ) pabraukaļāt Pas. VII, 465.

Avots: EH I, 25

àizklabêt, ‡

2) langsam fahrend sich entfernen
Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês, = àizklabêt: tur kas aizklabējās.

Avots: EH I, 30

àizklabêt: dažam labam aizklab ("fangen an zu klappern"oder"klappern ein wenig") zuobi Duomas II, 138.

Avots: ME I, 32

àizrìbêt, intr.,

1) erdröhnen: (er) dröhnen
aizrīb zeme BW. 31925;

2) polternd, dröhnend sich entfernen, wegfahren:
pa ceļu aizrībēja rati. Refl. -tiês, erdröhnen, anfangen zu poltern: kas tur augšā aizrībējās? JK.

Kļūdu labojums:
erdröhnen = immer ferner (er) dröhnen

Avots: ME I, 46, 47

‡ àizšķibêt "hin-, wegtragen" Warkl.

Avots: EH I, 55

àizsùbêt ^2, [auch àizsũpêt PS.], intr., verrosten, mit Fensterschweiss, mit Schmutz bedeckt werden: aizsūbējušas luogu rūtes A. XV, 1, 406.

Avots: ME I, 53

‡ àizūbêt Wessen, = àizsūbêt.

Avots: EH I, 60

‡ àizzibêt,

1) sich blitzend (glänzend) entfernen:
pamanīja rīta ausmā aizzibuošus . . . durkļus Veselis Daugava I, 428;

2) eilig hin-, weglaufen, -fliegen:
kas tur aizzibēja gar luogu?

3) zu grünen anfangen
Wandsen: sēja aizzibējusi (= sākusi dīgt).

Avots: EH I, 64

àizžibêt, mit Blitzesschnelle eilen: brauciens mums aizžibēja gar acīm.

Avots: ME I, 61

apbũbêt: apbūbējumus (baltas puvuma pārsliņas) nuoņe̦m un ieme̦t cūkām Siuxt. ‡ Refl. -tiês (in einer alten Handschrift), = apbũbêt: piens apbūbējies.

Avots: EH I, 75

apbũbêt, sich mit leichtem Schimmel überziehen, schimmeln, kahmen: piens jau apbūbējis Mag. XIII, 2, 56, Grünh.

Avots: ME I, 78

‡ apburbêt Warkl. "= apmirkt": kalniņš vis˙apkārt apburbējis, tâ ka nevar tikt virsū.

Avots: EH I, 75

apģelbêt, retten (perfektiv): es tuopu pēc tač[u] apģe̦lbē̦ts Dziesmu grüm. v. J. 1867, S. 471.

Avots: EH I, 86

‡ apgrabêt ringsum abgenutzt, abgeschliffen werden: apgrabējis skapis Jürg.

Avots: EH I, 83

apgribêt, tr., seinen Willen auf viele richten, dieses und jenes wollen: es gribuli negribēju, kam tas visas apgribēja BW. 15128.

Avots: ME I, 88

aprembêt,

1) im Wachstum zurückbleiben
(N. - Autz. U.);

2) sich mit einer Kruste bedecken:
viņam brūce aprembējusi Kursiten.

Avots: ME I, 115

apsebêt,

1) sich verspäten:
cāļi apsebējuši [zu se̦bs] = pārāk ilgi palikuši čaumalā Siuxt;

[2) verkommen:
mirtes apsebējušas Doblen].

Avots: ME I, 118

‡ apšebêtiês N.-Peb., = ‡ apšķebêtiês.

Avots: EH I, 119

‡ apskâbêt, ein wenig einsäuem: a. gurķus, kāpuostus.

Avots: EH I, 113

apšķebêt (unter apšķebinât): in der selben Bed. auch reflexiv: man apšķebējas U. (unter šķebinât), Festen, N.-Peb., mir wird übel. sirdis... apšķebējušās, re̦dzuot . . . plūstam . . . asinis Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39.

Avots: EH I, 119

‡ apšķibêt Nötk., = apšķebêt.

Avots: EH I, 119

‡ apstebêt (li. apstebė´ti) Dunika, = nùobrīnêt, durch Bewunderung schädigen: a. teļu (tas tad vairs neaug), guovi (tā tad duod maz piena).

Avots: EH I, 117

apsūbêt, auch apsūpêt n. Wid. (und apšûpêt ² von der Milch in Kursiten), intr., beschlagen, belaufen, verschimmeln, verrosten (von Fensterscheiben und Metallen): pie apsūbējuša luodziņa stāvēja galdiņš A. XIII, 519. apsūbējuse nauda AP., Nerft. [apsùbêt ² in Kalzenau, Saussen, Laudohn, apsũbêt in Neuermühlen und Alt-Ottenhof, apsubêt in Doblen, apsũpêt in Ronneburg.]

Avots: ME I, 127

apûbêt, intr., beschlagen, anfaulen: kuoka bluķis mitrumā gulē̦dams apūbējis J. Kaln. kartupeļi apūbējuši J. Kaln. apūbējuši klinšu bluķi Saul. [in Neuermühlen dafür apūpêt].

Avots: ME I, 132

‡ apžebêtiês N.- Peb., = ‡ apšebêtiês.

Avots: EH I, 129

apzibêt, auch apzibt PS., intr., anfangen zu flimmern: acis apzib; apzibējušas, nach PS. auch apzibušas acis (cf. apžibêt); n. Mag. IV, 2, 107 auch tr.: sniegs acis apzib, der Schnee blendet.

Avots: ME I, 137

apžibêt, auch apžibt, intr., flimmern, erglänzen, geblendet werden: gaiss viņa priekšā apžibēja tā savādi. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba LP. IV, 177. tik daudz vilku, ka acis apžibušas LP. III, 106. Cf. apzibêt.

Avots: ME I, 139

apzilbêt, geblendet werden: saulē acis apzilbējušas Tals., Stenden; cf. apžilbt.

Avots: ME I, 137

apžūbêt, intr., beschimmeln: maize jau apžūbējuse Naud., Jan.

Avots: ME I, 139

‡ atbļur̂bêt ² , atbļurbt Dunika, aufweichen (intr.): ceļš tâ atbļurb(ēj)is, ka nevar pabraukt.

Avots: EH I, 135

‡ atburbêt teilweise auftauen Kal.: ceļš atburbējis.

Avots: EH I, 137

‡ atcobêt Dond., = ‡ atcibât.

Avots: EH I, 138

atdrebêt, intr., entgegen zittern: kad viņš kauks, tad bē̦rni nuo vakara puses atdrebēs Hos. 11, 10.

Kļūdu labojums:
zittern = zittern; zitternd herkommen

Avots: ME I, 154

atgribêtiês, die Lust verlieren, sein Mütchen kühlen: viņā sadeva tai pa kailajiem gurniem, kamē̦r pašai sirds atgribējās MWM. VIII, 243.

Avots: ME I, 159

atkalbêt (li. atkalbė´ti) Spr., laut ablesen.

Avots: ME I, 164

atklabêt, ‡

2) klappernd, mit Geklapper herkommen:
rati vien atklabēja, ka[d] atbrauce Oknist.

Avots: EH I, 148

atklabêt, klappernd allmählich lose werden: vēl turas (pakavi), bet jāpieve̦lk, tie tīri atkladējuši Vīt. 12.

Avots: ME I, 167

‡ atlabêtiês, = atlabt 2, atlabuôtiês: ilgi gulēja, kamē̦r atkal atlabējās Stobe 1797 1, 128.

Avots: EH I, 152

atrìbêt,

1): zeme vien atrīb Pas. VI, 421, 469.

Avots: EH I, 162

atrìbêt, intr.,

1) erdröhnen, wiederhallen:
atbrauc kungi, atrīb zeme;

2) mit Dröhnen herbeieilen; in dieser Bedeutung auch
atrìbinât: atskrien viens, atrībina ar akmeņa kumeliņu BW. 30063, 1.

Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen

Avots: ME I, 186

atšķerbêt, Widerhaken machen, solche risse erhalten U.

Avots: ME I, 201

atzibêt, intr.,

1) erglänzen:
uguns atzib;

2) auch atzibt Ahs., gleichbed. mit atzelt: pēc lietus zāle sāk atzibēt Sassm.; [atzibêt so auch in Wandsen, hier aber auch vom Wiederwachsen der Wolle u. des Haars].

Avots: ME I, 212

atžibêt LP. VI, 171, = atzibêt.

Avots: ME I, 214

[bēbēt Lng., blöcken; Ableitung von bẽ.]

Avots: ME I, 287

bêt [Kr.], = blēt G. Allun. n. U.; [nach A. Baltpurviņ ein Wort der Kindersprache in Nordost - Livland; vgl. bē̦].

Avots: ME I, 292

‡ *bēte, Unglück, Malheur Dond.: viņš nu ir bētē. - diezin, kā izkļūs laukā! Durch d. Bete aus frz. bête.

Avots: EH I, 217

bētelis, ein aus Schilf geflochtenes Körbchen Schnickern.

Avots: EH I, 217

‡ bļurbêt (li. bliurbėti "burbulēt"), -u, -ẽju,

1) (ein entsprechendes Geräusch hervorbringend) Blasen werfen
Dunika (mit ur̂ ² ), OB., Rutzau: dīķī bļurbēja vien, kad iemeta akmeni Dunika. ūdens grapī jau bļurb ebenda, Rutzau. alus rūgstuot, kāpuosti skābstuot bļurb OB.;

2) schwatzen, faseln
Rutzau: kuo tu bļurbi! - Zur Bed. vgl. auch ‡ atbļur̂bêt ² .

Avots: EH I, 234

bũbêt [Bächhof, Grünwald], bùbêt ² [Bers.], - ēju intr., schimmeln, sich mit Schimmel überziehen; gew. in Zstz. mit ap- u. sa-.

Avots: ME I, 357

‡ bumbêt "klopfen, schlagen" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 252

burbêt: slīkuonis bij jau sācis bur̂bēt (prs. burbu) Saikava.

Avots: EH I, 254

[bùrbêt ² [Laud.],

1) murmeln;

[2) = bubinât 1 (von Pferden)
Bers.; bur̂binât ^2, mit dem Maul im Wasser des Trogs nach Mehl suchend Wasserblasen hervorbringen Salis]. Refl. - tiês, sich murmelnd äussern: iekarsums burbinājas pusbalsī izteiktuos izteicienuos A. XII, 260. [Zu li. burbė´ti "ворчать, бормотать", osorb. bórbot "Gemurmeln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 107.]

Avots: ME I, 352

‡ II burbêt (li. burbė´ti "ворчать") "šļupstēt, klusu runāt līdz apnikšanai" Pilda; viel sprechen; viel sprechen; murren Bērzgale.

Avots: EH I, 254

čabêt,

1): meitē̦ns skries ar pastaliņām, ka čabēs vien AP., Wessen.

Avots: EH I, 281

čabêt, - u, - ēju,

1) rascheln, rauschen:
birst lapiņas čabē̦damas. salmi čab;

2) schwathen, faseln:
kuo nu čabi? Vgl˙li. čiãbyti "шелестѣть".

Avots: ME I, 399

čibêt,

[1) "zischen, wenn sich etwas rührt"
St.;

2) "die Hühnersprache,
d. i. zärtliche Schmeichelreden führen" L., St.;

3) rascheln
Wid.].

Avots: ME I, 412

‡ *cobêt zu erschliessen aus ‡ atcobêt.

Avots: EH I, 279

‡ čubêt "?": tik daudz kaķu, ka čub (= čum?) vien Lös.

Avots: EH I, 293

dam̃bêt, -ēju, dämmen, einen Damm schlagen.

Avots: ME I, 436

dibêt, dröhnen: zirgs skrien, ka zeme vien dib Sessw., [AP., Bers.]. pie būdiņas vārtiem dib R. Sk. II, 40; suoļu dibēšana Līguotnis.

Avots: ME I, 465

‡ dirbêt Bērzgale "zittern".

Avots: EH I, 321

duôbêt ^2, -ēju, höhlen L.,

1) Furchen für Kartoffeln ziehen
Tals., Sassm., [Wandsen ;

2) hohl werden
Nigr.].

Avots: ME I, 531

‡ drabêt, -u, -ēju Kaltenbr., Oknist, Wessen, = drebêt: drub kâ apšu lapa. Zum Vokalismus vgl. li. drabùs "zitterig".

Avots: EH I, 328

drebêt: ar acīm d., mit den Augen blinzeln Stender Deutsch-lett. Wrtb., dre̦bē̦tāja smil˜ga Pussen, briza media; vgl. drebeklis 3.

Avots: EH I, 332

drebêt (li. drebė´ti), -u, -ēju, intr., zittern, beben: es drebēju aiz (nuo) saltuma. dre̦b tai lūpa runājuot. tautu dē̦la sirds drebēja ruokas, kājas, visas miesas dre̦b aiz bailēm. zeme trīc un dre̦b. viņš dre̦b kâ apšu lapa. [Dazu das Part. drebis, fem. drebīša "zitternd" Für.] Refl. -tiês, (sehr) zittern: nedrebiesi, liela apse BW. 5160. druoši, bez drebēšanas! nur zu ohne Zittern und Zagen! [Nach Būga РФВ‚. LXX, 105 zu r. dial. дробѣть "робѣть" und (?) nach Petersson Ar. u. arm. Stud. 80 zu mnd. trefse, ndl. drep "Trespe".]

Avots: ME I, 496

gārbêt (so zu lesen!): auch Bērzgale.

Avots: EH I, 390

[gārbêt "gut behandeln, schonen": apģē̦rbu, cilvē̦ku Welonen, Domopol; zu gārbât 2].

Avots: ME I, 618

ģelbêt, ‡ Refl. -tiês Stender Gramm. 44, sich durch die Flucht retten.

Avots: EH I, 426

ģelbêt, -ẽju, ģelbt, -bju, -bu Busch., Spr., [Nerft, Wessen],

1) helfen, [heilen
(trans.) Kreuzb.], retten, [ģelbēt, beschützen Manz. Lettus]: vai... tāpēc tie nekļūst ģelbēti? Manz. ugunsgrē̦kā kliedz: glābiet, ģelbiet, ļautiņi! Setzen n. Etn. IV, 49. tu man ģelbē̦tājs un palīgs esi Manz. bāriņus ģelb ar tavu ruoku Manz. G. L. 129;

2) einen Flüchtigen vergeben (bibl.): [par patvē̦rumu un par ģelbēšanu Glück Psalm 59, 17. - Aus li. gėlbėi "helfen, retten".]

Avots: ME I, 695

‡ ģìbêt ² Auleja, hungern lassen (mērdināt).

Avots: EH I, 427

[ģilbêt U., = ģelbêt, helfen].

Avots: ME I, 698

grabêt,

2): auch Bixten; "sprechen"
Sermus; ‡

3) klimpern
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: g. uz kuokli.

Avots: EH I, 397

grabêt, - u, - ẽju,

1) rascheln, rasseln, klappern:
kas tur čab, kas tur grab? BW. 30477. nedz čakst, nedz grab Aus. I, 102. jābrauc, vai čīkst, vai grab A. VIII, 68. ve̦cam puišam kauli grab BW. 13151. lietus grabē̦dams sitās pret luogu rūtēm Aps.;

2) faseln, schwatzen
Wain.: kuo jūs grabiet? LP. V, 146. grab kâ kažuociņš od. kâ ve̦cs kažulks od. kâ žīda rati. velti grabi tu, puisīti BW. 10873. Refl. - tiês, stark, vergnügt rascheln, rasseln, klappern: cik gribēju meitās iet, tik kažuoks grabējās BW. 20451; 12556, 1.

Avots: ME I, 635

‡ grebêt -u, -ẽju "?" Strods Par. vōrdn. 79; vgl. auch izgrebêt und sagrebêt.

Avots: EH I, 401

gre̦bê̦tãjs, ein Gespenst Oppek. n. U.

Avots: ME I, 645

gribêt: laba kam g., wohlwollen VL. aus Lubn. n. BielU. - (unpers.) maizei krāsnī grib dzert RKr. XIX, 93 (aus Planhof): jam gribēja pavērties Pas. X, 51 (aus Kapini). Refl. -tiês: es tâ gribējuos, un tâ arī bij Strasden. tie jau gribējās, (wollten einander?) abi kuopā ebenda. Zur Etymologie s. auch Ljapunov Ann. acad. scient. fenn. XXVII, 127 ff.

Avots: EH I, 405

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

gribê̦tãjs, der Wollende : gana būs tautiņās lieli, mazi gribe̦'tāji BW. 16538. meita..., laba gribe̦'tāja 12733. ["par gribē̦tāju K. Šillings Tirzā (1832. g.) sauc tādu miruonu, kas nav ar kaut kuo mierā un tādēļ rādās dzīvajiem sapņuos, ar˙vienu kuo prasīdams" PS.]

Avots: ME I, 654

gubêtiês, anscheinend = gubāt(ies) II: tu kâ krupis gubējies BW. 12974.

Avots: ME I, 674

ībêt, - êju, ībêtiês, ībtiês, spotten, sich der Lachenes nicht enthalten können, lächeln Ruj. n. U. [Vgl. iebties.]

Avots: ME I, 834

ìečabêt, ìečabêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu rascheln: brīžam... iečab lapiņa sausa Druva I, 86. iečabējās mazās mājas salmu jumts Vēr.

Avots: ME II, 7

ìedam̃bêt, eindämmen.

Avots: ME II, 8

ìedrebêtiês, erzittern: zeme iedrebējās Vēr. v. J. 1904, S. 646. nāsis tai iedrebējās Apsk. v. J. 1905, S. 219.

Avots: ME II, 10

ìegrabêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu knistern, knarren: iegrabējies niedrēs Etn. II, 78. ja kas iegrabas vai iečabas Vēr. 188. rati iegrabējās sē̦tsvidū Vēr. I, 825.

Avots: ME II, 17

ìegribêt, Refl. -tiês: vagaris pats tâ iegribējies Janš. Bandavā I, 6. iegribajas arī ve̦cā-māte redzēt Mežv. ļ. 1, 237.

Avots: EH I, 514

ìegribêt, verlangen, begehren: bē̦rni... iegrib visu tuo, kuo viņi re̦dz A. XX, 923. Refl. - tiês, plötzlich Verlangen nach etwas empfinden: kungam iegribējās gulēt LP. VII, 183. ve̦lnam viņu (kartupeļu) ļuoti iegribējās JK. V, 93. sātāns ir jūs ļuoti iegribējies sijāt Glück Lukas 22, 31.

Avots: ME II, 18

ìeklabêtiês, hin und wieder plötzlich etwas anfangen zu klappern Upītis Sieviete 250.

Avots: ME II, 27

ielabēt, ‡

3) = ìetapt: ie. saimniekam NB. Refl. -tiês, ‡

2) anfangen zu gefallen
NB.: saimniekam ielabējies kalps.

Avots: EH I, 525

[ielabēt,

1) "anfangen zu rühmen"
L.;

2) "gut werden"
MSil.Refl. - tiês, "anfangen sich besser zu verhalten" L.]

Avots: ME II, 35

ìerībêt Spr., ìerìbêtiês, ìerìbinâtiês, intr., erdröhnen, anfangen zu poltern: rati ierībējās.

Avots: ME II, 58

ìeskâbêt, auch ìeskâbinât, tr., einsäuern, einmachen: barību, kāpuostus.

Avots: ME II, 65

I ìeskrabêt, [ìeskrabêtiês Bers., erknarren: sakaltis kažuoks piedeŗuoties ieskrab Wessen. man tâ kâ skrabas truoksnis ieskrabēja ausīs Fest.] viņas durvis ieskrab Stari I, 237. [ Vom Geräusch, das beim Schrapen od. beim Nagen der Mäuse entsteht Bers., Welonen u. a.: pele ieskrabējās].

Avots: ME II, 65

[II ìeskrabêt "sich mit Grünspan bedecken"(?) Treppenhof bei Adsel.]

Avots: ME II, 65

[III ìeskrabêt Bolwen, = ieskrabināt.]

Avots: ME II, 65

[I ìestebêt "zu faulen beginnen": kuoks iestebējis Warkl.]

Avots: ME II, 73

[II ìestebêt Warkl., Ruj., langsam und steif hineingehen od. hereinkommen: istabā.]

Avots: ME II, 73

ìezibêtiês, erglänzen, aufblitzen: viņas acis vēl niknāki iezibējās A. XXI, 788.

Avots: ME II, 91

ìežibêtiês, aufblitzen, erglängen, anfangen zu funkeln: kalēja acis iežibējās Līg.

Avots: ME II, 93

‡ izbļur̂bêt ² Dunika, = izburbêt: le̦dus jau izbļurbējis.

Avots: EH I, 435

izburbêt, morsch, porös werden [Wain., Gramsden]: tilts, le̦dus, sniegs izburbējis. durvis, sienas izburbējušas. izburbējis uozuoliņš BW. 12333. drēbe izburbējusi, fadenscheinig Naud. In Wain. das Part. praet. izburbis ² [li. išbur̃bęs "раздувшiйся"].

Avots: ME I, 719

izčabêt, intr., bis zum Rascheln trocknen, dürr sein: tāds izčabējušas ē̦kas, gatavas uzliesmuot kaŗu katru acumirkli Vēr. I, 63. kad tu izčabē̦tu (= izčibē̦tu)! Etn. II, 34.

Avots: ME I, 722

‡ izčebêt Warkl.,

1) = izjukt 2, izčibêt: kāzas izčebēja;

2) "= nuomirt".

Avots: EH I, 439

izčibêt: kad tu izčibē̦tu; dass du verstummen mögest! Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Fluch"). ka tu ... izčibē̦ts! Serbigal n. FBR. IV, 62. ‡ Refl. -tiês, verloren gehen, hinschwinden: kur tad palika? izsačibēja Janš. Dzimtene IV, 165.

Avots: EH I, 439

izčibêt, intr., verwittern, hinschwinden, zugrunde gehen [Serbigal, Salis]: tu man varē̦tu izčibēt zem ruokām Brig. nebūtu papratis bagātu sievu apprecēt, būtu izčibējis MWM. X, 569. ak tu izčibējis, viņš jau aizbraucis, zum Kuckuck, er ist schon weggefahren. kad tu iz˙čibē̦tu od. iz˙čibējis! (oft mit dem Zusatz: laukā) hol dich der Kuckuck!

Avots: ME I, 723

‡ izčubêt, = izčibêt: ak tu izčubējis! Pas. VI, 162, Saikava.

Avots: EH I, 440

I izduobêt,

2): ausgraben
(izrakt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 444

I izduobêt,

1) intr., hohl werden
(li. išduobė´ti): izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148. izduobējuši plaisumi Jer. 48, 29;

2) tr., aushöhlen:
ūdens izduobē akmiņus Hiob 14, 19. viņš tad izduobēja lielu kartupeli Dünsb. Subst. izduobējums, etwas Ausgehöhltes, Hohles;

3) izduôbêt ² Dond., Beete
(duobes) anlegen, abbeeten: dārzu; izduobēt lauku, den Acker beetweise aufpfügen, ausfurchen Dond.

Avots: ME I, 730

II izduobêt, verwittern [?]: dakstiņu jumts ir pa˙galam izduobējis Mag. II, 3, 116.

Avots: ME I, 730

izdrebêt, intr.,

1) entbeben:
nuo krūtīm izdrebēja pēdējā nuopūta Vēr. II, 662;

[2) izdrebējis Serben "izsalis, izmircis" (in Berson dafür angeblich: izdrebis). Refl. - tiês, zur Genüge beben].

Avots: ME I, 729

izdribêt "?": ja kleķa mūris kur izdrib un izbirst... Būvm. 77. izdribējis "verfault". [izdribêt, intr., vermodern: drēbe vietām jau pa˙visam izdribējusi; izdribējis kuoks Wolm.] Dazu von inem * izdribt: izdribusi drēbe "Stoff (Zeug) mit Löchern, die durch Modern od. Verschleissen entstanden sind." [izdribis, fadenscheinig Bauske; izdribis (= izdrupis) mūris Kreuzb.]

Avots: ME I, 729

izdrubêt, intr., zerbröckeln: tuo maizes kukuli ē̦d pa+priekšu, kas vairāk izdrubējis Dond.

Avots: ME I, 729

izdubêt, hohl werden: ve̦cais uozuols pa˙visam izdubējis Dond.

Avots: ME I, 729

izgrabêt,

1): rati izgrabējuši Frauenb.; ‡

2) rasselnd heraus-, hinausfahren
Wandsen: rati izgrabēja nuo pagalma; ‡

3) zur Genüge Unsinn schwatzen
Sessw.: vai nebūsi reiz izgrabējis? ‡ Refl. -tiês, ohne Erfolg eine Zeitlang zu jem. sprechen Frauenb.: vari i., cik gribi. - viņš neliekas ne zinis.

Avots: EH I, 448

izgrabêt, intr., durch vieles Rascheln untauglich werden: rīkle sausa kâ izgrabējusi pastalas āda Brig. [Vgl. li. išgrabéti "выкарабкаться".]

Avots: ME I, 738

izgrebêt, intr., ausbröckeln: zuobi izsāpējuši un izgrebējuši Dond.

Avots: ME I, 739

izklabêt intr., (klappernd) lose werden: riteņi jāpārve̦lk, - spieķi izklabējuši Lub. Refl. - tiês, sich ausklappern, zur Genüge, zum Überdruss sprechen: skuoluotājs, visu nedēļu izklabējies pa skuolu, grib svētdienā atpūsties Ahs.

Kļūdu labojums:
zum =bis zum

Avots: ME I, 751

izkuôbêt ² , ausgären: ar raugu ce̦pti paņčiņi izkuobē Dond.

Avots: ME I, 758

izļur̂bêt ² , intr., verkochen, überkochen: gaļa katlā par daudz izļurbējusi Dond.

Avots: ME I, 767

izņir̂bêt, intr., hervorschimmern, durchdringen: kâ ugunīgas dzirkstis trīsas izņirbēja viņam pa augumu Saul., Mar.

Avots: ME I, 777

[izskâbêt, durchsäuern: izsk. gurķus.]

Avots: ME I, 798

‡ I izšķibêt, = izčibêt: visa mūsu lieta izšķibēja Bers. izšķibēja visa mīlestība N.-Peb. izšķibēja tirgā braukšana ebenda. Jetes izšķibējums (das erfolgte Verlorengehen) Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 36.

Avots: EH I, 485

‡ II izšķibêt "=izšķibît 2" Smilten; "izlauzt (dārzājiem lapas)" AP.: puika izšķibējis (= izraustījis?) visus kāļus nuo kāpuostu duobes PS.

Avots: EH I, 485

‡ III izšķibêt "(Kot oder Mist) gründlich ausschaufeln" Golg., Meselau, N.-Schwanb.; i. (= iztīrīt) celiņus sakņu dārzā, vagas Erlaa.

Avots: EH I, 485

[izstriebêt Ruj., = izstiebruot.]

Avots: ME I, 807

izzibêt,

[1) zu leuchten aufhören;
dzirkstelītes gaisma izzibēja Bers.]:

2) fadenscheinig werden:
drēbes izzibējušas Dond., Ahs., [Bauske, Wandsen].

Avots: ME I, 831

ķebêt U., = ķeģêt. [Vgl. ķebis I, ce̦bules und li. kẽblė "ходуля".]

Avots: ME II, 358

‡ II ķebêt "= ķepêt" (II 4?): sarūsējis arkla Lemesis ķeb PV. jauns sniegs ķe̦b (haftet, klebt) pie kājām Dond., Windau. Zu ķebinât I.

Avots: EH I, 692

‡ I ķibêt Wessen, = izčibêt, verloren gehen.

Avots: EH I, 701

‡ *II ķibêt, zu erschliessen aus pieķibêt.

Avots: EH I, 701

klabêt [li. klabė´ti "klappern"], - u, - ẽju, intr.,

1) klappern:
zuobi vien klab kâ sunim. klab tev zuobi runājuot BW. 13166. klab tē̦rauda pakaviņi 18987. skan man pieši, klab zābaki 14484. dzirnavas klab Aps.;

2) klappern, schwatzen:
kuo nu klabi atkal niekus? Subst. klabê̦tãjs, der Klapperrer. [Zu le. kleberis (s. dies), klebêt, li. klebė´ti, poln. kłobotać "klappern"; vgl. Berneker Wrtb. I, 506.]

Avots: ME II, 207

[klebêt (li. klebéti "klappern"),

1) klappern:
rati kle̦b;

2) plappern:
kuo tu klebi Jürg.]

Avots: ME II, 220

‡ kļebêt PV., = ‡ kļe̦bačâtiês.

Avots: EH I, 625

klimbêt, hinken. [Unbek. n. U. - Wenn etwa aus dem Tahmischen stammend, kann es als ein * klimbe̦t auf (kurischem) * klimbuot (žem. = klimbúoti "похрамывать") beruhen. Wohl eine Ableitung vom Präsensstamm von klibt (li. klìbti: prs. klimbù).]

Avots: ME II, 227

I knibêt [li. knibéti "шевелиться, щемить, щекотать"], knittern, knibbern, kribbeln, krabbeln, pinkern U. [Ob zu li. knebénti "klauben", an. hneppa "klemmen" u. a. (s. Leskien Abl. 332 und J. Schmidt Kritik 85 f.), oder zu li. knaibýti "ковырять, копаться", kneĩbti od. kniẽbti "ковырять", läss sich kaum sicher entscheiden.]

Avots: ME II, 245

II knibêt, triefen Kurl. n. U.

Avots: ME II, 245

knũbêt od. knũbât, den Kopf hängen lassen: [viņš aizsnaudies un knūbā vien Dond.] kuo nu tâ knūbē, vai tev kas kait? Sassm. Hierzu wohl auch das Refl. knūbêtiês "?": vilks duomīgs pie krūma tur knūbējās Lapsa - Kūm. 261. [Zu * knubt, kņubt, knublis (s. dies), li. kniúboti "находиться в состоянiи нагнувшагося", kníaubties "опускать голову".]

Avots: ME II, 250, 251

kobêt,

1): katls kobe, (inf. ko`bt) Rojen n. FBR. XIII, 69. jūr[a] kâ kobe, ebenda.

Avots: EH I, 637

‡ *kuôbêt, zu erschliessen aus izkuôbêt ² .

Avots: EH I, 685

kobêt, - ẽju,

1) schäumen:
alus rūgs kobē̦dams Dond.;

2) [wogend sich ausbreiten:
mākuoņi kobē uz augšu: būs lietus Dond. (auch zusammengesetzt mit sa - und die Reflexivform mit iz -)].

Avots: ME II, 254

krãbêtiês [Wandsen, Dond.], - ẽjuôs, krabbeln, sich plump bewegen: tu kâ krupis krābējies BW. 10071, 2.

Avots: ME II, 264

krobêtiês [mit uo?], -ẽjuos "?": tu puisītis kâ krupītis, kâ krupītis krobējies (Var.: krābējies) BW. 10071, 1.

Avots: ME II, 285

(krumbêt, verschrumpfen Für. I.]

Avots: ME II, 286

labêt, Refl. -tiês: guovs nelabējas (netuop ve̦se̦la) Frauenb. Zur Bed. vgl. auch ‡ ielabēt.

Avots: EH I, 709

labêt,

1) rühmen
LD.;

[2) anlocken,
pielabināt: es labēju suni Wilzen.] Refl. -tiês, sich bessern St., Biel. I, 407.

Avots: ME II, 395

ļubêt, -u, -ẽju, bezeichnet das Geräusch, das durch stark geschmierte Räder erzeugt wird: rati iet, ka ļub vien Smilt.

Avots: ME II, 541

ņibêt,

1): visa zeme ņib (wimmelt)
nuo mušām Warkl.

Avots: EH II, 114

[ņibêt, -u, -ẽju,

1) sich flink hin und her bewegen
N.-Peb.: kad iet, tad kājas ņibēt ņib (= zibēt zib) Zaravič, aitām ātri skrienuot kājas ņib vien N.-Peb. viņai aduot pirksti ņib AP.; "wimmeln" Bers., Warkl. Lös., Golg., Sessw., Selsau, A.-Schwanb., Bauske, Serbigal, N.-Laitzen;

2) "leicht jucken"
Welonen.]

Avots: ME II, 902

ņir̂bêt [auch Lis.], -u, -ẽju, intr., sich rasch bewegen, zucken, flimmern, schillemd glänzen: ņirb kājas krustiski, gar zirgu zirgam ejuot Sudr. E. ņirbēju pļavā kâ taurenītis mazs Kārst. gar abām pusēm ņirb gaŗām me̦lni stāvi AU. strautiņš ņirbēja un čurkstēja uz leju A. XII, 507. saules stari ņirbēja zilā gaisā A. XX, 952. šķē̦pi gaisā ņirbuot staruo, die Piken blinken flimmemd in der Luft Rainis. sniegs ņirb un vizuļuo A. XIV, 1, 32. ņirbēt ņirbēja zemenes Egl. kuoki, krūmi, mājas, viss kâ ņirbēt ņirb, gaiši apspīdē̦ts Tēv. viņam acis ņirbēja A. XVIII, 324. viņa ada, ka ņirb vien Etn. IV, 161. tad viņš suoļuoja ar īsiem, žirgtiem, ņirbuošlem suohšiem A. XII, 722. dzīvības strāva izdalās par visu manu augumu ņlrbuošiem vilnīšiem Vēr. I, I036. [kāpuostu Mārā kāpuostu kubuls ņirbuot ar kāpuostu sēklām Tirsen.]

Avots: ME II, 902

‡ nùobẽterêt Dunika, durchschelten.

Avots: EH II, 32

‡ nùobļur̂bêt ² Dunika, Perfektivform zu ‡ bļurbêt 1: nuo iesviestā akmiņa dīķī nuobļurbēja vien.

Avots: EH II, 33

nùbũbêt, intr., vollständig beschimmeln, beschlagen: piens nuobūbējis Paul. luodziņš ar zaļganiem, nuobūbējušiem stikliem JR. VII, 53.

Avots: ME II, 767

nùočabêt, intr., eine kurze Weile rascheln, rauschen: salmi tik nuočabēja MWM. VIII, 18. Ähnlich auch das Refl. - tiês: krūmi nuočabas dzinējiem nuo jauna MWM. VII, 425.

Avots: ME II, 769

nùodibêt, erdröhnen: par celiņu nuodib suoļi Līg., Sessw., [Bers., Bauske].

Avots: ME II, 774

‡ nùodrabêt Kaltenbr., Oknist, = nùodrebêt.

Avots: EH II, 40

nùodrebêt, ‡

2) zitternd (vor Kälte od. Angst) umkommen:
aitas salīkušas dreb, dreb i[r] nuodreb Auleja. Refl. -tiês: viņa pameta ar galvu, nuodre̦bē̦damās Anna Dzilna 187.

Avots: EH II, 40

nuodrebêt, intr., erzittern, erbeben: kalns nuodre̦b līdz pamatam LP. IV, 141. kad es jāšu sievas ņemt, visi meži nuodrebēs BW. 30035, 1. dievs duod apsei nuodrebēt 8364. māte aiz laimes nuodrebēja MWM. X, 882. Refl. - tiês, heftig erbeben: nuodre̦bas zeme MWM. IX, 174.

Avots: ME II, 776

nùograbêt, Refl. -tiês: vāģi nuograbas sienmalā Salis.

Avots: EH II, 46

nùograbêt, intr., ein rasselndes, klapperndes Geräusch von sich geben: tautas zaga mūs[u] māsiņu, luogi vien nuograbēja BW. 13533. durvis vien nuograbējušas Etn. II, 88. [Ähnlich das Reflexiv: nuograbējās duris, kažuoks.]

Avots: ME II, 785

nùogribêt Spr., nùogribêtiês, von heissem Verglangen befallen werden: man nuogribējās ēst, ich verspürte Heisshunger. duod tik šurp maizi: e̦smu stipri nuogribējies Dond.

Avots: ME II, 786

nùoķebêt, - u, - ēju, intr., sich beschmutzen Grünh.: dubļainā ceļā riteņi nuoķeb.

Avots: ME II, 805

nùoklabêt: ragi vien nuoklabēja Tdz. 54475.

Avots: EH II, 53

nuoklabêt, ein klapperndes Geräusch eine Zeitlang von sich geben: ārā nuoklab ve̦cās durvis MWM. X, 215.

Avots: ME II, 797

nùoknũbêt, s. nùoknubt.

Avots: ME II, 800

nùoņirbêt, intr., weg-, dahinblitzen, zum Vorschein kommen: [aizskrēja, ka kājas vien nuoņirbēja Kl.]. plikie stilbi vien nuoņirb JR. VII, 100. smaids nuoņirbēja aiz briļļu stikliem AU. starp mums nuoņirbēja me̦lna ē̦na MWM. VIII, 886. balta ruociņa nuoņirbēja uz viņa vaiga MWM. VII, 351.

Avots: ME II, 826

‡ nuoribêt Dunika, = nùorìbêt.

Avots: EH II, 81

nùorìbêt, ‡ Refl. -tiês, erdröhnen: malku zemē nuosvieda, ka visa ala nuorībējās Dünsb. Vecie grieķi II, 106.

Avots: EH II, 81

nùorìbêt, intr., nachhallen, erdröhnen, krachen: sajāj tautas, nuorīb zeme BW. 14363. nuorībēja dēļu tilts, vedējiem aizbraucuot 18227. pē̦rkuons spēris, ka nuorībējis vien LP. V1I, 474. nuorīb pirmais šāviens.

Avots: ME II, 839, 840

‡ nuorum̃bêt(iês) Frauenb. "bei Erdarbeiten schwarz werden (von den Händen)".

Avots: EH II, 82

nùoskâbêt, intr., sauer werden Spr.

Avots: ME II, 848

nùošķibêt, ‡

4) "nuolīdzināt grumbuļus" Erlaa.

Avots: EH II, 95

nùošķibêt, nùošķibît,

1) abästen, abhacken, abblatten:
zari jānuošķibē LP. VII, 576; [nuo kuokiem nuošķibît (abreisseri) augļus Celm.];

2) aufessen:
viņš nuošķibīja divus raušus;

3) intr., hingehen, zurücklegen:
viņš nuošķibījis lielu gabalu.

Avots: ME II, 865

[nuôšķuôbêt ² Alschw., = nùošķuôbît: vējš nuošķuobējis siena kaudzi.]

Avots: ME II, 867

‡ nùoskrabêt, Perfektivform zu skrabêt I 3: skrabēt vien nuoskrabēja kazas ādu gabaliņš Tdz. 47971.

Avots: EH II, 86

‡ nùoskrambêt, = nùoskram̃bât: uz ve̦ca, nuoskrambē̦ta kre̦sla Pēt. Av. IV, 72.

Avots: EH II, 86

‡ nùoslābêt, sich wie eine Geschwulst verziehen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verziehen").

Avots: EH II, 87

‡ nuostebêtiês "par kādu lietu, darbu izpukuoties, vārdiem žē̦luoties" Frauenb.

Avots: EH II, 91

nùosūbêt: nuosûbējîs ("sūnām apaudzls") šķūnītis Saikava.

Avots: EH II, 93

nùosūbêt, dunkel, schwarz werden, verrosten Spr., [Laud.]: bruņu daļas pa lieluo ilguotni nuosūbējušas zaļas MWM. VIII, 81. skaidu jumti nuosūbējuši Al. nuosūbējusi ē̦ka Kaudz. piere nuosūbējusi duomās Stari II, 36. [luogu rūtis nuosũbējušas (matt geworden) Jürg.]

Avots: ME II, 862

nùoūbêt: nuoūbējis (bemoost) šķūnītis Saikava.

Avots: EH II, 104

nùoūbêt, [den Glanz od. die Farbe verlieren Bers., alt, matt, mürbe werden Sessw., "nuoskapstēt" Golg., Lös., Selsau, "appelêt" Laud. u. a.]: istabiņa ar nuoūbējušām sienām Saul. nuoūbējuša vara nauda Druva I, 40, [Sessw.]. apkārt nuoūbējis žuogs I, 570. nuoūbējušas ēciņas Saul. ve̦zuma priekšgalā sēdēja putekļiem nuoūbējis jauneklis Dz. Vēstn. [nuo sienām skatās ve̦cas nuoūbējušas sejas Leijerk. II, 114. nuoūbējuši (beschimmelte) trauki, akmeņi Lis. nekrāsuots kuoks, piem., māju jumti ar laiku nuoūb (werden grau) Erlaa. nekrāsuoti kuoka trauki mitrā vietā nuoūb (appe̦l) Druw., Schwanb. u. a.]

Avots: ME II, 880

nùozibêt: gājiens nuozibēja caur plaukstuošajiem kļaviem Anna Dzilna 165.

Avots: EH II, 109

nùozibêt, nùožibêt, intr., erglänzen, aufblitzen, dahinblitzen: aiziet, ka nuozib vien LP. V, 324. zibenis nuozibējis. priekš acīm nuozibēja sveši lauki Baltp.

Avots: ME II, 890

nùožibêt, s. nùozibêt.

Avots: ME II, 893

‡ pabļur̂bêt ² Dunika, aufweichen (intr.): druva pabļurbējuse pa˙visam mīksta.

Avots: EH II, 121

pačabêt, ‡ Refl. -tiês,

1) ein wenig rascheln
C., Sessw., Seyershof;

2) eine Zeitlang leise (verstohlen) schwatzen
Heidenfeld. ‡ Subst. pačabêšana, leichtes Rascheln (von kurzer Dauer): baidījās nuo katras mazas nieku pačabēšanas Dünsb. Vecie grieķi II, 97.

Avots: EH II, 124

pačabêt, intr., ein wenig rascheln, rauschen: aiz muguras kaut kas pačabēja Vēr. II, 159.

Avots: ME III, 13

‡ padrebêt (li. padrebếti "erbeben"), eine Weile beben Salis u. a.: dabūju krietni p. ar plānuo mentelīti tādā aukstumā. Ähnlich das Refl. -tiês: lika viņam labu laiku p. Zögenhof u. a.

Avots: EH II, 128

pagrabêt, intr., ein wenig klappern: lai rūķīši tik lē̦ni atnāk, ka ne grīdiņa nepagrab LP.

Avots: ME III, 30

[pagribêtiês, ein wenig gribêtiês: bē̦rnam pagribejās ēst.]

Avots: ME III, 31

paklabêt, intr., ein wenig klappern: paklabēja maltuvīši BW. 13646, 1.

Avots: ME III, 44

paņirbêt: spārnuots ... mākuonis (gemeint sind Schwalben) stirkšinādams paņirb gaisā Upītis Pirmā nakts 24.

Avots: EH XIII, 161

paņirbêt, paņirbinâtiês, [ein wenig zucken, flimmern]: gluži tuvu paņirbēja seja AU. ē̦nas paņirbēja taisni pretī AU. pirksts bez nuolūka paņirbinājās un samiedzās atkal tik cieti Duomas I, 1135.

Avots: ME III, 79

‡ pā`rgrabêt, rasselnd heimfahren: pārskan, pārgrab pamātes meitu Pas. V, 428.

Avots: EH XIII, 200

pãrgribêtiês, ‡

2) ēst jau pārgribējies Lis. u. a., nach langem Warten (aufs Essen) ist der Appetit schon geschwunden.

Avots: EH XIII, 200

[pãrgribêtiês, lange und immer heftiger wollen: pārgribējies ēst.]

Avots: ME III, 156

[parìbêt, ein wenig rìbêt: tur kas parībēja.]

Avots: ME III, 91

pãrņirbêt,

1) [durchschaudern]:
dre̦buļi pārņirbēja pār ple̦ciem Vēr. II, 907. [man tâ pārnir̂bēja (= pārgāja vieglas, patīkamas trīsas) pa visu miesu Pabbasch. aultstums man pārņirbēja visu miesu Selsau;

2) "= nuozibêt": zaķis aizskrēja pa tīrumu, pārņirbēja vien Selsau;

3) "hinübertrippeln":
bē̦rns pārņirbēja pirmuo reizi viens pats par istabu N.-Peb.;

4) sich flimmernd trüben:
man acis tâ kâ pārņirbēja, un es vairs ne˙kā nemanīju Vīt.;

5) sich wellenfärmig hinüberbewegen:
sīki vilnīši pārņir̂bēja pār ūdens līmeni Bers. čūska pārņirbēja pār ceļu N.- Peb.]

Avots: ME III, 169

pãrskâbêt, tr., übersäuern: putru.

Avots: ME III, 175

‡ pãrzibêt ("?"): ass, sāpīgs cirtiens pārzibēja stirnas bē̦rnam Daugava 1933, S. 317.

Avots: EH XIII, 216

[paskâbêt, etwas, eine Zeitlang säuern: uz Mārtiņiem vajadzēs paskābēt zuosij kāpuostus Jürg.]

Avots: ME III, 100

‡ pašubêt Grawendahl, = paslīdêt: kāja pašubēja. Refl. -tiês Drosth., Grawendahl, Lemb., Nitau, = pašumêtiês: cik tur vaj[a]ga, pašubēsies un iekšā būs! Pas. XIV, 49 (aus Serbig.).

Avots: EH XIII, 180

pìebũbêt, anlaufen (vom Wein). Part. piebūbējis, mufflig.

Avots: ME III, 240

pìeķebêt, = pieķepêt 2: pieķebējis trauks Bers.

Avots: ME III, 263

pìeķibêt " =pieķepēt 2" Libau: izberz pieķibējušuo spaini! Vank.

Avots: ME III, 264

pìeskâbêt Spr., säuern, einsäuern, durchsäuern.

Avots: ME III, 291

pìesūbêt, unsauber werden: guovīm siles pìesūbējušas, t. i. pilnas netīrumu Druw.

Avots: ME III, 299

pìeubêt, sich mit Fäulnis füllen: trauks pieūbējis Lis., Golg.

Avots: ME III, 307

‡ *raibêt, zu erschliessen aus izraibêt (unter izràibinât).

Avots: EH II, 350

raibêtiês "=īgnēties" Wenden; zu raiba II.

Avots: ME III, 468

*I rembêt (li. rémbėti,

1) nicht genügend wachsen;

2) Narben bekommen), zu erschliessen aus
aprembêt. Vgl. li. rambùs "träge", das nebst li. rémbèti 1. wohl zu le. rimt gehört (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 372 und 373), während li. rémbėti 2 von Būga KSn. I, 88 und Trautmann Wrtb. 236 woht mit Recht zu slav. rǫbiti "hauen" gestellt wird.

Avots: ME III, 508, 509

II rem̃bêt (?) "pumpèt": r. ūdeni Gr.-Sessau.

Avots: ME III, 509

ribêt, = ribêt: rati rib Dunika.

Avots: ME III, 522

rìbêt: prs. -ēju Pas. V, 152 (aus Welonen).

Avots: EH II, 375

rìbêt, -u, -ẽju, auch refl. -tiês, intr., dröhnen, poltern, tosen: pē̦rkuons rīb U., der Donner rollt. visas malas ciemā rīb Aus. I, 65. šuodien jāja precinieki, visa zeme rībējās BW. 14343, 1. augsti cēlu (sc.: spriguliņu), viegli laižu, man dižani rībējās 28744. vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, rībējās (Var.: krita rībē̦dama) 30506. Subst. ribêšana (rìbêšanâs), das Dröhnen, Poltern, Tosen; rìbẽjums, das einmalige Dröhnen, Poltern, das Getöse: pazīst kungu braukumiņu, dzelzes raču rībējumu BW. 13481 var. Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 115 zu ai. rēbhati "knarrt, knistert"; Miežinis gibt auch ein li. ribėti "ribēt". Vgl. auch le. ribinât I und ribêt.

Avots: ME III, 534

‡ riêbêtiês ² Orellen, = riêbtiês 1: dziedāja, ka riebējās klausīties.

Avots: EH II, 377

rubêt: rubi, rubi, rubenīti! BW. 2554 var.

Avots: EH II, 381

rubêt, s. rubinât I.

Avots: ME III, 552

*rum̃bêt: "langsam wachsen; verwachsen, genesen" (mit um) Bartau.

Avots: EH II, 383

sabũbêt, intr., verschimmeln; verfaulen: sabūbējis kâ piepe Alt-Rahden, Stomersep.

Avots: ME III, 600

sabùrbêt, intr., morsch, porös werden: saburbējis (Var.: izburbējis, izpraulējis, sapraulējis, iztrūdējis, izduobējis u. a.) uozuoliņš BW. 13041, 7 var. saburbējusi būda Pas. II, 16 (aus Kalleten).

Avots: ME III, 599

‡ sačabêt "?": pārs riteņu bija tâ sačabējuši, ka vajadzēja taisīt jaunus Janš. Līgava II, 306.

Avots: EH II, 400

sačibêt: kaut tu sačibē̦tu! Dunika, Rutzau.

Avots: EH II, 400

sačibêt, verschwinden Dunika.

Avots: ME II, 605

sadam̃bêtiês, sich aufstauen; sich (gegen etwas) stemmen.

Avots: ME II, 607

saduobêt,

1) sich an verschiedenen Stellen einbiegen:
dakstiņu jumts pa˙galam saduobējis;

2) den Boden des Gemüsegartens durch Furchen in Beete einteilen
N.-Peb., Nötk., Allendorf, Ruj., (mit uõ) Serben.

Avots: ME III, 619

sadrebêt, intr., auch refl. -tiês, erzittern: balss sadrebēja Zalktis I, 51. viņas plaksti sadrebēja Ezeriņš Leijerk. II, 89. ple̦ci raustās un sadre̦b Stari I, 170. ūdenspuķu ziedi lē̦ni sadre̦b Apsk. v. J. 1905, S. 740. pasaule sadrebēja visuos savuos satvaruos Zalktis I, 125. apses lapas sadre̦bas stiprāki MWM. X, 266. viņai nedrīkst ne dvašu uzpūst, tad jau tūliņ sadre̦bas un raud Rainis. sirds krūtīs sadrebējās R. Sk. II, 169.

Avots: ME III, 612, 613

‡ sadrubê̦ts "(nach dem Tode eines Verwandten) von heftigem Schreck erfasst" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH XVI, 404

sagrabêt,

1): auch Warkl.; ‡

3) intensivierende Perfektivform zu grabêt 1: skārdi vien sagrabēja Tdz. 58442, 7.

Avots: EH XVI, 409

sagrabêt,

1) intr., vor Alter klapperig werden, verfallen:
ve̦cs, sagrabējis skapis LA. ve̦ci puiši sagrabēj[u]ši kâ ve̦cās siļķu mucas BW. 30102;

2) tr., zusammenschwatzen:
diezin kuo jūs vēl nesagrabēsiet Alm. Kaislību varā 129.

Avots: ME II, 627

sagrebêt, aus den Fugen gehen, wacketig werden: ve̦cais gruozs pa˙visam sagrebējis Jürg.

Avots: ME II, 629

‡ sagribêt, = sagribêtiês: Kārlis sagribējis iet uz zaļumiem AP. Refl. -tiês: kungam vakarā sagribējies (vom Geschlechtstrieb) Anekd. IV, 307.

Avots: EH XVI, 410

sagribêtiês, von heftigem Verlangen erfasst werden: būs sagribējies ēst Turg. Pav. ūd: 123.

Avots: ME II, 629

‡ sagrubêtiês, sagrubt "?": nevarēja diezgan izbrīnīties par tik ve̦cu, vāju, sagrubējušuos (sagrubušu S. 19) un nuodriskājušuos nabaga sieviņu Dünsb. Skaistā Mīle 18.

Avots: EH XVI, 410

‡ saklabêt, klappernd, klopfend (intr.) erschallen: vē̦zdas vien saklabēja Tdz. 54398.

Avots: EH XVI, 417

sakobêt, intr., stark aufschäumen (perfektiv): alus stipri sakobējis tuoverī, drīz jāpilda mucās Dond.

Avots: ME II, 653

‡ sarembêt Frauenb., = sadzît II: mans pārgrieztais pirksts ir jau labi sarembējis.

Avots: EH XVI, 441

‡ saribêt Dunika, = sarībêt.

Avots: EH XVI, 442

sarībêt, intr., erdröhnen: sajāj tautas, sarībēja (Var.: sarīb zeme) BW. 14363, 5.

Avots: ME II, 718

sarumbêt,

1): "zâles" ME. in, 723 zu ersetzen durch "zâlēm, kas tūdaļ";

2): auch (mit um̃) Gramsden.

Avots: EH XVI, 444

sarumbêt,

1) tr., heilen, vernarben lassen:
zâles kaklu sarumbēja un sadziedēja LP. VI, 963;

2) intr., auch refl. sarumbêtiês, zuheilen, verheilen, vernarben:
kāja sarumbēja, t. i. pārlauztais kauls saauga atkal kuopā Schrunden. kāja sarumbēs Etn. II, 162. kaulu sadragājumi var... saaugt un sarumbētiēs A. XX, 116. lūzums sarumbējās un sarepēja Janš. Čāp. 19. vaŗš nuoiet līdz lūzumam, kuŗš tad sarumb JK. VI, 53.

Avots: ME III, 723

saskâbêt, ‡

2) = saskâbinât 1: (alus) nuo tā kubula, kuo mūsu brūveris ... saskābēja A. Upītis Pirmā nakts 151; ‡

3) = saskâbt 2 Seyershof: pēc kāda laika viņam prāts saskābē.

Avots: EH XVI, 447

saskâbêt, einsäuern: s. gurķus.

Avots: ME III, 732

saskrabêt,

1) mit Geräusch hineinfallen
(von mehrern Subjekten): visuos piecuos nadziņuos ze̦lta griezti gredzentiņi; visi pieci saskrabēja (Var.: saskanēja) medinieka tarbiņā BW. 30530;

2) zusammenscharren, -kratzen (besonders Teigreste in der
abra); auch: saskrabēt graudu paliekas apcirknī Welonen

Avots: ME III, 732, 733

‡ saskrubêt, zernagen A. Brigadere (mündlich): vāvere saskrubēja čiekurus.

Avots: EH XVI, 448

sastebêt,

1) = satrunêt: kuoks sastebējis Warkl., Saikava;

2) "sich erkälten"
Meiran;

3) (Schweres) zusammenschleppen:
s. kuokus šķūnī Salis. Refl. -tiês, sich zusammennehmen Ruj.

Avots: ME III, 746

sasūbêt, intr., dunkel, schwarz werden, verrosten Spr.

Avots: ME III, 751

‡ sašvèibêt ² Kokn. "zusammenschweissen": s. divus dzelzs gabalus.

Avots: EH XVI, 455

satībêt, tr., verbinden Bielenstein Holzb. 618.

Avots: ME III, 763

‡ satreĩbêt Hofzumberge "Oberflächlich anfertigen": viņš tuo kastīti tikai šâ tâ satreibējis.

Avots: EH XVI, 457

sa-ûbêt, verschimmeln, sich mit Schmutz bedecken Golg.

Avots: ME III, 778

sazibêt, erglänzen, aufleuchten Spr.

Avots: ME III, 795

sažibêt, intr., aufleuchten, erglänzen: manās acīs sažibēja pilsē̦tas ugunis R. Sk. II, 102.

Avots: ME III, 799

*sebêt, zu erschliessen aus apsebêt.

Avots: ME III, 810

‡ *šebêtiês, zu erschliessen aus ‡ apšebêtiês.

Avots: EH II, 624

šibēt: šibēt kuokus Blome "das Laub von Bäumen abstreifen".

Avots: EH II, 626

šibēt (?) kuoku, die Äste vom Baum hauen Für. I; "mizuot" Annenhof bei Mar.; vgl. šķibêt.

Avots: ME IV, 17

skâbêt, -ẽju, skâbinât, tr., säuern; oxydieren: skābē̦ts gurķis. pagatavuot mē̦dz etiķi... skābējuot, oksidējuot... šķidrumus Konv. ² 872. laistās kâ skābinātā sudrabā MWM. XI, 222.

Avots: ME III, 878

skàmbêt ² Warkl. (li. skambė´ti "klingen"), -u, -ẽju, = skanêt: kaldināsim iemauktiņus, lai skamb . . . kumeļam sīkas naudas iemauktiņi Rutzau n. FBR. VII, 118. es būt[u] tautas izbē̦gusi, jeib vizulis neskambējis Rutzau n. RKr. XVI, 260. Wenn echt lettisch, zu skanêt; zum Lautlichen s. die Notiz zu skamba.

Avots: ME III, 870

‡ *šķebêt, zu erschliessen aus apšķebêt (unter apšķebinât).

Avots: EH II, 629

šķebêtiês, übel werden: man sāk šķebēties Fest., Stelp.

Avots: ME IV, 24

*šķerbêt, zu erschliessen aus atšķerbêt.

Avots: ME IV, 28

‡ šķḕrbêt ² Meselau, = skâbt, rûgt: krējums sācis š.

Avots: EH II, 633

šķibêt U., -ẽju, = šķibît, (die Äste eines Baumes) behauen Freiziņ: šķibē zarus nuo augšas uz zemi LP. V, 185.

Avots: ME IV, 38

‡ *II šķibêt, zu erschliessen aus ‡ àizšķibêt und ‡ izšķibêt III.

Avots: EH II, 635

‡ *III šķibêt, zu erschliessen aus ‡ apšķibêt.

Avots: EH II, 635

‡ *IV šķibêt, zu erschliessen aus ‡ izšķibêt I.

Avots: EH II, 635

šķuobêt Bielenstein Holzb. 32, = šķuobît.

Avots: ME IV, 57

I skrabêt,

3): zirņi pūslī skrab Auleja. kuldas skrabēja ar riekstiem Kaltenbr. suns plēšas aiz durvīm, ka skrab vien Sonnaxt.

Avots: EH II, 506

I skrabêt (li. skrabė´tĩ "rascheln" Jušk. LD. 252, 5),

1) -ẽju, tr., kratzen:
skrabā ejuot apavu skrabe Stelp.;

2) nagen, dass es knirscht
Vīt.;

3) -u, -ẽju, rasseln, knirschen; rascheln
Dunika, Spr.: iet; ka skrab vien Vīt. kauls : . skrabēja viņa veselīguos zuobuos Seifert Chrest. III, 3, 39, riteņu dūkuoņa un skrabēšana Latv.;

4) schwatzen.
Nebst skrabt zu li. skrebė´ti "rauschen, rasseln", atskrabai "Abfall von Zeug", r. скребý, poln. skrobię "schabe, kratze", slav. skrobotъ "Geräusch", lat. scrobis "Grube", ae. screpan, an. skrapa "scharren, kratzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 582 f., Trautmann Wrtb. 267, Zubaty AtslPh. XVI, 412, Zupitza Germ. Gutt. 157, Fick Wrtb. III4, 456.

Avots: ME II, 884

II skrabêt, -ẽju, wie ein Windbeutel eilen: viņš skrabē kâ skrabis Dond. n. RKr. XVII, 52. neskrabē tik ātri ar trauku mazgāšanu, dari pamazām! Dond.

Avots: ME II, 884

‡ skrebêt Warkl., = skrabêt I 3.

Avots: EH II, 508

skulbêt, -ẽju, läuten Tahm. n. U., L. Būga stellt es KSn. I, 264 zu li. paskilbsta "eina paskálba, gir̃das" (vgl. auch le. skalbs 2); nach Prellwitz Wrtb. ² 233 nebst skulbît zu li. skal˜bti "mit dem Waschholz schlagend waschen".

Avots: ME III, 903

slābêt: sapampusi ruoka sāk s. (mit ã; zusammenfallen) Kolberg.

Avots: EH II, 522

slābêt U., = slāpêt; sāk slàbêt ^2, schwach werden Warkh., Warkl., Pilda; slãbêt, schlaff machen Bl., L.

Avots: ME III, 921

‡ šļaũbêt Orellen "cirst šļaubējumu". Subst. šļaũbējums Orellen "baļķa gala nuokantējums".

Avots: EH II, 644

*šļebêt (oder *šļebt?) "?": (guodīga cūka... vāciski nerunā.) tikai tāda nuosutusi vācu cūka, sauodusi zemnieku kartupeļus, šļeb:"was... was... was" Deglavs Rīga II, 1, 221.

Avots: ME IV, 69

slembêt, müssig gehen, schlentern Für. I. Zu norw. slampa "nachlässig gehen" u. a. (bei Fick Wrtb. III ^4, 537)?

Avots: ME III, 925

snabêt Segewold, klappern: zuobi vien snab.

Avots: ME III, 971

I stebêt: ungewandt gehen Schwitten.

Avots: EH II, 575

I stebêt, -ẽju, auch refl. -tiês, kleine Schritte machen U. Ableitung von stebis; vgl. auch r. стебать "gehen".

Avots: ME III, 1056

II stebêt, Refl. -tiês (unter s. 2): pie viena paša vārda bija ilgi jāstebējas, līdz varēja tuo izteikt Janš. Mežv. ļ. II, 316.

Avots: EH II, 575

II stebêt,

1) "?": "sviežat ārā viņu...!" Horns stebēja (für stenēja?) lielās dusmās Pasaules lāp. 180;

2) im Lesen stecken bleiben, mühsam lesen
Nigr.; skuolē̦ns nevarēja skaidri lasīt, tikai stebēja (oder; stebējās) vien. stebēja gan vienu un uotru vārdu, bet visu teikumu nevarēja savākt kuopā.

Avots: ME III, 1056

III stebêt, -ēju, mit einer ganz kurz gewordenen Rute (stebene II) schlagen Gr. - Jungfernhof; vgl. auch r. стебать (wenn mit e aus ide. e ) "peitschen".

Avots: ME III, 1056

‡ IV stebêt(iês) Frauenb., sich über etwas Unangenehmes od. einen Misserfolg beklagen, jammern: stebējās par sliktu laiku. kas bijis, - bijis; tur nav kuo stebēt.

Avots: EH II, 575

stebêtiês (li. stebė´tis "staunen"),

1) bestürzt sein
Lng., vor Verwunderung erstaunen L., Gramsden, sich wundern Springen n. Etn. II, 2, Dunika; kuo tu stebies! Dunika. re̦dzuot kuo... ļaunu, nebūs brīnēties (stebēties) JK. VI, 1. saimnieks parādīja gaili, tad žīds ste̦bēdamies teice;"oi tave gugane!" LP. VI, 272;

2) sich im Urteil ablehnend verhalten, nicht zustimmen, nicht glauben
Frauenb., Alschw.; kuo nu stebējies? zur Wurzel von stabs.

Avots: ME III, 1057

‡ IV stebêt(iês) Frauenb., sich über etwas Unangenehmes od. einen Misserfolg beklagen, jammern: stebējās par sliktu laiku. kas bijis, - bijis; tur nav kuo stebēt.

Avots: EH II, 575

I štebêtiês Katzd., -uôs, -ẽjuôs, šte̦buôtiês, = stebêtiês, sich wundern; verachten; missmutig sein, sich beklagen Katzd.: tava štebēšanās ne˙kuo nelīdz, tev tas jādara vien Katzd. kuo tu šte̦buojies: nevarēja nākt un nenāca Cālītis Dzīvība 67.

Avots: ME IV, 103

II štebêtiês Nigr., stottern; vgl. ste-bêt(iês) II 2.

Avots: ME IV, 103

stibêt, -ẽju Stenden, = stibât 1.

Avots: ME IV, 1065

‡ strūbêt, eine hölzerne Trompete blasen (nach Prof. P. Schmidt): meita attecēja gar upmali strūbē̦dama VL. aus Alschw. Vgl. strūbe 2.

Avots: EH II, 591

‡ stulˆbêtiês ² Frauenb., im Dunkel arbeiten: kuo es pa nakti stulbēšuos!

Avots: EH II, 594

subêt,

1): auch Frauenb.; ‡

2) stauben
Jērcēni: sausā laikā ceļš sub.

Avots: EH II, 599

subêt, schimmeln Bauske, Memelshof; vgl. sūbêt.

Avots: ME III, 1113

sûbêt: auch (mit ũ ) AP., N.-Peb., (mit ù ² ) Fehteln, Lasd.

Avots: EH II, 606

sûbêt Bers., Golg., Gr. - Buschhof, Saikava, sũbêt Jürg., sùbêt ² Kl., -u od. -ẽju, -ẽju, verrosten, sich beschlagen, oxydieren, dunkel, matt werden Spr.: dzīvsudrabs gaisā nesūbē Ķīmija 74. luogu rūtis sûb Vīt. Für sūpêt nach dem Reimwort būbêt oder ūbêt?

Avots: ME III, 1129

‡ *šubêt, zu erschliessen aus ‡ pašubêt.

Avots: EH II, 656

šubêtiês Drosth., einen Fehltritt tun; misēties: klibam ve̦lnam drusku šubējies Pas. VI, 311; vgl. šudīties I 3, (pa)šumēties, (pa)šutēties: zu šaubît?

Avots: ME IV, 104

‡ svèibêt ² Bers., Lasd. "kūpināt, kvēpināt".

Avots: EH II, 613

‡ *švèibêt ² , zu erschliessen aus ‡ sašvèibêt ² .

Avots: EH II, 661

šveibêt,

1) (Eisen zusammen) schweissen
Kokn.;

2) "Feuer ans Pulver in einer selbstgemachten Pistole legen"
Edinburg.

Avots: ME IV, 114

*tībêt, zu erschüessen aus satībêt.

Avots: ME IV, 199

‡ *treĩbêt, zu erschliessen aus ‡ satreĩbêt.

Avots: EH II, 692

trūbêt (unter trũbât): ar mazām taurītēm trūbē̦dami Elberfelds Līksm. gr. (1804) 116.

Avots: EH II, 699

ûbêt: "oxydieren" (mit ù ² ) Marzen (prs. ūbēju), (mit ũ) Siuxt.

Avots: EH II, 740

ûbêt Aps., Golg., (mit ù ² ) Saikava, Sessw., schimmeln. Dissimiliert aus būbêt? Vgl. auch sūbêt (abstrahiert etwa aus Komposita wie apsūbēt [wenn urspr. *ap-s-ūbêt] ?).

Avots: ME IV, 403

‡ uzburbêt,

1) morsch, porös werden:
le̦dus uzburbējis Domopol, Dunika, Fehteln. zuobu smadzenes ir ... uzburbējušas ("?") ar smirduošām pūtelēm apme̦stas Mekons Zelta māj. grm. ³ 286;

2) "mit Gras bewachsen"
Domopol: e̦ze̦rs uzburbējis.

Avots: EH II, 719

uzdam̃bêt, aufdämmen, einen Damm aufschütten Wid.

Avots: ME IV, 323

uzgrabêt, hinaufrasseln, -klappern: rati uzgrabēja gan kalnā Bauske.

Avots: ME IV, 332

uzgribêt, Refl. -tiês: viņš uzgribējās pēc jauna uzvalka AP.

Avots: EH II, 723

uzgribêt, verlangen, begehren (perfektiv) Spr.: tu jau pats tuo uzgribēji Ar. gribul[i]s mani(s) uzgribēja BW. 15127, 5 var. māte uzgribēja, lai meita appre̦c nemīlamuo Jāni. gribēja gan šâ, gan tâ, bet beigās uzgribēja, ka tam tâ un ne citādi jābūt Fest. iet pirmais uzgribējis Marčs Valdis Stabur. b. 388. māte nuorāj bē̦rnu par tādu uzgribēšanu Blaum. Pie skala ug. 229. Refl. -tiês, ein Verlangen fassen, begehren (perfektiv; gew. unpersönl. gebraucht): man uzgribējās ēst.

Avots: ME IV, 333, 334

uzlabêtiês, = uzlabuôtiês: slimnieks uzlabējies Frauenb.

Avots: ME IV, 350

uzrìbêt, dröhnend hinaufgelangen (vom Wagen): ve̦zums uzrībēja kalnā.

Avots: ME IV, 373

uzšķibêt Stenden, uzšķibît, abhauend, behauend auf etw. fallen lassen: uzšķibēt zarus uotram kuokam virsū Stenden.

Avots: ME IV, 388

uzstebêt,

1) = uzsteberêt Bers.;

2) Schläge verabfolgen:
u. kam Bauske.

Avots: ME IV, 384

uzsūbêt, oxydierend sich bilden auf: uz vaŗa naudas uzsūbējis zaļš sūbējums Lubn.

Avots: ME IV, 386

uzzibêt, aufleuchten, aufblitzen: nakts tumsā uzzibēja zibens. uguns uzzibēja. nazis uzzibēja. Līzes acis spēji uzzibēja A. XX, 492.

Avots: ME IV, 401

virbêt, -u, -ẽju, = ņir̂bêt (mit ìr ² ) Sessw.; flimmern (mit ir̂ ) Jürg.: māte ada, ka adatas vien virb Sessw. puikas skrien, ka kājas vien virb ebenda. acīs sāk virbēt Jürg. Wohl zur wurzel u̯er- "drehen, biegen" (in virbs, li. virpė´ti "beben, zittern" u. a.).

Avots: ME IV, 603

žabêt, -u, -ẽju, lärmen Golg.; schallen: tur runā sievas, ka žab vien (dass es nur so schallt) Adl., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Lubn., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw. abas sievas trieca, ka žabēja vien Krišs Laksts 50. Vgl. zabene I.

Avots: ME IV, 783

zebêt (??) "jagen" Selburg.

Avots: ME IV, 701

‡ *žebêtiês, zu erschliessen aus ‡ apžebêtiês.

Avots: EH II, 818

zibêt, ‡

2) keimen
Wandsen: sēja sāk z.

Avots: EH II, 806

zibêt (li. žibė`ti "glänzen"), -u, -ẽju, blitzen, schimmern, glänzen L., U.: redzēju asmini zibam A. XX, 896. zibuošām acīm U. kuo zibšņiem zibat? Druva I, 22. Zu zibt

Avots: ME IV, 716

I žibêt: auch Kalupe, Nerft, Wainsel.

Avots: EH II, 819

I žibêt Bielenstein LSpr. I, 443, U., Iw. n. FBR. VI, 52; Rothof n. FBR. VIII, 121, A. - Laitzen, Alswig, AP., Bauske, Bers., Dond., Gr. - Buschh., Grünw., Jummardehn, Kalnmuiža, Kegeln, Kokn., Kreuzb., Lems., Lenzenhof, Lis., Luttr., Memelshof, Meselau, N. - Laitzen, Nötk., N. - Peb., Renzen, Ronneb., Saikava, Salis, Schnehpeln, Segewold, Sessw., Siuxt, Stenden, Tirs., Vīt., -u, -ẽju, = zibêt; "pēkšņi parādīties acīs" Wessen.; von einer sehr schnellen Bewegung gesagt Schibbenhof, Üxküll u. a.: acis žibēt žin aiz dedzības Vīt. žibuošās, gribuošās actiņas Janš. Mežv. ļ. I, 109. rasiņa puķītēs žib Avots II, 6. žibē̦tāju sudrabiņu BW. 5777 var. iet, ka žib vien Schibbenhof. strādā tik ātri, ka ruokas žibēt žib Üxküll. Aus li. žibė´ti "schimmern".

Avots: ME IV, 808

II žibêt "flunkern" L., St.

Avots: ME IV, 808

zilbêt,

1) funkeln, glänzen:
jauns nazis zilb Ramdam; "bläulich schimmern" (mit ìl ) Nötk.;

2) zu erschliessen aus apzilbêt. Wahrscheinlich zu li. apžil˜bti (= apžilpti?) bei Būga Aist. Stud. 189; zur Bed, vgl, le. apzibt. Wohl zur Wurzel g̑el- (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 622) oder g̑hel- (bei Walde 1. c. 624) in zaļš u. a.

Avots: ME IV, 719

žìrbêt ² Erlaa, zittern.

Avots: ME IV, 811

žļebêt,

2): nu ēd, ēd, - nežļeb[i]! Jauns. Raksti III, 393.

Avots: EH II, 820

žļebêt,

1) undeutlich sprechen
Bauske, Gr. - Buschh., Memelshof; "kâ bez zuobiem runāt" Nerft: kuo tu žļebi! Bauske;

2) plappern, schwatzen, Unwahrheiten erzählen
Nerft. Vgl. šļeb(ê)t.

Avots: ME IV, 817

zuobêtiês,

1) die Zähne weisen
Mag. IV, 2, 147 (aus Livl.), U.;

2) spotten, spassen
U.

Avots: ME IV, 756

‡ *žūbêt, zu erschliessen aus apžūbêt.

Avots: EH II, 822

zvetêt,

1): auch Ramkau, Pas. XI, 380.

Avots: EH II, 815

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

‡ apķēpt "?": sāka grabēt apķē̦pušie stuopi Veselis Dienas krusts 11.

Avots: EH I, 96

apslãbt [li. apslõbti], auch apslābēt L., intr., abnehmen, schwächer werden: gaisma apslābst Vēr. I, 1103. griba nuonāvēties apslābst Vēr. II, 580.

Avots: ME I, 123

bidzêt, -gu, -ēju, wollen (für gribēt in der Kindensprache): vai bidzi nennītes? bigu Naud., Kav.

Avots: ME I, 293

biẽte, die Bete, rote Rübe: nuorakt bietes, die Beten ausgraben. sarkans, ve̦se̦ls kâ biete. [Nebts estn pēt' aus mnd. bēte.]

Avots: ME I, 306

‡ bĩtele A.-Aulz, Lieven-Bersen, Pankelhof, = ‡ bētelis.

Avots: EH I, 223

cìlvẽ̦ks, dial. cilē̦ks,

1) der MEnsch:
ve̦cs (od. liels) cilvē̦ks, kumeļa prāts. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve. cilvē̦ks pa priekšu piedzimst nekā muižas kungs. cilvē̦ks duomā, dievs dara. Oft beim appositionalen Gen: brūtes cilvē̦ks, die Braut; meitas, meitieša c., das Mädchen; sieviešu c., das Frauenzimmer, Pl. sieviešu cilvē̦ki; strādnieka (auch darba) c., der Arbeiter; zemnieka c., der Bauer. Oft als Apposition: kuo tad viņa, ve̦cs cilvē̦ks, varē̦tu cita gribēt A. XI, 8. viņš, cilvē̦ks, priecājas MWM. VIII, 43. kuo tu, cilvē̦ks, nepieredzi? was man auch nicht erlebt;

2) cilvē̦ki, die Leute, das Gesinde:
cilvē̦ki tagad ļuoti dārgi. Demin. cilvēciņš,

1) ein schwachsinniger, unzurechnungsfähiger Mensch:
viņš jau ir tikai tāds cilvēciņš Druw.;

2) Pl.
cilvēciņi, eine Gartenblume Mar. n. RKr. XV, 109;

3) cilvēciņš acī, der schwarze Punkt im Augapfel, der Augenstern
Kalz. [Da r. человѣкъ "Mensch" sehr ansprechend als ein Kompositum ("Spross, Angehöriger des Stammes") auf slav. čeľadь "Gesinde" li. und vaĩkas "Junge" bezogen wird (s. Zimmer AfslPh. II, 346 ff., Fortunatov BB. III, 57 und Berneker Wrtb. I, 141), so muss cilvē̦ks wohl aus einer altr. Nebenform чьловѣкъ (woher auch aksl. чловѣкъ usw.; zur Ablautsstufe vgl. ai. kula - m "Geschlecht" ) entlehnt sein. Das mundartliche (in Kerklingen n. U.) ķilvēķelis (statt *cilvēcelis) etwa nach dem Muster von Formen wie z. B. ķirvelis neben cirvis.]

Avots: ME I, 382, 383

diezkâ aus dievs zin kâ, Gott weiss wie, besonders: saruna mums arī tagad diezkā neveicas Purap. ja viņa tuo arī diezkā gribētu.,., wenn sie auch dieses noch so sehr wollte A. XII, 814.

Avots: ME I, 487

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. ² 238.]

Avots: ME I, 535, 536

[gàurîtiês (?)"sev vairāk gribēt, par citu nelikties ne zinis" Lindenhof.]

Avots: ME I, 612

II graba, Flunder, Butte RKr. VIII, 105; eine magere Frühlingsbutte U., Steinbutte L. Zu grabēt.

Avots: ME I, 634

ìečabinâtiês, = iečabēt(ies): niedrājā iečabinās žiglā purva pele Vēr. II, 1158.

Avots: ME II, 7

[ìekãmêtiês, = iegribēties: man iekāmējās me̦dus Wolm., Trik.]

Avots: ME II, 26

ìeskrapêtiês, = iekrabēties: uotrā istabas kaktā ieskrapējās Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 66

izgruopêt: izgruõpêt Frauenb.; auslöchern (izduobēt, izurbulēt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 450

[I izpukstêt,

1) eine längere Zeit hindurch pochen:
sirds izpukst minūtē tik un tik reižu Fest.;

2) "zu pochen aufhören":
viņam sirds izpukstējusi n. - Peb.;

3) "izjukt, izčibēt, izgaist (?)" Odensee;

4) "izbeigties": cilvē̦ka sajūsma var izpukstēt Weinsch.;

5) Blasen werfend allmählich ausströmen:
kad vīns rūgts, tad gāzes caur trūbiņu izpukst Selg.]

Avots: ME I, 786

‡ iztèšļât ² Nautrēni, = ‡ iztešļât. Refl. -tiês. = ‡ iztešļâtiês: iztēšļājuos, ka sāka ēst gribēties Nautrēni. tu labi esi iztēšļajies ap tuo ratu asi, cikām tuo izdrāzi Bērzgale.

Avots: EH I, 489

klabinât [li. klãbinti "anklopfen"],

1) fakt. zu klabēt, klappern lassen, machen:
vējš klabina luogus od. luoga slēģus. suns klabina zuobus, auch zuobiem. ve̦cais puisis uz manim zuobus vien klabināja BW. 13561. buciņš ragus klabināja 30104. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis 19638; 27438, 2. tautu meitas tukšu pūru par atmatu klabināja BW. 16728. kunga kannas 12132, sieka malu klabināt 8012. muti klabināt, sprechen: diezgan jau e̦smu muti klabinājis, bet viss par velti. tevis dēļ es neiešu muti klabināt. kuo nu klabini niekus! was schwatzst du Unsinn;

2) viel sprechen, schwatzen:
man ar tevi tik daudz jāklabinājas, ka ne˙maz nevaru galā tikt Dond. Subst. klabinãjums, das bereits erfolgte Klappern; klabināšana, das Klappern; klabinâtãjs, der Klapperer.

Avots: ME II, 207

‡ krevêt,

1) sich mit einer
kreve 1 beziehen A.-Laitzen, Bētzgale, Serbig., Trik.: brūce sāk k.;

2) platzen, Risse bekommen
Lubn., Sessw.: ruokas sāk k.

Avots: EH I, 650

‡ nar̃kšêt Seyershof,

1) erbost knurren (brummen):
suns narkš;

2) "schallen ("skanēt, rībēt"), wenn man durcheinander spricht, etwas schiebt od. zieht".

Avots: EH II, 5

‡ nùoblenzêt "gar acīm nuozibēt" Mitau.

Avots: EH II, 32

nùodur̃t,

1): gar zemē nuoliktu valgu vai kārti ar lāpstu zemē iegriêzt rievu (iezīmējuot ruokamu vietu) Orellen;

2): n. sivē̦nu Kand.;

3): sirdi n. (= nuomākt, nuospiest, nuožņaugt; "abdrücken", "abstossen")
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

5) "nuošūt diegu pie diega" Seyershof: kad sāka ar celiņiem šūt kre̦kliem krūtis, tad ļuoti smalki nuodūra kre̦klu. Refl. -tiês,

1): lai raganas nuoduŗas Tdz. 53452; ‡

2) "aizdambēties" Linden in Kurl.: Daugava nuodūrusēs, un ūdens pa pļavām gājis.

Avots: EH II, 42

‡ nuoplaiksnît "pazibēt" Hasenp.: pe̦lē̦kas ē̦nas nuoplaiksnīja pār seju Atpūta № 651, S. 5.

Avots: EH II, 74

[nùosmaidît, eine Weife lächeln: nuosmaidīja vien, bēt ne˙kā neteica.]

Avots: ME II, 854

pažvikstêt: auch ("pazibēt") Popen n. FBR. XVI, 110: lapu sluota pažvikstēja ("?") gaisā Vindedze 58.

Avots: EH XIII, 194