Paplašinātā meklēšana

‡ *àizcits, der nachnächste: ja ne šuogad, tad citu vai aizcitu gadu Janš. Mežv. ļ. I, 136. aizcitu vakar Bandavā II, 82. aizcitu vasar Bārenīte 20.

Avots: EH I, 14

àizcitsvètdìenu od. àizcitu svètdìenu, den nachnächsten Sonntag. Ebenso àizcitu gadu, nedē ļu u. a.

Avots: ME I, 21

cits,

7): auch Oknist.

Avots: EH I, 275

cits (li. kìtas),

1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;

2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;

3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. ²
131;

4) cits cita, citam, citu,

a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);

b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;

5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,

a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;

b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;

6) im temporalen Sinne,

a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;

b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;

[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].

Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1

Avots: ME I, 389, 390

‡ ãduôgs ² Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.

Avots: EH I, 192

àizduôt, ‡

4) ein wenig (Nahrung) verabfolgen:
vajag vēl a. zirgam Kaltenbrunn. mudri zirgam aizdevu ēst ebenda; ‡

5) aizduot (nach r. задáть gebildet) mīkli Infl. (z. B. Zvirgzdine n. Pas. IV, 473), Kaltenbrunn, ein Rätsel aufgeben.
Refl. -tiês, ‡

2) einander (ver)leihen:
naudu aizdevās un aizņēmās... paši cits citam Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 21

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25

‡ àizgalˆvuôt,

1) kavieren:
cits par citu aizgalvuo Stenden u. a.;

2) kavierend verlieren:
viņš savu māju aizgalvuojis pruom.

Avots: EH I, 23

‡ àizkalna, = àizkalˆne: nuo aizkalnas (r. из-за горы ) ... tuvuojās cits pulks Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 29.

Avots: EH I, 28

‡ àizmàkt Trik., = nùomàkt, unterdrücken, ersticken (fig.): kuoki tur cits citu aizmāc.

Avots: EH I, 38

àizprasît, tr.,

1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;

2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēju, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju aizprasīji tecēju vietā = tecēja BW. 1104;

4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;

4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.

Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen

Avots: ME I, 44

àizšķîst, intr., zerschellend wegfliegen: vāzes gabali aizšķīda cits nuo cita MWM.

Avots: ME I, 55

‡ àizšmurgt, schwirrend auf- und hin-, wegfliegen Fest.: rubeņi cits pēc cita šmurdzin aizšmurdza.

Avots: EH I, 56

àizzust, hinter etwas verschwinden: meža gabali stiepās, cits aiz cita aizzuzdami Stari II, 530.

Avots: ME I, 61

alkans (li. álkanas "nüchtern, hungrig"),

1) hungrig, gierig:
tava dvaša ir kā alkana liesma Asp. saules starus vēl zeme alkani dzeŗ A. XXi, 512;

[2) dem der nötige Geschmack fehlt, fade,
Druva I, 392: man nepatīk tēju dzert ar vienu grauda cukura: nav salde̦na, bet tikai alkana. alus izdevies gluži alkans: nezinu, vai tur iesala vaina, jeb kas cits. alkana putra = p. bez pietiekuoša aizleja. In dieser Bedeutung ist alkans vielleicht durch salkans beeinflusst, da für das alte iz-alkt ein iz-s-alkt aufgekommen war.]

Avots: ME I, 67

‡ appikât Trik., Wolm., appikuôt AP., Bauske, mit Schneebällen bewerfen: cits citu appikājuši.

Avots: EH I, 105

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. ² 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114

apsâpêt, apsâpt, intr., inch.,

1) krank werden:
šai sākušas acis apsāpēt JK. VI, 39; vē̦de̦rs apsāpis. man vidus apsāpējis Plūd. LR. IV, 133;

2) mit abhäng. Infin. müde werden, aufhören:
tas censtiês neapsāpa Blaum. daudzi gan saņēmās, bet pēcāk cits pakaļ citam apsāpa Gr. - Sessau. garīgs apsāpums, Stumpfsinn, Lethargie Vēr. II, 1006.

Avots: ME I, 118

ârîgs,

1): auch AP., Salis: cits cūkas dīrā, bet tas ir tâ arīgi AP. tas gan ir arīgi: vai nu tik dārgi var samaksāt! ebenda. man par daudz ārīga viņa liekas: vai tur smejas, vai runā, - tâ kâ par daudz lieliški ebenda;

3): ārīgi darbi Lat. kat.

Avots: EH I, 195

‡ atbrĩnêtiês C. u. a., atbrĩnîtiês Dunika, atbrīnuôtiês, zur Genüge sich wundern: nevar atbrīnuoties par... kalniem Pas. IX, 270 (ähnlich VIII, 385). kuo gan es varēju atbrīnēties, ka tâ var dzīvuot bez darba Saikava. jis nevarēja atbrīnāties, kur šuo visu... jēmis Pas. V, 405 (aus Rositten). cits tur atbrīnējās Kaltenbr.

Avots: EH I, 136

atde̦vas, atdevĩbas, die Abgabe, Wiedergrabe, Zurückgabe, die Vergeltung: vīrs ieduod naudu uz atde̦vām LP. VII, 1149; žē̦li, žē̦li turējām mūs māsiņas atdeviņas BW. 17593; naudu uz atdevībām tapināt LP. VI, 237; braucējam pieradies atde̦vām cits zirgs LP. VII, 929.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņas = mūs[u] māsiņas

Avots: ME I, 154

atlaîda, atlaîde̦ns laiks, atlaîdenis, atlaîdnis [Stelpenhof], auch atlaîdiês laiks,

1) gelindes Wetter, Tauwetter:
[neviena ziema nav bez atlaidas Stelpenhof]. ja sniega pē̦rslas krīt lē̦ni, liduodamas, tad gaidāma atlaida Etn. II, 191. Instr. atlaîdãm, ruckweise, zuweilen: zirgs velk atlaidām;

2) * der Urlaub:
viņš tiek skaitīts par biskapu atlaidā MWM. XIII, 516;

3) atlaîdi, atlaîdas (li. atlaidà), n. MWM. ein Kirchenfest, Versöhnungstag;
mit grē̦ku pieduošanas diena erklärt: braukt uz atlaidiem;

4) der Ablass:
atlaidas nav nekas cits kā tikai laicīga suoda pieduošana par grē̦kiem Kat. Kal. 1901, 8.

Avots: ME I, 170

atņemt, tr.,

1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;

2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;

3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;

4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37.

Refl. -tiês,

1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;

2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;

3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;

4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.

Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern

Avots: ME I, 180

atskàitît [li. atskaitýti,

1) hersagen:
pātarus, baušļus Kaudz. M.;

2) abziehen, subtrahieren:
vai pruot izdarīt saskaitīšanu, atskaitīšanu? Etn. III, 106;

3) abrechnen, absehen:
atskaituot zirgu dzelzs pinekļu žvadzienus, nekāds cits truoksnis apkārtnes mieru netraucēja JR. IV, 154.

Avots: ME I, 191

atsveĩcinât (li. atsvéikinti), intr., auf einen Gruss erwidern, entgegengrüssen: mācītājs nedzirdēja sveicinājuma, nedz atsveicināja Kaln. Refl. -tiês, sich verabschieden: cits gribēja atsveicināties nuo vē̦cākiem R. Sk. II, 254.

Avots: ME I, 199

atveiduôt, tr., darstellen: savas dvēseles stāvuokli * Stari II, 877. Refl. -tiês, verschiedene Gestalt annehmen, sich unterscheiden: papīri, kuŗi reiz bija tik vienādi, bija cits nuo cita atveiduojušies Dz.

Avots: ME I, 208

‡ atzùobuôtiês, spottend, höhnend antworten: "bet nedabūs ne˙viena iekšā", Jete atzuobuojās Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 3. ... atzuobuojās kāds cits ļaužu barā Janš. Bandavā I, 152.

Avots: EH I, 182

‡ *aucene oder *aucenis "?": lindraki nebij ne˙kas cits kâ viens bezgalīgs maišel[i]s, ar auceni uz vēdera saraucams Mekons Debess vaļā 9.

Avots: EH I, 183

aûgšene, aûgšiene,

1) der obere, höhere Teil:
cits neviens nevarējis mūŗa augšieni sasniegt LP. IV, 88. [nuo aûgšenes Glück, von oben Jos. 3, 13.] augstienes virsus ir viņas augšiene Sil.;

2) der obere Ort; der Raum unter dem Dache, der Boden: istabas, klēts augšiene LP. VI, 84; dafür hochle. auškiene Spr.

Avots: ME I, 219

bilˆdêt,

1): tē̦vam par tuo nedrīkst ne b. Pas. IX, 34;

2): cits nav jābild, ich brauche zu keinem andern zu gehen, um ihn zu bitten
BielU.; auch mit dem Dativ der angeredeten Person BielU.; ‡

3) antworten
(mit ilˆ ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 219

bĩstaklis, auch [bĩstāklis Līn.], bìstākļis ² [Bers.], LP. VII, 651, [bĩstē̦kls AP., bìstāgs ² Bers., Sonnaxt], bĩsteklis LP. III, 40, [Bächhof], bĩstīklis Bächhof], auch bīkstaklis, bīstākls K.,

1) ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke, Kohleneisen:
cits ar kruķi, cits ar me̦lnu bīkstaklīti BW. 16239. cits ar lizi, sits ar kruķi, cits ar pirtes bīstāklīti Rkr. XVI, 114;

2) eine Stange, ein Stock zum Schlagen od. Stossen
Katzd.;

3) ein Mensch, der nichts aus eigener Initiative tut, ein Saumseliger:
mani jau bīstakli visur stuida Naud., Ap. [Verwandt mit bīdît.]

Avots: ME I, 304

blèdît: Praes. -u Orellen: visādi tie cilvē̦ki blēdās: cits šâ, cits tâ blēda tai valstībai.

Avots: EH I, 229

brãzt: auch (mit â) Kaltenbr., (mit â ² ) Salis. Refl. -tiês, ‡

2) zanken schelten, mit Worten angreifen
(mit â ² ) Dunika: viņš brāžas uz mani kâ negudrs; ‡

3) sich reiben, scheuern
Kaltenbr.: brāžas cits ap citu (in einem grossen Menschengedränge).

Avots: EH I, 240

brĩnêt, - u, - ēju, brīnuôt Wid., tr., mit neidischem Blick bewundern: kas mazu bērniņu grib brīnēt, zila, zaļa, me̦lna migla priekš skauģa acīm. cits putniņu brīnuo, cits uodziņas Latv. Refl. - tiês, sich wundern.

Avots: ME I, 334

čauksture,

1): auch Briņķi bei Hasenpot, Rudbahren, Wain., (mit aũ ) Schrunden, (mit aû ² ) Frauenb., Siuxt: sagriezt čauksturei zarus Janš. Mežv. ļ. II, 309. cits ar kruķi, cits ar lizi, cits ar ve̦cu čauksturīti BW. 19075, 4; ‡

2) "?": sievas tâ sauca - kad tāda trakule: tā tik ir tāda č. Frauenb.

Avots: EH I, 286

caũr, Präp. mit dem Akk. - Instr.,

1) (räumlich) durch - hindurch
(oft mit dem Adverb cauri verstärkt): spiesties caur ļaužu drūzmu; caur žuogu līst. dieva jātam kumeliņam caur se̦dliem saule lēca. alutiņš caur sakārni tecināts. pienu caur kārstuvi laist. caur ābeļu birzi jāju. cauri bridu caur upīti. caur ce̦puri dūmi kūp. visi skrēja cits caur citu. caur pieri skatīties, raudzīties BW. 9816. In räumlicher Bedeutung berührt sich caur mit pa, nur mit dem Unterschied, dass bei caur der Bergiff des Durchdringens eines Gegenstandes durch die gegebene Tätigkeit hervorgehoben wird: saule spīd caur un pa luogu, die Sonne scheint durch das Fenster, aber izlēkt pa luogu, zum Fenster hinaus springen; iet caur mežu, durch den Wald gehen, iet pa mežu, den Wald durchstreifen. Oft wird jetzt der ursprüngliche Unterschied zwischen caur und pa vollständig vernachlässigt und caur mit pa promiscue gebraucht: caur (Var.: pa) luodziņu mē̦slus bēra BW. 14000;

2) temporal wird caur nicht gebraucht, wie wohl Hesselberg und Bielenstein auch in dieser Bedeutung Beispiele anführen: caur visu dienu (lett.: visu cauru dienu) viņu meklēju Hasselberg 317; caur dienām un naktīm) Biel. I, § 582;

3) (kausal) durch, wegen:
caur kuo (Var.: aiz kuo, par kuo) man sirds sāpēja BW. 3931. tikai caur tevi es tādā nelaimē nācu. laimīgs caur mani tu tiki II. Adv., caur un caur, durch und durch: caur un caur guoda vīrs A. XIII, 266; s. auch caurēm und caurim [Vgl˙li. kiáur(ai) "насквозь".]

Kļūdu labojums:
3931 = 3932 var.

Avots: ME I, 364

cepinât [li. kẽpinti], tr.,

1) braten, backen:
bitīte maizi cepināja BW. 2666. uz iesmu cits cepina gaļu;

2) sengen:
nuo debesīm saule kâ cepināt ce̦p A. XIII, 377. saule tevi cepina kâ reņģi Aps. Refl. - tiês, intr., braten, backen: un brūni tur cepinās augļi Kārstenis, Gāju p., 52.

Kļūdu labojums:
uz iesmu = uz iesma

Avots: ME I, 373

cerêt, - u, auch - ēju, - ēju,

1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;

2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;

3) hoffen,

a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;

b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;

4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,

a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;

b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;

c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;

5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,

1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;

2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]

Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069

Avots: ME I, 374, 375

cũcietis,

1) das Schwein
AP., Stockm., Laud.;

[2) aus einem cūcietis kann auch tahm.
cūcits (nymphaea lutea) Mag. IV, 2,51 (aus Pilten) entstanden sein].

Avots: ME I, 397, 398

čupra: iekrīt cits citam čuprās Janš. Līgava II, 329; grosses Haar Grenzhof.

Avots: EH I, 296

dalikt: dalika ruokas Pas. VIII, 201. Refl. -tiês, ‡

2) "nuolikt pa reizei vienu, uotru lietu zināmā vietā" Auleja; ‡

3) sich hinzutun, hinzugesellen:
četri ē̦dāji daliksies vairāk Kaltenbr. citi daliekas (nehmen an der gemeinsamen Arbeit und den Ausgaben teil), kad taisa pirti; a cits i[r] nedalicies kurina, iet Auleja.

Avots: EH I, 304

‡ dapaisît,

1) beim Flachsbrechen einem andern gleichkommen:
kur tu dapaisīsi da puišam! Auleja;

2) "pilnīgi izpaisīt": kai drīžāk paisa, cits i[r] nedapaisīta nuoliek Auleja.

Avots: EH I, 307

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. ² 238.]

Avots: ME I, 535, 536

dze̦nât,

3): auch Frauenb.; ‡

5) "dzìt kuopā biezāku" (von ausgebreitetem Heu) Heidenfeld: dažā vietā nav kuo ārdīt, tad jādze̦nā: kad lietus nāk, ātrāka kasīšana; ‡

6) dze̦net Strasden "fragen":
puiši dze̦ne, kas tik gardu izvārījis. Refl. -tiês: putra tik šķidra, ka putraimi cits citu dzē̦nājas Frauenb., Strasden.

Avots: EH I, 355

êst: viņš man ē̦d acis nuo pieres lauka Dond., er drängt sich mir auf, er fällt über mich her. gâlu (= galvu) sāk ēst un ēst Frauenb., der Kopf fängt an stark zu schmerzen. ūdens le̦du stipri ē̦d (= kàusē) Linden in Kurl. kad dzirnu akmins nuodilis, tad tas vai[rs] neē̦d (zermahlt nicht) labi Siuxt; "schelten; prügeln" Saikava. Part. ē̦damais Kurl., Viehfutter n. BielU.; (von einem i̯o- Stamm) kâ suns ēžamu apgājis Birk. Sakāmv. 119. ē̦d labus ēžuraus (sic!) Pas. VIII, 486. Refl. -tiês,

1): aitas ē̦dušās (savā vaļā ē̦dušas) šuogad uz e̦buola Seyershof. cūka ne˙maz neē̦das (nebaŗuojas): sulu vien dzeŗ ebenda;

4): auch AP., Saikava; cilvē̦ki ē̦das cits citu (machen einander das Leben sauer)
Segew. visi uz tavu ādu ē̦das ebenda, alle sinnen auf dein Verderben;

5): e. kam virsū Segew., Sonnaxt, bestürmen, beharrlich jem. seinen Willen aufdrängen;
‡

6) einander (fr)essen
Auleja: zarna zarnu ē̦das; ‡

7) um die Wette essen:
ē. iet ar ķēniņa meitu Pas. VII, 242. Subst. êšana,

2): auch Frauenb. (jāiztaisa ē.; tagad kalpi nav pie saimnieku ēšanām).

Avots: EH I, 374

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

gaŗpìrkstis, der Langfinger, der Dieb Selg.: kāds cits bij nousaukts par gaŗpirksti Aps.

Avots: ME I, 607

glabât [li. glabóti "(auf)bewahren"], - ãju, [glabuôt Manz. Lettus], tr.,

1) hüten, schützen:
vainadziņu tâ glabāju kâ sirsniņu azuotē. BW. 6547 var. [trauku glabuot Glück I Thess. 4, 4.] meita savu guodu glabāja vairāk nekâ aci pierē LP. VII, 330. [sargi un glabuo tuos allažiņ];

2) pflegen, warten, beaufsichtigen, nähern:
circenis bē̦rna neglabāja BW. 2720. aita glabājuot jē̦ru Etn. II, 122;

3) vergraben, aufbewahren:
kalnā, kur kartupeļus glabā, aturon dažādas monētas LP. VII, 94. nav vairs, kur salmus glabāt;

4) begraben, bestatten:
kur jūs mani glabāsit, žē̦labās nuomirušu?

5) mit
nuost, wegnehmen, wegräumen (vgl. nuoglabāt): ēdienu arī pēc beigtas maltītes neglabājas nuost BW. I, S. 194. Refl. - tiês,

1) sich, für sich bewahren, verwahren:
glabājies nu, māsiņa, kādu bluuķi dabūjusi BW. 21875. vainadziņu glabājuos kâ sirsniņu azuotī BW. 6547;

2) sich aufbewahrt befinden, aufbewahrt werden:
tur tai glabājas karaša BW. III, 1, 62. klētī glabājas drēbes;

3) sich bergen, sich verbergen:
zinu, zinu, re̦dzu, re̦dzu, kur nuo tautām glabāšuos BW. 13388, 7. ap ve̦cuo riju viņi (bē̦rni) bija glabājušies un cits citu ķē̦ruši Jauns. [Zu glâbt (s. dies), apr. III p. poglabū "herzte", poln. (alt) głobić "drücken, zusammenfügen", an. klafi "Halsjoch für Kühe" u. a.; s. Berneker Wrtb. I, 305, Potebnja РФВ. V, 125, Zupitza Germ. Gutt. 146, Persson Beitr. 72, Walde Wrtb. ² 345 unter glēba, Trautmann Wrtb. 91 f.]

Kļūdu labojums:
azuotī = azuotē BW. 6547 var.

Avots: ME I, 621

grìeziêns,

1) das einalige Drehen,
Wenden: viņam bija galvas grieziens, kâ maisus piepildīt MWM. X, 106;

2) der Griff, Kniff,:
dē̦lam bija cits grieziens LP. V, 93;

3) die Flachsknocke, ein kleines Bündel (Flachs od. Wolle)
Lös. n. Etn. III, 178: sīkstu linu, bāleliņ, pa saujām, griezieniem BW. 7849. baltas vilnas griezieniņu BW. 4982. nuo viena grieziena linu iztaisa, izve̦lk kuodaļu Adsel., Lasd., Bers., Sissegal n. A. XIII, 329.

Avots: ME I, 661

‡ ìebruģêt,

1) anfangen zu pflastern
Golg. u. a.: iebruģē̦tā iela;

2) pflasternd hineinlegen:
akmeņus ie. pa ceļa malām Golg., Kārsava, Kreuzb., Līvāni, Liepna, Mahlup, Rugāji, Warkl. (akmeņi) iebruģē̦ti cieši cits citam galā Janš. Dzimtene V, 60;

3) pflasternd herstellen
Renzen: ie. ielu, ceļu.

Avots: EH I, 505

I ìegūruôtiês,

1) trödeln, sich langsam zu etwas vorbereiten:
kamē̦r tas iegūruosies, tikmē̦r jau cits būtu gabalā Wend.;

2) "?": tad ta tu nevari iegūruoties, es tevi jau trīs reizes saucu Grob.; [ìegũruôt(iês) Jürg., schwerfällig und mühsam hineingehen od. hereinkommen].

Avots: ME II, 21

ìejūsminât, begeistern: brīdis, kas tik jauki iejūsminājis viesus JR. VII, 108. cits kas iejūsminājis prātu A. XI, 53. Refl. - tiês, sich begeistern: iejūsminājas līdz ekstazei Antrop. II, 111.

Avots: ME II, 23

ìekšpusniẽki, die innerhalb einer Räumlichkeit oder Organisation Befindlichen (im Gegensatz zu den Auswärtigen, ārpusnieki): iekšpusnieki veļ vainu cits citam virsū Kundziņ Kronw. 164.

Avots: ME II, 31, 32

ìeņemt, tr.,

1) einnehmen:
zâles. dēliņš arī pruot ieņemt nuo sūra Blaum. ieņemt mutē (eig. und fig.), in den Mund nehmen: viņš brandvīna ne mutē neieņe̦m. viņa vārdu nee̦smu ne mutē ieņēmis. valuodās, auch mēlēs ieņemt, bösen Leumund machen. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās BW. 8611;

2) einnehmen, besetzen, erobern:
vietu, pilsē̦tu. ienaidnieki ieņē̦muši mūsu zemi;

3) einnehmen, einlösen:
naudu;

4) aufnehmen wohin:
ieņemt kādu klēpī, laivā, ratuos. klibuo ieņē̦muši vidū LP. V, 189. rītu brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē;

5) in sich aufnehmen, einschliessen, fassen, über sich kommen, sich bewältigen lassen, sich angewöhnen:
sviķis liesmu ieņēmis kvē̦luo LP. V, 183. kad tiklas sievietes kādu patiesi savā sirdī ieņēmušas Lautb. ne˙kad viņš neieņēma sirdī skaudību Aps. viņš ieņe̦m tādu žē̦lumu, tādas žē̦labas, tādas duomas, dusmas savā prātā. [ieņe̦mta lieta U., eine Angewöhnung.] bē̦rns ieņēmis niķus, lielu sirdi. viņš tuo vārdu tâ ir ieņēmis, er hat sich das Wort angewöhnt U.;

6) in sein Haus nehmen, heiraten:
jauns ieņēmu jaunu sievu AP.;

7) anfangen zu nehmen, wo noch nichts genommen ist:
sviestu, die Butter anstechen, anfangen zu nehmen von der Butter eines bis dahin unberuhrten Vorrates;

8) empfangen
(bibl.): Kristus svē̦ta gara ieņe̦mts. Refl. - tiês,

1) für sich etwas einnehmen,
(galvā) sich in den Kopf setzen: viņš bij ieņēmies galvā...;

2) erlernen, sich aneignen:
burtus Anniņa ieņe̦mas ātri. neveiklas ātrāki ieņēmās amatā A. XI, 53. ieņemties latviešu valuodā, auch latviešu valuodu. Stenders ieņēmās mācībās Kundz. cits nuo cita ieņe̦mas der eine lernt dem andern ab. skuoluotāji ieņē̦mušies citādās duomās Kronw.;

3) (mit abh. Infin.) sich etwas angewöhnen:
viņš ieņēmies bļaut;

4) zunehmen:
teļš vēl nav ieņēmies Kav.

Avots: ME II, 48, 49

īpât, - ãju, die Haut mit den Fingern erfassen und sie in die Höhe neben (ein Kinderspiel): mazi bē̦rni mē̦dz saķert ar ruokas diviem priekšpirkstiem cits citam ādu uz ruokas virsus un tad cilā ruokas uz augšu un leju, kuo nuosauc par īpāšanu Katzd.

Avots: ME I, 836

izkal˜t [li. iškálti], tr., fertigschmieden, ausmeisseln: izkalu zuobentiņu nuo bitītes dze̦nuoliņa BW. 15994. cits izkaļuot it brangus tē̦lus JR. VII, 36. Sprw.: dzenis izkaļ pats savus bē̦rnus. [Refl. - tiês, zur Genüge schmieden.]

Avots: ME I, 747

‡ izķẽ̦pât,

1) ausschmaddern; vergeuden; (mit unverständiger Arbeit) verderben:
kaut kurā darbā var i.; labību kad pļauj, ieiet kāds cits barā, kas nemāk, un izķē̦pā Orellen;

2) zerwühlen, dürcheinanderrühren
Segew:;

3) jem. prellen, eine Nase drehen
Segew. Refl. -tiês "?": izķē̦pājās, izķē̦pājās, un galu galā ne˙kas kuo redzēt Orelten.

Avots: EH I, 461

izkùopt [li. iškuõpti], tr.,

1) [in Ordnung bringen, ausschmücken U.], gehörig pflegen, ausbilden, kultivieren
Kronw.: dārzu, zemi. kas tad cits tâ luopus izkuops? Niedra. jaunākā rakstniecībā izkuoptā valuoda Vēr. I, 1323;

2) leeren, entwenden:
viņš izkuopis visu bļuodu, - naudu nuo kabatas. Refl. - tiês,

1) zur Genüge pfleegn:
vīrs kuops vēršus: stiprais tik nuoskatās, - lai nu izkuopjas arī LP. IV, 12;

2) sich entwickeln, sich ausbilden, der Zivilisation entgegen gehen:
cilvēce iet uz priekšu izkuopdamās Kronw. ne˙viena tauta neizkuopjas tikai vien savas valuodas ruobežās Kronw. Vidzeme bij vairāk izkuopusies Kundz.

Avots: ME I, 758

izmît, Refl. -tiês, ‡

3) sich verandern
(nach r. измѣниться): viss pa˙visam cits. vaicā, kur tai (= tâ) izmijies Pas. V, 183 (mit derselben Bed. auch bei Pumpurs Raksti II, 171).

Avots: EH I, 467

izviduôt, tr., vermitteln, versöhnen: mācītājs mācēja izviduot Mag. IX, 2. [cits sarīdījis, - tev jāizviduo Lis.] pārejw nuo dīgļlapām līdz īste̦nām lapām nuotiek pamazām; viņas savienuo ve̦se̦la rinda izviduotāju - starpformu Aug. 8.

Avots: ME I, 828

jàuceklis, Bers., C.,

1) ein Mensch, der überall Verwirrung anrichtet
Hr.: jauceklis ir, kas jauc Bers., C. jauceklis - tāds, kas mīl visu sajaukt, citu lietās jaukties iekšā, sacelt nemieru, ķildas A. XV, 1, 408. šis puisis viņiem tas jauceklis, dieser Junge streut den Samen der Zwietracht unter ihnen aus, er ist der Unruhestifter Hug. Mag. II, 1, 72. tu tik esi tāds mūžīgs jauceklis: kuo es nuolieku, tuo tu izjauci A. - Rahden;

2) ein Mischmasch Nötk. n.
A. XV, 1, 92. luga nee̦suot ne˙kas cits kâ jauceklis nuo vis˙prastākiem cirkus skatiem DL.

Avots: ME II, 97

‡ jutît, fühlen, ahnen (?): visu varuot j., kuo cits savā sirdī duomā un apņēmies darīt Salasīšana 128.

Avots: EH I, 568

kakleniẽks,

1): auch AP., Saikava ("die Schlinge eines Strickes, die dem Tier um den Hals gelegt wird"):
cits zirgs apaušuos stāvēja, cits kakleniekā KatrE.;

2): "7374" zu ersetzen durch "7374, 1".

Avots: EH I, 576

II kàpene: kàpeni ² kādam taisīt ("= nuotērēt, nuotiesāt") Sessw. neapēd visas sēnes viens pats un nenuodari man kâpeni ^{2 (= pārestību,} Unbill, Beeinträchtigung)! AP.; "trūkums" Taurup: mums šuogad ar luopbarību k. AP. tē̦vs naudu nuodzēris; nu mums mājā kàpene ² Prl., Sessw. mums maizes ziņā uznākusi īsta kàpene C.; (mit â ² ) AP. saimniec, sadali sviestu, lai cits citam kāpeni nenuodara! Sessw, Zu kàpene I?

Avots: EH I, 601

‡ II kãrêt Seyershof, = kãruôt: nabagi kārē cits cita mantu.

Avots: EH I, 602

I karšķi: auch (mit ar̂ ) Lixna; cits (= kumeļš) te̦k karšķuos, cits iemavuos BW. 33585, 2. sienit (sc.: kumeleņu) staļļa dibinā, lai skan k. (Var.: važas) dancājuot 29756, 4 var.

Avots: EH I, 590

kava,

1) eine gewisse Anzahl, die Schijcht, der Haufe, die Menge;
["cits citā saķē̦rušies cilvē̦ki" Austriņš M. z. 116]: vista, savu kavu izdējusi, sāk perēt Lub., Druw. uz mūriņa ve̦se̦la kava cimdu Serb. trīs kavas latvisku priekšrakstu U., drei Schichten (Lagen) lettischer Vorschriften (auch von Webern gebraucht U.). kavās, schichtenweise Ar.;

2) der Stich beim Kartenspielen
Serb.;

3) ein Spiel Karten
C.;

4) der Schlag, die Art, Gattung:
viņš nuo nelabas kavas [Lis.], Mar. n. RKr. XV, 118. viņš ievedis sievu nuo sliktas kavas Aps. mums laba kava guovu Druw.;

[5) kava, kavs, ein Band (30 Stück)
Ronneb.;

6) kava, ein Hufeisenkomplekt, d. h. 4 Hufeisen
Wid. Wenigstens in den Bed. 2 und 4 zu kaût.]

Avots: ME II, 180, 181

kazlapis, Geissblatt (lonicera) Konv. [kazlape, eine (nicht strauch - oder baumförmige) Pflanzenart: kur ne˙kas cits neaug kâ tikai smilgas, kazlapes, zvaguļi un retējums Janš. DZimtene ² 377.]

Avots: ME II, 183

II ķe̦kata, ķē̦kata,

1) ein Haufe, eine Menge sich aneinander reihender Menschen
[ķẽ̦katas MSil.]: visi saķērās vienā ķe̦katā Frauenb. ķē̦rušies viņai klāt cits pie cita, kalēt beigās saķē̦rusēs liela ķē̦kata JK. V, 5 ;

2) ķe̦kata, der Fastnachtsnarŗ eineŗ der
ķe̦katās iet: maskuotie viesi saucās par budēļiem, ķe̦katâs, čigāniem BW. V, S. 165 ;

3) ķe̦katâs, [ķe̦katuos Gold.], ķē̦katās iet, lēkt, skriet, Fastnacht laufen.
ķe̦katas ir māju labie gari, kas it īpaši palīdz saimniecēm. tagad ķe̦katās le̦c tikai kādas re̦tas sievietes... kas grib lēkt ķe̦katās, izpušķuo galvu ar dažādi izgraizītiem papīriem... katrā mājā dzied ķe̦katu dziesmas: neba ķe̦katas gaļas dēļ lēca: liniņu labad, balt[u] avetiņu Etn. III, 141. ķe̦katas jeb aitu diena n. Etn. II, 121 der 25. November ; n. U. Fastnacht, in Ekau Weihnachten ; in O. - Bartau - Neujahr Konv. ;

4) ķe̦katas U., Narrenspossen. -
[Die Bed. 2 - 4 beruhen wohl auf der Bed. 1 ; in dieser Bed. wohl aus li. keketa "толпа".]

Avots: ME II, 361

‡ ķe̦rât,

1) = ķer̂stît (?) Orellen: lieli cilvē̦ki sāk ķ. cits citu; tā ir pluosīšanās;

2) Spektakel machen, toben
Smilt.: bē̦rni ķe̦rā.

Avots: EH I, 696

ķêriẽns, der Griff, Fang: aiziet, smiedamies par tādu ķērienu LP. V, 230. tagad kungam cits ķēriens V, 197. pa ķērienam nākt, in den Schuss kommen: lai viņš man tikai nāk pa ķērienam JR. IV, 87. Zu ķer̂t.

Avots: ME II, 375

kuõžalât [Wandsen, kuôžaļât Lautb.], kuožļât Grünh., Grünw., [kuõžļât Līn.], kuôžļât ² Sassm., [Salis, kuôželêt ² Ruj.], kuožņât, -ãju, tr., freqn., wiederholt beissen, kauen: kuožalāt nagus Sudr. E. zuobiņiem nākuot, duod kuožļāt (kuodaļāt) saitītē uzvē̦rtu un kaklā pakārtu vilka kaulu, sudrabu (gre̦dze̦nu), dzintaru JK. VI, 56. lē̦ni viņš kuožļāja smilgu Niedra. baigums, saltums miesu kuožņā Latv. Refl. -tiês, sich, einander beissen, schuppen: abi meļņi kuožļājās Latv. kad zirgi tuvu cits pie cita piesieti, tad viņi kuožņājas.

Avots: ME II, 350

kuozuls (im Stiehwort k zu ersetzen dureh k !),

1): ein Bienenstock
- auch Lixna, (mit ùo ² ) Marlenhausen, Nautrēni, Saikava, Warkl.: simtu bišu kuozuliņu BW. 32857 (aus Lös.); ein Käfig für Stare - auch Lixna; kur tu skriesi, vanadzeņ ...? skriešu... savu bē̦rnu apvē̦rtuos: cits sēdēja kuozulā ("?"), cits kuozula maleņā Tdz. 37389. - Die Bed.

3) ME. II, 350 ist ganz zu streichen.

Avots: EH I, 688

II kraķis;

1): auch Siuxt; Demin. kraķītis, der Fussschemel
Dond.;

2): ein Gestell zum Getreidetrocknen auf dem Felde
Iw.;

3): auch Frauenb. (hier auch Plur. kraķi), Ramkau; ‡

6) kraķis Iw., kraķa arkls Pilten, der Hakenpflug;
‡

7) "?": cits ar kruķi, cits ar kraķi, cits ar ... bīkstaklīti BW. 16238, 6. Wenigstens in der Bed. 1 aus nd. krack "Hausgerät, Möbel",
s. Sehwers Unters. 56.

Avots: EH I, 640

kritums,

1) der Fall:
nuo tā uoda kritumiņa visa zeme nuorībēja BW. 2744; ūdens kritums, der Wasserfall Vēr. II, 1209. paņēmis tur izce̦ptus krituma ābuoļas Vīt. 22;

2) der Fall, die Neigung:
kluons ierīkuots ar kritumu Konv. ² 2056;

3) was gefallen ist,

a) trockene, umgestürzte Bäume:
cits uguni taisa, cits kritumus ne̦s A. XIII, 376;

b) ein gefallenes Tier, das Aas:
un varmāka lē̦kās ap viņu, kâ le̦c ap kritumu salkusi vārna Sudr. E. viņš jau beidzamuos kritumuos pieskaitāms, er ist zu dem Abschaum der Mensch heit zu zählen Wid.; [c) laimes kritums U., Schicksal];

4) der Schade, Verlust:
viņam liels kritums: zirgs nuosprāga Mar. n. RKr. XV, 120.

Avots: ME II, 282

[kužmis Freudenberg, kužms PS., mar., der Hocker: cits (sivē̦ns) ar asti, cits bez astes, cita mkužmis mugurā Trik. - Beruht wohl auf einem Paradigma nom. s. kužmis (s. dies): gen. kužma > * kuzmja.]

Avots: ME II, 332

I lañgât [Nigr., Bauske], - ãju, languôt, tr., schimpfen, Spitznamen geben: piedzēries vīrs langā savu sievu Bers., Smilt., Laud., Lasd., Lub. [langāja mani par re̦snuo... Janš. Dzimtene ² II, 9.] par kruķa ruotu tu mani arī vairs nelangā Alm. Refl. - tiês, heftig schimpfen [Janš. Dzimtene IV, 126], einander schimpfen: kuo nu langājies? Bers., Laud., Essern. vai mēs ļausimies nuo viņa langāties? Grünh. es nenācu ši sē̦tā ar dziesmām languoties (Var.: langāties) BW. 20787. nu var cits citu langāties 21041. [Von Fick Wrtb. I ^4, 537, Osthoff MU. VI, 12, Bechtel Lexil. 120 zu gr. ἐλέγχειν "schmähen, beschimpfen" gestellt; eher vielleicht mit lang - aus lamg - (kontaminiert aus urbalt. lam - in le. lamât und rang - in r. ругать "schimpfen").]

Avots: ME II, 420

lèkšis, lèkšķis, der Springinsfeld: cits lēkšis gribēja ielēkt siltajā saulītē Seib.

Avots: ME II, 458

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. ² 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I ^4, 539 und III ^4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

‡ lideniski, = lidus (?): tie nuokūleņuoja lejā cits l., cits čūreniski, cits riteniski Janš. Bandavā II, 368.

Avots: EH I, 740

ļindzêt, -u, -ẽju, freqn. ļiñdzinât [Jürg.], intr., klingen, huten: pulksteņi ļindz un skan cits caur citu. mazais pulkstenis ļindzina smalki un žēlīgi Janš.

Avots: ME II, 540

lũkuôt, ‡

3) abschmecken:
sāk ēst visi kulā; lùkā ² cits cita piena Liepna; ‡

4) "spaldīt, pūšļuot, vārduot" (lũkat) Salis.

Avots: EH I, 764

maķelis (unter maks I): cits maķeli pacilāja BW. 30703, 11.

Avots: EH I, 780

mēdzinât [li. mėgìnti "prüfen"],

1) anprobieren
L., [prüfen, versuchen Für., mèdzināt ² Warkl.: mēs meldiņu mēdzinājam, nedrīkstam uzjemt];

2) vexieren, spotten
Ruj. n. U.;

[3) "?": cits nespēja bruņu nest, cits zuobina mēdzināt BW. 32064, 7 var. - Wenigstens in der Bed. 1 zu mêgt].

Avots: ME II, 612

mežmiķelis, ein wilder, zerfahrener, unvernünftiger und zerzauster Mensch, "tāds kâ nuo meža izskrējis cilvē̦ks": tu tik esi tāds mežmiķelis, cits ne+kas Dond. n. RKr. XVII, 39.

Avots: ME II, 611

miêti [Kr.], U., miêtus PS., C., [Serbigal],

1) der Tausch:
zirgu mietus, ein Rosstauschen U.;

2) der Wechsel, die Veränderung der Dienstboten:
dažu reizi cits citam dāvinājis vai ar pie kāda mietus pielicis tik un tik jaunu meitu Upīte Medn. laiki 164. mietus laiks, die Zeit des Wechsels der Knechte U., [mietus diena, der Tag, wo die gesindedienstboten ihre Stellen verlassen Welig 177;

3) brālis un māsa izgāja mietuos N. - Peb., Bruder und Schwester heirateten Schwester und Bruder (einer andern Familie)].
Zu mît, mits.

Avots: ME II, 656

I mir̃te, [mìrte ² Prl.], der Tod: man jau mirte ne+maz nenāk PS. pīlē̦ni sprāgst cits pēc cita; kas tā par mirti, kas ne! Dond. [Umgebildet aus einem i- Stamm, vgl. li. mirtìs, la. mors, ai. mṛti-ḥ "Tod", čech. mrt "totes Fleisch auf Wunden".]

Avots: ME II, 635

IV mīstît "?": še ir tava liepa auga mīstītiem zariņiem BW. 11628. uozuoliņš mīstītiem zariņiem 33625, 15. [Um Bauske seien mîstîti ² zari - Zweige, deren Zugehörigkeit (zu einem Ast oder zum Stamm) wegen dichter Verzweigung nicht gleich zu erkennen ist; mīstīti zari "cits caur citu izauguši zari" Vīt.; nekārtīgi saauguši zari" Dricē̦ni; krustām šķērsām saauguši zari" AP., Laud.]

Avots: ME II, 647

mitinât (li. mìtinti "nähren"), fakt. zu mist

I, Aufenthalt und Nahrung geben, erhalten, ernähren:
[kuŗš saimnieks ņemsies tik daudz vē̦de̦ru mitināt? Janš. Dzimtene V, 250]. tad es tevi mitināšu BW. 29071. tas savu kumeliņu tik auzām mitināja MWM. VIII, 483; mitināma barība, Erlathungsfutter Dz. Vēstn. Refl. -tiês, leben, sich ernähren: tu mitināsies nuo savu ruoku darba Psalmm 128, 2. [tu nuo cita labuma vien gribi sevi mitināties Ahs. n. RKr. XVII, 39.] cirmenis mitinās nuo kuoku saknēm Konv. ² 3005. [mitinājaties, draudziņi, langt zu, Freunde, tut euch wohl und gut! Für. I.] cits gars tad mitinājās mūsu starpā Lautb.

Avots: ME II, 638

muôstîtiês ^2, (allmählich) erwachen: sāk viņā muostīties it kâ cits cilvē̦ks Lautb.

Avots: ME II, 684

mudinât [li. mudinti "beleben, aufwecken"], fakt. zu mudêt I, tr., antreiben, anspornen, anpurren: zirgus MWM. XX, 322. kādi ve̦lti trejdeviņi tavu sirdi mudināja? BW. 14336. viņš tuos, kas vēl snauž, skubinās un mudinās uz lasīšanu Vēr. I, 1304. man sirds mudina uz vemšanu, es wird mir übel ums Herz Sassm. mudināja dzīties pēc gaismas Vēr. I, 1309. Refl. - tiês,

1) einander anspornen, auffordern, ermuntern:
viņi mudinās cits citu uz nedarbiem;

2) sich anpurren etwas eilig zu tun
Spr.: mudinies nu augšām, stehe schnell auf Mat. mudinies pruojām! Kand. - Subst. mudinãjums, die Ermunterung, Anspornung; mudinâšana, das Anspornen, Ermuntern; mūdinâšanâs, das gegenseitige Anspornen, Ermuntern; mudinâtãjs, der Ermahner, Ansporner: Sprw. labs mudinātājs ir pusdarba darītājs. Zu mudrs.

Avots: ME II, 658, 659

nabags,

1): nabagu nauda Frauenb., Kleingeld (das in der Kirche für Arme gespendet wurde).
tev ir nabagi izbāzuši nūjas pa de̦gunu (sagt man zu einem Kind mit schnodderiger Nase) ebenda;

2): viņš nebij vis ne˙kāds nabagais AP. nu nabagā teic Janš. Nīca 54. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa BW. 10292. (Adv.) jie nabagai (=nabadzīgi) dzīvava Kaltenbr. "nabags nav" ME. II, 685 zu verbessern in, "nabags nuo";

3): ein Krüppel
BielU.: dažs izlimina pantus un, ja nav, kas ieve̦lk, paliek mūžam n. Grob. kur brālis ar māsu pre̦cuoties, tur nabagi ruoduoties Linden in Kurl. cits jau nabadziņš piedzimst Salis; nabadziņš Frauenb., ein verkrüppeltes Tier; ‡

5) = ķekata II 2: Mārtiņu nabaguos iet Orellen; ‡

6) dzīvi nabagi (figürlich) Frauenb., Exkremente von Menschen:
auguonim vajag uzsiet par nakti virsū dzīvus nabagus.

Avots: EH II, 1

nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,

1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;

2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;

3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,

a) er hat lange Nägel,

b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,

a) lange Finger machen, stehlen;

b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,

a) vor Diebstahl;

b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,

a) rüstig angreifen,

[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;

4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;

5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;

6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;

7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;

8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;

9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;

10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;

11) vanaga nagi,

a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;

b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;

12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. ² 851 und Boisacq Dict. 705.]

Avots: ME II, 687, 688

nejaûks (li. nejaukùs "widerspenstig"),

2): n. (nikns) suns Dunika, Rutzau;

3): cilvē̦ks var nejauki aluoties Saul. Raksti V, 44; ‡

4) verpicht auf etwas gierig:
viņš ir n. uz naudu Siuxt. cits zirgs ir n. ē̦dājs, bet ne˙kāda stipruma nav ebenda. kad viņš bij mazs, tad bij n. uz grāmatām, bet tagad nemācās ne˙maz Strasden.

Avots: EH II, 13

nepraša,

1) das Nichtverstehen, die Verlegenheit:
viņa bija tādā neziņā un neprašā A. XII, 813, 414;

2) comm., der (die) Unwissende, Nichtkenner, Laie:
neprašas, neprašas tie sveši ļaudis BW. III, 1, S. 74. sapruoties, neprašiņa, ka es tevis negribēju! BW. 1030. kâ neprašas bē̦rns ruotājas ar spuožām bumbiņām Asp. [cits arī ir nepraša, tāpēc ka tam daudz gudrības nav Glück Sirach 19, 19.]

Avots: ME II, 728

‡ nereizība, = nepareĩzĩba (?): trūkumu, nereizību un skādu atrast, kur cits ... gudrību, pareizību, svētību un jaukumu atruon Stobe L. G. Gr. 1797, I, 101.

Avots: EH II, 18

nevĩža,

1) comm., eine lässige, arbeitscheue Person, der Faulenzer, die -in:
kad cits ir nelietis un nevīža, tad tev tūliņ tas jādara pakaļ A. XV, 2, 6; [2) = nevara, nespē̦ks, nešķirme Fest.].

Avots: ME II, 740

nùoderêt

1): bija nuode̦rē̦ts (= nuolīgts), ka ... Salis. viņš atdevis māju nāburgam, - tâ bîjis nuode̦re̦ts Salis n. FBR. XV, 76. cits saimnieks nuoder lē̦tāk, cits - dārgāk Seyershof; ‡

4) abdingen
Oknist: kādu latu varēs n., - buodnieks atlaidīs; ‡

5) eine Wette abschliessen:
tâ abi nuoderējuši Pas. XIV, 379. Refl. -tiês: nuoderējies pie ve̦lna par kalpu Pas. XIV, 168.

Avots: EH II, 39

nùokuôdinât,

1) abbeizen:
tē̦rauda virspusi ar skābēm nuokuodina Konv. ² 525;

2) abfären:
dziju nuokuodināju me̦lnā krāsā Ahs. n. RKr. XVII, 41;

3) = piekuodināt: cits citam nuokuodināja, lai nestāstuot tāļāk Kaudz. [gan Krancis nuokuodināja, lai neejuot dancuot Pas. I, 194 (aus Selg.)]. ve̦cāki man nuokuodināja, lai cita lietas neaiztieku Ahs. n. RKr. XVII, 41.

Avots: ME II, 804

nùolaîst,

1): kuokus ... nuolaiduši, nuozaruojuši Janš. Mežv. ļ. II, 41 (ähnlich AP., Orellen, Saikava u. a.). n. nuo kājas Seyershof, = nùošaũt 1. n. pluostu Saikava;

2): nenuolaižu (lasse nicht ab verlangend),
kamē̦r šim ieduod Seyershof. n. alu - auch AP., Linden in Kurl. u. a. nuolaistuo (caur separātuoru laistuo) vājpienu ē̦d Sonnaxt;

3): n. (= nuoraut, abnehmen)
zeķi AP. pirstāniekiem (aduot) katru pirstu par sevi nuolaiž AP.;

4): n. (labi nekuopt) cūku Frauenb. zeme ir zemē nuolaista (atstāta atmatā) Seyershof; ‡

6) pusdienā kādu laiku nuolaiž (= nuogul) dienasviduci Seyershof; ‡

7) abschmelzen (trans.)
Auleja: sniegu nuolaide drīž. Refl. -tiês,

1): tē̦va dabā nebij, ka varēja ar bē̦rniem kaut kâ n. ("?") Burtnieks 1934, S. 870;

2): n. (= nuolikties gulēt) dārza malā Salts, Seyershof. dunduŗi tâ nuolaižas (luopam virsū nuo vienas vietas), ka luopu ē̦d pa˙visam nuost Kand.;

3): auch Lng. (unter laîst );

4): mutlos (verzagf) werden
Segew.; nachlässig werden Salis, sich gehen lassen Segew.: nevar n. ar darbu (t. i. nepadarīt visu, atlikt uz priekšdienām) Prl.; ‡

5) feucht werden:
kamē̦r vasarāju save̦d, rudzi nuolaižas AP.; sich lindern, aufhören: vecenīte apvārduoja, un sāpes tū˙līt nuolaidās Orellen; ‡

6) hin- od. wegfliegen:
bezdelīgas jau nuolaižas Frauenb.; hingehen, hinfahren: gribu n. uz tirgu; n. pie meitas Kand.; ‡

7): nuolaidies tâ viss vienāds Linden in Kurl., der Himmel hat sich ganz bewölkt.
kad nuomizuoti ābuoli stāv kādu laiku, tie nuolaižas (werden) me̦lni Frauenb. tesmens guovij nuolaidies tik cîets (= sapampis) ebenda; ‡

8) weichen vor jem.: nenuolaidās (nepadevās) cits citam: visi gribēja smuki ģērbties Seyershof.

Avots: EH II, 60

nùomaũkuôtiês, sich abbuhlen, sich abhuren: cits savā jaunumā nuomaukuojas un savu mantu izšķērž St.

Avots: ME II, 817

‡ nuonaîduôtiês ² Seyershof, = nùoskàistiês: kuiļi nuonaiduojas cits uz cita.

Avots: EH II, 71

nuõvads, nuovada BWp. 459,

1) der Ort, der Landbesitz, wohin die Tochter als junge Frau hingeleitet wird
(nuovadīt, nuovest): gaismiņas vien gaidu izaustam, tad iešu māsiņai nuovadu raudzīt, vai būs pūriņš, vai puspūriņš BW. 25774;

2) der Landbesitz, erbliches Grundstück, gewöhnlich vom Vater auf die Söhne übergehend:
kādas bē̦das tai mātei, kam aug meitas, kam aug dē̦li? meitas prasa pilnu pūru, dē̦li lielu nuovadu BW. 1986. tē̦vam mazs nrtovadiņš: es aplaidu svē̦tu rītu vis˙apkārt ganīdama BW. 3702. es apvilku ze̦lta stīgas apkārt savu nuovadiņu 26358. brāļam mana pūra žē̦l, - vai līdzēji darināt? kâ, brālīti, man nav žē̦l visa tē̦va nuovadiņa? 16582, 16583. tu suolīji bez gaismiņas apjāt tautu nuovadiņu, es apgāju kājiņām, pēdiņām mērīdama BW. 25773. cits nelietis mani grib. kur tu mani ievedīsi? ne tev nama, ne istabas, ne tev tē̦va nuovadiņa 11007. uz svešu nuovadu lauzties, einen freventlichen Einfall tun St.; nuovadu vadīt, die Wirtschaft auf dem Grundbesitz führen: nabadziņš mans vīriņš, pārduod savu nuovadiņu; es paliku juo nabags, nuovadinu vadīdams BW. 3822, 1. Auch ein käuflich erstandenes Grundeigentum wird im VL, nuovads genannt: par tuo vienu (ābuolu) zirgu pirku, par tuo uotru nuovadiņu (Var.: mazu zemes gabaliņu), par tuo trešuo es nuopirku sev maizītes arājiņu JK. I, 103. Auch der grosse Grundbesitz der Adligen, das Gut mit allen zugehörigen Gesinden, die Gutsgemeinde, auch Kronsgemeinde, heisst nuovads, jetzt die geläufigste Bedeutung, prorniscue mit pagasts gebraucht: puķīt[e], mana maguonīte, caur žuodziņu iztecējuse; tâ es pate iztecēšu cita kunga nuovadā BW. 6427, 13;

3) die Grenze des
nuovads [Lautb., Wandsen]: atjāj tautas pār nuovadu, nuoņe̦m manu vainadziņu BW. 1675;

4) auch ein Stück Land, für das Abgaben, Kornschüttung von dem Ertrage des benutzten Ackers an den Eigentümer des Landes zu leisten war, ist wohl
nuovads genannt, darauf scheint nuovada grāmata, Liquidation der öffentlichen Abgaben, hinzudeuten L., St.;

5) ein Stück Ackerland, welches ein Arbeiter an einem Tage aufpflügen muss
St., U., (promiscue mit rieža gebraucht) Bigauņciems;

6) [Hilfsleistung (andern Wirten) bei der Arbeit
Nigr˙j: ne tie jē̦dz rijā kult, ne tie zin nuovaduos braukt Alm.;

[7) ūdens nuovads, Wasserableitung].

Avots: ME II, 881

ùotrs: mit uõ Dobl., Lemb., Lesten, Pussen, Schrunden, Waidau, Zögenhof, mit uô ² N.-Peb., Orellen; uz abiem uotriem (beiden anderen) pagriezies Blaum. Raksti I ⁵ (1936), 93; "cits" Auleja: tam uotra bē̦da.

Avots: EH II, 745

ùotrs (li. añtras) C., Kaugershof, Morizberg, Neuenb., Ronneb., Schujen, Serbigal, Walk, (mit uõ ) Adiamünde, Bl., Iw., Līn., N.-Bartau, Pankelhof, Ruj., Salis, Siuxt, Stenden, Trik., Wahnen, Widdrisch, N.-Wohlfahrt, Wolmarshof, (mit ùo ² ), Kl., Lös., Nerft, Preili, (mit uô ² ) AP., Arrasch, Dond., Jürg., Kumbern, Selg., uõtras PlKur., der andere, der zweite: uotra puse, die andere Hälfte, Seite, die Nachgeburt U. Sprw.: kuo pats negribi, tuo uotram nedari! kâ tuo var uotram duot, kas pašam labi smeķē! nuodzīvuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35. grūt[i] dzīvuot pirmuo mūžu, vēl grūtāk uotruo BWp. 12151. panāksnieki un vēdēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. mana līgaviņa uotra puiša ruociņā BW. divi... puiši stāvēja klēts priekšā un uotri divi klēts pakaļā BW. III, 1, S. 75. pieci brieži purvu brida, uotri pieci Daugaviņu BW. 30501. izcepi tiem vieniem sešiem tuo vienu baluodīti, tiem uotriem sešiem tuo uotru! LP. II, 18. kur meitiņas pulkā dzied, tur ērģeļu nevajag: viena (Var.: cita) smalki, uotra (Var.: cita) re̦sni . . . ērģelēja BW. 341 var. - viens (un) uotrs, der eine und der andere, mancher: viens, uotrs pa vārdam parunā Saul. uotrs cits, = cits, ein anderer: vienā kambarī bija..., bet uotrs cits bija aizsiets ar lūku Pas. IV, 50 (aus Višķi). Zu apr. antars (fem. antrā, acc. s. masc. g. āntran), got. anƥar, ai. ántara-ḥ, anyá-ḥ "anderer" u. a., s. Le. Gr. § 337 b, Walde Vrgl. Wrtb. I, 67, Trautmann Wrtb. 10 f.

Avots: ME IV, 425

uôzuoluôts,

1) eichenreich:
uozuoluota tautu zeme VL.;

2) "?": balti uozuoluoti mākuonīši cits pār citu peldēja R. Libeks Sadzīves cīniņi.

Avots: ME IV, 427

paduõms,

1): ak galva, ak p˙! AP. bē̦rnam bē̦rna p. Salis. jūs abus turēju paduomā (= aizduomās) Vanagu ligzda 147. ar paduomu (nachdenkend)
skaitīt lūgšanu Auleja. cits nuo paduoma (vom Denken) vien saslimst ebenda. šie visi vienā paduomā (gleicher Gesinnung, Ansicht) Seyershof;

2): ve̦cs p. Lng. (unter duomāt), ein alter Schatz; Vorrat an Speise u. a.;
cits var bez pātagas ar iztikt, bet paduomam ("nepare̦dzē̦tai vajadzībai") jau nu gan (pātaga) de̦r Salis.

Avots: EH II, 129

paduse,

1) die Achselhöhle:
palika pātagu padusē Kaudz. cits ne̦s pauniņu vai kuo citu padusē Aps. ķēniņš pagrūda ādiņu apakš paduses LP. VI, 814. dē̦ls iedzinis šuo līdz padusēm (zemē) IV, 4. ne visiem ir līkas (auch pilnas) paduses, nicht alle haben unter dem Arm reichliche Gaben zur Bestechung A. XX, 806. nāca pilnām padusēm Etn. IV, 101;

[2) der Busen des Kleides
U.: padusē glabāt, im Busen bewahren U. Zu ai. doṣ̌-, ir. dóe "Arm", av. daoš- "Oberarm, Schulter", sloven. pkzduha "Achselhöhte", s. Trautmann Wrtb. 64.].

Avots: ME III, 19

pakaļ, pakal Hr.,

1) als Adverb, hinterher, nach:
pakaļ te̦k tautu meita BW. 18652. pakaļ nāca bāleliņi pa skujiņu birumiņu BWp. ² 13628. [ej tē̦vam pakaļ, gehe nach dem Vater, oder: folge dem Vater!];

2) als Präp. mit dem Gen., selten auch Akk. und Dativ,

a) hinter, nach:
es guodiņu nuoturēju pakaļ. (gew. aiz) kruoga kaņepēs BW. 6612. puiši savas kājas lauza, pakaļ manis staigādami (gew.: man pakaļ st.) BW. 5411, 10. viņi iet cits pakaļ cita. te̦k... pakaļ mani (gew.: man pakaļ) BW. 5316;

b) (zeitlich) nach:
paiet diena pakaļ dienai A. XXI, 2; pakaļ svē̦tku (gew. pēc svē̦tkiem), nach dem Fest Zempenhof;

c) nach - zur Bezeichnung des Zieles:
ar vilciņu Rīgā braucu tē̦vam pakaļ (gew. pēc) tabaciņa BW. 2373: Postpositiv: muodere bijuse trauku pakaļ Blied. šī nākuot māsas pakaļ LP. VI; 881. pakaļ wird in der Schriftsprache als Präp. nicht gebraucht; dafür aiz, pēc; [vgl. Le. Gr. § 550.].

Avots: ME III, 38, 39

pakaļa, der Hintere, das Hintere, der Hinterteil: Sprw. dari citam labu! cits tev parāda pakaļu. nu būs pakaļai kāzas, jetzt wird es Prügel setzen. mauku pakaļa, der Hurenjäger L. lielības pakaļa, der Prahlhans LP. VI, 1, 436. Der Lok, pakaļā, hinter, hinten, hinterher, = pakaļ: iedē̦stu liepiņu klēts pakaļā BW. 13645, 1. braucat paši pakaļā! 19383. māte raud pakaļā VL. viņš vienmē̦r priekšā, pakaļā, er ist immer dabei hinten und vorn: pakaļā palikt, nachbleiben, zurückbleiben: pulkstenis palicis pakaļā. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam ļuoti tālu pakaļā Pav. [pakaļā līdējs Ar., ein Fuchsschwänzer]. nuo pakaļas, von hinten, hinterher: dižais vedējs, nuo pakaļas iedams BW. III, 1, 82. In genitivischen Verbindungen entspricht der Gen. pakaļas dem deutschen Adjektiv "der hintere" oder Hinter-: pakaļas daļa, lokal daraus pakaļš daļa, pakaļas durvis Lautb. od. pakaļdurvis, die Hintertür, pakaļas gals; lokal pakaļšgals, pakaļas kāja, daraus dial. pakaļškāja od. pakaļkāja, der Hinterfuss: dancuo mans kumeliņš uz pakaļas kājiņām VL. pakaļas mieži, schlechte Gerste Jauns. Wohl (nach Leskien Nom. 177 u. 315) zu li. pakalà "Rücken", atsikal˜ti" sich anlehnen" [und vielleicht ai. kaṭa-ḥ "Hüfte", ahd. hald "geneigt" u. a., s. Feist got. etym. Wrtb. ² 429 und Boisacq 543].

Avots: ME III, 39

pakrẽslis, oft der Pl. pakrẽšļi, pakrẽ̦sla,

1) der Schatten:
kad saulīte, tad pakrēslis BW. 14769. būtu manas māmuliņas jel pakrēslis istabā 3971. es staigāju... vītuoliņa pakrēšļuos 5870. pa krāsns malu čāpāja prusaki, kuŗu pakrēšļi kustējās pa grīdu Por. apgulies bē̦rza pakrē̦slā LP. VII, 425. [ūdenī viņš (= suns) redzējis savu pakrēsli un duomājis, ka tas ir cits suns Pas. I, 317 (aus Ronneb.)];

2) ein schatüger Ort
Mag. V, 2, 175, das Obdach: grūti[i] man uotra pakrēslī BW. 15330. tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A. Das Demin. pakrẽslĩte, chrysosplenium altemifolium Stockm. n. RKr. III, 69. [suņu pakrēslis, der Hanf Trik.].

Avots: ME III, 48, 49

[palaipuôt,

1) = laipuôt I 2 nach Ausdrücken des Könnens:
ciņi tik tālu cits nuo cita, ka nevar palaipuot;

2) ein wenig lavieren (übertr.):
viņš mīl dzīvē palaipuot.]

Avots: ME III, 55

palĩdzêt, [palîdzêt], -u, -ẽju, helfen: Sprw. palīdzi man bē̦das ciest! es tev palīdzēšu me̦du ēst Etn. II, 79. pa līdziet, labi ļaudis, līgaviņu sataujāt! BW. 13810. ai tu guovu māršaliņa, palīdz[i] man telītēs, jaunas siet vai dziņā, ve̦cas laist naudiņā! 29162. dieviņ, palīdzi sirmu jūgt, pe̦lē̦ku braukt, ar abi ruokām kūju celt, sagt man beim Beginn einer Arbeit PS. Refl. -tiês, sich, einander helfen: Laima nepalīdz, ja pats nepalīdzas. zvē̦ri cits citam palīdzējušies LP. VI, 252. Subst. palîdzêšana, das Helfen, Unterstützen; palĩdzê̦tãjs, der Helfer. [Die Vertetlung von ĩ und î in der Wurzel deckt sich mit derselben Verteilung in palīgs, nur dass in Salis und Ruj. das Verbum mit ĩ gesprochen wird, s. auch līdzêt.]

Avots: ME III, 60, 61

‡ pàmpurât ² Mahlup, -āju,

1) unzufrieden brummen, murren, räsonieren;

2) sich launisch gebärden, kaprizieren:
cits bē̦rns kad sāk, tad pa pus dienai pampurā.

Avots: EH II, 158

panãkt (li. panokti "einholen"),

1) einholen:
ar vērsi var zaķi panākt. neviens mani nepanāks! BW. 30505. četri brāļi skrej apakš vienas ce̦pures, cits citu nepanākdami (Rätsel). [ar katru, kuo kājām ejuot panākst (sonst: panāk) Janš. Dzimtene ² II, 259];

2) erreichen, erlangen:
ceļam gala nepanāca BW. 13250, 18. panāks ze̦ltu, sudrabiņu, guoda vairs nedabūs 6535. beidzuot kaŗa spē̦kam, ne˙kā nepanākuot, bij jāiet pruojām JK. [es tuo naudu nespēju panākt (erhalten) U.];

3) ertappen:
ja kādreiz pie blēņām tas panākts vēl kļūtu... Dünsb.;

4) erreichen, gleichkommen, gleichen:
ievas ziedi, ābels ziedi lazdas ziedu nepanāca; daža laba saimnieka meita kalpa meitas nepanāca ne ar darbu, ne valuodu, ne ar skaistu dziedāšanu BW. 12719. gana vērpu, gana vērpu, nepanācu māmuliņas 6976. šādi kungi, tādi kungi, mūsu kungu nepanāca 32738;

5) intr., etwas herankommen:
panāci šurp! teju man saule lēca, te panāca vakariņš Ltd. 2105;

[6) erfahren:
es dzīvuodams e̦smu panācis U.] Refl. -tiês, etwas, eine Strecke (gemütlich) kommen: viņš panācās nuo kakta labi uz durvīm MWM. VIII, 592. kungs, panākaties šurp! VI, 668. vai tu nepanāksies man drusku līdz? X, 584. tīri žē̦l panācās, es tat leid Wolm. Subst. panãkšana, das Einholen, Erreichen, Ertappen; panãkums, das Erreichte, Resultat, der Erfolg: kādus panākumus viņi var uzrādīt zemkuopībā A. XI, 454; panãcẽjs, wer einholt, erreicht, ertappt, etwas herankommt.

Avots: ME III, 75, 76

par,

1): par dārza viduci gā[ja] Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. lācis paje̦m vienu bišu avili, liek par ple̦ciem, iet ebenda;

2): sit par kājas Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74;

3): cits par citu gāja un strādāja ("visi raiti strādāja") Fest. n. FBR. XVII, 94;

4) a): kâ nav pārdzīvuots par tuo lielu ve̦cumu? Fest. n. FBR. XVII, 94. izaug par laikiem Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74; c): gan jau par dienām līs Sessw.; 7): jis brauce par (statt)
tē̦vu Kaltenbr.;

8): tas tev bij par dusmām (das erregte deinen Zorn)
Fest. n. FBR. XVII, 94;

13): par mazs Kaltenbr., Oknist.; ‡

14) "ar" (?): par uolām aizmaksāja Fest. n. FBR. XVII, 94.

Avots: EH XIII, 165

par, Praep., gew. mit dem Akk.-Instr.,

1) räumlich - über, hinüber", herüber:
tiltu par Daugavu pārtaisīt BW. 40. par tevim bites skrēja 2796. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuolinu Spr. 9. aiz kalniņa jē̦ri brēca, par [jenseits] upīti ve̦cas meitas BW. 13017, 8 (in der Schriftsprache wird in dieser Bedeutung von vielen Schriftstellern pār statt par gebraucht);

2) mit pa konkurrierend - auf, über:
ja nāk vēzis, duod par (Var.: pa) ļipu BW. 2708. saduod viņam par (gew.: pa) ragiem!

3) als
- nach dem Komparativ, auch nach dem Positiv, so namentlich im VL.: nauda stiprāka par taisnību. balta zied ābelīte par visiem kuociņiem BW. 4503. es bagāta, es bagāta par citām meitiņām 7603. es uzaugu netikuse par visām meitiņām 14224. cīrulītis jauki dzied par visiem putniņiem BW. 697. šuorīt agri saule leca par visiem rītiņiem 5012. nu laiž, kuo māk, viens par uotru, nun eilen sie, der eine mehr als der andere LP. IV, 91. ļaudis steidzas cits par citu AU.;

4) temporal,

a) während, im Laufe, binnen:
par nakti bagāta, par dienu nabaga (Rätsel) RKr. VII, 545. par tuo laiku vilks nuosprāgst LP. IV, 42. par divi dieni (Akk. Dual.) svārki bij gatavi VI, 262. bet par visu tuo laiku brāļa zvē̦ri... LP. VI, 762. par nedēļu sieku malu BW. 4732, 1. vai aude̦kla nenuoauda par trijiem gadiņiem? BW. 6912. māsiņa neuzauga par deviņi vasariņi (Akk. Dual.; Var.: par deviņu vasariņu, par deviņas vasariņas, par deviņām vasarām) BW. 2848, 2;

b) zur Zeit, zu:
kad ņemsi sievu? rudeni par (Var.: pa) miežu laiku BW. 2546; par Jāņiem, zu Johanni;

c) nach: par trīs gadi (Akk. Dual.), ce̦tuortā, tad es tevi aizvedīšu BW. 13299. Jānītis nāca par gadiņu 32938. gads par gadu (Var.: par gadskārtu) Jānītis nāca 32937. par labu iaiku tas bijis klāt LP. VII, 908. In dieser Bedeutung auch mit dem Dativ: par mazam brītiņam ritēs pate adītāja BW. 16722. par brīdim Plušķis izbāzis galvu LP. VI, 444;

5) über, von, an, um (nach den Verben sprechen, denken, urteilen, wissen, sich freuen, sorgen u. a.):
kuo nu par tuo velti runāt? par puišiem es dziedāju, duomāju. jau visi ciemi priecājās par rudens bagātību. es par bē̦du nebē̦dāju BW. 107. viņš nebīstās ne par nagiem, ne par ragiem. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen;

6) durch, nach, gemäss:
par varu, vari, varēm RKr. XV, 129. tē̦vs gribēja par varu tikt dē̦lam klāt LP. VII, 189. par Laimiņas likumiņu (nach der Bestimmung der Laima) tas būs mans arājiņš BW. 10714; 331 (vgl. pa). par (pa BW. 20696,

3) laimi, glücklicherweise;
par nelaimi, zum Unglück. kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1. kâ par brīnumu (brīnumiem I, 163) nāk ve̦cs vīriņš JK. III, 70. es par savu tē̦vu, māti būt[u] nelieša iīgaviņa, was meinen Vater und meine Mutter betrifft BW. 15215. par tāļumu nava tāļu 26453. par mani (pa manim Kav.) dari, kuo gribi, was mich betrifft, meinetwegen;

7) statt, zum Nutzen, zum Heil:
ej par mani parunāt! Ltd. 1004. lūdzu savu bāleliņu, lai par mani gavilē BW. 322. ik naksniņās es aizgāju par brālīti pieguļā RKr. I, 55. kaŗuot par brīvību, mirt par tē̦vzemi. Kristus cietis par mums. agrāki es biju pret viņu, bet tagad par viņu; 8) par als Stütze des prädikativen Instrumentalš: māsa jau ir man par saimnieci, die Schwester spielt bei mir die Rolle der Wirtin LP. IV, 185. raganas meita aizskrēja par žagatu, die Tochter der Hexe lief als Elster davon IV, 32. mūsu pilsē̦tam jāduod katru gadu viena cilvē̦ka dzīvība pūķim par mielastu LP. IV, 27. zirgs tai pašā brīdī sabiris par naudas kaudzi LP. VI, 226. es savai māmiņai par sirdē̦stu vien uzaugu BW. 1679. par meitiņu dzīvuodama par Laimiņu nebē̦dāju 1099. ē̦rze̦lē̦ns izaudzis par lielu, vare̦nu ērzeli LP. IV, 89. par muļķi e̦sat izaudzi nājuši mani, par muļķi pasaulē vazāšuos IV, 40. pats arvienu vēl gāja kāˆ gājis par mežsargu Aps. par labu neturu, bet par ļaunu arī neņe̦mu Etn. II, 109. l ai viss izduodas par jauku, par labu Grünh. rītu mani cels par skrīveri. [iedeva gre̦dze̦nu pa[rj atmiņu Dunika];

9) kas par, was für ein:
kas tad tas par kalnu? LP. IV, 140. kas par vīru, nedzeŗ alus? BW. 775. kas tai meitu māmiņai par raže̦nu dzīvuošanu! 383, 3. brīnījās, kas par lielu ve̦zumiņu 2460. kas par miežiem saņē̦mušies (lokal der Nom. hier nach par: kas tie par cilvē̦ki statt cilvē̦kiem) Bl.;

10) für
nach Verben des Kaufens, Verkaufens u. a.: es nuodevu par ce̦puri ve̦se̦lu rubuli. pats par savu naudu dzeru. izbārstīt naudu par sievišķiem LP. IV, 38. nuomirt viņš ne par kuo nevarēja LP. VII, 133 ;

11) wegen, zufolge:
strazdiņš jēma dzeņa meitu par raibuo kažuociņu (Var.: dēļ tā raiba kažuociņā) BW. 2535. par lielu draudēšanu zaldāts pāteica JK. V, 60. ne+viens nezinājis, par kuo viņai tās čūskas LP. VII, 556. par kuo tad nu viņa nenāks? A. XI, 107. gailē̦ns par tuo nieka sitienu nuosprādzis LP. VI, 1, 60;

12) unter, von:
viens par di viem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. [sic!] 659; 13) par mit dem Akk.-Instr., selten Nom. eines Adjektivs in der Bedeutung zu, allzu: nūja... vēl par vieglu LP. IV, 4. viņš par lieku dusmīgs, er ist gar böse. viņam tās drēbes par vienkāršām LP. III, 1. viņš par jauns vēl, gew. par jaunu. par daudz, zu viel: tu biji tiešām par daudz laba Latv. vinš par drīzi aizmiga DL. Statt des Positivs zuweilen der Komparativ: tas satrūkās, ka par ilgāk nuogulējis Etn. II, 176. vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. In vielen Gegenden fällt das r in par ab, sodass par und pa dort zusammenfallen. Zufolge dieses lautlichen Zusammenfalles ist ein Schwanken im Gebrauch von par und pa eingetreten: pa (ungew. par 16796,

5) ļaudīm es dzirdēju, unter den Menschen habe ich gehört
BW. 15277. pa gabalu (par gabālu 318, 11) es pazinu. [var redzēt pa (= par) versti Dunika]. pa abiem, pa diviem neben par abiem, par diviem, zu zweien, beide zusammen; pa, par visiem, alle zusammen: viņi par abiem ve̦lnu samina čupā LP. IV, 19, V, 218; VI, 703. par visiem trim nuocirtuši ve̦lnam gālvas VI, 513. [gaļa bija vairāk pa redzēšanu nekâ pa ēšanu Dunika]. pa tiesu neben pār tiesu, in der Tat, wirklich, ernstlich: sak[i], pa˙tiesi (Var. 1: par tiesu, Var. 2: pa tiesu), tautu meita! BW. 14801. viņš mani par nepatiesu (neben pa nep., mit Unrecht) nuorājis. jauni puiši sasēžas savrup un meitas par sevi Etn. I, 116, neben pa sevi, für sich abgesondert. [Zu li. par̃ (dialekt.), per̃, apr. per, urslav. *per, got. fair- lat. per u. a., s. Le. Gr. 517 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 29 ff.]

Avots: ME III, 84, 85, 86

pãrgulêt, ‡

3) = nùogulêt 4 Auleja: cits pa div dienas pārguļ kruogā; ‡

4) = nùogulêt 5 (r. проспать), verschlafen
Pas. XII, 132.

Avots: EH XIII, 200

pãriet,

1): pārgāja puika upi par zivs muguru Pas. X, 450;

2): pāriet gads, var˙būt vairāk Pas. IV, 169. nepārgāja pus˙gada pēc ... IX, 248. tur visa nedēļa pārgāja Sonnaxt. gaidīju pārejuot tās divas nedēļas Pumpurs Raksti II, 257. tur jau ne˙viena diena nepārgāja, ka tur nelamājās Linden in Kurl. vai tad tâ var p. bez strīda? Seyershof. pulka saimnieku tur i[r] pā[r]gājis (= ir bijuši) Grenzh. n. FBR. XII, 23. tas viņai pārgājis (im Praes. refl. pārietas!), die Frucht ist ihr abgegangen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abgehen"); 3): tirgū pāriet pulk[a] naud[as] Strasden; ‡

4) eine Reihe von Orten durchgehen:
senāk gāja kâ traki meitās: pa mājas trīs, četras pa nakti pārgāja Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês,

1) gehend sich überanstrengen:
tâ pārgājies, ka stīvs palicis Saikava;

2) = kļũdîtiês 3: tev pārgājies "tu esi nepareizi izdarījis" Sonnaxt. vista iedējuse svešā pērklī; nez kâ tai pārgājies Saikava;

3) = pìemìrstiês: runājuot tīri pārgājās, ka man arī cits kas darāms PV. cūku baruošana man pa˙visam pārgājās Sessw.

Avots: EH XIII, 201

‡ pārinât, paaren: cits jau puisē̦nus ar meitē̦niem pārina Pēt. Av. III, 4.

Avots: EH XIII, 201

pãrjûgs, [der Zweispänner Jürg.]: cits brauc le̦pnuos ŗatuos un vēl pārjūgā Kleinb.

Avots: ME III, 158

pãrkavêtiês, sich zu lange aufhalten: cits kruogā... pārkavē̦damies, juo ātri skriedams, zirgu nuobendē St.

Avots: ME III, 160

‡ pãrkùleņš,

1) kopfüber
AP.: meitans nāce p. nuo ve̦zuma zemē:

2) p. šũt AP., Ramkau, überwendilch nähen:
cits deķi vidā sašuva ar dubultu vìli, bet cits šuva p. AP.

Avots: EH XIII, 204

pãrņem̂t, tr.,

1) herübernehmen, entlehnen:
pārņem drānu pār ple̦ciem! grieķi... pārņe̦mdami šuo idēju nuo ēģiptiešiem... Antrop. II, 54;

2) durchdringen, ergreifen, erfüllen, befallen:
aukstums, bailes, izbailes, gurde̦nums, maigs miegs mani pārņēma. savāds klusums pārņēma mazuo istabiņu Kaudz. prieku pārņe̦mts LP. I, 74. duomas pārņēma prātu Kaudz. ūdeņi vairuojās, un tapa pārņe̦mti visi augsti kalni visur apakš debess I Mos. 7, 19;

[3) übernehmen, auf sich nehmen:
p. mājas vadību savās ruokās;

4) "pārsiet": p. dzijas gabalu Dond.] Refl. -tiês,

1) sich zu viel tun, sich überanstrengen:
viens viņa paziņa reiz pie darbiem pārņēmies Saul.;

[2) für jem. eintreten:
kas cits par "Ķirmgraužiem pārņemsies, kur paši nav klāt? Janš. Dzimtene ² I, 178].

Avots: ME III, 169

pãrskatît: cits cilvē̦ks pārskata mazu bē̦rnu, un tūlīt tas (bē̦rns) ir savāds (erkrankt) Orellen. Refl. -tiês: unvorsichtig sein BielU.

Avots: EH XIII, 210

pãrspẽt, tr., überwinden, überwältigen, übertreffen: tu viņu pārrunāsi un arī pārspēsi I Kön. 22, 22. viņi lūkuoja cits citu pārspēt valuodās LA. [tas viss un juo sevišķi agrīnā celšanās bija Marčam visai grūti pārspējamas lietas Valdis Stabur. b. 180.]

Avots: ME III, 177

pasakne, pasāknis, die Partie unter der Wurzel: kuo tu ēdi pasaknē? BW. 33494, 4. ir cits sevi glābjas pasākņuos, cits augstu kuoku zariņuos.

Avots: ME III, 94

pasàukt [li. pašaũkti], tr.,

1) rufen, kommen lassen:
pasauci ļaudis pusdienā! pie vārtiem vien pasaucu mīļākuo bāleliņu VL. nāca, kâ pasaukts pa braucamuo ceļu, kam wie gerufen Kaudz.;

2) nennen:
nu vairs mani bāleliņš par māsiņu nepasauks BW. 22793;

3) bestellen (im Gasthause):
viņš dzēra un pasauca arī nuo savas puses Saul. [Refl. -tiês, eine Weiļe einander rufen: gani mežā pasaucās cits citu Nigr".]

Avots: ME III, 94

pašìekàisums, die Selbstentzündung: viņi silda cits citu līdz pašiekaisumam Druva I, 1097.

Avots: ME III, 112

pasist,

1): pasitu (scil.: līgaviņu) padusē BW. 21292. žigli mutei priekšā pasistā plauksta paglāba nuo ... nuosprausluošanās Upītis Pirmā nakts 36;

3): pasizdama ("?") linus sprēžu, pasizdama - pakaliņas Tdz. 45319. ragana cieši pasita (r. побила) savus zirgus un izlaide tīrumā Pas. VII, 332 (ähnlich XII, 90). pasita, pasita muļķītis zaķi un palaide XII, 281;

4): Jānis e̦suot vakar pasists (nuo sitiena apdullis, paģībis) Kurs. ituo ķēneni cits ķēneņš pasüa (schlug, besiegte in einer Schlacht)
Pas. VIII, 484. visus pasita (erschlug) IX, 110; ‡

6) p. līkumu, eine jähe Wendung machen (?):
tērces liekņa pasit līkumu pret Daugavu Upītis Pirmā nakts 266.

Avots: EH XIII, 171

patmĩlis,* der Egoist, der Selbstsüchtige: patmīlis tu esi, cits ne˙kas MWM. V, 430.

Avots: ME III, 123

patraukt,

3): kas tuos lieluos ... darbus cits patrauc ... kad strādā, patrauc aizgūtnēm Atpūta № 636, S. 7; ‡

6) = li. patráukti "fortziehen" (?):
viņa līgaviņu patraucis ve̦cais Patrauklis Janš. Bandavā I, 219.

Avots: EH XIII, 183

‡ peĩzuki AP. "mazi, niecīgi, nederīgi drēbes gabali jeb kas cits": jakas jau nu tādi peizukiņi vien bij, tādi īksi.

Avots: EH XIII, 219

peñteris, ‡

3) penters "ķe̦za, ķibele, sarežģījums" Sauken n. Etn. IV, 164; ‡

4) "?": mazi nāca Jāņa bē̦rni, cits p., cits tenteris, cits līkām kājiņām BW. 32642.

Avots: EH XIII, 223

pìebìedruôtiês, auch piebiedruôt, sich zu jem. od, etw. gesellen, sich vereinigen mit: es piebiedruojuos pie visiem, kas tevi bīstas Psalm 119, 63. brūtgānam piebiedruojās viņa īstā māsa BW. III, 1, 20. tam kāds cits ceļinieks piebiedruojies JK. palīgā piebiedruoties Kaudz. M. 27. Jānis piebiedruojies pulkam Vēr. I, 830.

Avots: ME III, 239

pìegrûst,

1) hinzustossen; anstossen:
šie... piegrūda man te vienuos, te uotruos sānuos Aps. VI, 5. Krišam tas tik˙pat kâ uguni pie astes piegrūda Krišs Laksts 15;

2) vollgiessen :
lietus piegrūda pilnu spaini Ronneb., (auch ohne Objekt) Lubn., Saikava, Gr.-Buschhof. Refl. -tiês, sich einander anstossen: cik viegli varēja suolam piegrūsties Jaun. mežk. 21. cits citam piegrūdās pie sāniem MWM. VIII, 725.

Avots: ME III, 252

‡ pir̂majam ² Salis n. FBR. XV, 71, 78, zuerst: cits p. iedrupina sausu maizi sivē̦niem silītē N.-Salis.

Avots: EH XIII, 237

ple̦znâtiês, -ãjuôs,

1) die Füsse gleichsam rudernd hin und her bewegen
Dond., Wandsen: zuosis . . . bēga . . . ar kājām ple̦znādamās Janš. Dzimtene ² II, 290;

2) flattern:
ja vista vai kāds cits putns nevar uz priekšu paiet, tad tas ple̦znājas Neuhausen, Neuenb.

Avots: ME III, 338

pluôsteniẽks, pluôstiniẽks, pluôstniẽks, ein auf einem Flosse mit dessen Führung Beschäftigter, der Fährmann auf einem Prahm, Fährknecht: pluostnieki iet cits citam talkā Etn. IV, 61. pluostenieku dveselīte ūdens virsu plivināja BW. 30753, 1.

Avots: ME III, 365

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

pret, gegen, Präposition mit dem Akk.-Instr., selten mit dem Gen.,

1) lokal:
pret ziemeli U. od. pret ziemeļiem, gegen Norden. pret vakariem, rītiem, dienvidiem, gegen Westen, Osten, Süden. pret jūŗas (nicht schriftle˙!) U., gegen das Meer. pret straumi, gegen den Strom. pret kalnu, gegen den Berg, bergauf: es pret kalnu, man kaustīts kumeliņš BW. 132681, 11. vaiņadziņu pret celmiņu sadauzīju 10125. atlaisties pret uozuolu LP. III, 61. cits pret citu klanījās (verbeugten sich voreinander) BW. 3449;

2) temporal: pret rītu U., gegen Morgen.
pret vakaru, gegen Abend: pret vakaru atbrauca brūtgāns BW. III, 1, S. 15. pret pusnakti LP. VII, 427, gegen Mitternacht. pretgaismu, um die Zeit der Morgendämmerung: pret gaismu jau aizkļuvuši lielu gabalu LP. V, 322;

3) zum Ausdruck verschiedener, mehr oder weniger abstrakter, speziel] auch feindlicher Beziehungen: viņš laipnīgs pret ik˙katru U., er ist gegen (zu) jedermann freundlich.
lai kauniņa man nebij pret (Var.: nuo) citām māsiņām BW. 9481. peļat mani, neteicat pret tautām, bāleliņi! 8807. sak[i] pret tē̦vu, māmuliņu (Var.: ja vaicāja tē̦vs, māmiņa, sak[i] . . .), zemītē dabūjuse! 6416, 4 var. kaŗš pret ienaidniekiem. pret likumu, gegen das Gesetz, dem Gesetze widersprechend. runāt pret priekšlikumu Sadz. viļņi 160;

4) in Vergleichen:
tavs zirgs pret manu zirgu nav rēķinājams, dein Pferd, gegen mein Pferd gehalten, ist nicht der Rede wert U. zeme pret sauli (im Vergleich zur Sonne) ir maza Bielenstein LSpr. II, 320;

5) gegen, für (bei Ausdrücken des Entgelts oder Tausches):
es nemītu pieci bē̦rzi pret tuo uoša pagalīti; es neņe̦mtu pieci brāļi pret tuo vienu tautū dē̦lu BW. 9783 var. pret samaksu, gegen, für Bezahlung: dabūjis pret samaksu mazus putniņus LP. VII, 766. Zu ai. práti, gr. hom. προτί, wruss. преци , aksl. противъ, čech. proti "gegen", la. pretium "Preis einer Sache", s. Le Gr. §§ 564-5 und Walde Vergl. Wrtb. II, 38.

Avots: ME III, 386

pretdabîgs,* unnatürlich, widernatürlich: tautas dzīvie luocekļi, kas tagad cits nuo cita pretdabīgi atšķirti Kundziņš Kronwalds 195. rīmes latviešu dzejai gluži pretdabīgas Aus. II, 70.

Avots: ME III, 386

I pum̃purs,

1): Skardžius Arch. Phil. III, 53 gibt ein li. pùmpuras;

2): nuo kuociņa zariņš auga, nuo zariņa pumpuriņš BW. 5559. es gaidīju izplaukstam, cits nuorāva pumpurā 15862 var.

Avots: EH II, 325

purinât, Refl. -tiês: purinājās cits citam smiltis nuo mugurām Pas. VIII, 229. Dazu auch li. purentis "puddeln (im Sande, von Hühnern)" Arch. Phil. I, 130.

Avots: EH II, 328

purveklis, ein Sumpfloch U., eine sumpfige Stelle: cits purveklī pērās un mazgājās Lapsa-Kūmiņš 152. pùrvelis (li. pùrvelis) Serbigal, = pul˜vêris, das Pulver (hieraus mit Metathese).

Avots: ME III, 420

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. ¹ 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466

I rãt: man likās, ka guovis ir briesmīgi palaidušās, ka viņas nav rātas Jauns. Raksti III, 33. tuo puiku vajag smagi r. ("savaldīt, pat sapeŗuot, ja dara nedarbus") Kaltenbr. Refl. - tiês,

2): dieviņ, nerājies! Ausruf der Verwunderung.
kuo es re̦dzu! Frauenb.; ‡

3) in eigenem Interesse schelten:
līgavu, tuo rāšu pēc savu prātu; lai rājas māsiņu cits tautu dēliņš! BW. 6802.

Avots: EH II, 362

raûdât (li. raudóti "jammern"), -u (-āju bei Glück Joh. 11, 33; Für. I unter kas), -ãju, tr., intr., weinen, beweinen: Sprw. labāk lai bē̦rns tagad raud, nekâ pēcāk raud tēvs, mate. kād kaķis raud, tad pele smej. stipri, skaļi raudāt, laut weinen. raudāt pilnā balsī LP. I, 65. raudāt nuo (gew.: aiz) prieka LP. II, 15, vor Freude weinen. raudāt gaužas asaras, bittere Tränen weinen. iet visā (pilnā Salis) galvā raudādama (laut weinend) Blaum. māte raud galvu saņē̦musi Biel. 1230. laudis raudāja šņukstē̦dami Kra. Vīt. 78. raudāt

a) cum gen., wegen, nach etwas od. jem. weinen, beweinen:
uozuoliņš zīļu raud Ld. 7.552. māte manis žē̦li raud BW. piel. ² 41181, visas meitas vīra raud, visas raud tē̦va dē̦la BW. 10957. kuŗa raud ve̦dama, tā mātes raud; kuŗa neve̦dama, tā vīra raud Biel. 837. es māsiņas neraudātu, kaut tā maza nuomiruse BW. 13713. kuo, māsiņa, tu nu raudi vaira sava vainadziņa? 24418. raudi, raudi, tautu meita, kāda ve̦lna tu raudāji? raudāj[i] tē̦va aizkrāsnītes 21968, 1;

b) cum acc., beweinen, beklagen:
raudu savu arājiņu Ld. 7.612. kuo, brālīši, raudat mani, kuo jūs mani žē̦luojat? paši mani iedevāt raudamā vietiņā (an einen Ort, wo man weinen muss) BW. 17474. vainadziņu tâ raudāju, kâ tētiņu, māmulīti 24536 var.;

c) cum praep. -dēļ, pēc, uz: raudāt pēc pazudušas laimes. cits raud manu darbu dēļ Biel. 1604. raud[i] uz Laimi (klage weinend die
Laima an), tautu dē̦ls, ne uz manu augumiņu! būt[u] Laimiņa vēlējusi, būt[u] es tava līgaviņa BW. 10577. Refl. -tiês, (intensiv) weinen; (weinend) klagen Spr.: uozuoliņš raudājās (Var.: gauži raud), zīles bira upītē BW. piel. ² 2800, 1. zemnieks nevarēs sevišķi raudāties par ce̦nām Latg. 1921, № 50, 22. plācenīt[i]s raudājās, ar plaukstām plaukstējams BW. 2919. dzirnaviņas raudājās: nevienādas malējiņas FBR. IV, 71 (aus Warkl.). brāļu māsa raudājās, krelles kaklu nuogulēja BW. 21523. jaunas meitas raudājās, vainaciņš galvu spiež 24767. kumeliņš raudājās, meitu nesa mugurā, labāk (sc.: būtu) nesis kara vīru 18306. vasariņa raudājās, ka nedzēra alutiņa 19855. dieverīši raudājās, kam pe̦lē̦kus cimdus devu 25430. neraudies tu, celiņ, es tev būšu appuškuot! 1357. raudāties uz, weinend anklagen: uz Laimiņas raudājuos, ne uz savas māmuliņas BW. 9276. var. uz prātiņa raudājuos, ne uz tē̦va, māmuliņas 22858. - Subst. raûdâšana, das Weinen: vīrs raud vienā raudāšanā (in einem fort) LP. I, 78; raûdâšanâs, das Weinen, Klagen; raûdãjums, das abgeschlossene Weinen: asarām vilnainīte vakarēju raudājumu BW. 9257; raûdâtãjs (li. raudótojis) wer weint, der Weinende, Weinerliche. Nebst rūdinat zu li. surúdau "ich wurde traurig", slav. rydati "laut weinen", ačech. ruditi "betrüben", ai. rōditi od. rudáti "er weint", la. rudere und rūdere "brüllen", ae. réotan "weinen", an. rauta "brüllen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 351, Trautmann Wrtb. 239 f.

Avots: ME III, 482, 483

raûstît: auch Heidenfeld, Kortenhof, Sessw., Smilt., Trik., (mit aû ² ) Allasch, AP., Dunika, Erwalen, Jürg., Lemb., Ramkau, Salis, Salisb., Schnehpeln, Tals. Refl. -tiês,

2): "raudiem" ME. III, 489 zu verbessern in "raudām"; cits nevar ēst, - raûstās ar ēšanu ("dažu ēdienu ē̦d, citu ne") Sonnaxt;

3): "kautrēties" Seyershof: viņš neraûstās ² nuo manim;

4): kâ tev patīk ap mani -ve̦cu cilvē̦ku - r. (kaitēties)! Saikava; ‡

5) eilig arbeiten
Frauenb. (mit aû ² . Subst. raustîšana: par ābuola raustīšanu (wiederholtes Abreissen) BW. 28672.

Avots: EH II, 358

raûstît C., Wolm., raũstît Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu raût,

1) (mehrfach) zerren, reissen; schnell bewegen, zucken machen:
ple̦cus LP. I, 114. viņš ātri raustīja uzacis Vēr. II, 65. nerausti nu lūpas! JR. IV, 48. dusmās raustītā balsī Vēr. II, 790. apstāj mani trejas tautas sīku priežu kalniņā, rausta manu vainadziņu BW. 13332. ceļat, tautas, manu pūru, ceļat viegli, neraustāt! 16679. (kumeliņš) rausta stangu iemauktiņus 14710, 6. neļauj man dzē̦rušam raustīt (dauzīt) savu kumeliņu 27013, 2. pavadu nerausti, lai (sc.: zirgs) iet, kur pats nuoduomājis! LP. IV, 200. es tevi raustīšu dze̦lzu ecēšām Br. 109. - miegs acis rausta U., der Schlaf stellt sich ein. raustāmais, der Gegenstand des Verlachens, Foppens, der Narr: visi skaita (pantiņu) un mani uzņē̦mušies kâ par raustāmuo Austrinš Nuopūtas vējā 59;

2) valuodu raustīt Kaudz. M. 72; SDP. VIII, 29, stottern;
runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustuošā valuodā (stotternd) Kaudz. M. 70; viņš runā raustīdams U., er stottert, stammelt. Refl. -tiês,

1) (für sich) hin- und herzerren, -reissen:
ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši. kad vaj[a]dzēja zirgu jūgt, cits nuo cita (Var.: viens par uotru) raustījās BW. 12856. viņš ieraudzīja divus zē̦nus gar kādiem se̦dliem raustāmies Dicm. pas. v. I, 67;

2) Zuckungen haben, zucken:
ja labā acs raustās, tad būs jāraud Etn. II, 110. acis tam vienmē̦r raustī jās Alm. zilganās lūpas raustījās Alm. Kaislību varā 152. viņas ple̦ci raustījās aiz raudiem Skalbe. viss viņa stāvs karstās sāpēs raustījās Alm. Kaislību varā 112. viņš žāvuoja atkal trīcē̦dams un pie visas miesas raustīdamies Turg. Muiž. pereklis 54. sprikšē̦dams plīvinājās viņa mētelis un raustījās te augšup, te lejup Vēr. II, 351. ļaudis raudāja raustīdamies Kra. Vīt. 78. vilks raustās, rīstās grūtās ciešanās Krilova pasakas 25. lai tas mūsu krustu bē̦rns raustīdamies nerunā, auf dass unser Patenkind nicht stottern möge Ld. 10.893. sirds uz tuo raustās U., das Herz begehrt, sehnt sich darnach;

3) sich
(acc.) wiederholt reissen, zuckend wegrücken (intr.): nabadzības dēļ nebūs tev nuo . . . Jēzu[s] raustīties Manz. Post. I, 6;

4) einander reissen, zerren; kämpfen:
es ar viņu vēl raustīšuos Kav. - Subst. raustîšana, das (mehrfache) Zerren, Reissen; Zuckungen, Krampf U.; raustîšanâs, das gegenseitige Zerren, Reissen; das Zucken: muskuļu raustīšanās Vēr. II, 339; raustĩjums, die beendigte Tätigkeit des (wiederholten) Zerrens, Reissens; die Zuckung, der Zuck; raustîtãjs, einer, der (wiederholt) zerrt, reisst: meitas tevi izlamāja par vainaga raustītāju, visu meitu brūtgāniņu BW. 11789.

Avots: ME III, 489

redzêt (li. regė´ti "sehen"), -u (-ẽju BW. 6595, 1), -ẽju,

1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;

2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;

3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,

1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;

2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;

3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;

4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,

1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;

2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,

1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;

2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė´tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.

Avots: ME III, 502, 503

redzinât, tr., fakt.,

1) sehend machen
Kokn. n. U.; sehen lassen, hinweisen auf: neredzini māsu manu! Hasenp.; zu sehen, schauen auffordern: "redz(i), redz(i)!" - "kuo tu mani redzini?" Nigr.;

2) Karten legen, nach Karten wahrsagen
Dubena n. Etn. I, 31;

3) (scheltend zur Arbeit) anspornen, antreiben:
brālītim sudrabuoti matu gali; nedrīkst kungi vārdā saukt, ne vagares redzināt (Var.: drīzināt, brīdināt, bildināt, pie darba radzināt od. raidināt) BW. 3429 var. saimīti redzināt 22073. gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi redzināšu (Var.: rūdināšu) 23316, 8 var, priedi, egli vējš luocīja, kas snaudaļu redzināja (Var.: muodināja)? 21983 var. drīkstēsi redzināt... dē̦la līgaviņu BW. 3046 (aus Gr.-Kruhten). tautu dē̦la māmuļīte kd me̦llā bambālīte. drīkst[i] tu mani redzināt, baltu putu gabaliņu! RKr. XVI, 227. dzīvāt gāju tautiņās, ne dieveŗus redzināt ebenda 143. ņemsies mus rāt un redzināt Janš. Čāp. 57;

4) zum Essen nötigen
N.-Bartau: ēda gaļu... un cits citu redzināja, lai tik(ai) ē̦duot - gaļas e̦suot LP. VI, 26. In den Bedd. 1-2 zu redzêt, in den Bedd. 3-4 zu radzinât 2.

Avots: ME III, 503, 504

rēpe Riga, das Radeisen, der eiserne Reifen um Räder Nerft, Lind, n. U., Bielenstein Holzb. 545 (auch rēpes dzelzs): uz ceļa, kur... rēpju izgriezti celiņi krustuojās cits pār citu Austriņš. Aus mnd. rêp(e) "Reif".

Avots: ME III, 521

retējums Bauske, tormentilla erecta L. (Pl. retējumi U.) Nigr., potentilla tormentilla Sch. Druva III, 732, ein Zwiebelgewächs mit kleiner, gelber Blüte Libau n. U.; Plur. retējumi, Odermennig (agrimonia eupatoria) U.; cūku retējumi, equisetum arvense; retējuma sakne, tormentilla L. Konv. ² 1897, Etn. I, 28; retējama sakne, tormentilla erecta L. Mag. IV, 2, 50; retejsakne Karls., potentilla tormentilla; reteji, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79, (auch retejas U.) Tormentill (tormentilla erecta L.) U.; retenāji Zögenhof; retenaji U., Segew. n. RKr. III, 73, reteiņi Manz. Lettus, retteime (für *reteimi < retējumi?) Fischer 245, tormentilla erecta L.: ejuot pa pļavas celiņu, kas bija apaudzis ar. . . retējumu un citam puķītēm Janš. Dzimtene ² I, 156. sausenē, kur cits ne˙kas neauga, kâ tikai smilgas, kazlapas, zvaguļi un retējums II, 439. nuorauduos retējuma kalniņa, lai rit manas asariņas retē juma saknītēs Ld. 7605. Etwa zu retêt I "gerinnen" ("retējuma sakne... jādzer kad vē̦de̦rs sāp; ... tâ˙pat de̦r guovīm, kad... dabūjušas cauriešanu" Etn. I, 28. "retekļu saknes... de̦r, kad vē̦de̦rs apsāpis" Etn. I, 84)?

Avots: ME III, 514

II re̦zgalis: auch AP., Dunika, Kal., OB., Orellen, Rutzau, Saikava, Salis, Warkl. tievgali aizvedu, r. palika. neraudi, rezgali! gan tevi vedīs BW. 18335 (vgl. auch 18336). tev pašai dē̦li auga; cits bij rumba, cits - r. 4833, 9.

Avots: EH II, 367

rullis: bē̦rni aug ... ruļļu re̦snumiņu BW. 4833, 6 var. (Var.: tev pašai bē̦rni aug, cits būs r., cits - re̦sgalis);

6): jūŗā ir rul˜lis (lieli viļņi, kas veļas cits aiz cita šūpuodamies, bet neme̦t baltas putas) Salis, viļņi tâ nereibina cilvē̦ku kâ rullis ebenda.

Avots: EH II, 383

rul˜lis,

1) (rulle Spr.), die Wäscherolle; das Rollholz der Mangel
(vgl. Bielenstein Holzb. 443 mit Abb.) od. eine mit Steinen gefüllte Lade, die auf einem Untergestell hin- und her- gezogen wird;

2) die Feldrolle, -walze
(s. Abbild. bei Bielenstein Holzb. 493);

3) rantainais rullis, die Dreschrolle
Bielenstein Holzb. 508 (vgl. die Abbild. ebenda);

4) ein abgesägtes Balkenende
Naukschen: es nuosēduos uz rullīša, lai atpūstuos. cits bij rulis, cits re̦zgalis VL.;

5) rulle Spr., eine Papierrolle; übertr. - das Verzeichnis (ein jedes Verzeichnis für öffentliche Zwecke)
U.: baznīcas rullis, das Kirchenbuch U. mācītājs ilgi lapuos baznīcas ruļļuos MWM. VIII, 241. akmeņcirtēju kārtības rullis Konv. ² 436. revīzijas ruļļi Konv. 52. ruļļu gramata, Wakkenbuch, Revisionsverzeichnis usw. U. -rullis U., rulle Spr., auch - die Landkarte;

6) jūŗas ruļļi Konv. ¹ 631, holothurioidea.
Nebst li. rùlis und estn. rul aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 557

rũpêt: Annai sāka r. siltums Jauns. Raksti VII, 59. jām ar te rūp (von Schafen, die ins Getreide gehen wollen) Kaltenbr. rūp izlēkt nuo ratiem ebenda. kam ne˙kas cits nerūpuot Pas. IV, 271. Zur Etymologie auch Ljapunov Ann. acad. scient. fenn., ser. B., XXVII, 126 f.

Avots: EH II, 388

sablĩvêt, tr., fest, dicht zusammenstopfen, zusammenpacken Seew. n. U., zusammenfleihen Biel. n. U.: viļņu sablīvē̦tais smilšu kuls Latv. uzbeŗ kārtu grantes un tuo labi sablīvē Būvmācība 12. tu tuo malku esi tâ sablīvējis, ka uguns ne˙maz nede̦g Wain. sēnes krietni jāsablīvē; tad tās labāk stāvēs Dond. izcepu kukulīšus, sablīvēju šķirstiņā LP. IV, 181. braucēji sablīvē̦ti kâ siļķes (im Wagen) R. Sk. I, 141. viņi dzīvuo sablīvē̦ti cits pie cita kâ uostas pāļi Zalktis II, 62. sanesi visus krē̦slus ģē̦rbkambarī, sablīvē līdz griestiem čupā! LP. VI, 505. Refl. -tiês, sich zusammentun, sich dicht aneinanderstellen, sich sacken (von Gebäuden Biel. n. U.): cilvē̦ki sablīvējās lielpilsē̦tās MWM. IX, 938. sniegs piekrastēs sablīvējas; le̦di sablīvējas lieluos blāķuos Fest. vīriešu pulciņš, kuŗš bij cieši sablīvējies ap šņukstuošuo slīpernieku Latv. grē̦da sablīvējusēs Konv. ² 1414.

Avots: ME III, 595

sadura,

1 ) die Stelle, wo zwei Teile vereinigt werden, zusammentreffen (die Verbindung zweier Balken
Bers., Lub., AP.), die Fuge; die Grenze: šķē̦rssienu saduras ar sānu mūŗiem Būvmācība 50. uz smagu un vieglu mūŗa daļu sadurām ebenda S. 21. uz dēļu sadurām jāuzsit kāds cits, šaurāks dēlis Konv. 1508. pašā suola sadurā BW. 34467; 34580 od. sadurās resp. sadurēs 34580, 4 var. (nach U. beņķu sadures stechender, verletzender Sitz!), jumts sadurā sāk tecēt Fest. uz stūŗa, divēju ielu sadurā, atruodas . . . namiņš RA. mēs nuonākam pie kalnu saduras M. Skruzītis. pagastu sadurās Kaudz. Ve̦cpiebalga 83;

2) sadures, die rauhe, harte Kruste des Brotes
Peb. n. U.; nach anderer Quelle in Peb. sadura - diejenige Stelle, wo beim Backen der Teig von zwei Broten zusammengeflossen war und nachher keine harte Rinde ist; sadura "plaisa maizes kukulī" N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617.

Avots: ME III, 617

sadzìrdêt, Refl. -tiês, ‡

2) einander hören:
cits cita nesadzirdējušies Kaudz. Izjurieši 239.

Avots: EH XVI, 406

‡ saģil˜pt Grob. "?": maz taga[d] ļaudis var s. cits ar citu.

Avots: EH XVI, 412

sagrûsme,* der Krach, der Zusammensturz Dr.: valstij klaji jāatzīst sava budžeta dēficits, un sagrūsme tad ir neizbē̦gama Konv ² 557.

Avots: ME II, 631

sakãmvā`rds, das Sprichwort: "strādā, - gan tad cits viss rasies!"kļuva nu par manu sakāmvārdu Lautb. Luomi 150.

Avots: ME II, 647

I sakâpt, l) intr., steigen, (zusammen) aufsteigen (gew. auf mehrere Subjekte bezogen): visas... dziesmas uozuolā sakāpušas BW. 1050. cits uz cita sakāpsim, tâ mēs Rīgu redzēsim 31231 var. - kaklā man sakāpj raudas Vēr. II, 810. Dārtiņai asaras sakāpj rīklē A. Upītis. asaras sakāpj acīs. sārtums sakāpa viņai deniņuos Ārstn. kal. II, 16. Refl. -tiês, den Geschlechtsakt vollziehen: duj mušiņas sakāpās BW. 35081.

Avots: ME II, 647

sakļaût, Refl. -tiês: cits zirgs sēd ("steht") sa˙kļâvies (sāņus sašķiebies) Auleja. galds, mazs, sakļāvies Jauns. Raksti III, 149.

Avots: EH XVI, 418

sakŗaũt, sakraũt, freqn. sakŗaũstît, sakraustît Wid., tr., zusammenpacken, (zusammen) häufen, vollpacken: ve̦zumu. kâ lai es salmu ve̦zumu atkal sakrauju? Dīcm. pas. v. I, 56. sagrābtu sienu... vakaruos sakŗauj"tupešuos" Etn. lll, 103. (pļava) palika vēl juo kuoša, kad sakŗāva (Var.: sameča, sagrāba) kaudzītē BW. 28644 var. (bizes) sakrausta galvas augšā un sasien pakausī RKr. XVl, 188. Refl. sakŗaiztiês,

1) sich aufhäufen:
le̦dus gabali sakŗāvušies cits uz cita;

2) unwillkürlich aufgehäuft, vollgepackt werden:
man sakŗāvās pārāk liels ve̦zums.

Avots: ME II, 657

salasas Wid., salašas Freiziņ,

1) Zusammengesuchtes, Überreste, Nachbleibsel:
kâ tu tām guovīm tādas salasas devi iekšā? LP. VII, 551. es dziesmiņu iedziedāju nuo upītes salašām (Var.: sanašām, sanešļām) BW. 590 var.;

2) zusammengesuchte Leute; das Gesindel, der Pöbel
Wid.: ēdiet, salašas...! BW. 19276, 3. salasas tie panāksnieki, cits ņe̦mts ceļā, cits ceļa malā 21037 var.;

3) falsche Gerüchte, Klatsch.

Avots: ME II, 666

salašņas Dr., Wid., Ahs., Alksnis - Zundulis, salašņi,

1) salašņas Etn. IV, 148, salašņi Sunzel, zusammengesuchte Reste, Überbleibsel:
man tādu salašņu nevajaga Neik.;

2) zusammengesuchtes Pack, Gesindel, der Pöbel
Wid., B. Vēstn.: salašņi (Var.: salasas) tie panāksnieki, cits ņe̦mts ceļā, cits ceļa malā BW. 21037. atlikušie strādnieki ir salašņas A. XXI, 2. tik salašņi vien nāk ar drisku ce̦purēm Vilhelms Tells 64. - salašņas bē̦rns Neik., ein uneheliches Kind;

3) der gen. salašņa in adjektivischer Bedeutung gebraucht, zusammengesucht:
salašņa zirgi, purva siens (Rätsel) RKr. VII, 117. nabadzīguos salašņa traukuos Saul. III, 215.

Avots: ME II, 667

sariest,

1): s. (= sašūt) var vienu drēbes gabalu ar uotru (mit ìe ² ) Saikava. kad ceļamās mājas bija gaŗākas par e̦suošām baļķēm, tad sariete divas baļķes kuopā, un tad iznāce vajadzīgā gaŗuma baļķe AP.;

3): jurģinēm ... jau bij sariestas ziedu pumpas Jauns. J. un v. 138;

5): auch (mit ìe ² ) Sonnaxt; "satīt aude̦klu riestuvī" (mit ìe ² ) Auleja; s. var drēbei ve̦lkus audaklā Saikava. rieš, kuome̦t sarìeš ² ebenda. Refl. -tiês,

2): sariesies kupls ceriņkrūms Austriņš Raksti VII, 106, ‡

3) auf den Weberbaum geraten (?):
cits aude̦kls līdzanai sasarìešas ² Auleja.

Avots: EH XVI, 442