Paplašinātā meklēšana

apakšdaļa, der untere Teil.

Avots: ME I, 73

astuôtdaļa, ein Achtel.

Avots: ME I, 146

atdaļa, die Abteilung: vīriešu atdaļās Kaudz. M.

Avots: ME I, 153

audaļa, ein eifriger, energischer Arbeiter: iet kā audaļa; kuo ņem priekšā, tas iet kā nuo ruokas Etn. IV, 49. Zu russ. удалой "kühn". [Eher vielleicht zu li. audinis "nordostwind", áudra "Toben, Tosen, Stürmen", indem le. audaļa urspr. die Bedeutung "Sturmwind" gehabt haben könnte; hierher wohl auch le. aũdrums (wohl von einem Adj. * audrs "stürmisch"), audeniski, aũmakām und aulis II; vgl. Endzelin KZ. XLIV, 67.]

Avots: ME I, 214

‡ aûgšdaļa, der Oberteil.

Avots: EH I, 185

‡ briêdaļa,

1) die Elenkuh:
viņam (= briedim) pakaļ ... se̦kuoja b. Janš. Dzimtene I, 159. man telītes kâ briedaļas, staigā ausis sacē̦lušas BW. 29516;

2) = briêdala Golg., (mit iê ² ) Lemburg, Salis.

Avots: EH I, 243

[bùrzdala ² Kreuzb., = burzgulis 1.]

Avots: ME I, 355

‡ ce̦turtdaļa, ein Viertel.

Avots: EH I, 267

daļa,

2): pie audumu izstrādāšanas ir daļa (beteiligt)
... fabriku darbs Kaudz. Vecpiebalga 37.

Avots: EH I, 305

daļa, dial. [auch bei Glück I Mos. 15, 17] dalis,

1) der Teil:
jumta daļa, der Dachteil, der Raum von der Oberlage bis zum First Biel.; mazā daļa, ein Drittel: te jau miežuos mazā daļa griķu Etn. IV, 149. ielaidu luopus muižas daļā. Sprw.: kam spē̦ks, tam daļa. mana paša daļa; daru, kâ gribu. nevar nuopelnīt ne vē̦de̦ra daļu. es māmiņai viena meita, labu daļu netikusi BW. 12733. nu jau ir ar daļām od. daļu daļām, nun ist es schon vollständig genug Kav.; ar daļu daļām, abgeteilt, spärlich: badu miru tautiņās: tautiņām auzu maize, ar, daļiņu nuoduodama BW. 26399; daļas od. daļu skaitļi, Bruchzahlen;

2) das Teil, der Anteil:
kāda tev tur daļa od. kas tev par tuo daļas? was kümmerst du dich darum? kas tavam de̦gunam par tuo daļas? kas vagarim gar izkapti par daļu? [tur man daļas nav U., das geht mich nichts an. Zu li. dalià, dalìs 3 apr. dellīks "Artikel", dellieis "teile", slav. doļa "Teil", [ai. dálati "birst", dali-ḥ, "Scholle", dala-m "Stück, Teil", la. dolāre "behauen" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 456 u. III ^4, 159, Solmsen KZ. XXIX, 108 ^1, Persson KZ. XXXIII, 289 u. Beitr. 516 f., Pedersen KZ. XXXVIII, 394 u. XXXIX, 372, Buck AJPh. XXXVI, 148, Walde Wrtb. ² 239 f., Boisacq Dict. 161, Lidén Stud. 80 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 f., Berneker Wrtb. I, 209 f., Trautmann Wrtb. 44, Güntert Kalypso 220, Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wörtb. 12.]

Avots: ME I, 435, 436

‡ da˙ļaî ² ! Siuxt n. Fil. mat. 68, Ausruf zur Bezeichnuug schnellen Davonlaufens: d., mežā iekšā, - ķer nu tu viņu ciet!

Avots: EH I, 305

desmitdaļa, ein zehntel: deviņas desmitdaļas, 9/10.

Avots: ME I, 459

devîtdaļa, ein Neuntel.

Avots: ME I, 460

‡ dīdaļa PV., = dĩduoņa.

Avots: EH I, 325

‡ dũdaļa Lems., Wainsel, ein langsames, träges Mädchen (Weib): viņš apprecējis tādu dūdaļu, kas iet pa miegam.

Avots: EH I, 346

‡ gadsdaļas "Vierteljahre; katholische Fasttage" Bērzgale.

Avots: EH I, 375

gùoddaļa ,* der Ehrenanteil O. VII, 10.

Avots: ME I, 689

ĩdaļa,

1): auch ("eine brüllende Kuh")
PV.

Avots: EH I, 499

ĩdaļa,

1) die Brüllende:
telīt, mana īdaļa, kuo īdēji vakarā BW. 28902, 19;

2) der Schreihals:
citi čukst: biuva, īdaļa Neik.

Avots: ME I, 834

ìedaļa,

1) Einteilung, Abteilung:
trijās iedaļās Zeif. Latv. chr. III, 219;

[2) Zugeteiltes, Portion:
katram ar savu iedaļu Dond.; Bauske].

Avots: ME II, 8

kadaļa, ein 3 - 4 Fuss langer Stock Spr., Etn. II, 2: devis vilkam ar kadaļu pa sāniem LP. V, 79. [Aus r. ходуля "Stelze"?]

Avots: ME II, 131

kùodaļa: auch (mit ùo ² ) Linden in Kurl., Mahlup, (mit uô ² ) Frauenb., Iw., Orellen, Demin. kuodaliņa BW. 6986 var.

Avots: EH I, 685

[kuodaļa Warkl., eine bissige Kuh.]

Avots: ME II, 340

kùodaļa [Wolm., C., Jürg., kùodaļa ² Lis., kuôdaļa Arrasch], N. - Sess. n. U., [Lesten], eine Tocke (Flachs); ein zusammengewickeltes Päckchen (Heede u. dergl.): (vilkam) aste kâ kuodaļa BW. 2381 var. ietin savu mīkstu sirdi baltas vilnas kuodaļā BW. 17330 var. (meitas) kâ pakulu kuodaliņas BW. 20313, 1. Vgl. kuodeļa.

Avots: ME II, 340

‡ krustaļa Fest. n. FBR. XVII, 86, ein Kuhname.

Avots: EH I, 660

mañdaļa (unter mañdala) auch Salis n. FBR. XV, 64, Orellen, màndaľe̦& ² Warkl.

Avots: EH I, 782

me̦daļa Lös. n. Etn. IV, 146, ein(e) Lüsterne(r), ein Leckermaul: tīra me̦daļa; krīt virsū, ka ne atkapīties nevar.

Avots: ME II, 590

[mê̦rdaļa ² Ruj., = mḕrdelis

1.]

Avots: ME II, 617

mũdaļa Līn., mūdaža,

1) die Muherin, die Kuh:
kam tu bļāvi, mūdaļina? BW. 14517, 4;

2) comm., eine Person, die in Fieberphantasie unverständlich murmelt
Lös. n. Etn. IV, 147. Zu mūdêt II.

Avots: ME II, 677

‡ I naũdaļa Lems., = snaudaļa. Vgl. ‡ naũst.

Avots: EH II, 6

‡ II naudaļa "Gänsefuss, Melde" Pēt. Av. III, 136: naudaļas aug rudzuos un dārzuos.

Avots: EH II, 6

nesnaũdaļa, ein Frauenzimmer, das nicht lange schläft, ein fleissiges Mädchen: nemiegaļa, nesnaudaļa, nāc pie mana bāleliņa! RKr. XVI, 73.

Avots: ME II, 733

niedaļa, nieduola, niedolis, nieduols BW. 229014 var., nieduolājs BW. 33862, 4, das Rohr, das Röhricht: duodat jel kumeļam vēja lauztu niedaliņu! BW. 19393. man pazuda raibalīte; vai palika niedaļās? BWp. 747, 2. kas uguni zibināja niedaliņas krūmiņā? 10033, 1. iz nieduoļa nāras saldsērīgi smejas Rainis. es savam kumeļam nieduoliņa stalli daru; pūš vējiņš, skan nieduoļi, dancuo mans kumeliņš BW. 29733, 1. slēpjaties, baltas vistas, nieduoliņa klētiņā! 13540. kur likšu pādīti izdancinājis? nieduolu gultā, ābuola cisās 1575, 1. izte̦k balta dze̦guzīte, nuo nieduola kūkuodama 19108, 1. kur vēji zaruos un nieduolī gaužas MWM VI, 163. [redzēja tikai rudzus kânieduolus - gaŗiem, re̦sniem stiebriem un jau vārpās Janš. Dzimtene ² I, 217.]

Avots: ME II, 749

nuõdaļa,

1): visus darbus darīja ar nuodaļu (?) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 38

pakaļdaļa od. pakaļējā daļa, der Hinterteil.

Avots: ME III, 39

pìektaļa, pìektala C., AP., piektuļa BW. 29041, Name einer am Freitag gefallenen Kuh Dond.: lielīgi nāca me̦lnā pirmaļa ar brūnuo piektaļu V. Egl. Zilā cietumā 12.

Avots: ME III, 260

prē̦daļa, = kuodeļa: kuodaļa, prē̦daļa pa namu dancuoja BW. 18210, 4 var.

Avots: ME III, 390

prìekšdaļa, der Vorderteil.

Avots: ME III, 394

‡ rudaļa BW. piel. ² 241231, eine Rötliche.

Avots: EH II, 381

sastãvdaļa,*

1) auch sastāva daļa A. XI, 10, der Bestandteil: kustuoņu un stādu organu galve̦nākā sastāvdaļa ir ūdens SDP. VIII, 73;

2) die Spezies
Brasche.

Avots: ME III, 746

septîtdaļa Brasche od. septītā daļa, der siebente Teil, das Siebentel.

Avots: ME III, 819

se̦stdaļa, der sechste Teil, das Sechstel.

Avots: ME III, 821

šķaudaļa: "eine, die niest" (mit aũ ) Nötk.

Avots: EH II, 629

šķaudaļa "?": raug[i], bāliņ, man vietiņu, raug[i] vieglas dzirnaviņas, ka es varu viegli malt ar tām tautu šķaudaļām! BW. 15358.

Avots: ME IV, 21

‡ smaîdaļa PV., = smaidule.

Avots: EH II, 531

spãrdaļa Līn., eine Kuh, die mit den Füssen stösst, ausschlägt Stelp., Fest.

Avots: ME III, 986

spîdaļa ² Dond., Name einer Kuh mit glänzendem Fell, einer Lieblingskuh überhaupt, die besser gefüttert wird. - Demin. spīdaliņa, eine Art Vogel: eikšņa zaruos šaudās maza spīdaliņa Purap.

Avots: ME III, 1000

sprē̦daļa,

1) die Spinnerin:
sprēdi, sprē̦daliņa! BW. V, S. 236. sprē̦daļas pirkstiņi . . nevar smalkās dzijtiņas sprēst BW. 7047;

2) = prē̦daļa: snaudaļa sprē̦daļu vērpa BW. 6801.

Avots: ME III, 1016

trešdaļa, der dritte Teil, das Drittel.

Avots: ME IV, 232

trîssìmtdaļa, ein Dreihundertstel.

Avots: ME IV, 241

trūdaļa,

1) Verfaultes, Verwittertes:
putns sakrāj blāķī nuobirušas lapas, nuokaltušu zāli, sūnas un trūdaļu D.;

2) Demin. trūdaliņa, trūdaļiņa, die modern Machende, die Fäulnis Verursachende (Epitheton der Erde im VL.):
vai zemīte trūdaliņa (Var.: trūdaļiņa), tu trūdini dažu labu: tu trū-dini kuokam saknes, dažu mātes luoluojumu BW. 27551. biedri trūdaliņas klēpī (im Schoss der Erde, d. h: nach dem Tode) satikās Stari II, 703.

Avots: ME IV, 250

vadaļa Sessw. "guovs, kas ir vadājusies 4".

Avots: ME IV, 429

vìrsdaļa, der obere Teil: ē̦kas virsdaļa, das Oberhaus V. viņš... saļuodzīja sava stāva virsdaļu MWM. VIII, 588.

Avots: ME IV, 611

zīdaļa, der Säugling, Schwächling (?): vai, kāds tu arī neesi, kâ zīdaļa! Kleinb. Stāsti 50.

Avots: ME IV, 731

zīdaļams (für zīdaļājams?) " zum Saugen gehörig": būtu jau tuo ļuļķi nuolicis! diennakti mutē vien, kâ zīdaļams pups! Kleinb. Stāsti 58.

Avots: ME IV, 731

ziêdaļa, s. ziêdala.

Avots: ME IV, 738

ačka, ačkis (acs),

1) der Einäugige
L., St.

2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.

3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.

4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.

5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.

Avots: ME I, 10

àizar̂t, ‡

4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,

1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;

2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;

3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;

4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.

Avots: EH I, 6

‡ àizkraistît, teilweise die Sahne von der Milch abschöpfen Golg.: daži kubliņi bija aizkraistīti (= pa daļai nuokrieti), von einigen Milchgefässen war die Sahne teilweise abgeschöpft.

Avots: EH I, 32

‡ àizmâcîtiês, lernend hingelangen: a. līdz uotrai nuodaļai,

Avots: EH I, 38

‡ àizmugurniẽks,* wer sich in der àizmugure aufzuhalten pflegt: krietna daļa... aizmugurnieku R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 149.

Avots: EH I, 40

àizsper̂t, tr., mit dem Fuss wegstossen, wegschleudern: daļa akmeņu (nuo pē̦rkuona) aizspe̦rta vairāk asis tāļu LP. VII, 356; kāju aizspert, ein Bein stellen. Refl. -tiês, mühsam den Weg zurücklegen: ziemu µdamam gŗūti nācās aizsperties līdz avuotam Aps.

Avots: ME I, 51

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55

‡ apadas,

1) die Beendigung einer Strickarbeit
Saikava: vai būs šuovakar apadas?

2) : "apadījuma daļas" Bers. n. M. Arons: a. vien palikušas; visa zeķe nuoplīsusi; "Umstrickungen"
Wessen.

Avots: EH I, 70

apjuoms: rīta blāzma bija pa daļai jau pārņē̦musi de̦be̦su apjuomu (das Himmelsgewölbe?) Janš. Dzimtene V, 222.

Avots: EH I, 88

‡ atbrāztiês, stürmisch her-, zurückeilen: atbrāzies kâ vē̦tra. Madaļa un... Elza pašas bija atbrāzušās Janš. Precību viesulis 42.

Avots: EH I, 136

‡ atpaisît

1) = izpàisît ² Gr.-Buschh.: jau laba daļa linu atpaisīta;

2) "= atrâisît" (?) Mar.

Avots: EH I, 157

‡ atpildît (li. atpìldyti),

1) (eine Flüssigkeit) aus dinem Gefäss in ein anderes überführen:
alu atpilda pudelēs Memelshof;

2) restaurieren; ersetzen:
zuduse miesas ... daļa ... dzīvniekiem atkal jaatpilda caur ieņe̦mtu barību Pet. Av. I, 123. tas (ābuols, Klee) . . . vāju . . . ganību atpild[a] Stobe 1798 IV, 32;

3) (eine Lücke) ausfüllen:
tad . . . pavalga trūkums labl atpildīts tuop Stobe 1798 IV, 33.

Avots: EH I, 158

‡ atputêt,

1) wegstauben, weggeweht werden
Stenden u. a.: maļuot kāda daļa atput nuost;

2) herstauben, hergeweht werden:
lielajā vējā atputēja smiltis. (figürlich) atbrauca, ka atputēja vien Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 160

atriêtiês [li. atsiríeti],

1) bis zum Überdruss bellen;

2) eine knurrige Antwort geben:
"kas tad jums tur daļas?" atrējās Anna Purap.

Avots: ME I, 186

atsirgt, intr., inch., sich von einer Krankheit erholen, wiederwachsen: vilna atsirguse AP. Refl. -tiês, zu Kräften kommen, sich erholen: lielākā daļa ar gadiem atsirgstas pilnīgi A. XIII, 1, 34.

Avots: ME I, 190

‡ atvīst, welkend sich absonderu Saikava: kuokam lapas pa daļai atvītušas.

Avots: EH I, 181

audeniski, schnell (um Ramkau): ai dieviņ, cūka te̦k audeniski BW. 29115 [zu audaļa].

Avots: ME I, 215

aũdrums, ein ausgelassenes, wildes, unbändiges Kind, ein solcher Mensch: kur viņš tāds audrums gadījies, kur ne? Kand. [Wohl zu audaļa; s. dieses.]

Avots: ME I, 215

II aũlis, ein unruhiger, ausgelassener Mensch: aulis ir cilvē̦ks, kas dej, trakuo, lē̦kā Etn. I, 122, Brandenburg. viņš skrien kā aulis (Kalzenau). [Die zu aulis gehörigen auļiem, auļuos, auliski usw. weisen auf eine ältere Bedeutung "stürmische, schnelle Bewegung"; somit wohl wurzelverwandt mit aũdrums, audaļa. Nach Bezzenberger GGA. 1898, 553 ¹ hierher auch gr. αὐλίξαι· δραμεῖν Hesych.]

Avots: ME I, 224

aũmakām Burtn., Adv.

1) in grosser Menge
(lielā pulkā);

2) mit Gedränge, rasch
LD., [ mit Eile Ronneb., Kreuzb.]: dūmi aumakām nāk iekšā Naud. lietus gāzās aumakām, in Strömen Grünh. viens iet pa priekšu, citi nāk aumakām virsū, die Mäher hinter einander Biel. n. U. In der Bed. 2 zu le. aume "Ungestüm", umaka "ein sich mit Gewalt Aufdrängender", li. ùmaras "Sturm, Ungestürm", umarùs "hastig", úmas "schnell, plöhzlich", s. Bezzenberger BB. XXI, 316 ¹ (über das von ihm herangezogene an. ymja "schreien" s, vielmehr Falk-Torp unter jammer und ymte) und Būga Sn. I, 50 und 295. Wurzelverwandt wohl auch mit audaļa. In der Bed. 1 vielleicht durch das synonyme aumaļām beeinflusst, weshalb Bezzenbergers Zusammenstellung 1. c. mit got. iumjo' "Menge" unsicher bleibt.]

Avots: ME I, 224

aupētiês [in Nerft àupêtiês ² ,] sich Mühe geben, sich abarbeiten, sorgen, sparen, wirtschaften U.: kuo tu te aupējies? Was schaffst du hier, so eifrig arbeitend A. X, 2, 66. Nach Prellwitz BB. XXII, 124 aus au- + apēties gr. πῆμα "Leid", lat. pēnūria "Mangel" u. a.), also urspr. "sich abquälen." [Aber das Verhältnis von le. audaļa zu aũdrums (s. diese) erlaubt uns aupēties mit aũpucis zu verbinden; und in diesem Fall kann man weiterhin mit Būga KSn. I, 296 le. aupēties zu li. ũpas "rabies, furia; Begeisterung, Gier, Unart" stellen.]

Avots: ME I, 225

bàlzît, -u, -īju, tr.,

1) den Schlitten mit den
balzieni versehen (Freiziņš);

2) stützen, einwickeln,
pa daļai vīstīt, pa daļai stutēt: bē̦rnu vāģus (ie)balzīt ar drēbēm, vai ar sienu PS. Refl. -tiês, sich einwickeln. [S. bàlziens.]

Avots: ME I, 260

bâzt, -žu, -zu, tr., stecken, stopfen: aiz jostiņas cimdus bāzu BW. 13919. Sprw.: kas vienreiz pirkstus ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. abi labs, bāz maisā. latviešus vienā maisā bāzt ar vāciešiem, über einen Kamm scheren, verwechseln A. XX, 233. de̦gunu bāzt, kur nav daļas od. visur savu de̦gunu b., allenthalben seine Nase stecken. sienu šķūnī bāzt, die Scheune mit Heu füllen, Heu einfahren. man nav kuo mutē bāzt, ich habe nichts zu beissen, nichts zu brechen. es viņam negribu apakšā bāzt, ich will ihm nicht nachstehen; zuobenu makstīs bāzt. Refl. -tiês, sich drängen, sich hineindrängen, sich einmischen: uz klēti vien bāzās gulēt (Neik. 7). kuo tu bāzies tādā vietā, kur tu nederi. lai šis nebāžuoties pulkā LP. VI, 160. virsū bāzties, sich aufdrängen; nebāzies man virsū! [Wohl zu li. božmas "Bauchnetz" bāžmas "Masse", ai. bāhatē "drängt, drückt" und vielleicht auch zu russ. базло "Kehle, Schlund, Rachen" und arm. bazum "viel"; vgl. dazu Leskien Abl. 372, Bartholomae IF. VII, 86, Sommer Balt. 124, Hübschmann Arm. Gramm. I, 426 und Petersson Balt. -slav. Wortstud. 42 f.]

Kļūdu labojums:
13919 = 13918

Avots: ME I, 276

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. ¹ 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 219 = Dond. n. Konv. ¹ 219

Avots: ME I, 279

biu(v)as, Pl. t.,

1) das Flennen, Weinen:
tikkuo meitene sadzirdēja par ābeci, te arī tūliņ biuas vaļā Ruhtern, Pernigel, Adiamünde, Ulpisch;

2) [die Maultrommel
U.];

3) biuva, = īdaļa, ein Schreihals Neik.

Avots: ME I, 302

biu(v)as, Pl. t.,

1) das Flennen, Weinen:
tikkuo meitene sadzirdēja par ābeci, te arī tūliņ biuas vaļā Ruhtern, Pernigel, Adiamünde, Ulpisch;

2) [die Maultrommel
U.];

3) biuva, = īdaļa, ein Schreihals Neik.

Avots: ME I, 302

bruôdîgs [AP., bruodains Bers.], = briedīgs; bruodīga barība, maize; barības bruodīgās daļas, die nahrhaften, Nahrungsstoff enthaltenden Teile der Speise (zu briêst).

Avots: ME I, 342

ce̦gums: der Schopf - auch Stender Gramm. 182, Ruj.; "tā stāda daļa, nuo kuras aug lapas" NB.: biešu, kāļu c.; se̦dlu c., der Sattelknopf Für.

Avots: EH I, 262

‡ dale Kaltenbr. (neben daļa), acc. s. dali Oknist, = daļa.

Avots: EH I, 304

dalĩba, dalĩbas [li. dalýbos "дѣлежъ"],

1) die Teilung:
briedi, briedi, lāci, lāci, iesim meža dalībās. klētī tur dalībiņas ar ve̦ciem brūtgāniem BW. 16878, 2. nāc, Laimiņa, dalībās 16411;

2) das Teilhaben, der Anteil:
vai ir mums vēl dalība mūsu tē̦va namā I Mos. 31, 14. vai par tuo tev kāda dalība (gew. daļa) LP. VII, 823;

3) die Teilnahme:
Tenis klausījās bez lielas līdzcietības un dalības Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
dalība, dalības... 1) die Teilung = 1) dalības, die Teilung; der Streit, Zank

Avots: ME I, 435

[dalis, Teil, Anteil Gr. - Essern nach Dzimt. Vēstn. v. J. 1912, Nr. 260. Vgl. daļa und li. dalìs "Teil".]

Avots: ME I, 435

dalît, -u, -īju (li. dalỳti), tr.,

1) teilen:
tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Ltd. 1179. dali, māmiņa, manu tiesu BW. 16402. dabūjām rieksta kuolu, tuo uz pusi dalījām 3635. kārtis dalīt. brūte dalīja savu pūru, die Braut verteilte die Geschenke. Sprw.: kāda tē̦vuzeme gan tiem jādala;

2) dividieren:
dali seši ar divi. Refl. -tiês,

1) sich mit der Teilung beschäftigen, sich teilen:
šķir,amies mēs, māsiņas, kuo tik ilgi dalāmies BW. 17597. divi nelieši dalījās gar tuo manu augumiņu BW. 9474. es dabūju tuo meitiņu, kur puisē̦ni dalījās 15305. es dalīšuos tavā liktenī Vēr. II, 147;

2) von statten gehen:
kad es gāju druviņā, druvas darbi dalījas BW. 8038. dalāms, teilbar; dalīšana, das Teilen, die Teilung, Division; dalītājs, der Teiler. Zu daļa.

Kļūdu labojums:
sich teilen = sich teilen; zanken, streiten

Avots: ME I, 435

darîšana, das Tun, die Angelegenheit, die Arbeit: ej tik un dari, kas tava darīšana. tā ir mana darīšana, gar kur,u citiem ne˙kādas daļas. Sprw.: liels kâ zirgs, darīšana kâ blusai. kas tā par darīšanu? was ist das für eine Art und Weise? atnācu pie jums amata darīšanās. neiemaisies cita darīšanās.

Avots: ME I, 440

dā`rzs: augļu d., der Obstgarten. puķu d. BW. 14615, 2. nuo ruožu dārziņa 33602. liepu d. 13646, 5. In Jürg., Salisb., Wolm. unterscheidet man dārzs "Gemüsegarten" und dārziņš "Obstgarten";

2): luopu d. auch LChr. 110, N.-Rosen n. LP. VII, 552, Mahlup. zirgu d. - auch Mahlup, Sonnaxt. guovju dārzu BW. 32561. teļu d. Sonnaxt. teļš bij izsprucis nuo dārza Saikava. silā man bišu dārzi BW. 25808, 2; auch sonsf ein eingefriedigter Platz:
uz kapiem (auf dem Friedhof) darziņš ir Kaltenbr, atvasu d., eine Schonung, Einfriedigung im Walde Diet. blieķa d. BW. 34043, ein Platz, wo die Leinwandbleiche stattfindet. zvē̦ru d., der Tiergarten. zvē̦ru paņēmis, devās uz ... pilsē̦tu, bet pirms tur nuonāca, sūtīja... vēstnesi ..., lai sataisuot stipru dārzu Pas. V, 52 (aus Kokn.). daļa zemes atruodas jūrmalas kāpu starpās, paze̦mas vietas, kuo sauc par jūrmalas darziem Janš. Nīca 23.

Avots: EH I, 312

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452

I dil˜ba [Līn.], Mag. II, 3, 41 u. 116, [dil˜be Dond.], dilbis [li. dilbis], dìlbs ² [Bers.], der Oberarm, das Schienbein [dil˜ba kauls Trik.], ruokas daļa nuo e̦lkuona līdz pašai ruokai, pirkstiem Kleinh.: mana ruoka lai nuolūst nuo savām dilbām Hiob 31, 22. par visu plaukstu līdz dilbim MWM. VI, 795. viņš tādā aukstā laikā iet plikiem dilbiem apkārt. zābaku, zeķu dilba, der Schaft der Stiefel, der Strümpfe Mag. II, 3, 117. [dilbis, Ruderstange Bielenstein Holzb. 612, Ankerschaft 615.] Vgl. de̦lbs und dalba.

Avots: ME I, 466, 467

dil˜t [Wolmar, PS., Serbigal, dìlt C., Jürg., dilˆt AP., dilˆt ² Līn., Tr., Bl., Salis, Ruj., Dond., Nigr., dìlt ² Nerft, Kl., Preili], dilstu od. de̦lu, dilu (li. dìlti od. dil˜ti),

2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;

2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;

3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I ^4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. ² 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]

Avots: ME I, 467

divdalîgs ,* divdaļains * Latv., zweiteilig: rinda ir divdalīga RKr. IX, 111.

Avots: ME I, 471

‡ *II duoļa (> ostle. dùļa ² ) "= daļa" Mahlup, Mar.

Avots: EH I, 350

‡ II drika NB. "?": ja šķēriņš par platu, tad tuo malu, kuŗu je̦m nuost liekuot stellēs, sauc par driku. Vielleicht entlehnt aus li. drikà "ve̦lku dziju daļa, kuo neieveŗ šķietā un nītīs".

Avots: EH I, 334

‡ dubulti "?": par dubultiem Nīcā sauc meitās iešanu Janš. Dzimtene V, 43. Madaļa ... negrib ... iet ar viņu dubultuos (ihn heiraten), tādēļ ka viņam nav... iedzīves Precību viesulis 21.

Avots: EH I, 338

dzèmdĩbas, die Niederkunft, das Wochenbett: mirst 50. daļa nuo visām sievām dzemdībās A. XIV, 390.

Avots: ME I, 544

dzìrdêt, Refl. -tiês: Madaļai dzirdējās (nach r. слышалось ) kauja Pas. XI, 356.

Avots: EH I, 359

I erelis: auch Bērzgale, Kaltenbr. Dasselbe Wort steckt wohl auch in folgenden Vergleichen: nagi kâ ereļam Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 66. mati izpūrušies kâ erelim Wessen. iet kä e. (apkārt neskatīdamies, kādu priekšme̦tu apgāzdams). māja kâ e. (ar izpūrūšu, pa daļai saplē̦stu jumtu) Kārsava.

Avots: EH I, 370

galîgs ,*

1) ein Ende habend:
bezgalīgas un galīgas decimāldaļas Konv. ² 590;

[2) abgeschlossen, endgültig:
g. spriedums].

Avots: ME I, 592

gar, aus älterem *gaŗ (Verkürzung von gaŗām, vgl. Le. Gr. §§ 527 - 8),

A) Prät. mit Akk. - Instr.,

1) längs, entlang:
bē̦rni baidās gar pirti, riju, gar kapiem iet. gar kapiem gaŗām braucu BW. 27638, 1. vēja māte nuošūpuoja, gar manim staigādama BW. 2124, 1. nātres aug gar žuogmali. man siens aizbiris gar kaklu. kas tur gar durvīm grabinās? labāk guļu gar priedīti, ne gar (Var.: pie) laisku tē̦va dē̦lu BW. 12571, 1. So auch: sēd gar manu brāleliņu, sitzt der Länge nach an der Seite meines Bruders (gew. sēd gar mana b.), neben meinem Bruder BW. 18397, 5;

2) der Länge nach, auf, an:
kâ gāž ar pātagu, tâ kaŗaspē̦ks gar zemi LP. IV, 3. gar zemi gāzt, zu Boden werfen. kājas vilka gar zemīti BW. 9816;

3) um:
dē̦ls apjuož gar vē̦de̦ru juostu LP. IV, 48. augat, mani gaŗi mati, gar (Var.: ap) vaiņagu tīdamies BW. 5498. gar ausīm duot, einen um die Ohren krauen, eine Ohrfeige gehen. es e̦smu dzīvuojis gar kungiem, ich habe bei Herrschafen gedient U.;

4) um, um - willen, über, wegen:
gar jūsu ienaidu man nav ne˙kādas daļas, um eure Feindschaft kümmere ich mich nicht. cīnās kâ nabags gar de̦su. kungs nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. trīs brāļi gar kurpi raustās LP. I, 71. tik vien lustes ve̦cajam kâ gar jaunu kažuociņu BW. 232. gar manim bē̦dādami 8632, 1. piecas meitas ķīvējās gar tuo manu augumiņu 11394. gar (Var.: ap, par, nuo) manim runājuot 8461, 4;

B) als Adverb im VL. für gaŗām,

a) vorüber, vorbei
(doch nur von dem Part. Präs.): tautas saka gar iedamas BW. 13388. saka tautas gar jādamas BW. 14088, 1;

b) in der Verbindung mit gaŗām, überhaupt, durchschnittlich, ausführlich:
tâ tad gar gaŗām visiem slikti iet. kuo tu nu tik daudz aizej gar gaŗām? wozu holst du so weit aus, wozu machst du so viel Umschweife? Alm.

Kļūdu labojums:
nuošūpuoja = pašūpuoja: gulu = guļu
krauen = hauen

Avots: ME I, 601

gnẽze, [gnèze ² Erlaa],

1) [gnẽze Nigr.], das Mark des Kohles, auch das der Burkane
Kand., Etn. III, 177, [Dond., Wandsen]: gnēze ir aķpuostu serde, kuo šķērējuot ārā griež Naud. kāļa vai kāpuosta virsdaļa, nuo kuŗas lapas sāk augt Etn. II, 81, Tals. A. XIII, 252;

2) der Kohlstengel:
apraust kāpuostiem zemi ap gnēzi;

3) eine winzige Frucht
Annenb.; ein mageres Schwein Trik.;

4) der Schnabel
Lubn. n. Etn. III, 1;

5) [gnèze ² Kl., Warkh.], der Hanenkamm
Kokn., Erlaa, Spr.: gailis ar sarkanu seksti jeb gnēzi Konv. ² 986.

Avots: ME I, 633

grebis,

1) eine vierzinkige Gabel
Luttr. ;

2) grebji, [sumpfige Niederungen am und in Angernschen See :] laba daļa nuo grebjiem apaugusi ar zâli un kalvām Konv. ² 1144. viens par uotru steidz uz grebjiem sienu pļaut ;

3) = greblis 1 U., Nötk. n. A. XIII, 329, [Ronneb., Drosth.].

Avots: ME I, 645

II griêze,

1): auch Bērzgale; eine messerähnliche Pflugsehar
("arkla daļa, kuo pieiiek arklam priekšpušē, kad iet cietās zemēs art") Warkl. arklus iesiet, griezes uzsist Pumpurs Lāčpl. (v. J. 1888), S. 129; ‡

3) "= pavāle"' Linden in Kurl.: kad siens ūdenī; tad citādi nevar izkaitēt, kâ uz griezēm. nuo griezēm var redzēt, cik katrs pļāvis platas vāles.

Avots: EH I, 408

‡ gumžiņas Nerft, eine Harmonika ("gumžiņu vidējā daļa - plēšas - ir sagumzīta, saluocīta").

Avots: EH I, 420

ìekaût,

1): kuo kungs par daudz iekavis (= piekāvis), tas likts ārstēt Dunika, Frauenb. Refl. -tiês,

1 ): viena daļa grivas iekaujas ("ieskaluojas") pumpja kanniņā Seyershof; mit grosser Mühe hineingelangen
Seyershof: kamē̦r te iekaujas pa mūsu (sc.: staignuo, sliktuo) ceļu iekšā nuo lielceļa...; ‡

2) sich zu schlagen (prügeln) anfangen; sich ans Schlagen (Prügeln) gewöhnen
Siuxt: kad ērzelis iekaujas ar māju zirgiem, tad viņš ir nejauks; kad neiekaujas, tad ir labs.

Avots: EH I, 519

ìesùkt, tr., einsaugen, absorbieren: apakšējās gaisa kārtas iesūc zināmas daļas baltās saules gaismas Konv. 385. Refl. - tiês,

1) sich einsaugen, sich hineinziehen:
zē̦ns palika laivā iesūcuošuos ūdeni ārā sme̦ldams Lautb. viņa iesūcās karstām lūpām viņam vaigā A. XX, 250;

2) sich einen Rausch anlegen:
viņš tagad iesūcies.

Avots: ME II, 74, 75

ievasa,

1) Feuchtigkeit in der Erde, Saft in Bäumen:
pa maizas sietainēm virzās lejup cukuraina ievasa, pa aug kuokainās daļas idrām atkal virzās augšup zemes ievasa U. b. 118, 28;

2) die Kraft, die Möglichkeit:
kur viņam kâ par brīnumu radās ievasa! Wind. [vgl. vasa]

Avots: ME II, 86

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. ² 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731

izdzelˆt,

1) tr., ausbrennen, ausstechen:
kad ar nātrām izpušķuo laidara vārtus, tas raganām izdzeļ acis Etn. III, 54;

2) intr., das Perfektiv von dzelt, stechen, gestochen haben:
bites, kas idzē̦lušas, mirst pa lielākai daļai A. XV, 492. [Refl. - tiês, zur Genüge stechen.]

Avots: ME I, 731

izdzer̂t,

2): divai krustubu izdzē rēm Saikava; ‡

4) = iedzer̂t 1 (r. á): kad ar ziņu izdzer, tad vēl ni˙kas Auleja, Kaltenbr. Refl. -tiês, ‡

3) unwillkürlich ausgetrunken werden:
gribēju dzert līdz pusei, bet izdzērās lielāka daļa Jürg. u. a.

Avots: EH I, 444

izraustas, ausgezupfte, ausgerupfte Teile (izraustītas daļas): vārpas šuogad izraustām Peb. n. Etn. IV, 34. "vārpas šuogad izraustām", saka par vārpām, kad tās nuo vietas nav graudu pilnas, bet vietām vien vārpām ir graudi, vietām atkal nav Druw., Dond. n. A. XV, 83.

Avots: ME I, 790

izšļakstêt, intr., herausplätschern, verspritzt werden: lielākā daļa ūdens izšļakstēja zemē Blaum. kad Lielais metis ve̦lnam ar savu nūju, tad smadzenes vien izšļakstējušas LP. III, 19.

Avots: ME I, 812

izšļàkt, tr., herausspritzen, ausstürzen: ūdeni, siekalas, pienu. Refl. - tiês, intr., herausspritzen, ausfliessen: meitai izšļācās vāruoties katls LP. VI, 482. trīsreiz labi stipri iepūti traukā, lai kāda daļa nuo dzēriena izšļāktuos zemē LP. V, 12.

Avots: ME I, 813

izurbinât, tr., allmählich ausbohren, zerfressen (von Insekten): gliemežu vāki rūpīgi izurbināti Antrop. II, 60. aizsargāt kuģa kuoka daļas nuo kuģa ķirpju izurbināšanas Antrop. II, 75.

Avots: ME I, 822

I juoms, ‡

4) das Becken, Bassin (eines Flusses):
Salacas ūdeņu j. uzņe̦m sevī gan˙drīz visus Valmieras apriņka ziemeļdaļas ... ūdeņus Melnalksnis Mazsalaca 10:

Avots: EH I, 570

II jùoms ^2, ‡

2) eine gewisse Menge
("apjuoms, vairums") Dunika (mit uõ): nuopļāva vienu juomu Dunika. viens jùoms ² ("daļa") jumta jau uzjumts Meselau; "eine unbestimmte Menge" Nauksch. (mit uõ ).: sniegs nāk juomiem. Vgl. juomiem II.

Avots: EH I, 570

juosma, juosms, juosmenis Wid. (vgl. li. juosmuõ), juosminis, der Gurt: pieruote - sieviešu kre̦kla apakšdaļa zem juosmiņa nuo rupja aude̦kla Etn. II, 17. nuobridies līdz juosmai (= juostas vietai) Naud.

Avots: ME II, 127

kal˜ps, Demin. verächtl. kal˜pelis, kal˜perĩtis BW. 988, 8 [wohl aus * kalpelītis], kalpenītis 988, 8 var.,

1) der Knecht, Arbeiter:
auzai liela sē̦naliņa, kalpam ve̦rga dzīvuošana BW. 9723, 2. kalpa puisis, der unverheiratete, kalpa vīrs, der verheiratete Knecht. tē̦vu dē̦li kalpuos gāja BW. 31137. dieviņš pats kalpiem (Var.: kalpu) gāja 11776; jetzt: par kalpu iet, sich als Knecht verdingen. Sprw.: kas tuo duos kalpam, kas kungam ir. kalps kalpa ve̦lns. cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. tâ dzēra kâ kalpa kāzās, von einem ärmlichen Festmahl. [apkārtējie zemnieki - pa lielākai daļai kalpeļi Janš. Bārenīte 16];

2) dieva kalps, der Diener Gottes, der Prediger,
dieva kalpa kalps, Gottes Dieners Diener, d. i. der Küster; bendes kalps od. ve̦lna kalps, der Henkersknecht BW. 31614; dze̦guzes od. lakstīgalas kalps, die Zaungrasmücke (sylvia curruca) RKr. VIII, 93, Konv. ² 2319;

3) der Bube im Kartenspiel:
pīķa krusta kalps od. kalpiņš. [Aus einem urruss. * хоlpъp > r. холóпъ "Leibeigener, Knecht".]

Avots: ME II, 144

‡ III kàlts ^2, -s, "upes krasta daļa, kas ieliecas upē" Saikava, "eine höher gelegene Stelle am Seeufer" Lubn.; kalts "das durch Besehwemmung wachsende Ufer eines Flusses" Kalz. n. BieIU. Zu kalte 1? Oder zu li. atsikal˜ti "sich anlehnen", ai. kaṭaka-ḥ "Bergabhang" und ahd. halda "Bergabhang" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 599)?

Avots: EH I, 579

I kams (комъ "Klumpen"),

1) Klumpen, eine grössere Masse:
alenēm bij liels kams me̦dus Bers., [Nötk.] paķer kādu kamu sviesta. me̦du ēdām kamiem vien. cērmes nāca bē̦rniem kamiem (kamuos) vien Serb., Druw., Bers. n. A. 284. čūskas izrīsta nesagre̦muotās daļas, kamā savīstītas, atpakaļ A. XV, 2, 391. čūskas luokuoties kamu kamiem Saul. bišu kams, die Waben der Hummeln Peb., Smilt., Tirsen. [pastalas sakaltušas kamā Drobbusch;

2) Kloss von Erbsenmuss od. von Hanf (vgl.
kami II). - Wohl zu kamuols, ce̦murs u. a.; der Anklang an dial. kams "Kloss von Blut" (s. dazu Falk - Torp 490) ist wohl nur zufällig.]

Avots: ME II, 152

‡ kàupris ² Lettg.,

1) der Hügelrücken;
"škautnains pakalns ar nuogāzēm abās pusēs; klints asā daļa" Bērzpils;

2) = kàuss ² III.

Avots: EH I, 595

‡ kaũsis Salis, Zarnikau "skārda luociņš ar renīti, kam apliek virves cilpu. luociņam cauri tad nāk attiecīgās dzelzs daļas, kam būtu jāapme̦t virve. tâ pasarga virvi nuo berzēšanās un dzelzi nuo ātras sadilšanas. kaušus lietuo valgu galuos, kam gadās berzēties gar dzelzi". Wohl zu kauša I.

Avots: EH I, 595

I kaza, ein verächtl. Demin. kaželīte BW. 33435,

1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,

a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,

b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;

2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);

3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;

4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;

5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;

6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza

a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;

b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;

[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,

a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;

b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;

c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]

Avots: ME II, 182, 183

ķe̦tna,

1): lācīšam laba ķ. BW. 2686, 11; ‡

2) der hintere
(?) Teil einer Pflugschar Gold.: par lemesi sauc tikai pŗiekšējuo (tē̦rauda) daļu (asmeni); visa pārējā (čuguna) daļa, ar kuo sviež apkārt ve̦lē̦nu, ir ķ.

Avots: EH I, 698

ķiba Salisb., Ruj., [Alt - Ottenhof], Stom., Mar., BW. 19224; 29348, 5, = ciba; ķiba - gaŗš, patievs trauks ar vāku, pa lielākai daļai nuo me̦lnalkšņa taisīts; viņā uzglabā pienu A. IX, 2, 591.

Avots: ME II, 378

ķirlât, -ãju, tr., schmaddern - ēdienu pa daļai apēst, pa daļai atstāt un izsvaidīt: putru. Refl. -tiês, schmaddern: kuo tur ķrlājies ap tuo putru Serb.

Avots: ME II, 384

ķisenis (unter ķise̦ns): gultu taisa nuo raibiem ķiseņiem BW. 30148. dūnu spalvu ķisenīšus 16313; "zirgu rīku augšējā mīkstā daļa zirgam pie kaklä Siuxt.

Avots: EH I, 705

II kuoda [vgl. li. kuõdas "Schopf"] Infl. n. U., = kuodaļa. [Auf Grund des deminutivisch aussehenden kuodele (li. kuodẽlis) entstanden]

Avots: ME II, 340

kùodeļa PS., [Wolm., N. - Peb., kùodeļa ² Kl., Meselau, Warkl., kuôdeļa ² Ruj., Lautb.], = kuodaļa: ūsas kâ kuodeļas Duomas I, 1038. zirdziņi bijuši kâ pakulu kuodeļas JK. visi trīs pavedieni nāca nuo vienas kuodeļas Vēr. II, 193. mati kâ kuodeļa, dichtes Haar Ruhental.

Avots: ME II, 341

kuodele, = kuodaļa: bezdievīgu draudze ir kâ viena pakulu kuodele Glück Sirach 21, 9.

Avots: ME II, 341

[kuôdelis ² Rutzau, = (linu) kuodaļa;] kuodels, Kunkel, Spindel, Manz. Lettus. Vgl. kuodeļš.

Avots: ME II, 341

‡ kùodgalis ² Auleja, der Rest einer kùodaļa: nuosprē̦dušas, - kuodgalītis vien palika.

Avots: EH I, 685

‡ *kuoduoļa, = kùodaļa: pakula kuoduoliņa BW. 21574, 9.

Avots: EH I, 686

konna, kunna, derjenige Teil der Sense, der an den Sensenstiel befestigt wird - izkapts daļa, kuŗu piestiprina pie kāta Ubbenorm, Etn. IV, 97, Salis n. U.

Avots: ME II, 254

krāsnaita, krāsnaite, krāsnata, [Fehteln, Fehgen], krāsnate,

1) = krâsmata: krāsnaite - sengadus gulējusi akmeņu kaudze, kas pa daļai ar zemēm apaugusi Bewersh., Selb. Spr. ganīja pa ve̦cu krāsnaitu LP. VI, 1002. sagŗuvis kâ ve̦ca krāsnate JR. VII, 165. [krāsnaites "ē̦ku pamatim" Izglīt. min. mēnešr. 1924, II, 154];

2) der Ofen in der Kalkbrennerei
Saikava, Bers., Lub.

Avots: ME II, 268

II krika, ein Lachender Mar. n. RKr. XV, 120; eine verächtliche Bezeichnung eines Mädchens: bet šij krikai gar vīriešiem nebūs ne˙kādas daļas Janš. [Zu krĩklis I, li. krykti, kriksė´ti, slav. kričati "schreien", gr. χρίχε "krachte", ae. hrágra "Reiher". - Vgl. auch krikstêt.]

Avots: ME II, 278

ķuģis, ein verstümmeltes Glied, tāds luoceklis, kam kāda daļa nuoņe̦mta Druw.; ["apdedzis kuoks krāsns uzrušināšanai" Lös.; ķuģītis "ein Stöckchen" Jürg.; "eine kleine Krücke" Alswig, Mar.; "zars, ķeģis" Grawendahl; "apdrupusi pīpe" Sessw., eine kleine Pfeife Naukschen].

Avots: ME II, 391

‡ kurîca Liepna "lubu jumta daļa, kas atbilst apmē̦ram tagadējām spārēm".

Avots: EH I, 678

lañguõrts "žākle, ar kuo piestiprina pakaļas asi pie ratu mēles" Katzd.; languords "ratu priekšdaļa ar šķērsi" Gold. [Mit kuron. uor aus ur?]

Avots: ME II, 420

lejš, niedrig gelegen: mums tā zeme lejāka Sudr. E. rāceņi brangi auguši, bet lejās vietās pa lielākai daļai nuoslīkuši B. Vēstn. [lejš lauks Lis., Bers.] Der Komparativ lejâk(i), mehr nach unten, mehr unten, tiefer, tiefer im Tale: īsi svārciņi, kas lejāk par krūtīm neļāvās sapuogāties Saul. es lejāk satiku jaunekļus R. Sk. II, 107.

Avots: ME II, 447

lìecums ² : auch ("luoka izliektā daļa") Gr.-Rönnen, Römershof (mit ie ).

Avots: EH I, 752

liẽlum,

1): pa l. lielai daļai Janš. Dzimtene I ² , 68; ‡

2) "oberflächlich":
l. pārrevēju; i[r] vēl zâles pieauga Auleja.

Avots: EH I, 755

liẽlum, auch lielumu, wohl der Instr. Sing. von lielums, zur Verstärkung von liels: lielum liels, sehr gross: lielumu lielā daļa lapu bija nuobirušas Kleinb.

Avots: ME II, 502

linums, das aus Flachs oder Hanfgarn verfertigte Netz zwischen den Flosshölzern und den Senksteinen Adsel, Fest., Stelp.: vada galve̦nā daļa - audums - tiek saukta par linumu, kas austs nuo liniem vai kaņepēm. linums ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākas Etn. II, 105. zvejnieks sasējis reņģes linumā LP. VI, 168; ein grosses Netz L.

Avots: ME II, 473

I lùmsts,

1): Nietenholz
(mit ùm ² ) Mahlup, Oknist (in O. dafür auch lùmstiņš ² ), Sonnaxt, (mit um̂ ² ) AP., Dunika, Frauenb.; "trešais skals aude̦klā" (mit um̂ ² ) Salis; kad aude̦kls strellēs uzvilkts, tad vajag diegus uz lēzes lum̂stiem ² ( "?" ) savilkt AP.; "steļļu daļa, ar kuŗu leš aude̦klu aužuot" (mit um̂ ² ) Ramkau. "gaŗš, gluds skals, kuo audējs liek ve̦lkuos" Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616.

Avots: EH I, 761

‡ maņ̃čka, Name einer am Montag geborenen Kuh Salis XV, 78 (hier verächtl. für sonstiges mañdaļa), Ruhtern.

Avots: EH I, 783

mañdala C., mañdaļa, Name einer Kuh, die am Montage gefallen ist U.

Avots: ME II, 560

mãns, māns,

1) das Trugbild, Gespenst:
(nemirstīguo cilvē̦ka daļu) sauca pa lielākai daļai par ē̦nu; bet ja tā parādījās vai kâ ne+būt darbuojās, - par garu, spuoku un mānu LP. VII, 13. pils drupas ar tuorni izskatās kâ ve̦cu laiku mãns Lautb. Luomi 112;

2) mā`ns ² Mar., ein Lügner, Betrüger
Schwanb.: tu esi īsts māns un krāpnieks Purap. tad ir māns! das ist mal ein Lügner! Mag. XIII, 2, 68. viņš tāds māns: ne+kuo nevar ticēt Mar. n. RKr. XV, 125. [Vgl. li. mõnai "Zauberei".]

Avots: ME II, 583

mãte,

1): jaunā m. AP., die Stiefmutter.
ve̦cā m. BW.1261, die Hebamme. sēd kâ Mãŗas m. Frauenb: (von einer ohne Arbeit sitzenden weiblichen Person). pluostu m. Frauenb., eine dicke weibliche Person, ein dickes Tierweibchen. "māte" nennt ein Mann auch seine Frau Lubn. u. a.;

2): Schwiegermutter (in der Anrede)
BielU.;

5): augļu m. Orellen, bē̦rna m. AP., Salis, dzīvības m. Kalz. n. BielU., die Gebärmutter;
teļa m. AP., die Gebärmutter einer Kuh; mātes kaite od. vaina, die Hysterie. māte staigā, hysterisches "Aufsteigen" der Gebärmutter Diet.;

6) visiem cilvē̦kiem ir iekšā m.; kad viņa paliek nemierīga, tad vajaga viņu apvārduot un apčubināt Frauenb. māte jāceļ, eine Kur (nicht nur an Weibern, sondern auch an Männern)
BielU.; mātes sakne eine gewisse Pflanzenwurzel, die gegen Magenleiden gebraucht wird Frauenb.;

7): piekaŗamai atslē̦gai ir bē̦rns un m.; m. paliek pie krampja, bē̦rnu var nest līdz;

8): "pirmā blanka laivā" Salis; ‡

10) eine in die Erde gesteckte Saatkartoffel
Frauenb.: kad mazuos rāciņus mazgā spannī, tad mātes saceļas pa virsu; ‡

11) "pātagas re̦snākā daļa, kas savīta nuo trim auklām" Frauenb.: izvīt māti pāte̦gai; ‡

12) linu m:, eine Wolkenart (?):
priekš linu sēšanas jāskatās gaisuos, kur tā l. m. ir: gaisam vajag būt tādām švītrām; ne mākuoņas, bet tādas gaŗas švītras ve̦lkas pruojām IW. Zu li. mótė "Mutter" s. zuletzt E. Hermann IF. LV, 129 f.

Avots: EH I, 794

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

I maule [Lettg.], màule ² Buschhof, [Kl., Warkh., Warkl.], das Innere der ratu rumba U., [Nerft n. Bielenstein Holzb. 542]: maule - riteņa daļa, kuŗai iet caurums cauri, tai tuo var uzmaukt uz ass un kuŗā spieķi ir iestiprināti Infl. und Oberkurl. vienam riteņam ir uoša kuoka maule un citiem bē̦rza kuoka Selb. tā grieza lūpiņas kâ ratu mauli BW. 19423 var. [maule "rumba" Wessen. Zu maût I.]

Avots: ME II, 569

mazisks, klein (in verächtlicher Bedeutung) U.; kleinlich: kāda tev daļa gar maziskajām rūpēm Apsk. v. J. 1903, S. 33. es nemuocu sevi ar maziskām šaubām MWM. v. J. 1897, 10. mēs savās duomās negribam ielaist mazisku skaudību B. Vēstn. aizduomas būtu maziskas! MWM. v. J. 1899, S. 491. - maziski runāt, verkleinernd sprechen St., per deminutiva sprechen L., U. - Subst. maziskums *, die Kleinlichkeit: cīņas maziskums Stari II, 893. mani arī nuo dzīves izspieda viņas maziskums Apsk. v. J. 1903, S. 102.

Avots: ME II, 572

‡ me̦daža PV., = me̦daļa.

Avots: EH I, 795

meîča [auch Wolm., Arrasch, Drosth., N. - Peb., Nerft, meĩča Gr. - Essern, Wandsen, Kand., Bauske, Līn., Tr., Rutzau, meîča ² Salis, Ruj., Selg., Lautb.; daneben in emphatischer Aussprache meĩča Lautb. (in lobenden Äusserungen), Drosth. (pejorativ), Demin. verächtl. meîčka N. - Schwanb., meîčuks, [nom. pl. meiči Latv. Saule 1926, S. 409, aus Kreuzb.], das Mädel: grīns tautietis mani ņēma, le̦nu meiču dē̦vē̦dams BW. 21664. daiļa meiča kruoņus pina 5813. ej, meičiņa, kambarī! RKr. XVI, 117. meiča auch zur Bezeichnung eines Schweines Etn. I, 89: [lielajai meĩčai (Sau) atskrējuši sivē̦ni Dunika.] laid meičas ganuos, lai sivē̦ni paliek mājā! Grob. n. Etn. III, 67. [Ableitung von meîta, vielleicht gleichartig mit den Kuhnamen nakča (= naktaļa), piekča (= piektdaļa), uoča (= uotaļa) in Segewold n. RKr. IV, 114; dagegen nach Sommer Balt. 108 mit dem č von veča.]

Avots: ME II, 591

mèle:

Demin. mēliņa

BW. 15342 var. (aus Sassm.),

1): nāve mēles galā, der Tod sitzt auf der Zunge
Diet.;

2)

a): "zvana mēle" zu verbessern in "zvaņa mēle";

c): mēli piedurt, Klatschereien machen
Diet.;

3): vajag zināt daudz mēļu Kaltenbr.;

4): mēles nest Lng. "Mährlein sagen".
tī tik zina mēles taisīt Sonnaxt. vadā mēles (verbreitet Gerüchte) Pas. XIV, 280, Kaltenbr. mēļu nebija ni˙kādu Kaltenbr.;

6)

e): "durvju aiztaisāmā dzelzs daļa" (mêlīte ² ) Siuxt; "kuoka vai dzelzs aizbīdnis pie durvīm" (mèlīte) AP.;

5

i): nuo ... nuolūžušas ratu mēles ("?") Delle Negantais nieks 32;

j): auch AP. (sulu mèle), Ramkau (mēlīte);

k): auch (mêle ² ) Frauenb.; mèl(īt)e AP. "izliekta dzelzs, kas piestiprināta pie blankas un ar vienu galu ieķeŗas šķīveņa zuobuos, lai tas nevarē̦tu kustētiês": pagrìez šķīveni, lai mēle aizme̦tas! PV.; ‡

1) mēlīte, die Zunge einer Netznadel
(saiva) Kaugurciems; ‡ m) derjenige Teil eines Pergelhalters, den man heben und senken kann Iw., ‡

n) der (längliche) Hackenteil eines Strickstrumpfes
Kaltenbr.; ‡

o) ze̦lta mēlītes, ein gewisses Stickmuster
Janš. Bandavā II, 327; ‡

p) "?": ar skaļu blīkšķi viņš pārme̦t mēli nuo laivas uz malu Daugava 1934, S. 578;

7): čūskas m., orchis latifolius Warkl.; kazu mēles, plantago lanceolata Oknist; vērša m., ein gewisser Pilz
AP.; vilka m., succisa pratensis Saikava; knautia arvensis Coult. Oknist; scorzonera humilis Laud.

Avots: EH I, 806

mḕrdelis [auch Jürg., Ruj.], f. -le, mḕ̦rdaļa ² [Bers.], Lub.,

1) ein verhungertes, dem Töde nahes Wesen
[mḕrdele PS.], ein Krepierling Smilt.; Etn. IV, 146: vaļenieka mērdelis zirdziņš vilkās kâ gliemezis Seib. guovis vazājušās apkārt kâ mērdeles Etn. II, 88. Pēteri es reiz varēju dabūt, bet apņēmu šitādu mērdeli MWM. VIII, 332. [tas jau tīrais mêrdele ² Salisb.;]

2) jemand, der einen hungern lässt
Plm. n. RKr. XVII, 68, Lub.

Avots: ME II, 618

miete Lasd. "sastāvdaļa pie ragavām, kas savienuo slieci ar uzkaļu un kulbu". Zu mietne.

Avots: ME II, 656

mìetne C., Ronneb., [Wessen], Alt-Ottenhof, U., [mìetne ² Kl., Kr., miẽtne Jakobshof, Līn., Salis., [Kabillen], die Stütze auf den Schlittensohlen [Bielenstein Holzb. 556 f.]: dze̦lza slieces, vaŗa mietnes BW. 26031; [mìetne ² Nerft "ragavu daļa". Nach Leskien Nom. 378 zu mìet.]

Avots: ME II, 656

migala, eine Schläfrige, Schlafmütze: m., snaudaļa tā tautu meita BW. 21975.

Avots: EH I, 812

mîkstums (li. minkštùmas),

1) die Weichheit;

2) das Weiche:
maizes mīkstums, das Weiche vom Brot. vērpu, vērpu kuodeliņu, sausu grauzu garuoziņu; kad nuovērpu kuodeliņu, tad dabūju mīkstumiņu BW. 7099. vē̦de̦ra daļas mīkstums (beim Schweinefleisch) Apsk. v. J. 1903, S. 142. kaulu mīkstums, Rachitis Luopkuopība II, 128; mīkstumi L. "Dünnungen, hohle Seiten";

3) scherzweize für Gefängnis
[sonst: ciêtums!] Peb. n. U.

Avots: ME II, 643

I miza, die Rinde, Schale: šim kuokam, ābuolam bieza miza. miza it tā augu, augļa daļa, kas ietērpj augu, augļu sulīgās daļas un tās aizsargā pret kaitīgiem ārējiem iespaidiem. - utu miza, ein Schimpfwort, etwa: Lausekerl LP. I, 129. [Der Pl. mizas, Prügel: es jums nuoduošu tādas mizas, ka dibe̦ngals dzert prasīs Tuckum. - Nach Petersson Balt. - slav. Wortstud. 45 f. zu arm. mizu "membrana" und poln. miazd(r)a od. mizdra "Häutchen" u. a.; anders zu slav. mežga "Splint") Zubatý AfslPh. XVI, 400.]

Avots: ME II, 639

mugura: auch Oknist;

1): beigts ar visu muguru, es ist aus mit ihm
Lubn.;

4): das Obere
Diet.; Höhenzug Lubn. n. BielU.; izkapts m. Grob., Heidenfeld, der dicke (obere) Rand einer Sense; "skalu plêšamā kuoka daļa, kas kuokam auguot bijusi pārklāta ar mizu" Siuxt: bē̦rzu skalus plêš nuo muguras. Zur Etymologie s. FBR. XI, 208.

Avots: EH I, 829

mur̃kšîtiês (unter murkšît),

2): "murgt, vārgt" (mit ur ) PV.; ‡

3) "mudžināties" (mit ur̃ ) AP.: dzijs sāk m.; ‡

4) sich in fremde Angelegenheiten mischen
AP.: kuo tu tur mur̃kšies, kad tev nav ne·kādas daļas! Zur Bed. vgl. auch izmurkšît.

Avots: EH I, 834

‡ mustaves Linden in Karl. "steļļu daļa, kuŗā ieliek šķietu".

Avots: EH I, 835

nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,

1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;

2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;

3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,

a) er hat lange Nägel,

b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,

a) lange Finger machen, stehlen;

b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,

a) vor Diebstahl;

b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,

a) rüstig angreifen,

[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;

4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;

5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;

6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;

7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;

8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;

9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;

10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;

11) vanaga nagi,

a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;

b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;

12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. ² 851 und Boisacq Dict. 705.]

Avots: ME II, 687, 688

‡ III naũjums (?) Frauenb. "zirga rīkiem augšas daļa iekšpusē". Vgl. znauja 2 und snaujs (unter snaujis ).

Avots: EH II, 6

nemiegaļa, comm., eine nicht schläfrige Person: nemiegaļa nesnaudaļa, nāc pie mana bāleliņa! RKr. XVI, 73.

Avots: ME II, 723

ņe̦rbulis,

1) ein fettes, unschmackhaftes Stück
Fleisch; ["ein Fetzen od. Fettklumpen, der an zerhacktem Fleisch od, am Eingeweide hängen bleibt" Grünwald];

2) comm., eine Person, die von der Speise das Beste aussucht:
ņe̦rbulis, kas nuo ēdiena izlasa labākās daļas jeb ņerbina Sessau n. Etn. IV, 161;

[3) ein Krepierling, Schwächling
Grünwald].

Avots: ME II, 900

‡ nesnaudule, = nesnaũdaļa: nesnaužam mēs, māsiņas, n. māmuļīte BW. 6785 var.

Avots: EH II, 20

nieduola (unter niedaļa): nieduoliņas pūru luoka BW. 16373, 2.

Avots: EH II, 27

nieduola usw., s. niedaļa.

Avots: ME II, 749

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nùbīdît, tr., wegschiebem, beseitigen: slaikā sieviete bizi nuobīdīja pār ple̦ciem Purap. šie ideāli pa daļai nuobīdīti pie malas Vēr. II, 600.

Avots: ME II, 762

nùbir̂zt, zerbröckelnd (intr.) sich ablösen: viena daļa nuobirzusi PS., Wolm.]

Avots: ME II, 762

‡ II nùobrazdinêt "pavadīt laiku lē̦nā, pa daļai nesekmīgā darbā" Kaltenbr.: tâ tur (= pagasta skuolā) nuobrazdinēja.

Avots: EH II, 34

nùobrâzt: nuobrāzdams (streichend) ar plaukstu sev pār nuosvīdušuo pieri Janš. Bandavā II, 196. lapas n., nuošķīt Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abstreifen"). ‡ Refl. -tiês "?": daļa naudas nuobrāzās nuo luoga Janš. Dzimtene V, 299.

Avots: EH II, 34

nùoklust, intr., zum Schweigen gebracht werden, zum Schweigen kommen: lielāka daļa prāvnieku nuoklusa Purap. rauduves aiz purviem klaigā, aizlaiz- damās, nuoklusdamas Rainis. [ka(d) tie bij nuoklusuši Apostelgesch. 15, 13.]

Avots: ME II, 799

‡ nuokrausît BielU., = ‡ nuokraûsêt ² . Refl. -tiês (s. ME. II, 801): auch (mit aũ ) Ramkau; nuokràusījušies ² mieži "pārgatavuojušies, tâ ka vārpas pa daļai atlūzušas; fig. nuomete visas drēbes nuost, - nuokrausījās kâ vārpa Ramkau.

Avots: EH II, 55

I nuõlejš, allmählich sich senkend, geneigt: viena daļanuolejuo tīrumu mirka ūdenī Saul. mājās atradās nuolejākā vietā Saul.

Avots: ME II, 809

nuõmale (unter nuõmala),

1): nuostājās viena pate nuomalē AP.;

2): auch AP., Dunika, Grob.; ‡

3) "ādas vē̦de̦ra daļa, kas paliek pāri sagriêžuot ādu gaŗās sluoksnēs pastalu taisīšanai" Siuxt: nuo nuomalēm taisīja pastalas bē̦rniem un ganiem.

Avots: EH II, 66

‡ nùoprèst ² Aps., Mahlup, = nùovḕrpt: n. trīs kuodaļas pakulu.

Avots: EH II, 78

nùoskust [li. nuskùsti), nùoskũt, tr., abrasieren, abscheren: pa lielākai daļai latvieši nuoskuj bārzdu Plutte. viņam bija nuoskūta (nuoskusta) seja, galvas matus bieži mē̦dz nuoskust par sē̦ru zīmi Antrop. II, 56. Refl. -tiês, sich abrasieren, sich abscheren: viņš bija tāds vare̦n uzpuosies un nuoskuvies A. XIV, 371. [Jānis... nuoskutās vēl bārzdu Janš. Bārenīte 38.]

Avots: ME II, 850

nùosūbêt, dunkel, schwarz werden, verrosten Spr., [Laud.]: bruņu daļas pa lieluo ilguotni nuosūbējušas zaļas MWM. VIII, 81. skaidu jumti nuosūbējuši Al. nuosūbējusi ē̦ka Kaudz. piere nuosūbējusi duomās Stari II, 36. [luogu rūtis nuosũbējušas (matt geworden) Jürg.]

Avots: ME II, 862

pabā`rde, pabā`rzde,

1) der Teil des Halses unter dem Barte;

2) der untere Teil des Halfters:
pabārde (pabārzda A. XI, 250) - tā apaušu daļa, kas ruik zem žuoklēm Etn. N, 162, (Fest., Stelp.].

Avots: ME III, 7

‡ pagùodīgs ² Kaltenbr. "pa daļai guodīgs".

Avots: EH II, 136

pakaļa, der Hintere, das Hintere, der Hinterteil: Sprw. dari citam labu! cits tev parāda pakaļu. nu būs pakaļai kāzas, jetzt wird es Prügel setzen. mauku pakaļa, der Hurenjäger L. lielības pakaļa, der Prahlhans LP. VI, 1, 436. Der Lok, pakaļā, hinter, hinten, hinterher, = pakaļ: iedē̦stu liepiņu klēts pakaļā BW. 13645, 1. braucat paši pakaļā! 19383. māte raud pakaļā VL. viņš vienmē̦r priekšā, pakaļā, er ist immer dabei hinten und vorn: pakaļā palikt, nachbleiben, zurückbleiben: pulkstenis palicis pakaļā. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam ļuoti tālu pakaļā Pav. [pakaļā līdējs Ar., ein Fuchsschwänzer]. nuo pakaļas, von hinten, hinterher: dižais vedējs, nuo pakaļas iedams BW. III, 1, 82. In genitivischen Verbindungen entspricht der Gen. pakaļas dem deutschen Adjektiv "der hintere" oder Hinter-: pakaļas daļa, lokal daraus pakaļš daļa, pakaļas durvis Lautb. od. pakaļdurvis, die Hintertür, pakaļas gals; lokal pakaļšgals, pakaļas kāja, daraus dial. pakaļškāja od. pakaļkāja, der Hinterfuss: dancuo mans kumeliņš uz pakaļas kājiņām VL. pakaļas mieži, schlechte Gerste Jauns. Wohl (nach Leskien Nom. 177 u. 315) zu li. pakalà "Rücken", atsikal˜ti" sich anlehnen" [und vielleicht ai. kaṭa-ḥ "Hüfte", ahd. hald "geneigt" u. a., s. Feist got. etym. Wrtb. ² 429 und Boisacq 543].

Avots: ME III, 39

pakaļš, aus dem Gen. pakaļas und lokal, z. B. Naud., für dasselbe, meist mit dem Nomen regens zusammengeschrieben: pakalšdaļa LP. V, 79, der Hinterteil; pakaļšgaļs, der Hinterteil VI, 381. pakaļškāja, der Hinterfuss V, 178, Vl, 502. nuostatīja tuo uz pakaļškājām V, 164.

Avots: ME III, 40

pakariņas: auch AP.; Molken N.-Peb.; "krējumdaļas gar malām un virs rūgušpiena" AP.

Avots: EH II, 141

paķele, paķelis Gold. nach BW. III, 1, 77,

1) (echt le. pacele) das Strumpfband (das Band unter dem Knie)
Rutzau, Grob., Ekau, Grünw., Alt-Rahden, Bauske, Nerft, Sussei, Sissegal, Drosth., Nitau, Stelp. BW. 2157; 33879, 13, [Bielenstein Holzb. 416]: auž juostinas, paķelītes, auž baltās villānītes BW. 7492. cimdu, zeģu gribē̦dama, ne paķeļu nedabūju 25377. kādas viņai paķeles! izšūtas ruozītes uz me̦lnas, platas bantes Jauns. izstiepa kājas, tâ ka zeķes līdz pat raibajām paģelēm nāca re̦dzamas A. XVIII, 498. paķeles pītas trim pielupiem RKr. XVI, 106. paķeles pa lielākai daļai vitas nuo vilnas dzijas, pie kam katram ievītajam pavedienam (trīs un vairāk) savāda krāsa. paķeli apsien lejpus ceļgala, lai gaŗas zeķes nenuobrūk Ekau. paķele izšķiŗas nuo prievieta ar tuo, ka pirmējā ir pīnes veidā, pusapaļa, kamē̦r pēdējā plakana Grob. Etn. 1V, 162;

2) das Hosenband
Elv., Manz. [paķele], der Gürtel: paķeles jeb grieztas juostas: - šaurākās lietuo. lai zeķes apsietu, platākās, lai sasietu virsdrēbes Plutte 73. So ist wohl auch paķele als Gürtel zu verstehen BW. 21342: sen tuo lielu lielināja, sen s1ave̦nu s1avināja; - ne lielāka, ne mazāka, līdz brālīša paķelēm. Aus li. pakelė˜ "Strumpfband".

Avots: ME III, 53

‡ pakraiškas Bērzgale, pakraiški ebenda, = pakrejas; pakràišk(eņ)as ² Warkl. "rūgušpiens, kam vēl ir klāt daļa krējuma" od. "salds krējums kuopā ar rūgušpienu": putrai vajag daliet pakraišku.

Avots: EH II, 143

pakrejas: auch Ceļi VIII, 232 (aus Mežamuiža), Frauenb., Seyershof, Siuxt, (pakrejiņas) Ramkau; "krējumdaļas gar malām un virs rūgušpiena" Ermes, Heidenfeld; "sulas, kas ķērnē nuostājušās zem krējuma" Fest.

Avots: EH II, 144

pakužu, [Adv., gebückt Talsen, Segew., Serben, Sessw., Lis., Ramkau u. a.]: pakužu, pakužu pie pakulu kuodaļas! BW. 6968.

Avots: ME III, 52

pamave,

1) eine Weepe, ein Umwurfstuch der Weiber
U.: ja būs māte, sagšu segšu, ja pamāte, pamavīti (Var. villainīti) BW. 25336, 1. pašai talkas māmiņai pus˙pamāves (sic!) nùode̦guse 28487, 4;

2) ein Teil des Zaumes:
pamave - tā daļa pie iemaviem jeb iemauktiem, kas pie apaušiem pabārdē Lös. n. Etn. IV,162. [Zu maût I)

Avots: ME III, 67

pamest,

1): pamešu cūkām zâļu Ramkau;

3): verlieren -
auch AP., Dunika, Seyershof; verspielen - auch Dunika;

5): auch Kaltenbr., N.-Laitzen; zurücklassen in guter Absicht (im Gegensatz zu
atstât - in böser Absicht) BielU.; dievs ... apžē̦lājas ... un pame̦t viņu de̦be̦su valstībā Pas. IV, 49 (aus Lixna). tu durvis esi pame̦tuse vaļā Frauenb. viņu bez daļas nevar p. ebenda. neizdzer visa piena - pamet man kaidu drupīti! Auleja. tē̦vs nuomira, nepamete jiem ni˙kaida manta Pas. XII, 353 (aus Preiļi);

6): p. kāju, hinken
AP.: Zīmala kreisuo pakaļkāju pame̦t. Refl. -tiês,

2): negribas strādāt, - tad pame̦tas par slimu Ramkau. pa draugam pameties ebenda; ‡

3) "nuomesties" PlKur. Subst. pame̦tums: varu palikt bez darba, un kur tad pame̦tumam gals? Anna Dzilna 31. trīs rubļus suodības naudas samaksāt par muižas pame̦tumu Vanagu ligzda 60.

Avots: EH II, 155

[pampars,

1) ein kräftiger, stämmiger Mann:
tāds pampars var viens pats ve̦zumu celt; pamparinš, ein Knirps Ladenhof;

2) "ce̦lms, ve̦cs, sakaltis kuoka gabals" Serben, Bauske;

3) e1n Schimpfname
Akn.;

4) "jauna, cieta kuoka daļa, kas izaug kuoka ievainuojuma vietā" Alt-Rahden.]

Avots: ME III, 73

pãrzinât, tr.,

1) mit seinem Wissen ein weites Gebiet umfassen, kennen, kundig sein, einen Überblick haben:
viņam jāpārzin savi tīrumi un pļavas kâ sava de̦lna A. XX,138. sūtīja kalpus, kas jūŗu pārzināja II Chron. 8, 18. tās meitas es vēl nepazīstu un nepārzinu A. XX, 505;

2) verwalten, unter seiner Aufsicht haben, leiten:
man jāpārzin mūsu laikrakstā rakstniecības nuodaļa. Subst. pãrzinâšana, das Wissen, Kennen (in weitem Umfange), Leiten; pãrzinâtãjs, der Kenner, Anordner, Leiter: izstādes pārzinātājs Vēr. I, 1417.

Avots: ME III, 188

‡ pārkurêtiês "pa daļai izkurēties" Auleja: ļausim pirmajam ceplim p˙!

Avots: EH XIII, 203

pãrrùobeža, gew. der Plur., das jenseit der Grenze liegende, fremde Gebiet, Land: pagastam nee̦suot ne˙kāda daļa ar tuo, kas pārruobežās miris Balss. vajaguot aiziet uz pārruobežu Etn. IV, 61. pārruobežu tē̦va dē̦ls BW. 14185; 515; 6142.

Avots: ME III, 173

‡ pãršũpât Dunika, über etwas hinaufschaukeln: p. šūpuli pāri pus˙kuokam (" = iešūpāt līdz kuoku augšējai daļai").

Avots: EH XIII, 214

[pãrvãls,

1) eine doppelte Heuschwade:
ja viens vāls jau nuopļauts un nuo uotra gala pļauj uotru vālu un gāž zâli pirmajam vālam virsū, tad iznāk pārvāls Schnickern, Schibbenhof;

2) ein Dachfirst aus Stroh:
salmu jumtu jumjuot augšējās salma kārtas pārliec vienu uotrai pāri; pārliektā daļa ("pārvāls") izskatās kâ vāls Naud.;

3) = pavãle Würzau, Fockenhof.]

Avots: ME III, 186

paseglis (unter pasedle): die Satteldecke Behnen (paseglītis), Frauenb.; "aizjūga daļa (nuo tūbas)" Auleja: pasegļi paceļ ielūkšas.

Avots: EH XIII, 170

pasere,

1) der Ort unter dem aufgesteckten Getreide in der Riege
(se̦rs) Etn. IV, 163, [Fest., N.-Peb., Wessen, Sussei]: kūlēji nuolikušies paserē gulēt JR. darbs man bija pa lielākai daļai paserē, kur mugura pastāvīgi trinas gar ārdiem Jauns.;

2) "?": zemnieki likās zem paseres [=paserē 1?] gulēt LP. VI, 406 [falsch];

3) der Plur.
paseres, das von den Darrbalken auf den Estrich gefallene Getreide. Bers. [pase̦ra - labība, kas palikusi zem se̦ra jeb paserē Dond.]

Avots: ME III, 97

pasvètdìena, ein halber Feiertag. Jetzt werden die Heiligentage pasvētdienas genannt Mag. XX, 3, 57. pasvētdienās, kuŗu piemiņa nuo senatnes laikiem atlikusēs, kaunas iet ārpus mājas strādāt Etn. I, 75. abas pirmās ce̦turtdienas jeb kristdienas te pa daļai tiek svētītas nuo se̦najiem laikiem kâ pasvētdienas Etn. II, 179,

Avots: ME III, 111

pê̦da,

1): tikt uz pē̦dām "atjēgties" Linden in Kurl.;

2): visu cēlienu uz vienām pē̦dām ("uz vienas vietas ") AP. nuo pē̦dām vien pazinu ... meitu gājumiņu: īsa p., īsi suoļi ... BW. 6522;

3): kad sirds kaite, tad var nuomirt uz pē̦dām (schnell, plötzlich)
Frauenb.;

5): linu p. - daudzums, kuo plūcuot saņe̦m vienā saujā un visu uz reizes izplūc un pēc tam sasien Siuxt. linus plūcuot divi saujas skaita par vienu pē̦du AP. (hier seien früher auch Felderbsen gerauft und nach
pē̦das gerechnet worden) Ramkau. linu pē̦du atve̦duši BW. 18250, 1. rudzu p. - auch Gramsden; 6): kausa (kaŗuotes) pēdiņa Linden in Kurl.; "dakšu daļa, kuŗā iedze̦n kātu" Frauenb.; pē̦da "duru kājas apakšējā daļa" Siuxt: kluci, kas durīm apakšā, sauc par slieksni un buomja galu, kas stāv iekšā, sauc par pē̦du; 7): kaķa p., helichrysum arenarium Oknist; kumeļa p., hepatica triloba Oknist; lāča pē̦das, Faltenmorcheln (helvella esculenta) Durben; zuosu p., chenopodium Konv.2 285; ‡

9) Demin. pêdiņa, ein gewisses Strickmuster für Handschuhe
Ramkau.

Avots: EH XIII, 226

peine: "gaŗlaicīgs un pa daļai nederīgs darbs" (mit eĩ) AP.: liela p. bij ar tuo samurkšītuo dziji.

Avots: EH XIII, 218

‡ II pe̦lē̦da "virgas daļa, kuŗas galā ieliek kājas, uzliek laipu un dze̦n upē zvejai ar murdiem" Etn. IV, 164.

Avots: EH XIII, 221

pìeķept,

1) intr., ankleben:
cietas sastāvdaļas, kas varē̦tu pieķept pie zuobiem MWM. X, 893;

2) zutappen
Diez n. U.

Avots: ME III, 263

pìemẽruôt, piemẽŗuōt:

1) anpassen, zupassen:
piemēŗuots laika garam A. v. J. 1896, S. 403. saeima pārlabuotuo un piemēruotuo projektu pieņēma Apsk. v. J. 1903, S. 434;

2) zuschreiben:
viņai ne˙kāda vaina nebija piemēruojama Vilibalds Kas uzvarēs 29. Refl. piemẽruôtiês, sich anpassen: skuola nevar piemēruoties bē̦rniem A. v. J. 1904, S. 901. ik˙katra daļa piemēruojusēs savai darbībai Pūrs III, 69.

Avots: ME III, 272

pierētnis (?), der untere Teil eines Frauenhemdes: sieviešu kre̦kls pastāv nuo divām daļām: nuo virsdaļas un apakšdaļas jeb "pierētņa" Plutte 68. Vgl. pierietnis.

Avots: ME III, 285

pierte̦kls Nerft = pierieteklis; "sieviešu kre̦kls, kuŗam apakšdaļa stiķē̦ta nuo rupjākas drēbes" Nerft.

Avots: ME III, 286

piksis, ein Teil des Spinnrades; tā daļa, kas, paminas minuot, griež rata dzelzi Wain. n. A. XI, 83.

Avots: ME III, 213

plaîsa PS., C., Kl., Kr., Wolm., N.-Peb., Lis., Schwanb., Arrasch, Jürg., Golg., plaîsa ² Ruj., Widdrisch, Zögenhof, Behnen, Bauske, plaĩsa Wandsen, Dond. Li. plaiša ), der Riss, die Ritze: kre̦kls, kam vietām lielas plaisas Vēr. I, 1033. klinšu aizas un plaisas A. XI, 692. cik veikli varēju lēkt pār platām plaisām! A. XI, 592. divas daļas, starp kurām atruodas maza plaisiņa Vēr. II, 1175. kukainīši rāpjas iekšā un ārā nuo neskaitāmām šķirbiņām un plaisiņām Vēr. II, 415. kad starp viņu un dē̦lu nebija vēl ne˙kādas plaisas Saul. II, 36. Zu plīst.

Avots: ME III, 315

plânpràtiņš, plânpràtis, ein Dummkopf, Schwachkopf: tas bija pa daļai palaidnis, pa daļai plānprātis BW. III, 1, S. 137.

Avots: ME III, 330

II plene Lis. "pluosta daļa viena baļķa gaŗumā" Mar. n. RKr. XV, 131; vgl. plenica 1.

Avots: ME III, 336

pulkstaîns, uneben, voller pulkstis: pulkstu dēļ lielākā daļa tīrumu ir pulkstaini Druw. n. RKr. XVII, 74.

Avots: ME III, 407

purtedzine Wessen "uguns liesmas skrejuošā daļa": pakulas aizdegās ar purtedzini; in Gr.-Buschhof dafür pùrtadziêne ² , aber nur in Erzählungen vom pũķis: skatuos: purtadzienē vien nuostiepās, - nuolaidās uz klēts jumta.

Avots: ME III, 420

pusaûgā, pusaûguos, adverbial gebraucht, halb, zur Hälfte aufgewachsen, halberwachsen: daļa linu pusaugā, un daļa vel dīgst B. Vēstn. tupiņu lauks pusauguos A. Upītis. sirds ir palikusi pusaugā A. v. J. 1896, S. 649. nava puika pusaugā, jau ķēniņa kaŗavīrs BW. 32109, 3.

Avots: ME III, 422

pusmẽ̦r, Adv., = puslĩdz, halbwegs, mittelmässig, einigermassen: daļas ir pusm,ēr vienu lielumu Pūrs II, 247. iemācīties pusmē̦r vāciski runāt Sadz. viļņi 76.

Avots: ME III, 430

puspê̦da pus˙pê̦das (indekl.), ein halber Fuss: bij re̦dzama tā istabas daļa, kuŗa šim caurumam taisni pretī, juo tas bij varbūt tik pus˙pē̦das vienādi un uotrādi (d. h. einen halben Fuss lang und breit) Kaudz. M. 156.

Avots: ME III, 432

‡ pužeklis, ‡

3) "ve̦ca, sagruvusi ē̦kas daļa jeb atsevišķa ē̦ka; arī pavirši ce̦lta būda ar salmu, žagaru, lapu jumtu, kur mitinās cūkas vai vistas" Seyershof: pie malkas škūņa e̦suot pužekļi sataisīti.

Avots: EH II, 340

rãcenis,

1) rãcenis Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Līn., Iw., Wandsen, Rojen, Gold., Dond., Selsau, ràcenis ² Kl., Prl., rācienis U., rãcinis Dunika, rãciņš U., Bl., Asūne, rācins Manz., ràcins ² Nerft, Preili, Demin. auch rāceniņš, rācentiņš, rācentītis BW. 4405, 2 var., die Rübe
U., Bielenstein Holzb. 376, Rübenkohl (brassica rapa napifera Metzg.) RKr. II, 68; die Kartoffel Dunika (rãcinis), Līn., Wandsen, Dond., Rojen, um Gold. u. a., s. Niedermann WuS. VIII, 79, früher auch in Ruj.: audziet, rutki, rācenīši! BW. 4405. cūka raka rācentiņus (Var.: rācenīšus, tupenīšus) 32583, 8. tiem vajaga salda piena, speltē ce̦ptu rācentiņu 19408. kūra krāsni un iecepa rāciņus LP. VI, 171. Sprw.: gans pa rāceņiem, cūka pa tupeņiem. rācentiņi, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.) RKr. II, 74, U. ē̦damie rāceņi, Steckrübe, Teltower Rübe (brassica sativa) RKr. II, 68; gaisa rācieņi, Rüben Autz n. U.; kārveles rācenīši, chaerophyllum bulbosum L. Konv. ¹ 779; lauka rācenis, brassica raphanopifera; luopu rāceņi,

a) brassica communis;

b) Wasser- od. Stoppelrübe, Turnips (brassica rapa napifera
Metzg.) RKr. II, 68; šādi rāceņi U., eine Art weisser Rüben; ve̦lna rācenis (cicuta virosa) Alksnis-Zundulis, Brucken n. Etn. I, 67: ve̦lna rāceni lietuo pret galvas sāpem un tūsku; zaķu rāceņi "schwarze od. braune, kartoffelartige Knollen im Moos" Amboten: zaķu rāceņi nuode̦r pret kārpām Etn. 11, 163; zemes rāceņi, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72, U.;

2) baluožu od. zaķu rācenis, grosse, fette Henne (sedum telephium)
U., sedum maximum Sut. Mežuos un ārēs II;

3) rācenis, ein Teil des Spinnrades
Lasd., Gilsen, "ieapaļš ratiņa kuoks, uz kura uzstiprinātas "ruociņas", kas tur spārnu ar spuoli" Selsau, "ratiņa ruociņas (acc.) apakšā savienuo šķērslis, kas piestiprināts pie lielāka stabiņa, kuŗš iekalts apaļā bumbā - rācenī" Vank. "tā (sc. ratiņa) daļa, pie kuras piestiprināts buomītis; rāceņa apakšdaļa, kurai iet skrūve cauri, stiepjas cauri benķim" A. XI, 83. Das von Brückner Litu-slav. Stud. 124 aus dem Žem. zitierte li. racinė "Kartoffel" ist wohl aus dem Le. entlehnt. Le. rāc- ist vielleicht kontaminiert aus rāp- (in li. rópė "Rübe") und rac- (zu rakt); *raciņi waren wohl ursprünglich (nicht die weissen Rüben, die ja nicht gegraben werden, sondern) aus dem Boden zu scharrende Knollenfrüchie, vgl. etwa zemes rāciņi St., kleine, wilde Erdäpfel, die in den Wäldern wachsen.

Avots: ME III, 494

radît: jī grūta un drīži radīs Pas. V, 284 (aus Ozolmuiža in Lettg.). Refl. -tiês,

1): geboren werden -
auch Seyershof, Zvirgzdine: kad teļš mandē̦gā radījās, tad - Mandaļa Orellen;

3): nezin kur bij radījušās divas bietes - bij ieaugušas dārzā Seyershof. Subst. radĩjums: man tā vaina nav pa radījumam; es pats ienēmies Seyershof.

Avots: EH II, 348

raibaļa,

1) raibaļa U., raibaļa ² Ruj., raĩbaļa Ekau, Dond., raĩbala PS., Wolm., ràibala C., raĩbuļa Kand., Lautb., ràibuļa ² Prl., raibule, Demin. auch raibuļīte, raibelīte, raibalĩte, eine bunte Kuh (meist wohl als Eigenname):
ganīja guovis (raibalas, ziedaļas, baltmuguras) LP. V, 238. guosniņ mana, raibuliņa (Var.: raibuļiņa, raibaliņa, raibaļiņa, raibulīte, raibuļīte, raibelīte)! BW. 29167. pavaicāju mīļai Marai, kâ būs saukt raibu guovi. kuŗa raiba - raibalīte (Var.: raibaļiņa) 32422, 7. šuogad māte vārdu lika pē̦rnajām telītēm: kuŗa raiba raibaļiņa (Var.: raibuļiņa) 32422, 8. atnāk mana raibaliņa par āriņu mauruodama 28897. guovganam nabagam raibuļiņas (Var.: raibulītes) bizenēja 29353. maksā, tautieti, ... jaunajai masiņai guov[i] raibuļiņu (Var.: raibuliņu)! 13662. ej staltī, rādi man triju gadu raibaliņu (Var.: raibuliņu)! 25288. tev aitiņas, tev kaziņas, tev telītes raibuliņas 28867. ganu div[i] guosniņas raibulītes; dievs duod man simtu simtu nuo divam raibulēm! 28978. puiši dzina bē̦rus zirgus, es dze̦n[u] raibas raibelītes 30178, 4. nes manā laidarā, duod manām raibuļām! 32431, 1;

2) raĩbala, die Elster
Karls.

Avots: ME III, 467

ràust (li. raũsti "scharren, wühlen"), -šu, -su, tr., schüren, zusammenschüren, wühlen, fegen Etn. II, 182, (zusammen)schaufeln, zusammenraffen: es neraustu uguntiņu BW. 23144. negulēšu Jāņa nakti, nerausīšu uguntiņu 33125. atradu... meitas vakarēju gulumiņu,... vakar raustu uguntiņu 13988, 3. bija mē̦sli nuo kutīm vāģuos jārauš (jāmēž) Etn. II, 182. ecēšas "rauš" zemi Konv. ¹ 447. spruostā tie tev midziņu rauš Stari II, 511. Sprw.: rauš kâ pūķis Etn. I, 108. es rausu naudu Vēr. II, 327. viņi rauš naudu ar dakšiņām lādītē Kaudz. M. 46. gadu nuo gada viņš ir tik rausis un krājis A. XX, 862. dzīvuojat, labenieki, raušat naudu kaudzītē! BW. 27466. sniegu raust, verstümte Stellen ausschaufeln Oppek. n. U. Refl. -tiês, (mühsam) vorwärtskommen U., steigen, aufstehen Mar. n. RKr. XV,132: lēnītēm rausties uz durvju pusi. Jancis pat˙laban rausās lejā A. XX, 123. rausies, suoma, rausies, suma, mana brāļa klētiņā! vai gribēji ieiedams visus kaktus izluožņāt? BW. 18861. lācis pieskrējis pie egles un gribējis rausties augšā Pas. II, 453. ràusies ² kuokā! ràusies ² nuo gultas! Mar. n. RKr. XV, 132. Subst. ràušana, das Schüren, Fegen: mē̦slu raušana Etn. III, 5; ràusums, das abgeschlossene Schüren, Fegen; ràusẽjs, wer schürt, fegt: šajās talkās bija savi rausēji, - pa lielākai daļai spēcīgākie vīrieši, kuŗiem bija mēsli nuo kūtīm vāģuos jārauš (jāmēž) Etn. II, 182. Nebst rũsa "Schutt" zu li. rùsinti "schüren", rūsỹs "Grube für den winterlichen Kartoffelvorrat", r. рыхлый "locker", ршить "niederreissen", рюха "Schwein; Wolfsgrube", ae. réost "Pflugeisen", norw. rusk "Abfall", lat. ruspārī "suchen durchwühlen" u. a., s. Potebnja PФB. IV, 191 f., Būga PФB. LXXV, 142, Persson Beitr. 287 f., 308 und 842, Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.

Avots: ME III, 488

rē̦nuôt,

1) tr., undicht machen
Wid.: saules stari tika rẽ̦nuoti ar ābeles zariem un lapām, tâ ka tie tīklā guluošuo sasniedza tikai pa daļai Janš. Dzimtene ² I, 221;

2) intr., undicht werden
Wid.

Avots: ME III, 520

rĩkste (li. rýkštė "Rute"),

1) die Rute;
übertr.: die Prügel: rīksti lauzt, griêzt, eine Rute brechen, schneiden. rīkstes duot, prügeln. nerātnam bē̦rnam vajaga rīkstes Ahs. Sprw.: asa rīkste dara rāmus bē̦rnus. kas uotram. rīksti griež, pats dabū pērienu (wer andern eine Grube gräbt, fällt selbst hinein). rīkšu gre̦dze̦ni "aus kleinen Ruten angefertigte Ringe für die Osterschaukel" Lancmanis; rīkstes "apgalveņu virsējā daļa" Etn. II, 157;

2) der Fidelbogen
Für. I;

3) ein Szepter
Für. I;

4) ein runder Stab, der durch die Schlingen der Kettenenden des Webstuhles geschoben wird
Bielenstein Holzb. 399 (vgl. die Abbild. S. 398); ein dünner Stab, woran man die Aufzugsfäden bindet ebenda 401;

5) fig., der Schmerz; die Strafe:
tās rīksies, kuo bē̦rni ve̦cākiem griež; sāp vis˙vairāk Blaum. dieva rīkste, die Strafe Gottes: uguntiņa, dieva rīkste Br. 618. Nebst rīste (s. dies) nach Persson Beitr. 344 und 501 zu rist "binden".

Avots: ME III, 537

ringuts (unter riñgalts): "iejūga daļa, kas iet pāri zirga mugurai" (mit iñ ) Dunika: ringuta apakšā ir divi spilventiņi, lai zirgam neatspiež muguru.

Avots: EH II, 372

rùoka,

1): ruokas palaist Wessen, stehlen.
kad viņam pilna r. ir (wenn er reich ist), tad var duot Frauenb. kam tā r. (= rùocĩba 1) ir; tas nabadzībā nepaliks ebenda. bē̦rniem bij visi raksti ruokā (verstanden zu lesen und zu schreiben), kad gāja skuolā Seyershof. kad pilsē̦tā dzīvuo, tad tik nuo ruokas jāuztur luopi (dann muss man alles Futter fürs Vieh kaufen) Kand. pa ruoku galam ("neapzinīgi") kuo darīt Wessen. man iznāca pa ruoki FBR. XVI, 145. man nav pa ruokai nuo šās puses naglu dzīt Saikava. ja bij pa ruoku (gelegen, bequem) ebenda. ruoku pa ruokai. von Hand zu Hand Diet.;

2): piešūt uzvalkam ruôku ² Puhren, Siuxt; ruôciņa ² Salis, Seyershof, der Pulswärmer;

3): die Strebe (beim Bauen)
Iw. (mit uô ² ); puôda ruoku (acc. s.) Pas. XV, 26. (ratiņa) ruoka (Siuxt) od. ruociņa (Frauenb., Orellen, Saikava, Salis, Seyershof, Sonnaxt) od. ruoceņa (Warkl., Zvirgzdine); pa pumpja ruoku ūdens te̦k ārā Orellen; par ruoku sauc arī steļļu stabu turpinājumu augšējā daļa Seyershof; ruôciņa ² ir linu kulstāmais daikts, ar kuo sit pa liniem Iw., Siuxt;

5): dieva od. ve̦lna ruociņa Salis, orchis incarnata (od. militaris). - Kuryłowicz stellt Mél. ling. off. à Vendryes 205 f. dieses Wort zu gallo-rom. branca "Pfote".

Avots: EH II, 391

‡ rupaîmi Liepna, = rupumi (unter rupjš): kad ruoku dzirnūs maļ, ne milti, ne putraimi ar vienas reizes malumu nav smalki diezgan, un tāpēc pēc katra maluma jāsijā; rupjās daļas, kas sijājuot paliek sietā, ir r.

Avots: EH II, 385

saasnuôt: auch Orellen; saasnuoja gan beidzuot viena daļa (scil.: kartupeļu) Austriņš Raksti VII, 105.

Avots: EH II, 395

sabìezêt, sabìezt U., intr., gerinnen, zusammengehen, sich verdicken, verdichten: daļa nuo ūdens tvaikiem sabiezē par miglu Konv. ² 308, sabiezējuši tvaiki uz puķēm Vēr. I, 1188. sabiezējušu garaiņu vielas Konv. ² 714. gāzes sabiezēšana MWM. VI, 417. slimnieka istabā jāgādā par mitru gaisu, lai gluotas . . . nesabiezē krevelē SDP. VIII, 59. vakara krē̦sla ātri sabiezēja Vēr. II, 157. krē̦sla istabā sabiezēja arvien vairāk Saul. I, 55. sabiezēja tumsa Vēr. II, 172. laiks sabiezējis (bewolkt), - būs lietus Dond. Subst. sabiezums, die Verdichtung.

Avots: ME III, 594

sadẽdêt, intr., verwittern: kuoka daļas pilnīgi sadēdē Konv. ² 769. tās satrūd, sade̦g, sadēdē MWM. VI, 125.

Avots: ME II, 610

sajust, tr., intr., fühlen, empfinden, bemerken, wahrnehmen, ahnen: sajust smaržu; laimi, nepatiku. sajust nenuoteiktu smagumu visā miesā Purap. kur te̦kat jūs, puisīši...? kaimiņuos sajutuši (Var.: apmanīj[u]ši) apiņuotu alutiņu BW. 19698. tautu meita pa jūriņu laivu dzina, sajutusi man[u] brālīti, sav[u] maizītes arājiņu 11650. kas tai mūsu meitiņai? nei tā dzied, nej runā. vai tā bija sajutuse sav[u] brūtgānu neve̦se̦lu? 821. sviežu (šautru klēpi) ciema sē̦tmalī. sajutuši ciema suņi, sāka visi čāvināt 13250, 12. dižās (sc.: meitas) bija sajutušas, ka man dze̦dra valuodiņa 13346, 1. viņš kuodis tâ īsti, lai sajūt LP. VII, 128. darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomības Pūrs I, 51. - sajutis vīrs, ein erfahrener Kerl Für. I. Refl. - tiês, das Gefühl haben: pats sajutās, ka atruoduoties iestidzis Jaunie mērn. laiki IV, 85. Subst. sajušana, das Wahrnehmen, Empfinden, Fühlen: sajušanas spē̦ks, der Sinn Brasche; sa-jutums, die vollendete Tätigkeit des Wahrnehmens, Empfindens, Fühlens; die Empfindung: sajutumu saturu nevaram šķirt nuo viņu sajušanas Pūrs III, 87; sajutẽjs, wer wahrnimmt, empfindet, fühlt: ... kuŗa daļa lapā ir tā sajutēja Vēr. II, 719.

Avots: ME II, 641

sakne,

1) auch saknis (li. šaknìs, apr. sagnis "Wurzel") Manz. Lettus, Elger Diction. 155, Glück, Lng., sakns, -s Manz. Lettus, die Wurzel: Sprw. kāda sakne, tāda atvase. ve̦cam kuokam dziļu saknes. saknis mest, wurzeln Manz. Lettus. savīta tā..., tāpēc ka saknis viņai nebija Glück Matth. 13, 6. - zuoba sakne, die Zahnwurzel: pie zuoba izšķiram trīs daļas: kruonīti..., kakliņu... un sakni Māc. p. dz. 58. - sakņu augi, Hackfrüchte B. Vēstn.;

2) der Schnittkohl
Warkh.;

3) Plur. saknes, das Gemüse:
pāra grē̦das sakņu viņam bija nuorunātas pie... algas Aps. VII, 8. sakņu dārzs, der Gemüsegarten;

4) in Pflanzenbezeichnungen:
bezgala sakne Etn. III, 159, laserpitium latifolium; buku saknes Peņģ., pimpinella saxifraga L.; Jāņa sakne, rhizoma filicis maris Birsman; Pẽteŗa sakne, orchis maculata Dond.; kaulu sakne, Mauerpfeffer (sedum acre L.) Konv. ¹ 860; meisteru sakne, imgeratoria ostruthium Mag. IV, 2, 37; me̦lnā sakne, Schwarzwurzel (scorzionera hispanica) Peņģ. Sakņu dārzs 35; retējuma sakne, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79; rūgtā sakne, Laserkraut, weisse Hirschwurz (laserpitium latifolium L.) RKr. II, 73; Konv. ¹ 230; Konv. ² 358; saldā sakne, gemeiner Tüpfelfarrn, Engelsüss (polypodium vulgare L.) U., RKr. II, 76; Konv. ² 3732; saules sakne, angelica silvestris L. RKr. II, 66; taukā (Mag. IV, 2, 28; Konv. ¹ 782) od. tauku (RKr. II, 79) sakne, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); zal(k)šu sakne, polygonum bistorta L. Mag. IV, 2, 43; Konv. ¹ 849; ziepju sakne, Seifenkraut (saponaria officinalis L.) RKr. II, 77, zu sakas II.

Avots: ME II, 652

sàlaîns ² Mar. n. RKr. XVII, 135, sāļaîns, salzig, Salz enthaltend: sālainās sastāvdaļas Konv. ² 2860. sāļainas jūŗas Odiseja IV, 80.

Avots: ME III, 802

salasît, tr.,

1) zusammensuchen, sammeln
U.: salasīti... ziedi un zâles Etn. IV, 69. salasīt karaspē̦ku LP. II, 61. Bārtas upe salasa savus ūdeņus pa daļai leišuos Konv. ² 279. viņa pa nakts me̦lnumiņu salasa vē̦de̦ra tiesu;

2) auslesen, durchlesen, zusammenlesen:
mēnesnīcā var salasīt uz uolas šādus vārdus LP. I, 25. meitene salasa... grāmatas virsrakstu Aps. IV, 15. brāļa sejā ne˙kas nav salasāms Stari III, 226;

3) intr., eine bestimmte od. eine längere Zeit sammeln bezw. lesen:
salasīja līdz pusnaktij LP. VII, 133. Refl. -tiês,

1) für sich sammeln, lesen;

2) sich versammeln:
nāks... šie brangā pudurā salasījušies LP. IV, 114. kamē̦r karaspē̦ks salasījies IV, 152. bērinieki salasās V, 57. vilki naktīm e̦suot salasījušies pulkiem VII, 860. vedēji salasījās pie brūtgāna BW. III, 1, 74;

3) (nach r. собираться gebildet) "= sataisīties": sasalasīja (= salasījās) pārduot pēdējuo guovi Rositten, meita sasalasīja un aizbrauca Pas. IV, 468.

Avots: ME II, 666, 667

sā`ls, -s Serbig., Wolm., Neuenb., sā`ls ^2, -s Prl., Nerft, PreiIi, sâls ² , -s Salis, Ruj., AP. (fem. od. masc.; fem. in Ronneb., Jürg., Arrasch, Bauske; masc. in Lis., Drosth., Schwanb., Ermes, Saussen, Meiran, Saikava), sâle ² Schlehk n. FBR. VII, 50, PIKur., Līn., Iw., ein gen. s. sāļa Pas. IV, 80 (aus Malta); IV, 518, (aus Dricē̦ni), Gr.-Buschhof, Warkl., Selsau, acc.-instr. s. sālu (?) Glück Ezechiel 16, 4; 47, 11, Demin. sāltiņa BW. 19317, 1; 22629 var., das Salz; akmiņa, kramanains, le̦dains s., Steinsalz U.; baltais s., sviestu s., spanisches Salz U.; vārīts s., smalkais pienu s., Lüneburger Salz U.; sarkanais s. U.; mālu od. mālainais s. U.; luopu s. U.; rūgtā s., Bittersalz V.; dze̦lte̦nā (sarkanā) asiņu s., gelbes (rotes) Blutlaugensalz Konv. ² 202; vārnu s., Quarz Salisb. - Plur. sàļi, die (chemischen) Salze: šie... sāļi pieve̦lk akmenim nuo gaisa ūdeņa daļas A. v. J. 1899, S. 230; vom Hopfen: alum par daudz sāls Rutzau. Zu apr. sal, slav. solь, la. sāl (gen. salis), gr. ά'λς, arm. ał(t), got. salt, ir. salann "Salz", aksl. slanъ, r. сóлонъ "salzig", serb. slȁting "Salzquelle" u. a., s. J. Schmidt Neutra 182 und 253, Trautmann Wrtb. 249, Walde Vrgl. Wrtb. II, 452 f.

Avots: ME III, 802, 803