Paplašinātā meklēšana

apgabals, auch apgabalis,

1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;

2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;

3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.

Avots: ME I, 85

debesgabals, eine schleimige Masse: uz laukiem, rugājiem brīžiem atruon puņķiem līdzīgas glemes; tauta duomā, ka tās e̦suot nuokrituši mākuoņu gabaliņi (debesgabali) Etn. II, 166.

Avots: ME I, 449

dižgabals, die Kanone; dižgabala šāviens, Kanonenschuss; dižgabala luode, die Stückkugel. [Üblicher ist dafür liẽlgabals.]

Avots: ME I, 475

gabals: Demin. gabaltiņš Kaltenbr., Sonnaxt, dat.-instr. Plur. gabaleņām Pas. IV, 314 (aus Welonen),

1): nē, es saku, tas tik ir g. (= eine gute Idee?)!
Janš. Dzimtene III ² , 337. gabals, der Körperteil, das Glied Seyershof. Liene e̦suot beigta ar visiem gabaliem (krank an allen Gliedern); lielais ūdens g. Janš. Bandavā II, 161, das Sakrament der Taufe (als Hauptstück des Katechismus);

8): auch Gramsden, Grob., Seyershof. šī gabalā Jāņu rudzus nesēj Grob.;

11): dzijas g.; eine Garnfitze
auch Dond., Frauenb.; gabals, ein Bündel Langstroh Orellen; gabaliņš,

b): auch Seyershof. - tâ jādara vienā gabalā (ununterbrochen)
Siuxt. tad bija gabalā (immerfort) tadi gāzieni lietus Heidenfeld. tī izkapts stavēja gabalā asa ebenda;

13): suņa g. "nelāga cilvē̦ks" Wessen; ‡

14) lielais g., = liẽlgabals, die Kanone
Kaltenbr., Ruhtern: rāve šaut ar lielajiem gabaliem Kaltenbr.

Avots: EH I, 375

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

‡ galdgabals Salis, ein kleines Bratt.

Avots: EH I, 379

galˆvgabals, ein auswendig zu erlernendes Stück, das Hauptstück (im Katenchismus): viņš uzņēmās bē̦rnu ielauzīt galvgabaluos Neik.

Avots: ME I, 597

‡ kuõpgabats Ahs., ein Wegabschnitt, den mehrere Wirte zusammen in Ordnung halten müssen.

Avots: EH I, 687

liẽlgabals: vgl. dazu Zēvers IMM.1927, I, 116.

Avots: EH I, 754

liẽlgabals, die Kanone; vgl. d. Stück dass.

Avots: ME II, 498

màizgabals od. maizes gatials, ein Stück Brot: sunim sviedu maizgabalu BW. 6385. màizgaruoza, die Brotrinde; sunim sviedu maizgaruozu BW. piel. ² 6385 var.

Avots: ME II, 553

‡ mugurgabals N.-Salis, das Rückenstück (eines geschlachteten Schweines).

Avots: EH I, 829

nuõgabals, ein Stück, eine Strecke: kas tas par nuogabalu nuo parka me̦lnuma gar viņu debess malu? MWM. VIII, 177.

Avots: ME II, 782

pakaļgabals, das Hinterstück, Hinterviertel, Hinterteil: cūkas pakaļgabals.

Avots: ME III, 39

‡ pakaļšgabals Siuxt, = pakaļgabals.

Avots: EH II, 140

prìekšgabals, das Vorderstück Ar.

Avots: ME III, 395

pusgabals, das halbe Stück: tas varuot pārraut pusgabalu dzijas ruokām JK. V. 113. - pusgabali, Halbstücke im Netzbeutel Bielenstein Holzb. 649.

Avots: ME III, 426, 427

radagabals, der Verwandte.

Avots: ME III, 461

‡ sagabals "?": rata s. Karls.

Avots: EH XVI, 407

‡ sãngabals, das Seitenstück (eines geschlachteten Tieres) Salis.

Avots: EH XVI, 471

streijgabals (auch streigabals, strejgabals geschr.), stre[i]ju gabals Konv. ² 2594, ein in spfiterer Zeit zugemessenes, vom Gesinde fern liegendes u. mit dem übrigen Land nicht zusammenhängendes Landstück AP.: pagastā daudz stre[i]jgabalu Konv. 1564. starpā iekrītuot streiju gabali Vēr. II, 840. aizjāju... zirgus uz attāļuo strei[j]gabalu pieguļā Kaudz. Jaunie mērn. Iaiki I, 66.

Avots: ME IV, 1085

viêngabals, ein einziges Stück, ein Ganzes: nuo viengabalā saaugušām ribām Konv˙a 456. divdaba kļūs viengabals Zalktis II, 78.

Avots: ME IV, 658

viênkā`ršgabals "was in einem Stück ist" A.-Schwanb.

Avots: ME IV, 659

virsgabals, das obere Stück, der obere Teil: brunčiem virsū bij piešūts virsgabals Etn. IV, 108.

Avots: ME IV, 612

àizars: àizara ² auch Golg. In Oknist nennt man àizara ² eine Querfurche (auch 2 oder 3 Querfurchen) am Ende der Längsfurchen am Rande des Ackers, die ganz zuletzt gezogen und bepflanzt wird: būtu viss gabals piedēstīts, bet aizarām pietrūka kartupeļu.

Avots: EH I, 6

àizgaņģis,

1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;

2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gar,e̦ns pļavas gabals aiz meža stūr,a vai ar zemes strēmeli atdalīts gar,e̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;

3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;

4) die Einöde, Wüste.

Avots: ME I, 26

‡ àizplùkt,

1) a. linu gabalu līdz pusei Golg., Flachs raufend bis zur Hälfte des Feldes gelangen;

2) a. linus Saikava, Flachs zu raufen anfangen:
aizplūkts linu gabals;

3) a. (linus) kam gaŗām Mahlup, Flachs raufend an jem. vorbeigelangen (schneller raufend).

Avots: EH I, 43

‡ àizšķindêt, klingend (klirrend) sich entfernen: zvani vien aizšķindēja Bers. ar kāju paspe̦rtais bleķa gabals aizšķindēja pa bruģi pruojām Dunika, Kal.

Avots: EH I, 55

àizslìet, tr., lehnend versperren, vorlegen: ieeja bij neliels caurums, kam aizsliets priekšā liels klints gabals Māliņš.

Avots: ME I, 51

‡ àizsutinât, zu bähen (brühen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): aizsutināts spieķis, gaļas gabals Kl.

Avots: EH I, 54

‡ apdrukât, bedrucken: pergamenta gabals bija apdrukāts visādām . . . zīmēm LP. VII, 1146.

Avots: EH I, 78

apgabalis,

1) Subst. (s. apgabals): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76: (sienu) apgabaļiem sakaš oder dzanā apgabaļuos Kaltenbr.; ‡

2) Adv., stellenweise:
apgabalis sāka gaiss jau nuoskaidruoties Janš. Atpūta No 373, S. 5. viņas gultne ir apgabalis šaura Janš. Nīca 8 (ähnlich Mežv. ļ. II, 341).

Avots: EH I, 80

‡ apripinât, herumrollen (um, tr.) Jürg.: a. ripu ap māju. Refl. -tiês Salis, unter etwas rollen (intr., perfektiv): naudas gabals apripinājās zem skapja.

Avots: EH I, 109

apruna, apruņa, üble Nachrede: ei! tas ir nejauks gabals, ka tādas apruņas jādzird Kaudz. M.

Avots: ME I, 116

apsmir̂st, mit Gestank umgeben werden, rings umher stinken: atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmirduši BW. 15533. mē̦slu laikā apsmirda viss apgabals Grünhof, AP. nuo tā apsmirda visa pasaule Aps.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 124

‡ apspuôdrinât,

1) bescheinen, beleuchīen:
gaisme . . . apspuodrinava viņus Evang. 1753, S. 6;

2) blank (glänzend) machen
(perfektiv) Warkl.: a. dzelzi. Refl. -tiês Warkl., blank (glänzend) werden (perfektiv): naudas gabals kabatā apspuodrinājies.

Avots: EH I, 116

apsvaidît: apsvaîdît ² (= apmẽ̦tât

1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît ² (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡

3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.

Avots: EH I, 118

apvā`rtît (li. apvartýti), tr., freqn. zu apvḕrst, fortgesetzt wenden, kehren, wälzen, hin und her wendend beschmutzen: apvārtīts taukuma gabals. viņš mani pe̦lnuos apvārtījis Jer. III, 16. suns jau ar neapvārtītu neē̦d, sagt man zu einem, der etw. Essbares auf die Erde fallen lässt PS. Refl. -tiês, sich wiederholt umwenden, wälzen, sich wälzend, wendend beschmutzen: maize smiltīs apvārtījusies.

Avots: ME I, 134

ārsēš,

1) ausserhalb, seitwärts:
suns, braucēju riedams, skrien ārsēš J. Kaln.;

2) ausserdem:
kalpam bez zināmas algas iesē̦ts se̦stulis linu ārsēš. tas gabals mums ārsēš, das ist Streuland Bers. [Zu sē̦ta?]

Avots: ME I, 244

‡ atčurinât "atcept, apdedzināt; anbrennen (tr., an heissem Eisen)": esi gan atčurinājis ādu Kalz. und Lubn. n. Fil, mat. 25. Refl. -tiês "anbrennen (intr.)" ebenda: saulē atčurinājies ruokai ve̦se̦ls gabals ādas.

Avots: EH I, 138

atdrimt: abbröckeln (intr.) Marienhausen ("nur von Lehmgefässen"), "atbirzt, atdrupt, atplīst" Golg.: nuo akmeņa atdrimis liels gabals.

Avots: EH I, 139

atlaîdiens (unter atlaîst 1): auch Seyershof; "gabals">saausts gabals, kuo nuolaiž aužuot" N.-Peb.

Avots: EH I, 152

atlaûzt ‡ Refl. -tiês, versehentlich abgebrochen werden: nuo plāceņa atlauzās lielāks gabals, nekâ gribēju Jürg. u. a.

Avots: EH I, 153

atplîst (li. atplýšti), intr., inch., abspalten, losplatzen, abreissen: skaida atplīst nuo malkas; maisa gals atplīst vaļā; liels gabals atplīsis nuo svārkiem.

Avots: ME I, 182

atskalˆdît, ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst, unversehens) ab-, wegspalten: atskaldījās lielāks gabals, nekâ gribēju. (fig.) viņi grib nuo mūsu draudzes a.

Avots: EH I, 166

‡ atšķilt,

1) durch Feueranschlagen sich herbegeben machen:
zaldals ... atšķīlis suni Pas. VIII, 59;

2) (Eier) losschälen (von der Bruthenne gesagt):
trīs uolas jau atšķiļtas C. Refl. -tiês,

1) sich losschälen (von bebrüteten Eiern):
dažas uolas jau atšķĩlušās Bauske;

2) sich
(acc.) abspalten: zibenim iespeŗuot, nuo akmens atšķīlies gabals C., Salis.

Avots: EH I, 174

badaîns,

1) gefrässig, hungrig
Burtn., Mar.: vērsis, nuo rīta badains, ieraudzījis siena vīšķi kabatā LP. VI, 598;

2) hungerleidend, hungrig, arm:
badains apgabals Lub.; es visu dienu nebiju ēdis: biju vakarā badains kā vilks RKr. XV, 106 (Mar.). badains (Var.: badîgs, badu) Jānīts nāca, badaināks (Var.: badīgāks) Pēterīts BW. 33031 var.

Avots: ME I, 247

bars,

1): auch Golg. (nur vom Getreide), Salis, Seyershof: baru bariem... pārgāju par bāliņa tīrumiņu BW. 11658; ein bestimmter Strich Feldes bei der Getreidemahd
Kaltenbr.: bara platums nuoteikts ar druvā izdzìtām vagām; nuo vagas da vagai bija b.; ein zu mähen angefangenes Roggenfeld, "gabals">tik llels gabals, cik pļavēji spēj nuopļaut vienā virzienā" Warkl.; rudzu b., ein ungefähr 5 Schritte breiter Streifen im Roggenfeld, den ein Mäuer mäht Linden;

2): auch Ramkau, Warkl.: būs veldrē linu b. BW. 33180;

4): zuosu b. BW. 17605, 8, meitu bariņa 20430, 6;

6) (= atberes): saimnieks nuoveda uz magaziņu barus Golg.

Avots: EH I, 205

birzuokle, Hain, Wäldchen, zemes gabals, nuoaudzis ar lapu kuokiem Adsel n. A. X, 2, 536.

Avots: ME I, 300

II bizins, byzans Ekgr., ein zum Werfen geeignetes Stück Holz, sviežamais, kuoka gabals, kas jau ilgāku laiku zemē gulējis un ietrunējis: šai ciemā sirdīgi suņi: ņem līdz kādu bizinu Lubahn n. Etn. I, 32. [bizins Warkhof, Kreuzb., bizenis Kalzenau, eine Gerte, ein Stock. Wohl eine Umbildung von russ. бизу́н "хлыст, прут, хворостина".]

Avots: ME I, 302

IV bliẽķis,

1): b. ir kuoka gabals, kam viena puse līdze̦na; uotrā pusē iedze̦n šķībi kātu AP.

Avots: EH I, 231

‡ čazga, die Eisscholle (? "gabals%20Daugav%C4%81">le̦dus gabals Daugavā") Linden: čazgas jau iet, nu jau sāks salt Daugava, ja laižas, tad le̦di ceļas nuo akmeņiem vaļā, un viss ūdens ar čazgām pilns.

Avots: EH I, 287

četrrùoku gabals, ein vierhändiges Stück.

Avots: ME I, 411

čumurains, büschelig, büschelartig zusammengezogen, zackig: čumuraini zari; čumurainas saknes (Janson) MWM. X, 450. svina gabals izlejas čumurains Etn. II, 2. čume̦rē̦ns (faltig) ģīmis Dond.

Avots: ME I, 420

‡ dze̦ga, auch Plur. dze̦gas; das Gesims: gar namu dze̦gām pilēja le̦dte̦kas A. Brigadere Daugava 1928, S: 1029: nuokrita nuo nama dze̦gām liels dze̦gu gabals Latv. Sargs 1927, N‡ 80. stundenis uz krāsns dze̦gas Daugava 1928, S. 1240.

Avots: EH I, 352

el˜le, elne [Wessen], BW. 22277, LP. VI, 1, 541, [Le. Gr. 177], die Hölle: Sprw. uz elli kâ pa laipu. vai ellē, vai debesīs - kad tik pulkā! kad kungam darba trūkst, kad ellē muoku? Etn. III, 43. ej ellē mālus mīt, sagt man, wenn sich jemand ungefragt in die Rede mischt Etn. II, 63. kur ellē viņš ir? wo, zum Henker, ist er? U. elle pagale, elles prauls, elles gabals, elles (s)kruķis, ein Höllenbrand, elles strāķe, der Höllenpfuhl n. U. [Aus mnd. helle.]

Avots: ME I, 568

I ẽze Gr. - Sess., ēze, ēzis U., die Feueresse: dzelzsgabals pazūd ēzē Vēr. I, 930. kalējs manus raibus cimdus uz ezītes svilināja BW. 9523. [Aus mnd. ese "Esse".]

Kļūdu labojums:
ēzis U. = ēze, ēzis U.

Avots: ME I, 578

‡ gabalelis, Deminutivform zu gabals, das Stück: gabaleli maizes Janš. Bandavā II, 84.

Avots: EH I, 374

‡ gabalgabaliem, stüekweise, in Stücke: vīrs griêž miruoņus gabalgabaliem Pas. IV,. 188 (aus Dricēni). Vgl. gabals 6.

Avots: EH I, 375

gabana (li. (gabanà "ein Armvoll"), gabans [li. [gãbanas "охапка"],

1) ein Armvoll:
gabana od. gabaiņa - kušķis, cik ruoka var saņemt LP. VII, 306;

2) der Heuhaufen
Lös., Mar., Oppek., Oberkurl.: siens sakrauts gabanās; nu tik vajag tuo ielikt šķūnī Mar. sienu me̦t gabanās Etn. I, 78. viņa sāka piekasīt gabanu ceļus R. Sk. II, 160. es kâ siena gabaniņa BW. 14854. nuo trim siena gabanām sakrauj ve̦se̦lu ve̦zmu AP. kaut man būtu āra pūtusēs kâ siena gabana Druva II, 408. Dafür anderswo gew. guba;

3) im VL. gabaniņa als Epitheton des Schafes:
aitiņ, mana gabaniņa, das Wollichte n. Spr., eher wohl - das Runde (vgl. es kâ siena gabaniņa). [Wohl zu gabals, li. gãbužas "куча, сверток, горсть", gabénti "fortschaffen, bringen", ir. gabim "nehme", la. habeō "halte, habe", wruss. габаць "ergreifen, nehmen" u. a.; s. Berneker Wrtb. I, 28 f., Leskien Nom. 38, Uhlenbeck IF. XIII, 216, K. Meyer IF. XXXV, 235 ff., Trautmann Wrtb. 74.]

Kļūdu labojums:
Vii, 506 = VII, 306

Avots: ME I, 580

‡ gabuls, = gabals">gabals: šūn ... svārciņu deviņiem gabuliem! BWp. 1341, 2 var. zemes gabuliņu BW 28261, l var, nuobrauce gabulu Pas. IV, 251 (aus Viļāni).

Avots: EH I, 375

I gàiss,

1-3): das Himmelsgewölbe
Rutzau (hier debesis unbekannt; gaisā spīdēja daug zvaigžņu). kāvi sitas augšā līdz pus gais[u] Salis; "neblige Wolken" Heidenfeld: viņš jau vienmē̦r cēlēs g.; Plur. gàisi ² "Wolken und Wolkennetze KatrE.: sniega g. pē̦rkuoņa g. līt[u]s g. "weiche Wolkennetze od. niedrig gehende weiche Wolken". sausuma g.,

a) "cieti, sausi, augsti mākuoņi",

b) von Höhenrauch erfüllte Luft.
- nuo spārnuotām skudrām uz ve̦zuma nevar glābties viņas iet gaisuos ("?") Grob. man krīt visi gaisi virsū, der Himmel fällt über mir zusammen Kalz. n. BielU. galsuos lēkt, sehr leichtsinnig sein Dond. iet gaisu gaisiem ("?") Salis n. FBR. XV, 74. tāds gaisa gabals! Ar. u. a., ein so grosses Stück Weges (zurückzulegen)!

4): auch Preiļi (Kur. Nehr.).

Avots: EH I, 378

‡ galˆdskalis Auleja "gabals">dēļa gabals".

Avots: EH I, 379

‡ grāvijs Saussen, mit Gräben durchzogen: lauks (tīrums, zemes gabals) ir g., ja tur izrakts daudz grāvju FBR. XIV, 72.

Avots: EH I, 401

[ìegrust, ìegruzdêt, zu schwelen anfangen: malkas gabals iegruzdis Lis. dārbuokslis iegruzdējis Nigr. kartupeļi ce̦puot iegruzdējuši Arrasch.]

Avots: ME II, 19

[iêliẽkņa ² Nigr.], iẽliekņ, [ieliekna Laud.], eine Niederung, eine feuchte, niedrig gelegene Stelle: rudzi ieliekņās izpuvuši Kokn., [Welonen]. viņas brida pa kapiem un ieliekņām Vēr. II, 30. upe ar saviem krastiem un ielieknām Līb. 42. [ìelìekņa ² "mežā ieliecies pļavas gabals" Nerft. Vgl. liekna.]

Avots: ME II, 40

[ìešķîst,

1) hineinspritzen
(intr.): viņam dubļi iešķīda acīs;

2) herein -, hineinstieben:
kāznieku burzma iešķīda istabā Nigr.;

3) zu schleissen
(intr.) od. sich aufzutrennen beginnen: iešķīdis drēbes gabals Bers.]

Avots: ME II, 77

III izdairîtiês, sich spalten lassen: šis malkas gabals brangi izdairījās [Etn. III, 18.]

Avots: ME I, 724

izliêt [li. išlìeti], tr., ausgiessen: Sprw. neizlej netīru ūdeni, kamē̦r tīra nav. kur nu vairs izlietuo sasmelsi od. izlietuo taču nesasmelsi, das Geschehene kann man nicht ungeschehen machen. izliet laimes;

2) ergiessen:
saule izlēja savu spilgtuo gaismu par kauliem apklātuo ceļu RA.;

3) vergiessen:
kas cilvē̦ka asinis izlej, tā asinīm būs izlietām tapt I Mos. 9, 6. Refl. - tiês,

1) überfliessen, verspritzt werden:
tâ ūdeni nest, ka ne˙viens piliens neizlejas Etn. I, 61;

2) sich ergiessen:
nuo krūtīm skaņas Aps.;

3) sich formen, sich beim Guss, beim Giessen (bes. beim Glückgiessen) bilden:
svina gabals izlejas čumurains Etn. II, 2. nezin, kas tur tē̦vam bija izlējies Plūd. II, 321.

Avots: ME I, 765

izvìlkt (li. išvil˜kti),

1) heraus -, ausziehen:
līdz pusei vien izvilku tē̦raudiņa zuobentiņu BW. 19043. Sprw.: izvelc suni nuo ūdens, viņš tev iekuodīs ruokā. aude̦klus... izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71. kad pavasaŗuos pa naktīm salst un dienām atlaižas, tiek izvilktas ziemas sējai saknes; tuo apzīmē ar "izvilkt sēju" Grünh. tâ izvilku dzīvuodama tautu dē̦la paduomiņu BW. 27114. kūtram rikšņus es izvilku, le̦pnam lē̦nu valuodiņu BW. 34235;

2) durchziehen:
caur jumtu kalējs izvilka skursteni AU. stigu izvilkt, eine gerade Grenzlinie durch den Wald schlagen;

3) fig., fristen, kümmerlich durchbringen:
laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka JK. V, 52. nede̦r daudz luopu turēt un tuos męrdēt jeb, kâ mē̦dz sacīt, izvilkt. uz cini izvilkt, auf den grünen Zweig bringen;

4) kosten (aus der Tasche ziehen):
[tas daudz naudas izvilks U.] Lienas audzēšana man daudz ir izvilkusi Kaudz. M.;

5) mit Hast bis auf den letzten Tropfen leeren:
viņš izvilka mēriņu sausu od. līdz dibe̦nam Grünh.;

6) jem., eins überziehen, einen Hieb versetzen:
dē̦lam pa lielam izvilcis ar vici MWM. X, 89. Refl. - tiês,

1) von sich selbst herausziehen, herausfallen:
papīra gabals bijis, ņe̦muot mutautiņu, izvilcies Janš.;

2) sich kümmerlich durchbringen, durchschleppen, duurchschlagen:
pa diega galiņam izvilkāmies pē̦rnuo gadu (vgl. Mag. XIII, 3, 69);

3) zur Genüge ziehen:
divi reizes izvilkušies - nebijis tādas zivs LP. VI, 788.

Avots: ME I, 828, 829

‡ izžļugt Frauenb., = izmìrkt, izžulˆgt: ziepes izžļugušas. (gaļas gabals žāvējuot) atkusis vaļā un izžļudzis ("kļuvis mīksts un jē̦ls, taukiem ārā te̦kuot").

Avots: EH I, 499

jeñcis [Nigr.], ein Kleidungsstück (apģērba gabals, līdzīgs žaķetei) Gr. - Essern: mugurā zili pe̦lē̦ks jencis JR. VII, 49. Dazu ein Demin. jeņ̃ķiņi, ein Kinderröckchen Dond.

Avots: ME II, 110

[I juoms,

1) = ruobs: izpļāvis pļavu juõmu juõmiem Stuhrhof (vgl. auch juoma I);

2) eine Flusskrümmung:
tai juomā labi ķeŗas zivis Schönberg;

3) "Gegend
(apgabals, apvidus)" Serben.]

Avots: ME II, 127

kakalze, kakalˆza Mar., ein hart gewordener Lehmkumpen, der durch die Egge nicht fein gemacht werden kann Oppek. n. Mag. XIII, 23: Gulbenē ve̦ci ļaudis stāsta, ka kakalze (sakaltis māla gabals uz lauka) e̦suot vilka māsa un akmens vilka brālis LP. VII, 574. [Vielleicht mit Reduplikation zu apkala (s. dies), aizkalēties (s. dies) und kàlst; zum z vgl. kukurznis, kukulznis und ciekurznis.]

Avots: ME II, 137

kalmaka, kàlmaks ² Mar., kalmuks, etwas Grosses Mar., [kalmaks Serben " ein grosses Stück "], ein grosses, mageres Tier [kalmaka Erlaa, N. - Peb.] oder ein solcher Mensch Stockm., Frauenb., Etn. I, 121, A. XVI, 284; [kàlmaks ² Mar., kalˆmaks ² Appricken, Schnönberg, Treiden, kàlmāks ² Bers. "ein grosser, korpulenter und ungewandter Mensch od. ein solches Tier "; kal˜māks "ein schwer begreifender Mensch" Stuhrhof; kalmāks ² od. kàlmāka ² Fest. "ein grober, gewalttätiger, gefrässiger Mensch"; kalmaka od. kalmaks Serben, Schujen, kal˜maks Drobbusch, Sermus, kal˜maka Nötk., AP., kal˜muks Neuenb., Autz, ein gefrässiger Mensch od. Hund; kalmaka "nelāga kuoka gabals" Ruj. - Nach einer brieflichen Mitteilung des Herrn J. Ozoliņ aus N. - Peb. gebe es dort eine Volkstradition, dass zur Zeit des nordischen Krieges in Lösern fremde Leute, genannt kalmaki od. kalmakas (= kalmücken?), gehaust und frische Menschenleichen gegessen hätten.]

Avots: ME II, 142

kalˆnaîns, bergig, uneben: kalnains apgabals. kalanaina, lejaina taut'istabiņa BW. 24097.

Avots: ME II, 142

I kañkalis, [kànkalis ² Mar.], eine harte Erdscholle ["mit àn", Wessenshof], ein Erdkloss, - sacietējis zemes vai izkārnījumu gabals Gold.: šādi, tādi sīki putni, kankalīšu kūļātāji BW. 2664. kaplis, sadauzīdams arkla izlauztuos kankaļus (kukulžņus) un ve̦lē̦nas Antrop. II, 35, Perk. [Als ein Kuronismus nebst. kankars II zu kankalaĩ "Hoden", kankórėžis "ein Tannenzapfen" und vielleicht ciẽkurs, cirkuris, cinkulis.]

Avots: ME II, 155

kâtuôt, intr., stiefeln, gehen: viņš kātuo uz kaimiņiem Paul. ir jau vē̦ls, un liels gabals kuo kātuot! Vīt. 35. Zu kâts.

Avots: ME II, 205

kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūvė´ti (III prs. kũvis) "sich schämen", got. hauns "niedrig, demütig", [ahd. hônida "Schmach, Schande", gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].

Avots: ME II, 176, 177

kaza: Demin. verächtl. kažele Siuxt, Pas. VI, 153, Janš. Bandavā I, 32, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73; 1): balta k. BW. 11652. pinkainuo kazu 18399. meža k., das Reh - auch Zvirgzdine; pē̦rkuona k., die Bekassine Wirginalen;

5): kaziņas, "ķigulīšu spēle" Grünh.: uz kaziņam iet;

6): kaza, ‡

d) ein hölzernes Behältnis, worin Kalk auf das Gerüst eines Neubaus hinaufgetragen wird
Orellen; ‡

e) "stīpu drāžamā ierīce" Siuxt; ‡

f) "šaurs gabals nekasta siena" Festen; kaziņa,

c): auch Saikava; ‡

d) ein kleiner, mit einer Hand zu lenkender Hobel
Warkl.

Avots: EH I, 596, 597

klaîsts [Kr.], ein Umhertreiber L., N. - Kmph. [klaisa gabals dass. Bers., Weinsch.]. Zu klîst.

Avots: ME II, 209

klajumaîns, reich an freien, offenen Stellen, waldlos: apgabals ir kalnains un lejains, mežains un klajumains Lautb.

Avots: ME II, 210

‡ II klum̃pis, ein Klump(en) Dunika ("gabals">gabals"), PlKur. ("pika"): zemes, maizes, gaļas k. Dunika. (zuosij) rumpis kâ k. Pas. XII, 105. Aus nd. klump "ein Haufe, Kloss", s. Sehwers Unters. 52.

Avots: EH I, 622, 623

‡ knazuôt Trik., intensiv schlagen: nu es tevi knazuošu! tad nu gan knazuo (= dūšīgi lîst). tāds gabals! kas tur bija kuo k. (= dūšīgi iet).

Avots: EH I, 629

koiba Salis "zuoles gabals"; [s. kuiba].

Avots: ME II, 254

krumslaîns, krumšļains,

1) knorpelig
Smilt., U.;

2) hügelig, uneben:
krumšļains apgabals Erlaa.

Avots: ME II, 287

krùteža [PS.], C., Smilt., [Zb. XVI, 171, Dagda], krùtaža ² Aps.,

1) krūtaža ² Gr.-Sess., die Brust (namentlich vom Geflügel), das Bruststück: suns ar baltu krūtažu Saul. raiba pagātne kā dzeņa krūteža A. XIV, 98. uz pīpes galviņas le̦puojās turcietes krūtežas nuotē̦ls Seib. krūteža-krūts gabals nuo gaļas Lös. n. Etn. IV, 98. grauduos guļ ierušināti cūkgaļas gabali, gan vidukļi, gan krūtažas Janš.;

2) krūteža, das Holz, in dem die Füsse des Spinnrockens befestigt sind
Nerft n. A. XI, 83.

Avots: ME II, 293

‡ kul˜bene Siuxt "neliels ādas gabals zirga pakaļējās kājās, luocītavas vietā. šuos ādas gabalus dīŗâjuot nuogriêza atsevišķi. izraudzēja un nuo tiem taisīja paslalas. nuo katras kājas iznāca viena pastala". Vgl. kulbenes 2.

Avots: EH I, 670

kule: naudas k. BW. 1785, 1 var. pe̦lnu k. 24784, 4. sēņu k. 20909. ubagu k. 34957. man bij laba ganu k.: ganuos gāju. pienu deve, pieguļā cūkas gaļu 29249. tas nuoņēma darba kuli, manu darba nedēliņu 22328, 1. nuostrādāja visu dienu ar savu kuli (der Arbeiter zehrte den ganzen Tag an der mitgebrachten Kost) Warkl.; "re̦snās zarnas gabals, kas nuobeidzas ar aizaugušu galu" Siuxt. bads k. Warkl., ein Geizhals. siekalu kulīte Frauenb., ein speichelndes (geiferndes) Kind. Zur Herkunft dieses Wortes s. auch P. Schmidt FBR. VII, 9.

Avots: EH I, 670, 671

II làmpa ^2: auch ("atplīsis gabals") Gr.-Buschh. n. FBR. Xll, 77; (Scherbe) Kalnemois, Schwanb., ("šķembele") Nautrēni, Saikava; ein abgeschnittenes Stück Fleisch Saikava; ein kleines Stück Zeug Saikava; "lupata" Prl.; ein Fetzen (Zeug), Lappen AP., Fest.; abgeschlagenes Stück (nur im loc. pl.: sasist kuo lampās) Oknist; piestu sasit lampām Pas. Xl, 61, ve̦cu katlu lampām Jūrgens Mana vect. nostāsti 106. atcirta izkapti lampās Heidenfeld. visu sacē̦rt lampu lampās ebenda.

Avots: EH I, 718

II lāms,

2): brūklenes aug làmu ² làmiem ² Linden ir Kurl. viens l. palicis nenuolasīts ebenda; "liels gabals" (mit â ² ) Līn.

Avots: EH I, 727

late (unter lata),

3): "tīruma gabals" Mar.: visa zeme ir sadalīta sešās, septiņās latēs; katru lati apsēj ar savu labību Mahlup.

Avots: EH I, 722

lẽ̦ca,

1) auch lẽcis [Līn.], Janš., die Linse; Wicke,
gew. Pl. lē̦cas [auch lēces U.]; dze̦lte̦nās lē̦cas, Wiesen -, Platterbse (lathyrus pratensis L.) RKr. II, 73; smilts lē̦cas, vicia villosa; vanaga l., Vogelwicke (vicia cracca) RKr. II, 80; Habichtserbsen St. sēt griķus un lēčus Janš. [lẽči, Wicken Rutzau];

2) die Linse, ein Teil des Auges:
acs lē̦ca MWM. VI, 951;

3) Linse (in der Optik):
lē̦ca - caurspīdīgs, slīpē̦ts stikla gabals Konv. ² 2428;

4) lē̦cas, Masern
L., Mar. n. RKr. XV, 123. [Aus aruss. "ļē > dial. *"ļę "linse". Zur Bed. 4 vgl. estn. lätsas "Linse; Masern", hernes "Erbse; Blatter, Pocke".]

Avots: ME II, 455

le̦ce̦ns, erschlossen aus hochle. lacans Mar. n. RKr. XV, 123, ein Stück, Klumpen: bieza piena, tauku, sviesta le̦ce̦ns; [samirkušu un pēc tam sakaltušu miltu gabals; sakaltušu vai sasalušu mē̦slu lêkša, samirkuša, salipuša vai sasaluša sìena lêkša Lettin. snieg le̦ce̦niem; mē̦sli uz tīruma izārdīti le̦ce̦niem Mar. - Vgl. le̦cē̦ns 1.]

Avots: ME II, 443

lejaîns, voller Täler: lejaina zeme. apgabals ir kalnains un lejains Lautb.

Avots: ME II, 447

‡ lempains "?": (papīra gabals) daudz 1ielāks ... un tāds l., stūŗu stūŗiem Kaudz. Izjurieši 265.

Avots: EH I, 733

[III ļeperis Jürg., ein untauglicher Mensch]; ein Klumpen: lepers [zu sprechen: ļeperis] apvalstīts gaļas gabals Selg, n. Etn. IV, 130.

Avots: ME II, 538

lèvenis [auch Serbigal, lẽvenis Salis, Līn.],

1) [lèvenis PS., lèvenis Trik.], eine moorige, sich bewegende Stelle Smilt., Schujen, [Freudenberg];

2) ausgespühlter Uferrand
Smilt., [Serbigal];

3) lẽvenis Kand., [Salis, Bauske, Bixten, Blieden, Stuhrhof, Treiden, Jürg., Wolm., N. - Peb., lèvenis PS., lêvenis Arrasch], der Haufe, die Menge [Nitau, Gold.]: miltu lēvenis LP. VI, 100. pa nakti sabiris ve̦se̦ls lēvenis ābuolu Katzd. mājiņas, kādu tuoreiz bij ve̦se̦ls lēvenis Vēr. I, 1467. [nāk liels lēvenis bē̦rnu um Doblen.] sūdu lēvenis, der Misthaufen Naud.; [siena, labības, zâļu, dūņu lèvenis PS.]; namentl. siena lēvenis, [lẽvenis MSil., Blieden], zum Trocknen zusammengeharktes Heu [Tuckum], Kand. [ē̦nu lēvenis Austriņš M. Z. 24. cilvē̦ki sagulušies lẽvenī MSil.] lēveņiem od. lēveņu lēveņiem, haufenweise: kur zuobins licis, tur krituši lēveņiem LP. IV, 67. nuoslānīja grauzējas lēveņu lēveņiem LP. V, 221. [lēvenis (mit nicht gedehntem ē) "mārka ziedu kārta, kas pārklāj mārkus ar dze̦ltāni zaļu plēvi" Neu - Wohlfahrt; lẽven[i]s Nötk. "e̦ze̦rā pe̦lduošs līkšņas gabals; Menge": ve̦se̦ls lēven [i] s aitu;"lêvenis (um Papendorf) - ein zusammenhängender und zusammenklebender Haufe von Stroh, Heu, Mist": mati savē̦lušies kâ lēvenis. gubas rudens slapjumā apaugušas kâ lēvenis. - Zur Bed. 1 vgl. allenfalls r. лава (wenn echt slavisch) "Moorbruch" (nach Miklosich Etym. Wrtb. 178), sowie Būga KSn. I, 272 f. und Petersson Heterokl. 188 f.; oder zu slav. lēviti "nachgeben" (bei Berneker Wrtb. I, 715)? In der Bed. 3 wohl zu lēvere.]

Avots: ME II, 463, 464

lĩdzâkš: auch (lìdzàkš ² ) Fest. n. FBR. XVII, 94; man gabals ir tavam l. AP. kuokus sāk l. sliet citu pie cita ebenda.

Avots: EH I, 746

‡ lielgabalis Oknist, = gabals">liêlgabals.

Avots: EH I, 754

I lìkšņa PS., Smiltt., [AP. ], lĩkšņa C., lìksnis, = lìksmanis Bers.: e̦ze̦ra lēne = līkšna Etn. IV, 130. līkšņa ir e̦ze̦ra gabals, kuŗam virsū pāraugusi pļava. aizgāju līkšņās sienu pļaut AP. purvs jau pārvērties par pilnīgu līkšņu. gar staigna purva līksni MWM. VIII, 10. ap šiem e̦ze̦riem bijuši līkšņi un muklāji VIII, 46. [Zu lĩguôt (iês). ]

Avots: ME II, 487

likt,

1): "atstāt" Skaista;

2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;

3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,

a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;

b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;

5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;

7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;

8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2); ‡

10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡

11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,

2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;

3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;

7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;

b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡

8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡

9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).

Avots: EH I, 741, 742

lĩmenis,

1) die Wasserfläche, der Wasserspiegel:
e̦ze̦ra līmenis laistījās kâ ze̦lta gabals A. XII, 151. ilgi skatījās uz upes gluduo līmeni Janš. kalnu virsuotnēs gaiss spiež mazāk nekâ virs jūŗas līmeņa A. XII, 72;

2) die Menge:
tur ve̦se̦ls lĩmenis [Ruj. ] uogu, sēņu Burtn. [Aus * lĩgmenis in der Bed. 1? Vgl. li. saikas be kaupos yra lygminas Viltis v. J. 1908, № 144 und lygmuo "Ebenbild", sowie (lautlich) le. līmeš. ]

Avots: ME II, 488, 489

[linkaine LD., linkaja Kawall n. U., liñkats Bassen, ein langes WeiberKopftuch]; liñkainis [Wirgen], dial. für lìkainis 2: sieviešiem aptina ap galvu linkaini BW. III, 3, 871. linkainis ir aude̦kla gabals, kuo apsien ap vaŗa vaiņagu Alschw., RKr. XVI, 106, 191. [Wohl ein Kuronismus.]

Avots: ME II, 472

luôbt [auch Kr.], -bju, -bu Smilt.,

1) tr., schälen, ablösen:
kamienu Spr.;

2) [luôbt Kl., Adsel] rasch laufen, sich eiligst begeben:
ve̦cais sāka luobt, kuo kājas nesa Blaum. negantnieks luobj alā LP. IV, 27. luobis pats bēgļiem pakaļ VI, 423. [viņam jāluobj tāds gaisa gabals nieka dzilnai pakaļ Vīt. 39];

3) die kleinen weiblichen Arbeiten im Hause verrichten
U.;

[4) "schleudern, werfen"
Warkl.]. Refl. -tiês,

1) sich schälen, sich ablösen;

2) [luôbtiês Kl.], glücken, gelingen
[Domopol, Wessen], einen guten Fang haben [Rositten]: man neluobjas darbu atrast B. Vēstn. viņai ne˙kur neluobās A. XVI, 368. [varbūt luobsies apmierināt kaut daļu nuo Latgales bezzemniekiem Latg. 1922, VII2. uz jautājumu, vai nav zivu, atbildēja, ka šuodien nee̦suot luobies Austriņš M. Z. 123];

3) sich heraushelfen, entkommen
Edw. n. U. [Wenn mit uo aus ōu̯, zu luba (s. dies); vgl. auch li. łuobtis "die Wirtschaft beschicken" Daukša Post. 25 und Trautmann Wrtb. 150 f.]

Avots: ME II, 521, 522

‡ loñta Salis "nuo liniem nuogriẽzta saite; ve̦cs virves gabals".

Avots: EH I, 758

maĩdît: ik˙katram jamaida savs ceļa gabals AP.

Avots: EH I, 777

màita (li. maità),

1) das Aas, das Fleisch gefallener Tiere:
kur maita, tur kraukļi saskrien. kur cilvē̦ki, tur miruoņi; kur luopi, tur maitas. maitās sist, zu Schanden hauen: es tevi maitās sasitīšu LP. IV, 11;

2) als Schimpfwort:
kurlais maita od. maitas gabals! bites, maitas, nuorējušas manu vīru dravenieku BVV. 30284. [Wie d. Aas (zu essen) urspr. die "Speise" bedeutet, so gehort wohl auch màita zu li. maĩstas "Nahrung", maitìnti "nähren", apr. maitā "nährt", li. mìsti "sich nähren", le. miteklis "Nahrung" und (?) ir. méith "fett". Damit entfallen die Kombinationen von Zupitza BB. XXV, 99 und Wiedemann BB. XXVIII, 42; vgl. auch mist I.]

Avots: ME II, 552

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

mežaîns, waldig: mežains apgabals, kalns.

Avots: ME II, 609

mežîgs,

1) für mežaîns: mežīgs apgabals Kaudz. M.;

2) wild, unkultiviert:
vīrs ar me̦lnu, gan+drīz mežīgu bārzdu Kaudz. M.

Avots: ME II, 610

mizuôt, mizât, -ãju, mizêt, -ẽju, tr.,

1) abrinden, abschälen
[mizuot um Mitau; in Druw. nur von Bäumen, anderswo auch von Kartoffeln, Äpfeln u. a. (wofür in Druw. laupît)]: āžam zuobi nuomizēja, blīgznes mizu mizuojuot (Var.: mizājuot) BW. 15576;

2) einhauen, essen, fressen (scherzweise):
[mizā nu kāpuostus! U.] sievai pirku vērša gaļu, pats mizuoju cūkas gaļu BW. 27225, 3. lācis... sāks auzas mizuot LP. VI, 417;

3) [mizuôt Druw., Mitau, Salisb.], hauen, schlagen, prügeln:
mizuo vēl nabadziņu, lai āda atlūp LP. IV, 155. ar rīksti ķē̦mus krietni mizuojis VII, 1276;

4) intr., gehen, stiefeln:
vēl liels gabals nuo mizuot;

[5) "energisch und mit Erfolg arbeiten"
um Mitau];

6) in der Zstz. mit nuo- [und ap-], stumpf werden (von Zähnen):
zuobi nuomizuojuši (-ãjuši, -ẽjuši), auch nuomizuši; zuobi nuomiz, die Zähne werden stumpf Schwanb., Mat. das Part. nuomizuši deutet auf ein primitives Verb * mizt hin. Subst. mizuõjums, die Abrindung, das Abgeschälte; mizuôšana, das Abrinden, das Einhauen, Prügeln; mizuôtãjs, wer abrindet, prügelt; augļu mizuôtãjs, Fruchtschäler.

Avots: ME II, 640

ņe̦rba,

1): vai tev kāds guodīgs drēbes gabals? ņe̦rbas vien ir! Grob. kad meitas lindruku iedamas nenesa ruokā, tad drīz ņe̦rbas vien karājās ebenda.

Avots: EH II, 113

niẽks, Demin. verächtl. nieķelis,

1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];

2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]

Avots: ME II, 750, 751

nùobraĩkš(ķ)êt, intr., eine kurze Zeit laut krachen, knattern: visas rūtes nuobraikšķēja Degl. viņš rāva, ka drēbes gabals vai nuobraikšķē De̦glavs Rīga I, 14. duobīgi nuobraikšēdama sagāzās telts Vēr. II, 351.

Avots: ME II, 764

nùobraĩkš(ķ)êt, intr., eine kurze Zeit laut krachen, knattern: visas rūtes nuobraikšķēja Degl. viņš rāva, ka drēbes gabals vai nuobraikšķē De̦glavs Rīga I, 14. duobīgi nuobraikšēdama sagāzās telts Vēr. II, 351.

Avots: ME II, 764

nùodarît,

1): "padarīt" Sonnaxt: visu kuo n.;

4): n. dziji; ‡

5) = nuoadît Lieven-Bersen: zeķītes, kas bija uzme̦stas adīklī, paliks nenuodarītas Stērste A. Z. 120; ‡

6) fest zumachen
Dunika: dures tâ nuodarītas, ka nevar attaisīt; ‡

7) (in der Tür) zerquetschen
Dunika: n. pirkstus. Refl. -tiês, ‡

3) zufällig sich gestalten:
ve̦zums nuodarījies uz vienu pusi, iznācis šķībs Ramkau. (krāsuojamais gabals) taids rūsgans nuodarījies Auleja.

Avots: EH II, 38

‡ nuode̦gule, = nuode̦gulis 1 (?): nuode̦gules gabals A. Erss Vecā Latgale 85.

Avots: EH II, 39

nùodēstît: viss gabals nuodẽstīts (bepflanzt) AP.

Avots: EH II, 39

nùodriskis [li. nudrìskęs] Libau, [nuodriškis Für. I], nuodrisis (part. praet.), zerfetzt, zerlumpt: nuodriskis [nuodrisis Autz, Grünh.] un nuoskrandis vīrietis Janš. puikam ar tas svārķelis nuodrisis A. XVIII, 495, [Talsen, Behnen, Kursiten. nuodrisusi kāja Rönnen "ein Bein, an dem das Strumpfband oder die Pastelschnüre sich gelöst haben." nuo kuoka nuodrisis(= nuoplīsis) kāds gabals Neu - Bilskenshof].

Avots: ME II, 777

II nùogriêzt, tr., abschneiden: matus, kūju. bē̦rzim galus nuofriezuši ar sudraba šķērītēm BW. 14095, 2. Refl. - tiês,

1) sich zerschneiden werden:
gabals man nuogriezās par lielu]. Subst. nùogriêšana, das Abschneiden; nùogriêzẽjs, wer abschnittene, das Abgeschnittenhaben: kad zirgam asti apgriež, tad nuogriezums jāduod zirgam pašam apuostīt Etn. II, 121.

Avots: ME II, 787

‡ nuokņẽ̦rpât Frauenb., teilweise aufessen und besudeln: nuokņē̦rpāts gaļas (vai maizes) gabals.

Avots: EH II, 55

‡ nuokram̂t ² Dunika, trocken und hart werden (perf.): siera gabals tâ nuokramis, ka nevar iekuost.

Avots: EH II, 55

‡ nùomalīgs ² Sonnaxt, = nuõmaļš: n. gabals (laukā).

Avots: EH II, 66

nùomizuôt, nùomizât,

1) tr., abrinden:
kuoku. viņš ņēma tuos kuociņus, kuo bij nuomizājis I Mos. 30, 38;

2) stumpf machen:
vēl zuobus sev nuomizuoju Adam. ja zuobi jau nuomizuoti Straut.; häufiger intr., so auch nùomizêt [Walk, Siuxt u. a.], nùomizt, stumpf werden: zuobi nuomiz nuo skābiem ābuoliem Schwanb. āžam zuobi nuomizēja (Var.: nuomizuoja, nuomizuši, nuomizājuši 14838), blīgznes mizu mizuojuot BW. 15576;

3) abprügeln:
reizu pa reizei nuomizuoja zē̦nus Purap. tas kundziņż būtu tik krietni nuomizuojams JR. IV, 87, [auch um Mitau und in Druw.];

4) zurücklegen
Ruhental: labu gabalu jau nuomizuojām kājām, vēl labs gabals kuo mizuot Peb. Refl. - tiês, sich abrinden, sich ablösen, einhauen, sich gütlich tun: duomāju labi nuomizāties Līb.

Avots: ME II, 821

nuonieks, ‡

2) "?": apakš uzvalka bija kāds n. ("kāds niecīgs apģē̦rba gabals") Seyershof (mit uô ² ).

Avots: EH II, 72

nùošķelˆt [li. nuskélti], tr., abspalten, abtrennen: šķembeli nuo kuoka, biezu šķēli gaļas. [Refl. -tiês,

1) sich abspalten, sich abtrennen:
le̦dus nuošķēlies nuo malas;

2) ohne sein Zutun abgespalten werden:
cē̦rtuot nuošķēlās lielāks gabals nekâ gribēja.]

Avots: ME II, 865

[nùošķil˜t,

1) abspalten:
n. akmenim malu Warkl.;

2) Feuer anschlagend abnutzen:
n. kramu, šķiltavas tâ, ka vairs nede̦r C.;

3) blitzartig sprühen
(perfektiv): ugunis (nom.) vien garacīm nuošķīla Nigr. - Refl. -tiês,

1) ohne sein Zutun, unabsichtlich abgespalten werden;
nuo krama nuošķīlās liels gabals Lis.;

2) vom Feueranschlagen sich abnutzen:
šķiltavas nuošķīlušās N.-Peb.;

3) = nùošķilt 3: gar luogu nuošķīlās zibeņi Nigr.]

Avots: ME II, 865, 866

nùotipinât, intr., hin-, wegtrippeln: līdz vērši... verstis nuotipinas, tikmē̦r pulkstenis būs astuoņi Kaudz. meža gabals mums bij jānuotipina vienuos suolīšuos pa tumsu Austr.

Avots: ME II, 875

nùovir̃puļuôt,

[1) aufsprudeln
Behnen, Vank., MSil.]: ūdens nuovirpuļuoja tanī vietā Stari II, 758. [kur zivs aizskrien, tur ūdens nuovirpuļuo Sessw., Ermes;

2) herunterrollen
(intr.), herunterwirbeln: naudas gabals nuovirpuļuoja nuo galda Jürg. bē̦rni nuovirpuļuoja nuo kalna Widdrisch, Kalz. salmu kūlis nuovir̃puļuoja nuo jumta C., Segew., Autz, Grünh. lapiņa nuovir̂puļuoja nuo kuoka Lis.;

3) dahinwirbeln Kerstenbehm:
vēja ne̦stas lapas nuovir̃puļuoja (Mitau, Serben) od. nuovir̂puļuoja (Mar.) man garām.]

Avots: ME II, 888

‡ ņupsna Frauenb., " = ‡ ļupsna, drēbju gabals": man pirkstam atgriêzta liela ņ. nuo mīkstuma; "šķipsna": vilnas, matu ņ.

Avots: EH II, 116

uôzuõlaîns, eichenreich: uozuolains apgabals.

Avots: ME IV, 426

padižs, [padiže̦ns Bauske], ziemlich gross: padižs tilts, gabals.

Avots: ME III, 17

[pakrìetns, ziemlich krietns: p. gabals; p. puika.]

Avots: ME III, 49

palaîdiens,

1) eine kurze Tour, eine kurze Fahrt, ein kurzer Ritt, ein Satz:
man te viens palaidiens līdz muižai Sassm. n. RKr. XVII, 44. tas bijis mazs, mazs palaidiens tikai, jau Tukumā klāt LP. VII, 36. astuoņi jūdzes - tas tik viens palaidiens, 8 Meilen - die sind in einem Zuge zurückzulegen Kand. viens palaidiens, - muļķītis ar savu brāti pie tē̦va LP. V, 212;

[2) eine Setzangel
Gr.-Essern, Pēternieki;

3) "aužuot palaists šķē̦ru gabals" C.].

Avots: ME III, 54

paldzīns "rakstaina, balta audękla gabals villaines lielumā" RKr. XVI, 101. [Deminutiv zu pal(a)gs.]

Avots: ME III, 58

[pampars,

1) ein kräftiger, stämmiger Mann:
tāds pampars var viens pats ve̦zumu celt; pamparinš, ein Knirps Ladenhof;

2) "ce̦lms, ve̦cs, sakaltis kuoka gabals" Serben, Bauske;

3) e1n Schimpfname
Akn.;

4) "jauna, cieta kuoka daļa, kas izaug kuoka ievainuojuma vietā" Alt-Rahden.]

Avots: ME III, 73

paripuôt, ‡

2) = paritêt 1: naudas gabals ripuojis pa ceļa malu; gabalu paripuojis, tas iegrimis zemē Pas. XV, 16; ‡

3) = paripuôtiês: paripuosim ar vācu galvām Pas. XV, 342.

Avots: EH XIII, 167

[paripuôt, rollen (perfektiv, intr.) unter: naudas gabals paripuoja pagaldē. Refl. -tiês, eine Weile Rippchen spielen: puikas grib paripuoties.]

Avots: ME III, 90

[paritêt,

1) sich eine Weile (rollend) fortbewegen:
ripa paritēja un apstājās. diena jau lābi uz priekšu paritējusi Lis.;

2) rollen
(intr.) unter: naudas gabals paritēja pagaldē:]

Avots: ME III, 90

‡ pãrpìrkt, von neuem (einmal schon Gekauftes) kaufen: tas zemes gabals bij jāpārpirk Seyershof.

Avots: EH XIII, 207

[pãrziẽpêt, von neuem einseifen: drēbju gabals vēl jāpārziepē PS.]

Avots: ME III, 189

I pašmauga ["gaŗums, attālums, slaidums" N.-Peb.: gaŗiem vāģiem (Leiterwagen) liela pašmauga N.-Peb.] ; pašmauga - garums, attālums pie kādas lietas, piem. pie arkla nuo sprūda līdz apīšas zaram ir pašmauga Lös. n. Etn. IV, 163; ["liels gabals": liela pašmaũga, kuo skriet AP.; "pašmaũga - te̦lpa atvēzienam vai ieskrējienam; atvēziena gaŗums" N.-Peb.; gribas ēst: bij gaŗa pašmaũga (Zeitraum) AP.; ja zirgs pārāk īsi iejūgts arklā, tad saka, ka īsa pašmaũga Schujen; "puosms, nuodalījums": liela pašmaũga Nötk.].

Avots: ME III, 115

II pavārte (li. pavartė˜), BW. 13380, 31309 ein Lok. pavārtā, BW. 28322 var. auch - pavārtuos, die Gegend unter und an der Pforte U., Bers., Drosth.; lauks, nuorā tūliņ aiz vārtiem Katzd. (pavãrte); "kaimiņa ruobeža, kas tuvu pieiet klāt pie mājām" Selb.; "gabals%20luopu%20gatuves%20gal%C4%81">zemes gabals luopu gatuves galā" Frauenburg: stumdīs un grūstīs kâ bē̦rnu pa svešām pavārtēm Asp. Saulgriezīte 47. pavārte pildās ļaudīm Janš. B. 204. tik tuvu, tâ sakuot mūsu pavārtē Janš. B. 201. dzeni bucīšus tepat pavārtītē! LP. IV, 42. tepat pavārtē pagruozīšu BW. 28843, 3 var.

Avots: ME III, 134

pe̦ka,

1): es jau pe̦kās, ich bin schon vom Krankenbett aufgestanden, bin genesen
Seyershof;

2): der Fuss einer Garnwinde -
auch Seyershof: buomīšu gali nāk pe̦kā iekšā; der Fuss eines Weinglases, einer Stehlampe u. s. w. Salis; "aptē̦sts kuoka stumbrs (gabals), kuŗu ieliek caurumā pielaikuošanai; duobuots caurums kuokā" Mar.;

5): auch FBR. IX, 101, AP., Dobl., Dunika, Gramsden, Grawendahl, Kal., Kand., Lemb., Lubn., OB., Rutzau, Sessw., Warkl., BW. 2834; 2840; ein nicht essbarer Pilz
Stenden; boletus edulis Fest.; boletus scaber Prawingen; apšu p., boletus rufus; krievu p., boletus bovinus; sviesta p., hydnum repandum Prawingen; ‡

6) zaķu p., eine gewisse Pflanze:
ievu ziedu kruoni pinu, zaķu pe̦kas vaiņadzîņu BW. 5824; ‡

7) der Seestern (?)
BielU.; ‡

8) eine Handstampfe
Karls.; ‡

9) eine Mütze (?):
uz acīm pe̦ku mauca (Var.: uz acīm ce̦purīte) BW. 9828, 1 var.

Avots: EH XIII, 219

pente: matiņi savēlās deviņām pentītēm Tdz. 57824 ; "ve̦cas saites gabals; eine kurze Peitschenschnur Frauenb.

Avots: EH XIII, 223

pìcenis Wolm., PS., picene Arrasch, Brei aus Erbsen und Hanf U.; eine aus solchem Brei bereitete Kugel Wolm.; picenis PS. "grūšļa gabals". Nach v. d. Osten-Sacken KZ. XLIV, 45 zu pencis I (vgl. auch pinka I 2; s, auch pika und pīte.

Avots: ME III, 230

pìecniẽks, der Fünfer: te ir viens sudraba piecnieks un viens divkapeiku gabals Blaum. - piecnieku radzenes, cerastium semidecandrum Konv. ² 1689.

Avots: ME III, 241, 242

pìetikt,

1) an etwas, zu etwas kommen, herankommen, sich nähern:
sitis ļaudis, kur tik pieticis Etn. IV, 72. ne˙kâ un ne˙kâ muļķītim pietikt LP. IV, 221. gudruojuši visādi šim pietikt Etn. II, 77;

2) ausreichen, hinreichen, genug sein, genügen:
Sprw. ar "paldies" vien nepietiek. pietiks ir atliks (ruft man einem Kargen zu) Seew. n. U. augums bija tev, māsiņ, ne auguma vien pietiek (Var.: ne auguma vien ir gan) BW. 5383, 1. nakti vežu līgaviņu, dienu laika nepietika 18411 var. stallī ragi neiegāja, laukā rūmes nepietika 32416, 5. ievainuotais bijis nuo asiņu nuoplūšanas jau ļuoti vājš... tas varējis pietikt vēl kādas piecas-sešas stundas Janš. Dzimtene V, 112. tas būs krietns cilvē̦ks, un ar tuo pietiek Alm. Kaislību varā 104. vai vēl nepietika, ka mani grāvī iesviedi? LP. lI, 21. vīram pietika, kuo Krišus tam sacīja VI, 1, 515. ņemi šuo zuobinu un cērti, ka katram ar cirtienu pietiek! IV, 226; part. pietiekams, pietiekuõšs, genügend; befriedigend: pietiekams ce̦ns Trik. pietiekami liels gabals Kaudz. Ve̦cpiebalga 23. ganāmie pulki neienesa pietiekuoši daudz uzturas A. v. J. 1899, S. 305;

3) (mit etwas) auskommen, sich begnügen:
stiprais vēl smādējis nūju par vieglu, bet pietikt jau varuot LP. VI, 1, 457. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuo dalītuo tiesu BW. III, 1, 19. - Part. pieticis, = pãrticis, wohlhabend, sein Auskommen habend: saimnieks arvien bijis pieticis LP. VI, l, 66. - Refl. -tiês, sich genügen lassen, begnügen U. Subst. pietikšana, das Auskommen U.

Avots: ME III, 304

piñkucis, = piñkulis 2 C., Notk., Peb., Serben, Lemburg, Alt-Rahden, Adleenen: slapjākie se̦ra pinkuči labi jāpacilā Vīt. 19.; "kaut kas apviļāts (piem. maizes gabals)" Trik.; auch von kleinen Kindern und Tierjungen Bers.: tāds mazs, mījš pinkucis! N.-Peb., Seppkull.

Kļūdu labojums:
Notk. = Nötk.

Avots: ME III, 220

‡ pìrzuks ² Sonnaxt n. FBR. XVI, 42 "īss apģē̦rba gabals".

Avots: EH XIII, 239

plaismaîns, plaismuôts, rissig, uneben: miza ir plaismaina Konv. ² 3004. plaismuots apgabals Asp.

Avots: ME III, 316

I plene,

1) =pīne, die Flechte, ein längeres Geflecht, ein zusammengedrehter oder gebundener länglicher Wulst: matus pin plenē Stari II, 775. luopus pirmuo reizi ganuos laižuot, jāiesien kaklā plene Etn. II, 98. sapin diegus plenē Mar. n. RKr. XV, 131. kaņepju plene BW. 20425. lūku plene 17010, 6 var. tas bija sagriezis nuo deķa pagaŗu pleni A. XI, 113. līgavu kruoņi ar platām zīžu plenēm pret muguru Kaudz. Ve̦cpiebalga 41. sasējis . . . pārtikas nastiņas paīsi kādā plenē, nesa tās pār ple̦cu Jaunie mērn. laiki I, 144. stāv plenēs sapinušies rudzu lauki Duomas I, 630. veldes lini sapinušies plenēs Ronneb. ābuoli saauguši plenēs vien Smilten; plenes, Tragbänder Ruj.;

2) der Weichselzopf
U.: zaķu pine̦klus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. I, 30;

3) eine lange Reihe
Wid.; eine lange Reihe, ein Zug (von Vögeln od. Käfern): pār tīrumu gāja ve̦se̦la plene zuosu Jürg.;

4) eine flache Lederpeitsche,
siksnas gabals, ietaisīts kātā sišanai: vajadzēs uzduot ar pleni, var˙būt ka paliks rāmāks Selb.;

5) eine grössere Anzahl von Leuten
Gr.-Sessau, eine Diebsbande (auch plens) Lind., Misshof n. U., "nepatīkama sabiedrība" Grünh.: visa plene kuopā. raisies tik pie laika vaļā nuo šīs plenes! Grünh.;

6) eine Familie
Kremon n. U. Das plen- in plene 1-3 ist vielleicht kontaminiert aus pen- (in le. pît) und plet- (in aksl. pleto, "flechte"); zu plene 4 vgl. plenice 2; plene 5-6 ist vielleicht aus pleme dissimiliert.

Avots: ME III, 336

I puôds (li. púodas "Topf"), Demin. verächtl. puodelis (li. puodẽlis),

1) der Topf:
puķu puods, der Blumentopf. Sprw.: kādi puodiņi (kāds puodiņš), tādi vāciņi (tāds vāciņš), gleiche Narren - gleiche Kappen. puods katlam smejas - abi divi me̦lni. puoda gabals, die Scherbe;

2) krāsns puods, krāspuods U., zuweilen auch nur das Demin, puodiņš gebraucht, die Ofenkachel;

3) puodiņus pirkt, ein Gesellschaftsspiel
U.;

4) rasu puodiņš, alchemilla vulgaris L. Lös. n. RKr. III, 69;

5) puôdiņš ² Hasenp., ein junger Birkenpilz (agaricus integer)
Peņģ. Zu pê̦da 5.

Avots: ME III, 454

pult (li. pùlti) Manz., Fürecker, Glück, puolu, pulu, fallen U. (jetzt anscheinend im Volksmund ungebräuchlich): miegs puol uz ratiem un zirgiem Glück Psalm 76, 7. kas starp sle̦pkavām bij pulis Lukas 10, 36. patgalvis aplam iedams nuodauzās un puol par tuo akmini Manz. Post. I, 81. bagāts apgabals tiem atkal ruokās pula MWM. VI, 321. bijūt starp ienaidniekiem puluši De̦glavs Rīga II, 1, 230. Zu apr. aupallai "findet", ahd. fallan "fallen", arm. p'ul "Einsturz" u. a., s. Watde Vergl. Wrtb. II, 103.

Avots: ME III, 409

purviens: auch (mit ur̂ ² Iw.; "mazāks purva gabals" (> puôriens ² ) Frauenb.; "eine nasse Stelle im Sumpf" Dunika.

Avots: EH II, 329

‡ pùrvijs ² Lasd. u. a. n. FBR. IX, 137, ehemaligen Sumpfboden enthaltend Kauliņš FBR. XIV, 72 (hier auch über den Unterschied zwischen p. und purvains): p. apgabals.

Avots: EH II, 329

pussvārciņi Seew. n. U., pussvā(r)či Dond., pussvārķi Dr., ein kurzer Rock, "gabals">apģē̦rba gabals, uz kamiešiem uzse̦dzams; izskatās kâ sieviešu brunči" Dond. pussvārči "halb wollen, halb leinen Rock" St.

Avots: ME III, 435

II rãviêns Līn., Heniņ, rāviens Nigr., Neik. n. U., ràviena ² Prl., rāvãjs (vgl. den Gesindenamen Rãvāji Lvv. II, 78), rāvējs U., rāveja U., rãvene Heniņ, Biel. LSpr. I, 284, rāvene BW. 28719 var., auch "rāviene" (als Wiesenname) Lvv. II, 47, ein loc. s. rāvijā BW. 28320, 1 var., ein Moorgrund U., "vieta, kur atruodas rāva" Līn., "gabals">lielāks rāvains apgabals" Nigr.: kam tu augi, balta puķe, purvienā, rāvienā? BW. 5131. purvienā, rāvienā iestādīju uozuoliņu 22471. bridu, bridu dūņu purvu, vēl iebridu rāvājā (Var.: rāvējā) 26938. jau iesēja (linus) mālājā, vēl iemērca rāvājā (Var.: rāvienā) 28317. jau man rudas vilnainītes, vel mazgāja rāvienā 5613. pur[v]ā auga tautu meita, rāvienā velējās 14797. tautiešam puorā (= purvā) pļavas, rāvienā 15166, 9. skaidrūdeņa rauduvīte, nelaidies rāvienā (rāvājā 17381 )! 12326. kam tas manu līgaviņu rāvienā slapināja? 29864. es iekritu rāvienā, tavas guovis ganīdama 32464.

Avots: ME III, 500

re̦mpulis,

l): auch Grünh., Laidsen;

2): "re̦sns kluča gabals" Grünh.

Avots: EH II, 365

rieža (unter riezis): auch Siuxt n. BielU., Grob.; "aŗamas zemes gabals" Wessen; dābula rieža ² Linden in Kurl. "apmē̦ram 5 suoļus plats ābuoliņa gabals, kuo pļauj viens cilvē̦ks": riežām pļauj, kad ābuoliņš ir liels. pļavas riežu (acc. s.) Jürgens 27.

Avots: EH II, 380

riezis U., riẽzis Nigr., Līn., Gaiken, Wahnen, riêzis ² Karls., rieža Bigauņciems, riẽža Iw., Kalleten, Wandsen, rìeža ² Kl., rieža C., ein abgemessenes (6-7 Lofstellen umfassendes Katzd.) Stück Feld od. Wiese, das (auf den Gütern) zur Arbeit angewiesen wurde (riẽzis Bl., rieža Wessen, Freiziņ, riẽža Dond., Katzd.); die Grenzlinie auf dem Felde Ar. (rìeža ² ); eine grosse Feldarbeit (auf dem Gute), zu welcher fremde Arbeiter geladen werden (= talkus): tika nuoduota viena rieža, t. i. zināma lieluma zemes gabals Plūd. Llv. II, 236. par šituo cēlienu gan Mālakalna riežu aparšu Plūd. riežas aris Švābe Drustu pag. tiesas spried. 18. saimnieki, riežus apve̦zdami, tik trakiski nesteidzas Janš. Dzimtene V, 350. mēslu vešanas un riežu pļaušanas talkās Dzimtene ² I, 72. muižas darbuos: mē̦slus ve̦duot un siena vai rudzu riezi pļaujuot un nuovāķuot ebenda 108. dē̦li un meitas riezī ejuot, kur visi pagasta jaunieši sare̦dzas ebenda 278. tas nuotika muižas darbuos, riežuos, rijās BW. III, 1, 5. iet uz muižu rijās un riežās A. Upītis. vai brauciet sūdu riezī, vai rudzu riezī, vai pār kūlās? BW. III, 1, 94. nuobeidzis savu riežu Leijerk. I, 252. Wohl zur Wurzel von raize(s), raizêtiês und riezt II 1, ierieztics.

Avots: ME III, 551

rika U., Karls., Serbigal, Erlaa, Laud., Wolm., Lasd., Bers., Fest., Schwanb., Annenburg, Mitau, Wain., Schwarden, Dond., Salis, riks L., Lind. n. U., Serbigal, Ronneb., Golg., Mar., Neugut, eine grosse (rund um den Laib geschnittene Mag. XIII, 2, 67) Schnitte Brot U., Spr., Mar.; "puse nuo aprikas" Erlaa; ein Butterbrot Spr.; Brot mit Butter und Milch bestrichen Kokn. n. U., "gabals">ar pavalgu apsmē̦rē̦ts maizes gabals" Serbigal, Laud., Lasd., Bers., Fest.: ganuos gāju, rikus (Var.: rikas) ēdu BW. 9914, 2 var. nu ve̦d... saimenieci,... plāna rika (Var.: plānas rikas) griezējiņu 18659, 3. kalst maizes riciņš neapē̦sts MWM. XI, 214. brūte pasniedz par uzkuožamuo riku plāceņa BW. III, 1, 23. sniega rika, Schnee und Eis zusammengebacken, der im Pferdehufe eingeklemmte Schnee Bergm. n. U. Nebst riksna I, raicît, riecenis, raika, raiks, *reika II, riekt ² , cymr. rhwyg "Bruch", ahd. rīga, mhd. rīhe "Rinne, Reihe, ahd. riga "Linie", norw. reig "Zeile" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 344 zu gr. ἐρείχω "zerbreche" resp. ai. rikháti "ritzt", rēkhā "geritzter Strich"; vgl. auch Persson Beitr.839 f., Boisacq Dict. 274 und Būga KSn. I, 66.

Avots: ME III, 524

rĩkle (li. ryklė "rīkle" Miežinis),

1) der Rachen, die Gurgel, der Schlund, die Mundöffnung;
(fig.) die Stimme: Sprw. kas vilkam rīklē, tas vilkam vē̦de̦rā (von einem Gierigen, Gefrässigen). stāstītāja apklusa, it kâ sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap. rīklē gāzt U., durch die Gurgel jagen. rīkli plātīt U., ein grosses Maul haben. atplē̦sta rīkle, ein weit aufgesperrter Rachen LP. I, 145. ē̦dama rīkle, die Speiseröhre. rīkles mazgs U. od. rīkles gabals Lems. n. U., der Adamsapfel. pats skrien ve̦lnam rīklē (er setzt sich absichtlich der Gefahr aus) LP. IV, 138. mans staltais zirgs būs ve̦lnam rīklē (wird für immer verloren sein) VI, 1012. rīkļu rāvējs od. griezējs, ein rücksichtslos Habgieriger: viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos CTR. I, 14. viņš ir gatavs rīkļu griezējs. - pilnā rīklē kliegt, brēkt od. rīkli palaist LP. VII, 1295, aus vollem Halse schreien. Sprw.: uzkrīt zars - kliedz visā rīklē; uzkrīt uozuols - nesaka ne vārda. viņai laba rīkle, sie hat eine gute Stimme U. skaņa od. skaļa rīkle, eine laute, starke Stimme U. rīkle kâ ērģeles Etn. IV, 3;

2) die Netzkehle
Bielenstein Holzb. 671;

3) krāsns rīkle (gew.: kr. mute), die Öffnung des Ofens, der Ofenschlund;

4) rīklīte, ein Teil des Spinnrades, "caurums spārna dzelzī, pa kuru ve̦lkas dzija uz spuoli" Lasd. n. A. XI, 83, Gr.-Buschhof: dzijs . . . neiet reizēm lāga rīklītei cauri Vīt. 74. Zu rĩt.

Avots: ME III, 536, 537

II rīve, auch rīva, ein erhöhter Streifen Ar.: kapeiku gabals ar tādām savādām rīvām gar malu Saul. I, 99. viņš bij izkalis cigāru spici ar visādiem ruobiņiem un rīvītēm Krišs Laksts 20. rîva, eine linienartig eingedrückte Vertiefung auf einer glatten Fläche" Vank. Zu rieva?

Avots: ME III, 541

ruõķêt Karls., Ahs., viel, gierig essen, fressen Ramkau: vari tu, puika, ruoķēt, - jau trešais maizes gabals! Ramkau. sivē̦ns liels ruoķē̦tājs Ahs. n. RKr. XVII, 49.

Avots: ME III, 581

runča gabals U., ein schwedisches Rundstück; davon - runča nauda, Kupfergeld Ruj., Salisb. n. U.

Avots: ME III, 561

‡ ruņķis,

1) "runcis" Mag. VI, 152;

2) "etwas Kurzes und Rundes"
(mit uņ̂ ² ) Lems.: puika nuobaruojies apaļš kâ r. de̦sas ruņ̂ķis ("gabals") Veļķi

Avots: EH II, 385

rũpêt Bl. (li. rūpė´ti "am Herzen liegen" ), 3 praes. rūp, 3 praet. rūpēja, impers., mit dem Dativ der Person konstruiert, - Sorge machen, bekümmern: man rūp, es macht mir Sorge, es bektimmert mich. tas man gauži rūp, das macht mir schwere Sorge U. man atkal rūpēja, ka tik gabals nav jāgriež nuost Alm. Kaislību varā 105. Tobija viņiem rūpēja ar lielu rūpēšanu Nehemia 2, 10. Refl. -tiês (mit ũ) C., Wolm., (mit û ²⁾ Salis, Widdrisch, sich sorgen, sich Sorge machen, bekümmert sein, (für etwas) Sorge tragen: mūsu kungs guodīgi par mums rūpējas (sorgt für uns redlich) U. ka dē̦ls uz man(i) nerūpējas, dass mein Sohn über mich nicht seufze U. Nebst poln, rupić się "sorgen", r. рýпить(ся) "besorgt sein" anscheinend zu rupjš, raupjš (s. dies), serb. rüpa "Loch", poln. rypač "wühlen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 240, Walde Vrgl. Wrtb. II, 355, Būga LM. IV, 441 und PФB. LXXV, 141 f., Uhlenbeck got. Wrtb. 27 f., Brückner KZ. XLII, 363, Lang Sborn. fil. II, 141.

Avots: ME III, 571

rutulis: auch ("?") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; 1): "rullis, iegare̦na bumba" Iw.: tauku r.; "apaļš kuoka gabals" Wessen; bē̦rns kā r. Oknist. rudzīti, rutulīti ("?") Tdz. 40138.

Avots: EH II, 386

sagrãbas Nigr., Dunika, Fest., sagrābslas, sagrābstas Grünh., Ahs., Wid., sagrābšļi U., Überbleibsel von Heu, Stroh, Getreide, Zusammengeharktes U.: rudzu, miežu sagrābstas Ahs. salmu sagrābstas, Rechstroh. kad labību vadājuot grābj drusku vē̦lāk, kad gabals nuove̦sts, tad sagrābtuo labību sauc par sagrābstām Grünh. lauks rudzu viss jau bija ieve̦sts - pat sagrābu klēpis nebija vairs palicis Janš. Dzimtene ² II, 14. (grāvī) same̦t visādas sagrābstas un saslaukas I, 229. māte visas sagrābstas aizveda Pēterīšam Vit. 74.

Avots: ME II, 628

‡ sakoskât Lems.,

1) sich mit einer unsauberen Flüssigkeit (bes. Schweiss) vollsaugen lassen:
sakoskāts drēbes gabals;

2) von einer unsauberen Flüssigkeit (bes. Schweiss) durchdrungen werden.

Avots: EH XVI, 418

I sala,

1): jūras salas maliņā BW. 20753 var.;

2): auch Alswig, Beļava, C., Heidenfeld, Meselau, N.-Rosen, Prl., Saikava, Sessw.;

3): pirku salu (einen Acker)
Evang. 1753, Lukas 14, 18. mums vēl viena s. ("lauka gabals") ābuoliņa japļaun Saikava.

Avots: EH XVI, 423

I sala (li. salá "Insel"),

1) eine Insel, ein Holm;

2) eine Höhe im Morast
U.: ne tev bija ielīguot tādā purva saliņā! BW. 24212, 1;

3) "meža zeme, gabals">nuo mājām tālu atstāvuošs zemes gabals" Freiziņ;

4) saliņa "ein Fichtenoder Kiefernwäldchen"
Mar.; apšu sala, eine Espenwaldung Lubn.; bē̦rzu sala, ein abgesondertes Birkenwäldchen im grossen Walde U. Rozwadowski bezieht es Mater. i prace II, 348 f. (s. auch Walde Wrtb. ² 388 unter insula) auf eine Verbalwurzel mit der Bed. "schütten, werfen" und verweist auf li. ãtsala (so Jušk.; nach Šlapelis atsalá) "Sandbank". Aber für eine Wurzel sel- mit der Bed. "schütten, werfen" fehlt es an sichern Belegen, und statt des einfachen sala wäre eine präfigierte Form zu erwarten. Li. ãtsala aber bedeutet auch (oder eigentlich?) "sinulus aquae stantis, incisus in fluminis ripam" (so nach Būga KSn. I, 279) und gehört nach Būga zu li. sálti "fliessen" und selė´ti "citissime accurrere", sowie apr. salus "Regenbach" (wozu wohl auch gr. ἄλλομαι und la. saliō "springe" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 505); zur Bed. des li. atsala vgl. le. attaka 4 und 5. Auf dasselbe li. sálti "fliessen" bezieht nun Būga l. c. auch li. salà "lnsel", aber das nicht präfigiette salá kann in diesem Fall unmöglich von Anfang an diese Bed. gehabt haben. Man erwartet dafür vielmehr ein *ap(i)sala, indem salá (wie slav. ostrovъ, s. Meillet Rev. d. ét. slaves VII, 8) ursprünglich wohl eine Flussinsel war und etwas "Umflossenes" war. Sollte salá für ein *ap(i)sala eingetreten sein (vgl. etwa le. viņā saulē, in jener Welt, für viņā pasaulē), als das zugrunde liegende Verbum nicht mehr allgemein bekannt war und die Bed. des ap- daher hier missverstanden werden konnte? - Vgt. auch Thomsen Beröringer 214.

Avots: ME II, 664

salis U., Spr., sals, -a U., sals, -s, fettes Schweinefleisch Sessw. n. U.; ein Schinken Spr.: liels saļa gabals Bers. divi salis zaļas gaļas BW. 34986. salis Heidenfeld, Sessw., salis, sals, -s od. sale Warkl., eine Speckseite. In der Bed. "Speckseite; Schinken", nebst sala III zu li. šalis "Seite" (worüber Unsicheres bei Wood AJPh. XXIII, 195, Walde Wrtb. ² sub. clīnō u. a.). In der Bed. "fettes Schweinefleisch" wohl durch r сало. "Talg" beeinflusst.

Avots: ME II, 672

saņēmiens,

1) das einmalige Sichzusammennehmen:
mazs saņēmiens - un uzduotais gabals būs galvā! Fest.;

2) "Erwiderung auf einen Gruss"
Jaun. Mežk. 22.

Avots: ME II, 695

savīstît U., (mundartl. mit eingeschobenem k) savīkstît, tr.,

1) zusammenwickeln
V., zusammenfalten; einwindeln U., einwickeln: Dīdeklis paņe̦m... drēbes, savīsta muskulī A. XX, 723. savīkstīts drēbes gabals Stari II, 360. karuogs savīstīts MWM. VIII, 43. tā... saķēra sava vaļējā kre̦kla apkakli, tuo cieti savīkstīdama Alm. Meitene nuo sv. 57. savīstīja mani siltās se̦gās D. Kleinb. J. 76. savīkstīja bē̦rnu lupatiņās Fas. IV, 116 (aus Domopol). tēja savīkstīta sarkanā papīrītī Turg. Muižn. per. 66;

2) dūres savī(k)stīt, die Fäuste ballen;

3) = samîcît, salùocît, saspiest: kad viņš man ķērās pie rīkles, tad viņu savīkstīju De̦glavs Ve̦cais pilskungs 23;

4) = atluocît: savistît ² bikses līdz ceļiem Dunika. Refl. -tiês, sich einwickeln: savīstījusies vecene Ezeriņš Leijerk. I, 264. savīkstījies paunās (ve̦cās drēbēs) Nerft.

Avots: ME III, 790

‡ sê̦ds Auleja,

1) "pare̦sna dzija zvejas tīkla abās malās, uz kuŗas savē̦rtas tīkla acis";

2) "tīkla gabals starp vienu un uotru liekača aci": sē̦dā vairāk acu.

Avots: EH XVI, 480

siêna,

1): nama s. BW. 19482. pie sienas likt, (einen Menschen zum Erschiessen) an die Wand stellen.
kâ caur sienu izrauts - auch Frauenb.;

2): ein Leinwandmass
- auch Auleja, Frauenb., Linden in Kud., Warkl.: senāk aužuot aude̦klu mēŗuoja ar sienām, - vienā sienā - desmit uolekšu Frauenb., Linden in Kurl. par sienu sauc vienu kārtu apkārt šķē̦rkuokiem Linden in Kurl. s. ir vienam istabas sienas gaŗumam līdzīgs diegu vai aude̦kla gabals Warkl.: vēl palika piecas sienas kre̦klu neaustas.

Avots: EH II, 494

skàngalˆds ² , ‡

2) skangalds (falsch für skangalc < skangals?) A.-Ottenhof, Wilsenhof "skala gabals, skangals".

Avots: EH II, 500

skàngals Wolm., PS., Arrasch, Ermes, skàngals ² Sussei n. FBR. VII, 137; N.-Rosen n. FBR. VIII, 41, Golg., Schwanb., Selsau, Heidenfeld, skangals U.; Mag. XIII, 2, 52; A.-Schwanb. n. FBR. V, 151; Eversmuiža n. FBR. VI, 37; N.-Peb, n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378, Karls., Wessen, Nerft, skan̂gals ² Widdrisch, skangalis Laud., Bers., skàngalis ² Prl., Lös., Saikava, skàngãls Jürg., Nötk., Drosth., skàngālis ² Kl., ein Stück von einem Pergel, ein Lichtspan: dē̦ls pārplēsa re̦snu bē̦rzu pušu kâ skangalu LP. V1, 391. gans paņe̦m divi skangalīšus vai rīkstītes Etn. II, 47. leijerkaste bij par skangaļu čupu palikuse Pas. III, 403 (aus Lubn.). ne man dūmu istabā, ne skangalu mē̦slainē BW. 6948; skangals Gramsden "me̦tams kuoka gabals".- skangala bē̦rns, ein Findling U. Nebst skalgans dissimilatorisch aus skalgals.

Avots: ME III, 871

skaņš,

1): auch Kortenhof, Ruj., Salis; skaņa runa Jürg. s. ( = skanīgs) bleķis Frauenb. s. laiks (= kad laukā labi un tālu var dzirdēt) Grenzh. n. FBR. XII, 13. s. ("valuodīgs") meitē̦ns Seyershof. s. (laut sprechend, "uzstājīgs") cilvē̦ks Ruj. skaņi irbe nuosakliedza BW. 11464. skaņi runāt Jürg., Kegeln, N.-Laitzen, Orellen, Zvirgzdine. skaņi sāka zvanīt Pas. VIII, 374. skaņi ("ātri") braukt AP.;

3): auch Freudenberg, Nigr., Schnjen, Serben; s. (ar cietu kuoksni, labi plīstuošs) kuoks Luttr. cieti, labi nuoauguši kuoki ir saucami skaņi; tādi kuoki plêšuot teicami plīst, un atplēstais gabals skanē̦dams atdalās nuo lielas kuoka masas Druw.; ‡

4) "?": skaņa rīta rasa, vēl skaņāka vakarā BW. 11463. Subst. skaņums: "skaņa" Seyershof.

Avots: EH II, 501

*šķē̦la: = šķelˆte ² I Schibbenhof (mit ê̦ ² ); "plaisa kuokā" (mit "è̦ ² ") Sessw.; "plaisa, šķirba; atplīsis gabals" (mit è̦ ) Nötk.: atlēca liela š. nuo zuoba mutē.

Avots: EH II, 633

‡ šķẽpete Dunika "gabals">gabals": atgriêzt šķēpeti nuo pirksta.

Avots: EH II, 633

‡ šķiẽnis Strasden "dzelzs gabals, kas atruodas pie dzelzs arkla apakšā".

Avots: EH II, 640

šķistin, zur Verstärkung von šķist: viss tas man šķistin šķiet kâ gabals nuo pasakas Janš. Bandavā I, 233.

Avots: ME IV, 47

‡ skripšķis "traukam ielūzis ruobs" Ziepelhof; "ruobs; nuo kā ve̦se̦la nuosists gabals" Grünh.: spuolei izlūza s.

Avots: EH II, 510

‡ skùrlups ² Kaltenbr. "kažuokādas atgriezums, kas de̦r kažuoka lāpīšanai u. c.": (kurpniekam) īlins ruokās, skurlupi zuobuos BW. 33554, 6 (aus Višķi); "nuoplīsis, skrandains apģērba gabals; tas, kas ģērbies skrandās: par guovīm: iet kâ skurlupi (ja ir aplipušas mē̦sliem)" Auleja.

Avots: EH II, 516

I skutājs: "sīku kuoku mežs" Saikava; ein Dickicht von kleinen Fichten und Kiefern, wo der Boden mit dürren Zweigen und Nadeln bedeckt ist Kaltenbr.; "izdedzis meža gabals" Holmhof.

Avots: EH II, 517

slàists C., slaîsts ² Gr.-Sessau, Bl., slaists U., Zaravič, Lieven-Bersen, slàists ² Kr.,auch slaista gabals U., Zaravič, ein fauler Schlingel U., ein Müssiggänger, Herumtreiber, Bummler: ņem tuo pašu bajāra slaistu (Var.: sliņķi)! BW. 33603. vajaga... i[r] tam pašam brūtgāna slaistam 25691. lūk, kâ tie slaisti pienākumu krāpj! Vilhelms Tells 17. zu slìet.

Avots: ME III, 914

sluôgs (li. slúogas, plur. sluogaĩ Tiž. II, 473) C., Wolm., Kl., Prl., sluôgs ² Karls., Iw., sluogs U., sluôga (li. slúoga "гнет, нажим" bei Преображенскiй Эт. слов. unter разъ ) Neuenb., sluôga ² Līn., Plur. sluôgas Kl., Lös.,

1) sluôga C., was zum Beschweren, Niederdrücken gebraucht wird
U., z. B. ein Holzklotz (sluogs Stockm. n. Etn. II, 129) od. Stein, womit der weichende Flachs unters Wasser gedrückt wird Bielenstein Holzb. 520; 599, ein Senkstein an der Leine des unteren Netzrandes Bielenstein Holzb. 649: uzliek tautas linautiņu linu sluoga smagumiņu BW. 24741;

2) nasses, noch grünes Holz
Stockm. n. Etn. II, 129 (sluogs);

3) smilšu sluogs, der Erdhügel auf dem Grabe
U.;

4) fig., die Last
U., das Joch: grē̦ku sluogs, die Sündenlast U.;

4) auch sluoga gabals, verächtl. Bezeichnung für einen schwerfälligen Menschen:
tas guļ kâ sluoga Blaum. Be̦rta, sluoga gabals, vai jūs kustēsaties? D. kal. 1906, 117. Zu slêgt.

Avots: ME III, 943, 944

‡ šmatris Sessw. "tīruma, pļavas, aude̦kla u. c. gabals": nuoraut lielu šmatri linu. Vgl. šmatrs.

Avots: EH II, 648

‡ smilgājs A.-Schwanb. "apgabals ar smilgām".

Avots: EH II, 537

smìlts: auch (mit ìi ² ) Alswig, Druw., Fehteln, Heidenfeld, Lasd., Ramkau, (mit ilˆ ² ) Allend., Koddiack, Ruj.; in Blieden dazu ein gen. pl. smiltu; Eigennamen mit Smilt- Plvv. I, 70, 78, 90; grūt[i] manai māmiņai pirmuo nakti smiltiņā BW. 27615. bija uzplē̦sts... zemes gabals. te gan bija smiltiņa, tuomē̦r ne balta Jauns. J. un v. 99.

Avots: EH II, 538

smir̂dîgs, Geruch verbreitend, stinkend: smirdīgs gaļas gabals Mar. n. RKr. XV, 136. smirdīgs gaiss valdīja kruogā Purap. J. str. 161. smirdīgā rūpniecība MWM. IX, 800. cilvē̦ks . . . bija briesmīgi nejauks un smirdīgs Pas. IV, 466 (aus Warkl.).

Avots: ME III, 965, 966

šņakšķêt Bers., Grünw., = šņakstêt: ē̦d, ka šņakšķ vien Schibbenhof. suņa zuobuos šņakšķēja gaļas gabals Lennew. klusums . . . savādas šņakšķēšanas ("?") ... traucē̦ts Daugava I, 1098.

Avots: ME IV, 91

spe̦rtuks "speŗamais, liels gabals" Kaugershof.

Avots: ME III, 990

V spiga: "cūkas gurna gabals ar asti" (für die apsējības) Ceļi VIII, 223 (aus Warkl.), Borchow, Lubn.

Avots: EH II, 550

sprē̦guonis Alksnis-Zundulis, sprē̦guoņa laiks ders., Segew., sprẽ̦guoņa Wolmarshof, C., Jürg., Arrasch, (mit è̦ ² ) Selsau, Warkl., sprè̦guoņas ² laiks Golg., sprē̦guoņa Nigr., Memelshof, starker Frost: aukstais sprē̦guonis JR. IV, 80. auksti luopam tādā sprē̦guonī Jauns. III, 387. kamē̦r pāries ziemas sprē̦guoņi Latv. īstais sprē̦guoņa laiks. naktīm salst tâ, ka jumti sprē̦gā Janš. Dzimtene V, 163. Ieva... tik salta kâ le̦dus gabals sprē̦guoņā Blaum. Zu sprēgt.

Avots: ME III, 1017

I staukât,

1) schlagend dicker und kürzer machen
(mit aũ ) N. - Wohlfahrt; staukāšana re̦snumā, pie kam dzelzs gabals saraujas āmura sitiena virzienā un tuop re̦snāks Konv. 1563;

2) auch stauķêt Bers., stossen (mit aũ ) Jürg., (auch: knautschen) Arrasch; staukāt kaņepes Meiran; staukāt piestā jē̦lus taukus uzglabāšanai Bers.; kneten (mit àu ² ) Adleenen;

3) verstauchen
(mit aũ ) Wahnen;

4) dicht vollstopfen Schibbenhuf, Schujen
(mit aũ ), Aahof (mit àu ² ); viel essen Wahnen, Schibbenhof;

4) = izmĩt 1; luopi, ganuoties mīkstā pļavā, tuo stàukā ² Aahof, Fehteln. Anscheinend aus d. stauchen "stossen, stampfen" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. Il, 616).

Avots: ME III, 1049

stemene, ein schmutziges Stück Zeug (drēbes gabals) Lubn., Saikava.

Avots: ME III, 1060

‡ stiepals Grünh. "gabals">gabals": s. gaļas.

Avots: EH II, 583

stinkš! Interj. zur Bezeichnung eines klingenden Geräusches: stinkš! lūst le̦dus gabals Vēr. II, 1109.

Avots: ME IV, 1071

‡ strèinis AP., = gabals">streijgabals.

Avots: EH II, 586

‡ streñdzele Sassm. n. RKr. XVII 54 "ve̦cas saites, gruožas, striķa gabals". Zu stre̦nga?

Avots: EH II, 586

‡ strẽ̦pala Seyershof "luopu mē̦slu gabals (šķēle)".

Avots: EH II, 587

‡ stripins "nederīgs valga gals" Lubn.; de̦sas s. ("gabals">gabals") Oknist.

Avots: EH II, 588

stuģis,

1) "ein kleiner Knürpel"
L., wer ader was zu klein ist (z. B. ein gestutzter Pferdeschweif) St.; ein in Baumstumpf N. - Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378; ein Messerstumpf U., (naža st.) V.;

2) eine Stütze, womit man ein ans Ufer gezogenes Boot aufstützt Angern nach
Bezzenberger Lett. Di. - Stud. 176, Nogallen, Wid.;

3) ein Roggenhaufen (auf dem Felde)
Salis;

4) jem. mit einem kurzen Rock
Nigr.; "īss, kratīgs apģē̦rba gabals" Nigr.: kur šī ar tādu stuģīti var patikt! Janš. Bandavā I, 70;

5) ein Pferd, das beim Reiten stark schüttelt
Nigr.;

6) (f. -e), ein Hinkender, steif Gehender
Fest.: kur nu tu, stuģe, varēsi aizstuģīt! Fest. kusti nu, stuģi, ātrāk! ebenda; "kas stuģē 1"Ar.;

7) ein Faulpelz
Fest. Wohl - mit Ausnahme der Bed. 2 - von stugs II abgeleitet; zur Bed. 2 s. stugs I.

Avots: ME III, 1101

I stūrains,

1): šis zemes gabals ir ļuoti stûraiņš ² (mit scharfen Ecken)
Frauenb.

Avots: EH II, 597

sunka, ‡

4) "ve̦cs, nuonē̦sāts apģē̦rba gabals; ve̦ca lupata" (mit uñ ) Kand.

Avots: EH II, 603

tâds, in AP., Erlaa, Jummardehn auch tādais,

1) ein solcher
(wie der da, im Gegensatz zu šâds, ein solcher, wie dieser hier): re̦ti tāda meita bija kâ es biju māmiņai BW. 6088. būt[u] es tāda gājējiņa kâ māmiņa devējiņa Biel. 758. Sprw.: kādu saknīti cūciņa izruok, tādu jāē̦d Br. sak. v. 1055. tādas kāzas kâ kaķei krustības Grünh. kuo tu tādā reizē būtu darījis? LP. II, 27. par atbildi uz tādajiem dziesmu priekiem Janš. Bandavā II, 95. tādā kārtā, so, auf solche Weise Brasche. ai, dieviņ, tādu laimi (ein so grosses Glück) es satiku celiņā BW. 13387, 3 var. kas tā tāda dziedātāja? Biel. 1111. ķēniņš brīnījies, kas tie tādi par spuožumiem LP. III, 85. ēdi vien, tad redzēsi, kas tie tādi par ābuoliem! 86. vai tu zini, kas es tāda? BW. 10038, 5 var. ak tu muļķis tāds! LP. V, 314. sātana gabals tāds! RKr. VI, 111. tu vērsi tāds! LP. I, 187. stulbie tādi! V, 357. tāds (= tik, so) liels puika Wolm. u. a. nuo sē̦tas iznāca tāds liels (ein sehr grosser) suns Dunika. viņš ir tāds bailīgs (etwas furchtsam) Kaudz. M. 23. tu jau arvienu tāds ātrais Alm.;

2) in geringschätzigem Sinn, häufig in der Verbindung mit širds: šâds - tâds (meist im Plur.): pa kuru ceļu šis tāds aiziet LP. VI, 32. Sprw.: tāds ar tādu Br. sak. v. 1248, ein gleiches Paar, einer des andern wert
St. tāds ar tādu kuopā sade̦r JK. II, 590. tāds ar tūdu satiekas, tāds ar tādu ķīvējas Br. sak. v. 1064, tāds ar tādu biedruojas MWM. v. J. 1896, S. 498. tāds ar tādu precējās, tāds tādam gadījās BW. 15654. šādi tādi ļaudis, mancherlei Leute, allerlei Volk U. pils bij pilna, gan augstmaņiem, gan šādiem tādiem LP. II, 14. izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus III, 76. kad būs tāda (sc.: dzīve), kâ ne˙kāda (Var.: ne kaut kāda), tad paliks (sc.: dziesmas), kur kaisītas BW. 206, 8;

4) tâds kâ, a) zur Bezeichnung der Ähnlichkeit: iesākuši tādus kâ puszābakus . . . valkāt Upīte Medn. laiki. lasītājam uznāk tādas kâ šaubas, vai tikai viss . .. tâ nuoticis A. XII, 155; b) als Ausdruck des Ärgers: bet tu ar esi tāda kâ! MWM. X, 920;

5) indefinit, = kâds 3: dē̦ls dzīvuojis tādu laiku itin mierā LP. IV, 208. pēc tāda laiciņa 154. pa tādam brītiņam . . . blēdis sāks tik saukt 10. Lielvagarene nuoraudzījās Ievā tādu brīdi MWM. XI, 167;

6) tāda od. tādu ļaužu (Kremon, Loddiger u. Kurl. n. U.) būt, schwanger sein
(zur Bed. vgl. estn. naine om kā sǟrane "das Weib ist schwanger" [eigentlich: auch eine solche]): sieva ir tāda Dond., Frauenb. saimniece tāda būdama JK. VI, 1. tādu ļaužu sieva ebenda. autu sējēja nedrīkst būt tāda (tādu ļaužu) RKr. XVI, 196. tādu darīt, schwängern Hug. n. U. - tādā reizā, bei der Niederkunft: ģērbjuoties (brūte) iztika bez mazglu mešanas ..., lai "tādā reizā" viegli nākas Frauenb. n. RKr. XVI, 100. S. auch Le. Gr. § 373 und - zur Bildung die Notiz zu tâ, sowie Prellwitz BB. XXII, 96 f. und Walde Wrtb. ² 244.

Avots: ME IV, 143, 144

tam̃buks: "re̦sns kuoks" Bixten; "stumbra gabals; sakārnis" Hofzumberge.

Avots: EH II, 666

tãss (li. tóšis "die obere, weisse Birkenrinde"), -s AP., Ronneb., Wolm., (mit à ²⁾ Bers., Gr.-Buschh., Kl., Lös., Schwanb., Selsau, Sessw., Warkl., tāss, -s Spr., Adsel, tãsis Biel., Dond., Iw., Salis, Stenden, tāsis L., U., tãse AP., Drosth., Karls., Katzd., Līn., N.-Bartau, Nigr., Ruj., Schujen, Serbigal, Wolmarshof, tāse U., Memelshof, tàss ² Nerft, Prl.,

1) die Birkenrinde:
nuo tāss taisījuši cibas. uguns nuo tasīm LP. VII, 585. tāses gabals 143. tasēm (Var.: tāšiem) šūta ce̦purīte BW. 30562, 5;

2) fig., die Haut, das Fell:
pāri reizes uzblieza ar pinekļa līkumu pa(r) tāsi Vīt. 64. es jau re̦dzu, ka tu gribi . . . pa tāsi LP. VI, 393. Nach Thomsen Beröringer 232 zu tāst; s. auch P. Schmidt RKr. XV, 43.

Avots: ME IV, 151

ticĩba (li. tikyba "Glaube"),

1) die Natur, Art, Gewohnheit, Beschaffenheit, Eigenschaft
U., Etn. III, 150: Sprw. bē̦rns rāda, kāda būs vīram ticība Br. sak. v. 119. šķelmam šķelma ticībiņa BW. 10082, 7 var. tev bij suņa ticībiņa (Var.: daba) 24931 var. suņam suņa ticība (daba) Bers. viņai bija stipra ticība, sie hatte eine starke Natur U. es pazīstu tavu ticību, ich kenne deine Art U. tam zirgam pa laikam tāda ticība, das Pferd hat schon immer diese Gewohnheit, Eigenschaft U. ve̦cu ļaužu ticība, alter Leute Gebrauch St., U. tur jau tāda ticība (Manier, Mode) St. vienā zemē bij[u]se tāda ticība LP. VI, 170. Plur. ticības, Gebräuche, Zeremonien Misshof n. U.;

2) "Gehorsamkeit, Vertrauen"
Gr.-Buschh.: vai tev ni˙maz nav ticības! sagt man zu einem Kinde od. Pferd, das nicht gehorcht Gr.-Buschh.;

3) der Glaube; die Religion:
bīsties dievu, turi ticību...! JK. II, 116. Sprw.: laba ticība, - slikti darbi Br. sak. v. 1269. uz ticību, auf Treu und Glauben U. blēņu ticība, Aberglaube St., ein Frevelglaube U. e̦lku ticība, Götzendienst U. lieka ticība, falscher Glaube U.: lai latvieši mācītuos sargāties nuo liekas ticības Latvju tauta XI, 1, S. 49. māņu ticība, der Aberglaube U. - ticības atjaunuošana, die Reformation. ticības atstājējs, der Schismatiker Brasche. ticības gabals Kaudz. M. 2, das Glaubensbekenntnis. ticības mācība, der Religionsunterricht.

Avots: ME IV, 180, 181

II tiels "?": izaugusi tīri kâ tielais gaļas gabals A. XX, 305.

Avots: ME IV, 210

trakâds R. m. 638, rasend, toll, enorm, ungeheuer: trakāda kliegšana, kaušanās AP. trakādu naudu samaksājis ebenda. trakāds gabals, gadījums Vīt. trakāda vicīte RKr. VII, 638, vīram tas trakādi izdevās Lapsa-Kūm. 264.

Avots: ME IV, 218

traũslîgs Ruj., traûslîgs ² Widdrisch, = trausls: le̦dus lāste̦ka, kāpuostu kace̦ns, bla,ka gabals ir trausls Widdrisch. nuo trauslīga kuoka netaisa grābekļa zatus Vīt. (fig.) tu esi pārāk trauslīgs un mīksts Daugava I, 443.

Avots: ME IV, 226

tuņķis,

1): "vīstuoklītis" (mit uņ̃) Salis; ‡

5) "gabals (piem., biezpiena)" Seyershof (mit uņ̃); ‡

6) das Kinn
um Talsen.

Avots: EH II, 703

*tũpsle (erschlossen aus tũpsel Dond.),

1) der Hinterteil einer Gans od. Ente
(mit û ) Dond.;

2) "uz āru izliecies drêbes gabals; tūte" Dond.: jaunas muodes svārkiem ir tūpsles pakaļā Dond. kāda tūpsle te karājas pie sāniem? - tā kabata iznākusi laukā ebenda.

Avots: ME IV, 282

tuvs, tivs Mar. n. RKr. XVII, 126, Lems. n. FBR. IV, 87, Salis, nah: tuvs radinieks Latvju tauta XI, 1, 78. tuvu nāvi sludinātājas Pürs I, 102. tuvākais, der Nächste U.: Sprw. katrs pats sev tuvākais JK. II, 615. - Subst. tuvums, tivums Spr., Salis, die Nähe : tautas nāk tuvumā BW. 13428. tas gabals nav ne tuvumā tik auglīgs (ist nicht entfernt so fruchtbar), kâ aiz Bē̦rzuones Kaudz. Zunächst zum apr. Komparativ tawischan (acc. s.) "den Nächsten" und wohl auch zu li. tuvi "sofort" Lit. Mitt. I, 385 (aus Schaulen; vgl. Leskien Nom. 344 und 443). Wenn es ursprünglich etwa "hiesig" bedeutet hat, abgeleitet von einem Adverb *tū "hier", auf das auch tūlin weist (s. dies), während apr. tawischan dem Vokalismus nach zu slav. tu "hier, dä gehört. Anders darüber Petersson Vergl. siav. Wortstud. 36.

Avots: ME IV, 276

uzgŗãvêt Nigr., mit Gräben versehen (perfektiv): plē̦suma gabals jau uzgrāvē̦ts Nigr.

Avots: ME IV, 334

uzkubeklis Dunika, uzkubeklis N. Bartau, Ob.-Bartau, Wid., uzkube̦kls RKr. XVI, 101, Dunika, ein Umlegetuch Dunika; ein weisses Tuch, das die Braut über dem Kranz trägt N.-Bartau, O.-Bartau: vaiņagam pāri lika uzkube̦klu; tas bija smalka, balta aude̦kla gabals, kas nuokarājās ir uz muguras, ir priekšā lejup, atstādams tikai nesējas seju svabadu Janš. Nīca 43. pār visu apģē̦rbu, nuo vainaga sākuot, uzģērbj baltu, nuo smalka aude̦kla taisītu uzkubekli BW. III, 1, S. 73; uzkubeklis LKVv., ein Schleier.

Avots: ME IV, 345

II valˆgs: auch AP., Bers., (mit "al˜") Ekau, Grünw., (mit al) Kalz. n. BielU.; "gabals valgas, smaršīgas" ME. IV, 454 zu verbessern in "gabalu valgas, smaržīgas". Subst. valˆgums,

1): auch AP., Ermes, Fehteln, Marzen, (mit alˆ ² ) Selg.; ‡

2) eine Wiese
Pas. XIII, 282. "vilgans;" ME. IV, 454 zu verbessern in "vilgans".

Avots: EH II, 752

II valˆgs Arrasch, C., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Kr., Mahlup, Meiran, Ogershof, Ramkau, Saikava, Schwanb., Sessw., valˆgs ² MSil., val˜gs Segewold, feucht Salis, U.: valga zeme Ramkau, valgs siens ebenda. valga drēbe U. valgajās smiltīs U. b. 42, 41. valgajā nakts gaisā Dz. V. gabals valgas, smaršīgas maizes Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 23. valgām lūpām Stari II, 937. valgas acis Blaum. - Subst. valgums Aahof, Alswig, Daugeln, Fehsen, Golg., Heidenfeldt, Kl., Lubn., Mar., Meselau, N.-Laitzen, Odsen, Ramkau, Schwanb., Selsau, Serben, Sermus, Sessw., Tirsen, Wolmarshof, vàlgums Nötk., valˆgums ² MSil., Naukschen, Rothof, Schwitten, val˜gums A.-Autz, Dunika, N.-Bergfried, Neuenb., Wrangelshof, die Feuchtigkeit U., AP., Bers., Kalzenau, Lennew., Meiran, Salis, Siuxt, Stockm., Ubbenorm, Warkl.: kājas... slapa... vasaras rīta valgumā Janš. Mežv. ļ. I, 65 f. tu esi pa˙visam sausā; ieņem nu vēl valguma (trink noch eins)! Golg. Nebst pavalˆga (s. dies), ve̦lgs, velgt, vilgans; zu li. vìlgyti "anfeuchten", apr. welgen "Schnupfen", poln. wilgnąć "feucht werden", r. волóга "Flüssigkeit", ahd. welc "feucht" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 306, Ttautmann Wrtb. 358, Brückner KZ. XLV, 104.

Avots: ME IV, 454

III valks,

1) "ein einmaliger Zug"
(?) Wessen; ‡

2) vàlka ² gabals Lubn. "zemes gabals, kam mē̦dz pāri staigāt"; līdz valkam, kas starp Daugavu un Dņepru (t. i., sauszemes juoslai starp diviem ūdens baseiniem) V. Lamsters Daugava, S. 70.

Avots: EH II, 753

vam̃zis Dunika, Frauenb., Katzd., Siuxt, Wandsen, vamzis Grenzhof, Wid., Wirgin., Plur. vam̃ži Widdrisch n. FBR. XI, 72, vamži L., U., Brasche, Serben, vamzes Lasd., vamžas, das Wams, das Kamisol U., ein Kamisol mit Ärmeln Dunika, eine Jacke Brasche, "eine Strickjacke" Grenzhof: vamzis bija sieviešu ģē̦rba gabals RKr. XVII; 29. vamži tādas pašas drēbes kâ kamzuļi Etn. IV, 109. virs vestes me̦lna jaka jeb vamži BW. III, 1, S. 72. viņai vamzes (Var.: vamži) mugurā BW. 8053 var. samta vamzis (Var.: vamži) mugurā 35139. meitas... pe̦lē̦kuos vamzīšuos 13975. zaļiem vamžiem RKr. VII, 865. vai tev nebija kartūna vamžu? BW. 19688. pašuvu tādus vamžus (Var.: lamžus) 5646 var. saules meitai vamžus šuv 33859 var. vam̃zis Rothof "kre̦kla apruoči". Entlehnt.

Avots: ME IV, 467

I vancka,

1) ein Lappen
Warkl., (vanska) Fehteln; "gabals">nuoplīsis drēbes gabals" (vàncka ²⁾ Sessw.; Plur. vànckas ² Kaltenbrunn, (mit an̂ ² ) Wandsen, Fetzen;

2) eine Frau, die in zerfetzten Kleidern umhergeht
Memelshof, (mit àn ² ) Sessw., (mit an̂ ² ) Segew., Wandsen; eine Herumtreiberin, Vagabundin (vañska) Adiamünde; eine Dirne (mit àn ² ) Bers., Golg.: visas vanskas vīra grib BW. 7317, 4 var.

Avots: ME IV, 468

viduklis: auch Dunika, BW. 35465; "nuokautas cūkas sānu gabals, kam iekšpusē ribas" Frauenb.

Avots: EH II, 781

viksuôt, laufen: iznāca prāvs gabals, kuo viņam pakaļ viksuot R. Ergtis Pel. bar. vectēvi 9. Vgl. viksêt 2.

Avots: ME IV, 584

I vìlciêns,

1): pusdienas v. Allend. n. FBR. XIX, 84 "dienvidus";

3): "viens gabals pļaujuot pļavā vienā laidā (ar visu atcirtiena spaili)" Frauenb. (mit il); ‡

7) Aussehen, Stimmung
(?): šādu iepūtības un dižības vilcienu ... izdzēsa jumta abi čukura gali Janš. Dzimtene I, 160.

Avots: EH II, 782

viļe̦kls,

1) = viļaka 1: gabals sūnas, zirga viļe̦kla lielumā Jauns. Baltā gr. I, 234;

2) auch
viļe̦klis (sic!), "savē̦lums; ādas virs kārtas mazgājuoties nuobe̦rztās un save̦ltās daļiņas" Stenden: vajag tâ mazgāties, ka viļe̦kļi (viļe̦kli) iet nuost Stenden. veļu utis veļuoties kâ viļe̦kļi ebenda.

Avots: ME IV, 597

vĩrs (li. vyras, apr. wijrs, ai. vīrá-ḥ, av. vīra- "Mann"), vìris ² (zu vergleichen mit apr. acc. s. wijrin??) Eversmuiža n. FBR. VI, 38,

1) der Mann; der Ehemann; der Knecht, Arbeiter
Frauenb., Siuxt: Sprw. vīrs kâ lācis Br. sak. v. 1445. vīrs kâ uozuols 1446. vīrs kâ cimds von einem kleinen Mann gesagt) Etn. II, 63. kāds vīrs, tāda ce̦pure JK. II, 664. vīram vīra dūša RKr. VI, 1005. vīrs un vārds (ein Mann ein Wort)! Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda - kuģis pie e̦nkura Birk. Sakāmv. 72. vīrs pie vārda - vērsis pie valga. vīrs suola - vīrs dara Birk. Sakāmv. 72. ne̦lga, kas suola; vīrs, kas dara Br. sak. v. 855. ve̦cs vīrs - kumeļa prāts 1442. labāk cirvis bez kāta nekâ vīrs bez prāta 195. nauda gudra vīra ruokā 831. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekâ apakš jauna vīra pātagas Etn. II, 45. lai būt[u] žīdiņš, kad tik vīriņš! Birk. Sakāmv. 38. vīrs pret vīru! Frauenb. lai iznīkst nelaimes kâ ve̦ca vīra darbi Br. 72. arājs vīrs tev, māsiņa! BW. 26934 var. dzē̦rājs vīrs tev, māsiņaa! 26953, kalpa vīrs (ein Knecht) 22257. bruņuots vīrs 30063, 1. sīks vīriņš Kaudz. M. 14. labs vīra gabals, ein heranwachsender Junge U. ceļa vīrs,

a) ein Reisender, ein Wanderer;

b) das Kind, das geboren wird
Br. 39. guoda vīrs, ein Ehrenmann. jaunais vīrs, der junge Ehemann: brūtgāns nu tik bija jaunais vīrs BW. III, 1, S. 93. jaunā vīra līgavai BW. 1086. kara vīrs, der Krieger, Soldat: ķeize̦ram kara vīrs BW. 1899 var. māsas vīrs, der Schwager, der Mann der Schwester: svaini, svaini, māsas vīr! BW. 25768. sievas vīrs, ein verheirateter Mann Salis: sievas vīri sievām dzied, es padziedu meitiņām BW. 572, 5. es devu paduomu nuodzīvuot par ve̦cpuisi, bet kādus mēnešus pēc tam jūs bijāt sievas vīrs Lautb. Lomi 185. piektais vīrs, zu 4 grösseren Männern bei einer Feldarbeit ein halberwachsener Junge als Fünfter N.-Autz n. U. senāk saimnieki turēja pa divi, trīs vīri (Knechte) Siuxt. tas sūtīja vienu nuo saviem vīriem MWM. X, 416. šuogad e̦smu gan ticis vīruos, sagt ein Wirt, der viele männliche Arbeiter beschäftigt Frauenb. kur vajadzīgs daudz palīgu, uzaicina, lai sanāk vīruos ebenda. vīruos saiet, eine Prügelei beginnen ebenda. pie vīra iet U., iziet, heiraten (von einem Mädchen gesagt). pie vīra būt, verheiratet sein (vom Weibe gesagt) U. vīrā (vīruos) būt, in einergünstigen Lage sein: puisis nu vīrā: liela ze̦lta kaudze, muiža un kēniņa meita par sievu LP. IV, 108. bet kučieris, tas nu bij vīrā 138. bet zē̦ns nu bij vīruos 23. labi, - pavārs vīrā V, 83. Sīmanītis ir atkal vīrā Seifert Chrest. III, 2, 129;

2) (ironisch) fürs Pronomen viņš (er):
ne˙kā nesekmējās vīram (vom Teufel gesagt) LP. VII, 1175. vīrs cieši aizmiga (auf eine Spinne zirneklis - bezogen) 1184. vīram izgāja plāni (auch auf ein Tier bezogen);

3) garais vīrs, der Mittelfinger:
trīs pirmuos pirkstus: īksti, puodulaižku un garuo vīru Kaudz. Izjurieši 278. Zu lat. vir, air. fer, got. wair "Mann" u, a.; wahrscheinlich zu lat. vīs "Kraft" gehörig; s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 314 f.

Avots: ME IV, 642