Paplašinātā meklēšana

aûgulis: nach Für. in Salisb. in der Bed. "Zögling" augulis, f. -le.

Avots: EH I, 185

aûgulis, jemand, der gut gedeiht, wächst, od. gut gewachsen ist: nuopirkām krietnu jē̦ru, tādu auguli J. Kaln.; Burtn. Nach U. in Rujen u. Salisb. "auguls, -a", Zögling.

Avots: ME I, 220

bangulis, ein Wellengott: lai es eimu jūriņā ar banguli (Var.: ziemeli) spē̦kuoties. banguls svaida baltas putas BW. 30873. In Zehrxten sei bangulis ein verwirrter, ungeschickter, auch unsinniger Mensch.

Avots: ME I, 262, 263

bê̦gulis, fem. -le, der Flüchtling: briesmīgā diena padarīja mani par te̦kuli un bē̦guli virs zemes Kaudz. [bê̦gule auch als Kuhname gebraucht.]

Avots: ME I, 289

‡ be̦ñgulis (als Kosename), ein Kind Siuxt n. Fil. mat. 67.

Avots: EH I, 212

bigulis,

1): auch Planhof; ‡

3) ein Holzstück, ein Knüppel zum Schlagen
Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, Lubn.

Avots: EH I, 218

bigulis,

1) die Feuergabel
[Wolm.], Ermes, Mar. RKr. XV, 107; vgl. bidzulis;

2) = badīklis b; [vgl. bikstît und bidzît.]

Avots: ME I, 293

bingulis: laidēs uz mežu palasīt kaidus binguļus Pas. IX, 80.

Avots: EH I, 220

bingulis, der Stock: viņš nuolauzis labu binguli un skrējis mājā raganu slānīt LP. VII, 196. [Vielleicht als ein Lehnwort aus dem Kur. od. Lit. zu engl. bang, an. banga "schlagen", mhd. bengel "Prügel".]

Avots: ME I, 297

brangulis: (fem.) brangulei, maigulei Janš. Dzimiene V, 372.

Avots: EH I, 237

brangulis, der Prächtige, Korpulente Purap.

Avots: ME I, 324

[I buñgulis Altenburg "eine Beule vom Schlag" vgl. bunga 4.]

Avots: ME I, 351

[II bùngulis ² Lis., Bers., ein Knüppel; vgl. bunga 2.]

Avots: ME I, 351

[III buñgulis Ruj., ein Klötzchen; vgl. buñdulis dass.]

Avots: ME I, 352

burgulis: zur Etymologie s. auch Būga Arch. Philol. I, 49.

Avots: EH I, 254

burgulis U., burgutiņa BW., die aufsteigende Wasserblase; [zu li. burgė´ti "бить ключем"].

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 13595 var.

Avots: ME I, 353

burzgulis,

1): auch (mit ùr ² ) Linden.

Avots: EH I, 256

burzgulis, burzgula, burzgule BW. 24518,

1) die Wasserblase
[bùrzgulis ² Laud., Bers., bur̂zgulis ² Ruj., bur̂zgula Kreuzb.]: mīlestība ir kâ ziepju burzgulis Lautb. L. 100. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. iet laiviņa pret laiviņu, burzguliņas (Var.: burzgaliņas, burzdaliņas, burskaliņas) mē̦tādamas BW. 19121, 1. kumeliņu kâ ūdeņa burzgulīti BW. 29981;

2) ein aufgeblasener, roher, grober Mensch:
viņš jau tāds burzgulis bija Niedra. Als Liebkosungswort: māsiņ, zelta burzgaliņa BW. 13611, 4;

[3) burzgulis Bers., ein Kind, das eine flüssige Speise nicht essen will und sie auspeit.
Vgl. etwa li. burzgė´ti "бренчать"].

Kļūdu labojums:
19121,1 = 19122,1 var.

Avots: ME I, 355, 356

[cigulis, das Füllen Wid.]

Avots: ME I, 379

I cigulis: auch Iw., Schnehpeln u. a. (in Semgallen und Kurland).

Avots: EH I, 269

‡ II cigulis "eine Scheibe (am Webstuhl), an der die audi befestigt werden" Pankelhof.

Avots: EH I, 269

I ciñgulis: auch Muremois, Orellen; eine mitsamt der Erde herausgerissene Graswurzel Seyershof: asie cinguļi duŗas kājās Orellen.

Avots: EH I, 272

I ciñgulis, eine Trockene Ackerscholle Salisb. n. U., [Wolm. - v Wohl nebst cim̃bulis zu kams un in diesem Fall mit ng aus mg.]

Avots: ME I, 384

II cingulis "die Keule" Gr. - Behrsen. [Wenn mit der "Keule" hier der Hinterschenkel gemeint ist, wohl zu cimslis mit ng aus mg.]

Avots: ME I, 384

čiñgulis,

1): auch Brucken, ("stilbs") Linden in Kurl.; ein Fleischstück mit Knochen Kurmene; ‡

2) ein Hümpel, Grasbüschel
Linden in Kurl. (mit ìn ² ).

Avots: EH I, 290

čiñgulis [Essern], čingalis LKVv., Knochenende vom Hintervierte Biel. n. U.; die Keule, das Knie od. Gelenkstück von einem Schwein Etn. II, 17. [Vgl. cingulis 2.]

Avots: ME I, 413

čurgulis, Wasserader Kronw. n. U.; durch Einsickern des Wassers hervorgebrachte Offnung od. das Einfliessen in die Offnung U.

Avots: ME I, 422

‡ dārgulis, der Schatz (Kosewort): tev, mans dārgulīt! Janš. Dzimtene III ² , 400.

Avots: EH I, 312

‡ dauggulis, wer viel zu schlafen pflegt Warkl.

Avots: EH I, 310

daugulis, ein am Ufer der Düna Wohnender L.

Avots: ME I, 445

dīgulis [li. dygulỹs] Rutzau n. Etn. II, 33, dīgšas, Seitenstiche: vai kâ man iesitās dīgšas sānuos Naud. [Vgl. li. dygčioti "покалывать".]

Avots: ME I, 478

dragulis,

1) ein Fieberschauer
Mag. IV, 2, 113;

2) ein unruhiger Mensch
Salisb. [Wohl zu dragât. - Das von Būga KSn. I, 150 damit verglichene r. дрогá "безпокойный человѣкъ" gehört wohl zu дрожать aus urslav. * drъžati.]

Avots: ME I, 488

draugulis, fem. -le, der (die) Buhle: [viņa dzīsies saviem drauguļiem pakaļ Glück Hos. 2, 7]. draugul[i]s aiz luoga ar pieciem bē̦rniem BW. 19245.

Avots: ME I, 492

[driẽgulis N. - Peb., ein schwächlicher Knabe.]

Avots: ME I, 502

dze̦gulis U., = ce̦kulis.

Avots: ME I, 539

‡ gãrgulis,

1) der Husten
NB.;

2) "neskaidra, krē̦paina e̦lpa" Gramsden: mirstuošam cilvē̦kum g. rīklē.

Avots: EH I, 390

grigulis,

1) eine rundgebogene Gänsegurgel, ein Röllchen, worauf Garn gewickelt wird, ein Violchen :
grigulī mē̦dz ielikt graudiņus ; tādu kamuoli ruokā ņemuot izceļas truoksnis Pop., Dond., Ahs. ;

2) die Luftröhre
Dond.

Avots: ME I, 654

gulis: lapu g. (Var.: guļa; ein Faulpelz) BW. 21893, 6 var.

Avots: EH I, 417

gulis, der Schläfer: krūmu gulis.

Avots: ME I, 678

gulisks, Adv, guliski Dunika: baļķus lika guliski(s) Orellen; dafür auch guliskus AP.

Avots: EH I, 417

gulisks, horizontal: kādas zīmes lietuo vienības apzīmēšanai (guliskas, stāvas u. t. t.) Etn. III, 106; MWM. VI, 476, 870; [Adv. guliski Lis., Salis].

Avots: ME I, 678

[gurgulis Dond., der Adamsapfel (der Kehle): tam liels, izspiedies gurgulis.]

Avots: ME I, 683

‡ iẽgulis Iw., = iẽleja.

Avots: EH I, 515

il˜ggulis (fem. -le), il˜gguļa, comm., der Langschläfer: tas tik ir ilgguļa, guļ līdz astuoņiem rītā Sassm.

Avots: ME I, 705

il˜gulis, f. -le, wer nach etw. schmachtet, ein Schmachtlappen: bet dzīvē vis˙biežāk sastuopamas bēdīgas ilgules Austr.

Avots: ME I, 706

ķigulis: in der Bed. 3 (sowie 1 und 4?) ans nd. kigel "Kegel" n. Schwers Unters. 65.

Avots: EH I, 701

ķigulis,

1) Schnecke
Wid.; Schneckenhäuslein U.: nav sastuopami ķiguļi MWM. VII, 877;

2) eine Wäscheklammer
Grünh.;

3) ķiguls L., ein Kegel;

4) [ķigulis Selg.], die kegelförmig zusammengestellten Garben:
kad sāka stādīt ķiguļus PSk. II, 64. ķiguls - nuo kūlīšiem sakŗauts labības stats Selg. n. Etn. IV, 66;

[5) ķigulītis Mesoten, = abr(a)kasis].

Avots: ME II, 379

klaĩgulis, der Schreivogel Dr., Lub.

Avots: ME II, 209

krâsgulis od. krâsngulis, auch krāsnguļa, comm.,

1) der Ofenhocker:
nu man[i] veda viņas sē̦tas krāsģuļam BW. 18194; 2;

2) Epith. der Katze:
šķic krāsnguļa! LP.

Avots: ME II, 267

‡ kugulis, = kukulis 1 (?): audzina pūļ˙us, kuo cept pašiem (= žĩdiem) kuguļus Janš. Prec. viesulis 6. žīdi vien mūsluj māsai vedībās; kur ņems māsiņa kuguļu ( ?") puodus? Tdz. 44185. kuguļu (Var.: kukuļ[u]) krāsni krausim, sieru grīdu sitīsim BW. 33317. Wohl jüdisch.

Avots: EH I, 667

kuñgulis: ein Klumpen geronnener Milch Salisb.; ein Knoten im Garn Ruj.

Avots: EH I, 675

kuñgulis Salisb., Allend., Ruj., BWp. 2958, Nauksch., kuñguļuôtiês, = kunkulls, Schneeball, Ackerscholle, kunkuļuôt(iês).

Avots: ME II, 315

mangulis, ein Werkzeug zum Wäscherollen, mangale: veļu uztin uz apaļu rulli un ar manguli, kuŗam virspusē turamais un apakšā iegriezumi, rullē Felixberg.

Avots: ME II, 561

[mazgulis "ein Wisch, mit dem man sich in der Badstube beim Waschen abreibt" Stürzenhof Marzenhof; ein Waschlappen Sakstigala, Wolmarshof, Burtn., Seppkull.]

Avots: ME II, 572

miegulis: auch (mit iẽ ) Frauenb.; ar visiem mieguļiem Pas. XIII, 115. snaudulīši, miegulīši BW. 21981, 2 var. snaudule, miegule 25237.

Avots: EH I, 824

miegulis (f. - le), ein verschlafener Mensch, Schlafmütze [Fest., Mar., Stelp., (hier mit "iẽ") Planhof]: gaŗām gāju linu druvu, i vaiņaga nepacēlu; liniņš mani nuolamāja: miegulīte, snaudulīte! BW. 28343. mātes meita miegulīte 4702.

Avots: ME II, 651

migulis,

2): auch Nötk.; migulīte, snaudulīte mana jauna līgaviņa BW. piel. ² 21974. 2.

Avots: EH I, 812

[migulis,

1) "ein vor allem die
miga

I 1 Liebender:
raibais sivē̦ns jau tīrais migulis: negrib ne+maz ēst, - tikai migā vien lied iekšā Bers.;

2) ein schläfriger, ungeschickter Mensch
Schrunden, Sessw., N. - Schwanb., Fest., Alt - Rahden;

3) = midzenis Sessw.]

Avots: ME II, 625

mūgulis "?": viņš sviedis nazi vēja mūgulim LP. VII, 700.

Avots: ME II, 678

mùrgulis: "kas runā murgiem līdzīgas runas, me̦lus, niekus, nesapruotami" (mit ur ) Kurmene.

Avots: EH I, 833

mùrgulis Walk, = murguoņa.

Avots: ME II, 669

muzgulis [Jürg.], Kand., für muskulis I: [čūskas ziemu guluot muzgulī Jürg.]

Avots: ME II, 676

mužgulis: dziju m. (samežģījums) Serbig.

Avots: EH I, 837

mužgulis Kand., Matk., Smilt., = muzgulis, muskulis I.

Avots: ME II, 677

naktsstaĩgulis, der Nachtschwärmer, Nachtwandler A. XXI, 327.

Avots: ME II, 691

nebeigulis, einer, der etwas nicht zu Ende bringt, so z. B. das Studium: aiziet kâ nebeigulis nuo universitātes Niedra.

Avots: ME II, 708

ņē̦gulis Las. n. Etn. IV, 148, = ņē̦ga; [ņē̦gulis "jem., der wenig und mit langen Zähnen isst" Bauske].

Avots: ME II, 901

‡ nuobē̦gulis, ein die Einsamkeit Bevorzugender, ein Eremit: mūks un n. Daugava 1937, S. 197.

Avots: EH II, 31

nuode̦gulis,

1): auch Warkl. n. Fil. mat. 104, Kaltenbr., Nerft, Oknist, Zvirgzdiue: kad krāsns beidz kurēties, nuode̦guļus izje̦m ārā un aplej ar ūdeni Kaltenbr.

Avots: EH II, 39

nuode̦gulis,

1) ein angebranntes Holzscheit, ein angebrannter
Ast: dievs satvēra nuode̦guli Etn. IV, 79. vīrs sarausa nuode̦guļus ugunskurā U. b.; [nùode̦guļi ^2, Kohlen Sussei];

2) jemand, dessen Hab und Gut verbrannt ist:
nuode̦guļi lūdzas dāvanas Rutzau. [vgl. li. nuodėgulỹs "der Feuerbrand".]

Avots: ME II, 773

pade̦gulis: pade̦guļuos iet BielU.

Avots: EH II, 126

pade̦gulis Gr.-Essern, [Janš. Dzimtene ² 474], padeģelis Frauenb., [Ringen n. U.], padeģēlis Nerft n. U. (aus li. padẽgėlis), padeģis Frauenb., einer, dem alle Habe abgebrannt ist Bauske: padeģuos od. pādeģeļuos iet, braukt, als Abgebrannter um Almosen bitten Frauenb. lai padeģuos brauc ar ve̦cuo kraķi MWM. IX, 190.

Avots: ME III, 16

‡ pàgulis AP., = pāglis 1.

Avots: EH XIII, 194

pe̦ñgulis,

1) ein langsam wachsendes Kind
od. Kalb: šuogad mans te̦lē̦ns ir tikai tāds pe̦ngulis, ne˙kā nav audzis Dond.;

2) ein kleines Knäulchen:
mazs pe̦ngulis dziju Dond. Als ein Kuronismus zu ksl. pǫgvica "globulus" und le. puõga?

Avots: ME III, 200

piegulis BW. 16479, 3; 30178, 4, = pieguļa.

Avots: ME III, 253

‡ pigulis Frauenb. "ein kleiner Knabe".

Avots: EH XIII, 230

pingulis,

1) "?": činka vilka pinguli (Rätsel) RKr. VII, 1183;

2) piñguliņš "ein geringes Quantum Garn"
Rönnen.

Avots: ME III, 219

puogulis,

1): auch (mit uõ) Salis n. FBR. XV, 64 und 78, (mit ùo ² ) Mahlup (die Samenkapsel beim Flachs).

Avots: EH II, 346

puogulis,

1) s. puogaļa;

2) Beiname des Flachses
im VL.: liniņam, puoguļam, ze̦lta puoga galiņā BW. 28338, 6.

Avots: ME III, 455

pugulis, eine blasige Erhöhung U. Zu pauga.

Avots: ME III, 402

‡ pũgulis Siuxt, eine Art Deckenschmuck: p. ir kartupelis ar iedurtiem salmiņiem un spalvu kušķīšiem jeb papīrīšiem galuos vai tukšas uolu čaulas ar caurumiņuos sadurtiem papīrīšiem u. t. t.; pūguli kāra kâ gre̦znuma lietu pie griestiem.

Avots: EH II, 341

pungulis, ‡

2) ein kleines Bündel
OB., ein in ein Tuch gebundenes Bündel Dunika: sasēju drānas puñgulī.

Avots: EH II, 325

pungulis Gr.-Essern "iespiediens uz miesas."

Avots: ME III, 413

pusaugulis (f. -le), pusauģis (f. -ģe), der Halbwüchsling: tāds skuķē̦ns, pusaugulis MWM. VI, 436. pie taviem luoluojumiem nāk precībās pusauguļi Apsk. v. J. 1903, S. 660. ... ātrāki visu kuo iegaumēs nekâ kāds pusauģis ebenda 333.

Avots: ME III, 422

ragulis,

1): auch Oppek. n. BielU., Bērzgale, Saikava, Zvirgzdine: aŗuot arklu tur aiz raguļa Mahlup.

Avots: EH II, 350

ragulis,

1) die Handhabe am Pfluge
N.-Schwanb., Mar. n. RKr. XV, 132; vgl. ragatis;

2) ein Endchen (Brot):
saimniece atnesa mazu maizes ragulīti;

3) "Tabackschnupfer"
Ar.: labs pīpē̦tājs - labs ragulis Br. sak. v. 909.

Avots: ME III, 466

raũgulis Karls.,

1) einer, der zur Brautschau geht
Oppek. n. U.;

2) raũguļuos (auch rauguļās) iet Wolm., Smilt., eine Wöchnerin zum erstenmal besuchen und ihr bei der Gelegenheit eine warme Suppe, Wein oder eine andere Stärkung bringen
Walk n. U., Lis.; vgl. raudzībās, raudzuos, rauguos iet. rauguļu māte, = raugu māte (s. raugi);

3) ein Trinker, "kas par daudz šņabja rauga" Salis n. U.

Avots: ME III, 487

re̦gulis: ein vier- od. fünfzinkiges Gerät zurn Windigen in der Riege Pilten n. FBR. XX, 38 (gespr.: re̦ge̦ls ), Iw., Rothof.

Avots: EH II, 363

re̦gulis, eine Vorrichtung zum Windigen in der Riege, - "rijā vē̦tāmais rīks ar četriem zariem" Angern, "ieruocis, ar kuo rijā vētījuot kulsmu cilā" U., (re̦guls) Edwahlen n. Bielenstein. Zu rags (mit einem e, wie in re̦gavas)?

Avots: ME III, 504

rẽ̦gulis Karls., der Gaffer Dr.

Avots: ME III, 518

re̦ngulis, gew. der Plur. re̦ñguļi Kursiten, Dond., re̦ñguli Ahs., Pferdemist Podsem, Schweinemist Dond., Ahs., hartgewordener Mist grösserer Tiere überhaupt Erwahlen: sakaltuši zirga re̦nguļi LP. V, 291. kastītē atradis tikai zirga re̦nguļus VI, 56. cūka liek re̦ngulus Ahs.

Avots: ME III, 511

ringulis Wid., riñguls Nigr., der Ring, ein runder Reifen, "was rundgedreht ist" Ar., Wid., "sprungulis": seja ar ringuļuos saskrullē̦tuo bārzdu U. b. 121, 101, gruozu pinuot vajadzīgi divi ringuli Nigr. - riñgulu riñguliem Nigr., in runden Windungen, ringartig: čūska aizluocījās ringulu ringuliem. Wohl auf d. Ringel beruhend.

Avots: ME III, 528

ruõgulis Adiamünde "eine knopffürmige Spitze von Pflanzen (z. B. Flachs, Disteln)" Kl.-Roop.

Avots: ME III, 578

I ruõgulis: pilni zirņi ruoguļu (Sanenkapseln von Disteln; mit uo) Serbig.

Avots: EH II, 391

‡ II ruogulis,

1) = ruogulītis 1: rudzīšam ruoguļam BW. 28110, 2 var.;

2) eine ausgedroschene Ähre
Lemb., Seyershof (mit uõ), Nötk.

Avots: EH II, 391

rûgulis Mar.,

1) gegorene Milch, Sauermilch
Wid., Mar. n. RKr. XV, 133;

2) ein weinerliches Kind
Mar. n. RKr. XV, 133: tuo rūguli ne˙maz nevar apmierināt.

Avots: ME III, 568

rungulis, ‡

3) "rācenis" Luhde. - "sprunguli, runguli" ME. III, 562 zu verbessern in "sprunguļi, runguļi".

Avots: EH II, 384

rungulis U., rùngulis ² Prl., rùnguls ² Kl.,

1) rungulis Laud., ruñguls Salis, Dinsdorf, PS., Trikaten, Smilten, C., ein rundes (ungespaltenes) Holzstück: nuo līdze̦najiem bē̦rza runguļiem tu man varē̦tu nuoplēst tāses LA.;

2) ein fettes Kind U., als Bezeichnung für ein rundes, feistes Lebewesen überhaupt:
puišķē̦niem runguliem [vāri] saskābušus kāpuostiņus BW. 2962. sprunguli, runguli (Var.: sakārņi, cinīši u. a.), šķiŗat ceļu! BW. 1513, 2. sapalam, rungulam, tam pimbeŗa kažuociņš 26044. Ableitung von ruñga.

Avots: ME III, 561, 562

sirgulis, ein kränklicher Mensch, ein Siechling Wid.: vārīgs sirgulis Plūd. Rakstn. II, 378.

Avots: ME III, 846

I skaigulis,

1) ein Herumtreiber
U.;

2) ein Schreier
U. ("nicht bekannt").

Avots: ME III, 865

II skaigulis, s. skaigals.

Avots: ME III, 865

‡ šmugulis Frauenb., der Schmuggel ("blēdība").

Avots: EH II, 649

smuigulis Līguotnis Stāsti II, 66, Jaun. R. Vagn. 351, smuiguls Ver. 1, 652, 656, smuiguls Bielenstein Holzb. 729, der Violinbogen.

Avots: ME III, 969

smur̃gulis: auch (mit ùr ² ) Borchow; "jauns puika" Salis; smurgule apsmulēs BW. 35072, 1.

Avots: EH II, 540

smur̃gulis C., Wolm., Ronneb., AP., Serbigal, Ruj., Salis, Lin., smùrgulis ² Prl., f. -le, ein Schmutzfink, Schmurgel U., eine Rotznase BW. 19234, 1 var., 19774, 2, ein unmündiger, aufdringlicher, frecher Mensch Naud., ein Milchbart Dr., Wain., Ahswikken: labu vīru gribēju, smurguli dabūju BW. 21423, 1. plur. smur̃guļi Wolm., C., Ronneb., Schmutz in der Nase, Rotz W.-Livl., Trik., Smilten n. U., Alt-Ottenhof. Vgl. li. smùrglis "Rotz".

Avots: ME III, 970

šmurgulis,

1): auch (mit ur̂ ² ) Auleja, Gr.-Buschh., Oknist, (mit ur̂ ² ) Schnehpeln, (mit ùr ² ) Pilda, Warkl.

Avots: EH II, 650

šmurgulis,

1) šmur̃gulis AP., Smilt., šmùrgulis ² Kl., Lis., Lös., Meiran, šmur̂gulis ² Dunika, šmurgulis Wid., Rothof n. FBR. VIII, 121, Golg., šmur̂guls Nerft šmurguls Iw, n. FBR. VI, 52, = smurgulis: labu vīru gribēju, šmurguli (Var.: smurguli) dabūju BW. 21423, 1 var. tāds šmurgulis puika vien vēl esi! AP. ja kāds citiem runājuot grib starpā iemaisīties, tad uz tuo saka: "klus[u], šmurgul, lai runā muižas kungs!" Etn. II, 110;

2) der Rotz
(mit ur̂ ² ) Dunika.

Avots: ME IV, 87

šņe̦rgulis,

3): auch (mit e̦r̃) A.-Autz, Bixten, Salgaln, (mit e̦r) Erlaa, Laud.; "ein junges Tier, dem man das Trinken nicht beibringen kann"
Atašiene.

Avots: EH II, 652

šņe̦rgulis,

1) "?" : kuo tu ēdi tādus šņe̦rguļus? LP. V, 5;

2) "ein Kind mit schmutzlgem Mund"
Sawensee;

3) = šņerglis 4 MSil. (mit e̦r̃).

Avots: ME IV, 94

snurgulis, ‡

2) snur̃guļi C. "= snurgulas".

Avots: EH II, 543

snurgulis St., U., ein Rotzlöffel. Reimwort zu smur̃gulis; vgl. li. sniùrglis "сопля" PФB. LXV, 306 und le. snerglis.

Avots: ME III, 979

šnurgulis St., = šņurgucis 1.

Avots: ME IV, 89

šņurgulis,

1) = snurgulis, ein Rotzlöffel Gr.-Buschhof (mit ur̂ ), Salis (mit ur̃ ), L., U., BW. 6228, 1 var.;

2) Plur. šņur̃guļi Drosth., Karls., Ruj., Salis, Wolmarshof, Nasenschleim, Rotz
U.: putu šņurguļi vien ap . . de̦gunu dzīvuojuši A. XX, 232. cūkai ē̦duot silē virs škidruma re̦dzami šņur̃guļi Wandsen.

Avots: ME IV, 98

‡ spaigulis, wer wiederholt schreit (spaigā) Lubn.

Avots: EH II, 544

I spigulis: "R. m." ME. III, 994 zv ersetzen durch "RKr. VII, m.".

Avots: EH II, 550

I spigulis U., = spīgulis, ein Johanniswürmchen: nakts spigultlis zâle ievērpjas Asp. R. IV, 75; (gew. im Plur.) etwas Glänzendes, glänzender Flitter Mitau, Lennew., Schibbenhof, Bauske, Stenden, Selsau: krelles un dažādus citus spiguļus, kuo Barbei... uzkūra kaklā Janš. Dzimtene ² II, 259. ar pērļu spigulīšiem A. v. J. 1899, S. 194. dieva laukā daudz spiguļu (Rätsel: Sterne) R. m. 1467. Zur Wurzel von spiga IV? Vgl. zur Bed. speng- " glänzen, klingen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 663.

Avots: ME III, 994

II spigulis, ein kurzes Holzstück Grawendahl; zu spiga I?

Avots: ME III, 994

spĩgulis C., Karls., (mit ì ² ) Kr., was glänzt, leuchtet; spīgulis U., Celm., Jāņu spīgulis Konv. ² 1418; MWM. VIII, 415, das Johanniswürmchen (lampyris); der Ohrwurm V.: mēness... bārsta sudraba spīguļus MWM. v. J. 1899, S. 355. zibuoša kariete kâ . . . sudrabuots spīgulītis A. Brigader Daugava I, 955. Nebst spīgana, spuoguot u. a. zu li. spinguliai "Augen auf der Suppe" (bei Geitler Lit. Stud. 110), spingė´ti "glänzen", spingis "Lichtung im Walde", spangatoti "łyskać", apspañgęs "verblendet", apr. spanxti (wie vermutlich für soanxti zu lesen ist) "Funke", ae. spincan "Funken sprühen", engl. spunk "Funke, Zunder" u. a., s. Būga KSn. I, 285, Zupitza Germ. Gutt. 162, Walde Vrgl. Wrtb. II, 663.

Avots: ME III, 1002, 1003

I spirgulis, ein Genesender Oppek., Allend. n. U.

Avots: ME III, 1000

II spir̃gulis Salis, ein Splitter Salis n. U.: debess sadruptu spirguļuos drīz Dünsb. spirguļu spirguļuos iet (sašķīst U.), (der Länge nach) in kleine Splitter gehn U.: šķīvji, glāzes, pudeles tur spirguļu spirguļuos gāja Lapsa Kūm. 73. Zu spir̃gala, s. Fick Wrtb. III4, 515, Persson Beitr. 869.

Avots: ME III, 1000

spuõgulis,

1): piedūra pirkstu pie ķerbelītes (Körbchen)
spuoguļa Jauns. Raksti III, 92. spuoguli rāda Tdz. 59057, 1.

Avots: EH II, 565

spuõgulis C.,

1) der Spiegel;

2) Plur. spuoguļi, Glanz von Firnis, Öl
U.; spuôgulas ² Bl., Glanz St.

Avots: ME III, 1034

sprâgulis, ‡

2) spràguļi ² Lubn. "rote Kartoffeln mit zerplatzter Schale".

Avots: EH II, 558

sprâgulis Jürg., ein Krepierling U., (mit â ² ) Dond., Wandsen, Bauske, Widdrisch.

Avots: ME III, 1015

sprigulis,

1): auch AP., Ramkau, Salis, Sonnaxt, BW. 20142; 31590.

Avots: EH II, 559

sprigulis, spriguols Naud.,

1) sprigulis L., U., Ronneb, Bershof, Wolm., Nigr., N.-Bartau, Dunika, Katzd., Arrasch, Selsau, Warkl., Zvirdzine, Memelshof, Saikava Bauske, Dond., Gr.-Essern, Widdrisch, Wandsen, Selg., Ruj., C., Jürg., Bielenstein Holzb. 509, spriguls Kl., Saikava, Warkh., Pilda, Gr.-Buschhof, spriguls Spr., der Dreschflegel:
augstu cēlu sprigulīti (spriguliņu 31529), lē̦ni laižu klājienā BW. 31528. nuokūluši, kūlējiņi, pakaŗam spriguliņus (Var.: sprigulīšus) 28765. rudzīši zem cietajiem spriguļiem, bargi dragāti, atduos graudiņus Vēr. I, 1132. - spriguļa galva, vāls, der Schlägel U. spriguli vadīt, den Dreschflegel führen, mit Dreschen beschäftigt sein U.: mēs spriguli vadījām līdz ziemassvē̦tkiēm, wir haben bis Weihnachten gedroschen;

2) sprigulis Sussikas, spriguls Etn. II, 187, ein Gestirn;

3) sprigulis, ein Windbeutel
V. Wohl (n. Leskien Abl. 346) zu spridzêt usw., wie li. sprãgilas "Dreschflegel" neben spragė´ti "prasseln, platzen" usw.

Avots: ME III, 1019

spriñgulis: auch (mit ìn ² ) Alswig, Auleja, Borchow, Eglūna, Kalnemois, Kaltenbr., Warkl., Zvirgzdine; šaidu taidu springulīšu padarīju aluteņu Tdz. 56256, 9. izņemt sprìnguli ² (= īsu smilgas vai cita kā līdzīga galiņu) nuo bļuodas Saikava.

Avots: EH II, 560

spriñgulis Līn., Wain., Libau, Telssen, Windau, Bauske, Ermes, (mit ìn ² ) Pilda, Gr.-Buschhof, spriñguls Wain., sprin̂guls ² Rutzau, springuls Wessen, springuls Etn. I, 91, Lasd., = sprungul(i)s: par springuļiem (auch in Memelshof) sauc negaŗus kuokus, ar kuo sagriẽž un tâ padara īsāku ķēdi vai striķi, ar kuŗu ir pārsiets ve̦zums; kuo uzkaŗ luopiem (cūkām) kaklā, lai neskrietu; ar kuo eūkām kaujuot saspringuluo de̦gunu; ar kuo kādam (cilvē̦kam vai luopam) sviež Wain. pataisīšu nuo žagara gala pāris springulīšu, katrā pusē pieduršu bikšeles pie krekliņa Janš. Bandavā II, 85. (maizi) springuliem springulēja BW. 23512, 2 var. (fig.) kâ springuļi (Var.: sprunguļi, strupuli u. a.) arājiņi 9762, 2 var. (ähnlich 9763, 6 var.). Zu spranga 4.

Avots: ME III, 1021

sprugulis L., U., Wolm., Smilt., Trik., Ronneb., Lis., Golg., Schwanb., Kl.-Laitzen, = sprigulis, der Dreschflegel: es izkūlu kunga riju ar vītuola sprugulīti (Var.: sprigulīti) BW. 26843 var. rijnieciņa meitu ņēmu ... ; kad pacēlu pūra vāku, spruguļ[u] (Var.: spriguļ[u]) auklas karājās 16765, 2 var. - spruguli mest Mar. n. RKr. XV, 137, = kūleni m. Wenn etwa von der Bed. "Knebel" auszugehen ist, zur Wurzel von sprauga.

Avots: ME III, 1023

spruñgulis (li. sprungulis bei Būga Liet. k. žod. CVII),

1): auch Ramkau, (mit un̂ ² ) Kal., OB., ein Knüppel
(mit uñ ) Salis, (mit ùn ² ) Saikava, (neben einem Demin. sprùngultiņš ² ) Sonnaxt (weitere Belege gibt Būga Liet. k. žod. CVII); kâ s. arājiņš BW. 9848.

Avots: EH II, 561

spruñgulis Iw., spruñguls C., sprun̂guls ² Karls.,

1) sprungulis U., ein kleines (rundes?) Stück Holz
U.; (sprunguļi L.) trockenes Reisig U.; sprungulis Bielenstein Holzb. 298, sprùngulis ² Schwanb., sprun̂guls ² Dunika, ein Stock, Knüppel; sprungulis U., Bielenstein Holzb. 624, sprunguls Wid., Bielenstein 1. c. 704, ein Knebel, sprunguls V., die Klemme: meita dusmās pagrābuse sprungulu un me̦tuse ūpim LP. IV, 236. viņam sprungulis (sprunguls Mag. XIII, 2, 55) astē, er sitzt in der Patsche U. iemetās mums pa sprungulam starp kājām Blaum., wir hatten Hindernisse zu bewältigen;

2) (Plur. ?) Unreines im Korn
St.; kleine Splitterchen, Fäserchen von Holz, Stroh od. anderem Stoff St., U. Vgl. sprunga(s) und spranga.

Avots: ME III, 1024, 1025

spurgulis,

5): "straujš, dusmīgs cilvē̦ks" (mit ur̃ ) Seyershof; ‡

8) "?": dzija savē̦rpta spurguļu spurguļiem, tâ ka ir pa˙visam negluda Frauenb.; ‡ 9) "pagale ar nenuocirstām atvasēm" Tals.; ‡

10) "ziemsvē̦tkuos istabas izgre̦znuošanai (senāk) lietuots zaļš rācenis, kam apkārt apdurti rudzu salmi un krāsuoti papīŗa gabaliņi un kas tad pakārts pie vē̦rbaļķa dzijā, kur tas tad pats griezies nuo vienas puses uz uotru" (mit ur̃ ) Frauenb.

Avots: EH II, 564

spurgulis,

1) = spurgala U.;

2) Beiname des Hopfens im
VL.: apenīt spurgulīt (Var.: spurgalvīti u. a.)! BW. 19523, 3 var.;

3) spur̃gulis Ruj., ein munteres
Wesen; spurguls Ruj. n. U., ein kleines, munteres Kind.;

4) "?": kâ spurguļi (Var.: sprunguļi, strunguļi u. a.) arājiņi BW. 9763 var.;

5) spur̃gulis, ein Zorniger
Ruj.; ein Nichtiger, ein Verwahrloster Nigr.;

6) spur̃gulis, eine Schnarre
Wandsen;

7) pakulu spur̃gulis, eine Hedeflocke
Bauske. In der Bed. 3 zu spurgt I.

Avots: ME III, 1032

staĩgulis,

1): tas tik tāds s., ne darbinieks A.-Ottenhof, (mit ài ² ) Oknist.

Avots: EH II, 568

staĩgulis C., Karls.,

1) (f. -le), ein Unstätiger, der von einem Ort zum andern zieht
U.; der Nomade Konv. ² 1070; 1312; ein Umhertreiber: pasaules staigulis LP. VI, 895; Kaudz. M. 69. nakts staigulis B. Vēstn., einer, der sich in der Nacht umhertreibt. ielas staigule Stari II, 921, eine Dirne. starp šīs zemes staiguļiem Kronw. staiguļu tauta Konv. ² 3998, Wid., ein Nomadenvolk. neauglīguo zemes gabalu . . . apdzīvuojušas rupjas staiguļu ciltis Pūrs I, 9. staiguļu zivis RKr. IX, 94;

2) der Widder;

3) der Pendel (an der Uhr):
pulkstenis . . . kustina savu staiguli Purap. Kkt. 8.

Avots: ME III, 1039

‡ steigulis, jem., der sehr eilt: puika metās uz durvīm ... Liene ... nuogrāba steiguli pie ruokas Veldre Dižmuiža 43.

Avots: EH II, 576

I strigulis, s. strigals.

Avots: ME IV, 1089

II strigulis, ein Stück von einem Strick N. - Bartau. Aus *striķgalis?

Avots: ME IV, 1089

‡ struõgulis "salma gabaliņš" Salis; "das dicke Ende eines Roggenhalmes od. eines Flachsstengels" Seyershof: linuos iekšā tādi lieki struoguļi (von schlecht gereinigtem Flachs).

Avots: EH II, 592

‡ struñgulis Siuxt "= strunguls": kâ strunguļi arājiņi BW. 9763 var.

Avots: EH II, 590

‡ sugulis Zvirgzdine, ein kleines Füllen.

Avots: EH II, 600

‡ sūgulis Bērzgale "ein kleines Füllen"; vgl. ‡ sugulis.

Avots: EH II, 607

vagulis: auch Ekau, Grünw.

Avots: EH II, 747

vagulis Ar., C., Golg., Karls., Lubn., Preili, Schwanb., Serben, Vīt., vaguls Nötk., vaguls U., Seltingshof, vaguols Lubn., Meiran, Selb., vaguolis Erlaa ("vabuole"), Stockm., ; ein Käfer; vagulis Bauske, Bers., Blumenhof, Drosth., Erlaa, Fest., Golg., Lenzenhof, Lindenberg, Meiran, Serben, Sessw., vaguls Peb., vaguolis Sonnaxt, vaguols Kaltenbrunn, Oknist (hier gewöhnl. die Deminutivform vaguoliņš gebraucht), Selb., ūdens vagulis C., ein Wasserkäfer; vagulis Wid., hydrophilus; vagulis Drosth., Fest., Sessw., eine Art Erdkäfer; vaguols Für. I, der Baumkäfer, vaguols Kreuzb., ein kleiner, schwarzer Käfer, Plur. vagules, kleine, schwarze Insekten im Mehl Pērse: sūdu vabule ir vagulis Vīt. zâlē... šūpuojas vaguliņš, me̦lns kâ kapucīns Ezeriņš Leijerk. II, 51, me̦lni mani kumeliņi kâ ūdeņa vaguliņi (Var,: vagulīši, vaguoliņi) BW. 15948. vaguļu vāceli taušķēsim 19280, 1. Ūziņam me̦lni zirgi kâ ūdeļu vaguliņi ("Mistkäfer der Steinmarder") Mag. XX, 3, 10. jē̦rs mīksts kâ vaguls ("?") N.-Peb. uz kāpuostiem dzīvuo mazi (me̦lni) vagulīši Sessw., (vaguliņi) Odensee. labības vagulis nuodara . . . zaudējumus . . . kviešu druvām Rītiņš Šmeila dab. st.; vaguolis, ein Schmutzfink Erlaa. Wahrscheintich dissimiliert aus vabulis, s. KZ. LII, 1192.

Avots: ME IV, 432

vãrgulis: Fem. vārgule BW. 9278 var.: Demin. vārgulīte BW. 4976, 3 var.; vārgulīši 4204 var.; varguliņ[a] 4832 (aus Kreuzb.).

Avots: EH II, 763

vãrgulis (li. vargùlis "ein Armer") C., Frauenb. u. a., (mit ā`r ² ) Zvirgzdine, (mit âr ² ) Dond. u. a., ein sich im Elend Befindender, ein Kreuzträger, ein Kraftloser und Hilfloser L., U.: vārguot man vārguļam... Laime nuolikuse BW. 9278. vai es ceļams slimnieks e̦smu jeb cits kāds vārgulis? LP. VII, 783. beidzuot vārgule pagrabā nuomiruse V, 200. sivē̦ni kâ vārguļi Zvirgzdine, von nicht gedeihenden Ferkeln gesagt.

Avots: ME IV, 504

vingulis, = vindulis III, lauter Honig Elv.

Avots: ME IV, 600

zaigulis,

1) ein leuchtender, flimmernder Gegenstand
Nötk., (mit aĩ ) Schibbenhof: spīdulis un zaigulis Schibbenhof;

2) der Schimmer
U. Nach Petersson Balt.-Slav. Wortst. 51 f. zu apr. sixdre "Goldammer", le. zibêt u. a. das von ihm gleichfalls herangezogene r. зга aber kann auf зги не видать) aber kann auf * стьга (= le. stiga?) zurückgehen (s. dazu Преображенскiй sub voce).

Avots: ME IV, 680, 681

žņùrgulis ² N. - Schwanb. "ņurcītājs"; žņur̂gulis Lubn., ein Schimpfname (für einen faulen, plumpen, schamlosen Menschen Kalz.).

Avots: ME IV, 826

žur̃gulis Stenden, ein Kind, das zu tollen (žurgāties) liebt.

Avots: ME IV, 833

zvagulis (li. žvagulis "zvārgulis" Miežinis; plur. žvagùliai "gemeines Täschelkraut" LitMnd. I, 450) Dond. n. FBR. V, 134; Ugalen n. FBR. VII, 14,

1) Plur. zvaguļi "kas zvana, skan" Nötk., klingende, klappernde Anhängsel; "zvārguļi", Glasperlen, glänzender Halsschmuck Vīt.: zvārguļiem tīrāka skaņa, zvaguļiem neskaidrāka skaņa Nötk. apkāries zvaguļiem un iet, ka skan vien AP., Vīt. meitas sakārušas vis˙visādus zvaguļus Vīt. ar ķēdīšu karuļiem un zvaguļiem Konv. ² 140;

2) zvaguļi Vīt., = svaguļi;

3) zvaguļi, rhinanthus crista galli U., Mag. IV, 2, 55; 102, Dond., Drosth., Jürg., Schnehpeln, Sessw., Wandsen ausdauernder Lolch, englisches Raigras (lolium perenue L.)
RKr. II, 79; Konv. ² 3506; Hahnenkamm, Klappertopf (alectrolophus Hall.; alectrolophus major Ehrh.) Ar. n. RKr. II, 66, Dond., Ronneb., Wandsen; eine Wiesenblume mit trockenem Samen Schrunden, Sermus; kleine Pflanzen, deren Samen beim Drauftreten klappern PS.; eine im Roggen wachsende Blume mit gelben Blüten Dond., Golg.; "eine Blattpflanze" Janš.: neauglīga atmatā, kur cits ne˙kas neaug, kâ tikai kazlapes un zvaguļi Janš. Dzimtene ² I, 377. ripaiņie zvaguļi Bandavā II, 73;

4) ein Insekt
PS. Zu zvadzêt.

Avots: ME IV, 761

I žvagulis, ein Schimpfname N. - Peb.: bē̦rni kâ žvaguļi: ne vilka nav nuo viņiem.

Avots: ME IV, 840

II žvagulis, ein lärmendes Spielzeug für Kinder Dunika.

Avots: ME IV, 840

I zvaĩgulis Ahs., Dond., zvaigulis Vīt., f. zvaĩgule Bauske, wer viel und übermässig laut lacht: tas ir liels zvaigulis Dond. bet riebīgs zvaigulis B. Vēstn. zvaigā kâ zvaigulis Ahs. und Dond. n. RKr. XVII, 66.

Avots: ME IV, 762

II zvaĩgulis (?) Nötk. "kam zvaigzne pierē".

Avots: ME IV, 762

zvàngulis AP. "etwas, was hängt". Vgl. zvagulis.

Avots: ME IV, 765

žvangulis: eine Schelle am Hals einer Kuh Frauenb. (mit añ); ein Holzstück, das man an den Schwanz einer Kuh bindet, um sie zu "biesen" zu hindern Pankelhof (mit añ).

Avots: EH II, 823

žvangulis, = zvangulis (mit añ; verächtlich von Berlocken und Medaillen); eine Schelle am Hals einer Kuh; = vangale 3 Memelshof, (mit añ ) Bauske, Kosenhof, Gr. - Sessau, (mit àn ² ) Kreuzb., Ramdam, (mit an̂ ) Sonnaxt; ein Brettchen, das an den Hörnern befestigt bösartige Stiere zu stossen hindert (mit àn ² )2 Kreuzb., Ramdam; eine Schweinsblase mit Erbsen, die Kinder einer Katze an den Schwanz binden ebenda; ein lose hängender Gegenstand, der bei der Bewegung klirrt Wessen; "ein Schwätzer" Friedrichstadt.

Avots: ME IV, 841

zvãrgulis,

1): unbek. in Dunika;

3): trollius europaeus Daugeln, Lems.; zvā`rgulītis ² Linden in Kurl., eine gewisse Pflanze.

Avots: EH II, 814

zvãrgulis,

1) eine Schelle
U.: darīja... zvārgulīšus nuo... ze̦lta Glück II Mos. 39, 25. zirgu zvārguļiem Zachar. 14, 20. sīkie zvārgulīši BW. 24155, 2. divkārt kāra kumeļam sudrabiņa zvārgulīšus 22171. zvārguļa juosta skanēt skanēja 5606. zirgam ap kaklu zvārguļu virkne Kaudz. M. 38. izdzirda... zvārguļus šķindam Janš. eglītes zarus piekaŗ ar dažādiem izgre̦znuojumiem, zvārguļiem, kriņģeļiem Etn. III, 141. ļaudis manu augumiņu kâ zvrāguli skandināja (sprachen viel über mich) BW. 8620, 1. nesmejies vienmē̦r kâ zvārgulītis! MWM. VIII, 102;

2) eine Kinderklapper
U.;

3) Plur. zvārguļi, die Trollblume (trollius europaeus L.)
RKr. II, 79; Konv. ² 3226; campanula Konv. ² 3704.

Avots: ME IV, 768

žvārgulis, = zvārgulis 1: žvārguļa juosta BW. 5007.

Avots: ME IV, 843

I zvigulis, eineŗ der viel und laut lacht Nigr., Vīt. Zu zvìegt.

Avots: ME IV, 774

II zvigulis, ein (glänzender) Anhänger; Plur. zviguļi, (auf Kleidern aufgenähte) Flitter Stenden: re̦dzam citu zviguļu starpā karājamies pie pulksteņa ķēdes Janš. Dzimtene ² I, 255. Zur Wurzel von zvàigzne.

Avots: ME IV, 774, 775

I zvīgulis (li. žvygulỹs "połisk" bei Būga KSn. I, 133), etwas Glänzendes in Form eines Tropfens, einer Kugel, z. B. ein Fettropfen in der Suppe Kronw. n. U.; ein Schimmer Vīt. Zu zvàigzne, s. Petersson Balt. - slav. Wortstud. 51.

Avots: ME IV, 779

II zvīgulis, ein Mensch, der immer laut lacht Kurl. n. U.

Avots: ME IV, 779

žvīgulis "ein laut Lachender" (?) Mag. XX, 3, 219 (so wird dort ein Familienname gedeutet!); vgl. zvīgulis II.

Avots: ME IV, 847

I zvingulis,

1) der Rausch
Wid., Vīt., Schujen, (mit iñ ) Arrasch, C., PS., Salis: viņam zvingulis galvā. tam bija zvingulītis Purap. alus zvingulis Kundziņš Kronw. 47;

2) der Dunst, Ofendunst
Ulpisch.

Avots: ME IV, 776

II zvingulis,

1) ein Stutzer, Zierling
LKVv., Ar., Wid.;

2) ein Schwindler
Brasche. BW. 19251 var. als ein Personenname.

Avots: ME IV, 776

‡ III zviñgulis Lemb. "kas kur karājas".

Avots: EH II, 815

‡ IV zvìngulis ² Stockm. "īss sprunguļa gabals".

Avots: EH II, 815

I žvingulis,

1) = zvingulis I 1 BielU., Lennew., (mit iñ ) Arrasch, Bauske, C., Daugeln, Frauenb., Grünw., Nötk., Pankelhof, Schujen, Selg., Trik., Wolm., (mit ìn ² ) Adl., Golg., Kalz., (mit in̂ ) Meiran, Saikava: Jancim bijis labs žvingulis galvā LP. VII, 85. Jē̦kabs ar krietnu žvinguli galvā V. Egl. Zilā cietumā 94. Pēteris ietaisīja sev mazu žvingulīti MWM. VIII, 246; Sausen im Kopf U.;

2) der Katzenjammer
Golg.;

3) "ein berauschter Mensch"
(mit ìn ² ) Kokn.

Avots: ME IV, 845

II žvingulis Plūd. Rakst. I, 193, = zvingulis II 1.

Avots: ME IV, 845

zvirgulis, zvirguls Für. I, = zvãrgulis, die Schelle, das Glöcklein Für. I: zvirgulīši, zvārgulīši sabira ze̦lta silītē RKr. VII, 892 (Rätsel).

Avots: ME IV, 777

àizgul˜t, ‡

2) sich mit Schmutz anfüllen, versanden:
laikam caurums ir aizgulis, ka nete̦k Ass. - Kalt. Refl. -tiês: aizgājis uz māju un aizgulies Pas. IV, 212 (aus N. - Peb.).

Avots: EH I, 26

apkārtstaĩga, comm., oder apkārtstaĩgulis, Herumtreiber: šādi tādi apkārtstaigas sagul manas vilnainītes. ve̦cs amatnieks-apkārtstaigulis LP. VII, 925.

Avots: ME I, 94

‡ II arķis Amt-Goldingen, Kurmahlen, = gulis">re̦gulis.

Avots: EH I, 130

atgùlt, ‡

3) eintreten, sich einstellen (vom Ruhezustand)
Ahs.: vīrs ar sievu rājas ik dienas; bet tagad uz kādu laiciņu atgulis miers; ‡

4) atgult atpakaļ, vertagt werden
Dond.: gaidīja, ka saimniekam iznāks drīz kāzas, bet nu tas atgulst atpakaļ.

Avots: EH I, 143

atgùlt [li. atgul˜ti],

1) sich hinlegen, sich schlafenlegen:
peļķi atstāju, kur biju atgulis Liev.; kad būsim atguluši (gestorben) Alm.;

2) zurücktreten, sinken:
ūdens atguls MWM. VIII, 785. Gew. refl. - atgultiês, sich hinlegen, sich zurücklegen: puisis rijā atgulies LP. VII, 603. kungs, atgulstatās (st. -tiês) atpakaļ uz spilve̦na Liev. 162. viņa, ganus izvadījuse, atgulās atmiegu Dok. A., legte sich zu einem Nachschläfchen hin.

Avots: ME I, 160

atspuõguļuôt, tr., wiederspiegeln: ūdens atspuoguļuo mēnesi Laps. mēs re̦dzam tē̦lu, kas sevī dzīvi atspuoguļuo jaunu pasaules ieskatu Vēr. I, 1434. Refl. -tiês, sich wiederspiegeln: viņās (palamās) it sevišķi atspuoguļuojas tautas asprātība Etn. II, 94. viņa sejā atspuoguļuojās nuogurums Vēr. II, 143. atspuõguļuojums, auch atspuogulis Lautb., Stari II, 573, Wiederspiegelung, Abglanz, Widerschein, Reflex: priekšme̦tu atspuoguļuojums gaisā.

Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln
Wiederspiegelung = Widerspiegelung

Avots: ME I, 196

bizuls, bizulis,

1) die Schürstange beim Roden, die Ofenkrücke, ein dicker Stock zum Schlagen
Etn. I, 45: es saduošu ar bizuli Bewr. paņem labu krietnu bizulu, kuo atgaiņāties nuo suņiem A. X, 2, 536. viešņa pa ceļu, bizuls uokstā (Rätsel: der Besen ) Tr. III, 1179. ceļnieks patvēra bizulu un iesita niknajam sunim. paduod bizulu, lai izrakņāju krāsnī pagales Ramkau;

2) gaŗš, kalsnējs, slābans cilvē̦ks. slaikstās te kâ lielais bizuls Druw. [ bizuls Kreuzb., ein Besenstiel.
Wohl eine Umbildung von bizuns (s. dies.) unter dem Einfluss von bigulis od. bidzulis.]

Kļūdu labojums:
bizuns (s. dies) = bizuns (s. bizūne)

Avots: ME I, 302, 303

Brèncis,

1) Laurentius:
Brencis un Žvingulis, zwei lustige Personen, wobei Brencis den einfältigen Bauern darstellt: šitiem brenčiem es šuodien abiem iebāzīšu galvu tumšā zābakā Upīte, Medn. laiki;

2) mit brencis bezeichnet Poruk MWM. XI, 200 den Sperling;

3) "kleiner, derber Junge"
Popen.

Avots: ME I, 330

bunguls AP.,

1) "ein Gewicht, das mit einer Schnur an die Weberhefteln angebunden wird, um sie zurückzuziehen";

2) [bùngulis ² Warkhof], Bündel: linu b.; [vgl. bunga 2 - 4].

Avots: ME I, 352

burgutiņa (unter burgulis): BW. 13595 var.

Avots: EH I, 254

[bùrzdala ² Kreuzb., = burzgulis 1.]

Avots: ME I, 355

čaukstulis, etw., was raschelt: uz egles čaukstulis (Var.: čaukstiņš), uz čaukstuļa plive̦ns, uz plive̦na rungulis RKr. XVII, 417 (Rätsel).

Kļūdu labojums:
RKr. XVII = RKr. VII

Avots: ME I, 406

‡ čĩkulis Frauenb., = gulis">vārgulis (z. B., von einem Ferkel).

Avots: EH I, 292

[IV čiñkulis Jürgensburg, Schujen, Ekau "luopa ciska", also = čingulis.]

Avots: ME I, 413

[de̦guls Wandsen], de̦gulis, der Feuerschwamm Krem. [Vgl. li. degulỹs "почернѣвшее зерно в колосѣ".

Avots: ME I, 452

dīgšas, s. dîgulis.

Avots: ME I, 477

drāga U., = drāka. [Nach Zubatý BB. XVII, 324 zu dragulis und dragât.]

Avots: ME I, 494

draugule (unter draugulis): svainis gubenī ar... draugulēm BW. 22973, 2 var.

Avots: EH I, 330

‡ draugulīši Latv. Av. 1851, № 29, = draugi, drauģeļi. Vgl. draugulis.

Avots: EH I, 330

[gaĩgala N. - Bartau, Markgrafen, gàigala C., AP., gaîgala Kreuzb., gàigala ² Kl.], gaigale [Edw., Ekau n. Izgl. min. Mēn. 1923, 1379], gaigalis [Manz. Lettus], gaîgals ² [Tr., gaigula Golg., gaigule Edw. n. Izgl. Min. Mēn. 1923, 1379], gaigulis BW. 28399,

1) der Taucher
n. Manz., Bürgereisters Möwe (larus glaucus): jūŗas putni, gaigalīši (Var.: gaigaliņas, gaigaliņi), traucēja manu kumeliņu BW. 11204. jau ciemā gaiļi dzied, gaigalīte (Var.: gaigaliņa) e̦ze̦rā 26229. aiz upītes me̦lni alkšņi pilni baltu gaigalīšu (Var.: gaigaliņu) 13323, sargies, meita, vairies meita! gaigals egles galiņā 13512. e̦ze̦ra gaigalītis 18512;

2) [gaigalītes], Schlüsselblume (primula officinalis)
Konv. ² 986; [gaigaliņi], mehlige Primel (primula farinosa) RKr. III, 72, [gaigales], Seerose (nymphaea alba) RKr. II, 74;

3) gaĩgala, ein rasch laufender Mensch od. ein solches Tier:
tava guovs ir tāda gaigala, ganuos ne˙maz nevar panākt Dond. [Vgl. li. gaĩgalas "Enterich" gagalas "Storch", giegals "Taucher", apr. gegalis "kleiner Taucher", r. гóголь "Quäkente", poln. gogoł "clangula glaucion". Wohl eher nach Bezzenberger BB. I, 253, Meillet MSL. XII, 217 ^1, Berneker Wrtb. I, 318, Trautmann Wrtb. 74 reduplizierte Bildungen von der Wurzel von aksl. glagolъ "Wort", гологóлить "plappern" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 321) als nach Niedermann (Festgabe A. Kaegi 90 ¹ zu li. gagė´ti "schnattern" gehörig (indem ein gagal - als eine reduplizierte Bildung aufgefasst und nach dem Muster anderer Formen im Le. zu gaigal - umgebildet sei).]

Kļūdu labojums:
ciema gaiļi = ciemā gaiļi
11234 = 11204

Avots: ME I, 583, 584

gā`ls ² [Kr., Bers.], eisglatt St.: [gāls ceļš Bers.] katra tīri gluda, gāla lieta rādās gaismā spuoža. spuogulis ir gāla lieta Biezb. Zu gāle.

Avots: ME I, 617

guļa,

1) das Liegen, das Schlafen:
paē̦dušam guļa grūta. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725;

2) das Lager, die Schlafstelle, das Bett:
[kas viņa guļu aizkaŗ, tam būs savas drēbes mazgāt Glück III Mos. 15, 5.] jauns bij mans bāleliņš, nezināja guļas vietu BW. 24886; 19904, 1; guļu vieta BW. III, 1, 44. gauži raud tautu dē̦ls, guļas stabu turē̦dams BW. 1123. piesien pie guļas (gew. gultas) kājas... zaru JK. VI, 30;

3) die Krankheit:
gulšņāja, gulšņāja, kamē̦r iegula guļā Naud. viņa gulēja tādu lielu guļu, war schwer krank Blied. kad tev smaga guļa uznāktu! karstuma guļa, Fieber LP. VII, 1248; krūšu g., Brustkrankheit JK. VI, 47; sarkanā Tr. IV, 14 od. vē̦de̦ra guļa, die Ruhr; in Aahof guļa ein ansteckende Krankheit;

4) die Schlafmütze, jem., der viel schläft:
viņa pēdējā guļa un snauža Purap. krūmu guļa (Var.: gulis), lapu luožņa,ne maizītes devējiņš BW. 21893, 1. krūmu luožņa, lapu guļa BW. 13548; 15602, 2; 23464. meitas... visas tādas cepļa guļas 12958. In Mar. in dieser Bed. nur das Demin. guļiņa: ekur ir guļiņa: guļ vienā gulēšanā.

Kļūdu labojums:
24886 = 24885

Avots: ME I, 679, 680

ìegult,

1): zirgs iegulis dubļuos un nevar tikt ārā Zvirgzdine. guovs iegula duobē ebenda; ‡

2) = ìestigt 1: zirgs iegulis pļavā Kaltenbr.; ‡

3) ins Stocken geraten, aufhören:
ieteiktās reformas iegula Deglavs Rīga II, 1, 185. uz daudz gadiem iegula arī visa sātības kustība Janš. Nīca 49. Refl. -tiês, ‡

2) = ìestigt 1 (wo?): ganuoties guovis iegulās purvā; ‡

3) einschlafen
Seyershof: bē̦rns nevar ie. Subst. ìegulums, ‡

2) = ‡ ieguliens: vai tu guli vēl ar vakarējuo iegulumu? PV.

Avots: EH I, 515

ìešķindêtiês, erklingen, erklirren: uz ielas iešķindējās zvārgulis Vēr. I, 1027. dzirdēja traukus iešķindamies Saul.

Avots: ME II, 76

izdzist, intr.,

1) aus -, verlöschen:
uguns, svece izdzisusi;

2) kalt werden:
tâ tu tupi, tâ tu tupēsi, ka pereklis neizdziest BW. 24718; nu tad ēdiet, ēdiet, pēc izdzisīs A. XI, 110;

3) fig., auslöschen, bechen:
izdziestuošas acis;

4) dahinschwinden, verhallen:
skaņas beidzuot izdzisa Saul. Sprw.: laime izdziest ātri kâ svece. izdzisis spuo- gulis, ein matter Spiegel MWM. VIII, 308;

5) kalt werden (beim Sterben), den Geist verhauchen, sterben:
tik˙līdz kāds miruonis izdzisa, atvēra luogu LP. VI, 39. izdzisa atkal viena sirds R. Sk. II, 23. viņš grib nuo bē̦dām vai izdzist.

Kļūdu labojums:
tupēsi = peri

Avots: ME I, 732

[izgult,

1) sich an verschiedenen Orten hinlegen (zum Schlafen):
viesi izgula pa visām istabām Nigr.;

2) sich auswärts ausbeugen:
baļķis siênā izgulis Ruj.;

3) rudzi izguluši nuo sniega Ruj., = sniegs izgulējies (s. izgulēt 7) rudzus. Refl. - tiês, sich niederliegend ausstrecken.]

Avots: ME I, 741

[II kakacis,

1) "ein vermoderter Baumstumpf";

2) "vertrockneter Kuhmist"
Mar.;

3) kakacis N. - Bergfried "ein Resenstück auf einem augesflügten Feld";
kakācis AP., = cingulis I.]

Avots: ME II, 137

[ķiñgalis "ein Stuck": ķ. gaļas Gaweesen, Wirginalen]; ķiñgalĩtis, [wohl identisch mit ķiñgãlis Wolmarshof, die Keule (am Tierkörper)]: te nebija cāļa gaļas, ne suvē̦na ķingalīša RKr. XVI, 182 [aus Rutzau]; BW. 19334, 2. [Wohl = gulis">cingulis II.]

Avots: ME II, 382

klan̂kšķins, [klankšins Warkl., klañkše̦ns N. - Peb.], klan̂kše̦ns Lub., eine Schelle: klankšķins - zvārgulis ar akmentiņiem iekšā Bers., Lub. klankše̦ns - pieguļas pulkstenis: kur klankše̦ns klankš, tur būs kumelnīca Lub., Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 213

klùņģis [C.],

1) [ein kleiner Holzabfall
U.]; ein Stück Holz zum Werfen Stürzenh., gew. sprungulis, šautrs;

2) ein unbeholfener, linkischer Mensch
Seew. Mag. XIII, 2, 46; kluņ̃ģis [Karls.,] N. - Kmph. Nach Prellwitz Die deu. Bestandteile in den lett. Sprachen 10 aus mhd. klunge "Knäuel"[?].

Avots: ME II, 236

kneblis "springulis, ar kuo sagriež rīkstes uz pluostä Mar.

Avots: ME II, 245

kridzinât,

1) s. izkridzināt; [2) mit einem grigulis 1 - ihn schüttelnd - lärmen Wandsen:
kuo tu griguli kridzini?]

Avots: ME II, 277

kùndziņš, Demin. von kungs,

1) Herrchen, Fant:
re; kāds tas kundziņš;

2) der liebe Herr:
iet pie kundziņa, zum Abendmahl gehen St.;

3) rauher Röhrenpilz (boletus scaber)
Birsm., [PS.]; kundziņi, eine Pflanzenart Etn. IV, 21;

4) kundziņš "ein Klümpchen von mehreren, frischen, gekochten, an einander haftenden Erbsen"
Grünhof [in dieser Bed. zu kuñgulis?].

Avots: ME II, 314

‡ kunguls, = gulis">kuñgulis: piena kunguliem BWp. 2958.

Avots: EH I, 675

kuñkulis, gulis">kuñgulis, eine zusammengeballte Masse, [ein rundes Stück Wessen], ein Kloss,

a) ein Klumpen geronnener Milch:
kunkuļi - sarūguša piena gabali Etn. I, 17, [Dond.] viņa balta un apaļa kâ piena kunkulis Kav. lai es augu balta meita līdz tuo pienu kungulīti BW. 2925;

b) ein Mehlkloss, Klümpchen von Mehl:
kunkulīši - ēdiens nuo kviešu vai miežu miltiem Etn. I, 19: tad vāra kunkuļus un gaļu Mag. XX, 3, 61;

c) [kuñkuls PS., Selg.], ein Klumpen, Stück Erde, Fleisch:
viņš pakampj zemju kunkulīti Mag. VII, 33, aruot visi kunkuļi jāsadauza Peņģ., [Mar., Stenden]. metu tam ar sūdu kunkuļiem LP. VI, 57; gaļas kunkuļi Izgl.;

d) der Klumpen im Werg, Knoten im Garn:
lieli, mazi kunkulzši (Var.: kunkainīši) pie pakulu kuodaļiņas, visi gaida darinām BW. 7021. putns ieskrējis dzijā un kunkuļu kunkuļiem tuo sarežģījis R. Sk. II, 62;

e) eine kleine Wolke
Kaul.;

f) jeder Klumpen überhaupt:
viņam tālumā tāds tumšs kunkulītis kâ izliktuos LP. IV, 111. viņa lidinājas kâ kāds balts spalvu kunkulītis A. XII, 651. pēc saŗu izpēršanas bē̦rnam apklātā vilnainā drēbe ir piegājuse pilna ar me̦lniem, asiem kunkuļiem;

g) ein kleines, dickes, rundes Kind
St., U.; kunkulītis als Liebkosungswort: dēliņ, mans kunkulīt, kamdēļ raudi? LP. IV, 19;

h) der Adamsapfel
L.;

i) (in dieser Bed. wohl aus dem Deutschen) ein Büschel Flachs, die Kunkel
U. - Vgl. li. kuñkulas "Wasserblase", kuñkolis "Klunker".

Avots: ME II, 315, 316

ļin̂dêt ² [Lautb.J, -u, -ẽju, intr. sich hinund herbewegen: kâ dzīvsudrabs ļind un spīguļuo e̦ze̦ra rāmais spuogulis Lautb.

Avots: ME II, 540

I mā`rks [Wolm.], Ronneb., U., mārka [li. markà] Manz., L., U., die Flachsweiche, Flachstauche: es nuodaudzīju le̦du nuo linu mārka Vēr. II, 975. guovs gluži slapja, kâ nuo mārka izvilkta Etn. IV, 84. ja kādu vēl spiež ēst, kad vairs negribas, tad šis saka: "vai tad nu es ve̦'de̦ru par mārku taisīšu! Etn. IV, 43. mārkā likt, im Wasser weichen Manz. Lettus. - [mârks ² Salisb., ein kleiner Teich in Wiesen]; mārks "ar zāli apaudzis ūdens spuogulis" Alksnis - Zund. [Zu mḕrkt, mìrkt.]

Avots: ME II, 584

mazguls (für * mazgulis?), [jem., der knotig, voller Knoten ist]: sarkans mazguls RKr. VII 1325 (gemeint ist im Rätsel damit der Krebs).

Avots: ME II, 572

‡ migucis Nötk., = gulis">migulis 2.

Avots: EH I, 812

nejẽ̦gs, gulis">nejẽ̦gulis, f. -le,

1) ein Einfältiger, Alberner:
ar tādiem nejē̦giem ir tikai ķibele vien LA. tie nav vis nejē̦ga vīriņi Dünsb. Sprw.: ar nejē̦giem nav laba smiešanās;

[2) ein Schwächling
Dond.: kāds viņš nejē̦gs, nevar ne maisu panest].

Avots: ME II, 717

‡ nuodeglis,

1) = gulis">nuode̦gulis 1: izurbulē̦ts un aizspundē̦ts kuoks tiek likts ugunī; lai tur svilina; pēc kļūst šis n. jeb svilis nuo uguns nuost ņē̦mts Lange Latv. ārste 72; "Löschbrand" Stender Deutsch-lett. Wrtb.;

2) = gulis">nuode̦gulis 2 Grünh. n. Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 223.

Avots: EH II, 38

‡ nuode̦gule, = gulis">nuode̦gulis 1 (?): nuode̦gules gabals A. Erss Vecā Latgale 85.

Avots: EH II, 39

nùogult,

1): lai viņa nuogulst Siuxt. jau viss (grīslis) nuogulis veldē Heidenfeld;

3): būs nuogulis dienasvidu FBR. XII, 23. Refl. -tiês: rudzi nuogulˆstas ² nuo vēja Ramkau.

Avots: EH II, 48

padeģelis (unter pade̦gulis): auch Auleja.

Avots: EH II, 126

padeģis (unter pade̦gulis): auch Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH II, 126

pagâzt [li. pagožti], tr.,

1) ein wenig neigen, in schräge Stellung bringen:
pagāz mucu uz priekšu!

2) nieder-, umwerfen, umstürzen:
skriedams viņš pāgāza bē̦rnu Grünh. Refl. -tiês, sich ein wenig neigen, in schräge Stellung geraten, sich senken, umstürzen: kaktā pagāzies liels spuogulis Latv.

Avots: ME III, 29

pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),

1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. ² 131;

2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;

3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp ² . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;

4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;

5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;

6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.

Avots: ME III, 94, 95

I pàuga ² Kr.,

1) ein Polster
L.; (paũgas Nigr.) derweiche Halsring des Kummets Bielenstein Holzb. 562; paũgas Behnen, Bauske, das Kummet Bergm., Essern, Mitau n. U., Manz., Würzau, Selb., Neugut, Gr.-Sess., Plutte 102, LKVv.: kur būs ņemt paugu vadzi? BW. 20222. kuņa paugas nuoē̦duse 21019;

2) paugas "dažādas lietas" (Bündel?)
Dond.: vai visas paugas vari arī panest? Wohl (wenigstens in der Bed.

1) nebst paũgurs und pugulis zu r. пýга "подушка, на которой плетут кружева", ai. pūga-ḥ, "Haufe, Klumpen",
gr. πῡγή "der Hintere", mnd. vūke "Fischreuse" u. a., s. Būga PFB. LXVII, 238 und KSn. I, 200, Persson Beitr. 244 f., Holthausen IF. XLIV, 192, Walde Vrgl. Wrtb. II, 80.

Avots: ME III, 127

‡ peikste "raudulis, vārgulis" Warkl.: p. bē̦rns. p. ābuols.

Avots: EH XIII, 218

piñkulis C., piñkuls N.-Kmph.,

1) die Zotte:
matu pinkulītis Upīte Sieviete 96. aiz bārdas pinkuļiem A. Up. J. 1. 12. te būs kādi pinkuļi, tuos izplucini! Vīt. 74;

2) ein Klunker, Klumpen
Nötk., U.; pìnkulis ² Adsel, = gulis">ciñgulis I;

3) pinkuļi, eine Art Speise
Mag. XX, 3, 60;

4) ein kleiner Knäuel
Dond.;

5) als Kosewort:
manu zelta pinkulīt! Dz. V.;

6) das männliche Glied (in der Kindersprache)
Stenden. Zu piñka I.

Avots: ME III, 220

pĩpêt, -ẽju, auch pîpât, -ãju, pĩpuôt,

1) rauchen, schmauchen:
Sprw. labs pīpē̦tājs - labs ragulis. nepīpēja tabaciņa BW. 22945;

2) dampfen, qualmen:
tik sen nee̦smu ēdusi ce̦ptus rāceņus. un drīzi būs gatavi , -daži jau pīpuo Janš. Dzimtene V, 182.

Avots: ME III, 233

puõgaļa Karls., Wolm., Salisb., Ronneb., puõgalis, puoguļa, gulis">puogulis, die Knospe, der Knoten am Lein und an andern Gewächsen U., (puõgulis C., Arrasch, Jürg.) die Samenkapsel beim Flachs, "tāds duglis, kam čaumala atsprāgst un sē̦klas izbirst" Konv. ¹ 816: augai, mani gaŗi lini, dze̦ltainām puoguļām (Var.: dze̦ltainiem puoguļiem)1 BW. 28285. puišiem jānuosukā (t. i. jānuotīra nuo puogaļām) 2000 šauju [linu] par dienu Etn. III, 89. puogaļas grabēdamas nuobirst zemē Purap. Kkt. 19. puķe ar dze̦lte̦nām puogāļām Etn. IV, 166. Zu puõga.

Avots: ME III, 455

pusauģe (unter pusaugulis): viņa vēl bija p. Jauš. Līgava I, 55.

Avots: EH II, 330

pusaûģis, s. pusaûgulis.

Avots: ME III, 422

raguolis,

1) = gulis">ragulis 1, ragalis, der Handgriff am Pfluge Nerft n. A. XI, 84: saimnieks pasvieda man arkla raguoli Jauns.;

2) raguôlîtis, der alte Holzpflug
Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 466

re̦ñgals "ein rundes, hartes Stück Mist" Dond.; vgl. re̦ngulis.

Avots: ME III, 511

ruogaļa ² Golg., = gulis">ruõgulis.

Avots: ME III, 577

ruñga,

1): r. ruokā BW. 33636. mežā rungas cirst 12151; ein Waschbleuel Seyershof;
"sprigulis" ebenda.

Avots: EH II, 384

I ruņģis,

1) jemand der seinen Leib gut pflegt, ein runder, draller Mensch
od. (Schibbenhof) ein solches Tier Seew, n. U., Mag. XIII, 2, 43; XIII, 3, 54: mans puika apvēlies tīri apaļš kâ ruņģis Druw.; ein Schimpfname für dicke Menschen: saģērbies kâ ruņģis Allendorf;

2) ein Hausgeist
Karls. (ruņģis); (gew. rudzu ruņģītis) der Kornalp, der das Korn einem nimmt, dem andern zuträgt U.: pūķus saucuot par "rudzu ruņģīšiem` LP. VI, 48. rudzu ruņģītis peļu rūcenī (slazdā) ielīdis 71. mūsu rudzu ruņģītis nuosists un iebāzts peļu ķurmā VII 727. kamdēļ tu nuositi manu rudzu ruņģīti? JK. V, 150. kâ varuot viņa rudzu runģīti sist LP. VI, 53;

3) ruņģītis, ein Starenhäuschen
Bers. In der Bed. 1 Ableitung von ruñga (vgl. rungulis)?

Avots: ME III, 562

ruñguls (unter rungulis),

1): (fig.) pūdē̦tuos sieriņus sataisa tāduos runguliņuos AP.;

2): paduod man juostu, ar kuo satīt mazuo runguliņu! AP.; ‡

3) der Stengel:
linus ... izklāj laukā un gaida, kamē̦r šķiedre nuo rungula atle̦c Pēt. Av. II, 91. runguli un spaļi tik daudz neatle̦c ebenda.

Avots: EH II, 384

I rũte, rũts, -s, rùts ² Kl., Lis., Prl., -s,

1) das Carreau, das rautige Viereck:
zib ielāpu rūtis V. Eglītis;

2) das Karo im Kartenspiel:
rūte trumpā Alm. Kaislību varā 81;

3) die Fensterraute;

4) das Viereck auf dem Acker, da ein Düngerfuder hinkommen soll
U., ein Flächenmass: pūra vietai 225 rūtes Sassm. sēšanu var izdarīt izklaidus, rindās un uz rūtīm Konv. ² 2357;

5) uz rūtīm, uz rūšu rūtīm, auf ff, wie nach Noten :
tāds smurgulis ņe̦m tevi izģunnēt uz rūtīm Naud. Zangus izlē̦klāja uz rūšu rūtīm Alm. Nebst estn. rūť "Fensterscheibe, Carreau" aus mnd. rute "Viereck, Fensterscheibe".

Avots: ME III, 574

sagrâbt, tr.,

1) ergreifen
(auch fig.): Sprw. vēju ar dūri sagrābt nevar. Rungulis sagrāba . . . zirgu aiz astes MWM. VII, 882. ve̦lns sagrābis saimnieku pie bārdas LP. IV, 213. pie apkakles sagrābis Vēr. I, 1033. kaijas... sagrābj... zivtiņas J. R. III, 27. svešinieki tirdzniecību bij sagrābuši savās ruokās Now. 72. tuo sagrābuse liela auka ar krusu LP. III, 8I. dre̦buļi sagrābj Celm. jāsagrābj acu˙mirklis A. XXI, 488. - tas mani sagrāba, uztrauca kâ mazu puiku Rainis;

2) zusammenharken; zusammenraffen:
daiļa pļava, kad nuopļauta, vēl daiļāka, kad sagrābta (Var.: nuogrābta) BW. 28608. sagrābis lielu naudu LP. VI, 898. Refl. -tiês,

1) einander ergreifen;

2) für sich zusammenraffen:
muļķītis..: sagrābās ze̦ltu un aizgāja LP. IV, 8. devis pulka ze̦lta naudas sagrābties VII, 202. sagrābies naudas pilnu ce̦puri VII, 1032.

Avots: ME II, 628, 629

sagul˜t,

1): visi saguluši; krāc vien Auleja. platuo, milzīguo krāsni, kuŗā vajadzēja s. visaa maizes bagātībai Anna Dzilna 176. ruokas uz margām salicis, krūtīm sagulis, galvu nepagrieza atpakaļ A. Upītis Pirmā nakts 118. sirdī sagulst tāda smagme Ģertr. 217. dābuls sagulis Kaltenbr. smagi sagulst mieži ebenda. ve̦ca, sagūlusi klētiņa Pas. XIII, 255; ‡

2) sich stürzen auf (von mehreren Subjekten gesagt):
līdz kuo žīds parādās mūsu suņiem, tâ šie sagulst virsum kā vilki Saikava.

Avots: EH XVI, 411

saiguls U., der Schimmer; vgl. zaigulis.

Avots: ME II, 635

sàutêt ² Wolm., sàutêt ² Kl., Prl., Mar., saûtêt ² Karls., -ẽju,

1) bähen, brühen
U., Mar. n. RKt. XV, 134: sautēju kājas karstā ūdenī Stari II, 935 (ein Fussbad nehmen U.). Spriņģis sautē balzienus Vēr. I, 1453;

2) prügeln
U., Celm., Ruhental: Rungulis sāka sautēt Dunduram pa muguru MWM. VII, 883. gan pati ar savu ruoku e̦smu pē̦ruse, gan saimnieks ar pletni sautējis Druva III, 596. Refl. -tiês, sich bähen, sich brühen: trīs dienās dabūjis pirtī sautēties LP. V, 16. zeme sautējas vasaras saulē Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 526. Subst. sàutêšana,

1) das Bähen, Brühen;

2) das Prügeln;
sàutêšanâs, das Sichbähen; sàutẽjums,

1) das einmalige Bähen, Brühen;

2) der Umschlag
V.; sàutē̦tãjs,

1) wer (den Kohl
U.) bähet;

2) wer prügelt.
Zu sust "heiss werden, gebähnt werden".

Kļūdu labojums:
sàutêt ² Wolm. = sàutêt Wolm.

Avots: ME III, 778

I šàutrs ² : par šautriņa sviedumiņu BW. 33844; "nūjiņä Līvāni n. FBR. XX, 149; "gulis">sprungulis" Aiviekste; ein Holzscheit (mit au ) Bers.; "kuoka ecēšu krustkuoks, kur iesietas tapas" (mit aû ² ) Siuxt; "tā atslē̦gas daļa, kas duris slē̦dzuot aiziet caurumam priekšā" ebenda.

Avots: EH II, 624

skaigals, gulis">skaigulis U., ein Pergelstück: paņēmis vienu skaigalu, kas abuos galuos bijis apdedzis LP. VI, 166. Mit skaig- aus skaidg-.

Avots: ME III, 865

‡ šķḕ̦rsan ² Kalupe n. FBR. XVIII, 44, = šķḕ̦rsām: š. iegulis gultā.

Avots: EH II, 634

smur̃ga U., C., smùrga ² Kl.,

1) = gulis">smurgulis, Schmutzfink (mit ur̃) PS.;

2) eine verwickelte Sache, ein Prozess
Oppek., Salis n. U.;

3) Schmutz
(mit ur̃) Bl.

Avots: ME III, 969

šmur̃ga AP., Smilt., (mit -ùr- ²⁾ Saikava, = smurga 1, gulis">šmurgulis: puikas, šmurgas, neraustiet meitu . .. vainadziņu! BW. 6177, 4.

Avots: ME IV, 87

‡ šmurgãlis Nötk., = šmurgulis 1.

Avots: EH II, 650

šmurglis, = gulis">šmurgulis: tam šmurgla skuķam acis spīd Upītis Nemiers 167.

Avots: ME IV, 87

smur̃gulêt, ‡ Refl. -tiês "ķē̦pāties" Salis: s. kâ smur̃gulis; ungehörig, unschicklich mit etwas umgehen Seyershof: Jancis smur̃gulējas ap ēdienu.

Avots: EH II, 540

spīdene, die Maiblume (convallaria majalis L.) Konv. ² 1988, Wid.; vgl. spīdele und spīdzene(s) 2 . spîdêt (li. spindė´ti "glänzen") Wolm., u. a., spidêt PlKur., -u, -ẽju, ein Refl. spīdēties Krišs Laksts 83, glänzen, scheinen, leuchten: saule spīd, die Sonne scheint. meness, zvaigznes spīd, der Mond, die Sterne leuchten. kas tur spīd, kas tur viz...? brāļam spīd stikla luogi BW. 5944. Part. spīduots, -ša U., glänzend: nazis būs spīduots Pas. II, 212. - Subst. spîdê̦tãjs, das Johanniswürmchen (lampyris noctiluca L.). Zu spīst, spuod(r)s, spuožs; vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 664. spend- etwa kontaminiert aus speng- (in le. spīgulis u. a.) und splend- (in lat. splendēre)?

Avots: ME III, 1001

spīdzene,

1) die Federpose
Wid.; eine Federpose mit abgeschnittenen Enden, durch die kranken Tieren Medizin ins Auge geblasen wird Alksnis-Zundulis; spìdzene ² Golg., ein kleiner Strohhalm: bē̦rni dunduram ielikuši spīdzeni; eine aus einem Strohhalm (Naud., Katzd.) od. einer Federpose (Wahnen, mit - ĩ -) gemachte kleine Flöte;

2) spīdzenītes, kleine, glänzende Schmucksachen aus Stroh, Buntpapier usw.
(U.) oder Ketten aus Strohstückchen od. Federposen und bunten Papier- od. Zeugläppchen (Biel.), die bei festlichen Gelegenheiten als Schmuck zwischen die Bretter u. Streckbalken der Oberlage gesteckt wurden Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.);

3) spìdzene ² Golg., eine Art Pflanzen,
spīdzenes, spīdze̦nāji Maiblumen (convallaria majalis) Mag. IV, 2, 81, U.; zweiblättrige Schattenblume (mit -î- ) Serbigal; mazi spīdze̦nāji, convallaria bifolia U.: saldi smaršuo baltās spīdzenes Tirzm. 43. In der Bed. 1 (und 2

7) zu spīga; in der Bed. 3 (und 2

7) wohl zur Wurzel von spīgulis (vgl. zur Bed. spīdele).

Avots: ME III, 1001, 1002

spīgainis,

1) spīganis U., ein Irrlicht.
spīgaiņi - mazas, spuožas uguntiņas, kuŗās kaltējusēs nauda Etn. I, 116 (ähnlich LP. VII, 1047). liekuguns, kuŗai arī vārds spīganis III, 23;

2) der Leuchtkäfer:
spīgainīši iemirdzējās kuoku ē̦nās MWM. VI, 222;

3) = spĩga 4, ein aalartiger Fisch Nerft. In der Bed. I und 2 zu spīgulis; in der Bed. 3 - zu spīga.

Avots: ME III, 1002

spĩgana C., PS., Wolm., Salisb., spìgana ² Prl., spīgana U., Adsel, spîgane Karls., spīgans U., spīgaina Etn. III, 40; LP. VII, 534, spīganiete, eine Lufterscheinung U.; ein Drache U.; eine Hexe U., Adsel; ein Irrlicht Dr.; eine heidnische Göttin U.: dažuos viduos raganas . . . sauc par. .. spīganām Etn. III, 21. raganām bijušas arī kalpuones - spīganas LP. VI, 56. spīganiete reiz de̦vuse savam puišam pa gaisu braukt Etn. III, 76. spīganās (-nuos) iet (jāt), zur Hexerei ausziehn, hexen: tā sieva iet spīganuos, hat mit Hexerei zu tun U. Jāņuos gājuši . . . spīganuos LP. VII, 534. uz tē̦va bišu kuoku kuopā jājušas spīganās V, 22. Zu spĩgulis, s. Leskien Abl. 345, Prellwitz Wrtb.2 484, Zupitza Germ. Gutt. 162.

Avots: ME III, 1002

spiguolis LKVv., = gulis">spigulis I.

Avots: ME III, 995

spīguôt Wid., spĩgât Nigr., glänzen, leuchten: jāņugunis spīguo Rainis. šķē̦ps un bruņu zvīņas mēness gaismā auksti spīguo id. zeltītais apkalums spīguo MWM. VI, 85. acis spīguo kaislībā A. XI, 551. blāzmaini spīgāja luktuŗu gaisma Upītis Sieviete 192. Zu spĩgulis,

Avots: ME III, 1003

spiguļi "kleine, aalähnliche, im Flussschlamm lebende Fische" (= pīkstuļi I?) Serben; wohl zu spiga IV, s. auch spigulis.

Avots: ME III, 995

spir̃gala, die Scherbe, der Splitter: glāzs saplīsa vienās spirgalās Sassm. nesaspirgalā malku tik smalki spirgalās! Dond. Nebst spirgas, spirgsti, spirgulis II zu li. sparginù od. spirginu "leidžiu spraginėti, sprogti", ziemó-spirgis "žiemą pasidaręs medžio įsprogimas" (s. Būga KSn. I, 106), gr. σπαργαι· ˚οργαί· ο'ρμαί Hes., mnd. sparken "Funken sprühen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 672 ff.

Avots: ME III, 999

spranga,

1) sprañgs Dunika, ein Knüppel
Wid.: zē̦ns iesvieda sunim ar sprangu Dunika;

2) = atspere, die Feder Wid.;

3) der Hintere
U.: par sprangu duot, auf den Hintern geben Oppek. n. U.;

4) sprànga ² Saikava, Ar., Plur. sprañgas C., spràngas ² Golg., Druw., die Klemme, Verlegenheit: viņam nu gan ir sprangas: jāpļauj reizē ābuoliņš, siens un jāve̦d mē̦sli Druw. n. RKr. XVII, 78 f. ar vekseli Lādā sprangā ietlku, ka vaira nezināju, kur sprukt nuo āmura Saikava;

5) = sprādze U. unter spanga. - Als ein Kuronismus resp. Lituanismus in der Bed. 1 vietleicht (vgl. aber auch springulis!) zu ae. spranca "Spross, Zweig", in der Bed. 2 - zu engl. spring "Sprungfeder" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. ll, 675) resp. zu ahd. houue-spranca "locusta" u. a. (bei Walde l. c. 674), hierher desgleichen in der Bed. 3 (wenn von der Bed. "Spalt" auszugehen ist, vgl. le. sprāhle und saspranga "ein Riss", wozu Persson Beitr. 869), in der Bed. 4 und 5 nebst sprangát, saspranga "Kummetschnur", sprengt, sprendzêt, springulis, springt zu li. sprangūs "würgend", spriñgti "schluckend würgen", sprer̃gtis "beim Schlukken stecken bleiben" Būga KZ. LII, 292, nd. sprenkel "Klemmholz", s. Persson Beitr. 386, 847 und 870 und (teilweise anders) Zupitza Germ. Gutt. 26, Trautmann Wrtb. 279; ganz anders Walde Vrgl. Wrtb. II, 667.

Avots: ME III, 1010

spriģinât, tr., prügeln: bij manā pūriņā... pātadziņa tautu dē̦lu spriģināt nuo kruodziņa sētiņā BW. 27031, I. Vgl. spridzinât 2 und sprîgulis 1, sowie priģelêt.

Avots: ME III, 1019

spriguls (unter sprigulis),

1): auch Auleja, Fest., Kaltenbr., Kalupe, Lubn., Perkunen, Warkl., Višķi, Pas. II, 47 (aus Rositten), BW. 23816, 2 var.; Demin. sprigultiņš Tdz. 50429.

Avots: EH II, 559

springuls (unter spriñgulis),

1): auch (mit in̂ ² ) Dunika, OB., (mit ìn ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76. ganīklā uzminu uz tadu kâ springulu Janš. Mežv. ļ. II, 311; ‡

2) ein kurzes, gerades Eisenstückchen am Ende einer Kette
Frauenb.: ķēdes galā e̦suošuo spriñgulu ieveŗ dzintelē.

Avots: EH II, 560

sprùdzenis,

1): ein Rundholz (ein Knebel), mit dem etwas (z. B., ein Fuder, ein zu schlachtendes Schwein) fester zusammengeschnürt wird
(mit û ) AP.; izvilcis sprūdzeni nuo pudeles kakla Vanagu ligzda 268. puikām aiztaisa svārciņus ar sprùdzenīšiem ² (maziem kuoka puļķīšiem) Linden in Kurl. kuoka sprùdzeņi ² (ar tiem bikses samete kuopā) Aahof n. Zemzare Lejasc. 114, Sonnaxt; ‡

3) "?": lamatās bija s. - kas? lapsa? - kâ tad! vare̦ns kūmiņš! Janš. Mežv. ļ. I, 189. Wohl nicht zu sprauga, sondern - mit ū < un. - zu spruñgulis, s. Būga Liet. k. Žod. CVII.

Avots: EH II, 562

sprūdzenis Serbig., (mit ù ² ) Kroppenh. bei Kokn., Warkh.,

1) ein Hölzchen
Lis., Warkl., = gulis">sprungulis Lubn. n. Etn. I, 91; ein Stöpsel; ein Knebel für Schweine U., Serbigal; = sprūds 5 (mit ù) Nötk., (sprûdzens) N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411: aukliņu vajaga piestiprināt pie sprūdzenīša LP. VII, 598. zārku trīs vietās ar sprūdzeņiem sagrìeza cieti BW. III, 3, 864. iegāja kūtī, pagrìeza sprūdzeni - gaišs! Veselis Saules kapsē̦ta 148. biksiņas bij aizgrìeztas ar kuoka sprūdzeni Vēr. II, 515. kâ sprūdzeņi (Var.: sprunguļi; sprūdziņi U.) arājiņi BW. 9762 var.; "= sprūds 7" Schujen;

2) wer sehr beweglich ist:
kâ sprūdzens viņš nuometās pa trepēm lejā A. XX, 6. kumeliņš kâ sprūdzens mē̦tājās nuo kalniņa uz kalniņu BW. 31846 var. Wohl zu sprauga.

Avots: ME III, 1025, 1026

sprūdzinis: auch Borchow n. FBR. XIII, 26,

1): auch Warkl. (mit ù ² ); "gulis">springulis" (mit ù ² ) Kaltenbr.; kâ sprūdziņi arājiņi BW. 9762, 2. kad puogas bija dārgas, bikses aiztaisīja ar sprùdziņiem ² Oknist.

Avots: EH II, 562

sprundzelis U., sprùndze̦ls C., spruñdzulis Trik., Smilt. n. U., spruñdzuls PS., ein hölzerner Knebel ; sprundzuls PS. auch = sprūds 5. Zu sprungulis.

Avots: ME III, 1024

spruñga,

1): nu šiem bijusi tāda s., ka ... ne˙kur dēties Pas. XIII, 259. meita bijusi sprungā IX, 225 (ähnlich XII, 421). vīrs sprungās (in Verlegenheit)
25 XIII, 170. sasēja man kājas un ruokas vienā sprungā Janš. Mežv. ļ. I, 388 f. es tev uzmaukšu tādas sprungas galvā, ka viegli varēšu tevi valdīt Līgava I, 202; ‡

2) = gulis">spruñgulis 1: suņiem sprungas (Var.: kuokus) mē̦tādama BW. 6635. Zu li. sprunklė < *sprungtlė "frenum", s. Fraenkel KZ. LVIII, 285.

Avots: EH II, 561

‡ *sprungals, = gulis">spruñgulis 1: bē̦rni mani - sprungaliņi (Var.: sprunguliņi) BW. 2996.

Avots: EH II, 561

sprungulêt, mit einem sprungulis das Seil um ein Fuder festziehen Sauken.

Avots: ME III, 1024

sprunguls (unter spruñgulis),

1): uz sprungula tupē̦dama; paritēja sprunguliņš BW. 29357. abi (scil.: puikas) tādi sprunguli vien jau ir Janš. Līgava I, 226. Weitere Belege gibt Būga Liet. k. žod. CVII.

Avots: EH II, 561

spurgulîgs, von einem kleinen, munteren Kinde (spurgulis

3) gesagt
U.

Avots: ME III, 1032

spurguls (unter spurgulis

3), ‡

2) ein am Ende der Peitschenschnnr zum Erzeugen eines stärkeren Schalles angebrachtes seidenes Läppchen
Schwanb.

Avots: EH II, 564

spurt (li. spùrti "отдираться, лупиться" bei Būga PФB. LXV, 322), spurstu, spūru, ausfasern L., U., (mit ur̂ ² ) Bauske: svārkiem jau spura mala Memelshof. Hierher gehsren wohl spurs, spura, spuris, spurêt, spurinât, spurîtiês, und von einer erweiterten Wurzelform - spurga 1, spurgala 1, spurgulis 1, li. spurgùoti "отдираться" (bei Būga l, c.); zu vergleichen (nach Persson KZ. XXXIII, 293 f., Prellwitz Wrtb. ² 424 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 509) mit an. sporđr "Schwanz", gr. σπαρτός "Pfriemengras" u. a.? Oder vielmehr zu an. spiǫrr "abgerissener Streifen Tuch", gr. σπάραγμα "abgerissenes Stück" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 668)? Vgl. auch le. izpurt.

Avots: ME III, 1033

‡ strigalis, = gulis">strigulis II: ierauga ceļā ve̦cu strigali Pas. X, 231 (aus OB.; ebenda auch der nom. strigalis).

Avots: EH II, 588

strigals, strigata Alschw., striglis Matk., Ahs., Wahnen, gulis">strigulis und strigovs (?) Kand., ein Splitter. Zu strigt und apr. strigli "Diestel"?).

Avots: ME IV, 1089

strûpenis ² ,

1): ein Lebewesen von kleinem Wuchs
Seyershof; ‡

2) "gulis">spruñgulis 1" Lems., (mit ū) Salis; ‡

3) ein Hund mit gestutztem Schwanz
(mit ū ) Salis.

Avots: EH II, 591

‡ strûpe̦ns ² Lems. "spruñgulis 1": ienes kādu strūpe̦nu malkas! sakrāmēt strūpeniņus paspārnē.

Avots: EH II, 591

tapuči Lubn., Warkl., Nasenrotz; sing. tapucis Warkl., ein Schimpfname (= gulis">smurgulis). Wohl zu tept "schmieren".

Avots: ME IV, 132

te̦kulis, wer läuft; ein Herumläufer U., ein Flüchtling U., Spr., Brasche; = te̦kātnis U., Spr., N.-Schwanb.; der Schafsbock U., Brasche, Dr., Neuenb., Saikava, Leithammel U., Gold. n. Etn. 1, 106; der Eber; der Fuss (scherzweise) U.: zaķīšam ir vieglas kājas, tas pa˙priekšu te̦kulīt[i]s BW. 2686, 2. te̦kulis un bē̦gulis kâ Kains Stari II, 348. padarīdama mani par te̦kuli un bē̦guli virs zemes Kaudz. M. 9. zemes te̦kulis, ein Landstreicher U. bē̦rns nav liels, ir tik tāds te̦kulītis N.-Schwanb. liela galva, platas acis kâ tam meža te̦kuļam BW. 21379. pižulīti tecināja te̦kulīša radziņā VL. aus Hasenpot. te̦kulīti mitināt BW. 35408 var.

Avots: ME IV, 159

tudràugs* der Duzfreund: Rungulis jau sauca Māzeri par tudraugu MWM. VII, 882.

Avots: ME IV, 254

‡ vagals Lubn. n. FBR. XVII, 127, = vagulis.

Avots: EH II, 747

vaguolis, vaguols, s. vagulis.

Avots: ME IV, 432

vaguols (unter vagulis): auch Kalupe n. FBR. XVIII, 39.

Avots: EH II, 747

vaguls (unter vagulis): auch AP., Višķi (hier n. Ceļi IX, 402 "kukainis"), Demin. vaguliņš Pas. IX, 157 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 747

velêknis Kaugershof, Wolmarshof, veleknis U., Karls., Salis, velêkne PS., velekne Mahlup, Mar., Schwanb., Segewold, veleknīte Smilt., velekņu beņķis U. ve̦lē̦kns A. - Ottenhof, velēksne L., U., Bauenhof, Lemburg, Lenzenhof, Linden in Livl., Nötk., Seltingshof, veleksne Bielenstein Holzb. 440, velēksnis Lenzenhof, Nötk., Wolmarshof, die Waschbank: uz ve̦lē̦kna velē veļu ar vālēm A. - Ottenhof. viņas luoka tuo (= palagu) uz velêkni Janš. Bandavā I, 118. veleknei kāja nuolūzusi Mar. Rungulis velēja viņam pa muguru kâ pa velekni MWM. Vll, 883. tu... gaidīji kâ veleknis, lai klibais duod ar vāli virsū Plūd. Rakstn. I, 119. mugura kâ velekne (ein breiter Rücken) Mar. zīda kre̦kli, ze̦lta vāle, sudrabiņa veleknīt[i]s BW. 2592 var.; veleknis Ar., die zu waschende Wäsche.

Avots: ME IV, 528

III vindulis, = gulis">vingulis, geläuterter Honig L., Depkin n. U. (n. U. "scheint in Livl. unbekannt").

Avots: ME IV, 599

II zeseris, ein ausgelassener (kleiner) Junge Doblen, Lubn., Tilža; ein herzhafter, beweglicher, ausgelassener Junge Ruba, Rutzau; ein kleines, gut entwickeltes Kind Selb.; ein kleinerJunge Bauske; ein kleiner, schwächlicher Knabe Matkuln; "mazs, kasīgs (lielīgs Lis.) vīrelis" Vīt.; "Mērnieku laiku Švaukstam līdzīgs cilvē̦ks" N.-Peb., Schibbenhof; ein Schimpfname Kreuzb.; "gulis">smurgulis" Kurmene: šis kâ zeseris me̦tas starpā ar savu spraunuo izteiku un uzstāšanuos Vīt. šis, zeseris, ķersies man krūtīs! Valdis Stabur. b. 144. - sūdu zeseris Alschw., Frauenb., ein Schimpfwort; - "ein kluger, gehorsamer Hund" Kalnemois, Stom. Vgl. seseris.

Avots: ME IV, 714

zibt, prs. zìbu oder zibstu resp. (PS.) zìbstu, prt. zibu,

1) schimmern
U.: zibs liesmiņa Juris Brasa 518. zibstuošie (könnte auch zu zibstît gehören!) sniega kristali Vēr. II, 453;

2) bestrahlt, geblendet werden wie vom Blitz
L.: man spuožā saulē zib acis PS. Subst. zibums, der Schimmer U.: acu zibums Druva II, 545. Zu li. žaĩbas "Blitz", žiẽbti "Feuer anmachen; ein wenig zu sehen vermögen", žiburỹs "etwas Leuchtendes", žibsnelė (Miežinis) "liesmiņa". Nach Uhlenbeck got. Wrtb. 177 weiterhin zu ae. càf "schnell, kühn" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 545); zur Bed. vgl. z. B. lat. coruscāre "schnell hin und her schwingen; flimmern". Vgl. auch die Notiz zu zaigulis.

Avots: ME IV, 718

I žigls Nabben, Saikava, Salis, Wessen, Wolm. u. a., flink, geschwind, behend, hurtig L., U. (unbek. in Dond., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Ruj., Siuxt, Stenden): žigls kâ vējš, kâ putns, kâ zivs ūdenī, kâ saule (mēness) pie debesīm, kâ rasa pār puķēm Br. 585. žigla kâ maza irbīte Kaudz. M. 3. taisies žigli! Saikava. žiglu ruoku lauzt ziedus Aps. III, 44. ziema žigli būs pārspē̦ta II, 3. būs žigli (bald) 80 gadi Ruhtern. ar žigluo, schnell, flink, geschwind: ej tik ar žigluo mājā! Urlaa und Ogershof n. FBR. XI, 21. "četri žigli", Benennung eines Tanzes W. III, 1, S. 11. - Subst. žiglums, die Hurtigkeit, Raschheit, Behendigkeit U., Geschwindigkeit L. Wohl als ein Lituanismus (wegen des ž- für z- ) zu li. žỹgis "ein einmaliger Gang", žiglus "vikrus" (bei Miežinis) und (?) le. zaigulis (zur Bed. vgl. die Notiz zu zibt II).

Avots: ME IV, 809

zuõlêt,

3): sprigulis tik zuolē Pas. VIII, 92.

Avots: EH II, 813

zvadzêt (li. žvagėti "klappern", z. B. Trak. d. 10) Arrasch, Bauske, Dond., Salisb., Wolmarshof, -u, -ẽju, auch refl. zvadzêtiês, = svadzêt, klappern (wie losgegangenes Eisen am Wagen oder wie Geld im Beutel) L., U.: ķēde zvadz Wolmarshof. juostas sprādzes zvadz Bauske. bruņām zvadzuot Siliņš 27. zvadz (Var.: žvadz) iemaukti BW. 32931, 5 var. (ähnlich: 8800) pieci ze̦lta gredzeniņi, tie skanēja, tie zvadzēja (Var.: žvadzēja, zvārdzēja) pa zariņu zariņiem 2417. būtu vienu (sc.: lapiņu) nuorāvuse, visas birtu zvadzē̦damas (Var.: skanē̦damas) 10981 var. kaķam naudas zutenīte: skanējās, zvadzējās nuo ceplīša nuole̦cuot 2273. kas zvadzēja... zem... paparkstītes? 33011, 1. pauts zvadz vien, das Ei klappert inwendig U. Nebst zvadzinât, zvagulis, li. žvagìniai "Wiesenklapper" u. a. vielleicht (nach Bezzenberger BB. XXVII, 152 und Wood Post-conson. w in Ondo-eur. 61) zu an. kvaka "zwitschern" und mnd. quaken "schwatzen".

Avots: ME IV, 760, 761

žvañgât Bauske, (mit àn ² ) Schwanb., = švankât, hin und her schwingen, schwenken: ž. zvana mēli. Refl. -tiês Plm. (mit añ ), Schwanb., pendeln, schwanken: šis cilvē̦ks iet žvàngādamies ^2. sunim žvangulis žvañgājas pakaklē Bauske. juostas gadi žvangājas ebenda.

Avots: ME IV, 841

zvanîgs, (wie Glocken) tönend, klingend L., St., Nötk.: zvanīgs vaŗš. kâ zvanīgs zvārgulis (verächtl. Bezeichnung für lautes Geschwätz, Klagen usw.) Burtn., Wolm.

Avots: ME IV, 765

zvarkšêt, -u, -ẽju,

1) zvarkšêt U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Nötk., Podsem, Puikeln, (mit ar̃ ) C., PS., Trik., Salisb., Wolmarshof, zvarkšķêt Frauenb., (mit ar̃ ) AP., Arrasch, (mit ar̂ ) Saikava, klappern (von Erbsen und Bohnen, wenn man sie rührt
U. u. a.; vom Geld im Beutel Frauenb.; von Ketten Dickeln u. a.; vom Blech Nötk.; von ausgestreuten Nägeln Nötk.); klingeln (wie Schellen) U. (zvarkšêt); "varkšêt" Vīt. (zvarkšêt): zirņi zvarkš, kad tuos beŗ puodā PS. sakaltuši zirņi pākstēs zvarkš Trik. u. a. ķēde zvarkš ebenda. zvārguļi zvarkš U. ieplīsis zvārgulis zvarkšķ. trauki vien zvark- šēja visu rītu N. - Peb.;

2) viel sprechen
(verächtl.) Trik.; Unangenehmes oder mit kreischender Stimme sprechen Vīt.; dummes Zeug (laut [zvar̃kšķêt] Bauske) sprechen, faseln (zvar̂kšêt) Schwanb.: kuo nu zvarkšķi! Bauske;

3) weinen
Kokn.: mazs bē̦rns zvarkš.

Avots: ME IV, 766

II zvêris ² Iw., = gulis">re̦gulis; zvērs Assiten "= krizulis, dakša čammām".

Avots: ME IV, 773

žvigule, ein Mädchen, das ausgelassen lacht Allunan n. U.; "kas žvikst" (?) Nötk.; vgl. zvigulis I.

Avots: ME IV, 844

žvīguļuôts "?": tādu žvīguļuotu metalu mirdzumu Bībeles kalend. piel. 10. Vgl. zvīguļuôt und zvīgulis I.

Avots: ME IV, 847