Paplašinātā meklēšana

àizjûgums, die schon erfolgte Tätigkeit des Anspannens: es tev duošu savu māsu par kumeļa aizjūgumu Ltd. 1930.

Avots: ME I, 30

àizlùgums, Fürsprache, Fürbitte, auch àizlùgšana: mācītājam aizlūgumu lasuot, sacēlās negaiss LP. VI, 136; aizlūgumu pimbeŗi, das für die Fürbitter gezahlte Geld. Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
Fürbitter = Fürbitten

Avots: ME I, 38

apde̦gums, die Versengung, das Abund Eingebranntsein, die Brandwunde: apde̦gumus iedala trīs šķirās Konv. ²

Avots: ME I, 81

aûglîgums, die Fruchtbarkeit: klimatam ir savi iespaidi uz kuoku auglīgumu Tēv.

Avots: ME I, 216

aûgums,

2): tas ir mazs kâ tupiņš, ne˙maz auguma nav Ramkau;

3): trīs augumi, drei Generationen
BielU. mums trīs augumiem bijuši pa pieci bē̦rni AP.; ‡

6) der Trieb, Schössling:
nevar vis tur ļaut ganīt: aplauza visus jaunuos augumiņus AP.

Avots: EH I, 185, 186

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221

bagâtîgums, der Reichtum, die Fülle: apgabala bagātīgums ar tautas dziesmām A. IX, 625.

Avots: ME I, 249

baigums, die Angst: neizsakāms baigums pārņēma viņu Blaum.

Avots: ME I, 250

bar̂gums, ‡

2) das Gewitter
Orellen: debesis nāk augšā - būs b. vai tas uz lietu vai uz bargumu?

Avots: EH I, 205

bar̂gums, die Streng, Härte, Heftigkeit: tu ar savu lē̦numiņu nuorāj manu bārgumiņu Ltd. 1494. viens pats man bāleliņš pē̦rkuonīša bārgumiņu BW. 13764.

Avots: ME I, 264

bê̦gums,

1) die Flucht:
pazīst meitu bē̦gumiņu, vizbulīšu birumiņu BW. 13481;

2) die Ebbe *:
bē̦gums un paisums, Ebbe und Flut; pret spē̦ka bē̦gumu vēl cīnās gribas paisums Asp.

Avots: ME I, 289

bèigums: mums darbs beigumā (zu Ende) Seyershof. kad jumtu jumjuot beĩgums (= beigas) nāk, tad jumta pedīgā kārts tiek piesieta AP.

Avots: EH I, 211

bèigums, der erfolgte Schluss: stāsta b.

Avots: ME I, 278

‡ bē̦rgums, = bar̂gums: aiz .. . bē̦rgumiņa ... nirunāju BW. 21795 var. (aus Ekau).

Avots: EH I, 216

bezgalîgums, das Unendliche: mēs pazūdam pasaules bezgalīgumā.

Avots: ME I, 283

‡ bir̂gums Nautrēni, = bir̂ga 1: ustaba pilna birguma, ka zils līdz grīdai.

Avots: EH I, 220

blaizgums, ein Flecken, Schneekrystall: baltajā sniegā mirdzuoši blaizgumiņi spulguo dažnedažādās krāsās Kaln. Uo. 69. [Zu bližģêt "flimmern"; vgl. auch blaiskums].

Avots: ME I, 308

bliêgums ² Stuhrhof "blauer Lehm".]

Avots: ME I, 317

brangums: kas nuo meitas brangumiņa (Var.: daiļumiņa) . . ? BW. 6657 var. vai pušu plīst aiz brànguma ² KatrE. n. FBR. XIV, 129.

Avots: EH I, 237

brangums brangùmas "das Teuersein"], die Herrlichkeit, Pracht, Trefflichkeit, Korpulenz: daba parādās mums savā bragumā.

Avots: ME I, 324

briẽsmîgums, das Schreckliche, Furchtbare, die Gefärlichkeit: slimības briesmīgums A. XIII, 649.

Avots: ME I, 337

I čagums, ‡

2) ein lockeres Heubüschel:
miniet skrīni nuo vietas, lai vietām nebūtu čagumu! C.; ‡

3) "der Nacken einer Katze"
N.-Peb.

Avots: EH I, 282

I čagums, etwas Anschwellendes, Wulstiges, der Wulst, der Bausch, wodurch die Kleider abstehen: kas tai par lielu čagumu! Etn.; [vgl. čagans 1].

Avots: ME I, 401

II čagums "?": mati kâ čagums, von verwühltem Haar Stockm. n. Etn. I, 6; vgl. če̦ga und ce̦gums.

Avots: ME I, 401

III čagums Stockm. n. Etn. I, 6, der Dachfirst: viņš uzkāpis pašā čagumā; [vgl. ce̦gums].

Avots: ME I, 401

IV čagums, ein gabeliger Ast, die Gabelstelle der Äste: perēklis atruodas pašā čagumā Stockm. n. Etn. I, 6; [vgl. čaga 2.]

Avots: ME I, 401

V čagums Segew., ein Baumstumpf mit blossgelegten Wurzeln; ein Konglomerat von Wurzelenden; čagumi ebenda, Treibholz.

Avots: EH I, 282

ce̦gums: der Schopf - auch Stender Gramm. 182, Ruj.; "tā stāda daļa, nuo kuras aug lapas" NB.: biešu, kāļu c.; se̦dlu c., der Sattelknopf Für.

Avots: EH I, 262

ce̦gums, der Pferdezopf; [der Schopf: ieklupt ce̦gumā AP.]; der Widerrist Ruj., Dachfirst Peb. n. U.

Avots: ME I, 367

če̦gums,

1) "das Ende des Firsfes an einem Strohdach"
AP.;

2) (s. unter če̦ga): das Haar in der Mitte des Kopfes
N.-Peb.: tev č. nav kārtībā; ‡

3) "die Stelle, wo der Hals (Nacken) aufhört und das Rückgrat beginnt
AP.: pirtī saka peŗuoties: "uzper nu man vēl pa če̦gumul"

Avots: EH I, 288

[če̦gums Serbigal, = čugums, čigums.]

Avots: ME I, 409

cìenīgums,* die Würde Aron.

Avots: ME I, 394

čigums: "jumta kakts" A.-Schwanb.; "salmu jumta augšējā galuotne (stūris)" Lemsal.

Avots: EH I, 290

čigums,

1) der an dem Giebelende des Hauses zwischen den äussersten Sparren und den darauf liegenden Lubben befindliche offene Zwischenraum, durch welchen der Rauch aus dem schornsteinlosen Hause hinausziehen konnte
Salis n. Biel.;

2) der First des Hauses
Hr. n. U., [Ronneb., Smilt.]; vgl. čugums, Dachfirst.

Avots: ME I, 412

čugums,

1): auch Orellen, Salisb.

Avots: EH I, 294

čugums,

1) der Dachfirst
BW. 31933, 27 var., [Ronneb., Smilt., čugurs Salisb.;

2) die Stelle, wo die Äste einer Heugabel sich vereinigen
Bers.];

3) biezs zaru čugums Upīte Medn. laiki 91; [vielleicht gleichbed. mit če̦gums].

Avots: ME I, 418

‡ dailaûgums, = daiļaûgums: kas nuo puiša dailauguma BW. 11917, 7 var.

Avots: EH I, 302

daiļaûgums: anch BW. 11917, 7.

Avots: EH I, 302

daiļaûgums, die schöne Gestalt, der stattliche Wuchs: kuo līdz puiša daiļaugums Römershof.

Avots: ME I, 431

dā`rgums,

1) die Teuerung:
nu iet meitas dārgumā;

2) das Kleinod, die Kostbarkeit,
namentlich so d. Pl. dārgumi, die Kleinodien: tē̦vs redzējis kungu ar tik daudz dārgumiem LP. VI, 315. tīri saules dārgumi ir salijuši viņas dārzuos Vēr. II, 261.

Kļūdu labojums:
die Teuerung = die Teuerung; das Teuersein, der Wert, der Preis

Avots: ME I, 448

daugums [li. daugùmas], für daũdzums, Erlaa n. U., [Rutzau].

Avots: ME I, 445

dedzîgums, das Feuer, der Eifer, die Brunst: drīz sāpes cēlās nuo jauna un ar lielāku dedzīgumu R. Sk. I, 87.

Avots: ME I, 451

de̦gums,

1) die vollendete Handlung des Brennens:
gan pazinu pūriņā gar,a skala de̦gumiņu BW. 7597. de̦guma brūces od. vātis, Brandwunden; de̦guma smaka, Brandgeruch;

2) ein ausgebrannter Wald, die Rodung:
tuo sēj tāli de̦gumā BW. 12318. In Mar. bedeutet de̦gums n. RKr. XV, 112 eine niedrige Stelle in der Wiese (vgl. degsnis);

3) de̦guma zāle, lysimachia nummularia Kronw.

Avots: ME I, 452

‡ dêjîgums, z. B. in der Verbindung vistas d. "dass eine Henne fleissig Eier legt".

Avots: EH I, 318

‡ de̦rgums Rainis IV, 388 "?".

Avots: EH I, 316

derîgums (li. deringùmas), die Nützlichkeit, Utilität: viņš sprediķuoja savu derīguma tełriju MWM. VI, 533. vai zirgs ar savu derīgumu nav tik˙pat vē̦rts kâ cilvē̦ks? LP. VI, 36.

Avots: ME I, 458

dievišķîgums ,* das Göttlichsein, die Göttlichkeit A. I, 87, MWM. XI, 281.

Avots: ME I, 485

duõmîgums ,* das Nachdenkliche, Sinnende, ein sinnender Zug: viņa sejā bija tāds duomīgums Saul. I, 95.

Avots: ME I, 533

dràudzîgums, die Freundschaftlichkeit.

Avots: ME I, 491

drĩzaûgums, der schnelle Wuchs; s. drīzgājums.

Avots: ME I, 501

dže̦gums, že̦gums, das Schnucken, Schluchzen U., Frauenb., Grünh., BW. 14070, 34088,2.

Avots: ME I, 563

gaŗaûgums, der schlanke Wuchs: kuo līdz rudza gaŗaugums BW. 11917.

Kļūdu labojums:
achlanke = schlanke, hohe

Avots: ME I, 605

garîgums ,* das Geistige: viņas smalkajuos ģīmja pantuos atspuoguļuojās garīgums Asp.

Avots: ME I, 603

ģiegums [?], Ahnung: man jau tāds ģiegums bija, ka tâ izies Naud. [Verschrieben für * ģiedums?]

Avots: ME I, 701

gùodîgums, die Ehrlichkeit, Redlichkeit, ehrliches, anständiges Wesen: tuo tu ne˙kad neesi darījis savā lielā guodīgumā! A. XI, 332.

Avots: ME I, 689

gums,

1) Bolle, Knolle:
sakņu gumi jeb bumbuļi Konv. ¹ 136; 838; bumbulis jeb gums, Knolle Konv. ² 437. zirnim līdzīgs stāds ar lieliem gumiem pie saknes Edwahlen;

2) blätterlose Knospe:
bezlapu pumpuru sauc par gumu Konv. ² 3331. [Zu gumt.]

Kļūdu labojums:
jāizmet 2. nozīme (zu streichen die Bed.2).

Avots: ME I, 681

gumstît, -u, -ĩju, tr.,

1) knautschen, drücken:
mani auklēja pieci, seši, visi auklēja gumstīdami (Var.: dūcīdami) BW. 1578;

2) [gum̃stît Ruj.], heimlich fangen:
vistas gumstīt, Hühner am Abend einfangen Kronw. n. U. Refl. -tiês,

1) schlotten, [sich biegen?]:
ceļi tam ļuodzījās un gumstījās A. XII, 731;

2) [gum̂stîtiês ² Wandsen], wackelnd, unsicher gehen, kommen:
viņam vārdi aizgūtnēm vien gumstījās pār lūpām A. XII, 582; [

3) gum̃stîtiês Ruj., einander haschen und wieder loslassen;

4) "aus kaltem Wasser kommend sich vor Frost schütteln"
Nerft. Vgl. gumt und zur Bed. 1 - gumzît].

Avots: ME I, 681

[ìegumstît,

1) hineinpressen:
svārkus skapī Ruj.;

2) heimlich einen Schlag versetzen:
viens uotram iegumstīja Ruj.]

Avots: ME II, 20

ìekšķîgums ,* die Innerlichkeit Vēr. I, 1403.

Avots: ME II, 31

ìestigums, das Versunkensein: stiprais ik uz sitiena cēlies nuo iestiguma ārā LP. VI, 547. [ìestiguôt C., = iestigât.]

Avots: ME II, 73

ietielîgums, rechthaberisches Wesen A. XII, 561.

Avots: ME II, 82

ìežmaugums, die Einschnürung: viņa ķermenis dabuon gre̦dze̦nveidīgus imežmaugumus. spilve̦ns nuo zilgana tūka ar tādiem pušķīšiem iežmaugumuos A. XII, 526.

Avots: ME II, 93

il˜gums [li. ilgùmas], die Länge, Dauer: redzes apluoks neaptveŗ lielāku ilgumu Poruk. viņš iespēj mirklim ilgumu dāvāt MWM. VI, 816.

Avots: ME I, 706

izde̦gums, = de̦gums 2, izde̦ga.

Avots: ME I, 726

je̦gums, ‡

2) Verwirrung, Wirrwarr, Chaos
Segew.

Avots: EH I, 562

je̦gums, die Menge, Masse: tur liels je̦gums siena Bers., Smilt.; viss sabūvē̦ts je̦gumā Treiden.

Avots: ME II, 109

jūgums,

1) das Angespannthaben, Angespanntsein:
es puisīti nuolūkuoju vienā zirga jūgumā BW. 9335. kālab mans kumeliņš vakarēju jūgumiņu? BW. 3620;

2) das Gespann:
zirgu lietas, jūgumi tādi, kâ ne˙vienam citam nav Apsk.

Avots: ME II, 121

kaĩrîgums ,* das Reizende: jaunības kairīgums Alm.

Avots: ME II, 134

kaĩtîgums, das Schädliche, die Schädlichkeit: materiālisma kaitīgumu atzīst pat viņa sludinātāji SDP. VIII, 13.

Avots: ME II, 136

I ķegums,

1): auch Ermes; ‡

2) "?": griežņi izkuiļuo: apme̦tas ar tādiem ķe̦gumiem un sāk vīst Erlaa. Vgl. ‡ ķe̦kums.

Avots: EH I, 693

I ķe̦gums, der Dachfirst Līg., Stürzenh., Allend. ; ķe̦gumi, Kreuzhölzer auf dem Dachfirst und Giebel Gr. - Sessau. [Zu ce̦gums.]

Avots: ME II, 359

II ķe̦gums: vgl. den Wiesennamen Ķe̦gums Lvv. II, 69.

Avots: EH I, 693

II ķe̦gums, die Stromschnelle in der Düna Pump.

Avots: ME II, 359

ķigums BW. 30790, 1, = ķe̦gums, eine Stromschnelle.

Avots: ME II, 379

klìegums, das Geschrei: atkliedzies, tautu meita, pa manam kliegumam BW. p. 240. ² maksā, dievs, manus suoļus, manu ganu kliegumiņu BW. V, S. 238.

Avots: ME II, 232

kristîgums,* das Christliche, das Wesen des Christentums.

Avots: ME II, 281

lãgums: brāļi atdeva kungam darbu ar lāgumu (in gehöriger Weise) Pas. VII, 396.

Avots: EH I, 727

lãgums, die Tüchtigkeit: tas nuodara ar lāgumu darbu Lautb.

Avots: ME II, 437

lĩdzîgums: straume, meičas l. (Ebenbild?) Ausekļa raksti (1888) I, 97.

Avots: EH I, 747

lĩdzîgums, das Ähnliche, Gleiche; morālisks līdzīgums, moralische Gleichheit B. Vēstn.

Avots: ME II, 481

liêgums,

3): zirgam vai[r] l. nav ne˙kur, iet pa visām labībām Salis man l. nebij; laida, lai dzīvuo[ju] kādu nedēļu ebenda.

Avots: EH I, 752

liêgums,

1) das Versagen, die Weigerung, die Leugnung:
nebijis ne trūkums, ne liegums LP. VII, 558. klausīš[u] laimes liegumiņu [das Abraten], ne ļautiņu teikumiņu;

2) die Schonung, ein gehegtes Stück Wald
Frauenb.: apse̦gluoju me̦llu zirgu un ielaidu liegumā BW. 27829;

[3) Verbot:
vai tas šuo bē̦rniem ir kāds liegums? iet, kur grib PS.].

Avots: ME II, 494

liegums [li. lengvùmas], das Leichte, die Leichtigkeit, Mühelosigkeit: es savai māmiņai liegumiņu padarīju BW. 17269.

Avots: ME II, 494

lìetderîgums, Nutzen, die Nutzbarkeit, Zweckmässigkeit: sacēla pamatuotas šaubas par likuma lietderīgumu A. XIII, 250.

Avots: ME II, 507

lĩgums, die Abmachnung, der Vertrag, Kontrakt: līgumu līgt, einen Vertrag schliessen; līgumu turēt, einen Vertrag halten; l. iznīcināt, annullieren. in Kand. u. auch sonst dafür lĩkums Etn. III, 103.

Avots: ME II, 484

lipîgums, das Klebrige: drīz sviedri atdzisīs un atstās uz miesas nepatīkamu lipīgumu AU.

Avots: ME II, 474

ļuogums, s. ļuoga.

Avots: ME II, 546

lugums, der Faulpelz Grünh.

Avots: ME II, 510

lùgums, die Bitte, das Gebetenhaben: klausi manu lūgumiņu! BW. 4384. ve̦lts būs tavs lūgums; vgl. BW. 14921, 2.

Avots: ME II, 518

‡ *magums (od. *maguma?), = maģums: acc. s. magumu (mit ģ zu lesen?) Manzel Post. I, 150.

Avots: EH I, 776

maigums, das Sanfte, Milde, die Milde, der Reiz, die Lieblichkeit: Liebenswürdigkeit: ne vārduos nav izteicams maigums, kādu izdvēsa visa viņa būte Rainis. cē̦ls maigums tai sejā kâ austuošs rīts A. XVII, 884.

Avots: ME II, 549

mâkslîgums ,* das Gekünstelte, Künstliche, die Künstelei: mēs e̦sam jau pārbaŗuoti ar visādiem mākslīgumiem A. XIX, 33.

Avots: ME II, 579

melîgums, das Lügenhafte, die Verlogenheit: apzinīgs melīgums ir ietveŗams paša nuozieguma sastāvā Duomas II, 420.

Avots: ME II, 595

[milzīgums, Adv., ungeheuer viel: nuo dzē̦ruma spē̦ki gadījušies milzīgums klāt Pas. 11, 108.]

Avots: ME II, 629

mudîgums, der Fleiss, die Emsigkeit, Gewandtheit: tev nelīdzēja vis tavs mudīgums Aps.

Avots: ME II, 659

‡ mužgums Frauenb.,

1) "liels, nekārtīgs dzijas nuobrukums nuo vērpjamās spuoles; dzijas vīkšķis";

2) eine grosse Menschenmasse.

Avots: EH I, 837

nederîgums, das Untaugliche, die Untauglichkeit, Unzweckmässigkeit: pie mūsu skuolas bē̦rnu barības, viņiem savrup ē̦duot, ir se̦kuoši trūkumi un nederīgumi A. XXi, 669.

Avots: ME II, 710

negùodîgums, das Unehrliche, die Unehrlichkeit, Schändlichkeit MWM. XI, 297.

Avots: ME II, 714

nejẽdzîgums, das Einfältige, Unsinnige: ir skaistums un nejēdzīgums Stari II, 799.

Avots: ME II, 717

nelãgums, das Untaugliche, Böse, Schlechte: ticējuši, ka e̦suot nuomazgājuši visus grē̦kus, nelāgumus LP. VII, 405.

Avots: ME II, 721

nemiêrîgums: innere Unruhe wie bei bösen Vorahnungen N.-Autz n. BielU.

Avots: EH II, 16

nemĩlîgums, das Unfreundiche, Unangenehme: pavasara nemĩlĩgums.

Avots: ME II, 723

nepìeklâjîgums ,* dass Unanstängige, Unschickliche: nuo nesmalkuma un nepieklājīguma F. ne˙kur nav baidījies Konv ² 919.

Avots: ME II, 728

nevarîgums: "Apsk." ME. II, 739 zu ersetzen durch "Apsk. 1903, S. 163".

Avots: EH II, 22

nevarîgums, das Hinfällige, die Hinfälligkeit, Schwäche: žē̦luojās par vē̦cuma nevarīgumu Apsk.

Avots: ME II, 738, 739

nevẽrtîgums, das Unwerte, der Unwert: tie atzīst savas dzīves nevērtīgumu un niecīgumu Vēr. I, 1233.

Avots: ME II, 739

nĩcîgums, die Vergänglichkeit: tikai mūsu nīcīgums vien mums druoši zināmi JR. V, 16.

Avots: ME II, 746

nùojẽ̦gums ,* nùojēdziens *, der Begriff Kronw.: kristīgie nuojē̦gumi Kronw.

Avots: ME II, 792

‡ nuošmaugums Lubn., die durch nuošmaugans bezeichnete Eigenschaft substantivisch aufgefasst: baļķim ir liels n.

Avots: EH II, 97

nùozìegums: schon Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 303).

Avots: EH II, 109

nùozìegums, das Vergehen, Verbrechen: tanīs dienas taps... nuoziegums me̦klē̦ts Jer. 50, 20. [mani nuoziegumi ir man[i] sagrābuši Glück PSalm 40, 13. Vgl. li. nužengimas "Vergehen" Lit. Mitt. V, 236.]

Avots: ME II, 891, 892

nužgums [Bielenstein Holzb. 685], nužinãjums,

1) die Spitze der Pasteln
Lems. n. U.;

[2) nužgums "ein schwer loszuwickelndes Gewirre"
MSil.]

Avots: ME II, 754

nužgums, die Verwirrung Bl. n. U., [Serben, Salgaln; "ein Wirrwarr von Knoten" Autz].

Avots: ME II, 907

ņūžgums "ein Haufe von Abfälien od. Retsig": tāds ņūžgums žagaru! Alksn.-Zund.

Avots: ME II, 907

pasaũlîgums* die Weltlichkeit.

Avots: ME III, 95

patìesîgums, die Wahrhaftigkeit, Wirklichkeit: kad Poruks ņe̦mas rādīt cilvē̦ka dvēseles dzīvi, tad lielāka patiesīguma nevar vēlēties JR. IV, 105.

Avots: ME III, 122, 123

piẽnîgums, das Milchreichsein: tas kaitē luopu veselībai un mazina viņu pienīgumu A. v. J. 1902, S. 239.

Avots: ME III, 276

puôgums ² : mazai galvai spalvu p. vis˙apkārt Kavalls (1860), S. 192.

Avots: EH II, 346

puôgums; die Blässe Nigr., Lautb.; ein Halskragen L., Kurl. n. U.: lācim pie krtZtīm ir pusmēnesim līdzīgs baltš puogums Vidiņš. - puoguma baluodis, die Ringeltaube (columba palumbus L.) RKr. VIII, 94. Zu puogs.

Avots: ME III, 455

putnaugums* "?": aiznesa baltuo, viegluo putnaugumu A. XXI, 541.

Avots: ME III, 441

raugums, wonach man schaut, was geschaut wird U.: tie auga . . . tē̦vam, mātei par acu raũgumu, par lielu prieku Lautb. - dieva raugums, Gottes Gabe Ruj. n. U. Zu *raugt I.

Avots: ME III, 487

rûgums (häufig als Gesindename), s. rûgt.

Avots: ME III, 568

sar̂gums ² , junger, gehegter Waldwuchs Sassm.: sargumā nav brīv luopus ganīt.

Avots: ME II, 716

‡ sausnīgums Strods Par. vōrdn. 155 "?".

Avots: EH XVI, 461

sigums, in Milch gebröckeltes Brot Rodenpois; sigumiņš "ein Gericht aus Wasser, Brot und Zucker" Sprēstiņš n. Etn. I, 20; sigumpiks dass. Daugeln; vgl. sigapiksis.

Avots: ME III, 836

sirgums, s. sirgt.

Avots: ME III, 846

šlaûgums ² N. - Bartau, = šlaukums.

Avots: ME IV, 59

smeldzîgums,

1) "?": krājums dažā ziņā kuo zaudē nuo sava smeldzīguma Vēr. I, 1515;

2) Substantivierung von smeldzîgs: sāpju smeldzīgums.

Avots: ME III, 957

špagums "?": man špagums ielēcis mugurā.

Avots: ME IV, 100

spir̃gums Wolmarshof, U., die Gesundheit, Frische, das Wohlbefinden.

Avots: ME III, 1000

I spulgums, das Gerüste, darauf Netze getrocknet werden L. ("weil die Bläschen in den Netzaugen in der Sonne blänkern").

Avots: ME III, 1028

II spulgums, s. spulgs.

Avots: ME III, 1028

staigums, s. staigs.

Avots: ME III, 1039

stal˜taûgums, ansehnlicher, stattlicher Wuchs; kas nuo puiša staltauguma (Var.; garauguma), kad nav laba tikumiņa! BW. 11918 var.

Avots: ME III, 1042

steigums, die Eile; visā tai steigumā nuorāva arī galvu tam CTR. I, 41.

Avots: ME III, 1059

stìegums, ‡

2) "eine ausgebrannte Stelle im Walde"
(??) Kokn.

Avots: EH II, 583

stìegums Nötk., Alksn. - Zund., = staigums.

Avots: ME IV, 1078

stigums, ein Sumpfloch L., Sessw., Lubn.: purvu stigumuos R. Kam. 78.

Avots: ME IV, 1066

I valgums: Landungsstelle für Fischerboote Lng.; "vieta jūŗā, nuo kur var redzēt nuoteiktas zīmes krastā" NB.; kur būs man laivu dzīt, ne savā valgumā? BW, 22744, 1.

Avots: EH II, 752

I valgums,

1) eine Anfurt
Elv., L., U., Holmhof bei Riga, (mit al˜ ) Rutzau; die Landungsstelle für Fischerböte Bielenstein Holzb. 618, Lasd.; ein bestimmter Fischerplatz (PlKur., mit al˜ ) am Meer für die einzelnen Fischer Kurl. n. U.; ein Tal, Pass zwischen den Dünen zum Meer hin Petkunen: zveju laivas val˜gumā Janš. Nīca 5. kur būs man laivu dzīt, ne savā valgumā? BW. 22744, 1;

2) malkas valgums, ein Holzstapelplatz
U. Wenigstens in der Bed. I aus liv. vālgam "Landungsplatz", s. Thomsen Beröringer 285.

Avots: ME IV, 455

II valgums, s. valˆgs II.

Avots: ME IV, 455

vārgums, das Elend, die Schwächlichkeit, Schwäche, Kränklichkeit: miega un vārguma pārmākts Odisēja V, 94.

Avots: ME IV, 504

ve̦lˆgums Serbigal, die Erfrischung L., die Feuchtigkeit U., Lautb.: zeme ir izkaltusi, pēc ve̦lguma izslāpusi Gesangb. 115, 2. ve̦lgums acis ver Rainis Uguns un nakts 90.

Avots: ME IV, 530

viêntiesîgums MWM. X, 927, = viêntiesĩba.

Avots: ME IV, 666

vilgums: kas tev, tvīkdamam karsuonī, vilgumu pasniedz? Lange L. ārste 2.

Avots: EH II, 783

vilgums, die Feuchtigkeit St., Wid.

Avots: ME IV, 587

zaĩgums, ‡

2) ein stemartiges Mal auf der Stirn
(auch "zaîgumiņš") mit "aî" Burtn.

Avots: EH II, 800

zaĩgums Bauske, der Schein, das Schimmern, Leuchten, Flimmern Nötk.: saules zaigums Gō"tes dzejas 32. zvaigžņu zaigums JR. VII, 156. debess zaigums Apsk. v. J. 1903, S. 256. ruožains pavasara zaigums MWM. X, 32.

Avots: ME IV, 681

zal˜gums Nötk., das Leuchten, der Schimmer: zilā zilgmes zalgumā Stari III, 32.

Avots: ME IV, 684

zilgums, die Bläue (?): līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. v. J. 1904, S. 637.

Avots: ME IV, 719

grècîgums, das Sündhafte, die Sündigkeit.

Avots: ME I, 652

‡ abpusîgs, = abpusējs: abpusīga vienuošanās, piekāpšanās. abpusīgie mērķi Latvis No 2576. abpusīgi parakstīts līgums Brīvā Zeme 1929, No 193.

Avots: EH I, 1

àizliêgt,

1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;

2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. ²

Avots: ME I, 37

apaûgt (li. apa,ugti), intr., bewachsen: jauks kalniņš apaudzis ar uozuoliem LP. V, 416. pirkstā iedūrusies skabarga, tāpēc tas apaudzis Palzm. u. a.; sīkas nātres apaugušas uozuoliņu BW. 21482. Subst. apaugšana, das Bewachsen; apaugums, das Bewachsensein: e̦ze̦ru nebūsi laikam apaugumu dēļ redzējis Laps. 22.

Kļūdu labojums:
Bewachsensein =Bewachsensein, das Herumgewachsene

Avots: ME I, 75

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82

apdvèst, auch apdvest, tr., umhauchen: augums - jaunības spirgtuma apdve̦sts Vēr. I, 1031. stādiņš, kuo viņi apdveš savām nuopūtām Aps. V, 16.

Avots: ME I, 83

apsegt: ‡ Subst. apse̦gams U. (unter se̦gums), eine Decke, Bedeckung; die wollene Tagesdecke.

Avots: EH I, 111

ataûgt (li. atáugti), intr., wiederwachsen: maize aug tīrumā, man varīte neataugs Ar. 181; ataûgums, der Wiederwuchs: egļu ataugums A. XX, 323.

Avots: ME I, 149

atspulga, auch n. pl. atspulgi und atspulgums, der Widerschein, Abglanz: acīs bija tāda svē̦tlaimīga atspulga Vēr. II, 298. se̦nās mīlestības atspulga Vēr. II, 820; 283. balti ceļi pār jūŗu gar debesi stiepjas, kā dievišķas te̦kas, kā atspulgums svē̦ts Vēr. II, 834. laimju atspulgi Stari II, 99.

Avots: ME I, 196

atturîgs, zurückhaltend, verschlossen, reserviert: arvien tik atturīgs, tik nepieejams laipniem vārdiem Rain.; atsauksmes par viņu tik re̦tas un atturīgas JR. V, 154. atturîgums, die Enthaltsamheit, Verschlossenheit MWM. XI, 174. *

Avots: ME I, 206

atzale (unter atzala),

1): kad mati nuoiet, tad ataug atzalītes Fest.;

2): atzales ruodas rudenī; piem., zirņiem un pupām, kad pirmais augums jau nuokaltis Schibbenhof.

Avots: EH I, 182

aûgulišks: wachsend, im Stadium des Wachstums befindlich Kurmene: a. augums, de̦guns.

Avots: EH I, 185

‡ aûguma, = gums">aûgums 2c: pie munas augumiņas BW. 12644, 2 var.

Avots: EH I, 185

bārgs, bārgums, s. bar̂gs, bar̂gums.

Avots: ME I, 273

‡ beigum, Adv., zu Ende (von einer Arbeit), fertig Seyershof: uotrs tīrums ar drīz būs b. Apokopierter instr. s. von bèigums?

Avots: EH I, 211

be̦r̂gs: auch (mit e̦r̂ ² ) Erkul n. FBR. XIV, 59, Lemsal n. FBR. IV, 86. Wainsel n. FBR. XIV, 84; be̦rgi rudzi Grafental, gut gewachsener Roggen. ‡ Subst. be̦rgums ² Ladenhof n. FBR. XI, 69, = gums">bar̂gums.

Avots: EH I, 213

brašs [Ruj., Salis, Bers., Warkhof, Nigr.], stattlich, herlich, tüchtig, flott: brašs augums, zē̦ns, sarīkuotājs; braša dzīve; darināt brašas kāzas. [Zu an. bragr "der Vornehmste", braga "funkeln", brag "Glanz, Auftreten", mhd. brehen "glänzen", ae. bregdan "schnell bewegen, schwingen"? Oder nach Petersson Etymol. Misz. 3 zu bhṛša-ḥ "gewaltig, stark"?]

Avots: ME I, 324, 325

bre̦ñgs [Salisb. u. a., bre̦n̂gs Nerft], bre̦ngums, s. brañgs, brañgums.

Avots: ME I, 330

bûte* Kronw., das Sein, Wesen: ne vārduos nav izteicams maigums, kādu izdvēsa visa viņa būte.

Avots: ME I, 360

če̦ga [če̦gana Wid.], če̦gauna, [če̦gauns], če̦guna, če̦gums [Ruj.], če̦gus Mag. XX, 3, 217, der Schopf, der Pferdezopf; ein verwühlter Kopf Līniņ Wain.: puikas saķērās če̦gās. ņemšu aiz če̦gas, iesviedīšu mēnesī. tē̦vs nuoķēris dē̦lu aiz če̦gauna LP. VI, 587.[In Morizberg sei če̦gums eine verwickelte Sache od. Arbeit. Vgl. ce̦gums, ce̦guna.]

Avots: ME I, 409

cḕ̦ls [C., K., Lis., Warkhof, Kreuzb.], (zu celt),

1) hoch, schlank, geschmeidig, prächtig:
cē̦ls augums; cē̦ls un iznesīgs cilvē̦ks. diža, cē̦la, smuidra liepa, vēl cē̦lāka tautu meita. liela, cē̦la istabiņa BW. 24119. kur tu jāsi, cē̦lais puisi? BW. 14438, 4;

2) hoch, erhaben, hochfliegend, [eitel
U.]: cē̦la vieta, cē̦li mērķi, cē̦la cerība;

3) erhaben zufolge der Lockerheit, locker:
cē̦la zeme [Saussen, Kalz., Kreuzb., Bers., Ubbenorm]; cè̦la ² [Erlaa] kviešu maize. cē̦lu maizīti es izcepu, bišu šūņu cē̦lumā BW. 8178;

4) gewandt, erhaben (von der Rede):
kas tā tāda dziedātāja ar cē̦luo valuodiņ?

5) gewandt, graziös, niedlich:
viegli, viegli, cē̦li, cē̦li manu pūru cilājiet BW. 16679, 8. Tenis saņēma biedrus ar savu ierastuo juoku valuodiņu un cē̦liem smiekliņiem Kaudz. M.; cē̦ls sitiens Kaudz. M. 13.

Avots: ME I, 377

II daiļvijîgs, schön, geschmeidig: d. augums Druva II, 502.

Avots: ME I, 432

II dairas "kuoka augums" [wohl = Jahresringe, Jahrwachs der Bäume]: kuoks ar smalkām dairām Etn. III, 18.

Avots: ME I, 432

dalbis (unter dal˜ba),

5): auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, (mit al˜ ) Orellen;

7): auch (mit al˜ ) Upesgrīva; "kuoks kūļu celšanai" ebenda; ‡

11) der Pflanzensteogel
Grob. (mit al˜); "spēcīgs puķes asns, jaunaugums" (mit al˜ ) Wirginalen.

Avots: EH I, 304

drukns, stämmig, klein und recht dick, vierschrötig, kräftig, stark: viņš drukns, plecīgs, neveikls kâ lācis Purap. drukns augums, kuoks, uozuols, jē̦rs PS. puikas saķēra putnu, nevis lē̦ni un mīlīgi, bet īsti drukni Aps. [Nebst drukts. drūkts wohl zur Wurzel von li. drútas od. drūktas "stark, dick", kymr. drûd "fortis, strenuus", ai. dhruvá-ḥ "fest stehend, beständig", gr. δροόν. ἰσχυρόν Hes. u. a. bei Trautmann Wrtb. 61.]

Avots: ME I, 503

[II dvìgt ² Alswig "tvīkt (piem. pirtī uz lāvas). Schwüle fühlen"; in Weinsch. dvîgt ² (vom Wetter) für tvīkt; dazu in Weinsch. das Verbalnomen dvîgums ^2.]

Avots: ME I, 538

[gams (?), der Knoten, der Knollen (an Pflanzen): gamu augi, Knollenpflanzen Wid. - Vgl. gums. - In Biržgalis sei gams (?) ein grosser, ungeschickter Mensch, dessen Aussehen und Bewegungen etwas komisch seien.]

Avots: ME I, 598

ganît: abwehxen - auch Saikava, Salis: ar lapām mūsas g. pruom Saikava; ‡

2) tītarus g. Stenden, Durchfall (Diarrhöe) haben:
Refl. -tiês;

3): tavs augums licina tevi labi ganījušuos Janš. Mežv. ļ. II, 329; sich mästen:
cūka ē̦d un ganās sevi Sonnaxt. drīžāk ganās ar pienu Kaltenbr.; ‡

4) sich hertuntreiben:
nez kur tas nu ganās, ka nenāk mājā! Orellen.

Avots: EH I, 382

gražu sluota, ein Hexenbesen, "sluotai līdzīgs zaru saaugums pie bē̦rziem un alkšņiem": ar gražu sluotām baida ietiepīgus nerātnus bē̦rnus - gražus Mar. n. RKr. XV, 114. Zu * grazis.

Avots: ME I, 642

grũtums,

1): kam es ... mē̦slus nasāšu gŗūtumam? Pas. IX, 180. man sāpēja ruoka un tādi grūtumi uznāce AP. viņa iztaisās par slimu, ja tik vien uznāk kāds grūtumiņš ebenda; ‡

3) = gums">smagums: jis sajūt uz ruokas nezkaidu grūtumu Pas. VIII, 109.

Avots: EH I, 413

gùmt: auch C., (mit ùm ² ) Gr.-Buschh.,

1): auch (mit um̂ ) Skaista; luoki labi gumst N.- Peb. Zur Etymologie ganz anders Meillet Stud. balt. I, 116.

Avots: EH I, 419

gùmt [N. -Peb. gùmt ² Kl., Kreuzb., gum̂t Warkh.], -stu, -mu,

1) sich biegen:
gumst plāns le̦dus, kad pa viņu iet, t. i. līkst, bet nelūst;

2) wulstig werden,
vienā vietā uz āru izvelties Etn. IV, 33;

3) überfallen, sich auf einen langsam senken,
ar visām miesām virsū gāzties un apkampt Kronw. n. U.;

4) greifen
Oppek. n. U. Refl. -tiês, sich biegen. [Zu li. gumuóti "итти, переваливаясь с ноги на ногу (vgl. le. gumām und gumstīties); нести большую тяжесть" und vielleicht (s. Persson Beirt. 78 ff.) zu ae. cumul "a glandular swelling", und weiterhin vielleicht auch zu an. kaun "Geschwulst", gr. γύαλον "Wölbung" u. a. bei Fick Wrtb. III ⁴ , 45 f.]

Avots: ME I, 681

ìegumt, [sich unregelmässig einbiegen: kuoku sasutināt, lai liecuot neiegumst Warkh., Fest.].

Avots: ME II, 20

ìeliesminât, auch ìeliesmuôt, anfeuern, begeisterung einflössen, zum Aufleuchten bringen: viņš laimes pilnām gaidām ieliesmuoja savu meiteni Rainis. Refl. ìeliesmuôtiês, entbringen, aufleuchten, erglänzen: saules zuobins ieliesmuojās Vēr. II, 86. Alkšņa sirdī ieliesmuojās prieks Saul. viņa acīs ieliesmuojās spuožs spulgums.

Avots: ME II, 40

ìelùgt, tr.,

1) einladen:
viesus;

2) hereinbitten:
iznāk treša zeltenīte, ielūdz mani istabā BW. 13250, 35. Refl. - tiês,

1) gelegentlich eine Bitte aussprechen:
es jau reiz ielūdzuos Saul.;

2) sich bittend hereindrängen:
lūdzinieks ielūdzās muižas kungs vedējuos BW. 21015, 1. Subst. ìelùdzẽjs, der Einladende; ìelùgšana, das Einladen; ìelūgums, die Einladung.

Avots: ME II, 40, 41

ìeriẽtêt,

1) hinein -, hereinfliessen:
viņa acīs ierietēja valgums MWM. VIII, 593;

2) zufliessen (von der Milsch in der Brust, im Euter):
guovis ierietējušas;

[3) = ienākties, ietecēties: ābuoli ierietējuši Nigr.].

Avots: ME II, 58

iẽslaids, ieslaide̦ns,

1) etwas abschüssig:
ieslaids kalns;

2) ziemlich schlank:
ieslaids augums Spr.

Avots: ME II, 66

ìežņaûgt, einschnüren, einzwängen, einquetschen: spilve̦ns viņa galvu iežņaudza kâ skrūvēs Vēr. II, 1313. Refl. - tiês, ìežņaudzītiês, sich einschnüren, sich einquetschen: vai, dēliņ, kur tu gribi te iežņaugties LP. IV, 140. Subst. ìežņaûgums, die Einschnürung: taļļas iežņaugums MWM. IX, 413.

Avots: ME II, 93

îgnums, îgums, der Verdruss, Ekel, Widerwille, die Indignation: ar īgnumu viņš nuo tā nuogriezās Rol. man īgnums nāk tuo ieduomājuoties.

Avots: ME I, 834

‡ iļģis Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Länge"), = il˜gums">gums. Wohl aus li. il˜gis dass.

Avots: EH I, 430

izgleĩjâtiês, ‡

3) "sich ausgleichen"
AP.: kad zirņus saved nuo tīruma. tad izkure̦na riju un ieseŗ zirnus, lai viņiem tas valgums izlīdze̦nājas, izgleijājas: ‡

9) "sich erholen"
AP.; "izvaļāties" Heniņ.

Avots: EH I, 448

‡ izgrudums "= gums">izde̦gums" Bērzpils, Jāsmuiža, Makašēni, Rugāji, Vārkava, Warkl., Zvirgzdine: uogle nuokritusi uz grīdas, un tur palicis i. Mar.

Avots: EH I, 450

izklāpuôt, izklàpât ² Bers., undicht werden (vom Getreide) Druw. n. Etn. II, 130: [slikta, re̦ta labība, sevišķi auzas rudenī pie saknes pārgumst vai nuolūst un salms ar skaru nuokrīt uz zemes, - izklāpā, pie kam daži stiebri paliek arī stāvuot, kamē̦r "veldzē" visus stiebrus sagāž uz vienu pusi Bers.; izklāpāt Odensee "sasist (labība) veldrē un salauzīt"; vgl. izklēpēt].

Avots: ME I, 752

izlīgt, sich versöhnen: ar brāli nee̦smu izlīdzis A. XI, 53. labāki izlīgstiet ar labu! Subst. izlīgums, der Ausgleich, die Versöhnung.

Avots: ME I, 764

izsikt od. izsîkt C., intr.,

1) fallen (vom Wasser), versiegen, austrocknen:
avuots izsiek Līg. jūŗa izsīkst sausa Vēr. I, 224. šī upīte ne˙kad neizsīkstuot MWM. VIII, 526. e̦ze̦rs izsīk RKr. VII, 175. izsīkusi Daugaviņa, zaļa maura pieaugusi BW. 30968. manas karstās asinis izsīkušas Vēr. II, 689;

2) fig., versiegen, schwinden:
izsika pēdējā dzīvības straumīte R. Sk. II, 109. tavs spē̦ka avuots izsika R. Sk. II, 48. krājums varēja izsīkt kâ e̦ze̦rs, kam trūkst piete̦kas Kronw. caur brandavīnu tam izsika viss labums Pantenius. kam izsicis bij pēdīgais mazumiņš Līg. viņa izsīkušajās acīs ierietēja valgums MWM. VIII, 593.

Avots: ME I, 796, 797

jaûnaûdze, jaûnaûgs,

1) der Tieb, Schössling:
izdarināmas ēršķenāju jaunaudzes, kas tikai velti nuove̦lkuot spē̦ku Baltp. durteklis - nuo auga nuogriezta jaunaudze (viengada zars, dze̦nuols) Konv. ² 724. jaunaugs - tā gada jaunais augums kuokiem Siuxt. kad asinis spļauj, tad jādzeŗ jaunaugu apsīšu mizas, savārītas kuopā ar vaivariņiem Kokn. n. Etn. IV, 117;

2) ein junger Waldwuchs,
jaunmežs.

Avots: ME II, 99

‡ je̦ga Segew., = gums">je̦gums.

Avots: EH I, 562

‡ ķe̦kums,

1) ein unebener, zweckloser Auswuchs an Wurzeln (z. B. bei Kohlpflanzen)
Erlaa; vgl. ķe̦gums 1 ‡ 2;

2) = ķe̦kars, pušķis 1 Zögenhof.

Avots: EH I, 694

‡ kņats "stalts, stingrs, iznesīgs" Schibbenhof: k. augums.

Avots: EH I, 636

kuõpjẽdziêns ,* kuõpjẽ̦gums *, der Gesamtbegfriff.

Avots: ME II, 346

kuõžalât [Wandsen, kuôžaļât Lautb.], kuožļât Grünh., Grünw., [kuõžļât Līn.], kuôžļât ² Sassm., [Salis, kuôželêt ² Ruj.], kuožņât, -ãju, tr., freqn., wiederholt beissen, kauen: kuožalāt nagus Sudr. E. zuobiņiem nākuot, duod kuožļāt (kuodaļāt) saitītē uzvē̦rtu un kaklā pakārtu vilka kaulu, sudrabu (gre̦dze̦nu), dzintaru JK. VI, 56. lē̦ni viņš kuožļāja smilgu Niedra. baigums, saltums miesu kuožņā Latv. Refl. -tiês, sich, einander beissen, schuppen: abi meļņi kuožļājās Latv. kad zirgi tuvu cits pie cita piesieti, tad viņi kuožņājas.

Avots: ME II, 350

‡ kràšns ² Zvirgzdine, = kràšņs: k. ("rotbackig") cilvē̦ks vēl da ve̦cuma Zvirgzdine. krāšnas puķes ebenda. zieda ... krāšnais spilgums Janš. Maiga 62.

Avots: EH I, 646

krētes (unter krẽte

2): auch Kalvene, Lng., (mit ẽ ) Frauenb., Iw., Schnehpeln, Stenden, Wandsen, (mit è ² ) Liepna, Mahlup, N.-Laitzen: mazs bērītis, cietas k. BW. 33622, 1. baltu krēšu kumeliņu 16925, 1; "ce̦gums" (mit ẽ ) PlKur.; kas par vare̦nām krētēm (Frauenhaar)
Janš. Dzimtene II ² , 85.

Avots: EH I, 652

krups, winzig: krups augums, Zwerggestalt. bē̦rni paliek krupi Gg. I, 48.

Avots: ME II, 287

kùndzisks, einem Herrn angemessen, herrisch, streng: kundziska izturēšanās A. XVI, 943; kundzisks bargums A. XV, 186. zaldāts pavēl kundziski JK. V, 52. pa kundziski (Var.: vāciski) šūdināju BW. 7042.

Avots: ME II, 314

laĩpnîgs, ‡ Subst. laipnīgums Janš. Bārenīte 26, das Freundlichsein, das Liebenswürdigsein.

Avots: EH I, 714

‡ III lauķe, das Gesicht, seja (?): uz seju vien skatīdamies var... piekrāpties: dažai ... tā l. gan ir balta un jauka, bet ne tâ viss augums Janš. Bandavā II, 126. lielākajam pa˙visam bēdīga l. Līgava I, 225.

Avots: EH I, 723

I lê̦na, lēne,

1) [lē̦na "tauku plēve" Wessen], ein dünnes Häutchen (am Fleisch, über der Grütze), der Schimmel:
tauku lê̦na Mar. n. RKr. XVI, 123. dīķi, kas apauguši ar lēni Konv. ² 2054;

2) eine moorige, sich bewegende Stelle
Aps., Lub., Etn. IV, 130: lē̦na ir e̦ze̦ra aizaugums Golg., [lê̦na "e̦ze̦ra sūneklis" Kr.];

3) die Weiche (am Leibe):
vē̦de̦ra lēne Aps., Etn. IV, 130. Vgl. lēmene.]

Avots: ME II, 460

II lĩkt: auch Behnen, Bixten, Frauenb., Kal., OB., Rutzau, Selg., Siuxt, Strasden, Wandsen, (mit ì ) C., (mit ì ² ) Kaltenbr., Linden in Kurl., Oknist, Saikava, Sessw., (mit î ² ) Jürg., Lems., Mesoten, N.-Peb., Puhren; in Lems. danenen lîgums ² mit g!

Avots: EH I, 750

lĩkums Kand., Etn. III, 103, [Dond. ], = gums">lĩgums.

Avots: ME II, 488

ļìmt, -mstu, -mu [Jürg., Arrasch, Wolm.,] C., [ļim̂t ² Talsen, Iwanden, Gr.-Essern, Wandsen, Bauske], lim̂t ² Kand., [lim̃t Neu-Wohlfahrt], intr., knicken, sinken, zusammensinken: jau pie pirmā suoļa viņš ļima Saul. puķe pēc puķes pār spīduošuo asmeni ļimst Jaun. dz. 65. augums pats ļima viņam pretim A. XXI, 261. Vgl. limt.

Avots: ME II, 540

ļuôga, comm. auch gums">ļuogums, ein Mensch, der nicht fest auf den Beinen stehen kann Lös. n. Etn. IV, 130, Lub.

Avots: ME II, 546

lùokans,

1) biegsam, geschmeidig, schmiegsam, gelenkig, behende:
sasēja sluotu nuo luokaniem bē̦rzu zariem LP. VI, 836. luokana valuoda, luokans augums. lācis prasa, vai vecis nevaruot šim pirkstus arī luokanus padarīt LP. VI, 265. kur, bāliņ, tu dabūji tik luokanu kumeliņu? BW. 29657, 4. luokana, piekļāvīga ļaužu šķira Vēr. I, 1435.

Avots: ME II, 524, 525

‡ lùgume ² (?) Sussei n. FBR. VII, 140, = gums">lùgums.

Avots: EH I, 764

[ļùmt N.-Peb.], ļùmt ² , ļumstu, ļumu [Mar. n. RKr. XV, 125, Lis., Bers., ļum̂t ² Dond.], intr., zusammenknicken, sinken, zusammensinken: kājas ļumst Zalkt. drēbju gabali, viegli čaukstē̦dami, ļumst zem kājām AU. viss augums ļuma uz viņu pusi Duomas III, 1057, grīšļa nuogriezumi ļuma zem kājām A. XVII1, 395.

Avots: ME II, 543

miêrîgs, friedlich, ruhig; zurfrieden, befriedigt U.: mierīgs prāts. ve̦cais itin mierīgā, lē̦nā balsī atteica Dīcm. pas. I, 39. Subst. miêrîgums, die Ruhe, Friedlichkeit: viņa sajūt savādu mierīgumu Janš. B. 204. ar le̦dainu mierīgumu viņš tuprināja Balss.

Avots: ME II, 654

mĩlîgs, liebreich, freundlich, angenehm: Sprw. mīlīgs kâ zieduoņa vē̦sma. tik mīlīgs kâ pirts gariņš, kâ pirts sluotiņa, kâ liepu lapiņa Br. 589. tik mīlīga valuoda kâ liepu lapa, kâ auna vilna, kâ sievas pīzda Br. 541. viņa teica mīlīga balsī Dīcm. pas. v. I, 31. ve̦cs vīriņš, mīlīgāks par saulīti LP. I, 116. laiks (das Wetter) bija mīlīgs A. v. J. 1896, S. 366. vienam daudz, uotram maz, - nav mīlīga dzīvuošana BW. 9378. - Adv. mĩlîgi, liebreich, freundlich, lieblich. - Subst. mĩlîgums, die Lieblichkeit.

Avots: ME II, 645

mur̂kšķis, mur̂kšis, muršķis,

1) [mur̂kšis PS., mur̂kšķis C., Jürg., Lös.], der Murmler, der Brummbär, einer, der undeutlich spricht Smilt.: viņa sauc mani par murkšķi Purap.;

2) das Murmeltier (arctomy);

3) Milch mit Hanf gemischt
Smilt.;

4) etwas Verwickeltes, z. B. verwickeltes Garn [mur̃kšis PS., mur̃kšķis C., Jürg., mur̂kšis Lös.], Sels.: murkšķis ir sarežģita leita Sun.; murkšis, etwas, was viel Mühe macht Burtn.: [šis elles sastrē̦gums, šis mūžīgais mur̃kšis Austriņš Nuopūtas vējā 119.]

Avots: ME II, 670

netĩšs, unabsichtilch, zufällig: netīšs nuoziegums, grē̦ks. dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem, - gatavs LP. VII, 37.

Avots: ME II, 737

nùobèigt, tr.,

1) zu Ende bringen, beendigen:
darbu, dzīves gaitu, druvas gabaliņu. uzvilkdama es dziedāju nuobeigdama gavilēju BW. 320. pusis darbu nuobeidzis, rijā atgulies LP. VII, 603;

2) den Garaus machen, töten
vai manu bē̦rnu gribat nuobeigt? Aps. jāj pie sava ķēniņa raganu nuobeigt LP. V, 341. Refl. - tiês,

1) enden:
diena nuobeidzas LP. IV, 64. celiņš nuobeidzas pie mājiņas IV, 212;

2) verenden, sterben:
luopi kūtī e̦suot nuobeigušies LP. VI, 82. raganai jānuobeidzas muokās VII, 580. Subst. nùobèidzẽjs, wer endet, beendigt; nùobèigšana, das Beendigen; nùobèigšanâs, das Verenden nùbeìigums, das Ende, der Schluss.

Avots: ME II, 760

nùodrūgt (unter nùodrūdzêt): Anna gulēja zem siltajām se̦gām, un patīkami bija viņas nuodrūgušajiem luocekļiem Saul. Raksti I (1914), 28. ‡ Subst. nuodrūgums PV., das Durchgefrorensein: aiz nuodrūguma dideles vien ņe̦m.

Avots: EH II, 41

nùoil˜gt, intr., verjähren. Subst. nùoil˜gums, die Verjährung.

Avots: ME II, 790

nùoliêgt, tr.,

1) ableugnen, in Abrede stellen, negieren:
dabas pētnieki tuo nuoliedz Latv.;

2) verbieten:
skuoluotājs stingri nuoliedza runča palmu Aps. Reefl. - tiês,

1) in Abrede stellen:
viņš tik svē̦ti nuoliedzies un nuozvērējies A. XXI, 66. nuoliedzies, pie krūtīm sizdams, ka it ne˙kā nezinuot Upīte Medn. laiki

[2) sich weigern
U.] Subst. nùoliêdzẽjs, wer in Abrede stellt, ablaugnet, negiert; nùoliêgšana, das Ablaugnen, Negieren; nùoliêgums, die Ableugnung, die Negation: "ne" it nuolieguma vārdiņš.

Avots: ME II, 812

I nùolīgt, auch nuolīkt, tr., übereinkommen, abmachen: dē̦ls aiziet pie ķēniņa un nuolīgst tâ LP. IV, 2. nuolīgt mieru, endgültig Frieden schliessen: ķēniņš nuolīgst mieru LP. IV, 65. Subst. nùolīdzẽjs, wer übereinkommt, abmacht; nūolīgšana, das Übereinkommen, Abmachen; nùolīgums, [nùolīkums Kokn. n. U.], die Abmachung, der Vertrag.

Avots: ME II, 811

‡ nùosmalˆcinât, verfeinern: Leonardo da Vinči darbu nuosmalcinātais garīgums Daugava 1937, S. 657.

Avots: EH II, 88

‡ nùovidêt "?": pār pelītes purniņu nuovidēja žē̦ls lūgums Daugava 1928, S. 166.

Avots: EH II, 107

nùozvĩguôt [Serben, Peb., Sermus, nùozviguôt Kursiten, = nùozibêt]: gar ziemeļiem nuozvīguo dze̦strains zaigums Duomas I, 1080. [sniegs spuožā saulē nuozvīguo; zivis nuozvīguo ūdenī Lis., Lös., Sessw., Golg., Lemburg, Meselau.]

Avots: ME II, 893

pabèigt, tr., beendigen (perfektiv): darbu, pusdienu. dažs aizgāja pie dieviņa i(r) mūžiņu nepabeidzis BW: 20036. ķēniņš bij pabeidzis tikkuo jaunu pili celt LP. II, 55. Subst. pabèidzẽjs, wer beendigt: Andŗa tē̦vs, ēšanas iesācējs un pabeidzējs Aps.; pabèigšana das Beendigen; pabèigums, die Beendigung.

Avots: ME III, 7

paîsums ² [Salis, Widdrisch], L.,

1) für paizums, neuerdings namentlich in der Verbindung
bē̦gums un paisums Mag. IV, 2, 132, Ebbe und Flut: pret spē̦ka bē̦gumu vēl cīnās gribas paisums Asp. jūŗās palielinās paisums un bē̦gums Konv. ^2;

2) paisums, Sturm aus der See
L., = Nordostwind Mag. III, 1, 125; [pàisums N.-Peb. "ein Wirbelwind"];

3) cilvē̦ks iet paisumā (= re̦snumā) Kortenhof; [pàisums ² Grawendahl, Bers., eine Menge (daudzums)].

Avots: ME III, 35

paizums,

1): p. un bē̦gums (Flut und Ebbe)
Salisb. n. BielU.;

2): p. (mit àI ² ) cilvē̦ku Sessw. tāds p. puišeļu kuopā Janš. Līgava I, 58. šuo lieluo paizumu (von einem goldenen Stuhl)
ne˙kâ nevarēja nuosvērt Pas. XII, 99.

Avots: EH II, 137

I parkas: auch (mit ar̂ ² ) Ramkau; Demin. parkiņas Ķegums, = ā`rdeklis.

Avots: EH XIII, 168

pãrnest, ‡

2) vertragen:
ruokas darba nepārne̦s, augums ļaužu valuodeņas Tz. 54820. kam jāpārne̦s caurrauja vējš Pēt. Av. IV, 102.

Avots: EH XIII, 207

pãrstèigt, tr., übereilen, überraschen: rīts pārsteidzis nabaga vęlnu LP. VII, 1320. patīkami mūs pārsteidz arī brīvprātīgais, nuo aizspriedumiem svabadais gars Pav. sargāsimies nuo pārsteigtiem suoļiem! B. Vēstn. Refl. -tiês, sich übereüen: apduomāsim labi, nepārsteigsimies! Subst. pãrstèidzẽjs. wer übereilt, überrascht; pãrstèigšana, das Überraschen, Übereilen: [aizrādīja uz darba pārsteigšanu Veselis Tīr. ļaudis]; pãrstèigšanâs, das Sichübereilen; pãrstèigums, die Überraschung: man bija laiks attapties nuo sava pārsteiguma Rainis.

Avots: ME III, 178, 179

pãrstèigtĩba,* für pãrsteigums, die Überraschung, das Überraschtsein: pārsteigtības izsaucieni MWM. VI, 385; [die Übereilung].

Avots: ME III, 179

pasîks, ziemlich winzig, klein: pasīks augums, pasīka balss.

Avots: ME III, 99

[paslaids, = paslaîks: p. augums.]

Avots: ME III, 101

paslaîks, ziemlich schlank: paslaiks jauneklis, augums, bē̦rzs.

Avots: ME III, 101

pasniêgt, pasniekt, [pasnēgt Pas. II, 378 aus Eglūna], tr., darreichen: pasniedz man cirvi! mācību pasniegt, den Unterricht erteilen; [erreichen U.: staigāju... uz citām pasniedzamākām vietām Jaunie mērn. laiki I, 100]. Refl. -tiês, sich etwas strecken, zu erreichen suchen: tu pasniecies un paskatījies Stari II, 488. Subst. pasniêdzẽjs, wer darreicht; pasniêgšana, das Darreichen; pasniêgums, das Dargereichte, die Darreichung.

Avots: ME III, 104

pìeaûgt,

1) anwachsen:
Sprw. pieaudzis kā zars pie kuoka JK. II, 469. pieaudzis pie sirds, ans Herz gewachsen;

2) hinzu-, dazuwachsen:
mežs, cik nuolauzts, tik pieaug LP. I, 47;

3) wachsen, zunehmen, sich vermehren:
tumsa vēl pìeaug Vēr. II, 135. šņuksti aiz˙vien pieauga A. XVII, 581. zvans skanēja... kā pìeaugdams Kaudz. M. 328. truoksnis... daudz lielāks un juo stipri pieauguošs Kaudz. M. 161;

4) heranwachsen,
Part. pìeaudzis, erwachsen: Sprw. pieaudzis un tak vēl muļķis. bē̦rns pieaug par vīru Kaudz. M. 60. viņš arī tā pat reiz liels pieaugs A. XI, 99. nuomiris, atstādams atraikni ar nepieaugušu dē̦lu LP. V, 259. gāja... precībās, kur zināja pieaugušu ve̦damu meitu BW. III, l, 25. pieaugušu meitu ņēmu BW. 11370;

5) vollwachsen:
e̦ze̦rs... zālēm pieaudzis LP. V, 386. lauki purva puķu pieauguši BW. 16363. Subst. pieaûgšana, das (Her)anwachsen, Zunehmen: iedzimtības pieaugšana Konv. ² 742. pieaûgums, der Zuwachs: matu pieaugums MWM. VI, 398. iedzīvuotāju pieaugumu plūdina pāri Baltijas ruobežām Apsk. v. J. 1903, 459.

Avots: ME III, 237

pìešļūkt,

1) intr., heran-, hinzugleiten, -schlurren:
svina kurpēs piešļūca . . . smagums B. Vēstn.;

2) tr., mit einem Schlitten (etwas) anführen:
plikā ziemā tik re̦ti kāds dabūja piešļūkt ² malku ar ragūm, citi pieveda ar ratiem Ahs. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 301

pìetikt,

1) an etwas, zu etwas kommen, herankommen, sich nähern:
sitis ļaudis, kur tik pieticis Etn. IV, 72. ne˙kâ un ne˙kâ muļķītim pietikt LP. IV, 221. gudruojuši visādi šim pietikt Etn. II, 77;

2) ausreichen, hinreichen, genug sein, genügen:
Sprw. ar "paldies" vien nepietiek. pietiks ir atliks (ruft man einem Kargen zu) Seew. n. U. augums bija tev, māsiņ, ne auguma vien pietiek (Var.: ne auguma vien ir gan) BW. 5383, 1. nakti vežu līgaviņu, dienu laika nepietika 18411 var. stallī ragi neiegāja, laukā rūmes nepietika 32416, 5. ievainuotais bijis nuo asiņu nuoplūšanas jau ļuoti vājš... tas varējis pietikt vēl kādas piecas-sešas stundas Janš. Dzimtene V, 112. tas būs krietns cilvē̦ks, un ar tuo pietiek Alm. Kaislību varā 104. vai vēl nepietika, ka mani grāvī iesviedi? LP. lI, 21. vīram pietika, kuo Krišus tam sacīja VI, 1, 515. ņemi šuo zuobinu un cērti, ka katram ar cirtienu pietiek! IV, 226; part. pietiekams, pietiekuõšs, genügend; befriedigend: pietiekams ce̦ns Trik. pietiekami liels gabals Kaudz. Ve̦cpiebalga 23. ganāmie pulki neienesa pietiekuoši daudz uzturas A. v. J. 1899, S. 305;

3) (mit etwas) auskommen, sich begnügen:
stiprais vēl smādējis nūju par vieglu, bet pietikt jau varuot LP. VI, 1, 457. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuo dalītuo tiesu BW. III, 1, 19. - Part. pieticis, = pãrticis, wohlhabend, sein Auskommen habend: saimnieks arvien bijis pieticis LP. VI, l, 66. - Refl. -tiês, sich genügen lassen, begnügen U. Subst. pietikšana, das Auskommen U.

Avots: ME III, 304

pil˜nîgs,

1) füllig (von körperlicher Fülle):
pilnīgs augumā, wohlbeleibt (n. U. auch: vollkommen erwachsen);

2) vollständig, vollkommen:
par daudz pilnīgs ne˙viens nebūs Alm. Kaislību varā 132. Subst. pil˜nîgums, die Fülle, die Vollständigkeit: daba visā pilngumā A. XI, 492. Adv. pilnīgi, ganz, völlig, vollständig: pilnīgi mierā, ganz zufrieden.

Avots: ME III, 215

pil˜ntìesîgs* vollberechtigt: pilntiesīgs pilsuonis. Subst. pilntiesîgums, die Vollberechtigung: sapulces pilntiesīgums Dzimt. Vēstn.

Avots: ME III, 216

pļãpîgs, geschwätzig, schwatzhaft Lös. n. Etn. IV, 165: Sprw. pļāpīgs kâ ve̦ca sieva. - Subst. pļãpîgums, die Geschwätzigkeit, Schwatzhaftigkeit.

Avots: ME III, 367

plecîgs, breitschulterig: plecīgs vīrs. viņš bija plecīga auguma Vēr. I, 898. gaduos vecīgs, ple̦cuos plecīgs LA. Subst. plecîgums, die Breitschultrigkeit: viņas druknums un plecīgums Lautb. Luomi 195.

Avots: ME III, 332

plûst (li. plústi "überfliessen"), -stu, -du, intr.,

1) sich ergiessen, überströmen, ūberschwemmen
U.: ūdens, asaras plūst. alus plūst Aus. I, 7. re̦dzamas me̦lnas švītras, kur plūduši sviedri Vēr. I, 1393. kad mēs trīs šķirsimies, plūdīs žē̦las asariņas BW. 3635, 3. Mit dem Lok.: sievietes plūda asarās Sadz. viļņi 284. gulē̦tājs, sviedruos plūzdams... LP. VII, 424;

2) fig., sich ausbreiten, ruchbar werden
St., U.; valuoda plūst, von einer fliessenden Rede. - Subst. plûšana, das Fliessen, Strömen; plûdums, der Strom, der Guss, Fluss; bē̦gums un plūdums, Ebbe und Flut: mūžības bezdibenī nav ne plūduma, ne bē̦guma Pürs I, 78. Zu plaûst I.

Avots: ME III, 363

puogs Freiziņ "= raibs"; puôgs ² , gesprenkelt MSil.; puôgs ² (mit weissem Halse) suns Nigr., Lautb.; suns puõgu kaklu, mit weissem Halse Rutzau. Nebst puogums, puogains 2, puoģis zu poln. pąga, pęga "Streif, Fleck", s. Thomsen Ber. 206.

Avots: ME III, 455

priekštecis (f. -ce), prìekšte̦cê̦tãjs Kaudz. M., der Vorgänger, Vorfahre: kāda individa lielais augums tiek uzskatīts kâ priekšteču mantuojums Vēr. I, 1382. pēdējie var mācīties, kuo viņu priekšteči savāgaitā pieredzējuši Latvju tauta XI, 1, 3. viņš juta patīkamu nuogurumu, laikam veselības priekšteci A. v. J. 1899, S. 469. Anniņai sākās nebaltuo dienu priekšteces MWM. VIII, 496.

Avots: ME III, 398

pūcîgs, pũcisks, böse, boshaft, närrisch U.: pūcīga saimniece Etn. III, 181. pūcīga balss MWM. VII1, 330. pūcīgi vaibsti Seifert Chrest. III, 3, 45. pūcisks izskats A. v. J. 1899, S. 369. Subst. pūcîgums, die Bosheit, Boshaftigkeit: sievu stūrgalvība un pūcīgums Plūd. Llv. II, 202.

Avots: ME III, 444, 445

‡ puskupris, ein halber Buckel (Höcker): nelielais ... augums ar puskuprīti mugurpusē A. Upītis Ģertr. 68.

Avots: EH II, 332

*I raugt, zu erschliessen aus ieraugt (= ieraudzît) und raugums.

Avots: ME III, 487

ražîgs,

1): griķi ir ražīgi Iw. dārzā pupas aug ražīgāk ebenda. ražīgi kartupeļi Kaltenbr. r. lietus, ražīga vasara Auleja; ‡

2) (mit Erfolg) arbeitsam
Seyershof. Subst. ražîgums, ‡

2) erfolgreiche Arbeitsamkeit
Seyershof.

Avots: EH II, 360

ražîgs (bei U. dafür fälschlich rašīgs), ergiebig, gut gedeihend, fruchtbar, produktiv: ražīga sē̦kla, fruchtbare Saat. ražīgs gads LP. V, 119, ein gutes, ergiebiges, reichliche Ernte verheissendes Jahr. ražīgs darbs, produktive Arbeit: mans darbs kļūst daudz ražīgāks un raže̦nāks R. Sk. I, 91. Subst. ražîgums, die Ergiebigkeit, Fruchtbarkeit, Produktivität: auglīgais ražīgums Rainis. darba spē̦ka ražīgums A. XI, 540.

Avots: ME III, 493

reibîgs: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74,

1): r. alus - auch Andrupine, Auleja, Kaltenbr., Zvirgzdine. r. dzēriens Pas. IV, 204, 515. reibīgi taisīt alu Auleja. (dzēriens) kļūstuot stipri r. Janš. Mežv. ļ. II, 468. ‡ Subst. reibīgums Brīvā Zeme 1939, № 152, S. 2, das Betäubendsein.

Avots: EH II, 363

rîdzība ² Dond. "nemiers; gums">pārsteigums": kas jums bij pai rīdzību uznākusi, ka jūs bijāt tik uztraukti?

Avots: ME III, 536

riêbîgs,

1) widerwärtig, ekelhaft, verhasst, hässlich:
riebīgs cilvē̦ks, skats; riebīga sirds U., der Widerwille;

2) unwillig
B. Vēstn. n. U., verdriesslich;

3) sehr lecker und daher nicht ir. einer grossen Quantität geniessbar:
bīde̦lē̦tu miltu biezputra ļuoti riebīga: daudz tās nevar ēst Nigr. riêbigums, das Widerwärtigsein.

Avots: ME III, 542

II riest, sich füllen Freiziņ, sich ansammeln: vē̦ruo, kâ viņu škūņi riest, sarkani ābuoli saulē briest A. Brigadere. stādiņš (pilns) riestuošas sulas JR. IV, 190. Refl. -tiês (praes. auch riežuôs), sich ansammeln, sich füllen Freiziņ: valgums acīs rietās Juris Brasa 164. salds me̦dus riešas un rit Akur. Astras 31. pateicība tanī riešas Valdis. pilna sirds ar skumjām riešas Brands 83. nezâles un pe̦lavas, kas sietam griežuoties rìešas, t. i. salasās kuopā (vgl. riest III 4 und riesties 5) virs graudiem Wolm. Gehört zu riest III.

Avots: ME III, 546

rùosîgs C., ruôsîgs ² Karls., Adv. rùosîgi, geschäftig, rührig, tätig U., Fehteln: ruosīgi strādnieki Purap. Kkt. 151. ruosīga kustēšanās Jaun. Dr. 1902, S. 334. darbības ruosīgums Vēr. II, 79. jēdzienus . . . ruosīgi centās paplašināt I, 1177. ruosīgs zirgs U., ein Pferd, das einen lebhaften Gang hat; es ruosīga (Var.: ražīga) malējiņa: viena sieka malumiņu līcin līka dzirnaviņas BW. 8062, 3 var.

Avots: ME III, 582

r̂ugt,

1): zeme rūgst Janš. Dzimtene V, 264. ūdens plūda pāri un pļavas rūga laukā Heidenfeld;

3): auch Auleja, Kaltenbr.; pīpes vietā rūgst aizde̦gta sakārne Pas. V, 229 (aus Lettg.). rūgst un kūpst vien kâ rūgstuoņa, bet degt nede̦g Janš. Mežv. ļ. II, 458 (ähnlich 88; geschrieben rnit -ks-). vakar jūrā rūga Nidden; ‡

4) murren, verdriesslich (erbittert) sein
Diet. Subst. rûgums,

2): ein Sauertopf
A.-Ottenhof, (auch rûguma puôds) Gr.-Buschh.; ‡

3) = rûgsnis I A.-Schwanb.

Avots: EH II, 387

rûgt (li. rúgti "gären"), -gstu, -gu, intr.,

1) säuern, aufgehen, gären
(auch fig.): piens, alus, maize rūgst. viņā rūga... liberālisma nemiers Vēr. I, 965. Nauģam sāka sirds juo vairāk rūgt Libek Pūķis 48;

2) aufstossen
U.;

3) aufsteigen (vom Rauch), rauchen:
līdumā rūgst dūmi Wessen. uguns rûgst ² vien, ne˙maz nede̦g Nigr. dūmi rūga BW. 111031, 1. - Subst. rûgšana, das Gären, Aufgehen; rûgums,

1) das Gärsel
L., U.; die Gärung U.;

2) die Erbitterung, der Zwist;
rūguma maiss U. od. puods Wid. od. de̦sa Wid., ein sauersehender Mensch, ein Sauertopf. viņš vienumē̦r kâ rūgums Austrĩš Naidnieki 12. zu raûgs: zu trennen ist vielleicht rūgt 3 (vgl. Būga LM. IV, 427; zu d. Rauch usw. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 357?).

Avots: ME III, 567, 568

sadilt, intr., (durch ständigen Gebrauch) sich zerreiben, völlig abgenutzt werden; (fig.) sich verkleinern, winzig resp. dünn, mager werden: Sprw. sadilis kâ īle̦ns. sadilušas dzirnaviņas BW. 8040. piekūst mans kumeliņš, sade̦l kaltas kamaniņas 18090. dziedāja, dziedāja, palika klusu: pietrūka dziesmiņu, sadila mēlīte 914. ruokas āda ir pret tuo vietu sadiluse Krišs Laksts 3. zēģele paspīdēja, sadila un izgaisa tālumā Skalbe. sadilst augums acīm re̦dzuot A. XX, 327.

Avots: ME II, 610

sadugt,

1): pret tumši sadugušām debesīm Daugava 1939, S. 123. atnāk ļaudis sadugušām sejām Sudrabkalns V. b. l. 104. sadudzis gaiss, - būs lietus Frauenb. Subst. sadugums: smags s. (Betrübtsein?)
aizklāja meitenes jautruo prātu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 125.

Avots: EH XVI, 404

sadugt, intr.,

1) auch sadūgt, dunstig (Etn. III, 162), trübe, finster, bose werden: debess sadũgusi pirms lietus Wormen. sadugusi (Var.: sadūgusi, saduzuse, sadumuse, sadūkuse) saule te̦k pretim lietus mākuoņām; tâ saduga (Var.: sadūga, saduza, saduma, sadūca) mans prātiņš pret nelieti tē̦va dē̦lu BW. 21902. upe nesa sadugušu ūdentiņu; tâ saduga mans prātiņš ar nelieti dzīvuojuot 26854. viņš saduga (wurde traurig) Bixten, Hofzumberge, sadûga ² Rothof. laiks ir sadudzis, der Himmel ist bewolkt N.-Autz n. U., Platon, Laud., Bers., Smilt., Liel-Bērze;

2) sich bücken, sich vornüberbeugen; zusammenfahren: sadudzis "uz priekšu saliecies; savilcies; slims" Alswig. Kārlis, nevarē̦dams šuo skatienu panest, mazliet saduga De̦glavs Rīga II, 1, 50. viņš ... it kâ nuobijies nuorāva balsu un saduga ebenda S. 481. viņa saduga un nuolaida acis MWM. IV, 768. viss ķermenis būtu sadudzis uz priekšu Duomas II, 8. Zariņš apstājās un saduga, it kâ viņam uz ple̦ciem būtu uzkŗauta pārāk smaga nasta Saul. III, 93. viņš saduga, atce̦rē̦damies visus savus darbus Latv. viņš mani ieraudzījls tâ kâ saduga (sarāvās, nuoliecās) Brucken. Subst. sadugums "?": ne vienu silu vien viņš nuolīda trakuodams aiz spē̦ku saduguma Duomas II, 909.

Avots: ME III, 615

sadūgt, ‡ Subst. sadūgums, trübe Stimmung (?): s. pašā ... izklīda un nuoģiedruojās Veselis Cilv. sac. 86.

Avots: EH XVI, 405

sadurtins augums Bers., kurzer, kleiner, untersetzter Wuchs.

Avots: ME III, 617

sagumt: veļa sagumst (beim Plätten ohne Brett) BielU. biezuoknis nuo abām pusēm sagumis ceļa gravai pāri A. Upītis Pirmā nakts 24.

Avots: EH XVI, 411

sagumt AP., intr., auch refl. -tiês, sich (zusammen)biegen Wid., sich senken, sich beugen, sich bücken, sinken : kārklu luoki sagumst N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411. tas neluocījās un nesaguma Blaum. viņa salīka un saguma pa˙visam Zalktis I, 21. viņa ar visu augumu saguma uz priekšu Duornas III, 1178. viņas augums saguma pie Juŗa krūtīm A. v. J. 1898, S.277. reizēm diriģents saguma pa˙visam maziņš Upītis Sieviete 47. tas veikli saguma pie zemes; un šāviens pārgāja pāri Latv. viņa pamazām sagumuse gultā Upītis Nemiers 69. viņa saguma dre̦bē̦dama uz krē̦sla Austr. Šveņķis sagumās atkal pār savu... cepeti Duomas I, 4.

Avots: ME II, 632, 633

sagur̃t, intr., matt, müde, schwach werden: tur tev sagurs ne˙vien kājas, bet visi kauli A. v. J. 1897, S. 531. izstaipīdams savus sagurušuos kāju stumpjus Jaun. mežk. 172. viņa vēl vairāk sagura A. XX, 648. sagurušais augums ebenda 618: es biju saguris, it kâ kad es būtu daudz pūlējies un paveicis Latv. cilvē̦ks jūtas vispārīgi saguris MWM. IX, 823.

Avots: ME II, 633

sa-îgt, intr., mürrisch, widerwillig, verdriesslich werden; etwas nicht leiden können od. wollen, mit Widerwillen empfinden, ansehen: ķēniņš jau saīgst LP. 1V, 131. viņš, saīdzis un savēlies, tai ne vārda neatbildēja MWM. v. J. 1896, S. 458. viņa izskatās saīguse un apmieguojusēs Vēr. I, 1330. saīdzis un tiepīgs cilvēks Turg. saīdzis prāts, verdriesslicher Sinn U., Muižn. per. 7. Belmonts rādīja saīgušu seju RA. viņš tikai saīdzis saviebās Vēr. II, 142. saīgušas acis, vom Rauche angegriffene od. sonst schmerzhafte Augen U. - Subst. sa-îgums, der Ärger, der Widerwille, der Verdruss, die Verstimmung: vai saīgums bija par Rūdolfu? JR. V, 63. saīgums... izzudis nuo sejas Janš. Dzimtene V, 220.

Avots: ME II, 638

sajẽgt, intr., tr., verstehen, begreifen: viņa ne jēgt nesajēdza, kādās briesmās atruodas. ja kas dzirdēja, ne˙nieka nesajēdza MWM. VI, 402. es nesajē̦dzu, kâ tādas lietas vienai dzimtai var uzbrukt Vēr. I, 1074. Refl. -tiês , = atjēgties , sich besinnen : ja valdnieks sajē̦gtuos kre̦klu ugunī iesviest LP . III , 77 . - Subst . sajē̦gums , der Begriff , die Vorstellung : cik savādi sajē̦gumi tev par cilvē̦ku vērtību ! Ar.

Avots: ME II, 640, 641

sakļaût Domopol, tr., zusammenschmiegen, zusammenlegen: papeles ar... kuopā sakļautiem zariem Latv. viņš sakļāva ruokas pār galvu Akurater. putni ar sakļautiem spārniem Saul. I, 125. čūska ar sakļautiem, zvīnainiem spārniem Zalktis I, 24. Refl. -tiês, sich (seitwärts, schief gegeneinander Kronw.) neigen; sich zusammenschmiegen, -pressen, -drücken; zusammensinken; sich schliessen (von Blumen): šis šķūnis ilgi neturēs: gluži sakļāvies Erlaa. labība sakļāvusies N.-Peb. slieces sakļāvušās Kronw. grābeklis sakļâvies Wessen. ve̦cā ce̦pure pa˙visam sakļāvusēs Vēr. II, 1239. sakļāvusēs platmale A. XX, 642. virve sakļaujas viņa ruokās A. Upītis. dubļi sakļaujas tūliņ kuopā MWM. VII, 324. līdzrunātaji sakļaujas tik šauri, ka ne˙viens viņu nevar ieraudzīt B. Vēstn. viņa spēcīgais augums bija tâ kâ sakļāvies A. v. J. 1900, S. 726. viņš izskatījās vēl vairāk sakļāvies nekâ agrāk Vēr. II, 907. ziedi sakļaujas pie pārgruozībām ebenda 408. lapiņas sakļāvušās viena pie uotras ebenda 409.

Avots: ME II, 651

salīgt, ‡ Subst. salīgums, das Übereinkommen: viņu tiesības tiem nebij ... atņe̦mtas, bet ... ar jaunu salīgumu atkal uzticē̦tas Kronv. Kopoti raksti un runas, S. 136.

Avots: EH XVI, 426

‡ šāmet PV., bis zu dieser Stelle: tavs augums ir pie manis š.

Avots: EH II, 624

saŗukt Dunika, sarukt, intr., zusammenschrumpfen U., einschrumpfen (eig. und fig.): sīkais augums it kâ saruka Purap. ve̦cs, izkaltis, sarucis vīriņš Latv. viņa saruka arvien mazāka MWM. X, 40. kustuonīši sausumā pilnīgi saŗūk Vēr. II, 1056. sarukuse viņa āda Latv. nuo skumības sarucis mans vaigs Psalm 31, 10. visu rītu nee̦smu ēdis, man vē̦de̦rs ir tâ sarucis Dond. vadmala veļuot saŗūk Nigr. smadzenes arvien vairāk saŗūk Vēr. II, 925. naudas maks sarucis Erlaa. tālums it kâ saŗuka: mēs atkal bijām viens uotram tik tuvu Latv. vācieši pārnāca sarukušā skaitā MWM. VIII, 385. - kad tu saŗuktu! dass du verschrumpfest! Mag. XX, 3, 38.

Avots: ME III, 726

sasapņuôt,

1): šis pārsteigums bij gaidīts un sasapņuots (erträumt)
Jauns. R., dz. un j. 124.

Avots: EH XVI, 445

sasniegt, tr., erreichen (eig. u. fig.): beidzuot sasniedza upmalu LP. IV, 214. viņš tik ātri negribēja savas mājas sasniegt Jaun. mežk. 13. viņš sasniegs lielu ve̦cumu LP. VII, 418. sasniegt mērķi, das Ziel erreichen. Refl. -tiês, einander, gegenseitig reichen: abi sasniedzas ruokas. - Subst. sasniegums, das (einmalig) Erreichte; der Erfolg.

Avots: ME III, 740

sastiñgt, intr., erstarren Ruhental: sastindzis... kâ rags Kaudz. M. 47. sastingu, nuosalu tēvis gaidīdama BW. 18509, 2. tikkuo nesastinga nuo smiekliem, nuo liela aukstuma Sassm. tuo sastingušu nuo ūdens izvilkuši LP. VlI, 984. Ķencis sastinga aiz bailēm Kaudz. M. 155. vinš bij pa˙visam sastindzis un sastulbis nuo pārsteiguma un brīnumiem Vēr. II, 31. ūdeņi sastinguši jūŗas vidū II. Mos. 15, 8. vārds uz lūpām... sastingst Vēr. I, 783. viņas sausajā, krunkainajā, it kâ sastingušā sejā 1283. sastingušas acis, starre Augen Heniņ. -Subst. sastiñgums, das einmalige Erstarren, die Erstarrung: abinieki un rāpuļi pavada ziemu sastingumā Sassm. viņam uznāca kâ auksts sastingums Vēr. I, 827.

Avots: ME III, 747, 748

sastrēgt, intr., auch refl. -tiês, sich ansammeln, anstauen, in Stillstand geraten: vēja pusē gaiss sastrē̦g MWM. XI, 156. kâ ūdens plūst, kâ duobēs sastrē̦dzas Rainis. ķermenis... sastrēdzies pilns kâ baltais me̦dus ābuoliņš pats nuo savas sulas Duomas II, 260. spē̦ks viņā sastrēdzies Rainis. sa biedriskā dzīve sastrē̦guse MWM. XI, 194. Subst. sastrē̦gums, auch sastrē̦guojums, das einmalige Sichanstauen; das Angesammelte, Angestaute, in Stillstand Geratene: le̦dus gabali pavasara plūdu sastrē̦gumā Niedra. ja divus pluostus sadzina vienu aiz uotra, tad sastrē̦gums nenuovēršams Kleinb. st. 9. pluostu sastrē̦gums Daugavā. kuoku sastrē̦guojums B. Vēstn. sašķīst tumsas sastrē̦gums Stari III, 210.

Avots: ME III, 749

sasutinât, tr., fakt. zu sasust, ausbrühen Spr.: luoku liecamuo kuoku vajaga labi sasutināt, lai liecuot neiegumst Fest., Golg.

Avots: ME III, 751

saũle,

1): s. vēl leiša gaŗumu Frauenb., die Sonne ist (am Nachmittag) noch hoch am Himmel.
svešu sauļu iemītnieki Skalbe Raksti IV (1938), 127. nuo saules līdz saulei AP., Meselau, N.-Rosen, Spahren, vom Sonnenaufgang bis zum Sonnenuntergang. vasaru tie vienā saulē cēlās, uotrā likās pie miera Aps. J. Raksti I ² , 94. čigānu s. (der Mond) - auch Meselau. puišu (od. puiškanu Alant Vils Poem pa kulšen 41) s. N.-Rosen, Neu-Salis, der Mond. saules augums Luttr., ein paar Stunden vor Mittag: vai būs vēl daudz kuo pļaut? - vēl kādu labu saules augumu Janš. Dzimtene III, 41. saules brālis, ein müssiger (gew. schlecht gekleideter) Herumtreiber Riga: viņš ... iztaisījies par tāda mākslīgu saules brāli ("?") IV, 138. uz svītrainām, zvaigžņainām ..., ziedainām un saules ("?") se̦gām Vindedze 64 (vgl. saũlains ‡ 2). saũles sunītis Frauenb., = saũlsunītis;

2): kādi stādiņi nav dieva saulītē! AP.

Avots: EH XVI, 460

šaũsmîgs Iw., (mit àu) C., (mit âu ² ) Kl., schaurig Kurl. n. U.: viņas izskats bija tiešām šausmīgs MWM. X, 577. Subst. šausmîgums, Schaurigkeit, Schauerlichkeit: skaistums un kluss šausmīgums Vēr. I, 1166, nuojaudis viņas (ziņas) patiesīgumu un šausmīgumu Vārpas 12.

Avots: ME IV, 8

sàusnējs C.,

1) dürr; hager, mager
Schwanb., Golg., Lös., Aahof, Druw., Meselau, Drobbusch; "pasauss (cilvē̦ks, vējš, laiks)" Nötk., Bers., Fest.; = sausējs U.: gaŗš, sausnējs, pavecīgs vīrs Kaudz. M. 69. augums viņai slaids, bet sausnējs R. Sk. I, 79;

2) sàusnēji, ein feiner, weidenartiger Strauch
Ronneb., Roop: es krūmuos salasīju sausnējus, bet viņš... lika tuos sārtā Kļaviņš; "dürre, nicht abgehauene Bäumchen" Nötk.; dürre Äste Vank., Adsel, Golg.; "skuostām līdzīga sausa tīruma zâle" Grawendahl; "nuokaltuši kaņepju sēklinieki" Sessw., N. - Peb., Druw.;

3) s. sausne;

4) Sausnēja, Name eines Waldes
Lvv. I, 31;

5) sàusnējs neine Stelle am od. im Walde, wo trockenes Moos und hartes Gras wachsen"
Drobbusch, Stomersee, Odsen.

Avots: ME III, 776

sàuss (li. saũsas, apr. acc. s. sausā, serb. sûh, gr. αῦος, ae. séar "trocken"), trocken, dürr; nüchtern U.: sausa maize, trockenes Brot. Sprw.: sausa maize, liela raize. tā jau ir sausu sausa malka, das ist ja ganz trockenes Holz Mag. XIII, 2, 69. šuo ragu... dzeršu sausu (leer trinken, dass der Boden trocken ist) A. XX, 743. tie jāē̦d ar sausu muti (von nicht wohlschmeckenden Speisen, wenn kein Speichel im Munde abgesondert wird) Konv. ² 776. mute sausa kâ daglis Celm. - sausa sieva, ein Weib, das kein Kind an der Brust hat U. sauss cilvē̦ks, ein nüchterner, einfältiger Mensch U. sausi me̦li, bare Lügen U. Lāčadē̦ls sausās dusmās (in heftigem Zorn) izle̦c stāvus LP. VI, 495. - loc. sausā, adverbial gebraucht, ^a) nüchtern, ohne zu trinken: uz kruogu! sausā... mūsu līgums nav līgstams Seibolt. tâ˙pat pie stoikas sausā sēdēja Blaum.; ^b) ohne Prügel: ja būtu dabūjuši ruokā, tad sausā laikam... nebūtu palicis Janš. Bandavā I, 212. - Subst. sàusums (li. sausùmas),

1) die Trockenheit, Dürre
U.;

2) Plur. sausumi, kleine trockene Holzstücke zum Einheizen
U., Salisb.: citiem dedza zaļa malka, man nededza sausumiņi BW. 18019. Nebst sust "trocken werden", sušķis zu ai. š̍ōṣ̌a-ḥ (< * sōṣ̌a-ḥ) "trocken machend; Trockenheit", av. huška- "trocken", alb. ϑań "trockne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 447, Trautmann Wrtb. 250 f.

Avots: ME III, 776, 777

savâdîgs, adv. savâdîgi, = savâds, savâdi, eigentümlich, sonderbar: aiz durīm kas tâ savādīgi rūc Pas. IV, 412 (aus Smilt.). Subst. savâdîgums, eigentümliches, sonderbares Wesen, Verhalten Berl. Māte 156.

Avots: ME III, 781

segt,

2): "schnallen; zuschnallen, losschnallen" ME. III, 812 zu ersetzen durch "heften";
saktu s. - auch AP.;

3) = sekt 1 Auleja: seņāk ne meitu sedze, a pamiliji: ka[d] laba pamilija, tak i[r] jēme; ‡

4) behüten:
sedz (Var.: glabā, glāb, sargj[i]), meitiņa, pate guodu! puis[i]s par guodu nebē̦dāja BW. 6585, 3. Subst. sedzẽjs: "wer deckt, bedeckt" ME. III, 812 zu verbessern in "1) wer (be)deckt;

2) = secẽjs"; se̦gums,

2): puikam katru nakti viss s. pa zemi AP.; ‡

3) die Deckung:
parādam nav se̦guma.

Avots: EH XVI, 475

segt (li. sègti "heften"), se̦dzu od. se̦gu, sedzu, tr.,

1) decken, hüllen, bedecken
U., auf-, überdecken: māmiņ[u] se̦dz velēniņas BW. 3925. aiz tautieša aiztecēju, . . . tautiet[i]s manu kaunu sedza pret tām laužu valuodām 8318. dē̦lu māte gaidījās, lai es se̦gu villainīti 25279 var. se̦gu (Var.: se̦dzu) baltas villainītes 16967, 3 var. tās (= mājas) sniegā tīti krūmi se̦dz Vēr. I, 1297; jumtu segt (= jumt) Arrasch, Ermes, Schwanb.;

2) einstecken, schnallen; zuschnalten, losschnallen:
villainē tapa "se̦gtas" sagšas Etn. IV, 108, se̦dz krūtis sakti BW. III, 2, 161,. sedz, māmiņ, man krūtiņas sīkajām saktiņām! BW. 17005. puiši manas saktas sedza, vilka manus gredzentiņus 6275;

3) pē̦das segt Golg., = p. sekt 1. Refl. -tiês, (für) sich auf-, überdecken, sich bedecken, sich zudecken: likšuos zīļu vainadziņu, segšuos baltu villainīti BW. 13592. nebij . . . māmuliņa tādas sagšas se̦gusēs 25322. tâ sedzies, tautu dē̦ls, ka tev tiek villainīte! 24866, 1. Subst. - segšana, das Decken, Bedecken; segšanâs, das Sichbedecken; sedzẽjs, wer deckt, bedeckt: nu nāk tavi vedējiņi, tavu pē̦du sedzējiņi BW. 16831; se̦gums,

1) die vollendete Tätigkeit des Deckens;

2) eine Decke, Bedeckung
U.; die wollene Tagesdecke Gr.-Jungfernhof n. U.: maizes kukulīti, kuo... paņēma līdz un uzglabāja zem se̦gumiem BW. III, I, 97. kupli mani se̦gumiņi (Var.: ieluociņi, villainītes u. a.) BW. 17875, 14 var. Nebst sagša, sagts, li. sagà od. sãgas "Schleife" zu agr. sagis "Spange, Schnalle" (und saxtls "Rinde"?), air. sén "Fangnetz" und - wenn das wurzelhafte a nicht auf ṇ beruht - al. sájati "hängt an", vgl. Trautmann Wrtb. 252. Die le. Bed. "bedecken" (auch li. apsėgti LChr. 264, ₂₀ ) dürfte zuerstim Kompositum apsegt (urspr.: ringsum anheften) aufgekommen sein.

Avots: ME III, 812

sērgt (?) Für. I, kränkeln, siechen. Subst. sē̦rgums Br. 639, die Kränklichkeit.

Avots: ME III, 828

I sẽrîgs, traurig, bekümmert Wid.: gurde̦ns, sērīgs smaids Vēr. II, 142. sērīgas jūtas Turg. Muižn. per. 61. kâ viņpasaules ē̦na sērīgs V. Eglītis. zē̦ni . . . lūkuojas . . . sērīgi, līdzcietīgi uz nelaimīguo Poruk. - Subst. sẽrîgums, die Traurigkeit, der Kummer: sērīgums, kas viņā . . . vārduos skanēja Asp. šai smaršai arī tāds sērīgums Vēr. v. J. 1903, S. 14.

Avots: ME III, 828, 829

siẽviškîgs, siẽvišķs, sievišks U., sievisks L., Wid., weiblich. - Subst. siẽvišķîgums, die Weiblichkeit: viņas īstuo, maiguo sievišķīgumu B. Vēstn.

Avots: ME III, 862

sìrgt Wolm., Jürg., Arrasch (li. sir̃gti "kranken; sorgen" Viltis 1908, 82), sir̂gt ² Dunika, Dond., Salisb., Siuxt, Salis, Widdrisch, sir̃gt PS., C., sìrgt ² Kl., sirgstu od. sē̦rgu, sirgu, intr., krank sein, kränkeln U.: es visu pavasari sirgu Dunika. bē̦rni sirgst ar mazasinību Vēr. II, 215. redzi bērziņu te sē̦rgam Asp. Ziedu klēpis 48. kas redzējis krītamuo kaiti sirgstuošus ... slimniekus Antrōp. III, 45. šī krūšu dzīsla sirgst Br. 88. - Subst. sirgšana, das Kränkeln, Kranksein; das Siechbett Brasche; sirgums, die Krank

Avots: ME III, 845

šķirmîgs Wid., (mit ir̃) Jürg., Salis, Widdrisch, Zögenhof, = šķirîgs: šķ. darbs Jürg. šis cilvē̦ks ir šķirmīgs. visuos darbuos Kurmene, Bers., Salis. darbs secās šķirmīgi Apsk. v. J. 1903, S. 210. šķirmīgi strādāt Salis. šķirmīgs zirgs, ein Pferd, das flink trabt Smilt., Widdrisch, Zögenhof. šķirmīgu gaitu Austriņš Naidnieki 14. - Subst. šķirmîgums, = šķirmĩba: jaunava... šķirmīguma... ziņā nepārspē̦ta Druva II, 277.

Avots: ME IV, 44, 45

šļaugans,

1): "šlaũgans" ME. IV, 65 zu verbessern in "šļaũgans"; "nuoguris; vaļīgs" (mit aũ) Behnen: š. me̦zgls. maiss šļaũgani (lose, locker)
sasiets AP., Lesten; "kraftlos; ermüdet" (mit aũ) AP.: nuo balles pārnācis gluži š. Alswig, N.-Peb. gadās, ka guovs tesmens ir š. (mit àu ² ), tas ir, neierietējis slimības vai cita ieme̦sla dēļ Bers. š. ir siena ve̦zums, kas nav labi saspiests un sasiets ar virvēm un buomi N.-Peb.;

2): šļaugana (= gluda un slīpa) var būt kāda priekšme̦ta mala Meselau;

3): vē̦de̦rs palicis tīri š. (mit aũ) AP.;

4): šļaugana dūša - auch Alswig;

6): š. ("gaŗš") augums Meselau.

Avots: EH II, 644

‡ *slē̦dzums (zu erschliessen aus dem Demin. instr. s. slē̦dzumiņu BW. 3137, 1 var., 20013,

1), = gums">slê̦gums.

Avots: EH II, 524

slêgt,

3): cietuma s., ins Gefängnis einstecken
Stender Deuisch-lett. Wrtb. (unter "einstecken"). Subst. slê̦gums,

1): stallis vakarēju slē̦gumiņu BW. 31064; slèdzējs,

1): labi slēdzējiņi BW. 27553.

Avots: EH II, 524

slêgt (li. slė´gti "drücken, pressen"), slê̦dzu, slêdzu, tr.,

1) schliessen
(vgl. li. užslė´gti "verschliessen" Lit. Mitt. I, 72): viņš nuokalis sle̦pe̦nu atslē̦gu, kas pretistabas durvis slē̦dz LP. IV, 144. atslē̦gām vārti slē̦gti BW. 13646. slē̦dzamais, der Schlüssel U., Bielenstein Holzb. 40: atslē̦gas slē̦dzamuo ve̦cas mātes ne̦sāja juostas galā piesietu pie sevis BW. III, 1, 52. Krišs apgrieza slē̦dzamuo Krišs Laksts 5;

2) zumachen, schliessen; zusammenschliessen:
miegs acis slēdza LP. VII, 504. puiši gāja zirgu slēgt (den Pferden die Fussfesseln anlegen) BW. 13595, 23 var.;

3) schliessen, einschliessen:
viņš mani slēdza savās ruokās Rainis;

4) fig., schliessen (nicht genuin!), eine Schlussfolgerung ziehen, zu einem Schluss kommen.
Refl. -tiês,

1) sich schliessen (lassen):
atslē̦ga samaitāta, labi neslē̦dzas Dond.;

2) sich aufschliessen:
veraties, vara vārti, slē̦dzaties, dze̦lza duris, lai es varu cauri braukt! BW. 18610. - Subst. slêgšana, das Schliessen; slêgšanâs, das Sichschliessen; slê̦gums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Schliessens
Spr.;

2) der Schluss (nicht genuin!)
V., die Schlussfolgerung: nākt pie gala slē̦guma Etn. I, 56; slêdzẽjs,

1) der Schliesser:
pilī ir vecenīte vārtu slēdzēja LP. VII, 27;

2) der Verschluss.
Vgl. sluôgs, sluôdzît, sowie Walde Vrgl. Wrtb. II, 714.

Avots: ME III, 928

šļe̦ñgans Frauenb., Wolmarshof, schlaff U., kraftlos: augums bij šļe̦ngans un slābs Upītis Sieviete 270. cieti nesavilkta stīga ir šļe̦ngana Grünw. Wohl mit šļ- für altes sl-; etwa als ein Kuronismus zu schwed. slinka "schlottern", dän. slunken "schlaff" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 713)?

Avots: ME IV, 70

smacîgs, erstickend, dumpf: sm. gaiss Vēr. II, 326, Libek Pūķis 19. smacīgas te̦lpas MWM. v. J. 1897, S. 81. smacīgā bedrē Stari III, 155. smacīga nāves nakts Kārstenis Gāju p. 26. orkāna smacīgā svelmē vīst ziediņš J. R. IV, 44. viņa dzeja nav gluži tik smacīga MWM. VII, 905. ze̦ms un smacīgs līdzi būdai ir . . . gars Rainis Ave sol 9. Subst. smacîgums, das Dumpfsein: šis pagrabte̦lpu smacīgums Rainis Tie, kas neaizmirst 25.

Avots: ME III, 947

smagrs,

1): auch Grawendahl, Lemb., Meselau, Orellen, Schujen, Schwanb., Weissensee; s. kuoks, darbs AP. izkuoks smagri (= grūti) plīst ebenda. smagri (= stipri) līt ebenda. s. (=biezs) dēlis Seyershof; ‡

2) schwanger
Orellen. ‡ Subst. smagrums, = smagums: tādā pašā smagrumā (ebenso schwer) Pas. XII, 46 (aus Serbigal).

Avots: EH II, 531

smags: unbek. in Grawendahl, Lemb.;

1): s. maiss, darbs Strasden. smagā labība Kav. smaga nauda Aus. I, 5. maksāt smagu galvasnaudu Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 7. kad zirgs pieē̦das smagu dābulu, tad viņš s. skriet Linden in Kurl. de̦r pret kle̦pu un smagām krūtīm Etn. III, 6. viņas vaigs bija s. un nuopietns Kaudz. Mērn. l. 52. s. vējš pūš, - drīz būs lietus Linden in Kurl. nuo meža atplūda smaga šņākuoņa Vindedze 108; ‡

2) schwanger
Frauenb.: tā pašreiz bij[u]si smaga Pas. XII, 241 (aus Serbigal). s. cilvē̦ks Seyershof. Adv. smagi,

1): s. iet AP. rudeņuos jau nu zirgam ir smagāk Kand.;

3): auch Auleja, Oknist, Wessen; s. garda gaļa Sonnaxt. s. senlaikuos ebenda. s. līt Saikava. s. me̦lna mute ebenda. s. sasilis Kaltenbr. viņa ... s. klibuoja Vindedze 105. uzturēšanās Rīgā man s. maksāja Līg. medn. 169. s. jāpasakās (= jāpateicas) par tuo guodu Jauns. Raksti VIII, 323. Subst. smagums: villainīte uozuoliņa smagumā BW. 5675. visuos smagumuos un grūtībās prata apmierināt Jauns. Neskaties saulē 13.

Avots: EH II, 531

smags (li. smagūs "schwer zu tragen", "вѣсскiй" Baranowski Zam. 5), schwer von Gewicht, lastend: sm. ve̦zums, eine schwerbepackte Fuhre. smagas dzirnus maltuvē BW. 6941, 1. smaga mālzeme Mzv. m. 93. maize nuokrīt zemē ar smaguo pusi uz leju Duomas II, 260. kājas jau me̦tas gurde̦nas un visi luocekļi smagi Vēr. II, 138. gulēt smagu miegu Baltp. I, 65. ar smagu (mit bedrücktem, kummervollem) sirdi Mērn. 1. 11. smagas (schwer lastende, quälende) duomas Mērn. 1. 12. laiks bij karsts un gaiss smags (schwül drückend) Kaudz. M. ...smagais vējš, kuokus luocīdams Pas. II, 158. - Adv. smagi,

1) schwer, gewichtig:
smagi nuopūsties Mērn. 1. 170. "astuņi!" Ķencis atteica le̦pni, druoši un smagi 45;

2) hohl; feucht wie auf Tauwetter:
vējš smagi pūš U. smagi pūta sila priede Biel. 1353;

3) smaģi Kaltenbrunn, sehr:
man krūts smagi sāp Kl. man smagi gribas Odsen, Sussei, Schlossberg. man smagi patīk guovis un aitas Jauns. Druva III; 375. smagi dziļa aka LP. V, 256. smagi smukas pils (gen.) VI, 785. Mārtiņš gan tuo Ievu smagi, smagi mīļuo Prl. n. FBR. VI, 114. jī smagi mīlīga Sussei n. FBR. VII, 137. smagi var priecāties 143. spuole smagi rūc Saikava;

4) schnell:
smagi sprēst Saikava. Subst. smagums (li. smagrimas "Schwere" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 173), die Schwere, das Schwersein, das Gewicht: linu sluogu smagumiņu Biel. 1810. vedējs izlēca nuo ratiem, lai atviegluotu smagumu R. Sk. II, 238. sajust nenuoteiktu smagumu visā miesā Austr. k. v. J. 1893, S. 69. - Nach Solmsen KZ. XXIX, 86 zu gr. (σ)μογερός "mühselig", μόγος "Mühe". Das Adv. smagi 4 etwa zu li. smagiaĩ "mit Geschmeidigkeit, tüchtig"?

Avots: ME III, 948

I smaĩls: auch (mit aĩ ) Ruhental, (mit aî ² ) Zögenhof; spitz (mit ài ² ) Kaltenbr.; vīri, kuriem augums stingrs, s. un ciets Latv.

Avots: EH II, 532

šmaugaîns, =šmaugans, šmaugs: gums">šmaugainais augums Vēr. II, 30. saslējis savus šmaugainuos luocekļus A. v. J. 1900, S. 777.

Avots: ME IV, 81

smaugs, schlank Mag. IV, 2, 147, U., (mit aû ² ) Ubbenorm. - Subst. smaugums, der schlanke Wuchs U. Nebst šmaugs wohl zu poln. smug(a) "schmaler Streifen, Enge", an. smuga "enge Öffnung", ae. smûgan "schmiegen", mnd. smuk "geschmeidig, schmuck, zierlich" u. a., s. Zubatý AfslPh. XVI, 413, Fick Wrtb. III4, 531 f., Waide Vrgl. Wrtb. II, 254 f.

Avots: ME III, 954

šmaũgs: auch ("schlank") Ramkau, (mit àu ² ) Erlaa, Nautrēni, Skaista, Sonnaxt, Warkl., (mit au) A.-Schwanb. Subst. šmaugums: (priedes) visas vienu šmaugumiņu BW. 18341 var.

Avots: EH II, 648

šmaũgs N.-Peb. n. Latw. Saule 1925, S. 378, AP., Drosth., šmaûgs Ronneb., Smilt., Warkl., šmàugs ² G.-Buschhof, Golg., Kl., Lis., Mar., Prl., Saikava, Selsau, šmaûgs ² Kalnzeem, Ruj., Selg., Wandsen, = smaugs, schlank, geschmeidig U., Spr., Bers., Lös., Mar.; (fig.) gut, vortrefflich: šmauga rīkste Bers., Ronneb., Etn. IV, 146. izganīju purvu purvus, šmaugas (Var.: smuidras) rīkstes nedabūju BW. 29561 var. šmauguo pātagu Krišs Laksts 27. priežu šmaugie stàvi A. v. J. 1898, S. 12 (ähnlich: 1902, S. 101). siliņā šmaugas (Var.: smaugas) priedes BW. 30419. bē̦rzu šmaugie zari Aps. VI, 3. šmauga egle Saikava. šmauga galuotne A. XX, 742 (ähnlich: Vēr. I, 830. šmaugas auga atvasītes BW. 27296. kâ čūskas . . . šmaugi Apsk. v. J. 1903, S. 295. šmaugas, tieviņas dāmas Liev. Brez. un Hav. 153. šmaugs nuo auguma Saikava. šmaugām ūsām JR. V, 61. uzvalks krita plānuos, mīksti šmauguos līkumuos MWM. IX, 337. šmaugs pirdiens. šmaugs (visā garumā) kritiens AP. šmaugs (wuchtig) sitiens Meiran. nuoskaitīja pa... vaigiem pa pusducim šmaugu pliķu Izglītība v. J. 1910, S. 648. tavu šmaugu (stipru, dūšīgu Ar.) sitēju! Kaudz. M. 49; Adv. šmaugi, = slaidi: Ektors pasit asti tâ labi šmaugi uz vienu un uotru pusi Saul. I, 96. cielaviņa . . . astīti šmaugi salīguo Krišs Laksts 11, le̦dus gabali griezās . . . šmaugi pe̦ldē̦dami MWM. X, 244. sēdies iekšā un laidīsim (wollen wir fahren) šmaugi! Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 843 (ähnlich S. 321). šmaugi pakritu Saikava. dē̦ls bija viegli un šmaugi dzīvuodams iztērējis ... naudas ... RA. Subst. šmaugums, die Schlankheit, Geschmeidigkeit Bezzenberger Le. Di.St. 176: Janis visā savā brašajā šmaugumā Janš. bē̦rzu šmaugumu Duomas II, 306.

Avots: ME IV, 82

snaigs, = snaiks, slaiks, schlank U.: snaigs ² kuoks Karls. snaiga sila priede BW. 18586, 13 var. snaiga ("?") pūra ve̦dumīn[u] 26357 var. snaiguo priežu starpā Kaln. Uozuolk. m. 112. egles snaigas Apskats 1903, S. 295. zirgu snaigie kakli Plūd. Rakstn. II, 278. kad stāv, tad snaigs; kad apgriežas, tad stuburains RKr. VII, 204. snaigums U., die Schlankheit. Nach Leskien Abl. 284 zu sniegt.

Avots: ME III, 971

I snigt (li. snìgti), III p. prs. snieg Bers., Selsau, Warkl., Schwanb., Golg., Nigr., Bauske, Selg., Siuxt, Wandsen, Sessau, Memelshof, snig od. (U., Zögenhof, Warkl.) snigst, prt. sniga, schneien: snieg kâ nuo maisa MWM. 1896, 461. sniegi snieg sniegamuo BW. 13817. Subst. snigšana, das Schneien: kupla snigšana U., reichlicher Schneefall. snigums, das auf einmal Geschneiete: vienas nakts snigums, der Schnee von einer Nacht U. sniegs ar pirmuo snigumu palika Jauns. - Nebst sniegs zu li. snaigala "Schneeflocke", snỹgaroti "leicht schneien" Pon. gov. II, 29, sneigėti "fein schneien", apr. snaygis, aksl. snĕgъ, got. snaiws, lat. nix (gen. nivis), ir. snechta, gr. acc. s. νίφα "Schnee", νείφειν, ahd. snīwan "schneien", av. snaēžāt (conj.) "wird schneien" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 695 und Trautmann Wrtb. 272 f.

Avots: ME III, 976

spaigs "?": spaiga pusnakts zieduonī Ve̦nsku Ed. Jaunas dzejas 23. spaiga nakts MWM. VI, 356. dzīve netīrā. spaigā D. 116, 55. smaršas spaigas Līguotnis 36. spaîgs ² "spilgts, stiprs" (?) Schwitten. Subst. spaigums "?": zieduoņa spaigums R. Sk. I, 5.

Avots: ME III, 981

spalgs,

1) grell
(mit alˆ ² ) Berstlof: vakarā pie... debess spalgi spulguoskaidra zvaigzne Vēr. I,1364. dusētgrib (velītis) tuvu man, caurspīdīgs, spalgs Akurater. līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. 1904, S. 637;

2) schrill
(Serben, Laud., Lasd., Durben), sehr laut Schibbenhof, Irmelau, Mitau, Dunika (mit alˆ), Pampeln, Bixten, Bershof, Pe̦nkule (mit alˆ ² ), Bers., Sehren, Sessw., (mit alˆ) Walk, Ronneb., Raiskum, Warkl.: nuo stacijas piepeši atplūda spalgs svilpiens Skalbe Skaņas izt. 44. kliedza spalgā balst A. 1893, S. 352. spalgas skaņas MWM. VIII, 532, mežā ar spalgu truoksni lūst Druva I, 48. pēkšņi ierībējās spalgi II, 9. spalgāk jau dunēja suoļi Duomas I, 480. spalgs šāviens Serben. suns . . . spalgi aizrejas Plūd. LR. III, 53. sāka knaukšķēt spalgi suņa rējieni Krišs Laksts 52. balss apsīkst spalgajā sunu ņargā Duomas IV, 121. dzirdu spalgu lauska spērienu R. Av. 1912, № 302;

3) sehr kalt Fehsen,
(mit alˆ ) Selsau, trocken kalt (mit alˆ ² ) Salis: spalga ziemas nakts Vēr. II, 771. nāca ziema ar . . . spalgām, lauskuotām naktīm Jauns. III, 314. spalga nakts A. XXI, 26 (ähnlich 297, Saul. III, 95). spalgs ziemas aukstums Saul. III, 85. ziema spalga V. Egl. Eleģ. 93. spalgi salts Jauna Raža Saul. IV, 45. pēc spālga vēja grūdiena Leijerk. II, 62. spalgi iede̦rdzas krūtīs Saul. Meža šalkas 126. Subst. spalgums "?": ziemas pirmajā spalgumā (Kälte?) Jauns. III, 334. Wenigstens in der Bed. 1 nebst spalgât zu spilgts: zur Bed. 3 vgl. spe̦lga.

Avots: ME III, 982

spẽjîgs Wolm., spèjîgs C., PS., fähig, vermögend: ražuot spējīgs Stari 11, 966. Subst. spẽjîgums, das Fähigsein Konv. ² 795.

Avots: ME III, 991

spil˜gs, ‡ Subst. spilgums, der Glanz (?): (zieda) krāšņais s. Janš. Maiga 62.

Avots: EH II, 550

spir̃gs: auch Orellen, Wilkenhof: viņa diezgan tāda spirga, nadzīga Orellen. spir̃gi luopi ir labi uzturē̦ti luopi Seyershof. kas pē̦r[n] ap šuo laiku spirgi bija Bergm. Saņemamas spred. mācības 492. ‡ Subst. spir̃gums Seyershof, die Frische: nakts spirgumā visi stādi labāk aug.

Avots: EH II, 552

sprâgt (li. sprógti "platzen"), sprâgstu, sprâgu,

1) bersten, platzen
U., losgehen: bērziņam lapas sprāga BW. 9392, 1; 14869, 2 var. pumpuri sprāgst, die Knospen brechen auf U. bārda sprāgst St., der Bart keimt hervor. bise sprāgst, das Gewehr geht los U. tâ kâ ... stuobrs nesprādzis, tad nu vajadzējis Pēterim šaut LP. VII, 242. zārks sprāgst vaļā 214. kungs bija tik dusmīgs, ka vai nuo ādas sprāga JK. V, 1, 31. dusmās sprāga nuo ādas laukā Neik. 60. zaķim acis sprāgst nuo pieres laukā Apsk. v. J. 1903, S. 346. dzīvība sprāgst pa muti ārā LP. II, 24. asaras tai sprāga pa acīm MWM. X, 426;

2) sprühen
(fig.): sprādzin sprāga valuodiņa BW. 7377;

3) krepieren
(vgl. li. nusprogs "wird krepieren" Liet. sint. I, 19) U.: kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis! Br. sak. v. 682, man soll den Tag nicht vor dem Abend loben. Jurģa dienā nevar adīt, tad... aitas sprāgst Etn. II, 84. guļ kâ sprādzis RKr. VI, 251. - Subst. sprâgšana,

1) das Platzen, Bersten;

2) das Krepieren;
sprâgums,

1) das einmalige Platzen; das Geplatzte, der Riss, die Spalte:
...dziedātāja pārsprdgušu pakuļiņu... sašuj savu sprāgumiņu! BW. 20442, 3 var.;

2) "der Schreck im Glase"
Brasche;

3) Knall, Gekrach
LKVv.; sprâdzẽjs, ein Krepierling Spr. Neben diesem sprāg- ein sprēg- in sprēgt (s. dies) und spreg-: sprog- (oder sprag-?) in spre̦gans, spradzene I, spradzinât, spradzis, spraga, spragstêt, li. spragė´ti "platzen", norw. spraka "krachen", and. sprekan "sprechen", an. spraki "Gerücht". cymr. ffregod "Geschwätz", norw. sprek "dürres Reisig" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 672 ff., Trautmann Wrtb. 276 f., Zupitza Germ. Gutt. 166 f., Fick Wrtb. 14, 49 und III ⁴ , 515, Prellwitz Wrtb.2 443, Persson Beitr. 868 f., Buck AJPh. XXXVI, 9.

Avots: ME III, 1015

‡ spràigs Burtn., lebhaft: šīs vadakstnieces... ir pa˙visam spraigas un sprindzīgas Janš. Līgava II, 86. par ... spraigām cīņām Atpūta, No 381, S. 6. Subst. spraigums, die Spannung, Lebhaftigkeit: (aizšauts) vilks stiepies ar tādu spraigumu, ka uz vietas nuobeidzies Jürgens 5. dusmu s. likvidējas ... raudāšanā 25. nesamazinuot ... īpašuma tiesību spraigumu Burtnieks 1935, S. 107.

Avots: EH II, 555

sprēgt St., U., = sprāgt. Subst. sprē̦gums St., Knall vom Platzen. Nebst sprēdze, sprēdzinât, sprē̦ga, sprē̦gans u. a. zu and. sprāca "Sprache" u. a., vgl. sprâgt.

Avots: ME III, 1017

‡ spriegs, gespannt, elastisch. Subst. spriegums, die Spannung.

Avots: EH II, 560