Paplašinātā meklēšana

‡ glupans Zvirgzdine n. FBR. X, 28, ein wenig dumm (?).

Avots: EH I, 395

‡ glupavât Kaltenbr., Dummheiten machen; tollen.

Avots: EH I, 395

kànkarlupata, der Lumpen Spr.

Avots: ME II, 155

‡ līklupats Pas. VIII, 464, = rīka lupats (s. unter rìks 4). Assimiliert.

Avots: EH I, 748

lupa: auch Strasden, Pas. II, 179; līdz divjiem lupas bij (war die Arbeit bewältigt) Behnen n. FBR. XVI, 147. lupas iet Behnen, zerbrechen (intr.), bersten. lupās sasist Dunika, Hasenp., zertrümmern. kartupeļi savārījušies lupās Mesoten. divejiem vīžu pāriem šai kulā jāiet lupās Janš. Mežv. l. II, 150. krūza saplīsa lupās Frauenb.

Avots: EH I, 762

lupa [= li. lupà "Metallkuchen"?], die Scherbe, ein kleines Stück, der Fetzen: drēbes saplēsis lupu lupās. [labi, ka pudele vēl neatsitās uz kādu akmeni vai kuoku, - tad bija lupās Janš. Dzimtene V, 406.) es viņu (pirti) būtu saārdījis lupu lupās Etn. I, 85. [Nebst lupata wohl zu lupt. Vielleicht formell identisch mit la. lupa "meretrix"; zur Bed. vgl. la, scortum "Fell; Hure" und le. màukt "abstreifen": maũka "Hure".]

Avots: ME II, 514

‡ lupas, der beim Anschlagen weiche Gegenstande entstehende Lärm Auleja: l. vien iet, kad saje̦m pērties.

Avots: EH I, 762

lupata: dieserbe Bed. hat auch li. lùpata

Avots: EH I, 762

lupata, lupats,

1) der Lappen, Fetzen:
kur tās manas lupatiņas? BW. 27454. [savīstītu lupata klumšķi Janš. Dzimtene V, 56.] rīka od. trauku lupata od. lupats, der Wischlappen;

2) lupatās od. lupatu lupatās, in Fetzen, in tausend Stücke:
uoliņa sašķīduse lupatās LP. III, 86. uozuolu pē̦rkuons saspēris lupatu lupatās Etn. II, 180. zvē̦ri ve̦lnu sapluosījuši lupatu lē̦vuruos LP. VI, 751;

3) der Lump, lumpige Person:
griez ceļu, lupata! LP. VII, 500. dē̦li nevaruot paciest, ka tāds lupata e̦suot par svaini IV, 65. Zu lupt.

Avots: ME II, 514

lupataînis, der Lump, der Zerlumpte: puiši, puiši, lupataiņi, zirgi rudzu rugainē! BW. 10569, 7.

Avots: ME II, 514, 515

lupataîns: vārti tādi lupate̦ni (alt. zerbrochen ) Seyershof.

Avots: EH I, 762

lupataîns, aus Lumpen bestehend, Lumpen aufweisend, zerlumpt, lappig: lupatains kažuoks Tr. III, 395. nauda mani salamāja lupatainu BW. 20033.

Avots: ME II, 515

lupatdañcis, ein von einem in Lumpen gekleideten Menschen ausgeführter Tanz; ein lumpichter, zerlumpter Tänzer, ein Lump: kuo tu nāci, lupatdanci (Var.: kankardanci), jaunu meitu pulciņā? BW. 20430.

Avots: ME II, 515

lupatdeķis, die Lumpendecke: tam ple̦cus lupatdeķis se̦dz Švābe.

Avots: ME II, 515

‡ lupatdriskās Linden in Kurl., = lupatâs (s. lupata 2): visi kamzuoļi būs l. sagriêzti.

Avots: EH I, 762

‡ lupatelis Janš. Līgava I, 296 Demin. zu lupats.

Avots: EH I, 762

lupatîgs, lumpig, lumpicht: viņš sajuta pret šuo lupatīguo pušpuisi rūgtumu Egl.

Avots: ME II, 515

lupatkrañcis, der Lump, das Lumpenpack: ej, žīdiņ, lupatkranci, vai es tava līgaviņa? BW. 31855.

Avots: ME II, 515

lupatlasis: auch Tdz. 47955, Erlaa, Kokn. Neugut, Oknist, Stockm.

Avots: EH I, 762

lupatlasis,

1) der Lumpensammler;

2) der Lump:
e̦smu literārisks lupatlasis Blaum.

Avots: ME II, 515

‡ lupatnīca Strods Par. vōrdn. 107 "?"

Avots: EH I, 762

lupatniẽks,

1): hinter "zirgs" ME. II, 515 ergänze man "Birk. Latv. sakamv. un par. 2761" ‡

2) eine Lumpendecke
Gr.-Buschh., Kaltenbr., Kalupe, Lubn., Oknist, Sonnaxt

Avots: EH I, 762

lupatniẽks, der Lumpenhändler: tagad jau katrs lupatnieks smalks Duomas I, 236. Sprw.: mē̦tājas kâ lupatnieka zirgs.

Avots: ME II, 515

lupats (li. lùpatas, s. E. Praenkel KZ LVIII, 278): auch (= lupata 1) Grenzhof n. FBR. XII, 16, Dunika, Grob., Gr.-Würzau, Kal-OB., Rutzau, Siuxt: ietīsim lupatuos BW 1162 var. vāciešu lupati (Var.: drānas) 2061!

Avots: EH I, 762

[lupats U., ein kleines Tuch (im Gegensatz zu lakats); s. auch lupata.]

Avots: ME II, 515

lupàusis, ein Wesen mit herabhängenden Ohren Smilt.

Avots: ME II, 515

‡ nuolupatājies Segew., zerlumpt.

Avots: EH II, 64

pielupaîns, strähnig: vīrs nekuoptu bārdu, gaŗiem, dze̦lte̦niem, pielupainiem matiem.

Avots: ME III, 269

rìklupata, s. unter riks.

Avots: ME III, 537

‡ salupučâtiês Auleja "?": buļbas salupučāvās.

Avots: EH XVI, 428

‡ salupatuôt, zerfetzen: galīgi salupatuotās drānas Līg. medn. 192.

Avots: EH XVI, 427

traũklupata, ein Scheuertuch, Wischlappen Ar.

Avots: ME IV, 224

‡ àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9

‡ àizklupt,

1) stolpernd hinfallen hinter...:
bē̦rns aizklupa aiz baļķa Salis;

2) bewusst niederstürzen
(intr.) hinter...: mednieks aizklupa aiz krūma un gaidīja zaķi.

Avots: EH I, 32

‡ aîzmur̂dît ²

Dunika, mühsam hintet etwas stopfen (stecken):
a. lupatu starp skapi un siênu.

Avots: EH I, 40

apklupt, intr., straucheln, fallen; frühzeitig in die Wochen kommen L.; A. 1, 308. razbainieki man apklupa, die Räuber überfielen mich U.; Bers.

Avots: ME I, 95

‡ apkražâtiês, sich in Lumpen hüllen (?): ja veci cilvē̦ki ar tādām lupatām (vecām drēbēm) apkrāvušies aukstā laikā, tad saka, ka viņi apkražājušies NB.

Avots: EH I, 93

aplupt (li. aplùpti),

1) tr., ringsum abschälen;

2) übertr., bestehlen, betrügen:
māte aplupa meitu Mesoten, Mag. XIII, 2, 53. Auch intr.: aplupis kuoks, abgerindet; aplupis cilvē̦ks, abgelumpt.

Avots: ME I, 103

appìrkt (li. apipir̃kti), tr., im Umkreise abkaufen, wegkaufen: kaimiņiem visus linus SP. appirkdami sarus, lupatas un kaulus Druva I, 725. - kas, māsiņa, tev appirka (Var.: apkala, apkāra) sīkajā sudrabā (Var.: ar sīkuo sudrabiņu) BW. 17000, schmückte kaufend.

Avots: ME I, 111

aptîstît, ‡ Refl. -tiês, sich wieder holt umwickeln: a. ar lupatu Trik.

Avots: EH I, 122

aptît, tr., umwickeln, umwinden: pirkstu ar lupatu LP. IV, 56. tuo es aptinu ap pirkstu kā cērmi (Alm.), habe gefügig gemacht. Refl. -tiês, sich umwickeln, umwinden: pātaga aptinusies ap asi.

Avots: ME I, 131

apvañdît, tr., umrühren, umwühlen: sienu. apvandīja lupatu smalki sagrūstā krītā Alm.

Avots: ME I, 134

ãrzdags Dond. "das Haartuch: kāds lupats, kuo lietuo mazgājuoties mačalkas vietā": ar ārzdagu nuoberž muguru. Vgl. āzduogs.

Avots: EH I, 195

‡ atklupt,

1) (taumelnd?) herstürzen
(intr.): ve̦lna tē̦vs rē̦kdams sē̦kdams atklupa nuo dibina istabas šurp Pas. VIII, 442;

2) (taumelnd?) zurückstürzen
(intr.) Salis: nuo āra kāds duris tik stipri grūda, ka viņš atklupa atpakaļ.

Avots: EH I, 149

atlupt (li. atlùpti), intr., sich abschälen, ab-, loslösen: gaļa atlupa nuo kauliem A. XX, 290. mizuo nabadziņu, lai āda atlūp LP. IV, 155; atlupis cigārs, eine Zigarre, deren Oberblatt sich losgelöst hat Alm. kas tā tāda mičuotāja, atlupuši nagu gali BW. 24662, 1.

Avots: ME I, 174

atvîstît (li. atvýstyti), dial. atvîkstît, tr., loswindeln: bē̦rnu; loswickeln: lupatiņu vaļā LP. VI, 98.

Avots: ME I, 211

aûguõnis, aûguõns PS. [li. auguonis Būga LM. IV, 422], das Geschwür: auguonis iemeties padusē; veļa auguonis, ein weiches Geschwür; kad bē̦rnam veļa auguonis, mazgā ar ziepēm, ar kuŗām miruonis mazgāts, un aptin ar līķa lupatu JK. VI, 50. auguoņu vārdi, die Zauberworte, mit denen man Geschwüre heilt Tr. Übertr.: cilvēces auguoņi, die Auswüchse der Menschheit Alm.

Avots: ME I, 221

bâslis [Bers., Fehteln, Laud.], ein Mensch, [

1) "kas ar netīrām lupatām, ar saplīsušām nederīgām mantām piebāzis visas malas, jeb kas arī derīgas lietas mīl nuobāzt tā, ka tās vē̦lāk ir pašam, ir citiem grūti atruodamas Bers.];

2) der sich aufdrängt;

3) ein Zauberer; [

4) ein Hurer
Bers.] [Zu bāzt].

Avots: ME I, 275

be̦kurs, ein Lappen, mit dem man die Böte beteert, ieplē̦stā kuokā ielikts lupats, ar kuŗu, darvā mērcējuot, smērē laivas Etn. II, 82; A. X, 2, 535; [Bielenstein Holzb. 609].

Avots: ME I, 278

‡ II bûksnis Kalz., (mit û ² ) Bauske "= žûksnis": iznesa būksni avīžu Daugava 1928, S. 18. "lupat%C4%81m%20sav%C4%ABst%C4%ABts%20aizb%C4%81%C5%BEamais">nuo salmiem vai lupatām savīstīts aizbāžamais; savĩstīts salmu vai siena klēpis" Grünwald.

Avots: EH I, 257

četriski, auf allen Vieren: Ansis klupa, ka nākuošā acumirklī četriski grāvja malā atmuodās Por. II, 100. mazs bē̦rns iet četriski Plm. tas nuometies četriski Etn. II, 77.

Avots: ME I, 411

čìnkurs ² [Kl.],

1) der Wurzelknorren
Nerft, Büschel [Stuhrhof], Hümpel: kāja aizmetās aiz činkura. tas klupa virsū katram zāles činku ram A. XXI, 260;

2) eine verächtliche Bezeichnung für Personen:
čakārni, činkuri, šķiriet čeļu BW. 1513. [Vgl. cinkuris 3.]

Kļūdu labojums:
čakārni = čakārņi

Avots: ME I, 413

‡ daza "= virkne" AP.; eine Menge N.-Peb.: d. lupatu, bē̦rnu. Zu dazums.

Avots: EH I, 310

‡ * dre̦pe̦kls (gespr.: drapakls) Bērzgale "lupataina%20dr%C4%93be">lupataina drēbe, kas ātri var sairt"; dre̦pe̦kla pakalas ebenda "spaļuojas pakulas, kas neturas kuopā un irst".

Avots: EH I, 332

dzimte, die Gebärmutter: kad sievām pēc dzemdēšanas nāk dzimte ārā, tad tā jāatspiež atpakaļ ar sarkanu lupatu Etn. II, 162.

Avots: ME I, 551

ģiernît, zerfetzen: suns ar zuobiem ģiernī lupatu Katzd. [Wohl mit westkurl. ier aus ir.]

Avots: ME I, 701

ģir̂nît: lupatas ģir̂nît ² (plêst) NB.; ģ. mizu nuost Kal.

Avots: EH I, 427

grabaža, gew. d. Pl. grabažas,

1) der Plunder, alter Kram, zusammengerafftes, wertloses Zeug, der Trödel:
kur liksi manas grabažiņas Etn. I, 47. manas grabažiņas BW. 27454 (Var.: lupatiņas). grabažu buods, Trödelbude LP. III, 38. Bei J. Allunan in dieser Bed. grabaži: valuodu nuo svešiem grabažiem iztīrīt Izgl. IV, 15; grabažas runāt, übel zusammenhängende Dinge untereinander reden L., St.;

2) die Schwätzerin:
sieviņa, mana grabažiņa; gew. als Schimpfwort (so namentlich grabažu lāde), die Faslerin: grabažu, varažu tautas veda kamanās BW. 124. tā ir tāda ve̦ca grabaža, viņa var daudz kuo sarunāt Dond. [Wenigstens in der Bed. "Zusammengerafftes" zu grâbt und li. grabažiúti "нащупывать"; sonst aber wenigstens in der Bed. 3 - wohl zu grabêt.]

Kļūdu labojums:
124 = 12424,4

Avots: ME I, 635

iedure ["Ärmel"?]: jāizgriež burvja drēbēm iedurē kāds lupatiņš LP. V, 13.

Avots: ME II, 11

ìekul˜t, tr.,

1) ein wenig schlagen, einpeitschen:
iekūla ar pātagu tik brūti, kâ brūtgānu BW. III, 1, 48;

2) den Drusch beginnen, zum ersten Male dreschen und den ersten Ertrag vom Dreschen erhalten:
mans tē̦vs jau iekūlis. kad iekuļuot jaunrudzu maizi, tad pūķa pieturē̦tājs aizne̦suot vis˙pirms savam pūķim LP. VI, 48;

3) einrühren:
miltus iekuļ pienā, ūdenī. Refl. - tiês,

1) wohin geraten, sich wohin verirren:
samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70. iekūlās lāčauziņas tīrajuos rudzīšuos Ltd. 1446. sieva bija iekūlusies kādas kāršu licējas tīkluos Vēr. II, 340. viņš redzēja, ka bija iekūlies ķe̦zā Degl.;

2) vorwärts, auf den grünen Zweig kommen:
viņš it labi iekūlies;

3) (mit d. Lok.) zu etw. kommen, mit Mühe erwerben:
cik nuo skuoluotājiem iekūlušies zinātnēs Kronw. ņem, brālīti, muižas meitu, iekulsies lupatās BW. 12150. ve̦rgs bija iekūlies guodā un mantā MWM. VII, 199. nuo tā vaska ritenīša iekuļuos naudiņā. Subst. ìekūlums, das Ausgedroschene, der Ausdrusch.

Avots: ME II, 32

ìetûcît,

1) mit Gewalt hineinstossen, hineinstopfen:
Pēteris Reini ietūcījis ūdenī Upīte Medn. laiki. ietūcīja ce̦puri sìenā MWM. VIII, 332. [vilnu gruozā ietūcīt Serbigal, Mar., Schujen, Serben u. a.;

2) mit der Faust wiedreholt stossen od. schlagen:
viņš puiku krietni ietūcīja Schujen;

3) schlecht einwickeln:
bē̦rns ietūcīts vienās lupatās Wolm.]

Avots: ME II, 84

izbružât, tr., ausreiben: Inga sev acis izbružāja MWM. VIII, 489. plakstiņi kâmīksti izbružātas lupatas A. U. zirgs kaklu izbružā un izstaipa Vīt. 86.

Avots: ME I, 719

izģinst, izgint, intr., abnehmen, verarmen Elv., verschmachen Glück, abmagern, verkommen: tavs brālis izģinst III Mos. 25, 25. nuo bada būs tev izģinst V Mos. 32, 24. bezdievīguo acis izģindīs (izīgs) Hiob 11, 20. mani kauli ir izģinduši Psalm 31, 11. negribam... par tē̦liem izģinst Asp. kalsni izģinduši tē̦li Asp. muokās izģinst MWM. VI, 337. tam iekšā neizģinda, kuo daba ielika Sudr. E. izģindis, = nuoliesējis, vājš: nuo slimuma gluži izģindis, tâ ka vairs ne pazīt nevar Blist. n. Etn. I, 137. - izģina ļuoti Richt. 6, 6. izģinis kâ dievkociņš od. kâ nātna lupata od. kâ guovs pļécka, von einem sehr Mageren Naud.

Avots: ME I, 743

izklupt, intr., hinaus -, herausstolpern: Miķelis klupšus izklupa laukā A. XX, 868.

Avots: ME I, 753

izkùrmuļuôtiês, sich entpuppen, sich entwickeln, hervorgehen: viņi drīz izkurmuļuojušies par Azefiem R. A. nuo lupatu se̦gas izkurmuļuojās puika Saul., Bers.

Avots: ME I, 757

[I izlupt (li. išlùpti),

1) betrügerisch entweden:
viņš tam izlupa (prs. izlūp) daudz naudas Nigr.;

2) intr., ausbrechen:
bļuodai mala izlupa Salis;

3) = izšķilties 2: cālis nuo uolas izlupis Bers.]

Avots: ME I, 766

izmiêksķêt, izmiekšêt,

1) intr., ausweichen, weich werden:
saķert dzīvas čūskas un ielikt spirta pudelē, lai izmiekš Etn. IV, 119. vējš rausta slapjas izmiekšķējušas driskas Etn.;

2) tr., ausweichen, weich machen:
nuo lietiem izmiekšķē̦ta zeme A. XXI, 28. lupatas atkal salasīs, izmiekšķēs JK. V, 116;

3) durchbleuen, durchprügeln:
maimnieks izmiekšķējis kalpam muguru LP. VI, 354.

Avots: ME I, 773

‡ izšņuõrêt, Perfektīvform zu šņuõrêt I 2: zeme izšņuorē̦ta šņuorēm Kaudz. Izjurieši 71. zemi... izšņuorēs lupatu lupatām 72 f. ... staigā pupus šņuorē̦dam[a]; izšņuorēj[u]se ("?"), izde̦vuse... Tdz. 38710.

Avots: EH I, 487

izspaîdît, tr., freqn. zu izspiêst ausdrücken: viņa asinis būs izspaidīt pie altāŗa sienas III Mos. 1, 15. mēs kungus un kundzes izspaidīsim kâ slapjas lupatas Niedra.

Avots: ME I, 801

izspãrdît, Refl. -tiês, ‡

2) zappelnd heraus-, hinausgelangen:
bē̦rns izspârdījies ² nuo lupatām. Dunika.

Avots: EH I, 482

‡ izvanskât,

1) = izvanckât ‡ 2 Wessen;

2) durcheinanderwerfen
Gramsden, (mit -ât ) Bērzgale, Kacēni, Lixna, Welonen: mazā izvanskāja pa ustabu visas lupatas; "izmē̦tāt, izpurināt" Heidenfeld: i. sienu nuo gabanām;

3) = izvanckât ‡

3) N.-Peb. (auf eine flüssige Speise bezogen);

4) herausziehen, -fischen
Jasmuiža;

5) "izdauzīt, izsist, piekaut" (mit àn ² ) Heidenfeld, Mar.: i. visu kruogu (= kruogus ļaudis); "izkult" Heidenfeld: i. linus;

6) ausplappern
Gramsden.

Avots: EH I, 493, 494

izvaržuôt, izvaražât, tr., ausnähen: par kamanu atzveltni pārkāries lupatu deķis, izvaražuots visādām strēmelītēm A. IX, 351.

Avots: ME I, 825

kàlst,

1): siens kalst (trocknet)
Heidenfeld. saulē drēbes drīži kalst Zvirgzdine, izmazgāja lupatu, izkāre, lai kalst Sonnaxt; ‡

3) dürsten:
tâ kalta dzert Frauenb. - ‡ Subst. kaltējs, ein Schwindsüchtiger Lettg.

Avots: EH I, 579

kašķis,

1): auch AP., Behnen, C., Jürg., Lemb., Lems., Meselau, Nikrazen, Pankelhof, Pilten, Platohn, Pr., Schnehpeln, Schwitten, Selg., Smilten Sonnaxt. k. nuolupa Pas. VII, 22, iemetas kašķa pumpa BW. 23539;

2) "kaškis" ME. II, 171 zu ersetzen durch "kašķis";

4): ein Händelmacher
Segew.; k. ir tāds netikls cilvē̦ks, kas vienmē̦r grib urkši taisīt Salis; ein Aufdringlicher Dunika.

Avots: EH I, 592

‡ kazbara "?": īsā kazbaras zâlīte Janš. Dzimtene III ² , 346. sausās, kalvainās pļavās, kur... auga rē̦nā, lupainā kazbaras zâlīte Bandavā II, 72.

Avots: EH I, 597

ķe̦ska,

1) comm., die Kratzbürste, der Zänker
Frauenb., Salis, Lems., Treideln; 2) ein tüchtiger Esser Serb., Lub.;

3) gew. Pl., Lumpen, Fetzen:
žīds braukā, ķe̦skas pirkdams. [maizi... aptina īpašām lupatām un ķeskām Janš. Dzimtene ² 329.] viņš staigā tīrās ķe̦skās Gr. - Essern, Frauenb.;

4) das Eingeweide
Dond., Kalleten, Ober - Kurl.;

5) der Schmutzfink
Smilt. Zur Bed. 1 vgl. ķestiês, zur Bed. 2 - ķest 1, zur Bed. 3 und 4 - ķe̦sas, zur Bed. 5 - ķe̦sa.

Avots: ME II, 371

klum̃šķis,

1): auch (mit um̃ ) Dunika; "vīstuoklis" Līn.: izvilcis lupatu klumšķi Janš. Mežv. ļ. II, 7. turē̦dams satītu tabakas klumšķīti aiz lūpas Līgava I, 213.

Avots: EH I, 623

II klupiņu [li. klùpiniu "падая на колѣни"], klupiņus, klupņus Allend., klupšis, klupšu, klupšus, stolpernd, strauchelnd: klupņus, kritņus viņš skrēja B. Vēstn. Uozuols ieklupa klupšis veikalā A. XVI, 483. klupšus klupdams un e̦lzdams viņš devās pie ķēniņa Etn. II, 176. abas jaunavas klupšus, krišus steidzās lejā A. XV, 112.

Avots: ME II, 236

klupt (li. klùpti), klùpu, klupu, intr.,

1) stolpern, straucheln, umfallen:
Sprw. zirgam četras kājas, arī klūp. klūp man kāja, es pie zemes BW. 13465. zirdziņi kūst nuost un klūp uz de̦gunu MWM. X, 568. Prātnieks sacīja, ka e̦suot tumsā klupis uz ratiem Kaudz. M.;

2) fig., straucheln, irren, fehlen:
ja viņi arī dažreiz klupuši... Vēr. I, 1311;

3) stürzen:
muļķītis nu klupa milzim virsū LP. IV, 63. šī klūp pie vērpējiem iekšā VII, 1200. zirgam mugurā klupt, sich auf ein Pferd schwingen. klupdams, krizdams, klupšus, krišus, in der grössten Eile, über Kopf und Hals: skrējis klupdams, krizdams laukā LP. VI, 165. Subst. klupẽjs, der Strauchelnde, Stolpernde; klupšana, das Straucheln, Stolpern, Fehlen: visi mani draugi glūn uz manu klupšanu Jer. 20, 10. [Nebst klupiņu I und II, klūpu, li. klúpoti "dauernd knien", klaũptis "niederknien" und apr. klupstis "Knie" zu r. клыпáть "hinken", s. v. d. Osten- Sacken AfsPh. XXXII, 330 und Trautmann Wrtb. 137. - Nebst klup - ein sinnverwandtes klub - in kluburs (s. dies) u. a.]

Avots: ME II, 236

I kukurs,

1) der Buckel:
viņš aizgāja, kukuru uzmetis Mat. kukurus [stādīt Dond.] od. mest Ahs., Purzelbäume schlagen: čūska ieklupa pati uoglēs kukuriņus me̦zdama LP. VI, 473. kukuru kukurniski nuovēlās kāds sniegā Degl. kukuruos, kukurē nest, = kukaragās n.;

2) der Erd-, Lehmklumpen auf geeggtem Felde
Mat.; gew. in dieser Bed. dafür kukursnis, kukurznis. Zu li. kukuriaĩ der obere Teil des Rückens nebst den Schultern" (bei Mikuckij Извѣст. III, 366 und li. kaũkuras "Hügel", le. kauks, kukt (s. dies), r. "кýкры", mhd. hoger "Buckel" u. a., vgl. Zupitza Germ. Gutt. I1 und 110, Persson Beitr. 114, Būga Yiss. XVII, 1, 33, Mladenov AfslPh. XXXIV, 388 f.]

Avots: ME II, 303

‡ kumbāls, ein Klumpen Lindenberg: lupatas gultas maisā sagājušas kumbāluos.

Avots: EH I, 673

kušķis (li. kùškis), Demin. verächtl. kušķelis,

1) der Büschel, eine Handvoll:
puķu, spalvu, matu, siena, salmu, linu, pakulu kušķis. dē̦lu māte istabā, matu kušķi mē̦tājas BW. 23616. cisu kušķis ruociņā 27541, 2; labs kušķis naudas, ein guter Batzen Geld; [ein Päckchen (namentlich von Zerwühltem) U.];

2) der Wisch, der Strohwisch:
[ar kušķi (= nuo saplē̦stiem mašiem satītu vīstuokli) pirtī beržas mazgājuoties Dunika]. meitas berž ar kušķi traukus Kand.;

3) kušķīti (maizi ar cukuru nātnā lupatiņā) JK. VI, 20.

Avots: ME II, 329, 330

lakats: lakatelis auch Brig. Dievs, daba; darbs 170, Grenzh. n. FBR: XII, 16,

1): austais l., ein grosses Umlegetuch
Siuxt. lielais l. Salisb. u. a., ein grosses Tuch, das um die Schultern genommen wird. mutes l. Seyershof, ein Schnupftuch; ‡

2) ein Lappen, Lumpen
(lupata) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Lappen"), BielU., Auleja, Pilskalne, Višķi: pajem lakatu, nuoslauki galdu! Auleja; "trauku lupats" Lesten n. FBR. XV, 31; rīku l. "Küchenlumpen" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Küche"); Plur. lakati, alte, schlechte Kleider Auleja; ‡

3) Demin. lakatiņš, die Windel
AP.: ne tam (= bērniņam) krekliņa, ne lakatiņa BW. 1166; ‡

4) die Wamme (einer Kuh)
Seyershof. S. auch ‡ *lakata 2.

Avots: EH I, 716

II làmpa ^2: auch ("atplīsis gabals") Gr.-Buschh. n. FBR. Xll, 77; (Scherbe) Kalnemois, Schwanb., ("šķembele") Nautrēni, Saikava; ein abgeschnittenes Stück Fleisch Saikava; ein kleines Stück Zeug Saikava; "lupata">lupata" Prl.; ein Fetzen (Zeug), Lappen AP., Fest.; abgeschlagenes Stück (nur im loc. pl.: sasist kuo lampās) Oknist; piestu sasit lampām Pas. Xl, 61, ve̦cu katlu lampām Jūrgens Mana vect. nostāsti 106. atcirta izkapti lampās Heidenfeld. visu sacē̦rt lampu lampās ebenda.

Avots: EH I, 718

lanckars (unter lañckaris ),

1): "ein zerlumptes Kleidungsstück"
(lañckars) AP., (lanckars) Bērzgale, (lànckars ² ) Kaltenbr.; "lupata" (lanckars) Pilda: staigāt vienuos lànckaruos ² Oknist, iet, ka lànckari ² vien kust Linden in Kurl.; lanckari Segew., Zatten, schäbige Kleidung; ‡

2) ein zerlumpter Mensch
Segew. lanckari ("?"), kakari, lasietēs pa ceļu! Tdz. 48390.

Avots: EH I, 719

‡ lanckatas ² Lnbn., = lanckas, lupatas">lupatas.

Avots: EH I, 719

[larpata,

1) "eine Klatschbase; ein verkommenes Frauenzimmer"
Morizberg;

2) "ein Schlappschwanz"
Ve̦cāķi;

3) = ļar̃pata I Kosenhof, Roop, Drobbusch, Morizberg lar̃pata "skranda, lupata" Treiden, Pabbasch, Seppkull.]

Avots: ME II, 423

larpatât,

1): "staigāt larpatu larpatām (ka pastalu lupatas vien le̦c ap kājām)" Nötk.

Avots: EH I, 721

[II lâsa Jürg.], làsa ^2, er Halm (Stroh, Heu), Streu, allerlei [trockene] Abfälle [Lennew.]: lāsa (salms, siens) iekritusi glāzē Lub. [vistas kasās pa lāsu; izmet vistām lāsu (Scharrfutter)! pienā pe̦ld lāsa (Abfälle) Jürg. visu lāsu (lupatas, ve̦cus papīrus, nevērtīgus traukus etc.) vajag izvākt nuo istabas Lennew. skaidienā sakrājusies liela lāsa (gruži, netīrumi) Sehren.] rudzi lāsā diezgan labi, dem Halm nach ist der Roggen ganz gut Lub. lāsa laba pakaišiem Lös. n. Etn. IV, 129.

Avots: ME II, 441

ļe̦kans,

1) schlaff, schlotternd
C., Smilt., Erlaa, [Fest.], Mar.: ruokas, luacekļi karājas ļe̦kani Sudr. E. [paģībis cilvē̦ks paliek tāds ļe̦kans kâ lupata Stenden, Behnen.] vaibsti ļe̦kani Stari 1, 119. rasas pilnais zieds kļuva ļe̦kans kâ ve̦se̦lu dienu pie ce̦pures nē̦sāts Jauns, uotrai mēle stīvāka, bet trešai atkal pārāk ļe̦kana Latv.;

2) kotig Dickeln
n. U. [Zur Bed. 1 vgl. leceklis; zur Bed. 2 - ļe̦ka I, s. Leskien Nom. 385.]

Avots: ME II, 534

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. ² 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I ^4, 539 und III ^4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

[le̦mpars (mit nicht gedehntem e̦m) "lupata; plukata" Neu - Wohlfahrt.]

Avots: ME II, 449

le̦r̃pata, ‡

2) "lupatu lē̦vars" Lems.

Avots: EH I, 734

lèvere, lèveris C., [lẽveris Salis], lêveris Mar. n. RKr. XV, 124, lè̦vars Smilt.,

1) [lẽvere N. - Peb., MSil., lèveris Jürg.], gew. Plur., Fetzen, Lumpen: caur lēverēm vēji bļauri svilpuo! MWM. VI, 489. nuo lēverēm izšūti bē̦rniem svārciņi VIII, 337. žīdiem palikušās drānas lupatu lē̦veŗuos sapluosītas LP. VII, 96. lē̦varu lē̦variem, lē̦veŗu lē̦ve̦riem, durcheinander, in Unordnung, dass die Fetzen fliegen: viņš gāja lēveŗu lēveŗiem; [lēvere "mazs atplīsums" Wessen];

2) lēveris, lē̦vars Burtn., ein Zerlumpter, unordentlich Gekleideter
Mar. [lêveris] n. RKr. XV, 124: [ie̦t kâ lẽ̦vars Trik. od. lẽveris N. - Peb., lèveris ² Lis]. citi puiši kâ kundziņi, tu kâ skrandu lēverītis BW. 20107, 1 [nach Būga KSn. I, 273 identisch mit li. lė´veris "kurs save nesuvaldo, stogo savo neuždengia"];

3) siena lēveris, für siena lēvenis Etn.;

4) das Eingeweide, namentl. das der Fische
N. - Bartau: [me̦ncu lẽveŗi Markgrafen]. bē̦rnam suliņa, kaķam lē̦vars (Var.: gaiļam lēveres) BW. 2186, 2; Etn. III, 26;

4) "?": žaunas ir sadalījušies lēverīši Konv. ² 2808;

5) lēveres U., Klumpen;
tauku lēveres U., Fettabgänge; 6) lèveris ² Mar. "ein umzunehmendes, nicht anliegendes, lose herabhangendes Gewand". - Zu sloven. lėvíti se "sich abschälen"? Oder zu ai. lunāti "schneidet ab", gr. λύω "löse" usw.?]

Avots: ME II, 464

lĩderîgs, liderîgs, liederlich (hieraus entlehnt): līderīgs kâ lupata A. XVII, 587.

Avots: ME II, 477

livãns, ein Gefäss für Grütze, Milch Kalleten: trauks putras ieliešanai bij livāns RKr. XI, 96. livāns - piena, putras trauks, kuŗam viens gals aizbāžams ar lupatā ietītu spundu Grob. n. Etn. 130.

Avots: ME II, 475

ļiverêt(iês), -ẽju(ôs), = liverêt(iês): galda kāja ļiverē(jas). piegriez skrūvi, lai galds neļiverējas! kas (kāda lupata) man tur aiz muguras ļiverējas? Druw.

Avots: ME II, 541

ļiverêt(iês), -ẽju(ôs), = liverêt(iês): galda kāja ļiverē(jas). piegriez skrūvi, lai galds neļiverējas! kas (kāda lupata) man tur aiz muguras ļiverējas? Druw.

Avots: ME II, 541

lum̃pata, der Wischlappen Smilt., Stürzh. [Aus le. lupata nach dem d. Lumpen umgebildet?]

Avots: ME II, 512

‡ lum̃patnieks Lems., = lupatnieks">lupatnieks 1.

Avots: EH I, 761

‡ ļupata Warkl., = lupata">lupata.

Avots: EH I, 774

[luputa Selb., = lupata">lupata.]

Avots: ME II, 515

[makņâtiês, -ãjuôs, wühlen, stobern ("rakņāties, vandīties"): kad žīds grib izlasīt pirkšanai labākās lupatas, sieva uzsauc:"nevajag makņāties, bet jemt nuo vietas" Zeezern. viņš cita ne+kā nedara, tikai makņājas pa savām grāmatām Gr.-Autz.]

Avots: ME II, 554

[modât, - ãju, taisīt lupatas ": kuo jūs te modājat? kas tā par modāšanu! Dond.]

Avots: ME II, 657

[mudât Dond., = modât "lupatas">taisīt lupatas"; vgl. mudas 2.

Avots: ME II, 658

nâtns,

1) als Hauptwort, die Leinwand
(im Nom. selten): izbālējis kâ nātns Apsk.; (häufiger im Gen. Sg. u. Pl. nātna aude̦kls, Linnenzeig; nātna, nātnu bikses, drēbes, Hosen, Kleider aus Leinwand; nātnu zeķes, Zwirnstrümpfe; so auch übertragen: nātna zirdziņš, die Schindmähre LP. VII, 36, Līn., Matk. muļķītim ieduod tādu nātna ķēvīti LP. IV, 77;

2) [nâns Wolm., Serbigal Neuenb., C., Peb., Bers., nâns ² Salis, Ruj. Līn., Lautb.] als Adj., leinen, zwirnen:
baznīca un guoduos valkāja smalkus, baltus, nātnus (neben nātna) autus Etn. IV, 109. viņš savu pulveri taisīja nuo nātnām (neben nātna, nātnu) lupatām Aps.; nātnas drēbes neben nātna und nātnu drēbes. nātnais, fig., die Schindmähre Etn. II, 87; [nâtna ² ķēve Nigr., eine schwächliche Stute; in Lis. aber sei nâtns zirgs (in scherzafter Rede) - ein weiss und schwaches Pferd. - nâtns gehört wohl (mit einer Urbed. "aus Nesseln") zu nâtre, s. Fick BB. II, 210 und Persson Beitr. 813].

Avots: ME II, 702

nedar̂bs, ‡

2) eine nichtige Arbeit (?):
mums ... vajadzēja ... plūkāt lupatiņas ... lupatu bija tik daudz, ka nevarēja ... paredzēt, cik ilgā laikā šuo nedarbu varē̦tu nuobeigt Jauns. Raksti III, 28; ‡

3) nedarbi Frauenb., der Geschlechtsakt.

Avots: EH II, 10

ņe̦rma, ņe̦rms, ne̦rmala,

1) der Fetzen, der Lappen:
[nuo gaļas ņe̦r̃mas vien palikušas Salis.] lupatu žīds nuo sievām salasījis par māla puodiem dažādas ņe̦rmas Alm. ieme̦sts ņe̦rms Daugavā sapuvis LP. V, 101;

2) übertr., ein Lump:
man nepatika, ka tāds ņe̦rma B. Vēstn. muižas kungs, tas ņe̦rma A. V1II, 1, 146. tâ tev, pinkainais ņe̦rms, klāsies Druw. n. LP. V, 346. [Zu ņarmas.]

Avots: ME II, 901

nùobur̂zît, ‡

2) zerknüllen
Salis: n. drēbes; ‡

3) oberflächlich abwischen
Strasden: viņš tik tuos luogus ar lupatu nuoburza. ‡ Refl. -tiês, sich zerknüllen Salis: drēbes nùoburzījušās.

Avots: EH II, 35

nũcilas, zur Schädigung des Nächsten niedergelegte Zaubermittel: nuocilas - raganu nuomešļi, kâ sapuvušas uolas, matu kušķi, lupatas Naud., [Oppek.] raganas atstāj kâ iedarījuma (burvības) zīmi nuocilas LP. VII, 569. uz kūts durvīm šai (pūpuoļu) svētdienā uzve̦lk trīs krustus, tad nuocilu ne̦sātāji netiekuot tur iekšā. tâ˙pat tas jādara cituos svē̦tkuos, kad nuocilu ne̦sātāji staigājuot apkārt Etn. II, 53; I, 75.

Avots: ME II, 768

nùogrâbstît, tr., freqn. zu nùogrâbt, wiederholt, oberflächlich, obenhin greifen, abharken: rudzus, sienu Refl. - tiês, sich befassen: kas nenuogrābstās gar lupatām R. Sk. II, 229. es ar tādiem niekiem nenuogrābstuos Kand.

Avots: ME II, 786

‡ nùokākarâtiês "nuokārstīties ar lupatām" Wessen.

Avots: EH II, 52

nùokãst, tr., ab-, durchseihen: ūdens nuokāšams caur lupatu Etn. II, 57.

Avots: ME II, 797

nùolupt,

1): kašķis nuolupa Pas. VII, 22. miza nuolupusi Dunika; ‡

5) abschälen
Dunika: n. rāciņus (Kartoffeln). eglēm nuolupta miza R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 24; ‡

6) entwenden, abnehmen:
karšu spēlē maz bija varējis citiem kuo n. Janš. Līgava II, 203; stehlen Dunika: n. gaļas gabalu, jē̦ru.

Avots: EH II, 64

nùoļūt, intr., schlaff herabhangen: vaigi izbrieduši un uz leju nuoļuvuši Duomas III, 1174. nuoļuvušas krūtis AU., [ausis Warkl.] plakstiņi kâ mīksti izbružātas lupatas nuoļuva pāri acīm AU.

Avots: ME II, 815

nùoskrañdãjiês Sassm., Dond., Ahs., -ẽjiês, -uõjiês, auch nùoskrañduõjis, -ẽjis, nùoskrañdis, nuoskrendis, nùoskrañdê̦ts, zerfetzt, abgelumpt: nuoskrandājušies apģē̦rba gabali A. XX, 644. me̦lns, nuoskrandējies uzvalks LP. VI, 14. tas bij mazs, nuoskranduojies puika Purap. nuoskranduojis ubags Aps. nuodriskis un nuoskrandis vīrietis Janš. dē̦ls bijis nuoplīsis un nuoskrandis kâ lupata LP. VI, 455. nuojūdza abus nuoskrandušuos zir-dziņus Vēr. I, 828. iejāj le̦pns tautu dē̦ls nuoskrandē̦tu (nuoskre̦ndušu 19071) kumeliņu BW. 14493.

Avots: ME II, 848

[nùoskratis, = nuoskretis, zerlumpt: tu man tik bagātīgi duod...; par tuo ve̦cuo lupatu, manu vīru, es varē̦tu iet nuoskratusi De̦glavs Rīga II, 1, 443.]

Avots: ME II, 848

nùošļaũcît: auch Smilt.; šāva Lukstam ar ruoku gan pa vienu, gan pa uotru vaigu, tuos brangi nuošļaucīdams Vanagu ligzda 13. de̦sas dējuot, tâ saucamuo asiņu putru ievada tīrītā luopa zarnā pa pudeles kaklu un ar ruoku nuošļauka pa zarnu uz leju N.-Peb.; "gaŗi ve̦lkuot nuomazgāt" Dr.: n. kam muguru ar slapju lupatu. Refl. -tiês,

1): "nuostaipīties" Hasenp. (mit aû ² ), Heidenfeld (mit au), Trik. (mit aû); ‡

2) eine gewisse Zeit vertrödeln
Hasenp., Heidenfeld.

Avots: EH II, 96

‡ nùospraûstît, mehrfach bestecken; n. ceļu ar egļu zariem Mar. tē̦va krāsne nuospraustīta ar ve̦ciėm lupatiem Tdz. 45929.

Avots: EH II, 89

[nùotīstît, ordentlich einhüllen, umwinden: n. kājas ar autiem Arrasch. Refl. -tiês, sich ordentlich einhüllen, vermummen: n. vienās lupatās.)

Avots: ME II, 875

paceplis, [paceple], der Raum unter od. an dem ceplis: neba man lielas rūmītes vajag: teju pat pacepļa priekšā RKr. 1X, 122. [glupais ielīda paceplē Pas. 11, 136 aus Lixna.]

Avots: ME III, 11

paklupt [li. paklúpti], intr., straucheln, stolpern, niederfallen: bet gan˙drīz es būtu paklupis Psalm 79, 2. sieva paklupa zem vāģiem Vēr. II, 339. [paklupt uz acīm, sich hinlegen, sich schlafen legen De̦glavs Riga II, 1, 170.]

Avots: ME III, 46

[palupt,

1) ein wenig schälen, klauben:
p. pupas Nigr.;

2) ein wenig essen:
bē̦rni drusku palupa pupas Bauske.]

Avots: ME III, 63

‡ papluzdinât Dunika, eine Weile rütteln (?): suns nuoķēra kaķi un tuo papluzdināja ("vairākkārt sita uz abiem sāniem, zuobuos turē̦dams"). lupatu p. ("papluosīt").

Avots: EH XIII, 164

paseknis, pasekne, paseksnis,

1) die Senkung, Höhlung, ein Ort, wohin man dieses und jenes wegwirft
Grünh., ein Schlupfloch: ve̦cu kuoku duobumi, pasekņi zem saknēm, kurmja rakumi uodzei visur atruonami Zemk. ielika lupatu ar visu uogli kambarī zem savas gultas paseknī JK. Amerikas Jānis tuos tâ kâ tâ būtu nuosviedis paseknē Druva II, 727. ūdeni izlej kādā paseknī JK. VI, 26. tu vari nuolīst kādā klusā paseknī kâ sikspārnis Duomas Il, 258;

2) eine Art von Fundament
(Siuxt), der freie Raum zwischen dem auf Steinen oder Klötzen ruhenden Grundbalken und dem Boden: cūkas izrākušas kūtij visus pasekšņus Frauenburg. [paseknī ieraudzīju (klešu durvis) ką tās žurku lamatiņas BW. 25852.] pa paseknēm suņi, kaķi luožņājuši iekšā, ārā JK. visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas LP. II, 10;

3) [paseksnis Tals.], der als Fundament dienende Grundbalken
LD., [Kabillen n. U.]: tūliņ nuo pasekņa iznācis krupis LP. VI, 130. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem, pasekņiem, sliekšņa apakšas nuoliktuos pesteļus VII, 693. situši ar nūju gan istabas kaktuos, gan laukā pa pakšķiem, badījuši arī pasekšņus V, 53; 404. [Die Bed. 1 kann aus der Bed. 2, und diese aus der Bed. 3 entstanden sein. Da neben atsegte > acegte ein gleichbed. aceknis (offenbar aus *atsegtnis) vorkommt, so ist wohl auch paseknis auf *pasegtnis (zu pasegt) zurückzuführen; zur Bildung vgl. Formen wie pīt(e)nis "Flechtwerk" od. vīt(e)ne dass.]

Avots: ME III, 96

[paslapêt, paslapinât (li. pašlãpinti), ein wenig anfeuchten, nass machen: p. lupatu, matus.]

Avots: ME III, 101

pašļaucît, ["drusku pastaipīt" Marzen, Lennew.: pašļaûcît kaulus, sich erholen; p. vē̦de̦ru, sich nach dem Essen hinlegen Wolmarshof; "nuo slapjas lupatas izspiest ūdeni" Malta; "pabraucīt" (Plm., N.-Peb., Golg., Alswig, Wessetshof, Ronneb., Tirs.): kad kustuoņi pārē̦dušies, tiem ar plaukstām pašļaũca pieē̦stuo vē̦de̦ru Nötk.; "pamazgāt"; "palaitīt" Warkl.]: viņa apkuops viņu, pašļaucīs A. XX, 85. [pašļàucīt ² rīkli, ja aizrijies Mar. pašļauki man muguru! Schujen, Kalnemois, Meselau, A.-Schwanb., Stomersee. tās drēbes tikai tādas pašļaucītas (pavirši mazgātas) Mar., Sessw., Lös., Lis.; "mazgājuot veļu vai dzijas ūdenī stingri caur ruokām vilkt" Sessw.; pašļaũcît (zâli) Wesselshof "= nùošļuokât 1"; etwas weicher, geschmeidiger machen: nuovītuo virvi vēl vajag pašļàucīt2 Lis.] Refl. pašļàucîtiês ² [Lis.], pašļaukâtiês, pašļaukuôtiês, sich ein wenig rekeln, faulenzen: tad jau kādu pusstundu var pašļaucīties AU. pēc pusdienas pašļaucījās, pagaŗlai kuojās Duomas II, 509. jāatlaižas tâ pat pašļaukuoties MWM. II, 418.

Avots: ME III, 114, 115

[pasmirdinât (li. pasmìrdinti), eine Weile stinken lassen: p. de̦guošas lupatas Salis.]

Avots: ME III, 104

paval˜kât, ‡

2) eine Weile (hin und her) ziehen:
p. bē̦rnu ratiņuos pa sē̦tsvidu Oknist. ... kādas izskatuoties šuo grīdas. viņa tikai pavalkājuot lupatu uz priekšu un atpakaļ, ne vis mazgājuot Jauns. Raksti IV, 269. ‡

3) verbrauchen, verzehren:
pulka gan tāds bē̦rns pavalkāja; bet kas tad nepavalkā pulka ...? cik cūkām labības jāsagāž ...! un zirgs cik apē̦d!... Jauns. Raksti V, 318. viņš nevīžuoja strādāt ... viņš pavalkāja viņas guovi, pavalkāja visu, kuo nuopelnīja Augšz. 197. tie mūsu sviedrus pavalkā Raksti III, 152. kaujamie luopi bija svaigā veidā pavalkāti jau rudenī Jaun. Ziņas 1939, № 4, S. 4; ‡

4) hinraffen (?):
šī slimība ... jau citkārt būs bijuse un dažu slimnieku pavalkājuse Pēt. Av. III, 122; ‡

5) "?": ciesupīte pavalkāja (Var.: pavadīja) manu ... augumiņu BW. 6223 var.

Avots: EH XIII, 187

pḕrt (li. per̃ti "schlagen, baden"), per̂t ² Salis, peŗu, pèru,

1) schlagen, prügeln:
Sprw. juo bē̦rnu peŗ, juo bē̦rns raud. suni peŗ ir pie baznīcas. atraitn[i]s tevi pērtin pēra BW. 9712. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP. VII, 143. nuokarsē akmeni un tad peŗ ūdeni virsū JK. III, 75. uolas pērt, eine Ostersitte: puiši iet apkārt... nuo vienām mājām uz uotrām un peŗ meitas, lai duod uolas Wandsen. per nuost! ein beim Kartenspiel üblicher Ausruf Etn. IV, 41;

2) baden
(tr.), eigentlich mit dem Blätterquast (belaubten Besen) schlagen: Sprw. tāda vārnā pē̦rta, tāda nepē̦rta, - me̦lna kâ me̦lna. vienas mātes bē̦rni, - ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. brūti pirtī krietni peŗ un mazgā BW. IIl, 1, 12. pē̦rti visādām sluotām A. v. J. 1899, S. 431. se̦rus pērt, ein junges Kind in der Badstube mit dem Badequast schlagen, damit es später keine Ausschläge bekommt, s. BW. I, S. 173. peŗamā sluota, der Blätterquast;

3) niekus pērt, mit der Zunge dreschen, klatschen:
lai... peŗ savus niekus! Janš. Dzimtene. V, 432. Refl. -tiês,

1) sich baden, sich mit dem Blätterquast schlagen:
Sprw. peŗas kâ pa pirti. kādu pirti citam kūris, tādā pašam jāpeŗas;

2) zappeln, sich hin und her werfen:
Sprw. peŗas kâ zutis pa smiltīm. peŗas kâ pliks pa nātrām. dažs saimnieks peŗas (parādu dēļ) kâ čigāns pa Daugavu Aps. J. III, 25. viņš gaiņājas un kājām peŗas Jaunības dzeja 35. putns spārniem peŗas MWM. VI, 770. baluoži pa ziluo dzīdri pērās MWM. VI, 332. ja vistas pa smiltīm peŗas (C., Saikava), tad drīz lietus būs Etn. II, 95;

3) eine Sprache radebrechend sprechen:
viņš peŗas, ka put vien, pa vāciski Seew, n. U. Subst. pḕršana,

1) das Prügeln;

2) das Baden, das Schlagen mit dem Badequast.
pèriêns,

1) eine Tracht Prügel, Schläge:
Sprw. pēriens jaunam par mācību, ve̦cam par veselību. bez brandvīna ne˙kā nevari dabūt - ne pēriena LA. pēriens kâ lietus LP. IV, 215, Lautb. Luomi 129;

2) ein Bad
St., Bergm. n. U. pèrẽjs, pè̦rãjs, ein Prügelnder, ein mit dem Badequast Schlagender (reflex. nom. s. pērējies LP. VII, 786). uolas pērēji Wandsen, = kas peŗ uolas. Nebst pìrts, pirēties zu slav. pero, "schlage, wasche". arm. hari "ich schlug", s. Hübschmann Arm. Gramm. 464, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgl. Wrtb. II, 42.

Avots: ME III, 210

pē̦sla, = pē̦rsla: lupatu lupatās sakaut, ka ne pē̦slas nepaliek. sniega pḕ̦sla ² Warkl.

Avots: ME III, 211

pìedzer̂t,

1) zu-, dazutrinken;

2) volltrinken:
piedzert pilnu vē̦daru Alm. Kaislību varā 155;

3) sich betrinken:
Sprw. piedzēris izguļ dullumu, muļķis ne˙kad. piedzēris cilvē̦ks jāglaba kâ bē̦rns. apdullis kâ uz piedzeršanu. piedzē̦ruši... kâ purvi Kaudz. M. 303. uz piedzē̦ruša teic: piedzēris kâ se̦sks Etn. II, 62. dzē̦ruši viņi bij gan, bet ne piedzē̦ruši Jaunā Raža IV, 155. brandaviņa, brandaviņa! es nuo alus nepiedzēru BW. 25100, 1. piedzēris kâ dublis N.-Sessau n. U. Refl. -tiês,

1) sich volltrinken; sich betrinken, besaufen:
piedzēries lupatām Celm. piedzēries, ka vairs ne mātes nepazīst Etn. II, 188;

2) dazu ein bischen (beim Essen) trinken:
ciemiņš tiesāja maizi, piedze̦amies klāt pienu Austriņš Nuopūtas vējā 25.

Avots: ME III, 247

piẽsita Jürg., der Anfall (einer Krankheit), die Anwandlung: ja zināja vainīgo, nuo kā lēcies, tad ar nuo tā dabūtām ve̦cām lupatām atņēmis piesitu tūliņ kâ ar ruoku Upīte Medn: laiki 4. dakteris jau tādu piesitu nepruot ārstēt Jürg.

Avots: ME III, 289

pìešķiêst, ausstreuend anfüllen: lupatām nesmuki piešķiestā istabā Duomas I, 1121. ar braucamiem maisiņiem vien tika piešķiesta vai pus˙pasaules MWM. v. J. 1896, S. 419.

Avots: ME III, 301

pìešķil˜t,

1) eine Menge ausbrüten:
vista jau piešķīlusi daudz cāļu Wolm.;

2) p. ar kramu uguni lupatām, mit dem Feuerstein Feuer anschlagend die Lappen anzünden.

Avots: ME III, 300

‡ II pikts bērniņš Siuxt "ein einige Tage od. Wochen altes Kind": tādus mazus, piktus bērniņus nuomazgāja ar mīkstu lupatiņu.

Avots: EH XIII, 231

I piñka,

1): apārnis kad salīst, tad viņš sāk velties pìnkām ² Heidenfeld; "pika" Seyershof; guovs apķē̦rusēs mē̦slu pinkām Talssen; pinkas Grünw. "pārāk nuoplīsušas drēbes, ja lupatas karājas kâ pinkas"; pinka Bartau "geflochtenes Garn, eine geflochtene Pferdemähne";
ne pìnkas ² "ne druskas" Fest.

Avots: EH XIII, 234

pìrkstis (nom. pl.) PS., C., Laud., N.-Schwanb., Annenb., pirkstes N.-Schwanb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411, pirksti U., die glühenden Funken in der Asche, die Glut in der Asche, die glühende Asche: aizbēršu karstas pirkstis aiz ādas Etn. IV, 160. pirkstis nuo sadedzināta lupata BW. I, S. 182. cept kuo pirkstês Etn. I, 18. viņš vairs nebāzīs pirkstus pirkstīs Jauna Raža IV, 86. kâ pirkstēs, wie in der heissen Asche, - in Verlegenheit U. Nach Leskien (mit ?) Abl. 339, J. Schmidt Voc. II, 28 und Petersson Zwei sprachl. Aufs. 14 nebst li. pir̃kšnys (nom. pl.) "glühende Asche" zu urslav. *pьrstь "Staub", le. pā`rsla (s. dies) usw., aber die Wörter der letztern Gruppe zeigen nicht den Begriff der Hitze. Eher daher nebst li. pir̃kšnys zu air. riches "Kohle", bret. regez "Kohlenglut' (nach Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 56 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 47); oder kontaminiert aus birkstis und *pirsti- (= urslav. *pьrstь) ?

Avots: ME III, 223

plakšinât, plakšķinât, freqn. zu plakš(ķ)ēt, tr., klatschen, patschen:. plakšķinat zirgam kaklu A. XXI, 330. brītiņu lupas plakšķinājusi Janš. Čāp. 9; plakšķināt, im Fressen klatschen wie Pferde St. plakšķināt ar mēli Ar.

Avots: ME III, 317

I pluči Wolm., plučiņas Tals., plučkas Salis, ausgezupfte Fäden, gezupfte Wolle, Charpie Ahs.: plučus lietuo kâ uzliekamuo uz auguoņiem un jē̦lām vietām, ieliek arī izsutušās vietās Naud. linu pluči vainu apsiešanai. kad maz vilnas, tad zemnieki ve̦cas vilnainu drēbju lupatiņas izplucina pa vìenai dzijtiņai; tās dzijtiņas tad ir pluči Salisb. plučus liek pie vilnas klāt Ahs. n. RKr. XVII, 47. valku rindukus izauda nuo pluču dzijas RKr. XVII, 28. Jānītim brālītim pluču biksas kājiņās. suņi plučus nuoē̦duši, pumpas vien karājas BW. 20517. suņu pluču villainīte 20396, 1. Zu plucinât I.

Avots: ME III, 353

plũkât Karls., PlKur., plùkāt ² Kr. (=li. plúkoti "?" Tiž. II, 473?), -ãju, freqn. zu plūkt, tr., intr.,

1) zausen, zupfen:
šuorīt tevi saimniec[e] pēra, pie matiem plūkādama BW. 20868, 3. apģē̦rbti ar pašu plūkātajām lupatām Jauns.;

2) streichen, massieren
Trik. Refl. -tiês;

1) sich zausen, zupfen, raufen, streiten;

2) sich begatten (von einer Kuh)
Lös. n. Etn. IV, 166.

Avots: ME III, 361

pluzganas, Schuppen, Schelfer Konv. ¹ 322, Brasche: pluzganas laist, sich fäseln Brasche. sakasītas lupatā pluzganiņās (Charpie) Etn. II; 147. Vgl, plauskas.

Avots: ME III, 360

ponckât, -ãju,

1) "ponckas taisīt" Dond.;

2) poñckât, tr., wickeln, (in alte Kleider) hüllen
Widdrisch, Salis. Refl. -tiês,

1) = ponckāt 1 Dond.: kamdēļ tâ ponckājies un lupatas izsviedi!

2) sich (in alte Kleider) wickeln; einhüllen
Salis;

3) trödeln
Salis.

Avots: ME III, 375

‡ II pupājs AP. "ein in alte und zerfetzte Kleider gekleideter Mensch": viņa vie˙nādi tāda kâ p. vienās lupatās un skrandās.

Avots: EH II, 326

rèkt: laut weinen, schreien (vom Kind) Fianden; laut lachen Kaltenbr.; ērzelis, āzis, lācis rē̦c Ramkau. ve̦lna tē̦vs rē̦kdams, sē̦kdams atklupa... šurp Pas. VIII, 442 (aus Druw.). Zosīte [staigāja] apkārt zviegdama, rē̦kdama Tdz. 58850 (aus Baltinow). kuo nesa ... brāļi tusdami, rē̦kdami? 44244 (aus Vīpe). ‡ Subst. rē̦kums, schon abgeschlossenes Gebrüll: tavu (zu einer Stute gesagt) lielu rē̦kumiņu! Tdz. 36411 (aus Pussen). Zur Etyrnologte s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 172.

Avots: EH II, 369

rīkla drēbe U., rīkles lupata Selb., für rīka drēbe, lupata.

Avots: ME III, 536

rìks (li. rỹkas "Werkzeug; Gefäss"),

1) das Gerät, Instrument, Handwerkszeug:
rīki amatnieka kulītē Ld. 10.891. šaujams rīks, ein Schiessgewehr U. kara rīki LP. VI, 780, die Waffen. laivas rīki, was zum Bedarf des Bootes gehört, um es segelfertig zu machen U. rakstāmie rīki, das Schreibzeug, Schreibzubehör (bei Manz. Lettus rakstāma-rīks, das Tintenfass): papīri, spalvas un kas tik rakstāmi rīki Plūd. Llv. II, 298. - dzirdes rīki R. Kam. 40, die Hörorgane. vīra rīki (li. vyriški rykai), die Zeugungsteile U.;

2) das Küchengerät, Gefäss, Geschirr:
nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. kuca rīkus (Var.: traukus) apmazgāja BW. 21940 var.; hierher wohl auch (wenn mit hochle. ei aus ī) maizes reiks "ein grosses Messer zum Brotschneiden" Sauken;

3) Plur. rìki, Pferdegeschirr (und zwar das russische)
U.; das Kummet Kurl. n. U., Bielenstein Holzb. 562, Preekuln (in Kurl.), Kalleten, Ahs., Rothof, Tuckum, Pinkenhof, Lasd.; rīku kuoki, die Kummethölzer Ahs.;

4) genitivische Verbindungen:
rīku (Lasd., LP. IV, 198, rīka Ahs.) drāna od. rīkdrāna Ar., Dond., rīka drēbe U., rīku dvielis U., rīku lakats U., rīka lupata Golg., rīku lupata (rīka lupats Ahs.) od. rīklupata Ar., ein Scheuertuch, Scheuerlappen: paņēm rīkdrānu un nuomazgā galdu! Dond. rīka (rīkas Spr.) od. rīku meita od. rīkmeita RKr. VI, 114, eine Magd Spr., eine Magd, die das Küchengerät säubert: kāzu amatnieki bija: pavārs un viņa puisis, rīka meita, . . . alus uznesējs BW. III, I, 63. rīka sieva, ein Weib, welches das Küchengerät säubert: kur ņemsim rīka sievu? vārna tāda puspe̦lē̦ka, tā būs laba rīka sieva BW. 2686, 11. rīka pūrs, die Morgengabe, die das Weib zum Manne bringt Manz. Lettus: viņš pilda un duod tiems . . . rīka pūru Manz. Post. I, 142. Unsicheres darüber bei Būga KSn. I, 66; nach Leskien Abl. 281 (mit?) zu li. reĩkia "ist nötig" (zu diesem Wort Meringer IF. XVIII, 220). Zu rieči I?

Avots: ME III, 537

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:

sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589

sabaušļuôtiês ar visādām lupatām, sich mit allerlei behängen, vermummen Hug. n. U.

Avots: ME III, 592

sacipt Dond., = saķerties 3: viņam sacipa kājas, un viņš paklupa. sacìrpt,

1) eine gewisse Zeit hindurch scheren:
s. aitas visu dienu Drosth.;

2) scherend anhäufen:
s. pilnu maisu vilnas;

3) scherend verwunden:
s. aitai ādu.

Avots: ME III, 602

sadragât, tr., zerschmettern, zerstoren: luode sadragājuse mūri LP. V, 387. auka jūrā sadragāja kuģi VI, 862. jūŗa uz reizi sāk trakuot, un kuģi sadragā lupatās IV, 111. sadragāti kauli A. XX, 116. viņš . . . sadragā juodus RKr. VIII, 9. Garšins gāzās nuo trepēm . . . un sadragāts nuomira Konv. ² 1013. mēs neatruodam sadragātu ve̦cuo ideālu Vēr. I, 1444. viņš sadragāja savu spuožuo likteni ebenda 1447. es tīši sadragāju tavu uzticību II, 567. tu sadragā ar paša ruoku savu laimi Puriņš Nauda 43. Refl. -tiês, sich zerschmettern: pie krāces laiva sadragājas MWM.

Avots: ME III, 611, 612

sagràuzdêt, tr., tüchtig rosten: sagrauzdē̦tās linu lupatās D. Kleinb. J. 63. mē̦slus cepis un grauzdējis, kamē̦r sagrauzdējis LP. VI, 150. driģenes sagrauzdē pirtī VII, 260. sagrauzdētu krupi Etn. IV, 69. kvēle sagrauzdēja dvēseli MWM. VIII, 312.

Avots: ME II, 628

sakãrt, tr., hängen, aufhängen, zusammenhängen (auf eine grōssere Anzahl von Objekten bezogen): drēbes sakāra tai virsū BW. III, 1, S. 28, kulītiņas sakāruši (Var.: pakāruši) uozuoliņa zariņuos BW. 2743. sakāra zuobe̦nus sausā kuokā 33601, 1. visu gaļu sakāru (Var.: pakāru) de̦guna galā 33415. ne̦sat... bē̦rza kārti istabā, lai sakaŗ sveši ļaudis savas... lupatiņas 16297. Refl. -tiês, (mit jem.) anbinden Spr.

Avots: ME II, 648

saklupt,

1): zirgs saklūp uz priekšu Linden in Kurl.;

3): Mārtiņam mugura sagņūza, viņš saklupa A. Upītis Laikmetu griežos II, 177. ar tuo ... slapjuo rudeni auzas nuorūsējušas, saklupušas 200.

Avots: EH XVI, 417

saklupt, intr

1) straucheln
Spr.: viņai izslīdēja kājas, tâ ka viņa saklupa MWM. X, 40. lai nesamežģītuos kāja un nepakluptu Janš.;

2) sich stürzen
(auf mehrere Subjekte bezogen): saklups zvē̦ri bariem virsū LP. I V, 2. karaspē̦ks saklūp pie zemes IV, 146. saklūp zirgiem mugurā V, 39. čūskas, kas saklupušas cīņā Vēr. II, 2;

3) zusammenfallen; zusammenschrumpfen:
Grunduls saklupa ceļuos Upītis Sieviete 86. viņa spēji saklupa uz galda ebenda 245. - salīkuse, saklupuse (Var.: sakrupuse) dē̦la māte BW. 23316, 14 var.

Avots: ME II, 651

sametinât, tr.,

1) aneinanderketten, verbinden
Spr.;

2) zusammenfalten:
meita stāv ruokas sametinājusi Dond.;

3) (mit grossen Stichen) zusammennähen:
sametināt lupatas kažuokam Plūd. Rakstn. I, 119;

4) zusammenschweissen
Segew., Wid.: kalējs sametina ratu asi Dond. dzelzi sakaisē̦tu var sametināt Kīmija 64. duod... puodi pieci dzelzs, ar kuo sametināt (sc.: pārlauztu zizli) Pas. II, 171 (aus AP.). bruņu juosta pastav nuo sametinātām dzelzs skārdām Konv. ² 455;

5) durchprügeln
Spr.

Avots: ME II, 684

sapḕrt, tr.,

1) durchprügeln, verprügeln:
saper savu sulaini LP. I, 39. ar apaušiem sapē̦rdams (sc.: zirgus) Kaudz. Jaunie mērn. laiki Il, 113. zilu un jē̦lu sapērt Spr. Sal. 20, 30;

2) entzweiprügeln, -schlagen:
tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP. VII, 143.

Avots: ME II, 698

sapikât, tr.,

1) sapikât N. - Peb., Jürg., Sessw., Spr., auch sapikuôt, zerknüllen, zerknittern, in einen Klumpen zusammendrücken: drēbes N. - Peb., Jürg., Sessw.; sniegu Sessw. Ciķis izvilka savazātu lupatiņu, sapikuotu vīkšķī Krišs Laksts 82. visu tuo sapikuo vīkšķī Seifert Chrest. III, 2, 135. sapikā (presse zusammen) sviestu muciņā labi krietni! Grünwald. vilkacis sapikuo asti biksās LP. VII, 890;

2) (tüchtig mit der Faust) schlagen
(perfektiv): viens uotru sapikāja Jürg. Refl. -tiês, zerknüllen (intr.), sich zu einem Klumpen zusammenballen: drēbes sapikājas lietū ejuot N. - Peb. valce sasmalcina sapikājušuos miltu gabalus Konv. ² 708.

Avots: ME II, 698, 699

‡ sapiķelêt Seyershof, dicht zusammenlegen od. aufschichten: s. lupatas bē̦rnam uz muti, lai nuosmuok.

Avots: EH XVI, 435

sarùostît ² : auch Saikava, Weissensee; bē̦rnam nuo gabaliņiem vien var drēbītes s. AP. ‡ Refl. -tiês, sich (dat.) zusammentrakeln: nuo ... lupatu gabaliņiem ... saruostījusies sev tādu sagšu Kaudz. Izjurieši 222.

Avots: EH XVI, 444

saruotît, tr.,

1) (aus kleinen Stücken) zusammennähen, -flicken, -leimen
Laud.: saruotīji gan nuo tām lupatām vesti! nuo lupatiņām es sarùotīju ² glītu gultas deķi Druw. n. RKr. XVII, 75. tādi vien saruotīti ve̦cu brunču gabaliņi BW. 20583. kas nu tas par galdu - saruotīts nuo dēļu lampiņām! Laud. saruotītām, nespuodrām rūtīm Baltpurviņš I, 161;

2) aufstreifen:
s. bikses, piedurknes Sessau.

Avots: ME III, 725

sasaistît,

1): ve̦l[n]s kārkluos lûkus plēsa, dzīrās mani s. (Var.: cieti siet); sasien[i] pats savu sievu! Tdz. 55256. sasaîstītas ² (mehrfach zusammengebunden)
dzīstiņas Seyershof; ‡

2) durch Binden erzeugen (hervorbringen):
čigāns mans tē̦vs bija, čigāniete - māmuļiņ[a]; čigāns mani sasaistīja nuo kažuoka lupatām Tdz. 54567, 4 var.

Avots: EH XVI, 445

sašķîst, intr., zerrinnen, auseinandergehen od. -fliessen, sich auflösen U.; zusammenstürzen, in die kleinsten Bestandteile zerfallen; (fig.) scheitern: kastīte sašķīst gabaluos LP. I, 94. uoliņa sašķīduse lupatās III, 86. puods sašķīst VI, 255. Ansis sit, sit, bet dižāmars sašķīst IV, 8. muca sašķīst gabalu gabaluos IV, 42. ē̦ka sašķīst drupu drupās VII, 523. visas cerības sašķīda vienā acumirklī Kaudz. M. 280. katra vēlēšanās sašķīda pie tās klints A. XX, 34.

Avots: ME III, 756

sasper̂t, tr.,

1) (mit den Füssen, Hufen ausschlagend) zerschlagen, zerhauen; vernichten; einschlagend zerstören (vom Blitz):
man bij balts kumeliņš, le̦dus kalna spārdītājs, tas saspēra le̦dus kalnu deviņiem gabaliem BW. 132681, 30. saspert pīšļuos visu dzelzs pagrabu Fr. Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 32. laiva bijuse lupatās saspe̦rta LP. VII, 498. pē̦rkuons saspeŗ uozuolu Kav. viņš stāvēja it kâ nuo zibens saspe̦rts Kaudz. M. 173. fig. līdzcensuoņus, kas mēģināja pretuoties, viņš saspēra Bjernsona raksti I, 24. - In Verwünschungen: ka tevi pē̦rkuons saspe̦rtu! Mag. XX, 3, 41. sasper juods Alm. Kaislību varā 133;

2) an-, aufstemmen:
kaza kārklus grauza abas kājas saspē̦ruse (Var.: atspē̦ruse, piespē̦ruse, pieminuse) BW. 12494. Refl. -tiês,

1) sich an-, aufstemmen:
līdz kuo gribēja sasperties, kājas aizslīdēja R. Kam. 187. āži [pie ratiem piesieti] nezin par kuo saspē̦rušies, un... baltiņš nevarējis spēt vilkt Anekd. 103;

2) sich anstrengen
Erlaa n. U., sich (zu etwas) aufraffen, sich zusammennehmen: dē̦li saspērās laivu gatavuot LP. VI, 633. viņš saspērās un aizbrauca VII, 214. zirdziņš sasperas, parauj kādus suoļus ātrāki un... apstājas A. v. J. 1893, S. 282;

3) einspringen, sich zusammenziehen
Warkl.: aiz kuo manas villainītes nesaspērās velējuot? BW. 7501.

Avots: ME III, 740

sastrucinât,

1) (mit Eiter) nass und schmutzig machen:
s. lupatiņu pie auguona Saikava;

2) tröpfelnd benetzen:
s. galdu ar putru; s. slapju visu grīdu Dond.

Avots: ME III, 749

satapinât: Jānītis, Madīte, tie labi pasē: tuos vārna, žagata satapināja Tdz. 57600. neba tie ... tavi lupatiņi; Gruobiņas žīdiņu satapināti 58292.

Avots: EH XVI, 455

savazât,

1) verschleppen
LKVv.; tragend (Kleider) beschmutzen, verderben U.: kucē̦ni savazājuši pagalmā skaidas Golg. pele savazājusi (sane̦susi) savā midzinī dažādus lupatiņus Dunika. kam tas manas villainītes dūkstiņā savazāja BW. 18420, 1 var. viss me̦lns un savazāts Zalktis I, 67; abnutzen (die Kleidung) Mar., Allasch, Schwanb., Fehteln;

2) = savadât: trīs gadiņi savazāju puisi lūka galiņā BW. 10856 var.;

3) "(zeķes) lāpuot sačunčurēt" Irmelau;

4) zusammensuchen
Mar.

Avots: ME III, 781

savir̂gât PS., tr., zerreissen Salisb., Plm., Lasd., Kortenhof, Peb., Druw., Golg., Selsau, Lös., Lüdern, Geistershof, Sessw., Grawendahl, N. - Schwanb., Lis.: bē̦rni grāmatu savirgājuši lupatām Druw. n. Etn. II, 33. Jānītis jau savirgāja savu burtnīcu N. - Peb. mazi kuce̦ni savirgā visu, kuo dabū. Refl. -tiês Nötk., = saplêsties.

Avots: ME III, 788

savīstît U., (mundartl. mit eingeschobenem k) savīkstît, tr.,

1) zusammenwickeln
V., zusammenfalten; einwindeln U., einwickeln: Dīdeklis paņe̦m... drēbes, savīsta muskulī A. XX, 723. savīkstīts drēbes gabals Stari II, 360. karuogs savīstīts MWM. VIII, 43. tā... saķēra sava vaļējā kre̦kla apkakli, tuo cieti savīkstīdama Alm. Meitene nuo sv. 57. savīstīja mani siltās se̦gās D. Kleinb. J. 76. savīkstīja bē̦rnu lupatiņās Fas. IV, 116 (aus Domopol). tēja savīkstīta sarkanā papīrītī Turg. Muižn. per. 66;

2) dūres savī(k)stīt, die Fäuste ballen;

3) = samîcît, salùocît, saspiest: kad viņš man ķērās pie rīkles, tad viņu savīkstīju De̦glavs Ve̦cais pilskungs 23;

4) = atluocît: savistît ² bikses līdz ceļiem Dunika. Refl. -tiês, sich einwickeln: savīstījusies vecene Ezeriņš Leijerk. I, 264. savīkstījies paunās (ve̦cās drēbēs) Nerft.

Avots: ME III, 790

šeperis, gew. der Plur. šeperi, Stangen, woran man die wachsenden Bohnen befestigt Peņg. Sakņu dārzs 65: viņš paklupa pār kādu pļavmalā nuosviesiu šeperi A. v. J. 1902, S. 245,Grawendahl, Lennew., Stoiben. - Vgl. žeperis.

Avots: ME IV, 16

sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,

1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,

a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;

b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;

2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;

3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;

4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;

5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;

6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;

2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;

3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;

4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;

5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;

6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.

Avots: ME III, 849, 850

II skrajš Dond., Selg., Wandsen, Stend., Saikava, Gr.-Buschhof, Kreuzb., Wid., Degunen, undicht (vom Walde; auch vom Getreide, Haar, Gewebe Degunen): caur tuo skraju priežu mežu BW. 18718; 31014, 1 var. mežs stipri skrajš Janš. Dzimtene IV, 44. šai mežā skraji kuoki Dond. mati iznīkuši - tik skraji, it kâ izstādīti A. XI, 152. mākuoņi skrajie vai biezie Dünsb. skrajās lupatās nuoslēpās saules stari Teodors. skraji nuosē̦ta labība Bers. skraji sē̦ts, undicht gesäet; skraja liesma, eine weit ausgebreitete Flamme Mag. IV, 2, 164. skrajs mežs "līdze̦ns, izcirsts mežs" Warkl. - Subst. skrajums, eine undicht mit Bäumen bewachsene Gegend Wandsen. Anscheinend zu li. skrìjos "der von Bast gefertigte Rand oder die Einfassung eines Siebes" und la. screa "Auswurf" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 584); vgl. auch Persson Beitr. 725.

Avots: ME II, 885, 886

slãbs C,, PS,, slàbs ² Kl,, Prl.,

1) schlaff:
kad auns bij beigts, tad tas... tāds liels, garš bij un slābs Dok. A. Daugava I, 317;

2) schwach, matt:
Zūza bij palikuse tik slāba kâ lupata Krišs Laksts 7. mēness sirpe peldēja..., apgaismuodama... apvāršņa malu... ar slābu gaismu Janš. Dzimtene V, 167;

3) schwach, gering
U.: slāba baznīca Mag. III, 1, 136, geringe kirchliche Versammlung U.;

4) lietus nāk zemē kâ slābs od. lietus nāk slābi zemē von starkem Regen
Golg. Subst. slãbums, die Schlaffheit, Mattigkeit, Schwäche: jis jau trīs dienas neēdis un nuo slābuma nevar jau paiet Pas. II, 80 (aus Malta). Zu slav. slabъ (serb. slȁb) "schwach" (wenn nicht hieraus entlehnt), li. slàbti "schwach werden", mnd. slap "schlaff" u. a., s. Trautmann Wrtb. 270 und Watde Vrgl. Wrtb. II, 432. Neben diesem slāb ein ide. slēb- in an. slápr "träger Mensch" u. a.

Avots: ME III, 921

I sleņ̃ģis Līn., Iw., Karls., slèņģis ² Mar. n. Rkr. XVII, 130, sleņģis U., sleñģe C., B1., U., gew. der Plut. sleņģi, slenģes, Fenster- u. Türpfosten U., Gerüste U., Fensterrahmen Dr., Fensterkreuz Mar., Schlengen U., Fensterladen Wend. n. U., Karls., (sleñģis) Libau: luogu un durvju sleņģes Būvmācība 75. galdnieks ielika luogam jaunus sleņģus Mar. šim luogam sapuvis sleņģis, juo viņa vairs nevar aiztaisīt ebenda. . . . luodziņu, kuŗam gar satrunējušiem sleņģiem bija aizbāztas lupatas A. XX, 642. Nebst estn. lerig "Schlenge" aus mnd. slenge "Einfassung".

Avots: ME III, 926

‡ snàidas ² Erlaa "samē̦rā gaŗi, nestingri, luokani, nederīgi nuome̦sti krāmi (lupatas, salmi, diegi u˙c.), kas pinas pa kājām vai duŗas acīs": nuokārušās tādas s. gar sienām.

Avots: EH II, 541

‡ snuõdara Lems., ein abgeschnittenes Lappchen (lupatiņa).

Avots: EH II, 543

spunnis (unter spunis), ‡

2) "maizes šķēlē izgriêzts vadžveida kumuosiņš" Siuxt: izgriez nuciņā spuñnīti un ieliec sviestu iekšā! ‡

3) "maza četrstūŗaina lupatiņa, kuo iešuj krekla padusēs tâ, ka viens stūris iznāk paduses priekšpusē, uotrs - muguras pusē; sievietēm spuñnītìs tikai padusẽs, bet vīriešu kre̦kliem katrā pusē pie kakla iešuj pa vienai spunnīša pusei" (meist das Demin.) Siuxt.

Avots: EH II, 564

‡ suksnis Puhren "lupata">lupata".

Avots: EH II, 601

suluôts, = suluojs: kuplajā, suluotajā zâlē Saul. III, 178. nuo suluota sarecējuma Konv.2 489. suluotam lupam Stari 1, 142. galviņas - mīkstas un suluotas Krišs Laksts 11. suluots bass Leijerkaste I, 20.

Avots: ME III, 1120

sum̃pas Gr. - Würzau, = lupatas">lupatas.

Avots: ME III, 1121

sunka, ‡

4) "ve̦cs, nuonē̦sāts apģē̦rba gabals; ve̦ca lupata" (mit uñ ) Kand.

Avots: EH II, 603

supata,

3): supatas "krāmi, lupatas">lupatas" Dobl.: tâ pēra, ka s. gāja pa gaisu Ziepelhof; Lumpen, Fetzen, alte, abgetragene Kleider Stenden.

Avots: EH II, 603

supata,

1) = nuôbara 2 (minderwertige Frühlingswolle) Gr. - Behrsen n. Etn. I, 90: auda sveša māte man supatas villānīti VL. n. Alksn. - Zundulis; Wolleabfälle nach dem Tocken Erwalen;

2) "?": ve̦cā supata (= lupata?), ved labi ceļu! Frauenb. n. RKr. XVI, 204; ein Schimpfwort Bershof;

3) allerlei unnützer Kram
Spiess n. U.; Lumpen, Fetzen (Nigr., N. - Bartau, Siuxt), zerfetzte, alte Kleider Erwalen, Neuenb., Satingen: sviežati supatas pa luogu laukā! BW. 20729. Eher wohl nach Gerullis AfslPh. XLI, 155 als "Ausgeschüttetes" zu apr. suppis "Damm", aksl. suti (prs. sъpǫ) "schütten, streuen", sypati "schütten", sъpъ "Haufe", svepiti se, "agitari", lat. supāre "werfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 524), als nach Charpentier MO. II, 29 zu li. š(i)ùpti "faulen", ai. ōpha- "Geschwür".

Avots: ME III, 1124

tiņât, -ãju, (wiederholt) haspeln, winden, wickeln Alswig, AP., Arrasch, Bers., C., Drosth., Druw., Golg., Heidenfeld, Jürg., Kalnemois, Kortenhof, Lubn., Mar., Nötk., N.-Peb., Schwanb., Selsau, Sessw., Vīt.; "dziju režgīt" Meselau: dzijās, auklas Golg., Mar. u. a.; bē̦rnu AP., Arrasch, C., Golg., Schwanb., Selsau. kuo tu tur tik daudz tiņā? tiņā tuo bē̦rnu, kâ kad Rīgā būtu jābrauc! N.-Peb. kuo nu tik daudz tiņā, būs tik pūles āttir,cāt! Vīt. kuo nu tiņā, tik˙pat ne˙kas neiznāks! Bers., Kalnemois. nav jāu viegli ar tādu mazu, kas ik˙dienas reižu desmit tiņājams Druw. ve̦ctē̦vs sāka lgnām tināt pastalauklas ap kāju Jürg. tiņāt ievainuotu luocekli apsējās Sessw. tiņādams . . . papirosu Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21. Refl. -tiês,

1) sich (ein)wickeln, sich (ein)hüllen:
diezgan biju tiņājies ar kažuoka lupatām BW. 24859. kuo nu tiņājies tik daudz lakatiem! Vīt.;

2) sich lange ankleiden, sich lange vorereiten, trödeln
N.-Peb.;

3) "sich in etwas hineinmischen"
Jürg.; sich mit jem. abgeben Nötk.; in einem Verhältnis zu jem. stehen Nötk.: mān pa˙visam nepatīk ar viņu tiņāties Nötk. puisis ar meitu tiņājās ebenda. kuo tu tiņājies ar tuo palaidni? Jürg. tāds ar tādu tiņājas Schwanb.;

4) jem. im Wege sein
(gew. in der Verbind. tiņāties pa kājām) Adl., Bers., C., Druw., Jürg., Nötk., N.-Peb., Orellen, Saikava, Schwanb., Vīt., Wolmarshof;

5) sich herumtreiben, sich herumbalgen
Wid. Zu tît.

Avots: ME IV, 193

trinīts,

1) s. trinīt;

2) = trinītis, trinīte 2: trinīta (trijnīta BW. 22621, 2 var.) audekliņu BW. 22595, 8 var. trinīta audekliņus RKr. XVI, 241. linu kre̦kli ar trinīta apakšām; "(pus)vadmalas rats, kas ruodas arvien uz priekšu pa divi paminām blakus minuot" Gramsden;

3) aus
trinītis oder trinīte bestehend, gemacht, trinītis oder trinīte seiend: trinītu audekliņu BW. 22621 var. trinītā audekliņa 7327, 2. trinītā paldziņā 18485. trinītiem palagiem 27530, 1. trinītā lupata Etn. I, 94. Ungewiss, ob Subst., oder Adj.: (gen. s.) trinīta audekliņa BW. 22621 var.

Avots: ME IV, 237

‡ truknis A.-Schwanb. "satītu drēbju vai lupatu rullītis".

Avots: EH II, 698

tùncît Lenzenhof, N.-Peb., Stolben, (mit uñ) Schujen, (mit un̂ ) Nötk., Wolmarshof, (mit ùn ² ) Lis., Selsau, Sessw., (mit un̂ ² ) Jürg., Salis, Segewold, -ĩju, stampfen, kneten, quetschen, drücken AP., N.-Peb., Smilten; tun̂cît ² Jürg., stossend hineindrängen; stopfen (?) U., tun̂cît ² , unordentlich biegen, falten Seppkull; (ein Kind) in Windeln wickeln Vilce; tùncît ² Lennew., tun̂cît ² Jürg., Rippenstösse versetzen; quälen U.: mālus, maizi Stolben; kartupeļus biezputrai Schujen; sānus Jürg.; cilvē̦ku Lennew., Stolben. lupatas maisā tuncīt Jürg. Refl. -tiês, einander stossen, einander Rippenstösse versetzen (mit un̂ ² ) Jürg., Salis: puikas tuncījās (ar dūrēm) Salis. vārds pa vārdam, un abi sāka tuncīties Jürg. Aus tūcît . duncîties?

Avots: ME IV, 264

I tušķis,

1) = kušķis, ein Büschel, ein Wisch Alswig, Rentzen, Ruj., Salis: sìena, salmu, lupatu tušķis; der Zulp U.;

2) "ein unsauberer Mensch, dem nichts vonstatten geht"
Serben; ein Trildler Salis. Zur Bed. 1 vgl. tūšķis I 2 und li. tuškas "соска, рожекъ (bei Miežinis); Lutschbeutelchen der Kinder" (bei Geitler Lit. Stud. 118).

Avots: ME IV, 274

uzklupt,

1) über jem. od. etw. herfallen:
nerātņa bē̦rni uzklupuši Zunduļa tē̦vam virsū Jaun. mežk. 149. viņam uzklupa pulks... ve̦lnu MWM. XI, 209. uzklupt zaķiem Antrop. II, 28. mēs uzklupām zivju iekšām Vēr. II, 69. saldais miegs uzklūp ķēniņa meitai LP. IV, 152;

2) ergreifen, fassen
Spr.

Avots: ME IV, 342

uzpèlnît, ‡

2) viņš lupatu uzpelna uz kauliem Seyershof, soviel verdient er, dass er etwas zum Anziehen hat.

Avots: EH II, 730

uzslaucît, aufwischen; auffegen: u. istabu ar mitru lupatu; u. druskas.

Avots: ME IV, 379

uzsvēpêt, beräuchern Golg.: u. brūci (ar lupatu dūmiem), lai sadzîst.

Avots: ME IV, 387

uztiept, aufdrängen, aufbinden LKVv., einem etwas (zuzugeben, anzunehmen, zu glauben) zudringlich zumuten U., Bers.: viņš man uztiepa savu vainu. katrs rads man gribēja uztiept savu prātu A. Brigader Daugava I, 564. kapteinis... uztiepj sievai: tev būs teikt, ka e̦smu tavs brūtgāns, citādi... tevi iegrūdīšu ūdenī LP. IV, 38. gudrie nu uztiepa, ka glupajam... jāiet Pas. VI, 435. Refl. -tiês,

1) hartnäckig auf etw. bestehen:
es saku: kursim šite uguni... bet šie vien uztiepās, kuršuot kalna galā Kaudz. lzjurieši 215;

2) sich (mit Zumutungen
U.) aufdrängen: puika uztiepās mātei, lai viņu je̦m līdz.

Avots: ME IV, 392

‡ uztīstît Trik., aufwickeln: u. pirkstam lielu lupatu.

Avots: EH II, 737

vanckari (mit "an̂") Nerft "Fetzen, Lappen, Lumpen (lupatas)". Aus vanckas˙kankari.

Avots: ME IV, 469

vârbala ² Rokaischen "= lupata">lupata": vienās vārbalās vien gājām Janš. Mežv. ļ. II, 291. Vielleicht zu gr. ἔρφος "Haut, Fell".

Avots: ME IV, 499

varza,

1): "sarežģījums" (mit ar̂) Sonnaxt; "sarežģījies juceklis" (mit ar̂) KatrE.; varzas "visādas nederīgas piemē̦tātas lupatas, valgi u. c." A.-Schwanb.;

2): auch Lng. (unter zvejuot); "ein Netz zum Aalfang im Strom"
(mit ar̂) Saikava;

4): "sarežgīta lieta, būšana; nepatīkama darbība" (mit ar̂) Sermus, (mit ar̃) AP.; "sarežgītas padarīšanas" Meselau; doktors neielaidās gaŗākā varzā, juo bija jau pārliecinājies, ka vārdiem vien nav laužama ... ieduomīgā daba Sārts Druvas san 33;

5): "daudz dažādu un nepatīkamau sanācēju" Meselau: "... pìeklīdīs atkal mūsu māja pilna ar visādu varzu" ... "kas nu par varzu? nav jau ne˙kādi svešinieki" Azand. 4; eine Schar unruhiger, lärmender Kinder
(mit ar̂) Grosdohn, Warkl.; "lielāka drūzmēšanās" Mērdzine; varzas A.-Schwanb., Kinder, die allzu viel hin und her laufen;

7): auch (mit ar̂) Kalupe.

Avots: EH II, 758

velˆdzêt Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 11, Arrasch, C., Prl., Salisb., Schwanb., Sehren, Wolmarshof, (mit èl ² ) Kl., (mit elˆ ) Iw., -ẽju,

1) (Schafe vor der Schur) waschen
Mag. V, 1, 180, (mit elˆ ) Ramkau;

2) anfeuchten
L., U; erfrischen L., U., (mit elˆ ² ) Grünw.; letzen V.; den Durst löschen: mitrā, rudens ve̦ldzē̦tā zeme Vēr. I, 828. šķidra migla veldzēja vaigus MWM. XI, 223. Ilze ņēma pa samē̦rcē̦tai lupatai un veldzēja cietēja galvu Upītis St. 5. tvīkstuošas puķes veldzē ar rasas pilītēm rīts A. Upītis JR. IV, 44. ieskābe̦nais piens veldzēja viņa muti A. XX, 8. sāpju ve̦ldzē̦tā sirdī MWM. IX, 425. tu veldzē de̦guošas slāpes Jaun. Draugs v. J. 1902, S. 341. Refl. -tiês, sich erfrischen: veldzēties... strautuos Vēr. I, 1025. veldzēties pa dze̦struo... ūdeni Saul. III, 202. - Subst. veldzẽjums, die Erfrischung: sirds pēc veldzējuma slāpst Vilhelms Tells 113. Zu valˆgs II.

Avots: ME IV, 528

verpele, eine Locke, Flocke (die sich zusammengerollt hat) Wessen (mit er̂ ); ein Röllchen (Streifen) gekämmter Wolle (mit er̂ ) Lubn., (mit er̂ ² ) Ruj.; ein Wirwarr, Durcheinander; "grīzte" Memelshof, (mit er̂ ) Meiran, Oknist, Sonnaxt, Wolmarshof: zirgs sabraukts verpelēs (das Haar lockt sich vor Nässe) Lubn. kuodeļas gals sagriežas nejaukā verpelē Jauns. luoceklīši . . . izšāvās nuo cisām un nuo lupatu verpelēm Jauns. III, 276. Zur Wurzel von vḕrpt.

Avots: ME IV, 541

vẽ̦r,za Schnehpeln,

1) eine lange Reihe;

2) verworrenes Garn
Schnehpeln; vẽ̦rza lupatu Schwitten, ein wirrer Haufen von Lappen. ln der Bed. 1 wohl zu vērt I 1; zur Bed. 2 vgl. varza.

Avots: ME IV, 569

vîkstuôklis A. - Ottenhof, vîkstùoklis Zvirgzdine n. FBR. X, 27, (mit î ² , uô ² ) Frauenb., Siuxt, vīkstuokls, vikstuõls C., Jürg., (mit î ² ) Ramkau, vīkstuolis, = vistuõls: lupatu%20v%C4%ABkstuo%C4%BCi">lupatu vīkstuoļi Etn. III. 24. iedevis papīra vīkstuolu LP. VI, 72. naudas vīkstuoliņu Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, I2. lapu vīkstuoklā Bārda. ietīsim vīkstuolī BW. 1162. vīkstuoļi ar saknēm Stari III, 235.

Avots: ME IV, 637

I vir̃gât C., Serbigal, (mit ir̂ ) Ronneb., Smilt., Trik., (mit ìr ² ) Lis., -ãju, raufen, reissen, zupfen Plm. n. RKr. XVII, 86, Adl., Golg,, Lubn., Meiran, Meselau, N.-Peb., Vīt.; reissen, zerreissen, abtragen Sessw.: kuce̦ns virgā grāmatu, papīru, lupatu Golg. virgāt matus, linus Vīt. sīkstu ve̦lē̦nu aruot bij gan, kuo virgāt ders. saknes jāvirgā gruoziem Serben. meitu mātes pakaļiņa kâ virgāt izvirgāta (Var.: sukāt izsukāta) BW. 23618 var. kāds sāka virgāt harmōnikas Saul. I, 211. Refl. -tiês, sich, einander beissen, raufen, (scherzweise Lubn., Meiran) zanken Plm. n. RKr. XVII, 86, Adl., Grawendahl, Kosenhof, Meselau, Peb., Ogershof, Schwanb., Sessw., Vīt., (mit ir̃ ) Nötk., Drosth., Gotthardsberg; albern, lärmen Lubn., Meiran: virgājās kâ suņi Grawendahl. mūsu un viņsē̦tas suņi briesmīgi virgājās Sessw. bē̦rni virgājas Schwanb. zēni sāka matiem virgāties (einander die Haare raufen) Vīt. tad ta tie virgājas! Lis., Nötk. Zur Wurzel u̯er- "aufreissen, ritzen" (bei Walde Vrgi. Wrtb. I, 286)?

Avots: ME IV, 604, 605

I virulis (li. virulỹs "kłąb, wytryskv wody" bei Būga Aist. Stud. 174),

1) ein Wirbel; der Strudel, Wasserwirbel
Wid.; die Stelle, wo Wasser aus der Erde hervorsprudelt Smilt. n. U.; das Schneegestöber Wid.: smilšu virudīši Seifert Chrest. III, 3, 145. viesulis bi rušas lapas virulī jauc Antons. vējš griezās ar sniega bāņiem virulī MWM. v. J. 1896, S. 461. caur pe̦lē̦kuo sniega viruli Aps. V, 29. uguns virulis virzās iesāņus A. Upītis J. 1. 2;

2) der Wirbel, das Gewimmel, Gewühl:
jautrības virulī Apsk. v. J. 1903, S. 657. nuo skatuoties cīņas virulī Zalktis I, 156. saklupa neatšķiramā virulī Veselis Daugava I, 428. dancis iesākās; viņa devās ar viņu virulī Deglavs. viņam galva . . . neizpruotams virulis JR. IV, 112. raibs duomu virulis jaucās pa viņa galvu Poruk MWM. v. J. 1896, S. 900. (rubeņu) viruļu varuļiem dziedātās dziesmas mutuļi Janš. Mežv. ļ. II, 468. pašā labā lielīšanās virulī Kaudz. Izjurieši 301;

3) ein Schwätzer
Wid., Schibbenhof; einer, der schnell spricht Zvirgzdine; wer unaufhörlich spricht Grünw.; einer, der schnell und unbedacht spricht und handelt Bers., Nötk.: viņš tāds virulis vien ir Bers. vārās kâ virulis AlksnisZundulis. ja tiem iegadās tādi viruļi priekšnieki A. XXI, 54;

4) "das Gekochte"
(?) Wessen. Zu virt I.

Avots: ME IV, 618

vîstuôklis Schwanb., Wolmarshof, vistuôklis ² Selg., vīstuoklis Wid., Bers., Kalzenau, vîstuôlis Gr.-Buschh., vīs-tuolis Wid., vîstuõls Arrasch, PS., vīstuols Spiess n. U., Demin. vīstuoliņš U.,vīstuolītis U., Zusammengebundenes (Kleider u. dergl.) U;. ein Wickel V.; ein Knuppchen U.; (vīstuolis) ein Strohbündel zum Dachdecken L.: lupatu vīstuolu Kaudz. M. 73. ar drēbīšu vīstuolīti (Var.: vīkstuolīti) BW. 25161 var. sāls vīstuolītis, ein Bündelchen mit Salz U. konfekšu un apfelsīnu vīstuols Domas I, 15. vīstuolīti tauku aizdaram Pas. III, 171 (aus Ruj.). nuolika... naudas vīstuoli Kaln. Ozolk. m. 80. taisījuši vaļā vīstuoli LP. VI, 83. izņemt miruonim nuo pagalvja vīstuoli VII, 146. iznāca ar mazu vīstuolu - klēpja bē̦rnu B.Vēstn. bē̦rnu, vīstuola lakatiņiem (Windeln) satītu BW. I, S. 181. vīstuoļu drēbītes (Windeln) BW. 26163.

Avots: ME IV, 644

ziẽpaîns: auch Pilten; ziepaīna lupata Orellen. ziẽpaiņas ruokas Behnen.

Avots: EH II, 811

žļurdzît, -gu, -dzĩju, = šļurcît, (etwas Nasses Grawendahl, Kreuzb., Serben, Vīt.) drücken, knutschen (mit ur̂ ) C., Mar., (mit ùr ² ) Warkl.; (Wäsche) waschend (hörbar) drücken, kehren Memelshof, (mit ur̂ ) Adl., Lubn., Meiran; (Wäsche) oberflächlich waschen Meselau, Peb., Schwanb., Tirsen ("mit ùr ^2" ), Serben: lupatu žļurga traukus mazgājuot Drosth. žļurdzīt veļu pa vannu Lubn. žļurdzīt nuokauta luopa zarnas Kreuzb. - Refl. -tiês N. - Peb., ungeschickt etwas tun (z. B. ein Schwein schlachten).

Avots: ME IV, 819