Paplašinātā meklēšana

akmeņùogle: als Stoffbezeichnung gewöhnlich im Plural.

Avots: EH I, 66

akmeņùogle, Steinkohle.

Avots: ME I, 65

‡ nùogleijât, (Spuren) tilgen, verwischen: nuogleijāsim ... pē̦das Janš. Mežv. ļ. II, 351.

Avots: EH II, 46

nùogleñst, erblicken, gewahr werden Wandsen.]

Avots: ME II, 785

nùogle̦znuôt *, tr., abmalen, abbilden, darstellen: augstākās aprindas nuogle̦znuotas gaiši Janš. Subst. nùogle̦znuõjums, das Abbild, die Darstellung; nùogle̦znuôšana, das Darstellen, Abbilden; nùogle̦znuôtãjs, der Abbildner, Darsteller.

Avots: ME II, 785

ùogle: auch (mit ùo ² ) Warkl.; Demin. uoglīte AP., Ramkau, Warkl., BW. 5377, uogliņa AP., Ramkau, BW. 5526 (aus Setzen).

Avots: EH II, 742

ùogle AP., Neuenb., PS., Serbigal, Wolm. u. a., (mit ùo ² ) Nerft, Preili, Prl., (mit uô ² ) Iw., Līn., Salis, Ruj., ùogis ^2, -s (li. anglìs, apr. anglis, aksl. ǫglъ "Kohle" ) Kl., ùoglis ^2, -is N.-Rosen n. FBR. VIII, 44, Bers., Golg., KatrE., Lis., Lös., Lub., Mahlup. Mar., Oknist, Schwanb., nom. plur. uoglis N. Schwanb., Stom., uôglis ^2, -ļa Salis, Demin. ùoglitiņa ² Lös., die Kohle: kvē̦luojuošas uogles, glühende Kohlen. uogles dedzināt (dzisināt L.), Kohlen brennen. uogles dzēst, dzisināt (U.), Kohlen löschen. tad liks tevim uogles dzēst BW. 2628. vēl gailējās mazas uoglitiņas Saul. tu kvē̦laiņus uogļus uz viņa galvu sakrāsi Manz. Ev. u. Ep. Röm. 12. Sprw.: kur vairāk uogļu, tur lielāks siltums. viņš stāv kâ uz karstām uoglēm. pašām labām uoglēm St., in voller Glut. Zu ai. áṅgāra- "Kohle" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 181.

Avots: ME IV, 414

ùogleklis*, der Kohlenstoff.

Avots: ME IV, 414

uoglene Pas. VI, 119, die sich mit Kohle geschwärzt hat.

Avots: ME IV, 414

acumir̃klis, (li. akiẽs mìrksnis), der Augenblick, acumirklī, sogleich, im Augenblick; kādu acumirkli, einen A.

Avots: ME I, 9

‡ àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9

‡ àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15

‡ àizčukurêt, fort-, hinstossen, -schüren: a. siekstu pruojām Bauske. a. ar čukuru uogles krāsns dibinā Salis.

Avots: EH I, 16

àizgailêtiês, erglimmen, anfangen zu funkeln: uogles pe̦lnuos aizgailējās Sessw. acis aizgailējās Bauske.

Avots: EH I, 23

àizkruķêt, tr., mit der Krücke wegschieben: uogles uz krāsns dibe̦nu; übertr. - entfernen: ar kruķīti aizkruķēju sav māsiņu tautiņās.

Kļūdu labojums:
sav māsiņu tautiņās = sav[u] māsiņu tautiņās BW. 18185, 2

Avots: ME I, 33

‡ àizrakât,

1) hin-, wegscharren:
a. uogles krāsns dibe̦nā;

2) zu-, verscharren:
a. grāvi.

Avots: EH I, 44

àizràust, tr.,

1) wegscharren:
sarkanas uogles nuo krāsns;

2) wühlend zuschütten:
cūka aizraususi mē̦sliem sili Mar. Refl. -tiês, (wühlend) sich hinziehen: ceriņi aizrausušies tāļāk līcī MWM. X, 245.

Avots: ME I, 46

àizraût,

1) kad tevi kāds ve̦lns aizrautu! BielU.;

2) viņš runu aizrāva "viņam balss aptrūka (nevarēja parunāt)" C., Golg., Lös., Nitau, Sessw. valuodu (garu) tūlīt aizrāva BielU., er wurde sogleich sprachlos (bewusstlos, als er einen Hufschlag bekam).
Refl. -tiês,

3) jis aizrāvās aiz... kuoka Pas. VIII, 293;

4) : kad ve̦zms būs smags, zirgs aizrausies un vairs nevilks Siuxt; ‡

5) guovis aizraujas, die Kühe hören auf zu milchen
Vank.

Avots: EH I, 45

‡ aizrušinât,

1) zuscharren (scharrend anfüllen, bedecken):
a. bedri cieti;

2) scharrend (wühlend) (vor etwas) hinschaffen:
a. kam uogles priekšā.

Avots: EH I, 46

‡ àizsmacêt, ersticken (tr.): sīvi dūmi aizsmacē balsi, e̦lpu, rīkli Golg., Siuxt, a. kvē̦luojuošas uogles.

Avots: EH I, 49

‡ àizur̃dît,

1) anpurrend (ermahnend) hin-, weggehen machen
C.: a. puiku uz ganiem;

2) mit einem Stöckchen bewegend (hinter etwas) hingeraten machen
Dunika: bē̦rns aizurdīja (spēlē̦damies) klucīti aiz skapja; mit einem Stöckchen weg oder vor etwas stossen Dunika: a. nuosprāgušuo peli nuost nuo taka; a. uogles krāsns durīm priekšā;

3) zuscharren, wühlend (stochernd) verstopfen
Dunika: a. pelēs caurumu.

Avots: EH I, 60

‡ àizurkņât, 1) : wühlend hin-, wegschaffen: a. uogles pruojām;

2) = ‡ àizur̃dît 3.

Avots: EH I, 60

‡ apbikstît Trik. u. a., ringsum schüren (perfektiv): a. uogles.

Avots: EH I, 73

‡ apgailêtiês, sich mit weisser Asche bedecken Erlaa (mit àI ), Trik.: apgailējušās uogles.

Avots: EH I, 80

‡ apgailinât, sich mit weisser Asche bedecken lassen: a. uogles Trik.

Avots: EH I, 80

applẽnêt, sich mit weisser Asche (plẽne) bedecken: uogles sāka patlaban applēnēt Alm., AP.

Avots: ME I, 111

applêvêt, sich mit dünnem Häutchen, mit Flockasche (plêve) bedecken: virums applēvējis Kursiten. applēvējušas uogles A. XV, 4.

Avots: ME I, 111

‡ apsmacinât, ersticken (tr.) Warkl.: a. uogles, lai negailējas.

Avots: EH I, 115

‡ apurdît,

1) mit einem Stöckchen bewegend umstürzen
(tr.) Dunika: apur̃dît ve̦cu sēni;

2) = aprušinât: a. uogles ar smiltīm, lai neatdziest Dunika, Kal., Rutzau;

3) = ‡ apdūzenêt 1 Festen.

Avots: EH I, 124

‡ atbikstît, (mit einer Ofenkrücke) stochernd zurück-, wegstossen, -schieben Dunika, Kal.: a. uogles tālāk nuo krāsns priekšas.

Avots: EH I, 135

‡ atgailêt, erlöschen (intr.), erkalten Warkl.: uogles atgailējušas. Refl. -tiês,

1) von neuem zu glimmen (glühen) anfangen
Warkl.: uogles var atkal a. Bērzgale, C., KatrE., Laud., Prl., Sessw., (mit aĩ) Kegeln, (mit aî ² ) Segew.;

2) = ‡ atgailêt Jürg.

Avots: EH I, 141

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba, skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.
Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. ² 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

‡ bĩkstît Stenden, = bikstît 2; ar bīkšķi b. krāsnī uogles: wiederholt Rippensttisse versetzen: viņš man ar īkšķi bīksta sānuos.

Avots: EH I, 223

birkstele,

1) die von einem brennenden Pregel abgestossene
(nuobirkstīta) Kohle: kad skals de̦g, tad viņu birkstina, nuobirkstina; šitās nuobirkstītās uogles ir birksteles Tals. n. A. X, 2, 536;

2) der Funke:
uguns dedza, ka birksteles vien lē̦kāja Ruj., Walk. [Deminutiv zu birkstis: vgl. auch dzirkstele.]

Avots: ME I, 298

bĩšķêt, -ēju, tr., schüren, umrühren: uogles.

Avots: ME I, 304

blãvs [Nabben, Roop],

1) bläulich, fahl, matt, unentschieden:
blāvi ziedi; [blāvas (= bālganas, nenuoteiktas krāsas) drēbes Treiden; blāva (hellgrau) migla Wolgunt]; blāvs gaišums, [blãva gaisma, Dämmerlicht PS., Ruj.]; blāva debess; blāva, zili pe̦lē̦ka leja MWM. IX, 613; uogles meta uz grīdu blāvu spīdumu. [kad cilvē̦ks ilgi slims gulējis, tad viņam ir"blâvas ² "(= neskaidras) acis Stuhrhof.] blāva acs, ein Auge, wo das Weisse zu sehr hervortritt Dond. zilum blāva tu, Anniņa, bläulich fahl BW. 20129, 2; zila, blāva mūs māsiņa BW. 24339, 1. Rainis gebraucht das Wort blāvs in der Bedeutung "zart": blāvas krūtis, zarte Brust. Adv. blāvi: tie e̦ze̦rs zibēja blāvi, te tumsdams, te zalguodams Sudr. E. ē̦nas iet pār viņa blāvi bāluo ģīmi Druva I, 977. [Nach Prellwitz BB. XXV, 285 und Persson Beitr. 31 wohl entlehnt (aus mnd. blaw "blau, dunkel", woher wohl auch li. blāvas "палевый, половой" E. ).]

Kļūdu labojums:
mūs māsiņa = mūs[u] māsiņa

Avots: ME I, 312

čuča-, čuču- od. čučbĩ(k)šķis od. -kuoks, ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke: spīgana paņ,ēmusi sluotas kātu, čučkuoku Etn. II, 87. ar čuču bīkšķi izbaksta uogles krāsnī Sutten.

Avots: ME I, 418

čũkstêt, čūkšêt A. XX, 145, -u, -ēju, [n. U. auch čūkstît], zischen: lai čūskas čūkst Skalbe. slapja malka ne˙maz nede̦g, bet tik čūkst. čūksti kâ ūdens, kuo karstā speltē lej. nuodedzināta dzelzs ūdenī čūkst. ja tu būsi tik ve̦cs kâ es, tad tu ir uz uogles nečūkstēsi, so wirst du müde und matt sein, sagen oft die Alten zu den Jungen. sanāca ve̦lnu, ka čūkst vien. [Vgl. auch čukstêt und cūkstêt.]

Avots: ME I, 424, 425

‡ II čurulis,

1) = čurmulis 2 (?): dzija same̦tusies čurulī Lemsal;

2) die Morchel
Wolmarshof;

3) Plur. čuruļi Bērzgale "ogles%20kalvja%20cepl%C4%AB">viruļuos salējušās uogles kalvja ceplī".

Avots: EH I, 297

dardzêt, dārdzêt, knarren, poltern, dröhnen, rollen: trūkst virvīte dardzē̦dama (Var.: dārdē̦dama) BW. 32258, 2 [aus Kaltenbrunn]. kas skanēja, kas dārdzēja? uogles bira Daugavā BW. 33725, 1.

Avots: ME I, 440

divi [aus * duvi], dui, zwei: divi zirgi, divi aitas. Oft in dieser erstarrten Form indekl. gebraucht: Gen. divi zirgu, Dat. divi zirgiem, Akk. divi zirgus od. zirgi; zu dem alten, nicht verstandenen Dual ein Fem. divas, dial. divjas gebildet: divas (divjas) sievas st. divi sievi. Gen. divu, divju, divēju, diveiš. Der Akk. Dual. masc. g. ist noch häufig in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache, anzutreffen, häufiger aber noch der Akk. Dual. f. gen.: divi darbi nedarīšu. tur sabiju divi dieni un divi nakti. Der Lok. divuos, divatā, zu zweien: viņi palika divuos, sie blieben zwei allein, zu zweien. viens, divi, im Nu, im Augenblicke, sogleich: zaldāts paviesuojies sēd ve̦lnam mugurā un viens divi atpakaļ LP. VI, 361. nebijis viens, divi, - vilks gatavs RKr. VIII, 77. divi, trīs, einige, ein paar: minēšu divi trīs piemē̦rus. Oft mit abi verbunden: abi divi, alle beide: abi divi pārlaiž pie tē̦va LP. IV, 213. kur divi, tur trīs, von Eheleuten gesagt. [Zu li. dù (fem. dvì), apr. dwai, aksl. дъва (fem. дъвѣ), ai. d(u)vā (fem. d(u)vē), gr. δύο la. duō (fem. duae), ir. dà (fem. dì), got. twai u. a.; vgl. Le. Gr.§ 328.]

Avots: ME I, 472

II drikšinât "?": viņš drikšināja (anscheinend = birkstīja) ilgi Blaum. Skal. 71; [drikšķinât Ruj., bröckeln: maizi, uogles. Vgl. auch nuodriksnīt].

Avots: ME I, 499

drukšķinât. drukšinât Bers., tr., abstossen (die Kohlen von brennendem Pergel): uogles nuo skala drukšināt Bers. [Vgl. drukstît.]

Avots: ME I, 503

‡ dze̦nuogla od. *dze̦nuogls = ‡ dze̦nuoga: kai kamenes dze̦nuogleņu BW. 28643, 3.

Avots: EH I, 355

dzèst od. dzest, [dzešu od.] dzèšu, dzèsu [od. dzesu], tr., löschen: kas man nede̦g, tuo es nedzešu. nedzes sveci, diezin vai iededzināsi. krauklītis man uogles dzēsa. uguns dzēsēji dzeš uguni. nedzē̦sti kaļķi, ungelöschter Kalk. Fig., löschen. tilgen: slāpes, parādus dz. dienas dzēst, gewisse Tage Gehorch leisten: muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku, dienu dzēst bijis jāiet Etn. IV, 148. Zu li. gèsti "erlöschen" (intr.). gesýti "löschen", aksl. gasiti "erlöschen"; [vgl. dazu Pedersen IF. V, 47 und Materiały i prace I, 169. Scheftelowitz IF. XXXIII, 155. Hirt PBrB. XXIII, 352. Berneker Wrtb. I, 295. Trautmann Wrtb. 86. Boisacq Dict. 856 unter σβέννῦμι

Avots: ME I, 549

dzirkstêt, -u, -ēju, dzìrkstît ² [Kl.], -īju, funkeln, Funken sprühen: dzirkstuošas acis, dzirkstuoši skati. dzirkstuošs alus, vīns, skals, zuobins, zvaigznes dzirkst. dzirksti, dzirksti, uoša uogle, uz ūdeņa gulē̦dama. dzirksti, puiša dvēselīte, uz jaunām meitiņām BW. 12982. te̦k upīte dzirkstīdama (-ē̦dama). pūķis gājis dzirkstīdams LP. VI, 79. purvi dega dzirkstīdami BW. 13061. vīns dzirkstīja sudraba kausuos JR. IV. 38. acis dzirkstī Stari II, 881. Refl. -tiês, funkeln, flammen: zvaigznītes dre̦bē̦damas dzirkstījas A. IX. 1. 155. bruņas, kas dzirkstas un mirdz Vēr. II, 1118. acis viņiem dzirkstījās I, 662. viņai aiz kauniem dzirkstījās vaigu gali MWM. X. 417. ar tautām runājuot, kâ uguns dzirkstējuos BW. 21728. 2. padebeši kāvu liesmās dzirkstas L. Bērziņš. [Zu dzirkstele I,]

Avots: ME I, 554

gàile [C., AP.],

1) bei Spr. gaila, das Glimmen,
karstu uogļu kvēle A. XII, 869. zilās liesmiņas virs uoglēm: uogles tagad pašā gailē Druw., Etn. IV, 18;

2) eigentlich u. fig., die Glut,
oft im Pl.: kādās gailēs zvē̦ruo pasaule! Asp.; kas ieskatījās viņu acu gailēs Stari I, 299.

Avots: ME I, 584

gaîlêt (auch Oknist): uogles gaîlē ² Siuxt. Refl. -tiês,

1): auch (mit aî) Oknist, (mit ài ² ) Erlaa, Gr.-Buschh., (gàilêtiês ² ) Zvirgzdine;

2): "aušuoties" Dond.

Avots: EH I, 376

‡ gaĩlinât Kegeln, Lems., Lieven-Bersen, Wolmarshof, Zögenhof, (mit ài ² ) Erlaa, (mit aî) AP., glühen, glimmen lassen PV.: g. krāsni, uogles. Refl. -tiês; längere Zeit glühen lassen (?): nav kuo g. vairs, jāšauj tik maize krāsnī PV.

Avots: EH I, 376

I gails, ‡

3) glühend, glimmend
(mit ài ² ) Lettg.: gailas uogles; ‡

4) "?": g. mežs Lixna (vgl. gails I 2 und gails II). ‡ Subst. gàilums ² Lettg., der Glanz.

Avots: EH I, 377

II gālêt,

1) gàlêt ² , glühen, glimmen
Bers.;

2) "glimmend verlöschen"Kreuzb.
(gàlêt Drsth., gâlêt ² Bauske, gãlêt Ruj., Jürgensb.): uogles gàlē C. ve̦rgs es dzīvuoju un ilgās gālu A. Kurcijs. zvaigznes gāl A. Kurcijs.]

Avots: ME I, 617

glenst [vgl. nuogleñst] od. *glendêt, sechen, suchen: lien, pelīte, caur zemīti, glendi manu mūža namu BW. 27409, 1 (aus Zirau). [Als Kuronismus zu aksl. glȩdati, r. гляд#ть "schauen", air. inglennat "vestigant" und mengl. glenten "einen Blick Werfen*, mhd. glanz "Glanz" resp. norw. glindra "blinzeln" u.a.]

Avots: ME I, 625

gràuzdêt [Wolm., PS., Arrasch, Jürg., Schujen u. a.], -u, - ẽju,

1) rösten:
kafiju, ciguoriņus, kaņepes. Jē̦kaba dienā vajaguot dzert nuo visādas labības grauzdē̦tu kafiju, tad labība izduoduot daudz graudu Etn. IV, 91. čūskas āda jāgraudzē uz uguns un bē̦rns viņas dūmuos jākvēpina BW. I, 185;

2) brenne:
alkšņi, kuŗus... saskalda un grauzdē. uogles grauzdē arī nuo rudzu salmiem Konv. ² 379;

3) [graũzdêt Bl.], brennend härten:
sē̦rdzelzi vis+pār apdedzina jeb grauzdē Konv. ² 682. pa vēja grauzdē̦tuo klinti A. XX, 770. [Zu gruzdinât "rösten", li. griaũsti praet. (griauzdžiaũ) "пряжить, подсушивать (на огнѣ)", grūdinti "härten"; s. Leskien Abl. 297].

Kļūdu labojums:
-u, -ēju = -ēju
rösten: = 1) rösten
pirmajai nozīmei jāpiešķir fraze no Konv. ² 682 (die Phrase aus Konv. ² 682 gehört zur Bed. 1)

Avots: ME I, 640

‡ ìegailinêtiês, zu glimmen beginnen Līvāni, Sakstagals, Warkl., Zvirgzdine: uogles atkal iegailinējās.

Avots: EH I, 513

ìekailêtiês,

1) = iegailēties: uogles nuo jauna iekailējās R. Av., [Schujen, Palzmar;

2) "iedegties dusmās" Palzmar].

Avots: ME II, 23

iẽkurs, [ìekurs C.], gew. Pl. iẽkuri, auch iekuras Praulen, trockenes Holz, trockene Birkenrinde u. a. zum Anzünden, Einheizen: lūdzis dažas uogles iekuram. sevišķi paegļus ieliek par iekuriem Etn. III, 71. iekuriem ņem... cīpslainuo, ieplê̦stuo pagali! Vīt. 53.

Avots: ME II, 32

ìekvēlêt, glühend machen: gludekli Bauske. Refl. -tiês, erglühen: uogles iekvēlējās Salis.]

Avots: ME II, 34

‡ ìekvèlinât, = ìekvè̦luôt: pūšuot ie. uogles Kaltenbr. (fig.) tas iekvēlināja manu patmīlību Ezeriņš Leijerk. II, 129.

Avots: EH I, 524, 525

ìeplaisât, freqn., intr., zerplatzen, Risse bekommen: uogles griezās gre̦dze̦nā, vietvietām ieplaisādama MWM. VIII, 597.

Avots: ME II, 51

ìespraukš(ķ)êt,

[1) laut einplatzen:
glāze iesprakšķēja Schujen;

2) prasselnd hineinspringen:
uogle iesprakšķēja klēpī Druw. tauki iesprakšķēja acīs Mar., Wenden, Serben.] dziļumuos iesprakšķ maz dzirkstele A. Up Sieviete 213. [Refl. -tiês, einen krachenden Laut von sich geben: nuo smaguma zars iesprakšķējās vien un nuolūza Ronneb.]

Avots: ME II, 70

ìestaruôt, tr., hineinstrahlen, strahlend in etwas hervorbringen: tumšajā luodziņā kuŗā uzvandītas uogles iestaruoja sārtu laukumu Alm. Refl. -tiês, aufleuchten, ergänzen: acīs iestaruojās dusmu zibens.

Avots: ME II, 72

izčakarêt, tr.,

1) ausstochern:
zuobus. izčakarē labi krastus, lai iet vēži un zivis dukurī Kand.;

2) auseinanderwühlen, gründlich schüren:
uogles, krāsni;

3) stechend zerstören:
putnu ligzdas Kand.;

4) einen ungünstigen Tausch machen, leichtsinnig verschleudern:
saimnieks savu jaunuo zirgu izčakarējis.

Avots: ME I, 722

‡ izčakstinât,

1) ausschwatzen:
kâ čaksts visu izčakstina AP., Jürg.;

2) schmatzend ausfressen
AP., PV.: sivē̦ns izčakstinājis visas iebē̦rtās auzas Nautrēni; das Beste sich aussuchend; liederlich aus(fr)essen N.-Peb., Sessw.;

3) (Heu oder Stroh raschelnd durchsuchen
Meselau: izčakstināju visu sienu, bet neatradu (tur iekritušuo lietu); raschelnd ausschütteln Smilten: kad kūliens nuokults, tad salmus saliek ieliņās, iet gar ieliņām, tur kreisuo ruoku virsū un ar labuo nuo apakšas čakstina salmus, lai graudi birst ārā; tâ dara, kamē̦r visi salmi izčakstināti;

4) mühsam; mit ungenügender Kraft ausdreschen
Meselau: vienu riju gan jau izčakstinājām;

5) "izrušinât" Kacēni: i. krāsnī uogles; = izrušinât, izirdinât, izčubinât 1: i. mīkstu gultu Druw., Smilten. vārpas izčakstinātas (= peles izē̦dušas grau-dus nuo vārpām) AP., C., N.-Peb. peles izčakstinājušas labību;

6) = izmĩstît Zögenhof: i. linus. Refl. -tiês,

1) zur Genüge schmatzen (gewisse Laute von sich geben)
Meselau: čakstiņš izčakstinājās un aizlaidās PV.;

2) eine Zeitlang (im Heu oder Stroh) raschelnd suchen
Meselau: izčakstinājuos ilgi, bet neatradu;

3) zur Genüge schwatzen
PV.

Avots: EH I, 439

‡ izdakât,

1) "?": izdakā metienu ar zirgu un dakaini Janš. Me˛v. ļ. I, 19;

2) "izbakstīt 2" Schibbenhof: ienest kruķi un i. uogles, ka var (krāsni) slaucīt un maizi laist (krāsnī) iekšā! Smilten. i. piesalušu vai piebāztu trauku Schibbenhof.

Avots: EH I, 440

izdegt, ‡

2) ermüden
(intr.), pìekust Seyershof: pirksti ar adatām izde̦g; paliek tâ kâ bez dzīvības; ‡

3) ausbrennen
(intr.) lassen Gr.-Buschh.: i. uogles. Refl. -tiês AP., = izkurêtiês 1: krāsns ir jau labi izde̦gusies.

Avots: EH I, 441

izgailêt, [bei Wid. und in Ramkau auch refl. izgailêtiês], intr., ab -, verglühen, verglimmen: krāsnī bij pēdējās uogles izgailējušas. priekuos izgailē̦tu un idzistu mana mazā dvēselīte MWM. XI, 192.

Avots: ME I, 735

‡ izgailinêt = izgailinât: i. uogles Warkl.

Avots: EH I, 446

izgarêtiês,

2): auch Kalz., Lubn.; ‡

3) = izplẽnêt: uogles izgarējušās Seyershof. nevajaga ļaut krāsnei (d. h. den Kohlen im Ofen) par daudz i. Frauenb.

Avots: EH I, 447

izgleĩjâtiês,

1) sich erwärmen:
pie siltas krāsns vai saules var visis luocekļi, visa miesa labi izgleijāties Kand., AP.;

2) ausglühen:
uogles krāsnī izgleijājas Ahs.

Avots: ME I, 738

‡ izgrudums "= izde̦gums" Bērzpils, Jāsmuiža, Makašēni, Rugāji, Vārkava, Warkl., Zvirgzdine: uogle nuokritusi uz grīdas, un tur palicis i. Mar.

Avots: EH I, 450

izgruzdêt, izgrust, intr., verglimmen: kâ pe̦lni pie izgruzdušas uogles Skalbe.

Avots: ME I, 740

izkuļât, ausstochern, durchrühren: ar bišķi izkūļā krāsnī uogles Dond.

Avots: ME I, 756

izkvēlêt Lis., intr., verglimmend erkalten: uogles izkvēlējušas.]

Avots: ME I, 758

izkvè̦luôt, intr., verglimmen: uogles izkvē̦luojušas. kas izkvē̦luojis, tas vairs nedegs Vēr. II, 315.

Avots: ME I, 758

izmàisît (li. išmaišýti), tr., durchwühlen, durchmischen: putru; krāsnī uogles.

Avots: ME I, 768

izmakarêt, tr., durchwühlen, durchsuchen: krāsnī uogles. zaglis izmakarējis kabatas. Refl. - tiês, sich befreien (von einer Unannehmlichkeit).

Avots: ME I, 768

‡ izùoglîtiês "sadegt" Ramkau: uogles izuoglījas.

Avots: EH I, 492

‡ izpe̦lnât Warkl., = izplẽnêt I: uogles izpe̦lnājušas.

Avots: EH I, 471

izpē̦ļuôtiês, verglimmen: uogles krāsnī ir jau izpē̦luojušās Ermes.

Avots: ME I, 779

‡ izpliẽnêt C., Ermes, Gramsden, Lemb., Schibbenhof, = izplẽnêt 1: uogles izplienē Grawendahl.

Avots: EH I, 473

izprasît [li. išprašýti, aksl. isprositi], tr., erbitten, ausfragen: palīgu. ne˙vienam nere̦dzuot un neaizprasuot, jāpārne̦s uogle JK. VI, 10. [Refl. - tiês, lange (meiste vergeblich) fragen.]

Kļūdu labojums:
fraze no JK. VI, 10 (kur neizprasuot jāpārlabo par neaizprasuot) jāizmet (zu streichen die Phrase aus JK. VI, 10).

Avots: ME I, 785

kalinâtiês, glühen: uogles krāsnī vēl kalinās Mar. n. RKr. XV, 117.

Avots: ME II, 141

kar̂sts (li. kárštas),

1) heiss:
karsta vasara, krāsns, pirts; karsts laiks, ūdens;

2) fig., heiss, hitzig:
karsts piktums, karstas gaudas, muokas Aus.; karsts cilvē̦ks, ein hitziger Mensch. raudāt karstas asaras LP. V, 45, karstāki I, 133. kundzei tapa karsti ap sirdi MWM. X, 511. man karsts vien izskrēja, pārskrēja, nuogāja, pārgāja - oft mit dem Zusatz: pa kauliem, pa visu miesu, es überlief mich, übergoss mich heiss;

3) schnell:
uz karstām pē̦dām, auf der Spur, sogleich, auf frischer Tat: viņš sūta uz karstām pē̦dām savu kalpu pakaļ LP. IV, 34. viņš tur atstāsta karsti, er erzählt es brühwarm, sobald er es erfahren hat. kam tik karsti ķert? LP. V, 98. tuomē̦r dē̦ls tâ tik karsti neskrien vis LP. VI, 555. [Nach Manz. Lettus karsts zaglis "Dieb, in der Tat ergriffen;" karsti me̦li Manz. Post. III, 145.]

Avots: ME II, 164

kruķêt, -ẽju, kruķuôt, tr., mit der Krücke schieben, stossen: viņš kruķē uogles nuo krāsns laukā. ar kruķīti kruķuojam savu māsiņu tautiņās BW. 18185, 1. Refl. -tiês, sich mit Krücken forthelfen, mühsam vorwärts streben Lind., Kand.

Avots: ME II, 286

kuļât, kūļât, -āju, freqn. zu kul̃t,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
drēbes. viņš kuļā uogles ar bīkšķi, kukulžņus ar kuoku, sniega apķe̦pušās kājas uz grīdas. zaķis kuļā ar ausīm. un (viesulis) nikni kūļā pilnās vārpas AU. kapu kūļāt, den aufgeworfenen Grabhügel mit der Schaufel wiederholt schlagend ebnen, glätten Gold., Wid.;

2) schütteln, rütteln (von einer Flüssigkeit):
šķidrumu pudelē Blaum. Refl. -tiês,

1) baumeln, schlenkern, sich hinund herbewegen, langsam vorwärts kommen:
mēteļa skrandas kuļājās ap kājām Dok. A. kule kuļājas pa muguru. vienstuobrniecei gailis kuļājās, tik˙līdz tuo pakratīja MWM. VI, 28. viņa bija briesmīgi tauka, un krūtis viņai vienmē̦r kuļājās Latv. uz katra suoļa pal sais zirdziņš ļuodzījās un kūļājās pa platuo ilkšu starpu Latv. mēs pa ceļu kūļājāmies tāļāk Vīt.;

2) sich breit machen, sich einmischen:
citām jāja precinieki, es pa priekšu kuļājuos BW. 7918. kuo tu kuļājies mūsu starpā? Subst. kuļâtãjs, kũļâtãjs, einer, der schlägt, klopft: kankalīšu kūļātāji BW. 2664.

Avots: ME II, 309, 310

I kuls,

1) der Estrich:
viņš nuodrikšināja uogles pie kula Blaum. kalējs nuospļāva uz ķēķa kula Dok. A. saimniece izrušināja uogles vienlīdzīgi pa krāsns kulu Vīt.;

2) die Tenne
Nerft, Ronneb., [Alt-Ottenhof]: platas bija kula durvis. Gew. piedarbs. Wohl zu kul̃t.

Avots: ME II, 307

kutūzis: zur Etymologle vgl. Zēvers IMM. 1928 II, 313.

Avots: EH I, 681

kvè̦laîns: kvē̦lainas uogles auch Linden in Kurl., (kvēleines) Ev.

Avots: EH I, 690

kvè̦laîns, glimmend, glühend: kvē̦lainas uogles ; fig., kvē̦laina kaislība Duomas I, 657 ; kvē̦laina krūts Vēr. II, 963 ; kvē̦laina dvēsele Zalktis.

Avots: ME II, 353

kvèle [C., PS., die Glut: uogles pašā kvēlē Lis.] ; s. auch kvè̦la.

Avots: ME II, 353

kvèlêt, -u od. -ẽju, -ẽju, kvè̦luôt, [kvē̦lāt L.], intr.,

1) glimmen, glühen, schimmern:
bet galva de̦g, kvēlē kâ uguns Vēr. I, 1305. uogles beidz kvē̦luot I, 1311. aiz bailēm sirds izkūst kâ kvē̦luošs vaŗš Aps. Fig., glühen: se̦nās sāpes sirdī kvē̦l Krūza. dziļumā dusmas lai kvē̦l Rainis. gurdi rīta blāzma kvē̦l Apsk. kvē̦luošas acis, wie kvē̦luošas uogles ;

[2) brennenden Schimerz verursachen:
zuobi kvēlē U.] Refl. -tiês, glimmen, glühen, schimmern: Rīgas smēde kvē̦luojās BW. 6174, 8. tautu dē̦lu dvēselīte kâ uoglīte kvē̦luojās BW. 5377. ziedi kvē̦luojas MWM. VI, 924. [Anniņai sarkans kūsis, tas zem galda kvē̦luojas (Var.: kvē̦luo) BW. 34621. Vgl. kveldêt.]

Avots: ME II, 353, 354

mazliẽsmaîns, mit einer kleinen Flamme brennend: mazliesmaina uogle Akmeņuogles 33.

Avots: ME II, 573

me̦l̃ns,

1) schwarz:
me̦lns kâ čigāns, krauklis, uogle, pagale, ruovis, pe̦lnu rušķis, ve̦lns, zeme. mati me̦lni kâ nakts A. Sprw.: ne tik daudz, kâ od. ne tik, cik me̦lns aiz naga, nicht einen Deut. viņi ņe̦mas me̦lnās miesās oder me̦lnām mugurām, auch ņe̦m me̦lnu, sie arbeiten im Schweisse ihres Angesichts, aus allen Kräften. netaisi me̦lnu, kas balts! aiz dusmām vai me̦lnu spļauj. Oft in Verbindung mit zils, blau: zila, me̦lla tautu meita Ltd. 1438. viņš tīri zils, me̦lns nuo dusmām, er ist schwarz vor Ärger. tas zils un me̦lns uz gultas gulējis LP. VII, 356;

2) schwarz, schneelos:
tas viņas (gubas) pieve̦d ar re̦gavām pa me̦lnu zemi Etn. III, 72. kur pavasarī, me̦lnā laikā (wenn der Schnee abgeganden ist), se̦sku ņemsi? LP. VII, 1252;

3) schwarz, schmutzig, unrein, nicht gewaschen:
me̦lns kre̦kls, palags, unreines Hemd, Laken; me̦lnas acis,

a) schwarze Augen,

b) ungewaschenes Gesicht;
kurmis me̦lns nuoracies LP. II, 77. kur, tautieti, tu redzēji mani me̦lnu staigājuot? BW. 1223. me̦lns darbs, balta maize. me̦lnu nuotaisīt, pataisīt, schwärzen, anschwärzen, verleumden: viens tautas darbinieks uotru nuotaisa me̦lnu kâ zemi R. Sk. II, 91;

4) böse, schlimm im Gegensatz zu
balts, weiss, gut: [me̦lnas dienas U., Unglückstage.] ne baltu, ne me̦lnu vārdu nesacīt, weder ein böses, noch ein gutes Wort sprechen, überhaupt nicht reden: es nee̦smu par viņu ne baltu, ne me̦lnu vārdu teicis. vai atsakies nuo baltā (der Gute, Gott) un paliksi visu mūžu pie me̦lnā (der Böse, Teufel)? Etn. I, 107. [Nebst le. mẽļš] zu li. mė̕lynas "blau", "mel̃svas "bläulich"], apr. melne "blauer Fleck", [acc. s. mīlinan "Fleck", gr. μέλᾱς "schwarz", μολύνω "besudele", ai. maliná-ḥ "unrein, schwarz", mala- "Schmutz", kymr. melyn "gelblich", mhd. māl "Fleck" u. a., s. Walde Wrtb. ² 500 f., Boisacq Dict. 622 f., Lidén Stud. 87, Trautmann Wrtb. 178, Persson Beitr. 674 f.]

Avots: ME II, 598, 599

muõceklis, f. -kle, muõc(e)nieks, f. -niece, der Märtyrer, die -in, ein(e) Geplagte(r), ein(e) Kranke(r): jālej ūdens caur pirts krāsni, jāpieme̦t tādam ūdenim uogles klāt un tur jāmazgā muoceklītis, ein unruhiges, krankes Kind RJr. XII, 14. viņa turas tur virvēs pie masta piesieta itkâ pie krusta kuoka piekārta muocniece Janš. [muocnieku nāvi Janš. Tie, kas uz ūdens 32.]

Avots: ME II, 681

nùodriksnît skalu Kreuzb.], nùodrišķinât, nùodrikšinât, tr., die glimmende Kohle am Ende des Pergels abbrechen: viņš nuodrikšina uogles pie kula Blaum.

Avots: ME II, 776

nùodžirkstît: auch (mit ir̂ ) Golg.; nuodžirkstīju uogles Jauns. Baltā gr. ³ II, 222.

Avots: EH II, 44

nùodžirkstît, = nùodzìrkstît 2.: n. uogles Latvija.

Avots: ME II, 782

‡ nùogailêtiês C. (mit aĩ ), Ermes (mit aî ), Lemb., Mesoten, Wenden, = nùogàiluôtiês: uogles jau nuogailējušās.

Avots: EH II, 44

nùokaîst, intr., glühend, heiss werden: viņš nuokaita kâ uogle Latv.

Avots: ME II, 793

I nùoplienêt [Kokn., Gramsden, Funkenhof (an letzterem Ort mit "iẽ"), = nùoplēnêt]: bet uogles ar kvē̦luot reiz stājas un pamazām nuoplien un dziest Miezis.

Avots: ME II, 831

nùoskaĩdruôt: akās, kad raka, bēra bē̦rzu malkas uogles; uogles ūdeni nuoskaidruo, tad nav ne˙kādas garšas Siuxt.

Avots: EH II, 85

‡ II uôglājs ² Lesten n. FBR. XV, 22 "vieta, kur uogles".

Avots: EH II, 742

ùogliniẽks,

1) auch ogleni%E1%BA%BDks">ùogleniẽks, ùogļeniẽks, der Köhler: uoglinieks iebāzis vilku uogļu maisā LP. V, 177. uogļenieki nuocirtīs ve̦se̦lu meža gabalu R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 156;

2) f. uogliniece, gadus carbonarius Konv. ² 3667. Vgl. li. angliniñkas "Köhler".

Avots: ME IV, 414

uoglis: auch (mit ùo ² ; als femin. i- St.) Fest. (nebst Demin. ùogliņa ² ), Skaista; uoša uo. (Var.: uogle) kvē̦luojās BW. 12982, 1 (aus Lös.). Daugavā uoglis bira 33721 (aus Tirsen); ùoglis ² , gen. s. ùogļa Liepna, a. pl. uogļus BW. 2629 (aus Kremon und Ranzen).

Avots: EH II, 742

uoglis, s. ùogle.

Avots: ME IV, 414

‡ ùoglisteņa ² Atašiene, Warkl., ùoglistiņa ² Skaista, Demin. zu ùogle bzw. ùoglis ² .

Avots: EH II, 742

padedzinât (li. padẽginti),

1) eine kleine Weile brennen lassen:
padedzināja sveci kādu stundu un tad nuopūta;

2) "anzünden":
p. mežu Warkl.;

3) teilweise brennen
(tr.): p. lîdumu Wolmarshof. p. uogles kalējam N.-Peb.]

Avots: ME III, 16

padzèst, teilweise löschen (tr.): p. uogles Bauske.]

Avots: ME III, 22

‡ pagailêtiês, eine Weile glimmen: lai uogles (uoglis Erlaa) vēl pagailējas (pagailas Erlaa)! citādi būs tvans Linden in Kurl., Vank.

Avots: EH II, 131

pakatle, der Raum unter dem Kessel; pakatlē, unter dem Kessel: pakatlē tādas brangas uogles Janš.

Avots: ME III, 42

‡ paļļât "jaukt": uogles paļļā[ju]si ar biguli Pas. XIV, 543.

Avots: EH II, 153

papārte: auch Kaltenbr., Nerft; papārtē izce̦puši Tdz. 42415 (aus Memelshof). "dzē̦stas uogles" ME. III, 80 zu ersetzen durch "dzē̦stās uogles Jauns. Raksti V, 113".

Avots: EH II, 162

papārte, eine Vertiefung unter dem Ofen Warkl.: papārte - zem krāsns mūrīša ieduobums, kur uogles saslaucīt, kad tās izdzēstas Nerft. papārtē caur tumsu sare̦dzamas šuodien dzē̦stas uogles. [Wohl zu pārts.]

Avots: ME III, 80

‡ parakņât,

1) ein wenig scharren (aufwühlen):
ja liepas tuvumā parakņātu (scil.: zemi) Pas. VIII, 380. parakņāja zemi un atrada kartupeļus C. u. a. p. uogles Jürg.;

2) eine Zeitlang scharrend suchen:
p. tārpus makšķerei Meselau. archeologu parakņātas ("?") un atrastas lietas Valsts kult. pad. I sesija, S. 24.

Avots: EH II, 166

paraũšļât, durchwühlen, durcheinanderstossen: paraušļā ar kruķi krāsni, lai uogles vienādi izde̦g Ahs.

Avots: ME III, 88

pā̀rts: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Kalupe n. FBR. XVIII, 40, Zvirgzdine n. FBR. X, 25, Nerft, Pilda,

1): auch ("plīts priekša") Bērzgale, ("krāsns priekša; mūrītis, kas piemūrē̦ts plīts priekšā, lai uguns nekrīt ārā") Kaltenbr., ("bedrīte krāsns priekšā, kur stāv pe̦lni") Mahlup; pārtā ("Vorofen")
sarauš uogles nuo cepļa un apbeŗ ar pe̦lniem, lai guns neizdziest Oknist; "pavards" N.-Laitzen, N.-Rosen; p. ("cepļa pavards") bija liels: vienā pusē guns zem katla, uotrā pusē bē̦rni sēd Auleja. nama pārtā uzpūstu uogles Vanagu ligzda 33. kas šķitās ve̦cā pārtā zem vieglām plēnēm salts Saul. Tālas vēstis 117; ein Feuerherd im Freien (?): čigāni ... bija savus pārtus sakūruši un savas būdas uzcē̦luši Azand. 169. līdumniecei metās ... karsti saules un pārtu ugunīs Anna Dzilna 15. nuoliekusies pār pārtu ar zaru klēpi ebenda. aprausa ap pārtu mitras smiltis un atstāja tuo kūpam ebenda 79;

3): auch Saikava, Stom.

Avots: EH II, 214

‡ pãrur̃dît Dunika, hinüberstossen, -schieben: ar kruķi vai nūju p. uogles krāsns uotrā pusē:

Avots: EH II, 215

pašķũrêt; tr., ein wenig scheuern, in Bewegung setzen, wegschaffen: Jē̦kus pēdējā laikā ir tapis tāds biezums, ka knapi tuo var pašķūrēt Alm. [pašķũrēt (pastumt) krāsnī uogles uz sāniem Dunika]. Refl. -tiês, sich langsam bewegen Lapsk.

Avots: ME III, 114

pa-ur̃ķêt,

1) = paurkņât 1: p. krāsni, uogles;

2) anspornen, antreiben (ein wenig) :
p. kūtrās kalpuones. Refl. -tiês, eine Weile wühlend suchen (intr.): p. pa citu lietām Ruj., Widdrisch.

Avots: ME III, 129

pìemiekšêt, anfeuchten, feucht machen: circeņu vācele piemiekšē̦ta BW. 19280. pirmā vaina (sarkanais plankums) dziedējama, piemiekšējuot ūdenim ... uogles vai pęlnus BW. I,185.

Avots: ME III, 274

pìeràust,

1): ...atgriêž man labākās pļavas... pierausa muižai kâ uogles pavardā Stērste A. Z. 34.

Avots: EH II, 267

I pìevākt,

1) herbeischaffen
Mittel-Kurl. n. U.: pūķis pievāc labību LP. VII, 708. lai saviem tīkliem pievāktu laimi VII, 689;

2) pievākt pie malas, wegschaffen, zur Seite schaffen:
sievas pievāca atlikušuos egļu zarus pie malas Alm. Kaislību varā 61;

3) annehmen, zu sich nehmen, sich jemandes annehmen:
uogles gaŗāmgā]ējs pievāc LP. VII, 1045. pievāķ visu, kas nav piesiets; pievāķ visādus vazaņķus Nigr. pievāķa kuņu biedruos LP. VI, 729 (aus Schrunden). bērniņi! kas jūs pievāks? kas nuoslaucīs bāreņiem asaras? Latv. ļaužu nepievākta vientulīte Janš. Bārenīte 25. pievākt bē̦rnu, lai akā nekrīt, das (wegspazierte) Kind zurückbringen (dahin, wo es gesehen wird), dass es nicht in den Brunnen falle U.

Avots: ME III, 308

‡ plaiksnît, = plaĩksnîtiês (?): rūsa plaiksnī Bomsmünde, Smilt, Wolgund. uogles plaiksnī Erlaa. apvārsnī nenuodzisdamas plaiksnīja, luocījās, spuokuojās kāviem līdzīgas atblāzmas Daugava 1939, S. 621. tur plaiksnīja ("?") asām strēlēm mežuonīgais zibenājs (eine gewisse Pflanze) 1936, S. 216. Refl. -tiês (s. ME. m, 314), ‡

2) = skaĩdruôtiês 1 (mit ài ² ) Heidenfeld: laiks sāk p. (mit aĩ) Ramkau.

Avots: EH II, 281

plânêt, sich zerstreuen, dünn werden N.-Peb.: stari, kas plānē̦dami vilkās uz ziemeļiem J. R. V, 94. uogles krāsnī vēl plānēja N.- Peb. Vgl. auch izplânêt.

Avots: ME III, 330

I plaûka,

1): plaukas vien, spaļi vien BW. 12240 var. cieti lini plaûkās ² vien iziet Seyershof;

"4) die Knospe
Plud. Rakstn. I, 59" nebst der dazu gehörigen etymologischen Bemerkung (ME. III, 324) ganz zu streichen;

5): "Gesicht, Gestalt, Ansehen"
Lng.: tādā plaukā es viņ[u] redzēj[u], in solcher Gestalt sah ich ihn; mēs abas ȩsuot vienu plauku Janš. Līgava I, 82; hinter "pavienādi Janš." ME. III, 324 zu ergänzen "Apsk. 1903, S. 14". abi divi izskatījās vienā plaukā Pas. VI, 336. "plaukas tik ātri nebrūkuot LA." ME. III, 324 zu ersetzen durch "plaukas (Farbstoffe) tik atri nebrukuot Janš. Paipala 11"; ‡

6) plaukas, Flockasche
Edwalen: plaukas apklāj uogles.

Avots: EH II, 284

plȩ̄naîns, ‡

3) mit Flockasche
(plēnes) bedeckt; plēnaina ("izdȩgusi balta") uogle Irmlau; ‡

4) "?": (nuora) izbeidzās krastu sulīgā zaļumā vai arī plȩ̄nainajā sarkanumā Vanagu ligzda 253.

Avots: EH II, 293

plēnêt, -u, -ẽju,

1) plẽnêt Jürg., Kursiten, Wandsen, Gr.-Essern, Dunika, Neuenb., Behnen, Bauske, glimmen, schwelen; lodern
Dr.: plē̦nuoša uogle JR. IV, 191. tvīksmains sārtums plēnēja pār sē̦ri skaistuo vaigu Stari II, 197;

2) plẽnêt Grünh., ohne Unterbrechung irgend wohin schauen :
viņš visu rītu plēn uz tuo pusi vai pie luoga un gaida kaut kuo Grünh.;

3) plẽnêt N.-Peb. (prs. plẽnẽju), (unnütz) warten, quienen:
Sprw. plēn un gaida kâ lapsa uz baluožiem Alksnis-Zundulis. dirnē, plēnē kruogā un saldē zirgus Etn. l, 7. Refl. "tiês,

l) "?" : acu priekšā plēnējas tikai nenuoteiktas krāsas A. v. J. 1899, S. 248;

2) sich mit plēnes 1 bedecken Lennew., (mit ẽ) Sessau: uogles izdzisdamas plēnējas.

Avots: ME III, 339

plienêt, -u, -ẽju,

1) "ohne Arbeit weilen"
Ar.;

2) "?": vieglu dūmu tvaikus gaisuos plienam . .. re̦dz Akur. Astras 54;

3) pliẽnêt Lemburg, = plēnêt 1; uogles pliẽn "izbeidzas" Bauske.

Avots: ME III, 352

prìekšuguns, -s, ein Vorfeuer vor dem Backofen: ve̦lns taisījies Sirseni laist speltē jeb priekšugunī Upīte Medn. laiki 234. kad maizes krāsns izkurināta, kvē̦luošas uogles sarauš krāsns priekšā un tur vēl uzliek skalus virsū, lai maize labāk ce̦ptu un lai maize krāsnī būtu labāk sare̦dzama; tā ir priekšuguns Neugut, Barbern.

Avots: ME III, 398

raũšļât Bauske, Ahs., (mit àu ² ) Gr.-Buschhof, Heidenfeld, -ãju, tr., freqn. zu ràust, schüren: ar kruķi raušļā uogles krāsnī Ahs.

Avots: ME III, 489

raža,

1) die Trefflichkeit
L.; das Gedeihen;

2) reichliche Ernte:
gaidāms slikts gads un labībai maza raža Etn. III, 9. ja rudenī daudz sēņu auguot, tad nākuošā gadā nee̦suot ce̦rams uz labu rudzu ražu II, 73;

3) eine zahlreiche Familie
Ruj., Salis, Lems. n. U.;

4) "= ogles">pe̦lni un uogles" Grawendahl. Wenigstens in den Bedd. 1-3 zu rast(ies), radît.

Avots: ME III, 492

sačamarêt "kuopā sačamdīt" Nötk.; "savilkt čumurā; nekārtīgi savīstīt" Lennew.; "saburzīt (piem. papīru)" Schibbenhof; "satīt, sarežģīt (piem. dziju)" Mar.; "sajaukt (ūdeni)" A.-Schwanb., Ramelshof; nachlässig zusammenstellen: s. aizgaldu Jürg.; nachlässig zusammenflicken Erwalen; "ogles%20un%20malku">sarušināt uogles un malku, lai labāk de̦g" Festen; "in Trauben wachsen (von Haselnüssen)" Vank. Refl. -tiês N.-Peb., = sarežģītiês, sich verwickeln : dzija tinuot sačamarējusies.

Avots: ME III, 604

sačãrkstêt, knistern, knirschen: (sniega izčākstējumi) kâ izplēnējušas uogles sačãrkst zem kājām Janš. Paipala 10.

Avots: ME III, 605

sačervelêt, tr., kräuseln; in Unordnung bringen : vējš sačervelēja ūdeni Dr. - šī uguns sačervelējusi mūsu sabiedrības gara pasauli Latv. Refl. -tiês, sich kräuseln (auch vom bewegten Wasser gesagt), sich verwickeln : mati, spalvas de̦gdami, kalzdami sačervelējas Erlaa. mati vienā pinkā sačervelējušies Ramkau. āda uz mazās pieres sačervelējusēs MWM. VII, 161, krunkaina kâ sačervelējusēs tāss vecene Niedra. sačervelējušās lapas id, sačervelējusēs uogle A. XX, 14.

Avots: ME III, 605

sačurkstêt, intr.,

1) = saburbêt: me̦lnie, sačurkstējušie gabali ir izde̦gušas akmeņuogles Plūd.;

2) gebraten mit Geräusch ausfliessen:
gaļa sačurkstēja taukuos N.-Peb., Nötk., Schujen, Salis, Sa1isb., Ruj., Ermes, Bauske, Doblen, Grünh., Schwanb., Sessw., Lös., Golg., Stomersee, Bolwen, Tirsen, Festen, Roop, Bers., Hochrosen, (mit ur̂) Mar.;

3) zu viel gebraten hart und trocken werden
(mit ur̃) Schibbenhof, (mit ur̂ ²⁾ Mitau.

Avots: ME III, 606

sadrukstît, zerbröckeln (tr.), sasmalcināt: s. uogles Ar.

Avots: ME III, 613

sagruzdêt, sagrust, intr., verschwelen U., verglimmen: sagruzdēt kâ uogle zem pe̦lniem Stari II, 341. pilsē̦ta pe̦lnuos sagruzdēja Launitz Stāsti 84. burvis bijis jau pa˙visam sagruzdējis LP. V, 5. atraduši . . . krupi sagruzdējušu VI, 58. sagruzdējis katla kāsis VII, 312. viss, kas nuo kuoka, sagruzdīs Kaudz. M. sagruzduse kārta MWM. VIII, 481. liesmas sagruzda, iznīka R. Sk. II, 111. viņa kâ uogle sagruzdīs pe̦lnuos Kļav. sūdi sagruzdējuši, der Mist ist verbrannt, hat sich in sich selber verzehrt U. kažuociņš (uz uoglēm) sagruss Pas. IV, 510.

Avots: ME III, 630

saplẽnêt, glimmend sich in Asche verwandeln: uogles saplēnējušas Siuxt, Grünh., Widdrisch.

Avots: ME III, 703

saputenêt, = saputinât: uogles... izdzisušas nuo... sniega, kas caur skursteni sapute̦nē̦ts Latv. bijušas lielas kupe̦nas sapute̦nē̦tas Janš. Paipala 10.

Avots: ME III, 709

saružinât (unter sarušinât 1),

1): "zerzottern"
(savelt, sakuželēt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

2) = sarušinât 2 (?): koldā saružina uogles Salis.

Avots: EH II, 444

saskalas, n. U. auch der Sing. saskala, Spülicht U., Mar. n. RKr. XV, 134, Zusammengespültes, ein schlechtes Getränk (z. B. schlechtes Bier) Grünh.: Annuža zives iekšas ieme̦tuse saskalu baļvā LP. VI, 477. saliet tur (peļķī) savus netīrumus, savas saskalas R. Kaudzītis. visas šīs "saskalas" nuogulās... e̦ze̦ra dibe̦nā Akmeņuogles 34. pudele ar alus saskalām Poruk II, 51. nenuoslaucīsi kâ alus saskalas nuo kruogus galda Janš. Dzimtene ² III, 184. kas jums sē̦tā saskalas dzers? BW. 19318, 1. garuoziņas, saskaliņas tava pūra dibinā 16757. vīrs, kas apmierinās ar saskalām MWM. X, 390.

Avots: ME III, 730, 731

satrūdêt,

1) intr., auch satrūst Warkl., verfaulen, vermodern:
augi lē̦nām satrūd Akmerluogles 20. sē̦kla iznīks un satrūdēs Vēr. I, 1448. vējš sagrieza satrūdējušās lapas JR. III, 53. kaut tavas miesas nuomirušas nesatrūdē̦tu! LP. VII, 87. satrūdējušus galvas kausus 452. satrūdējis uozuoliņš gul ūdeņa maliņā; tâ satrūda ve̦ci puiši, jaunas meitas gaidīdami BW. 13103. lai sape̦l, lai satrūst (Var.: satrūd) zūrenieku ve̦ci puiši 12727, 9 var.;

2) auch satrūdinât Spr., verfaulen, vermodern lassen, machen:
ai zemīte, trūdaliņa, tu satrūdi (Var.: trūdēji, trūdini) dažu labu; tu satrūdi kuokiem lapas... BW. 27551, 1.

Avots: ME III, 767

sa-ur̃ķêt, mit der Ofengabel zusammenscharren: s. uogles krāsnī vienā čupā PS., Widdrisch.

Avots: ME III, 775

II sazīļuôt,

1) mit zīles benähen:
sazīļuoju vaiņadziņu zaļajām zīlītēm BW. 6110 var.;

2) sich mit kleinen Bläschen füllen od. bedecken Adsel:
dzēriens rūgstuot sazīļuojis Lennew. ūdens jau sazīļuojis; drīz sāks vārīties Roop;

3) zu glimmen anfangen:
krāsns durtiņas attaisuot apdzisušās uogles atkal sazīļuo Schihbenhof. Refl. -tiês, sich das Kleid mit zīles benähen: tā meita ir pa˙visam sazīļuojusies Smilten.

Avots: ME III, 796

skremsteļaîns, knorpelig: zivis ar skremsteļainuo skeletu Akmeņuogles 13.

Avots: ME III, 891

skruķis Mar. n. RKr. XVII, 132; Sussei n. FBR. VII, 139, Holmhof,

1) die Ofenkrücke
U., Jerküll n. Etn. I, 114, Karls., A.-Ottenhof, KL: ar skruķi aprausdama uogles krāsnī A. XXI, 799. aizdurvē snauda krāsns sluota, maizes lāpsta un skruķis Jauns. ķer vē̦zas, . . . mietus un skruķus un skrien vilka sistu Pas. I, 148 (aus Birzgale). spieķis salīka kâ skruķis LP. VI, 462;

2) ve̦lna skruķis, ein Schimpfwort
A.Ottenhof. Vgl. kruķis.

Avots: ME III, 898

spaluot,

1) schlagen
Dunika, Nigr., LP. II, 86, (mit Hartem) Upesgrīva, prügeln Pampeln; schnell hauen Schrunden;

2) Risse bekommend sich abschälen
Bers.: kad daktiņi sāk spaluot, tad tie drīz vien pilnīgi sabuojājas Weissenstein. dzelzs spaluo, kad tuo kaļ ebenda;

3) "sprühen (von Funken)"
Wenden; uogles spaluo ("kvē̦luo") Hirschenhof;

4) energisch gehen:
visu gabalu spaluot kajām Jürg.; Energie anwenden: nu tik spaluo iet Nigr. Refl. -tiês, sich prügeln: sākuši sīvi spaluoties LP. VI, 546. sāka gar zirgu plêsties un spaluoties De̦glavs Ve̦c. pilsk. 63. Zu spalêt in der Bed. 1; in der Bed. 2 zu spala I.

Avots: ME III, 983

sprakstêt U. (auch mit - gst - geschr.), Wessen, sprakstît Warkl., sprakšêt U., Karls., sprakšķêt Spr., Grünwald, -u, -ẽju, prasseln, knistern: ķēķī sprakst uguns Vēr. II, 525. piesacīdams tâ kurināt, ka sprakstuot vien LP. VII, 98. krāsnī sprakstēja malka Stāsti kraukļu kr. 44. skali de̦g sprakšķē̦dami Schujen. krāsns sprakstē̦dama vien de̦gusi LP. VII, 760. uogles sāka sprakšķēt nuo krāsns laukā 671. dzirksteles sprakšķē̦damas izklīda pa gaisu Aps. VII, 29. krusa sprakšķuot cē̦rtas Jaunības dzeja 65. ne zibens vairs sprakšķēs A. XXI, 286. spāres un sijas sprakšķ Vēr. II, 465. sprakst . . . zirnīši MWM. VIII, 32. vārdi sprakstēja, kad viņš runāja 61, 26. sala, ka sprakšēja (sprakšķēja Vēr. I, 1028) vien A. v. J. 1897, S. 465. (fig.) es pārgāju pār pagalmu kâ pagale sprakšķē̦dama BW. 9807, radu svešu māti kai guntiņu sprakstējuot (Var.: sprē̦gājuot) 23266, 2. Wohl mit ks aus gs (wie auch in li. spraksė̕ti "knallend anschlagen") und zur Wurzel von spradzinât.

Avots: ME III, 1009

sprãkstêt Bershof, Bauske, sprāgstêt U., -ẽju, mit Knall bersten U.; knistern U., prasseln: virtuvē sprāgstē̦dama dega uguns Veselis Netic. Tuoma mīlest. 164. uogles sprāgstē U. sāka sprākstēt drebelīgas polkas skaņas Saul. III, 223. Zu sprâgt.

Avots: ME III, 1015

sprikstêt (auch mit -gst- geschr.) Wid., Mar., Saikava, sprikšêt U., sprikšķêt Wid., -u, -ẽju, prasseln, knistern; sprühen (eig. u. fig.); spritzeln; weinen Mar.: uogles sākušas lē̦kāt un sprikstēt LP. V, 5. liesma sprikst un trīc MWM. X, 213. zvaigžņu dzirkstēm sprikstuot IX, 534. acis sprikst (auch C., Mar., Wenden, Schujen, Nötk.) kâ dzirkstis nāktī A. Upītis J. 1. 1. puisē̦ns pārnāca nuo lauka sprikstuošām acīm Saikava. līksmē sprikstēja acīs Vselis Trīs laimes. jautrība . . . dzīvi sprikstēja A. v. J. 1898, 7, 32. aiz žirgtības un veiklības sprikstēja vien Pē̦rkuoņdē̦ls. nebēdīgi sprikstēja meitenes valuoda Veselis Netic. Tuoma mīlest. 17. nuo viņa mutes sprikstēja siekalas un atkre̦kuojumi 114. sprikstini, voi beigsi sprikstēt (= raudāt)! Mar. n. RKr. XV, 137. Zu spridzêt (wenn mit ks aus gs) resp. sprikans; vgl. auch prikš(ķ)êt.

Avots: ME III, 1019, 1020

sprikstinât,

1) prasseln machen
Mar.: ar urķi sprikstināt uogles C. sprikstināt ar sprāgstuošu sveci Nigr.; sprikstināt skalam uogli nuost, lai gaišāk de̦g Prl., Lasd.;

2) prasseln, knistern:
svece sprikstina Arrasch;

3) s. acis (Nigr.) oder s. ar acīm (Arrasch) liebäugeln:
viņa acis vien sprikstina uz vīriešiem;

4) auch sprikstinêt, "lē̦kāt" Wessen; wurzelgleich mit spriksiêt.

Avots: ME III, 1020

šuķis,

1) = suķe 2, eine Lücke, ein Gebrechen L., U.;

2) = suķe 1, eine Scherbe U., Dunika, Rutzau: ve̦ca katla Suķī paņē̦musies nuo kuldas uogles Janš. Bārenīte 7. nuoliku... le̦snuos šuķuos ūdeni, kur cālīši nevar iekrist Mežv. ļ. I, 181. paklētē bija sabē̦rti šuķi Dunika;

3) = suķe 3, einer, dem Zähne im Munde fehlen U., der Lücken zwischen den Zähnen hat L., St. In der Bed. 3 aus li. šukỹs "wer Zahnlücken hat."

Avots: ME IV, 105

svàiluôt ² Aiviekste, = kvē̦luot (glühen): uogles svailuo; s. auch nùosvailuôt; vgl. sveilêt.

Avots: ME III, 1141

svē̦luôt Blaum. MWM. v. J. 1898, S. 651, glühen (von Augen gesagt); "karsēt": šuodien saule stipri svēluo Schujen, Lennew. (mit "è̦"). uogles svè̦luo (glimmen) Arrasch, (mit è̦ ² ) Kokn. Reimwort zu kvē̦luôt.

Avots: ME III, 1153

teciêla C., Schujen, tecielis L., teciels Stom., (mit iê) AP., PS., = tecele: izkaptis izte̦ce̦na uz teciela AP. kas redzējis tecielus un dzirnakmeņus Akmeņogles 25. vīri stāvēja ap tecielām (tecieliem Vēr. I, 929) Skalbe Kâ es 37. Nebst li. tekė̃las dass. zu tecêt.

Avots: ME IV, 155

II tènêt ² Bērzpils, Meiran, Warkl., sich mit einer tēņe 1 beziehen Vīt., sich bilden (von einer tēņe 1): pelējumi sāk tēnēt pār gurķu sālījumu Vīt. uogles tēņē (kvē̦luo) Lubn.

Avots: ME IV, 172

tē̦raûds Serbigal, Wotm., (mit àu) AP., (mit aû ² ) Iw., Līn., Ruj., Salis, tè̦raûds ² Kl., Los., Nerft, Prl.,

1) der Stahl:
ciets kâ tē̦rauds Br. 265. ve̦se̦ls kâ tē̦rauds 395. es izkalu zuobentiņu deviņiem tē̦raudiem BW. 34043, 2. grūt[i] sieniņa pļāvējam: silta saule, zaļa zâle, tē̦rauds kāta (Var.: kuoka) galiņā 28651;

2) in genitivischen Verbindungen:
tē̦rauda ruoze Br. 162 "?"; tē̦rauda uogles Br. 30. Nebst tē̦ruods aus liv. tērōda, s. Thomsen Beroringer 281 f.

Avots: ME IV, 172

tiktik, = tikkuo: viņš visas (uogles) tiktik nepazaudēja Niedra Kad mēnesis dilst 215.

Avots: ME IV, 185

tuoju (li. tuojaũ), tahm. n. L., U., tuôj Bers., Erlaa, Lub., Prl., Saikava, tuojin Bers., Erlaa, Adv., alsobald U., sofort: pagaid drusku! es tuoj iešu Prl. n. FBR. VI, 113. vēl tuoj nelīs, jetzt sogleich wird es noch nicht regnen Saussen n. BB. XII, 234. tuo- ist hier der instr. s. von tas; s. Fraenkel Syntax der lit. Kasus 196 mit Literatnrangaben.

Avots: ME IV, 284

tuoties(u), daher, dafūr: bet tuotiesu kuo priekšā slavējuši, aiz muguras lādējuši LP. I, 161. dzīvības strāva te̦k . . . tuoties ar divkāršu ātrumu JR. IV, 6. tuoties tad bij uzietamas tādas zivis, kādas tagad pat sapnī neredzēsi Akmenogles 15.

Avots: ME IV, 287

tuoties(u), daher, dafūr: bet tuotiesu kuo priekšā slavējuši, aiz muguras lādējuši LP. I, 161. dzīvības strāva te̦k . . . tuoties ar divkāršu ātrumu JR. IV, 6. tuoties tad bij uzietamas tādas zivis, kādas tagad pat sapnī neredzēsi Akmenogles 15.

Avots: ME IV, 287

tūdaļ U., Glück, (mit û ) Kr., tudaļ (wohl mit ū zu lesen) Glück, tudeļ Manz., tūdaliņ U., Glück Tobias 4, 14, tūdaliņas U., tūda˙lin PS., tudalīn U., tadaļin U., Glück Josuus 8, 19, tūdaļīn Wid., tūdalīt U., tūdalītās, Adv., sogleich: atej tu man tudeļ! komme du stracks wieder! Manz. 10 Gespr. tūdaļ, kad... tie atgrìezās Glück Judith 5, I9. tudaļ tiem pakaļ dzīties I Mos. 44. tudaļ tuo ar prieku saņe̦m Matth. 13, 20. tūdaliņ (Var.: tūdaļin), tagadiņ BW. 24196. tūlīt, vīriņ, tūdalīt 26962, 5. tu arī tūdalī tās sāki savu darbību Janš. Latv. brīv. 15. tūdal- wohl mit Metathese (wozu FBR. IX, 10) aus *tūlad-, das aus einem *tūle (s. tūlin) etwa nach tagad umgestaltet ist. Zum Auslaut vgl, tūlīt(ās), tūliņ, tagadīt(ās), tagadiņ u. a.

Avots: ME IV, 278

tu˙lìn (mit kurzem i) PS., Widdrisch, Wolmarshof, tu˙līn Bauske, (mit ĩ ) Dunika, tu˙līt Bauske, tuliņ. tulīņe̦s (mit betontem lī?) Rothof n. FBR. VIII, 129, tu˙lĩtâs Dunika, Adv., = tūliņ, sogleich, sofort: tad viņš tulin re̦dzē̦tu. kas tie devēji Alm. Kaislību varā 69. tu- wohl proklitisch aus tū- gekürzt.

Avots: ME IV, 259

tũlin AP., Ruj., Serbigal, tūlin N.-Schwanb., tũ˙liņ Adiamünde, C., tũliņ Schlehk n. FBR. VII, 52, Salis, tūliņ ² KL, Nerft, Prl., tûliņ Kr., tūliņ U., tū˙leņ ² Krāslava, tūleņ Pas. V, 264 (aus Asūne), (mit û) Preili, tūlīn U., tūlī RKr. XVI, 195, tũli AP., tūliņās LP. VII, 155, tūliņas JK. III, 2, tūliņe̦s Suhrs n. FBR. VII, 52, tūlīnas U., tūliņī LP. V, 19, tũlĩt C., Iw., Līn., tûlît Mar. n. RKr. XVII, 146, tūlît ² Kl., tūlīt U., tûlîts Mar. n. RKr. XVII, 146, tũlîtan ² Preekuln, tūlitan Pas. III, 464 (aus Serbigal), tũlĩtâs ² Zabeln n. FBR. IV, 67, Kand., Selg., tũ˙lītâs ² Iw. n. FBR. VI, 56, tūlītās Pas. IV, 310 (aus Smilt.); V, 311 (aus Serbigal), tũlĩtês Drosth., tūlī˙tēs Saussen (n. BB. XII, 234), tūlitiņ BW. 23592, tūlītnes Pas. III, 369 (aus Dond.), Adv., gleich, sogleich, sofort: tūlin atskanē̦s pē̦rkuonīga balss Vēr. II, 56. man miedziņš tūlī nāca BW. 6806 var. (aus Ahs.). viņš būs tūlī pa˙galam LP. VI, 909. taisāties, mani pieci bāleliņi! duj tūlīt vakarā, trīs nuo rīta saulītē RKr. XVI, 178. Beruht wohl auf einem *tū˙le, gebildet wie nūle. Zum -le s. Le. Gr. § 590; *tū "hier", auf das auch tūdaļ und tuvs weisen (vgl. auch tūr und apr. stwi "da" mit stw- wohl aus *stū), ist wohl einem *kū (= ai. und av. kū "wo" ; vgl. auch gr. rhod. ό'πῡς "wohin" und alb. ku, mcymr. cw. li.- le. kur, apr. quei [aus *kū-ei] "wo") nachgebildet. Zu den verschiedenen Ausgängen des le. Worts vgl. nūlīt, nūleņ (unter nule), tagad(iņ) u. a. Zur Bed. vgl. r. тут-же "sogleich". Über das ähnlich lautende und gleichbedeutende li. žem. tūlỹd (auch tulỹt LitMnd. I, 138) s. Büga KSn. I, 112.

Avots: ME IV, 280

tvanuôt,

1) dunsten, Kohlendunst erzeugen
Fest., Nötk., N.-Schwanb.: krāsns tvanuo N.-Schwanb. par agru aiztaisītā krāsnī uogles tvanuo Fest.;

2) häufig das Wort
tvans wiederholen: "vai tik atkal istabā nav tvans?" "nē, kuo tu man vari šeit vienmē̦r tvanuot!" Sessw.;

3) s. tvanêt 3.

Avots: ME IV, 289

tvìcin, zur Verstärkung von tvìkt: tvīcin tvīka uoša uogle BW. 12982. Pēterim seja tvīcin tvīka Saul. I, 105.

Avots: ME IV, 292

ūmakām, Adv.,

1) viel, in Mengen:
man... tuo maisu ir ūmakām Alm.;

2) mit Gewalt, ungestüm : ūdens te̦k nuo trubas ūmakām Usingen;

3) hastig, mit vollem Munde
(mit ũ) Sessau: ūmakām ēst (von Menschen und Pferden gesagt). Wohl zu li. ūmaĩ "plötzlich, sogleich", umarùs "ungestüm", ũmyti "drängen" und le. umaka und aũmakām (s. dies).

Avots: ME IV, 409

ur̃ķêt,

1): auch AP.; u. krāsni ("izraušņāt uogles") Grenzhof (Mežmuiža); "rakt (kartupeļus); badīt, aiztikt" Salis; nicht in Ruhe lassen
AP., Salis: kuo tu mani vienmē̦r urķē? Refl. -tiês,

1): auch Salis;

4): auch Siuxt.

Avots: EH II, 715

urķuôt, wühlen,(mit der Schnauze) umherwerfen L., scharren: ur̃ķuot ar kruķi uogles nuo krāsns ārā Wandsen.

Avots: ME IV, 307

uzbikstît,

1) (von neuem) schüren
(perfektiv): uzbikstīt uogles, lai labāk de̦g;

2) aufwiegeln, (zu etw.) ermuntern:
uzbikstīt uz naidu.

Avots: ME IV, 317

uzbirkstît, ‡ Refl. -tiês Lemb.: skala uogle uzbirkstījās uz kājas, beim Abstossen der Kohle vom Pergel geriet sie unversehens auf den Fuss.

Avots: EH II, 718

uzbirkstît,

1) Kohlen od. Asche (vom Pergel, von der Zigarre auf etwas) abstossen:
uzbirkstīt uogli uz ruokas Jürg.;

2) (Kohlen aus der Asche) hervorstossen:
uzbirkstīt uogles nuo pe̦lniem Dond.

Avots: ME IV, 317

uzčakarêt,

1) stochernd, wühlend an die Oberfläche geraten lassen, das Unterste zuoberst kehren:
uzčakarēt zemi, uogles, slīkuoni ūdenī, asinis zuobuos;

2) (in kurzer Zeit) aufmästen:
luopu Siuxt.

Avots: ME IV, 322

uzdzirkstêt, uzdzirkstît, auch refl. -tiês, aufsprühen, aufleuchten: uogles vēl uzdzirkstīja Bauske. reizēm mākuoņstarpā uzdzirkst zvaigžņu kvē̦ls Izglītība II, 208. viņa acis uzdzirkstīja katram tauriņam Vēr. II, 515. acis vairs priekā neuzdzirkst Apsk. v. J. 1903, S. 406. acis piepēši uzdzirkstas Laura 4.

Avots: ME IV, 328

uzgailinât, glimmen, glühenmachen, anfachen: uogles uzgailināt Bauske.

Avots: ME IV, 331

uzkveldinât,

1) = uzkveldêt, abbrühen (mit el̂ ² ) Ruhental, Schibbenhof, Siuxt, Wlddrisch, (mit el̂ ) MSil., Würzau, (Wasser) heiss machen Ubbenorm erhitzen (perfektiv) Zerrauxt (mit el̂ ² ): uzkveldināt luopu iekšas (Grünwald, Schibbenhof), teļa kâjas (Würzau), aitas galvu (Ruhental). putraimi, kuŗus uzkveldina līdz biezputras biezumam Konv 2 1665;

2) noch, von neuem glühen machen:
uzkvel̂dināt ² uogles Daugeln.

Avots: ME IV, 349

uzkvè̦luôt, (von neuem) auflodern, aufglimmen: uogles atkal uzkvē̦luoja Golg.

Avots: ME IV, 349

uzplēnêt,

1) aufglimmen:
uogles uzplēnēja Ramkau;

2) sich bilden auf (von der weissen Asche auf Kohlen):
uoglēm uzplēnējušas baltas plēnes Nigr.

Avots: ME IV, 366

uzpùst (li. užpũsti "hinaufblasen"),

1) auf etw. (hin)aufwehen, -blasen, -hauchen:
nav ne vēja vēsmiņas, kas uzpūstu daudz maz spirgtuma Aps. IV, 6. vējš uzpūtis smiltis uz paluodzi;

2) aufblasen
L.; aufblähen: zeltis uzpūta uguni LP. V, 227. (kalējs) uogles ugunī uzpūš Jesaias 54, 6. uzpūsts ziepju burzguls. bada uzpūsts cilvē̦ks. uzpūstām miesām Poruk Dzīve un s. 65. šķīsta piena neduodat! tas uzpūta vēderiņu BW. 32803, 1 var. (fig.) Ančītes palikuši bagāti, tâ kâ pūšus uzpūsti JK.;

3) ein wenig blasen, wehen, hauchen:
mazākai vēsmiņai uzpūšūot Pūrs III, 121;

4) (auf einem Blasinstrument) aufspielen:
jandaliņu uzpūst LP. IV, 42. uzpūt kādu krietnu gabalu - vai nu sudmaliņas, vai šļūci! Janš. Bandavā II, 46. Refl. -tiês,

1) sich aufblasen
U., sich aufblähen: vē̦de̦rs uzpūšas Pūrs III, 31. vārgulītim vēderiņš uzpūties Nigr. Sprw.: uzpūties kâ pūslis Birk. Sakāmv. 64. uzpūties kâ pūpēdis JK. II, 433. uzpūties kâ tītars 605;

2) pe̦lni uzpūtās ēdienam Jürg., die Asche wurde versehentlich auf die Speise geblasen;

3) hochmütig sein
U., hochmütig werden Spr.; zornig werden: viņš staigā uzpūties (zornig) Sessw.; uzpūties, stolz LKVv.

Avots: ME IV, 369, 370

uzraũšņât Kav.,

1) wiederholt schüren, scharren auf, über:
u. kāļiem zemi AP.;

2) = uzrak(ņ)ât: uzraũšitāt krāsnī uogles Base, Schibbenhof. uzraũšņāt (= aprušināt) stādus Dunika, Ruhental, Sessau.

Avots: ME IV, 372

uzružinât Dond., Wolmarshof, = uzrušinât: cūkas apluoku uzružinājušas. u. apdzisušās uogles, lai atkal sāk gailēt Salis.

Avots: ME IV, 374

uzurķêt,

1) wühlend, stochernd auffinden, zum Vorschein bringen:
uzurķēt mē̦slu kastē naudas gabalu;

2) aufschüren:
uzurķēt, uogles krāsnī: Refl. -tiês, mit mühevollem Fleiss emporkommen: viņš pamazām uzurķējās ar uz augšu (wurde wohlhabend).

Avots: ME IV, 395

uzvandît, aufwühlen LKVv.: uzvandīt gultu, uzvandīt e̦ze̦ra dūņas. straume uzvanda, uzmutuļuo dūņas D. L. Z. 17. uzvandīja sacietējušuo zemi Upītis Sieviete 220. uzvandītas uogles Alm. Refl. -tiês,

1) sich (beim Wühlen) zuoberst kehren:
dūņas uzvandījušās;

2) umherstreifend sich einfinden:
čigāni te pie mums uzvandījušies Stenden.

Avots: ME IV, 396

uzzvērinât,

1) glimmen machen
(perfektiv): uzzvērināt uogles Widdrisch;

2) (auf einem Spiess über glimmenden Kohlen) aufbraten:
uzzvērināt reņģes uz zvē̦ruojuošām uoglēm Adiamünde.

Avots: ME IV, 402

varenĩba*, die Mächtigkeit, Gewaltigkeit: kalnu varenību A. XVII, 299. dabas varenību A. v. J. 1896, S. 319. skudru darba varenība A. XI, 142. viņu varenība zemes virsū Akmeņogles 9.

Avots: ME IV, 477

‡ viesala, = viesals (?): uogles kai v. skrien Pas. XV, 204 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 798

žipeŗuôt, (einen brennenden Pergel) schwingen: kuo tu žipeŗuo, vēl uogle kur iekritīs! N. - Bartau.

Avots: ME IV, 811

zurdît, -u, -ĩju, stochern, rühren Katzd.: uogles. Gleich li. žurdyti "quälen"?

Avots: ME IV, 751

I zvē̦̃ruôt A. - Ottenhof, Arrasch, Dond., Frauenb., Jürg., Nötk., Schnehpeln, Schujen, Stenden, Wandsen, (mit è, ) AP., C., PS., Wenden, Wolmarshof, (mit ê, ) Kr., Saikava, (mit è, ² ) Bers., Golg., Heidenfeld, Lubn., Sessw., (mit ê, ² ) Bl., zvē̦ruôt U., Memelshof, Naud. Refl. zvē̦ruôtiês U., glimmen U., glühen, aufleuchten Siuxt n. U., glänzen VL. n. U., flimmern, funkeln: acis zvē̦ruo LP. IV, 27, Naud., Nötk. u. a. vilkam acis zvē̦ruo Lubn. viņam acis dusmās zvē̦ruo Golg. suņam acis zvē̦ruo gaļas gaiduot Stenden. de̦gvīnu ieraudzījušai, Jūlei acis sāka zvē̦ruot Frauenb. acis zvē̦ruoja kâ saniknuotam zvē̦ram A. XVI, 360. acis zvē̦ruojušas kâ uguns uogles Etn. II, 76 (ähnlich: JK. V, 1, 58). uogles zvē̦ruo Schujen. sarkani nuokaisē̦ta dzelzs zvē̦ruo Naud. uogles zvē̦ruojušas... ceplī LP. VII, 762. uozuola malka zvē̦ruo krāsnī Br. 254. uzsviedis... pagales vēl papūzdams, lai tikai spuoži zvē̦ruo LP. V, 132. pagalīte vidū gaisa zvē̦ruojās; ta zvē̦ruoja puiša sirds pret jaunām meitiņām BW. 12819. es redzēju me̦lnu uodzi vidū gaisu zvē̦ruojam 3361, 1 (ähnlich: 2002). zvaigznes vidū gaisa zvē̦ruojās; zvē̦ruo puišu dvēselīte 33095. kas tur spīd, kas zvē̦ruo...? zvē̦ruo māsas vaiņadziņi 5944, 4 var. vaŗa vaiņagi zvē̦ruot zvē̦ruoja 282, 1. dižie sudrabi zvē̦ruot zvē̦ruoja 20407. zvē̦ruo caunu ce̦purītes RKr. XVI, 230. tâ brauc mana līgaviņa kâ saulīte zvē̦ruodama (Var.: vizē̦dama, mirdzē̦dama) BW. 15959, 3 var. saule... zvē̦ruo virs galvas Ed. Virza Pavasaris. kaisles zvē̦ruojums Boriss God. 45, Nebst zvirêt zu ai. jvarati "fiebert", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 643.

Avots: ME IV, 773, 774

II zvilnêt, -u (-ẽju Nötk.), -ẽju, flammen (mit il̂ ) Mar.; glühen; "mirdzēt, laistīties, līguoties" Nötk.: liesmes zviln Mar. n. RKr. XVII, 132. māja zviln vien (während der Feuersbrunst) XV, 145. krāsnī uogles zviln. pļava zvilnē nepļauta Nötk. Nebst li. žvìlti "glänzen" und žvelù "brenne" (bei Būga KZ. LII, 288; acc. s. part. prs. žvelanti, Rad XL, 123 aus Bretkun) wohl zu ai. jvàlati "flammt" (wenn mit ererbtem l); s. Le. Gr. 579 und Wood Post-conson. w in Indo-eur. 78 f.

Avots: ME IV, 775

zvìļuôt ² Prl.,

1) glänzen, leuchten, funkeln, flimmern
Burtn., Lennew., (mit ì ) AP., C., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Jürg., Ruj., Salisb., Schibbenhof, Wolmarshof, (mit ì ² ) Bers., Golg., Sonnaxt, (mit î ² ) Karls.; (vielfarbig) schillern (mit ĩ ) Nötk.; glimmen U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln: uogles zvīļuo Burtn., Wolmarshof u. a. tauki zupas virsū zvīļuo Karls. tāda putra, ka zvīļuo vien (vor lauter Fett) Schibbenhof. čūskas gludā āda saulē drausmīgi zvīļuoja Lennew. izkapts zvīļuo Frauenb. ragavu slieces zvīļuo Burtn. rāmais e̦ze̦ra līmenis spuožajā mēness gaismā burvīgi zvīļuoja Lennew. starp kalniem, kur e̦ze̦ri zvīļuo Akuraters Astras 28. zils e̦ze̦rs tālumā kâ zvīļuo! Latv. tāltālā krastā sudraba pilsē̦ts zvīļuo ebenda. caur gaisu, kas saules staruos zvīļuo Kasparsons Starp zvaigznēm. zvīļuos mēnesnīcas bālas Zalktis Nr. 3, S. 86. zvaigznēm zvīļuojuot Stari II, 981. rīta blāzma nezvīļuo kâ ugunsgrē̦ks Bešina pļava 1. liekas, gar apvārsni zvīļuotu liesmas Vēr. II, 1068. tuorņa krusts... maigi zvīļuo Stari I, 138. zuobens mirdz un zvīļuo Krūza Zelta laipa 12. izdzisa dakts, kas tumsā zvīļuoja A. Brigader. acis mums zvīļuo MWM. X, 68. (acis) zvīļuo ar savādu... spuožumu Veselis Saules kapsēta 18. zvīļuojuoša jūŗa Stari II, 200. linu aude̦kls zvīļuot zvīļuo Heidenfeld. zvīļuojuošu zīdu MWM. VI, 481. kas tai bija mugurā, zvīļuoja un laistījās 662;

2) klaffen:
it kâ... jūŗas ūdeņu vidū zvīļuotu divi dziļi tumši atvari Veselis Saules kapsēta 18. sūneklī bija izkuosts... ruobs. viņš zvīļuoja kâ me̦lna nejauka mute 119. Refl. -tiês, = zvīļuôt 1: juostu gali zvīļuojās (Var.: zvīguļuo, spīguļuoja) BW. 5726, 2 var. stikla spaļi matuos... zvīļuojas Stari I, 149. skaidra un zila zvīļuojas debess Pūrs II, 61. baltā bārda... zvīļuojas bluķī Pas. II, 164 (aus Kalleten). Zu zvīls I; s. Wood Postconson. w in Indo-europ. 79.

Avots: ME IV, 780