Paplašinātā meklēšana

‡ àizalinât Mezkül, = àizviļinât.

Avots: EH I, 6

‡ àizbalinât, anfangen zu bleichen (tr.); ein wenig bleichen, weiss machen: aude̦kls ir tikai aizbalināts. a. putru ar krējumu Mahlup, nee̦suot, ar kuo putras aizbalināt Warkl.

Avots: EH I, 7

‡ àizčulinât, so sehr veovöhnen, dass der Verwöhnte nicht mehr recht gedeiht Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 16

àizdilinât, in kurzem Trab wegeilen: Pēreris aizdilināja pa uolnīcu Jauns. M. dr. 88.

Avots: ME I, 22

‡ I àizkalinât uõlas "Eier anbrüten (lassen) und sie dadurch unbrauchbar machen" Ruhental.

Avots: EH I, 28

‡ II àizkalinât, eine längere Zeit hindurch hungern lassen Festen, Lettihn, Ludsen.

Avots: EH I, 28

àizklinkât, intr., taumeln, schnell sich entfernen, weggehen. Lös. [zu klencêt.]

Avots: ME I, 32

‡ I àizlinguôt, hin-, wegschleudern (auch ohne eine Schleuder) Ar.: ce̦puri aizlinguodams gabalu pruojām Janš. Dzimtene III, 226.

Avots: EH I, 36

‡ II àizlinguôt, hin-, weglaufen Ar., sich hin-, wegbegeben: kaķis ar līkumu aizlinguoja uz tauku puôdiņu Pas. I, 225.

Avots: EH I, 36

àizlinkât: zaķis aizlinkāja uz mežu Golg.

Avots: EH I, 36

àizlinkât, schnell weggehen (Adleenen).

Avots: ME I, 37

àizlinuôt, sich hinwegbegeben, dahingehen: viņš aizlinuoja pa ežu uz māju A. XVIII, 121.

Avots: ME I, 37

‡ àizmĩlinât, liebkosend hin-, weglocken: a. bē̦rnu pruojām.

Avots: EH I, 40

‡ àizpilinât, hinter etwas tröpfeln (tr.): a. kam kuo aiz kakla.

Avots: EH I, 42

‡ àizsalinât Oknist, = àizsal̂dêt 1: a. maizi.

Avots: EH I, 47

‡ àizsvilinât,

1) (etwas, was schwirrend brennt) anzünden, zu sengen anfangen:
a. kūlu, paegli, mežu, cūku; leichtfertig (?) anzünden: nu viņi aizsvilinājuši uotru ē̦ku Janš. Līgava 1, 125;

2) heftig erzürnen
Stenden: nu jau viņš aizsvilināts. Refl. -tiês, sich versengen: te stāvuot tu vari a. Jürg.

Avots: EH I, 54

‡ I àiztilinât Dunika, Kausativform zu ‡ àiztilât: lini jau aiztilināti.

Avots: EH I, 58

‡ II àiztilinât Wandsen, anfangen (eine Baumrinde) sich loslösen zu machen (worauf eine Unterbrechung eintritt): svilpe jau aiztilināta.

Avots: EH I, 58

‡ àizvēlinât sich verspäten machen, aufhalten Warkl.: a. uotru ar savu runu.

Avots: EH I, 62

‡ àizvilinât, hin-, weglocken.

Avots: EH I, 63

àizzilinât putru = aizdarīt, wohl nur ein wenig Milch zu der gekochten Grütze zugiessen, sodass diese eine bläuliche Farbe annimmt Lit.

Avots: ME I, 61

aklinât, blenden [li. ãklinti dass.]: viņas seja bija... aklinuoša un aizraujuoša Druva III, 45.

Avots: ME I, 62

‡ akline, eine gewisse Pflanze Ellern (in Ober-Kurl.).

Avots: EH I, 66

alinât, "aluörufen beim Viehhüten: kur es pate alināšu BW. 29365.

Avots: ME I, 67

aliniẽks, -iẽce, der Höhlenbewohner, die -in Ar.

Avots: ME I, 67

‡ apakšliñdraks Janš. Bandavā I, 19, Plur. apakšliñdraki Siuxt, apakšliñdruks Dunika, O.- Bartau, ein Frauenuntertock.

Avots: EH I, 71

apaûglinât, apaûgļuôt, tr., befruchten: lietus apauglina zemi. Refl. -tiês, sich befruchten: dārzā dažādas (stādu) sugas augdamas savstarpīgi apaugļuojas Peng. Subst. apagļuojums, die Befruchtung, apaugļuôšana, das Befruchten: kad zieds apaugļuojumu pieņēmis, tad zieda lapiņas nuobirst. apaugļuošanu pie augiem izdara vējš, kustuoņi Konv. ¹

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. ²

Avots: ME I, 75

‡ apbalinât, ein wenig oder ringsum weissen (tr.), bleichen (tr.) Wid.: drusku a. sienas Zvirgzdine. Refl. -tiês Spr., ein wenig oder ringsum bleichen (intr., so namentlich von der Wäsche).

Avots: EH I, 73

‡ apdilinât Warkl., = apdèldêt. Refl. -tiês Warkl., = apdilt.

Avots: EH I, 77

apdul̃linât, tr., verwirren, dumm machen, betäuben: sitiens pa ģīmi tuo apdullināja MWM. IX, 455. viņš uzklausījās šuos vārdus it kā apmulsis un apdullināts MWM. II, 778. Refl. -tiês, sich betäuben, berauschen: cilvē̦ki apdullinājās ar sīvuo Etn.

Avots: ME I, 82

‡ apgailinât, sich mit weisser Asche bedecken lassen: a. uogles Trik.

Avots: EH I, 80

‡ apgulinât, sich hinlegen machen, lassen: a. guovis Dunika.

Avots: EH I, 85

‡ I apkalinât (li. apkãlinti "einkerkern") Warkl., = ‡ apkal̃dinât: a. zirgu.

Avots: EH I, 89

‡ II apkalinât, halbwegs abmästen (gew. auf Schweine bezogen) Ass.-Kalt.: (sivē̦nu) drusku apkalina i[r] kaun.

Avots: EH I, 89

‡ apkùlines ² Zvirgzdine, = apkūlas.

Avots: EH I, 95

apkur̃linât, betäuben: dzirdi apkurlināja nemituoši grāvieni Latv. Kursiten, Hasenp., J. Kaln.

Avots: ME I, 96

apliñguôt,

1) einkreisen, umschreiten
Bauske. kamē̦r viņš aplinguos tur apkārt, es jau sen būšu pruom Windau;

2) bewerfen:
viņš ņēmās vistas ar akmeņiem aplinguot Kursiten.

Avots: ME I, 101

aplinkām, aplinkiem, apliñkus, apliñku, apliñki (zu li. aplinkà "Umgegend", aplinkas "rings umliegend", cf. die echt lett. aplīk, aplīku), mit Umweg, Umschweif, indirekt: taisni tu viņam neprasi, bet raugi tā aplinkus izzināt! Kurs. bagātnieks aplinkus cildināja savu meitu LP. III, 100; duot ne visai lieliem aplinkiem nuoprast Sudr. E. bez aplinkām, bez aplinkiem, bez aplinkumiem Asp., ohne Umschweife: vai tu zini, viņš iesāka bez aplinkām A. XII, 170. viņa prasīja bez kādiem aplinkumiem Asp. ar apliņķiem, mit Umschweif Rain. aplinkus (attributiv), indirekt: pat aplinkus mājiens duod dvēselei spārnus Vēr. I, 1247.

Avots: ME I, 101

aplinki, Umwege, Umschweife (s. unter aplinkām): bez kādiem aplinkiem B. Vēstn. viņa steigdamās meta aplinkus (machte Umwege) ebenda. pastāsti man bez aplinku! A. Brigadere Daugava I, 701.

Avots: EH I, 98

‡ aplinkuôts cilvē̦ks L. Av. "einer, dem Beachtung geschenkt wird".

Avots: EH I, 98

‡ aplinks, indirekt: uz meitas tīri aplinkuo jautājumu . . . atbildēja Janš. Dzimtene ² I, 331.

Avots: EH I, 98

‡ aplinkš Adl., Golg., Adv., = aplinkām.

Avots: EH I, 98

apliñkus (unter aplinkām): auch Frauenb.: a. runāt Ramkau. tu esi tāds a. gājējs Dond.

Avots: EH I, 98

aplinuôt: mācītājs aplinuojis visu pagastu Bauske.

Avots: EH I, 98

aplinuôt, tr., die Gesinde der Eingepfarrten befahren, um Geschenke an Flachs (lini) und Lebensmitteln zu erhalten.

Avots: ME I, 101

apliñtuôt, tr., mit Bändern versehen.

Avots: ME I, 101

apmĩlinât, tr., streicheln, liebkosen: sargs apmīlināja glaudīguo kaķi LP. VI, 860.

Avots: ME I, 108

appilinât, ‡ Refl. -tiês, sich beträufeln Jürg. u. a.: bē̦rns appilinājies ar taukiem.

Avots: EH I, 105

appilinât, tr., beträufeln: sviests bijis ar asinīm appilināts LP. VII, 557.

Avots: ME I, 111

‡ apsalinât Bērzgale "(Malz) mit heissem Wasser begiessen".

Avots: EH I, 111

‡ apskalinât, bespülen: a. vīna pudeli un nuolikt Salis.

Avots: EH I, 112

apsliñkuôt (Spr.), gew. apsliñkuôtiês, sich der Faulheit hingeben.

Avots: ME I, 123

apsliñkt: ‡ Subst, apsliñkums, das Faulgewordensein: gurdums un apslinkums viņu pārvarējis Janš. Mežv. ļ. I, 69.

Avots: EH I, 114

apsliñkt, -stu, -ku, faul werden: vista apslinkusi, vairs nedēj Bergfried, Grünh.; tu jau pavisam apslincis Hasenp.

Avots: ME I, 123

apsvilinât: par lapsu, kas aizšauta vai šāvienā izbiedē̦ta ātri aizskrien, saka: "aizsvilināju lapsai asti; aizgāja kâ svilaste" N.-Peb.

Avots: EH I, 118

apsvilinât (li. apsvìlinti), caus., ansengen, besengen: kautām cūkām sarus; auklu. kuokam liesmu biezuo mizu apsvilinājuse Aps. Sprw.: iet kā apsvilināta lapsa, von dem gesagt, der nicht weiss, was er tut. apsv. nagus, sich die Finger verbrennen A. XIII, 389. Refl. -tiês, sich ansengen.

Avots: ME I, 128

‡ aptilinât Dunika, Rutzau, ausgebreitet ein wenig bleichen (intr.) machen: lini jau drusku aptilināti.

Avots: EH I, 122

‡ aptrulinât, abstumpfen (tr.): a. bē̦rna garu.

Avots: EH I, 122

‡ apulinât abstumpfen (tr.) Druw. n. RKr. XVII, 84: cirvim zuobi apulināti.

Avots: EH I, 124

‡ apvilinât Salis, herumlocken um: a. suni ap e̦ze̦ra galu.

Avots: EH I, 126

‡ apzelinât Salis, = apzelêt.

Avots: EH I, 127

apzilināt, ringsum verbrennen (von Nesseln): pirkstus, ruoku. [Wohl mit z für dz; zu dzel̂t.]

Avots: ME I, 137

‡ apzilinis, blaulich Bērzgale: apziline putra Bērzgale, eine an Zutaten arme, wässerige (bläuliche) putra.

Avots: EH I, 127

‡ apžulinât, (Wäsche) nachlässig bewaschen Fest.

Avots: EH I, 129

ar̂klinieks, Häkner, Inhaber eines Hakens Landes.

Avots: ME I, 141

‡ atbalinât Warkl. "weiss machen": pamazām a. drēbi.

Avots: EH I, 134

‡ atkliñkât, mit grossen Schritlen (Jürg.) oder hinkend (Meselau) herkommen.

Avots: EH I, 149

‡ atkulinêt(iês) "Hindernisse überwindend sich einfinden" Warkl.

Avots: EH I, 150

‡ atkulinêt(iês) "Hindernisse überwindend sich einfinden" Warkl.

Avots: EH I, 150

atliñguôt, intr., herschlendern: dē̦lu māte atlinguoja, raušu kule mugurā BW. 23547.

Avots: ME I, 173

atliñguôt, intr., herschlendern: dē̦lu māte atlinguoja, raušu kule mugurā BW. 23547

Avots: ME I, 173

‡ atpilinât, tropfenweise abfliessen machen: a. daļu šķidruma.

Avots: EH I, 158

‡ atsalinât brühend versüssen: a. iesalu Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 163

‡ atskalinât Trik., = atskaluôt: a. mucai gļuotas.

Avots: EH I, 166

‡ atšķilinât Stenden, (von harzigen Kiefern kleine Späne zum Anheizen) abspalten: a. iekuru.

Avots: EH I, 173

‡ atsulinât,

1) = atsuluôt Lis.: a. pienu, machen, dass sich die Molken von der gegorenen Milch absondern;

2) = sasulinât 1 Nigr. Refl. -tiês, Lange Latv. ārste 8, = atsuluôt.

Avots: EH I, 172

atsvilinât, wegsengen: cūkai sarus.

Avots: ME I, 200

attâlinât (li. attólinti), attâļinât, tr., entfernen, weiter rücken: katrs nuodzīvuots mirklis attāļina mani nuo tām stundām Vēr. II, 52. Refl. -tiês, auch attâļuoties, sich entfremden: viņa iesaucās attāļinādamās JR. V, 92. cilvē̦kam ir iespējams attālināties nuo dabas Vēr. I, 1133.

Kļūdu labojums:
sich entfremden = sich entfernen; sich entfremden

Avots: ME I, 204

‡ attillinât Katz., behutsam weg-, herragen, -schieben, -ziehen: a. skapi nuo sienas.

Avots: EH I, 176

attrulinât, Sassm., stumpf machen: cirvi, kaltu.

Avots: ME I, 205

atvìeglinât, atvìegluôt, tr., erleichtern, leicht machen: darba gŗūtumus BW. 608; sirdi Kundz.; dažu suoli Kaudz. M. vedējs izlēca nuo ratiem, lai atviegluotu smagumu RSk. II, 238. kā atviegluots viņš pacēlās Vēr. I, 828. Refl. -tiês,

1) leichter werden, sich leichter machen:
ne̦samais nuoplaks un atvieglināsies LP. IV, 225. atvieglinies tā savu nastu II Mos. 18, 22;

2) euphem., seine Notdurft verrichten:
jāiet aiz pakšķa atvieglināties od. atviegluoties. Subst. atvieglinājums, die Erleichterung.

Kļūdu labojums:
BW. 608 = BW. I, S. 102

Avots: ME I, 211

atvilinât: auch Pas. Ill, 78.

Avots: EH I, 181

atvilinât Neu-Bergfried, gleichbed. mit atviļinât.]

Avots: ME I, 210

aûglinât, tr., die Fruchtbarkeit fördern, fruchtbar machen: es tuo namu auglināšu Jer. 31, 27.

Avots: ME I, 216

‡ baîlinât (li. báilinti "in Schrecken setzen") Nautrē̦ni, sich dauernd fürchten machen: miŗšana mani vienmē̦ŗ bailina.

Avots: EH I, 199

bãlin, bãli, bãlu, bãlum bãls, sehr, ganz bleich, blass.

Avots: ME I, 271

balinât (li. bãlinti "бѣлить"), fact.,

1) bleichen:
saule vairs nebalinās mūsu miežu laukus Kaudz. 79;

2) weiss, zart, rein machen
[vgl. Bielenstein Holzb. 440], putzen: es tuo savu bāleliņu kā gulbīti balināju BW. 16003, 1; aiz upītes balta meita, kas tuo baltu balināja 5375;

3) blank, scharf machen, schärfen:
izkapti BW. 28681, 2; im VL. sehr beliebt: zuobentiņu balināt, das Schwert schärfen, z. B. BW. 4261;

4) auf die Bleiche legen,
term. techn. neben tilinât: izklāj linus balināt; savilkt balināmuos aude̦klus. Refl. -ties,

1) bleichen, bleich werden:
aude̦kli līdz Jāņa dienai vien balinās (Var.: mazgājās, baluojās) BW. 32455, 3 var.

Avots: ME I, 254

bālinât,

1) nach U. gleichbed. mit balinât;

2) "(einen Menschen) blass werden lassen (durch schlechte Behandlung)"
Fehteln.]

Avots: ME I, 271

‡ ballinieks Gramsden, ballenieks, der Ballgeher, Ballgast: ap pusnakti deva balleniekiem vakariņas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 52.

Avots: EH I, 200

baũslinieks, wer die Gebote immer im Munde Führt, ein Scheinheiliger.

Avots: ME I, 268

bezdelinga (unter bezdelîga): auch (mit iñ) Gramsden n. FBR. IX, 91, Dunika, Grobin, (bezdliñg) Ugalen n. FBR. VII, 18.

Avots: EH I, 214

bezlin̂ga: auch (mit iñ) Schlehk und Suhrs n. FBR. VII, 35.

Avots: EH I, 214

bezlin̂ga, für bezdelîga, die Schwalbe Felixberg. [Wohl aus bezdelinga gekürzt.]

Avots: ME I, 284

‡ bezliñgačiņas Sehlenk n. FBR. VII, 35, = ‡ bezdelīgactiņa(s).

Avots: EH I, 214

bilinât, intr., blasen, brausen, pfeifen (vom Winde): vējš bilina, būs mīksts laiks. [Wohl nebst ahd. bullōn "heulen"(vom Winde) und an. bylja "dröhnen" zur Wurzel von bàlss und bil̂dêt.]

Avots: ME I, 296

‡ blezdeliñga Kal., Kur. Nehrung, = bezdelîga. Vgl. li. blẽzdinga.

Avots: EH I, 228

I bliñda,

2): laisks kâ b. auch (mit in̂ ² ) Salisb., (mit ìn ) Jürg., PS.

Avots: EH I, 229

II bliñda: guļ kâ zvīņas (siļķes) vienā blindā Grünh.

Avots: EH I, 229

II bliñda "Reihe" Bauske]; tie spiežas vienā blindā ("zusammen") Rainis MWM. III, 83.

Avots: ME I, 315

I bliñda [Naukschen], comm.,

1) der Kurzsichtige, jem., der nicht gut sieht (od. der Herumstreicher?):
puisis, blinda, rudzuos līda manu dziesmu klausīties; manu balsi gan dzirdēja, mani pašu neredzēja BW. 511;

2) der Herumstreicher, Tagedieb, Faulenzer:
laisks kâ blinda A. XI, 81; ein Unstätischer, der nirgends Stich nält L. [blìnda PS.]. Zu blenst 2.

Avots: ME I, 315

‡ blinderêt Kurmene "slaistīties apkārt bez darbä.

Avots: EH I, 229

blin̂dêt ² viņam zirgi (kamanas) kâ blind Stenden. meitas uzcē̦rtas kâ blind ebenda. Hierher wohl auch li. bliñdė "Salweidë.

Avots: EH I, 229

blin̂dêt ² -u, -ēju, glänzen, schimmern: gre̦dze̦ns blind nul tālienes Dond. [Zu blinst "schimmern"].

Avots: ME I, 315

‡ blìndêtiês ² Zvirgzdine, -ējuôs, sich herumtreiben: blindējos pa sē̦tu bez darba.

Avots: EH I, 229

‡ blindît, -ĩju "kochen": vai tupiņi blindī? Kroppenhof.

Avots: EH I, 229

‡ blins (wo?) "?": izdēdējis kâ b. Auf r. блин "Fladen" beruhend?

Avots: EH I, 229

I blin̂st ² -stu, -du Sassm., die kurische form für blîst "aufdunsen".

Avots: ME I, 315

II blinst, -stu, -du "sieden" (intr.): vai kartupeļi jau blinst? Ramdam.]

Avots: ME I, 315

III blinst (li. blį́sti "dunkel werden"), -stu, -du, schimmern, dämmern: viņas acīs saltais mirdzums blinda MWM. XI, 37. blinstuoša svītra IX, 511. Vgl. blinda, blenst 2.

Avots: ME I, 315

bliñstêt, -stu, -stēju "faulenzen" Naud.; vgl. blanstĩties.]

Avots: ME I, 315

‡ brālinâtiês, sich verbrüdern, Brüderschaft machen Diet.

Avots: EH I, 239

‡ brĩvmâkslinieks* (ein nach r. свободный художник gebildeter Titel), freier Künstler.

Avots: EH I, 243

‡ brùklinājs ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, = brùkle̦nājs.

Avots: EH I, 246

‡ brukline PlKur., Rutzau n. FBR. VII, 118, = brūkle.

Avots: EH I, 245

brùkline ² (unter brūkle), (auch Wessen n. FBR. XIII, 88, Kaltenbr., Oknist, [mit û ² ] Gramsden n. FBR. IX, 102, Dunika, Kal.): kâ sarkana brūklinīte BW. 5436, 3.

Avots: EH I, 246

I bulinât, blinzen, mit den Augen ein für die Umgebung unverständliches Zeichen geben: kuo tu bulini ar acīm? Dond.

Avots: ME I, 348

II bulinât, girren (von der Taube) Sunzel.

Avots: ME I, 348

‡ buline (mit u?) AP. n. A. XI, 166 "= bul̃lis 5".

Avots: EH I, 251

čalinât: auch Ringen n. BielU.

Avots: EH I, 284

čalinât, schwatzen, plaudern: savas bē̦rna duomas tev ausīs čalina MWM. III, 39. pēc pirmā prieka stulbuma sāk čalināt un smiet Druva I, 206.

Avots: ME I, 402

‡ I celines (li. kẽlinės "Hosen") Wessen, = celenes.

Avots: EH I, 263

‡ II celines Warkl., ein Unkraut am Wegrand.

Avots: EH I, 263

ceplinieks: ceplenieka meitai Janš. Līgava I, 465.

Avots: EH I, 266

ceplinieks, der Ziegelbrenner Wid.]

Avots: ME I, 373

cilinât

1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, Frauenb.: augsti ruokas cilināju FBR. IX, 112;

2): auch Gr: Buschh. n. FBR. XII, 84; ‡

3) feierlich stimmen
(in einem handschriftl. Vokabular). Refl. -tiês, ‡

3) sich aufrichten
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 270

cilinât [li. kìlinti "поднимать"], tr., freqn.,

1) wiederholt heben, [viel in Händen haben, gebrauchen, berühren
U.; oft anführen (eine Stelle), zitieren L.; (an eine andere Stelle) versetzen L.]; anregen: tautas garu Kronv.;

2) erheben, loben:
ciliniet, bāleliņi, manu mazu augumiņu. Refl. - tiês:

1) sich brüsten
Elv.;

[2) sich von einem Orte erheben, um anderswo frische Luft zu schöpfen, sich zu erholen
L.].

Avots: ME I, 381

‡ čilinât Salis, Schallverbum, das die Laute eines Feldhuhns bezeichnet.

Avots: EH I, 290

‡ čulinât Kaltenbr., = lutinât.

Avots: EH I, 295

daĩlinât, ‡ Refl. -tiês, sich schön machen: ne˙kada lelle, kas ... darbdienā varē̦tu d. un dillināties cičiem acu priekša Janš. Bandavā II, 10 (ähnlich Mežv. ļ. II, 127 und Līgava II, 416).

Avots: EH I, 302

daĩlinât [Nigr.] (li. dáilinti "verzieren"), zierlich, anmutig, schön machen: daila bija sērdienīte, kas tuo dailu dailināja? BW. 4460. dailinājums, die Verzierung.

Avots: ME I, 431

dalinieks: = pušelniẽks Livl. n. BielU.

Avots: EH I, 305

dalinieks [li. daliniñkas], der Teilnehmer, Teilhaber Spr.

Avots: ME I, 435

daũdzskaitlinieks, ein Plurale tantum.

Avots: ME I, 444

‡ I dēlinât "vom Sohn sprechen": dē̦lu māte dēlināja Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 318

‡ II dēlinât "?": ieduomājusies viņu dažādi d. (narren, foppen?) Janš. Līgava II, 320. Subst. dēlinātājs ebenda 321. Zu dêlît ² ?

Avots: EH I, 318

dêline Warkh., = dêlene I.]

Avots: ME I, 462

dilinât

1): auch Auleja, Kaltenbr.; ‡

2) vgl. àizdilinât.

Avots: EH I, 320

dilinât [li. dìlinti], durch Verbrauch verschleissen, stumpf machen, abnutzen Stelp.

Avots: ME I, 467

dîlinât säugen Karls.

Avots: ME I, 478

dîliniece [Neologismus?], die Amme Karls.

Avots: ME I, 478

dil̃linât, Refl. -tiês: d. vīram priekšā Janš. Līgava II, 416.

Avots: EH I, 320

dil̃linât [Ruj.], schwenken, tänzeln: viņš bē̦rnu viegli dancina un dillina Apsk. I, 34. meitas viņš izgrieza un dillināt izdillināja Janš. Refl. -tiês, sich drehen: viņa runā jautri gruozīdamās un dillinādamās Janš. (aus Nigr.).

Avots: ME I, 467

dralinât, [dral̃linât Wilkenshof, N. - Peb.], lallen: bē̦rns, kuŗš vēl nevar runāt, labprāt dralina SDP. VIII, 54. [Wohl mit -ll- zu lesen; vgl. trallinât].

Avots: ME I, 489

‡ drèilins ² Lettg., ein Instrument zum Drechseln.

Avots: EH I, 332

‡ dulinât, räuchern Pussen.

Avots: EH I, 340

dul̃linât, tr., benehmen, betäuben: dullināt galvu MWM. VIII, 647.

Avots: ME I, 513

‡ dvilin̂ku ² Gramsden, = dvilinkus.

Avots: EH I, 351

dvilinkus, zweifach, doppelt: salikt drānu dvilinkus Grob. n. Etn. IV, 18. [Als Kuronismus zu li. dvìlinkas "zweifach".]

Avots: ME I, 538

dvilinski, gebogen. sodass die beiden Enden zusammenkommen: salikt spilve̦nu dvilinski. t. i., tâ ka abi gali nāk kuopā Usingen.[Aus * dvilincki > * dvilincski?]

Avots: ME I, 538

‡ dzelinât Siuxt n. U. (unter ģilināt), = ģilinât I 1.

Avots: EH I, 353

dzilinât: (fig.:) Gustiņu dzilināja sīvs niknums Daugava 1934, S. 486:

Avots: EH I, 357

dzilinât, tr., stechen, brennen, versengen: kâ nātrīte dzilināju BW. 3043. vējš dzilina ģīmi Ahs. [Zu dzelt.]

Avots: ME I, 549, 550

‡ gaigaline, = gaĩgala 1: gulu jūriņā gaigaliņu pulciņā, gaigalines pre̦cē̦dams ... bāliņam BW. 30989 (aus Plm.).

Avots: EH I, 376

‡ gaĩlinât Kegeln, Lems., Lieven-Bersen, Wolmarshof, Zögenhof, (mit ài ² ) Erlaa, (mit aî) AP., glühen, glimmen lassen PV.: g. krāsni, uogles. Refl. -tiês; längere Zeit glühen lassen (?): nav kuo g. vairs, jāšauj tik maize krāsnī PV.

Avots: EH I, 376

gaîline (unter gailene), ‡

2) Wessen n. FBR. XIII, 85 "?"; ‡

3) "vaccinium uliginosum" Warkh. Demin. gaîlinīte Oknist, = ‡ gaîlinis.

Avots: EH I, 376

‡ gàilinêt ² Warkl. "= gailêt glühen; flammen".

Avots: EH I, 376

‡. gaîlinis Oknist, melampyrum nemotosum.

Avots: EH I, 376

galinât: auch AP. ("töten"). ‡ Refl. -tiês,

1) sich töten
Seyershof: cilvē̦ki kārušies un slīkušies un vis˙visādi galinājušies; "sich tot arbeiten" Sackenhausen n. BielU.;

2) = galuôtiês, niẽkuôtiês: bē̦rns galinās vien Dond. tas nav darbs, bet galināšanās ebenda.

Avots: EH I, 380

galinât [apr. gallintwei "töten"], tr., hungern lassen, zu Tode quälen, töten: luopus visu dienu uz vienas vietas galināt Spr. ve̦ca mana vīra māte, kâ es viņu galināšu BW. 23276, 1. puiku dienas laikā galina nuost Duomas I, 48.

Kļūdu labojums:
23276, 1 = 23276, 8 var.

Avots: ME I, 591, 592

galinieks *, Amtmann Manz.; der an der Spitze ist, ein Vorgesetzter.

Avots: ME I, 592

ģelinât Doblen n. Etn. III, 177, stechen, beissen (von der Kälte gesagt); vgl. ģilinât I und echt le. dzelinât bei U. unter ģilināt.]

Avots: ME I, 695

I ģilinât,

1): auch Puhren n. FBR. XIV; 46.

Avots: EH I, 427

I ģilinât, tr.,

1) stechen [auch von der Kälte
U.], brennen, versengen: nātres ģilina ruokas Schmarden, Siuxt;

2) mit einem stumpfen Messer schneiden
Stom., Mar.; [ hapern, nicht recht schneiden (von einer schlechten Säge) U.;

3) schärfen, schleifen:
nazi Sonnaxt, Adsel. Vgl. das echt le. dzilinât.

Avots: ME I, 698

II ģilinât, Refl. -tiês: auch Stom.

Avots: EH I, 427

II ģilinât, langsam arbeiten N. -Schwanb.; ģilinâtiês, trödeln ibid.

Avots: ME I, 698

‡ ģilinâtiês A.-Laitzen "skuopuļuoties".

Avots: EH I, 427

‡ gliñkstêt Sassm., klingeln (intr.): pulkstenītis glinkst.

Avots: EH I, 393

‡ gliñkstinât Sassm., klingeln (intr.) machen: g. pulkstenīti.

Avots: EH I, 393

‡ gliñžinât (?) Frauenb. "mit einer Handklingel klingeln".

Avots: EH I, 393

‡ gliñžis (?) Frauenb. "eine Handklingel".

Avots: EH I, 393

gràulines ² Warkh., Schellbeeren.]

Avots: ME I, 639

grellinât "?". rūcina, grellina pavediens D. 116, 72.

Avots: ME I, 648

gulin: g. (=gulu) paguldīts Auleja. Neben gulin gebe es ein gleichbed. gulini.

Avots: EH I, 417

gulin "liegend": viņš lasa gulin Warkh.]

Avots: ME I, 678

‡ gulinât erschlossen aus ‡ apgulinât.

Avots: EH I, 417

gulinis, ein liegender Bienenstock (aus einem Holzklotz) Dricēni u. a.]; guliņi (horizontale) zari Konv. ² 937.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) guliņi (horizontale) zari Konv. ² 937

Avots: ME I, 678

guliniski Bers., Adv., "liegend, horizontal".]

Avots: ME I, 678

gulins, guliņš, liegend, horizontal: guliņi vai pusslīpi zari Konv. ² 937. stādu nuoliek gar zemi gulus, nuostiprina guliņuo stāvuokli Konv. ² 3270. ar muti pūš gulinajā trūbiņā Konv. ² 661. [Vielleicht für richtiges gulīns geschrieben.]

Kļūdu labojums:
gulins, guliņš = guliņš, guļins
noliel... guliņuo... gulinajā = noliec... guļinuo... guļinajā

Avots: ME I, 678

ìebalināt L., etwas bleich machen.]

Avots: ME II, 2

‡ ìedalinât, = iedalît: iedalinājis visu ... iekš trim vienlīdzīgām daļām Klēfelda Padoms 61.

Avots: EH I, 507

ìedzilinât Dond., = iedzeldêt.]

Avots: ME II, 13

‡ ìegailinêtiês, zu glimmen beginnen Līvāni, Sakstagals, Warkl., Zvirgzdine: uogles atkal iegailinējās.

Avots: EH I, 513

‡ ìegulinât, ans Liegen (Schlafen) gewöhnen Dunika: ie. guovis.

Avots: EH I, 515

ìekaislinât MSil. u. a. "leidenschaftlich machen; eine Leidenschaft einflössen.]

Avots: ME II, 23, 24

ìekalinât,

1) einschmieden lassen:
tē̦vs iekailinājis manā vaiņagā daudz sudraba Nigr.;

2) schmiedend allmählich verursachen:
iekalinājis pie kalēja daudz parāda Jürg.]

Avots: ME II, 24

ìekuplinât, [einkräuseln Bauske, Selg., Lautb.]: matus.

Avots: ME II, 32

‡ ìekvèlinât, = ìekvè̦luôt: pūšuot ie. uogles Kaltenbr. (fig.) tas iekvēlināja manu patmīlību Ezeriņš Leijerk. II, 129.

Avots: EH I, 524, 525

‡ ìelingât,

1) = ìelinguôt 1 Kegeln, Lubn., Prl., Saikava, Schwitten, Vīpe, Wessen, (mit iñ ) Schibbenhof, (mit -at ) Stenden: Juris Miku pašu ielingāja (ūdenī) Juris Brasa 91. ie. akmeni ūdenī. es gribēju putnam ie. ar akmeni Mahlup;

2) = ìelinguôt 2 Adl., Druw., Golg., Jürg., Lemb., Lis., Mar., NB., N.-Schwanb., Peb., Ramkau, (mit -ât ) Kolup; "hineinfahren" Golg.; eilig hineingehen Selsau, Sessw.; hineinlaufen (mit in` ) Smilt.; = ìecil̃puôt 2 Jürg.

Avots: EH I, 527

ìelinguôt,

1): auch AP., Kegeln, Lemb., Zarnikau; ie. ar akmeni pa galvu Autz;

2): auch Siuxt; eilig hineingehen resp. hereinkommen
AP.;

3): auch Lettg.

Avots: EH I, 527

ìelinguôt,

1) intr., schleudern, hineinschleudern
Drosth., Dond.: viņš tuo rubli tam ielinguoja acīs Alm. duomīgi ielinguoja aizdurvē Seibolt;

[2) = ielanguot Kreuzb. Refl. -tiês,

1) zu schleudern sich einüben od. erlernen
Ruj.;

2) sich ein wenig besaufen
Bauske].

Avots: ME II, 38

ìelinuôt,

1) sich herumtreibend hineingehen od. hereinkommen:
viņš mūsu mājā ar ielinuoja Lis.;

2) erbetteln:
apde̦gušais ielinuo sev maisā N. - Peb.]

Avots: ME II, 39

ìemĩlinât, fakt., lieben machen, Liebe in jem. erwecken: cilvē̦ks, kuŗu grib iemīlināt Etn. II, 20. nuozvērējušās mani iemīlināt sevī V. Eglītis Zilā cietumā 100.

Avots: ME II, 46

ìepilinât, tr., eintröpfeln: kad ausis sāp, tad iepilina matu eļļu Etn. IV, 2.

Avots: ME II, 51

ìeplinkšêtiês, jämmerlich ertönen: ieplinkšējās nemiernieces klavieres Duomas IV, 1.

Avots: ME II, 52

I ìesalinât, einfrieren lassen: mietu ūdenī Bers.]

Avots: ME II, 61

II ìesalinât,

1) brühend einrühren,
karstā ūdenī iejaut: maizi Wolm.;

2) ies. putru Bauske, Mehl schlagend einrühren (im Wasser) und darauf in einem warmen Raum gähren lassen;
ies. iesalu (bei der Bierbereitung) Warkh.]

Avots: ME II, 61

ìesliñkuôtiês, träge, faul werden Spr.

Avots: ME II, 67

ìesvilinât,

1) einsengen, ansengen:
svārkus Salis; matus Bauske;

2) einen Hieb versetzen:
viens gans uotram stipri iesvilināja ar pātagu Warkh.]

Avots: ME II, 75

ìevilinât, auch ieviļinât Kand., tr., hinein-, hereinlocken: suni istabā. viņa pruot savuos tīkluos ievilināt.

Avots: ME II, 88

I ìezilinât, stechen (von Nesseln): nātres iezilināja Stenden, Wandsen.]

Avots: ME II, 91

II ìezilinât, tr., einbläuen: kre̦klu.] Refl. -tiês, blau werden: cienmātes vaigi nuo dusmām uztraukti iezilinājās Liev.

Avots: ME II, 91

ĩlins (unter ĩle̦ns): auch Salisb., (mit ì ² ) Borchow n. FBR. XIII, 21. Oknist n. FBR. XV 174, Kaltenbr., Liepna, Lubn., Warkl., (mit ī ) Preiļi n. FBR. VIII, 11, (>eiļins) BW. 33554, 6.

Avots: EH I, 500

‡ izbailinât, ängstigen Für. I; tracis mežā mani briesmīgi izbailināja Bers.

Avots: EH I, 433

izbalinât, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss bleichen (tr.): šuo aude̦klu e̦smu izbalinājusies gan uz sniega, gan sārmā, bet vēl tas dze̦ltāns Jürg. u. a.

Avots: EH I, 433

izbalinât, izbaluôt, tr., ausbleichen: aude̦klus, saules izbalināti mati Niedra. lieci baltus izbaluotus (kre̦klus) BW. 16541.

Kļūdu labojums:
lieci = liksi

Avots: ME I, 715

izblinêt, "verwittern": kuoku lapa, kas ilgi zemē gulē̦dama pārvē̦rtusies zemes krāsā, bet tuomē̦r vēl izskatās pēc lapas, ir izblinējusi Ruhental.]

Avots: ME I, 717

izblinis (patr. prt. aut.), gelb geworden (?): ja slimuo ar dze̦ltānuo kaiti, tad saka: izblinis, izdēdējis kâ blins.]

Avots: ME I, 717

izblin̂st ² : gaļa katlā izblinduse, ist zu weich gekocht, aber noch nicht auseinandergegangen Kurmene.

Avots: EH I, 435

izblin̂st ² , inxr., inch., ausfliessen (vom Körper): krūts izblindusi Fall. kalpuone juo dienas juo vairāk izblinst Sassm. izblindušas, ar jau applūdušiem ģīmja pantiem (meitas) Fall. MWM. XIII, 651. [izblindis"izjucis" Ramdam.]

Avots: ME I, 717

izblinzt, -stu, -zu, "izspiesties uz āru" Bers.; [vgl. izblīzt].

Avots: ME I, 717

izcilinât (unter izcilât ), ‡

2) "?": nuo aukstiem drudžiem ... īste̦nu mācību izcilināšu Lange Latv. ārste, 5. 38.

Avots: EH I, 438

izcilins, porös, mürbe, locker: sniegs izcilins Bers., Lub.

Avots: ME I, 721

izdailinât: lai tās (= meitenes, acc. pl.) izdailinātu, izruotātu Janš. Mežv. ļ. II, 8. (veļu) izbalināt un i. Janš. Apskats 1902, S. 18. Refl. -tiês: Grieča ... izbaltinājās, izdailinājās Janš. Bandavā II, 26.

Avots: EH I, 440

‡ izdalinât (li. išdalìnti "austeilen"), zerteilen (?): (lauku) licis i. un ar stabiņiem nuozīmēt Klēfelda Padoms 1789, S. 60.

Avots: EH I, 441

izdilinât izkapti, eine Sense durch häufigen Gebrauch abnutzen; izd. ruobu Kl., eine Scharte auswetzen.]

Avots: ME I, 728

izdillinât, gehörig schwenken, tänzeln, betanzen: viņš izdillināja kāzenieces Aps. I, 297.

Avots: ME I, 728

‡ izdrumslinât,

1) = izbãrstît (r. викрошить) M. 77: i. putniem maizi Schibbenhof, Smilten;

2) auflockern:
i. zemi Smilten;

3) = ‡ izdrum̃slât (mit ùm ² ) Sessw., (mit um̃ ) Schibbenhof: i. kuoku, kaŗuotes grebjuot;

4) "(Abfälle) herausnehmen, -fegen"
PV.: izdrumslināju pēdējuo drumslatu (sic!); tagad sile tīra!

5) bröckelnd
(tr.) aushöhlen Laidsen, N.-Peb.: ar kaltu mūrī i. caurumu; peles izdrumslinājušas kukulī caurumu. i. kāli Zvirgzdine.

Avots: EH I, 443

izdzilinât ar nâtrēm Dünsb., mit Brennesseln schlagend brennenden Schmerz zur Genüge fühlen, machen.]

Avots: ME I, 732

izgailinât, ab -, ausglühen lassen: krāsni N. - Bartau.

Avots: ME I, 735

‡ izgailinêt = izgailinât: i. uogles Warkl.

Avots: EH I, 446

‡ izgalinât Frauenb., vertilgen; umbringen: i. visus prūšus.

Avots: EH I, 447

izgalinâtiês, sehr hungrig werden: strādnieki bij jau gan izgalinājušies, kamē̦r atnesa launagu Bers., n. A. XII, 948.

Avots: ME I, 736

‡ izgulinât Dunika, = izguldinât 2: guovis izgulinātas visu rītu.

Avots: EH I, 450

izkalinât, lange hungern lassen: tu jau būsi bē̦rnu izkalinājusi Bers.

Avots: ME I, 747

izkuplinât Nigr., dicht (und prächtig) kleidend "kupls" werden lassen: izk. meitu.] Refl. - tiês, sich herrlich entfalten, entwickeln: spējas ir varējušas īsā laikā apbrīnuojami izkuplināties Vēr. II, 609.

Avots: ME I, 756

‡ izkvēlinât "?": salmu stuobrus krietni izgrauzdē vai izkvēlina Pēt. Av. IV, 131.

Avots: EH I, 460

izliñgât, izliñguôt, tr., hinaus -, herausschleudern: tavu ienaidnieku dvēsele taps it kâ nuo lingas izlinguota I Sam. 25, 29. tādi nuo visām biedrībām izlingāti ārā MWM. X, 305.

Avots: ME I, 764

izliñguôt (unter izliñgât ), ‡

2) schnell (temperamentvoll) sich hinausbegeben:
savicināja ruokas ... un ... izlinguoja pa sienenieka durvīm ar drošku Ciema spīg. 275.

Avots: EH I, 463

izmĩlinâtiês, izmĩļuôtie-s, charmieren, liebäugeln, nach Herzenslust liebeln: namā viņi varēja pēc patikas izmīlināties Laps. B. gan laikam tik izbučuoties un izmīlināties ar tuo MWM. VII, 286. tuo tikai grib, kâ izmīļuoties, izēsties mūsu labuma MWM. VII, 894.

Avots: ME I, 773

izmulinât (miegu), den Schlaf stören Sassm.

Avots: ME I, 774

izpilinât, tr., tropfenweise ausgiessen, fliessen lassen: zâles nuo buteles.

Avots: ME I, 780

izplinkšêt: drīz vien tā (skuola) atkal izplinkšēja Janš. Līgava II, 62 (ähnlich I, 428, Mežv. ļ. II, 312).

Avots: EH I, 473

izplinkšêt "izputēt, iznīkt": saimnieks nuo mājām izplinkšējis Rutzau.]

Avots: ME I, 783

izpliñkš(ķ)inât, tr., klimpern: uz klavierēm kādu meldiju Strautsel.

Avots: ME I, 783

izpliñkt, undicht werden: labība izplinkusi: krūms izplincis Dunika.]

Avots: ME I, 783

‡ izskalinât Pernigel, Salis = izskaluôt: i. bļuodu.

Avots: EH I, 479

izskuõlinât, gew. izskuõluôt, tr., ausschulen, ausbilden: izskuolināts par inženieri Vēr. II, 1745. lapsa teica uz cīruli, ka viņa būšuot šās bē̦rnus izskuoluot LP. VI, 283. izskuoluots par advokātu A. XXI, 729.

Avots: ME I, 799

izsliñkuôtiês, sich auf die faulu Bank legen, gehörig faulenzen: pie saviem ve̦cākiem viņa diezgan izslinkuojusies Purap.

Avots: ME I, 800

‡ izšulinât NB., = iztrĩt: izšulināts nazis.

Avots: EH I, 487

izsvilinât, fakt. zu izsvilt, aussengen: krūmus, zāli, acis.

Avots: ME I, 809

iztalinât, iztaluôt [C., Arrasch, Bauske], tr., zum Bleichen ausbreiten Bers.: linus. Refl. - tiês, zu Ende bleichen, ausbleichen: dažkārt izklāj nuoplūktus linus uz lauka, kur tie rasā un lietū izmirkst (iztalinās) Plutte. lini iztaluojušies balti. [In dieser Bed. auch iztaluot: aude̦kli, lini iztaluojušies C.]

Avots: ME I, 814

I iztilinât "?": "Ediņa tam iztilināja [= iztilināja III?] zuosis tīri par vē̦de̦ru vien Alm.

Avots: ME I, 818

II iztilinât "izluocīt, modulieren": ar stabulīti skaisti iztilina dziesmiņu Tadaiken.]

Avots: ME I, 818

III iztilinât Wenden (iztilināt Jürg., Bauske) "(ein Kind) auf den Händen zur Genüge schaukeln"; "izlutināt" Drosth.]

Avots: ME I, 818

iztilinât (unter iztilât ): auch Dunika, OB., Rutzau; tuos (matus) ... izbalinājušas un iztilinājušas bē̦das un rūpes Janš. Mežv. ļ. II, 80.

Avots: EH I, 489

iztrallinât,

1) trännernd hervorbringen, zu Ende trällern:
savu jautruo dziesmu R. Sk. II, 54;

2) verjubeln, vergeuden:
savas kapeikas, savu naudu Alm.

Avots: ME I, 819

iztulinât (linus) Lis., Bers., = iztalināt.]

Avots: ME I, 821

‡ II izvilinât "abträufeln" Für. I.

Avots: EH I, 496

izvilinât, izviļinât, tr., (betrügerisch) heraus -, entlocken: jauka pēcpusdiena bija izvilinājusi klajā pilsē̦tas iedzīvuotājus Asp. stabule - muzikas rīks, nuo kuŗa tika izviļinātas vis˙jaukākās skaņas Antrop. II, 108. Refl. - tiês, sich herauslocken: smiekli izviļinās paši nuo sevis R. Sk. II, 60.

Avots: ME I, 828

‡ izzulinât (?) "mit faulen Handen unsauber auswaschen" Dond.: kalpuone izzulina veļu. Vgl. izžulinât.

Avots: EH I, 498

izžulinât: kre̦kls nav lāgā izžulināts; me̦lns ir Erlaa; schlecht (oberflächlich) auswaschen Gold., Lipsthusen, Mar.: veļa nav mazgāta, bet tikai izžulināta.

Avots: EH I, 499

izžulinât, auswaschen, langsam waschen: drēbes Dond.

Avots: ME I, 833

jilinât, tr., mit einem stumpfen Instrumente schneiden: kuo tur jilini? paņem asāku nazi Mar. n. RKr. XV, 116. [Vgl. ģilināt I 2.]

Avots: ME II, 114

kàislinât *, tr., leidenschaftlich erregen: viņa caur mani Jūliju kaislināja Egl.

Avots: ME II, 135

kakliniẽks (unter kakleniẽks),

1): pie saitas tis k., kuo ap kaklu liek Auleja.

Avots: EH I, 576

I kalinât, necken, reizen: Pēterītis viņu kâ kalināt kalina, medījumu pace̦ldams gan augstāk, gan ze̦māk Vīt. 40. [Vgl. kalenēt.]

Avots: ME II, 141

II kalinât (kaline"ti " leicht hämmern "), tr.,

1) schmieden lassen L.,
C.;

2) zuobus kalināt, Zähne machen L., [Zähne hecken Manz. Lettus].

Avots: ME II, 141

‡ III kalinât, hungern lassen, durch Hunger schwächen: viņš visu dienu zirgu kalināja pie kruoga Linden in Kurl. vasar kalina vistas, kab netuklē̦tuos Auleja. kuo kalināsi juo? - vajag pabaŗāt ebenda. Zur Bed. vgl. ‡ apkalinât II.

Avots: EH I, 577, 578

‡ IV kalinât, zu erschliessen aus ‡ àizkalinât I.

Avots: EH I, 578

kalinâtiês, glühen: uogles krāsnī vēl kalinās Mar. n. RKr. XV, 117.

Avots: ME II, 141

‡ kārklinîca Lubn., ein Volkslied (weltliches Lied).

Avots: EH I, 602

‡ kārklinieks "kas dzīvuo kārkluos" Lettg.

Avots: EH I, 602

‡ katline Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, eine gewisse Pflanze.

Avots: EH I, 593

katliniẽks, katleniẽks, ein Kesselflicker, Kesselmacher L., St., U.

Avots: ME II, 171

‡ kàuline ² Gr.-Buacnn. n. FBR. XII, 64, Bērzgale, Oknist, = kaũlene.

Avots: EH I, 594

‡ kazlines, eine gewisse Pflanze Sussei n. FBR. VII, 140, Wessen n. FBR. XIII, 88.

Avots: EH I, 597

‡ ķeline Oknist n. FBR. XV, 171, = ķe̦l̃la 1.

Avots: EH I, 694

ķilinât, singen, schlagen (von der Nachtigall): dzirdiet, kâ tā (lakstīgala) ķilina MWM. VI, 808.

Avots: ME II, 380

‡ ķilins (> ostle. kylyns) Bērzgale, der Eber.

Avots: EH I, 702

‡ ķīlins. Bērzgale, = ķìlis ² II.

Avots: EH I, 706

‡ ķirlinât "?": sienāža ķirlināšana A. Erss Daugava 1928, S. 556.

Avots: EH I, 704

‡ klinâtiês "?": viņai vie˙nādi vien bija tâ (tanzend) jāklinājas pa danču riņķi Dünsb. Jocīgas pas. un stāst. 54.

Avots: EH I, 618

klincaîns, nicht ausgebacken U.; vgl. klinčains.

Avots: ME II, 228

kliñčaîns, klincaîns, kleisterig, kleberig: klinčaina maize C., Smilt., Dr., [Salis].

Avots: ME II, 228

‡ klin̂čât Saikava, = klinčuôt.

Avots: EH I, 618

‡ II kliñce, kleistrtges Brot Schibbenhof; ein allzu dünn geratener Brei (biezputra) Blieden.

Avots: EH I, 618

klince,

1) ein Hopfensack
L., Schubsack LD.;

[2) ein ungeschickter, dicker Mensch
Wellig Beitr. 57. Vgl. klancis 3 und klence I.]

Avots: ME II, 228

‡ kliñcîgs Schibbenhof, = kliñčaîns.

Avots: EH I, 618

‡ klinčijs Kl. FBR. XIV, 72, = kliñčaîns.

Avots: EH I, 618

klinciņa Selsau, = kaziņa am Spinnrad (eig.: die Hinkende); vgl. klencīte. S. auch klincis II.

Avots: ME II, 228

I kliñcis,

1): auch (mit in̂ ) Saikava.

Avots: EH I, 618

I kliñcis,

1) der Hinkende, Lahme
C., Lasd.;

2) ein lahmes, wackeliges Messer
Bergm.;

3) ein Herumtreiber
Laud.; [vgl. klencêt I].

Avots: ME II, 228

II klincis,

1): auch (mit in̂ ² ) Siuxt.

Avots: EH I, 618

II klincis,

1) das Ende eines Brotlaibes
[Jakobshof], N. - Sessau: kungs pasviež nuo maizes klincīša šunelim LP. VI, 1007. meitām jāē̦d klincis, lai apaļi pupi aug Naud. ielieci cibiņā pavalga tiesu un kuļķenītē maizes klinciņu [nom. s. * klinciņš od. * klinciņa?] LP. II, 18;

[2) ein Kloss
U.: šuodien klinči (Mehlklösse) vārīti.] Vgl. klancis 1 und klencis I.

Avots: ME II, 228

III klincis L., eine Missgeburt.

Avots: ME II, 228

‡ klin̂ciski iet Saikava, hinkend gehen.

Avots: EH I, 618

klincît: = klinčuôt (prs: -īju) N.-Peb., Saikava; hinkend oder wackelnd gehen (mit iñ ) Schujen.

Avots: EH I, 618

klincît "?": kur nu klincīsi? Zaravič.]

Avots: ME II, 228

klinčuôt, ‡

2) "von einem Ort zum andern gehen, um etwas zu essen oder zu trinken zu bekommen"
Druw.

Avots: EH I, 618

klinčuôt, intr., ein wenig hinken, lahmen Laud., Lasd. Vgl. kliñcis I.

Avots: ME II, 228

klinču klinčiem, hinkend: aizgāja klinču klinčiem Lasd.

Avots: ME II, 228

‡ klindža Bērzgale, ein träger, tölpelhafter Mensch.

Avots: EH I, 618

‡ klindžât Bērzgale, langsam und träge gehen.

Avots: EH I, 618

kliñdzinât, ‡

2) schwatzen
Bixten. Zur Bed. vgl. pārklindzinât.

Avots: EH I, 618

kliñdzinât, intr., klingeln: mē̦mais ubags klindzina ar pulkstentiņu Sassm., [Dond., Arrasch, Drosth., Warkl.].

Avots: ME II, 228

‡ kliñdžinât Frauenb., = kliñdzinât: kuo tu tur klindžini man ausis cieti?

Avots: EH I, 618

‡ klìndzins ² Saikava, = klimbins ‡ 4.

Avots: EH I, 618

‡ klindzis Bērzgale, = kliņģis, kliņ̃ģis 1: iz klindzi Pas. IV, 194 (aus Viļāni). duravām ir sudabra klindzīši III, 235. klindzis ist wahrscheinlich eine Neubildung für *klindžis (aus kliņģis) nach dem gen. klindža (mit ostle, dž aus ģ).

Avots: EH I, 618

‡ kliñgas Frauenb., Kurs: "lange, dünne Beine (eines Menschen)".

Avots: EH I, 618

‡ kliñgât C., Serbigal, tönen (von einer Schelle oder Glocke): tas (zvans) katru dienu klingāja nuoteiktās stundās A. Erss Mulžnieki 55; "nekārtīgi, nepareizi zvanīt" Lös.; anschlagend tönen (schallen) machen (und dadurch die Herde nach Hause zu kornimen veranlassen Smilten): k. ar dzelzs gabalu pa lemesi Laidsen; "Unsinn reden" Jakobstadt.

Avots: EH I, 618

klinka,

1): hinter
"kačka" ME. II, 228 ist "(ein gewisses Gesel(schaftsspiel)" einzufügen; vgl. dazu kliñkât;

2): ein Hinkender
(mit in̂ ) Meselau.

Avots: EH I, 618

klinka,

1) = kačka Lub., Lös. n. Etn. IV, 66;

2) einer, der auf einem Fusse springt
C., Lub. Vgl. kliñcis I.

Avots: ME II, 228

klinkãjis, verächtliche Bezeichnung einer Person - eig. wohl klinkkãjis, der Hinkende: šādi, tādi klin(k)kājīši (Var.: klin(k)kājiņi) izdzeŗ manu alutiņu BW. 28833; 28834.

Avots: ME II, 228

‡ II klinkāns "?": (ce̦pure) raibām malām, un dibe̦nā sagriezti tādi savādi klinkāni, kâ kāpuostu grūžamie dzelži Kaudz. Izjurieši 222.

Avots: EH I, 618

kliñkãns, klinkata, ein Hinkender Lub.: gaŗš kâ klinkāns AP.

Avots: ME II, 228

kliñkât,

1): auch Frauenb.; wackeind gehen
(mit ìn ² ) Meselau; ‡

2) auf einem kotigen Weg langsam fahren
(mit in̂ ) N.- Wohlfahrt.

Avots: EH I, 618

kliñkât [auch Drosth.], - ãju, intr., hinkend mit grossen Schritten gehen, auf einem Fuss springen: tur jau klinkā gaŗais klinka (klinkāns, klinkata) Lub., Lös. klimpiņu spēlē tam jāklinkā, kas paspēlējis, t. i. jāle̦c uz vienas kājas tik tālu, cik uotrs klinku jeb klimpiņu aizsitis nuo "Rīgas" pruom Lub., Etn. IV, 66. [Zu klencêt I.]

Avots: ME II, 228, 229

klinkata, s. kliñkãns.

Avots: ME II, 228

‡ kliñklãniņš AP., ein gewisser Teil des Webstuhls.

Avots: EH I, 618

I klinklāviņš: "ein charakterloser und etwas einfältiger Mensch" (mit iñ und â ² ) Prawingen. Nach Sehwers Unters. 51 aus nd. klingklās "Knecht Ruprecht".

Avots: EH I, 618

II klinklāviņš: "ein Schraubstock zum Festschrauben einer zu nähenden Haut" Dond. Aus nd. klinkklave, s. Sehwers Unters. 51.

Avots: EH I, 618

klinklāviņš, wohl aus klink˙klāviņš, hinkender Klaus, verächtliche Bezeichnung einer Person: šādi, tādi klin(k)klāviņi (Var.: klin(k)kājīši) izdzeŗ manu alutiņu BW. 28833; 28834. [Dasselbe Wort bedeute auch (?) einen Liebhaber (im Scherze) Bergm. n. U. und einen Schraubstock LD. n. U.]

Avots: ME II, 229

‡ kliñklâvs ² Prawingen "ein schmächtiger Mensch von hohem Wuchs" Frauenb.

Avots: EH I, 618

klinkša Wid., das Klingen, Klirren.]

Avots: ME II, 229

klinkšens [wohl für schriftle. * klinkšknis], eine Schnelle, wie man sie um den Hals der Pferde zur Zeit der Nachthütung bindet Lös. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 229

‡ klin̂kšis ² Frauenb. "ein weinerliches Kind".

Avots: EH I, 618

kliñkšķêt (unter kliñkstêt): auch (mit in) Adsel, Bers.

Avots: EH I, 618

‡ klinkšķins Bers. "kas klinkšķina" (Subst.).

Avots: EH I, 618

kliñkšuoņa, das Klingen, das Hämmern: dzeņu klinkšuoņa Egl.

Avots: ME II, 229

‡ II klinkstêt, -u, -ēju PV., = kluknêt; zē̦ns ar zirgu klinkst, augu dienu gaidīdams.

Avots: EH I, 618

kliñkstêt, kliñkšķêt, kliñksêt, -u, -ẽju, intr., klingen, klirren: glāze saplīsa klinkšķē̦dama Ahs. mājiņu durvis klinkstē̦damas atsitas vaļā AU. ķēdes ap kaklu tam klikšķ D. 116, 59, Lös. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 229

kliñkstinât, klinkšķinât, freqn., dem., klingeln, läuten: ar glāzi jeb pulksteniņu Ahs. skumīgi klinkšķināja zvaniņš Vēr. II, 422. zīle skanīgi klinkšķināja Egl.

Avots: ME II, 229

kliñšaîns, kliñšuôts, kliñtaîns, felsig, klippig: klinšaini krasti Stari I, 18. brauc pār Suomijas klinšuotuo juomu A. XIII, 374. klintainā e̦ze̦ra malā Vēr. II, 749.

Avots: ME II, 229

klinstinât, = klinkstinât, klingen, klappern, hämmern: mileniņu vien dzirdēju kâ dzenīti klinstinuot BW. 22550.

Avots: ME II, 229

kliñtaine, kliñtãjs, eine felsige Gegend, ein felsicher Erdboden, eine Felsenmasse, eine Felsenschicht, eine Felsenkette: baltā klintaine, kas diže̦ni pacēlās pār ziluo jūŗas līmeni... A. nuosēduos uz klintāja Rainis. kâ snieguots klintājs me̦lnā naktī es mierīgs stāvu Egl. pār šejienes klintājiem tumsa Vēr. II, 9.

Avots: ME II, 229

kliñts, - s, Demin. kliñtiņa, der Fels, die Klippe. [Aus mnd. klint dass.]

Avots: ME II, 229

‡ krauklinêt Tdz. 42350, 2, = krauklêt.

Avots: EH I, 643

krekliniẽks, einer (ein Kind), der nur ein Hemd zur Bekleidung hat U.

Avots: ME II, 271

‡ krēslinât, dämmerig werden lassen (?): gaisu k. Dünsb. Divp. gul. jumpr. 24.

Avots: EH I, 651

krêslinieks, der Stuhlmacher.

Avots: ME II, 276

krũklinãjs, der Schneeball (viburnum opulus) Wolm.

Avots: ME II, 291

‡ krūklines Strods Par. vōrdn. 97 "?"

Avots: EH I, 662

kubliniẽks*, der Kübler Dr., Wid.

Avots: ME II, 297

‡ kuilins Lettg., = kuĩlis 1.

Avots: EH I, 667

kulinât [vgl. li. kulinė̕ti "vielfach ein wenig hart schlagen"] Mar. n. RKr. XV, 121, kuļinât, tr., freqn. zu kul̃t, wiederholt schlagen, klopfen, schütteln, mischen, quirlen, wedeln, [schnell bewegen Fest.]: nevērīgi kājas kuļinādama, viņa sāka atlaist matus vaļā RA. vistiņa pāri reizes kuļināja ar kŗeisuo spārnu Purap. kulināt uolas, sviestu Mar. viņš lūgdamies kulināja asti MWM. VII, 694. Refl. -tiês, sick bewegen: re̦snais vē̦de̦rs tâ kulinājās, ka man uznāk bailes Druva I, 1079. [kuo tu kāju kuļini Fest.]

Avots: ME II, 306

‡ kūlinât(ir̃s), zu erschliessen aus àizkūle̦nât (unter àizkùleņuôt) und uzkūlinâtiês.

Avots: EH I, 683

‡ kūlinât(ir̃s), zu erschliessen aus àizkūle̦nât (unter àizkùleņuôt) und uzkūlinâtiês.

Avots: EH I, 683

‡ I kulinêt (li. kulinė̕ti) Bērzgale, = kulinât: k. miltus ūdenī.

Avots: EH I, 671

‡ II kulinêt,

1) = kùleņuôt; sich langsam vorwärtsschleppen Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84; mühsam durch tiefen Schnee waten Gr.-Buschh.;

2) fig., leben, existieren
Warkl. Refl. -tiês,

1) "flattern, sich im Winde bewegen"
Gr.-Buschh.;

2) mühsam durch tiefen Schnee waten
Bērzgale. Vgl. auch ‡ atkulinêt(iês).

Avots: EH I, 671

kuliniẽks, kulniẽks, ein Bündelträger Infl. n. U.; [der Bettler Wid.]; Fastnachtsbruder LD.

Avots: ME II, 306

‡ kulinis "istabas priekšnams" Auleja; s. unter kuls I ‡ 3.

Avots: EH I, 671

kùlinis ² : auch (in der Bed.

1) Mahlup, (Bed. i und 2) Dunika, (Bed. 2) Strods Par. vōrdn. 98, ("kūlenis") Borchow. n. FBR. XIII, 25, Warkl., ("?") Gr.-Buschh: n: FBR. XII, 72.

Avots: EH I, 683

kùlinis ² Mar., = kùlenis 1 u. 2.]

Avots: ME II, 335

‡ kũliniski Dunika, = kùleniski: k. nuovelties nuovelties nuo jumta.

Avots: EH I, 683

‡ kumeline Lettg., = kumelĩte.

Avots: EH I, 673

kuplinât, tr., häufen, Fülle verleihen, schmücken, bereichern: Prātnieks stāstīja, savu stāstu kuplinādams paša pielikumiem Kaudz. M. valuodu kuplināt, die Sprache bereichern Kronw.

Avots: ME II, 318

‡ kur̃linât, zu erschliessen aus apkur̃linât.

Avots: EH I, 678

‡ kvašaline Kaltenbr., Fleischgallert.

Avots: EH I, 689

kvèlinât: mit ê Auleja ("stark erhitzen"); kam tas manu augumiņu kâ uoglīti kvēlināja (Var.: gailināja )? Tdz. 40323. Zur Bed. vgl. auch nùokvēlinât I.

Avots: EH I, 690

kvèlinât, tr., fakt. zu kvèlêt, glühen machen, anfachen, entflammen, brennenden Schmerz verursachen: vēl viena lieta kvēlināja viņas skaudību Aps. svešas ilgas krūtīs griežas, sirdi man kvēlina Rainis.

Avots: ME II, 354

‡ kvellinât, zu erschliessen aus nùokvellinât.

Avots: EH I, 689

lalinât: "246" ME. II, 417 durch "246,1" zu ersetzen.

Avots: EH I, 717

lalinât, lālinât, lal̃linât C., lallen, jodeln: bē̦rns sāka lallināt pirmuos vārdus Apsk. viņš šuo tuo lallināja savā bē̦rna valuodā MWM. VII, 646. kur es guovis lallināju, tur tu zirgus košināji BW. 21988, 12. es lālinu ciema ganus 246. lalliniet (Var.: lālinājiet), citi gani, man pazuda raibaaaaļiņa 747. Vgl. li. lalúoti "lallen".

Avots: ME II, 417

lālinât: lallen, sumrnen (mit ã ) Frauenb., Schwitten, Serbig., Zögenhof.

Avots: EH I, 727

lālinât, s. lalinât; [aus estn. lālma "singen"? doch vgl. auch r. лáла "Schwätzer".]

Avots: ME II, 438

lelinât, lēlinât, lel̃linât, singen, jodeln, das Vieh zusammenruhen: viņš sāka luopus kuopā lelināt Kand. ganu meitas vai nu lelināja luopus, vai gavilēja un dziedāja Lautb. kur es zirgus dzirdināju, tur tu guovis lēlinaji BW. 21988, 1. lellināt, ciema meitas! man pazuda raibaliņa BW. 747. lellināt = gaŗi vilkti dziedāt, sevišķi ganuos; arī guovis lellina, labina uz mājām Blieden. n. Etn. II, 177.

Avots: ME II, 449

lēlinât, s. lelinât.

Avots: ME II, 459

I lel̃linât, springen, hüpfen machen, hätscheln: bē̦rnu BW. 1, S. 329. Zu lelle.

Avots: ME II, 449

II lel̃linât, s. lelinât.

Avots: ME II, 449

I liẽlinât,

tr., grossmachen, rühmen:
sen tuo lielu lielināja BW. 16770, 1. ciema puiši (mani) lielināja 10229.

Avots: ME II, 498

II lielinât U., = lālinât].

Avots: ME II, 498

liẽliniẽks, ‡

2) ein Bolschewik.

Avots: EH I, 754

liẽliniẽks, liẽlniẽks, = lielībnieks.

Avots: ME II, 498

lielins, ein Prahlhans Warkl.

Avots: EH I, 754

‡ linaine Lubn., = linaite.

Avots: EH I, 742

linaita: auch Stockm. n. FBR. VIII, 79.

Avots: EH I, 742

linaita, linaite Selb., [Dubena], linãjs, das Flachsfeld, namentl. das Feld, wo Flachs gestanden hat BW. 28337: zirņus, nuo tīruma mājā pārve̦duot, nedrīkst vest pār linaiti RKr. VI, 76. kur, saimniece, tie vārdiņi, kuo runāja linājā BW. 28441.

Avots: ME II, 471

linaite (unter linaita),

1): auch Gr.Buschh., Kaltenbr., Oknist, Pilda, Saikava, Soņnaxt, Warkl.; ‡

2) auf einer
linaite 1 gemähtes Heu Warkl.: linaiti guovls labi ē̦d.

Avots: EH I, 742

‡ linaitene (od. *lìnaitenis?), = linàuts 1 (?): tecēju vainagam puķu vītu; tautas dē̦Is pazasteide, tis nuopirka linaiteni (in lĩtauteni [= schriftle. linautiņu?] zu korrigieren?) Tdz. 47613.

Avots: EH I, 742

‡ linàits ² , -s Baltinow n. FBR. XI, 132, = linaita.

Avots: EH I, 742

‡ lināja Erlaa, Prl., Rutzau, = linājs.

Avots: EH I, 742

linãjs: auch (ein abgerauftes Flachsfeld) AP., Grob., Ramkau, Salis, Seyershof: linājā (im vorjährigen Flachsfeld) iesē̦tas auzas Lis.

Avots: EH I, 742

linãjs [PS., Wolm.], s. linaita. linãji, die Flachsstengel; die abgekappten Saatstengel des Flachses U.: man pazuda gredzeniņš bandenieka linājuos (Var.: linājā, linaitē?) BW. 6319.

Avots: ME II, 471

‡ linaka (mit hochle. a aus e̦?) Tirs., = vazaņķis.

Avots: EH I, 742

linaleitis, ein Mensch mit zerzaustem Haar und Bart Etn. IV, 130.

Avots: ME II, 471

linât: viņš linā apkārt ("staigā, klejuo") un meklē darba Linden in Kurl.

Avots: EH I, 742

linât, s. linuôt.

Avots: ME II, 471

lināte Üxkül, = linaita.]

Avots: ME II, 471

linàuts,

1) das linnene Tuch, welches die verheirateten Frauen tragen:
tautu meita žē̦luojas, vainadziņš galvu spieda; nāc pie mana bāleliņa, valkā smalku linautiņu! BW. 24275; 24740; 20597, 1;

2) ein linnenes Tischtuch:
kuomu galdi vaskiem sisti, klāti baltiem linautiem BW. 1423;

3) ein linnenes Schnupftuch:
ar cimdiņu muti slauku, neduod māsa linautiņa BW. 12215, 1.

Avots: ME II, 471

‡ linavuôt Kurmene "in den Bauernhäfen als Pasfbr umherfahren, um Gemeindeglieder anzuschreiben und den Katechismus abzufragen". Vgl. linuôt 2.

Avots: EH I, 742

linceļš: auch Tdz. 51279.

Avots: EH I, 742

linceļš, die Landstrasse N.-Schwanb., Lettihn. [Aus *lilceļš < lielceļš.]

Avots: ME II, 471

I lincêt,

1): auch (mit iñ ) Stenden: lincamas ir arī... 7 brāļu un gulē̦tāju dienas Dünsb. Apakš ziemassvētku egl. II, 41; ‡

2) beobachten
(mit iñ ) Strasden: māte mani lincē vien, kuo es daru.

Avots: EH I, 742

‡ II liñcêt Schujen "pārmērīgi strēbt".

Avots: EH I, 742

lincēt, feiern und ehren Lng.: svētdienas lincēšana Für. I. pirmuo svē̦tku dienu vēl gan puslīdz linc, bet nākuošās dienas ve̦lnam tuop svinē̦tas (aus einem Buch v. J. 1852). - Als ein Kuronismus wohl identisch mit li. linkė̕ti "mehrfach sich ein wenig neigen" (vgl. semasiologisch z. B. ai. námah "Verbeugung, Verehrung"). Vgl. noch le. (kur.) lenkt und apr. acc. s. lānkinan deinan "Feiertag."]

Avots: ME II, 471

‡ lincielava Schrunden, die graue Bachstelze.

Avots: EH I, 742

‡ linčinât Warkl., ringeln: suns asti linčina.

Avots: EH I, 742

liñcis Kand., = licis 3, eine Wiese an der Uferkrümmung [Lvv. II, 113, 114, 127; auch als ein Sumpfname Lvv. II, 119 und sonst in kurischen Ortsnamen Lvv. II, 93, 115].

Avots: ME II, 471

liñčuôt "schnell, sprungweise und von der geraden Linie abweichend laufen" Grünh. Wohl zu liñcis.]

Avots: ME II, 471

‡ lìnderêt ² Lubn.,

1) = (k)leñderêt; šâ un tâ l., irgendwie die Zeit vertreiben.

Avots: EH I, 742

‡ lìnderis ² Lubn. "= kleñderis".

Avots: EH I, 742

‡ linderkājis "?": tautu l. (Var.: klundu kājis, slenderkājis) BW. 12102 var.

Avots: EH I, 742

liñdêt: aus liv. lind dass.

Avots: EH I, 742

liñdêt "fliegen" Salis.]

Avots: ME II, 471

‡ lindraķeļi Jauns. B. gr. ³ II, 144, geringschätziges Demin. zu liñdraki.

Avots: EH I, 743

liñdraki: auch (mit ìn ² ) Auleja.

Avots: EH I, 742

liñdraki RKr. XVII, 28, [Salis], lindre̦ki BW. 14353, liñdruôki Kand. [liñdruks Dunika, Rutzau], lindruki, ein Weiberrock, Linnenrock (hieraus entlehnt; [vgl. übrigens auch d. dial. lintrock "Rock mit Linten (leinenen Bändern) besetzt" bei Frischbier II, 29]); selten auch der Sing. lindraks, [lintraks Bielenstein Holzb. 427] u˙s.w.: daudz gabalu lindrukam BW. 5687. Sprw.: linu lindraks, pakulu kre̦kls. [lindraki, Unterrock von Frauen Wessen.]

Avots: ME II, 471

‡ lindrakli Baltinow n. FBR. XI, 138, (mit ìn ² ) Oknist, = liñdraki.

Avots: EH I, 743

liñdruoki (unter liñdraki): trīs l. mugurā BW. 23608. ar tuo vienu lindruociņu 25749.

Avots: EH I, 743

liñdruks (unter liñdraki): auch Grob., NB., OB., Schnehpeln, Janš: Mežv. ļ. II, 385.

Avots: EH I, 743

lindu, eine Interj., einen Schall bezeichnend: kad tie mani kumeliņi tindu, lindu neskanē̦tu BW. 13972, 3.

Avots: ME II, 471

‡ liñdzeniskis Siuxt, wie geschleudert: kad guovs speŗ kājas iet l.

Avots: EH I, 743

‡ lindžinâtiês Warkl. "luncināties".

Avots: EH I, 743

‡ linē̦ni Lubn., kleiner, minderwertiger Flachs.

Avots: EH I, 743

liñga,

1) die Schleuder; Schlinge
Manz.: viņš meta aktneni ar lingu;

2) = cilpa, vom Sprunge des Hasen: zaķam labi cilpu mest (Var.: lingas mest, riņķi griezt) BW. 3824, 2;

3) = likums, der Umweg:
viņš nuonāca pie celiņa, kas ar lingu aizveda uz mājām DL.; ar lingām apiet, den Wald bekreisen L.;

4) lingu lācis, der Plumpsack:
puisi, puisi, lingu lāci, tu jau mani nedabūsi BW. 10071, 4; 12913;

5) die Brandung
U. [In der Bed. 1-3 wenigstens wohl zunächst aus liv. līṅga resp. estn. liṅg "Schleuder"; vgl. Thomsen Beröringer 266.]

Avots: ME II, 471

liñgādzis N.-Peb. "ein gekrümmter Baum".]

Avots: ME II, 471

lingāns: ein grosser Mensch (mit iñ ) AP.

Avots: EH I, 743

lingāns "neveiklis, neiznesīgais" (Substantiv?): tāds kâ lingāns aizlinguo Kosenhof; in Morizberg sei lingāns ein langbeiniger Mensch, der grosse Schritte macht; "ein langbeiniges Lebewesen, das wackelnd geht" Sessw., Sinolen, N.-Schwanb.; liñgāns "jem. mit langen Beinen und Armen" Arrasch, Nötk.]

Avots: ME II, 471

I liñgât: auch Dunika, (mit ìn ² ) Meselau, Saikava.

Avots: EH I, 743

I liñgât, -âju, linguôt, Denominativ von linga, tr., schleudern: skrien kâ bultiņa, kuo linguo stuopa Seif. II, 144. lingā cepures gaisā Duburs.

Avots: ME II, 472

II liñgât,

2): auch AP., C., Kegeln, Lemb., Serbig., Trik., Wenden, Zögenhof; sich schlängelnd gehen
(Ermes) od. fahren (Smilt.); wackelnd gehen N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617; pa meža malu lingā vilks Pas. XII, 77.

Avots: EH I, 743

II liñgât, -ãju, linguôt, intr.,

1) sich wiegen, schweben
Biel. I, 293: linguo, Grietiņa, linguo! fliege, Marienkäferchen, fliege! Konv. ² 2588;

2) mit grossen Schritten gehen
Mar.: šķitu lāci lampājuot (Var.: lingājuot) BW. 21476;

3) wackeln:
rats sāk lingāt, lingāties AP., Smilt., C., Lub. Refl. -tiês, schaukeln: krampis linguodamies skanēja Duomas I, 128. [Entweder aus dem Kurischen, oder aus li. lingoti "sich fliegend wiegen"; vgl. das echt le. lĩguôt.]

Avots: ME II, 472

‡ III lingât "?": zeķi kâ l. nuolingāja BW. 10447 var.

Avots: EH I, 743

liñgažiņa [N.-Peb.] "?": ķēvīt[e], mana lingažiņa, zina Rīgu, Je̦lgaviņu BW. 27151.

Avots: ME II, 471

I linguôt (unter liñgât I),

1): kad gaiļam klāt netiek, tad ar kuoku jāliñguo Seyershof; ‡

2) schleudernd beirerfen:
linguodami ar tiem (scil.: mietiem) ē̦kas sienas Janš: Dzļmtėne III ² , 200.

Avots: EH I, 743

II liñguôt (unter liñgât II),

2): schnell gehen
Seyershof. Refl. -tiês, ‡

2) schnell hin nnd her fliegen
(?) Seyershof: mūsas liñguojas saulītē gar luogu.

Avots: EH I, 743

linguôt, s. liñgât.

Avots: ME II, 472

linguotne [?], in pātagas linguotne, Peitschenstiel B. Vēstn.; [um Ruj. liñguotne angeblich in der Bed. von luožņa, uokšķe̦rē̦tājs].

Avots: ME II, 472

lingrūņas [?] zeme, ein mooriges, schwankendes Stück Wiese, vieta purvainā pļavā, kur virsū uzejuot līguojas Naud.

Avots: ME II, 472

lingu langu, lingu lingām iet, wankend, schwerfällig gehen Selb.; s. auch le̦ngu.

Avots: ME II, 472

lingu lingām (unter lingu langu), ‡

2) "?": l. l. braukt pa biezuo mežu Pas. X, 548.

Avots: EH I, 743

lini: gen. plur. liņu BW. 16523, Demin. linītis auch BW. 32556, Lubn., Ramkau; zaķa lini Ramkau, bryum caespiticum. puķu liniņš Oknist, linum grandiflorürn; eine linaria. - "lini nāk ārā" (s. ME. II, 472) nach einer Mitteilung vön Apsišu Jēkabs "tikai nuo mārka".

Avots: EH I, 743

lini (li. linaĩ), Demin. verächtl. lineļi BW. 32231, 1, der Flachs, Lein: [linu drēbes, leinene Kleider]. Der Sing. lins bezeichnet die einzelne Flachspflanze: augat, liniņi, lins lina galā! BW. 28279. nuo viena liniņa deviņi šķiedri 6897; zuweilen jedoch kollektiv gebraucht st. des Pl.: lina (st. linu) kre̦kls, Linnenhemd LP. III, 36, BW. 4715. liniņam (Var.: linīšam, st. liniņiem) vainu devu 6996. Arten des bearbeiteten Flachses: baltgalvju lini, Zinskron, zaļgalvju lini, Risting. dze̦guzes lini, Haarmoos (polytrichum) RKr. II, 76; pļavu od. caurejas lini (linum catharticum) Latv.; zaķu lini: izdegā aug tikai stiebri un zaķu lini AU.; liniņi Trik., linaria vulgaris RKr. III, 71. linus sēj, ravē, plūc od. rauj, save̦d slitā, sukā (nuosukā puogaļas), mērcē, izklāj, tilina od. balina, mīsta, kulsta, sukā. lini nāk ārā, der Flachs ist zu raufen Etn. III, 158. linu muokas LP. VI, 36. [Zu apr. lynno, slav. lьпъ, gr. λίνον, la. līnum, alb. (geg.) ľįni, ir. līn, ahd. līn "Flachs" u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 754, Walde Wrtb.2 434, Boisacq Dict. 582 f.]

Avots: ME II, 472

linīgs (?) Lng. "flächsen".

Avots: EH I, 743

lìnka, linku, hin- und herspringend, hüpfend, vom Sprunge des Hasen: linka linka (Var.: linka lanku, linku links, linku linku) zaķītis lēca BW. 23568, 4, 10.

Avots: ME II, 472

linkaine LD., linkaja Kawall n. U., liñkats Bassen, ein langes WeiberKopftuch]; liñkainis [Wirgen], dial. für lìkainis 2: sieviešiem aptina ap galvu linkaini BW. III, 3, 871. linkainis ir aude̦kla gabals, kuo apsien ap vaŗa vaiņagu Alschw., RKr. XVI, 106, 191. [Wohl ein Kuronismus.]

Avots: ME II, 472

liñkainis (unter linkaine): liñkains (ein Kopftuch) Schlehk n. FBR. VII, 37.

Avots: EH I, 743

linkārsts, s. ME. II, 199 unter kā̀rsts.

Avots: EH I, 743

linkât, linkuôt, ļinkât, -ãju Lub., Bers., Etn. II,

1) gehen, laufen, springen, [sich hin und her wenden
U.]: linku linku zaķītis lēca nuo apara aparā, tâ linkuoja (Var.: linkāja) dē̦la māte, dē̦lam sievas me̦klē̦dama BW. 23568, 4. zaķis nelieliem lēcieniem ļinkā taisni uz mums Plūd. linkuot = mazuos rikšuos tecēt Lubn. n. Etn. III, 1;

2) linkât, müssig umherbummeln
Druw. Etn. IV, 130. [Vgl. die Interjektionen linku, links.]

Avots: ME II, 472

liñkinâtiês, sich anschmeicheln: kuo tu man tâ linkinies apkārt? AP.

Avots: ME II, 472

linkùopĩba*, der Flachsbau.

Avots: ME II, 472

linkuopis*, wer Flachs anbaut.]

Avots: ME II, 472