Paplašinātā meklēšana

‡ apãrstêt, oberflächlich und nicht lange genug kurieren.

Avots: EH I, 72

appā`rsluôt, gleichbedeutend mit appḕ̦rsluôt.

Avots: ME I, 110

‡ izpā`rstît N.-Peb. "zerstreuen": bē̦rni izpārstījuši spalus.

Avots: EH I, 470

kuõppãrskats ,* allgemeine Übersicht Stari II, 224.

Avots: ME II, 346

‡ liẽlpārslaîns, in grossen Flocken fallend: mīkstu, lielpārslainu sniegu Jauns. Raksti VIII, 119.

Avots: EH I, 755

luõpãrstniẽcĩba,* die Veterinärkunde.

Avots: ME II, 527

luõpãrsts, der Veterinärarzt.

Avots: ME II, 527

‡ lum̂pārs ² Frauenb., ein Schimpfname.

Avots: EH I, 761

nepãrskàitãms, unzählbar: nepārskaitāms ļaužu pulks gāja līdz uz kapiem Pav.

Avots: ME II, 727

nepãrskatãmĩba ,* nepãrskatãms, = nepãrre̦dzamĩba, nepãrspējams B. Vēstn.

Avots: ME II, 727

‡ nepãrspriêdîgs, nicht recht beurteilend: lietas nezināšana un nepārspriedīgais prāts Kaudz. Izjurieši 35.

Avots: EH II, 17

nepãrsũdzams, eine Appellation nicht zulassend: nepārsūdzams spriedums Str.

Avots: ME II, 727

nùopā`rsluôt, s. nùopḕ̦rsluôt.

Avots: ME II, 827

‡ papârsis ² Popen, Pussen, papârsnis ² Pussen, = papar̂de.

Avots: EH XIII, 162

pãrs (unter pãris): auch Dunika, Kal., OB., Rutzau; cimdu pāriņš BW. 6739 (aus Siuxt).

Avots: EH XIII, 209

pãrsprûst, tr., intr., hinübergleiten, überfliegen: sievai karstumi pārsprūda pa visu miesu Plūd. rāmuo jūŗas spuoguli pie apvāršņa pārsprūda sīpes Plüd.

Avots: ME III, 178

pãrsacît, tr., das Gesagte noch einmal sagen, wiederholen: tam daži vārdi divreiz bija jāpārsaka Aps. Refl. -tiês, sich versprechen.

Avots: ME III, 173

‡ pā`rsaga ² (auch pàsaga ² ) Eversmuiža n. FBR. VI, 37, = pasaka.

Avots: EH XIII, 209

pãrsainis, eine Schnur, mit der man abgehaspeltes Garn umbindet Naud.

Avots: ME III, 173

pãrsaišķis,

1) = pārsainis;

2) das Strumpfband
Caun.

Avots: ME III, 173

[pārsaita Fest., Stelp., = pārsainis.]

Avots: ME III, 173

pãrsaĩte,* die Banderolle MWM. VIII, 28.

Avots: ME III, 173

pãrsaka: auch (mit ā`r ² ) Aahof n. FBR. IV, 51, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64, Auleja, Kaltenbr., Kalupe, Ludza, Oknist, Warkh., Warkl., Wessen, Pas. X, 219 (aus Asūne).

Avots: EH XIII, 209

pãrsaka, das Märchen [Sussei], Geschwätz Zbiór XVIII, 369: nu gan varē̦tu nuostāstīt gaŗu pārsaku Līv. kas visas bābu pārsakas vār sarakstīt? Ltv. [kâ tas nuotika, ...tuo stāsta pārsaka L. W. 1922, № 10, 2.]

Avots: ME III, 173

‡ pãrsalˆdêt, befrieren machen, mit einer Eisdecke überziehen: pirmais pliksalis bija pārsaldējis dīķus Apsk. 1903, S. 31. Refl. -tiês (s. ME. III, 173): tu tīšā prātā pārsaldējies Upītis Pirmā nakts 77.

Avots: EH XIII, 209

pãrsalˆdêtiês, sich zu sehr erkälten: pārsaldēšanās ir cē̦luonis dažādām slimībām Kronw.

Avots: ME III, 173

pãrsàlît, ‡

2) noch einmal salzen
Oknist u. a. ‡ Refl. -tiês Oknist, zu salzig werden: gaļa jau pārsālījusies.

Avots: EH XIII, 210

pãrsàlît, tr., ver-, übersalzen: vēžus, putru, gurķus.

Avots: ME III, 174

pãrsalˆkt, intr., übermässig hungern: mēs jau pārsalkuši MWM. VIII, 323.

Avots: ME III, 173

pãrsalˆt,

3): meitine ... pārsala Pas. XIV, 133.

Avots: EH XIII, 209

pãrsalˆt, intr.,

1) über-, befrieren:
pļava, upe pārsāluse ar le̦du. [drīz Juodupe pārsāls, tad varēs ar slidām skriet Veselis Saules kapsē̦ta 164.] pirmais sniegs vēl pārsalā Stari. Fig.: viņa dvēsele pārsaluse ar saltu spītību Vēr. II, 523;

2) vom Frost ganz und gar durchdrungen werden:
pārsala jūriņa līdz dibe̦nam, vgl. BW. 13282, l;

3) übermässig frieren, ganz erfrieren:
bē̦rni pārnāca pārsaluši mājā.

Avots: ME III, 173

pãrsâpêt, intr., aufhören, vergehen (von Schmerzen): gan tūliņ pārsāpēs Purap. [nezin kad pārsāpēs Jaunie mērn. laiki III, 166.]

Avots: ME III, 174

‡ pãrsar̂gât, verteidigen: tē̦vs, tuo pārsargādams, teica Pas. VIII, 223.

Avots: EH XIII, 209

pãrsãtinât* tr., übersättigen (namentlich in der Chemie): gaiss pārsātināts smaršām Plūd. Refl. -tiês, sich übersättigen: pē̦rkuona padebesis pārsātinājies ar elektrību.

Avots: ME III, 174

[pãrsaucîgi, Adv., vorwerfend, vorwurfsvoll: pārsaucīgi uzsāka Jaunie mērn. laiki III. 20.] .

Avots: ME III, 173

[pārsauka, ein im Volksmunde übliches Schimpfwort, ein böser Vergleich N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411.]

Avots: ME III, 174

[pãrsaũkât, (unter andern) aufrufen: "vai iekšā vēl nesauc?" "tevi jau pārsaukāja" Jaunie mērn. laiki I, 69.]

Avots: ME III, 174

pãrsàukt,

2): (berufen)
sieva aiz˙vien atsaucas: "vīrs, vīrs, mans vīrs"; tad viņu pārsauc: "kuo nu vīruo?" PV.; (verrufen, rügen) par vienu lìetu gan Šilingu pārsauca: nav ļāvis zemnieku bē̦rnus laist tālākās skuolās Austriņš Raksti IV, 502. dzīves laikā Mārtiņš tika ... pārsaukts se̦klu rakstu pēc Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 224. ‡ Subst. pãrsaukums, Rüge, Vorwurf (?): sāka dzirdēt pārsaukumus, ka nedrīkstuot rādīties gaismā Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116. par tuo sāka celties pret "Mājas viesi" lieli pārsaukumi Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 265. ass pārsaukumu rakstiens ebenda 82; ‡ pãrsaucējs (f. -ēja Austriņš Gaŗā jūdze I, 184), ein Rüger: ne˙viens Mārtiņa pārsaucējs nav iespējis ne˙kā šai ziņā svarīgāka izmeklēt Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 224.

Avots: EH XIII, 210

pā`rsàukt [li. paršaũkti], heimrufen: pārsauc vīrus pusdienā!

Avots: ME III, 174

pãrsàukt, tr.,

[1) überschreien, im Schreien übertreffen
Wid.;

2) berufen:
nerātnu bē̦rnu; verrufen, rügen, schelten: pārsauktiem kruogiem Jaunie mērn. laiki I, 147. pārsaucams biju vienumē̦r I, 187.] atradusi kādu ce̦nsuonību par pārsaucamu A. XII, 785;

3) ["sich beklagen über"
Salis, C.]: tâ nevajaguot vis dievā pārsaukt Upīte Medn. laiki 65;

4) falsch lesen:
bē̦rns lasuot daudz vārdu pārsauc Ahs.

[5) herüberrufen:
p. uotru pār upi;

6) noch einmal aufrufen:
bē̦rni būs vēl jāpārsauc, vai nav kāds izlaists;

7) von neuem aufbieten (in der Kirche)
od. proklamieren: šispāris uotrreiz jāpārsāuc. Refl. -tiês,

1) falsch lesen
(intr.): bē̦rns lasuot pārsaucās;

2) sich umbenennen:
Plute pārsaucās par Uolavu.]

Avots: ME III, 174

[pãrsaust, einigermassen trocken werden: liec slapjās zeķes, lai pārsaust! Vīt.]

Avots: ME III, 174

[pãrsàutêt, noch einmal sàutêt: p. rīkstes.]

Avots: ME III, 174

pãrsêdêt,

2): (māte) dažu nakti pārsēdēja pie meitiņas šūpulīša Tdz. 36929. jis trīs gadi pārsēdēja pie bābas Pas. X, 155 (ähnlich VI, 45; IX, 424).

Avots: EH XIII, 210

[pãrsêdêt,

1) durch Sitzen entzweigehen machen:
p. krē̦slu, bikses, līksti Arrasch;

2) eine Zeitlang absitzen:
p. savu laiku cietumā Warkl.;

3) "pãrsēsties, umsteigen" Salis.]

Avots: ME III, 174

[pãrsēdinât, sich anderswo setzen lassen: p. skuolniekus.]

Avots: ME III, 174

pãrse̦dluôt: (fig.) e̦smu studējis teoloģiju, bet turpmāk diezin vai nepārse̦dluošu uz medicīnu Janš. Dzimtene II, 164.

Avots: EH XIII, 210

[pãrse̦dluôt, pãrse̦gluôt, umsatteln: p. zirgu.]

Avots: ME III, 174

pãrse̦gs, die Überdecke: šķirsta pārse̦gs Janš.; gulta ar pārse̦gu Rainis. [viņa beidzuot bailīgi pacēla sev galvas pārse̦gu drusku uz augšu Janš. Dzimtene V, 362.]

Avots: ME III, 174

pãrsegt, ‡

2) etwas anderes überdecken:
p. bē̦rnam citas drēbītes Oknist.

Avots: EH XIII, 210

pãrsegt, tr., überbedecken: gruozu ar drānu. Refl. -tiês, sich über-, bedecken: viņš gulēja, līdz krūtīm ar se̦gu pārsedzies Saut.

Avots: ME III, 174

I pãrsēja, ‡

2) Übersaat ("kuo kas vairāk sẽjis nekâ atradis") Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 210

[I pãrsēja, eine beim Säen übersehene, unbesät gebliebene Stelle: viņa arumā nevarēja redzēt pārvagu un viņa sējumā pārsēju Leljerk. II, 237.]

Avots: ME III, 174

II pãrsèja, parsèjs, das Strumpfband, der Verband: pārsējus viņš sev spēcīgi nuo galvas grūda Janš.

Avots: ME III, 174

pãrsējs (so zu lesen; unter pārsèja): (Verband) paņē̦musi ... aude̦kla pārsējus, viņa apkuopa brūci Vindedze 110.

Avots: EH XIII, 210

‡ pārselêt BielU., herabfallen (von Schneeflocken). Vgl. auch uzpārselêt.

Avots: EH XIII, 210

[pãrsêst(iês),

1) umsteigen, sich anderswo hinsetzen:
p. citā vietā;

2) sich setzen über:
p. pār diviem krē̦sliem; p. pār suolu.]

Avots: ME III, 174

[pãrsêst(iês),

1) umsteigen, sich anderswo hinsetzen:
p. citā vietā;

2) sich setzen über:
p. pār diviem krē̦sliem; p. pār suolu.]

Avots: ME III, 174

pãrsẽt, ‡

3) eine lange Zeit hindurch säen
Oknist: cik (nämlich: viele Jahre) esi pārsējis, - vis neaug; ‡

4) hinübersäen
Oknist u. a.: pārsēt bìrzij, ežai pāri.

Avots: EH XIII, 210

[pãrsẽt,

1) von neuembesäen:
tīrums jāpārsēj;

2) (nicht ganz dicht, stellenweise) besäen, bestreuen:
ābuoliņš jāpārsēj ar ģipšiem. Refl. -tiês, sich säend überanstrengen: viņš sē̦dams pārsējies.]

Avots: ME III, 174

pãrsiêna, die Zwischenwand: aiz plānās pārsienas sāka stipri gārgt Saul.

Avots: ME III, 175

pãrsìet, ‡

2) an einer andern Stelle (ein Haustier) anbinden
Auleja: gājis uz ganībām p. zirgus Pas. XIV, 545.

Avots: EH XIII, 210

pãrsìet, tr., über-, verbinden: ievainuojumus; pārsienamā vieta,

a) die zu verbindende Stelle (am Körper),

b) der Verbandplatz.
Refl. -tiês, sich über-, verbinden. Subst. pãrsèjẽjs, wer verbindet; pãrsèjums, der Verband; pārsiêšana, das Über-, Verbinden.

Avots: ME III, 175

pãrsiẽviẽte,* ein weiblicher Übermensch MWM. X, 23.

Avots: ME III, 175

pãrsijât, tr., übersieben.

Avots: ME III, 174

[pãrsimti, Prozente Brasche n. U.]

Avots: ME III, 174

[pãrsirguot, die Krankheit überwinden Für. I, unter sē̦rguot.]

Avots: ME III, 174

pãrsìrgt: auch Gramsden, Sermus; esi savu reizi pārsirdzis Jauns. Neskaties saulē 105. viņa pārsirga te˙pat, bez ārsta palīdzības Raksti IV, 126.

Avots: EH XIII, 210

[pãrsìrgt, überstehem (eine Krankheit) N.-Peb., Vit., Drosth., Preekuln, Naud., Mesoten, Selsau, Bauske, Lennew., Vank.: pārsirgu šuoziem trīs slimības Dunika; in Adsel und Wessen von einer Reihe von Subjekten: tie visi ir ar bakām pārsirguši Bers. pãrsirdzis, genesen Für. I, unter sē̦rguot.]

Avots: ME III, 174

pãrsist, ‡ Subst. pãrsišana, das Entzweischlagen: Jānīšam liels vē̦de̦rs ...: piecas vē̦zas salauzīju, pārsišanas nedabāju BW. 20243.

Avots: EH XIII, 210

pãrsist, tr., entzwei-, durchschlagen: tev kājiņu pārsitīs BW. 29156. [Refl. -tiês,

1) beim Gestossen- oder Geschlagenwerden entzweigehen:
man galva pārsitās; uola krizdama pārsitās;

2) sich durchschlagen
(übertr.): lai gan laiki grūti, tuomē̦r kaut kâ pārsitīšuos Bers.;

3) umschlagen
(intr.): vējš pārsities uz citu pusi C.; (übertr.) šis šaubīgais atkal pārsities citā pusē, ist zu einer andern Partei übergegangen.]

Avots: ME III, 174, 175

‡ pãrskâbe* Superoxyd.

Avots: EH XIII, 210

pãrskâbêt, tr., übersäuern: putru.

Avots: ME III, 175

pãrskâbt, intr., zu sauer werden: putra pārskābusi. krējums pārsābst Konv. ² 1988.

Avots: ME III, 175

pãrskâbulis,* Superoxyd Druva 1, 883; Konv. ² 4063.

Avots: ME III, 175

pãrskàistiês, über die Massen böse, zornig werden: kungs pa˙visam pārskaities LP. V, 287.

Avots: ME III, 175

pãrskàitît,

1): pārskaitēs ituo naudu Pas. XII, 388 (aus Lettg.); ‡

2) (vollständig) hersagen:
klusumā pārskaitīja visas kāzu dziesmas Janš. Dzimtene III, 35; ‡

3) durchlesen:
pārskaiti ituo papīru! Pas. V, 285 (aus Lettg.).

Avots: EH XIII, 210

pãrskàitît, tr., überzählen: galvas, gabalus. Refl. -tiês, sich verzählen: skaitīdams es pārskaitījuos.

Avots: ME III, 175

pãrskàitniẽks, der Supernumerär, Volontär.

Avots: ME III, 175

pãrskàits,* die Überzahl: ar 30 balsu pārskaitu viņam tika izsacīta uzticība B. Vēstn.

Avots: ME III, 175

pãrskalˆdît, tr., entzwei-, durchspalten: kluci. lai zibens tumsu pārskaldītu MWM. VI, 356. viņš ir tas, kas sakuļ bangas, bezdibe̦nus pārskalda Asp.

Avots: ME III, 175

‡ pãrskalinât Salis, = pãrskaluôt 3 (?): p. (scil.: kubuliņus) jau vari, - kādu šļaksti ūdens uzmest Vanagu ligzda 130. dabūjam mugurā pārskalinātu kre̦klu 132.

Avots: EH XIII, 210

[pãrskaluôt,

1) hinüberspülen:
gruži pārskaluoti uz uotru pusi;

2) von neuem spülen:
p. traukus,veļu;

3) oberflächlich spülen.
Refl. -tiês, hinüberplätschern (intr.): ūdens pārskaluojās traukam pār malu.]

Avots: ME III, 175

pãrskaņa,* der Umlaut Wid.

Avots: ME III, 175

pãrskañdinât, tr., dichtend um-, übersetzen: Dünsbe̦rgs "Reinecke Fuchs" pārskandinājis daktiluos Plūd.

Avots: ME III, 175

‡ pā`rskanêt, schallend heimkehren: pārskan, pārgrab pamātes meita Pas. V, 428.

Avots: EH XIII, 210

pãrskaņuôt,* tr., umlauten. Refl. -tiês, umlauten. Subst. pãrskaņuõjums, der Umlaut; pãrskaņuôšana, das Umlauten: pārskaņuošana nenuotiek, kad... Kaul. Etn. I, 82.

Avots: ME III, 175

pãrskatãmĩba,* [pārskatĩba* Wid.], die Übersichtlichkeit: tur ļuoti daudz atkārtuojumu, caur kuo apstrādātā viela zaudē pārskatāmību RKr. XII, 78,

Avots: ME III, 175

pãrskatît: cits cilvē̦ks pārskata mazu bē̦rnu, un tūlīt tas (bē̦rns) ir savāds (erkrankt) Orellen. Refl. -tiês: unvorsichtig sein BielU.

Avots: EH XIII, 210

pãrskatît, tr., überschauen: nuo kalna var visu apkārtni pārskatīt. [nācis ve̦lns ķēniņa dē̦lu pārskatīt Pas. III, 222]. pārskatāms, übersichtlich. Refl. -tiês, sich versehen: sieva lūgusies,... e̦suot pārskatījusies LP. IV, 89.

Avots: ME III, 175

pãrskats, ‡

2) das Versehen
Gr.-Buschh.: vakar man bija pilsē̦tā liels p. ar naudu.

Avots: EH XIII, 210

pãrskats,* die Übersicht, der Überblick; auch der Bericht, so: gada pārskats, tiesneša pārskats.

Avots: ME III, 175

‡ pãrsklaĩstît Dunika, = pãršķirstît: p. grāmatu nuo viena gala līdz uotram.

Avots: EH XIII, 210

‡ pãrsklañdât Dunika, Rutzau, von neuem apsklandât, einen Stangenzaun ausbessern: p. žuogu.

Avots: EH XIII, 210

‡ pãrskleĩst Rutzau, = pãršķir̃t: p. grāmatu.

Avots: EH XIII, 210

‡ pãrskleñst Dunika, seitwärts (sāniski) hinübergleiten: ragu sliece pārsklenda pāri akminim, kas bija uz ceļa.

Avots: EH XIII, 210

‡ pãrsklidêt Dunika, = pãrslidêt.

Avots: EH XIII, 210

‡ pãrskliẽst Dunika, = ‡ pãrskleĩst.

Avots: EH XIII, 210

‡ pãrskuõluôt Ar. "noch umlernen lassen; noch in eine Schule schicken". Refl. -tiês, zu viel (in einer Schule) lernen Dunika: kâ var pārēsties un pārdzerties, tâ var arī p. Latvis 1933, № 3545.

Avots: EH XIII, 211

pãrskraidît, ‡

3) zu lange läufisch sein (?):
guovs jāve̦d tūlīt uz vērsi: kad pārskraidīs, nepiejemsies Oknist.

Avots: EH XIII, 211

[pãrskraidît, freqn. zu pãrskriet,

1) wiederholt hinüber-, herüberlaufen;

2) tr., (mehrfach) durchlaufen, durcheilen:
tu esi daudz svešu zemju pārskraidījis Pas. II, 373.]

Avots: ME III, 175

[pãrskrāpêt,

1) auch pārskrāpât Widdrisch, pãrskrāpt PS., entzweikratzen:
kaķis pārskrāpēja ruoku;

2) oberflächlich fegen (einen Schornstein):
viņš skursteni tikai tâ pārskrāpējis.]

Avots: ME III, 175

‡ pãrskriedinât, sich überjagen machen: sargāsies savus zirgus p. braucuot Tas latv. draugs (1841), № 37, S. 201.

Avots: EH XIII, 211

pãrskrìešus, Adv., oberflächlich.

Avots: ME III, 175

pãrskrìet,

2): auch Dunika, Oknist;

3): auch Oknist; dē̦lam ... dusmas pārskrē[ju]šas Pas. IX, 225;

4): auch Oknist; pārskrietus ..., klibus ... zirgus Jauns. Augšz. 52;

5): tu jā nepārskriesi Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. Refl. -tiês, ‡

2) sich übereilen:
es tuoreiz drusciņ vairāk pārskrējuos, kad es tavu spieģeli atnesu uz savām mājām Jauns. Raksti IV, 169. var˙būt es e̦smu pārskrējies ar savām duomām 171.

Avots: EH XIII, 211

pā`rskrìet,

1) nach Hause laufen:
saimnieks pārskrējis mājā LP. VII, 551;

[2) sich einfinden, geboren werden:
taisni nedēļu pirms kāzām īnumniecei pārskrēja puišelis Janš. Dzimtene ² III, 256. jums e̦suot pārskrējuši jauni luopiņi V, 189.]

Avots: ME III, 175

pãrskrìet,

1) intr., hinüberlaufen:
kad tik zaķis pār ceļu nepārskries;

2) überlaufen:
ve̦cai mātei, tuo dzirduot, pārskrien dre̦buļi (auch auksts) pār (par) kauliem, es überläuft die Grossmutter kalt LP. I, 138;

3) vergehen, aufhören:
Jānim pārskrēja dusmas, un viņš sāka pilnā kaklā smieties Dok. A.;

4) tr., übermässig abjagen, überjagen:
ne es ļaušu kruogā dzert, ne pārskriet kumeliņu BW. 21778, 1;

5) tr., im Laufen überholen
U., E. Refl, -tiês, sich überjagen: kas ātri skrej, tas pārskrejas. vilks nuosprāgst, tâpēc ka pārskrējies LP. IV, 42.

Avots: ME III, 175

[pãrskumt, allzu traurig werden: prāts man pārskumis.]

Avots: ME III, 176

[pãrskuñdêt,

1) bedauern, trauern um:
pārskundēja, pārskundēja un tad aizmirsa mirušuo draugu Grünh.;

2) sich beklagen, UnzufrIedenheit äussern:
tē̦vs arvienu pārskundē, kad ve̦de̦kla nedara pa prātam N.- Peb.]

Avots: ME III, 176

[pãrskūt, von neuem rasieren: p. bārdu.]

Avots: ME III, 176

pā`rsla,

4): kad rudzi nuokūp, tad ir pe̦lē̦kas pārsliņas klāt Siuxt.

Avots: EH XIII, 211

pā`rsla, [pãrsla Widdrisch, Bauske, Behnen], pḕ̦rsla,

1) eine Flocke von Schnee, die Eisnadel in der Luft:
virs nuolauztās galuotnes pārslas [Warkl.] birst AU. cik brīnišķīga sniega pērsliņas samērība! Pürs I, 37;

2) eine Flocke von Asche:
labāk man sniegs apsniga lielu ļaužu tīrumā, nekâ man pē̦rslas (Var.: pārslas) bira vāju (aužu namiņā BW. 10118. par pe̦lnu pē̦rslām nuobira zemē Aps.;

3) die Flocke vom Reif:
uzsedzi se̦gu, lai mugura netuop slapja nuo sarmas pē̦rslām! Blaum.;

4) eine Flocke von Wolle:
vilnas pērsiņas Latv.;

5) etwas Winziges, das Jota:
nuo pastāvības jūsuos nava ne pē̦rslas A. XVII, 584. ja ķīniešiem būtu tik pārsliņa dūšas... B. Vēstn. Das ā als Stammvokal nicht nur im hochlettischen, sondern lokai auch im mittleren Dialekt, z. B. in Burtneek. [Nebst pērsêt zu urslav. *porxъ ( serb. prâh " Staub"), čech. prsť Stauberde", prší " es stiebt, sprüht", r. пéрхоть "Schinn", klr. пéрхати "flattern", an. fors "Wasserfall"·( vgl. den le. Flussnamen Pērse; dieser Fluss hat einen Wasserfall), ai. pṛṣ̌atá-m "Tropfen" u. a., s. Persson Beitr. 875 ² , Trautmann Wrtb. 206 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 50.]

Avots: ME III, 176

pãrslacinât, pãrslacît, tr., überspritzen, besprengen: grīdu ar üdeni. pā`rslaîns, pḕ̦rslaîns, flockig: pē̦rslainu ziedu (gen. pl.), pārslainu adatiņu veidā Konv. ² 1066.

Avots: ME III, 176

‡ pãrslam̃pât Dunika, mit schweren Schritten nach Hause kommen: p. mājās.

Avots: EH XIII, 211

‡ pā`rslapstîtiês, verstohlen heimkehren: nemanīti p. mājās Janš. Dzimtene III, 372.

Avots: EH XIII, 211

‡ pãrslapt Dunika, Rutzau, ganz durchnässt werden: saimnieks pārbrauca mājās pārslapis.

Avots: EH XIII, 211

pā`rslât ² , -āju, in grossen, undichten Flocken schneien [Fest., Stelp.]

Avots: ME III, 176

pãrslàucene: auch Jürgens 35, Lubn., Saikava, Sonnaxt.

Avots: EH XIII, 211

pãrslàucene, eine Kuh, die nach einmaliger Begattung zwei Jahre nach einander Milch gibt Peb. pārslaucene - guovs, kas bez atnešanās divi gadi nuo vietas duod pienu Druw. n. Etn. IV, 162; ["guovs, kās paliek nevadājusies" Celm.]

Avots: ME III, 176

‡ pā`rslàucine ² Auleja, Kaltenbr., Kalupe, Nerft, Oknist, Pilda, Warkh., Warkl., Zvirgzdine, = pãrslàucene.

Avots: EH XIII, 211

pãrslàucît, tr., überfegen, oberflächlich fegen, noch einmal fegen: istabu. viņš gribejis vēl drusku pārslaucīt baznīcu LP.

Avots: ME III, 176

pãrslàukt, ‡

2) pārslaucama guovs Jakobstadt "ālava"; vgl. pãrslàucene.

Avots: EH XIII, 211

pãrslàukt, tr., noch einmal melken: pēc guovu izslaukšanas vēl īpaši iet guovis pārslaukt Konv. ² 3918.

Avots: ME III, 176

‡ pãrslavêt M. 385, übermässig loben: pārslavē̦ta meita tuomē̦r bija slikta saimniece Dunika.

Avots: EH XIII, 211

‡ pārslêgt, in der Verbind. p. atslē̦gu, den Schlüssel verdrehen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 211

‡ pārslêt BielU., herabfallen (von Schneeflocken).

Avots: EH XIII, 211

pãrslidêt, pãrslîdêt, pãrsklidêt, intr., hinübergleiten: e̦smu uz visām lietām greizsirdîgs, pār kuŗām tavs skatiens pārslīd Stari II, 919.

Avots: ME III, 176

pãrslìet, tr., über etw. aneinanderIehnen: ielika apģē̦rba gabalus krūmā un pārslēja zarus pāri Lapsk. Refl. -tiês, über etw. hervorragen: dažas spāres pārslējās pāri sienām Kleinb.

Avots: ME III, 176

‡ pãrslimuôt M. 504, = pãrsìrgt.

Avots: EH XIII, 211

[pãrsluodzît,

1) zu sehr belasten:
p. ar darbiem Warkl.;

2) von neuem niederpressen:
p. linus mārkā, sēnes. Refl. -tiês "pārstrādāties" Warkl.]

Avots: ME III, 176

pàrsluôt, pḕ̦rsluôt, = pārslât, intr., in Flocken schneien: sniegs pārsluoja lē̦nām Por.

Avots: ME III, 176

‡ pãrsmags, allzu schwer (vom Gewicht): ve̦zums bija p. Tas latv. dr. 1841, № 49, S. 266.

Avots: EH XIII, 211

pãrsmailinât, von neuem anspitzen; spalvu Druva III, 592.

Avots: ME III, 176

pãrsmalˆcinât, tr., über die Massen verfeinern: pārsmalcināta dzīve MWM. VI, 617; daba JR. IV, 104. Subst. pãrsmalˆcinãjums, übermässige Verfeinerung, Verweichlichung, die Überkultur: jāizmēž ārā visi pārsmalcinājumi B. Vestn.

Avots: ME III, 176

‡ pãrsmalît Dunika, durchschneiden: p. pirkstu.

Avots: EH XIII, 211

pãrsmalˆks, überfein: pārsmalka izturēšanās.

Avots: ME III, 176

pãrsmalˆkums, das Überfeine, die Uberfeinheit: katrai īstai mākslai pār smalkums e̦suot par tīruo nāvi A. XV 2, 327.

Avots: ME III, 176

[pãrsmalstît, von neuem od. ober flächlich, stellenweise abschöpfen: p. putas.]

Avots: ME III, 176

‡ pā`rsmeldze ² Auleja, eine unebene Stelle im Garn (wo ungleich dicke Fäden zusammengesponnen sind): pārsmeldzēs trūkst dzijs.

Avots: EH XIII, 211

pãrsmelˆdžuôts: mit dž aus dzj, vgl. ‡ pā`rsmeldze ² .

Avots: EH XIII, 211

[pãrsmeldžuôts, zu dünn od˙fein gemachl übermässig verdünnt (namentlich vom Garn Gr.-Buschhof; mit ostle. dž aus ģ ?]

Avots: ME III, 176

pãrsmelˆt: durchschneiden - auch Dunika, Rutzau; pārsmeļ ar dūci tam rīkli Pas. XII, 21.

Avots: EH XIII, 211

pãrsmelˆt, tr., noch einmal schöpfen fig., durchschneiden: uotrs pārsmeļ ar nazi tam rīkli JK. V, 41.

Avots: ME III, 176

pãrsmẽrêt, tr., überschmleren, übeµ tünchen: tā savu miraoņa krāsu pārsmērēju; baltu un sarkanu Rainis.

Avots: ME III, 176

[pãrsmidzinât, eine Weile fein regnen und dann aufhören: lietiņš pārsmidzināja.]

Avots: ME III, 176

pãrsmiêkls, die Ironie, der Spott: tuo tu saki ar tādu pārsmieklu Vēr. I, 1084. ak tu negribē̦tais pārsmiekls! Blaum.

Avots: ME III, 177

pãrsmiêt, ‡ Subst. pãrsmêjējs, jem., der etwas verspottet: manu dziesmu pārsmējēja BW. 925 var.

Avots: EH XIII, 211

pãrsmiêt, tr., ironisieren, zum besten haben: tu mani pārsmej Blaum. [tādu meitu it visi pārsmej, apdzied un nuoniekuo Janš. Paipala 13.] Refl. -tiês, sich krank, tot lachen : ķēniņš pārsmējās LP. VI, 715:

Avots: ME III, 177

‡ pā`rsmilˆdzaina ² dzijs Sonnaxt, Garn von ungleicher Dicke.

Avots: EH XIII, 211

pãrsmilga, ‡

2) pā`rsmilˆgas ² Lubn. "Garn von ungleicher Dicke".

Avots: EH XIII, 211

pārsmilga, die schmale Verbindung zweier Äcker, Wälder u. s. w. Oppek. nach U. Vgl. smildzināt, smalganāt; [s. auch Leskien Nom. 523.]

Avots: ME III, 177

‡ pā`rsmilˆgaina ² dzijs Sonnaxt, Garn von ungleicher Dicke.

Avots: EH XIII, 211

pãrsnaikâtiês, sich zu sehr strecken, sich streckend überanstrengen: pīlāgi, nabadziņi, pēc gaismas sniegdamies, ir gan˙drīz pārsnaikājušies Lautb.

Avots: ME III, 177

‡ pārsnaust "abschlummern" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 211

pãrsniêgt, pārsnēgt, tr., hinüberreichen, überragen, übertreffen: viņš pārsniedza man pār galdu šķīvi, ne˙kāda vara viņus nepārsnēgs Zalkt. Refl. -tiês, sich hinüberstrecken, hinüberlangen: brūtes brālis pārsniedzās par galdu BW. III, 1, 35.

Avots: ME III, 177

pãrsnigt,

1): fein schneien
(birdināt) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "schneyen").

Avots: EH XIII, 211

[pãrsnigt,

1) schneien über:
pārsnigusi pār lauku plāna kārtiņa sniega;

2) zu schneien aufhören:
sniegs jau pārsnidzis Wolmarshof.]

Avots: ME III, 177

pãrsùolît, tr.,

1) überbieten;
mani ne˙viens nepārsuolīs;

2) zum zweitenmal zum Meistbot kommen lassen:
mežu, namu.

Avots: ME III, 180

‡ pãrsuôļuôt M. 386 u. a., hinüberschreiten.

Avots: EH XIII, 212

[pãrspaidît,

1) wiederholt drückend zerdrücken:
p. pūpēdi;

2) eine Reihe von Objekten od. alle Teile eines Objekts drücken:
p. (betasten) kartupeļus, vai nav sasaluši Golg. p. (massieren) slimuo kāju.]

Avots: ME III, 177

pãrspècĩba, die Übermacht: jaunu dienu pārspēcība MWM. VI, 435.

Avots: ME III, 177

pãrspècîgs, übermächtig: pārspēcīgi iespaidi MWM. X, 22; pārspēcīga nasta Latv.

Avots: ME III, 177

‡ pārspēcinieks,* wer die Übermacht hat: vajātāji un pārspēcinieki Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 1.

Avots: EH XIII, 211

pãrspèks, die Übermacht: lūk, kur nu tavs pārspē̦ks? Rainis. viņš atzina tumsas un pārspē̦ka varu Vēr. I, 680. ienaidnieka pārspē̦ks A. XI, 218. [pārspē̦ks ir m˙ūsu pusē Stelp., Fest. skuķis gan turējās pretim, bet kuo viņš varēja pret pārspē̦ku darīt? Veselis Saules kapsē̦ta 7.]

Avots: ME III, 177

pãrspẽlêt, ‡

2) verspieten:
Marks vis pārspēlē Pas. X, 447. nerimšana, kamē̦r pēdīga nauda pārspē̦lē̦ta Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Spiel").

Avots: EH XIII, 211

pãrspẽlêt, tr., noch einmal, von neuem spielen: mūzikas gabalu. Refl. -tiês, sich krank spielen, sich spielend überanstrengen: tā e̦suot spēlējusi, kamē̦r pārspēlējusies B. Vēstn.

Avots: ME III, 177

pãrsper̂t, ‡

2) mit dem Fuss ausschlagend entzweischlagen:
(ķēve) pašam pārspē̦ruse kāju Janš. Bandavā II, 426.

Avots: EH XIII, 211

pãrsper̂t, tr., überschreiten, den Fuss über etwas setzen: tā vaicāja, kāju pārspē̦ruse Vēr. II, 655.

Avots: ME III, 177

pãrspẽt: savu pļāpību nebij varējusi p. Jauns. Raksti III, 59. kâ ve̦ca vērpēja varē̦tu p. tumšuo ziemu 104.

Avots: EH XIII, 211

pãrspẽt, tr., überwinden, überwältigen, übertreffen: tu viņu pārrunāsi un arī pārspēsi I Kön. 22, 22. viņi lūkuoja cits citu pārspēt valuodās LA. [tas viss un juo sevišķi agrīnā celšanās bija Marčam visai grūti pārspējamas lietas Valdis Stabur. b. 180.]

Avots: ME III, 177

‡ pãrspiêst,

1) entzweidrücken;

2) nachdrucken:
lai ārzemju atsauksmes tiktu pārspiestas Rīgas laikrakstuos Daugava 1936, S. 109.

Avots: EH XIII, 211

pãrspîlêt, tr., über die Massen zwicken, spannen, überspannen, übertreiben: tu lietu pārspīlē Rainis. tev manis nav jātur par tik pārspīlē̦tu Asp. ir varbūt pārspīlē̦ta mana vēlēšanās Por. Subst. pãrspîlẽjums, die Übertreibung: teiki tik nepieciešami lietišķuo bez kādiem pārspīlējumiem Ar.; pãrspîlêšana, das Übertreiben; pãrspîlê̦tãjs, wer übertreibt.

Avots: ME III, 177

pãrspuodrinât, tr., überpuizen, von neuem aufputzen: kaŗuotes MWM. VIII, 564.

Avots: ME III, 178

‡ pārspuokuôt, ändernd verunstalten, lächerlich machen (?): tas tik ir puoļu vārdus pārspuokuojis, ka ... nevar pazīt Pēt. Av. II, 135.

Avots: EH XIII, 212

‡ pārspradzinât "?": katlu pārspradzina Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 211

[pãrsprādzinât, entzweisprengen: p. katlu, cilindru, (beim Keimen) sē̦klas Golg.]

Avots: ME III, 177

pãrsprâgt, ‡ Refl. -tiês "über Macht essen" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "essen").

Avots: EH XIII, 212

pãrsprâgt, intr., entzweiplatzen, bersten: kad tu pārsprāgtu! pārsprāguse dze̦lzu stīpa BW. 33539, 1.

Avots: ME III, 177

‡ pãrsprañgât Dunika, von neuem zusammenschnüren: p. žagaru ve̦zumu, kas taisījās izjukt.

Avots: EH XIII, 211

[pãrspraudît, wiederholt umstecken, anderswo einstecken: ve̦lns pārspraudīja tuos (kuociņus) pa citu ceļu Pas. III, 123.]

Avots: ME III, 177

‡ pãrspraukt Baižkalns, grob mahlen, schroten: pārspraukta labība.

Avots: EH XIII, 212

[pãrspraûst,

1) ansteckend decken über:
p. plīvuru;

2) von neuem od. anderswo einstecken:
p. skalu;

3) p. ruobežu, die Grenze umändern.
Refl. -tiês, sich hindurch drängen: kamē̦r pūķis pārspraužas pār mežu... Pas. III, 136.]

Avots: ME III, 177

pãrsprẽ̦gât, ‡

2) wiederholt zerplatzen, Risse bekommen;
‡

3) zersprengen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 212

pãrsprẽ̦gât, spritzend vorübergehen (vom Regen): vējš aizdzina lietu, tikai pārsprē̦gāja Kand.

Avots: ME III, 177

[pãrspridzinât, entzweisprengen: p. akmeni.]

Avots: ME III, 177

pãrspriêst, tr.,

1) beurteilen, besprechen, abhandeln, kritisieren:
jaunasgrāmatas,svarīgus jautājumus;

2) beraten:
pārspriedām, kuo darīt. Subst. pãrspriêdẽjs, der Kritiker, Rezensent; pãrspriêdums, die Besprechung, Abhandlung, Kritik, die Beratung; pãrspriêšana, das Besprechen, Kritisieren, Beraten.

Avots: ME III, 177, 178

pãrsprukt: dažam pārsprūk kāds vārds, es entfährt einem wohl ein Wort Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "entfahren").

Avots: EH XIII, 212

pãrsprukt, intr., hinübergleiten, entwischen: lūkuoja bez suoda pārsprukt pāri dažiem skuolā nepieciešami vajadzīgiem mācības gabaliem.

Avots: ME III, 178

pā`rsprukt mājās, nach Hause entwischen.

Avots: ME III, 178

pãrsprûst: "pa visu miesu Plūd." ME. III, 178 zu ersetzen durch "pār visu miesu Plūd. Selgā (1938), S. 26".

Avots: EH XIII, 212

‡ pãrspulgt, über etwas aufleuchten (?): sārte̦nuo spīdumu reizu reizēm pārspuldza tāļuo zibeņu baltā plīva Upītis Pirmā nakts 362.

Avots: EH XIII, 212

‡ pãrspurkstêt M. 378, hinüberschwirren.

Avots: EH XIII, 212

pãrsestdìenas, pãrsestdìenãm, einen Sonnabend um den andern: viņš gāja uz mājām tikai pārsestdienas MWM. X, 333.

Avots: ME III, 174

pãrstãdît, tr., umpflanzen: puķes, kāpuostus.

Avots: ME III, 178

pãrstaĩgât: ciemuojuoties p. radus Oknist. ‡ Refl. -tiês Oknist u. a., wandernd (spazierend) sich überanstrengen.

Avots: EH XIII, 212

pãrstaĩgât, tr., durchwandern, durchqueren: visu pasauli. tā zeme, kuo mēs pārstaigājuši IV Mos. 13, 33. tagad varat iet pārstaigāt jaunuo mežu Lapsk. dieva galdu pārstaigāt, zum Abendmahle gehen Sess. n. U.

Avots: ME III, 178

[pā`rstaĩgât U., nach vollendeter Reise (zu Fuss) nach Hause kommen.]

Avots: ME III, 178

‡ pãrstaĩguļuôt M. 373, hinübersiedeln (von Nomaden).

Avots: EH XIII, 212

‡ pā`rstàipienis ² Liepna "dzija, kas aužuot neaužas līdz, bet iet vaļēja pa aude̦kla vienu vai uotru pusi".

Avots: EH XIII, 212

pãrstàipît, ‡

2) (mühsam) hinüberziehen
Oknist u. a.: p. miruoņam līķa autu.

Avots: EH XIII, 212

pãrstàipît, tr., zu sehr recken: dzīslas. Refl. -tiês, sich überrecken: arī kad pārstaipās, de̦r izdzert (retējuma sakni) Etn. I, 28.

Avots: ME III, 178

‡ pā`rstàips ² was hinübergezogen (-gereckt) ist od. sich hinübergezogen (-gereckt) hat: acainiem lindrakiem vienā pusē tâ kâ zīlītes nuosē̦tas, uotrā pusē tādi pārstaipi Sonnaxt; "dzijas (vai cita kā) pārstaipījums" Saikava: kad vienas krāsas dzīparu nuogriêž un šūn ar uotru un atkan ar pirmuo, tad uotrā pusē nav pārstaipu.

Avots: EH XIII, 212

[pārstāja, das Aufhören: cīrulis dzied bez pārstājas Fest.]

Avots: ME III, 178

pãrstaruôt, tr., überstrahlen: tavu gaismu maigi vājuo citas liesmas pārstaruo Vēr. I, 1326.

Avots: ME III, 178

pãrstâstît, tr., referieren, erzählen [Pas. III, 119] : pārstāstīsim tikai par tām! MWM. VI, 628. viena uotrai daudz kuo uzticēja un pārstāstīja A. XXI; 402. [Juris sāka īsi pārstāstīt, kads plāns tam bijis prātā Juris Brasa 155.]

Avots: ME III, 178

pãrstât,

1): auch Oknist;

2): auch FBR. IX, 110, Oknist; šī pārstāšuot pie jā staigāt Pas. VII, 133 (aus Lettg.). Refl. -tiês, ‡

2) = uzstât(ies) 1 N.-Laitzen: es pārstājuos, lai man duod. ‡ Subst. pãrstājums, Unterlass
Preiļi (Kur. Nehrung): be pārstājuma.

Avots: EH XIII, 212

pãrstât,

1) tr., sich für jemand einlegen, für jem. eintreten, beschützen, verteidigen:
[nu jūs... tuo puišeļa bezdievi vēl pārstājat Janš. Čāp.8. man Ķirmgrauži tik˙pat kâ nuo radu puses, man viņi jāpārstāj, kur paši nav klāt Janš. Dzimtene ² I, 178.] es gaidīju, viņš mani pārstās, un re, viņš nuorāja A. XI, 52. es e̦smu nācis šuo sievišķi pārstāt LP. VI, 713;

2) aufhören:
lietus pārstāja. [pārstājis apmeklēt Latg. 1922, VII, 11 (wohl nach r. перестал посѣщать); in Fest. in dieser Bed. auch das Refl. -tiês: lietus sāk pārstāties.] Subst, pãrstâjẽjs, der Beschützer; pãrstâšana, das Verteidigen; das Aufhören.

Avots: ME III, 178

pãrstatît: p. apgāztuos vai pielijušuos rudzu status Oknist.

Avots: EH XIII, 212

pãrstatît, tr., versetzen: ja man būtu visa ticība, tâ ka es varē̦tu kalnus pārstatīt (jetzt: pārcelt) I Kor. 13, 2, rakstnieks vē̦sturisku nuotikumu pārstatījis tagadnē Latv. Refl. -tiês, sich versetzen. Subst. pārstatĩjums, die Versetzung; vārdu pārstatījums, die Inversion; pãrstatîšana, das Versetzen; pãrstatîtājs, wer versetzt.

Avots: ME III, 178

pãrstãvêt,

1): viņai bārene jāpārstāv Delle Negantais nieks 111; ‡

3) = sastãvêt 2: pārstāvēja (r. простоял) pie kuoka visu nakti Pas. XV, 275 (aus Lettg.); s. auch Stender Deutsch-lett. Wrtb., unter "ausstehen".

Avots: EH XIII, 212

pãrstãvêt, tr.,

1) sich für jemand einlegen, in Schutz nehmen, verteidigen:
kuo le̦pnums, spē̦ks var pārstāvēt? kad ņāve nāk, tad tie atstāj GL. [pārstāviet šuos ļaudis! Glück Makkab. 5, 19. kad kāds bagāts ļaunu darījis, tad ir daudz, kas viņu pārstāv Sirach I3, 21;]

2) überdauern, überstehen:
nams, kas mūžam pastāv, kas mūžam negruozās, kas pārstāv laiku..., gadu simteņus un tūkstuošus A. IV, 456. Subst. pãrstãvêšana, das Verteidigen; pārstāvê̦tājs, wer ein gutes Wort einlegt, verteidigt.

Avots: ME III, 178

pārstāvis (unter pãrstāvs): auch Salis.

Avots: EH XIII, 212

pãrstāvs, [pārstāvis, der Verteidiger Fest.], der Beschützer, Vormund: viņš iece̦lts bāra bē̦rniem par pārstāvu Dünsb.

Avots: ME III, 178

‡ pãrsteberêt Stenden, steif und ungewandt hinüberschreiten: piedzēries tikai ar muokām varēja p. pār slieksni.

Avots: EH XIII, 212

pãrstèidzĩba,* die Übereilung: jaunības pārsteidzība A. XX, 558.

Avots: ME III, 178

pãrsteidzîgs: sich übereilend, voreilig Segew.

Avots: EH XIII, 212

pãrstèidzîgs, übereilt: jaunība ir pārsteidzīga A. XII, 19. lauksaimnieki iesāk rīkuoties pārsteidzīgi Vēr. I, 359.

Avots: ME III, 178

pãrsteiga,* die Überraschung: viņa nezināja aiz pārsteigas kuo darīt MWM.

Avots: ME III, 178

pãrstèigt, ‡

2) = pãrstèigtiês Oknist.

Avots: EH XIII, 212

pãrstèigt, tr., übereilen, überraschen: rīts pārsteidzis nabaga vęlnu LP. VII, 1320. patīkami mūs pārsteidz arī brīvprātīgais, nuo aizspriedumiem svabadais gars Pav. sargāsimies nuo pārsteigtiem suoļiem! B. Vēstn. Refl. -tiês, sich übereüen: apduomāsim labi, nepārsteigsimies! Subst. pãrstèidzẽjs. wer übereilt, überrascht; pãrstèigšana, das Überraschen, Übereilen: [aizrādīja uz darba pārsteigšanu Veselis Tīr. ļaudis]; pãrstèigšanâs, das Sichübereilen; pãrstèigums, die Überraschung: man bija laiks attapties nuo sava pārsteiguma Rainis.

Avots: ME III, 178, 179

pãrstèigtĩba,* für pãrsteigums, die Überraschung, das Überraschtsein: pārsteigtības izsaucieni MWM. VI, 385; [die Übereilung].

Avots: ME III, 179

pā`rstèigtiês, nach Hause eilen, heimeilen: nuo baznīcas braucuot pārsteidzas kāds nuo brūtgāna brāļiem ātrāki mājās BW. III, 1, S. 84.

Avots: ME III, 179

pãrstīdzẽjis, zu sehr aufgeschossen: viņa ideāli ir pārstīdzējuši un izbālējuši Ver. II, 328.

Avots: ME III, 179

pãrstìept,

1): p. virvi pāri upei, maisu pāri sē̦tsvidum Oknist; ‡

2) reckend überanstrengen
Dunika: p. ruoku (kuo smagu ceļuot).

Avots: EH XIII, 212

pãrstìept, tr., hinüberspannen: aude̦klu pār ratu jamtu. Refl. -tiês,

1) sich hinüberspannen:
tilts pārstiepies pār platuo upi Aps.;

2) sich streckend überanstrengen, sich überrecken.

Avots: ME III, 179

pā`rstìept, nach Hause schleppen, mit Anstrengung heimtragen: tuos pārstiepis mājā LP. IV, 209.

Avots: ME III, 179

pãrstiguôt,

1) intr., auf einem schmalen Stege hinübergehen:
sisenis varbūt, pie mieta turē̦damies, vārēja pārstiguot Por.;

[2) eine gerade Linie von neuem ziehen
od. durchhauen (von Feldmessern) Jürg.].

Avots: ME III, 179

[pãrstikluôt, mit Glas bedecken.]

Avots: ME III, 179

[pā`rstît ² Warkl. "= bārstît, kaisît" N.- Peb.; zu pārsla?]

Avots: ME III, 179

pãrstĩvêt,

2): mit Mühe (hin)überziehen:
(kre̦klu) par galvu pārstīvēju Tdz. 48074, 1.

Avots: EH XIII, 212

pãrstĩvêt,

1) intr., zu steif werden:
bē̦rais bij pārstīvējis Stari II, 284;

[2) (etwas Schweres) hinüberschleppen.
Refl. -tiês, (etwas Schweres) ziehend sich überanstrengen].

Avots: ME III, 179

[pãrstruostêt, tüchtig durchschelten: p. bē̦rnu.]

Avots: ME III, 179

pãrstràdât, tr., umarbeiten: romānu. Refl. -tiês, über die Massen arbeiten, sich arbeitend überanstrengen.

Avots: ME III, 179

pãrstrèbtiês, sich überessen, überfressen (an einer flūssigen Speise): griķu putras Etn. III, 13. kad kuģa ļaudis tādu ēdienu baudīja, tie gribēja vai pārstrēbties LP. V, 221.

Avots: ME III, 179

pãrstrĩpuôt, pãrstrĩpât, tr., durchstreichen: burtus.

Avots: ME III, 179

pãrstruostêt: scharf verwarnen U. (unter struostêt); bet arī saimniekus labi pãrstruostēja: ka tie ņe̦muot sev dzērējus par kalpiem Janš. Mežv. ļ. II, 39.

Avots: EH XIII, 212

pãrstùmt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich hinüberstossen (-schieben).

Avots: EH XIII, 212

pãrstùmt, tr., hinüberstossen: laivu pār upi.

Avots: ME III, 179

‡ pā`rstumtiês, mühsam heimfahren: lai varē̦tu kaut kâ p. līdz mājām ar trim skrituliem vien Janš. Dzimtene II, 273 f.

Avots: EH XIII, 212

pãrstuñda,* die Überstunde: pārstundu (darba pēc nuoteikta laika) atcelšana Konv. ² 1141.

Avots: ME III, 179

pãrstuñdãm, Adv., eine Stunde um die andere: slimniecei jāduod ik pārstundām zâles.

Avots: ME III, 179

[pā`rstũrêt, heimsteuern: pārstūrēja arī Pudiķis..., un beidzuot pat pienāca uostā Pe̦rlanta onkulis De̦glavs Rīga II, 1, 376.]

Avots: ME III, 179

[pãrstũrêt, herüber-, hinübersteuern.]

Avots: ME III, 179

pãrstùris [Pas. III, 357], pãrstùriski, kreuzweise: sūnas je̦m pārstūris (pārkrustis) nuo labā augšpakšķa uz kreisuo apakšpakšķi JK. VI, 45. prievīti pārsien pārstūriski krustam LP. VII, 401.

Avots: ME III, 179

pãrstũrs, übermässig schwer lernend, zu wenig begabt: galviņa tāda pārstūra Bl.

Avots: ME III, 179

pãrsũdzêt, tr., Berufung einlegen, appellieren: tuo pārsūdzēt A. XXI, 758. Subst. pãrsũdzêšana, das Appellieren; pãrsũdzê̦tãjs, der Appellant.

Avots: ME III, 179

pārsũdzĩba, die Berufung, Appellation: tie iesniedza pārsūdzību Latv. pãrsùktiês, zur Genüge, zum Überdruss saugen, schlürfen Poruk V, 361.

Avots: ME III, 179

pãrsukât, tr., überhecheln, überbürsten, überkämmen: linus, drēbes, matus.

Avots: ME III, 179

pãrsunît: uote̦rs ... pārsunīja tuo Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 144).

Avots: EH XIII, 212

pãrsunît, tr., rügen, hunzen: viss mans darbs ir jāpārsuna, daudz ir manas blēdības GL.

Avots: ME III, 179

pãrsûnuôt, tr., intr., mit Moos belegen, bewachsen: sūnām pārsūnuotas vietas.

Avots: ME III, 179

‡ pãrsũrêt Dunika, Rutzau, zu salzig werden: gaļa pārsūrējusi.

Avots: EH XIII, 212

‡ pãrsūrkstêt, zu schmerzen aufhören: saule mugurai ādu sadedzinājuse? ... gan pārsūrkstēs Vanagu ligzda 42.

Avots: EH XIII, 212

I pãrsust, [abtrocknen (intr.)]: viņa krāva tuos kārtīgi krustis, lai pārstis Jauns.

Avots: ME III, 179

II pãrsust: "gebähnt" ME. III, 179 in "gebäht" zu verbessern.

Avots: EH XIII, 212

[II pãrsust, zu viel gebähnt werden; in der Hitze od. Feuchtigkeit wund werden: kājas pārsutušas.]

Avots: ME III, 179

pārsùtît, tr., hinüberschicken: pār upi.

Avots: ME III, 179

pā`rsùtît mājā, nach Hause schicken, heimsenden.

Avots: ME III, 179

[pãrsvaidît,

1) wiederholt od. mehrere Objekte hinüberwerfen:
p. kuokus pār sē̦tu;

2) (bei einem Konfessionswechsel salbend) umtaufen;

3) trocknend umwerfen (eine gegliederte Masse):
p. ābuoliņu.]

Avots: ME III, 180

pārsvārki,* der Überrock: vadmalas pārsvārki MWM. VII, 802.

Avots: ME III, 180

pãrsvars: ātram zirgam nevar pārsvara ve̦zumu (eine überschwere Fuhre) likt Segew. kad mazam zirgam nāk pārsvaru (wenn die Last die Kraft übersteigt), tad viņš vairs neiet Segew. kad nāk pārsvaru (wenn zu grosse Anforderungen gestellt werden, wenn eines Menschen Geduld zu viel in Anspruch genommen wird, wenn zu viel Unglück über einen hereinbricht), nevar ebenda. pārsvaru aus pār svaru?

Avots: EH XIII, 212

pãrsvars, das Ubergewicht, die Superiorität: dziesmā piekrīt pārsvars jūtām RKr. IX, 107. [ve̦zums ir lielā pārsvarā pret zirga spēju Stelp., Fest.]

Avots: ME III, 180

pãrsvā`rstîtiês, [gehend wiederholt das Gleichgewicht verlieren]: viņš gāja palīguodamies, pārsvārstīdamies Aps.

Avots: ME III, 180

‡ pãrsveķuôtiês, sich mit Harz beziehen: priežu baļķiem, kas bija tâ pārsveķuojušies, ka ... Virza Straumēni ³ 26.

Avots: EH XIII, 213

‡ pārsvemptiês, unbeholfen und schwerfällig hinübergehen: ve̦dāju māte ... pār istabu pārsvempās VL.

Avots: EH XIII, 213

[pãrsvēpêt, (von neuem) durchräuchern. p. te̦lpas ar paegļiem.]

Avots: ME III, 180

pãrsvḕrt, ‡

2) überwiegen:
kai liek šuo labuo darbu uz svariem, tai jis pārsveŗ visus sliktuos darbus Pas. V, 159. Refl. -tiês,

2): gājējs ... ar smagu lēcienu pārsvērās ("?") pār grāvi Jauns. Raksti IV, 300.

Avots: EH XIII, 213

[pãrsvḕrt, von neuem abwiegen: p. linus. Refl. -tiês,

1) sich beim Wiegen versehen;

2) sich hinüberneigen:
ve̦zums pārsvēries uz kreisuo pusi.]

Avots: ME III, 180

‡ pãrsvêrteniskis ² Frauenb., Adv., sich hinüberneigend, wobei der grössere Teil des liegenden Gegenstands keinerlei Stütze unter sich hat.

Avots: EH XIII, 213

pãrsvètdièna, ein unwichtiger, überflüssiger Feiertag Ruota; pārsvētdienām, pārsvētdienas, einen Sonntag um den andern: ik pārsvētdienām lejā spiedza harmonikas Vēr. II, 29. mazākais pārsvētdienas viņš ciemuojās Vēsmiņuos MWM. VII, 809.

Avots: ME III, 180

pãrsvète, pãrsvè̦ta [Nitau, Golg., Kosenhof], U., ein unwichtiger Feiertag: bija pārsvēte; ne˙viens negāja uz tīrumu strādāt, tikai mājās kādus darbus knibināja RKr.; pārsvē̦tas, die alten katholischen Festtage Peb. n. U., [Jaunie mērn. laiki II, 11].

Avots: ME III, 180

pãrsvètît,

1): tuos (Fische vor dem Essen)
viņš ar pārsvētīja (segnete) Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 180); Fürbitte mit Handauflegung halten Walk n. BielU. pēc popa pārsvētīšanas ve̦lns palika vēl niknāks Pas. IV, 205. visa zeme pārsvētīta: visu zemi Jezus gāja kristīdams, svētīdams Tdz. 54854.

Avots: EH XIII, 213

pãrsvètît, tr.,

1) den kirchlichen Segen einem Täufling der Nottaufe geben, noch einmal segnen, [(mehrere) segnen (perfektiv) : es jūsus nuokristīšu un pārsvētīšu Pas. III, 239];

2) mit einem Guss Wasser Raufbolde trennen:
plūkšanās, kuŗu muižas galdnieks pārsvētījis ar ķipi ūdens Baltp.;

3) durchwalken, durchprügeln:
tev viņš pēc bruokastīm jāiesauc iekšā un jāpārsvētī Druva II, 770.

Avots: ME III, 180

pãrsvè̦tki, unnütze, überflüssige Festtage Mag. IV, 2, 149.

Avots: ME III, 180

pãrsvè̦tvakar, pãrsvè̦tvakarus, einen Sonnabend um den andern: vai jūs ik pārsvē̦tvakar kuriniet pirti? Lautb.

Avots: ME III, 180

‡ pãrsviedrinât, schwitzen machen (?): šās uogas spirdzina pakrūti un pārsviedrina Lange Latv. ārste 8.

Avots: EH XIII, 213

pãrsviêst, ‡

2) tauschen (?):
pārsviedīsim sievām Anekd. IV, 249.

Avots: EH XIII, 213

pãrsviêst, tr., hinüberwerfen: akmeni pār jumtu; pārsviest par kanceli, auch vārceli, über die Kanzel werfen, aufbieten: skuoluotājs vakar pārsviests par kanceli MWM. VII, 499. Refl. -tiês,

1) sich hinüberwerfen, hinüberspringen:
nuo viena zirga uz uotru Līb.;

2) sich ändern, die entgegengesetzte Richtung annehmen:
vējš pārsviedies uz uotru pusi.

Avots: ME III, 180

pãrsvilinât, tr., noch einmal sengen: cūku; beim Röden nachhelfen, wo leere Stellen geblieben U.

Avots: ME III, 180

‡ pārsvilt, verbrennen (intr.,?): kas ātri pārsvilst Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Flatterholz").

Avots: EH XIII, 213

‡ pãrsvîst, ganz mit Schweiss bedeckt werden; tüchtig durchschwitzen: pārsvīdis ar lielām, rupjām pilēm Kaudz. Izjurieši 133. dikti pārsvīdīsi Lange Latv. ārste 63. aizsaldējies kad dabū p., tad paliek ve̦se̦ls Wessen.

Avots: EH XIII, 213

[pãrsvītrât, durchstreichen (z. B. etwas Geschriebenes).]

Avots: ME III, 180

I spārs (gen. s. spārna?), der Flügel beim Spinnrade Kawall n. U.; aus spā`rns entstanden.

Avots: ME III, 988

II spãrs: uoda dē̦li nuokuoduši spāram tē̦vu, māmuliņu BW. 2749, 1. nuolaidās s. (Libelle) Sudrabkalns V. b. I. 81.

Avots: EH II, 547

II spãrs Karls., Wolm., PS., C., Salis, die Bremse U.: lai spāri nekuostu Etn. II, 99. dundurs un aklais spārs, kas dzīvuo nuo citu asinīm Kaudz. Ve̦cpiebalga 67. pa dienas viduci viņus spāru laikā ieve̦d staļļuos Etn. III, 125; die Libelle PS., Wassernymphe V.: zivtiņas kamstīja pēc... uodiem un spāriem Alm. Meitene nuo sv. 27. spāri . . , laidelējās pa kalmēm Plūd. Mazā And. bērn. atm. 16; fig., ein Leichtfertiger (?): tik vieglu spāru, kāds tas, nuovedīs drīz nuo ceļa grāvī iekšā Jaunie mērn. laiki III, 59. Wohl aus spārvs entstanden.

Avots: ME III, 988

‡ III spārs, = spãre

I: dieva dē̦ts pirti dara, ze̦lta spārus spāruodams BW. 33844, 4 var.

Avots: EH II, 547

uzpārselêt Wid., = uzpārsluôt.

Avots: ME IV, 364

uzpārsluôt: sētnieki ..., aplūkuodami savus ielu gabalus un paslaucīdami viegluo nakts uzpārsluojumu Veselis Dienas krusts 3.

Avots: EH II, 730

uzpārsluôt, ein wenig schneien: sniegs uzpārsluojis.

Avots: ME IV, 364

vispãrsaprùotams Stari III, 57, (all)gemeinverständlich.

Avots: ME IV, 624

a˙a, a˙ã

1) (li. aà) Ausruf nach einer genügenden Belehrung:
vai pats mājās? - nē, viņš uz lauka. - aa, tad es viņu dabūšu.

2) Ausdruck des Selbstbewusstseins:
viņš jau tevi pārspēj. - aa! Er übertrifft ja dich. - Keine Spur davon!

Avots: ME I, 5

‡ âbūls ² Siuxt, gen. s. ābūla BW. 5791, 5 var., gen. s. ābūļa BW. 5791, 5, âbūliņš ² Siuxt, der Klee; baltais od. cūku od. mauras od. pārskrejamais ābūliņš, eine auf Wiesen wachsende Kleeart mit hohem Stengel und graugelber Blüte Siuxt.

Avots: EH I, 192

‡ añtiķis, die Augenbraue Rutzau; der Knochen oberhalb der Augen Dunika, Kal., OB., Rutzau; die Schläfe ebenda; Plur. añtiķi, der obere Teil des Gesichts überhaupt ebenda: blondīne ar tumšiem antiķiem Janš. Bandavā 11, 45. dikti pārsists labais antikis ... kad tik acs arī nav maitāta! 203. kad kraušu pa antiķis, tad redzēsi gan! Dunika. Wohl aus li. añtakiai "etwas über den Augen".

Avots: EH I, 70

apbũbêt: apbūbējumus (baltas puvuma pārsliņas) nuoņe̦m un ieme̦t cūkām Siuxt. ‡ Refl. -tiês (in einer alten Handschrift), = apbũbêt: piens apbūbējies.

Avots: EH I, 75

apẽ̦nuôt, tr.,

1) beschatten:
kuoki apē̦nuo druvas. zē̦na jaukuo pieri apē̦nuo kupli brūni mati Lautb. mākuoņa saulīti apē̦nuoja BW. 21474;

2) in Schatten stellen:
apē̦nuo un pārspēj ve̦cuo galvas pilsē̦tu Doku A.;

3) betrügen
(Rujen nach U.).

Avots: ME I, 85

aptuvumis, annähernd: kritiku varē̦tu aptuvumis latviski apzīmēt par pārspriedumu B. Vēstn.; auch aptuvis Balss. pēc tās var aptuvis nuosacīt piena viltuošanu Konv. ² 3117.

Avots: ME I, 132

atbust, intr., inch., erwachen: viņš galā apklusa, vairs mūžam neatbuda Sudr. E. Apsk. I, 403; atbust nuo pārsteiguma MWM. VIII, 87.

Avots: ME I, 152

atģist, inch.,

1) erkennen, begreifen:
nu tikai vīrs atģidis, ka vilkus nevar vis lamāt LP. V, 190;

2) sich erinnern, auf einem Gedanken kommen, auf etw. vervallen:
kungs tīri paģībis, bet atģidis pie durvīm piķi nuolikt JK. V, 75;

3) verstehen, wissen, vermögen:
vadātāji apmulsinuot prātus, tā ka vairs neatģieduot laukā tikt Etn. I, 88. Refl. -tiês,

1) bemerken, sich bewusst werden, begreifen:
nule tik suņpurņi atģid's, ka māte nav vis ciemā JK. III, 7;

2) zur Besinnung kommen:
atģidies nuo pārsteigumiem JR. V, 3; nepaguvu atģisties Vēr. I, 515;

3) sich erinnern:
viņas vārdus lasuot, viņš spēji atģidās savu aizmirstuo mīļākuo Seibolt.

Kļūdu labojums:
auf einem = auf einen

Avots: ME I, 161

‡ *atkor(g)ât, losbersten Dond.: kad maizes kukuļi virsū un sānuos ir pārsprāguši un atvē̦rušies, tad saka, ka tie ir "atkor(g)eiš".

Avots: EH I, 149

‡ *atkor(g)ât, losbersten Dond.: kad maizes kukuļi virsū un sānuos ir pārsprāguši un atvē̦rušies, tad saka, ka tie ir "atkor(g)eiš".

Avots: EH I, 149

atpakaļ, atpakaļu, atpakaļus, atpakaļis, atpakaļš, atpakaļām Erlaa (at + pakaļa), Adv.,

1) lokal, zurück:
gailītis pārstiepis vīriņam dzirnaviņas atpakaļ LP. III, 92. pa brītiņu tā kāpj atpakaļu LA. divi ragi pierē atpakaļus sierē RKr. VII, 126. jāsim atpakaļis LP. VI, 329. Oft zur Verstärkung der mit at- zusammengesetzten Verba: atpakaļ atduot, atgriezties, zurückgeben, zurückkehren. simtu rubļu uz priekšu, vai atpakaļ nenāca svarā, ob 100 Rubel mehr oder weniger, fiel nicht ins Gewicht Purap.;

2) temporal: dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren
LP. I, 183. sen, sen atpakaļ vor langer Zeit LP. V, 71. nav diezin cik ilgi atpakaļ LP. VI, 5;

3) attributiv: atpakaļ gaduos, in früheren Jahren
LP. VI, 60. sen atpakaļ ve̦cuos laikuos, vor uralten Zeiten Dīcm. I, 57.

Avots: ME I, 180, 181

attapt (li. attàpti), intr.,

1) ankommen, gelangen:
kā tu šurp attapi?

2) ab-, loskommen:
viņš nevar attapt vaļām;

3) Zeit gewinnen, vermögen:
kungs vēl attapis teikt LP. VII, 176. viņš vairs neattuop ne durvis aiztaisīt LP. VII, 492. arvienu suolīji man pateikt, kur tava dzīvība glabājas, bet nekad neattuopi LP. IV, 197;

4) sich erinnern, ins Gedächtnis rufen, auf etw. verfallen, verstehen:
pats attapu sav(u) dziesmiņu BW. 909. savu vārdu viņš lai nevar attapt Tr. lai es ceļa neattapu BW. 1844. varēsi tu visvare̦nā pilnību attapt Hiob. 11, 7. Refl. -tiês, sich besinnen, wieder zu sich kommen: tad arī ar laiku tik attapuos JR. IV, 63. man bij laiks attapties nuo sava pārsteiguma Rain.

Kļūdu labojums:
attapis teikt = attapis pateikt
492 = 432
1844 = 18441

Avots: ME I, 203

aũkstums: ziemas aukstumiņš BW. 28110, 2 var. ziemeļa aukstumiņš 2757, 1. pārskrēja aukstumi (Frösteln) Grenzhof.

Avots: EH I, 186

barvieta, der Raum, den eine Schwade einnimmt: viņi pārstaigā ar grābekli barvietas A. XXV, 147.

Avots: ME I, 265

‡ baudžuve, = ‡ baũģuve (?): visa b. duosies uz priekšu Janš. Bandava II, 93. kad visas trīs e̦sam ... kuopā, tad vienā baudžuvē vien ejam 97. pārskatīdams visu baudžuvi Mežv. ļ. II. 355. visa gaŗā b. Līgava I, 314.

Avots: EH I, 206, 207

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

bire,

1) ausgerieseltes Korn;

2) Hasen-, Schafmist Krons-Würz.
n. A. X, 2, 536; cf. pires, spires;

3) die Dille:
zāļu bires Elv., U.;

4) eine Anzahl (von Schafen), die Herde:
vušku birīte (Var.: bariņš) pārskrēja par kalniņu sprindzē̦dama BW. 29006, 1.

Kļūdu labojums:
aiz 2) jāiesprauž (hinter 2) ist einzufügen: Plur. bires
Dille = Pille

Avots: ME I, 297

II bīte, die Furcht [bĩte Siuxt]: vai tad man liela bīte nuo šī? kad viņš nāks skuolā, tad viņam cita bīte Naud., Ruhental. patmīlis, kas re̦ti pārskatās un māk pie tam savas vājības labi nuoslēpt, izplata ap sevi bīti, tas ir, kaut kuo cienībai līdzīgu, jauktu ar bailēm Latv.

Avots: ME I, 304

I čagans, locker, undicht, weich [AP., Waldeg., Planhof, Stuhrhof, Burtn.]: sniegs snidzis vieglām, čaganām pārslām Apsk. I, 284. čagans sniegs Niedra, spilve̦ns Vēr. II, 385. [č. le̦dus Ekau, mürbe gewordenes Eis]. žuokli uzpampst un tuop čagani Konv. 58. saliec malku labi čagani, ka saulītē izžūst Salisb. [Anderswo (z. B. in Fehteln, Treiden) sei čagans = sauss (trocken): č. siens.]

Kļūdu labojums:
žuokli... Konv. 58 = žuokļi... Konv. ² 58

Avots: ME I, 400

caũrdure,

1): càu[r]dure ² Kaltenbr., Oknist, càurdures ² Sonnaxt: caurdures - kâ ar adatām sāpe pārskrien vis gaŗām šur tur Sonnaxt, kad stipri saskrienas, caurdures sānuos duŗ ebenda; ‡

2) das Schlüsselloch
(?): muti pielicis pie caurdures Janš. Dzimtene I ² , 44.

Avots: EH I, 261

cê̦luonis,* die Ursache, der Grund: pārsaldēšanās ir cēluonis dažādām slimībām Kronw.

Avots: ME I, 377

cīkstiņš, der Kampf, der Ringkampf: cīkstiņā viņš nepārspējams.

Avots: ME I, 390

čĩkstuoņa,

1) andauerndes, lautes Knarren, Knistern, das Geknarre:
durvju č. A. XX, 122. nuo mākuoņiem vientuļā čīkstuoņā birst sniega pārslas;

2) etwas, was knarrt:
diezin, kamdēļ tev tās čīkstuoņas (knarrende Stiefel) vajadzēja Poruks. visās istabās čīkstuoņu krē̦sli.

Avots: ME I, 416

čur̃ks! Interj., das Fliessen einer Flüssigkeit bezeichnend: pārsita pakausi, iztecēja asinis čurks LP. V, 98. [Vgl. li. čiurkšt.]

Avots: ME I, 422

[dàderis ²

1) ein Hahn, der
dāderē; fem. dādere Fest.;

2) Oppek., ein allzu hastiger Mensch,
"cilvē̦ks, kas grābšķīgs, ķerstīgs, pārsteidzīgs, ātrs visu darīt, pie kam ne˙kas neizduodas, viss plīst un jūk": tāds kâ dāderis, - grābstās vien.]

Avots: ME I, 446

daũdzkā`rt, oft, häufig: cilvē̦ks daudzkārt pārskatās.

Avots: ME I, 444

dē̦sts,

1) die Pflanze
L., St., U.;

2) der Setzling:
iedēstītais dē̦sts gan auga, bet pieņēma pie tam tādu veidu A. XX, 762. dārzāji sējami iepriekš lecekļuos un vē̦lāk dē̦stā pārstādāmi sakņu dārzā Konv. ² 512; sīpuola dē̦sts, Brutzwiebel U.;

3) das Mistbeet
[Lis.], N. - Schwanb., Infl.; dafür gew. leceklis.

Avots: ME I, 464

[dirbas, izbaiļu dre̦buļi, der Schauder: man pārskrēja dirbas pār kauliem Selsau.]

Avots: ME I, 469

diži (unter dižs 3), sehr: d. pārsteigti Janš. Mežv. ļ. I, 192. d. man bij prieks, ka... Frauenb. viņai ne˙kuo d. netīk tās puķes ebenda; viel: d. ne˙kuo nuo pasaules nezinu Frauenb.

Avots: EH I, 324

dižmanĩba, vornehmes, nobles, aristokratisches Wesen: viņš sirgst ar pārspīlē̦tu dižmanību.

Avots: ME I, 475

‡ dribata Warkl. n. FBR. XI, 107. "pārsteidzīgs neapduomīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 333

dube̦ns, dubens: dziļā akas dube̦nā BW. 23195, 3. rakstīts pūra dubeniņš 16629. pārsala jūriņa līdz dubenim 13282, 1. grima dubenī 7525 var.

Avots: EH I, 338

dzijpāris, dzijpārs. dzijpuors (Alm.). dzijpurs BW. 5015. 2 var., 6946. 7121 var., 7144 var., = dzīpars.

Avots: ME I, 549

dzîpars [Nigr., dzĩpars Wandsen. Dond., dzīpāri L., cīpārs Manz.], dzĩpuors [Bauske], dzîpurs [Warkh.], dzivpars RKr. XVII, 27. Demin. auch dzîpartiņš BW. 4909. [dzijpārīši (auch cimpurīši) BW. 7121 var.]; n. U. auch dzîpuores.

1) gefärbtes, buntes, wollenes Garn zu bunten Geweben od. zum Brodieren
(gew. Pl.): sarkani dzīpariņi BW. 5640. cimdiņa neadīju bez dze̦lte̦na dzīpuoriņa (Var.: dzīvpariņa BW. 7257; 7259. raibus cimdus deviņiem dzīpuoriem 15682. nepirki, jauns būdams, māsiņai dzīpuriņu 16010. [sarkans cīpārs Manz. Post, I, 256], dzīparu klēts. die Klete, wo der weibliche Schmuck und Brautschatz aufbewahrt wird: slēpies, māsiņa, dzīpuoru klētī BW. 16836;

2) etwas Schwaches, Kraftloses:
viņš jau man tāds dzīpariņš. sagt die Mutter von ihrem schwächlichen Kinde Grünh.;

3) dzîpars (auch suņa dzîpars). eine Blume:
ar dzīpariem rāviņa sarkanu dziju Dond. [Vgl. P. Schmidt RKr. XV, 46 f.]

Avots: ME I, 557

I gaîķis ² : "aušīgs, vieglprātīgs, pārspīlē̦ts cilvē̦ks! Hasenpot.

Avots: EH I, 376

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

gãrdzêt [C., Nigr.], - u, ẽju, gãrgt [C., Nigr.], - dzu,

1) schnarchen (in der Brust), mit heiserer Stimme sprechen
[gardzinēt Wessen], röcheln: krūtīs gārdz od. gārc. gārdzuoša e̦lpuošana Vēr. II. 548. aiz plānās pārsienas viņš sāka stiri gārgt Saul. vīrieši nuogāzās gar zemi nāvē gārgdami A. XII, 573. saraustītās skaņās gārgs viņa žņaugtā krūts R. Sk. I, 136. luopiņš vēl gārdz AP.;

2) Unsinn schwatzen, zanken:
kuo te gārdzi tik ilgi; ej labāk pie darba! Etn. IV, 49. Subst. gārdziêns, ein einmaliges Röcheln, Schnarchen: vēl viena grūta nuopūta, vairāk kâ gārdziens un viņš bij pabeidzis savu mūžu. Dok. A. [Zu li. gargéti "булькать (о горлѣ, когда его полощутъ)", gargúoti "хрипѣть, тяжело дышать."

Avots: ME I, 618

glãsts [C., N. - Peb.], das Streicheln, die Liebkosung: tādu glāstu, tādu smaidu nav dievietei Asp. auksti dre̦buļi pārskrēja par visu miesu nuo šā le̦dainā glāsta A. XVII, 319. kâ kluss glāsts spiedās viņa dvēselē Vēr. II, 300.

Avots: ME I, 624

gûņâtiês ² : pārslējusēs pār lievenēm un tik ilgi tur tâ gūņejusēs, kamē̦r apsnaudusēs Dünsb. Skaistā Mīle 71.

Avots: EH I, 422

ìekàmpt,

2): auch Ramkau, Segew.; etwas trinken
Deglavs Rīga II, I, 53, einen Schluck nehmen: iekampis pārs klundzienu Anekd. IV, 265. tikkuo iekampu, tūdaļ arī izspļāvu Dunika, Rutzau, Sessw. ‡ Refl. -tiês,

1) = ìe-ķer̂tiês 1 Dunika, Erlaa, Frauenb., Mar., Rugāji, Wandsen: ie. kam matuos, zirgam krēpēs. ie. kuokā;

2) "sich (etwas Verbotenes) aneignen"
(eig.: einen Griff in etw. Tun ) Erlaa, Schibbenhof: tik taustāmuo vien... ie. Juris Brasa 101. iekampies svešu mantu Ramkau. ie. svešā mantā, valsts naudā Schibbenhof;

3) hereinfallen
(fig.): tur nu gan e̦smu iekampies Schibbenhof, Schwitten; ie. nelaimē, versehentlich ins Unglück geraten Jürg.;

4) sich verlieben
Laidsen, Schibbenhof;

5) schnappend einnehmen:
ie. ābuolu mutē;

6) = ìedzer̂tiês: viņš krietni iekampies AP., Erlaa, Heidenfeld, Sessw.;

7) "saēsties" Baltinow. ‡ Subst. ìekampums, ein einmaliges Sichaneignen: būs ie. Juris Brasa 101.

Avots: EH I, 518

‡ ìeklaĩkšêtiês Dunika, erschallen, erknarren: duris pārs reizas ieklaikšējās.

Avots: EH I, 519

ìestiñgt, irgendwohin geraten bleiben: iestingt klizmā LA. smaids pārskrēja pār ģīmi, iestinga lūpās Saul.

Avots: ME II, 73

‡ īnumnieks, = ‡ īnums (?): Leišuos gan˙drīz katrā sē̦tā ir savs ī: Janš. Līgava I, 101. īnumniecei pārskrēja puišelis Dzimtene III ² , 256.

Avots: EH I, 501

izbrīna ,* die Verwunderung: izbrīnā paraustīja ple̦cus Duomas III, 266. izbrīnā paplēta acis Skuju Fr. pilns pārsteiguma un izbrīnas U. b. 63, 26.

Avots: ME I, 718

II izgriezt,

1): ze̦muo luomu pārs stundās izgriež ("izve̦lk") Kaugurciems;

4): (meitu) tas ... smuki izgrie˛ Rīga II, 1, 65. Refl. -tiês,

1): = izvaĩrîtiês 1 Auleja: kur tu izgriez[ī]sies? - apstāj puiši, nelaiž.

Avots: EH I, 449

izmaņa, izmanĩba, die Gewandtheit, Geschicklichkeit, das Verständnis: dievs ar ve̦lnu rauga viens uotru izmaņā, izveicībā pārspēt LP. VII, 1159. nepazīstu pasaules izmaņu Rainis. Jānis bij stiprs spē̦kā un izmaņā LP. VI, 394. tie varēja parādīt savu druošsirdību, spē̦ku un izmanību BW. III, 1, 2.

Kļūdu labojums:
parādīt = pierādīt

Avots: ME I, 768, 769

izmîkšt Smilt., Drsth., Lub., izmîkt, intr., ausweichen, weich werden: lai graudiņš izmīkšķis pārsprāgst Liev. manas stingri savilktās spḗka saites izmīkša Skalbe. lūk, tas tam ruokās izmīkša Rainis. kamanas svārstījās pa izmīkušuo ceļu A. XII, 677, Etn. I, 137. ceļš izmīcis. pļava izmīkusi C.

Avots: ME I, 772

izmuoderêt: tevi izmuoderēšu ("?") tâ, ka tu man uotrreiz vairs nebalamutēsies Janš. Dzimtene V, 170; "paveikt, pārspēt" Wessen: es viņu gan izmuoderēšu.

Avots: EH I, 468

izrîbinât ² , zur Genüge rollen, dröhnen: kad pē̦rkuons diezgan izrībinājis, tad lietus drīz pārstāsies Sassm.

Avots: ME I, 792

izšaũt, tr.,

1) abschiessen, abfeuern, durchschiessen:
tas uz tām ar savu dubultnīcu izšāvis Etn. III, 91. ja raganas mē̦slus plintē ieliek un izšauj III, 57. vīrs tukšs kâ izšauta plinte MWM. X, 807. ceļš taisns kâ ar luodi izšauts Kaudz. M.;

2) ausschiessen, ausrotten:
mednieki izšāvuši visus putnus;

3) verschiessen, verfeuern:
visu šaujamuo;

4) hervorschiessen, herausstrecken, durch -, ver-, herausschieben:
[izšaut atspuoli Bauske, N. - Peb.] gaisma jau starus izšauj Dünsb. graudiņš pārsprāgst, saknītes izšaudas uz visām pusēm Liev. Krišus izšāva galvu nuo ūdens Dok. A. viņš izšāva mēli kâ lizi. kaktā bija plata izšaujama gulta Vēr. II, 1035. Refl. - tiês,

1) heraus -, hervorschiessen, erscheinen, aufspringen:
nuo akmins izšāvās uguns Richt. 6, 21. zibeņi izšāvās uz visām pusēm A. XXI, 188. zivs izšāvās ūdens virsū, zaķis nuo krūmiem, gulē̦tājs nuo gultas;

2) zur Genüge schiessen:
izšāvāmies visu pavakari. Vgl. li. iššáuti.

Avots: ME I, 810

jaikstiņa,

1) [jàiksts, - s (Schwungstange einer Wiege") Kreuzb., jàiksta Arrasch], eine dünne Stange; ["eine der Länge nach entzwei- geschnittene Rute" (ar jaikstiņām pārsien bē̦rza sluotas); "ein Pergel oder ein Stäbchen" Setzen, Sonnaxt;

2) "ein langes, dünnes Frauenzimmer
Nerft. [Wolh mit vorgesetztem j -, vgl. îksts "Rute". Das ai kan in Nerft auch auf altes ei zurückgehen; vgl. eikste od. eikstiņa Brucken "eine dünne Stange".]

Avots: ME II, 95

jutra, jutrenīca,

1) die Rute:
sadeva par muguru ar jutru (jutrenīcu) AP.;

2) kuoka līksts, ar kuŗu sastiprina ecēšu galdus, šķē̦rsu pārsienuot A. XV, 2, 76.

Avots: ME II, 120

kaika,

1) [kaîks ² Salis], eine verächtliche Bezeichnung eines Menschen, besonders eines Menschen von hohem Wuchs, mit langem Halse Stockm., Frauenb.: vai šis gan duomājas būt labāks nabags nekâ es? tāds pats kaika Alm. tâ jāj kungi, tâ bajāri, tâ tie kaikas zemnieķeļi VL. aus Grünh.; [kaĩka Erwahlen, Waldegalen, kaîka ² Walgalen, N. - Bergfried u. a., eine magere, hässliche Kuh mit langen Beinen, oder ein solches Pferd resp. Schaf; auch von ähnlichen Menschen gesagt;]

2) ein Unruhiger, Unbändiger
Ruj., Lub.; [kaîka ² "aušīga, vieglprātīga, pārspīlē̦ta sieviete" Kalnazeem. Zu kaikt, kaikaris "ein Unbändiger", li. káikinti "мучить, терзать", kaĩkaras "wusoko - pochyły; ein Faulpelz", apr. caican "Pferd"?]

Avots: ME II, 132

kaĩtinât (li. kaĩtinti "erhitzen"), tr., necken, sticheln, durch Neckerei zum Zorn reizen, ärgern, reizen: kundziņš savu gaspažiņu ar ābuoli kaitināja (Var.: kairināja, karināja) BW. 28262. es tam tautu dēliņam sirdi vien kaitināju 24636, 1. dzē̦rājs vīrs dievu lūdza, vairāk dievu kaitināja 19910. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es viņus kaitināju BW. 8485. nekaitini suni: viņš iekuodīs. Refl. - tiês, einander necken, sticheln, zum Ärger reizen, scherzen: meitas un puiši savā starpā kaitinās. dievs ar ve̦lnu rauga viens uotru pārspītēt: durties, kaitināties LP. VII, 1159. es jau tikai kaitinādamies vai pajuokuodamies tāda izrādījuos A. XI, 55. Zu kaist.

Avots: ME II, 136

kar̂sts (li. kárštas),

1) heiss:
karsta vasara, krāsns, pirts; karsts laiks, ūdens;

2) fig., heiss, hitzig:
karsts piktums, karstas gaudas, muokas Aus.; karsts cilvē̦ks, ein hitziger Mensch. raudāt karstas asaras LP. V, 45, karstāki I, 133. kundzei tapa karsti ap sirdi MWM. X, 511. man karsts vien izskrēja, pārskrēja, nuogāja, pārgāja - oft mit dem Zusatz: pa kauliem, pa visu miesu, es überlief mich, übergoss mich heiss;

3) schnell:
uz karstām pē̦dām, auf der Spur, sogleich, auf frischer Tat: viņš sūta uz karstām pē̦dām savu kalpu pakaļ LP. IV, 34. viņš tur atstāsta karsti, er erzählt es brühwarm, sobald er es erfahren hat. kam tik karsti ķert? LP. V, 98. tuomē̦r dē̦ls tâ tik karsti neskrien vis LP. VI, 555. [Nach Manz. Lettus karsts zaglis "Dieb, in der Tat ergriffen;" karsti me̦li Manz. Post. III, 145.]

Avots: ME II, 164

kar̂stums,

1) die Hitze, Glut:
saules karstums; [das Fieber Salis];

2) Hitze von innerer Erregung:
karstums pāriet LP. VII, 83. Häfig so ein Pl.: karstumi pieaug Druva I, 340. sievai karstumi pārsprūda pa visu miesu Plūd.;

3) die Hitze, der Eifer:
kaujas kâ viesulis un karstumā ne˙maz neapskatījās LP.

Avots: ME II, 165

I kaza, ein verächtl. Demin. kaželīte BW. 33435,

1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,

a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,

b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;

2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);

3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;

4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;

5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;

6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza

a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;

b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;

[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,

a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;

b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;

c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]

Avots: ME II, 182, 183

[kniediņš,

1) "eine Brettwand":
pār istabu pārsit kniediņu Stelp.;

2) "?": zirgam vai cilvē̦kam ir labs kniediņš ("labs nags") Stelp.]

Avots: ME II, 249

kràsainums, der Farbenreichtum: pārsvaru ieguva krāsainums, gre̦znums MWM. XI, 161.

Avots: ME II, 267

‡ kristaniski Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 89, Adv., = krustainiski: pārsiet k. Sonnaxt. pārje̦m k. saišķīti ebenda.

Avots: EH I, 655

kruõkàuts, kŗuõkàuts, kruoķàuts, ein faltiges Kopftuch: dieverīti, bāleliņ, nuoņem manu kruoķautiņu BW. 24754; 24758, 3. pār mici pārsēja kruokautiņu JR. II, 47.

Avots: ME II, 294

krustisks, kreuzförmig, kreuzweise: krustiskā plaisa MWM. X, 330. Gew. als Adv. krustiski, krustiskis, kreuzweise: kad bērns neiet kājām, jeb iedams kājas liek krustiski, tad viņam ir pinekļi BW. I, 184. zirgiem pārsēju krustiskis baltu dvieli LP. VII, 401.

Avots: ME II, 289

krustuôt, tr., kreuzen: zirgu un ēzeli Vēr. II, 1187. kumeliņš krustuotām krēpītēm BW. 29869. Refl. -tiês, sich kreuzen: sāk zibeņi krustuoties LP. VII, 497. Subst. krustuôšana, das Kreuzen; asiņu krustuôšanās; krustuojums, die Kreuzung: ielu krustuojums Vēr. II, 1305. meita dabūjuse pārskriet vagu krustuojumam LP.VII,70.

Avots: ME II, 290

kùkums,

1) der Buckel, Höcker:
uz kaila kūkuma tā nesa skrandu paunu Sudr. E. kūkumu celt, mest, einen Katzenbuckel machen: kaķis ceļ, me̦t kūkumu. uzmet (Var.: uzcel) lielu kūkumiņu, lai galviņu nepārsit BW. 23376 ;

[2) die Katze:
vai kūkums mājā? Pas. I, 390. Zu * kūkt].

Avots: ME II, 333

kupaprecê paņemt, nest, = kukarigâs n., huckepack nehmen, auf dem Rücken tragen: viņš paņēma mani kupaprecē un pārstiepa pār upi Latv.

Avots: ME II, 317

kùrms C., Smilt., [Ronneb.], ķurms [Bers.], der Haufe, der Knäuel: baznīcē̦ni stāvēja kurmuos Smilt. ļaudis ķurmuos vien gāja, pārspriezdami jaunā mācītāja runu Seib. krampji savilka viņu kurmā C. mūsu rudzu ruņģītis nuosists un iebāzts peļu ķurmā LP. VII, 727.

Avots: ME II, 324

I kûsât [(auch Trik., kùsât Jürg., kûsât ² Dunika, Bauske), serb. kisati "wallen, sieden"], -ãju, [kùsêt N. - Peb.], kûsêt [auch Kr., PS., Lis., Drosth.], -ẽju und -u [Erlaa], -ẽju, kûsuôt, intr., sprudeln, wallen, überwallen, sich erheben [Stelp.]: katls, putra, ūdens kūsā, kūsē, kūs, kūsuo. grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nuosviež aizugunī JK. VI, 32. ūdens kūsājis pār malām LP. VI, 546. nuo vakara puses kūs uz augšu me̦lni mākuoņi Saul. ja piens kūsuo, tad lai steidzuoties viņam palīgā, bet ja asinis kūsuo, tad ne LP. VI, 513. mucā kūsuo vīns ar varu Rainis. nuo Uogres līča migla augšup kūs Blaum. sirds nuo laimes kūsā pāri Vēr. II, 606. [kûsuôt ² aiz pārspē̦ka Bauske]. kūsuoša sirds, dzīvība, überströmendes Herz, Leben Jauns. JR. II, 23. jūtas un kaislības mutuļuo un kūsē JR. IV, 110. mana dvēsele kūsuo cerībās Rainis. [Vgl. dazu Berneker Wrtb. I, 678, v. d. Osten - Sacken AfslPh. XXXII, 330, Zubatý Sborn. fil. I, 124.]

Avots: ME II, 337, 338

‡ labtik, sehr, stark Bērzgale: Jānis l. pārsabīda Pas. V, 304 (aus Dagda). Vgl. (abi tik (stark) pasaļ Pas. VI, 137.

Avots: EH I, 710

laĩme (unter laĩma ),

1): pārs teļu atšķirti viņas laimē Janš. Dzimtene V, 256;

d): kam izduodas aitas, tā ir aitu l. Seyershof. man bij kustuoņu l., kad es turēju kustuoņus ebenda; "2)" ME. II, 409 zu verbessern in "3)"; ‡

4) tukša l. "Niete, leeres Los"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 713

làipa,

1) der Steg über einem Fluss od. Graben:
es pārsviedu šauru laipu pār te̦kuošu ūdentiņu BW. 13445, 1; Bretter oder Balken, die das Gehen auf dem kotigen Bauernhof erleichtern und ermöglichen Kand.: vīzde̦gune laipu meta (pagalma dubļuos) Ltd. 1586;

2) eine primitive Treppe, eine Klotz - oder Kerbtreppe, eine Baklen mit Kerben zum Hinaufklimmen, z. B. zum Futterboden
Autz, Ruj., Biel. H. 130;

3) ein unter den Darrbalken befindliches Gerüst:
apakš ārdiem ierīkuota stumdāma laipa, uz kuŗu stāvuot labību uzliek ārduos Etn. III, 103;

4) eine Leiste unterhalb der
plauktiņi, darauf sich die Bienen setzen, ehe sie in den Stock hineinkriechen: un le̦pni nuosē̦stas uz truopa laipas Vēr. I, 70;

5) laipiņa, das Trittbrett am Spinnrade
Dond., [Bielenstein Holzb. 385];

6) der Dorn, die Zunge der Spange:
sakte, kuŗai laipiņa bijuse izkritusi vai sadilusi LP. VI, 72;

7) ein Pergelstab in der Iltsfalle
Bielenstein Holzb. 597;

8) laîpa ² Nigr., = dãriens 2.] Zu lipt "steigen",
li. laiptas "Gerüst", [láipioti "fortgesetzt ein wenig umhersteigen" u. a.].

Avots: ME II, 409

lakt (li. làkti), lùoku, laku, tr., leckend fressen, Dünnes fressen, schlappen, mit der Zunge schlürfen: kaķītis luok pienu. Sprw.: labi paēdis; kas nekaiš labi runāt? bet tu ej kâ suns ūdeni lakdams. ve̦lns luok tikmē̦r jūŗas ūdeni, kamē̦r pārsprāgst. diezgan spilve̦ns asaru lacis MWM. VIII, 452. [Zu slav. lokati dass., vgl. Berneker Wrtb. I, 727.]

Avots: ME II, 416, 417

ledene,

1) der Eiszapfen
M.;

2) das Eisstückckhen:
ūdeņa garaiņi sanāk kuopā ar mazām ledenītēm un tad ar savstarpēju berzēšanuos iegūst īpašu spē̦ku, kuŗu sauc par elektrību Winkler;

3) ledenes, Hechte, die unterm Eise, also schon früh laichen
Lub., Peb., Drsth.: ledenes jau iznē̦rsušas, bet citas vēl ne Austr.;

4) der Schwerthafer
Lub.: ledenes jau sadīgušas, lai gan dīķi pārsalst ar le̦du Lub., Peb.

Avots: ME II, 445

liẽlums,

1): aiz lieluma (im Bewusstsein seiner hohen Stellung)
ne̦zina, kuo darīties Kaltenbr.;

2): sìenu kasuot vīrietis ņe̦m lielumu (das Dichte),
sievietis kasa klāt Heidenfeld. sajemt (sìena) lielumus (die dichte Schicht) Kaltenbr., Wessen: nuo lieluma Diet., ungefähr, im grossen und ganzen, im allgemeinen. lielums (Adv.), ‡

b) in den Hauptzügen, in der Hauptsaehe
Kaltenbr.: saprast l. saprata; ‡

c) oberflächlich, einigermassen, ein wenig
Sonnaxt: istabu tikai l. pārslaucīt. zâli l. nuoplūkt.

Avots: EH I, 756

lĩgât,

2): ej, pluostiņ, līgādams! Tdz. 52056 (aus Linden in Kurl.). redzēja ... pa tiem (scil.: ceļiem) līgājam savu Jukumu lē̦nā gaitā ar mazuo, pakūduo luosīti Janš. Līgava II, 307;

6): vējš lìgā ² kuoku Saikava. l. bē̦rnu, šūpuli ebenda, Warkl.;

8): sich beugend und bewegend (eine Arbeit) verrichten
Liepna: man vuss itis rudzu tīrums jālìgā ² (= jāpļauj). Refl. -tiês: visi meži lìgājas ² , kad vējš pārskrien Saikava. jī līgājas šūpelī Pas. X, 302 (ähnlich in Bērzgale, Warkl.).

Avots: EH I, 748

lints, -s: mit iñ Ruhental,

3): auch (mit ìn ² ) Erlaa, (mit in̂ ² ) Ramkau; zwei zusammengeschobene Darrbalken und das darauf aufgeschichtete Getreide
(mit ìn ² ) Warkl.; éin Darrbalken und das darauf aufgeschichtete Getreide (mit ìn ² ) Kaltenbr., Oknist; "kārts rijas ārduos" Wessen;

4): salmu jumtu jumjuot, sāk jumt nuo apakšas uz augšu zināma platuma juoslu (lin̂ti ² ), cik cilvē̦ks var pārsniegt ar ruoku; kad viena l. jumta līdz kuorai, tad atkal nuo apakšas sāk uotru linti jumt Ramkau.

Avots: EH I, 743

miteklis,

1) die Behausung, die Unterkunft, der Verbleib:
vē̦lns pārskrējis savā miteklī LP. VII, 484. kalējiene tam pataisīja mitekli ierādītā kaktiņā Neik.;

2) das Nahrungsmittel:
tāds miteklis vistām gards un derīgs Gg. II, 125. pārnesīšu bērniņiem dažu dienu mitekliņu (gew.: miteklīti) BW. 19362. Zu mist

I.

Avots: ME II, 638