Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ronis' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ronis' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (18)

ceronis

ce̦ruõnis Kand., das Haar: tev ir labs ce̦ruonis. Zu ce̦ra.

Avots: ME I, 376


dižvaronis

dižvaruonis, der gewaltige, herrliche Held; zuweilen ironisch.

Avots: ME I, 476


guronis

gurùonis 2 Warkl., ein müder, schwacher Mensch.

Avots: EH I, 421


kronis

kruõnis,

1): puķu k. galviņā BW. 27570 var. brūtes kruoni nuoņe̦muot 33616. vizuļa k. 5606; ‡

4) skapja k., der Aufsatz eines Schrankes
- Siuxt; ‡

5) skursteņa k., das Schornsteingesims
Siuxt; ‡

6) der Balkenkranz beim Bau
Orellen.

Avots: EH I, 664


kronis

kruõnis,

1) die Krone, der Kranz:
ķeizara kruonis; zalkšu kruonis. Sprw.: neba kruonis nuokritīs, sagt man zu einem zimperlichen, weichlichen Menschen. kruoņus (echt le.: vaiņagus) pīt, Kränze flechten. ruožu kruonis, der Rosenkranz bei den Katholiken LP. VI, 51;

2) die Krone (eines Fürsten), die Regierung:
kruonis pārdevis zemniekiem mājas. kruoņa ienākumi, nuoduokļi, Kronseinkünfte, -abgaben; kruoņa mantinieks, Kronerbe; kruoņa mežs, Kronsforst; kruoņa muiža, Kronsgut; kruoņa skuola, Kronsschule; kruoņa svētdiena od. svē̦tku diena, Kronsfeiertag; kruoņa zeme, Kronsland; kruoņa zemnieks, Kronsbauer;

3) die Krone, der obere aus dem Zahnfleisch hervorragende Teil eines Zahnes.
[Nebst estn. (k)rōn> aus mnd. krone.]

Avots: ME II, 294, 295



matronis

matruonis [Lis.], der Haarwurm; das Panaritium (Fingerwurm) U.; matruõņi C.

Avots: ME II, 566


mironis

miruonis: es visiem miruoņiem ūdentiņa nesējiņa BW. 27357; ein Schimpfname ("rāms, neveikls cilve̦ks") Frauenb.

Avots: EH I, 818


mironis

miruonis (f. -ne LP. VII, 198), [miruons Dunika, Bauske, mir,uonis Glück IV Mos. 6, 6 u. 11; 9, 6; Jes. 26, 19; Tobias 12, 11, mir,uons II Mos. 12, 30; Sirach 10, 10; Matth. 28, 7; Markus 9, 26], ein Toter, eine Leiche: nuo miruoņiem augšā celties. Sprw.: kur cilvē̦ki, tur miruoņi; kur luopi, tur maitas. sāpes lai izdēd kâ ve̦cs miruonis Br. 88. miruoņus iezārkuot, apglabāt, sadedzināt. - [miruoņu puķe, linaria vulgaris.]

Avots: ME II, 635


ronis

ruônis,

1): ruoņi kauca Daugavā BW. 30466.

Avots: EH II, 392


ronis

ruônis KL, Prl., C., PS., Wolm., Kr., ruônis 2 Karls., Salis, PlKur., ruõnis (li. rúonis bei Būga KSn. l, 279) Bl., rùonis 2 Gr.-Buschhof,

1) der Seehund (phoca irtulina L.):
Sprw. apaļš kâ ruonis. ruoņu tauki, Seehundstran. - pe̦lē̦kais ruonis, grauer Seehund (halichoerus gryphus Fabr.) Natur.XXXVII, 29; puogainais ruonis, Ringelrobbe (phoca foetida Fabr.) ebenda 28; ilkņu ruonis, das Wallross B. Vēstn. ruoņu pauti U., grosse Morcheln;

2) rùonis 2, etwas Dickes und Rundes
Warkl. Nach Bezzenberger (bei Stokes Wrtb. 235, wo auf ir. ŕn "phocä aus ae. hrán "balaena" hingewiesen wird) wahrscheinlich nebst li. rùinis "Seehund" entlehnt aus dem Germanischen. Nun ist aber eine germ. Form, auf der le. ruonis beruhen könnte, unbekannt (man beachte auch den Stosston von ruônis!), und ir. rón kommt aus geographischen Gründen hier nicht in Betracht. Eher also wohl Ableitung von ruons. Li. rùinis könnte mit kurischer i- Epenthese aus *ruoinīs entstanden sein, s. auch Būga KSn. I, 279.

Avots: ME III, 581


rožkronis

ruõžkruõnis, der Rosenkranz: ruožkruonīti laizdama caur pirkstiem. Janš. Bandavā II, 170.

Avots: EH II, 394


skaidronis

skaidruonis Lubn. n. BielU., klares Wetter.

Avots: EH II, 497


šķironis

šķiruonis* Wid., was abgeschnitten ist, ein Bruchstück, Splitter.

Avots: ME IV, 46


tronis

tronis Seyershof, ein dicker und fauler Mensch. Zu trone?

Avots: EH II, 697



varonis

varuônis: cīnīties ar milžiem, varuoņiem BW. 2959, 1.

Avots: EH II, 758


varonis

varuônis, varuõnis, varuons,

1) ein Starker, ein Vernichter, ein Despot
(varuonis) Spr.: kad mūs varuons dzīrēs mākt Fürecker;

2) der Held.

Avots: ME IV, 481

Šķirkļa skaidrojumā (185)

aizdusa

àizdusa: àizdusis 2 auch KatrE., Oknist, aizduss Wessen, (chronischer Husten) Zvirgzdine: jam cieši liels aizdusis. jis ir miris ar aizdusi Oknist. ar aizdusi (Var.: aizdusu) pipelīte BW. 35056.

Avots: EH I, 20


aizīt

àizît 2 (= li. aižýti "enthülsen?) zuobus Warkl., die Zähne zeigen, grinsen. Refl. -tiês, ironisch, herausfordernd lächeln: nezinu, kā jis tiê aizījās Warkl. n. FBR. XI, 120. Vgl. auch aisît.

Avots: EH I, 27


aizkāpt

[àizkâpt LKVv., hinsteigen, hingehen; so im ironischen Sinn auch in Ronneburg u. a.].

Avots: ME I, 31


anka

añka NB. (li. ánka "die Schlinge, in der die Segelstange hängt") "die Schnüre, womit die Segel am Mast befestigt werden". Wohl ein Kuronismus. Zur Etymologie s. Walde Vergl. Wrtb. I, 61.

Avots: EH I, 70


apgorīties

apguorîtiês, (sich dehnend, rekelnd) sich umwenden: nevar vien apguõrīties Jürg., Trik. te jau nav vietas ne apguôrīties 2 (ironisch gesagt) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 86


apsvētīt

apsvètît,

1): glāzīti apsvētīta ūdeņa Pet. Av. II, 201; ‡

3) beschimpfen
(ironisch) Bers.

Avots: EH I, 118


atgriezīgs

atgriezîgs: atgriezīgu ļaundarītāju Rožu kronis (Rigā 1868), S. 64.

Avots: EH I, 143


balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258


bandīt

bandît (li. bandýti), versuchen Preiļi auf der Kur. Nehrung. Ein Lituanismus oder Kuronismus.

Avots: EH I, 204


beka

be̦ka,

1): auch Saussen, Wolm., Zaļm.; kazu b. und sūnu b. Linden, gewisse Pilzarten; ein Pilz
(sēne) überhaupt Muremois, Sonnaxt; ein (für Menschen) unessbarer Pilz Ramkau, Salisb. (in Salisb. nur ironisch auch von essbaren Pilzen: atkal tās pašas be̦kas galdā!); der obere Teil eines Pilzes Linden. Agaricus cinnamomus zu ersetzen (s. J. Alunans IMM. 1933 II, 227) durch boletus bovines resp. boletus edulis.

Avots: EH I, 211, 212


blendzēt

blèndzêt 2 -ēju, [auch blenzêt], sich herumtreiben. Subst. blèndze 2 ,der Herumtreiber: blendze blendzē apkārt Mar. n. RKr. XV, 108. [Wenn blendzêt älter ist als blenzêt (das wohl zu blenzis "Faulpelz" gehört), dann ist es wohl als ein Kuronismus mit r. блугá "корова или овца, не привыкшая к дому и всегда блуждающая" verwandt.]

Avots: ME I, 313


bringāt

bringât, mit Gewalt wegführen, wegschleppen [Etn. III, 130]: vilks bē̦rnus bringāja avuota lejā BW. 21128. [Der Bedeutung und Form wegen scheint dies Wort nicht aus bringen (woher brinģēt "tragen bringen" BW. 2686) aus bringen entlehnt, sondern (als ein Kuronismus) damit verwandt zu sein.]

Kļūdu labojums:
etimoloģijai jāskan (die Etymologie muss lauten): Gleich briņģêt BW. 2686 aus d. bringen

Avots: ME I, 332



būzinēt

bùzinêt 2 Sakstagals, (mit û ) Bērzgale, matt (kraftlos, erschöpft) bellen oder so sprechen (ironisch).

Avots: EH I, 258


ciems

cìems: Demin. ciemītis BW. 11543 var. (aus Lennew.);

1): kam piede̦r tē̦va c. BW. 3736. re̦ti tas ciemiņš (Var.: tā sētiņa), kur pie vārtiem vītuoliņš 3340 var. visu vienu šituo māju sauc ciemu Orellen;

2): "vairāk māju kuopā" Siuxt;

3): auch der Sing. cìems - der Ort, wohin man zu Besuch geht
AP.; " viesuošanās" Warkl.; uz ciemu iet, zu Besuch gehen Orellen;

4): ciemā nākt, iet, angreifen, überfallen
(ironisch) Saikava: ciema iedams dabūju par smeceri;

6) ein guter, freundschaftfich gesinnter Nachbar
Dunika, OB., Rutzau: redzi, ciem! Janš. Dzimtene III 2 , 256; ‡

7) ciema grē̦ks PV., einmaliges Bettpissen:
zē̦nam šuonakt nuoticis ciema grē̦ks.

Avots: EH I, 277


cīkstēt

II cĩkstêt, Refl. -tiês: auch Frauenb., Salisb. (hier nur ironisch), (mit ì) N.-Wohlfahrt.

Avots: EH I, 276


cīrulis

cĩrulis, [cīrvulis Lng.], cīrvulis Manz., cĩrvels Dond., [gen. s. cīrvēa BW. 24133, 4 var. (aus Sassm.)], die Lerche: cīrulis dzied, ļivina, vīturuo. Sprw.: kur cīrulis mē̦sluo, tur cīrulis pļauj. ce̦kulains od. sūdu cīrulis, Haubenlerche, cīrulītis als Liebkosungswort: vīriņ, manu cīrulīti BW. 9397. [Li. dial. cyrulỹs vielleicht ein Kuronismus (neben echt li. vyturỹs od. vieversỹs; unklar is das Verhältnis zu finn. kirvi "Lerche". Im Übrigen wohl eine Lautnachahmung; vgl˙sloven. čiriti "zirpen", r. чири́кать "zwitschern, zirpen", bulg. чурулига "Haubenlerche".]

Avots: ME I, 391, 392


dancis

[III dancis Essern n. U., Druwa I, 909, ein Krummholz; eine Radfelge Bielenstein Holzb. 545 2 (aus Popen). Als Kuronismus eine Nebenform zu dandzis. Vgl. auch dankuoties. dank- vielleicht durch Kontamination von dang- und lank- (in luocīt, lùoks u. a.).]

Avots: ME I, 436, 437


dižozols

dižuôzuols,

1) eine grosse, herrliche Eiche:
kur tu augi, dižuozuols BW. 5437;

2) der Held:
tautas dižuozuoli, die Söhne, der Stolz des Volkes (oft ironisch) R. Sk. II, 9.

Avots: ME I, 476



drungans

drungans, lauwarm (von Flüssigkeiten): ūdens drungans (re̦mde̦ns) kâ jē̦ra mute Etn. III, 66. [Zwischen Hasenpot und Grobin. Als ein Kuronismus zu li. druñgnas "lauwarm".]

Avots: ME I, 504


dūša

dũša, das leibliche und seelische Befinden (synonym mit sirds).

1) als Subj.: dūša īstā vietā, das Herz sitzt auf dem rechten Fleck.
man tāda ve̦ca dūša Kav. tev ir stipra dūša, du kannst viel vertragen. tuo mana dūša nene̦s, das vertrage ich nicht. man dūša apskrienas, apte̦kas, man me̦tas slikta dūša od. nelabi ap dūšu, mir wird es übel. viņam paliek pliekana dūša, viņam nuolekst dūša, es wird ihm flau zu Mut. dūša sapluok, sašļūk. der Mut sinkt. dūša viņam laistās, er ist hungrig Kav. tam dūša kâ miets od. kâ zvē̦ram; tam briesmīga dūša, der hat ungeheure Courage, der kann alles ertragen. tam dūša kâ miets, sirds kâ plāksteri, od. kâ siets, sagt man ironisch von einem Feigen und Weichherzigen;

2) Als Präd. oder adverbial: viņš tagad dūšā od. pilnā dūšā, er ist betrunken;
viņš tukšā dūšā. er ist nüchtern, hat weder gegessen, noch getrunken. tukšā dūšā [vgl. li. añt tuščiõs dũšios "auf den nüchternen Magen "] nedrīkst peldēt;

3) als Obj.: dūšu kam aizduot. jem. erzürnen,
gew. dusmas aizd. A. VIII, 1. 66. dūšu meklēt. betrübt sein Wain. dūšu nevajaga nuolaist, dūšu piesiet. das Herz kräftigen (mit Essen und Trinken). dūšu saņemt, Mut fassen. dūšu uztaisīt, ietaisīt. sich einen Rausch anlegen: kāds vīrs bij ietaisījis dūšeli. hatte sich ein Räuschchen angelegt LP. VII, 53; krietnu dūšu ietaisījis. einen gründlichen Rausch VII, 57. dūšu zaudēt, den Mut verlieren;

4) abhängig von Präp.: viņš strādāja ar visu dūšu Kaudz. M. iet pie dūšas, schmecken:
man pat darbinieka putra ietu pie dūšas; - tâ e̦smu izsalcis LP. I, 187. [Während apr. dūsi "Seele" wenigstens in der Bed. durchs Slavische beeinflusst ist. und li. dūšià (acc. dũšia,) "Seele, Empfindung, Herz " sicherlich aus dem Slavischen entlehnt ist. kann le. dũša der abweichenden Bedeutung wegen nicht leicht als ein Lehnwort aufgefasst werden (als solches würde es wohl auch eher * dùša lauten. vgl. serb. acc. s. dûšu und IF. XXXIII, 117; zu le. ū stimmt apr. im acc. doūsin), sondern ist eher mit slav. duša "Seele " verwandt und zwar mit dem Vokalismus von li. dūsė´ti "schwer aufatmen" und slav. dyxati "atmen ", poln. dysze (plur., fem.) "Zuglöcher im brennenden Kohlenmeiler ". Nur wenn die angebliche Nebenform duoša wirklich alt wäre, könnte wohl auch dũša entlehnt sein und fürs aruss. душа eine entsprechende Bedeutung vorausgesetzt werden.]

Avots: ME I, 530


dvilinkus

dvilinkus, zweifach, doppelt: salikt drānu dvilinkus Grob. n. Etn. IV, 18. [Als Kuronismus zu li. dvìlinkas "zweifach".]

Avots: ME I, 538


dvinga

dviñga [Dond., Wolm., Salis]. dviņģis. der Dunst. [Zu dvans als Kuronismus oder Lituanismus.]

Avots: ME I, 538


dzīvot

dzîvuôt,

1) leben (im Gegensatzt zu tot sein):
kamē̦r dzīvuo, tikām mācies. kas dzīvuo, tas ē̦d; [wachen L.: vai jau dzīvuo, ist er schon wach? bē̦rns jau dzīvuo U., ist schon wach];

2) leben - mit Angabe der Art und Weise:
guodīgi, labi, laimīgi, plaši, priecīgi, rāmi, raže̦ni, smiedams, zaļi dzīvuot; dzīvuot vienā līksmībā; dzīvuot kâ dieva ausī, ar dievu uz pusēm, kâ gailis pa papuvi, kâ pa jē̦ra vilnu, kâ pa kāzām (herrlich). guodīgi dzīvuot grūti, bet labi; dz. bēdīgi, nelaimīgi, neē̦rti, naidīgi, ienaidā; dzīvuo kâ suns ar kaķi; dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi (ironisch); dzīvuo kâ pa miglu, kâ maisā iebāzts. viņš dzīvuo uz nebē̦du (flott, ausschweifend). kâ putns zara galā (unsicher, in ewiger Gefahr). dzīvuo tâ, ka arī citi var dzīvuot;

3) leben, hausen mit Angabe des Ortes:
dzīvuojam kur kuŗais, katrs pa savu malu. pīles tur dzīvoja A. XX, 722. dzīvojamā ē̦ka, istaba, Wohngebäude, Wohnstube;

4) mit eines Akk. der Zeit und des Inhaltes: dzīvot kur divi gadus, ilgu, laimīgu mūžu, dzīvojis cilvē̦ks, ein Bejahrer
U., gew. piedzīvuojis c. LP.IV, 121;

5) arbeiten, beschäftigt sein
Durben, Grobin, [Dond.] (s. dzīvāt): tu dzīvuoji dižu darbu BW. 3641. divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu 16939. kuo tad tu tur dzīvuo raudādams?

6) die Arbeit der Kinder tun, spielen:
viņš iesāka ar skaidiņām dzīvot MWM. VII, 16; in dieser Bedeutund gewöhnlich das Refl. -tiês: bē̦rni dzīvojas pa plānu.

Avots: ME I, 560, 561


engt

en̂gt 2 , e̦n̂dzu 2 , en̂dzu 2 NB., suchend durchstöbern ("gāzt visas malas apkārt"). Etwa als ein Kuronismus zu li. èngti "mühsam und schwerfällig tun; bedrängen, quälen"?

Avots: EH I, 369


gards

gar̂ds, (li. gardùs [acc. s. gàrdų u. gar̃dų]),

1) wohlschmeckend, schmackhaft:
kam gribas ēst, tam viss gards. lai tā (maize) bija garda ēst. BW. 8209. uzliek gardu mielastiņu. ciema kukulis gards. gardu gardais alus Upīte Medn. laiki. atradu gardu, apēdu pats. gardu muti od. ar gardu muti ēst, dzert, mit grossem Appetit, mit Behagen essen, trinken: nu ēdis maizi ar gardu muti LP. III, 92. viņš ar gardu muti ūdeni izdzēris VII, 805. gardi ēda panāksnieki BW. 19266, 7. gardi pamieluot, mit Leckerbissen prächtig bewirten: brūtgāna māte panāksniekus vēl gardi pamieluo BW. III, 1, 23;

2) vom Geschmacksinn auf andere Sinne übertragen - angenehmen, süss, behaglich:
laipns vārds mūžam gards. atradis grāmatā kādu gardu vietu MWM. VII, 500. ve̦cākajam brālim uznāk gards miegs LP. IV, 59. viņš smējās savus garduos smiekliņus Kaudz. M. gardi smieties, herzlich lachen: daži gardi smējās A. XI, 690;

3) ka ne gārds, hach Herzenslust:
ej laimīga un ciemuojies ka ne gārds! ne˙viens tev tā neliedz. izgulējies ka ne gārds Seibolt. [ka ne gards Jürgensb.; die Schreibung mit ā beruht wohl auf kuronischem Einfluss. Wohl zu ai. gárdha-ḥ "Gier", gṛdhyati "ist gierig", s. Zupitza Germ. Gutt. 176, Walde Wrtb. 2 unter horior, Berneker Wrtb. I, 320, sowie Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 63, der auch alb. ngriδem "bin brünstig" hierherstellt.]

Avots: ME I, 602


gārds

II gārds, kuronisch und oft in Bückern für gar̂ds.

Avots: ME I, 618


grandīt

grañdît [PS., C., gràndît Trik., N. - Peb., Schujen, Jürg., Salis, Arrasch], - u, - ĩju, [auch grandēt U.],

1) tr., mit Lärm rütteln, schütteln, stossen, mit Lärm hinunterstürzen, verfolgen:
sākuši kratīt māju, grandīt visas malu malas J. Up. tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up. dze̦lzasu rati pa akmeņiem stipri granda Fest.;

[2) gran̂dît 2 Bl.], poltern, zertrümmern
L., St., U.;

3) [gran̂dît 2 Dunika], mit grosser Anstrengung schaben, kratzen:
gr. katlu. Refl. - tiês,

1) sich herumstossen
Fest., Drosth.: kuo tu grandies? laiva grandās, das Boot bewegt sich AP.;

2) mit Lärm niederstürzen, poltern, rollen:
sākuši grandīties pa piedarbu J. Up. pē̦rkuons grandās Dok. A. [Wenigstens in der Bed. 3 als Kuronismus zu li. grándyti "schaben", grę́sti "reiben, scheuern", ae. grindan "zerreiben, zermalmen" d. Grand "Sand" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 315 unter frendō und Berneker Wrtb. I, 356.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up.

Avots: ME I, 637, 638


iegaļi

iẽgãļi, der Hinterkopf des Mensches; der Teil des Kopfes zwischen Hörner und Ohren Katzd. [Mit kuronischem gãl - für galv -.]

Avots: ME II, 16


ieglaustīt

[ìeglaustît (ironisch) pa ausi, eine Ohrfeige verabfolgen N. - Peb.]

Avots: ME II, 17


ievilcināt

ìevil˜cinât, tr., chronisch werden, andauern lassen: nevajaga slimību ievilcināt.

Avots: ME II, 88


ievilkt

ìevìlkt, tr.,

1) einziehen, herein -, hineinziehen:
suns ievilcis asti starp kājām. es ievilku kādu dūmu A. XI, 477. viņš uzmeklēja pudeli un ievilka labu malku Saul. ve̦lns ieve̦lk ļaudis dzelmē LP. IV, 2;

2) einrenken:
kad jēriņš izlīmējis kāju, tad tuo ieve̦lk Etn. II, 161;

3) iev. uguni, Feuer anmachen;

4) iev. valuodu, von etwas zu sprechen beginnen:
vedēji atkal ievilka valuodu BW. III, 1, 39; beginnen: paviegli ievilku vaiņaga danci RKr. XVI, 199;

5) ievilkdama dziedāt, im VL. sehr oft, n. U. mit Schnörkeln singen, mehrere Töne auf einer Silbe anbringen:
ievilkdama es dziedāju, ievilkdama gavilēju; ievilkdama mīļā Māŗa manu mūžu kārsināja BW. 333. bedrēs, alksnājā jau ieve̦lk lakstīgala Vēr. I, 1095;

6) Hiebe versetzen:
labāk tad jau paķert kādu stribiķi un ievilkt pa lieliem Etn. II, 76. Refl. - tiês, sich hineinziehen, sich herein -, hineinschleppen, mit Mühe wohin gelangen: ūdens ievilcies drēbēs. tik tik varēja ievilkties gultā LP. IV, 100. es šuodien viņu redzēju ieve̦lkamies buodē Blaum.;

2) sich hineinziehen, sich festsetzen, chronisch werden, andauern:
ievilcies kâ uts kažuokā. slimība var ievilkties Konv. 2 2085. viesību vakars ievilkās ilgāki Saul.;

3) sich einen Strich anlegen:
tu jau nu arī par daudz ievilcies MWM. VI, 643;

4) ne̦samais ieve̦lkas smagumā, wird schwerer
LP. IV, 225;

[5) sich einschleichen:
viltīga mācība ieve̦lkas, es schleicht sich falsche Lehre ein].

Avots: ME II, 88


ilglaicīgs

il˜glaĩcîgs ,* langwierig, chronisch: ilglaicīgi iekaisumi MWM. IX, 729; ilglaicīga (ilgstuoša) slimība.

Avots: ME I, 705


indeve

iñdeve [Tr., Līn., Weinsch., Selg.], inde̦va, indive LP. III, 40, indieva Lennew. n. U.,

1) die Anlage, Disposition, (schlechte) Neigung [?]:
Sprw. smukam smuka indeve [wohl: Unglück]. puisītim viena mēle, trejdeviņa indevīte BW. 12415, 9 [aus Hasenp.];

2) eine (recht böse) Krankheit, Unglück:
kāda indeve, tādas zāles. [Grietiņai... trīs... indevītes: stāvi pupi, sarkans kūsis, nerūgst maize abriņā BW. 35104 aus Kabillen und Alschw.] viņš izteica māsas indevi LP. V, 62. Bei Elv. indive, die fallende Sucht. vēl piemetīsies kāda indeve Wain. [In Dond. (iñdeve) und Kreuzb. (indava) eine schwer zu heilende Krankheit;]

3) Gift
Elv.; [

4) vai tevi pats indeve atnesis? hat dich der Henker hergeführt
U. - Als Kuronismus od. Lituanismus zu li. indėvė "Gift" bei Būga KSn. I, 263, das wohl zu į̃ "in" und dė´ti "legen" gehört; im Le. mag der zweite Teil an devu "ich gab" angeglichen sein].

Avots: ME I, 707, 708


izglāzāt

izglãzât luoga rūti Dunika, eine Fensterscheibe ausschlagen (ironisch).

Avots: EH I, 448


izis

izis, ein alles, stark abgenutztes Messer Sessw.: (ironisch) ar izīti buomi griêzu.

Avots: EH I, 451


kancināt

kañcinât (kánkinti "peinigen"), tr.,

1) = kancināt, ausforschen Nord - Westkurl., Bie.; [verfängliche Fragen vorlegen L.];

2) reizen, ärgern:
suni [Wandsen, SAlis], Bers. lielākais zē̦ns pa durvīm kancināja iekšā mazuo LA.; kancināt bē̦˜rnu, ein Kind schreien lassen Wolm. Refl. - tiês,

1) einander ausfragen, reizen;

2) sich abquälen, sparsam umgehen:
saimniece kancinājās visu ziemu ar ēdienu Dond. [Als ein Kuronismus mit einer Grundbedeutung "foltern" zu keñkia "es tut wehe", χέγχει· πεινᾷ, got. hūhrus, an. hungr "Hunger", an. "plagen, quälen" u. a., s. Feist Wrtb. 2 204, Boisacq Dict. 389, von der Osten - Sacken KZ. XLIV, 44.]

Avots: ME II, 153, 154


kankalis

I kañkalis, [kànkalis 2 Mar.], eine harte Erdscholle ["mit àn", Wessenshof], ein Erdkloss, - sacietējis zemes vai izkārnījumu gabals Gold.: šādi, tādi sīki putni, kankalīšu kūļātāji BW. 2664. kaplis, sadauzīdams arkla izlauztuos kankaļus (kukulžņus) un ve̦lē̦nas Antrop. II, 35, Perk. [Als ein Kuronismus nebst. kankars II zu kankalaĩ "Hoden", kankórėžis "ein Tannenzapfen" und vielleicht ciẽkurs, cirkuris, cinkulis.]

Avots: ME II, 155


kankālis

[II kañkālis "ein Unkraut im Roggen mit hellroten Bläten, das sich um die Roggenhalme windet" Neuenb. - Als ein Kuronismus zu kankals, slav. kǫkoľь "Kornrade".]

Avots: ME II, 156


kankals

kañkals [Dunika] (kañkalas), eine kleine Glocke für Kühe Rutzau. [Als ein Kuronismus zu kaļuôt (s. dies) und r. кóлоколъ "Glocke" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 547.]

Avots: ME II, 155


klandzināt

klañdzinât, = klandzināt: visi mani klandzināja, alle gackerten gegen mich, fielen über mich her Biel., Smilt.; [klañdzinât Salis, klan̂dzinât 2 Lautb., viel reden; klañdzinât Ruj., = skandināt. - Als ein Kuronismus könnte es zu lat. clangere, hlakka " schreien, krächzen", gr. χλαγγή " Klang" u. a. gehören; wenn es aber echt le. ist, kann es mit n aus m zu klamstēt " gehören.]

Avots: ME II, 213


klentēt

[klentēt Für. I, Lng. "fluchen."- Eher wohl als ein Kuronismus nebst apr. klantī(w)uns "geflucht" verwandt mit slav. klęti "fluchen" und klętva "Flucht", als daraus entnommen, da die slavischen Wörter formell nicht genau entsprechen.]

Avots: ME II, 223


krants

krañts Ober - und Nieder - Bartau, Rutzau, krants, - s, kŗants RKr. XVI, 77 [aus Ranken], krañte [Līn.], Gr. - Sessau, krà`nte 2 Bers.,

1) das Ufer:
kur krantuos atvasas ar biezām lagzdām auga A. XVI, 403. pilli kŗanti ievas zied RKr. XVI, 77;

[2) krañte Nigr., Turlau, der Rand. -
Wohl als ein Kuronismus zu li. krañtas od. kriañtas "steiles, hohes Ufer", kránta "берег", kráñtas (gen. pl. krántų) "грань, острый угол", "jäh, steil", klr. крутъ "steiles Ufer" u. a., s. Zupitza KZ. XXXVI, 65, v. d. Osten - Sacken IF. XXIII, 381, Trautmann KZ. XLVI, 265].

Avots: ME II, 259


krapants

krapants,

1) ein schwaches, mageres Pferd
Etn. I, 59; 89;

2) der Arrestant:
katram saimniekas krapanti jāve̦d nuo vienas stancijas līdz uotrai; krapan- tuos braukt, die Arrestanten führen Ahs.;

3) der Pl. krapanti, eine schwere Arbeit, Drangsal:
nu ir krapantuos, jetzt ist es schlimm Selg. n. Etn. IV, 97. [In der Bed. 1 vielleicht als en Kuronismus zu li. krapinéti "ходить невѣрным шагом", krapulỹs "кто еле ходит".]

Avots: ME II, 260


krāvāt

krãvât,

1): kràvât 2 Warkl. "pārcilāt". ‡ Refl. kràvâtiês 2 Auleja, = kŗavâtiês: ar vienu sìena gubeņu krāvāsies trīs dienas (ironisch).

Avots: EH I, 646


laceklis

I laceklis,

1): auch Trik.; ‡

2) ein Trunkenbold, Säufer
Rožu kronis (Riga, 1868), S. 129; ‡

3) lacekļi Kalnemois, Sessw., Ausgespieenes.

Avots: EH I, 710


lancīt

làncît, - ĩju,

1) ["(aus) lichten"
Lng.;] das Netz aus dem Wasser hervorheben, die Fische daraus herausnehmen und das Netz wieder ins Wasser auswerfen Lasd.;

2) eine grosse Strecke mit Mühe zurücklegen
Smilt. Refl. - tiês,

[1) ausweichen:
nav varējuse ne˙kur nedz bēgt, nedz lan̂cīties 2 Janš.];

2) taumeln, wanken, wackelnd gehen
Etn. IV, 129. [Als ein Kuronismus zu li. lankýti "besuchen", le. lùocît "beugen"?]

Avots: ME II, 419


landžu

landžu riteņi, = danžu riteņi, nuo viena kuoka gabala liekti ratu riteņi. [Als ein Kuronismus wohl zu poln. łąg "sumpfiges Wiesenland"; vgl. le. lanka.]

Avots: ME II, 420


lanka

I lañka [Tr., Bl., Līn.,

1) "upes līcis" Dond.];

2) eine niedrige, langgestreckte Ebene
[Schrunden, Kurs., Lvv. I, 44, 64, II, 8, 9, 10, 11, 15, 16, 18, 19, 21, 23, 31, 43, 76, 88, 102, 107, 126, 127, 141], namentlich an Glussufern Preekuln, [Gr. - Sessau, Wandsen, Bauske, Gr. - Essern, Dond., Jakobshof, Nigr.], Kalleten, Grob., Popen, Etn. I, 121: jābrauc meža lankā pēc siena Stari II, 362. [aiz lankas cirtumiem Janš. Bārenīte 5; grosse Pfütze; Wasseransammlung an niedrigen Stellen U.] Wasserland L.; [in Selg. "ein Getreidefeld"; um Gold., Kabillen, Luttr. "viss lauku plašums (atšķirībā nuo atsevišķiem, mazākiem laukiem): muižas lañkas ("visi muižas lauki kuopā")];

3) das Riedgras:
slapjās pļavās aug gaŗa lanka Sassm. [Als ein Kuronismus nebst li. lankà "Tal", slav. lǫka "Tal, Wiese" zu le. liekt.]

Avots: ME II, 420


lanktis

lañktis [nom. pl.] Schmarden, [Gramsden, Blankenfeld], lanktes, die Garnwinde [Angern. n. Bielenstein Holzb. 645, mit einer Abblidung], Garnhaspel. [Als ein Kuronismus nebst li. lañktis "Haspel" und apr. lancitis "Kräuel" zu le. lìekt, luoks.]

Avots: ME II, 421


lāpīt

I lãpît, - u od. - ĩju, - ĩju (li. lópyti, [r. лáпить (aus Smolensk; echt russisch?)]), tr., flicken, ausbessern: cimdus, svārkus, zeķes; jumtus, žuogus. nu tev bikses lāpīs, nun wirst du Prügel bekommen; laiskumu od. slinkumu lāpīt, sich der Faulheit hingeben, faulenzen; paģiras lāpīt, den Katzenjammer durch Katerdrühstück zu vertreiben suchen: zeļļi dienu nuo dienas lāpī paģiras Saul. A. XX, 649; lāpāmā adata, die Stopfnadel. Refl. - tiês, sich mit dem Flicken beschäftigen: diegi vien karājas, kur vakar lāpījies BW. 20569. vēja māte lāpās, die Göttin des Windes flickt beim ruhigen Wetter die Kleideŗ die sie während des Sturmes zerrissen hat (vgl. Etn. I, 86). kad vistas, zuosis lāpās, tad tas uz lietu, wenn die Hühneŗ Gänse mit dem Schnabel im Gefieder knibbern, so deutet das auf Regen Spr., Druw., [Līvāni]. Subst. lãpĩjums, das Geflickte, das Flickwerk, die vollendete Tätigkeit des Flickens: dē̦ls pateicas mātei par zeķu lāpījumu; lãpîšana, das Flicken; lãpîtãjs [li. lópytojis], der Flicker, Ausbesserer: būsi mana līgaviņa, man zeķīšu lāpītāja bW. 13278. kas dziesmiņu nedziedāja, tas slinkuma lāpītājs BW. 628; pasaules lāpītājs, der Weltverbesserer (ironisch). [Zu klr. лáпоть "Fetzen", alb. ľapε "Lappen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 691; s. auch Holthausen IF. XXXII, 340.]

Avots: ME II, 439, 440


lenca

le̦ñca, leñce, leñcis,

1) die Schlinge
[leñce Dond., Wandsen, Lautb., Gr. - Essern, Neuermühlen, lencis Stenden]: virves gala lencītis Kand. viņš bāza kaklu lencē Dīcm.; [leñce Popen, die Öse];

2) der Strick:
nāc ar laivu maliņā, paduod man lences galu! BW. 30940. kakla lence, der Strick vorn an der Deichsel, womit die Deichsel am Kummet befestigt ist Edwahlen n. U.;

3) der Plur.
leñces, das Pferdegeschirr, Sielen Selb., Karls., [PS., Ruj., Drosth., Arrasch, Wolm.]: pie lencēm jeb slejām zirgam šķē̦rsu pār muguru Kaudz. M.;

4) Plur., die Tragbänder
[N. - Sessau n. U., leñces Drosth.], Hosenträger: meitenīte īsuos bruncīšuos ar lenciņām pār ple̦ciem Vēr. II, 54; [n. U. auch ļences und ein Sing. lencis, Tragband];

5) Leitseil, Zugband
L.;

6) lences, ein Unterhemd (unter dem
pusainis) Autz n. U.;

7) le̦nca "tā luoma (vadus) mala, kur zvejnieki ieiet jūŗā" A. XI, 426; lence, ein Gerät der Fischer [ein Zugband?];
lences vīri BW. 30924 [aus Schlock; wohl = lencenieki, doch vgl. auch le̦nca. - Wohl als ein Kuronismus nebst čech. léč "Schlinge", an. lengia "Riemen" u. a. zu le. lìekt (s. dies); vgl. Berneker Wrtb. I, 708].

Avots: ME II, 450


ļengāt

ļe̦ñgât, -ãju C., intr., wackeln: kas nevē̦las tam līdzi ļe̦ngāt, tas ņe̦mas tuos nuonicināt Latv. Refl. -tiês, wackeln, schlenkern, baumeln: galva nejēdzīgi ļe̦ngājas nuo vienas puses uz uotru AU., Adsel. [Vielleicht nebst ļe̦ngans als ein Kuronismus zu li. lingúoti sù gálva "den Kopf neigen und wieder erheben", r. лягáться "schwanken".]

Avots: ME II, 536


lenkt

lènkt (li. leñkti "biegen"), - cu,

1) tr., erreichen
[vgl. li. užlenkti "догнать"], erlangen, erbeuten wollen, un jem. werben, nachspüren, verfolgen, einkreisen: Kristiņš nuomina (taku), Anniņu le̦nkdams Schrunden BW. 607. Lībīte nuomina (te̦ku), pādīti le̦nkdama Kand. 1608. kuŗš puisītis meitas lenca, tas darbiņu nemācēja Alschw. 11985; 12785. vilku māte jē̦rus lenca Angermünde. [viņš... tik Aneti le̦nc Janš. Dzimtene 2 I, 180.] nu gājis citu kuo lenkt Siuxt, LP. VII, 485. Mit pēc konstruiert: viens jau pēc viņas le̦nc, einer wirbt schon um sie Degl.;

2) lenken:
jāle̦nc valuoda uz citu pusi A. XI, 153. lenca tad savus suoļus uz dažādām pārduotavām Purap. [es sapruotu, uz kuo viņš le̦nc - tas viss Anetes dēļ Janš. Dzimtene 2 I, 268];

3) intr., sich begeben:
tai katra nieka dēl bij jāle̦nc uz vāgūzi Alm.;

[4) gebühren, gehören:
tavs ir... guods, tev le̦nc... valstība, "so beten die Kuren, denn lenkt heisst bei ihnen soviel, wie piederēt, gebühren" Für. I;

5) weichen, Raum geben
(vgl. li. nuleñkti "nachgeben"): viņš man nele̦nc, er respektiert mich nicht Lng. Hierher wohl auch: kad kāda sieva uz grūtām kājām, tad tai daudz lenkšanas un skuonēšanas (aus einem Buch vom J. 1852). - Als in Kuronismus zu le. lìekt (s. dies), vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 222. Zur Bed. 4 vgl. apr. perlānki "gebührt", li. perleñkis "der jem. zukommende Teil" (s. Berneker Wrtb. I, 738); leñkt 4 (und

3) dürfte eigentlich das intransitiv gebrauchte lenkt 2 sein, was wohl auch von lenkt 5 gilt. Vgl. auch lincēt]

Avots: ME II, 451


lenktuve

le̦nktuve, der Kranz, um den die Radfelgen und Krummhölzer gekrümmt werden Schwitten. [Als ein Kuronismus zu lìekt.]

Avots: ME II, 451


lente

II lente, [le̦ñta Rutzau], ein Brett Tahm. n. U. [Wohl ein Kuronismus, wenn nicht] aus li. lentà [wozu Berneker Wrtb. I, 741] dass.

Avots: ME II, 451



lielvīrs

liẽlvĩrs der Heid; oft ironisch: kliedz lielvīra vārdā A. XX, 855.

Avots: ME II, 503


lincēt

[lincēt, feiern und ehren Lng.: svētdienas lincēšana Für. I. pirmuo svē̦tku dienu vēl gan puslīdz linc, bet nākuošās dienas ve̦lnam tuop svinē̦tas (aus einem Buch v. J. 1852). - Als ein Kuronismus wohl identisch mit li. linkė´ti "mehrfach sich ein wenig neigen" (vgl. semasiologisch z. B. ai. námah "Verbeugung, Verehrung"). Vgl. noch le. (kur.) lenkt und apr. acc. s. lānkinan deinan "Feiertag."]

Avots: ME II, 471


linkaine

[linkaine LD., linkaja Kawall n. U., liñkats Bassen, ein langes WeiberKopftuch]; liñkainis [Wirgen], dial. für lìkainis 2: sieviešiem aptina ap galvu linkaini BW. III, 3, 871. linkainis ir aude̦kla gabals, kuo apsien ap vaŗa vaiņagu Alschw., RKr. XVI, 106, 191. [Wohl ein Kuronismus.]

Avots: ME II, 472


locīt

lùocît,

3): lùokus l. Seyershof; ‡

8) gierig fressen
(ironisch): suns paķēris de̦su un nu ņe̦mas l. Salisb: suns dabūjis maizi un nu luôca 2 , cik mudīgi varē̦dams Seyershof. Refl. -tiês,

2): kaķis luôcās 2 (macht sich zu schaffen)
ar ēšanu Seyershof.

Avots: EH I, 766


lunka

luñka,

1) eine Meeresbucht Sackenhausen,
[Nogallen, Kalten;

2) luñka Suhrs, eine niedrig gelegene (an einer Flusskrümmung) Wiese, die im Frühjahr überschwemmt wird. -
Als ein Kuronismus zu apr. lunkis "Winkel" u. a. bei Būga Изв. XVII, I, 34; dieses lunk- vielleicht durch Kontamination von luk- (in le. lukns u, a.) und lenk- (in le. lìekt u. a.)].

Avots: ME II, 513, 514


lūziņš

II lũziņš Strasden eine Mannsperson ohne männliche Eigenschaften" (ironisch z. B. von einem Nichtraucher).

Avots: EH I, 765


māmuļa

mãmuļa, Demin. mãmuļiņa, mãmuliņa, māmuoļiņa Sessw., BW. 3361; 4833, 2; 16965, 7 var.; 23152, 5 var., mãmule BW. 12998, 2, māmelĩte BW. 7731; 13256; 17256, 1 var.; 28086, mãmaļa, Demin. mãmaļiņa, mãmaliņa, māmalĩte BW. 4994,

1) die Mutter, das Mütterchen:
māmuļiņas vaina nav, kad man barga līgaviņa BW. 21738, 1. ej sē̦tā, bāleniņ! tevis gaida māmaļiņa 26324 var. kam nelika māmaļiņa linu kre̦klu pūriņā 7631 var. nāca brāļa līgaviņa, māmaliņas rājējiņa 21775. pielūdz kapa māmulīti 13008. gudrības māmule Aus. I, 20. dabas māmuļa, Mutter Natur;

2) māmulīte, māmuliņa, Mütterchen, freundliche Anrede älterer Frauen
U.;

3) māmuļa (meist ironisch), der Rigasche Lettische Verein
Duomas I, 884 u. a.

Avots: ME II, 582


mandēt

[mandêt, prüfen, probieren Lng., Für. I. Als ein Kuronismus wohl zu le. muôdinât, muôstiês (s. dies), li. mandyti "probieren" Geitler Lit. St. 96, gr. μαϑεῖν "bemerken, erlernen", an munda "zielen" u. a.; zur Bed. vgl. le. bàudît.]

Avots: ME II, 560


manta

[*I  mañta od. * mañt(u)s, zu entnehmen aus der erstarrten Verbindung visu mañtu (instr. s.?) "mit voller Überzeugung" Nigr.: es visu mantu biju duomājis, ka... Janš. Dzimtene 2 II, 175. - Etwa als ein Kuronismus mit der Bed. "Verstand" zur Wurzel von minêt? Vgl. auch li. und apr. -mant- in Eigennamen bei Trautmann Die altpr. Personennamen 144, sowie LtT. I, 231 und 234 f. und li. mentrùs "supratingas" Viltis v. J. 1908, 83.]

Avots: ME II, 561


mante

mante, ein Eisen an einem Holze, um den Töpferton zu bereiten U. [Wohl als ein Kuronismus oder Lituanismus zu le. mìetur(i)s.]

Avots: ME II, 562


mēļot

I mèļuôt [PS., N. - Peb., Drosth.], intr., viel sprechen, plaudern, schwatzen, klatschen [ Fest.], ironisieren, böse Gerüchte verbreiten: viņš smējās un mēļuoja A. XII, 802. ļaudis mēļuoja Seib. Refl. -tiês, faseln, die Rolle einer Klatschbase spielen: kam nu tâ mēļuojies? Asp. Subst. mèļuošana, das Schwatzen, Klatschen: tu esi pieņe̦mts darbam, nevis mēļuošanai Niedra; mèļuôtãjs, der Zungendrescher, die Plappertasche, der Verleumder. Zu mèle.

Avots: ME II, 615


menca

me̦ñca [auch Līn. (li. menkia Klaip. 30, Miežinis)], meñce (li. ménkė), meñcis [Karls.], Popen, N. - Bartau BW. 30810, [me̦ñcs Dunika, Rutzau], der Dorsch RKr. IX, 93, Rojen, Dond., Grob., Salis, Adiamünde: siļķes, me̦ncas (Var.: mences, me̦nci) man vaicāja BW. 30775, 1, 2. [Als ein Kuronismus zu li. meñkas "unbedeutend", vgl. Būga KSn. I, 233 und li. "tiek žuvių, mažų ir didelių, gerų ir menkų (schlechte)" Lit. Mitt. I, 360. Li. meñkas nach Güntert Indog. Ablprobl. 58 vielleicht zu ai. mankú-ḥ "schwächlich"].

Avots: ME II, 601


menceklis

meñceklis, meñcis, das Schweinefrass, der Mischmasch Mat.: kartupeļi ūdenaiņi kâ menceklis RA. [Wohl als ein Kuronismus zu mîcît.]

Avots: ME II, 601


mencis

meñcis,

1) = menceklis;

2) = me̦ñca;

3) ein Mensch, dem sich nichts fördert
Kursiten, - palaidnīgs, laisks cilvē̦ks Gold. n. Etn, 106;

4) ein älteres Schwein
Erlaa. [In der Bed. 3 als ein Kuronismus zu li. meñkas "unbedeutend", vgl. auch me̦ñca.]

Avots: ME II, 601


miroņkauls

miruôņkaũls, eine Pferdekrankheit, - le̦camās luocītavas chronisks iekaisums Konv. 2; RKr. XII, 13; das Überbein RKr. III, 130.

Avots: ME II, 635


murmulis

mur̂mulis: auch Borchow n. FBR. XIII, 25, Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Lubn. n. FBR. XVII, 127, (mit ur̂ 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 73,

1): wer stottert Neugut; wer viel spricht od. immer murmelt
(mit ur̂ 2 ) Dunika; wer viel und sinnlos schwatzt (mit ur̂ 2 ) Frauenb.; wer schnell und viel spricht Schwanb.; "tāds, kas izrunājas" (ironisch) Zvirgzdine (mit ùr 2 ); Schimpfname für einen Frechling (mit ur̂ 2 ) Seyershof;

3): viņš dzē̦rumā kâ m, iemuldēja ... traukuos
Janš. Mežv. ļ. II, 237; ‡

7) ein gärendes Gemisch
(mit ur̂ 3 ) Dunika; ‡

8) "?": tev, puisīt, tāda galva kâ čigānu murmuļam Tdz. 42535.

Avots: EH I, 834


negandelis

negañdelis,

1) der Nimmersatt
Gold.;

2) ein ausgelassener, Unbändiger
Nigr.: [dzirdē̦ts par tām dažādām blēdībām, kuo šis negandelis izdarījis Janš. Dzimtene V, 57. - In der Bed. 2 wohl als ein Kuronismus zu li. nẽganda(s) "was Schrecken verursacht"; in der Bed. 1 wohl durch gan(a) "genug" beeinflusst.]

Avots: ME II, 712


nogansties

‡ *nuogañstiês, erschrecken (intr.) Preiļi (Kur. Nehrung; nuo-si-ganst), Rutzau ( nuo-sa-gañst ). Ein Lituanismus (vgl. li. nusigąsti) od. Kuronismus.

Avots: EH II, 45


nokrecelēties

I nùokrecelêtiês,

[1) sich (ausspeiend Karkel) räuspern
(perfektiv) Mitau, Smilt., Vank.]: V. nuokāsējās, nuokrecelējās MWM. X, 87, [Serben, Plm., Mar., Autz, Peb., Alswing, Sessw., Lis., Lös., Selsau, Festen, Aahof, A. - Schwanb., Segew.;

2) laut od. ironisch
nuosmieties Serben, Peb., Lös., Selsau, Sessw., Lis: viņš nuokrecelējies sarkans; "mit gedämpfter und schwacher Stimme lachen" Sessw., Lös., Aahof, Festen u. a.;

3) "?" nuokautā vista nuokrecelējās vien Gr.- Buschhof].

Avots: ME II, 801


nolocīt

nùolùocît, tr.,

1) abbiegen, ab-, niederbeugen:
visi mani ruožu kuoki kâ lazdiņi nuoluocīti BW. 33623, 14. viņš nuoluoka tuos, kas augsti dzīvuo Ez. 26, 5. es tevi kâ nieku nuoluocīšu, ich werde dich leicht im Ringkampf überwinden. tē̦vs dē̦lu nuoluoka pār cisku un peŗ Dünsb. ak tu nuo˙luokāms! ach du Taugenichts, Verfluchter! [Dond.];

2) biegend umwinden:
tautietis savu ce̦purīti zaļu zīdu nuoluocījis BW. 15221, 2; [3) auffressen (ironisch): suns nuoluocījis de̦su apguļas zâlē Salisb.;

4) durchprügeln:
muguru ar kuoku nuoluocīt B. Vēstn., Bers., Arrasch. ak tu nuo˙luokāms Dond. (zu jem., der Prügel verdient hat).] Refl. -tiês,

1) sich niederbeugen, zusammensinken:
ceļi neviļus nuoluocījās Kaudz.;

2) trödeln, die Zeit ohne ernste Arbeit verbringen, sich ernster Arbeit entziehen:
saimniece ar meitām šâ tâ nuoluocījās LP. IV, 146. [tu tik tâ nuoluocies vien, ne˙kāds liels darba darītājs neesi Dond.]

Avots: ME II, 814


oksts

I uõksts AP., ùoksts 2 Bers., Festen, Golg., Infl., Kaltenbrunn, Kalzenau, KL, Kreuzb., Laud., Lubn., Meiran, Nerft, Oknist, Prl., Saikava, Selb., Vīt., uoksts U., Alswig, Erlaa, Ogershof, Heidenfeldt, Mar., Memelshof, N.-Peb., Selsau, Stockm., Wessen, uoksta Manz. Lettus, U., Wesselshof, ùoksts 2, -s Selb., uokste, der Hintere Lind. und Oberl. n. U.; "die Vertiefung zwischen den Hüften" (uoksts) Erlaa, die Scham Depkin n. U.: ja darīsi palaidnības, dabūsi pa uokstu! Selb. duos žagariņu pa uokstiņu BW. 2187. meitiņām skudras uokstu izkasīja 34761. vējš pūš uokstē BW. VI, S. 155. uoksts vaļā 160. lapa uokstes platumā BW. 35513, 2. viņām uoksta raunas cieti, er ist frostig, kriecht an den Ofen (ironisch) Seew. n. U. tev (zu einem Unbemittelten gesagt) uokstā kambaris, uz muguras klēts Wessen. pūt nu uokstā! (= kuo tu man padarīsi?) N.-Peb. Etwa nebst uoksts IV als "Öffnung, Loch" zu uosta "Hafen" ?? Vgl. žem. uoksas "Öffnung" bei Geitier Lit. Stud. 99.

Avots: ME IV, 415


paēst

paêst [li. paė´sti, slav. poěsti], pãêst Kand.; poēst Dond.,

1) sich satt essen
(so das Part. paēdis, satt): nebē̦dāju stalta vīra, kad tik maizes paē̦duse BW. 21461. man guotinas paē̦dušas 29330. paēdis var neē̦dušam līdz iet Etn. IV, 94. paēdis kâ nabaga kāzās (ironisch). paēdis iīdz acīm RKr. VI, 3;

2) perfektiv - abspeisen, das Essen beendigen:
mēs ēdām, paēdām BWp. 2 29394. paēda pusdienu LP. V, 293. vakariņas bij paē̦stas VII, 398. Refl. -tiês,

1) gehörig essen, einhauen:
nu es labi paēduos, dē̦lu mātes mieluojama BW. 19375. me̦dus zāli (auch zāles Gen.) paē̦das (kumeliņš) 29597;

[2) sich ein wenig über jem. ärgern, sich ein wenig zanken
Wid., LKVv.].

Avots: ME III, 25


pagodināt

pagùodinât, pagùodît, tr.,

1) ehren, beehren, Ehre erweisen, verherrlichen:
pagasts rīkuojās savu skuoluotāju visādi paguodināt Latv. drīz pādes vārdiņu paguodināšu BW. 1399;

2) ironisch, so namentlich paguodīt, ehren, traktieren, prügeln:
kuo Aza reiz ar šā krājuma vārdiem paguodināja Aps. nuost nuo kājām! es tādus circeņus ar knipi paguodu LP. IV, 2. tad arī es tevi paguodīšu gan, dann werde auch ich dich wohl einer gründlichen Prügeltracht würdigen VI, 191. Refl. -tiês,

1) sich verherrlichen:
es caur jums paguodināšuos priekš pagānu acīm Ez. 20, 41;

2) sich beehren:
es paguodinuos jums paziņuot. Subst. pagùodinãjums, die Beehrung, Verherrlichung: gājēju meitai tas izliktuos kâ par paguodinājumu Saul.; pagùodinâšana, das Ehren, Verherrlichen; pagùodinâtãjs, wer Ehre erweist, verherrlicht.

Avots: ME III, 33


pa-ībties

pa-îbtiês 2 : unwillig od. ironisch die Lippen verziehen (mit ī) Vank.

Avots: EH II, 137


pancele

pañcele [Alt-Ottenhof, Wolmarshof, Zögenhof], die Pfütze U. (woht als ein Kuronismus nebst ai. paŋka-" Schlamm, Kot", frz. (aus dem German.) fange" Schlamm", ahd. fūht" feucht"(und gr. πάσχος· πγλός Hes.7) zu le. pane (s. dies); vgl. Petersson Etymoi. Miszellen 37 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 5.]

Avots: ME III, 76


pants

pañts [Tr., BL, Dunika, Sackenhausen, Līn.], pañta,

1) Reihe, Glied od. Linie der Soldaten;

2) das Glied
[Dunika]: visi panti man sāp. panti bijuši kâ salauzti JK. VI, 41. [pantu pantām St., gliederweise.] gul sasiets, nejaudādams kustināt ne panta A. XV, 96. lai kauliņš pie kauliņa, pantiņš pie pantiņa, miesiņa pie miesiņas! Etn. IV, 109. viņa bij slaika, spēcīgiem miesas pantiem (Gliederbau) Purap.; [das Kreuz im Körper eines Tiers: zirgs platiem pantiem Dunika];

3) [pañte Nitau], eine Schicht, Abteilung Getreide, Heu
[Dunika], Stroh in der Scheune: šķūnī pirmā panta [pirmais pañts Nigr., Gr.-Essern, Selg., Frauenburg, Behnen, Lautb.] siena jau pielikta Kand.; miežu panti paceļas ar˙vienu augstāki pret čukuru Grob.; auch sonst eine Abteilung, Schicht: [ve̦se̦ls pants (kaudze) žagaru Stuhrhof.] nuo vienas sijas līdz uotrai skaita vienu pantu (pie lubu jumta) B. Vēstn. liela, gaŗa egle sešu pantu, katrā pantā ligzds Tr. 823;

4) ein Teil des Pfluges Sackenhausen
(wohl =. panda);

5) ģīmjā, sejās pānti, die Gesichtszüge
Vēr. II, 459;

6) der Vers, die Verszeile,
namentlich so das Deminutiv pantiņš: skuoluotājs uzduod bē̦rniem dažus pantiņus izmācītles nuo galvas. (Nach Būga KZ. LI, 115 (als ein Kuronismus) zu le. pît "flechten", slav. pęti "spannen, strecken, zusammenfügen"; vgl. auch li. panta bei Bezzenberger Lit. Stud. 150.]

Avots: ME III, 78


pārsmiet

pãrsmiêt, tr., ironisieren, zum besten haben: tu mani pārsmej Blaum. [tādu meitu it visi pārsmej, apdzied un nuoniekuo Janš. Paipala 13.] Refl. -tiês, sich krank, tot lachen : ķēniņš pārsmējās LP. VI, 715:

Avots: ME III, 177


pasa

pasa,- Präfix pa + infigiertes Reflexivpronomen im Hochlettischen und Kuronischen, z. B. pasadziedât für padziedâtiês, pasamest für pamestiês BW. 33612 u. a.

Avots: ME III, 93


pasvēts

[pasvè̦ts,

1) einem Heiligen ähnelnd:
mūsu saimnieks tāds pasvē̦ts (ironisch);

2) pasvē̦ta diena, ein halber Feiertag.]

Avots: ME III, 111


pauna

I pauna,

1) auch paûns 2 Bl., L., der Schädel U.; der Stirnknochen L., St., Biel. n. U.; der Kopf (ironisch): tam gudra paũna Jürg., PS., C., Arrasch, N.-Peb., Bauske; zē̦nam cieta pauna;

2) das Maul:
duošu pa paũnu Ruj. - Wohl nebst pauna II, pune, punis, puns, paure, pũrs, pūlis zu li. pūnė˜ "гузка яйца" r. dial. пыня "надутый, гордячка" gr. (lakon.) πουνιάζειν· παιδιχοῖς χρῆσϑαι Hes., ai. pūla-ḥ "Bündel" u. a., s. Leskien Abl. 305, Bezzenberger BB. XXIII, 310 und XXVII, 176 f., Persson Beitr. 241 ff., Walde Vrgl. Wrtb. II, 80.

Avots: ME III, 128


pēķot

pêķuôt 2 Iwanden, ausfragen Wid. Als ein Kuronismus zu pẽtît?

Avots: ME III, 208


pengulis

pe̦ñgulis,

1) ein langsam wachsendes Kind
od. Kalb: šuogad mans te̦lē̦ns ir tikai tāds pe̦ngulis, ne˙kā nav audzis Dond.;

2) ein kleines Knäulchen:
mazs pe̦ngulis dziju Dond. Als ein Kuronismus zu ksl. pǫgvica "globulus" und le. puõga?

Avots: ME III, 200


penskas

pe̦nskas, = pe̦nckas 2: caur dabļiem un pe̦nskām pie mērķa! Allun. Lielp. pag. 22. pente, verwühltes Haar; Weichselzopf Mag. XX, 3, 153; dažām sievietēm viņas savērpjuot matuos penti, pruoti savē̦lušuos... pinku JK. VI, 32. Wohl als ein Kuronismus od. Lituanismus zu pît.

Avots: ME III, 200


penterēt

peñterêt C., -ẽju,

1) verreffeln
Berent n. U., verknoten Gold:, Gr.-Essern, Lesten, Ulpisch, Ruhtern; flechten BW. 6867 (vīzītes penterēju);

2) (eintönig und schnell) sprechen, schwatzen, gedankenlos und unverständlich beten
Seew. n. U., eine Sprache kläglich sprechen Balt. V. n. U.: mēle pate kâ klabiķis penterēja MW. dzē̦rāji palika kruogā penterējuot Ulpisch. muļķīga vārdu penterēšana A. XXI, 264. penterēt vienā gabalā MWM. v. J. 1896, S. 802; "jaukt, neskaidri runāt" Wessen; "schnell und dumm sprechen" Kaugershof. Wohl als ein Kuronismus od. Lituanismus zu pît; zur Bed. 2 vgl. li. niekus pinti "Unsinn reden" und pinklis "albernes Zeug" Lit. Mitt. I, 231.

Avots: ME III, 200


peringa

peringa (perinka Kalleten) vista, ein Huhn, das sich zum Brüten anschickt BW. 3000, 1; ein Kuronismus für le. perîga.

Avots: ME III, 202


pinka

I piñka, Demin. pinkiņa und pinciņa,

1) ein verwühlter Klumpen, eine Zotte
Dond., AP.: māti sagriezās pinku pinkās A. XX, 45. (pinkainiem kumeļiem) tik pinciņas kratījās BW. piel. 2 156391. kur vilciņš kasījās, tur pinciņas salasīju BW. 25347;

2) pinka Wenden, eine Speise aus zerstossenen Erbsen und Hanf
Ramelshof, Drosth., Wend., Weissenstein: luopus pirmuo reiz ganuos dze̦nuot, tiem deva pinku (nuo kaņepēm, zirņiem, miežiem, putraimiem u. c.) Etn. II, 99; vgl. pencis 1;

3) ein Schimpfwort:
šādas pinkas, tādas pinkas, visas pinkas vīra grib BW. 7317, 2. In der Bed. 1 nach Leskien Abl. 338 zu pît; in diesem Fall ein Lituanismus resp. Kuronismus, oder aber nach dem Übergang von in in ī von der Wurzelform pin- gebildet; vgl. auch pe̦nka 2, pe̦nkulis.

Avots: ME III, 219


pinka

III pinka, scherzhaft für purvs: turku me̦rga pinku (Var.: puou) brida BW. 13557, 1. Als ein Kuronismus od. Lituanismus zu ai paŋka- "Schlamm, Sumpf"?

Avots: ME III, 219


plandīt

plañdît Bauske, Behnen, Wandsen, -u, -ĩju,

1) tr., breit machen
U., ausbreiten, aufbauschen AP.: vējš planda uguņus JR. IV, 159. vēji lē̦nāk māsu buŗas plandīs U. b. 93, 69. ruokas, kājas plandīdama BW. 34487;

2) (von einem
*plandēt?) schweben: tauren[i]s ... pār druvu pland (?) klusi Druva I, 1210. krē̦slas debess ze̦mu pāri pland(?) Duomas III, 46. Refl. plandîtiês Lin., plàndîties 2 Warkl.,

1) sich breit machen, sich bräsen:
ne tā mana līgaviņa, kas priekšā plandījās; tā bās mana līgaviņa, kas nuo manis bēgšus bēdza VL. aus Durben. citām jāja precinieki, es priekšā plandījuos BW. 7918 var. - In Gr.-Essern plandīties , priekšā kaut kam stāvēt";

2) plandîtiês Turlau, sich blähen, sich ausbreiten, wallen, sich bauschen (von Gewändern)
Neu-Wohlfahrt, Dricē̦ni, Grünw.: debess malās klusi plandījās sārts atspīdums Vēr. I, 63. pūt, vējiņ, maguonēs, lai lapiņas plandījās! BW. 13490. luogs stāv atviru, un aizkars viegli plandās MWM. VI, 836. plāndāties, mēļu svārki! BW. 1491. Als ein Lituanismus resp. Kuronismus nebst plenst zu li. išplindęs "dünn" (vgl. auch išsplenda "wird breiter", wozu Leskien Abl. 339) und (wenn mit d aus dh) mhd. flander, schwed. flundra "Flunder", ndl. vlonder "dünnes Brett".

Avots: ME III, 318, 319


planga

plañga Salis, Ruj., Widdrisch, Zögenhof, eine Blatter U.; eine Blase (wie von Spanisch-Fliegen-Pflaster oder wie am abgeriebenen Fusse) U.; ein roter Ausschlag mit grossen Flecken U.; der Pl. plangas, ein nasser Ausschlag Harder n. U. Reimwort zu panga; von Persson BB. XIX, 2593 und Zupitza KZ. XXXVI, 59 nebst ple̦nga zu d. flunkern, flinken "flimmem", d. bayer. flank, flunke "Funke" u, a. gestellt; wenn mit Recht, muss dies le. Wort ein Kuronismus od. Lituanismus sein.

Avots: ME III, 319


plankums

I plañkums C., Dond., Selg., Wandsen, Behnen, N.-Peb., Līn., Neu-Salis, plànkums Smilt., Serbigal, PS., Jürg., Arrasch, Wolmarshof, plan̂kums 2 AP., Alt-Salis, Widdrisch, Zögenhof, Bauske, plànkums 2 Laud., Nerft ( li. plañkumas "Fleck" bei Būga KSn. I, 11), der Fleck: kad grūta sieva, ... izbijusēs, pieķer ar ruoku sev kaut kur pie miesas, sevišķi pie vaiga, tad jaunpiedzimušam bērniņam tai vietā uz miesas e̦suot sarkans plankums BW. I, S. 185. nuoraibuoja luopiem sānus gan sarkaniem, gan baltiem plankumiem LP. VII, 1166. tāds nieciņš kâ plankumiņš Vēr. I, 783. saules plankums Apsk. v. J. 1905, S. 350. punktis, kuras uzķer gaismas iespaidus, tie ir tâ sauktie acu plankumiņi Vēr. II, 76. Wohl ein Lituanismus resp. Kuronismus (vgl. pluocis 2); und als ein solcher etwa zu an. flengja "peitschen" (vgl. semasiologisch ahd. flec "Schlag, Fleck, Stück Land")?

Avots: ME III, 319


poķis

puoķis,

1) puoķītis Neik. n. U., puoķīte Etn. IV, 151, puoķīte Wolmarshof, der Knöchel am Fusse;

2) puôķis Jürg., puôķĩtis Smilt., Kemph., Wolm., Wenden, ein junger Pilz,
namentl. ein solcher Birkenpilz, bē̦rzlape (puôķis PS.);

3) eine Art Kopfbedeckung:
puoķitis apsedza viņa galvu. galvā mednieka puoķis zâles zaļumā ar vanaga spalvu Seibolt. Zur Bed. 1 vgl. puõtĩte 1 (ein Kuronismus mit ķ aus tj?); in der Bed. 2 (und 3?) etwa aus mnd. potke "Töpfchen" (zur Bed, vgl. le. puodiņš)?

Avots: ME III, 455


pūķis

pũķis, f. pūķiene LP. VI, 521,

1) der Drache; der Schätze bringende Hausdrache:
Sprw. mantas kâ pūķim; rauš kâ pūķis Etn. I, 108, pūķis naudu piepūtis LP. VI, 80. tam jau pats pūķis ir pienesis ebenda 72. pūķis vilka rudzu sieku par baliņa pagalmiņu BW. 34074;

2) fig.: miega pūķis, die Schlafmütze;
dusmu pūķis, ein Wütender, Böser: tautu dē̦ls, dusmu pūķis, garus matus audzināja BW. 21719, 7. līgaviņa, dusmu pūķis (Var.: pikta pūce), tā vien manis negaidīja 26882, 3 var.;

3) der Barsch
Kurische Nehrung;

4) der Kohlweissling
Salis;

5) pūķa galva, dracocephalum thymiflorum L. Valtermuiža, Druva III, 733. In der Bed. 3 wohl aus li. pũkis dass. (vgl. le. pũce fl); in der Bed. 1-2 am ehesten nebst estn. pũk wohl aus dem Germanischen (vgl. an. púke "Teufel",
ae. púca "Kobold" u. a. bei Walde Vergl. Wrtb. II, 117); oder als ein Kuronismus (vgl. die obige Phrase pūķis naudu piepūtis) zu pūst (urspr. nom. s. *pūtis, gen. pūķa)?

Avots: ME III, 446


putraimnieki

putraimnieki Segew., Halbkörner (ironisch).

Avots: EH II, 339


randīt

rañdît "mühsam entzwcihauen" Rothof; zerstücken, zerhauen Depkin n. U. ("nicht bekannt"). Anscheinend als ein Kuronismus resp. Lituanismus zu ae. rendan "zerreissen", ai. randhram "Spalt".

Avots: ME III, 477


randzīties

ran̂dzîtiês 2 (li. rangýtis), -guôs, -dzījuôs NB., sich biegen: zutis rangās. Als ein Kuronismus zu li. reñgtis "sich krümmen", mhd. ranc "Drehung" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 272 und II, 373.

Avots: EH II, 353


ransts

rañsts (li. rą̃stas "ein abgehauenes Ende eines runden Baumstammes") Sassm., Gold., Erwahlen, ran̂sts 2 od. ransta Dond., = pants, grē̦da, die Schicht: vienu ranstu labības iekŗāvu šķūnī; kraut malku ranstā Dond., Sassm. Ein Kuronismus; zu rantît.

Avots: ME III, 477


rantīt

ran̂tît 2 Līn., BL, Nigr., Dond., Lautb., -u, -ĩju,

1) rantît A.-Autz, quer durchhauen, durchschneiden
U.; abhauen Bielenstein Holzb.; (ran̂tît 2 ) mit einem stumpfen Beil hauen Dunika; kerben, scheiden (für schneiden?) U.: gādājis kuokus, un akmeņus līdz ranta un skalda, lai mežmala trīc Janš.; "= ramstīt 3" Neuenb., Kalleten. Sprw.: kad rantīs, tad redzēs Ugalen, Pas. l, 316 aus Dond., wenn man schneiden wird, so wird man sehen; etwa: Probieren geht über Studieren Biel. n. U.;

2) (gleichsam hackend) jedes Wort deutlich aussprechend vorlesen:
Indriķis gaŗuo sprediķi nuo lielā Manceļa kā rantît nuorantīja Janš. Dzimtene 2 III, 293;

3) bearbeiten:
rudzu lauku Ar.; "pūlēties": tur nu gan tev būs, kuo rañtît Neuenb.;

4) tüchtig prügeln
Dond. Ein Kuronismus resp. Lituanismus (vgl. li. rantýti "mehrfach kerben") fürs echtle. ruotît.

Avots: ME III, 477, 478


rendīt

rendît Wid., tr., (Arbeiter) dingen; leiten, vorstehen. Wenn zuverlässig, als ein Kuronismus zu slav. *ręditi "ordnen, leiten"; oder (mit kur. oder žem. éi) aus li. rindyti "wirtschaften" (bei Geitler Lit. Stud. 106).

Avots: ME III, 511


renst

renst,

1) (ein Stück Holz) mit dem Beil quer durchspalten
Rutzau, N.- und Ober-Bartau; ren̂st 2 , hauen (bes. einen wachsenden Baum) Dunika;

2) ren̂st 2 Karls. "= riest". Wohl als ein Kuronismus identisch mit li. rę̃sti (prs. renčiù) "kerben"; vgl. rantît.

Avots: ME III, 511


rentiņi

rentiņi Rutzau, U., (mit ñ) Dunika, die Brunnenhölzer. Als ein Kuronismus zu li. rentinỹs dass. und renst.

Avots: ME III, 512


rinda

riñda, auch rinde Glück, Adolphi, L., die Reihe; die Zeile; ein geschlossener Kreis U.: rindā stāvēt Kaudz. M., in der Reihe stehen. sastādaities rindā, stellt euch in eine Reihe, in einen Kreis (seltener)! U. tas arī tika ar viņu vienā rindā nuostādīts A. v. J. 1897, S. 136. tie pasedēs rindes pa simtiem Glück Markus 6, 40. stāvēja marga pret margu trejās rindēs Ezechiel 42, 3. rindām (reihenweise) auga uozuoliņi VL. diž[i] gara rindiņa māmiņas meitu BW. 7236. katrs gājis pa rindai (der Reihe nach) bučuot bē̦rzu LP. VII, 357. lielu kausu miestiņa laida pa rindai apkārt ebenda 410. -In Gr.-Buschhof kenne die alte Generation nur siena oder rudzu rindas 2 , Heu- oder Roggenschichten (-haufen) in den Scheunen. - Als ein Kuronismus oder Lituanismus zu li. rinda, slav. re̦ds "Reihe", vgl. Zubatý AfslPh. XV, -196 und Fick Wrtb. I4, 527, während Thomsen Beröringer 276 an Entlehnung aus liv. rīnda zu denken geneigt ist. Vgl. aber le. rīdams.

Avots: ME III, 527


runte

runte,

1) die Wulst
Ekau n. U.;

2) ruñte Adiamünde, eine Vertiefung an einem Gegenstande, Aushöhlung an Möbeln
Lems., Salisb. n. U. Etwa (als ein Kuronismus) zu li. rùntinu "schlage" u. a. bei Būga KSn. I, 265?

Avots: ME III, 562


sankalis

sañkalis, ein Querholz, das den Webstuhl zusammenhält Dunika; ein Kuronismus oder Lituanismus, vgl. li. sankala "ein Querholz im Webstuhl".

Avots: ME II, 693



sērma

sē̦rma L., U., = sarma; wohl kuronisch für se̦r̂ma.

Avots: ME III, 829


sērmulis

sê̦rmulis 2 Līn., sē̦rmulis L., U., Natur. XXXVII, 23, sē̦rmuliņš BW. 28314 var. (aus Schwitten), 28314, 3 (aus Bornsmünde), sē̦rmuoliņš, sē̦rmulītis BW. 28314, 3 var. (aus Alt-Autz), das Hermelin (foetorius erminea L.): duod, dieviņ, baltus linus, kâ baltuo sē̦rmulīti! BW. 28314, 1 (aus Frauenb.). trīs naksniņas sagulēju sē̦rmuoliņa (Var.: sē̦rmulīša aus Zirau, Kabillen, se̦rmulīša, sarmulīša, sarmuliņa) aliņā 13562, 3 (aus Alt-Seeksahten). dārgā sē̦rmuliņu kažuokā Kaudz. M. 389. S. se̦r̂mulis; die Lānge des ē, scheint nur kuronisch und semgallisch zu sein.

Avots: ME III, 830


šiepņāt

šìepņât(iês); (ironisch) lächeln Pilda.

Avots: ME IV, 20



skabarga

skabar̂ga A.-Laitzen n. FBR. VIII, 22, PS., Deg., Schwanb., Arrasch, Ermes, Wolm., C., Smilten, Jürg., Saikava, Warkl., Widdrisch, Ruj., Zögenhof, Grünh., Gr.-Essern, Behnen, Serbigal, AP., Preili, skabarga Mag. XIII, 2, 45, Wid., mundartl. (kuronisch) auch skabârga 2 Iw., Līn., skabārga Frauenb., skabar̂gs 2 Salis, Ruj., skabargs U., skabar̂da Erlaa, Prl., Laud., Kl., Bers., Mar., skabârda 2 Dunika, skabarda Etn. II, 136, BW. 26296, 14 var., 34580 var., skabards Etn. II, 136, skabar̂na Cibla, skabars Etn. IV, 38, skabarzds Nigr., skabārzna Nerft,

1) der Splitter:
Sprw. dur kâ skabarga acīs. uotra acī skabargu ierauga, pats savā baļķi nenuomana. dūri situ uz galdiņa, lai atlēca skabardziņas BW. 26292, 1. ātri rāvu brāļa dzirnas, laî saplīsa skabardās (Var.: šķembelēs, šķēpelēs) 22478 var. mājās bija skabardziņi, nu atveda dzirkstelīti 21746, 1 var. îzvelc man skabarzdu nuo pirksta! Nigr. viņam ienācis skabargs, er hat ein Haar darin gefunden U. - sirds skabardziņš, einer, der einem ans Herz gewachsen ist U.;

2) ein Zänker
U. Mit Metathese aus *skabraga, *skabrada (zu skabrs)? Oder (vgl. namentlich skabarna und skabars) mit der gleichen Lautfolge wie in li. skebėrda "Splitter" (s. Būga PFB. LXXV, 149)? Jedenfalls zur Wurzel von skabrs.

Avots: ME III, 862


šķenst

*šķenst, zu erschliessen aus atšķenst. Anscheinend als ein Kuronismus zu li. skandinti "verderben" (bei Bezzenberger BGLS. 322).

Avots: ME IV, 28


sklanda

I sklañda (li. sklanda "Riegel" Miežinis)Gramsden, Līn., Iw.,

1) sklañda Kurs., Frauenb., Kalleten, Grobin, Dunika, Wirginalen, sklanda Bielenstein Holzb. 173, Lasd., Mar., eine Stange,
(sklañda Deg.) Zaunstange: Sprw. gaŗš kâ sklanda Birk. Sakāmv. 31. viņš pagādāja labu re̦snu sklandu Pas. II, 131 (aus Leegen). malkai ņe̦mdama... pārlauztu un sapuvušu sklandu gabalus Janš. Bārenīte 7; sklañda, ein Schlagbaum Schrunden;

2) sklañda Suhrs, Schlehk n. FBR. VII, 35, Dond., sklanda St., Kurl. n. U., Plur. sklañdas Bl., Nigr., Gr.-Essern, Wandsen, Dond., Rojen, sklandas Bielenstein Holzb. 173, 176, Gold., Frauenb., Lutr., Kursiten, Tuckum, Dobl., Lasd., sklandes Dond., sklandu žuogs RKr. XI, 91, Dunika, Spārne, sklanžu ž., ein Stangenzaun
(Abb. bei Bielenstein Holzb. 173): apluokam, dārzam apkārt ir sklandas. nuo tā apšu sklanžu žuoga, kas laukam apkārt LP. VI, 173;

3) ein Mensch von langem Wuchs:
vai tad nu tādu sklañdu nevarēs ieraugt? Dunika. Als ein Kuronismüs zu li. sklindas oder sklą̃stis "Riegel", sklę̃sti "verriegeln" (bei Būga KSn. I, 122 und 261; hierher anscheinend auch sklendžiaũ mergẽlę bei Jušk. SvD. 216,2); als "Gleitendes" ursprünglich identisch mit sklanda II?

Avots: ME II, 881, 882


sklanda

II sklanda, sklañdas Selg., die schräge, platte Schleuderstelle auf dem Winterwege Biel. n. U. Als ein Kuronismus nebst sklenst zu li. pasklanda "slīpums" Miežinis, sklandus "slids" Miežinis, sklandýti "ruhig umherschweben"; vgl. daneben (wozu Le. Gr. § 105a) li. nom. pl. paslándys "pasiautà, pavažų dailiai nušliauktas kelio sklypas" (bei Būga Tiž. II, 470), schwed. slinta "gleiten" resp. holl. slinderen "gleiten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 715 und Petersson AfsIPh. XXXV, 377 f.), sowie andrerseits schwed. glinta "gleiten".

Avots: ME II, 882


skranda

skrañda (li. skránda "alter, abgeschabter Pelz") Ruj., Salis, Serbig., AP., Līn., Iw., Wolm., skrànda 2 Kl., Prl., Nerft,

1) häufiger
der Plur. skrañdas, skran̂das 2 Dunika, alte Kleider, Lumpen, Lappen, Plunder U.: drēbes bijušas nuoplīsušas skrandu skrandās LP. VI, 563. skrandu skruodelītis BW. 14517, 11. - skrandu lācis, ein Zerlumpter: nuoplīsis kâ skrandu lācis RKr. VI, 744;

2) comm., Schimpfwort, ein Zerlumpter,
Lump: kuo tas plūksna saplūksnāja, tuo tas skranda saskrandāja VL. aus Siuxt. apprecēja . . . vienu šuvējas skrandu Seibolt A. v. J. 1900, S. 386. Als ein Kuronismus neben nuoskrendis zu li. skrañdis "Viehmagen", apskrę̃sti "sich zerzausen" (bei Büga KZ. LI, 120), mhd. schranz "Riss, Spalte, Scharte", dän. skrutte "Vogelkropf", schwed. dial. skrott "Fruchtbalg" ( s. Persson Beitr. 20, 376, 786, 863 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 580), resp. zu ahd. scrintan "sich spalten", scrunta "Spalte" (s. Zupitza Germ. Gutt. 158).

Avots: ME II, 886, 887


skundēt

skundêt, -u od. -ẽju (N.-Bartau, Rutzau), -ẽju,

1) skuñdêt Salisb., Karls., Salis, Ahs., skundêt Elv., Mag. IV, 2, 146, U., Neuenb., Lest., Rummenhof Kliggenhof, Doben, Behrsebeck, Popen, Erwalen, Kand., N.-Bartau, Rutzau, Laud., intr., auch refl. -tiês, murren, klagen, sich beklagen, (mit etw.) unzufrieden sein; tadeln
Wandsen (mit ), Golg. (mit ùn 2): skundēt un žē̦luoties Celm. ēdiens vinai bija par sliktu, un tā sāka skundēt MWM. X, 568. tas vienmē̦r skundējis, ka tāda manta viņam nesmēķējuot Etn. II, 88. viņi skund, ka nedabū citiem līdz, sie murren, dass sie nicht ebensoviel als die andern bekommen U. ļaudis skund par tuo, ka saimniece duod sliktu ēdienu Ahs. kad strādniekam nuove̦lk nuo algas, tad viņš par tuo skundē N.-Bartau, Rutzau. lai latvietis neskundē̦tu par savu puosta stāvuokli Plūd. Llv. II, 187. par tuo nebūtu jāskundas B. Vēstn. dzīves pabērni ... smilkstē̦dami skund pēc laimes U. b. 110, 43;

2) missgönnen
L., U., Bauske, Behnen, (mit uñ) Bl.;

3) schmollen, ztirnen
Spiess n. U.: viņš skund uz savu brāli, er ist ungehalten auf, über den Bruder U. niknās dusmās vē̦tras skund MWM. IX, 245. cilvē̦ks, kas ieruodas uz citiem skundēt, tas savu mūžu netaps pamācīts Glück Sirach 23, 21;

4) sparen
Für. I: neskundē̦dams viņ,š duod Bauske;

5) kläglich winseln:
suns skund(ē) Salis. Teilweise vielleicht aus skumdēt; in der Hauptsache aber wohl als ein Kuronismus oder Lituanismus zu li. skústi "klagen, Beschwerde führen; (bei Mикуцкiй Извѣстiя II, 380) "geizen , mit, sparen, schonen", das mit ursprünglich wohl nur präsentischem -n- zur Wurzel von le. skàust gehört.

Avots: ME III, 904, 905


šļengans

šļe̦ñgans Frauenb., Wolmarshof, schlaff U., kraftlos: augums bij šļe̦ngans un slābs Upītis Sieviete 270. cieti nesavilkta stīga ir šļe̦ngana Grünw. Wohl mit šļ- für altes sl-; etwa als ein Kuronismus zu schwed. slinka "schlottern", dän. slunken "schlaff" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 713)?

Avots: ME IV, 70


slenka

sle̦nka, der Regenwurm Fischer 168. Falls zuverlässig, als ein Knronismus zu li. sliñkti "schleichen"?

Avots: ME III, 926


sliķis

sliķis Wid., PS., Mag. XX, 3, 180, Popen n. Bielenstein Holzb. 198, Dond., Lems., ein junger Kiefern- od. Fichtenbaum mit bekappten Asten, der den Imkern anstatt einer Leiter zum Aufstieg dient (Abbild. s. bei Bielenstein 1. c.): sliķi, pieslienuot pie kuoka, dravnieks izlietuo redeles vietā Dond. Vielleicht als ein Kuronismus (für nom. *slitis, gen. sliķa) zu li. šlitė(s) "Leiter" (bei Bezzenberger BGLS. 330), le. slita I.

Avots: ME III, 932


slinks

sliñks, faul, träge: Sprw. slinks kâ pe̦lu maiss, kâ pagale, kâ sisenis. slinka kâ cūka. slinkam gudra mute. kas slinkam duos maizi! kungam slinki kauli. viņš tik slinks, ka savu actiņu nevīžuo aiztaisīt LP. VI, 188. nevarēja sūdzēties, ka tas slinks pie darba JR. V, 1, 64. aizjūdza tautu dē̦ls slinku (Var.: kūtru), laisku kumeliņu BW. 26506, 2 var. - Subst. sliñkums, das Faulsein, die Trägheit: Sprw. slinkums nav labums. slinkums ir visa ļauna pereklis. muižas meita ieraduse slinkumā (Var.: laiskumā), kārumā BW. 12132. slinkumu lāpīt, faulenzen U., Grünh.: kas dziesmiņu nedziedāja, tas slinkuma lāpītājs BW. 628. Wohl als ein Kuronismus zu li. sliñkas dass. (mit nach Būga KZ. LII, 296) Tiž. I, 325, LitMnd. I, 350 u. a.

Avots: ME III, 933



spanda

spanda, das Band, das Pflugschar und Femern zusammenhält U., Etn. I, 121; das Eisen, das den Pflug zusammenhält Kronw. n. U. plur. spañdas Siuxt, Bershof, (mit àn 2 ) Kl., eiserne Bänder, womit die Pfluggabel an die Femern angehängt ist Bielenstein Holzb. 468, "gre̦dze̦ni pie arkla" Fehteln, "(kuoka, dzelzs vai valga) arkla gre̦dze̦ni" Brucken, Lemburg n. Etn. II, 33, Naud., Wessen, Bestandteile des Hakenpflugs (mit ) Kr.-Würzau, "krustiski kuociņi vai dzelži, kas satur visu arklu" Nerft, Stricke Manz. Gespr.: astra stīgu spandu griežu, vasku lēju lemesnīcu BW. 30258. dieva dē̦li (arklam) spandas vija 30260. arkls gājis līdz spandām zeme Jauns. III, 30. Wenn echt baltisch, als ein Lituanismus resp. Kuronismus zur Wurzel von spuosts, s. Persson Beitr. 413, Meringer WuS. I, 180 f., Watde Vrgl. Wrtb. II, 661.

Avots: ME III, 984


spandas

spandas od. spangas, Schuppen(schilder) von grossen Fischen L. Wenn vom Begriff des Glanzes auszugehen ist, ats ein Kuronismus zur Wurzel von spuodrs resp. spuoguot. Vgl. auch spanda und spanga.

Avots: ME III, 984


spanga

spanga,

1) eine Blase
(Spr., Vīt.) an Händen oder Füssen (U.) oder anderswo am Körper, entstanden durch Druck oder Verbrühen Selsau (mit àn 2 ), Kl., Druw., Lub., Laud.: strādā, līdz spangas ruokas Apskats 1901. meitai lielas spañgas (Flecken) uz ģīmja Sassm. siltuma spangas, Hitzbläschen Kronw. n. U.; eine Brandblase N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411: viņš tīrās spañgās C.; eine Schaumblase am Bierfass Laud.; Wasserblase B. Vēstn. ;

2) = sprādze, Schnalle Oppek. u. Kokn. n. U.; Ohrring Burtn. n. U.: ar vara spangām sevi ruotājušas Duomas III, 45;

3) spangu vaiņags "?" BW. 6143, 6 var. (Var.: zīļu v.); 6214, 3; 7108, 1; 24585 var.; 32902, 5; RKr. XVI, 106, 183, 201. man nuopirka bālēniņš sīku spangu, spuoža vara (vaiņagu) BW. 28896, 10; ze̦lta spanga, Goldschuppe
Bl. 461;

4) ein Quetschinstrument
U.: kas savas spangas, važas, valgus un stīpas ap kuoka ce̦lmu lika Latvija. žņaudz kâ ciešas spangas Duomas II, 102. kâ metala spangās iespiedis MWM. VIII, 652; eine Klemme (spañgas C.): tas nu gan ir spangās (ļuoti spaidīguos apstakļuos)! lielās spangas C., Smilt., Bers., Lasd. ja vēlies spangās iekļūt, paduodies tik žīdiem! Laud. sanēma viņu kâ spañgās Jürg. In der Bed. 1 als ein Kuronismus (mit dem Suffix von čulga; vgl. auch ahd. spanga, mnd. span "Spange") zu norw. spana "spannen" u. a. (bei Fick Wrtb. III 4 , 507 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 655 f. und 680 t.)? Anders Prellwitz Wrtb 2 42B, Zupitza KZ. XXXVI, 61, Būga Aist. Stud. 113 (der auch ein li. spungė "Gewächs, Fleckchen" heranzieht); vgl. auch panga. In der Bed. 2 wohl aus mnd. spange "Spange", und germanischen Ursprungs (vgl. an. spǫng "lamina, Platte") wohl auch in der Bed. 3 und (?) 4; unmöglich wäre es freilich nicht, für die Bed. 3 (vgl. spangas "Schuppen") auch an die Wurzel von spuoguôt zu denken.

Avots: ME III, 984, 985


spengole

spe̦nguole V., Ahswikken, zwischen Gold. und Windau, (mit e̦ñ ) Gramsden, Kalleten, Nigr., Dunika, = dzērvene, Kransbeere; übertragen, auf ein Mädchen bezogen: maza spe̦ñguole tâ˙pat pa mājām rušinās Janš. Bandavā II, 133. Nebst spe̦ngals, spangaļi, spangūles (als Kuronismen) zu li. spañguolė (Ponev. gov. II, 29) "Moosbeere" und weiterhin nach Būga KSn. I, 285 zut Wurzel von spuogât.

Avots: ME III, 989


spengt

spen̂gt 2 Iw., spe̦ndzu, spendzu, = spìegt, pfeifen (wie eine Maus): spe̦ndz vējš savu dziesmu Stari II, 752. bē̦rns spè̦ndz (= spiedz) Zempenhof. Wohl als ein Kuronismus identisch mit li. speñgti "klingen", wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 663.

Avots: ME III, 989


spindāt

spiñdât Ermes, -u, -ẽju, intr., pīkstêt; summen (von Insekten); (im Ohr U.) klingen (mit ) Ruj., Zögenhof; weinen U.: spindele spind Etn. II, 51. bites spind, vom gereizten, bösen Summen gesagt U. bite dīca un spindēja Sudr. E. MWM, v. J. 1896, S. 913, skrej, bitīte, spindē̦dama! BW. 12333, 3. medīgas bitītes skrien, ka spind vien Zaravič. aizskrien muša, ka spind vien LP. VII, 1184. salst, ka spind vien U., von starkem Frost gesagt. - Ede sauca spinduošā balsī MWM. Da helle Licht- und Schallempfindungen häufig gleichbenannt sind, (als ein Kuronismus resp. Lituanismus) zu spîdêt "glänzen"? Anders (zu gr. σπονδύλη "Erdkäfer") Prellwitz Wrtb. 2 428.

Avots: ME III, 997


spindzēt

spiñdzêt Nötk., Jürg., Bauske, spìndzêt 2 Kl., Bers., Golg., Schwanb., spin̂dzêt (li. spingėti "gellen" bei Bezzenberger BGLS. 325) Prl., -u od. -ẽju, -ẽju, intr., = spindêt U., summen, surren; klingen; (im Ohr) sausen, klingen: mūsas spindzēja A. XXI, 564, Nötk. spāres spindz B. Vēstn. dunduri spindzē̦dami vien grìežas ap zirgu Tirs. bites spietuojuot skrien, ka spindz vien ebenda. caur luogu spindzē̦dams ieskrēja spārnuots radījumiņš Ezeriņš Leijerk. I, 57. spindzē̦damas raudas gāja pa . . . ezeriņu BW. 12350, 4. dziestuoša svece sāka spindzēt MWM. X, 932. bē̦rza žagari de̦g krāsnī, ka spindz vien Tirs. luode spindzē̦dama vien pagāja garām ebenda. klusums zvanīja . . . spindzuošiem zvaniem B. Vēstn. spindzē (Var.: skanēs) mani gredzentiņi BW. 21780 var. trūkst aukliņa spindzē̦dama 32258 var. - ausis spindz Fianden, (mit iñ) Salisb. ja atminuot pieminē̦tāju, tad spindzēšana (das Ohrensausen) nuostājuoties Etn. II, 111. Refl. spiñdzêtiês Bershof, weinerlich zanken. Als ein Kuronismns nebst spingt zu spèngt, wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 663; vgl. auch. spindêt und spìegt I.

Avots: ME III, 998


spirdzināt

spir̃dzinât C.,

1) spirdzinât L., St., U., (mit ìr 2 ) Kl., spirdzêt, -u (?), -ẽju, tr., erfrischen, erquicken:
spirdzin[i], dieviņ, tuo zâlīti, kas nuovīta saulītē! spirdzin[i], dieviņ, tuo meitiņu, kas palika sērdienīte! BW. 4266 var. avuotiņš viņus spirdzina Niedra Zemn. dē̦ls 24. atmiņa vē̦sa kā asaras viņu spirdz (?) MWM. X, 579, gaismas rieti . . . aizkusušās krūtis spirdz (?) Asp. šis avuots mūžīgais, kas dvēseili spirdz(?) Juris Brasa 196. mitrums... ziedus spirdz (?) MWM. VII, 178;

2) (ironisch: munter, flink machen?) quälen:
lē̦t[i] auguse tautu meita, nu es tevi spirdzināšu (Var.: mēs tevi spirdzīsim, muocīaim) : dienu likšu mežā braukt, puõdu vērpt nedēlā BW. 22518, 1. Refl. -tiês, sich erfrischen, erquicken: kruogā atbraukuši raudzīja spirdzināties Aps. VII, 13. luopiņi ganībās liksmi spirdzinājās Kaudz. M. 165. Subst. spirdzinãjums, die Erfrischung: viņš iznesa puisim spirdzinājumu MWM. VI, 261. Zu spirgt.

Avots: ME III, 999


spranda

sprañda Dond., U., sprànda 2 Saikava, sprañds Wandsen, Frauenb., lw., U., spran̂ds 2 Bershof, Līn., sprandis St., der Wirbel im Genick Elv.; das Genick U., der Nacken Dond.; der Kopf (mit an̂ 2 ) Dunika; der Hinterteil eines Tieres (spranda) Selb.: sprandu lauzt, das Genick brechen. tre̦nc zirgu dziļajā grāvī, var . . , vai sprandu nuolauzt Alm. Kaislibu varā 66. kaut spranda būtu lūzuse šim lācim! Lautb. Vidv. II, 79, grābis vijuolnieku aiz spranda LP. VII, 621. Klintainis tuo turēja, satvēris aiz spranda R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 85. viņš dabūja ar dūri pa sprandu. (zirgam) aplam cieta spranda Janš. Čāp. 53. kad zirgs paceļ kaklu un tuo pie spranda nuoliec Konv. 2 1422: sadevu melnim pa sprandu, ka vilna vien nuoputēja Selb. gari luocīs savus cietuos sprandus pie viņa kājām Kra. Vīt. 17. - spranda dūriens, Nackenstich Preip. 67. Als ein Kuronismus resp. Lituanismus zu li. sprándas "Nacken, Genick", das von Leskien Abl. 346 und Trautmann Wrtb. 278 ohne Begründung zu li. spréndžiu (le. spriêžu, s. spriêst) gestellt wird, ohne dass ein Zusammenhang der Bedeutungen ohne weiteres zu ersehen ist. Wie man nun deutsch vom aufgerichteten, stolzen Nacken spricht (so auch gr. αὐχήν "Nacken" zu αὐχή "Stolz, Prahlerei" und - wenn mit X aus kh - zu got. auhuma "höher" und zum apr. Superlativpräfix ucka-?),-so könnte der li. Nackenname als etwas "Gespreiztes" zu mhd. sprenzen "sich spreizen, einherstolzieren" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 676) resp. zu ae. sprindel "Spannhaken" gehčiren; vgl. auch spriêst und sprîdis.

Avots: ME III, 1010


spranga

spranga,

1) sprañgs Dunika, ein Knüppel
Wid.: zē̦ns iesvieda sunim ar sprangu Dunika;

2) = atspere, die Feder Wid.;

3) der Hintere
U.: par sprangu duot, auf den Hintern geben Oppek. n. U.;

4) sprànga 2 Saikava, Ar., Plur. sprañgas C., spràngas 2 Golg., Druw., die Klemme, Verlegenheit: viņam nu gan ir sprangas: jāpļauj reizē ābuoliņš, siens un jāve̦d mē̦sli Druw. n. RKr. XVII, 78 f. ar vekseli Lādā sprangā ietlku, ka vaira nezināju, kur sprukt nuo āmura Saikava;

5) = sprādze U. unter spanga. - Als ein Kuronismus resp. Lituanismus in der Bed. 1 vietleicht (vgl. aber auch springulis!) zu ae. spranca "Spross, Zweig", in der Bed. 2 - zu engl. spring "Sprungfeder" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. ll, 675) resp. zu ahd. houue-spranca "locusta" u. a. (bei Walde l. c. 674), hierher desgleichen in der Bed. 3 (wenn von der Bed. "Spalt" auszugehen ist, vgl. le. sprāhle und saspranga "ein Riss", wozu Persson Beitr. 869), in der Bed. 4 und 5 nebst sprangát, saspranga "Kummetschnur", sprengt, sprendzêt, springulis, springt zu li. sprangūs "würgend", spriñgti "schluckend würgen", sprer̃gtis "beim Schlukken stecken bleiben" Būga KZ. LII, 292, nd. sprenkel "Klemmholz", s. Persson Beitr. 386, 847 und 870 und (teilweise anders) Zupitza Germ. Gutt. 26, Trautmann Wrtb. 279; ganz anders Walde Vrgl. Wrtb. II, 667.

Avots: ME III, 1010


sprends

spre̦nds, ein längliches Klötzchen, welches keilförmig gegenüber dem Handgriff des Pfluges eingeschoben lst Buschhof n. Bielenstein Holzb. 473. Nebst ae. sprindel "Spannhaken" als ein Lituanismus resp. Kuronismus zu sprañds?

Avots: ME III, 1016


sprengsts

spre̦ñgsts, mutig, stolz, hochmütig Katzd. Wenn etwa von einer Bed. "schnellend" auszugehen ist, als ein Kuronismus etwa zu spranga 2.

Avots: ME III, 1016


stengrs

ste̦ñgrs Iw. n. FBR. VI, 51; Schlehk n. FBR. VII, 40, Dunika, Turlau, Gramsden, ste̦ngrs Rothof, Suhrs, Popen n. FBR. VIII, 115,

1) = stingrs, kräftig, stark U., prall, straff V.: vajaga ste̦ngram būt, lai darbuos izturē̦tu Dond. lai bē̦rns nebūtu izļuris kâ plausis, lai būtu ste̦ngrs JK. VI, 9;

2) streng, trotzig
U. - Subst. ste̦ngrums, die Steifheit V. Nebst ste̦ngs und stingrs als ein Kuronismus zu li. sténgti "sich anstrengen", stangris "widerspenstig", stingti "steif werden" und wohl auch ahd. stanga "Stock, Pfahl, Stange", stengil "Stengel" u. a., s, Walde Vrgl. Wrtb. II, 623.

Avots: ME IV, 1061, 1062


stinte

II stinte, = stente, der Eiszapfen Ruj. n. U. Nach Petersson Balt. - slav. Wortst. 47 ff. zu an. stinnr "steif"; ein Kuronismus?

Avots: ME IV, 1071


strenka

I strè̦nka 2 Gr. - Buschh., das Gedränge: tur bija liela stre̦nka Gr. - Buschh. nuotiku pašā stre̦nkā ebenda. Wenn nicht mit nk aus mk, als ein Kuronismus oder Lituanismus nebst stre̦nkals zu ae. streng "Strang", mhd. strengen "drängen", and. strang "straff, eng, hart", norw. strungen "mit gespanntem Bauche", strange "Baumstrunk" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb.II, 650 f, und Persson Beitr. 439.

Avots: ME IV, 1086


stringt

stringt, stringstu, stringu,

1) stramm werden
U.: muskuļi stringa briestuošā spē̦kā Upītis Sieviete 123;

2) klingen (von Violinsaiten)
W. - Livl. n. U.: stīgas stringst Ruj., Dond.;

3) verdorren
L., vertrocknen St.: ceļš, dubļi sāk stringt Bauske. Als ein Kuronismus oder Lituanismus in der Bed. 1 und 3 nebst strangs und poln. zastrząc (part. prt. zastrzągł) "stecken bleiben" zu mhd. strunk "Strunk", dän. strunk "steif aufgerichtet" u. a. (s. Persson Beitr. 4391; Walde Vrgl. Wrtb. II, 650 f.), resp. (wenn mit g aus ide. gk, s. Zupitza Germ. Gutt. 180 und Boisacq Dict. 917) zu an. strangr "streng, hart" u. a.

Avots: ME IV, 1090


strungs

strungs Līn., Knrs., Dunika, strungs BW. 34473, V., der Strunk, (Frauenb.; mit uñ) der Blattstiel vom Gemüse: kāpuostu str. Dunika. skābeņu str. Wid. ve̦cuos strungus izmet pāri par žuogu! Kurs. Als ein Kuronismus zu li. strungas "gestutzt"? In der Bed. durch strunks beeinflusst?

Avots: ME IV, 1094, 1095


stungurs

stungurs,

1) auch stunguris, stungars BW. 34721 (aus Windau), der Strunk, Kohlstrunk U., Plur. stunguri, abgetrocknete Stengel Kawall n. U., zerbrochenes Gezweig U.: starp šiem stungurīšiem un nuovītušiem rāciņu virkšņiem Plūd. Rakstn. I, 60;

2) stunguri, Holzstückchen
U. Wohl als ein Kuronismus zu li. stùngis "Messerstumpf" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 616 und Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 19 und 28).

Avots: ME III, 1107


sunk

sunk Für. 1, Adv. (= li. suñku "schwer"), ungern, mit Unwillen, verdrossen: līdzēja, bet sunk, er half, aber mit Unwillen. Als ein Kuronismus zu li. sunkùs "schwer", ae. swangor "schwerfällig".

Avots: ME III, 1122



svīpsnāt

svĩpsnât,

1) "= svipsnât" Bauske;

2) auch svĩpsnît Salis, ironisch lächeln
Salis, Siuxt, Wandsen. Zur Bed. 2 vgl. vīpsnât.

Avots: ME III, 1163


švīpstēt

švīpstêt "(ironisch) lächeln" (?); vgl. li. svipsoti "auslachen" bei Geitler Lit. Stud. 114.

Avots: ME IV, 119


tamprs

tam̃prs Gramsden, sehr zähe (von Bäumen und vom Boden). Als ein Kuronismus resp. Lituanismus nebst li. tamprus "zähe, hartnäckig" (bei Daukantas Darbay sen. Lit. yr. Zem. 41 und 57, Geitler lit. Stud. 115 und Miežinis) zu tiept.

Avots: ME IV, 129


taure

tàure (li. taurė˜, acc. taũrę Tiž. II, 475, hölzerner Becher; Schröpfkopf) Arrasch, Drosth., Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit aũ) AP., Jürg., (mit àu 2) Adl., Golg., Kl., Lös., Ogershof, Prl., Saikava, Sessw., (mit aû) Gr.-Buschhof, Kr., Nerft, Preili, (mit 2 ) Bershof, Ruj., Salis, Stenden, ein Jagdhorn, Hlrterihotri (Abbild. bei Bielenstein Holzb. 723), Waldhorn U., Jürg.: kaŗa taure Stāsts Kriev. 7. tāšu taure Libek Pūķis 25. taures (Blasinstrumente) nuo alkšņa mizas Vēr. v, J, 1904, S. 649. vienā taurē pūst RKr. VI, sak. v. 892, einerlei gesinnt sein. taures pūst Kra. Vīt. 124. tauri vaļā laist (ironisch) U., anfangen zu weinen. bada taure U., der Wiedehopf. dūmu taure (so zu lesen ist wohl auch der Name Dumetouwer bei Blese Latv. pers. v. I, 174) "?": istaba kâ dūmu taûre Gr.-Buschhof. dē̦lu māte, dūmu taure BW. 25273 (ähnlich 4274); vgl. tauris. Urspr. wohl das Horn eines Stiers oder Auerochsen. Nebst tauriņš und den Ortsnamen Tàurupe, Taurkalne u. a. zu li. taũras "Büffel, Auerochse", apr. tauris "Wisent", sloven. tûr "Auerochse", gr. ταῦρος, lat. taurus "Stier" u. a., s. Trautmann Wrtb. 315, Būga Изв. XVII, 1, 40 ff., Uhlenbeck got. Wrtb. 141, Thomsen Beröringer 228 f. und 230, Walde Wrtb. 2 764 f., Boisacq Dict. 945, Ipsen Stand u. Aufg. d. Sprachw. 227 f.

Avots: ME IV, 139


tempt

I tèmpt PS., Schujen, Serben, tem̃pt Frauenb., Gramsden, tem̂pt 2 AP., Dond., Dunika, MSil., Pampeln, Penkule, Schibbenhof, tèmpt 2 Adsel, Bers., Vīt., Golg., Gr.-Buschhof, Kl., Marzen, tempt Etn. IV, 166, LP. V, 271, Blieden n. Etn. I, 138, Grünh., Kruhten, Luttr., Mar., Meselau, Naud., Smilt., -pju, -pu, viel (auf einmal) trinken, ohne Unterlass trinken, in langen Schlücken trinken, Flüssiges schlürfen Nötk. (von Menschen und Tieren gesagt): tempj kâ teļš Alksnis-Zundulis, AP., Pampeln. tad ta nu tempj kâ vērsis, duomā, ka nebūtu divi dienas dzēris Naud. tempu, tempu, līdz iztempu visu krūzu Dunika. kuo te nu temp, iztempsi visu! Luttr. sadzeŗas pats, liek zvē̦riem arī tempt LP. IV, 27. temp nu alu! Dond. n. RKr. XVII, 58. tas ķimeii nuo visas blašķes tempa Latv. kad tie kučieŗi sāk tempt, -jūŗu . . . izdzeŗ sausu Alm. - Subst. tempējs, einer, der viel trinkt; ein Säufer Grünh.: lielais tempējs zvilst iereibis gar zemi LP. V, 217. Wohl als ein Kuronismus resp. Lituanismus zu tiept und tempt III; zur Bed. vgl. stiept 4 und li. atsitempt "sich satt trinken" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187).

Avots: ME IV, 162, 163


tencināt

teñcinât Autz, Dond., Gr.-Essern, Frauenb., Iw., Lin., Rutzau, danken Autz und Dobl. n. U., Frauenb. (mit dem Dativ gebr.), kuronisch n. Manz. Phraseol., Dunika, N.-Bartau (mit en), Popen; loben Autz und Dobl. n. U., Frauenb. (mit dem Akkusat. gebraucht): "paldies, paldies", viņš . . . tencināja MWM. X, 91. tencināt par pusdienu Dond. tencinu par pātariem! Dunika. pārnāk kungs, ē̦d tencinādams LP. V, 174, turuot tuo par lielu guodu, par kuo ļuoti tencinuot Vēr. I, 902. pats nezinu, kâ man jums tencināt būs Lapsa-Kūm. 140. ja tu labi audzināsi, visu mūžu tencināšu BW.11575. tad jūs tencinājiet tuo tam (dankt ihm dafür)! Dünsb. Par. 69. tas tencināja dievam LP. VI, 26, tencināt (dankt, Iobt?) dievu, ka sargs nav manījis! Vēr. II, 1450. es dabūju labu vīru, es dieviņu tencināju (dankte, lobte?) BW. 22903. nu atnācu, nu redzēju tencinātus (gerühmte, gepriesene) tē̦va dē̦lus (tencinātas mātes meitas 33406) 9335, 13; = tincinât, ausforschen, verhören U. (urspr. wohl: sagen lassen). Wohl kuronisch, mit einer älter Bed. (vgl. teikt) "sagen", die noch in tenkt I und te̦nka(s) vorliegt. Wenn die Bed. "sagen" etwa auf eine Bed. "meinen" zurückgeht, so liegt neben diesem tenk- ein ide. teng- in lat. tongēre "nosse", got. ƥаgkjan "denken", ƥugkjan "dünken", ƥagks "Dank" u. a. wie neben li. téikti "sagen" ein gleichbed, téigti (bei Būga KSn. I, 102).

Kļūdu labojums:
älter Bed. = älteren Bed.

Avots: ME IV, 163



trancināt

trancinât, erklingen lassen (?): es nedrīkstu te dziedāt, tās pusītes trancināt (Var.: trīcināt) BW. 201, 1. Als ein Kuronismus zu trīcêt.

Avots: ME IV, 222


trenkt

trènkt 2 (li. treñkti "drohnend stossen") Adl., Golg., Gr.-Buschh., Los., Marzen, Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt, Tirs., Warkl., (mit en̂ 2 ) Arrasch, Bauske, Dunika, Jürg., Siuxt, tre̦ncu, trencu, = triekt, scheuchen, jagen, wegjagen U., Glück: suns trenca zaķi pāri pļavai Dunika. pērkuons trencis ve̦lnu uz Pienavu LP. III, 105. tu trenci tuo pruom JR. V, 12. dē̦lu māti suņi trenca (Var.: trieca, trinca) BW. 23619, 7. tranc (wohl aus tre̦nc mit hochle. ā aus e̦) miedziņu žagaruos! 6766, 5 (aus Lasd.). me̦lnas zuosis, gaigaliņas trence manu kumeliņu Biel. 1946. Refl. -tiês, einander jagen, scheuchen: tur tre̦ncas visi lauka zvē̦ri Hiob 40, 15. - Subst. trencẽjs, der Treiber (bei der Jagd) Spr. Entweder ein Kuronismus resp. Lituanismus, oder aber wegen der weiten Verbreitung mit enk aus enk (zu tremt).

Avots: ME IV, 231


tūpšļāties

tũpšļâtiês Bauske, PS., -ãjuôs; tūpšļātiês, sich bald setzen, bald aufstehn Lind. n. U., (in ironischer Bed. gebräuchl.) Mag. XIII, 3, 54; sich oft niedersetzen Ronneb., Smilt. und Trik. n. U.: kas tie tādi, kas tur pa grāvi tūpšļājas? wer sind die, die im Graben sich bald setzen, bald aufstehn? Mag. XIII, 3, 54.

Avots: ME IV, 282


tvanks

tvan̂ks 2 (li. tvañkas "die Schwiile") Dond., Sassm., derGestank: svaigā gaļa laiž tvanku Dond. und Sassm. n. RKr. XVII, 60; tvan̂ks 2 Funkenhof, = tvans. Als ein Kuronismus zu tvīkt.

Avots: ME IV, 288


tvincināt

tvincinât,

1) = tvīcinât (mit in̂ 2 ) Stenden: saule tvincina;

2) freqn. zu tvinkt, (stark brennend, drückend) schmerzen
(mit in̂ 2 ) Dond., Sassm., Stenden, Upesgrīva, Wandsen: galva, auguonis, sasista vieta tvincina Upesgrīva. auguonis tik stipri tvincina, ka visu nakti ne acu neaizmigu Dond. und Sassm. n. RKr. XVII, 60. zuobi sāp tâ, ka pa˙visam tvincina Stenden. Wohl ein Kuronismus.

Avots: ME IV, 291


tvinkt

I tvin̂kt 2 (li. tviñkti "anschwellen") Dond., Sassm., Stenden, Wandsen, -kstu, -ku, (stark, brennend, drückend) schmerzen (hauptsächlich bei Geschwülsten): auguonis stipri tvinkst Sassm. und Dond. n. RKr. XVII, 60. viņam tā ruoka briesmīgi tvinkst Pas. III, 365 (aus Dond.). Ein Kuronismus fürs echtle. tvìkt.

Avots: ME IV, 291


ūšķi

ûšķi 2 N.-Bartau, ūšķi (ironisch) Preekuln, = ūsas, ūstas, der Schnurrbart Brasche.

Avots: ME IV, 410


vanckare

vànckare 2 Erlaa, Prl., van̂ckaris 2 (li. nom. pl. vanskariai "unausgebrütete Eier" Lit. Mitt. I, 52) Līn., van̂ckars 2 Iw., van̂ckurs 2 Karls.,

1) vànckare 2 KatrE., Kl., Ogershof, Oknist, Saikava, Sessw., Sonnaxt, van̂ckare 2 AP., Ramkau, vanckare Spr., Memelshof, Selb., vanskare Spr., Wessen, vànckaris C., Salisb., vànckaris 2 Kaltenbrunn, Lubn., Meiran, Sehren, van̂ckaris 2 Bauske, Dunika, Katzd., Pankelhof, Siuxt, vànckars PS., Wolm., van̂ckars 2 Arrasch, Jürg., Katlekaln, Stenden, Wahnen, vanckars Grünh., Schorstädt, vanskars Bl., PlKur. (mit ), St., U., vanckuris, ein besessenes, aber unfruchtbar gebliebenes Ei, ein Windei:
pauts (uola) gāja vanskaruos U. dze̦guzei divas uolas, abas gāja vanskarēs (Var.: vanskarē̦vanskaruos, vanckarā) BW. 30607. vai bij šķilts, vai pe̦rē̦ts, vai palicis vanskarē (Var.: vanckarē, vanckarā, vanckarī, vanckarēs, vanskarā, vanskarēs, vanckurī) 15633 (ähnlich: 8607, 18923). Sprw.: klaudz kâ izkaltuse vanckare RKr. VI, 938. sapūst kâ vanckaris Br. 204. uolas visas vanckaŗuos vien aizgāja Janš. 5. nuo desmit uolām tikai viena vanckare palika, citādi visas izperēja Selb. vāluodze . . . izveda deviņus bē̦rnus; deviņi palika vanskarā VL. - (fig.) meita palika vanskara (U.), vanckare (Sessw.), vanckarā (Jürg., Wolmarshof), vanckarēs (Saikava), das Mädchen blieb unverheiratet (ironisch). mana sieva allaž vanskara U., ist unfruchtbar;

2) etwas nicht Gelungenes (auch von Gegenständen gesagt):
vànckaris (van̂ckars 2 Salis) vien iznāca C. dzīves vanckaŗi, kas nespēj spītēt dzīves nelabvēlībai Janš. Bandavā II, 38; ein ungeratener, schlecht erzogener Jüngling (vànckaris 2) Saikava, (vànckars 2) Sessw.; verächtl. Bezeichnung für einen unartigen Knaben (vanckaris) Frauenb.; Schimpfwort (van̂ckars 2 ) Stenden : gans lamā guovi: kur tu līd, vanckars tāds! Stenden. ak tu vanckare ! (auf ein Weib bezogen) Ezerietis. vansk- wohl dissimiliert aus vansp-; in diesem Fall zu got. wans "ermangelnd" und le. perêt "brüten", s. KZ. LII, 119.

Avots: ME IV, 468, 469


vanga

I vanga,

1) der Henkel an Gefässen
Alswig, Mar., (mit ) Blumenhof, Burtn., Karkel, Nauksch., Rentzen, Trik., Walk, Wizenhof, Wolmarshof, (mit àn 2 ) Korwenhof, Sinolen; die Handhabe zum Tragen (eines Geschirres (aus Strick, Bast od. Holz] U.) (mit ) Burtn., Smilt. (z. B. die aus Holz od. Strick angefertigte Handhabe am Deckel eines Eimers), Wrangelshof (z. B. die Handhabe eines Sarges od. eines Lofmasses): nav ... puodiņa ar vangu D. 231, 27, paņēma spaini aiz vandziņas MWM. VIII, 245;

2) die Schlinge
(vangas) Jummardehn, Meselau, Mag. IV, 2, 153, U., die Schlinge zum Vogelfangen AP., (mit àn 2 ) Vīt., (vañgas) AP., C., Nötk., Serben, (vangas) Lis., N.-Peb., Ogershof: putnus keŗ vangās Drosth. n. Etn. II, 49. vangas liek putniem Pebalg. izliec purvā rubeņiem vangas! Ogershof. kâ vangās Saul. vienā vangā bij iekārusies rubesnīcā Vīt. vangas taisīdams un putnu bē̦rnus ķe̦rdams Upīte Medn. laiki;

3) die Fessel(n)
Wid., (vañgas) AP., Nigr., (vangas) U.: tam uz ruokām vangas liekamas Nigr. tāds tik vangās liekams Alksnis-Zundulis. dievs ve̦lnu vangās licis ders. bargā verdzībā un ne̦suot gŗūtas vangas A. v. J. 1899, S. 16, tu esi . . . ve̦lnu vangās vedis Diez. viņš ir mūs iz mūsām vangām . . . izvedis ders. (fig.) kūst . . . le̦dus vangas Apsk. v. J. 1903, S. 237. strauts, kas vaļā kļuvis nuo ziemas aukstām vangām MWM. VIII, 326. salauzt nespēju es nāves vangu Skalbe Zalktis II, 111;

4) die Gefangenschaft
(vangas) U.;

5) "saite, valgs"; "Band" LKVv.;

6) "akas vinda" (mit àn 2 ) Alswig;

7) die Osterschaukel
(vangas) Lenzenhof n. Etn. II, 34;

8) das grosse Riegensieb
Kronw. n. U. In der Bed. 1, 2, 3 (und 5) nach Walde Vrgl. Wrtb. I, 2I8 und 260, Fick Vrgl. Wrtb. III4, 389, Cr. Meyer Alb. Wrtb. 463 und Jokl Ling˙kult. Unters. 103 (als ein Kuronismus?) zu li. vangùs "träge", véngti "ungern tun", vingis "Bogen, Krümmung", alb. vank, vangu "Felge", ahd. wankōn "ausweichen", winkil "Winkel" u. a.; dagegen nach Thomsen Beröringer 286 eher entlehnt aus estn. wang "Griff, Bügel, Krümmung". Und in der Bed. 4 (wenn sie nicht auf Bed. 3 oder 5 beruht) anscheinend nebst estn. wang "Gefangenschaft" aus dem Deutschen (im Le. als Rückbildung zu vanguôt; so auch in der Bed. 2, 3 und 5?)?

Avots: ME IV, 470, 471


vankarēt

*vañkarêt (gespr.: vañke̦rt) Dond., -ẽju, hin und her wälzen: slimnieku vajaga *vankarēt, tad tam būs vieglāki Dond. Refl. vañkarêtiês Stenden, sich hin und her wälzen, gāzelēties: slimnieks visu laiku *vankarējas pa gultu Dond. Als ein Kuronismus zu ai. van̂cati "schwankt", vaṅkara-ḥ "Flusskrümmung", ae. wóh "krumm", mnd. wingeren "sich krümmen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 218), wozu Būga KSn. I, 73 2 auch li. vinkrus "callidus" u. a. stellt; vgl. auch vinkaļât.

Avots: ME IV, 471


vante

II vante,

1) ein grosser Holzscheit, ein zur Hälfte gespaltenes rundes Holzstück;
(vañte in Segewold) malkas skaldāma vāle (ein Holzschlägel zum Holzspalten) Neugut n. Etn. I, 89: aizmaksā par malku pāris rubļu vairāk, bet redz, kur tad ir vantes! Laud.;

2) "ein langer Stock zum Ballschlagen
Erlaa. Wenigstens in der Bed. 2 und in der Bed. "Holzschlägel zum Holzspalten" als ein Kuronismus resp. Lituanismus zu li. vánta "Badequast", le. uotenis u. a.

Avots: ME IV, 473


vārtinkšļi

vârtin̂kšļi 2 Gramsden, das Spinngewebe, welches man im Herbst unter freiem Himmel antrifft. Ein Lituanismus (vgl. li. vortinklỹs "Spinngewebe") oder Kuronismus.

Avots: ME IV, 510


vecenis

vecenis,

1) ein alter Mann
Wid., Sessw.; ein ältlicher Mensch (häufig ironisch gebraucht) Gr. - Buschh.; "wer klug wie ein alter Mensch ist" Kurmene; ein erwachsener Mann Wid.: kaut būt[u] es vecenis līks, izdzisis Gō"tes dzejas 19; in Gr. - Essern werde der Älteste einer Zigeunerbande vecenis genannt;

2) ein alter Hase
Saikava; ein altes Pferd Sessw.; Plur. veceņi "ve̦cie putni" Saikava: putni teica:"ja mūsu veceņi pārnāks, tie tevi tūlin nuoknābs" Pas. II, 176 (aus Setzen).

Avots: ME IV, 515


vengre

vengre, die Ranke: tautas krāpšu tiltu taisa nuo apeņu vengrītēm (Var.: stīdziņām, spurdzītēm u. a.) BW. 13640 var. Wohl als ein Kuronismus zu li. vingis "eine Krümmung", véngti "meiden", ahd. winkil "Winkel" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 260).

Avots: ME IV, 537


venst

veñst N. - Bartau, -žu, -du, suchend das Unterste zuoberst kehren: liecies mierā! nevenz (zu erwarten wäre nevend!) gultu apkārt! N. - Bartau. Refl. -tiês Br. 8, 9,

1) sich wickeln (?):
tinies, vendies zīda rituliņā! B. P. 1;

2) mit Mühe kriechen, kletteru, sich mühsam vorwärtsbewegen
(mit eñ; Praes. -džuôs) Stenden: vendžas ka krupis pār slieksni (von jem. gesagt, der ungeschickt über den Zaun klettert). puika pa taku vendžas pruojām Stenden. nuo duobuma... venžuos ārā Lautb. Vidv. II, 33;

3) sich wenden
(prs. veñžuos, prt. veñduos) Lautb.: viswairāk tas pret zemes gariem venžas Lautb. Vidv. II, 24. Als ein Kuronismus zu got. windan "sich winden", wandjan "wenden", umbr. ahauendu "avertito", arm. gind "Ring", ai. vandhúra-ḥ "Wagenkorb" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 261) ? Oder veñst (für ein aus d. wenden entlehntes *veñdêt) nach dem prs. veñžu (das zu einem *veñdêt gehören könnte) ?

Avots: ME IV, 537


vērtens

vẽ̦rte̦ns AP., Dunika, ziemlich gross AP., Dunika, "krietni paaudzis" Dunika, tüchtig ("krietns, pamatīgs") Dunika; wert(voll): ve̦rte̦na runga AP. ve̦rte̦ns suvē̦ns, bullis Dunika. šādi, tādi ganeļi, - nevis vē̦rte̦ni puikas, kas nuoduomājuši precēties Janš. Bandavā II, 36. mēs e̦sam . . , vērte̦nākie vīri valstij Dzimtene 2 I, 305. tu . . . esi vē̦rte̦na saimniece ... izce̦pdama tādus ... raušus Mežv. ļ. I, 278. tu esi man gan ve̦rte̦ns dē̦ls! (ironisch) Dunika. kaut būtu..,vē̦rte̦ns sievietis, kāda ievē̦ruojama meita Janš. Bārenīte 81. Mit. li. vertinaĩ (adv.) "wert" zu vergleichen?

Avots: ME IV, 568


vilkt

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku 2 ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592


vingrs

I viñgrs (li. vingrùs "sich schlängelnd") IW. Lin. (unbek. in Arrasch, Golg., Jürg., Kaltenbrunn, Kl., Oknist, Ruj., Schwanb., woim.),

1) elastisch; fest:
vingra miesa Dond. vingra gaita Bers. vingri suoļi Lubn. vingrs (fest anliegend) zābaks Stenden, zeme jau brangi vingra (uzsalusi) Wandsen;

2) frisch, hurtig, geschickt
L., U.: pazīdami manu vingruo un veikluo ruoku Janš. Mežv. ļ. II, 272. vingras ruokas (geschickte Hände) C. vingra mēle Dunika. vingrs vīrs Kaudz. M. 81. - Subst. vingrums,

1) die Festigkeit, Elastizität
Frauenb.;

2) die Hurtigkeit, Geschicklichkeit
U.;

3) = augums Hasenpot n. U. Wohl ats ein Kuronismus nebst vinguruoties, ve̦ngrs und vengre (s. dies) zu apr. acc. s. wīngriskan "List" und le. Uogre (ein Flussname); s. auch Leskien Abl. 355, Būga KS. I, 73 und Rozwadowski RSI. VI, 55.

Avots: ME IV, 599, 600


vinkaļāt

vinkaļât Edwalen n. U., viñkļât Frauenb., Gramsden, -ãju, vinkļuôt Wid., Jakobshof, (mit ) Frauenb., Katzd., N.-Bartau, Telssen, vinkluot Für. I, viñkuļât Stenden, -ãju, refl. vinklâtiês Kalzenau, vinkluôtiês St., Dobl. n. U. (nach U. "scheint in Livl. unbekannt"), Lettihn, (mit ) Behnen, Behrshof, Grenzhof, Hasenpot, Kurs., Lieven-Behrsen, Mitau, Nikrazen, Pan kelhof, Ruba, Schibbenhof, Schrunden, Swehthof, Telssen, Uozuolnieki, viñ kuļâtiês Stenden, viñkuļuôtiês N.Bartau, die Zeit vertrödeln, den Tag mit Nichtstun verbringen, säumen, zaudern, nachlässig sein, faulenzen, langsam arbeiten: nevinkļuo taču un strādā dušīgāki! Jakobshof. vinkļuo tu man atkal! vai nestrādāsi? N. Bartau. viņš vinkluodams iet pie darba (nicht gern) Für. I. Als ein Kuronismus zu li. vinklùs "munter, rührig", vinkrus "listig" (s. Būga KSn.I, 732), ai. vañcati "geht krumm", vañcayati "weicht aus; täuscht", vaṅkara-ḥ "Flusskrümmung", váṅkri-ḥ "Rippe", mnd. wingeren "sich krüm men", ae. wōh "krumm" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 218).

Avots: ME IV, 600


vīpnot

I vîpnuôt Stockm., (mit ĩ) Bauske, = vīpsnât, (ironisch Stockm.) lächeln Biel, n. U. Zu viept, s. Persson Beitr. 235 ff.

Avots: ME IV, 640


vīpsna

vīpsna, ironisches od. verschmitztes Lächeln: lūpas izluocīt simtējādās vīpsnās, smaiduos, smīnuos Līg. medn. 147. ar vienu vienīgu vīpsnu 43.

Avots: EH II, 793


vīpsnāt

vīpsnât, -ãju,

1) vĩpsnât Allendorf, A.-Ottenhof, Dunika, Grobin, Grünh., Grünwald, Naud., Nikrazen, Pankelhof, vìpsnât 2 Aiviekste, vipsnât C., Sonnaxt, Stockm., vîpsnât Baltinow, Šķilbē̦ni, vĩpsnât 2 Ekau, Essern, Kr.- Würzau, Līn., Schibbenhof, Selg., Siuxt, vīpsnât Bers., Gr.-Würzau, Kalzenau, Lennew., Lubn., Meiran, Memelshof, N-Peb., Rutzau, Sessw., Vīt., vìpsnêt 2 Stockm., vīpsnêt Kosenhof, vipsnuôt Stockm., vîpsnuôt 2 Wandsen, vìpsnuôt 2 Erlaa, Lennew., Ogershof, vīpsnuôt Wid., (ein wenig) ironisch oder verschmitzt lächeln, schmunzeln; vĩpsnât Kurs. "gedankenvoll lächeln"; vīpsnât Vīt., den Mund zum Pfeifen verziehen;

2) (mit den Augen) winken
N.-Peb., (mit ì 2 ) Schwanb., (vìpsnêt 2 ) Gr.-Buschh.;

3) vìpsnât oder vìpsnêt "prahlerisch, selbstbewusst (etwas) sagen" Nötk. Nebst li. vypsóti "mit halboffenen Lippen hafblachend dastehen" zu vīpnuôt I.

Avots: ME IV, 640



vīrs

vĩrs (li. vyras, apr. wijrs, ai. vīrá-ḥ, av. vīra- "Mann"), vìris 2 (zu vergleichen mit apr. acc. s. wijrin??) Eversmuiža n. FBR. VI, 38,

1) der Mann; der Ehemann; der Knecht, Arbeiter
Frauenb., Siuxt: Sprw. vīrs kâ lācis Br. sak. v. 1445. vīrs kâ uozuols 1446. vīrs kâ cimds von einem kleinen Mann gesagt) Etn. II, 63. kāds vīrs, tāda ce̦pure JK. II, 664. vīram vīra dūša RKr. VI, 1005. vīrs un vārds (ein Mann ein Wort)! Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda - kuģis pie e̦nkura Birk. Sakāmv. 72. vīrs pie vārda - vērsis pie valga. vīrs suola - vīrs dara Birk. Sakāmv. 72. ne̦lga, kas suola; vīrs, kas dara Br. sak. v. 855. ve̦cs vīrs - kumeļa prāts 1442. labāk cirvis bez kāta nekâ vīrs bez prāta 195. nauda gudra vīra ruokā 831. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekâ apakš jauna vīra pātagas Etn. II, 45. lai būt[u] žīdiņš, kad tik vīriņš! Birk. Sakāmv. 38. vīrs pret vīru! Frauenb. lai iznīkst nelaimes kâ ve̦ca vīra darbi Br. 72. arājs vīrs tev, māsiņa! BW. 26934 var. dzē̦rājs vīrs tev, māsiņaa! 26953, kalpa vīrs (ein Knecht) 22257. bruņuots vīrs 30063, 1. sīks vīriņš Kaudz. M. 14. labs vīra gabals, ein heranwachsender Junge U. ceļa vīrs,

a) ein Reisender, ein Wanderer;

b) das Kind, das geboren wird
Br. 39. guoda vīrs, ein Ehrenmann. jaunais vīrs, der junge Ehemann: brūtgāns nu tik bija jaunais vīrs BW. III, 1, S. 93. jaunā vīra līgavai BW. 1086. kara vīrs, der Krieger, Soldat: ķeize̦ram kara vīrs BW. 1899 var. māsas vīrs, der Schwager, der Mann der Schwester: svaini, svaini, māsas vīr! BW. 25768. sievas vīrs, ein verheirateter Mann Salis: sievas vīri sievām dzied, es padziedu meitiņām BW. 572, 5. es devu paduomu nuodzīvuot par ve̦cpuisi, bet kādus mēnešus pēc tam jūs bijāt sievas vīrs Lautb. Lomi 185. piektais vīrs, zu 4 grösseren Männern bei einer Feldarbeit ein halberwachsener Junge als Fünfter N.-Autz n. U. senāk saimnieki turēja pa divi, trīs vīri (Knechte) Siuxt. tas sūtīja vienu nuo saviem vīriem MWM. X, 416. šuogad e̦smu gan ticis vīruos, sagt ein Wirt, der viele männliche Arbeiter beschäftigt Frauenb. kur vajadzīgs daudz palīgu, uzaicina, lai sanāk vīruos ebenda. vīruos saiet, eine Prügelei beginnen ebenda. pie vīra iet U., iziet, heiraten (von einem Mädchen gesagt). pie vīra būt, verheiratet sein (vom Weibe gesagt) U. vīrā (vīruos) būt, in einergünstigen Lage sein: puisis nu vīrā: liela ze̦lta kaudze, muiža un kēniņa meita par sievu LP. IV, 108. bet kučieris, tas nu bij vīrā 138. bet zē̦ns nu bij vīruos 23. labi, - pavārs vīrā V, 83. Sīmanītis ir atkal vīrā Seifert Chrest. III, 2, 129;

2) (ironisch) fürs Pronomen viņš (er):
ne˙kā nesekmējās vīram (vom Teufel gesagt) LP. VII, 1175. vīrs cieši aizmiga (auf eine Spinne zirneklis - bezogen) 1184. vīram izgāja plāni (auch auf ein Tier bezogen);

3) garais vīrs, der Mittelfinger:
trīs pirmuos pirkstus: īksti, puodulaižku un garuo vīru Kaudz. Izjurieši 278. Zu lat. vir, air. fer, got. wair "Mann" u, a.; wahrscheinlich zu lat. vīs "Kraft" gehörig; s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 314 f.

Avots: ME IV, 642


vīzīgs

I vīzîgs,

1) schwietig
U., Sessw., (mit ĩ ) Frauenb., Wolm.; stolz U., Ekau, Fehteln, N.-Bewershof,N.-Peb., (mit ĩ ) Adiamünde, AP., Drosth., Wolm., (mit ì ) Lennew., Selsau, Sessw., eingebildet (mit ĩ ) C., (mit ì 2 ) Selsau, Vīt., aufgeblasen Vīt.; "îznesīgs" (mit ĩ ) MSil.; "kārtīgs" Misshof; "izveicīgs" Seltingshof, (mit ĩ ) AP.; sonderbar Mag. IV, 2, 155, U., (mit ĩ ) MSil.: vīzīgs puîsis ceļu gāja vīzīg[i] gūžas guorīdams BW. 12997. vīzīgs (Var.: vēlīgs, staltīgs, dîže̦ns) puîsis ceļu gāja 9471, 1. vīzīgie tē̦vu dē̦li 9813, 1. vīzīgs auga uozuotiņš vīzīgām lapîņām 10943. vīzīgs auga uozuolinš vīzīgā kalniņā 2801. tam tik ir vīzīgs de̦guns! Hagensberg. viņš ir tik vīzīgs, ka uz˙reiz netiec gudrs, kas viņš īsti ir par putnu Vīt. iznesīgi, vīzīgi studenti Seibolt. aizbāz... savu vīzīguo de̦gunu aiz juostas! Daugava I,1195;

2) vīzīgs runā, auslachend,ironisch
C., (mit ĩ ) Kolzen, Nötk. putniņš vīzīgi atbildēja R.Kam. 204. viņš tāds vien vīzīgs, it kâ pārgudrs, vai citus pārsmietu un piezuobuotu P.W.Šis ar mani tiesāties? 2. In der Bed. 2 zu vīzêt

III; in der Bed. 1 wohl zu vīze

II, vgl. estn. wīz< "Weise, Art, Sitte, Aufführung, Betragen",
wīzakas "gesittet, anständig, manierlich, anstellig, gewandt".

Avots: ME IV, 651


zars

zars,

1) Demin. zarīt[i]s BW. 5546, 4; 5546, 6 var., acc. zarīti 6174, 10, der Ast, der Zweig; die Zinke; der Strahl:
Sprw. tik bailīgs kâ putns zara galā Br. sak. v. 989. stāv kâ nuo zara nuokritis Biel. 1424. viņš dzīvā tâ˙pat zarā, er lebt ohne bestimmte Beschäftigung, bestimmten Verdienst. viņš iet kâ zara galā Kav. es nebiju putna bē̦rns, kâ nuo zara nuoraunams Biel. 1896. liepas zars BW. 9588. alkšņa zaru 9778. var. bērziņam smīdri zari 8349. visi zari (Var.: zaru zari) nuolīkuši 7121. zarā (= nuo zara) sluoksnes darināju 7709 var. sluotu zari, die Besenreiser Bl. ecēšu, grābekļa zari, die Zinken der Egge, der Harke U. kārstuvju zari Grünh. sešu zaru svece dega BW. 16106, l. zaru lukturis, der Armleuchter MWM. IX, 942. aug liniņi zaru zaru (Var.: zaru zaris; verzweigt) BW. 28316. līču luoču upe te̦k, zaru zaru (Var.: zaru zarus; zaru zariem 11272 var.) Daugaviņa 26709 (ähnlich: 31023, 2). nuoriet saule... ze̦lta zarus zaruodama (Var.: starus staruodama) 25485 var. (ähnlich: 27272, 3);

2) fig., das Kind, der Sprössling:
atsvabinātu viņu zariņus nuo skuolas apmeklēšanas Janš. Līgava I, 257. cik tad tev tuo zariņu ir? Frauenb. Miķelis nuomira. vai tad palika kāds zariņš viņam ar? ebenda;

3) das männliche Glied
Frauenb.;

4) Demin, zariņš Ar., ein Steckling.
Formell identisch mit le. zars sind li. žãras "Richtung, Reihe" (bei Nesselmann, wo auch žarais "rottenweise"; vgl. auch žarais eina "gehen zerstreut" und kožnas savo žarū eina bei Kurschat, sowie žarais [išsisklaidžius] ko jieškoti Viltis v. J. 1908, Ns82, S.

3) und sloven. zo`r "Glanz".
Und mit diesen Formen der nächstverwandten Sprachen lässt sich le. zars auch semasiologisch vereinigen, indem man von der Bed. "Strahl" ausgeht (vgl. zaraîns "strahlend" und zaruôt "Strahlen werfen"; zur Bed. vgl. auch le. stars "Strahl; Ast", stara "Strich; Ast, Zinke" ); vgl. dazu li. žãros "Strahlen" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 202, zaras (für *žaras? Oder ein Kuronismus?) "Strahl" bei Aliežinis. Das ererbte Wort (saka) mit der Bed. "Ast" hatte andere Bedeutungen bekommen. Aus der Bed. "Strahl" entwickelt sich im Li. die Bed. "Richtung, Strich, Reihe" (wozu žarà "Abteilung" Lit. lltitt. III, 294 und bei Daukantas Darbay 45 [trauky keliomis žaromis] u. a.) und anscheinend auch eine Bed. "Ast" (wohl zu erschliessen aus žarynas "Gesträuch" bei Geitler Lit. Stud. 122; urspr. etwa: Gezweig). Darnach weiterhin wohl zu li. šiaurės žarà "Nordlicht" bei Būga KSn. 1, 274, žariúoti "feurig schimmern", žaryjos " "glühende Kohlen", žéréti "im Glanze strahlen", apr. sari "Glut", aksl. zorja "Schein, Glanz", zarja "Strahl", zьrěti "blicken" u˙a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 602). Zu li. žãras "Reihe" stellt es auch schon Thomsen Beröringer 247, zu li. žėrė´ti u. a. auch Prellwitz Wrtb 2 502. Anders, aber nach obigen Ausführungen wohl verfehlt Loewenthal ZfsIPh. VII, 406 (zu lat. germen "Keim, Spross, Zweig", s. dazu Walde 1. c. 577), Bezzenberger BB. XXVII, 165 (zu; γάρρα· ρ'άβδος, s. dazu Walde l. c. 609), Thomsen Ber. 247 (zu gr. χορός "Tanzplatz", s. dazu Walde 1. c. 603, sowie zu gr. χάραξ "Pfahl" [dazu auch nach Petersson Vergl. slav. Wortst. 18], s. dazu Walde l. c. 602 und 606), Zupitza Germ. Gutt. 193 (zu ahd. karst "Karst" ), Wood Mod. Lang. Notes XXIV, 48 (zu norw. gare "Spitze" u. a., s. dazu Walde 1. c. 606).

Avots: ME IV, 691


zenkt

zenkt Für. I, = zengēt. Wohl als *zengt und als ein Kuronismus (= li. žeñgti, le. *ziegt) aufzufassen.

Avots: ME IV, 714


zinte

zinte,

1) die Zauberkunst
V.: ar uzmanību, īstu zinti gan ievainuotuos sasiet pruot Lautb. stiprus vārdus nemākam un zintes pret kungiem nezinām Janš. Dzimtene 2 411. Emma uz tādām ve̦claiku zintēm (= māņiem?) neielaidās 19. ja jums ir kādas ziņas un zintes, kâ puišus var piezavēt Dzimtene V, 224;

2) "burvības priekšme̦ti" Dunika (mit ), niedergelegte(s) Zaubermittel: pie... uozuola dažreiz atruod nuoliktas šādas tādas zintes Janš. Bandavā I, 295. Als ein Kuronismus zu zinât.

Avots: ME IV, 723


zuntēt

II zuñtêt Salisb., -ẽju, schlafen, schlummern (ironisch): kuo tu nu zuntē tik ilgi? vai nevari augšā celties! Salisb.

Avots: ME IV, 750, 751


zvandzināt

zvañdzinât Karlson (li. žvanginti "klirren" Geitler Lit. Stud. 123),

1) = zvadzinât 1 U., Ellei, Nötk., Sessau, (mit ) Bauske, Schibbenhof, (mit àn 2 ) Schwanb.: nažus un dakšiņas; ar kaŗoti gar glāzi. saujā naudu zvandzināja BW. 14213 (aus Kand.). zaglīgām guovīm piesien ganībā zvaniņu, lai zvandzina, lai nevar nuošķirties Nötk.;

2) viel über einunddasselbe Thema sprechen
(mit ) Schibbenhof; "pastāvīgi, neatlaidīgi atgādināt" (mit ) Mezküll. Soweit nicht aus zvadzinât und zvanît kontaminiert, wohl als ein Kuronismus zu li. žvangėti "tönen" (bei Geitler Lit. Stud. 123 und Miežinis), žvengtì "wiehern", sužvìngti "in Wiehern ausbrechen", aksl. zve̦go, "verkünde", r. звягу "schwatze; belle", wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 642.

Avots: ME IV, 765


zvindēt

zvindêt, klingen: Jānis brauca Jāna nakti zvindē̦dams (Var.: šķindē̦dams), švarkstē̦dams BW. 33002 var. (aus Schrunden). Als ein Kuronismus (und Reimwort zu šķindêt) zu aksl. zvьněti "klingen", zvonъ "Ton", zvo,kъ "Klang", li. žvangė´ti "klingen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 642.

Avots: ME IV, 776