Paplašinātā meklēšana
Meklējam 's' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
's' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (76215)
ābaks
ābals
abarģēlis
ābarģēlis
abaris
abars
abars, eine Art Netz zum Fischen Auleja. Nebst oder durch li. ãbaras "Stocknetz" aus r. обора "Strick" resp. poln. obora "Hürde"? Vgl. auch estn. abar "kleines Setznetz".
Avots: EH I, 1
Avots: EH I, 1
ābecisks
ābecnieks
abēds
ābeideris
abejāds
abejpus
abejpus (ceļa), zu beiden Seiten des Weges MWM. IX, 939; auch abej pušu, abu pušu, abjupus ceļam, ceļa: veldrē rudzi, veldrē mieži abej pušu (Var.: abejpus, abjupus, abu pušu) liela ceļa (Var.: lielceļam) BW. 28437.
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
ābeļdārzs
ābelis
‡ âbelis,
1) âbelis Borchow, Warkl., acc. s. ābeli Pas. 111, 114: IX, 106, nom. pl. ābeļi Pas. VIII, 150, 206; IX, 539, acc. Pl. ābeļs Pas. VIII, 150; ābeļus VI, 173, = âbuõls I, der Apfel: nuo vēja ābeļi apbira Warkl. ābelīši sarkst uz kuoku Pas. V, 149 (aus Welonen). ābeļu sẽkliņas VI, 114; 21 voc. s. ābelīt BW. 9065, 8 var., = âbuõls 2, der Klee;
3) der Aprelbaum:
ar ābeļa ziediņiem BW. 6492. pa ābeļa lapiņām 8834, 6. par ābeļa (Var.: ābeļu) līdumiņu BWp. 1103, 1 var.
Avots: EH I, 191
1) âbelis Borchow, Warkl., acc. s. ābeli Pas. 111, 114: IX, 106, nom. pl. ābeļi Pas. VIII, 150, 206; IX, 539, acc. Pl. ābeļs Pas. VIII, 150; ābeļus VI, 173, = âbuõls I, der Apfel: nuo vēja ābeļi apbira Warkl. ābelīši sarkst uz kuoku Pas. V, 149 (aus Welonen). ābeļu sẽkliņas VI, 114; 21 voc. s. ābelīt BW. 9065, 8 var., = âbuõls 2, der Klee;
3) der Aprelbaum:
ar ābeļa ziediņiem BW. 6492. pa ābeļa lapiņām 8834, 6. par ābeļa (Var.: ābeļu) līdumiņu BWp. 1103, 1 var.
Avots: EH I, 191
abeļkoks
ābeļkoks
‡ âbeļkùoks, âbelskùoks, âbelkùoks, das Holz des Apfelbaumes: ābeļkuoka biķerītis BW. 21731; 32059. ābelskuoku līdumiņa 26013, 1. ābelkuoka laivu daru 33732.
Avots: EH I, 191
Avots: EH I, 191
ābēls
aberēties
aberis
ābīderis
ābīderis
‡ II ābĩderis - werde in Selsau (von Zigeunern) ein mageres Pferd, in Druw. ein grosses (besonders, wenn es zugleich etwas mager ist Pferd genannt. Vielleicht zum Vorigen.
Avots: EH I, 191
Avots: EH I, 191
abigals
abigals [in Nigranden], jemand, der es mit beiden Teilen hält [vgl. li. abigaliaĩ "von beiden Enden"]; abgalîgs, dass. als Adjektiv.
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
abinieks
abis
abis, Nom., Akk. f. st. abi. Dispositio Imperfecti. Die preuss. Letten gebr. abis indekl. für alle Kasus m. u. f.; mācītājs un viņa cienmāte - abis dui vēl jauni Kruhten.
Avots: ME I, 6
Avots: ME I, 6
ābolainis
‡ âbuolainis,
1) wer geäpfelt ist (Beiname des Pferdes im VL.):
ābuolaini kumeliņu BW. 29667, 2;
2) Plur. âbuolaiņi, ein Strickmuster für Handschuhe
Fest.
Avots: EH I, 192
1) wer geäpfelt ist (Beiname des Pferdes im VL.):
ābuolaini kumeliņu BW. 29667, 2;
2) Plur. âbuolaiņi, ein Strickmuster für Handschuhe
Fest.
Avots: EH I, 192
ābolains
âbuõlaîns, [âbulains PS.],
1) viel Klee enthaltend, kleereich:
ābuolaina tā pļaviņa;
2) geäpfelt, mit apfelrunden Flecken, namentlich von Pferden:
ābuolains zirgs; ābuolains kumeliņš (im Volkslied sehr beliebt); ābuolains gaiss, mit runden, nicht zusammenhängenden Wolken bedeckter Himmel Etn. II, 74; ābuolainus od. ābulainus cimdus adu BW. 7249.
Avots: ME I, 234
1) viel Klee enthaltend, kleereich:
ābuolaina tā pļaviņa;
2) geäpfelt, mit apfelrunden Flecken, namentlich von Pferden:
ābuolains zirgs; ābuolains kumeliņš (im Volkslied sehr beliebt); ābuolains gaiss, mit runden, nicht zusammenhängenden Wolken bedeckter Himmel Etn. II, 74; ābuolainus od. ābulainus cimdus adu BW. 7249.
Avots: ME I, 234
ābolajs
ābolājs
âbuõlãjs, âbuolāja BW. 11905, 5. âbuõlinājs, âbuõlaite, âbuõlaîne (Tirs.), das abgemähte Kleefeld: ābuolinājā sē̦tie mieži izduodas labi B. Vēstn.; ābuolājā kājas āva BW. 30278.
Kļūdu labojums:
abgemähte = (abgemähte)
Avots: ME I, 234
Kļūdu labojums:
abgemähte = (abgemähte)
Avots: ME I, 234
āboļans
ābolens
ābolis
âbuolis (unter âbuõls),
1): auch PIKur., Erlaa n. FBR. XI, 11, AP., Saikava, (mit â 2 ) Salis, Siuxt, Strasden; 2): loc. s. ābuolī BW. 7201 var., Demin. voc. s. ābuolīt BW. 9065, 6 var.; ‡
4) bikšu ābuolītis BW. 34429, der Hodensack.
Avots: EH I, 192
1): auch PIKur., Erlaa n. FBR. XI, 11, AP., Saikava, (mit â 2 ) Salis, Siuxt, Strasden; 2): loc. s. ābuolī BW. 7201 var., Demin. voc. s. ābuolīt BW. 9065, 6 var.; ‡
4) bikšu ābuolītis BW. 34429, der Hodensack.
Avots: EH I, 192
ābolojs
ābolots
ābols
âbuõls: nom. pl. âbuols (wohl aus *ābuolis, masc. g.) KatrE. n. FBR. Y1V, 125, AP., Erlaa, Sessw.
Avots: EH I, 192
Avots: EH I, 192
ābols
âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,
1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;
2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;
3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]
Avots: ME I, 235
1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;
2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;
3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]
Avots: ME I, 235
āboltains
âbuõltaîns, gleichbed. mit âbuolaîns: ābuoltains kumeliņš BW. 14321, 1.
Kļūdu labojums:
114321, 1 = 14821, 1
Avots: ME I, 235
Kļūdu labojums:
114321, 1 = 14821, 1
Avots: ME I, 235
āboltens
abpus
abpus
abpus, abpusês, abjpus LP. VII, 1306, auch abi puši Manc., abi pus BW. 19347, abpuš (cf. li. abìpus und abypusiaĩ), zu beiden Seiten: divas māsiņas abpuš kalna - Rätsel - das Auge). viņi griēja uzcelt guoda vārtus nuo abpusēs ceļam iemietiem bē̦rziem Kaudz. M.; auch pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4.
Avots: ME I, 6
Avots: ME I, 6
abpusējs
abpusējs, beiderseitig: mūsu pusē abpusējas sūdzības par padarītā un padarāmā darba daudzumu un labumu traucē saimnieku un gājēju labuo satiksmi Etn. III, 90.
Avots: ME I, 6
Avots: ME I, 6
abpusgriezīgs
abpusīgs
abrakasis
abr(a)kasis,
1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;
2) das letzte Kind
- auch Orellen.
Avots: EH I, 1
1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;
2) das letzte Kind
- auch Orellen.
Avots: EH I, 1
abrakasis
abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:
1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;
2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).
Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga
Avots: ME I, 6
1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;
2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).
Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga
Avots: ME I, 6
abrākasis
abraskrāpis
abraskrãpis Purap., abruskrãpis, das Instrument, mit dem der Teig zusammengeschabt wird. Nach Ulm. auch abruskrāpīte.
Avots: ME I, 6
Avots: ME I, 6
abrkasis
abr(a)kasis,
1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;
2) das letzte Kind
- auch Orellen.
Avots: EH I, 1
1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;
2) das letzte Kind
- auch Orellen.
Avots: EH I, 1
abrkasis
abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:
1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;
2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).
Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga
Avots: ME I, 6
1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;
2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).
Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga
Avots: ME I, 6
abrs
abrukasas
‡ abrukasas, der zuletzt aus dem Backtroge zusammengeschabte Teig U.; abrukasis U.,
1) das aus Geschabtem gebackene Brötchen;
2) das Werkzeug, mit dem der Backtrog ausgeschabt wird;
3) (im Scherze) das letzte Kind.
Avots: EH I, 1
1) das aus Geschabtem gebackene Brötchen;
2) das Werkzeug, mit dem der Backtrog ausgeschabt wird;
3) (im Scherze) das letzte Kind.
Avots: EH I, 1
abrukaslis
abruķis
abrumaišķis
abrurags
abstarpējs
abuks
ābulains
ābulāts
ābuļdārzs
abulis
abulis: auch Zaļmuiža, (Plur. abuļi ) Warkl.: ieliku ielāpu abuļuos Warkl.; Plur. abuļi "der jenige Teil der Hosen, auf dem man sitzt" Skaista.
Avots: EH I, 2
Avots: EH I, 2
abulis
abulis, der Teil der Hosen in der Gebelung der Beine: kaunies staigāt ar pušainu abuli Mar. RKr. XV, 104 [auch in Schwnbg., Oberkurland und im Infläntischen. Wohl aus * ap-bulis, s. atbulu].
Avots: ME I, 6
Avots: ME I, 6
ābulis
abuls
abuls
ābuls
âbuls: auch Wessen n. FBR. XIII, 85, âbulis Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 73, 76, Pilda n. FBR. XIII, 39, 42, 48, Wainsel n. FBR. XIV, 88,
1) der Klee auch Putven, (âbuls 2 ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;
2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1; ‡
3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.
Avots: EH I, 191, 192
1) der Klee auch Putven, (âbuls 2 ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;
2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1; ‡
3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.
Avots: EH I, 191, 192
ābuls
âbuls Lis. [li. óbuls Lit. Mitt., Heft 31, S. CCXXV],
1) der Klee;
2) Apfel
Golg.; Demin. âbuliņš ["Klee" Sunzel, PS., Treppenhof]. âbultiņš BW. 13777; s. âbuols.
Avots: ME I, 234
1) der Klee;
2) Apfel
Golg.; Demin. âbuliņš ["Klee" Sunzel, PS., Treppenhof]. âbultiņš BW. 13777; s. âbuols.
Avots: ME I, 234
ābūls
‡ âbūls 2 Siuxt, gen. s. ābūla BW. 5791, 5 var., gen. s. ābūļa BW. 5791, 5, âbūliņš 2 Siuxt, der Klee; baltais od. cūku od. mauras od. pārskrejamais ābūliņš, eine auf Wiesen wachsende Kleeart mit hohem Stengel und graugelber Blüte Siuxt.
Avots: EH I, 192
Avots: EH I, 192
abuzis
‡ abuzis,
1) ein Mensch mit verwühltem Haar
Druw.;
2) ein böser, zänkischer Mensch
AP., Druw.: tāds kâ abuzis (von einem zornigen Menschen) Lemburg.
Avots: EH I, 2
1) ein Mensch mit verwühltem Haar
Druw.;
2) ein böser, zänkischer Mensch
AP., Druw.: tāds kâ abuzis (von einem zornigen Menschen) Lemburg.
Avots: EH I, 2
acābolis
acaines
acaînes,
1) eine Art von Spangen
(sakts) Wirg;
2) die Brille:
viņš sakārtuo savas acaines;
3) Strümpfe mit eingestrickten, von der Grundfarbe abweichenden Pünktchen
Kursiten.
Avots: ME I, 6
1) eine Art von Spangen
(sakts) Wirg;
2) die Brille:
viņš sakārtuo savas acaines;
3) Strümpfe mit eingestrickten, von der Grundfarbe abweichenden Pünktchen
Kursiten.
Avots: ME I, 6
acainieks
acainis
acains
acaîns,
2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡
3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡
4) übermütig, ausgelassen
Saikava.
Avots: EH I, 2
2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡
3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡
4) übermütig, ausgelassen
Saikava.
Avots: EH I, 2
acains
acaînis, ‡
3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava; ‡
4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika; ‡
5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.
Avots: EH I, 2
3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava; ‡
4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika; ‡
5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.
Avots: EH I, 2
acains
acejas
acekņains
aceknis
aceknis
aceknis,
1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.
2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].
Kļūdu labojums:
9065 = 7065
Avots: ME I, 7
1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.
2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].
Kļūdu labojums:
9065 = 7065
Avots: ME I, 7
aceknis
I aceknis,
2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.
Avots: EH I, 2
2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.
Avots: EH I, 2
acekts
acenes
aces
ačgārnis
ačgārnis
ačgãrnis,
1) einer der verkehrt handelt:
tas ir liels ačgārnis, das ist ein verdrehter Mensch;
2) der rückwärts geht:
ačgārnis ūdenī, der Krebs RKr. VII, 129.
Avots: ME I, 10
1) einer der verkehrt handelt:
tas ir liels ačgārnis, das ist ein verdrehter Mensch;
2) der rückwärts geht:
ačgārnis ūdenī, der Krebs RKr. VII, 129.
Avots: ME I, 10
ačgārns
ačgãrns, ačgãrnisks, verkehrt: šī lieta taču bija pavisam neprātīga un ačgārna A. XII, 489; ačgārniskā jeb piņņu valuoda, verdrehte Sprache mit absichtlich versetzten Silben, z. B. tavastī st. tītavas Etn. I, 71.
Avots: ME I, 10
Avots: ME I, 10
acīgs
acīgs
ačīgs
ačīgs
ačîgs, Adv. ačîgi, eine dialektische Nebenform von acîgs, aufmerksam, munter, hurtig: maza, maza, bet ačīga kalpa vīra līgaviņa BW. 7365, 2. viens pieguļnieks ačīgi uzle̦c kājās Purap. - -
Avots: ME I, 10
Avots: ME I, 10
aciknis
ačikups
acimirkls
aciski
acots
acots
acuôts, porös: acuots plācenis, acuota maize; mit augenähnlichem Muster: acuots aude̦kls.
Avots: ME I, 9
Avots: ME I, 9
acs
acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,
1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;
2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;
3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;
4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;
7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;
8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;
10)
c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡
11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡
12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡
13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.
Avots: EH I, 2, 3
1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;
2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;
3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;
4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;
7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;
8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;
10)
c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡
11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡
12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡
13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.
Avots: EH I, 2, 3
acs
acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),
1) das Auge.
2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).
3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.
4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.
5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher
a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;
b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!
6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...
7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.
8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.
9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.
10) In Verbindung mit Verben:
a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;
b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,
a) die Augen senken
b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;
c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.
Kļūdu labojums:
6553=6853
Avots: ME I, 7, 8, 9
1) das Auge.
2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).
3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.
4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.
5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher
a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;
b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!
6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...
7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.
8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.
9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.
10) In Verbindung mit Verben:
a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;
b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,
a) die Augen senken
b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;
c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.
Kļūdu labojums:
6553=6853
Avots: ME I, 7, 8, 9
actains
actains
actaîns lauks, actaîna zeme, ein Kornfeld, in dem sich stellenweise unbewachsene Plätze (acis) befinden. Grünh. actains aude̦kls, audums, buntgeköpertes Gewebe = audums ar citas krāsas actiņām; actaini cimdi Grünh.; cf. acains.
Avots: ME I, 9
Avots: ME I, 9
actenis
actenis, Netzmagen (Lasd.) pēc acteņa gle̦znuojuma Antr. II, 65.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): pēc acteņa gle̦znuojuma Antr. II, 65.
Avots: ME I, 9
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): pēc acteņa gle̦znuojuma Antr. II, 65.
Avots: ME I, 9
actens
acte̦ns, mit einem mit dem Auge zu vergleichenden Gegenstande versehen: acte̦ns gre̦dze̦ns, Ring mit einem Steine, acte̦na ce̦pure, Mütze mit einer Kokarde. Kremon.
Avots: ME I, 9
Avots: ME I, 9
acūdens
acûdens, -s, od. -ņa, Wasser zum Gesichtswaschen: dzē̦rājam vīriņam acūdeņa nevajag BW. 26943.
Kļūdu labojums:
jāizmet viss acûdens (zu streichen der Artikel acûdens)
Avots: ME I, 9
Kļūdu labojums:
jāizmet viss acûdens (zu streichen der Artikel acûdens)
Avots: ME I, 9
acumirklējs
acumirklis
acumirklis
acumir̃klis, (li. akiẽs mìrksnis), der Augenblick, acumirklī, sogleich, im Augenblick; kādu acumirkli, einen A.
Avots: ME I, 9
Avots: ME I, 9
acumirksnis
acuplakstiņi
acuplakstiņi,
1) Augenlider;
2) Sonnentau (Drosera rotundifolia)
RKr. II, 70, Vēr. II, 413.
Avots: ME I, 9
1) Augenlider;
2) Sonnentau (Drosera rotundifolia)
RKr. II, 70, Vēr. II, 413.
Avots: ME I, 9
ādainieks
ādains
ādaks
ãdaks, Dond. [kann aus * ā(r)duoks entstanden sein], ein eingeseifter wollener Lappen zum waschen, [aus mnd. hârdôk "Haartuch"?].
Avots: ME I, 236
Avots: ME I, 236
adāmais
ādamaks
adatains
adataîns, voll Stacheln, Nadeln, stechend: adatains sniegs A. XX, 882; a. pabērzis JR. IV, 149.; telītēm adataiņu kūti taisu BW. 32477.
Avots: ME I, 11
Avots: ME I, 11
adatnieks
adatniẽks, ‡
2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas! ‡
3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡
4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!
Avots: EH I, 3
2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas! ‡
3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡
4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!
Avots: EH I, 3
adatnieks
adatots
adatuôts (= adataîns): mana māja dzelzīm kalta, visi jumti adatuoti (Var.: adatām jumti) BW. 32490, 3.
Avots: ME I, 11
Avots: ME I, 11
ādaunieks
ādaunieks
âdaũniẽks (wohl für * âdaũneniẽks, eine Weiterbildung von * ādaunis, für schriftle. * āduonis, wie virsaune für virsuone), die Schindmähre PS. [Eher dürfte ein * ādava zugrunde liegen.]
Avots: ME I, 236
Avots: ME I, 236
ādbrauķis
ādenieks
ādenis
âdenis T., âdeniẽks PS.,
1) ein Pferd, eine Kuh, deren einziger Wert nur noch in der
āda, Haut besteht, die Schindmähre Palzm., Lös. Etn. III, 145; ādeņa zirgs Latv.; juo es pašreiz sakās lieku savu dzejas ādenieku Laicēns;
2) ein hagerer Mensch
Etn. I, 139.
Avots: ME I, 236
1) ein Pferd, eine Kuh, deren einziger Wert nur noch in der
āda, Haut besteht, die Schindmähre Palzm., Lös. Etn. III, 145; ādeņa zirgs Latv.; juo es pašreiz sakās lieku savu dzejas ādenieku Laicēns;
2) ein hagerer Mensch
Etn. I, 139.
Avots: ME I, 236
ādermanis
ādernieks
ādģēris
adīklis
adîklis: adīkls Bauske, Lautb., adīkla Für. I, gen. s. adikla BW. 1165, gen. pl. adiklu BW. 17997, adiklis Borchow n. FBR. XIII, 25, Oknist, Wessen, adiklis Mahlup, Ramkau, Ruj., Salis, adeklis auch BW. 6930; 6949 var., Stockm. n. FBR. VIII, 88, AP., Kaltenbrunn, Linden, Lös., Sassm., Warkl., Zvirgzdine, gen. s. adekliņa BW. 29448, 1, adèklis 2 Pilda n. FBR. XIII, 49.
Avots: EH I, 3
Avots: EH I, 3
adīklis
adîklis, dial. [in Meiran und Serbigal] adeklis (li. ãdyklys, Strickzeug BF.; adỳklis Jużk. oder adìklis "hölzerne Nadel"), Strickzeug; Gestricktes: veltījuot izdalīja ap 100 adekļu (cimdu, zeķu) BW. III, 1, 45.
Avots: ME I, 11
Avots: ME I, 11
ādinieks
ādkasis
ādminis
ādminis
ādogs
‡ ãduôgs 2 Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.
Avots: EH I, 192
Avots: EH I, 192
ādraudzis
ādsiene
âdsiene (āda + siet), ein lederne Schnur L.: savelc ādsieni, lai bikses nekrīt zemē Duomas IV, 454; eine Schnur, mit welcher das Kummet zusammengezogen wird, gew. same̦staukla, same̦stava genannt Konv. 1
Avots: ME I, 236
Avots: ME I, 236
ādskalis
‡ *âdskalis (erschlossen aus ostle. âckels) Kaltenbr., ein abgeschnittenes (beim Zuschneiden übriggebliebenes, nicht grosses) Stück Fell (Pelzwerk).
Avots: EH I, 192
Avots: EH I, 192
adums
ādums
ādums (in PK. n. Mag. III, 1, 82 ārdums), Rahsegel L.; die Stange zum Auspannen des Segels St. [vgl. li. ardamas "Segelstange"].
Kļūdu labojums:
Auspannen = Ausspannen
Avots: ME I, 236
Kļūdu labojums:
Auspannen = Ausspannen
Avots: ME I, 236
ādzens
adžgāniski
adžgārns
adžgãrns, adžgarni Vēr. I, 618, II 164, adžgānis JK. VI. 150; s. ačgãrns.
Kļūdu labojums:
VI. 150 = VI, 50
Avots: ME I, 11
Kļūdu labojums:
VI. 150 = VI, 50
Avots: ME I, 11
adžoks
‡ adžuõks Grünh., Schibbenhof, ein Albemer, ein Narr, Geck: zē̦ns tāds adžuoks. netīk viņā ne skatīties, ne klausīties.
Avots: EH I, 3
Avots: EH I, 3
āgaris
āgeris
âgeris Gr.-Buschh. "veikls cilvē̦ks, kas ātri tiek uz priekšü: tāds ā. kâ viņš visur pratīs dalīst. Vgl. āgaris.
Avots: EH I, 192
Avots: EH I, 192
āgnēties
āgnēties (Altenwoga), zaudern, zögern: kāmuo, bet kad duod, tad āgnējas. [Zu li. ogùs "fad im Geschmack, schal" bei Būga KSn. I, 274?]
Avots: ME I, 237
Avots: ME I, 237
agns
agns: auch Adl.; Golg.: agna uz darbu Azand. 28. Nach Būga Liet. k. žod: 17 und Loewenthal WuS. XI, 54 nebst li. agnùs "energisch" zu slav. ognь , ai. ‡ agni-ḥ , lat. ignis "Feuer".
Avots: EH I, 4
Avots: EH I, 4
agns
agns (hochle. ogns), feurig, brünstig, eifrig, energisch: Andrievs ir ognis uz meitām Dr. [Auch in Aahof, Wellen, Bersohn und Adsel: viņš agns tuo izdarît. Zu li. agnùs Jušk.: agnùs nesiuntamas eina? Durch Dissimilation aus nagns (so in Grawendahl; zu nags)?].
Avots: ME I, 11
Avots: ME I, 11
āgns
agraudzis
agrējs
agrẽjs, ‡
2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).
Avots: EH I, 4
2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).
Avots: EH I, 4
agrējs
agrens
agrīgs
agrîgs, früh: agrīgs pulkstenis, eine Uhr, die immer vorgeht Etn. III, 164; agrīgs cilvē̦ks PS., ein Mensch, der früh aufzustehen pflegt. kur tu šuorît tik agrīga? Duomas III, 556.
Avots: ME I, 11
Avots: ME I, 11
agrīksnējs
agrīms
‡ agrîms Sussei n. FBR. VII, 140, Auleja, agrīms 2 Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Kaltenbrunn, agrīms Wessen n. FBR. XIII, 88, = agrîns: agrīmuos miežus Fil. mat. 172, Auleja. agrīmie lini ni˙kad neizaug tik gaŗi kâ vē̦līmie Kaltenbrunn. šuogad būs agrīmais pavasaris Zvirgzdine. agrīmās visteņas rudin sāc dēt ebenda. agrīms ciemiņš Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 4
Avots: EH I, 4
agrīns
agrīns
agrîns, frühzeitig, früh, frühreif: agrīnas auzas; agrīns viesis, ein am Morgen früh gekommener Gast SF. n. BB. XII, 232. Comp. agrīnāks: pašā agrīnākā pavasarī A. XVII, 35, C., AP.
Avots: ME I, 11
Avots: ME I, 11
agrs
agrs, früh, frühzeitig: vēl agrs od. vēl agrs laiks, es ist noch früh am Tage; agrākuos laikuos, in früheren Zeiten (auch agrāklaikuos K.). [Vielleicht mit Fick Wrtb. I 4 161 und 371, Grüntert Kalypso 169 1 u. a. zu ai. agra-m "Anfang, Spitze", av. aγra- "Anfang, Oberstes; erster, oberster"].
Avots: ME I, 12
Avots: ME I, 12
agrums
āgs
ãgs (li. ogùs "fad im Geschmack" bei Būga KSn. 1, 274) Kal. "die Zahne stumpf werden machend": ievuogas ir āgas.
Avots: EH I, 193
Avots: EH I, 193
aibakstīt
aicis
aĩcis, das Pferd (scherzhafte Bezeichnung): viņš iejūdza savu aici un atbrauca Siuxt.
Avots: ME I, 12
Avots: ME I, 12
aidenieks
aidevas
àizde̦vas. Pl. t., Ausgeliehenes, Ausgeborgtes, ausgeliehenes Kapital, gew. àizde̦vums: še aizde̦vas un te tie augļi Etn. III, 145. aizde̦vu-kase, Leihkasse. In Drostenhof aizdeves ausgeliehene Sachen, wie Grütze, Fleisch, Butter u. a. aizdevẽjs, Gläubiger.
Avots: ME I, 22
Avots: ME I, 22
aijas
aĩjas: auch Trik.: čuči, guli, mazbērniņ!... es aijiņas izpuškuošu BW. 2106, 2. miega Mačus mani pre̦c; laid, māmiņa, aijiņās, lai ar Maču saderēju! 6760 var.
Avots: EH I, 4
Avots: EH I, 4
aijas
aĩjas, die Wiege in der Kindersprache, von der Interj. aĩjã: iesim aijās! wollen wir in die Wiege gehen!
Avots: ME I, 12
Avots: ME I, 12
aijavas
aikāties
‡ aikâtiês, -ãjuôs,
1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;
2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.
Avots: EH I, 4
1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;
2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.
Avots: EH I, 4
aikstīties
aîkstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, schreien, lärmen, cf. vaikstîtiês. [= li. aikštyties "ausgelassen sein" in Viltis v. J. 1908, Nr. 87; wohl zu li. aikštis fem. "страсть" Jušk., woneben aistra dass. Li. aikštis aus * aisktis, oder nach v. d. Osten-Sacken IF. XXIII 376, wo auch über aistra gesprochen wird, zu aisl. eikinn "rasend", slav. igra "Spiel", gr. αῖγες "Meereswogen" ai. ējati "regt sich." Über li. aistra s. noch Boisacq Dict. unter οῖστρος und ἰαίνω].
Avots: ME I, 12
Avots: ME I, 12
ailains
ailiņģis
ailis
ailis
ailis, aile (Gold.),
1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.
2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].
3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.
4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].
Avots: ME I, 13
1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.
2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].
3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.
4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].
Avots: ME I, 13
aimanas
aĩmanas: auch (mit ài 2 ) Golg., KatrE. (hier neben vàimanas 2 ), Kl.: cilvē̦ks kliedz aimanas vien, kad sāp KatrE.
Avots: EH I, 4
Avots: EH I, 4
aimanas
aināties
ainâties, -ãjuôs, sich gestalten, sich entrollen: cik tur viss tik krāšņi, tik spilgti viņai pretī ainājās MWM. X, 215.
Avots: ME I, 13
Avots: ME I, 13
aiņāties
airējs
airēklis
airenes
aĩrenes, Lolch PS. [Auch in Rujen und Plienu-ciems] (zu gr. αῖρα "Lolch", ai. ērakā "eine Grasart). [Auch aĩres, eine Art Unkraut, in Widdrisch.]
Avots: ME I, 13
Avots: ME I, 13
airinieks
airis
airis
aĩris, aĩre J. R. V, 7, das Ruder. air,us drāzt Ar. 1797; mesties air,uos LP. VI, 167, sich auf die Ruder stürzen. [Wegen der auffälligen Übereinstimmung in der Benennung eines Werkzeuges wohl eher - vielleicht durch finnische Vermittelung (vgl. f. airo, estn. aer) - entlehnt aus dem Germanischen, so z. B. Wiedemann BB. XXVIII, 33, Leskien Nom. 187, Fick Wrtb. III 4, 3, als nach Lidén Stud. 64 f. verwandt mit an. und ae. ár "Ruder", gr. οἴαξ "Griff des Steuerruders", li. íena "Deichselstang", le. ailis 1 - 3 u. a.]
Avots: ME I, 13
Avots: ME I, 13
airnieks
aisa
aisa
aisekls
aisīt
àisît 2: auch Golg., Gr. - Buschh., Lubn., Mahlup: metās virsū, zuobus aisīdams Azand. 52. Refl. -tiês, ‡
2) aisêtiês PiIda, Zvirgzdine, = zùobuôtiês: jaunie aisās, smejas savā starpā Zvirgzdine; ‡
3) àisêtiês 2 Pilda, schielen.
Avots: EH I, 5
2) aisêtiês PiIda, Zvirgzdine, = zùobuôtiês: jaunie aisās, smejas savā starpā Zvirgzdine; ‡
3) àisêtiês 2 Pilda, schielen.
Avots: EH I, 5
aisīt
àisît 2, -u, -ĩju, die Zähne zeigen, grinsen: suns aisīja zuobus uz kuošanu Tirs., Birsen. Refl. -tiês, albern, albern lachen: paliec tak prātīgs; beidz aisīties! Mar. RKr. XV, 104, Druw. [Zu li. áiškus "deutlich"? Oder zu atiezt (s. dieses), sei es mit alter Variation zwischen Tenuis und Media im Wurzelauslaut, oder indem -zt als altes st aufgefasst wurde?]
Avots: ME I, 14
Avots: ME I, 14
aitainis
aitenes
aitenes
aitēns
‡ aĩtẽ̦ns Siuxt n. Fil. mat. 65, ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege.
Avots: EH I, 5
Avots: EH I, 5
aitgans
‡ àitgans, f. aitgane Janš. Dzimtene V, 279; Bandavā I, 28, der Schafhirt, die -in: muižas aitganam BW. 12915, 6. māsiņai aitganei 29358.
Avots: EH I, 5
Avots: EH I, 5
aitiņas
àitiņas, ‡
7) kleine, leichte, weisse Wölkchen
Bers., Oknist: re, kur pie debesīm aitiņas! - būs labs laiks Oknist.
Avots: EH I, 5
7) kleine, leichte, weisse Wölkchen
Bers., Oknist: re, kur pie debesīm aitiņas! - būs labs laiks Oknist.
Avots: EH I, 5
aitiņas
àitiņas
1) Demin. von àita, Schäfchen.
2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.
3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.
4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.
5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [
6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]
Avots: ME I, 14
1) Demin. von àita, Schäfchen.
2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.
3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.
4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.
5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [
6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]
Avots: ME I, 14
aitinis
aitkopis
aitnieks
aitnieks
aitstallis
aiviekstājs
aiviekstenājs
aiviekstene
aiviekstene: auch Fehteln, (mit aĩ ) AP., (mit ài 2 ) Bers., Fest., Kroppenhof, Lös., Saikava, Sonnaxt, Warkl.
Avots: EH I, 5
Avots: EH I, 5
aiviekstene
aiviekstene [in Preili àiviêkstene 2], aviêkstene Sissegal, aiviekstenãji A. XIV, 256 od. aiviekstu krūmi AP.; s. avene, avenãji.
Avots: ME I, 14
Avots: ME I, 14
aizacīs
àizacîs, hinter dem Rücken, in der Abwesenheit: nerunā nekad aizacīs; pasaki acīs Mar. RKr. XIV, 104. Cf. aiz acīm.
Avots: ME I, 17
Avots: ME I, 17
aizaids
aizaids
aizains
aizaizgājušais
‡ àizàizgãjušais, der vorvergangene, vorvorige: aizaizgājušuo dien[u] muižā stādīja rāceņus Ahs.
Avots: EH I, 6
Avots: EH I, 6
aizaizizgājušais
aizaizpagājušais
‡ àizàizpagãjušais "der vorvorvergangene": aizaizpagājušuo gad[u], mēnes[i] Ahs., Kal.
Avots: EH I, 6
Avots: EH I, 6
aizākstīties
‡ àizâkstîtiês, bis zu einem gewissen Grade Possen treiben, sich närrisch gebärden: a. pārāk tālu Bers.
Avots: EH I, 7
Avots: EH I, 7
aizalkties
aizars
aizars
aizārstēt
‡ àizãrstêt,
1) kurierend zuheilen machen:
a. vâti;
2) kurierend hingeraten lassen:
a. uz viņu pasauli.
Avots: EH I, 7
1) kurierend zuheilen machen:
a. vâti;
2) kurierend hingeraten lassen:
a. uz viņu pasauli.
Avots: EH I, 7
aizasarot
aizaukstēt
àizaũkstêt: kad masalas aizaukstē (wenn man sich während der Masern eine Erkältung zuzieht), var nuomirt ar Siuxt.
Avots: EH I, 6
Avots: EH I, 6
aizaukstēt
aizaurēties
aizause
àizàuse,
1) aizaûse 2 auch Siuxt, àizàuss, -s AP., (mit àu 2 ) Sonnaxt: puikam visa aizauss me̦lna AP.;
2) àizàuse 2 auch Oknist; "vieta krāsnī vai skapī, kas atruodas pie pašas ieejas, tikai nedaudz sānis, tâ ka šai vietai nāk priekšā un tuo aizse̦dz ieejas mala" Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 7
1) aizaûse 2 auch Siuxt, àizàuss, -s AP., (mit àu 2 ) Sonnaxt: puikam visa aizauss me̦lna AP.;
2) àizàuse 2 auch Oknist; "vieta krāsnī vai skapī, kas atruodas pie pašas ieejas, tikai nedaudz sānis, tâ ka šai vietai nāk priekšā un tuo aizse̦dz ieejas mala" Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 7
aizause
àizàuse, auch (in Neugut, Ruhental u. a.) àizàusis, -šu, Demin. aizausītes, aizaustiņas BW. 29341,
1) die Stelle hinter dem Ohr:
aizausis vēl nav nuožuvušas. tev jau sirmas aizauses B. Vēstn. lai tautiņas neredzēja manu sirmu aizausīšu BW. 21206.
2) àizàusis oder (in Nerft) aizause, Vorofen (raum zwischen dem äussern und innern Ofenloch, der etwas breiter ist als diese Löcher):
pe̦lni... sarausti aizausē Jauns. Balt. gr. I, 40.
Kļūdu labojums:
29341 = 20341, 10 var.
Avots: ME I, 18
1) die Stelle hinter dem Ohr:
aizausis vēl nav nuožuvušas. tev jau sirmas aizauses B. Vēstn. lai tautiņas neredzēja manu sirmu aizausīšu BW. 21206.
2) àizàusis oder (in Nerft) aizause, Vorofen (raum zwischen dem äussern und innern Ofenloch, der etwas breiter ist als diese Löcher):
pe̦lni... sarausti aizausē Jauns. Balt. gr. I, 40.
Kļūdu labojums:
29341 = 20341, 10 var.
Avots: ME I, 18
aizausis
aizausīt
‡ àizausît cūku Lubn., hinter den Ohren stechend einem Schwein die àizauši 2 kurieren.
Avots: EH I, 7
Avots: EH I, 7
aizaust
àizaûst,
1) auch Saikava;
2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.
Avots: EH I, 7
1) auch Saikava;
2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.
Avots: EH I, 7
aizaust
àizaûst,
1) anfangen zu weben
Ar.,
2) webend verschliessen, verweben: nere̦dzams zirneklis ir manas saules dienas aizaudis Skalbe.
Avots: ME I, 18
1) anfangen zu weben
Ar.,
2) webend verschliessen, verweben: nere̦dzams zirneklis ir manas saules dienas aizaudis Skalbe.
Avots: ME I, 18
aizaust
aizbadoties
aizbailes
aizbakstīt
àizbakstît: ‡ Refl. -tiês, = ‡ àizbadîtiês 3: (caurumi pastalai) aizbakstījās par tuvu pie malas C.
Avots: EH I, 7
Avots: EH I, 7
aizbalsa
aizbalsināt
‡ àizbal˜sinât, weissend schliessen, zumachen, verdecken: a. blakšu perekļus ar kaļķiem.
Avots: EH I, 7
Avots: EH I, 7
aizbalsot
‡ àizbàlsuôt,
1) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) fortschaffen:
viņu aizbalsuoja uz Sibiriju;
2) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) abschaffen, verbieten:
aizbalsuotuo gre̦dze̦nu dēļ Latvis No 3355.
Avots: EH I, 7
1) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) fortschaffen:
viņu aizbalsuoja uz Sibiriju;
2) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) abschaffen, verbieten:
aizbalsuotuo gre̦dze̦nu dēļ Latvis No 3355.
Avots: EH I, 7
aizbalss
aizbalstīt
àizbalstît, tr., hinter etw. stecken, stopfen: kalpuone aizbalstīja palagu aiz gultas malas Smilt.
Avots: ME I, 18
Avots: ME I, 18
aizbars
àizbars,
3) auch Alswig, Golg., Lubn. (hier n. BielU. Demin. aizbariņš ), Meiran, N. - Rosen, Ramkau: aizbaru putra auch Stom. rupu mālīt[i]... samalu, aizbariņa (Var.: putraimiņu) rupumā BW. 8178. iesalam, aizbaram tautu meita malējiņa 22496; 22497. de̦sa te̦k pa celiņu...; čigāns te̦k pakaļā, aizbariņus lasīdams 33407. de̦s[u] aizbaru (Var.: putraimiņus) sijājuot 19259.
Avots: EH I, 8
3) auch Alswig, Golg., Lubn. (hier n. BielU. Demin. aizbariņš ), Meiran, N. - Rosen, Ramkau: aizbaru putra auch Stom. rupu mālīt[i]... samalu, aizbariņa (Var.: putraimiņu) rupumā BW. 8178. iesalam, aizbaram tautu meita malējiņa 22496; 22497. de̦sa te̦k pa celiņu...; čigāns te̦k pakaļā, aizbariņus lasīdams 33407. de̦s[u] aizbaru (Var.: putraimiņus) sijājuot 19259.
Avots: EH I, 8
aizbars
àizbars,
1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;
2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);
3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;
4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;
5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.
Avots: ME I, 18
1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;
2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);
3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;
4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;
5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.
Avots: ME I, 18
aizbārstīt
‡ àizbãrstît,
1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;
2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.
Avots: EH I, 8
1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;
2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.
Avots: EH I, 8
aizbāšķis
‡ àizbāšķis,
1) "rijas luodziņa slēģis"
Mahlup;
2) = àizbàzeknis 2; der Stellvertreter: es negribu būt par aizbāšķi Golg.
Avots: EH I, 8
1) "rijas luodziņa slēģis"
Mahlup;
2) = àizbàzeknis 2; der Stellvertreter: es negribu būt par aizbāšķi Golg.
Avots: EH I, 8
aizbāšķītis
àizbāšķĩtis, Demin. von àizbāsķis = aizbāzis: līdzās sēd tautu meita tā kā luogu aizbāšķītis BW. 21288.
Avots: ME I, 18
Avots: ME I, 18
aizbaukšēties
‡ àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.
Avots: EH I, 8
Avots: EH I, 8
aizbaukšķēties
‡ àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.
Avots: EH I, 8
Avots: EH I, 8
aizbāžamais
aizbāžamais
aizbāzeknis
aizbāzeknis
àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,
1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;
2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;
3) d. Pl. aizbāzi,
a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,
b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.
Avots: ME I, 18
1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;
2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;
3) d. Pl. aizbāzi,
a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,
b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.
Avots: ME I, 18
aizbažīties
‡ àizbažîtiês, besorgt (= unruhig, bekümmert) werden: saimniece aizbažījās, vai pietiks tauku.
Avots: EH I, 8
Avots: EH I, 8
aizbēdāties
aizberēties
‡ àizberêtiês, fortgehen, sich fortbegeben: laikam visi jau aizberējās uz lauku Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 8
Avots: EH I, 8
aizbest
aizbīdeklis
aizbikstīt
‡ àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;
2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;
3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.
Avots: EH I, 9
2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;
3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.
Avots: EH I, 9
aizbildeknis
aizbildnis
aizbildnis
àizbildnis, der Vormund * Kronw.: par aizbildņiem iecelt. cilvē̦ks, kas brīvs, pats savs vienīgais un augstākais aizbildnis Apsk. - baznīcas aizbildnis, Kirchenvormund, statt des entlehnten pērminderis.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizbilst
àizbilˆst, -stu, -du,
1) für jem. ein gutes Wort einlegen:
aizbilst vārdu par kādu Etn. III, 146;
2) über etwas zu reden anfangen, in der Rede berühren:
priekšme̦ts, kuo nule aizbildu, ir tik interesants...
Avots: ME I, 19
1) für jem. ein gutes Wort einlegen:
aizbilst vārdu par kādu Etn. III, 146;
2) über etwas zu reden anfangen, in der Rede berühren:
priekšme̦ts, kuo nule aizbildu, ir tik interesants...
Avots: ME I, 19
aizbirkstīt
aizbīties
‡ àizbîtiês, (vor Schreck) zusammenfahren, ein wenig erschrecken (intr.): es aizbijuos, bet nenuobijuos Bauske.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblādēties
‡ aîzblâdêtiês 2 Wandsen, sich irgendwohin verirren, auf irrwegen irgendwohin geraten: aizblādējies līdz kaimiņiem.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblandīties
àizblàndîtiês, sich wohin verirren, sich umhertreibend wohin geraten: tik neblandies vien atkal Poruk. tē̦vs pats nezin kur aizblandījies Saul.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizblankstīties
aizblāst
‡ *aizblāst (?), in der Verbind. diena aizblāsusi (?), der Tag ist angebrochen Für. I. Für *aizblāzusi?
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizbļaustīt
‡ àizbļaûstît,
1) wiederholt vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske;
2) wiederholt schreiend verscheuchen:
a. vilkus.
Avots: EH I, 11
1) wiederholt vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske;
2) wiederholt schreiend verscheuchen:
a. vilkus.
Avots: EH I, 11
aizblauzties
‡ *àizblauztiês, in der Verbind. staigā aizblauzies Nerft "mit zugekniffenen od. verschwollenen Augen".
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblāvāties
aizblēņoties
‡ àizblèņuôtiês: aizblēņuoties līdz pērienam, eine gewisse Zeit hindurch dumme Streiche machen und schliesslich dafür geprügelt werden.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizbliest
àizbliêst, - žu, -du, auch - zu PS.,
1) tr., (heimlich) wegbringen:
nuočiepj maizi un aizbliež tuo uz kruodziņu MWM. III, 101;
2) mit eienem Worte auf den Mund schlagen:
es aizbliezu tam muti Grünh.;
3) intr., plump mit schweren Schritten weggehen
Etn. III, 145; schnell sich davonmachen: viņš aizblieza gar stūri AP. - Refl. - tiês, (verschämt) sich entfernen, wegschleischen: Anna aizbliedās uz kukņu Seib.
Avots: ME I, 19, 20
1) tr., (heimlich) wegbringen:
nuočiepj maizi un aizbliež tuo uz kruodziņu MWM. III, 101;
2) mit eienem Worte auf den Mund schlagen:
es aizbliezu tam muti Grünh.;
3) intr., plump mit schweren Schritten weggehen
Etn. III, 145; schnell sich davonmachen: viņš aizblieza gar stūri AP. - Refl. - tiês, (verschämt) sich entfernen, wegschleischen: Anna aizbliedās uz kukņu Seib.
Avots: ME I, 19, 20
aizblikšēties
aizblīkšķēties
aizblisēt
àizblisêt, faulenzend, sich herumtreibend fort-, hingehen: vai uz māju aizblisēja? Saikava.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblisināt
aizblīšķēties
‡ àizblìšķêtiês 2 Saikava, von einem plötzlich eintretendeu, eine kurze Zeitlang dauernden Lärm: kad gāju gar mārku, tur kaut kas aizblīšķējās Saikava.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblīst
àizblîst - stu, -du od. -zu (n. U. - žu, -du): gaismiņa aizblīst, es beginnt zu tagen (Etn. III, 145); eilig davon ziehen (U.).
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizblozīties
aizblūkšķēties
‡ àizblūšķêtiês, anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen, eine ganz kurze Zeitlang lärmen: tikkuo aizblūšķējās, zaķis aizskrēja Schwanb. laivas galā kas aizblūškējās, līdaka pruojām Lubn., Saikava.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblunkšķēties
‡ àizblun̂kšķêtiês Saikava, beim Gähren des Biers gewisse Laute von sich geben: muca pa reizei aizblunkšķējās, vēl vis nav nuorūguse; in Lisohn bedeute es: glucksen, klunkern (von einer Flüssigkeit, die ihr Gefäss nicht ganz ausfüllt und darin geschüttelt wird).
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizbļurkšķēties
‡ àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizblusāties
‡ àizblusâtiês "mit allem Kram fortziehen": vai viņš būs reiz aizblusājies vai ne? Mezküll.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizbozties
‡ àizbuôztiês, anfangen sich zu ärgern, verdriesslich zu werden: viņš aizbuozies Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizbrakšēties
‡ àizbrakšêtiês AP., Dunika, Golg., Schwanb., àizbrakšķêtiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang poltern: krūmuos kas aizbrakš(ķ)ējās.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbraucējs
àizbraucẽjs, (f.) - ẽja, einer (eine), der (die) wegfährt: aizbraucējiem deva līdz ciema kukuļus BW. III. 1, 92.
Kļūdu labojums:
kukuļus = kukuli
Avots: ME I, 20
Kļūdu labojums:
kukuļus = kukuli
Avots: ME I, 20
aizbrauciens
‡ àizbràuciêns, das einmalige Fortfahren; die Hinfahrt: par savu negaidītuo aizbraucienu Janš. Bandavā I, 179. viņu aizbraucienam Lestenē (nach Lesten) ... bijuši labi panākumi Janš. Līgava II, 96.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbraucināties
‡ àizbraũcinâtiês, beim Spazierenfahren, Rodeln (versehentlich) hingeraten: bē̦rns aizbraucinājies par tālu Stenden.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbraukšķēties
aizbrāzties
àizbrâztiês, dahinsausen, wegbrausen: šņākuoņa aizbrāzās nuo viena meža stūr,a uz uotru Stari I, 288.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizbriest
‡ àizbriêst,
1) anfangen zu reifen (vom Korn)
Spr.: rudzi jau aizbrieduši;
2) zuquellen:
duris aizbriedušas.
Avots: EH I, 12
1) anfangen zu reifen (vom Korn)
Spr.: rudzi jau aizbrieduši;
2) zuquellen:
duris aizbriedušas.
Avots: EH I, 12
aizbrikšēties
aizbrikšķēties
aizbrīkšķēties
àizbrĩkšķêtiês, auch àizbrĩkšêtiês, anfangen etwas zu knacken, krachen; einen knackenden, krachenden Laut von sich geben: zars aizbrīkšķējās A. XIV, 2, 95.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizbrist
àizbrist, intr.,
1) hinwaten:
līdz malai;
2) bewölkt untergehen:
laikam jau uz lietu, juo saule aizbrien, es wird wohl regnen, denn die Sonne geht bewölkt unter A. XI, 466; Etn. III, 145. mēness aizbrien (geht) aiz mākuoņiem Aps. V, 24; so auch refl.: saule aizbridusēs, netiek nuo bālās saules tinas laukā MWM. XI, 220.
Avots: ME I, 20
1) hinwaten:
līdz malai;
2) bewölkt untergehen:
laikam jau uz lietu, juo saule aizbrien, es wird wohl regnen, denn die Sonne geht bewölkt unter A. XI, 466; Etn. III, 145. mēness aizbrien (geht) aiz mākuoņiem Aps. V, 24; so auch refl.: saule aizbridusēs, netiek nuo bālās saules tinas laukā MWM. XI, 220.
Avots: ME I, 20
aizbrūzgāties
‡ àizbrūzgâtiês, eine ganz kurze Zeitlang prusten, schnauben: zirgs aizbrūzgājās un sāka dzert Fest.
Avots: EH I, 12
Avots: EH I, 12
aizbūkšēties
‡ àizbũkš(ķ)êtiês, dumpf erschallen: tumšā istabā kas aizbūkšejās (aizbākšķējās Kl.) C.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizbūkšķēties
‡ àizbũkš(ķ)êtiês, dumpf erschallen: tumšā istabā kas aizbūkšejās (aizbākšķējās Kl.) C.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizbuksnīt
aizburas
aizburbis
àizburbis (Part. praet. act.): acis aizburbušas (sind verschwollen, eiterig) Bauske; (bereift) Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 12
Avots: EH I, 12
aizburbis
àizbùrbis [Grawendahl un Serben], verwachsen mit weichen, porösen Gewächsen: aizburbis avuots, ein mit Moos verwachsener Quell; aizburbušas acis, die im aufgedundenen Gesichte in Fett versunkenen augen, besonders von Säufern gesagt. Konv. 1 30.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizčākstēt
‡ àizčākstêt,
1) sterben:
tas var drīz aizčākstēt A. - Ottenhof, AP., Erlaa;
2) anfangen zu welken, holzig, schwammig zu werden:
aizčākstējis burkāns Bauske, Erlaa; fig., aizčākstējis cilvē̦ks,
a) ein erkälteter und heiserer Mensch
(mit ã ) N. - Bartau;
b) ein lungenkranker Mensch
Bauske;
c) ein erkrankter Mensch
Jürg.
Avots: EH I, 15
1) sterben:
tas var drīz aizčākstēt A. - Ottenhof, AP., Erlaa;
2) anfangen zu welken, holzig, schwammig zu werden:
aizčākstējis burkāns Bauske, Erlaa; fig., aizčākstējis cilvē̦ks,
a) ein erkälteter und heiserer Mensch
(mit ã ) N. - Bartau;
b) ein lungenkranker Mensch
Bauske;
c) ein erkrankter Mensch
Jürg.
Avots: EH I, 15
aizčakstēties
‡ àizčakstêtiês, aufrascheln, eine ganz kurze Zeitlang rascheln, knistern: kas tur aizčakstējās? Jürg.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizčākstēties
àizčãkstêtiês, anfangen zu schreien: sīlis aizčākstas eglītē Purap.
Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben
Avots: ME I, 21
Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben
Avots: ME I, 21
aizčakstināt
aizčapstināties
‡ àizčapstinâtiês, für eine kurze Weile zu jappen (schnappen) anfangen: viņš aizčapstinājās Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizčaukstēt
àizčaũkstêt BW. 13788, gew. refl. àizčaũkstêtiês,
1) anfangen zu rascheln, zu knistern:
aizkrāsnē nuo jauna kaut kas aizčaukstas Purap.
2) rauschen sich entfernen:
un pruojām aizčaukstēja kleitas zīds Latv.
Avots: ME I, 21
1) anfangen zu rascheln, zu knistern:
aizkrāsnē nuo jauna kaut kas aizčaukstas Purap.
2) rauschen sich entfernen:
un pruojām aizčaukstēja kleitas zīds Latv.
Avots: ME I, 21
aizčaukstināt
‡ àizčaũkstinât, langsam, die Füsse schleppend fortgehen (von alten Menschen gesagt) Lubn., Sessw.; auf leichten Sohlen (in"Pasteln") fortgehen Adl., Bauske, Heidenfeld, Trik.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizceplis
aizceplis
aizčerkstēt
‡ àizčer̂kstêt Golg., PS., Sessw., (mit er̃ ) AP., Jürg., heiser werden: putām mutē un galīgi aizčerkstējušu balsi viņš izgrūda... vārdus Daugava v. J. 1928, S. 996.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizciemoties
‡ àizcìemuôtiês,
1) Besuche machend, zu Gast seiend verweilen bis
... aizciemuojies līdz pašam vakaram Bauske;
2) ein wenig, eine kurze Zeitlang zu Gast sein:
dabūja tikai aizciemuoties, bet ne izciemuoties Bauske.
Avots: EH I, 14
1) Besuche machend, zu Gast seiend verweilen bis
... aizciemuojies līdz pašam vakaram Bauske;
2) ein wenig, eine kurze Zeitlang zu Gast sein:
dabūja tikai aizciemuoties, bet ne izciemuoties Bauske.
Avots: EH I, 14
aizčiepstēties
àizčiepstêtiês, etwas zu piepen anfangen: stērstiņa aizčiepstējās Purap.; čurkšļi žē̦li aizčiepstējās MWM. VIII, 412.
Avots: ME I, 21
Avots: ME I, 21
aizciest
àizcìest: Refl. -tiês: nu aizcietušies kartiņus, - tad jau sukās ar! Seyershof. kad zirgam neļauj braucuot izmīzties, tad tas aizciešas un nevar pamīzt Ahs.
Avots: EH I, 14
Avots: EH I, 14
aizciest
àizcìest, verschmerzen L. Refl. -tiês: längere Zeit etw. entbehren: nu tik viņš ē̦d! tik ilgi aizieties Wolm. u. a.
Avots: ME I, 21
Avots: ME I, 21
aizcietīgs
aizčiknīties
aizcīkstēt
àizcĩkstêt,
1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;
2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.
Avots: EH I, 14
1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;
2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.
Avots: EH I, 14
aizcīkstēties
‡ àizcīkstêtiês, ringend, kämpfend bis zu einem gewissen Punkt gelangen: cīkstuoties viņi aizcīkstējas līdz barjērai C.
Avots: EH I, 14
Avots: EH I, 14
aizčikstēties
‡ àizčikstêtiês, erknarren (von einer Wanduhr vor dem Schlagen): kas tur aizčikstējās? Bauske.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizčīkstēties
aizčīkstināt
àizčĩkstinât,
1) Knarren verursachend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend) sich entfernen
Heidenfeld, Lems.;
2) zum Weinen bringen:
nu tu atkal esi bē̦rnu aizčīkstinājis Bers., Schwanb., Stenden, Wandsen.
Avots: EH I, 16
1) Knarren verursachend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend) sich entfernen
Heidenfeld, Lems.;
2) zum Weinen bringen:
nu tu atkal esi bē̦rnu aizčīkstinājis Bers., Schwanb., Stenden, Wandsen.
Avots: EH I, 16
aizcilas
àizcilas,
1) das Pfand, das Versetzte.
Konv. 1;
2) eine Art Pforte:
vai tu uolnīcas galā aizcilas aizcēli? Tirs.
Avots: ME I, 20
1) das Pfand, das Versetzte.
Konv. 1;
2) eine Art Pforte:
vai tu uolnīcas galā aizcilas aizcēli? Tirs.
Avots: ME I, 20
aizcilpāties
‡ àizcilpâtiês,
1) sich zuziehen (von einer Schlinge):
zirga astrs tâ januoliek, lai tas viegli aizcilpājas Jürg.;
2) man aizcilpājies tālāk nekâ vēlējuos C., versehentlich bin ich weiter hingegangen, als ich wollte.
Avots: EH I, 14
1) sich zuziehen (von einer Schlinge):
zirga astrs tâ januoliek, lai tas viegli aizcilpājas Jürg.;
2) man aizcilpājies tālāk nekâ vēlējuos C., versehentlich bin ich weiter hingegangen, als ich wollte.
Avots: EH I, 14
aizcinis
àizcinis, [oder àizcine?], der Ort finter dem Hümpel: paipala meklē sev jauku aizcinīti jaunai ligzdai Stari I, 206.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizcīnīties
àizcìnîtiês, strebend, ringend wohin gelangen: aizcīnījuos līdz akadēmijai Stari II, 19.
Avots: ME I, 21
Avots: ME I, 21
aizčinkstēties
aizčinkstēties
aizcipstēties
aizčīpstēties
aizčirkstēt
‡ àizčirkstêt,
1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;
2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;
3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.
Avots: EH I, 15
1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;
2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;
3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.
Avots: EH I, 15
aizčirkstēties
‡ àizčirpstêtiês, aufzwitschern: kas tur aizčirpstējās? Bauske, Bers., Prl., Schwanb.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizčirkstēties
àizčir̃kstêtiês, zu zwitschen anfangen: jau dzirdēja kādu re̦tu putnu aizčirkstamies Aps. VI, 30.
Avots: ME I, 21
Avots: ME I, 21
aizčirkstināt
‡ àizčirkstinât,
1) Knarren, Knirschen, Knistern verursachend sich entfernen:
a. pa lauku pruom Trik. braucējs ar ragavām aizčirkstina Bauske;
2) Knarren, Knistern, Knirschen verursachend schliessen, zumachen:
vai tu nu vienreiz aizčirkstināsi duris (nach wiederholtem Auf- und Zumachen)? Bauske.
Avots: EH I, 15
1) Knarren, Knirschen, Knistern verursachend sich entfernen:
a. pa lauku pruom Trik. braucējs ar ragavām aizčirkstina Bauske;
2) Knarren, Knistern, Knirschen verursachend schliessen, zumachen:
vai tu nu vienreiz aizčirkstināsi duris (nach wiederholtem Auf- und Zumachen)? Bauske.
Avots: EH I, 15
aizcirst
àizcìrst, tr.,
1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;
2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;
3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;
4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;
5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,
1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;
2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.
Avots: ME I, 21
1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;
2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;
3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;
4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;
5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,
1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;
2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.
Avots: ME I, 21
aizcirtiens
aizcirtnis
àizcìrtnis, ein Hindernis, das namentlich durch gefällte Bäume verursacht wird. Plud.
Avots: ME I, 21
Avots: ME I, 21
aizcīsties
‡ àizcìstiês, strebend hingelangen: viņš aizcīties līdz profesuoram (hat die Professur erreicht). viņš aizcīties citiem priekšā.
Avots: EH I, 14
Avots: EH I, 14
aizcits
‡ *àizcits, der nachnächste: ja ne šuogad, tad citu vai aizcitu gadu Janš. Mežv. ļ. I, 136. aizcitu vakar Bandavā II, 82. aizcitu vasar Bārenīte 20.
Avots: EH I, 14
Avots: EH I, 14
aizcitsvētdienu
àizcitsvètdìenu od. àizcitu svètdìenu, den nachnächsten Sonntag. Ebenso àizcitu gadu, nedē ļu u. a.
Avots: ME I, 21
Avots: ME I, 21
aizčučāties
‡ àizčučâtiês Dunika ("aizsnausties"), Stenden, àizčučêtiês Bauske, sich verschlafen (von Kindern gesagt): bē̦rns aizčučējies; pulkstenis aizčučējies (ist nachgeblieben oder stehen geblieben).
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizčudāties
‡ àizčudâtiês "sich zum Weggehen (Wegfahren) vorbereiten": nevar lē̦ti aizčudāties Stenden.
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizčudīties
‡ àizčudîtiês, anfangen sich zu sorgen: saimniece aizčudījās, ka trūkšuot putraimu Bauske.
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizčuekstināt
aizčukstēt
‡ àizčukstêt,
1) flüsternd hingelangen lassen:
(ruotaļā) a. kādu vārdu līdz uotram galam Bauske;
2) flüsternd hin-, fortgleiten:
vējš aizčukst pa kuoku zariem. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang flüstern: kas tur aizčukstējās? Schwanb.
Avots: EH I, 16
1) flüsternd hingelangen lassen:
(ruotaļā) a. kādu vārdu līdz uotram galam Bauske;
2) flüsternd hin-, fortgleiten:
vējš aizčukst pa kuoku zariem. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang flüstern: kas tur aizčukstējās? Schwanb.
Avots: EH I, 16
aizčūkstēt
‡ àizčūkstêt "?": aizčūkstēja gaŗām (sagt man, wenn man etwas nicht bekommen hat) Jürg. Refl. -tiês,
1) (plötzüch, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu zischen:
kas tur aizčūkstējās? vai gaļa jau ce̦p? Bauske, Heidenfeld;
2) (plötzlich, für eine kurze Zeittang) anfangen zu flüstern
Adl., KatrE., Kl.
Avots: EH I, 17
1) (plötzüch, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu zischen:
kas tur aizčūkstējās? vai gaļa jau ce̦p? Bauske, Heidenfeld;
2) (plötzlich, für eine kurze Zeittang) anfangen zu flüstern
Adl., KatrE., Kl.
Avots: EH I, 17
aizčukstīt
aizčurkstēt
‡ àizčurkstêt,
1) plätschernd fort-, hinfliessen, -rieseln:
strautiņš pa pļavu aizčurkstēja Schwanb.;
2) fort-, hinfliegen (von einer Schwalbe gesagt):
čurkstīle aizčurkstēja Bauske.
Avots: EH I, 16
1) plätschernd fort-, hinfliessen, -rieseln:
strautiņš pa pļavu aizčurkstēja Schwanb.;
2) fort-, hinfliegen (von einer Schwalbe gesagt):
čurkstīle aizčurkstēja Bauske.
Avots: EH I, 16
aizčuslēt
aizdairīties
‡ àizdaĩrîtiês, bis zu einem gewissen Zeitpunkt saumselig sein, die Zeit arbeitslos verbringen: a. līdz vakaram Warkh.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdakalēties
‡ àizdakalêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt): nezin kur nu atkal aizdakalējušies Stuxt.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdakstīt
aizdakstīt
‡ II àizdakstît, hinter oder vor etw. stecken: a. kuokus lapsas alai priekšā Dunika, Lems.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdalsāt
‡ àizdàlsât 2 Saikava (ohne einen bestimmten Grund) fortgehen: viņa atkal aiz dalsājusi.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdars
aizdars
àizdars (li. ùždaras), Zukost, als Fleisch, Fett, Butter, Milch, Häringe, besonders als Zutat zur Grütze und zum Kohl: pie darba ejuot, paņem maizi un dzērienu līdz, aizdaru un siltu ēdienu viņiem aizne̦s uz maltītes laiku Etn. III, 156. maltītē bijis tāds ēdiens, kur,am piens aizdaram Etn. III, 173. aizdars bedeutet in Kandau geschmolzene Butter oder das Fett, als Zukost zur Dickgrütze. Sprw.: kāds aizdars, tāda ēstgtriba. meita bez tikuma, kā putra bez aizdara.
Avots: ME I, 22
Avots: ME I, 22
aizdārs
aizdāstīt
‡ àizdāstît, (leichtsinnig) fortgeben, fortschenken: vai tik tu lakatu neesi kam aizdāstījusi? Selsau.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizdaudzīties
àizdaũzîtiês, sich umherstossend, sich herumtreibend wohin geraten: dievs zin, kur viņš aizdauzījies.
Avots: ME I, 22
Avots: ME I, 22
aizdedzīgs
aizdēlīties
‡ àizdēlîtiês, sich herumtreibend irgendwohin geraten: nez kur viņš aizdēlījies! Gr. - Buschh., Saikava.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizdelverēties
aizdemties
‡ àizdèmtiês 2 Gr. - Buschh., (für eine kurze Zeit) anfangen zu weinen: vinš aizdēmēs.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizdēstīt
aizdevējs
àizdevẽjs, wer hingibt, (ver)leiht: tev ar vis neprasīs. tu ne˙kāda aizdevēja BW. 25195, 6.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizdevīgs
aizdirsnīca
aizdirst
àizdìrst, tr., beschmutzen, besudeln: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise kann nicts werden.
Avots: ME I, 23
Avots: ME I, 23
aizdomas
àizduõmas, àizduõmi, gewöhnl. Pl. t., selt. d. Sing., Argwohn, Verdacht: aizduomas vēlās, krita uz viņu; radījās, sacēlās aizduomas, ka... es entstand der Verdacht, dass...; aizduomas sacelt pret..., erwecken, aizduomas turēt, hegen, aizduomās, auch aizduomā atstāt. Kača nevarēja panest, ka nevainīgs cilvē̦ks tuop ar aizduomu apvaiņuots Laps. Ievā sacēlās nelabi aizduomi Blaum. *
Avots: ME I, 23, 24
Avots: ME I, 23, 24
aizdomīgs
àizduõmîgs,
1) Verdacht hegend,
aizduomīgs cilvē̦ks,
2) Verdacht erweckend:
aizduomīgas zīmes. Adv. aizduomīgi: meitenei biedrenes aizduomīgi kacina laukā nuoslē̦pumu Vēr. I, 15. *
Avots: ME I, 24
1) Verdacht hegend,
aizduomīgs cilvē̦ks,
2) Verdacht erweckend:
aizduomīgas zīmes. Adv. aizduomīgi: meitenei biedrenes aizduomīgi kacina laukā nuoslē̦pumu Vēr. I, 15. *
Avots: ME I, 24
aizdoms
‡ àizduoms 2 Fianden, die Absicht: man bij aizduoms grūst tuos gurķus vanniņā Fianden.
Avots: EH I, 21
Avots: EH I, 21
aizdošas
aizdrasēt
aizdriksnāt
aizdrīksnāt
aizdrūzmēties
‡ àizdrũzmêtiês,
1) sich mit Gedränge anfüllen:
iela pilnīgi aizdrūzmējusies;
2) sich fort-, hindrängen:
publika pa ielu aizdrūzmējās uz citu vietu.
Avots: EH I, 20
1) sich mit Gedränge anfüllen:
iela pilnīgi aizdrūzmējusies;
2) sich fort-, hindrängen:
publika pa ielu aizdrūzmējās uz citu vietu.
Avots: EH I, 20
aizdudzis
àizdudzis gaiss, wie vom Rauch geschwängerte nebelige Luft (Grünh.); lietus nāk aizdudzis (Naud.).
Avots: ME I, 23
Avots: ME I, 23
aizduramais
aizdurs
àizdurs, Riegel, eiserner Pflock = durvu aizduŗamais Etn. III, 145. aizdurs ir puļķis, ar kuo aizdur, durvis, lai tās netaisītuos vaļā Bers.; dzinteles aizdars izgaisis; tas jānuokaļ: ar kuoka puļķīti vien nepietiek V. A. 33. Vorrat: viņam nav nekāda aizdura, juo visu izdzīvuojis JK.
Avots: ME I, 23
Avots: ME I, 23
aizdurstīt
‡ àizdur̃stît,
1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;
2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.
Avots: EH I, 20
1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;
2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.
Avots: EH I, 20
aizdusa
aizdusa
aizdusis
aizdusis
aizdusmināt
aizdusmot
‡ àizdusmuôt, erzürnen Ass. - Kalt., Golg. Refl. àizdusmuôtiês Golg., Infl., àizdusmâtiês Kaltenbrunn, zornig werden, in Zorn geraten: cieši aizdusmājies Pas. VIII, 207. aizadusmāja uz savas meitas VI, 172.
Avots: EH I, 21
Avots: EH I, 21
aizduszāles
aizdvesties
àizdvesties, intr., ersticken: kas tagad slēps, lai kaunā neaizdvešuos? Rainis, Induls un Arija 17: man likās, es aizdvešuos žē̦labās U. b. 8, 23.
Avots: ME I, 24
Avots: ME I, 24
aizdzerības
‡ àizdzerības, die Verlobungsfeier: meitas aizdzerībās bij daudz gastu saprasīts Warkl.
Avots: EH I, 21
Avots: EH I, 21
aizdzinīgs
‡ àizdzinîgs, gierig, unersättlich: cik tas zirgs aizdzinīgs - nuoē̦d visu uotram! Seyershof. cik es aizdzinības uz karpeļiem: man ir uz telēķa, bet es vēl lieku ebenda.
Avots: EH I, 21
Avots: EH I, 21
aizdžinkstēt
‡ àizdžiñkstêt, vom Sausen betäubt werden, zufallen Kal.: nuo šā viena truokšņa man aizdžinkstēja ausis. ‡
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizdziras
aizdzirkstelēt
‡ àizdzirkstelêt, Funken sprühen lassend sich entfernen: spīganas aizdzirkstelēja Trik.
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizdzirkstēties
aizdzirkstīt
aizdzirkstīties
àizdzirkstîtiês, zu funkeln anfangen, erglänzen: viņas acis aizdzirkstījās priekā Vēr. II, 1216.
Avots: ME I, 24
Avots: ME I, 24
aizdzirnieks
aizdzirst
aizdzirst
aizdzisināt
àizdzisinât, (aus Nachlässigkeit) erkalten lassen: alus bija aizdzisināts un tāpēc labi nerūgst Golg.
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizdzist
‡ àizdzist, in der Verbind. aizdzisusi maize, beim Backen schlecht aufgegangenes Brot, dessen Teig abgekühlt worden ist Bauske, Golg.
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizēds
‡ àizê̦ds,
1) der Imbiss
Gr. - Buschh.;
2) die Nachspeise, das Dessert:
saimniece aizē̦dā deva uogas Saikava.
Avots: EH I, 22
1) der Imbiss
Gr. - Buschh.;
2) die Nachspeise, das Dessert:
saimniece aizē̦dā deva uogas Saikava.
Avots: EH I, 22
aizekls
‡ àize̦kls 2 Warkl. n. FBR. XI, 120, verächtliche Bezeichnung für einen, der überlegen zu lächeln pflegt: kuo tu te aizies kai aize̦kls? Warkl.
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizelcies
‡ àizelcies Bers., àizeldzies Jürg. (Part. praet. act.), = àizèlsis, atemlos, ausser Atem.
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizelpies
aizelpoties
aizelsāt
‡ àize̦l˜sât, keuchend sich entfernen, hingelangen: ievainuotais luops aize̦lsāja uz māju Bers. Refl. -tiês, atemlos werden, ausser Atem kommen: tas nu ņe̦mas aiz˙e̦lsājies Bauske.
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizelsīgs
aizelsis
àizèlsis, àizèlsiês, àizèlšus, Part. resp. Adv. von aizelst, aizelsties, ausser Atem gekommen: Urķis stenēja aizelsis Sudr. E.; kungs skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies LP. VI, 486. šis vilcis Pē̦rkuoņam tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien Etn. III, 144. ruok, ruok aize̦lsušies LP. V, 150. tu aizelšus lūdzies mani skatīt du flehst eratmend mich zu schauen Rain. - aize̦lsdamies, ausser Atem kommend.
Avots: ME I, 25
Avots: ME I, 25
aizērst
aizēst
àizêst, ‡
4) ein wenig von einer Speise essen
(perfektiv): drusku šapā (= skapī) aizē̦sts Pas. IX, 311.
Avots: EH I, 22
4) ein wenig von einer Speise essen
(perfektiv): drusku šapā (= skapī) aizē̦sts Pas. IX, 311.
Avots: EH I, 22
aizēst
àizêst, tr.,
1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;
2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;
3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.
Avots: ME I, 25
1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;
2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;
3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.
Avots: ME I, 25
aizēties
aizgādīgs
àizgãdîgs, sorgsam, vorsorglich: aizgādīgs cilvē̦ks Etn. IV, 172. esiet aizgādīgi! seid auf eurer Hut! Kaln. Uo. 13.
Avots: ME I, 26
Avots: ME I, 26
aizgādnis
aizgads
aizgāds
aizgāds
àizgãds, Vorrat Etn. III, 145: izēdīsi pēdējuo aizgādu A. IX, 355. kad Grieta mirstuot, lai e̦suot savs aizgāds un nee̦suot jāiet pa pasauli sievas meklēt JU. viņam ir aizgāds ve̦cuma dienām Sessw.
Avots: ME I, 26
Avots: ME I, 26
aizgailēties
àizgailêtiês, erglimmen, anfangen zu funkeln: uogles pe̦lnuos aizgailējās Sessw. acis aizgailējās Bauske.
Avots: EH I, 23
Avots: EH I, 23
aizgaist
aizgājējs
aizgājums
‡ àizgãjums, die vollendete Tätigkeit des Fortgehens: tavu tālu aizgājumu! BW. 26541, 2.
Avots: EH I, 23
Avots: EH I, 23
aizgaldnieks
àizgalˆdniẽks, ein im aizgalds zu mästendes Kleinvieh im Gegensatz zu ārtecis Bers., Laud., Mar.: kas lai šuo bar,uojuot kā aizgaldnieku A. XXI, 46.
Avots: ME I, 25
Avots: ME I, 25
aizgalds
àizgalˆds,
1) aizgalˆds 2 Orellen, Siuxt, aizgalds Stom., àizgalˆda AP., Ramkau, Wolm., àizgalˆda 2 Fest., Linden, Mahlup, Saikava, Sonnaxt, Warkl., aizgalda 2 Siuxt, âzgalˆda 2 Frauenb.: kumeliņi lauzīs staļļa aizgaldiņas BW. 33064. baltā cūkas aizgaldā 33362;
2) àizgalˆde AP., Zvirgzdine, aizgalde Pilda n. FBR. XIII, 47, aizgaldis Pilda n. FBR. XIII, 47: bērēs trijās aizgaldēs (an 3 Tischen)
barā cilvē̦kus Zvirgzdine;
3) auch Illuxt n. Bielenstein Holzb. 547.
Avots: EH I, 23
1) aizgalˆds 2 Orellen, Siuxt, aizgalds Stom., àizgalˆda AP., Ramkau, Wolm., àizgalˆda 2 Fest., Linden, Mahlup, Saikava, Sonnaxt, Warkl., aizgalda 2 Siuxt, âzgalˆda 2 Frauenb.: kumeliņi lauzīs staļļa aizgaldiņas BW. 33064. baltā cūkas aizgaldā 33362;
2) àizgalˆde AP., Zvirgzdine, aizgalde Pilda n. FBR. XIII, 47, aizgaldis Pilda n. FBR. XIII, 47: bērēs trijās aizgaldēs (an 3 Tischen)
barā cilvē̦kus Zvirgzdine;
3) auch Illuxt n. Bielenstein Holzb. 547.
Avots: EH I, 23
aizgalds
àizgalˆds, auch àizgalˆda, àizgalˆde, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),
1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. 1 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;
2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;
3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.
Kļūdu labojums:
Konv. 1 3346 = Konv. 2 3346
Avots: ME I, 26
1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. 1 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;
2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;
3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.
Kļūdu labojums:
Konv. 1 3346 = Konv. 2 3346
Avots: ME I, 26
aizgalēties
àizgalêtiês, ‡
2) "zu lange hungern"
Ligat, Salisb.: suns aizgalējies (ist sehr hungrig) Fest., Prl., Sessw., Trik.
Avots: EH I, 23
2) "zu lange hungern"
Ligat, Salisb.: suns aizgalējies (ist sehr hungrig) Fest., Prl., Sessw., Trik.
Avots: EH I, 23
aizgalēties
àizgalêtiês, mit etwas fertig werden, aushalten: bē̦rni sāka tā truokšņuot, ka vecenīte vairs nevarēja ne aizgaldēties AP., Ronneb.
Avots: ME I, 26
Avots: ME I, 26
aizgandis
àizgañdis, verhungert: ē̦d aizgandis, it kā trīs dienas nebūtu ēdienu redzējis Naud., Siuxt. [Als Lehnwort aus dem Litauischen oder Kurischen zu aksl. žędati "dürsten"? Zur Bedeutung von aiz- vgl. aizcieties unter àizcìest].
Avots: ME I, 26
Avots: ME I, 26
aizgaņģis
àizgaņģis,
3) ein kleiner, abgeteilter Raum:
istabā tāds aizgaņģītis bij, kur vārīja Sonnaxt.
Avots: EH I, 23
3) ein kleiner, abgeteilter Raum:
istabā tāds aizgaņģītis bij, kur vārīja Sonnaxt.
Avots: EH I, 23
aizgaņģis
àizgaņģis,
1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;
2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gar,e̦ns pļavas gabals aiz meža stūr,a vai ar zemes strēmeli atdalīts gar,e̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;
3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;
4) die Einöde, Wüste.
Avots: ME I, 26
1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;
2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gar,e̦ns pļavas gabals aiz meža stūr,a vai ar zemes strēmeli atdalīts gar,e̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;
3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;
4) die Einöde, Wüste.
Avots: ME I, 26
aizgansts
àizgansts, Vorwand, Grund: tūdaļ dibināts aizgansts, kādēļ prusaki nav zuduši iz mājas Etn. II, 124.
Avots: ME I, 26
Avots: ME I, 26
aizgārds
àizgārds (li. gar̃das), Bretterverschlag im Stalle, gew. aizgalds: un siventiņš aizgārdā cisās šņāc Jan.
Avots: ME I, 26
Avots: ME I, 26
aizgarēties
‡ àizgarêtiês, längere Zeit etwas entbehren: es tâ biju aizgarējusies rupjas maizes Nikrazen.
Avots: EH I, 23
Avots: EH I, 23
aizgārgties
àizgãrgtiês C., zu röcheln anfangen, ausser Atem kommen: Terēze aizgārdzās aiz pārāk lieliem smiekļiem A. XII, 816. mirējs priekš nāves vēl aizgārdzās JK.
Avots: ME I, 26
Avots: ME I, 26
aizgārkties
aizgātnis
aizgaudēties
aizgausināt
aizgausties
àizgausties,
1) anfangen zu klagen, zu jammern:
viņš drusku aizgaudās par savu sūruo likteni;
2) jammernd, klagend sich entfernen;
vecenīte aizgaudās Trik.
Avots: EH I, 23
1) anfangen zu klagen, zu jammern:
viņš drusku aizgaudās par savu sūruo likteni;
2) jammernd, klagend sich entfernen;
vecenīte aizgaudās Trik.
Avots: EH I, 23
aizgauties
aizgavēnis
àizgavẽnis: àizgavênis 2 Kaltenbrunn, (mit ê 2 ) Dunika, àizgaviņi 2 Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks kādas nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi 2 Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nākamā piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūkāties BW. 32271.
Avots: EH I, 23
Avots: EH I, 23
aizgavēnis
àizgavẽnis (li. ùžgavėnios), der Sonntag nach Fastnacht Neik.; auch: die Woche nach Ostern; die Zeit nach der Fastenzeit Aahof; àizgavẽņi, Fastnachtabend (Oppekn. n. U.), aizgavēņu vakars Apsk. I, 192, Fastnachtabend.
Avots: ME I, 26
Avots: ME I, 26
aizgavēties
aizgavilēties
aizģelbis
aizģist
aizģist
àizģist, tr., für jem. eintreten, sorgen: par kuo tu mani neaizģidi Etn. III, 145. tē̦vs rāj dē̦lu, māte viņu aizģied.
Avots: ME I, 29
Avots: ME I, 29
aizglāsīt
‡ àizglāsît, streichelnd entwenden: čigāniete glāsīja, glāsīja, kamē̦r aizglāsīja ir naudas maku nuo kabatas Vīt.
Avots: EH I, 24
Avots: EH I, 24
aizglāstīt
aizglaust
àizglaust,
1) hinter etwas streichen
(perfektiv): a. matus aiz ausīm;
2) heimlich hinter etwas stecken
(mit aũ ) Dunika, Kal., O. - Bartau, Rutzau: a. kuo aiz skapja. Refl. -tiês, sich hinter etwas schmiegen (perfektiv): bē̦rns aizglaudies mātei aiz muguras.
Avots: EH I, 24
1) hinter etwas streichen
(perfektiv): a. matus aiz ausīm;
2) heimlich hinter etwas stecken
(mit aũ ) Dunika, Kal., O. - Bartau, Rutzau: a. kuo aiz skapja. Refl. -tiês, sich hinter etwas schmiegen (perfektiv): bē̦rns aizglaudies mātei aiz muguras.
Avots: EH I, 24
aizglīst
aizgorīties
àizguorîtiês, sich drehend, rekelnd, wackelnd hin-, weggehen: viņa aizguorās līdz luogam Vēr. II, 522.
Avots: ME I, 29
Avots: ME I, 29
aizgouznītis
àizguoznĩtis, ein kleiner Laib Brot, der in dem Vorofen von den Kindern geröstet wird, während noch der Ofen heizt Bers.
Avots: ME I, 29
Avots: ME I, 29
aizgrabēties
aizgrābīgs
àizgrâbîgs, ergreifend, rührend, begeisternd: cik sirsnīgu un aizgrābīgu vārdu runāts! A. XV, 2,245. svilpuot aizgrābīgi Purap. J. str. 33.
Avots: ME I, 27
Avots: ME I, 27
aizgrābsma
aizgrābstīt
‡ àizgrābstît,
1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. gružus;
2) (wiederholt) fortharken; zuharken:
a. vadziņu ar grābekli ciet Stenden. Refl. -tiês,
1) tappend, tastend bis zu einer gewissen Stelle gelangen, fortgelangen:
tumsā gar siênu a. līdz durīm;
2) sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen
Bauske.
Avots: EH I, 25
1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. gružus;
2) (wiederholt) fortharken; zuharken:
a. vadziņu ar grābekli ciet Stenden. Refl. -tiês,
1) tappend, tastend bis zu einer gewissen Stelle gelangen, fortgelangen:
tumsā gar siênu a. līdz durīm;
2) sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen
Bauske.
Avots: EH I, 25
aizgrampstīt
aizgramstīt
aizgrasīties
aizgraust
‡ àizgraust,
1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;
2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.
Avots: EH I, 25
1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;
2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.
Avots: EH I, 25
aizgrausties
àizgraustiês, -žuôs, -duôs, anfangen zu donnern, zu rollen: tāļumā dun, tad aizvien tuvāk, aizvien stiprāk sāk aizgrausties Etn.
Avots: ME I, 27
Avots: ME I, 27
aizgravis
‡ aizgravis Bers., ein hinter einer Schlucht sich befindendes Feld od. eine solche Wiese.
Avots: EH I, 25
Avots: EH I, 25
aizgribēties
aizgrieznis
àizgrieznis,
1) der Riegel, Vorschieber
PS., Gold.;
2) das von dem Schwung der Sense nicht erfasste Gras oder Getreide in der Schwade
Gold.;
3) die Flusskrümmung
(līcis): aizgrieznī zivis ķer, Annenhof, Annenburg;
4) der Strick, mit dem man die Femerstangen an die vordere Stütze der Schlittensohlen anbindet
Druw.
Avots: ME I, 27
1) der Riegel, Vorschieber
PS., Gold.;
2) das von dem Schwung der Sense nicht erfasste Gras oder Getreide in der Schwade
Gold.;
3) die Flusskrümmung
(līcis): aizgrieznī zivis ķer, Annenhof, Annenburg;
4) der Strick, mit dem man die Femerstangen an die vordere Stütze der Schlittensohlen anbindet
Druw.
Avots: ME I, 27
aizgrudzināties
aizgrust
‡ àizgrust, refl. àizgrustiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdusi. kuoks lielā karstumā aizgruzdis. pīpējuot drēbes aizgruzdušās Wolmarshof. tās (spalvas) nu aizgrūzd Pas. VII, 322,
Avots: EH I, 25
Avots: EH I, 25
aizgrūst
àizgrûst, ‡
5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡
6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).
Avots: EH I, 25
5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡
6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).
Avots: EH I, 25
aizgrūst
àizgrûst,
1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;
2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;
3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;
4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.
Avots: ME I, 27, 28
1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;
2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;
3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;
4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.
Avots: ME I, 27, 28
aizgrūstīt
aizģuģināties
aizguldzenēties
àizguldzenēˆtiês, sich würgen, ausser Atem kommen: divreiz, trīsreiz viņa aizguldzenējās, mēģinādama e̦lpu atņemt A. XII, 583.
Avots: ME I, 28
Avots: ME I, 28
aizguls
aizguņģis
‡ àizguņģis Bers., ein abgeteilter Raum im Zimmer: turpina ceļu uz savu aizguņģi Ezeripš Leijerk. I, 267.
Avots: EH I, 26
Avots: EH I, 26
aizgurkstēties
aizgūstīties
‡ àizgũstîtiês, in der Verbind. runāt aizgūstīdamies "mit Pausen sprechen" Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 26
Avots: EH I, 26
aizgūtnīgs
aizgūtnīgs
aizgūtnis
àizgũtnis, ein gar gefrässiges Tier oder ein solcher Mensch (Hasenpot), Geizhals, ein Gieriger, Hastiger: tē̦vuocis cietsirdīgs un aizgūtnis Dünsb.
Avots: ME I, 28
Avots: ME I, 28
aizīdēties
‡ àizĩdêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen leise zu brüllen: guovs aizīdējās.
Avots: EH I, 27
Avots: EH I, 27
aizīdzis
aizizgājušais
aizjausme
aizjautāties
aizjoste
‡ àizjuoste, der Raum hinter dem Gürtel: izvilkdams nuo aizjuostes (= r. из-под пояса ) ... maku Janš. Dzimtene 2 III, 37.
Avots: EH I, 28
Avots: EH I, 28
aizjostēt
aizjostīt
‡ àizjuostît juostas galus aiz juostas oder àizjuôstîtiês Bauske, (sich) die Enden des Gürtels hinter den Gürtel stecken.
Avots: EH I, 28
Avots: EH I, 28
aizjūgs
aizjūgs
àizjûgs, auch àizjûga,
1) die angespannten Pferde mit dem Gefährt und Geschirr:
pārduot visu aizjūgu, kā iet un stāv. pie istabas durvīm tika viss aizjūgs uz pē̦dām apturē̦ts Kaudz. M.;
2) das Gefährt:
viņš ieraudzījis aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu LP. VII, 465;
3) das Geschirr:
kad sataisījis aizjūgu, tad atkal atradis abus pakaļas riteņus nuomauktus Etn. IV, 25.
Avots: ME I, 30
1) die angespannten Pferde mit dem Gefährt und Geschirr:
pārduot visu aizjūgu, kā iet un stāv. pie istabas durvīm tika viss aizjūgs uz pē̦dām apturē̦ts Kaudz. M.;
2) das Gefährt:
viņš ieraudzījis aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu LP. VII, 465;
3) das Geschirr:
kad sataisījis aizjūgu, tad atkal atradis abus pakaļas riteņus nuomauktus Etn. IV, 25.
Avots: ME I, 30
aizjūgums
àizjûgums, die schon erfolgte Tätigkeit des Anspannens: es tev duošu savu māsu par kumeļa aizjūgumu Ltd. 1930.
Avots: ME I, 30
Avots: ME I, 30
aizjūrnieks
aizkaisīt
‡ àizkaisît,
1) verschütten
Spr., zustreuen: a. duru priekšu ar salmiem;
2) hinter etwas streuen:
a. miltus kam aiz kakla;
3) hin-, wegstreuen:
tālu a. graudus. Refl. -tiês, unversehens zugestreut werden: duru priekša aizkaisījusies ar salmiem.
Avots: EH I, 28
1) verschütten
Spr., zustreuen: a. duru priekšu ar salmiem;
2) hinter etwas streuen:
a. miltus kam aiz kakla;
3) hin-, wegstreuen:
tālu a. graudus. Refl. -tiês, unversehens zugestreut werden: duru priekša aizkaisījusies ar salmiem.
Avots: EH I, 28
aizkaist
‡ àizkàist,
1) sich erhitzen; erröten
Oknist: a. pie uguns stāvuot vai ātri skrienuot;
2) in Zorn geraten
Ass. - Kalt. Refl. -tiês, = saskaisties, zornig, böse werden Kaltenbrunn, Oknist.
Avots: EH I, 28
1) sich erhitzen; erröten
Oknist: a. pie uguns stāvuot vai ātri skrienuot;
2) in Zorn geraten
Ass. - Kalt. Refl. -tiês, = saskaisties, zornig, böse werden Kaltenbrunn, Oknist.
Avots: EH I, 28
aizkaitīgs
aizkalēties
àizkalêtiês,
1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;
2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].
Avots: ME I, 30
1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;
2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].
Avots: ME I, 30
aizkalnis
aizkalst
àizkàlst, vor Dürre nicht aufkeimen, verdorren: labība aizkaltusi LP. V, 146; aizkaltis - im Infl. durstig: Jānis bija aizkaltis Zb. XVIII, 462.
Avots: ME I, 30
Avots: ME I, 30
aizkāmējis
aizkampstīt
aizkamsāt
aizkamstīt
aizkaramais
àizkaŗamaĩs, womit man etwas verdeckt, was man vorhängt: luogu aizkaŗamie, Fenstervorhänge; aizkaŗamā atslē̦ga, Vorhängeschloss.
Avots: ME I, 31
Avots: ME I, 31
aizkarāties
‡ àizkarâtiês kam priekšā, vor etwas (es verdeckend) niederhangen: zars aizkarājies luogam priekšā.
Avots: EH I, 29
Avots: EH I, 29
aizkāriens
aizkarīgs
aizkarkšķēties
‡ àizkarkšķêtiês, einen rauhen, krächzenden Laut von sich geben Jürg.: kas tur krūmuos aizkarkškējās?
Avots: EH I, 29
Avots: EH I, 29
aizkārkties
aizkars
àizkars,
1) der Vorhang (vor Fenstern, Guckfenstern in den Türen):
viesnīcā atradās ikkatras iztabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kuŗām bij priekšā aizve̦lkami aizkari Kaudz. M.; vor den Türen: durvju aizkari B. Vēstn.; vor Betten: pie gultas karājās aizkars B. Vēstn.; vor der Bühne im Theater: aizkars krīt, paceļas. Bildl.: cerēja pacelt nākamības nuoslē̦pumainuo aizkaru Etn. II, 140;
2) das, woran man etwas hängt:
es negribu neveiklīšu ne ieluoka aizkaram BW. 21884.
Kļūdu labojums:
neveiklīšu = neveiklīša
Avots: ME I, 31
1) der Vorhang (vor Fenstern, Guckfenstern in den Türen):
viesnīcā atradās ikkatras iztabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kuŗām bij priekšā aizve̦lkami aizkari Kaudz. M.; vor den Türen: durvju aizkari B. Vēstn.; vor Betten: pie gultas karājās aizkars B. Vēstn.; vor der Bühne im Theater: aizkars krīt, paceļas. Bildl.: cerēja pacelt nākamības nuoslē̦pumainuo aizkaru Etn. II, 140;
2) das, woran man etwas hängt:
es negribu neveiklīšu ne ieluoka aizkaram BW. 21884.
Kļūdu labojums:
neveiklīšu = neveiklīša
Avots: ME I, 31
aizkāršas
‡ àizkāršas, die Versperrung des Weges für die von der Kirche zurückfahrenden Hochzeitsgäste Kegeln n. Latvijas Saule S. 616.
Avots: EH I, 30
Avots: EH I, 30
aizkarsēt
‡ àizkar̂sêt,
1) ein wenig erhitzen
Kalz.: a. ūdeni;
2) sehr schnell wegfahren
Golg.: a. uz māju.
Avots: EH I, 29
1) ein wenig erhitzen
Kalz.: a. ūdeni;
2) sehr schnell wegfahren
Golg.: a. uz māju.
Avots: EH I, 29
aizkarst
àizkar̂st, ‡
2) (auch reflexiv) sich erhitzen, zornig werden
Lubn., Meiran und Saikava n. Fil. mat. 25.
Avots: EH I, 29
2) (auch reflexiv) sich erhitzen, zornig werden
Lubn., Meiran und Saikava n. Fil. mat. 25.
Avots: EH I, 29
aizkarst
aizkārst
aizkārstīt
aizkārtnis
aizkārts
aizkārums
aizkāsēt
àizkãsêt, weghusten (vorzüglich ein böses Omen) U., durch den Husten einen von einer gewissen Gedankenrichtung ablenken A. X, 1, 211. Refl. -tiês, zu hüsteln anfangen: aizkāsējās, it kā gribē̦tu kuo sacīt Purap.
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
aizkasīt
‡ àizkasît,
1) hin-, wegharken:
a. sienu līdz šķūnim;
2) verscharren, zuscharren:
vistas aizkasa vagas starp duobēm;
3) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš Stenden, Trik.
Avots: EH I, 29
1) hin-, wegharken:
a. sienu līdz šķūnim;
2) verscharren, zuscharren:
vistas aizkasa vagas starp duobēm;
3) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš Stenden, Trik.
Avots: EH I, 29
aizkāsīt
aizkast
àizkast,
1) = ‡ àizkasît 1 Ass. - Kalt., C., Sessw.;
2) = ‡ àizkasît 2 C., Sessw.: aiskasis atkal kapu ciet Pas. III, 77;
3) sperrend ausgraben
Dunika, Kal., Rutzau: a. ceļam gŗāvi priekšā. Refl. -tiês, grabend hin-, weggelangen Dunika, Kal., O. - Bartau: aku ruokuot a. līdz ūdenim. kurmis bija aizkasies pruojām.
Avots: EH I, 29
1) = ‡ àizkasît 1 Ass. - Kalt., C., Sessw.;
2) = ‡ àizkasît 2 C., Sessw.: aiskasis atkal kapu ciet Pas. III, 77;
3) sperrend ausgraben
Dunika, Kal., Rutzau: a. ceļam gŗāvi priekšā. Refl. -tiês, grabend hin-, weggelangen Dunika, Kal., O. - Bartau: aku ruokuot a. līdz ūdenim. kurmis bija aizkasies pruojām.
Avots: EH I, 29
aizkāst
‡ àizkãst pienu spainim gaŗām, seihend unversehens die Milch am Eimer vorbeifliessen lassen.
Avots: EH I, 30
Avots: EH I, 30
aizkaukties
aizkausēt
àizkàusêt, ‡
2) schmelzend
(tr.) hinter etwas geraten machen: a. kam sniegu aiz kakla Warkl.
Avots: EH I, 29
2) schmelzend
(tr.) hinter etwas geraten machen: a. kam sniegu aiz kakla Warkl.
Avots: EH I, 29
aizkausēt
aizkaust
aizkaustīt
àizkaûstît,
1) : auch Ass. - Kalt., Oknist.; ‡
2) a. zirgu, ein Pferd so (falsch) beschlagen, dass es hinkt
Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 29
1) : auch Ass. - Kalt., Oknist.; ‡
2) a. zirgu, ein Pferd so (falsch) beschlagen, dass es hinkt
Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 29
aizkaustīt
àizkaûstît, tr., keilend befestigen, verkeilen: mucai stīpas Nerft, Lös.; grābekli, izkapti, cirvi A. XVII, 285 (aus Bersohn).
Avots: ME I, 31
Avots: ME I, 31
aizkautrēties
‡ àizkautrêtiês, zuwider werden: ēdiens pašiem aizkautrējies A. Erss Vecā Latgale 84. Hier S. 93 auch ein Verbalnomen dazu: ēdiena aizkautriens (Neologismus?).
Avots: EH I, 29
Avots: EH I, 29
aizkavīgs
aizķellāties
aizķemerēties
aizķēpēties
aizķēpis
‡ àizķēpis Bers., Dond. "àizķepis (part. prt. zu àizķept)": luogs pa˙visam aizķêpis Golg.
Avots: EH I, 35
Avots: EH I, 35
aizķepuroties
‡ àizķe̦puruôtiês Rutzau, (mit ŗ ) Dunika, Kal., zappelnd hin-, weggelangen: bē̦rns aizke̦puruojies līdz galdam.
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizķerīgs
aizķērkties
àizķērktiês, anfangen zu schreien: gailis aizķērcies LP. VI, 165.
Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = aufkreischen
Avots: ME I, 35
Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = aufkreischen
Avots: ME I, 35
aizķerstīt
aizķest
aizķīksieties
aizklājs
àizklājs, Vorhang: durvju aizklājs. viņš slēpjas aiz me̦ldru zaļajiem aizklājiem Apsk. I, 5.
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
aizklamzāties
aizklanīties
aizklāstīt
aizklausināt
‡ àizklausinât, sich beizeiten im eigenen Interesse nach etwas erkundigen Bers.: a. sev sivē̦nus (wo Ferkel zu bekommen sind).
Avots: EH I, 30
Avots: EH I, 30
aizklausīt
àizklàusît: wegen J. Alunāns IMM. 1933 II, 225 sei bemerkt, dass "Geruch" kein Druckfehler ist, sondern im Manuskript, das sich jetzt im Besitz des Herrn F. Mühlenbach befindet, ganz unverkennbar vorliegt und an und für sich nicht unmöglich zu sein scheint (vgl. r. слышать "hören; riechen" ). Wohl aber schreibt uns Herr F. Mühlenbach, dass dies Manuskript nur eine Abschrift sei, und dass im Original das als "Geruch" abgeschriebene Wort sehr undeutlich und nicht ganz sicher zu lesen sei und "vielleicht" auch als "Geräusch" aufgefasst werden könne.
Avots: EH I, 30
Avots: EH I, 30
aizklausīt
àizklàusît, tr., dienend, gehorchend jem. befriedigen: līdz, Dieviņ, aizklausīt svešu māti BW. 5031. Refl. -tiês, hinhorchen: kuo palīdz tas, ka pusdienās auss nezin, kur lai aizklausās L. Bērziņš. Gew. nach nevarēt, nicht anhören können, von unangenehmem Geruch od. Geschrei: brēca, ka ne aizklausīties nevarēja JK. V, 85.
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
aizklaust
‡ àizklaust,
1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;
2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;
3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.
Avots: EH I, 31
1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;
2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;
3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.
Avots: EH I, 31
aizklemst
aizkliģēties
aizklimstēt
aizkliņģēties
‡ àizkliņģēties "?": kur nu esi atkal aizkliņģējies? N. - Peb.; "aizmesties" Warkl.; durvs aizkliņģējusies Bers., = duru kliņķis pats aizkritis 2 cieti.
Avots: EH I, 31
Avots: EH I, 31
aizklīst
àizklîst, sich verlaufen, verirren: guovis aizklīdušas nuo luopu bara Etn. II, 99. viņš aizklīst sīkumuos MWM. VIII, 124.
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
aizklstīt
‡ àizkulstît, (Flachs) zu schwingen (reinigen) anfangen Golg., Sessw.: mums lini jau aizkulstīti.
Avots: EH I, 33
Avots: EH I, 33
aizkļūdīties
aizkļūdīties
‡ II aîzkļûdîtiês 2 Sassm., ins Stottern (Stocken, Hapern) geraten: viņam valuoda runājuot aizkļūdās.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizklukstēties
àizklukstêtiês: "anfangen zu gakkern" zu verbessern in "für eine kurze Zeit zu glucken anfangen".
Avots: EH I, 31
Avots: EH I, 31
aizklukstēties
aizklunkšēties
‡ àizklunkšêtiês Golg., für eine kurze Zeit zu klunkern (schluckern) anfangen: piens pudelē aizklunkšējās.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizknapināties
‡ àizknapinâtiês, sich einschränkend durchkommen bis...: a. ar gaļu līdz pavasarim Salis.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizknaukšķēties
àizknaũkšķêtiês, -šêtiês, anfangen zu knacken beim Brechen eines Gegenstandes: krē̦sls, viņam nuosēžuoties, drusku aizknaukšķējās Doku A.
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
aizkniest
aizknikšķēties
àizknikšķêtiês, anfangen zu knistern, knacken: nuokaltis zariņš aizknikšķas zem kājām Vēr. I, 1166.
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
aizknist
‡ àizknist, ein wenig zu keimen anfangen Golg., Siuxt, Stenden, Wid.: graudi aizknituši; in AP.: kartupeļi aizknituši, die Kartoffelknollen haben angesetzt.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizkosāt
‡ àizkuosât "sich absondernd hin-, weggehen" Lubn., Meiran: guovs aizkuosāja uz labību,
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizkost
àizkuôst,
2) auch Fianden, Golg., Pas. VIII, 109; ‡
4) labību daudzreiz aizkuož agrās salnas Latvju tauta I, oft schädigen die frühen Fröste das Getreide.
Avots: EH I, 34
2) auch Fianden, Golg., Pas. VIII, 109; ‡
4) labību daudzreiz aizkuož agrās salnas Latvju tauta I, oft schädigen die frühen Fröste das Getreide.
Avots: EH I, 34
aizkost
àizkuôst,
1) tr., anbeissen:
ābuolu;
2) intr., ein wenig den Hunger stillen, einen Imbiss machen:
drusciņ jau aizkuodām;
3) aiz lielas laimes Laucis tīri vai valuodu aizkuoda " verlor das Sprechvermögen "
Jauns. M. dr. 104.
Avots: ME I, 35
1) tr., anbeissen:
ābuolu;
2) intr., ein wenig den Hunger stillen, einen Imbiss machen:
drusciņ jau aizkuodām;
3) aiz lielas laimes Laucis tīri vai valuodu aizkuoda " verlor das Sprechvermögen "
Jauns. M. dr. 104.
Avots: ME I, 35
aizkraistīt
‡ àizkraistît, teilweise die Sahne von der Milch abschöpfen Golg.: daži kubliņi bija aizkraistīti (= pa daļai nuokrieti), von einigen Milchgefässen war die Sahne teilweise abgeschöpft.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizkrāsnā
aizkrāsne
aizkrāsne
àizkrâsne, àizkrâsnis [bei Lange, in Dondangen, Wandsen und Salis auch: aizkrāsis], der Raum hinter dem Ofen; der Aufenthaltsort der Schwachen: atmini, māmiņa, aizkrāsnes bērniņus BW. 977; besonders gebr. der Lok. aizkrāsnī, hinter dem Ofen; bildl. vernachlässigt, unbeachtet sein: gul darbiņi aizkrāsnē Ar. 1038. Sprw.: pats aizkrāsnē gulē̦dams, meklē citu aizkrāsnē. neviens nemeklēs citu aizkrāsnē, kas pats nebūs aizkrāsnē bijis. ar muti Rīgā, Je̦lgavā, bet ar darbiem aizkrāsnē (von einem Prahlhans).
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
aizkrāstīt
‡ àizkrâstît, nachlässig schichtend (häufend) versperren Kalz. n. Fil. mat. 25: a. šķūņa durvis.
Avots: EH I, 33
Avots: EH I, 33
aizkraukšķēties
‡ àizkraukšķêtiês, einen krachenden Laut von sich geben: mežā kas (lūstuot) aizkraukšķējās.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizkraustīt
‡ àizkraũstît, wiederholt oder oberflächlich (nachlässig) häufend (schichtend) versperren: a. caurumu.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizkrekls
àizkre̦kls, aizkrekle, der Busen, der Raum zwischen dem Hemde und der Brust: e̦suot piebāzis pilnu aizkre̦klu ar naudu LP. VI, 780. Besonders gebr. der Lok. aizkre̦klā, aizkreklē = azuotē: muļķītis aizbāzis pāris saujas skudru aizkre̦klā LP. VI, 683. lai meitiņa paņe̦muot aizkreklē līdz uguns lietas un sveci LP. VI, 113.
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
aizkrekšķēties
aizkrekstēties
aizkrēst
‡ àizkrēst,
1) mit einer dünnflüssigen Masse zuschmieren
Oknist: a. caurumu, acis;
2) schnell hin-, wegfahren
Trik.: aizkrè̦suši uz mežu.
Avots: EH I, 33
1) mit einer dünnflüssigen Masse zuschmieren
Oknist: a. caurumu, acis;
2) schnell hin-, wegfahren
Trik.: aizkrè̦suši uz mežu.
Avots: EH I, 33
aizkrikstēties
aizkrimst
àizkrimst, ‡
2) a. līdz, benagen bis:
egli bur(v)is aizkrimtis līdz pusei Pas. IV, 241.
Avots: EH I, 33
2) a. līdz, benagen bis:
egli bur(v)is aizkrimtis līdz pusei Pas. IV, 241.
Avots: EH I, 33
aizkrimst
àizkrimst, tr., annagen, anbeissen: tuomē̦r pats kuoduols viņā bija palicis neaizkrimsts A.
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
aizkrist
àizkrist,
1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;
2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.
Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren
Avots: ME I, 33
1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;
2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.
Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren
Avots: ME I, 33
aizkristīt
‡ àizkristît,
1) = àizkrustît, (einen Weg) sperren Gr. - Buschh., Oknist;
2) mit dem Zeichen eines Kreuzes bezeichnend versperren:
duravas bija aizkristītas Pas. III, 318 (ähnlich S. 40 und V, 142).
Avots: EH I, 33
1) = àizkrustît, (einen Weg) sperren Gr. - Buschh., Oknist;
2) mit dem Zeichen eines Kreuzes bezeichnend versperren:
duravas bija aizkristītas Pas. III, 318 (ähnlich S. 40 und V, 142).
Avots: EH I, 33
aizkruities
‡ àizkruitiês,
1) mühsam hin-, weggehen
Saikava;
2) = izbaduôtiês Golg.: tâ aizkrujies, ka nevar sagaidīt pusdienas.
Avots: EH I, 33
1) mühsam hin-, weggehen
Saikava;
2) = izbaduôtiês Golg.: tâ aizkrujies, ka nevar sagaidīt pusdienas.
Avots: EH I, 33
aizkrūņoties
àizkrùņuôtiês, -âtiês, langsam, mit schweren Tritten hinweggehen, besonders von alten Menschen Etn. III, 145.
Avots: ME I, 35
Avots: ME I, 35
aizkrustīt
àizkrustît, -uôt,
1) durch Aufrichten eines Kreuzes einen Weg als verboten bezeichnen:
ceļu Aps. III, 37;
2) durch ein Kreuz oder durch abgebrochene, in die Erde gesteckte Zweige andeuten, dass das Weiderecht aufgehört hat:
aizkrustuot pļavas. sieva plūca (zāli), kuo nagi ne̦s, nebē̦dādamies aizkrustuojuma Aps.;
3) übertr. versperren:
viņa aizkrustuoja ceļu A. XIII, 2, 132. aizkr. nākuotni Pūrs III, 96.
Kļūdu labojums:
jāizmet pirmā nozīme (zu streichen die Bedeutung 1)
nebē̦dādamies aizkrustuojuma = nebē̦dādama par aizkrustuojumu
Avots: ME I, 34
1) durch Aufrichten eines Kreuzes einen Weg als verboten bezeichnen:
ceļu Aps. III, 37;
2) durch ein Kreuz oder durch abgebrochene, in die Erde gesteckte Zweige andeuten, dass das Weiderecht aufgehört hat:
aizkrustuot pļavas. sieva plūca (zāli), kuo nagi ne̦s, nebē̦dādamies aizkrustuojuma Aps.;
3) übertr. versperren:
viņa aizkrustuoja ceļu A. XIII, 2, 132. aizkr. nākuotni Pūrs III, 96.
Kļūdu labojums:
jāizmet pirmā nozīme (zu streichen die Bedeutung 1)
nebē̦dādamies aizkrustuojuma = nebē̦dādama par aizkrustuojumu
Avots: ME I, 34
aizkudīties
aizkūlējs
àizkũlẽjs, bezeichnete während des Frohndienstes den, welcher den nachts dreschenden Arbeiter ablöste (an seine Stelle trat) L.
Avots: ME I, 35
Avots: ME I, 35
aizkulises
aizkulties
àizkul˜tiês, hinschlendern, hingeraten: meitenes naktī aizkūlušās uz svešu māju LP. VI, 27. viņas pirmais brūtgans aizkūlies svešumā LP. IV, 88.
Avots: ME I, 34
Avots: ME I, 34
aizkūņāties
‡ aîzkûņâtiês 2 Siuxt, langsam, mit schweren Schritten hin-, weggehen (dabei ist der so Gehende nicht deutlich zu sehen).
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizkunkstēties
aizkūpis
àizkûpis: ‡ sich mit Rauch bezogen habend: visa tā puse aizzilējuse un aizkūpuse Janš. Bandavā I, 378. āzkūpusi pils Pas. II, 180.
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizkūpis
aizkurēties
‡ àizkurêtiês, zu brennen anfangen (vom Ofenfeuer) Stenden, Wolm.: krāsns tikkuo aizkurējusies.
Avots: EH I, 33
Avots: EH I, 33
aizkuris
aizkurkšķēties
aizkurls
aizkurs
aizkurs
àizkurs,
1) das Material zum Ofen(an) heizen
U; paplēs skalus aizkuram oder aizkuriem! Vīt. 53, Festen;
2) das Vorfeuer vor dem Backofen
Laud.: tas rāva kukuli par aizkuru BW. 1636; maize labi neizce̦p bez aizkura Lubei;
3) Backofenloch
L. liesma ķeŗ pa aizkuru, die Flamme schlägt zum Ofenloch heraus L.
Avots: ME I, 34
1) das Material zum Ofen(an) heizen
U; paplēs skalus aizkuram oder aizkuriem! Vīt. 53, Festen;
2) das Vorfeuer vor dem Backofen
Laud.: tas rāva kukuli par aizkuru BW. 1636; maize labi neizce̦p bez aizkura Lubei;
3) Backofenloch
L. liesma ķeŗ pa aizkuru, die Flamme schlägt zum Ofenloch heraus L.
Avots: ME I, 34
aizkurst
[àizkurst (zu li. kur̃sti "taub werden"), taub werden: neturi aizkurtušas ausis kā rubens rudenī! Manc. Post. II, 68; ähnlich noch in Bersohn.]
Avots: ME I, 34
Avots: ME I, 34
aizkurstīt
‡ àizkur̃stît, (wiederholt) ein wenig anheizen Dunika: a. krāsns priekšā uguni, lai var redzēt (maizi šaujuot krāsnī).
Avots: EH I, 33
Avots: EH I, 33
aizkusīgs
aizkusme
aizkust
àizkust, ‡
2) (seelisch) vergehen:
padevīgā laipnībā tīri aizkusdams Janš. Dzimtene II 2 331.
Avots: EH I, 33
2) (seelisch) vergehen:
padevīgā laipnībā tīri aizkusdams Janš. Dzimtene II 2 331.
Avots: EH I, 33
aizkust
àizkust, ermüden, ermatten: viņš apstājās, juo bija stipri aizkusis Vēr. II, 906. aizkūst dūša MWM. X, 577. aizkusis vējiņš Skalbe. krietni aizkusu MWM. VIII, 745.
Avots: ME I, 34
Avots: ME I, 34
aizkustēt
aizkustēt
àizkustêt, intr., sich wegrühren, sich hinwegbewegen, hinwegwenden: tu nedrīksti ne pē̦das aizkustēt, kad jau viss uotrādi padarīts LP. I, 165.
Avots: ME I, 34
Avots: ME I, 34
aizkustināt
aizkustināt
àizkustinât, tr., in Bewegung bringen, berühren, übertr. - rühren: sirdi, prātu, dvēseli; aizk. jautājumu. dziesmas aizkustināja klausītājus LP. VII, 514. Subst, (dvēseles) aizkustinājums, Erregung, Bewegung.
Avots: ME I, 34
Avots: ME I, 34
aizkūžņāties
‡ àizkūžņât(iês), sich schwerfällig hin-, wegbewegen, -begeben Kokn.: vecene aizkūžņāja (aizkūžņājās) pie kaimiņiem.
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizlāboties
aizlaidnis
aizlaist
àizlaîst,
1) : aizlaist niekuos Siuxt, vertändeln;
3) hinter "milchen aufhören" zu ergänzen: lassen;
‡
5) einspritzen hinter (etwas)
Warkl.: a. zâles aiz ādas; ‡
6) hinwerfen:
nevar a. ar akmeni tik tālu Wolm. u. a.; a. akmeni līdz žuogam Dunika, Kal. Refl. -tiês, ‡
2) savai platmalei... bija aizlaidusēs biezu plīvuri priekšā Janš. Bandavā 1, 228, vor ihren Hut hatte sie einen dichten Schleier fallen lassen.
Avots: EH I, 35
1) : aizlaist niekuos Siuxt, vertändeln;
3) hinter "milchen aufhören" zu ergänzen: lassen;
‡
5) einspritzen hinter (etwas)
Warkl.: a. zâles aiz ādas; ‡
6) hinwerfen:
nevar a. ar akmeni tik tālu Wolm. u. a.; a. akmeni līdz žuogam Dunika, Kal. Refl. -tiês, ‡
2) savai platmalei... bija aizlaidusēs biezu plīvuri priekšā Janš. Bandavā 1, 228, vor ihren Hut hatte sie einen dichten Schleier fallen lassen.
Avots: EH I, 35
aizlaist
àizlaîst,
1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;
2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;
3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;
4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.
Avots: ME I, 36
1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;
2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;
3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;
4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.
Avots: ME I, 36
aizlaistīt
‡ àizlaîstît,
1) wiederholt hinter etwas giessen
Salis: a. kam ūdeni aiz kakla;
2) wiederholt giessend nass machen
Dunika: a. duru priekšu;
3) wiederholt hingiessen:
ūdeni tik tālu nevar aizlaistīt (duobes laistuot).
Avots: EH I, 35
1) wiederholt hinter etwas giessen
Salis: a. kam ūdeni aiz kakla;
2) wiederholt giessend nass machen
Dunika: a. duru priekšu;
3) wiederholt hingiessen:
ūdeni tik tālu nevar aizlaistīt (duobes laistuot).
Avots: EH I, 35
aizlaižamais
àizlaîžamaĩs, Vorhang: apaļi luodziņi, ādas aizlaižamie (Rätsel. Augen) RKr. VIII, 43.
Avots: ME I, 36
Avots: ME I, 36
aizlākties
aizlāpstāt
‡ àlzlâpstât AP., Selsau, mit grossen Schritten (langsam, schwerfällig) sich hin-, wegbegeben Meselau: šie nu aizlāpstā... pa pašu rudzu vidu, pāri kalnam Kaudz. Izjurieši 217.
Avots: EH I, 36
Avots: EH I, 36
aizlāpstot
aizlasēt
‡ àizlasêt Dunika, Kal., hinter etwas tröpfeln (intr.): ūdens piliens man aizlasēja aiz apkakles.
Avots: EH I, 35
Avots: EH I, 35
aizlasīt
aizlavīties
àizlavîtiês, weg-, hinschleichen, sich wohin heimlich begeben: lapsa aizlavījās zuosīm priekšā LP. VI, 365. muižas kungs atstāja visu savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. viņš aizlavījās pruojām Vēr. I, 1160.
Avots: ME I, 36
Avots: ME I, 36
aizlejots
aizleksīt
aizliedzīgs
àizliêdzîgs, ungefällig; neaizliedzīgs, gefällig Neik.: viņš jau nebūs māsai aizliedzīgs B. Vēstn.
Avots: ME I, 37
Avots: ME I, 37
aizlipsāt
aizlipsīt
aizlīst
àizlìst, intr.,
1) hinter etwas kriechen:
saule aizlīda aiz bieziem padebešu klučiem Blaum.;
2) wegschleichen:
viņš klusu aizlīda pruojām.
Avots: ME I, 37
1) hinter etwas kriechen:
saule aizlīda aiz bieziem padebešu klučiem Blaum.;
2) wegschleichen:
viņš klusu aizlīda pruojām.
Avots: ME I, 37
aizļodzīties
aizlūgums
àizlùgums, Fürsprache, Fürbitte, auch àizlùgšana: mācītājam aizlūgumu lasuot, sacēlās negaiss LP. VI, 136; aizlūgumu pimbeŗi, das für die Fürbitter gezahlte Geld. Kaudz. M.
Kļūdu labojums:
Fürbitter = Fürbitten
Avots: ME I, 38
Kļūdu labojums:
Fürbitter = Fürbitten
Avots: ME I, 38
aizluksnāt
‡ àizluksnât, in kleinem Trab hin-, weglaufen Kal., Rutzau: suns, zē̦ns aizluksnāja uz riju.
Avots: EH I, 37
Avots: EH I, 37
aizlūzājs
aizmācīties
aizmāknis
aizmaksa
àizmaksa, Bezahlung, Rechnung: viņš aizturējās kādā kruogā uz kunga aizmaksas Kaudz. M. viņi grē̦kuo uz cita aizmaksas Kaudz. M., unter dem Einfluss des Deutsch., auf fremde Rechnung, Kosten.
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizmaksāt
aizmākties
àizmàktiês,
1) sich bewölken:
debess bij aizmākusēs MWM. XI, 190. vakara puse aizmākusies C. aizmācies laiks, aizmākusies saule Sessau;
2) atemlos werden:
bē̦rns raud aizmākdamies Ziepelhof.
3) von aizmàkt: aizmāktas krūtis, belegte Brust.
Doblen.
Avots: ME I, 39
1) sich bewölken:
debess bij aizmākusēs MWM. XI, 190. vakara puse aizmākusies C. aizmācies laiks, aizmākusies saule Sessau;
2) atemlos werden:
bē̦rns raud aizmākdamies Ziepelhof.
3) von aizmàkt: aizmāktas krūtis, belegte Brust.
Doblen.
Avots: ME I, 39
aizmaldities
àizmàldîtiês, sich verirren, auf einem Irrwege wohin geraten: nuokļuva lielā mežā un aizmaldījās LP. duomas aizmaldījās uz nākuotni R. Sk. 240.
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizmanīties
àizmanîtiês, zur rechten Zeit heimlich entfliehen, sich entfernen: pats viņš tūliņ aizmanījies LP. V, 97. dē̦ls aizmanījies ar zāļu trauciņu LP. V, 276.
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizmargojums
àizmarguõjums, die Schranken im Gerichtsaale: nuostāties grēcnieka aizmarguojumā B. Vēstn.
Kļūdu labojums:
die Schranken im Gerichtsaale = Einfriedigung mit einem Geländer, mit Schranken
Avots: ME I, 38
Kļūdu labojums:
die Schranken im Gerichtsaale = Einfriedigung mit einem Geländer, mit Schranken
Avots: ME I, 38
aizmāršīgs
aizmasināt
aizmaskot
aizmaskot
àizmaskuôt, tr., maskieren, verbergen: muižnieki ir aizmaskuojuši valdībai lietu patiesuo stāvuokli Stari II, 225.
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizmasnāt
aizmastīt
àizmastît,
1) beim Stricken die ersten Maschen aufwerfen
U.;
2) einfriedigen, umzäunen;
3) mit Bohnenstangen bestecken
Dobl.;
4) flicken:
zeķes, maisu Annenburg. sē̦tā caurumu a., zuflechten.
Avots: ME I, 38
1) beim Stricken die ersten Maschen aufwerfen
U.;
2) einfriedigen, umzäunen;
3) mit Bohnenstangen bestecken
Dobl.;
4) flicken:
zeķes, maisu Annenburg. sē̦tā caurumu a., zuflechten.
Avots: ME I, 38
aizmats
‡ àizmats,
1) der Fruchtknoten, Fruchtkeim
(Neologismus?) Wid.;
2) die Zutat
(àizdars) Bers., Veļķi;
3) der Anfang eines Gewebes
Bers.
Avots: EH I, 38
1) der Fruchtknoten, Fruchtkeim
(Neologismus?) Wid.;
2) die Zutat
(àizdars) Bers., Veļķi;
3) der Anfang eines Gewebes
Bers.
Avots: EH I, 38
aizmauroties
aizmauties
‡ àizmautiês,
1) sich mit Wolken beziehen
Stenden (mit aû 2 );
2) = àizklîst, àizdaũzîtiês Trik. (mit aû ). Nebst maûtiês 2 wohl zu maût I.
Avots: EH I, 38
1) sich mit Wolken beziehen
Stenden (mit aû 2 );
2) = àizklîst, àizdaũzîtiês Trik. (mit aû ). Nebst maûtiês 2 wohl zu maût I.
Avots: EH I, 38
aizmauts
aîzmaûts 2 Ahs. "verstopft": man ne˙maz negribas ēst; e̦smu tâ kâ aizmauts Ahs. mute kâ àizmaûta (zugebunden) Trik. Nebst apmaûts (unter maut IV) zu maût I?
Avots: EH I, 38
Avots: EH I, 38
aizmeloties
aizmelst
aizmelst
aizmēslot
aizmest
àizmest,
1) a. acis adīklim Bers.; ‡
5) hin-, wegwerfen.
Refl. -tiês,
3) : dažreiz arī izzibinē̦tā vārpā aizme̦tas graudi Janš. Dzimtene III, 377.
Avots: EH I, 38
1) a. acis adīklim Bers.; ‡
5) hin-, wegwerfen.
Refl. -tiês,
3) : dažreiz arī izzibinē̦tā vārpā aizme̦tas graudi Janš. Dzimtene III, 377.
Avots: EH I, 38
aizmest
àizmest, tr.,
1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;
2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;
3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);
4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.
1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:
viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;
2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;
3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);
4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.
Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)
Avots: ME I, 40
1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;
2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;
3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);
4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.
1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:
viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;
2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;
3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);
4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.
Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)
Avots: ME I, 40
aizmeteklis
‡ àizmeteklis,
1) ein Haken zum Anhaken, Befestigen
Lös., Meselau: valga vijējs piesien linu sauju pie aizmetekļa;
2) woran man sich anhäkeln (anklammern) kann
Festen, Lub.: viņš spēji nuošļūca nuo kalna, neatrazdams ne mazākā aizmetekļa;
3) die Ausflucht, der Vorwand, Scheingrund
Festen, Lub.: tiesā blēdim bij labs aizmeteklis, uzrāduot citu viņa tīkatnē.
Avots: EH I, 39
1) ein Haken zum Anhaken, Befestigen
Lös., Meselau: valga vijējs piesien linu sauju pie aizmetekļa;
2) woran man sich anhäkeln (anklammern) kann
Festen, Lub.: viņš spēji nuošļūca nuo kalna, neatrazdams ne mazākā aizmetekļa;
3) die Ausflucht, der Vorwand, Scheingrund
Festen, Lub.: tiesā blēdim bij labs aizmeteklis, uzrāduot citu viņa tīkatnē.
Avots: EH I, 39
aizmetiens
àizmetiêns,
1) die einmalige durch
aizmest bezeichnete Tätigkeit;
2) der Anstoss, das Hindernis:
izkapts kā sudrabs skanēja un gāja bez kāda aizmetiena Latv.
Avots: ME I, 40
1) die einmalige durch
aizmest bezeichnete Tätigkeit;
2) der Anstoss, das Hindernis:
izkapts kā sudrabs skanēja un gāja bez kāda aizmetiena Latv.
Avots: ME I, 40
aizmežs
àizmežs, der Ort hinter dem Walde: jau aizmežuos saulītei rietuot zūd beidzamais gaismas stars A. aizsteigusēs uz aizmeža kaimiņiem Duomas II, 1087.
Avots: ME I, 40
Avots: ME I, 40
aizmiegoties
aizmiegs
àizmìegs oder aizmiega, ein kurzes Schläfchen, der Halbschlaf: nuokrist aizmiegā Mesoten. es aizmiegā jutu, ka kāds ienāca istabā JK. vasaru puiši iet aizmiegā, t. i., gulēt pēc launaga (= dienvidā) Ruhental.
Avots: ME I, 41
Avots: ME I, 41
aizmilzis
aizmilzums
àizmilˆzums,
1) Versandung, das, was versandet oder verwachsen ist:
gŗāvītis nuote̦kai tās aizaudzis, - aizmilzums būtu jāiztīra A. XII, 764;
2) nach U. auch aizmilze, aizmildze, Geschwulst, Nagelgeschwür
Wid. aizmilzumus de̦r apsmērēt ar pienu un maizi Etn. IV, 106.
Avots: ME I, 40
1) Versandung, das, was versandet oder verwachsen ist:
gŗāvītis nuote̦kai tās aizaudzis, - aizmilzums būtu jāiztīra A. XII, 764;
2) nach U. auch aizmilze, aizmildze, Geschwulst, Nagelgeschwür
Wid. aizmilzumus de̦r apsmērēt ar pienu un maizi Etn. IV, 106.
Avots: ME I, 40
aizmirsība
aizmirsīgs
aizmirsīgs
àizmìrsîgs, vergessam: aizmirsīgs ir, kas kuo aizmirst Etn. III, 149. aizmirsīga galva Dobl.
Avots: ME I, 41
Avots: ME I, 41
aizmirsināt
aizmirst
àizmìrst: in Salis dafür àizmir̃t (prs. -mir̃st, prt. -mir̃s ). Refl. -tiês: es aizmirsās Strasden (= man aizmirsās, ich vergass).
Avots: EH I, 39
Avots: EH I, 39
aizmirst
àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].
Avots: ME I, 41
Avots: ME I, 41
aizmirstība
àizmìrstĩba, Vergessenheit: gribu pasargāt viņa kareivja darbus nuo aizmirstības Aps. Vergessamkeit: jūs aizmirstat pieklājību un savā aizmirstībā izsakāt apvainuošanas Purap. H. 313.
Avots: ME I, 41
Avots: ME I, 41
aizmirstīgs
aizmudīties
‡ àizmudîtiês, eilig hin-, weggehen Bers., MSil., N. - Peb., Salisb.; aus eigenem Antrieb hin-, wegeilen Erlaa, KatrE., Kl.: negribēju viņu laist, bet viņš pats aizmudījās.
Avots: EH I, 40
Avots: EH I, 40
aizmūdīties
àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.
Avots: ME I, 42
Avots: ME I, 42
aizmugurnieks
‡ àizmugurniẽks,* wer sich in der àizmugure aufzuhalten pflegt: krietna daļa... aizmugurnieku R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 149.
Avots: EH I, 40
Avots: EH I, 40
aizmuijāties
aizmuldīties
‡ àizmuldîtiês,
1) = àizmàldîtiês Warkl.: a. gar mājām uz mežu;
2) = àizkavêtiês Warkl.: kur tas tik ilgi aizmuldījies?
Avots: EH I, 40
1) = àizmàldîtiês Warkl.: a. gar mājām uz mežu;
2) = àizkavêtiês Warkl.: kur tas tik ilgi aizmuldījies?
Avots: EH I, 40
aizmūris
‡ àizmũris, der Raum hinter einer Mauer: zem gultas, aizmūrī - nav Ezeriņš Leijerk. I, 276.
Avots: EH I, 40
Avots: EH I, 40
aizmurkšēties
aizmurkšķēties
aizmusināt
aizmūties
aizmūžs
àizmûžs, die Zeit vor oder nach der Zeit, die Ewigkeit: bailes nuo aizmūža suoda LDP. VIII, 7. aizmūžā nuotika brīnums Pump.
Avots: ME I, 42
Avots: ME I, 42
aiznags
aiznākamais
aiznesāt
aiznēsāt
aiznest
àiznest: a. mē̦slus aiz pakša. Refl. -tiês, ‡
2) hin-, wegeilen:
tis kai ar vēju aizne̦sas (r. уносится) Pas. VIII, 306.
Avots: EH I, 40
2) hin-, wegeilen:
tis kai ar vēju aizne̦sas (r. уносится) Pas. VIII, 306.
Avots: EH I, 40
aiznest
àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.
Avots: ME I, 42
Avots: ME I, 42
aizniezēties
aizņurdēties
àizņur̃dêtiês, anfangen ein wenig zu brummen, einen brummenden Laut von sich geben: viņš jau tā arvienu aizņurdas un pasmīn Dok. A.
Avots: ME I, 43
Avots: ME I, 43
aizokstēt
‡ àizuokstêt, sich mit Russ (und ähnlichen Stoffen) anfüllen (verstopfen): pīpe var a. Bers., Kurs., (mit uõ ) Frauenb.
Avots: EH I, 60
Avots: EH I, 60
aizost
aizost
àizuôst, tr., intr.,
1) aufspüren:
tas aizuoda mūs māsiņu, kaut mūrī iemūrē̦tu;
2) in Verbindung mit nevarēt: tāda liela smaka, ka nevar ne aizuost, dass man den Geruch nicht ertragen kann.
Kļūdu labojums:
mūs māsiņu = mūs[u] māsiņu
iemūrē̦tu = iemūrē̦tu BW.20260, 2;
Avots: ME I, 58
1) aufspüren:
tas aizuoda mūs māsiņu, kaut mūrī iemūrē̦tu;
2) in Verbindung mit nevarēt: tāda liela smaka, ka nevar ne aizuost, dass man den Geruch nicht ertragen kann.
Kļūdu labojums:
mūs māsiņu = mūs[u] māsiņu
iemūrē̦tu = iemūrē̦tu BW.20260, 2;
Avots: ME I, 58
aizpagājis
àizpagãjis, vorhergegangen: rija jau aizpagājušuo rudeni aizgāja ar uguni A. XIII, 2, 223.
Kļūdu labojums:
vorhergegangen = vorhergangen, vorvorig
Avots: ME I, 43
Kļūdu labojums:
vorhergegangen = vorhergangen, vorvorig
Avots: ME I, 43
aizpaisīt
‡ àizpaisît, (den Flachs) zu brechen (resp. schwingen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) KatrE.: aizpaisīti lini.
Avots: EH I, 41
Avots: EH I, 41
aizpakšis
àizpakšis Festen, Lub., ein als Abtritt benutzter Ort hinter der Norke: kâ sivē̦nam uz aizpakši P. W. Šis ar mani tiesāties 4.
Avots: EH I, 41
Avots: EH I, 41
aizpakšis
aizpasaule
àizpasaũle, das Jenseits, die Geisterwelt: teic jauku aizpasauli, kur piedzimst dvēseles Pump.
Avots: ME I, 43
Avots: ME I, 43
aizpasēt
aizpaunāties
‡ àizpaũnâtiês, nach saumseliger Vorbereitung mit seinen Habseligkeiten wegziehen (intr., verächtlich) Siuxt: nu jau reiz aizpaunājās ar.
Avots: EH I, 41
Avots: EH I, 41
aizpaust
‡ àizpaust, als Gerücht hingelangen lassen: šī ziņa aizpausta (auch reflexiv: aizpaudusies) jau līdz Rīgai.
Avots: EH I, 41
Avots: EH I, 41
aizpērnais
àizpẽ̦rnais, vorvorjährig: pē̦rnuo gadu, aizpē̦rnuo cita melša same̦lsusi, ka es rupju dziju vērpju.
Avots: ME I, 43
Avots: ME I, 43
aizpērslot
‡ àizpē̦rsluôt,
1) (beim ersten Schneefall) mit einer dünnen Schneeschicht bedecken:
ceļš jau aizpē̦rsluots;
2) sich mit einigen Schneeflocken bedecken:
luoga rūtis aizpē̦rsluojušas.
Avots: EH I, 42
1) (beim ersten Schneefall) mit einer dünnen Schneeschicht bedecken:
ceļš jau aizpē̦rsluots;
2) sich mit einigen Schneeflocken bedecken:
luoga rūtis aizpē̦rsluojušas.
Avots: EH I, 42
aizpestīt
‡ àizpestît,
1) mit List hin-, wegschaffen
Dunika, Schnehpeln: a. kuo nuo mājas;
2) losbindend hin-, weggehen lassen
Erlaa, Kl., Laud., Saikava, Selsau, Sessw.: a. kumeļu uz māju.
Avots: EH I, 42
1) mit List hin-, wegschaffen
Dunika, Schnehpeln: a. kuo nuo mājas;
2) losbindend hin-, weggehen lassen
Erlaa, Kl., Laud., Saikava, Selsau, Sessw.: a. kumeļu uz māju.
Avots: EH I, 42
aizpīkstēt
aizpīkstēties
àizpĩkstêtiês, anfangen ein wenig zu pfeifen, zu zischen, einen piependen Laut von sich geben: zaldāts nuovācis čūsku ķēniņam dimanta kruoni nuo galvas, kamē̦r nedabūjis aizpīkstēties LP. VII, 1266.
Kļūdu labojums:
nuovācis = nuorāvis
Avots: ME I, 44
Kļūdu labojums:
nuovācis = nuorāvis
Avots: ME I, 44
aizpilis
aizpīlis
‡ àizpĩlis (part. prt. act.) Dunika, nach Tauwetter mit einer gefrorenen Wasserschicht bedeckt: a. dīķis. Vgl. atpĩle.
Avots: EH I, 42
Avots: EH I, 42
aizpirkums
aizplaisāt
àizplaîsât, intr., mehrmals ein wenig bersten, Risse zu bekommen anfangen Grünh. bluķis, saulē gulē̦dams, aizplaisājis Tirs.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizplātīties
‡ àizplãtîtiês,
1) a. kam priekšā PS., sich vor jem. (mit seinen Kleidern) breit machen (so, dass er nicht sieht);
2) ein wenig aufflammen
Meselau: uguns aizplātījās.
Avots: EH I, 42
1) a. kam priekšā PS., sich vor jem. (mit seinen Kleidern) breit machen (so, dass er nicht sieht);
2) ein wenig aufflammen
Meselau: uguns aizplātījās.
Avots: EH I, 42
aizplaust
aizplēst
‡ àizplèst kam kùo priekšã, vor jem. etwas ausbreiten (so, dass er nicht sieht): a. kam drēbi priekšā Warkl. u. a.
Avots: EH I, 42
Avots: EH I, 42
aizplēst
àizplêst, tr., anreissen, die angefangene, unvollendete Handlung des Reissens bezeichnend: viens jauns cilvē̦ks aizplēsis apsei mizu, aizbāzis aiz tās dievmaizīti LP. VII, 237. Refl. -tiês, durch unablässige Bitten erlangen, dass man von jem. mitgenommen wird: nākuošā reizē, kad Jānis jāja pieguļā, es aizplēsuos viņam līdzi MWM. V, 20.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizplēsties
àizplèstiês, sich breit machend hindern, den Weg versperren: liels krupis aizplēties priekšā LP. IV, 168.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizplezdināties
‡ àizplezdinâtiês,
1) hin-, wegflattern, die Flügel schwingend hin-, wegeilen Dunika: pīles aizplezdinājās pa le̦du;
2) auf Glatteis oder durch Kot mühsam hin-, weggehen
Dunika, Kal.
Avots: EH I, 42
1) hin-, wegflattern, die Flügel schwingend hin-, wegeilen Dunika: pīles aizplezdinājās pa le̦du;
2) auf Glatteis oder durch Kot mühsam hin-, weggehen
Dunika, Kal.
Avots: EH I, 42
aizplidināties
aizplīst
‡ àizplîst, ‡
2) hin- wegeilen (geringschätzig)
Planhof: kur ta šis nu tik žigli aizplīsa?
Avots: EH I, 43
2) hin- wegeilen (geringschätzig)
Planhof: kur ta šis nu tik žigli aizplīsa?
Avots: EH I, 43
aizplīst
àizplîst, intr., etwas bersten, platzen, einen Riss bekommen: bļuoda, zvans, lakata stūris, zars aizplīsis AP., Tirs.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizplosīties
aizplostot
aizpluderēties
àizpluderêtiês, mit den Flügeln flatternd hinkommen: zuoss aizpluderējās sle̦pe̦n līdz dārzam A. XXI, 50.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizpluskāt
‡ àizpluskât, in einem nassen Frauenrock hin-, weggehen Trik. Refl. -tiês, kodderig werden, sich zu zerfetzen (spalten) anfangen Bauske: svārki, mati aizpluskājušies.
Avots: EH I, 43
Avots: EH I, 43
aizplūst
aizplūst
àizplûst,
1) wegschwimmen, weggeschwemmt werden:
baļķi ar plūdiem aizplūduši pruojām;
2) überschwemmt werden:
visi meži aizplūduši BW. 2258.
Avots: ME I, 44
1) wegschwimmen, weggeschwemmt werden:
baļķi ar plūdiem aizplūduši pruojām;
2) überschwemmt werden:
visi meži aizplūduši BW. 2258.
Avots: ME I, 44
aizposāt
aizposāt
‡ II àizpuosât, langsam hin-, weggehen Kalz. n. Fil. mat. 25: tur jau viņš aizpuosā pa ceļu. Vgl. àizpuost.
Avots: EH I, 44
Avots: EH I, 44
aizpost
àizpùost, intr., eiligst sich wohin begeben, sich entfernen: viņš aizpuosa pruojām; eig. wegsäubern.
Avots: ME I, 45
Avots: ME I, 45
aizpostīt
aizprasīt
àizprasît,
1) : auch Saikava: biju par maz aizprasījis P. W. Šis ar mani tiesāties? 23;
4): auch Saikava; ‡
5) "heischen"
Segewold. ‡ Refl. -tiês,
1) um Erlaubnis (oder Urlaub) bitten, irgendwohin hin-, wegzugehen:
aizprasījusies uz kapsē̦tu Pas. VI, 84;
2) nach dem Wege sich erkundigend hin-, weggelangen;
3) eine Frage stellen
Golg.;
4) für die Zukunft sich ausbitten
Kal.: a., lai ļauj rītu nenākt darbā.
Avots: EH I, 43
1) : auch Saikava: biju par maz aizprasījis P. W. Šis ar mani tiesāties? 23;
4): auch Saikava; ‡
5) "heischen"
Segewold. ‡ Refl. -tiês,
1) um Erlaubnis (oder Urlaub) bitten, irgendwohin hin-, wegzugehen:
aizprasījusies uz kapsē̦tu Pas. VI, 84;
2) nach dem Wege sich erkundigend hin-, weggelangen;
3) eine Frage stellen
Golg.;
4) für die Zukunft sich ausbitten
Kal.: a., lai ļauj rītu nenākt darbā.
Avots: EH I, 43
aizprasīt
àizprasît, tr.,
1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;
2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēju, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju aizprasīji tecēju vietā = tecēja BW. 1104;
4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;
4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.
Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen
Avots: ME I, 44
1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;
2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēju, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju aizprasīji tecēju vietā = tecēja BW. 1104;
4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;
4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.
Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen
Avots: ME I, 44
aizprātoties
‡ àizpràtuôt(iês), nachdenkend (sinnend, grübelnd) in Gedanken hingelangen: prātuojuot cilvē̦ks var nezin kur aizprātuot(ies).
Avots: EH I, 43
Avots: EH I, 43
aizpukstēties
àizpukstêtiês, intr., anfangen zu schlagen (vom Herzen): viņas sirds bailīgi aizpukstējās Vēr. II, 439.
Avots: ME I, 45
Avots: ME I, 45
aizpuļķēties
aizpuost
aizpurvietis
aizpurvs
àizpùrvs, àizpur (v) e PS., der Ort jenseit des Morastes: ak tu manu skaņu balsi, aizpurvā nuoskanēja. vai tādēļ aizpurvieši nuoņems manu vainadziņu BW. 376, S. 825.
Avots: ME I, 45
Avots: ME I, 45
aizpuse
àizpuse, die hintere Seite, die Rückseite: līdz galvas aizpusei B. Vēstn.; vēja aizpusē, an einem vor dem Winde geschützten Orte Mitau.
Avots: ME I, 45
Avots: ME I, 45
aizpūst
àizpùst, ‡
4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,
1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;
2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.
Avots: EH I, 44
4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,
1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;
2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.
Avots: EH I, 44
aizpūst
àizpùst,
1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;
2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;
3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.
Avots: ME I, 45
1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;
2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;
3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.
Avots: ME I, 45
aizpustīt
aizputis
‡ àizputis (Part˙praet˙act.), zugeschwollen Rutzau: aizputušas acis. Zu li. pùsti "schwellen".
Avots: EH I, 44
Avots: EH I, 44
aizrakstīt
àizrakstît, tr.,
1) an jem. schreiben:
dē̦lam vē̦stuli, an den Sohn einen Brief richten;
2) aizrakstīt [vgl. russ. записать] in Oppek. für pierakstīt (U.);
3) vorschreiben:
skuolē̦nam burtus Mar., Tirs.;
4) verschreiben, schriftlich versprechen, hingeben:
ve̦lnam dē̦lu Zb. XVIII, 426 [gleich der Bedeutung 2 ein Slavismus].
Avots: ME I, 45
1) an jem. schreiben:
dē̦lam vē̦stuli, an den Sohn einen Brief richten;
2) aizrakstīt [vgl. russ. записать] in Oppek. für pierakstīt (U.);
3) vorschreiben:
skuolē̦nam burtus Mar., Tirs.;
4) verschreiben, schriftlich versprechen, hingeben:
ve̦lnam dē̦lu Zb. XVIII, 426 [gleich der Bedeutung 2 ein Slavismus].
Avots: ME I, 45
aizrāpāties
aizrāpoties
aizrasāt
aizrasoties
aizrast
aizraudāties
àizraûdâtiês, ein wenig, kurze Zeit weinen: bē̦rns aizvien aizraudājās. Selten so das Aktiv: BW. 24945, 2.
Avots: ME I, 46
Avots: ME I, 46
aizrauks
‡ àizraũks, eine dünne Schnur zum Flicken der pastalas Ahsw., Bahten, Gramsden, Wain.; vgl. ŗaũks.
Avots: EH I, 45
Avots: EH I, 45
aizraust
àizràust, Refl. -tiês, ‡
2) sich hin-, wegschleppen:
vai tad viņš (ein Faulpelz) nav vis vēl aizrausies uz tīrumu? hin-, wegkriechen: bē̦rns aizrausās līdz gultai.
Avots: EH I, 45
2) sich hin-, wegschleppen:
vai tad viņš (ein Faulpelz) nav vis vēl aizrausies uz tīrumu? hin-, wegkriechen: bē̦rns aizrausās līdz gultai.
Avots: EH I, 45
aizraust
àizràust, tr.,
1) wegscharren:
sarkanas uogles nuo krāsns;
2) wühlend zuschütten:
cūka aizraususi mē̦sliem sili Mar. Refl. -tiês, (wühlend) sich hinziehen: ceriņi aizrausušies tāļāk līcī MWM. X, 245.
Avots: ME I, 46
1) wegscharren:
sarkanas uogles nuo krāsns;
2) wühlend zuschütten:
cūka aizraususi mē̦sliem sili Mar. Refl. -tiês, (wühlend) sich hinziehen: ceriņi aizrausušies tāļāk līcī MWM. X, 245.
Avots: ME I, 46
aizraustīt
‡ àizraustît,
1) lose zunähen (zutrakeln)
Trik.: a. maisam caurumu;
2) wiederholt zerrend hin-, wegschaffen
Bauske u. a.: a. pilnu maisu uz klēti. raustīja maisu, kamē̦r aizraustīja. Refl. -tiês, (beim Sprechen) wiederholt stocken: a. runājuot.
Avots: EH I, 45
1) lose zunähen (zutrakeln)
Trik.: a. maisam caurumu;
2) wiederholt zerrend hin-, wegschaffen
Bauske u. a.: a. pilnu maisu uz klēti. raustīja maisu, kamē̦r aizraustīja. Refl. -tiês, (beim Sprechen) wiederholt stocken: a. runājuot.
Avots: EH I, 45
aizrautīgs
‡ àizrautîgs* hinreissend; begeistert: runāja aizrautīgi Veselis Daugava 1928, S. 421.
Avots: EH I, 45
Avots: EH I, 45
aizrekšināties
àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.
Avots: ME I, 46
Avots: ME I, 46
aizrēkšķēties
aizrekšķināties
àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.
Avots: ME I, 46
Avots: ME I, 46
aizrēkties
aizrēpoties
aizrestēt
àizrestêt, -uôt, tr., vergittern: aizre̦stē̦ts JR. IV, 152; aizrestuots luodziņš A. XVII 591.
Avots: ME I, 46
Avots: ME I, 46
aizridāties
aizriest
àizrìest,
2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;
3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡
4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas; ‡
5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi; ‡
6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,
1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;
2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;
3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;
4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).
Avots: EH I, 46
2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;
3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡
4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas; ‡
5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi; ‡
6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,
1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;
2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;
3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;
4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).
Avots: EH I, 46
aizriest
àizrìest,
1) staudenartig wachsen, stauden:
kvieši jau aizrietuši krūmus C.;
2) sich fortwälzen; ūbermachen; zusenden
U.,Mag. IV, 2, 138;
3) (Garn auf den Weberbaum) bringen:
vakar aizrieta jaunu aude̦klu Neugut.
Avots: ME I, 47
1) staudenartig wachsen, stauden:
kvieši jau aizrietuši krūmus C.;
2) sich fortwälzen; ūbermachen; zusenden
U.,Mag. IV, 2, 138;
3) (Garn auf den Weberbaum) bringen:
vakar aizrieta jaunu aude̦klu Neugut.
Avots: ME I, 47
aizrieties
aizrisināties
àizrisinâtiês, sich los-, entwickeln bis zu einer bestimmten Stelle: duomu pavediens aizrisinājās līdz viņas pašas bērnībai Up.
Avots: ME I, 46
Avots: ME I, 46
aizrīstīties
aizrobs
àizruobs,
1) : liktenīgs a. ("?"), kas traucēja Ritas gaitu Veselis Saules kaps. 168;
2) auch Bauske, Golg., Sessw.
Avots: EH I, 46
1) : liktenīgs a. ("?"), kas traucēja Ritas gaitu Veselis Saules kaps. 168;
2) auch Bauske, Golg., Sessw.
Avots: EH I, 46
aizrobs
àizruobs,
1) Anlass, Veranlassung zum Groll, der Groll
C.: kāds aizruobs dievietes prātam, ka tik daudz likusi ciest juo cilde̦nam vīram Siliņš;
2) Ausfall (in den erhofften Einnahmen):
caur krusu mums ienākumuos šuogad paliek krietns aizruobs Dr.
Avots: ME I, 48
1) Anlass, Veranlassung zum Groll, der Groll
C.: kāds aizruobs dievietes prātam, ka tik daudz likusi ciest juo cilde̦nam vīram Siliņš;
2) Ausfall (in den erhofften Einnahmen):
caur krusu mums ienākumuos šuogad paliek krietns aizruobs Dr.
Avots: ME I, 48
aizrocnieks
aizrosīties
‡ àizrùosîtiês, sich für einen Gang vorbereiten (und nach der Vorbereitung aufbrechen): a. uz darbu; nevar vien aizruosīties Erlaa.
Avots: EH I, 46
Avots: EH I, 46
aizrozīties
‡ àizruôzîtiês Saikava, wackelnd (und langsam) hin-, weggehen: saimniece aizruozījās uz klēti.
Avots: EH I, 47
Avots: EH I, 47
aizrubināties
‡ àizrubinâtiês, für eine kurze Zeit zu falzen (kollern) anfangen: teteris aizrubinājās un apklusa.
Avots: EH I, 46
Avots: EH I, 46
aizrukšķēties
aizrūkstēties
aizrūsēt
àizrùsêt, intr., von Rost angefressen werden, anrosten: aizrūsējis katls, zuobens PS.
Avots: ME I, 48
Avots: ME I, 48
aizrūsīt
aizsacīt
‡ àizsacît,
1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);
2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);
3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;
4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;
5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.
Avots: EH I, 47
1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);
2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);
3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;
4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;
5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.
Avots: EH I, 47
aizsainis
aizsaĩnis (zu -sìet), das Bündel: viņa uzlika krūzi un maizes aizsaini uz ecēšas Blaum. kad aiziet bē̦rna raudzībās, tad jāsteidz kukuļa aizsainis ātri attaisīt Etn. II, 143. citu gadu tad vaj'dzēs ar plāceņa aizsainīti BW. 25161, 1.
Avots: ME I, 48
Avots: ME I, 48
aizsaistava
‡ àizsaistava (gen. s.?) veldene Biel. Holzb. 401, ein dünner Stab, um den (beim Weben) die Fadensträhnen gebunden werden. In *aizsaistāma (part. prs. pass.) zu korrigieren?
Avots: EH I, 47
Avots: EH I, 47
aizsaite
aizsaĩte, der Verband: dakter, jūs darīsiet prātīgi, ja gatavībā turēsiet aizsaites Kaln.
Avots: ME I, 48
Avots: ME I, 48
aizsākt
aizsaldēt
aizsaldēt
àizsalˆdêt,
1) erkalten, erstarren machen:
Luda dzīvais skatiens it kā aizsaldēja viņas balsi MWM. VIII, 832;
2) durch Erkältung das Zurückschlagen oder Erstarken einer Krankheit bewirken:
masalas aizsaldēt C., Grünh. u. a.
Avots: ME I, 48
1) erkalten, erstarren machen:
Luda dzīvais skatiens it kā aizsaldēja viņas balsi MWM. VIII, 832;
2) durch Erkältung das Zurückschlagen oder Erstarken einer Krankheit bewirken:
masalas aizsaldēt C., Grünh. u. a.
Avots: ME I, 48
aizsaldināt
aizsalēties
aizsalināt
aizsālīties
‡ àizsàlîtiês, salzig werden: aizsātjās visa jūŗa Pas.VIII, 122 (aus Lettg.). Wohl nach r. засоли́ться.
Avots: EH I, 47
Avots: EH I, 47
aizsalkt
àizsalˆkt, ausgehungert sein: viņš visu dienu nebija ēdis un tā aizsalcis, ka ēstgriba gandrīz zudusi JK.
Avots: ME I, 48
Avots: ME I, 48
aizšalkties
aizsalt
àizsalˆt, zufrieren: upes, durvis, luogi aizsaluši BW. 2258, 3. aizsala jūriņa līdz dibe̦nam BW. 13282. vai tev mute aizsalusi, sagt man von einem Menschen, der nicht spricht PS.
Avots: ME I, 48
Avots: ME I, 48
aizsanēt
‡ àizsanêt, hin-, wegsummen (summend hin-, wegeilen, -fliegen): bites (luodes) aizsanēja man gaŗām.
Avots: EH I, 47
Avots: EH I, 47
aizsāpet
àizsâpêt, vom Blute gesagt, das aus der geöffneten Ader nicht fliessen will Döbner (U). Refl. -tiês, Schmerz empfinden, anfangen zu schmerzen: ruoka dikti tam aizsāpējusies LP. 983; so auch selten das Aktiv AP.
Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP. VII 983
Avots: ME I, 49
Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP. VII 983
Avots: ME I, 49
aizsāpis
àizsâpis (Part. von einem aizsāpt): aizsāpis viens zuobs, ein Zahn hat zu schmerzen angefangen Grünh.
Avots: ME I, 49
Avots: ME I, 49
aizsapņot
aizsardzība
àizsar̂dzĩba, der Schutz: franči tuo ņēma savā aizsardzībā A. XV, 400; aizsardzības līdzekļi, likumi Tēv.
Avots: ME I, 48
Avots: ME I, 48
aizsardznieks
aizsarglīdzeklis
aizsargs
àizsar̂gs, f. àizsar̂dze,
1) der Beschützer:
es e̦smu aizsargs šai ciltij;
2) alles, was Schutz bietet:
aizsargu brilles, Schutzbrille, aizsarga dambis Tēv., aizsargu muita, Schutzzoll A. XI, 472. daži izpilda aizsarga organa vietu A. XII, 315; atrast aizsargu (prophylaktisch) puoti pret diluoni Vēr. I, 608. apgāzts katls tē̦vu tē̦vu laikuos nuoderēja aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472; ce̦pure - izpildīdama savu aizsardzes uzde̦vumu Vēr. I, 1456;
3) der Schirm:
lietus aizsargs. gulta aiz orientāliešu aizsargiem MWM. IX, 13.
Avots: ME I, 48
1) der Beschützer:
es e̦smu aizsargs šai ciltij;
2) alles, was Schutz bietet:
aizsargu brilles, Schutzbrille, aizsarga dambis Tēv., aizsargu muita, Schutzzoll A. XI, 472. daži izpilda aizsarga organa vietu A. XII, 315; atrast aizsargu (prophylaktisch) puoti pret diluoni Vēr. I, 608. apgāzts katls tē̦vu tē̦vu laikuos nuoderēja aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472; ce̦pure - izpildīdama savu aizsardzes uzde̦vumu Vēr. I, 1456;
3) der Schirm:
lietus aizsargs. gulta aiz orientāliešu aizsargiem MWM. IX, 13.
Avots: ME I, 48
aizsarkt
àizsar̂kt, intr.,
1) erröten, rot werden:
blāzma aizsarkst;
2) dahinschwinden (von der Röte):
vai dažam... jaukais mūžs par agru neaizsarka, kā īsas dienas stars gar īsuo debess luoku MWM. VIII, 172.
Avots: ME I, 48
1) erröten, rot werden:
blāzma aizsarkst;
2) dahinschwinden (von der Röte):
vai dažam... jaukais mūžs par agru neaizsarka, kā īsas dienas stars gar īsuo debess luoku MWM. VIII, 172.
Avots: ME I, 48
aizsarmot
aizsārtis
aizsātināt
aizšaujamais
aizšaujamais
aizsaukt
àizsàukt, tr., hin-, wegrufen, zu sich laden: lielskungs aizsaucis medinieku uz muižu LP. VI, 162. Refl. -tiês, aufschreien: zaķis, dzērves MWM. X, 242, 327.
Avots: ME I, 49
Avots: ME I, 49
aizsaule
àizsaũle, das Jenseits: lībji ticējuši uz jaunu dzīvi aizsaulē Kārklw. censties pēc tāļiem aizsaules ideāliem Vēr. I, 603.
Avots: ME I, 49
Avots: ME I, 49
aizsausēt
aizšausties
aizsautēt
‡ àizsàutêt,
1) ein wenig brühen (bähen):
aizsautē̦tas bietes AP., Bauske;
2) ein wenig welken lassen:
aizsautē̦ts siens Sessw.
Avots: EH I, 47
1) ein wenig brühen (bähen):
aizsautē̦tas bietes AP., Bauske;
2) ein wenig welken lassen:
aizsautē̦ts siens Sessw.
Avots: EH I, 47
aizšāvekls
aizseboties
aizsēdēties
aizsēdināt
àizsêdinât, tr., hinsetzen: vīra māte aizsēdināja jaunuo pāri galda galā BW. III, 1, 18.
Avots: ME I, 49
Avots: ME I, 49
aizsedlot
‡ àizse̦dluôt,
1) = àizse̦gluôt
2) seine Stelle (seinen Posten) wechselnd anderswohin hin-, wegziehen
(intr.) Bers.: a. (= pãriet darbā) uz Latgali.
Avots: EH I, 47
1) = àizse̦gluôt
2) seine Stelle (seinen Posten) wechselnd anderswohin hin-, wegziehen
(intr.) Bers.: a. (= pãriet darbā) uz Latgali.
Avots: EH I, 47
aizseglot
aizsegs
aizsegt
àizsegt, tr., be-, zudecken: puisis aizsedza acis LP. III, 41. mākuoņi mēnesi aizse̦guši LP. VII, 475. kaps ar akmeni bij aizse̦gts LP. VII, 402. Refl. -tiês, sich bedecken.
Avots: ME I, 49
Avots: ME I, 49
aizsēklis
àizsẽklis,
1) die nachbehaltene Saat:
atstāt rudzus aizsēklim AP. neizduod tak visa; paturi man arī aizsēkļam, gib doch nicht alles weg; behalte auch für mich zur Saat übrig; auch von Ferkeln, Schafen u. s. w. gebraucht;
2) Nachkommenschaft, Fortpflanzung:
man ir liels aizsēklis, ich habe eine grosse Nachkommenschaft Infl. n. U.
Avots: ME I, 49
1) die nachbehaltene Saat:
atstāt rudzus aizsēklim AP. neizduod tak visa; paturi man arī aizsēkļam, gib doch nicht alles weg; behalte auch für mich zur Saat übrig; auch von Ferkeln, Schafen u. s. w. gebraucht;
2) Nachkommenschaft, Fortpflanzung:
man ir liels aizsēklis, ich habe eine grosse Nachkommenschaft Infl. n. U.
Avots: ME I, 49
aizsēklis
aizsēkties
aizsēkties
àizsḕ(r)ktiês, zu keuchen anfangen, aufschreien: viņai bija jāaizsē̦cas kā aiz sāpēm Vēr. I, 15, C.
Avots: ME I, 49
Avots: ME I, 49
aizseperēt
aizsērēt
àizsẽrêt, intr.,
1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;
[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē 2 9; vgl. aizmilzt].
Avots: ME I, 49
1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;
[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē 2 9; vgl. aizmilzt].
Avots: ME I, 49
aizsērīt
aizsērkties
àizsḕ(r)ktiês, zu keuchen anfangen, aufschreien: viņai bija jāaizsē̦cas kā aiz sāpēm Vēr. I, 15, C.
Avots: ME I, 49
Avots: ME I, 49
aizsērot
aizsērst
àizsērst (Bersohn), = àizsẽrst: ve̦lns piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. ve̦lns, Salaci aizsē̦rsdams, nesis sagšā akmeņus LP. VII, 479. milzis aizsērsis se̦nākuo e̦ze̦ru LP. VII, 1304. ve̦lns aizsērš upes LP. VII, 1104. Subst. aizsērsējs LP. VII, V, der Teufel, der Riese, der die Flüsse, Seen verschüttet; aizsē̦rsums, der Erd-, Steinaufwurf LP. VII, 1304.
Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP VII, 480; 640
Avots: ME I, 49
Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP VII, 480; 640
Avots: ME I, 49
aizsērt
àizsẽrt, tr., mit Erde, Sand, Schlamm, auch Steinen ein Wasser anfüllen, abdämmen; in den lettischen Märchen die Arbeit des Teufels: ve̦lns vienreiz apņēmies Daugavu aizsērt LP. V, 383. citā reizē ve̦lns aizsēris Ķe̦gumu ib.
Avots: ME I, 49
Avots: ME I, 49
aizsēst
àizsêst, gew. refl. -tiês A. XX, 615, sich hinter etwas hinsetzen: es aizsēdu (aizsēduos) aiz galdiņa BW. 3557.
Avots: ME I, 49
Avots: ME I, 49
aizsēt
aizsētā
aizsētīt
aizsiens
aizsiet
àizsìet, anbinden: a. zirgu ar virvi Segewold. ‡ Refl. -tiês,
1) a. priekšā, sich vorbinden:
aizsējies sev priekšā ve̦cu maisu Janš. Dzimtene V, 282;
2) sich
(acc.) von selbst zubinden, unversehens geknüpft werden: me̦zgls man aizsējies tâ, ka nevar atraisīt.
Avots: EH I, 48
1) a. priekšā, sich vorbinden:
aizsējies sev priekšā ve̦cu maisu Janš. Dzimtene V, 282;
2) sich
(acc.) von selbst zubinden, unversehens geknüpft werden: me̦zgls man aizsējies tâ, ka nevar atraisīt.
Avots: EH I, 48
aizsiet
àizsìet, tr., zubinden, verbinden: acis, luocekli, durvis, maisam galu, me̦zglu. uotram muti nevar aizsiet Vēr. I, 404. raganu aizsiet, die Hexe fesseln, bannen. kad ragana kur aizsieta (auch piesieta), tad tā ejuot tai pašā mājā dzert meklēt Etn. II, 54. àizsìenamais, Band; alles, womit man etwas zubinden kann: maisu, rīku aizsienamais od. aizsienamā aukla Etn. IV, 62.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizsīkt
‡ àizsìkt, summend sich entfernen Trik. u. a.: uods aizsīca. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu summen anfangen Golg., Meseiau: uods aizsīcās.
Avots: EH I, 47
Avots: EH I, 47
aizsildīt
àizsil˜dît, fact., etwas warm machen, erwärmen: aiziet nuo aizsildītas vietas MWM. VIII, 825.
Avots: ME I, 49
Avots: ME I, 49
aizsile
aizsile
aizsilietis
àizsiliẽtis, f. -iete, àizsilniẽks, f. -niẽce, wer jenseit eines Waldes wohnt: viņa būdiņa bija nuomaļus, kādēļ tuo arī par aizsilnieku sauca Stari II, 326. aizsiliešu tē̦vu meitas ar deķīti ganuos gāja BW. 29238.
Kļūdu labojums:
tē̦vu meitas = tē̦va meitas
Avots: ME I, 49
Kļūdu labojums:
tē̦vu meitas = tē̦va meitas
Avots: ME I, 49
aizsilt
‡ àizsil˜t, warm werden: zeme vēl nav aizsilusi Stenden. aizsilis piens sāk skābt. viņš dusmās aizsilis (erhitzt).
Avots: EH I, 47
Avots: EH I, 47
aizsindēt
aizsirdīties
aizsist
àizsist, ‡
5) eilig hinsenden
Lös.: a. ziņu, vē̦stuli; ‡
6) klopfend stumpf machen:
vai neaizsit (izkaptij) tuos (scil.: zuobus) trulus Janš. Bandavā II, 105; ‡
7) zuhämmernd einschliessen:
māti... aizsist bucā Pas. IX, 264; ‡
8) aizsist gaŗām, vorbeilaufen:
aitas aizsit būdai gaŗām Seyershof. ‡ Refl. -tiês,
1) sich eilig verbergen hinter:
a. aiz priedes Celm.;
2) a. cieti, schallend zufallen (sich schliessen)
Wid.
Avots: EH I, 47
5) eilig hinsenden
Lös.: a. ziņu, vē̦stuli; ‡
6) klopfend stumpf machen:
vai neaizsit (izkaptij) tuos (scil.: zuobus) trulus Janš. Bandavā II, 105; ‡
7) zuhämmernd einschliessen:
māti... aizsist bucā Pas. IX, 264; ‡
8) aizsist gaŗām, vorbeilaufen:
aitas aizsit būdai gaŗām Seyershof. ‡ Refl. -tiês,
1) sich eilig verbergen hinter:
a. aiz priedes Celm.;
2) a. cieti, schallend zufallen (sich schliessen)
Wid.
Avots: EH I, 47
aizsist
àizsist,
1) zuschlagen:
luogu, caurumu ar tapu, muti aizsist, mit einem Hiebe zum Schweigen bringen;
2) austra aizsitusi, die Morgenröte ist angebrochen
Buschh,;
3) neaizsiti man vājuo ruoku, berühre meine kranke Hand nicht
Mar. RKr. XV, 104;
4) pa nuosistuo mušu starpu spārdījās aizsistās, zwischen den erschlagenen Fliegen zappelten die vom Schlag (zwar) getroffenen (aber noch am Leben gebliebenen)
Duom. II, 455.
Avots: ME I, 49
1) zuschlagen:
luogu, caurumu ar tapu, muti aizsist, mit einem Hiebe zum Schweigen bringen;
2) austra aizsitusi, die Morgenröte ist angebrochen
Buschh,;
3) neaizsiti man vājuo ruoku, berühre meine kranke Hand nicht
Mar. RKr. XV, 104;
4) pa nuosistuo mušu starpu spārdījās aizsistās, zwischen den erschlagenen Fliegen zappelten die vom Schlag (zwar) getroffenen (aber noch am Leben gebliebenen)
Duom. II, 455.
Avots: ME I, 49
aizsitināt
‡ àizsitinât,
1) zuwickelnd verdecken
(àiztît) Dunika, Kal.: a. kam acis;
2) umwickelnd an etwas befestigen
Dunika: a. diegu (= aptît diega galu ap kuo, lai neiet vaļā).
Avots: EH I, 47
1) zuwickelnd verdecken
(àiztît) Dunika, Kal.: a. kam acis;
2) umwickelnd an etwas befestigen
Dunika: a. diegu (= aptît diega galu ap kuo, lai neiet vaļā).
Avots: EH I, 47
aizskābt
aizskaisties
aizskaitīt
àizskàitît: mazie tuo lieluo aizskaitīs, die Kleinen werden es dem Grossen da im Aufsagen der Lection (od. auch im Lesen) zuvortun U.; aizskaitīt līdz simtam, bis 100 zählen.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizskaldīt
‡ àizskalˆdît, zu spalten anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: aizskaldīts bluķis.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskalot
àizskaluôt, tr., wegspülen, fortschwemmen: ūdens zemes gandrīz visas aizskaluoja pruom LP. VII, 439. Refl. -tiês, weggespült werden: tur jāaizskaluojas visam, kuo gadu tūkstuoši tam ceļā kŗauj Niedra.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizskandināt
‡ àizskañdinât,
1) klingelnd betäuben:
a. kam ausis;
2) hinschallen machen:
a. dziesmas līdz svešām zemēm;
3) für eine kurze Zeit zu klingeln anfangen:
a. zvaniņu.
Avots: EH I, 48
1) klingelnd betäuben:
a. kam ausis;
2) hinschallen machen:
a. dziesmas līdz svešām zemēm;
3) für eine kurze Zeit zu klingeln anfangen:
a. zvaniņu.
Avots: EH I, 48
aizskanēt
‡ àizskanêt,
1) hinschallen:
dziesma tālu aizskanēja;
2) schallend, klingend sich entfernen
Oknist: zvani vien aizskanēja kāziniekiem aizbraucuot.
Avots: EH I, 48
1) hinschallen:
dziesma tālu aizskanēja;
2) schallend, klingend sich entfernen
Oknist: zvani vien aizskanēja kāziniekiem aizbraucuot.
Avots: EH I, 48
aizskanēties
àizskanêtiês, ertönen, erklingen, erklirren: starp dažādiem vīstuokļiem aizskanējās Dok. A. dzelzs pineklis reizu reizēm aizskanējās A. XVIII, 395.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizskape
‡ àizskape, der Raum hinter einem Schrank: puika izlien nuo aizskapes Deglavs Rīga II, 1, 38.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskapēt
aizskapstēt
‡ àizskapstêt, verrosten; trübe werden, beschlagen (intr.): luoga rūtes aizskapstējušas Golg.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskārst
aizskart
àizskar̂t, berühren, verletzen: sešas kājas, bet zemi neaizskaŗ RKr. VII, 123 (Rätsel: Käfer). paslapini savu pirkstu asinīs un aizskar manu mēli JK. V, 133. jūs e̦sat tas, kas mani aizskaŗ Rain. Subst. aizskārums, die Berührung, Beleidigung, Verletzung, Übertretung des Gesetzes. Aus aiz-s (i) -kart, sonst identisch mit aizkar̂t.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizskaustīt
aizskaut
‡ àizskàust,
1) durch Neid wegbekommen (entfernen):
a. kuo nuo mājas pruojām;
2) durch Missgunst verhexen
Bauske: a. kam luopus.
Avots: EH I, 48
1) durch Neid wegbekommen (entfernen):
a. kuo nuo mājas pruojām;
2) durch Missgunst verhexen
Bauske: a. kam luopus.
Avots: EH I, 48
aizšķederēties
aizšķērsīt
aizšķērst
‡ àizšķḕrst, (ein geschlachtetes Tier) aufzuschneiden anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa, A.-Ottenhof, Schwanb., Sessw.: aizšķē̦rsts sivē̦ns.
Avots: EH I, 55
Avots: EH I, 55
aizšķetaklēties
aizšķeterēties
àizšķeterêtiês, àizšķetêtiês,
1) anfangen zu krausen:
dzija aizšķeterējās AP., JK.;
2) hinschlendern:
zē̦ni aizšķeterējušies uz e̦ze̦rmalu Schwnb., Neugut; davonziehen Infl. n. U.
Avots: ME I, 54
1) anfangen zu krausen:
dzija aizšķeterējās AP., JK.;
2) hinschlendern:
zē̦ni aizšķeterējušies uz e̦ze̦rmalu Schwnb., Neugut; davonziehen Infl. n. U.
Avots: ME I, 54
aizšķiest
‡ àizšķiêst,
1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;
2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;
3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;
4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.
Avots: EH I, 55
1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;
2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;
3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;
4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.
Avots: EH I, 55
aizšķirstīt
‡ àizšķir̃stît,
1) blätternd hingelangen:
a. grāmatu līdz pusei;
2) blätternd (ein Blatt im Buche) verschlagen:
a. kam grāmatā atšķirtuo vietu.
Avots: EH I, 55
1) blätternd hingelangen:
a. grāmatu līdz pusei;
2) blätternd (ein Blatt im Buche) verschlagen:
a. kam grāmatā atšķirtuo vietu.
Avots: EH I, 55
aizšķīst
àizšķîst, ‡
2) (mit einer dickflüssigen Masse) bespritzt (spritzend verdeckt, besudelt) werden:
man acis aizšķīda ar dubļiem.
Avots: EH I, 55
2) (mit einer dickflüssigen Masse) bespritzt (spritzend verdeckt, besudelt) werden:
man acis aizšķīda ar dubļiem.
Avots: EH I, 55
aizšķīst
aizsklandāt
aizsklandīt
aizsklandot
aizskleist
‡ àizskleĩst,
1) a. linus ceļam priekšā Rutzau, Flachs (zum Bleichen) vor dem Weg (ihn sperrend) ausbreiten;
2) a. grāmatu Rutzau, ein Buch zumachen.
Refl. -tiês: grāmata aizskleidusies cieti Rutzau, das Buch ist unversehens zugemacht worden.
Avots: EH I, 48
1) a. linus ceļam priekšā Rutzau, Flachs (zum Bleichen) vor dem Weg (ihn sperrend) ausbreiten;
2) a. grāmatu Rutzau, ein Buch zumachen.
Refl. -tiês: grāmata aizskleidusies cieti Rutzau, das Buch ist unversehens zugemacht worden.
Avots: EH I, 48
aizsklenst
‡ àizskleñst Dunika, Rutzau, seitwärts hingleiten: ragus aizskle̦ndušas līdz dīķa malai:
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizsklidēt
aizsklidināt
‡ àizsklidinât, hin-, weggleiten machen Stenden: kas var le̦dus gabaliņu tālāk a. (pa le̦du)? Refl. -tiês, hin-, weggleiten, -glitschen Stenden; mit Schlittschuhen hin-, weglaufen Dunika, Kal., Rutzau.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskliest
‡ àizskliẽst Dunika,
1) a. grāmatu, ein Buch zumachen;
2) wegwerfend hin-, wegstreuen.
Refl. -tiês Dunika, = ‡ àizskleĩstiês.
Avots: EH I, 48
1) a. grāmatu, ein Buch zumachen;
2) wegwerfend hin-, wegstreuen.
Refl. -tiês Dunika, = ‡ àizskleĩstiês.
Avots: EH I, 48
aizskrabināties
‡ àizskrabinâtiês. nagend für eine kurze Zeit zu rasseln anfangen Bauske u. a.: aiz skapja aizskrabinājās peles.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskraidelēt
àizskraidelêt, hin- und herlaufend hin-, weggeraten: nezin kur bē̦rni aizskraidelējuši.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskraidīt
aizskrambāt
‡ àizskram̃bât, ein wenig einschrammen (einkratzen): tam seja aizskrambāta Arrasch. a. vietu kuokam, kur jāzāģē.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskrāpēt
‡ àizskrãpêt, ein wenig einkratzen: a. kam acis AP., Arrasch, Erlaa, Lemsal, Meselau, Selsau, Sessw., Trik.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskraukstēties
‡ àizskraũkstêtiês, (Hartes beissend) für eine kurze Zeit zu knirschen anfangen Warkl. u. a.: riekstus kuožuot zuobi mē̦dz a.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskrauktēt
àizskrauktêt, klappernd sich entfernen: zirgu pakavi aizskrauktēja pa meža ceļu Druva III, 249. [In Drostenhof dafür àizskraũkšķêt.]
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizskretelēt
aizskriedināt
aizskriet
àizskrìet, ‡ Refl. -tiês, einen Anlauf nehmen AP.: zē̦ns aizskrējās (ieskrējās) un tad lēca. lēciens ar aizskriešanuos Sessw.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskriet
àizskrìet,
1) weg-, hinlaufen, -fliegen, von jeder raschen Bewegung gesagt:
aizskrēja kā ar zaķa pastalām (von einem Feigling). raganas meita aizskrēja par žagatu LP. IV, 32;
2) im Laufen übertreffen:
es visus aizskrēju Waldis.
Avots: ME I, 50
1) weg-, hinlaufen, -fliegen, von jeder raschen Bewegung gesagt:
aizskrēja kā ar zaķa pastalām (von einem Feigling). raganas meita aizskrēja par žagatu LP. IV, 32;
2) im Laufen übertreffen:
es visus aizskrēju Waldis.
Avots: ME I, 50
aizskrubināt
aizskruķēt
‡ àizskruķêt Wolmarshof, mit einer Ofenkrücke hin-, wegstossen, -schieben: a. labību uz piedarba kaktu.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskrūvēt
aizskubināt
‡ àizskubinât, ermahnend, antreibend, ansputend hin-, wegbekommen, -gehen machen: a. puiku uz ganiem.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskūpstīt
aizskurbt
aizskūt
‡ àizskũt, zu rasieren anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): viņš iznāca ar aizskūtu bārdu.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizslabulēt
aizslacīt
‡ àizslacît,
1) hin-, wegspritzen, -sprengen:
a. ūdeni tālu;
2) hinter etwas spritzen
(tr.): a. kam ūdeni aiz kakla;
3) vollspritzen:
a. kam acis.
Avots: EH I, 48
1) hin-, wegspritzen, -sprengen:
a. ūdeni tālu;
2) hinter etwas spritzen
(tr.): a. kam ūdeni aiz kakla;
3) vollspritzen:
a. kam acis.
Avots: EH I, 48
aizslaistīt
aizslaistīt
aizšļakstēt
àizšļakstêt, ‡
2) schallend hin-, wegspritzen
(intr.): kâ zē̦ns sita ar rīksti, tâ ūdens tālu aizšļakslēja Oknist.
Avots: EH I, 56
2) schallend hin-, wegspritzen
(intr.): kâ zē̦ns sita ar rīksti, tâ ūdens tālu aizšļakslēja Oknist.
Avots: EH I, 56
aizšļakstēt
aizšļakstīt
‡ àizšļakstît, schallend (mit einer breiten Masse) vollspritzen (tr.) Warkl.: a. kam acis ar dubļiem.
Avots: EH I, 56
Avots: EH I, 56
aizslampāt
aizslamstīties
aizslānīt
aizslapēt
‡ àizslapêt oder àizslapinât, ein wenig benetzen, anfeuchten: lietus aizslapējis sìenu.
Avots: EH I, 49
Avots: EH I, 49
aizslāpēt
‡ àizslâpêt,
1) dursten machen
Spr.;
2) (jem. die Nase zudrückend) beinahe ersticken
(tr.).
Avots: EH I, 49
1) dursten machen
Spr.;
2) (jem. die Nase zudrückend) beinahe ersticken
(tr.).
Avots: EH I, 49
aizslapstīties
àizslapstîtiês, sich bergend wohin geraten, sich verstecken: es aizslapstījuos dārzam pašā galā Vēr. I, 64.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizslapt
aizslāpt
àizslâpt, sich im Anfangsstadium des Stickens befinden, Durst empfinden, im Ggstz. zu nuoslāpt "ersticken, vor Durst vergehen": viņš sāka gŗūti vilkt gaisu krūtīs, itin kā aizslāpis Kaudz. M. nu viņa dzeŗ kā aizslāpusi MWM. VIII, 100.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizslāt
àizslãt,
1) tr., zuschlagen, verdecken, verbergen, schützen:
kuoks aizslāj mani nuo saules stariem Grünh.; vorhängen: (kluonā, labību vētījuot) aizslāj (= aizklāj) maisu, lai labība nebirst kaktā Ruhental;
2) wegschleichen
Bers.
Avots: ME I, 50
1) tr., zuschlagen, verdecken, verbergen, schützen:
kuoks aizslāj mani nuo saules stariem Grünh.; vorhängen: (kluonā, labību vētījuot) aizslāj (= aizklāj) maisu, lai labība nebirst kaktā Ruhental;
2) wegschleichen
Bers.
Avots: ME I, 50
aizslaucīt
aizšļaukāties
aizslaukt
‡ aîzslaûkt 2 Dunika, Rutzau, melkend (den Milchstrahl) hinter etwas geraten lassen: a. (pienu) aiz piedurknes.
Avots: EH I, 49
Avots: EH I, 49
aizslavēt
‡ àizslavêt,
1) verklatschend wegbekommen (entfernen)
Trik.: viņa man kalpuoni aizslavējusi (= aizpē̦lusi);
2) jem. rühmend seinen Ruhm hingelangen machen:
aizslavējusi savu meitu līdz debesīm Salis.
Avots: EH I, 49
1) verklatschend wegbekommen (entfernen)
Trik.: viņa man kalpuoni aizslavējusi (= aizpē̦lusi);
2) jem. rühmend seinen Ruhm hingelangen machen:
aizslavējusi savu meitu līdz debesīm Salis.
Avots: EH I, 49
aizsleberēt
aizslēģot
àizslẽģêt, àizslẽģuôt, tr., (luogus, mājas), die Fensterladen schliessen: aiz aizslēģuotiem luogiem Vēr. I, 1034.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizslēgs
àizslê̦gs, Verschluss, alles, was verschlossen werden kann, wie Kisten u. Kasten: pārmeklēja citus aizslē̦gus; beidzuot izkratīja visu namu Kaln.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizslēgt
aizslēgt
àizslêgt, tr., verschliessen: durvis, šķirstu. brāļi māsu aizslē̦guši aiz deviņu atslēdziņu BW. 13358, 1. Refl. -tiês, sich schliessen, sich verschliessen: pumpurs aizslēdzās. un dieva nams spraikšķē̦dams aizslēdzās cieti Vēr. I, 734.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizsleji
‡ àizsleji Dunika, O.-Bartau, runde oder gespaltene Hölzer, die schräg an die Wände eines Hauses angelehnt sind, um die Wärme zurückzuhalten.
Avots: EH I, 49
Avots: EH I, 49
aizslempties
aizslēpt
àizslèpt, tr., verstecken, verbergen: zagtās lietas aiz svārkiem. Refl. -tiês, sich verstecken, sich verbergen: verstecken, verbergen aizslēpuos pie pe̦lē̦ka akmentiņa BW. 8333. kurp tu, kuplasti (Wolf), iesi, tā aizslēpies LP. VI, 260.
Kļūdu labojums:
sich verstecken, sich verbergen = sich hinter etwas verstecken, verbergen
pie pe̦lē̦ka akmentiņa = aiz pe̦lē̦ka akmintiņa
8333. = 8333, 2 var.
Avots: ME I, 50
Kļūdu labojums:
sich verstecken, sich verbergen = sich hinter etwas verstecken, verbergen
pie pe̦lē̦ka akmentiņa = aiz pe̦lē̦ka akmintiņa
8333. = 8333, 2 var.
Avots: ME I, 50
aizslīcināt
aizslīdēt
àizslîdêt kam priekšā, verdeckend vor etwas gleiten: mākuonis aizslīdējis mēnesim priekšā.
Avots: EH I, 49
Avots: EH I, 49
aizslīdēt
aizslidināt
‡ àizslidinât, hin-, weggleiten (-glitschen) machen: a. puiku (pa le̦du), einen Knaben (der noch nicht Schlittschuh zu laufen versteht) an der Hand haltend und selbst mitlaufend auf Schlittschuhen hin-, weggleiten machen.
Avots: EH I, 49
Avots: EH I, 49
aizslīdināt
‡ àizslîdinât,
1) = ‡ àizslidinât;
2) hingleiten machen:
a. laivu pa kuokiem līdz ūdenim Salis.
Avots: EH I, 49
1) = ‡ àizslidinât;
2) hingleiten machen:
a. laivu pa kuokiem līdz ūdenim Salis.
Avots: EH I, 49
aizslīdzēt
aizsliedēt
‡ àizsliedêt,
1) teilweise niedertreten:
aizsliedē̦ta Labība Erlaa;
2) verwehen:
sniegā aizsliedē̦tas pē̦das.
Avots: EH I, 49
1) teilweise niedertreten:
aizsliedē̦ta Labība Erlaa;
2) verwehen:
sniegā aizsliedē̦tas pē̦das.
Avots: EH I, 49
aizslieksnis
àizslìeksnis, der Raum hinter der Schwelle, bes. im Lok. aizslieksnī, hinter der Schwelle.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizsliept
aizsliept
aizsliet
àizslìet, ‡ Refl. -tiês, sich hinter etwas anlehnen, hinter etwas treten: a. aiz skapja.
Avots: EH I, 49
Avots: EH I, 49
aizsliet
àizslìet, tr., lehnend versperren, vorlegen: ieeja bij neliels caurums, kam aizsliets priekšā liels klints gabals Māliņš.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizslīgt
‡ àizslīgt,
1) sich hinneigen:
zars aizslīdzis līdz zemei Salis (mit î 2 ), Trik. (mit ì ); sich hinter etwas senken: snaudējam galva aizslīga aiz lampas Salis.
Avots: EH I, 49
1) sich hinneigen:
zars aizslīdzis līdz zemei Salis (mit î 2 ), Trik. (mit ì ); sich hinter etwas senken: snaudējam galva aizslīga aiz lampas Salis.
Avots: EH I, 49
aizslīkt
‡ àizslìkt, durch allzu grosse Feuchtigkeit teilweise zugrunde gehen: labība aizslīkusi slapjā laikā Saikava.
Avots: EH I, 49
Avots: EH I, 49
aizslimot
‡ àizslimuôt,
1) a. līdz pašiem ziemsvē̦tkiem, bis Weihnachten hin krank sein;
2) erkranken
(nach r. задолѣть ) Pas. IX, 443 (aus Lettg.).
Avots: EH I, 49
1) a. līdz pašiem ziemsvē̦tkiem, bis Weihnachten hin krank sein;
2) erkranken
(nach r. задолѣть ) Pas. IX, 443 (aus Lettg.).
Avots: EH I, 49
aizslimt
aizslodzīt
aizslodzīt
aizslogāt
aizslogs
àizsluôgs (zu slêgt), Verschluss, Verschlag, verschliessbarer Raum: vilkacim nav bijis brīv aitu iz kaut kāda aizsluoga ņemt Etn. II, 86. Uozuolmāte izrādīja draudzenei visus aizsluogus A. XV, 297.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizsloksnēt
aizsluburot
aizšļūcināties
‡ àizšļũcinâtiês, (aus eigenem Antrieb) hin-, weggleiten, -rutschen: a. pa le̦du līdz kādai vietai.
Avots: EH I, 56
Avots: EH I, 56
aizšļūdināties
àizšļûdinâtiês, hinglitschen, hingleiten: aizšļūdināties pa uolainuo ceļu uz istabu Poruks.
Avots: ME I, 55
Avots: ME I, 55
aizslupšķēties
aizšļupstēties
aizslūtēt
aizsmacēt
‡ àizsmacêt, ersticken (tr.): sīvi dūmi aizsmacē balsi, e̦lpu, rīkli Golg., Siuxt, a. kvē̦luojuošas uogles.
Avots: EH I, 49
Avots: EH I, 49
aizsmādēt
aizsmaidīt
àizsmaĩdît, tr., durch Liebkosungen, Schmeichelei entfernen, beseitigen: neviena šīs sāpes neiespēja aizsmaidīt MWM. VIII, 807.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizsmakt
aizsmakt
àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām,tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizsmakulis
aizsmakums
aizsmakums
àizsmakums, die Heiserkeit: par aizsmakumu nuosauc balss pārvēršanuos tādā kārtā, ka tā vairs neskan tīri Konv. 2
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizsmaršot
àizsmar̂šuôt, intr., inch., anfangen zu duften: aizsmaršuoja baltās ievas, aizsmaršuoja sārtās ruozes Skalbe.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizsmaržot
aizsmēķēt
aizsmeldzēties
‡ àizsmelˆdzêtiês Meiran, Schwanb., àizsmelˆgtiês Bers., Lis., Wolmarshof, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen Bauske, Frauenb. (àizsmelgties): man zuobs aizsmeldzās.
Avots: EH I, 49, 50
Avots: EH I, 49, 50
aizsmelt
‡ àizsmelˆt, (Flüssiges) zu schöpfen beginnen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: mēs aku (tīrīdami) jau aizsmēlām. Refl. -tiês: ūdens aizsmēlies aiz zābaku stulmiem, das Wasser ist (beim Waten) unversehens hinter die Stiefelschäfte geraten.
Avots: EH I, 50
Avots: EH I, 50
aizsmērēt
aizsmīdināt
aizsmiet
aizsmiet
aizsmigt
‡ àizsmigt, hinter etwas hineinfahren, -geraten (von einem spitzen Gegenstand) Dunika: skabārde (= skabarga) aizsmiga (prs.: aizsmieg) aiz naga.
Avots: EH I, 50
Avots: EH I, 50
aizsmilkstēties
aizsmilstēties
aizsmirdēt
‡ àizsmir̂dêt,
1) zu stinken anfangen
Stenden: viss gaiss aizsmirdēja;
2) stinkend sich entfernen:
smirdelis aizsmirdēja gaŗām.
Avots: EH I, 50
1) zu stinken anfangen
Stenden: viss gaiss aizsmirdēja;
2) stinkend sich entfernen:
smirdelis aizsmirdēja gaŗām.
Avots: EH I, 50
aizsmirdināt
àizsmir̂dinât, ‡
2) mit Gestank vertreiben:
a. blaktis ar petroleju nuo dzīvuokļa; ‡
3) a. pĩpi, schlechten Tabak (in der Pfeife) zu rauchen anfangen;
‡
4) dünkelhaft in einem Auto hin-, wegfahren
Trik.: kas tad tur aizsmirdina?
Avots: EH I, 50
2) mit Gestank vertreiben:
a. blaktis ar petroleju nuo dzīvuokļa; ‡
3) a. pĩpi, schlechten Tabak (in der Pfeife) zu rauchen anfangen;
‡
4) dünkelhaft in einem Auto hin-, wegfahren
Trik.: kas tad tur aizsmirdina?
Avots: EH I, 50
aizsmirdināt
aizsmirkt
aizsmirst
‡ àizsmir̂st, sich mit Gestank anfüllen Kal., Rutzau: visa Rucava mežam de̦guot - aizsmirdusi.
Avots: EH I, 50
Avots: EH I, 50
aizšņakstēties
‡ àizšņakstêtiês: zuobi vien aizšņakstējās, (etwas Hartes beissend) gaben die Zähne einige knirschende Laute von sich.
Avots: EH I, 56
Avots: EH I, 56
aizšņakstināt
‡ àizšņakstinât: lietus aizšņakstina Trik., die Wolke zieht (intr.) leicht (ein wenig) regnend hin (weg).
Avots: EH I, 56
Avots: EH I, 56
aizsnāt
aizsnaust
àizsnaũst, gew. refl. -tiês, einschlafen, einschlummern: kā bij tam neaizsnaust BW. 19483, 1. viņš uz acumirkli aizsnaudies A. XX, 46.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizsniegt
aizsniegt
àizsniêgt, (dial. àizsnêgt), erreichen: Jānis nuoliecās, lai meitene varē̦tu aizsniegt ce̦puri Dok. A. viņi aizsniedza meža malu LP. VII, 952. viņš visu bij àizsniedzis ar paša uzcītību.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizsniekt
aizsnigt
aizšņirkstēties
aizšņukstēties
‡ àizšņukstêtiês, für eine kurze Zeit zu schluchzen (leise zu weinen) anfangen: bē̦rns aizšņukstejās.
Avots: EH I, 56
Avots: EH I, 56
aizsolīt
‡ àizsùolît, bietend hingelangen: a. ūtrupē līdz tūkstuoš latiem. Refl. -tiês, versprechen: aizsuolījuos (= dzīruos) viņam duot piecus latus Meselau.
Avots: EH I, 54
Avots: EH I, 54
aizsoļot
aizspaidīt
‡ àizspaîdît, wiederholt zudrücken, wiederholt drückend zudrücken (verstopfen): a. šķirbas ar pakulām Mahlup. a. pudeli Golg. a. vâti, eine Wunde drückend, das Blut gerinnen machen. a. duris ar balstiem Meselau.
Avots: EH I, 50
Avots: EH I, 50
aizspārdīt
‡ àizspãrdît, àizspar̂dît, wiederholt mit dem Fuss wegstossen: dusmās aizspārdīja pruojām visu, kas gādījās tuvumā. Refl. -tiês, um sich schlagend, zappelnd hin-, weggelangen: zivs aizspārdījās līdz ūdenim.
Avots: EH I, 50
Avots: EH I, 50
aizspēlēt
aizspert
àizsper̂t, ‡
2) hinschreiten, -gelangen:
ik uz suoļa a. septiņas jūdzes tāļu Pas. VIII, 240; ‡
3) a. gaŗām, schnell vorbeieilen (gehend oder fahrend)
Siuxt: aizspēra gaŗām, ka ne labdienu nepadeva. Refl. -tiês, ‡
2) energisch hin-, wegeilen Siuxt; fortstieben, sich auf und davon machen
Segewold.
Avots: EH I, 50
2) hinschreiten, -gelangen:
ik uz suoļa a. septiņas jūdzes tāļu Pas. VIII, 240; ‡
3) a. gaŗām, schnell vorbeieilen (gehend oder fahrend)
Siuxt: aizspēra gaŗām, ka ne labdienu nepadeva. Refl. -tiês, ‡
2) energisch hin-, wegeilen Siuxt; fortstieben, sich auf und davon machen
Segewold.
Avots: EH I, 50
aizspert
àizspẽt, zuvorkommend jem. treffen, ereilen: briesmīgs dieva suods aizspēja viņu, pirms viņš vēl krietni bija izauruojies Etn. IV, 79.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizspert
àizsper̂t, tr., mit dem Fuss wegstossen, wegschleudern: daļa akmeņu (nuo pē̦rkuona) aizspe̦rta vairāk asis tāļu LP. VII, 356; kāju aizspert, ein Bein stellen. Refl. -tiês, mühsam den Weg zurücklegen: ziemu µdamam gŗūti nācās aizsperties līdz avuotam Aps.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizspēt
àizspẽt: zemnieku ceļā aizspēja nakts Pas. VIII, 295 (ähnlich 109 und IX, 55 und 211). mājās jā (= viņa) neaizspēju Oknist.
Avots: EH I, 50
Avots: EH I, 50
aizspīdēt
aizspīdēt
àizspîdêt, intr., erglänzen: tad aizspīd mīlīguo laipnuo mēness gaismu tavs vaigs Rain.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizspīdināt
‡ àizspîdinât,
1) für eine Weile blenden:
a. kam acis;
2) aufleuchten machen, anzünden:
a. mazu uguntiņu Golg., Stenden.
Avots: EH I, 50
1) für eine Weile blenden:
a. kam acis;
2) aufleuchten machen, anzünden:
a. mazu uguntiņu Golg., Stenden.
Avots: EH I, 50
aizspieds
àizspieds, ein bestimmtes Fischernetz: mazs e̦ze̦ra tīkls, ar kuŗu zivis dze̦n murdā Perkuhnen n. Jan.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizspiegties
aizspiest
àizspiêst, ‡
3) einschliessen
(nach r. заперéть ): aizspiediet par nakti klē̦vā meitu! Pas. IV, 396, aus Lettg.
Avots: EH I, 50
3) einschliessen
(nach r. заперéть ): aizspiediet par nakti klē̦vā meitu! Pas. IV, 396, aus Lettg.
Avots: EH I, 50
aizspiest
àizspiêst, tr.,
1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;
2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,
1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;
2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.
Avots: ME I, 51
1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;
2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,
1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;
2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.
Avots: ME I, 51
Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (352)
aizķēpēt
aizklamzāt
aizkliģēt
aizkūžņāt
‡ àizkūžņât(iês), sich schwerfällig hin-, wegbewegen, -begeben Kokn.: vecene aizkūžņāja (aizkūžņājās) pie kaimiņiem.
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizmainīt
‡ àizmaisît "(im Frühjahr zum erstenmal) pflügend zerstören" Erlaa: a. ceļu. Refl. -tiês,
1) hingeraten, sich wohin verirren
Dunika, Golg.: nezin kur tas aizmaisījies;
2) a. kam priekšā Dunika, Kal., störend vor (lokal) jem. hingeraten:
braucējs man aizmaisījies priekšā.
Avots: EH I, 38
1) hingeraten, sich wohin verirren
Dunika, Golg.: nezin kur tas aizmaisījies;
2) a. kam priekšā Dunika, Kal., störend vor (lokal) jem. hingeraten:
braucējs man aizmaisījies priekšā.
Avots: EH I, 38
aizprātot
‡ àizpràtuôt(iês), nachdenkend (sinnend, grübelnd) in Gedanken hingelangen: prātuojuot cilvē̦ks var nezin kur aizprātuot(ies).
Avots: EH I, 43
Avots: EH I, 43
aizrāpāt
aiztrīcināt
aizvampāt
Antiņš
Añtiņš, Añtuõns, auch Tenis, Anton: prātiņ, nāc mājās, antiņ, pūt stabulīti oder antiņ, kur stabulīte? sagt man zu einem Unbesonnenen.
Avots: ME I, 71
Avots: ME I, 71
apgvelzt
apīža
aplādēt
aplenku
apmizēt
apoglēt
appluzerēt
appūkāt
appuņķāt
apraga
‡ apsaga, ein weites, am oberen Ende in Falten gelegtes und am Halse zuzubindendes bzw. zuzuhakendes Kleidungsstück (ein Umhang?), das bei kaltem oder regnerischem Wetter von Hirten getragen wurde Siuxt n. Fil. mat. 66: apsagas bij platas, kâ lindraki nuokŗunkāti; ganiem bij mazākas - piecu stāvu, sievām . . . ganu dienā... sešu stāvu Siuxt n. Fil. mat.66.
Avots: EH I, 111
Avots: EH I, 111
apšķerbināt
apūdzība
apuškijai
apvaišļot
apžārben
apžebu
at
atbubināt
atgavilēt
atgavilêt(iês): klausiês, tē̦v, kâ viņa atgavilējas! Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 218.
Avots: EH I, 142
Avots: EH I, 142
atklēgāt
‡ atklẽ̦gât(iês) Dunika, Rutzau, entgegenschreien (von Gänsen gesagt): viens gūžu bars atklē̦gāja uotram pretim. viens zuosu bars klē̦gaja, uotrs atklē̦gājās.
Avots: EH I, 148
Avots: EH I, 148
atkliekt
atkūkot
‡ I atkūkuôt(iẽs), seinerseits (ant wortend) schreien (vom Kuckuck): kūkuo, manu dze̦guzīti! es pretī atkūkuošu VL. sāka kūkuot, bet ni˙kas neatkūkuojās (pretī) Pas. IX, 266.
Avots: EH I, 151
Avots: EH I, 151
atkulinēt
atmaut
II atmaût(iês): Pērle (eine Kuh) ... māva. nuo visam kūtīm atmāvās pretī A. Brigadere Dievs, daba, darbs 7, (mit àu) Wolmarshof, dzirdēja briedaļu mežā atmaunamies Janš. Mežv. ļ. II, 393.
Avots: EH I, 155
Avots: EH I, 155
atnemt
atnīdēt
‡ atnĩdêt(iês) Dunika, Kal., leise entgegenbrüllen: slima guovs atnīdēja uz saimnieces saucienu.
Avots: EH I, 157
Avots: EH I, 157
atnīdēt
‡ atnĩdêt(iês) Dunika, Kal., leise entgegenbrüllen: slima guovs atnīdēja uz saimnieces saucienu.
Avots: EH I, 157
Avots: EH I, 157
atrāpāt
‡ atrãpât(iês) Rutzau u. a., atrãpuļuôt C., atrãpuôt Salisb., Siuxt u. a., atrãpuôtiês C., = atrãpêt.
Avots: EH I, 161
Avots: EH I, 161
atrauja
atrēkt
atšļauku
atšļaûku(s) C., atšļaũku Smilt., [atšļaucin Bers., Warkland], zurückgelehnt, rücklings: viņš nuokrita atšļauku Bers.
Avots: ME I, 202
Avots: ME I, 202
attipt
attipt(iês), -stu(ôs), -u(ôs), sich (auf etwas) besinnen: kas viņu tā var attipt? Scheden, [Bers. - Wohl eine Kontamination der gleichbedeutenden attapties und attikties].
Avots: ME I, 205
Avots: ME I, 205
augšenieki
aukšlēja
badāt
baltkariņš
bangāt
beizerēt
birkšķi
bleikšēt
blieķie
brandineņš
breņģēt
‡ I brèņģêt(iês) 2 Saikava "pa slapju vietu darbuoties": b. pa dubļiem. kuo breņģējies pa sīva duobi - tik˙pat pazudu nedabīsi!
Avots: EH I, 240
Avots: EH I, 240
brezēt
briet
bružgāt
ciemot
cìemuôt(iês): šuodien ... ciemuojama ... diena (Besuchstag) Janš. Paipala 17. šai saulē ciemuošana, viņā mūža dzīvuošana BW. 27759, 2.
Avots: EH I, 277
Avots: EH I, 277
čingāt
cirpatēt
čoza
dadrāzt
dadrāzt
de
dedzīkle
deviņgreidu
dīkaļāt
‡ dìkaļât(iês) 2 PV.,
1) wiederholt laut veinen;
2) "dīdīties; drusku pinkšuot uzplīties".
Avots: EH I, 325
1) wiederholt laut veinen;
2) "dīdīties; drusku pinkšuot uzplīties".
Avots: EH I, 325
diršļavāt
dižajot
‡ dižajuôs iziet Dunika, OB., Rutzau, sich blamieren (übertreibend oder renommierend): stāstīja, stāstīja, līdz izgāja d.
Avots: EH I, 324
Avots: EH I, 324
dziļināt
garšļek
gašķot
gatavāt
gatavēt
gaušāt
gļema
grabzda
gramzda
grašot
grašuot(ies) U., für gražuot(ies); [grašuoties Homelshof "le̦puoties"; in Ruj.: Unsinn treiben, albern].
Avots: ME I, 638
Avots: ME I, 638
grēmot
‡ grê̦muôt(iês) 2 Dond., grallen, zürnen, böse sein: nevajaga tâ g., bet būt labam. kāds grē̦muotājs cilvē̦ks!
Avots: EH I, 405
Avots: EH I, 405
griļļot
gūbot
gūbuôt(ies), s. gūbât. Nach U. bedeutet gūbuôtiês auch: ungeschickt sich benehmen, zögern.]
Avots: ME I, 685
Avots: ME I, 685
guršena
gurte
I gùrste,
1) ein Flachsknocke:
linu gurste, auch gursts, -s, [Serbig.]:
2) der Klumpsack:
ruotaļas iesācējs paņe̦m lakatu, tuo sagriež gurstī (gurstē Etn. III, 28) Etn. II, 70. Zu r. горсть "Handvoll", [serb. gr̂st "hohle Hand, zum Fassen hingehalten", poln. garnąc/ "zusammenscharren" u. a. s. Zubatý AfslPh. XVI, 394, Zupitza Germ. Gutt. 171. Brugmann IF. XVIII, 129 F., Berneker Wrtb. I, 371 f., Trautmann Wrtb. 102 und (zum Suffix) Fay AJPh. XXXIV, 30.]
Avots: ME I, 684
1) ein Flachsknocke:
linu gurste, auch gursts, -s, [Serbig.]:
2) der Klumpsack:
ruotaļas iesācējs paņe̦m lakatu, tuo sagriež gurstī (gurstē Etn. III, 28) Etn. II, 70. Zu r. горсть "Handvoll", [serb. gr̂st "hohle Hand, zum Fassen hingehalten", poln. garnąc/ "zusammenscharren" u. a. s. Zubatý AfslPh. XVI, 394, Zupitza Germ. Gutt. 171. Brugmann IF. XVIII, 129 F., Berneker Wrtb. I, 371 f., Trautmann Wrtb. 102 und (zum Suffix) Fay AJPh. XXXIV, 30.]
Avots: ME I, 684
ieblakām
iedancot
iedzīre
iegult
ìegult(iês), sich (hinein)legen: viņas ruociņa iegula manā ruokā Skalbe. viņa dabā bij jau ieguluse cilvē̦ku mīlestība Vēr. II, 270. iesnas, grūtumi viņam iegula guļā, diez vai vairs izcelsies Alksn. - Zund. iegula ar karsuoni, erkrankte am Fieber Lautb. Luomi 17. vējš neiegula ar pietiekuošu stiprumu buŗās MWM. v. J. 1898, S. 182. tu nuo tās gultas nenāksi, uz kuo tu iegulies, bet tu tiešām nuomirsi Glück II Kön. 1, 6. lielais iegūlies gultā LP. VI, 1, 437. Subst. iegulums: e̦ze̦ri kâ iegulumi zemes padziļinājumuos Konv. 2 863.
Avots: ME II, 20
Avots: ME II, 20
ieknābāt
ìeknãbât(iês), (hin und wieder) picken, pickend essen: Late viņai pameta pa graudiņam kuo ieknābāt A. XXI, 418. aizlicis cālītim graudus priekšā, lai ieknābājas LP. VI, 1, 49.
Avots: ME II, 28
Avots: ME II, 28
iep
ìepļeršķêtiês, einen plärrenden Laut von sich geben: harmōniskas nelabi iepļeršķējās Degl.
Avots: ME II, 53
Avots: ME II, 53
iežeibt
izčaurēt
izčaurêt(iês),
1) austrocken:
trauks izčaurējis;
2) mürbe, porös werden:
sniegs, le̦dus pavasarī izčaurējis Lös. n. Etn. IV, 34.
Avots: ME I, 722
1) austrocken:
trauks izčaurējis;
2) mürbe, porös werden:
sniegs, le̦dus pavasarī izčaurējis Lös. n. Etn. IV, 34.
Avots: ME I, 722
izčūkatināt
izgode
izgraulēt
izgulšņavāt
izkārēt
izkārêt(iês), = izgribêtiês: izkārēt izkārējies; ticis pie ē̦dmaņas, rij bez jē̦gas PV. viņas ir izkārējušās ... uz ... puišiem PW. Šis ar mani tiesāties? 11. S. unter izkãris.
Avots: EH I, 454
Avots: EH I, 454
izļungāt
izļurdzīt
izļurgāt
izļurgāt
izpingučot
iztika
[iztiks, U.], iztiksme, iztikšana, iztikums, der Unterhalt, das Auskommen: tev jāduod manai mātei iztika uz ve̦se̦liem divi mēnešiem LP. IV, 121. viņa tikai spēja sagādāt savu dienišķu iztiku Kaudz. M. malkas cirtēji atraisa iztikas kules JR. IV, 76. duod maizi, visādu iztiksmi LP. VI, 310. lai manta, kur ma[nta, kad tik iztikšana. būšuot iztikums visiem Janš. [iztikas nav U., es fehlt am täglichen Brote.]
Avots: ME I, 818
Avots: ME I, 818
izvankšēt
izvanšķēt
izvarkšēt
izvarkšķēt
jokāt
joška
‡ juõska Frauenb. "liebkosende Bezeichnung für ein kleines Mädchen, das eben das Gehen lernt".
Avots: EH I, 571
Avots: EH I, 571
kānēt
kantāta
karaža
karaža
[II karaža(s) "Schwierigkeiten; Unannehmlichkeiten": būs atkal jaunas karažas uz kakla Ronneb., Raiskum. man ar viņu tikai tāda karaža vien ir Burtn.]
Avots: ME II, 160
Avots: ME II, 160
karinēt
‡ karinêt(iês) Warkl., hangen: zemnieks karinē uz kuoka Pas. X, 54 (aus Rositten). kambarī karinēja cilvē̦ku galvas 559 (aus Atašiene). suņi karinē par sē̦tmali XII, 37 (aus Bewern). drēbes karinējas uz vadža Zvirgzdine. muļķītis ... apķērēs kājām aiz zara un karinējās Pas. XII, 67, Bērzgale.
Avots: EH I, 588
Avots: EH I, 588
ķepīga
ķiemele
I ķiẽmele(s): auch Iw., (n. pl. ķiẽme̦ls) Suhrs; n. s. ķiẽmelis dass. Pussen. Aus nd. kömel "Kümmel". s. Sehwers Unters. 65.
Avots: EH I, 707
Avots: EH I, 707
ķiķerēt
ķildāt
ķiņķināt
ķīznāt
klabinēt
kledzinēt
kļūdīt
klumpēt
klumpēt
knēgāt
kņībāt
knibināt
knibinât(iês): es jau tâ˙pat kaut kuo pa ganiem knibe̦nājuos (machte irgend eine Handarbeit) AP.
Avots: EH I, 630
Avots: EH I, 630
knobāt
‡ knobât(iês) "ar knābi vai zuobiem kasīt" Seyershof: zirgi knobā viens uotram gar kaklu. Zirgi iet kuopā un knobājas. cāļi knobājas. - Zur Bed. vgl. ‡ izknobâtiês.
Avots: EH I, 633
Avots: EH I, 633
knūbāt
‡ I knũbât(iês) Lems., hin und wieder ein wenig picken (knũbâtiês Windau), mit dem Schnabel das Gefieder reinigen (knũbâtiês Smilt.): vista knūbā savas spalvas. vistas knūbājas pa dārzu.
Avots: EH I, 634
Avots: EH I, 634
kņubināt
kņubrināt
korrāt
‡ koŗŗât(iês) Stenden, mit Schwierigkeiten kämpfend tahren: koŗŗa nu pa tādu ceļu! k. pa saknēm ar ve̦zumu. Vgl. kor̃rât.
Avots: EH I, 639
Avots: EH I, 639
krāmāt
kravāt
krēšļot
krīpšķināt
‡ krĩpšķinât(iês) Frauenb. "Schallverbum zur Bezeichnung scharfer, unangenehmer Laute": k. ar nazi (kaŗuoti) tukšā šķīvī. Janci, nekrīpšķini galdu!
Avots: EH I, 657
Avots: EH I, 657
krokāt
kūkt
kulcenēt
kūlināt
‡ *kūlinât(ir̃s), zu erschliessen aus àizkūle̦nât (unter àizkùleņuôt) und uzkūlinâtiês.
Avots: EH I, 683
Avots: EH I, 683
ķuņķēt
labinēt
labpatikt
labpatikt(iês) ,* (wohl) gefallen: viņu augstībām labpatikās (geruhten) iznākt uz balkuona B. Vēstn. ar tuo viņam visu laiku bija labpaticis runāt MWM. XI, 229.
Avots: ME II, 396
Avots: ME II, 396
ladināt
laipnīca
laĩnîgs, (durch und durch) leutselig, freundlich: satikās ļuoti laipnīgu vīru LP. VI, 848.
Avots: ME II, 410
Avots: ME II, 410
lapene
leidzirkne
ļeterēt
lida
lida(s) ,* [der Flug]: māj svešas tumsas pilnām lidām kraukļi pār galvu man Bārda. ē̦nas skrien sikspārņu lidām id. ir tâ kâ putnu lida bez zīmēm un bez pē̦dām Druva I, 11. liduotu ar sarkanām lidām ap mums R. Sk. I, 138. nuoliduoja nere̦dzamām lidām pār zemi Austr. 1901, S. 1069. gulbis, ne̦sdams lidās blāzmu bālu Duomas I, 1099. lidu spalva, die Schwungfeder Dr. lidu plēve, die Flughaut.
Avots: ME II, 465, 466
Avots: ME II, 465, 466
lidot
liduôt(iês), = lidinât(iês), schweben: div[i] pe̦lē̦ki vanadziņi vārtu virsu liduojās (Var.: lidināja); liduo (Var.: lidin[i]) augstu, liduo ze̦mu, vēl neiešu šuoruden BW. 14202. redz, kur tava dvēselīte vidū gaisa liduojas BW. 31587. Subst. liduôtãjs, einer, der schwebt; der Aviatiker.
Avots: ME II, 466
Avots: ME II, 466
lieņot
likšķināt
‡ likšķinât(iês) PV. "lišķēt"; likšķinâtiês Pankelhof, sich anschmeicheln; vgl. auch pìelikšķinât.
Avots: EH I, 741
Avots: EH I, 741
līktoņa
[līkstuoņa, eine niedrig gelegene, sumpfige Stelle: ja lielā piektdienā pa mitrām vietām staigā, tad visu gadu pa līkstuoņām ejuot stieg Planhof. Vgl. lìkstavas. ]
Avots: ME II, 487
Avots: ME II, 487
ļiverēt
ļuncerēt
‡ ļuncerêt(iês) PV. "ļuogājuoties grandīties"; piedzē̦rušam galva par ratu malu ļuncerēt
Avots: EH I, 774
Avots: EH I, 774
ļungāt
‡ ļungât(iês) PV., = ļuôdzît(iês): ļun̂gāties 2 var cirvim kāts Lems. iedams ļungājas kâ piedzēris PV.
Avots: EH I, 774
Avots: EH I, 774
ļunkurēt
lūpināt
ļurbot
ļur̃buôt(iês), in besoffenem Zustande sich ungeschlacht benehmen, saufen, schwatzen: mēs nevaram vis iet ļurbuoties Duomas II, 30.
Avots: ME II, 544
Avots: ME II, 544
maculka
mālene
meitiete
meitieste (unter meîtiẽtis): auch (eine weibliche Person) AP., Oknist (mit ei ), Pas. V, 141 (aus Domopol), VIII, 204 (aus Pustiņa).
Avots: EH I, 797
Avots: EH I, 797
mēkš
‡ mẽ̦kš[is] (sic!) Salis, Bezeichnung für das Blöken von Schafen und Ziegen; tuo mē̦kš[i] viņi (Bekassinen) iztaisa ar spārniem Salis.
Avots: EH I, 805
Avots: EH I, 805
mēmot
mergot
mitot
mituôt(iês): auch Dunika, Kal., OB., Rutzau; nu mituotu (scil. savu līgavu) ... ar ciemiņu meitiņām Tdz. 45839.
Avots: EH I, 819
Avots: EH I, 819
mugažāt
‡ mugažât(iês) PV. "garlaicīgi, pamazām mugât(iês)": mugažāt linus, dziju; kuo te mugažājies?
Avots: EH I, 829
Avots: EH I, 829
mugužāt
mundrēt
muraka
mūt
[* mūt(iês) (slav. myti "waschen"), scwimmen; zu erschliessen aus den ostle. prs. myunu und myustūs "schwimme" bei Kurmin Słownik. Zu maut.]
Avots: ME II, 680
Avots: ME II, 680
ņēkulid
ņermināt
ņerminât(iês), [ņe̦r̃minât Mesoten, Ruhental, Grünwald, mit Unlust und wenig essen]: kuo tur ēdi? ņermināji vien! Usingen. [viņš ņerminājas pa šķīvi Mitau. ne viņš ē̦d, ne˙kā, bet tik ņermina Mesoten.]
Avots: ME II, 901
Avots: ME II, 901
netārpeli
nevilšu
niekaļāt
niekaļât(iês),
1) Unsinn, dummes Zeug schwatzen:
kuo viņš niekaļājas? ne viņš tuo redzējis, ne zin! Mitau;
2) niẽkaļât "als ein Nichts behandeln oder zu einem Nichts machen"
Lautb.; niekaļât "paļāt" Wolgunt (mit "iẽ"), Druw.;
3) niekaļâtiês "niekuoties, knibināties" Druw.; "nicht ernstlich arbeiten"
Grüwald.]
Avots: ME II, 750
1) Unsinn, dummes Zeug schwatzen:
kuo viņš niekaļājas? ne viņš tuo redzējis, ne zin! Mitau;
2) niẽkaļât "als ein Nichts behandeln oder zu einem Nichts machen"
Lautb.; niekaļât "paļāt" Wolgunt (mit "iẽ"), Druw.;
3) niekaļâtiês "niekuoties, knibināties" Druw.; "nicht ernstlich arbeiten"
Grüwald.]
Avots: ME II, 750
nirda
nire
noartne
nuoartne(s), Bibernelle (pimpinella) Mag. IV, 2, 79, RKr. II, 75. Nach U. auch nuoartni.
Avots: ME II, 757
Avots: ME II, 757
noblūžģēt
‡ nùoblùžģêt(iês) 2 Saikava, Perfektivform zu blūžģêt: ūdens vien nuoblūžģēja, kad šie iekrita mārkā; tâ nuoblūžģējās, ka vai nu.
Avots: EH II, 33
Avots: EH II, 33
nodžergzdēt
nùodžergzdêt(iês), [einen schwachen, undeutlichen Laut von sich geben Jürg., N. - Schwanb., Kursiten]: līdz krūtis nuodžergzdēsies aiz beidzamā nespēka A. XX, 655. [luocītavas nuodžergzd smagā darbā N. - Peb. krītuot kāja nuodžergz dējās (beim Verstauchen) Jürg., Vank., Grünh.; smiltis nuodžer̃gzdējās Autz, Grünh.]
Avots: ME II, 782
Avots: ME II, 782
nograbināt
nùograbinât(iês), durchsuchen Spr.; [nùograbinâtiês, eine Zeitlang (hörbar) hin und her tasten: viņš ilgi nuograbinājās gar durvīm Bauske].
Avots: ME II, 785
Avots: ME II, 785
nokatelēt
noķellēt
nokliekt
noknukšēt
nùoknukšêt(iês), [nùoknukšķêt(iês),
1) einen knurrenden Laut von sich geben
Grünwald]: Rudzītene nuoknukšējās MWM. X, 594, [Serben, Neu - Wohlfahrt, Serms, Peb., Selsau, Lemsal. viņš ir pa˙visam nuoknukšķējies Grünwald, ist knurrend ganz ermattet;
2) nuoknukšēties "atraugāties" Vank.].
Avots: ME II, 800
1) einen knurrenden Laut von sich geben
Grünwald]: Rudzītene nuoknukšējās MWM. X, 594, [Serben, Neu - Wohlfahrt, Serms, Peb., Selsau, Lemsal. viņš ir pa˙visam nuoknukšķējies Grünwald, ist knurrend ganz ermattet;
2) nuoknukšēties "atraugāties" Vank.].
Avots: ME II, 800
nokrākt
nokraut
nokviekt
[nùokvìekt(iês), eine Weile quieken: sivē̦ns iebāzts maisā nuokveica vien Bauske. sivē̦ns visu dienu nuokviecās Widdrisch.]
Avots: ME II, 805
Avots: ME II, 805
nomērnēt
nomiegot
nùomieguôt(iês), einschlummern Spr.; nùomìeguõjiês, schlaftrunken: nuomieguojusies kalpuone Stari III, 133. es jautāju nuomieguojies MWM. X, 713.
Avots: ME II, 821
Avots: ME II, 821
nomulšināt
nùomùlsinât, nùomulšinât Biel. n. U., tr., verblüffen, dumm machen, irreführen: tu gribi mani nuomul˜sināt Sassm. n. RKr. XVII, 42. Refl. - tiês, auf Abwege geraten: daudz mazturīgi bē̦rni nuomulsinās te Seib.
Avots: ME II, 822
Avots: ME II, 822
nonešķēt
nùonešķêt(iês), [sich allmählich mit Schmutz bedecken Bers., Jürg., Vank.]: nuonešķējuši lindraciņi (Var.: nuosprūši) BW. 23623. [zeķes pa˙visam nuonešķējušās (oder: nuonešķê̦tas) Jürg.]
Avots: ME II, 824
Avots: ME II, 824
nopļaukšķēt
nopleknēt
‡ I Memelshof, Nerft, eine Zeitlang untätig sein: vakar visu dienu pie manis nuopleknēja.
Avots: EH II, 75
Avots: EH II, 75
nopleknēt
nopļerkt
nopluzerēt
[nùopluzerêt(iês) Dond., abfasern, uneben werden: mēs galdu krietni nuoberzām, un re, kâ tas nuopluzerējies!]
Avots: ME II, 832
Avots: ME II, 832
nopuškot
nošvikt
nùošvist, sich aufklären: šuorīt bij ļuoti apmācies; nu jau brangi nuošvitis Līn. [Beruht auf li. nušvìsti.]
Avots: ME II, 871
Avots: ME II, 871
nūņāt
nužģināt
[nužinâ(iês), sich abgeben mit: māte nužina (= tin, auklē) bē̦rnu od. māte nužinnājas ar bē̦rnu. Vgl. nuželêt.]
Avots: ME II, 754
Avots: ME II, 754
olāt
paart
paar̂t(iês) [li. paárti "unterpflügen"], ein wenig pflügen: paari drusku manā vietā! e̦smu nuoguris, ka vairs nevaru paart.
Avots: ME III, 4
Avots: ME III, 4
paauklēt
paaũklêt(iês), eine Zeitlang ein Kind warten, auf den Armen wiegen, lullen: viņai ieliek klēpī bē̦rnu, lai tuo paauklē BW. III, 1, 22.
Avots: ME III, 4
Avots: ME III, 4
pabarot
pabizot
pabrammaņot
pačakarēt
pačakarêt(iês), wühten, etwas stochern: pačakarēt pīpi, krāsni. pāčākarē krastu, lai vēži nāk ārā! Kand.
Avots: ME III, 13
Avots: ME III, 13
pačīgāt
padancot
padañcuôt(iês), intr., ein wenig tanzen: pēc mičuošanas vēl padancuoju BW. III, l, 91.
Avots: ME III, 15
Avots: ME III, 15
padejot
padejuôt(iês), intr., ein wenig tanzen: viņš padejuoja šad un tad pa dejai Stari I, 269.
Avots: ME III, 16
Avots: ME III, 16
padelverēt
padelverêt(iês), ein wenig Possen treiben, tollen, mutwillig sein: bērni grib padelverēties.
Avots: ME III, 16
Avots: ME III, 16
padiet
padīkt
padìkt(iês), [padīkâtiês N.-Peb., Lis., Vīt.], intr., ein wenig summen, schreien, weinen: lai padīcuot priekš šā ar Vēr. II, 903. [lai nu tā binga labi padīcas (jeb padīkājas)! Vīt.]
Avots: ME III, 17
Avots: ME III, 17
padunkāt
padzīrot
padzìŗuôt(iês), intr., aufleben, ėin wenig schmausen: nu tikai drīkstēja padzīŗuot tai vakarā LP. VII, 312.
Avots: ME III, 22
Avots: ME III, 22
pagavilēt
paglaimot
paglaĩmuô(iês), ein wenig schmeicheln, fuchsschwänzen: [paglaimuoja vienam, paglaimuoja uotram]. aiziet paglaimuoties Saul.
Avots: ME III, 29
Avots: ME III, 29
paglēbt
pajārēt
pakaļķēmot
pakaļķē̦muôt(iês), nachäffen: vilkatām nedrīkst pakaļķē̦muoties LP. VII, 869. Subst. pakaļķē̦muõjums, das Nachgeäffte, die Nachäffung; pakaļķē̦muôšanâs, das Nachäffen, die Nachäfferei; pakaļkē̦muôtãjs, der Nachäffer.
Avots: ME III, 40
Avots: ME III, 40
pakaļtrepe
pakrākt
[pakrākt(iês), pakŗāktiês, ein wenig schnarchen: gulē̦tājs labu brīdi pakŗāca Nigr. lai nu viņš vēl pakrācas!]
Avots: ME III, 48
Avots: ME III, 48
pakrekot
pakre̦kuôt(iês), sich ein wenig räuspern, hüsteln: viņš pakre̦kuojās un tad atbildēja Latv.
Avots: ME III, 48
Avots: ME III, 48
pakukt
[*pakukt(iês), sich ein wenig beugen od. krümmen: pakucis od. pakucies uz priekšu C.]
Avots: ME III, 50
Avots: ME III, 50
palaidelēt
padaîdelêt(iês), intr., zuweilen ein wenig hin und her fliegen: vispirms viņas (bites) palaidelē ap struopa izeju Konv. 2 381.
Avots: ME III, 54
Avots: ME III, 54
pārgruzt
pārkūleņot
pãrkùleņuôt(iês), sich über den Kopfwerfen, einen Purzelbaum schlagen: vajadzēja pārkūleņuot par kādiem burvju dunčiem LP. VII, 856. saimniece pārkūleņuojusies un par vilkatu aizskrējuse VII, 881.
Avots: ME III, 162
Avots: ME III, 162
pašķaudīt
[pašķaudît(iês), ein wenig niesen; lai nu viņš drusku pašķauda par tuo, möge er sich darüber etwas ärgern! Lis.]
Avots: ME III, 113
Avots: ME III, 113
pāšļot
pāšļuôt(iês), intr., Zauberei, Unsinn treiben: kuo šitāda pāšļuošanās nuozīmē? A. XVIII, 127.
Avots: ME III, 190
Avots: ME III, 190
paštraujš
patmala
patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]
Avots: ME III, 123
Avots: ME III, 123
pekele
pekele(s): man tā pekele (die Siebensachen) tik liela, - kur es varu aiziet! Seyershof. sazalasi ... visas savas pekelītes (Var.: grabažiņas, panariņas u. a.)! BW. 16366 var. Nach Sehwers Unters. 87 aus balt.-d. Päckel.
Avots: EH XIII, 219
Avots: EH XIII, 219
pekele
peļa
peņģelēt
picināt
I picinât(iês) "in grossen Flocken schneien": sniegs picina od. picinās (= krīt pikām) Koddiak.
Avots: ME III, 211
Avots: ME III, 211
piekučkot
pìekučkuôt(iês), kopfüber, einen Purzelbaum schlagend hinzuetlen Adiamünde, Wolmarshof: kuce̦ns piekučkuojās pie ēdiena bļuodiņas.
Avots: ME III, 261
Avots: ME III, 261
piemuldināt
piezvilu
pikāt
pingučot
pizļipu
plančkāt
plančkât(iês) C., Ruj., Wandsen, Selg.,
1) plätschern, (in einer Pfütze) umherpatschen
Spr.;
2) platschen:
zem kājām plančkājās kūstuošs sniegs Duomas II, 98.
Avots: ME III, 318
1) plätschern, (in einer Pfütze) umherpatschen
Spr.;
2) platschen:
zem kājām plančkājās kūstuošs sniegs Duomas II, 98.
Avots: ME III, 318
plederēt
plederêt(iês), -ẽju(ôs),
1) (kraftlos)flattern (von Segeln
U.): aizšauts od. jauns putns plederē Lös., Laud., Fest. nuo pērkļa izve̦stie putniņi plederē Druw. n. RKr. XV1I, 74; "arī vista pa le̦du iedama plederē" Etn. IV, 165; cīrulis gaisā plederē vienā vietā turē̦damies; vuška "plederē" (geht unsicher) pa le̦du Sakstagala;
2) plederêt "vējā purināt Bilsteinsh. n. Etn. IV, 165. Nach Bezzenberger BB. XII, 241 wohl aus dem Deutschen (vgl. mhd. vlederen) entlehnt.
Avots: ME III, 333
1) (kraftlos)flattern (von Segeln
U.): aizšauts od. jauns putns plederē Lös., Laud., Fest. nuo pērkļa izve̦stie putniņi plederē Druw. n. RKr. XV1I, 74; "arī vista pa le̦du iedama plederē" Etn. IV, 165; cīrulis gaisā plederē vienā vietā turē̦damies; vuška "plederē" (geht unsicher) pa le̦du Sakstagala;
2) plederêt "vējā purināt Bilsteinsh. n. Etn. IV, 165. Nach Bezzenberger BB. XII, 241 wohl aus dem Deutschen (vgl. mhd. vlederen) entlehnt.
Avots: ME III, 333
plīte
pļuka
II pļuks! Interjektion, gebraucht um ein schnelles, plötzliches Verschwinden auszudrücken: ja rītu mīksts laiks, tad sniegs būs pļuks! nuost Ahs. n. RKr. XVII, 47.
Avots: ME III, 372
Avots: ME III, 372
plunca
priekšpulka
prìekšpùlks,* das vordere Regiment: tu stāvi priekšpulkū, ar bultām apber kareivjus Stāsts-Krieviņ. 10.
Avots: ME III, 397
Avots: ME III, 397
prišot
puceļš
pusceļš, der halbe Weg, das halbe Stück Weges: ne pusceļa nenuojāja, nuozviedzās kumeliņš BW. 13730, 29. pusceļā (auf dem halben Wege, in der Mitte) starp Jumpravas un Krapes muižu LP. VII, 340. iekam stārasts zirgu jūdza, es ar meitu pusceļā (habe den halben Weg zurückgelegt); iekam stārasts pusceļā, es ar meitu pie baznīcas BW. 11417, 1. pusceļā pārlast ritenī pātagas kāts LP. IV, 81. gan+drīz pusceļš nu ir nuobraukts; pusceļu od. (in Lis. u. a.) pusceļa e̦sam nuobraukuši.
Avots: ME III, 424
Avots: ME III, 424
pudiene
‡ pusdiene,
1) die Mittagszeit:
guovis slauc arī pusdienē Sonnaxt. līdz pusdienēm Pas. VI, 197 (aus Lettg.), bis Mittag. pēc pusdienēm IV, 164 und 383 (aus Lettg.), nach Mittag;
2) das Mittagsessen:
p. gatava Sonnaxt. dabāt ... gaļas pusdienēm (für den Mittag) Pas. IV, 151 (aus Lettg.).
Avots: EH II, 331
1) die Mittagszeit:
guovis slauc arī pusdienē Sonnaxt. līdz pusdienēm Pas. VI, 197 (aus Lettg.), bis Mittag. pēc pusdienēm IV, 164 und 383 (aus Lettg.), nach Mittag;
2) das Mittagsessen:
p. gatava Sonnaxt. dabāt ... gaļas pusdienēm (für den Mittag) Pas. IV, 151 (aus Lettg.).
Avots: EH II, 331
pukot
pumpulēt
pupa
pups, die Weiberbrust, Mutterbrust; die Zitze: nuo radziņiem pupiņuos, nuo pupiņiem manā slaucenē Etn. IV, 69. pupa gals, die Brustwarze U. pupa bē̦rns, der Sāugling U. pupa lellis Salisb., ein unselbständiger Mensch. ķēvju pupi U., grosse, spitze Morcheln. Wohl zu paupt (s. dies).
Avots: ME III, 415
Avots: ME III, 415
purna
pur̂ns C., PS., Neuenb., Serbigal, Kl., Prl., Nerft, Lubn., Meiran, Welonen, Rositten, Preili, pur̂ns 2 Lin., Salis, pur̂na Wolm., Oppek., pur̂na 2 Karls., purnis Glück, Manz. Lettus, pur̂nis Lixna, Dagda, pur̃ns Bl.,
1) die Schnauze; der Rüssel:
(suns) paslējis purni uz augšu Pas. I, 312 (aus Bolwen). kuo līdz kungs būt, kad nav kunga purns? Etn. IV, 121. tev nebūs tam vēršam, kas... labību min, ... purni apsiet Glück V Mos. 25, 4. viņa mute it kâ lauva purnis Offenb. 13, 2;
2) die Spitze des Fusses und des Schuhwerks:
kājas purns Konv. 2 1160. kurpju purniņi MWM. IX, 414. kamašas ar ielāpiem uz purniem A. XXI, 264. kuram puišam pastalas purns pa˙priekš nuoplīst, tas būšuot saimnieks Etn. II, 111;
3) zur Bezeichnung von Personen:
teļa purna, comm., Schimpfwort: tu puisīti, teļa purna, tu uz mani neduomā! BW. 7833, 4;
4) lâču purnas (od. nāsis) U., Morcheln.
Aus *burna ( = li. burnà "Mund") unter dem Einfluss von purpas 2 od. purslas? Miežinis gibt auch ein li. purnis "snukis".
Avots: ME III, 418, 419
1) die Schnauze; der Rüssel:
(suns) paslējis purni uz augšu Pas. I, 312 (aus Bolwen). kuo līdz kungs būt, kad nav kunga purns? Etn. IV, 121. tev nebūs tam vēršam, kas... labību min, ... purni apsiet Glück V Mos. 25, 4. viņa mute it kâ lauva purnis Offenb. 13, 2;
2) die Spitze des Fusses und des Schuhwerks:
kājas purns Konv. 2 1160. kurpju purniņi MWM. IX, 414. kamašas ar ielāpiem uz purniem A. XXI, 264. kuram puišam pastalas purns pa˙priekš nuoplīst, tas būšuot saimnieks Etn. II, 111;
3) zur Bezeichnung von Personen:
teļa purna, comm., Schimpfwort: tu puisīti, teļa purna, tu uz mani neduomā! BW. 7833, 4;
4) lâču purnas (od. nāsis) U., Morcheln.
Aus *burna ( = li. burnà "Mund") unter dem Einfluss von purpas 2 od. purslas? Miežinis gibt auch ein li. purnis "snukis".
Avots: ME III, 418, 419
racekne
racene
ragāt
raiblēt
raiblēt(ies) "schwindein, baumeln": nuo tiekas dzeršanas raiblē̦dams pakrist. von Vollsaufen taumelnd niederfallen Für. 1. Zu rèibt.
Avots: ME III, 468
Avots: ME III, 468
raika
rāpot
rāpt
rauatava
raustava, eine Raufe zum Abraufen der Leinsaatköpfchen U., Bielenstein Holzb. 518 (mit Abbi1d.). Zu raustît.
Avots: ME III, 488
Avots: ME III, 488
reka
rievelēt
riẽvelêt(iês) Karls., -ẽjuôs. scherzen, tollen, Mutwillen treiben: mūs vis˙labāki nuo rievelēšanas atturēja tas, kad kāds kuo iesāka stāstīt Lautb. Luomi 198.
Avots: ME III, 551
Avots: ME III, 551
ringot
II ringuôt(iês) Laud., ringuôt N.-Peb., Sonnaxt, N.-Schwanb., auch ringât, riņģuôtiês Aahof, Lös., spielen, spielend umherlaufen, Mutwillen treiben, tollen: ringu, ringu balta ķēve pa atmatu vazājās; tâ ringāja blintenieces gudenieku nuovadā BW. 15642; ringuot "ziellos (vom Hause) weggehen": kur jūs ringuosit? Sessw., Peb. Auf d. ringen beruhend?
Avots: ME III, 528
Avots: ME III, 528
rotaļot
rotuļot
rūktene
rūtēte
šaņūcīt
saņūcît,
1) "?": (maizīte) šļiku šļaku saņūcīta BW. 25093. Im Original (Tautas dziesmas, sal. Ve̦ntas krastuos, No 348) dafür sanūcīta;
2) (mit û) zerdrücken, zerquetschen
(Planhof), durchkneten (z. B. Brot, Teig, Quark, einen Menschen): lācis puisi krietni saņūcīja Fehsen, Walk, Schwanb., Bolwen, Tirsen, Roop, AP., Sessw., Mar.; drückend zerknülien (mit û) Wolmarshof, Jürg.;
3) zusammenstopfen: bē̦rns visu maizi saņûcījis mutē Mar.;
4) viel essen:
saņûcījis 2 (saēdies) maizi vien Wandsen. Refl. -tiês, zerknüllt werden: drēbes maisā saņûcījušās Jürg., N. - Peb.
Avots: ME II, 696
1) "?": (maizīte) šļiku šļaku saņūcīta BW. 25093. Im Original (Tautas dziesmas, sal. Ve̦ntas krastuos, No 348) dafür sanūcīta;
2) (mit û) zerdrücken, zerquetschen
(Planhof), durchkneten (z. B. Brot, Teig, Quark, einen Menschen): lācis puisi krietni saņūcīja Fehsen, Walk, Schwanb., Bolwen, Tirsen, Roop, AP., Sessw., Mar.; drückend zerknülien (mit û) Wolmarshof, Jürg.;
3) zusammenstopfen: bē̦rns visu maizi saņûcījis mutē Mar.;
4) viel essen:
saņûcījis 2 (saēdies) maizi vien Wandsen. Refl. -tiês, zerknüllt werden: drēbes maisā saņûcījušās Jürg., N. - Peb.
Avots: ME II, 696
šempēt
šiepņāt
šīlaik
šìlàik(s) 2 (gesprochen šèilḕik(s) 2 ) Mar. n. RKr. XV, 139, Adv., um diese Zeit: rītu šīlaik es iešu pastaigāties. Enthält wohl den alten acc. s. masc. g. (li. šį̃) von šis.
Avots: ME IV, 19
Avots: ME IV, 19
šilka
II šìlkas Saikava "ein warmes und dickes Kleidungsstück, das anstatt eines Mantels getragen wird; ein dicker, abgetragener Mantel": uzvilcis tādu šilku; kur tad šam salt būs! Saikava; ein alter, zerfetzter, glänzender Mantel (mit ìl 2 ) Fehgen, Bers., Fehsen, Kalz., Marzen.
Avots: ME IV, 18
Avots: ME IV, 18
šitāteitan
škalbe
škalbe
šķērot
šķirzatmēle
šķirzlata
šķītināt
škūt
šļakatāt
šliekšanāt
šliekšanâs, die Neigung: izskaust... šliekšanuos uz nuoziedzīgiem darbiem Vēr. II, 339. Vgl. sliekties l.
Avots: ME IV, 60
Avots: ME IV, 60
šļuka
šlutēt
šmāgarēt
šņadarēt
šņadarêt(iês) Fest., šņaderêt(iês) ebenda, schnüffeln; naschen: kuo tu šņaderējies pa maniem papīriem? Fest.
Avots: ME IV, 90
Avots: ME IV, 90
šņarkāt
šņar̂kât(iês) Fest., Stelp., (mit ar̂ 2) Bershof, wühlen im Essen; tadeln: kuo nu šnarkā(jies) de̦gunu raustīdams? ja nav pa prātam - met mieru! Fest.
Avots: ME IV, 91
Avots: ME IV, 91
špička
špidilka
špīrca
špokot
špurgt
šūtelēt
šūterēt
švimbot
švinkot
tāpšļāt
tarza
taukene
taukene(s),
1) = tauku zâle(s), pinguicula Dz. V.;
2) = tauku sakne(s), symphytum officinale Mag. IV, 2, 77. Vgl. taucene und li. taukìniai "symphytum officinale".
Avots: ME IV, 136
1) = tauku zâle(s), pinguicula Dz. V.;
2) = tauku sakne(s), symphytum officinale Mag. IV, 2, 77. Vgl. taucene und li. taukìniai "symphytum officinale".
Avots: ME IV, 136
tērkšķenēt
tīšš
tĩšs BL, Wolm., tìšs 2 Kl., Prl., vorsätzlich, geflissentlich, wissentlich L., St., U.: neba tīšas lietas dēļ... sarājās BW. 28910. tīši jeb netīši ceļi Kaudz. M. 285. lal tīšā nāvē neskrien (absichtlich in den Tod laufen) LP. VI, 1007. tīšā prātā LP. III, 50, tīšis prātis Kundzip Vecais Stenders, tīšus prātus, = tīšām, tīšprāt: kara vīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82; tīšu dē̦ku Grünh., = tīšām: vai nu tīšu dē̦ku tuo gribiet grūst nāvei rīklē Alm. Subst. tīšums L., St., der böse Vorsatz, vorsätzliche Bosheit. Dürtte anf Grund von tīšām gebildet sein.
Avots: ME IV, 205
Avots: ME IV, 205
tolabad
tr
trainīt
traišķtīt
traišķît(iês),
1) s. traikšît;
2) traišķîtiês Ar., viel Lärm, Geschrei machen:
kuo tu traišķîes (truokšņuo) kā traks te apkārt?
Avots: ME IV, 218
1) s. traikšît;
2) traišķîtiês Ar., viel Lärm, Geschrei machen:
kuo tu traišķîes (truokšņuo) kā traks te apkārt?
Avots: ME IV, 218
trapana
trapans,
1) trapans Wilzen n. Etn. I, 106, Aahof, Alswig, Daudsewas, Kl.Salwen, Meiran, Memelshof, N.-Laitzen, Römershof, Salis, Sauken, Serbigal, Sessw., Warkl., Wessen, St., trapans Gr.-Buschh., trape̦ns Kokn., Adj., morsch, verwitternd, brüchig, brockelig:
elksnis ir trapans kuoks Memelshof. trapani kliņģeŗi ebenda. tē̦rauds ir trapans Romershof. kauli paliek trapani Veselis Tīrumu ļaudis. tam (= vītuolam) bij tik trapani zari, ka paši nuo sevis bira nuost Jauns. Baltā grām. I, 15. trapans māls Wilzen n. Etn. I, 106, Alswig. trape̦na zeme Gr.-Buschh. trape̦na ve̦lē̦na ebenda. trapans biezpiens, siers, plācenis Aahof, N.-Laitzen u. a.;
2) Subst., ein morsches, verwittertes Holzstück
Alswig, Assiten, Mar., Serben; bröckliges Brot Bornsmünde;
3) "?": kas tev, tādam trapanam, tur nekait? Alm. meitai bij atsūtīts pakaļ kāds ve̦cs trapans B. Vēstn. Zu trapjš I.
Avots: ME IV, 222
1) trapans Wilzen n. Etn. I, 106, Aahof, Alswig, Daudsewas, Kl.Salwen, Meiran, Memelshof, N.-Laitzen, Römershof, Salis, Sauken, Serbigal, Sessw., Warkl., Wessen, St., trapans Gr.-Buschh., trape̦ns Kokn., Adj., morsch, verwitternd, brüchig, brockelig:
elksnis ir trapans kuoks Memelshof. trapani kliņģeŗi ebenda. tē̦rauds ir trapans Romershof. kauli paliek trapani Veselis Tīrumu ļaudis. tam (= vītuolam) bij tik trapani zari, ka paši nuo sevis bira nuost Jauns. Baltā grām. I, 15. trapans māls Wilzen n. Etn. I, 106, Alswig. trape̦na zeme Gr.-Buschh. trape̦na ve̦lē̦na ebenda. trapans biezpiens, siers, plācenis Aahof, N.-Laitzen u. a.;
2) Subst., ein morsches, verwittertes Holzstück
Alswig, Assiten, Mar., Serben; bröckliges Brot Bornsmünde;
3) "?": kas tev, tādam trapanam, tur nekait? Alm. meitai bij atsūtīts pakaļ kāds ve̦cs trapans B. Vēstn. Zu trapjš I.
Avots: ME IV, 222
trotiņš
I trùotiņs 2 : nach Augstkalns FBR. XI, 49 etymologisch wahrscheinlich identisch mit truotiņš II.
Avots: EH II, 700
Avots: EH II, 700
tūjāt
tuntažāt
tuntažât(iês), (beim Ankleiden) trödeln: tuntažā(jas), kâ būtu jābrauc uz viņu pasauli! Vīt.
Avots: ME IV, 264
Avots: ME IV, 264
tūpļāt
tūpļât(iês), -ãju(ôs),
1) tũpļât Nötk., = tūpuļuôt: tūpļājas kâ vista uz dēšanu Alksnis-Zundulis. nuotukusi vista tũpļājas Siuxt;
2) lässig arbeiten
(mit ũ) Siuxt: ja cilvē̦ks negrib dažreiz strādāt un dara kaut kuo, lai tikai laiku vilcinātu, tad saka: "kuo tu te tũpļājies!" Schrunden.
Avots: ME IV, 282
1) tũpļât Nötk., = tūpuļuôt: tūpļājas kâ vista uz dēšanu Alksnis-Zundulis. nuotukusi vista tũpļājas Siuxt;
2) lässig arbeiten
(mit ũ) Siuxt: ja cilvē̦ks negrib dažreiz strādāt un dara kaut kuo, lai tikai laiku vilcinātu, tad saka: "kuo tu te tũpļājies!" Schrunden.
Avots: ME IV, 282
turpat
tušķīt
ušņa
uzdeva
uzdrošināt
uzgubt
uzķeberēt
uznemt
uzpīle
uzrotāt
vaatele
vaatlāgi
vabiņa
vainot
vaišļošana
vaisļuošana (sic !) Konv. 2 226, die Zucht: radniecīga vaisļuošana Konv. 2 226, die Inzucht. savstarpīga vaisļuošana ebenda, Inzestzucht.
Avots: ME IV, 444
Avots: ME IV, 444
vālīte
valšķot
vamze
vančkāt
vargana
vedale
veterēt
veterêt(iês), schwatzen Nigr., schnell durcheinander sprechen Lis.: te nevar vis veterēt tâ, kâ mēs ... viena uotrai sakām . . . te jāzin, kur jāsaka: cienīgā lielmātiņ . . . un citādi Janš. Bandavā I, 301. nesapruotu, . . . kuo tu te veterē Mežv. ļ. II, 118.
Avots: ME IV, 546
Avots: ME IV, 546
veterēt
veterêt(iês), schwatzen Nigr., schnell durcheinander sprechen Lis.: te nevar vis veterēt tâ, kâ mēs ... viena uotrai sakām . . . te jāzin, kur jāsaka: cienīgā lielmātiņ . . . un citādi Janš. Bandavā I, 301. nesapruotu, . . . kuo tu te veterē Mežv. ļ. II, 118.
Avots: ME IV, 546
Avots: ME IV, 546
vilnaine
vinkuļāt
vizmazāk
zelīt
ziemeļzeme
ziemeļzeme(s), ziemeļu zeme(s), das Nordland, die im Norden gelegenen Länder: ziemeļzemju lejas MWM. VIII, 175.
Avots: ME IV, 743
Avots: ME IV, 743
ziet
ziet(ies), zeju(os), hervorblühen, zum Vorschein kommen L. Wenn zuverlässig, was zu bezwifeln ist (s. P. Schmidt RKr. XVI, 20), zur Wurzel von ziedêt (s. dies).
Avots: ME IV, 744
Avots: ME IV, 744
zilene
I zilene(s), = glãzene(s), Blaubeere(n) L., U., Mag. IV, 2, 81, AP., Bers., Frauenb., Lubn. (in Lubn. auch: galvene), Meiran, Memelshof, Nötk., Orellen, Ruj., Segew., Trik., Wolm. (unbek. in Arrasch, Dunika, Golg., Cir.-Buschh., Jürg., Kaltenbr., Kl., Mahlup, Schnehpeln, Selg., Sessw., Stenden, wo dafür glāzene(s), in Warkh., wo dafür gailine, in Oknist, wo dafür ģirtuokle); = mel˜nene(s), Schwarzbeeren (vaccinium myrtillus) Arrasch, Drosth.
Avots: ME IV, 719
Avots: ME IV, 719
zilpuķe
zìlpuķe(s), zilpuķīte(s) Treim. Sāp. un sm. 91, Janš. Bandavā II, 236, eine Art Blumen: skaisti zied zilpuķīte Kegeln n. Latv. Saule v. J. 1928, S. 726. vidū sniega zilpuķītes Domas II, 1003. gāju pa zilpuķu pakalnēm Vēr. II, 397.
Avots: ME IV, 720
Avots: ME IV, 720
zūdot
žumpa
zvendēt
zvendêt(iês), -u(ôs), -ẽju(ôs), fluchen: Liene visu dienu tik zve̦ndas un lamājas Schwanb. Vgl. sventêt.
Avots: ME IV, 770
Avots: ME IV, 770
žvīga
zvīne
žvinktēt
Šķirkļa skaidrojumā (50548)
a
a, Ausruf der Fraude, der Angst, des Unwillens, der Zurückweisung: a, kā es te saimniekotu Vēr. I, 399. a, liec mani miera! a, ka tevi jupis parautu!
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
a
‡ II a, aber: maz, a labs bija Sonnaxt. a ka tu tâ darīsi, tad labi nebūs Oknist. a kuo tad jūs tur varat darīt! Siuxt. a kāpēc tad tu pats negāji līdz? ebenda. Aus slav. a.
Avots: EH I, 1
Avots: EH I, 1
a
‡ III a, in a˙dzi "hörst du?" aus ar dzirdi; s. ar 2. Identisch damit ist wohl à bei U.
Avots: EH I, 1
Avots: EH I, 1
ā
ã, [à Wolm.] (li. á), Ausruf der Überraschung, der Angst, der Erfüllten Erwartung, der Verdienten Zurückweisung: ā, te viņš ir! ā, tad tāds tu esi! ā, dieviņ! BW. 4957.
Avots: ME I, 234
Avots: ME I, 234
aa
a˙a, a˙ã
1) (li. aà) Ausruf nach einer genügenden Belehrung:
vai pats mājās? - nē, viņš uz lauka. - aa, tad es viņu dabūšu.
2) Ausdruck des Selbstbewusstseins:
viņš jau tevi pārspēj. - aa! Er übertrifft ja dich. - Keine Spur davon!
Avots: ME I, 5
1) (li. aà) Ausruf nach einer genügenden Belehrung:
vai pats mājās? - nē, viņš uz lauka. - aa, tad es viņu dabūšu.
2) Ausdruck des Selbstbewusstseins:
viņš jau tevi pārspēj. - aa! Er übertrifft ja dich. - Keine Spur davon!
Avots: ME I, 5
ab
ab, oder Kleinschmidt 8, RKr. XIV, 41; aba, infl.: Lementars aba ābece; [auch abu: sīkus luopus abu jebkuŗu luopu Glück, II Mos. 22,10. Gleich li., z. B. bei Širvyd, aba aus slav. abo "oder"].
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
aba
aba, ‡
4) oder Evang. 1753, S. 81, Ulanowska Łotysze 63: nezinu, kai sacīja - tai aba citaiž Warkl. citu reiz aba ituo reiz Pas. IX, 55; aba - aba, entweder - oder
Evang. 1753, S. 62. Aus r. dial. або "oder".
Avots: EH I, 1
4) oder Evang. 1753, S. 81, Ulanowska Łotysze 63: nezinu, kai sacīja - tai aba citaiž Warkl. citu reiz aba ituo reiz Pas. IX, 55; aba - aba, entweder - oder
Evang. 1753, S. 62. Aus r. dial. або "oder".
Avots: EH I, 1
aba
aba,
1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].
2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.
3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]
Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo
Avots: ME I, 5
1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].
2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.
3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]
Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo
Avots: ME I, 5
aba
abāda
abāda, N.-Schwnbg.; abada (?). in Grosdohn nach Etn. IV, 17, eine aus eben geschlachtetem Schweinefleisch und Kohl bestehende Speise [s. apbē̦das].
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
abadi
‡ abadi, die Radfelgen Saikava; abadu skre̦tuļi, Räder, deren Felgen aus éinem Stück gemacht sind Oppek. n. U. (geschrieben: obadu, mit hochle. o aus a ). Aus r. óбод "Felge".
Avots: EH I, 1
Avots: EH I, 1
abadiv
abadui
aba-dui für abi divi, beide. Kruhten, N.-Bartau; aba-divi Ronneb. PS. [Mit diesem aba- vgl. weissruss. обó-два "beide".]
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
abai
abaju > abai [auch in Grawendahl], SF. als Sammelzahlwort: [abaju vāģu "beide Wagen" N.-Schwnbg.]; abai slieču pārlūza, die Sohlen beider Schlitten gingen entzwei, abai skrituļu, die Räder beider Wagen BB. XIV, 144. - [Altes Neutrum, gleich apr. abbaien und aksl. oboje dass].
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
abaji
abaju
abaju > abai [auch in Grawendahl], SF. als Sammelzahlwort: [abaju vāģu "beide Wagen" N.-Schwnbg.]; abai slieču pārlūza, die Sohlen beider Schlitten gingen entzwei, abai skrituļu, die Räder beider Wagen BB. XIV, 144. - [Altes Neutrum, gleich apr. abbaien und aksl. oboje dass].
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
abave
abaža
‡ abaža (> ostle. obaža) "Hausgerät, Habund Gut" Gr. - Buschh. Aus r. обóз "Gepäck" . le. grabažas "alter Kram"?
Avots: EH I, 1
Avots: EH I, 1
ābece
abēda
a(p)bè̦da 2 >hochle. abàda 2 : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das 2 auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ 2 ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds 2
Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.
Avots: EH I, 73
Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.
Avots: EH I, 73
abejādi
abejāt
abeji
abeji
abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),
1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.
2) beide,
a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;
b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.
3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].
Avots: ME I, 5
1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.
2) beide,
a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;
b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.
3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].
Avots: ME I, 5
abejup,
ābele
âbele: Demin. ābeltiņa auch BW. 4778, 5 var.; 11437 var.; in Frauenb. dafür âbeles 2 kuoks gebräuchlich.
Avots: EH I, 191
Avots: EH I, 191
ābele
âbele, auch âbels, -s (li. obelis) BW. 5590 var., 5591 var.], N. - Schwnb., Peb., Erlaa, [ābēls, -s Marzen], âbuole Serbigal, Neugut, Demin. âbelīte, âbeltiņa, âbeliņa BW. 4778, der Apfelbaum (Pirus malus L.); [ābels "Apfel" Zb. XV, 166]. meža - oder mežu ā., auch mežābele, Holzapfelbaum; suņu-ā., suņābele, gemeiner Wegedorn (Rhamnus cathartica L.), auch pabērze; vilku, vilka ā., vilkābele, Weissdorn (Crataegus oxiacantha L.), auch paērkšķis RKr. II, 70, 77; krusta ābele, tāds ābuols. zied kā ābeles balti ziedi. ābeļu dārzs, ābeļdārzs, Obstgarten. [Zu le. âbuols "Apfel", pr. wobalne "Apfelbaum", woble "Apfel", ksl. ablъko "Apfel", ablanь "Apfelbaum", air. aball, ahd. apful "Apfel", s. Trautmann Wrtb. 2, Berneker Wrtb. 22 f., Ebel KZ. VI, 216, Walde Wrtb. 2 3 f., Feist Wrtb. 2 40, Meillet Bull. XXII, 48, Bechtel KZ. XLIV, 129].
Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa
Avots: ME I, 234
Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa
Avots: ME I, 234
ābēle
ābelnīca
ābelnīca
âbelnĩca, [âbēlnīca Erlaa], âbelnĩce, âbuõlnīca BW. 34104, âbelcene BW. 10290, 4 var.,
1) der Apfelbaum:
vilki gājuši pie ābelnīcas un sākuši tuo grauzt Etn. IV, 14;
2) der Obstgarten
Buschh., Dubena. [ābelcene aus Dondangen könnte dort rein phoetisch aus * ābulcene (vgl. ksl. ablъko) entstanden sein; vgl. aber auch pr. wabelcke "Apfel".]
Avots: ME I, 234
1) der Apfelbaum:
vilki gājuši pie ābelnīcas un sākuši tuo grauzt Etn. IV, 14;
2) der Obstgarten
Buschh., Dubena. [ābelcene aus Dondangen könnte dort rein phoetisch aus * ābulcene (vgl. ksl. ablъko) entstanden sein; vgl. aber auch pr. wabelcke "Apfel".]
Avots: ME I, 234
ābēlnīca
abi
abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.
Avots: ME I, 5, 6
Avots: ME I, 5, 6
ābice
abjāši
abji
ablava
ablava (mit hochle. a aus e, ),
1) das Fest, der Schmaus:
tēvs negribēja tādas ablavas kâ kāzu taisīt Saikava;
2) der Lärm
Kalz., Lubn.; Streit, Skandal: man ar šuo negribējās ablavas taisīt, par tuo ij atlaižu tuo parādu Saikava. Nebst ablava "Treibjagd" Lettg. n. U. aus r. облáва "Treibjagd"?
Avots: EH I, 1
1) das Fest, der Schmaus:
tēvs negribēja tādas ablavas kâ kāzu taisīt Saikava;
2) der Lärm
Kalz., Lubn.; Streit, Skandal: man ar šuo negribējās ablavas taisīt, par tuo ij atlaižu tuo parādu Saikava. Nebst ablava "Treibjagd" Lettg. n. U. aus r. облáва "Treibjagd"?
Avots: EH I, 1
āboļa
āboliņš
âbuõliņš,
2): âbuoliņš auch Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Heidenfeld, KatrE., Ramkau, Saikava, Sessw., (mit â 2 ) Grob., plur. ābuoliņi BW. 29689 var.; 33841, ābuoltiņš BW. 32367: ceļa malas ābuoliņš BW. 11967. lauka ābuoliņš 28992. sarkanais ābuoliņš 8867; cūku a., weisser Klee (trifolium repens) Sassm.
Avots: EH I, 192
2): âbuoliņš auch Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Heidenfeld, KatrE., Ramkau, Saikava, Sessw., (mit â 2 ) Grob., plur. ābuoliņi BW. 29689 var.; 33841, ābuoltiņš BW. 32367: ceļa malas ābuoliņš BW. 11967. lauka ābuoliņš 28992. sarkanais ābuoliņš 8867; cūku a., weisser Klee (trifolium repens) Sassm.
Avots: EH I, 192
āboliņš
âbuõliņš, âbuõltiņš, s">âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,
1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;
2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.
Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.
Avots: ME I, 234, 235
1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;
2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.
Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.
Avots: ME I, 234, 235
ābolnīca
ābolziedi
abpušām
abra
abra
abra, bei Mancelius auch abris, Backtrog; Demin, abriņa, kleiner Backtrog; abriņa, Wiesental Kand., eine Tiefe im Flusse oder Teiche Mit. (cf. li. ãbrinas, ein hölzernes Buttergefäss und [ãbrė "Bottich, Kübel" und - nach Petersson Zur Kennt. 33 f. - auch ir. uibne < * obnio- "kleines Trinkgefäss"]); abru-kãja, das Gestell, auf dem der Brodtrog ruht.
Avots: ME I, 6
Avots: ME I, 6
abu
abu do
abu duo = abi divi Manc. Sir. 20, 27, der regelrechte Nom., Akk. Dual. masc.: pēcgalā kļūst tie abu duo karātavās Manc. Sir. 20, 27. lūdzu Dievu, lūdzu kungu, abu divu mīļi lūdzu (Var.: abus divus) BW. 31342.
Kļūdu labojums:
jāizmet (streichen muss man): lūdzu Dievu, lūdzu kungu, abu divu mīļi lūdzu (Var.: abus divus) BW. 31342.
Avots: ME I, 6
Kļūdu labojums:
jāizmet (streichen muss man): lūdzu Dievu, lūdzu kungu, abu divu mīļi lūdzu (Var.: abus divus) BW. 31342.
Avots: ME I, 6
ābule
ābulnīca
abuze
acaine
‡ acaine, ein übermütiges, ausgelassenes Mädchen: liela acaine! Saikava. tādai acainei nij kauna, nij guoda ebenda.
Avots: EH I, 2
Avots: EH I, 2
acāt
ače
‡ ače! Siuxt, a˙če! Serbigal n. FBR. IV, 62, Dunika, Siuxt, a˙čeku(r)! Siuxt, Interj., sieh! sieh, hier! pārvedu tik, ače, vārāmuo sāli Janš. Bandavā I, 61. ače kundzē̦ns! izbrīnies nu! Dzimtene IV, 161. tad ače tâ, saņern pirkstuos un sasien! Siuxt. ače dieviņ, kāpēc tad tu tâ teici? ebenda. ej, izslauki istabu, a˙čeku ir sluota! ebenda.
Avots: EH I, 3
Avots: EH I, 3
āče
ã˙če, ãče˙ku, auch a˙če (wohl aus ā te še), Interj. der Hinweisung, des Erstaunens: āče, kas tad te? LP. VII, 150. [Eher wohl aus ā r(e)dz še!]
Avots: ME I, 235
Avots: ME I, 235
ačele
aceple
ačgārni
ačgārni
ačgārni, ačgãrņi Niedra, ačagārni Glück, ski">ačgãrniski, s">ačgãrnis, s">ačgãrnus LP. V, 76, ski">ačagãrniski, ski">ačugārniski(s">s), auch ačgāniski (U.), ačigãrni B. Vēstn. (li. ãt-žagaras, verkehrt; urspr.:"gegen die Äste des Strauches" Biel. Spr. II, 281; EPr. 58), verkehrt, rückwärts: pārvilka kuoku ačgārnis nuo meža LP. III, 53; tādi cilvē̦ki, kur,i ačgārniski dzimuši Etn. II, 84; ačgārni iet, rückwärts: ačagārni ejuot tie apsedza sava tē̦va plikās miesas I Mos. 9, 23; ačg. runāt, verkehrt reden; ačg. stāvēt Etn. IV, 174, auf dem Kopfe stehen. Auch adžgãrni, atžagārni, adžigārni Plūd. LR. IV, 297.
Avots: ME I, 10
Avots: ME I, 10
ačgārnība
ači
a˙či, schallnachahmendes Wort des Niesens: meita sākuse šķaudīt: ačí! ačí! LP. III, 41.
Avots: ME I, 10
Avots: ME I, 10
acība
acĩba,
1) die scharfe Sehkraft, Aufmerksamkeit
B. Vēstn. man jāstrādā ar vislielākuo acību Latv.;
2) die Schwammigkeit, Porosität.
Karls.
Avots: ME I, 7
1) die scharfe Sehkraft, Aufmerksamkeit
B. Vēstn. man jāstrādā ar vislielākuo acību Latv.;
2) die Schwammigkeit, Porosität.
Karls.
Avots: ME I, 7
acīte
ačka
ačka,
3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!
4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen; ‡
5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.
Avots: EH I, 3
3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!
4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen; ‡
5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.
Avots: EH I, 3
ačka
ačka, s">ačkis (acs),
1) der Einäugige
L., St.
2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.
3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.
4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.
5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.
Avots: ME I, 10
1) der Einäugige
L., St.
2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.
3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.
4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.
5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.
Avots: ME I, 10
acmete
‡ acmete, eine, die die Augen (die Blicke) auf jem. wirft: (Glīzdās) meitas... me̦tušas acis uz Silenieku... kas tas būtu Glīzdu acmetēm par prieku, ja... dabūtu Silenieku! Janš. Precību viesulis I6.
Avots: EH I, 2
Avots: EH I, 2
acot
‡ acuôt, okulieren: kad (ābeles) ar acuošanu iepuortē̦tas, tad nav vis tik labi, kâ kad ar laulāšanu Saikava.
Avots: EH I, 3
Avots: EH I, 3
actiņa
actiņa, Demin. von acs,
1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;
2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;
3) uneigentl.:
a) pasaules actiņa, die Sonne,
b) Zündloch eines Gewehrs,
c) Bienenzelle,
d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,
e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,
f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,
g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),
h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.
Avots: ME I, 9
1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;
2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;
3) uneigentl.:
a) pasaules actiņa, die Sonne,
b) Zündloch eines Gewehrs,
c) Bienenzelle,
d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,
e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,
f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,
g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),
h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.
Avots: ME I, 9
aču
‡ aču, Interjektion: aču, aču, viču, viču, ciemam četras līgaviņas! RKr. XIX, 144 (aus N. - Bartau).
Avots: EH I, 3
Avots: EH I, 3
āda
âda,
1): brieža ā. BW. 22011. lača ā. 18662. vilka ā. 29868 var. caunu ādas 29229 var. žurku ā. 20523, 9 var eža ādu 20509, 1. zuša ādas 16868; kurmja ādiņu 20539.
Avots: EH I, 192
1): brieža ā. BW. 22011. lača ā. 18662. vilka ā. 29868 var. caunu ādas 29229 var. žurku ā. 20523, 9 var eža ādu 20509, 1. zuša ādas 16868; kurmja ādiņu 20539.
Avots: EH I, 192
āda
âda (li. óda),
1) der Balg,
a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;
b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;
2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;
3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;
4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;
5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;
6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;
7) āda als die unzertrennliche
a) den Leib,
b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;
8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;
9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;
10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.
Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1
Avots: ME I, 235, 236
1) der Balg,
a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;
b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;
2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;
3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;
4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;
5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;
6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;
7) āda als die unzertrennliche
a) den Leib,
b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;
8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;
9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;
10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.
Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1
Avots: ME I, 235, 236
adaine
ādaiņi
âdaiņi: auch sing. âdainis Auleja, Kaltenbr.: senajie ļaudis šuva ādaiņus Kaltenbr. puišiem visiem ādaiņi bija ebenda.
Avots: EH I, 192
Avots: EH I, 192
ādaiņi
ādainīca
adata
adata,
1) : piespraudu adata, eine Plaidnadel
Dond.;
5) adatiņas, Weidenruten...
auch Ramkau, Saikava; in AP. - solche Faulbaum- od. Ebereschenruten; adatiņa "eine dünne Rute zum Binden" Heidenfeld.
Avots: EH I, 3
1) : piespraudu adata, eine Plaidnadel
Dond.;
5) adatiņas, Weidenruten...
auch Ramkau, Saikava; in AP. - solche Faulbaum- od. Ebereschenruten; adatiņa "eine dünne Rute zum Binden" Heidenfeld.
Avots: EH I, 3
adata
adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),
1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.
2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.
3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.
4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.
5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.
Avots: ME I, 10, 11
1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.
2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.
3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.
4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.
5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.
Avots: ME I, 10, 11
adātāja
adatnīca
adatnĩca, ‡
2) "adatu prasītāja": kuo tu vie˙nādi prasi: duod adatu, duod adatu! - kâ adatnīca Vīt.
Avots: EH I, 3
2) "adatu prasītāja": kuo tu vie˙nādi prasi: duod adatu, duod adatu! - kâ adatnīca Vīt.
Avots: EH I, 3
adatnīca
ādaunīca
adēja
ādele
ādene
ādeņīca
âdeņĩca,
1): uzcirta dārcītim ar ādenīcu P. W. Šis ar mani tiesāties? 6; ‡
2) die Schindmähre (auch von anderen weiblichen Tieren gesagt)
Erlaa.
Avots: EH I, 192
1): uzcirta dārcītim ar ādenīcu P. W. Šis ar mani tiesāties? 6; ‡
2) die Schindmähre (auch von anderen weiblichen Tieren gesagt)
Erlaa.
Avots: EH I, 192
ādere
ãdere, ‡
2) der Schröpfkopf
(?): laist asinis ar āderēm jeb ragiern Pet. Av. III, 285; ‡
3) "ein sehr kluger und beweglicher Hund"
Saikava.
Avots: EH I, 192
2) der Schröpfkopf
(?): laist asinis ar āderēm jeb ragiern Pet. Av. III, 285; ‡
3) "ein sehr kluger und beweglicher Hund"
Saikava.
Avots: EH I, 192
ādere
ãdere (gleich estn. āder entlehnt), Ader in weiterem Sinne, die Sehnen (dzīslas) einschliessend Etn. II, 64; āderi laist (nach dem Deutsch.), ein Ader lassen; āderi cirst dass.; laidīsim tikai kādam jē̦ram āderi vaļā, wollen wir ein Lamm schlachten Kaudz. M. 36.
Avots: ME I, 236
Avots: ME I, 236
āderēt
ãderêt, -ēju,
1) zur Ader lassen, meist vom Vieh.
iesārti āde̦rē̦tas uolas, geadert Konv. 2 485;
2) gerben, prügeln:
tiks mugura āde̦rē̦ta BW. 26072.
Avots: ME I, 236
1) zur Ader lassen, meist vom Vieh.
iesārti āde̦rē̦tas uolas, geadert Konv. 2 485;
2) gerben, prügeln:
tiks mugura āde̦rē̦ta BW. 26072.
Avots: ME I, 236
adiene
adieņi
adieņi
adieviņi
adināt
adinât, 1) : auch C., Erlaa, Golg., Kegeln, Lems., Sessw., Trik.; ‡
2) freqn. zu adît, stricken:
tā būs laba līgaviņ[a], kas būs mani gaidījus[e], raibus cimdus adināj[u]se BW. 32037, 9 var.
Avots: EH I, 3
2) freqn. zu adît, stricken:
tā būs laba līgaviņ[a], kas būs mani gaidījus[e], raibus cimdus adināj[u]se BW. 32037, 9 var.
Avots: EH I, 3
adināt
ādināt
adiņi
adiņi
adīt
adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,
1) für sich stricken,
2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,
3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,
1) das Gestrickte,
2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].
Avots: ME I, 11
1) für sich stricken,
2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,
3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,
1) das Gestrickte,
2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].
Avots: ME I, 11
ādīt
adītava
ādmenīša
ādumiņš
ādumiņš, der Fruchtboden des abgeblühten, samenlosen Löwenzahns Nigr. [ād- aus ārd-, zu li. ardùs "поркiй"?]
Avots: ME I, 236
Avots: ME I, 236
aduta
ādzele
adzi
adžubu
afaļš
aģirene
aģirene JK. VI, 54, wohl dieselbe Pflanze, die sonst apdzir,as genannt wird, wohl aus atģirenen. Par aģiru zālēm jeb aģirenēm saucam staipekļiem līdzīgu stādu Kursiten [wohl aus dem Litauischen; vgl. den li. Pflanzennamen atgirė˜ Jušk.].
Avots: ME I, 12
Avots: ME I, 12
agle
agņi
agraiņa
agraîņa, die Frühe: nuo rītiņa agraiņā, in der Frühe des Morgens N. - Bartau; agraiņās, gew. im Instr. agraiņām ceļā devuos, ziemlich früh.
Avots: ME I, 11
Avots: ME I, 11
agraine
agri
agri: Komparativform agrākiņ Warkl.; ‡
2) agrāk, früher, in früheren Zeiten, in alten Zeiten
AP.; Ruj., Sonnaxt, Strasden.
Avots: EH I, 4
2) agrāk, früher, in früheren Zeiten, in alten Zeiten
AP.; Ruj., Sonnaxt, Strasden.
Avots: EH I, 4
agri
agri adv., früh: agri ceļas, vē̦lu brauc Sprw. JK. II, 96. paagri, recht früh. labāk agrāki, nekā vē̦lāki, nicht gesäumt!
Avots: ME I, 11
Avots: ME I, 11
agriena
agriena, ‡
2) nuo agrienas, won Kindheit an
Janš. Līgava I, 351. jau... agrienā, in frühen Jahren 32.
Avots: EH I, 4
2) nuo agrienas, won Kindheit an
Janš. Līgava I, 351. jau... agrienā, in frühen Jahren 32.
Avots: EH I, 4
agriena
agrinītiņ
agri˙nĩtiņ, sehr früh: rītu nuo rīta celsimies agrinītiņ Druw., Tirs., Kursiten. [In Bersohn u. a. agrenītiņ].
Avots: ME I, 11
Avots: ME I, 11
agrītiņām
agrot
agrot
agruôt, -uõju, früh machen (L., Krem. n. Mag. III, 1, 83); früh aufstehen: kaimiņi agruo kā dulli (Auermünde). Refl. -tiês, sich früh aufmachen; zeitigen, frühreif werden (L., U.).
Kļūdu labojums:
frühreif = früh reif
Avots: ME I, 12
Kļūdu labojums:
frühreif = früh reif
Avots: ME I, 12
agrtecīte
ai
ai "mit": auch Auleja, Eversmuiža, Pilda, Zvirgzdine: ai tevi e̦s nevaru sarunāties Eversmuiža n. FBR. VI, 41. ej ai dieveņu! Pilda n. FBR. XIlI, 45. ai tevi es negribu iet Zvirgzdine. cūkas ziemu barā ai pe̦lavas ebenda.
Avots: EH I, 4
Avots: EH I, 4
ai
aĩ [so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. aĩ und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].
Avots: ME I, 12
Avots: ME I, 12
ai
ai, mit, für schriftlett. ar BD. 19, BW. 6416, EPr. I, 44; ebenso ai˙dzi? "hörst du?" für ar dzirdi?
Kļūdu labojums:
6416 = 8416
Avots: ME I, 12
Kļūdu labojums:
6416 = 8416
Avots: ME I, 12
aibūbēt
aica
aica, aicu BW. 2278, Interj. der Freude: aica, aica, vica, vica, man bij skaista līgaviņa BW. 11044.
Avots: ME I, 12
Avots: ME I, 12
aiča
aicerot
‡ àizce̦ruôt,
1) staudenartig wachsend sich bis zu einer gewissen Stelle verbreiten:
zemenes aizce̦ruojušas līdz duobes malai Trik.;
2) staudenartig wachsend versperren:
krūms aizce̦ruojis ceļu C.
Avots: EH I, 13
1) staudenartig wachsend sich bis zu einer gewissen Stelle verbreiten:
zemenes aizce̦ruojušas līdz duobes malai Trik.;
2) staudenartig wachsend versperren:
krūms aizce̦ruojis ceļu C.
Avots: EH I, 13
aicināt
aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I 4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].
Avots: ME I, 12
Avots: ME I, 12
aidēt
‡ aîdêt 2 Rutzau, (mit aĩ ) Dunika (li. aidė´ti ), lärmen (Rutzau), widerhallen: kas dimdē[ja], kas aidē[ja] gar istubinu? VL. aus Rutzau FBR. VIII, 141. tāds truoksnis, ka visa istaba aidēt aid Janš. Mežv. ļaudis II, 9.
Avots: EH I, 4
Avots: EH I, 4
aidu
aidu, Interj., heisa! Pūrs I, 114 (cf. li. aĩdas, das Echo): aìdu, aìdu, vasariņa, daudz apsēju rācentiņu BW. 28572.
Avots: ME I, 12
Avots: ME I, 12
aija
aijā
aijādīt
‡ àizjādît,
1) wiederholt hin-, wegreiten
(mit ã ) Lems.;
2) = ‡ àizjādelêt (mit â ) Peb.;
3) wegtreiben, -jagen:
a. čigānus nuo mājas (mit â ) C.
Avots: EH I, 27
1) wiederholt hin-, wegreiten
(mit ã ) Lems.;
2) = ‡ àizjādelêt (mit â ) Peb.;
3) wegtreiben, -jagen:
a. čigānus nuo mājas (mit â ) C.
Avots: EH I, 27
aijāt
aĩjât, -ãju, aĩjinât (li. ajoti "einem Kind etwas vorsingen" G. St.), wiegen, lullen, das Wiegenlied singen, hersagen: viens laipniem vārdiem aijina:"aijā, aijā, mazuo bērniņ, eņģelīši tevi aijā" LP. VII, 170. Reflex. aĩjâtiês, sich wiegen: aijājies, mans mazais bāleliņ BW. 1847.
Kļūdu labojums:
1847 = 1897
Avots: ME I, 12
Kļūdu labojums:
1847 = 1897
Avots: ME I, 12
aijimt
aiļa
aile
aile,
1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;
2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡
4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡
5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡
6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 4
1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;
2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡
4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡
5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡
6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 4
aile
aile, aila [in Meiran àila 2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),
1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. 1.
2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].
3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].
Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu
Avots: ME I, 12, 13
1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. 1.
2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].
3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].
Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu
Avots: ME I, 12, 13
aile
aina
aina, das Bild, die sinnliche Erscheinung eines Gegenstandes oder malerischen Vorgangs; das Bild, die Arbeit des Malers heisst gle̦zna. aina, ein in neuer Zeit oft gebrauchtes Wort, kommt zum ersten Mal in der Literatur vor in A. I, 528: aina iz se̦najiem laikiem nuo Fr. Mālberģa. jūs par daudz šīs... ainas iztē̦luojat Rain.
Avots: ME I, 13
Avots: ME I, 13
ainava
ainava, Gemälde, die Landschaft A. I, 528. Puškina kaujas ainava "Poltava" ir vare̦na MWM. V, 467.
Avots: ME I, 13
Avots: ME I, 13
aiņemt
àizņemt,
7)
a) : skrūvīte tik maza, ka nevar ar griežamuo aizņemt Golg. kad aizņē̦muši (oder = iele̦nkuši?) lāci, tad tas citur nevarējis glābties Janš. Apskats 1903, S. 13.
Avots: EH I, 41
7)
a) : skrūvīte tik maza, ka nevar ar griežamuo aizņemt Golg. kad aizņē̦muši (oder = iele̦nkuši?) lāci, tad tas citur nevarējis glābties Janš. Apskats 1903, S. 13.
Avots: EH I, 41
aiņiebt
‡ àizņiebt, 1) hin-, weglaufen N. - Peb., Stomersee, Tirsen u. a.: aizņieba, ka mati vien nuokustēja;
2) zudrücken
Erlaa (mit iê ), Sessw.: a. acis; a. āķi Vank.
Avots: EH I, 41
2) zudrücken
Erlaa (mit iê ), Sessw.: a. acis; a. āķi Vank.
Avots: EH I, 41
aire
aire
aire, die das Stützgerüste bildenen dicken Seitenstangen einer Schaukel. Lasd., Bers., Erlaa [in Rujen aĩre, eine Schwungstange; wohl zu ailis 1 - 3].
Avots: ME I, 13
Avots: ME I, 13
airēt
aĩrêt, Refl. -tiês, ‡
3) rudern
(intr.): (saule) airējas pāri jūŗai Janš. Mežv. ļ. I, 239. (von einem Präsensstamm auf -(i̯)o- ): airies pate (rudere dich selbst), uošu laiva! BW. 4545 var. airies (Var.: iries ) pate maliņā! BW. 30724 var.; vgl. auch nom. s. zem. g. neairama BW. 4712 und II p. plur. aiŗat! 33969, 2 var.
Avots: EH I, 5
3) rudern
(intr.): (saule) airējas pāri jūŗai Janš. Mežv. ļ. I, 239. (von einem Präsensstamm auf -(i̯)o- ): airies pate (rudere dich selbst), uošu laiva! BW. 4545 var. airies (Var.: iries ) pate maliņā! BW. 30724 var.; vgl. auch nom. s. zem. g. neairama BW. 4712 und II p. plur. aiŗat! 33969, 2 var.
Avots: EH I, 5
airēt
aĩrêt, -ẽju, -ẽju, aĩrât (Lind.), tr. u. intr., rudern: airēt laivu, bāleliņi BW. 14307,4; airējams kuģis ein Ruderschiff. Refl. airēties,
1) um die Wette rudern,
2) sich am Rudern ergötzen:
iekāpu laivā un airējuos Skalbe. Subst. airê̦tãjs, der Ruderer, Ruderknecht.
Kļūdu labojums:
-ẽju, -ẽju = -ẽju od. -u, -ẽju
airēt laivu = airiet laivu
Avots: ME I, 13
1) um die Wette rudern,
2) sich am Rudern ergötzen:
iekāpu laivā un airējuos Skalbe. Subst. airê̦tãjs, der Ruderer, Ruderknecht.
Kļūdu labojums:
-ẽju, -ẽju = -ẽju od. -u, -ẽju
airēt laivu = airiet laivu
Avots: ME I, 13
airināt
airīt
aĩrît, -u, -ĩju, zuobus, die Zähne zeigen, grinsen, lachen: viņš zuobus vien aira. Refl. - tiês, unbändig sein: kuo tu tur airies? AP. [Vielleicht mit sekundärem Ablaut (vgl. gainît: li. ginti) zu irt "sich zertrennen", li. irti "пороть, драть" (kùrmis žẽmę iria), wozu anscheinend auch le. irga "ein grinsender Mensch". Vgl. russ. скàлить зубы, щель: le. šķelt u. a.]
Avots: ME I, 14
Avots: ME I, 14
airkāji
ait
aita
aita
àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].
1) als Gattungsbegriff des Schafes,
2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf
1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;
2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.
Avots: ME I, 14
1) als Gattungsbegriff des Schafes,
2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf
1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;
2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.
Avots: ME I, 14
aitāda
àitâda, Schafsfell; àitcirpis, der Schafscherer Dr.; àitu diena, der 25. November Etn. II, 121; àitgans, aitu gans, Schäfer; àitu kūts, Schafsstall; àitu suns, Schäferhund; àitstallis, Schafsstall.
Avots: ME I, 14
Avots: ME I, 14
aitašķi
aitele
aitene
‡ aitene, das Schaf Stomersee; ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege (mit aĩ ) Siuxt n. Fil. mat. 65: aunelim arvienu labāka vilna kâ aitenei.
Avots: EH I, 5
Avots: EH I, 5
aitieši
aitkopība
aitnīca
aiz
àiz,
3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;
4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;
5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡
7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.
Avots: EH I, 5
3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;
4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;
5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡
7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.
Avots: EH I, 5
aiz
àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.
Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.
Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:
1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.
2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).
3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.
4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.
5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.
6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.
Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet
1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;
2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;
3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;
4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.
Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen
1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;
2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;
3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;
4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;
5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;
6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;
7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);
8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.
9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.
Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen
Avots: ME I, 14, 15, 16, 17
Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.
Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:
1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.
2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).
3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.
4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.
5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.
6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.
Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet
1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;
2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;
3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;
4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.
Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen
1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;
2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;
3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;
4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;
5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;
6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;
7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);
8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.
9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.
Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen
Avots: ME I, 14, 15, 16, 17
aiza
aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza 2 in Talsen],
1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;
2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;
3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).
Avots: ME I, 17
1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;
2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;
3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).
Avots: ME I, 17
aiza
aizači
aizada
aizada
aizadi
àizadi [Bersohn], Demin. -iņi, [angefangenes Strickwerk]: tuos cimdiņus brāļam devu, kur sajuka aizadiņi (Var.: pāradiņi, pāradiņas und raksti) BW. 25488. tã cimdiem adījuse aizadus Jan.
Avots: ME I, 17
Avots: ME I, 17
aizadīt
‡ àizadît,
1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,
a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),
b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;
2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;
3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;
4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.
Avots: EH I, 5, 6
1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,
a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),
b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;
2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;
3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;
4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.
Avots: EH I, 5, 6
aizaicināt
aizaijāt
aizaizcitugada
aizaizvakar
aizāķēt
àizãķêt: ‡ Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) zuhaken: svārki nepareizi aizāķējušies;
2) sich
(dat.) zuhaken Dunika, Kal. u. a.: a. sev svārkus.
Avots: EH I, 7
1) sich
(acc.) zuhaken: svārki nepareizi aizāķējušies;
2) sich
(dat.) zuhaken Dunika, Kal. u. a.: a. sev svārkus.
Avots: EH I, 7
aizāķēt
aizallēt
‡ àizal˜lêt Siuxt,
1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;
2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.
Avots: EH I, 6
1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;
2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.
Avots: EH I, 6
aizalvīt
aizalvot
aizārdēt
àizdãrdêt: knatternd, knarrend fort-, hinfahren: rati pa sasalušuo ceļu aizdārdēja AP., Lems., Salis, Warkh. ‡ Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen, rollen: pē̦rkuons aiz meža aizdārdējās Schwanb.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizārdīt
‡ àizārdît,
1) bis zu einer gewissen Stelle trennen:
a. zeķi līdz caurumam;
2) anfangen zu trennen:
a. vìli. Refl. -tiês: man aizārdījās par tālu, ich habe versehentlich zu weit getrennt.
Avots: EH I, 7
1) bis zu einer gewissen Stelle trennen:
a. zeķi līdz caurumam;
2) anfangen zu trennen:
a. vìli. Refl. -tiês: man aizārdījās par tālu, ich habe versehentlich zu weit getrennt.
Avots: EH I, 7
aizart
àizar̂t, ‡
4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,
1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;
2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;
3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;
4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.
Avots: EH I, 6
4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,
1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;
2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;
3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;
4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.
Avots: EH I, 6
aizart
àizar̂t,
1) bis zu einer bestimmten Stelle pflügen:
aizari līdz vagas galam;
2) abpflügen, wegpflügen:
nuo sava kaimiņa lauka kuo aizart un savam pieart (Elv.);
3) pflügend zerstören:
ceļu aizart; pflügend versperren (einen Weg): bij draudējis - (ceļu) aizart un aizsēt Druva II, 278.
Avots: ME I, 17
1) bis zu einer bestimmten Stelle pflügen:
aizari līdz vagas galam;
2) abpflügen, wegpflügen:
nuo sava kaimiņa lauka kuo aizart un savam pieart (Elv.);
3) pflügend zerstören:
ceļu aizart; pflügend versperren (einen Weg): bij draudējis - (ceļu) aizart un aizsēt Druva II, 278.
Avots: ME I, 17
aizāt
aizaudi
àizaudi: aizaudi ir ar vienkāršāku dziju un ar citu krāsu Bauske, Golg., Sessw., Trik.; "diegu gali, kuo aps,ien ap buomi aude̦kla sākumā" Bers.; "dzija, ar kuo iesāk aust" Golg. Zu streichen I 17 der Satz "hierzu auch das folgende Wort?".
Avots: EH I, 6
Avots: EH I, 6
aizaudi
aizaudināt
aizaudiņi
aizaudiņi
àizaudiņi [oder zu àut; Fusstücher?]: auž juostiņas, aizaudiņus, auž baltās vilnainītes (Var.: apaudiņus, apaudītes, apaudas, apaviņus) BW. 7492.
Avots: ME I, 17
Avots: ME I, 17
aizaudzēt
àizaûdzêt,
1) : kad bacviņi aizaudzē̦ti ar zâli, tad jie labi neaug Zvirgzdine; ‡
2) sich allmählich mit Schmutz anfüllen lassen:
ustaba aizaudzē̦ta ai dubļiem Zvirgzdine. ausis aizaudzē̦tas netīras kai cūkai ebenda.
Avots: EH I, 6
1) : kad bacviņi aizaudzē̦ti ar zâli, tad jie labi neaug Zvirgzdine; ‡
2) sich allmählich mit Schmutz anfüllen lassen:
ustaba aizaudzē̦ta ai dubļiem Zvirgzdine. ausis aizaudzē̦tas netīras kai cūkai ebenda.
Avots: EH I, 6
aizaudzēt
aizaudzināt
aizaugt
àizaûgt,
2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡
3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡
4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.
Avots: EH I, 6
2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡
3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡
4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.
Avots: EH I, 6
aizaugt
àizaûgt,
1) verwachsen, von Gärten, Feldern, Wiesen, Wunden:
dārzs aizaudzis nezālēm, pļavas aizaugušas krūmiem, pušums aizaudzis, durvis ar sūnām aizaugušas BW. 11136;
2) im Wachsen zuvorkommen, überleben:
Stendera gar,ajā mūžā visas tā laika zīmes atruodamas, gan tādas, nuo kur,ām tas izaudzis, gan tādas, kur,as tas aizaudzis Kundz. St. 20.
Avots: ME I, 17
1) verwachsen, von Gärten, Feldern, Wiesen, Wunden:
dārzs aizaudzis nezālēm, pļavas aizaugušas krūmiem, pušums aizaudzis, durvis ar sūnām aizaugušas BW. 11136;
2) im Wachsen zuvorkommen, überleben:
Stendera gar,ajā mūžā visas tā laika zīmes atruodamas, gan tādas, nuo kur,ām tas izaudzis, gan tādas, kur,as tas aizaudzis Kundz. St. 20.
Avots: ME I, 17
aizauklēt
‡ àizaũklêt,
1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. māte aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;
2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.
Avots: EH I, 6
1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. māte aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;
2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.
Avots: EH I, 6
aizaulekšot
aizaulekšot
aizaurēt
‡ àizaũrêt,
1) schreiend, rufend fortjagen:
vilku;
2) vollschreien
(perfektiv) Dunika, O. - Bartau: a. kam ausis;
3) "aurē̦dams aiziet" Dunika, O. - Bartau.
Avots: EH I, 7
1) schreiend, rufend fortjagen:
vilku;
2) vollschreien
(perfektiv) Dunika, O. - Bartau: a. kam ausis;
3) "aurē̦dams aiziet" Dunika, O. - Bartau.
Avots: EH I, 7
aizauši
aizaut
‡ àizàut,
1) anfangen die Füsse zu bekleiden:
a. kājas Lubn.;
2) eilig die Füsse bekleiden:
a. kājas Bauske, Erlaa, Lems., Sessw., Trik.
Avots: EH I, 7
1) anfangen die Füsse zu bekleiden:
a. kājas Lubn.;
2) eilig die Füsse bekleiden:
a. kājas Bauske, Erlaa, Lems., Sessw., Trik.
Avots: EH I, 7
aizāzēt
aizbādēt
aizbadīt
àizbadît,
2) : a. grāvi Warkl.; ‡
3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,
1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;
2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;
3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;
4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 7
2) : a. grāvi Warkl.; ‡
3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,
1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;
2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;
3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;
4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 7
aizbadīt
àizbadît, tr.,
1) mit den Hörnern fortstossen,
2) verstopfen:
būtu savas nama durvis ar ērceti aizbadīj(u)si BW. 15686,1.
Avots: ME I, 18
1) mit den Hörnern fortstossen,
2) verstopfen:
būtu savas nama durvis ar ērceti aizbadīj(u)si BW. 15686,1.
Avots: ME I, 18
aizbaidēt
aizbaidīt
àizbaĩdît: ‡ Refl. -tiês,
1) sich fortscheuchen:
viņš neļāvās aizbaidīties;
2) sich so erschrecken, dass man nicht mehr sprechen kann
BielU.: (mežsargs) bijis aplam aizbaidījies Janš. Dzimtene 2 I, 71.
Avots: EH I, 7
1) sich fortscheuchen:
viņš neļāvās aizbaidīties;
2) sich so erschrecken, dass man nicht mehr sprechen kann
BielU.: (mežsargs) bijis aplam aizbaidījies Janš. Dzimtene 2 I, 71.
Avots: EH I, 7
aizbaidīt
àizbaĩdît, tr., verscheuchen: krītuoša lapa aizbaidīja bailīguo zaķi. dzīve būtu aizbaidījusi jūsmīguo salkanību Jans.
Avots: ME I, 18
Avots: ME I, 18
aizbakāt
aizbaknīt
aizbālēt
‡ àizbãlêt, ein wenig bleichen (intr.), zu bleichen anfangen: aizblilējusi drēbe, lapa Bauske, Golg.
Avots: EH I, 8
Avots: EH I, 8
aizbalināt
‡ àizbalinât, anfangen zu bleichen (tr.); ein wenig bleichen, weiss machen: aude̦kls ir tikai aizbalināts. a. putru ar krējumu Mahlup, nee̦suot, ar kuo putras aizbalināt Warkl.
Avots: EH I, 7
Avots: EH I, 7
aizbalzīt
‡ àizbàlzît, zudeckend hinter etwas stecken: a. se̦gu aiz muguras. Refl. -tiês, sich zudeckend, den Rand der Decke hinter den Rücken oder den Bettrand stecken: viņš ir labi aizbalzījies.
Avots: EH I, 7
Avots: EH I, 7
aizbangot
aizbarkšēt
‡ àizbarkš(ķ)êt,
1) rasselnd sich fortbewegen:
rati aizbarkšķ;
2) betäubt werden (von den Ohren gesagt):
ausis aizbarkšķ nuo runas.
Avots: EH I, 8
1) rasselnd sich fortbewegen:
rati aizbarkšķ;
2) betäubt werden (von den Ohren gesagt):
ausis aizbarkšķ nuo runas.
Avots: EH I, 8
aizbarkšķēt
‡ àizbarkš(ķ)êt,
1) rasselnd sich fortbewegen:
rati aizbarkšķ;
2) betäubt werden (von den Ohren gesagt):
ausis aizbarkšķ nuo runas.
Avots: EH I, 8
1) rasselnd sich fortbewegen:
rati aizbarkšķ;
2) betäubt werden (von den Ohren gesagt):
ausis aizbarkšķ nuo runas.
Avots: EH I, 8
aizbarot
‡ àizbaruôt, àizbaŗuôt,
1) anfangen zu füttern, mästen:
aizbaruots vepris PS.;
2) anfangs reichlich füttern:
jauni suņi jāaizbaŗuo, lai vē̦lāk ē̦d mazāk Erlaa, KatrE., Sessw.;
3) mit einem schädlichen Futter füttern:
zirgs aizbaŗuots Lubn.;
4) an ein Futter gewöhnen, durch ausgelegtes Futter anlocken:
a. stirnas, zaķus, zivis Ob. - Bartau, Rutzau. Refl. -tiês, anfangen sich aufzumästen: sivē̦ns jau labi aizbaruojies Bauske.
Avots: EH I, 8
1) anfangen zu füttern, mästen:
aizbaruots vepris PS.;
2) anfangs reichlich füttern:
jauni suņi jāaizbaŗuo, lai vē̦lāk ē̦d mazāk Erlaa, KatrE., Sessw.;
3) mit einem schädlichen Futter füttern:
zirgs aizbaŗuots Lubn.;
4) an ein Futter gewöhnen, durch ausgelegtes Futter anlocken:
a. stirnas, zaķus, zivis Ob. - Bartau, Rutzau. Refl. -tiês, anfangen sich aufzumästen: sivē̦ns jau labi aizbaruojies Bauske.
Avots: EH I, 8
aizbārt
‡ àizbãrt,
1) scheltend fortjagen, fortschaffen:
a. kuo pruojām. Refl. -tiês, eine kurze Zeitlang schelten: tē̦vs aizbārās un apklusa.
Avots: EH I, 8
1) scheltend fortjagen, fortschaffen:
a. kuo pruojām. Refl. -tiês, eine kurze Zeitlang schelten: tē̦vs aizbārās un apklusa.
Avots: EH I, 8
aizbaudīt
‡ àizbaudît,
1) schmecken
Palejas J. VII;
2) einen Imbiss nehmen:
tukšā dūšā vajag kuo aizbaudīt Lubn.
Avots: EH I, 8
1) schmecken
Palejas J. VII;
2) einen Imbiss nehmen:
tukšā dūšā vajag kuo aizbaudīt Lubn.
Avots: EH I, 8
aizbaurot
‡ àizbauŗuôt, àizbauruôt,
1) voll brüllen
(perfektiv): bē̦rns rauduot aizbauŗuojis citiem ausis;
2) brüllend sich entfernen:
vērsis aizbauŗuo. Refl. -tiês, ein wenig brüllen (perfektiv): vērsis aizbauruojās Bauske.
Avots: EH I, 8
1) voll brüllen
(perfektiv): bē̦rns rauduot aizbauŗuojis citiem ausis;
2) brüllend sich entfernen:
vērsis aizbauŗuo. Refl. -tiês, ein wenig brüllen (perfektiv): vērsis aizbauruojās Bauske.
Avots: EH I, 8
aizbāze
aizbāzīt
‡ àizbâzît,
1) wiederholt hinter etwas stecken;
2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,
1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;
2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;
3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.
Avots: EH I, 8
1) wiederholt hinter etwas stecken;
2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,
1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;
2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;
3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.
Avots: EH I, 8
aizbāzt
àizbâzt, tr.,
1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;
2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,
1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;
2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.
Avots: ME I, 18
1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;
2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,
1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;
2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.
Avots: ME I, 18
aizbazūnēt
‡ àizbazũnêt,
1) (laut weinend) vollposaunen, betäuben
(perfektiv): a. kam ausis;
2) laut weinend sich entfernen:
zē̦ns aizbazūnēja uz mājām Dunika.
Avots: EH I, 8
1) (laut weinend) vollposaunen, betäuben
(perfektiv): a. kam ausis;
2) laut weinend sich entfernen:
zē̦ns aizbazūnēja uz mājām Dunika.
Avots: EH I, 8
aizbēdāt
‡ àizbè̦dât,
1) sich grämend (dadurch etwas) entfernen, beseitigen:
tā bē̦da jau sen aizbē̦dāta Salis;
2) kuo nu daudz aizbē̦dāsi? Bauske, Lubn., was soll man sich viel grämen?
Avots: EH I, 9
1) sich grämend (dadurch etwas) entfernen, beseitigen:
tā bē̦da jau sen aizbē̦dāta Salis;
2) kuo nu daudz aizbē̦dāsi? Bauske, Lubn., was soll man sich viel grämen?
Avots: EH I, 9
aizbēdināt
aizbedīt
aizbēdzināt
àizbêdzinât, fakt. zu àizbêgt, fliehen machen, weg-, hinjagen: lielgruntnieku spaidi bija aizbēdzinājuši zemniekus un amatniekus lielā vairumā pilsē̦tās Pūrs III, 52.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizbēgalēt
‡ àizbē̦galêt, (wiederholt) davonlaufen, entfliehen: kāzinieki palika nemierīgi un aizbē̦galēja katrs uz savu sē̦tu Pas. IV, 235 (aus Atašiene). visi aizbē̦galē, kur katrs Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 9
Avots: EH I, 9
aizbēgt
aizbēgt
àizbêgt, entfliehen, davonlaufen, hinlaufen: vilkam kliedzu, tas aizbēga BW. 13074. meitas aizbēga uz klēti BW. III, 1, 81.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizbēguļot
aizbeigt
‡ àizbèigt,
1) endgültig töten:
a. cūku, lai nemuocās Bers., Lubn., Prl., Sessw.;
2) abquälen, ermüden:
(viņš) mani tâ aizbeidza, ka ne˙kur likties Gr. - Buschh. Refl. -tiês, sich abquälen: pa˙visam aizbeidzuos Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 8
1) endgültig töten:
a. cūku, lai nemuocās Bers., Lubn., Prl., Sessw.;
2) abquälen, ermüden:
(viņš) mani tâ aizbeidza, ka ne˙kur likties Gr. - Buschh. Refl. -tiês, sich abquälen: pa˙visam aizbeidzuos Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 8
aizbekot
‡ àizbe̦kuôt,
1) Pilze sammelnd fortgehen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
a. līdz viņai meža malai Bauske. viņš man aizbe̦kuojis priekšā C.;
2) eilig fortgehen, fortlaufen:
bē̦rns nez kur aizbe̦kuojis Lubn.
Avots: EH I, 8
1) Pilze sammelnd fortgehen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
a. līdz viņai meža malai Bauske. viņš man aizbe̦kuojis priekšā C.;
2) eilig fortgehen, fortlaufen:
bē̦rns nez kur aizbe̦kuojis Lubn.
Avots: EH I, 8
aizbelzt
àizbèlzt, intr., langsman sich wegschleppen: viņš šuorīt aizbelza uz mežu! Annenhof, Mar.; cf. belzt.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizbendēt
aizbere
aizbērēt
àizbẽrt,
1) zuschütten,
aku, 1. Mos. 26, 15; bezdibeni LP. I, 185; kapu;
2) hinter etw. schütten:
tam es aizbēru piparus aiz astes MWM. VII, 894.
Avots: ME I, 19
1) zuschütten,
aku, 1. Mos. 26, 15; bezdibeni LP. I, 185; kapu;
2) hinter etw. schütten:
tam es aizbēru piparus aiz astes MWM. VII, 894.
Avots: ME I, 19
aizbērt
àizbẽrt,
1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,
1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;
2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.
Avots: EH I, 9
1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,
1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;
2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.
Avots: EH I, 9
aizberzēt
‡ àizber̂zêt,
1) (wiederholt) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. netīrumus aiz naga Lems., Salis;
2) (wiederholt) reibend forttreiben:
a. miegu pruojām;
3) (wiederholt) reibend schliessen, zumachen:
acis a. (anschwellen machen). Refl. -tiês, beim (wiederholten) Reiben versehentlich hinter etwas geraten: man kas aiz naga aizberzējies Lems., Salis.
Avots: EH I, 8, 9
1) (wiederholt) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. netīrumus aiz naga Lems., Salis;
2) (wiederholt) reibend forttreiben:
a. miegu pruojām;
3) (wiederholt) reibend schliessen, zumachen:
acis a. (anschwellen machen). Refl. -tiês, beim (wiederholten) Reiben versehentlich hinter etwas geraten: man kas aiz naga aizberzējies Lems., Salis.
Avots: EH I, 8, 9
aizberzt
‡ àizber̂zt,
1) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. cepetim sāli aiz ādas;
2) reibend, scheuernd bis zu einem gewissen Ptinkt gelangen:
a. grīdu līdz pusei. Refl. -tiês, mit dem Reiben, Scheuern bis zu einem gewissen Punkt gelangen: e̦sam jau līdz pusei aizbe̦rzušās.
Avots: EH I, 9
1) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. cepetim sāli aiz ādas;
2) reibend, scheuernd bis zu einem gewissen Ptinkt gelangen:
a. grīdu līdz pusei. Refl. -tiês, mit dem Reiben, Scheuern bis zu einem gewissen Punkt gelangen: e̦sam jau līdz pusei aizbe̦rzušās.
Avots: EH I, 9
aizbezdēt
‡ àizbezdêt Warkl., fistend entfernen oder sperren: vilkacis tam rīkli aizbezâējis, sagt man von einem heiseren Menschen Siuxt.
Avots: EH I, 9
Avots: EH I, 9
aizbīdelēt
aizbīdelēt
‡ II àzbĩdelêt, forttaumeln, bis zu einem gewissen Punkt hintaumeln: a. uz māju Stenden.
Avots: EH I, 9
Avots: EH I, 9
aizbidināt
aizbīdināt
aizbīdināt
‡ àizbīdinât, langsam, mit Mühe (hinter etwas) hinschieben: a. aizšaujamuo durīm priekšā Schwanb., Treiden.
Avots: EH I, 9
Avots: EH I, 9
aizbīdīt
àizbìdît, ‡
2) verriegeln, verstopfen
(mit î 2 ) Sassm.: duris, muti. - Part. aizbîdāmais 2, der Riegel Sassm.
Avots: EH I, 10
2) verriegeln, verstopfen
(mit î 2 ) Sassm.: duris, muti. - Part. aizbîdāmais 2, der Riegel Sassm.
Avots: EH I, 10
aizbīdīt
àizbìdît, tr., weg-, hinschieben, hinter etw. schieben: aizb. sienu pie šķūņa. Refl. -tiês, sich hinschieben: aizsainis lapsai aizbīdījies aiz ausīm LP. I, 169.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizbiedēt
aizbiedināt
aizbiezēt
‡ àizbìezêt: migla aizbiezējusi priekšā, der Nebel hat sich - dichter werdend - davorgelagert.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizbiknīt
‡ àizbiknît Sessw. u. a.,
1) wegstossen, wegschubsen;
2) hinter etwas stossen, schubsen
(perfektiv): viens puika aizbiknīja uotru aiz galda.
Avots: EH I, 9
1) wegstossen, wegschubsen;
2) hinter etwas stossen, schubsen
(perfektiv): viens puika aizbiknīja uotru aiz galda.
Avots: EH I, 9
aizbildēt
aizbildiņa
aizbildiņa, àizbildĩte, Hülfe, Schutz, Vormundschaft: maza, maza aizbildiņa nuo tā viena bāleliņa (Var.: aizbildĩte) BW. 13734.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizbildināt
àizbilˆdinât, tr., entschuldigen, nach U., auch àizbildêt: aizbildini mani, ka tik ilgi Tev nee̦smu rakstījis. Refl. -tiês, sich antschuldigen, sich rechtfertigen: visi aizbildinājās ar steidzamiem darbiem LP. I, 170. tev jāaizbildinās par viņam nuodarītām pārestībām. man jāaizbildinājas, vai pat jāatvainuojas Vēr. I, 1464. aizbilˆdinâtãjs, der Fürsprecher; àizbilˆdinãjums, aizbildinâšanâs, die Entschuldigung.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizbildnība
aizbildniecība
aizbildniecĩba, Vormundschaft, Protektorat: par bē̦rna mantu ieceļ aizbildniecību MWM. V, 377. mana ve̦dekla bez manas ziņas mani tur aizbildniecībā Vēr. I, 523. tas atraidījis priekšlikumu pieņemt angļu valdības aizbildniecību par šuo salu A. XIII, 417.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizbimbāt
‡ àizbim̃bât,
1) laut weinend sich entfernen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
vinš aizbimbāja;
2) laut weinend betäuben, zufallen machen:
bē̦rns aizbimbāja mātei ausis.
Avots: EH I, 9
1) laut weinend sich entfernen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
vinš aizbimbāja;
2) laut weinend betäuben, zufallen machen:
bē̦rns aizbimbāja mātei ausis.
Avots: EH I, 9
aizbirdināt
aizbirināt
aizbirt
àizbir̃t, intr., verschüttet werden, zusammenstürzen, hinter etwas fallen, rieseln: plaisa, avuoti aizbiruši LP. VII, 357, 1027. siens aizbiris aiz apkakles.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizbirzīt
‡ àizbìrzît, aizbir̂žuôt 2 Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.
Avots: EH I, 9
Avots: EH I, 9
aizbiržot
aizbirzt
‡ àizbir̂zt, zerbröckelnd (intr.) hinter etwas fallen (perfektiv): siens aizbirzis aiz kakla.
Avots: EH I, 9
Avots: EH I, 9
aizbizenēt
aizbizināt
aizbizinēt
aizblākšķināt
‡ àizblàkšķinât 2 Saikava, sich mit Geklapper entfernen: ve̦zums ar dēļu galiem aizblākšķināja pruom pa ceļu Saikava.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblankot
aizblārkšēt
aizblaugznāt
‡ àizblaugznât, sich bis zu einer gewissen Stelle mit Schinn bedecken: āda aizblaugznājusi līdz acīm Schwitten.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizbļaut
àizbļaût,
2) auch von Menschen gesagt
("nevēlēt labu"): tâ ar˙vien saka - tāds ve̦cs cilvē̦ks tikai aizbļauj Strasden; ‡
3) vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Ass. - Kalt., Golg. u. a. Refl. -tiês auch Zvirgzdine: guovs nelabā balsā aizbļāvēs. visā galvā aizbļāvēs puika nuo suņa.
Avots: EH I, 11
2) auch von Menschen gesagt
("nevēlēt labu"): tâ ar˙vien saka - tāds ve̦cs cilvē̦ks tikai aizbļauj Strasden; ‡
3) vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Ass. - Kalt., Golg. u. a. Refl. -tiês auch Zvirgzdine: guovs nelabā balsā aizbļāvēs. visā galvā aizbļāvēs puika nuo suņa.
Avots: EH I, 11
aizbļaut
àizbļaût,
1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;
2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.
Avots: ME I, 20
1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;
2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.
Avots: ME I, 20
aizblāvēt
aizblāvēt
aizblāvot
aizblāzt
aizblēdīt
‡ àizblèdît, durch Betrug fortschaffen, hinschaffen: a. mantas nuo mājas pruom. Refl. -tiês, heimlich, durch Betrug sich entfernen, hingelangen: a. uz kruogu.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblēt
‡ àizblêt, vollblöken, blökend betäuben (perfektiv): aitas man aizblēja ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu blöken anfangen: aitas aizblējās.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblieķēt
‡ àizbliẽķêt,
1) bis zu einem gewissen Punkt flach schlagen:
piedarba kulu aizblieķēja līdz vidum;
2) (mit einer Lehmschicht, sie datüber breitend und festschlagend) sperren:
a. ar māliem žurku alas.
Avots: EH I, 10
1) bis zu einem gewissen Punkt flach schlagen:
piedarba kulu aizblieķēja līdz vidum;
2) (mit einer Lehmschicht, sie datüber breitend und festschlagend) sperren:
a. ar māliem žurku alas.
Avots: EH I, 10
aizblietēt
aizblīkšķināt
àizblĩkšķinât, ‡
2) einen lauten Knall hervorbringend zufallen machen, betäuben:
ar šaudīšanu a. kam ausis.
Avots: EH I, 10
2) einen lauten Knall hervorbringend zufallen machen, betäuben:
ar šaudīšanu a. kam ausis.
Avots: EH I, 10
aizblīkšķināt
àizblĩkšķinât, - kšinât, tr., intr., knallend wegschnellen: šauj irbju pulkā iekšā un aizblīkšina gar,ām, schiesst vorüber MWM. VII, 237. K.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizblīvēt
‡ àizblĩvêt, dicht zusammenpackend schliessen, zumachen: a. duris ar sienu (Heu vor der Tür zusammentreten). Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens vadi aizblīvējušies.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblīžģēt
‡ àizblìžģêt 2 Saikava, von einem sich entfernenden Laut, der durch Waten od. Fahren durch Kot verursacht wird: blīžģēt vien aizblīžgēja pa pašu ceļa vidu, dubļi vien nuostiepēs Saikava.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblodīt
‡ àizbluodît, sich verirren: aizbluodīja sēnēs iedams Kaltenbrunn, Warkh. Refl. -tiês, umherirrend irgendwo hingelangen Wandsen, (mit ùo 2 ) Warkh. In Kaltenbr. und Warkh., wo uo zu ū geworden ist, mit ū gesprochen.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbluķēt
àizbluķêt, mit der Feldrolle bis zu einem gewissen Punkt abrollen: a. līdz lauka uotram galam Siuxt.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblūkšķēt
‡ àizblūkšķêt, lärmend hingehen, fortgehen: viņš ar saviem lielajiem zābakiem steidzīgi aizblūkšķēja AP.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblunkšķināt
‡ àizblun̂kšķinât Saikava, mit einer Stange ins Wasser schlagend und dadurch einen gewissen Schall hervorrufend, hingelangen: kâ sāc nuo lejas, tâ blunkškini, līdz kāmet aizblunkšķini da tīklam! Saikava.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblūžģēt
aizblūžģināt
‡ àizblùžģinât 2 Saikava, = ‡ àizblùžģêt 2 ; kâ tī guovs aizblūžģina pa grāvi uz leju! ūdens vien šļakst.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizboda
aizbode
aizbode
aizbuode, Biegung im Flusse; ielīkums, kuo ūdens krastam izgrauzis Etn. III, 145 [s. atbuods].
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizbojāt
àizbuõjât: ‡ Refl. -tiês, anfangen zu verderben (intr.), zu faulen: ābuols aizbuojājies.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizbojāt
aizbokāt
aizbozēt
‡ àizbuozêt, auf einen Knüttel gestützt fort-, hingehen: ve̦cais aizbuozēja uz kaimiņiem Bauske.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizbradāt
‡ àizbradât Spr.,
1) hinwaten, fortwaten:
pīlē̦ni nez kur aizbradājuši;
2) zutreten:
guovis aizbradājušas izraktuo grāvi;
3) teilweise niedertreten:
miežu lauks gar ceļu aizbradāts. Refl. -tiês, allmählich zugetreten werden: grāvītis aizbradājies cieti.
Avots: EH I, 11
1) hinwaten, fortwaten:
pīlē̦ni nez kur aizbradājuši;
2) zutreten:
guovis aizbradājušas izraktuo grāvi;
3) teilweise niedertreten:
miežu lauks gar ceļu aizbradāts. Refl. -tiês, allmählich zugetreten werden: grāvītis aizbradājies cieti.
Avots: EH I, 11
aizbrākšēt
‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbrākšķēt
‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbraucīt
‡ àizbraũcît, wiederholt streichend, streifend, abstreifend hinter etw. geraten lassen oder entfernen: a. lapas aiz kastes. a. piedurkni aiz e̦lkuona. a. matus aiz ausīm. a. smiltis pruojām.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbraukalēt
‡ àizbraũkalêt, hin- und herfahrend hingelangen: krāmu žīds aizbraukalējis līdz kaimiņu nuovadam Bauske.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbraukāt
‡ àizbraũkât, hin- und herfahrend (einmal!) hinführen: aizbraukāja zirgu pie kaimiņa Salis. Refl. -tiês, = ‡ àizbraũcinâtiês: zē̦ns aizbraukājies par tālu Salis.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbraukšēt
‡ àizbraukšêt, (Äste, Reisig) knarren machend fortlaufen Trik. Refl. -tiês, erknarren, eine ganz kurze Zeitlang knarren: mežā kas aizbraukšējās Trik.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbraukt
àizbràukt: ‡ Refl. -tiês,
1) aizbraukties garām, aneinander vorbeifahren:
viņi aizbraukušies viens uotram gaŗām Schwanb.;
2) man aizbraucies par tālu, ich bin unversehens zu weit hingefahren.
Avots: EH I, 11
1) aizbraukties garām, aneinander vorbeifahren:
viņi aizbraukušies viens uotram gaŗām Schwanb.;
2) man aizbraucies par tālu, ich bin unversehens zu weit hingefahren.
Avots: EH I, 11
aizbraukt
àizbràukt, wegfahren, hinfahren: dē̦ls aizbrauc uz e̦ze̦ru LP. IV, 2; aizbr. gaŗām, vorbei-, vorüberfahren: mēs visiem aizbraucām gar,ām, wir überholten alle im Fahren; kapsē̦tai aizbraukt gar,ām LP. VII, 148.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizbrazdāt
‡ àizbrazdât, polternd, lärmend, laut sprechend fort-, hingehen: puišu bars aizbrazdāja pa mežu pruom Dunika.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbrazdinēt
‡ àizbrazdinêt,
1) anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen
Kaltenbrunn: nez kas tur aizbrazdinēja;
2) polternd fort-, hinfahren:
tur kas gar stūri aizbrazdinēja Warkh.;
3) "līku luoču aiziet" Gr. - Buschh. Refl. -tiês "anfangen hörbar zu gehen":
tur augšā kas aizbrazdinējās Gr. - Buschh., Warkh.
Avots: EH I, 11
1) anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen
Kaltenbrunn: nez kas tur aizbrazdinēja;
2) polternd fort-, hinfahren:
tur kas gar stūri aizbrazdinēja Warkh.;
3) "līku luoču aiziet" Gr. - Buschh. Refl. -tiês "anfangen hörbar zu gehen":
tur augšā kas aizbrazdinējās Gr. - Buschh., Warkh.
Avots: EH I, 11
aizbrāzt
‡ àizbrāzt,
1) fort-, hinlaufen, -eilen
Bauske, (mit â ) C., Schujen, Trik., (mit â 2 ) Lems.: viņš aizbrāza uz kaimiņiem;
2) hinter etwas schleudern
(perfektiv): vē̦tra aizbrāza zvejniekam ve̦se̦lu šalti ūdens aiz kakla Trik.
Avots: EH I, 11
1) fort-, hinlaufen, -eilen
Bauske, (mit â ) C., Schujen, Trik., (mit â 2 ) Lems.: viņš aizbrāza uz kaimiņiem;
2) hinter etwas schleudern
(perfektiv): vē̦tra aizbrāza zvejniekam ve̦se̦lu šalti ūdens aiz kakla Trik.
Avots: EH I, 11
aizbrēcināt
aizbrēkāt
aizbrēkt
aizbrēkt
àizbrèkt,
1) überschreien,
2) von dem unheilvollen Vogelgeschrei:
kad dumpis aizbrē̦c, tad dvaša smirds JK. II, 72. kad pīpene aizbrē̦c, tad paliek dze̦lte̦ns JK. II, 71. Refl. -tiês, anfangen ein wenig zu schreien, zu weinen: bē̦rns aizbrēcās.
Avots: ME I, 20
1) überschreien,
2) von dem unheilvollen Vogelgeschrei:
kad dumpis aizbrē̦c, tad dvaša smirds JK. II, 72. kad pīpene aizbrē̦c, tad paliek dze̦lte̦ns JK. II, 71. Refl. -tiês, anfangen ein wenig zu schreien, zu weinen: bē̦rns aizbrēcās.
Avots: ME I, 20
aizbreņģēt
‡ àizbrèņģêt 2 Saikava, durch Kot hin-, wegwaten, -fahren: kāmet da Saikavai pa tādiem dubļiem aizbrenģē, zirgs putās.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbridināt
aizbriedēt
aizbrikšēt
aizbrucināt
‡ àizbrucinât,
1) reibend hinter etwas geraten machen:
a. skabargu aiz ādas Dunika;
2) anfangen zu streichen, schärfen:
a. izkapti in Treiden gehört.
Avots: EH I, 12
1) reibend hinter etwas geraten machen:
a. skabargu aiz ādas Dunika;
2) anfangen zu streichen, schärfen:
a. izkapti in Treiden gehört.
Avots: EH I, 12
aizbrudzināt
‡ àizbruzdinât,
1) ein knarrendes Geräusch hervorbringend forttreiben
Dunika;
2) = àizbruzdêt: žīds aizbruzdināja (fuhr polternd fort) pa sasalušuo ceļu.
Avots: EH I, 12
1) ein knarrendes Geräusch hervorbringend forttreiben
Dunika;
2) = àizbruzdêt: žīds aizbruzdināja (fuhr polternd fort) pa sasalušuo ceļu.
Avots: EH I, 12
aizbruģēt
‡ àizbruģêt,
1) bis zu einem gewissen Punkt pflastern
(perfektiv): a. ielu līdz tiltam;
2) pflasternd zumachen, schllessen:
grāvis aizbruģē̦ts.
Avots: EH I, 12
1) bis zu einem gewissen Punkt pflastern
(perfektiv): a. ielu līdz tiltam;
2) pflasternd zumachen, schllessen:
grāvis aizbruģē̦ts.
Avots: EH I, 12
aizbrukt
àizbrukt, ‡
2) anfangen abzubröckeln, zusammenzusinken:
ceplis jau aizbrucis, ilgi vaira nestāvēs Oknist.
Avots: EH I, 12
2) anfangen abzubröckeln, zusammenzusinken:
ceplis jau aizbrucis, ilgi vaira nestāvēs Oknist.
Avots: EH I, 12
aizbrukt
aizbružāt
‡ àizbružât,
1) die Füsse längs der Erde ziehend fortgehen
C.;
2) (mit den Füssen) zuscharren:
a. alu (caurumu) ar zemēm Fest.
Avots: EH I, 12
1) die Füsse längs der Erde ziehend fortgehen
C.;
2) (mit den Füssen) zuscharren:
a. alu (caurumu) ar zemēm Fest.
Avots: EH I, 12
aizbruzdēt
àizbruzdêt, dröhnend sich entfernen, wegrollen: pa ielām aizbruzdēja rats MWM. VIII, 740.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizbubināt
àizbubinât, iês, anfangen ein wenig zu murmeln, leise wiehern: zirgi aizbubinājās, saimnieku ieraudzījušI.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizbučot
aizbudīt
aizbudzīt
aizbūdzīt
aizbugt
‡ àizbugt, uneben werden (?): zirga lùoks liecuot aizbudzis Vīt., auf der untern Seite eines Pferdekrummholzes haben sich beim Gekrümmtwerden Unebenheiten gebildet (?).
Avots: EH I, 12
Avots: EH I, 12
aizbuinīt
‡ àizbuinît, (mit einem stumpfen Messer) unardentlich anschneiden: a. maizes klaipu Bauske, Dond.
Avots: EH I, 12
Avots: EH I, 12
aizbuknīt
aizbūkšķēt
‡ àizbūšķêt, ein dumpfes Geräusch hervorbringend fort-, hinlaufen: stirna ātri pa krūmiem aizbūšķēja Saikava. Refl. -tiês, dumpf erschallen: istabā kas aizbūšķējās Golg. aizbūšķējās 2 , kad maiss nuokrita nuo pirtsaugšas Saikava.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizbūkšķināt
aizbukurēt
‡ àizbukurêt, (etwas Schweres) hin-, wegwälzen: bukūļiem jāaizbukurē bluķi uz ragavām Saikava.
Avots: EH I, 12
Avots: EH I, 12
aizbuldurēt
‡ àizbul˜durêt,
1) fort-, hintaumein:
a. uz māju Ekau, Salis, Selg., Trik., Wandsen;
2) vollschwatzen
(perfekfiv): a. kam ausis Dunika. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang undeutlich sprechen: piedzē̦rušais vēl aizbuldurējās (sagte etwas) un tad aizmiga.
Avots: EH I, 12
1) fort-, hintaumein:
a. uz māju Ekau, Salis, Selg., Trik., Wandsen;
2) vollschwatzen
(perfekfiv): a. kam ausis Dunika. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang undeutlich sprechen: piedzē̦rušais vēl aizbuldurējās (sagte etwas) un tad aizmiga.
Avots: EH I, 12
aizbultēt
aizbultēt
àizbul˜têt, tr., verriegeln: durvis. Refl. àizbultêtiês, sich verriegeln: sieva aizbultējās pieklētī JK. V, 151.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizbumbāt
aizbumbāt
‡ I àizbum̃bât, fort-, hinrollen (tr.): a. bumbu pruojām Trik. Refl. -tiês, Kegel schiebend, Ball schlagend hingelangen: puikas aizbumbājušies līdz pašam mežam Saikava.
Avots: EH I, 12
Avots: EH I, 12
aizbumburēt
‡ àizbumburêt, mit kleinen Schritten fort-, hingehen: nabags aizbumburēja uz kaimiņiem Salis.
Avots: EH I, 12
Avots: EH I, 12
aizbungāt
‡ àizbuñgât,
1) trommelnd fort-, hingehen;
2) trommelnd betäuben, volltrommeln
(perfektiv): a. kam ausis;
3) trommelnd verscheuchen, verscheuchen überhaupt; forttreiben, fortschaffen
Ar.: a. zaķi. a. zivis (mit einer Stange) Dunika. vai nevarēji viņu a. pruojām? Ar.
Avots: EH I, 12
1) trommelnd fort-, hingehen;
2) trommelnd betäuben, volltrommeln
(perfektiv): a. kam ausis;
3) trommelnd verscheuchen, verscheuchen überhaupt; forttreiben, fortschaffen
Ar.: a. zaķi. a. zivis (mit einer Stange) Dunika. vai nevarēji viņu a. pruojām? Ar.
Avots: EH I, 12
aizburbēt
‡ àizburbêt,
1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;
2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis 2 Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 12
1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;
2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis 2 Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 12
aizburbuļot
‡ àizbur̂buļuôt, fort-, hinrieseln, -sprudeln: strautiņš man aizburbuļuoja ātri gaŗām.
Avots: EH I, 12
Avots: EH I, 12
aizburgāt
aizburnīt
‡ àizburnît, ein wenig zerknillen, zerknittern: burtnīcai dažas dapas aizburnītas Vīt.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizburt
‡ àizbur̃t,
1) fortzaubern:
a. ļaunuos garus. agrāk varējuši e̦ze̦rus ar aizburt nuo vienas vietas uz uotru Salis;
2) verzaubern, behexen:
viņš ir aizburts.
Avots: EH I, 13
1) fortzaubern:
a. ļaunuos garus. agrāk varējuši e̦ze̦rus ar aizburt nuo vienas vietas uz uotru Salis;
2) verzaubern, behexen:
viņš ir aizburts.
Avots: EH I, 13
aizburtot
‡ àizbur̃tuôt, bis zu einer gewissen Stelle hinbuchstabieren: a. līdz lappuses beigām.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizbūve
‡ àizbũve, was zum Abtrennen vorgebaut (aufgerichtet) ist; ein zwischen zwei Gebäuden eingebauter Anbau AP.: lai kāda aizbūve priekšā, bet zirgs ar guovēm ne˙kad nav kuopā Siuxt.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizbūvēt
‡ àizbũvêt,
1) vor etwas bauen
(perfektiv), verbauen: a. kam kuo priekšā. a. ceļu;
2) "zur Arbeit abfertigen":
visi jau tīrumā, bet šās nevar vien aizbūvēt uz tīrumu! Saikava. Refl. -tiês, (in einiger Entfernung) einen Neubau ausführen und dahin übersiedeln: a. mežmalē.
Avots: EH I, 13
1) vor etwas bauen
(perfektiv), verbauen: a. kam kuo priekšā. a. ceļu;
2) "zur Arbeit abfertigen":
visi jau tīrumā, bet šās nevar vien aizbūvēt uz tīrumu! Saikava. Refl. -tiês, (in einiger Entfernung) einen Neubau ausführen und dahin übersiedeln: a. mežmalē.
Avots: EH I, 13
aizčabāt
aizčabēt
‡ àizčabêt, raschelnd, schwatzend fort-, hingehen: ezis aizčabēja pruom Dunika. vecenes aizčabēja Lems. Refl. -tiês, aufrascheln: mežā lapas aizčabējās.
Avots: EH I, 14
Avots: EH I, 14
aizčabināt
àizčabinât,
1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;
2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;
3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;
4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.
Avots: EH I, 14, 15
1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;
2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;
3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;
4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.
Avots: EH I, 14, 15
aizčagāt
‡ àizčagât, (mit Stroh, Mist usw.) bewerfend verdecken: a. aizgaldu (zum Schutz vor dem Winde) Bauske.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizčakarēt
‡ àizčakarêt,
1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;
2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;
3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;
4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;
5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.
Avots: EH I, 15
1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;
2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;
3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;
4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;
5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.
Avots: EH I, 15
aizčalīt
aizčalot
àizčaluôt: ‡ Refl. -tiês, sich von der Unterhaltung hinreissen lassen: sievas aizčaluojušās.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizčalot
àizčaluôt, intr., murmelnd dahin fliessen: sudrabuotuo Uogres vilni, čaluo ātrāk - aizčaluo A. XX, 942.
Avots: ME I, 21
Avots: ME I, 21
aizčamdīt
‡ àizčam̃dît, fortscheuchen: a. vistas pruojām. a. čigānus. Refl. -tiês, tastend fort-, hingehen: a. līdz durīm Stenden.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizcapāt
‡ àizcapât Dunika,
1) mit kleinen Schritten hin-, weggehen (von kleinen Kindern):
a. līdz galdam;
2) langsam hin-, weggehen:
zirgs aizcapāja uz ganīkli.
Avots: EH I, 13
1) mit kleinen Schritten hin-, weggehen (von kleinen Kindern):
a. līdz galdam;
2) langsam hin-, weggehen:
zirgs aizcapāja uz ganīkli.
Avots: EH I, 13
aizčāpot
aizčāpot
aizčauvēt
‡ àizčaũvêt, ein geringes Geräusch verursachend fortscheuchen: a. vistas, zaķus Jürg.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizcelāt
àizce̦lât, wiederholt, allmählich fort-, hinheben: