Paplašinātā meklēšana

âbuõlaite: auch Warkl. (âbùolàite ² ): ābuolaitē lini labi aug.

Avots: EH I, 192

‡ aĩtele Frauenb., ein junges Schaf.

Avots: EH I, 5

‡ aitene, das Schaf Stomersee; ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege (mit aĩ ) Siuxt n. Fil. mat. 65: aunelim arvienu labāka vilna kâ aitenei.

Avots: EH I, 5

àitenes: anchusa arvensis; ‡

2) eine Art Pilze
(mit aî ² ) Salis, Sussikas.

Avots: EH I, 5

àitenes, Acker-Krummhals (Lycopsis arvensis L.) RKr. II, 73, Konv. ²

Avots: ME I, 14

àizgàite,

1) : uz labu nu gan viņa visu rītu nedzied, nu jau būs uz kādu aizgaitu Erlaa. bē̦rni kad rāpus iet, tad ar saka: nu gan ir uz kādu aizgaitu - vai vaidēs, vai slimuos ebenda.

Avots: EH I, 23

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25

aizsaĩte, der Verband: dakter, jūs darīsiet prātīgi, ja gatavībā turēsiet aizsaites Kaln.

Avots: ME I, 48

akme̦naite, akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358.

Kļūdu labojums:
akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358. = akminaite LP. VII, 358 ein Ort, wo sich viele Steine befinden, ein Steincomplex.

Avots: ME I, 63

‡ aŗamaite Auleja, = ‡ aŗamzeme.

Avots: EH I, 130

atraite (unter atraĩtnis): auch BW. 22172, 2 var., 27840, (mit âi ² ) Auleja (mit aî ² ) Gramsden; Demin. atraitiņa BW. 27883 var.

Avots: EH I, 160

atsaĩte, die Nebenstränge, durch die die Enden der Vorderachse mit den Femern erbunden werden Gravental.

Avots: ME I, 187

àuzaite (unter àuzājs): auch Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl.; vgl. den Wiesen- od. Weidenamen Auzaite Lvv. II, 61 (aus Memelshof).

Avots: EH I, 189

brãlaitene: auch Janš. Mežv. ļ. II, 423, Līgava I, 461.

Avots: EH I, 239

brãlaitene, des Bruders Frau, Schwägerin: Juris nevarēja diezgan nuolielīt brālaiteni Janš.

Avots: ME I, 328

‡ bùļbaite ² Pilda, Skaista, = buļvaine.

Avots: EH I, 252

‡ bùrkānaite ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, bur̃kãnãjs Ramkau, ein Mohrrübenfeld, nachdem die Mohrrüben eingeheimst sind.

Avots: EH I, 254

‡ cinaite, = ‡ cinaine; vgl. den Gesindenamen Cinaites Lvv. I, 30 (Odsen), 55 (Ringmundshof).

Avots: EH I, 272

‡ dâbulaite Linden, ein abgemähtes Kleefeld: dābulaiti nuogana. dābulaitē vis˙biezākā ve̦lē̦na.

Avots: EH I, 311

‡ gaite, = gàita 6: tam sviekstam veikla g. Salisb. n. Melnalksnis Mazsal. 54.

Avots: EH I, 379

‡ gaîtenieks ² Orellen, = gàitniẽks 1: vieni bija uotarnieki, vieni - gaitenieki.

Avots: EH I, 379

‡ gaitenis,* ein Korridor: Viktōrs gaitenītī sāka darbuoties ap savu velosipedu Veselis Dienas krasts 52.

Avots: EH I, 379

[gàitenis ² Warkl. "= liska, nuosis, nuoza".]

Avots: ME I, 589

gaiters,

1) = gaitnieks Lös. n. Etn. IV, 18;

2) = gaisteklis Bers. n. A. XII, 869;

3) iet kâ gaiters, unaufmerksam gehen
Sissegal.

Avots: ME I, 589

kaĩte,

2): sarkana k. auch Iw., Siuxt; ūdens k. Mahlup, eine Krankheit der Schafe;
zilā k. Siuxt, der Rotlauf der Sehweine: kad cūkai zilā k., tad āda gar vē̦de̦ru un kaklu ir zila.,

Avots: EH I, 575

kaĩte,

1) der Schaden, der Fehler, das Gebrechen:
kas citiem kaites bija, kad es biju ve̦ca meita BW. 13059. bē̦das, kaites, nuopūtiņas, krītiet ceļa maliņā 85. liela kaite (Var.: vaina), maza kaite, te̦k uz māti raudādama 22411, 3. Sprw.: tik nebija kaites, kâ tā brēciena;

2) das Leid, die Plage, die Krankheit:
Sprw. katram sava kaite sāp. acu kaites, Augenkrankheiten LP. VII, 348; ausu, vē̦de̦ra kaite, Ohren -, Magenkrankheit; de̦lamā k., die Schwindsucht Etn. IV, 113; dze̦lte̦nā k., die Gelbsucht IV, 116; gremžas k., die Hypochondrie Ar.; krītamā k., die Fallsucht.; laizāmā kaite, eine Krankheit der Kühe Sassm.; liesas k., Milzkrankheit Tr. IV, 363; sarkanā k., der Rotlauf Etn. IV, 2; saduodamā kaite, die Schmähsucht; sievu kaite U., die menses. Wohl nach Sommer Balt. 110 (der mit Hinweis auf eine analoge Bed. von ai. taapḥ von einer Urbedeutung "Brennen > Schmerz, Leid" ausgeht) und Būga KZ. LI, 130 zu kàist; und daher liv. kait "schaden" eher aus dem Le. als umgekehrt. Vgl. auch li. káita "огорченiе, тревога".]

Avots: ME II, 135

kaĩteklîgs, Ägrer erregend: juo šie piktuojas, juo dažs uzpūš tiem virsū vēl juo kaitelīgus juokus Dünsb.

Avots: ME II, 136

kàiteklis [C., Serben, Arrasch, N. - Peb., Schujen, Lis.], f. - kle, das Spielzeug, die Spielsache: necienīgi ir turēt jaunavu par kaitekli A. XIV, 455. māte mani audzināja meitiņām kaiteklīti. aug meitiņa, aug pupiņi, aug puišiem kaiteklītis (Var.: kaiteklēm) BW. 5546.

Avots: ME II, 135, 136

II kaĩteklis,

1) [C., Ruj.], jemand, der schadet (von Menschen und Tieren):
šuos kaitekļus (schädliche Insekten) var iznīcināt Konv. ² 2176;

2) wer ärgert
[Dond.]: viņa pārvarēja visu kaitekļu apsmieklus Dünsb. vecīt, tu tāds kaiteklis vien esi Laps.;

[3) etwas, womit man ärgert
Ruj.]

Avots: ME II, 136

‡ kaitenis (?) Wessen "wer sich leicht ärgert" (?).

Avots: EH I, 575

kaklsaĩte ,* der Schlips MWM. VIII, 721.

Avots: ME II, 138

‡ kàrtapulaite ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, = kar̃tupe̦lãjs.

Avots: EH I, 590

kvìesaite (unter kvìesnine): auch (mit ìe ² ) Gr.-Buschh., Oknist, Sonnaxt. Vgl. auch den Wiesennamen Kviesaite Lvv. II, 69.

Avots: EH I, 690

laite, ein abgenutztes, abgearbeitetes Stück Land L.

Avots: ME II, 414

‡ linaine Lubn., = linaite.

Avots: EH I, 742

linaite (unter linaita),

1): auch Gr.Buschh., Kaltenbr., Oknist, Pilda, Saikava, Soņnaxt, Warkl.; ‡

2) auf einer
linaite 1 gemähtes Heu Warkl.: linaiti guovls labi ē̦d.

Avots: EH I, 742

‡ *linaitene (od. *lìnaitenis?), = linàuts 1 (?): tecēju vainagam puķu vītu; tautas dē̦Is pazasteide, tis nuopirka linaiteni (in lĩtauteni [= schriftle. linautiņu?] zu korrigieren?) Tdz. 47613.

Avots: EH I, 742

‡ màite ² A.-Schwanb. n. FBR. V; 152, Mar. n. RKr. XVII, 108, Liepna, = màita: kur klē̦vs, tur m., - kur māja, tur miruons Liepna.

Avots: EH I, 778

‡ màitalnieks ² Auleja "tas, kas maitā": m. - zaļus riekstus ē̦d!

Avots: EH I, 778

‡ mālaite Warkl., = mãlaine.

Avots: EH I, 790

miezaite (unter mìezaine): auch (mit ìe ² ) Gr.- Buschh., Kaltenbr., Kalupe, Oknist, Sonnaxt.

Avots: EH I, 826

Uôzuolaite, Name eines Waldes Kroppenhof Lvv. I, 44.

Avots: ME IV, 426

pãrsaĩte,* die Banderolle MWM. VIII, 28.

Avots: ME III, 173

‡ pupaite,

1) ein Feld, wo Bohnen abgenommen sind
Wessen;

2) = pupaine I ‡ 2 Lettg.

Avots: EH II, 326

rāce̦naite, s. rāce̦nājs.

Avots: ME III, 494

ràcinaite ² Warkl., = rãce̦nājs.

Avots: ME III, 494

raiteniẽks, ‡

2) plur. raĩtenieki "liels bars" NB.: kur jūs visi, r., iesit?

Avots: EH II, 351

raiteniẽks, raĩtiniêks Dunika (li. raĩtininkas), raitnieks Wallhof n. Manz. Lettus, U., (mit ài ² ) Warkh., Warkl., der Reiter: uz baznīcu un mājās braucuot 4-6 raitnieki jāj braucējiem pa priekšu RKr. XVI, 110 (aus Ober-Bartau). . . . kāds es biju raitenieks: zīda pušķi zemi slauka, drebēt dre̦b kumeliņš BW. 13910, 2. pavaicāju kumeļam, kur palika raitenieks 31933, 12. nuozviedzas kumeliņš, pie kapiem piejājuot: te gul mans raitenieks (Var.: raitinieks), mans auziņu devējiņš 27638, 6 var. Zu raits III.

Avots: ME III, 471

rudzaite: auch Daudsewas, Kaltenbr., Kalupe, Nerft, Pilda.

Avots: EH II, 382

rudzaite Gr.-Buschh., Sonnaxt, Oknist, rudzaita U., Selb., ein Feld, wo Roggen gestanden hat: pē̦rn bij lauki rudzaite, šuogadiņu papuvē BW. 22304 var. suoļi švīkstēja pa rudzaitas stabulājiem Duomas I, 562. lai... rudzaitē pārskrienuot pār vagu krustuojumu LP. VII, 70. - Vgl. rugaine.

Avots: ME III, 555

rugaite: auch BW. 9756, l var., Linden in Kurl., Warkh., Warkl.

Avots: EH II, 382

rugaite, rugaita, s. rugaine.

Avots: ME III, 556

saĩte: auch Grob., Frauenb., Orellen (wo daneben ein Demin. saĩtiņa), Salis, Schnehpeln, Siuxt, (ein Strick zum Anbinden von Kühen) Dond., Stenden, Wandsen, (mit ài ² ) Liepna, Mahlup: linu s. Seyershof. siksnas s. var trūkt, bet snuora s. nē Grob.

Avots: EH XVI, 413

saĩte Bl., PS., Karls., Līn., Iw., Tr., Wohlfahrt, C., sàite ² Kl., Gr.Buschh., saĩta Bauske, sàita ² Sussei n. FBR. VII, 140, Zajmuiža, Warkl:, saits (li. saĩtas "ryšỹs, kuriuo karves riša tvarte" in Dusetos; auch bei Būga Aist. Stud. 87) Manz., Ruj., Bewern, auch saitis Glück, das Band, die Fessel (auch fig.), die Schnur U. (saite): man pārtrūka brunčiem saite (Var.: aukla) BW. 382, 9 var. es savām telītēm ābuoliņa saiti (Var.: saitu, valgu) viju 28880, 1. saits (viņa mēles) tapa svabads Manz. Post. II, 203. citi ir... cietuši . . . saites un cietumu (Bande und Gefängnis) Glück Hebr. 11, 36. dievs . . . eņģeļus, kas apgrē̦kuojušies... nuodevis . . . saišiem (tumsības) (Ketten der Finsternis) II Petri 2, 4. pieminiet manu saišu (gedenket meiner Bande)! Koloss. 4, 18. sarāvis saites ar pagātni Vēr. I, 1411. viņa stāv saitē ar . . . mūžīgu dzīvību Kaudz. M. 57. ap dvēseli vijušās saites Vēr. I, 1038. - balss saites, die Stimmbänder. ce̦pures saite, die Hutschnur U. kakla saite, der Schlips, die Krawatte: apkaklīte un raiba kakla saite A. Upitis Ragana 5. nabas saitīte JR. VI, 22, der Nabelstrang. saišu audi, Bindgewebe MWM. IX, 420. zu sìet.

Avots: ME II, 637

saitenis,* der Anknüpfungspunkt Dr.

Avots: ME II, 637

sir̂dskaĩte, Herzfehler: sirdskaite pāriet nuo ve̦cākiem uz bē̦rniem A. v. J. 1897, S. 639.

Avots: ME III, 844

skaitelĩtis, ein Zählender: skaiti, skaiti, skaitelīti, var[i] tu zvaigznes izskaitīt? BW. 10700, 1.

Avots: ME III, 866

smilgaite, Eigenname eines Feldes in Wallhof Lvv. II, 69.

Avots: ME III, 962

‡ stiebraite Kurmene, eine mit stiebri bewachsene kleine Insel od. ein solches Flussufer.

Avots: EH II, 583

‡ svaitekle "?": tuo šādas svaitekles (auf erwachsene Mädchen bezogen) vēl nesajē̦dz Janš. Līgava I, 85.

Avots: EH II, 611

tupe̦naite: ein abgeerntetes Kartoffelfeld Saikava.

Avots: EH II, 703

tupe̦naite Laud., tupe̦nājs Ar., Lös., ein Feld, wo im Vorjahr Kartoffeln gestanden haben: pē̦rnajā tupe̦nājā iesēja miežus Lös.

Avots: ME IV, 266

ûdenskaĩte MWM. XI, 318, ûdeņkaĩte Etn. II, 131, die Wassersucht: mūsu pusē aitas beidzas ar ūdenskaiti Blaum. Pazud. dēls 19.

Avots: ME IV, 405

‡ vikàite ² Oknist, ein schon abgemähtes Wickenfeld.

Avots: EH II, 782

‡ virsaitene Vindedze, die Frau eines virsaitis.

Avots: EH II, 787

zàbaksaĩte;* eine Schuhschnur.

Avots: ME IV, 694

zirnaite: mit ìr ² Kaltenbr., Pilda.

Avots: EH II, 809

zirnaite, das Erbsenfeld Spr.

Avots: ME IV, 728

âbuõlãjs, âbuolāja BW. 11905, 5. âbuõlinājs, aite">âbuõlaite, âbuõlaîne (Tirs.), das abgemähte Kleefeld: ābuolinājā sē̦tie mieži izduodas labi B. Vēstn.; ābuolājā kājas āva BW. 30278.

Kļūdu labojums:
abgemähte = (abgemähte)

Avots: ME I, 234

àita: aite">aite auch BW. 1318 var., (mit aî ² ) Grob., Ahswikken; nom. pl. aitis BW. 1318 var.

Avots: EH I, 5

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

àizgãdniẽcĩba, Fürsorge, Vormundschaft: bē̦rniem pietrūkst ve̦cāku aizgādniecības Niedra B 7. salauza senākās aizgādniecības saites Apsk. I, 435. vispārīgā aizg., allgemeine Fürsorge B. Vēstn.

Avots: ME I, 26

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70

‡ añckapele "divzirgu iejūgam ilkss atsaite, kas attur ratus - braucuot lejup nuo kalna - nuo virsū gāšanās zirgiem" Dunika, Rutzau; "siksnas, kas pāri zirgu piesien vienu vienā ilkss malā, uotru - uotrā" Grenzhof. Vgl. ‡ antskābele.

Avots: EH I, 70

‡ apgaita, aite">apgaite, der Aufsichtsbezirk eines Buschwächters: pie meža, kur sākas mežsarga apgaitas Socialdemokrats v. 21. März 1926. Dzē̦rvē̦nu mežsarga apgaitē atruodas kāds kalniņš Janš. Nīca 19. Neologismus?

Avots: EH I, 80

apstâji Laud., Bers., Aps., apstâjas, apstâjumi, apstâkņi Bers., Aps., apstātņi, apstâšanâs L., U., apstāvi Kreuzb., apstāves L., Urinverhaltung, Obstruktion; Ausbleiben der menses. zirgs ar apstājiem, ein stätisches Pferd. zirgam savi apstājumi pieradīti Liev. 139. bez apstājas, ohne Aufhören Rain.; gew. bez apstāšanās LP. IV, 187. duoma nepazīst apstājas Duomas I, 524. vīrs izdziedina savu sievu nuo savādas kaites, tā sauktiem apstājiem, eine simulierte Krankheit.

Avots: ME I, 125, 126

apstātņi (unter apstâji): "apstājamā vieta; lēkme, liga, aite">kaite" Ar.: uznākuši tādi apstātņi.

Avots: EH I, 117

apstîguôt, -ât, mit Saiten (stīga) beziehen: kuokles.

Avots: ME I, 126

‡ aŗamine Auleja, Kaitenbrunn, Warkl., = ‡ aŗamzeme: cik pūravietu aŗamines ir? Kaltenbrunn. aŗamines maleņā BWp. 2447, 1. Beruht vlelleicht (vgl. apr. poadamynan, wozu Studi Baltici IV) auf einem part. prs. pass. *aŗamin(a)s "aŗams"; doch kann es auch eine Ableitung mit dem Suffix -inē- sein.

Avots: EH I, 130

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147

aste: Demin. astiņa BW. 2521 (aus Peterskapelle), 19184, 3 (aus Usmaiten), acc. -instr. s. astiņu 9439,6 var. (aus Dond.),

1): vilka a., pūces a. BW. 20362, 3. lapsas a. 16177, 4. žurkas a. 20348. kupla a. 30707, 2;

2): aude̦klu sauc par asti, kad tuo uzgrìež uz liela buomja Seyershof.

Avots: EH I, 131

atraĩtnis, atraĩknis ² Kand., auch atraĩtis [Tr.], atraits, atraikts, atreitis, fem. atraîkne ² Kand. atraĩkne, atraĩtne C., PS., atriekne U., atraite Kruhten, atraitene BW. 27849, s. auch BW. 3952, 9509, 9712, 9738, 9778, 11626, 14927, [15383], Witwer, Witwe: atraitņam smaga ruoka, divreiz mīti gredzentiņi BW. 9509. pats agri palicis atraitnī U. b. 113, 27. Sprw.: atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. [atraiknis entweder nach Le. Gr. § 118 b rein phonetisch aus atraitnis oder durch die Wurzel reik- in li. riẽkti "schneiden" beeinflusst. Dass atraitnis älter ist als atraiknis, dafür spricht atraitis; dies wohl zur Wurzel reit- in le. riest "abfallen, sich trennen".]

Avots: ME I, 184

atraût li. atráuti], (atŗaut St., U.), tr.,

1) wegreissen, entreissen, entziehen:
mājiņa stāvēja nuostāk nuo sādžas, it kā būtu atrauta nuo māju rindas Vēr. II, 152. atrauj viņu ve̦lns od. deviņi ve̦lni, hol ihn der Teufel BW. 7002. kad tev tavu tiesu atrauj, tad ņemi pats pa jē̦ram LP. VII, 865. atraut savu ruoku nuo... RSk. II, 92.; gājējam algu. kumuosu nuo savas mutes e̦smu atrāvuse Blaum., sich am Munde absparen. raganas atraujuot guovīm pienu Etn. IV, 71;

2) zurückreissen, zurückziehen, zurücknehmen:
zirgam galvu atraut, den Kopf des Pferdes zurückreissen und ihn so anbinden Ar.; ziemeļakaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kundz. kungi atrauj savu apsuolījumu BW. VII, 1025;

3) herziehen, herbringen:
kas tevi šurp atrāvis?

4) auf-, losreissen:
durvis LP. VI, 575, svārkus. Refl. -tiês,

1) sich losreissen, trennen, sich entziehen, sich losmachen:
kundze nuo viņa atrāvusies Vēr. I, 1191. vīri var dažkārt nuo saimnieka darbiem atrauties Etn. III, 75;

2) sich zurückziehen, zurück-, fernbleilen, ablassen, aufgeben:
guovs atrāvusies nuo saites. ej māsiņa, atraujies, zieh dich zurück BW. 14890. atraunies, nelietīt, weiche, du Taugenichts BW. 12698. un tu neatrāvies nuo manis? Rain. zirgs bij kādu gabaliņu atrāvies, war zurückgeblieben Kaudz. M. minē̦tā dienā nekādā ziņā neatraujies, bleibe nicht fern. atrautiês nuo ierašas, eine Gewohnheit aufgeben LP. VII, 317. neatrauties nuo savām duomām, sich in seinem Gedankengange nicht stören lassen Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
BW. VII, 1025 = LP. VII, 1025
teikums '' guovs atrāvusies nuo saites'' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' guovs atrāvusies nuo saites'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 185

‡ atrìebt, durch Besprechen vertreiben (wegschaffen) PS.: uzburta kaite jāatriebj.

Avots: EH I, 162

atšmukt, intr., sich losreissen: guovs kūtī atšmuka nuo saites Mar. RKr. XV, 196.

Avots: ME I, 202

àukla: aũkla auch Dond., aukle auch BW. 4092, 1 var., acc. s. aukli BW. 3561 var.; bikšu aukla (Var.: saite) BW. 382, 8 var. brunču a. (Var.: šņuore) 382, 13 var. šūpļa auklas (Var.: virves) 320 var. smalkas auklas vīdināju 11173. re̦snām auklām 18543, 1; suômas àukla ² KatrE., = suomastaukla (unter suomakšas).

Avots: EH I, 186

àuzājs, aûzãja ² Janš., auzaine, àuzaita, àuzaite, Haferstoppel, das abgeernte Haferfeld. Plur. àuzāji, Haferstroh, Haferstoppel: vasarājas salmus sauc vienkārši par miezājiem, auzājiem Etn. III, 73.

Avots: ME I, 231

[baļas (für baļļas?), auch bābas genannt, nach Bielenstein Holzb. 666 in Usmaiten Winden (auf Schlitten), mit denen die Netzleinen aus dem Wasser gezogen werden.]

Avots: ME I, 261

bãlums, die Blässe, die blasse, bleiche Farbe: kā tumšā alā vājš svecītes bālums spīd zinātnes stars Vēr.II, 236. vaigs līķa bālumā, leichenblass. bāluma kaite od. bālumkaite die Bleichsucht (Chlorosis). bāluma pusē mesties (nuo bailēm), erbleichen (vor Furcht) Etn. III, 1, 129.

Avots: ME I, 272

bārzde, ‡

2) "=bār(z)dä Alschw., Usmaiten.

Avots: EH I, 210

bẽ̦rzaine, bẽ̦rzaite, bẽ̦rzaita, bẽ̦rzājs, bẽrziens, auch bẽrzane [wohl ein Druck- oder Schreibfehler für be̦rzaine] BW. 9588, 5), das Birkengehege: me̦lna elkšņa rīksti griezu, bē̦rzaitē stāvē̦dama BW. 15449, 5; 11667. mans arājs tautiņās, lemesnīca bērzienā 28171.

Kļūdu labojums:
15449, 5 = 15449, 3 var.

Avots: ME I, 292

‡ brēkša, comm., der Schreihals J. Zvaigznīte Kopoti raksti 86, PV., (mit ẽ) Alschw., Laidsen, Usmaiten, (mit è ² ) Selsau.

Avots: EH I, 241

ce̦pure: loc. s. ce̦purā BW. 9912, 5 var. (aus Nerft), 12123 var. (aus Usmaiten), Demin. ce̦puriņa BW. 29799 var.; 33507, 2;

2) a): auch AP., Iw., Salis, Warkl., Demin. ce̦purīte Ramkau; ein Hümpel, der der zentralen Stange des Heuschobers aufgesetzt wird, um das Herabfliessen des Regenwassers zu verhüten
Orellen;

3): sarkanā ce̦purīte, digitalis purp.; ‡

4) = ce̦purbaļ˜ķis Ramkau; ‡

5) ce̦purīte, eine Art Pilz
Lubn., Meiran; ‡

6) vārnas c., ein Schimpfname
Warkl.

Avots: EH I, 266

cēšķi, dial. auch cēršķi, oft, häufig Infl. n. U., Mar.; [abgelaitet von einem *cē̦sts (aus aruss. частъ)].

Avots: ME I, 378

ciêšs: fest: ciešas saites Ruj., Wolm. (daneben cieta zeme).

Avots: EH I, 278

I čīkste,

2): "aite%20ruokas%20luoc%C4%ABtav%C4%81">kaite ruokas luocītavā" Wessen.

Avots: EH I, 292

‡ cimslains "sehnicht" Usmaiten.

Avots: EH I, 272

cimslis: "abgekochtes Bein eines Schweines" Baldohn; "die Sehne" Autz, Usmaiten.

Avots: EH I, 272

‡ cīpsluonis "?": māteskaite ... izceļas nuo pavēderes jūtekļu cīpsluoņiem Mekons Zelta majas grām. ³ , S. 194.

Avots: EH I, 276

II čurkste: auch (mit ur̃ ) Usmaiten, Wolmarshof, (mit ur̂ ² ) Siuxt; die Uferschwalbe Üxküll, PV., Sessw., (mit ur̃) Salis, (mit ur̂ ² ) Siuxt; eine Art Schwalben (mit ur̃) AP.

Avots: EH I, 297

de̦lamais od. de̦lamā kaite,

1) das Siechtum:
bē̦rnam de̦lamais, das Kind siecht him. de̦lamā kaite muoca bē̦rnus un arī pieaugušus Etn. II, 162;

2) die Schwindsucht
Ahs.

Avots: ME I, 453

I dīceklis,

1) der Sperling, Spatz
RKr. VII, 90; (vgl. dīcinieks);

[2) dîceklis ^2, dìceklis ² Mar., jem., der viel zu heulen pflegt
Salis, Daiben, Fest. u. a.; auch von einer Kuh: kâ dìcekle ² Mar.;

3) dìceklis ² N. - Schwanb., Anlass zu dīkt: tai guovij jau ir dīceklis, t. i. kāda kaite, kādēļ tā dīc].

Avots: ME I, 476

dil˜t [Wolmar, PS., Serbigal, dìlt C., Jürg., dilˆt AP., dilˆt ² Līn., Tr., Bl., Salis, Ruj., Dond., Nigr., dìlt ² Nerft, Kl., Preili], dilstu od. de̦lu, dilu (li. dìlti od. dil˜ti),

2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;

2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;

3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I ^4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. ² 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]

Avots: ME I, 467

dilums, die erfolgte Tätigkeit des Verschleissens, Abnehmens, das Abgeriebensein; diluma vaina od. kaite, die Schwindsucht. dilumzāles, Sonnengold (helichrysum arenarium) RKr. II, 72.

Avots: ME I, 467

drāpstît, [drāpstêt Wid.], schnarren (wie eine Saite) U.

Avots: ME I, 494

‡ drinkstêt "tönen (von Saiten)" A.-Schwanb.

Avots: EH I, 334

I dze̦drs,

1): böse, zornig
Sackenhausen n. BielU., "= rupjš" Essern n. BielU., "bös oder der alles pünktlich und fix haben will" Bartau (in einem handschriftl. Vokabular): kaimiņš tāds dz. cilvē̦ks, ar viņu grūti satikt Dond.;

2): dz. vējš - auch Dond. dz. (kalt, windig, neblig)
laiks Frauenb.; ‡

4) rauh
(?): neizbraucīta, spalaiņa saite ir dze̦dra.

Avots: EH I, 352

dze̦ltãns PS., [AP., Kl., Drsth., Bers.], Wolm. (li. geltónas), dze̦ltains BW. 11479, 4, dze̦lˆtẽ̦ns [Nigr.], Neuenburg. dze̦lte̦ns Kand., gelb: meža druva dze̦ltainām vārpiņām BW. 10227. lai tā man neizbē̦g, gūstāmā dze̦ltainā (Goldmädchen) 13389. dze̦ltaina bārzda Por. dze̦ltāns mans kumeliņš BW. 11502. dze̦ltāni (Var.: dze̦ltaini. dze̦ltē̦ni) matu gali 11479. dze̦ltānā kaite. vaina od. slimība, die Gelbsucht. dze̦lte̦ns mans sviests kâ vasks Tr. IV, 455 od. kâ dze̦ltē̦nā puķe 488. vēl jau dze̦lte̦ns aiz ausīm, von einem jungen, vorwitzigen Menschen.

Kļūdu labojums:
meža druva= miežu druva
gūstāmā dze̦ltainā = dze̦ltainā cielaviņa

Avots: ME I, 542

[dze̦na, der Säger (ein Vogel) Usmaiten.]

Avots: ME I, 544

dzê̦rums,

1) das Getrunkene, was getrunken ist:
atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzē̦rumiņu Ltd. 2164;

2) der Rausch:
izgulēt dzē̦rumu, dziedāju vienu dziedājumu vakarējā dzē̦rumā BW. 985. dzē̦ruma kaite, die Trinksucht.

Avots: ME I, 548

[dzê̦stra ² Usmaiten, aloeblättrige Krebsschere (stratoites aloides).]

Avots: ME I, 549

I dziêdinât, tr., heilen: dziedinājis savam šunelim aklu aci LP. V, 414. dziedināma kaite, eine heilbare Krankheit. ūdenim piemīt dziedināmas (dziedinātāja) spē̦ks LP. VII, 362. Refl. - tiês, sich einer Heilkur unterziehen, sich heilen: avuotā dziedinājušies akli LP. VII, 362.

Avots: ME I, 561, 562

I dzieds,

1) dziẽds [Tr., Rutzau, N. - Bartau], Hasenp., = dziedrs, der Querbalken
(auch zieds U.): viņš piesēja vienu saites galu pie dzieda Dīc. I, 14. es kruogā ieiedams, kruoga dziedus izskaitīju BW. 19944;

2) = dziedrs III 3 n. Etn. IV, 163, Windau.

Avots: ME I, 562

[ģingas Mesoten, ein Saiteninstrument Bielenstein Holzb. 729 f.]

Avots: ME I, 699

[guõbene, die Hummel Usmaiten, Ugalen.]

Avots: ME I, 688

graûzt, -žu, -zu (li. gráužti), tr.,

1) nagen :
suns sācis grauzt kaulus LP. IV, 89. ķirmis sienas malās grauž VII, 647. zirgs ieradinājies grauzt siles Aps. aitas grauž pliku nuopu, garuozu. ļaužu runas sirdi (auch sirdī) grauza BW. 8750. ķēniņam tas ļuoti grauzis (wurmen), ka viesi krāpti LP. III, 31. Auch mit d. Akk. : vagari tas vare̦ni grauž Purap. Sprw. : smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž ;

2) nagen, reiben, wund reireiben :
gruzis grauž acī od. aci, od. acs grauž A. XX, 882. vainadziņš ausis grauza Ltd. 1037. tam zābaks, saite, pieši kāju grauž. smiltis viņu vaigus grauž BW. 30894. Refl. -tiês,

1) sich verzehren, nagen :
sirds vienatnē aiz skumjām graužas Adam. stipri sāka grauzties gar durvīm LP. VI, 1, 27. jaunā strāva grauzās un grauzās taisni ap tuo A. XX, 558. le̦di kraukšķē̦dami graužas MWM. VI, 491. žē̦lums graužas klāt pie sirds Vēr. 149. kliedziens caur klusumu graužas Vēr. 131. [Zu li. grúžtis "грызь", grùžas "огрызок", aksl. gryzo, "nage", arm. krcem "(zer)nage" und vielleicht gr. βρύχω (mit langem υ) "knirsche mit den Zähnen", got. kriustan "knirschen" u. a., s. Fick BB. VI, 213 u. Wrtb. I ⁴ , 410, Strachan BB. XX, 16, Hübschmann Arm. Gramm. 462, Persson Beitr. 333 f. u. 467, Stokes Wrtb. 187, Berneker Wrtb. I, 359.]

Avots: ME I, 641

I grèmdêt, Refl. -tiês: kaite gremdējas vien iekšā Segew., die Krankheit wurzelt sich ein.

Avots: EH I, 403

I griļļa "?": zemnieki saites griež griļļās Hasenp.

Avots: ME I, 655

I gumba, eine Fischreuse Manz.; [gum̃ba Usmaiten, Gr. -Rönnen, = igvāts 1;] vgl. gumbis.

Avots: ME I, 680

ìedzìmts, angeboren: iedzimta kaite Kundziņ Ve̦cais Stenders 12. iedzimta tauta, das eingeborene Volk. iedzimti grē̦ki U., Erbsünden; iedzimta vaina U., ein Erbübel.

Avots: ME II, 13

ìegraûzt,

1): graudus, kas... tārpaini un iegrauzti likās A. Brigadere Skarbos vējos 42. cieši apsieta saite iegrauž miesa vìli Orellen; ‡

2) (fr)essend ein wenig zu sich nehmen:
kāda garuoza ir, tādu iegrauž Janš. Dzimtene 12, 315. lai tie (zirgi) jel ve̦cas kūlas iegrauztu Daugava 1928, S. 54. kad būtu kas kuo ie., varē̦tu iet pie darba Orellen; ‡

3) "beleidigen; tief betrüben"
Diet. Refl. -tiês,

2): valdziņš iegrauzies ādā Orellen.

Avots: EH I, 514

iẽmeteklis, ein Setznetz Karls., [Usmaiten].

Avots: ME II, 44

ìesmelgt, anfangen zu schmerzen: nuo jauna iesme̦dz krūtīs ve̦cā kaite MWM. VIII, 745. Refl. - tiês, anfangen zu schmerzen: arī viņā pašā kaut kas iesme̦ldzas Vēr. II, 1295. sirdī kâ zuobs iesmeldzas Seibolt.

Avots: ME II, 68

ik˙kuŗš, substantivisch und adjektivisch, jeder beliebige, jeder: kas ik˙kuŗam kaites bij, kad es malu saulītē BW. 8041. ik˙kuŗai dieniņai sagaidīju vakariņu 11849. viņi pūlējās, kâ kuŗu amatu ik˙kuŗš prata.

Avots: ME I, 704

‡ iñdiẽve ² ,

1) "aite">kaite" Gr.-Gramsden: indieves pilns;

2) "?": kuo uzbāzies kâ i.? NB.

Avots: EH I, 430

ĩstniẽcĩba, die Verwandtschaft durch Heirat, Verschwägerung: tā radniecības saite, kas pastāv starp vienu laulātu draugu un viņa radniekiem ar uotra laulāta drauga radniekiem; tuos, kas atruodas tādā sakarā, sauc par īstniekiem Konv. ² 1290.

Avots: ME I, 838

I îze ² Usmaiten, [Nieder - Bartau], ein Riss, iene Spalte im Eise: brauc prātīgi, ka neizbrauc īzē! Zu aiza (s. dies); vgl. Bezzenberger BB. XXVII, 166, Wiedermann BB. XXVIII, 49, Braugmann IF. XVI, 498. Ein ize ist nicht sicher zu belegen.]

Avots: ME I, 839

izliminât, izļiminât, Druw., [Salis], Dond., tr., verstauchen, verrenken: kāju, ruoku Wain. kad kas izlimināts, tad jāsien saite Etn. IV, 3.

Avots: ME I, 764

izmîkšt Smilt., Drsth., Lub., izmîkt, intr., ausweichen, weich werden: lai graudiņš izmīkšķis pārsprāgst Liev. manas stingri savilktās spḗka saites izmīkša Skalbe. lūk, tas tam ruokās izmīkša Rainis. kamanas svārstījās pa izmīkušuo ceļu A. XII, 677, Etn. I, 137. ceļš izmīcis. pļava izmīkusi C.

Avots: ME I, 772

jeb˙kâds, irgend welcher, einer (adjektivisch 9: iemantuojis krūzu bez jeb˙kādas kaites LP. V, 15.

Avots: ME II, 108

jûgs (li. jùngas),

1) das Joch der Zugochsen:
tev būs bīties nuo vērša jūga Tr. IV, 391. Fig., das Joch, der Druck [bei Glück zuweilen dafür jūga: jūgas saites III Mos. 26, 13; mana jūga ir laipnīga Matth. 11, 30; manas jūgas biedrs Philip. 4, 3]: zem šā jūga bijis kunga dzimtļaudīm daudz kuo izturēt Etn. IV, 11. es liecu jūgā savu galvu Vēr. II, 263;

2) ein Band, das Zusammengehöriges zusammenbindet,

a) die
gleini eines Holzflosses: jūgs ir nuo klūgām savīta tauva, t. i. ar visu sakni izcirsta neliela (pē̦du 10 gaŗa) eglīte, kuŗai tievgals sagriezts klūgā un cilpā ietaisīts, kuŗu tad, pluostu jūgājuot, uzmetina uz uotrā, re̦snā saknes gala Konv. ² 3217 (in Lubn. in dieser Bedeutung jūga);

b) jūga pulka, das Hölzchen, das die Femern des Pfluges verbindet
Etn. II, 158;

3) zusammengespannte od. zu spannende Zugtiere, überhaupt etwas Zusammengebundenes, Zusammengekommeltes, die Koppel:
es pieci jūgus vēršu e̦smu pircis Luk. 14, 19. še (panāksnieki) apēda suņu jūgu BW. 19404. [Formell steht am nächsten ai. á-yuŋga -"nicht paarweise verbunden" mit der gleichen Übertragung des Nasals aus dem verbalen Präsensstamm, - gegenüber ai. yugá-m, gr. ζυγόν, la. jugum, got. juk, aksl. igo "Joch."]

Avots: ME II, 121

I kabinât,

1): auch Wessen;

2): auch Pilskalne; kabina sānsaites nuost Janš. Līgava II, 236;

4): auch Oknist. Zur Bed. vgl. Auch ‡ apkabinât I 3.

Avots: EH I, 572

kaĩtêt [(li. káitėti "schaden; fehlen") Wolm., C., Salis., Ruj., SErbigal, PS., Jürg., Arrasch, Schujen, Trik., N. - Peb., Bauske, Dunika, Dond., Lautb., Selg., Wandsen, kaîtêt ² Kand., Līn., Gr. - Essern], prs. kaitẽju od. kaišu resp. kaitu, prt. kaitēju, schaden: es nekaišu ne˙vienam, nekaiš mans vainadziņš, kad tik man nekaitē ļaunu ļaužu valuodiņa BW. 8409; 29714; 29715. Besonders gebräuchlich impers. III Pers. kaiš od. kait: kas tev kaiš? was fehlt dir? ne˙kas nekaiš, es fehlt nichts, es ist ganz gut. kas tev par tuo kaiš? was geht es dich an? kas kaiš (Var.: kait) pašu nuovadā līdze̦nā zemītē BW. 9736. kas citiem par tuo kait, ka man svārki zemi slauka? 20445. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad atbild: kas tavam de̦gunam kaiš? kas tev kait gar manu galvu? was kümmerst du dich um meinen Kopf? RKr. IX, 113. In rhetorischen Fragen mit abhängigem negiertem Infinitiv: kas man kaitē nedzīvuot? BW. 700. Sprw.: kas kait zirgam auzas neēst, kad silē iebē̦rtas. Ohne die Negation: kas kaitēja man dziedāt apaļā kalniņā BW. 68. Mit negiertem kaiš, kait: kas tâ nekaiš dzīvuot?v Zu kaite.

Avots: ME II, 136

kaĩtinât, Refl. -tiês,

1): saimnieks kaitinājas viņam apkārt, lai šis skaišas Seyershof; ‡

2) spielen
(mit aî ² ) AP.: bē̦rns kaite̦nājas ar zvārgulīti.

Avots: EH I, 575

kaitus,

1) = aiteklis">kaiteklis Karls.;

2) das Spiel
Latv.

Avots: ME II, 136

II kal˜va [Bl.] (li. kalvà, acc. s. kal˜vą "eine kleine Anhöhe"),

1) eine Anhöhe, ein Hügel
Grob.: šis bij ieduomājies kalnus, kalvas ievelt gŗavās un visu apgabalu nuolīdzināt LP. VI, 517. par kalvām Ruojas jūŗmalē sauc kalnu rindas aiz kāpām - zemē iekšā. pie kalna uz vakariem pieslienas kāda pus˙uotra versti gaŗa kalva LP. VII, 94; ["eine Weide (ganība), wo nur Heidekraut wächst" Turlau];

2) eine kleine Insel
[Umaiten], Elv.: tai vietā, kur sieva gulējuse, viļņi atkāpušies, - izcē̦lusies kalva (saliņa) LP. V, 391. tur upes līkumā bijuse kalva (sala) un uz tās kalvas le̦pnas pils V, 264. me̦lni dze̦lzu vīri jūŗas kalvā sienu pļāva Tr. IV, 480; eine Halbinsel Preekuln;

3) Bai, Meerbusen [?]
L.; die Sandbank Perk. Zu kalns, celt.

Avots: ME II, 146

[II kal˜venieks od. kal˜viņš, der Wächter der Moritzinsel (Mōrica kalva) im Usmaitenschen See.]

Avots: ME II, 146

I kãsêt: auch AP., Iw., Frauenb., (mit à ² ) Auleja, Kaitenbr., KatrE., Linden in Kurl., Oknist, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine.

Avots: EH I, 606

kaũka,

1): lietus lāses par le̦du tiek un ar lielu šņākšanu, kauku un vē̦tru zemē birst Bergm. Saņ. spr. māc. (1795) 276;

2): ein unzufriedener Mensch, der häufig zu weinen und zu klagen pflegt
(mit aũ ) AP.;

6): "kaite mugurkaulā" Meselau: krustuos ieme̦tusies k. (sāpe).

Avots: EH I, 593

[ķe̦l˜pa Wandsen], ķe̦lpa [Stenden], ķe̦l˜pans Sassm., die Schlinge, Schleife (gew. cilpa): nuovij labu saiti ar ķe̦lpu, uzsviedi tam kaklā un savelci ķe̦lpu LP. iemeti saitei ķe̦lpanu Sassm., Dond. [Aus einem žem. * kelpa < kìlpa?]

Avots: ME II, 363

I ķimini,

1); auch Oknist (hier auch der nom. sg. ķimins), Warkl.; suņa ķimins Oknist, pimpinella saxifraga;

2): auch Auleja, Kaitenbr., Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 703

ķir̃zaka C., Smilt., Gr. - Sessau, [Erkul, Treiden, Seyershof, Gr. - Essern, Bauske, Wormen, Altmoken, Selg., Satingen, N. - Bartau, Altenburg, Thomsdorf, Preekuln, Stenden, Wohlfahrt, Puikeln, Marzenhof, Naukschen, Hochrosen, Karkel, Salisb., Schwarden, Setzen, Kroppenhof (bei Kokn.), Pürkeln, Burtn., Dickeln, Wolmarshof, Kegeln, Daugeln, Linden (Kurl.), Alt - Rahden, Zehrxten, Zerrauxt, Alt - Autz, Ringen, Samiten, Schlokenbeck, Puhren, Sehmen, Grobin, Senten, Tummen, Schujen, Gaiken, Kalleten, Lipsthusen, Waddaxt, Sunzel, Salis, ķìrzaka ² Kl.], ķir̃zaks Kand., [Angern], ķirzalks Lp. VII, 265. ķir̃zalˆktis [vgl. zalktis] Usmaiten, [Līn., Schrunden, Kurmāle, Wirinahlen], Etn. III, 162, MWM. VII, 593, [ķir̃zalˆtis ² Rutzau], ķir̃zata [Nigr., Brucken], ķir̃zate Purap., RKr. VIII, 100, U., ķirzatis, [ķirzakte Turlau, ķir̃zlasts Lubessern], gemeine Eidechse (lacerta agilis): gadījušās milzumis ķirzatu LP. VII, 1041. pie zirgiem katru nakti atvilcies liels ķirzatis VI, 496. ūdens ķirzaks, der Teichsalamander Ahs. kâ jūŗas ķirzalktim MWM. VII, 593. [ķirz- entweder dissimilatorisch oder in livischem Munde aus * skirz-, vgl. šķirgata.]

Avots: ME II, 386

klìedziens, das Geschrei: Sprw. tik nebija kaites kâ kliedziens. vilks nav tik liels kâ viņa kliedziens.

Avots: ME II, 231

I klipa,

1): N.-Peb. n. Latv. Saule S. 1043, auch AP.; luopiem varuot piemesties kāda k. (kaite) Saikava.

Avots: EH I, 618

[klipe PS., = aite">kaite]; klips Salisb. n. U., = klipas I 1, ķibeles.

Avots: ME II, 229

knodzele, ein grosser Knoten: saitei aizme̦sta liela knodzele galā Dond., [Wandsen].

Avots: ME II, 249

‡ koč Auleja, Kaitenbr., Saikava, Wessen, = kaût I 1. Nebst li. kač aus weissruss. хоць oder poln. choć.

Avots: EH I, 637

kuôkpĩle ^2, die Höhlenente (vulpanser rutila) Usmaiten.

Avots: ME II, 342

krāsnaita, aite">krāsnaite, krāsnata, [Fehteln, Fehgen], krāsnate,

1) = krâsmata: krāsnaite - sengadus gulējusi akmeņu kaudze, kas pa daļai ar zemēm apaugusi Bewersh., Selb. Spr. ganīja pa ve̦cu krāsnaitu LP. VI, 1002. sagŗuvis kâ ve̦ca krāsnate JR. VII, 165. [krāsnaites "ē̦ku pamatim" Izglīt. min. mēnešr. 1924, II, 154];

2) der Ofen in der Kalkbrennerei
Saikava, Bers., Lub.

Avots: ME II, 268

‡ kristiniski Auleja, Kaitenbr., Pas. VI, 477, = krustainiski: dvieli, kuŗu ... vajaguot apsiet k. ap sevi Pas. V, 293 (aus Welonen).

Avots: EH I, 655

krists: auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 67, Auleja, Daudzese, Kaitenbr., Liepna, Lubn., N.Rosen, Oknist, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, (> kriss) Eversmuiža n. FBR. VI, 32,

1): kristiem kalta krievu pils ... caur kristiem saule lēca BW. 31775 var. krista nesējam Tdz. 49656. kristiņa neme̦tusi BW. 8005;

3): nezin, nuo kā man taids k. gadījās Warkl. e̦su ar savu kristu mierā ebenda;

6): kristeņš Kaltenbr. "tītavu veids";

9): krists Auleja, Sonnaxt, kristi N.- Rosen n. FBR. VIII, 28; ‡

11) kristi, Holzkreuze von auf der Kante liegenden Bohlen (Planken), die unter Waschkübel gelegi werden
Infl. n. BielU.; ‡

12) kristeņš, eine Art Quirl mit kreuzförmigem Ende zum Butterkernen
Auleja; ‡

13) die Taufe:
pie krista bē̦rnu nest Gramsden n. FBR. IX, 96.

Avots: EH I, 656

krìtams, Part. Praes. von krist; krītamais od. krītamā kaite, liga, vaina, die Fallsucht (Epilepsis): kam krītamais, tam jānē̦sā uz pirksta uzmaukts gre̦dze̦ns Etn. IV, 115. viņi saka, ka visi cilvē̦ki e̦suot krītami, dass alle Menschen sündhaft seien, fallen konnen Kaudz. M., Smilt., Lub., Tirs.

Avots: ME II, 283

krùoķis ² Erlaa, = kruõka; in Allend. n. U. nur für eingenähte Faiten am Armel; [in Salis krõķis, die Manchette am Frauenärmel].

Avots: ME II, 294

kuŗš (li. [kuriàs] od. kur̃s), kuŗais, welcher, substantivisch u. adjektivisch gebraucht:

1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt

a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?

b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;

c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;

2) als Relativpronomen,

a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;

b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;

c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;

3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;

4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]

Avots: ME II, 328

kusis, ein kleines Fischlein; auch kusle̦ns Usmaiten, U. Vgl. kusls.

Avots: ME II, 328

‡ kuzlẽ̦ns Usmaiten, kusis.

Avots: EH I, 681

kvìesaine, aite">kvìesaite, kvìesaita, kvìesãjs, ein Weizenfeld, ein Feld, wo Weizen gestanden hat BW. 28337.

Avots: ME II, 356

ļe̦kàusis [Mar., AP., Nötk., Lennew., MSil., Schlokenbeck, um Mitau, Matkuln, Stenden, Ruj., Wenden, Ronneb., Roop, Seppkull, Schujen, Wilzen, Naud., Gr"nh., Sessau, Gramsden, Kalleten, Schrunden, Bauske, Kalz., Dselden, Gold.], le̦kausis C., Smilt., [Ober-Bartau, Golg., Tirs., N.-Schwanb., Selsau], ein Wesen mit schlaff niederhängenden Ohren, ein Schlappohr: [ļe̦kausis Luttr., Usmaiten, Gr.-Ronnen], ļe̦kause - cūka, kuŗai ausis uz zemi nuokārušās Etn. I, 153. cūkas ausis stāv nuoļe̦kušas, kāpēc arī vepri sauc par ļe̦kausi IV, 130. lieluo ļe̦kausi, nāc spē̦kuoties! LP. I, 39; [ļe̦kausis Lis. und um Mitau und Mar. auch als Schimpfwort von einem liederlichen und ungeschickten Menschen. - Vgl. leceklis] und li. lėkausis "der Schulohrige" Kurschat.]

Avots: ME II, 535

lèkme,

1) der Anfall, die Anwandlung
Smilt.: atkal kle̦pus lēkmē viņa apstājās uz brīdi Latv.; krampju lēkmes Druva I, 965; traukma, triekas lēkme MWM. IX, 798, Stari III, 83; nespē̦ka, sajūsmības lēkme Druva II, 194; MWM. VIII, 458. pe̦rsuonām, kas paduodas slimības lēkmēm Konv. ² 743. kad lēkme drusku bij pārgājuse Vēr. II, 438. kad krītamā kaite uznāk, tad jādzer, lāča žults; bet šīs zāles de̦ruot tikai pēc pirmās, un ja daudz, pēc uotras lēkmes Etn. IV, 115. lēkmēm, zeitweise, zuweilen: tikai agrā bērnībā man uznāca kaut kas līdzīgs tagadējam stāvuoklim, bet ir tad lēkmēm, bet ne tâ, kâ tagad, pastāvīgi Skalbe;

2) der Unglücksfall, die Krankheit:
mantas izdalītājs, kas neizpildīja taisni nuoteikumus, tika pieme̦klē̦ts lēkmēm BW. III, 3, S. 864. dievs tuo zina, vai nuo tiem pašiem mērnieku laikiem kâ lēkme le̦cas kaudz. M. sasirga ar lēkmi, kas līdzinājas krītamai kaitei MWM. IX, 68. Zu lēkt.

Avots: ME II, 457

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. ² 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I ^4, 539 und III ^4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

ļe̦ve̦ns, ļevins Oppek., Mar.,

1) [ļe̦ve̦ns Nerft], eine moorige, sich bewegende Stelle Mar.
[hier und in Stomersee, N.-Schwanb., Laud. auch: ļevenis] n. RKr. XV, 125; [der schlammige Ufersaum eines morastigen Sees Oppek. n. U.];

2) etwas vor Fett Watschelndes:
kâ ļe̦ve̦ns [Lis.], ne pavelties nevar Naud.;

3) als Adj.,

a) schlaff
[Stenden, Nurmhusen]: [miesa ļe̦ve̦na; ūdens puķēm ļe̦ve̦ni kāti Lis.] dzija, virve, saite ir ļe̦ve̦na Sassm.;

[b) (gespr.: ļavans) feist, wohlgenährt:
ļ. zirgs Sakstagals. - Vgl. allenfaus Petersson Heterokl. 188 f, und Büga KSn. I, 272 f.].

Avots: ME II, 539

liêsa C., [auch Kr., liêsa ²

I wanden,
Tr.], die Milz: ja cūku liesas augšgals biezs, tad ziema nuo iesākas stingrāka Etn. II, 71. kaza ar liesu, die Ziege leidet an einer Milzkrankheit BW. 20798; liesa duŗ, spiež. zirgam liesas kaite, sē̦rga, vaina, eine Pferdekrankheit (anthrax Preip. 27): liesā sirgt, milzsüchtig sein St.; liesas vārdi, die Zaubersprüche, mit denen man die Milzkrankheit kuriert. [Wohl (nach Būga Aist. Stud. 127) aus * liel(e̦)sa = li. lielešà (acc. líeleša,) "eine Milzkrankheit"; anscheinend mit Reduplikation, s. Būga KSn. I, 300. Vielleicht zu le. lē̦sa, lē̦ss, da die Milz ein feines Fasernetz enthält; dazu stimmte, wenn zuverlässig, le. liesa U., = lē̦ss.]

Avots: ME II, 504

liga,

1): auch Dunika, OB., Rutzau, Siuxt, Warkl.; "aite">kaite, vaina" Sonnaxt;

2): auch Sonnaxt: dažreiz tāda l. ir, ka cūka ē̦d sivē̦nus nuost Salis. l., sārga ..., kalpam skaista ļaudaveņa BW. 21161; ‡

4) "?": ka tevi l. paje̦mtu! Bērzgale, Pas V, 274. ka juo (= viņu) l. parautu! XIII, 232. adu cimdus pirstiniekus, vilāniešu gaidīdama; l. grūde dricānieti, tam atdevu raudādama BW. 7301, 1. Vgl. auch li. suliegęs vaikas Tiž. III, 334 und žmogų paliegusį LtT III, 460.

Avots: EH I, 740, 741

I ligzda: auch A.-Bergfried, A.-Laitzen, Alschw., Annenhof (bei Mar.), Anzen, A.-Ottenhof, AP., Autz, Behnen, Bers., Bixten, C., Dobl., Dzērve, Ellei, Ermes, Erwalen, Grenči, Gr.-Rönnen, Hasau, Hasenp., Hofzumberge, Holmhof, Jürg:, Kalz., Kand., Kegeln, Kreuzb., Kurmene, Kurs., Ladenhof, Launekaln, Laud., Lemb., Lesten, Lieven-Bersen, Luttr., Mahlup, Marzenhof, Meselau, Mesoten, Nabben, Naud., Nikrazen, N.-Peb., N.-Salis, Pabbasch, Pernigel, Pussen, Renzen, Römershof, Ronneb., Ruhtern, Ruj., Sackenhausen, Salgaln, Schlehk, Schlockenbeck, Schmärden, Schnehpeln, Selg:, Seppknll, Sessau, Smilt., Stelph., Sussikas, Swehthof, Taurkaln, Trik., Ugalen, Ukri, Ulpisch, Usmaiten, Valgāle, Wilzen, Wizenhof, Wolgunt, Zirstenhof, Zögenhof, (ligzdiņa) Gr.-Buschh. (unbek. in Saikava, wo dafür pērklis; in Bixten, Mesoten, Zögenhof - l. "ein leeres Nest von Hausvögeln" neben pereklis "ein Nest mit Eiern").

Avots: EH I, 741

linaita, linaite Selb., [Dubena], linãjs, das Flachsfeld, namentl. das Feld, wo Flachs gestanden hat BW. 28337: zirņus, nuo tīruma mājā pārve̦duot, nedrīkst vest pār linaiti RKr. VI, 76. kur, saimniece, tie vārdiņi, kuo runāja linājā BW. 28441.

Avots: ME II, 471

‡ II lipe̦ns,

1) ein aites, zerrissenes Kleidüngsstüek, ein Fetzen
Auleja: snātine nuoplīsuse kai l.;

2) wer zerferzte Kleider trägt
Auleja.

Avots: EH I, 744

‡ loñta Salis "nuo liniem nuogriẽzta saite; ve̦cs virves gabals".

Avots: EH I, 758

lukt,

1): lukušas ausis Salis; ‡

3) l. zemē Seyershof, sich senken, herunterfallen:
kad nav saites klāt, tad zeķes (vai bikses) lūk zemē.

Avots: EH I, 760

I maĩle (auch PS., Drosth., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Wolmarshof, màile ² Lis., Neu-Laitzen, maîle ² Gr.-Rönnen, Usmaiten, Lemburg], màila ² [Alswig], der Rebs (cotegonus albula) L., St., Mag. III, 161, Smilt., Sassm.; der Weissfisch (alburnus lucidus) Wenden; (maza se̦klūdeņa zivtiņa, pirksta gaŗumā un gan˙drīz apaļa Dond.; mailīte St., der Löffelfisch, Gründling, maĩlīte Līn., ein kleiner Fisch]: rau, kur līdaka mailīti keŗ! Treum. ja mailīte varē̦tu, tad līdaku aprītu RA. [Zu li. máila od. maĩlius "kleine Fische", slav. mělъkъ "klein, fein", s. Būga PФB. LXXII, 191 und Trautmann Wrtb. 165.]

Avots: ME II, 550

maĩlene Elv., Wid., Dr.,

1) auch: mailens L., St., U., ein Weissfischnetz, Wurfnetz
Wid., Dr., ein Netz, womit kleine Fische (mailes) gefangen werden Elv., L., St., U.;

2) maĩlene, [maîlene ² Usmaiten], der Weissfisch
Sassm.; [mailē̦ns Lemburg, Lenzenhof, Bers., maĩlē̦ns Ramelshof, màilē̦ns ² Sessw., Modohn "eine junge mailīte"].

Avots: ME II, 550

[mañtêt, zaubernd kurieren Usamaiten. - Vgl. mantât I.]

Avots: ME II, 562

II masts,

1): auch Für.;

2): medījuot jeb zvejuojuot aizņe̦m mastu Kabillen. Auch in Ortsnamen: Ve̦cais m. ("?"), Akmiņmasts Plvv. I, 291 (aus Usmaiten).

Avots: EH I, 784

mãte,

1): jaunā m. AP., die Stiefmutter.
ve̦cā m. BW.1261, die Hebamme. sēd kâ Mãŗas m. Frauenb: (von einer ohne Arbeit sitzenden weiblichen Person). pluostu m. Frauenb., eine dicke weibliche Person, ein dickes Tierweibchen. "māte" nennt ein Mann auch seine Frau Lubn. u. a.;

2): Schwiegermutter (in der Anrede)
BielU.;

5): augļu m. Orellen, bē̦rna m. AP., Salis, dzīvības m. Kalz. n. BielU., die Gebärmutter;
teļa m. AP., die Gebärmutter einer Kuh; mātes kaite od. vaina, die Hysterie. māte staigā, hysterisches "Aufsteigen" der Gebärmutter Diet.;

6) visiem cilvē̦kiem ir iekšā m.; kad viņa paliek nemierīga, tad vajaga viņu apvārduot un apčubināt Frauenb. māte jāceļ, eine Kur (nicht nur an Weibern, sondern auch an Männern)
BielU.; mātes sakne eine gewisse Pflanzenwurzel, die gegen Magenleiden gebraucht wird Frauenb.;

7): piekaŗamai atslē̦gai ir bē̦rns un m.; m. paliek pie krampja, bē̦rnu var nest līdz;

8): "pirmā blanka laivā" Salis; ‡

10) eine in die Erde gesteckte Saatkartoffel
Frauenb.: kad mazuos rāciņus mazgā spannī, tad mātes saceļas pa virsu; ‡

11) "pātagas re̦snākā daļa, kas savīta nuo trim auklām" Frauenb.: izvīt māti pāte̦gai; ‡

12) linu m:, eine Wolkenart (?):
priekš linu sēšanas jāskatās gaisuos, kur tā l. m. ir: gaisam vajag būt tādām švītrām; ne mākuoņas, bet tādas gaŗas švītras ve̦lkas pruojām IW. Zu li. mótė "Mutter" s. zuletzt E. Hermann IF. LV, 129 f.

Avots: EH I, 794

[màtē̦ns ² Stelph., mãte̦ns (wohl mit e, aus ē̦) Pussen, Usmaiten, Gr. - Rönnen, eine Koseform für mãte.]

Avots: ME II, 589

mèlmeņi,

1): mèlmeņu ² sē̦rga Heidenfeld, Lubn., Schwanb., Sessw.; melmeņu kaite (handschr.) Drachenschuss, Nierenschmerzen, Hämorrhoiden;

4): Sing. melmens Lng.;

5): melˆmeņi visiem luopiem iet tâ kâ divas strēmeles aupuš mugurkaulam Ramkau. mèlmeņi ² kauc Heidenfeld, Lasd., Sessw.

Avots: EH I, 798

[melnesis Kabillen, Alt - Rahden, Sessw., Selsau, Neu - Schwanb., Alschw., Iwanden, Sauken, Mesoten, Treiden, Kursiten, Memelshof, Wizenhof, Burtneek, Matkuln, Tuckum, Autz, Naud., Lesten, Holmhof, Wilzen, Nikrazen, Kandau, Usmaiten, Rönnen, Luttringen, Seppkull, AP. u. a., ein Verbreiter von Lügen.]

Avots: ME II, 597

mê̦slaîne [Saussen], aite">mê̦slaite Seew., mê̦slãjs, mêslene, mêslenĩca, mêsliene, mêsliêns Ahs., Nigr., der Fegsel-, Kehrichthaufe, die Kehrichtgrube: ne man dūmu istabā, ne skangalu mē̦slainē (Var.: mēslienā, mēslienē, mēslenē) BW. 6948. dē̦la māti suņi plēsa pa mē̦slāju vazādami 23619, 1. pavārs ķidas izme̦t mēslenīcā LP. IV, 85. aitas cē̦rpuot nuome̦t villas spruogu mēslienā par ziedu BW. 29089.

Avots: ME II, 621

mìezaine, aite">miezaite Spr., miezaita U., ein Feld, wo Gerste gestanden hat: [Marčs dzina savu ganāmuo pulku jau pa pusei nuoganītā miezaitē Valdis Stabur. b. 184].

Avots: ME II, 657

mieziķis Tals., [miêziķis ² Usmaiten], asperula odorata. [Vgl. mezika.]

Avots: ME II, 657

I našķi, ‡

2) "saites, kas nuo liniem atkrīt" Seyershof: n. e̦suot jāvērpj.

Avots: EH II, 6

nĩkt [auch Lautb., Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Loddigeŗ N. - Peb., C., Arrasch, Jürg., Schujen, Wolm., Bl., Tr., Iw., Līn., Salis, Ruj., AP., nîkt Mar., nìkt Wohlfahrt, PS., Trik., Serbigal] (li. nỹkti "vergehen"), - stu, - ku, ņĩkt TR. II, 249; IV, 220, 317,

1) quienen, siechen, nicht gedeihen, verkommen, vergehen, zu nichte vergehen, verderben:
pirmie teļi nīkst. trums, ņīksti, nīksti! TR. IV, 199. tik˙pat tev diena nīka BW. 1873; nīkstamā kaite, die Schwindsucht Ahs.;

2) müssig dastehen, vor Langerweile vergehen:
kuo te nīkstuot? kādēļ necē̦rtuot? LP. VI, 398. diezin, cik ilgi gudrie brāļi tur nebūtu nikuši IV, 201. Subst. nĩcẽjs, s. d.; nĩkšana, das Quienen, das Vergehen: pestīts tapšu, kad es miršu, nuo šīs vājas būdiņas, nīkšanas un grūtības GL. [Wohl zu nikt, nicinât, niecinât, niẽks, nīca (s. dies), li. naikìnti "tilgen", s. Miklosich Etym. Wrtb. 215.]

Avots: ME II, 747

nùoģist, bei Spr. auch refl. nùoģistiês, tr., merken, wahrnehmen [Wessen], verstehen, [mutmassen, annehmen Manz. Lettus]: ģiden nevar nuoģist, man kann durchaus nicht wahrnehmen, erkennen Agel. tu ne˙maz nenuoģiedi, kas te nuotiek Dok. A. aiz˙vien gaišāk tiek nuoģiedamas viņu dabiskās saites Vēr. II, 382. spēja nuoģist uotra duomas II, 83.

Avots: ME II, 790

nùoklimt: li. nuklims raitelis, kelalio netropys Tiž. II, 425.

Avots: EH II, 54

nùomañtuôt, tr., verhexen: pienu Tr. 479. lai dzīvuojuot nedabūtu kaunu, šīs kauna saites rauga nuomantuot JR. VI, 24.

Avots: ME II, 816

‡ nùositinât, = nùotît 2: saite nuositināta Dunika. Refl. -tiês,

1) = nùotîtiês 1;

2) = nùotîtiês 2: saite tikuse vaļā un nuositinājusies Dunika.

Avots: EH II, 85

nùostîguôt, nùostîgât, tr.,

1) mit Saiten beziehen,
besaiten: gara spē̦ki ļuoti smalki nuostīguoti Klaust.;

[2) (Felder) mit Spinneweben überziehen
U.]

Avots: ME II, 860

nuõzis [Talsen n. U.], nuõza,

1) die Heu-, Stroh-, Kafftrage
Kand., [Autz, Wandsen], Gold., Tuckum: nuozis [Kursiten, Alschw., nuõžis Wirginalen] izpīts nuo grīztēm; iegriež pakulas kažuos un savij saites pa divām kuopā; tādas grīztes iepin rūtītēm starp divām līkstēm; nuozī ne̦s salmus un pe̦lus RKr. XVII, 34; Etn: I, 138; Bl. H. 130. piedarbā metiens tik tāļu nuomīdīts, ka var nuojemt salmus, kas puisim jāne̦s ar nuozi uz tuvējuo pe̦lūdi Etn. I, 103; [nuõzis"salmu nastä Luttringen;

2) ein Päckchen:
izvilka nuo mēteļa kabatas savīstītu nuozi Janš. Bārenīte 51;

3) nuõžis, ein voller Bauch Wirginalen.]
vgl. nuosis.

Avots: ME II, 891

II uore Grob., uôrs ² Ahs., ein Holzstück mit einer Öffnung an jedem Ende zum Anbinden des Viehs im Viehstall: uors sastāv nuo ieapaļi plakana kuoka 11/2-2 pē̦du gaŗumā, kam katrā galā izurbts caurums. vienā caurumā ievērta saite, kuŗu sien guovij ap kaklu, bet uotrā ieveŗ sautē̦tu kārkla, kadiķa vai bē̦rza vici, kuŗu savij riņķī. uora savītuo riņķi uzmauc pie rensteles iesistā mietā Ahs. Ans mnd. ôr "Ohr, Handhabe" (vgl. d. Nadelöhr).

Avots: ME IV, 419, 420

pakaĩtinât,

1): gan biju dziedāj[u]si, ... gan šādu netikli pakaitināj[u]se Tdz. 36406; ‡

3) ein wenig spielen, einem Kinde die Zeit vertreiben
(mit aî ² ) AP.: pakaiteni nu, lai mazais tik stipri neraud!

Avots: EH II, 139

pakrist,

2): sniegs bija pakritis, es hatte geschneit
Nerft. pakrītamā kaite, die Fallsucht Seltingshof;

3): auch Grenzhof-Mežamuiža ("lielā nuogurumā apgulties");

4): ve̦cāki tik pakrituši nebij (waren nicht so verarmt)
Salis; ‡

6) gelingen, sich machen, sich ergeben
A.-Schwanb.: pakrita dabūt labu vietu. pakrita darbs; ‡

7) sich auf etw. legen (fig.):
tu ... vari p. uz karšu likšanu Pēt. Av. IV, 142; ‡

8) p. caur, hindurchfallen
(= li. prakrìsti): muiža pārlādē̦ta un pakrituse caur zemi Pas. IV, 50 (aus Višķi). tikkuo gulās, pakrita caur gultu X, 377 (aus Rositten); ‡

9) verloren gehen:
... banka ... izputēja, un visiem ..., kas bija tur naudu nuoguldījuši, tā pakrita Janš. Bandavā II, 220. Refl. -tiês, ‡

2) = pakrist 4 Seyershof: uotrs brālis bij pakrities.

Avots: EH II, 144

pamaša,

1) Weise, Gewohnheit
Manz. [Post. I, 410]: kristīga cilvē̦ka pamaša, Sitte, Charakter Manz. ģeķam sava pamaša patīk Manz.; der Sing. in dieser Bedeutung nur bei Manz.;

2) Plur. pamašas, böse Folgen der Behexung Schwanb., verschiedene Krankheiten, Folgen von plötzlichem Schrecken, Seitenstiche, Leibschmerzen [Wessen], Kopfschmerzen, namentlich eine Kinderkr"ankheit, die dem Kinde den ruhigen Schlaf raubt:
par pamašām nuosauc bē̦rnu slimību, kuŗu raksturs nemierīgs miegs RKr. XII, 14. [pamašas - slimība, kas ceļas nuo pārbīšanās Mar. n. RKr. XV, 129]. nakts pamašas, kad bē̦rns pa naktīm bļauj un nemierīgi guļ Etn. IV, 110. pamašas - caurdure, sāpes sānuos vai pakrūtē Etn. IV, 162. liec savus ceļus man pie krustiem un atlāuz pamašas! (Leibschmerzen) Friedrichswald. [pamašas lauž, ja sāp mugura Vank.]. laikam būšuot galvas pamašas A. XXI, 401. Auch verschiedene Krankheiten der Tiere: tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas Etn. II, 98; lai cūkām neme̦tas pamašas II, 24;

3) die Mondsucht:
cilvē̦ku, kam nakts pamašas, nevajaguot vārdā saukt, kad viņš nakts pamašās Naud.; iet kâ pa nakts pamašām Naud.;

4) nakts pamaša, nakts pamaši RKr. II, 78, Konv. ¹ 532, Nachtschatten (solanum nigrum)
Mag. IV, 2, 31. [Nach Leskien Nom. 316 (mit?) und Sommer Balt. 107 zu pamest]; vgl. auch li. pãmėtė "Gicht, Krankheit" [und le. pamešas].

Avots: ME III, 66

paņķa, panķe, gew. Plur. paņķas Laud., paņķes ² (Fest.], = panda: paņķas - saites, ar kuo vęclaika arkliem emesnīcu atsien pie apīžām Laud.; "krustāniski salikti dzelži, ar kuo savienuo arklam iemesnīcu ar apīžām" Lub. paņķes - re̦ngas pie arkla, nuo dzelzs vai nuo kuoka, kuo uzmauc uz lemesnīcu un ar paņķu striķi piesien pie apīžām Lös. n. Etn. IV, 162; III, 146.

Avots: ME III, 79

pãrmuõcît,

1) etwas mit Mühe hinüberschleppen, hinüberbringen:
nastu pār žuogu;

2) eine Arbeit mit Anstrengung aller Kräfte bewältigen:
pēc ilga laika taču pārmuocījis saites pušu LP. II, 7. Refl. -tiês,

1) sich mit Mühe hinüberschleppen:
kamē̦r kungs kalniem pārmuocījās... LP. VI, 486;

2) sich überanstrengen, sich zu sehr abquälen.

Avots: ME III, 168

pãrraût, tr.,

1) entzweireissen, durchreissen, zerreissen, unterbrechen:
diegu, saites; stāsta pavedienu, sakaru. viņa pārrāva dziesmu pašā vidū Kleinb.;

2) schnell hinübetziehen, hinübergleiten lassen:
pārraut kre̦klu pār galvu. viņa pārrauj bāltuo ruoku pār seju Vēr. II, 1407. Refl. -tiês,

1) sich überziehen, sich über-, verheben, sich durch Ziehen, Heben Schaden tun:
pārcēlies vai pārrāvies ir tad, kad ceļuot kādu smagi: nastu palicis itin zaļš priekš acīm, kad iestājušās sāpes viduklī... tautā duomā, ka kāda plēve, kas atruoduoties uz iekšām vē̦de̦rā, un dzīslas e̦suot pārstieptas, tamdēļ vārds: pārrāvies Etn. II, 163;

2) unterbrochen werden, aufhören:
lietus pārrāvās Lub., Bers. aršana līdz 18. decembrim pagājušā gadā nebij pārrāvusēs Dz. Vēstn.

Avots: ME III, 172

pasainis: auch Pilda n. FBR. XIII, 48, Warkh., (mit aî) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, (mit àI ² ) Linden in Kurl. ("tāds gaŗš p. sē̦tavai, ka var kaklā uzmaukt"), Sonnaxt ("slauktuves p. jeb luociņš"), Warkl. ("nuo auklām savīts ne̦samais kuoka spainim"), (mit aî) Kaltenbr. ("spaiņa saite"), Oknist ("spainim, grezelei"), Zvirgzdine ("spaiņa auklas ruokturis"), (mit aĩ) Tr. ("перевязка"); divas (kules) ..., katra savā sānā, uzkārtas ple̦cuos tâ, ka pasaiņi uz muguras un uz krūtīm zīmēja krustus Jauns. Sliņķu virsnieks 133. Aus pasainis auch ostle. pasańć (die übrigen Kasus vielleicht mit -ain- ?) "spaiņa stīpa" in Eglūna?

Avots: EH XIII, 169

pasainis, ein Band, eine Fessel, eine Schnur: duod māmina man telīti, zaļu lūku pasainīti (gew. saiti)! BW. 16455, 1; namentlich die Schnur über dem Spanne od. Korbe statt des Bügels Mag. XIII, 3, 50, [Zaļmuiža; der Bügel zum Tragen eines Korbes (auch aus einer zusammengedrehten Birkenrute) Bielenstein Holzb. 360, 365.] pasainis - ne̦samā saite pie spaiņiem un kurvjiem Etn. II, 17. spannītis sabrucis, pasainis dzīvs (Rätsel) RKr. VII, 1217. Zu siet.

Avots: ME III, 93

pašnicinâšana,* pašnicinâšanâs*, die Selbstverachtung: pašnicināšanās kaite Vēr. II, 704.

Avots: ME III, 116

pê̦da,

1): tikt uz pē̦dām "atjēgties" Linden in Kurl.;

2): visu cēlienu uz vienām pē̦dām ("uz vienas vietas ") AP. nuo pē̦dām vien pazinu ... meitu gājumiņu: īsa p., īsi suoļi ... BW. 6522;

3): kad sirds kaite, tad var nuomirt uz pē̦dām (schnell, plötzlich)
Frauenb.;

5): linu p. - daudzums, kuo plūcuot saņe̦m vienā saujā un visu uz reizes izplūc un pēc tam sasien Siuxt. linus plūcuot divi saujas skaita par vienu pē̦du AP. (hier seien früher auch Felderbsen gerauft und nach
pē̦das gerechnet worden) Ramkau. linu pē̦du atve̦duši BW. 18250, 1. rudzu p. - auch Gramsden; 6): kausa (kaŗuotes) pēdiņa Linden in Kurl.; "dakšu daļa, kuŗā iedze̦n kātu" Frauenb.; pē̦da "duru kājas apakšējā daļa" Siuxt: kluci, kas durīm apakšā, sauc par slieksni un buomja galu, kas stāv iekšā, sauc par pē̦du; 7): kaķa p., helichrysum arenarium Oknist; kumeļa p., hepatica triloba Oknist; lāča pē̦das, Faltenmorcheln (helvella esculenta) Durben; zuosu p., chenopodium Konv.2 285; ‡

9) Demin. pêdiņa, ein gewisses Strickmuster für Handschuhe
Ramkau.

Avots: EH XIII, 226

pēkšumnīca Etn. IV, 164, = pēkšuma zâle. pekšumnīcas kaite, der Durchfall Etn. IV, 164.

Avots: ME III, 207

‡ pe̦m̂paŗa ² Frauenb. "re̦sna saite".

Avots: EH XIII, 222

pente: matiņi savēlās deviņām pentītēm Tdz. 57824 ; "ve̦cas saites gabals; eine kurze Peitschenschnur Frauenb.

Avots: EH XIII, 223

pìemest,

1) zu-, hinzuwerfen; zuwenden, zuteilen; zu einer Kollekte beitragen
U.; hinzufügen: kalpam pie algas piemest Kav. ziņnesis piemeta pirkstus pie ce̦pures Poruk V, 277. kas liels un svarīgs - gribē̦tuos vēl piemest Juris Brasa 169;

2) vollwerfen, werfend anfüllen:
tik˙pat te̦k straujupīte, i[r] pieme̦sta žagariņu BW. 8972;

3) vorwerfen
Wessen: piemest nedarbus, Unarten vorwerfen MWM. v. J. 1903, S. 653. bāliņš man maizi deva, ik dieniņas pieme̦zdams (Var.: pārme̦zdams) BW. 18952, 1 var. In Mar. piemest, in unangenehmer Weise an etwas erinnern: viņš man arvienu pieme̦t manu ve̦cuo brūti. man piemeta bāleliņi šuo vietiņu, tuo vietiņu; es aizgāju tai vietā, brāļi ceļa nezināja BW. 8892, 2. Refl. -tiês,

1) sich anlehnen, anstossen, berühren:
zars piemetas pa reizei viegli pie luoga rutīm Blaum. st.3. pūra nesējiem pūrs nuo klēts tâ jāizne̦s, ka tie ne˙kur nepieme̦tas BW. III, 1, 29. p. pie durīm, anklopfen Dond.;

2) überfallen:
slimība pieme̦tas, man erkrankt. viņam pieme̦tusies sirds kaite. kas nuo tāses vīzes pin, tam kaškis pieme̦tas Etn. II, 187. Sprw.: nelaime lai labāk pieme̦tas (soll lieber heimsuchen) cilvē̦kiem, nekâ luopiem;

3) sich niederlassen:
piemeties, kur nu redzi brīvu vietu! Poruk III, 283. man vajaga vietas, kur ziemu piemesties Blaum. Pie skala uguns 156. pie radiem ne˙kādas piemešanās man nebij Kaudz. M. 17;

4) sich dranmachen:
viņš viņai piemeties klāt, er hat sich an sie herangemacht Kav. sāks vai vēl piemesties par brūtgānu! Alm. Kaislību varā 52;

5) gefüllt, besetzt werden:
ābuoli pieme̦tušies tārpu. kuoki pieme̦tušies putnu;

6) einander Vorwürfe machen:
es dzē̦rājs tautu dē̦ls, man dzē̦rāja līgaviņa; nevarēja piesamest (Var.: piemesties) viens uotram dzīvuojuot BW. 26970.

Avots: ME III, 271, 272

II plĩns "eine mit Schilfrohr bewachsene seichte Stelle zwischen dem Ufer und dem freien (und tiefen) Wasser" Usmaiten. Zu li. plýnia "?" (bei Būga KSn. I, 238) ?

Avots: ME III, 348

plīvuôt,

1) plìvuot ² Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof, flaitern, schweben; flakkern:
tik re̦ta kaija plīvuo Duomas I, 71. karuogi tiem plīvuot plīvuo Janš. mati plīvuoja nuo skrienuot ce̦ltā vēja MWM. VIII, 82. gaisā nāves dvaša plīvuo Seif. Chrest. III, 3, 192. pieguļnieku uguns plīvuo Jaunības dzeja 38. viņai vēl sirdī uguntiņa plīvuo Stari II, 408. kurp nu plĩvuosi (wirst flatternd, mit flatternden Kleidern gehen)? Bauske;

2) tr., flattern lassen, machen:
ruokā tā liesmainu vēdekli plīvuo Zalktis I, 130. Refl. -tiês, flattem, schweben: migla, kas visu dienu plīvuojas pār pļaviņu A. XX, 163.

Avots: ME III, 351

pluods U., Bielenstein Holzb. 649 (mit Abbildung), pluoda Felixberg, pluôde ² Usmaiten, das Flottholz, der Schwimmer am Netz. Mit uo aus ō(u̯) zu plûst; vgl. auch gr. πλωτός "schwimmend" und got. flōdus "Flut".

Avots: ME III, 364

pluzginât, leicht rütteln ("purinât"): sieva meitenei šķirstīja un pluzgināja matus Janš. Refl. -tiês, hilflos zappeln, viegli purināties, plivināties: mati vien pluzginājās ūdenim pa virsu Janš. sievietis pluzginās saites galā Janš. Bārenife 62. pa egles zariem bruzdē̦dams un pluzginādamies kaut˙kas nuokrita zemē Janš. Dzimtene ² I, 76.

Avots: ME III, 360

pol˜les, Faiten Dond.: svārki ar pollēm pakaļā, Faltenrock, Schössenrock.

Avots: ME III, 375

II pũce, der Kaulbars (acerina cernua) Usmaiten n. Hen.; zu li. pũkis dass.

Avots: ME III, 444

puse (li. pùsė), ein Demin. pušiņā BW. 24923 var.,

1) die Hälfte:
ķēniņš būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. brūtes mājas, kur svinēja pirmuo kāzu pusi BW. III, 1, 74. jau manam vaiņāgam puse zīļu nuobiruse BW. 24243. līdz pusei veŗat vārtus, da galam neveriet! 18611, 1. tikušam dēliņam netikuse līgaviņa; puse vīra pazuduse aiz līgavas netikuma 21954. - bez vienas puses palikt LP. VI, 82, (auf einer Seite) gelähmt werden. - lielā, mazā puse, die grössere, kleinere Hälfte: katrreiz tam paliek lielā puse, caur kuo jau sapelnījies lielu kaudzi ze̦lta LP. IV, 108. muļķis savu pupu kuli ātrāki izēdis, -ve̦lnam, nabagam, palikuse mazā puse VI, 400. - Jāņa nakti apģērbuos puse balta, puse me̦lna (zur Hälfte weiss, zur Hälfte schwarz), lai aug mani telēniņi puse balti, puse me̦lni BW. 32429. - pusē od. pusēm, adverbial, halb : Pēteŗam zila, me̦lna [sieva], pusē (Var.: pusēm) badu nuomē̦rdē̦ta BW. 33039. ne pusē, nicht halb, nicht einmal zur Hälfte, nicht halb so: vēl bē̦da ne pusē nav beigta Rainis. darbs nebūs tev pabeigts ne pusītē Rainis. nebij ne pusē tik skaisti LP. V, 376. mana tē̦va pils ne pusē tik jauka IV, 210. uz pusi, uz pusēm, auch loc. pusē, zur Hälfte, auf die Hälfte: es ar savu arājiņu uz pusīti vien dzīvuoju: pus gultiņas, pus sagšiņas, pus baltā paladziņa BW. 24923. vedēju tē̦vs nuogrîeza kancīti maizes, pārgrieza tuo uz pusēm... BW. III, 1, 53. vedēja tē̦vs pasniedza glāzi alus, kuo jaunie tâ+pat uz pusēm dzēra ebenda. pārdalīsim šuo pļauku uz pusēm! LP. VII, 1172. dē̦ls pārdalījis ar nabagu naudu uz pusēm ebenda 1133. māt[e] ar meitu dalījās: pusē šķīra aitu. stalli, pusē guovju laidariņu BW. 16414, 1 var. In Bruchzahlen apokopiert - pus, z. B. trîs un pus "3 1/2". Demin. pusĩtes, Hälften von einem Quadrate Δ, Figuren beim Ausnähen des vaiņags U.;

2) die Seite:
labā puse, die rechte Seite; kreisā puse, die linke Seite, die Kehrseite (auch: ļaunā p., uotrā p.): Sprw. katram sava labā un kreisā puse. drēbei jāapgriež launā puse. viņš apgriezis kažuokam uotru pusi LP. I V, 167. - uotra puse, die Nachgeburt U., der Mutterkuchen. - nuosē̦dušies katrs pusē vārtiem (jeder zu einer Seite der Pforte) Janš. Dzimtene ² I, 142. manu zirdziņ[u] aizjāja viņu pusi Daugaviņu BW. 29752 var. panāksnieku meitiņām dzērves kliedza vē̦de̦rā; kuru pusi (gew.: uz kuru pusi) pagriezās, tur izkala caurumiņu 20232, 5 var. rīta puse,

a) der Morgen, die Zeit gegen Morgen hin:
stāstuot rīta puse jau bij pienākuse Aps. VI, 30. meita stāstījuse līdz rīta pusei LP. VII, 74;

b) der Osten
Mag. XX, 3, 70: rīta puse me̦tas asiņaini sārta JR. IV, 45. līdz kuo gaismiņa rīta pusē svīda LP. V, 212; vakara puse,

a) die Zeit gegen Abend hin, der Abend:
duod, dieviņ, siltu sauli jel vakara pusītē! BW. 23718;

b) der Westen
Mag. XX, 3, 70. - rudens pusē, uz rudens pusi, zum Herbst hin, im Herbst: nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus LP. VII, 866. uz rudeņa pusi rāceņi sākuši zust V. 150. - nespē̦ka pusē, kraftlos, altersschwach: viņš pats e̦suot nespē̦ka pusē un bē̦rni vēl mazi Kaudz. M. 97. - nuo manas, tavas etc. puses, meiner-, deinerseits etc. nuo dieva puses! um Gottes willen! nuo dieva puses, kuo tu esi nuoduomājis? tikai neskaties, nuo dieva puses, atpakaļ! LP. V, 278. - radi nuo mātes puses (auch: pa mātes pusei Purap.), nuo tēva puses, mütterlicher-, väterlicherseits verwandt. - uz tuo pusi,

a) auf die Seite hin,

b) ungefähr:
uz tuo pusi ir, ungefähr so ist es. bet ne uz tuo pusi tāds LP. IV, 175, aber nicht entfernt, nicht im geringsten so. ceļš mums iet uz vienu pusi (in die gleiche Richtung) Kaudz. M. 313. uz māju pusi iet, nach Hause (eig.: in der Richtung des Hauses) gehen. rati viegli aizripuoja pa lielceļu uz muižas pusi Alm. Kaislības varā 111. uz labo pusi,

a) auf die rechte Seite,

b) besser:
nu iet uz labuo pusi MWM. VIII, 161; uz ļaunuo pusi, schlechter;

3) die Gegend:
es nedrīkstu te dziedāt, tās pusītes trancināt BW. 201, 1. trīcēt trīc tā pusīte, kur es augu brālīšuos 428, 12. mūsu pusē, in unserer Gegend: masu pusē ir stipri izplatījusēs dzeršanas sē̦rga Etn. III, 157. uz mūsu pusi vairs ne˙maz nenāci A. XI, 108. šīs puses cilvēki LP. VII, 912, die Leute dieser Gegend. uz ve̦cu pusi iedama gribēju arī pie jums pieiet Kaudz. M. 12. Zu apr. possisawaite "mittewoche", esse . . . pausan "von . . . wegen", preipaus "hin".

Avots: ME III, 425, 426

rãce̦nãjs Ahs., C., Arrasch, Jürg., Wolmarshof, Bauske, Lis., rãcenājs Siuxt, Golg., rãcenāja Rutzau, auch aite">rāce̦naite (als Wiesenname Lvv. II, 53, 61, 68; 171 ), aite">rācinaite (Lvv. II, 62), rācintaine (Name eines Waldes Lvv. II, 64), ein Ort, wo Rüben gewachsen sind Ahs.; rāce̦nājā aug mieži. cūkas... rušinās pe̦lē̦kajā rāce̦nājā A. v. J. 1899, S. 248.

Avots: ME III, 494

raitnieks (unter raiteniẽks): auch (mit ài ² ) Zvirgzdine.

Avots: EH II, 351

reiteniẽks, der Reiter: nuozviedzās kumeliņš, kapu kalnu piebraucuot: te gul mans reitenîeks (Var.: raitenîeks) BW. 27638, 6.

Avots: ME III, 506

re̦ñgas "arklu gre̦dze̦ni [s. gre̦dze̦ns 3]; striķi vai kuoka saites, ar kuŗiem piestiprina pie arkla vē̦rstuvi" AP., N.-Peb.: re̦ngas pie arkla nuo dzelzs vai kuoka Etn. IV, 162. Etwa aus estn. rōṅṅas (gen. rōṅga) "Ring, Metallring" ?

Avots: ME III, 511

II rìebt PS., C., N.-Peb., Jürg., rìebt ² Druw., Neugut, Golg., Kl., riêbt ² Selg., Dond., Wandsen, Salis, riêbt Prl., Lis., -bju, -bu, tr., intr., vertreiben, wegschaffen U., (durch Besprechen) heilen, Schmerzen vertreiben Spr., Ronneb., Adsel, Wessen: riebjami vārdi, Zauberworte, die man beim Heilen gebraucht. sāpes riebt, Schmerzen (durch Besprechen) wegschaffen U. dziedina . . . kaites ar zâlēm, riebjuot, spaiduot u˙t.t. Etn. III, 50. kad ar vienu gre̦dze̦nu trīs pāŗus salaulā, tad ar tuo var riebt RKr. XlI, 20. - Subst. riebšana, das Heilen mit Hilfe von Zauberworten: Zaļuo tē̦vs e̦suot labākais ārsts, vai nu ar riebšanu, vai dievvārdiem Aps. V, 32; riebẽjs, einer, der mit Hilfe von Zaubermitteln heilt B. Vēstn. n. U., Ronneb.: riebējs, t. i. vainas riebējs, raibītājs Konv. ² 162. Wenn von der Bed. "reiben" auszugehen ist (vgl. apriebt und raibît "riebt, slimuo vietu apvalkāt ar ruoku" Wessen), zu mnd. wriven, ahd. rīban "reiben", und weiterhin - wenn man dabei Kreise beschreibend (drehendl rteb - zu mhd. rīben "sich drehen", le. rèibt (s. dies).

Avots: ME III, 543

I rist (li. rišti "binden"), praes. risu U., Kl., ristu St., rîstu ² Līn., prt. risu,

1) tr., prs. u. prt. risu Nerft, binden
Biel., Kalzenau, Schujen, Nerft n. U:; risamais, das Band Wallhof;

2) tr., auftrennen
St., Bergm. n. U.;

3) (prs. rîstu ² Bixten, Degunen, Dond., Bauske, Windau, ristu Lautb., Salis, Adiamünde, N.-Peb., Bers., Kreuzb., Laidsen, Wirginalen, Assiten, Alschw., risu Neugut; in Windau sei das iz auch ins Präteritum eingedrungen), intr., "voneinander gehen, wie eine Naht od. Haarflechte"
Dressel, (prs. ristu, prt. risu) MSil., Nötk.; sich abwickeln Kl.; sich lösen (eig. und fig.): kamuols sāk rist. cieti savas kājas āvu,... lai nerisa visu mūžu BW. 16988. cimds rîst ² Frauenb. nuo sarkanām ruozcm lapas rīst Asp. saite pēc saites rīst Rainis. nuo manas mēles bij risušas pamiruma saites Vēr. II, 941. mākslas sakari ar dzīvi rīst MWM. XI, 194. pavedienu jau jūtu risam Vēr. II, 796. asaras rīst Stari I, 150. arājiem darbā sviedri rīst JR. VII, 76. stikla zīlītes nu rīst Stari II, 491. risīs ēnas tev nuo sejas III, 30, lai dzelži mīksti tuop un rīst Rainis. drīz dzīvība risīs Vēr. I, 1223. vaļā risīs lāsts U. b. 93, 66. rīst ilgu vaiņags nuo galvas MWM. VII, 772. risīs visa sāpju vara... it kâ sniegs vlegli rīst nuo kuoka zara... Asp. - Das prs. ristu resp. rīstu dürfte zur intransitiven Bed. (3) entstanden sein. Die Bed. 2 kann in der Verbindung mit at-, iz-, nùo- sich entwickelt haben. - Nebst raisît, apr. perrēist "verbinden", senrists "verbunden" wohl zu ae. wrīon "einhüllen", mhd. rigel "Kopfbedeckung, die man umwindet", la. rīca "Kopftuch" u. a., s. Bezzenberger GGA. 1874, 1247, Trautmann Wrtb. 246, Lidén Anlautges. 5 ff., Persson Beitr. 343 f., Froehde BB. XVII, 307, Walde Wrtb.2 652.

Avots: ME III, 531, 532

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele ² A.-Schwanb., rùoķēle ² Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580

rudzaita (unter rudzaite): auch Stockm. n. FBR. VIII, 79, Nerft, BW. 9756, l var. (aus Setzen).

Avots: EH II, 382

‡ rudzaits, -s, Auleja, Višķi, = rudzaite; plur. rudzaitis, -šu Višķi, = rudzāji a.

Avots: EH II, 382

rugaine,

1) rugaine BW. 34446. U., Bers., Lös., rugaîna Prl. n. FBR. VI, 76, rugaite Spr., rugaita, ein Feld, wo Roggen gestanden hat; ein Stoppelfeld:
es neiešu rugainē (Var.: rudzaitē; rugājā), rugaine kājas bada BW. 232631. sējiet, brāļi, man liniņus jaunā rudzu rugainā! 28386, 1. ciema rudzu rugaine Ld. 10.878. nuo rugainēm un sazęlušiem ziemas rudzu laukiem ceļš ieveda... nuorās Austriņš M. Z. 35. lai mēs ejuot uz rugaini art Blaum. rugaines rudas rūst lietū Krūza Ze̦lta laipa 70. viņa saļuma tur˙pat rugaitas gravmalā Sniega pārslas;

2) rugainĩte, der Stoppelschwamm
Karls. - Zu rudzis.

Avots: ME III, 555, 556

‡ rugaits, -s Warkh., = rugaite.

Avots: EH II, 382

sadziêdêt, freqn. sadziedināt, tr., zuheilen, verheilen machen, lassen: ārstu rīkuošanās de̦gunu atkal sadziedēja Seifert Chrēst. III, 2, 256. Baluodis ir guovij ribu sadziedējis Jauns. viņš mūsu kaites sadziedējis Janš.

Avots: ME III, 622

sajàukt, tr., vermischen, verwühlen, verwirren, durcheinanderstören U.: kas dūņas sajauca upītes malā? BW. 1387. pāriet zuosis klaigādamas, ezeriņu sajaukušas BW. 637, 1. brūtes brāļi . . . sajauca jau sasukātuo galvu BW. III, l, 30. jaunpuisis tai sajauca matus ebenda 49, sajaukt kārtis, Karten taillieren. tu . . . sajauc visu dzīvi Apsk. v. J. 1903, S. 584. viņa, kâ saka, sajauc prātus Vēr. II, 926. sajauktas stīgas, verstimmte Saiten L. Refl. -tiês, sich vermischen, sich verwirren. Subst. sajàukšana, das Vermischen, Verwühlen, Verwirren: asins sajaukšana Vēr, I, 1383; sajàukšanâs, das Sichvermischen, Sichverwirren : šuo dzīvības parādību sauc par individu sajaukšanuos Vēr. II, 1181; sajàukums, das Vermischte, Verwirrte, die Mischung: niķeļa sajaukums ar dzelzi Konv. ² 1352, izsmēķējis . . . tādu sajaukumu Latv.; sajàucẽjs, wer vermischt, verwirrt.

Avots: ME II, 639, 640

saldene,

1) salˆdene ² Usmaiten, ein essbarer Pilz
Dond., Fest.;

2) Plur. salˆdenes "alles, wonach ein Mench od. Tier strebt"
Druw.: kas tevi par saldenēm gaida tirgū, ka tu tur pa varēm gribi tikt? kas par saldenēm tev ir kaimiņuos, ka vienmē̦r turp skrieni? kādas saldenes jums, guotiņas, ir pļavmalī, ka turpu tâ laužaties? kādas saldenes viņu sagaida kaŗā aizejuot?

Avots: ME II, 668

I šal˜te N. - Bartau, Gezänk, Skandal: bija... brīnum liela šaite... starp ve̦cajiem un jaunuo Janš. Prec. viesulis 25. ļaužu starpā e̦suot... liels uztraukums un liela šalte Bandavā II, 206 (ähnlich Janš. Paipala 39 und Apskats 1903, S. 282). Trīne ceļuot lielu šalti Bandavā II, 206. Aus d. Schalt "Tadel, Schelten".

Avots: ME IV, 3

same̦stuve (unter same̦stava): "saite, ar kuo saista apakšā rīkus, kad zirgu jūdz bez luoka, divjūgā" Grob.

Avots: EH XVI, 430

saņerkšît, verwirren: s. saites Nötk. Refl. -tiês, sich verwirren Nötk.

Avots: ME II, 695

sãnsaine, aite">sãnsaite, die Stränge, der Ziehstrang am Fuhrwerk, Gespann: vai ratiem sānsaines īstā gaŗumā Janš. Čāp. 51. aŗamu silksi ar rīkiem un sānsaitēm Bandavā I, 12.

Avots: ME III, 805

sar̂kans (li. sarkanas Miež.), rot: sarkans kâ biete, kâ burkāns, kâ (nuovārīts) vēzis. sarkans alus im VL. braunes Bier. sarkani vaigu gali Biel. 2413. nav ne sarkana graša (kein roter Heller) JK. II, 183. sarkanais gailis, das Feuer, der Feuerschaden (der rote Hahn). - sarkanā kaite Etn. IV, 2 od. sarkana vaina U., das Blutharnen beim Vieh; sarkanā guļa Br. IV, XIV od. sarkans suods U., die Ruhr; sarkana sē̦rga, gilt wohl für Ruhr und Blutharnen U.; sarkanas zīmes, Friesel St., Bergm. n. U. sarkani laisties "die rote Ruhr haben" St. Subst. sar̂kanums (li. sarkanumas Miež.),

1) die Röte:
vaidziņi ruožu sarkanumā. turku sarkanumā krāsuotie audumi; vakara sarkanums, die Abendröte Brasche;

2) ein roter Fleck:
ve̦lns sitis dzeņam pa pakaļu un dzilnai pa galvu. vēl tagad putniem tais vietās sarkanumi LP. VI, 450;

3) dārgs sarkanums St. od. ve̦culaiku sarkanums im Gesangb., Ruj. n. U., Purpur, Scharlach: būs ņemt deķi nuo dārga sarkanuma IV Mos. 4, 8. Ableitung von sarks.

Avots: ME III, 721

sastīguôt,

1) die Saiten stimmen
(perf.): sastīguoju ze̦lta kuokli BW. 22822. jūra sastīguo savu negaisa liru pie klintīm Vēr. II, 390;

2) viele Ranken treiben:
zemenes sastīguojušas Schwanb.

Avots: ME III, 748

satrūcināt, tr.,

1) "zerbrechen machen":
grē̦ku saites satrūcināt Für. I (unter trūkt);

2) plötzlich erschrecken
(tr.): satrũcināt bē̦rnu Ermes, Wandsen.

Avots: ME III, 767

savaržât,

1) "hastig, liederlich und nachher schwer lösbar umbinden
Nötk., (mit ar̃) C., N. - Peb.: viņa... savaržāja priekšauta saites ratam ap ragiem Seiboit;

2) "?": savaržāts (Var.: salāpīts) iet mežā putnus dzìt BW. VI, S. 161;

3) verwirren,
sarežģît: s. dzijas Vank., Adsel, Festen, Selsau, Druw., Sinolen, Odsen u. a.;

4) hastig und ungewandt zusammentrakeln
(mit ar̃ ) Schujen, Serben. Refl. -tiês, sich verwickeln ("iekulties tādās darīšanās, ka nevar vaļā tikt") Erlaa.

Avots: ME III, 781

savs (li. sãvas, av. hava-, gr. ε'ός, alat. sovos),

1) reflexives Possesivpronomen für alle 3 Personen - mein, dein, sein, unser, euer, ihr: Sprw. katram sava kaite (vāts) sāp, cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. katram savs krusts jāne̦s. katrs savu preci slavē od. katrs teic savu. tagad abi nuo viena, vē̦lāk katrs nuo sava Etn. II, 63. aizgājuši savu ceļu (sind ihres Wegs gegangen)
LP. III, 90. ūdeni sme̦ldama pasmēlu pādi, pasmēlu pādīti savā vārdā (sagt die Taufmutter, die das Patenkind nach ihrem eignen Namen tauft) BW. 1153, 1. - verächtlich: liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61;

2) eigen:
Sprw. viens kartupelis, vai divi, - kad tik uz sava galdiņa! labāk mani tautas rāja, nekâ savi bāleliņi BW. 1010. (ļaudis) nevar manis pabaruot; sava ruoka, sava kāja, tā galviņu pabaruoja 9027. - dzīvuoja "uz saviem" jeb "uz savu ruoku" JK., für sich, (von andern) abgesondert, selbständig. - viņa ar tiem saviem nuomira, sie ist am verhaltenen Wochenfluss gestorben Mag. IV, 2, 141, U.;

3) ein besonderer:
līdz šim pe̦lnrušķe apkuopa sliņķi, bet... šuovakar sava lieta (heute ist es anders, ist was Besonderes) LP. V, 296. - tas ir uz savu! Zaravič, Trik., Aahof, Grundsahl, uz savuo Modohn, Adleenen, Tirs., Sinolen, das ist ein ahnungsvolles Zeichen, das hat etwas Besonderes zu bedeuten. viņš veda divas guovis, savu pie katras ilkses piesietu Kaudz. M. 30;

4) ein gewisser; ungefāhr:
savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju... vainadziņu BW. 5947. savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. gan jau savu tiesu (eine gewisse Menge) rakstīts par tuo. tas tev savā reizē (irgendwann einmal) nuoderēs LP. II, 53. kamē̦r visus apmierina, paiet ar savs laiks (eine gewisse Zeit, eine gute Weile ) JK. III, 23. tu vēl druoši dzīvuosi savus gadus trīs 79. zē̦ns ap saviem 18 gadiem (ungefähr 18 Jahre alt) A. v. J. 1896, S. 387. būs mazākais savi simts gadi LP. V, 76. gabalu, mazākais savas birkavas četras smagu 130. iztempis visu putru, apmē̦ram savi nēši divi. 339. liela, naudas čupa, savs sieks drouši VI, 49. vēja dzirnavas ir arī atkāpušās savu versti Aps. III, 6. vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 454 ff. und Le. Gr. §§ 357 - 8.

Avots: ME III, 792

sibît,

1) = sibât 2 Wid., schnell hin und her bewegen: mazuo galviņu sibīdams A. XI, 178. pelēcītis sibī galvu Jürg., Plüd. LR. III, 323. nesibī vējlukturi! Jürg. ar pirkstu sibīt (schwenken) Ruj.;

2) s. sibkt 1. Refl. -tiês, den Kopf auf und nieder beugen (von Pferden)
Erlaa: zirgi sienlaikā sibījas. Das Reflexiv und sibit 1 dürften auf estn. sibima "nicht still haiten, zappeln, mit dem Schweife schlagen" beruhen.

Avots: ME III, 835

sìet (li. siẽti "binden"), sìenu, sèju, tr., binden, knüpfen U.: mezgliņus siet LP. III, 26. sluotas siet, Besen machen, binden Etn. II, 30; LP. IV, 118. sieru siet, Käse bereiten, indem man die Masse in ein Tuch bindet. dzirkstis siet, die Gicht binden, eine abergläubische Kur, wobei ein roter Faden um die schmerzenden Gelenke gebunden wird U. - sìenamais, etwas zum Binden, ein Band, eine Schnur U.: vēl nav apmērcējis maisu ne labi, jau atknibina drusku sienamuo un glūn LP. V, 180. Refl. -tiês, sich binden, sich anbinden; sich verwickeln Spr.: skats ar˙vien sējās pie luoga MWM. XI, 185. labi sieties L. "sich wohl bespicken; (sich) gut auf die Beine helfen" (?). - Subst. sìešana, das Binden, Knüpfen; sìešanâs, das Sichbinden; sèjums,

1) das (einmalige) Binden, Gebundenhaben:
tavs sējums ne˙kam neģęld, dein Binden, Gebundenhaben taugt zu nichts U. kumeliņi mietus krimta vakarēju sējumiņu (die Pferde nagen an den Pfählen, wo sie noch gestern angebunden wurden) BW. 19970 var.;

2) der Band (eines Buches);
sèjẽjs, wer bindet: sluošu sējējs LP. IV, 103. grāmatu sējējs, der Buchbinder. Nebst saiklis, saite, saistît, li. ãtsaja "Seitenband an der Femerstange", apr. largasaytan "Steigleder" u. a. zu slav. sidlo "Schlinge", sětь "Netz", sita "Binse", ai. sināti "bindet", sētu-, and. sīmo "Band", ahd. seil od. seid "Strick", isl. seimr "Tau", gr. 'μάς "Riemen", av. haētu- "Damm", ir. sim "Kette" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 463 f., Trautmann Wrtb. 253, Boisacq Dict. 374 f., Güntert Reimw. 30.

Avots: ME III, 860

siẽva, verächtl. Demin. siẽvele Ērglis Pel. bar. vectēvi 104, siẽviķis Rothof n. FBR. VIII, 122, das Weib, die Ehefrau: sievu (ap)ņemt, (eine Frau) heiraten: laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5 var. Sprw.: sievai gaŗi mati, īss paduoms. kur sievās, tur pļāpas. sieva un krāsns paliek mājās. laba sieva nav ar ze̦ltu uzsveŗama. smuka sieva jāglabā, balta ķēve jāmazgā. pikta sieva - vīra nelaime, lieka sieva (U.) od. sāņu sieva (Latvju tauta XI, 1, 13), Kebsweib, Beischläferin U.; pussieva, ein Mädchen, das ein Kind hat U. - sievas vaina od. kaite, die Menstruation U. sievas vīrs U., Salis, Pernigel, ein Verheirateter, Ehemann: es devu paduomu nuodzīvuot par ve̦cpuisi, bet kādus mēnešus pēc tam jūs bijāt sievas vīrs Lautb. Luomi 185. - sievas diena, der 25. März Dond. Zu and., ahd. hīwa "Gattin", ahd. hīwo "Gatte, Hausgenosse", ir. cia "Mann, Gatte", lat. cīvis "Bürger", ai. š̍ēva-ḥ "traut" u. a. (s. auch sàime), vgl. Walde Wrtb.2 164 f., Thurneysen KZ. LI, 59.

Avots: ME III, 861

šķāvas: auch (mit ã ) Goldingen, Hofzumberge, Nikrazen, Usmaiten, Walk, (mit à ² ) Linden in Kurl., Kl.-Salwen.

Avots: EH II, 629

šķelˆtne Fest., die Spaite Katzd., der Riss Etn. I, 58; jede Hälfte eines entzweigespaltenen Gegenstandes; ein abgespaltenes Stück Bers., Jürg. (mit elˆ ), Segew.; "plāna šķila" Erlaa: dūmi centās iesprausties katrā šķeltnītē MWM. VIII, 735. spalvas šķeltne Dr., der Federspalt. puotējamā šķeltne, der Pfropfspalt. jūŗas vēža šķeltne MWM. VI, 526. nuo sveķainajām ce̦lmu šķeltnẽm Apsk. v. J. 1903, S. 210. sveķi te̦k iz kuoku šķeltnēm Etn. I, 67. kuoka vidū bieži atruod šķeltni, kas ceļas lauskam speŗuot jeb cirvīšus me̦tuot 58. apaļam pārplē̦stam kuokam ir divas šķeltnes Fest. riekstu kuoduolam divas šķelˆtnes Kl., Bers., Golg. viņš nuoplēš nuo priežu ce̦lma pāris šķel˜tnes JR. IV, 70. nuome̦t izkaltušās šķeltnes un rungulus Vīt. 21. viņi (akmeņi) sašķeļami pa šķeltnem vai šķiedrām A. v. J. 1898, S. 394. uz kādas izkārušās klints šķeltnes Kaudz. M. R. gāles šķeltnes izslienas stāvu MWM. X, 243. zirņu, pupu šķeltnes Fest. mākuoņu šķeltnes Vēr. II, 386. kâ zibeņa šķeltne uzliesmuo... duoma A. v. 3. 1901, S. 934. svārku šķeltne ( = šķelte 1) Golg., Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 26

šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,

1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;

2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.

Avots: ME IV, 53

šķil˜spãre Usmaiten, die Libelle. Zu spārvs, spāre "Bremse".

Avots: ME IV, 40

skudre: auch AP., Blieden, Daudsewas, Fest., Kaitenbr., Lubn., Marzen, N.-Peb., Ramkau, Rutzau, Selb., Sonnaxt, Pas. IX, 41 (aus Eglūna).

Avots: EH II, 514

II škūtêt, anhaitend rauchend (die Pfeife) saugen Bers.: vairums šķūtē pašaudzinātuo tabaku MWM. VII, 802; gierig essen, schlingen: putru iekšā šķũtēt Bauske. viņš šķũtē kâ pie bada bijis Siuxt. Identisch mit šķũtêt I?

Avots: ME IV, 56

slãbs,

1): slābi kuo sasiet AP. tâ sabijuos, ka palika pa˙visam slābas ruokas ebenda;

2): auch (mit à ² ) Kaltenbr. Subst. slābums: bē̦rnam ir slàbumi ² (kāda kaite: nevar ilgi uz kājām nuostāvēt) Liepna.

Avots: EH II, 522

sluôškâts ² : auch Stenden, Usmaiten.

Avots: EH II, 530

I smūdzis, ein Schamaite L., U., (mit ũ) Bl.; smûdzis, ein Litauer, ein Auswärtiger Jürg., Arrasch, Bauske; smūdžu valuoda "ein kauderwelsch Lettisch" L., St.; vgl. r. жмудь.

Avots: ME III, 970

snũķis Dond., Bauske, = snuķis: le̦pnu snūķi uzme̦tusi BW. 18922 var. (aus Usmaiten).

Avots: ME III, 979