Paplašinātā meklēšana

‡ àizkliņģēties "?": kur nu esi atkal aizkliņģējies? N. - Peb.; "aizmesties" Warkl.; durvs aizkliņģējusies Bers., = duru kliņķis pats aizkritis 2 cieti.

Avots: EH I, 31

‡ àizkliņģuôt Warkl., = ‡ àizkliņ̃ķêt.

Avots: EH I, 31

‡ àizkliņ̃ķêt, zuklinken: a. duris. Refl. -tiês: duris aizkliņķējušās C., = duru kliņķis pats aizkritis 2 cieti. viņš aizkliņķējies istabā N. - Peb., er hat hinter sich die Tür im Zimmer zugeklinkt.

Avots: EH I, 31

‡ atkliņģuôt oder atkliņģât (erschlossen aus ostle. atklyndžoit Bērzgale), langsam, lässig herkommen.

Avots: EH I, 149

atsprēkliņ (unter atsprãklu): auch Memelshof, (mit è ² ) Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 23, Oknist, atsprēklin - auch Zaļmuiža, (mit è ² ) Kaltenbr., atsprèkliń ² Warkl., atsprēkleņ Pas. VI, 365, Bērzgale, (mit è ² ) Zvirgzdine n. FBR. X, 32, Pilda n. FBR. XIII, 53, Kaltenbr.

Avots: EH I, 170

àukliņât, ² Demin. von aũklêt, auf dem Schoss tragen SF. n. BB. XIV, 127.

Avots: ME I, 222

cīkliņš, [cikliņš], cīliņķis, ein Stahlbrettchen, womit der Tischler die gehobelte Fläche glättet Biel. n. U. [Aus d. Ziehklinge.]

Avots: ME I, 390

‡ kliņčîgs Schibbenhof, = ‡ kliñcîgs.

Avots: EH I, 618

kliņģere: kliņģeŗ[u] viju vainadziņu BW. 5948.

Avots: EH I, 618

kliņģere, kliņģerīte, kliņģernĩca Kaul., Buschh., kriņģelīte, Ringelblume: kliņģerītes, dievkuociņus, tuos paliku pagalvī BW. 6443.

Avots: ME II, 229

‡ kliņ̃ģerene Frauenb., eine gewisse Blume: viena pati k. (Var.: kliņģerīte) maguonīšu dārziņā BW. 4676, 1 var.

Avots: EH I, 618

‡ kliņ̃ģẽris Grenzhof (Mežamuiža), Lesten, = kliņ̃ģeris I.

Avots: EH I, 618

kliņ̃ģeris [Salis], = kriņģelis, Kringel. [Nebst li. klingerỹs (Tilsit) aus d. dial klinger, s. Prellwitz Die deu. Bestandteile in den lett. Sprachen 10.]

Avots: ME II, 229

I kliņ̃ģeris: mīkstiem kliņģeriem BW. 15524, 2; ringförmiger Kringel (r. баранка) Kaltenbr.

Avots: EH I, 618

‡ II kliņ̃ģeris Seyershof, = kliņģere.

Avots: EH I, 618

‡ III kliņ̃ģeris Frauenb. "ein schmächtiger Mensch von hohem Wuchs; ein schwaches (vājš) Pferd".

Avots: EH I, 618

‡ klìņģernīce ² Sonnaxt, = kliņģere.

Avots: EH I, 618

kliņģêt Spr., = kliņķēt.

Avots: ME II, 229

‡ kliņ̃ģiẽris Grenzhof (Mežamuiža), = ‡ kliņ,~ģẽris.

Avots: EH I, 618

kliņģis. auch (mit ìņ ² ) Auleja, Kaltenbr., Oknist, Saikava, Sonnaxt.

Avots: EH I, 618

kliņģis Bers., Laud., LP. VII, 143, Spr., = kliņ̃ķis. [Nebst li. klìngis dass. aus d. dial. klinge "Klinke".]

Avots: ME II, 229

‡ *kliņģuôt, zu erschliessen aus ‡ atkliņģuôt.

Avots: EH I, 618

‡ kliņ̃ķâtiês NB. "slēpties": wohl zu kliņ̃ķêt.

Avots: EH I, 618

‡ kliņ̃ķerêtiês Frauenb. "schlecht und lässig arbeiten".

Avots: EH I, 618

kliņ̃ķêt, - ẽju, gew. in der Zstz. mit aiz -, zuklinken: durvis kliņķēja cieti Dünsb.

Avots: ME II, 229

kliņ̃ķis,

1): sien pie kļiņķa kumeliņu! BW. 18723, 1; 25987; naudu ... nuodzīvuojis līdz kliņķim Pas. IV, 145.

Avots: EH I, 618

kliņ̃ķis,

1) die Klinke:
nuobaidījies, nuodzīvuojies līdz kliņķim Kav.;

[2) ein Gerät zum Drillen eines Strickes
Bielenst. Holzb. 572. - Nebst estn. (k)link aus dem Deutschen].

Avots: ME II, 229

[krīkliņš, ein siecher Mensch od. ein solches Tier Stelp.]

Avots: ME II, 283

krūkliņi, Tollbeeren Elv.

Avots: ME II, 292

‡ mãjkârkliņš ² Anzen, eine gewisse Zierpflanze in Gärten.

Avots: EH I, 789

mel˜nkrekliņš, ein unreines Hemd; wer ein unreines Hemd trägt: atve̦duse mel[n]krekliņ[a] cilvēciņ[u] BW. 26853.

Avots: ME II, 598

‡ nužaukliņa Salis, = nūžaukla.

Avots: EH II, 29

pincekliņi "?": kaut manam klepeŗam nešķindē̦tu pincekliņi BW. 13557, 2.

Avots: ME III, 218

‡ sekliņš, Deminutivform zu se̦kls, seicht, flach: paši taidi sekleņi (von niedrig gewachsenen Pflanzen gesagt) Auleja.

Avots: EH XVI, 475

sìkliņš, ein Wald von geringem Umfang Drosth.

Avots: ME III, 852

sīvsēkliņa, bitterer Samen, Beiname des Senfs im VL.: sinepiņa sīvsēkliņa BW. 12318, 4.

Avots: ME III, 856

smiekliņš St., (mit iê ² ) Dond., Wandsen, (mit iê) Saikava, Bers., ein Lachnarr, Spassvogel L.; ein Lachlustiger Segewold.

Avots: ME III, 967, 968

‡ smiekliņse̦sks Zarnikau, ein Lachvogel (von einem Kind).

Avots: EH II, 539

‡ tĩmekliņi "?": jau tuvāk žvīguo tĩmekliņu (= tīmekļu 1 ?) zīds Fr. Bārda Zemes dēls ⁷ 202.

Avots: EH II, 685

tukliņš, Deminutivform zu tukls, feist, dick: kas tev par tukliņu dēliņu! Sassm, n. RKr. XVII, 59.

Avots: ME IV, 255

ūzaukliņa, die Hosenschnur Ulanowska Łotysze 42.

Avots: ME IV, 411

‡ var̃žàukliņa Saikava, majanthemum bifolium.

Avots: EH II, 759

zukliņš Sassm., Deminutivform zu zukls, dick: skat, kas man par zukliņu dēliņu (meitiņu)! Sassm. n. RKr. XVII, 65.

Avots: ME IV, 750

‡ âbelis,

1) âbelis Borchow, Warkl., acc. s. ābeli Pas. 111, 114: IX, 106, nom. pl. ābeļi Pas. VIII, 150, 206; IX, 539, acc. Pl. ābeļs Pas. VIII, 150; ābeļus VI, 173, = âbuõls I, der Apfel: nuo vēja ābeļi apbira Warkl. ābelīši sarkst uz kuoku Pas. V, 149 (aus Welonen). ābeļu sẽkliņas VI, 114; 21 voc. s. ābelīt BW. 9065, 8 var., = âbuõls 2, der Klee;

3) der Aprelbaum:
ar ābeļa ziediņiem BW. 6492. pa ābeļa lapiņām 8834, 6. par ābeļa (Var.: ābeļu) līdumiņu BWp. 1103, 1 var.

Avots: EH I, 191

adîklis: adīkls Bauske, Lautb., adīkla Für. I, gen. s. adikla BW. 1165, gen. pl. adiklu BW. 17997, adiklis Borchow n. FBR. XIII, 25, Oknist, Wessen, adiklis Mahlup, Ramkau, Ruj., Salis, adeklis auch BW. 6930; 6949 var., Stockm. n. FBR. VIII, 88, AP., Kaltenbrunn, Linden, Lös., Sassm., Warkl., Zvirgzdine, gen. s. adekliņa BW. 29448, 1, adèklis ² Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 3

àizmeņ̃ģêt, tr., weglocken, fortbringen: vakar ve̦stu vedekliņu šuodien vilki aizmeņģēja BW. 22863.

Avots: ME I, 39

àiztaĩsît,

1) tr., zumachen, schliessen:
durvis, vārtus, luogu, acis, traukam vāku. sveši ļaudis lielījās manu rīkli (manu kaklu) aiztaisīt BW. 441. Sprw.: ja ļaudīm gribē̦tu muti aiztaisīt, tad miltu pietrūktu klīsterei. vēl es labi nemācēju audekliņa aiztaisīt BW. 7337. suņi ir aiztaisīti pūnītē Jaunsudr.;

2) putru aiztaisīt, Milch zur gekochten Grütze zugiessen.

Avots: ME I, 55

apaûgt, ‡

2) im Wachsen überholen
AP., Warkl.: maza māsa drīz tevi apaugs; ‡

3) auswachsen, zu klein werden (von Kleidern)
Linden: krekliņi bē̦rnam ātri apaug.

Avots: EH I, 72

apdūkt, -kstu, -ku und -cu,

1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;

2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.

Avots: ME I, 82, 83

apkakle (dial. apakle, apekle, appekle RKr. XVII, 133), auch apkakls; Demin. apkaklĩte, apkakliņš BW. 7374, apkaklītis 7164 (li. ãpkaklė), eig. was um den Hals (kakls) ist,

1) der Kragen am Hemde, Rocke, Mantel, Pelze:
sakampis puisi aiz apkakles LP. V, 28; neuerdings treffend für Bäffchen am Vorhemde;

2) der obere breite Streif an dem Weiberrocke und an den Hosen, Hosenbund:
bikšu apkakle Lubahn.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): apkaklītis 7164

Avots: ME I, 92

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106

ar̂kls [li. árklas], tahm. ârklis; Demin. ar̂kliņš;

1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;

2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;

3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).

Avots: ME I, 141

‡ atbuknît Frauenb.,

1) losstossen:
a. duru kliņķi;

2) weg-, zurückstossen:
stiprākā guovs atbuknīja vājākuo nuo siles.

Avots: EH I, 136

atcerêt, gew. refl. -tiês, sich erinnern, gedenken mit dem Acc. und Gen.: kad tu augsi diža meita, tad es tevi atcerēšu BW. 1824. māmiņu atce̦ruos 13254 viņš atce̦r Jāņa svē̦tku MWM. VIII, 483. Mit abhäng. Part. od. ka: atce̦ruos aizmirsuse sešu mīšu audekliņu BW. 7327, 1.

Avots: ME I, 153

atminêt, tr.,

1) erraten, aufraten:
atmini manu minē̦tāju oder minamuo, rate meinen Rater auf (Rätsel); pilsē̦tai vārdu LP. VII, 1100; kāda prātu, jemands Meinung, Gedanken erraten Kaudz. M. kas viņu tik skaidri atmin? SP. VI, 133, wer erinnert sich dessen so genau?

2) gedenken, sich erinnern:
gariņus neviens neatminēja LP. VII, 907. dievs tuo atminēs, Gott wird es nicht vergessen, wird vergelten, sowohl belohnend, als auch bestrafend. Mit abhängigem ka: tuo gan atminējis, ka... LP. VII, 619. Refl. -tiês,

1) sich erinnern,
mit d. Gen. u. Acc.: tā visa gaiši atminuos Asp. uz vienu reizi atminas LP. IV, 83. Mit abhäng. ka LP. V, 209 od. Part.: atminuos nemākuot trinītā audekliņa BW. 7327. ļaudis atminas redzējuši šā uozuola ce̦lmu LP. VII, 340;

2) bis zum Überdruss raten, das Gedächtnis anstrengen:
velti nu min atminē̦damies. Subst. atminẽjums, das Erraten, Erratene; mīklas atminējums, der Schlüssel des Rätsels.

Avots: ME I, 177

atsprãklu, atsprãklis, atsprãkliski, atsprãkļus, auch atsprãkli (Ad. 222.), atsprãkļi; atsprēklu, atsprēkliņ Jauns. Balt. gr. I, 54, atsprēklin Mar., Golg., LP. VII, 238, 578, atsprēkliņām Oppek. Mag. XIII, I, 26. rücklings, rückwärts: par ple̦cu atsprāklu šaut LP. VII, 578; jāt atsprāklis LP. I, 62; atsprākliski iet LP. VII, 305. cilvē̦ks izlien atsprākļi caur kre̦klu VII, 856. atsprēklin grāmatu nevar lasīt, von hinten, od. wenn man das Buch umkehprt, kann man nicht lesen N. - Schwanb.; Oppek. Mag. XIII, 26. kas slapjā laikā aŗ laukā, bet sausā - stāv istabā, tas ir atsprāklu arājs Dond., einer, der alles verkehrt macht. [Zu sprãkle.]

Avots: ME I, 196

aũseklis: ^{aûseklis 2} Salisb. Demin. àusekliņš ² Sussei n. FBR. VII, 740, (-eņš) Wessen n. PBR. XIII, 88, aũsêklis ² Orellen n. FBR. XI, 37.

Avots: EH I, 188

aũseklis Kand., àusêklis PS., C., der Morgenstern: auseklītis agri lēca BW. 1926. šķitu rīta auseklīti (Var.: ausekliņu) vakarā uzle̦cam BW. 32155. Auch als ein Femininum: auseklīte garu lēja BW. 33975. Zu àust.

Avots: ME I, 226

‡ avalis, = avielis: pie avaļiem Ūsiņš ar tīkliņu klāt J. Veselis Daugava 1933, № 6.

Avots: EH I, 189

brauklējiņš, ein Streichwerkzeug, [wohl ein Pflock, an dem man eine àukla glatt streicht]: Katrīnai tādi zuobi kā aukliņu brauklējiņi BW. 19363,3.

Avots: ME I, 325

buciņš, Bemin. von buks,

1) das Böcklein;

2) der schwedische Pflug
(vienjūga arkls); s. Rkr. XVII, 38, [nach Wid. auch bucis, in Jakobshof bucītis];

3) der Schemel
Etn. IV, 33;

4) eine Vorrichtung, an der die Weberhefteln befestigt sind:
aukliņas katrā galā piestiprināti buciņi, pie buciņiem nītis A. X, 2, 440;

5) buciņuos iet, ein Spielchen
Etn. III, 185.

Avots: ME I, 344

I budēlis JK. VI, 36, budelis, auch budeklis Dolb. [und Angern],

1) der Büttel, Scharfrichter
L., U. (nebst li. bùdelis aus mnd. boddel);

2) einer, der Ruten in Verkleidung umhergeht
(budēļuos iet) Rkr. VI, 32, 33: [budelīti, tē̦vainīti, izkul manu vedekliņu! BW. 33355];

3) ein Popanz, schreckwort für Kinder:
nebrēc, izdzirdēs budēlis Kurs. [Bed. 3 wohl aus Bed. 2, und Bed. 2 aus Bed. 1.]

Avots: ME I, 345

cḕ̦ls [C., K., Lis., Warkhof, Kreuzb.], (zu celt),

1) hoch, schlank, geschmeidig, prächtig:
cē̦ls augums; cē̦ls un iznesīgs cilvē̦ks. diža, cē̦la, smuidra liepa, vēl cē̦lāka tautu meita. liela, cē̦la istabiņa BW. 24119. kur tu jāsi, cē̦lais puisi? BW. 14438, 4;

2) hoch, erhaben, hochfliegend, [eitel
U.]: cē̦la vieta, cē̦li mērķi, cē̦la cerība;

3) erhaben zufolge der Lockerheit, locker:
cē̦la zeme [Saussen, Kalz., Kreuzb., Bers., Ubbenorm]; cè̦la ² [Erlaa] kviešu maize. cē̦lu maizīti es izcepu, bišu šūņu cē̦lumā BW. 8178;

4) gewandt, erhaben (von der Rede):
kas tā tāda dziedātāja ar cē̦luo valuodiņ?

5) gewandt, graziös, niedlich:
viegli, viegli, cē̦li, cē̦li manu pūru cilājiet BW. 16679, 8. Tenis saņēma biedrus ar savu ierastuo juoku valuodiņu un cē̦liem smiekliņiem Kaudz. M.; cē̦ls sitiens Kaudz. M. 13.

Avots: ME I, 377

daktiņš: salmu jumtu neredzēju: ķieģeļiem, dakliņiem BW. 31761.

Avots: EH I, 304

dìevkùociņš, dìevakuoks, die Eberraute (artemisia abrotanum): kliņģerītes, dievkuociņus, tuos paliku pagalvī. tâ izdēdējis, kâ dievakuoks Etn. IV, 40.

Avots: ME I, 485

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533

drĩceklis (unter drìcekle ² ): Demin. acc. -instr. sg. drīcakliņu BW. 13161 (aus Dond.); ej mežā glaudīties gar... vilka drīcekļiem! BW. 13161 var. Hierher auch der acc.-instr. s. (vilku) drīskelīti (aus drīceklīti) BW. 13161 var. (aus Dond.).

Avots: EH I, 334

‡ duderags "?": ze̦ma, re̦sna kruodzeniece, ze̦mu vilka vēderiņu: tuo darīja lieki malki, ceļa vīru duderagi (Var.: kliņģerīši) BW. 19995, 4 var.

Avots: EH I, 339

el˜lenieks Oppek., elnenieks infl. n. U., Adsel, fem. ellenīca BW. 25274, ein durch Kraft hervorragenden Mann, ein Höllenkerl: ellenieki, bāleliņi BW. 15524. atkal vistas, ellenieki, dārzā Kārkliņš.

Avots: ME I, 568

II gàle C., auch gāla,

1) eine dünne Eisdecke
[Wessen], Elv., Glatteis: tuo katru rītu klāja plāna gāle MWM. XI, 255. viz le̦dus gālēs RSk. II, 152. blakām sniega kupenām dzirkstījās le̦dus gāles Vēr. II, 60. tādus auda audekliņus kâ tās gāles gabaliņus BW. 7336;

2) die Überreste von noch nicht ganz im Frühling ausgeschmolzenem Eis auf dem Wege, wenn der Schnee abgegangen ist:
visa gāle nuokusīs nuo ceļiem A. Up. A. XII, 868. [Wohl zu slav. golъ "nackt" russ. гóлоть "Glatteis", s. Leskien Nom. 181, Trautmann Wrtb. 76 f.]

Kļūdu labojums:
tās = tuos

Avots: ME I, 617

‡ gane̦kla, = ganekles 1: pa manām gane̦klām (Var.: ganībām) BW. 29506 var. meža ganekliņa 29039.

Avots: EH I, 382

gar̂ds, (li. gardùs [acc. s. gàrdų u. gar̃dų]),

1) wohlschmeckend, schmackhaft:
kam gribas ēst, tam viss gards. lai tā (maize) bija garda ēst. BW. 8209. uzliek gardu mielastiņu. ciema kukulis gards. gardu gardais alus Upīte Medn. laiki. atradu gardu, apēdu pats. gardu muti od. ar gardu muti ēst, dzert, mit grossem Appetit, mit Behagen essen, trinken: nu ēdis maizi ar gardu muti LP. III, 92. viņš ar gardu muti ūdeni izdzēris VII, 805. gardi ēda panāksnieki BW. 19266, 7. gardi pamieluot, mit Leckerbissen prächtig bewirten: brūtgāna māte panāksniekus vēl gardi pamieluo BW. III, 1, 23;

2) vom Geschmacksinn auf andere Sinne übertragen - angenehmen, süss, behaglich:
laipns vārds mūžam gards. atradis grāmatā kādu gardu vietu MWM. VII, 500. ve̦cākajam brālim uznāk gards miegs LP. IV, 59. viņš smējās savus garduos smiekliņus Kaudz. M. gardi smieties, herzlich lachen: daži gardi smējās A. XI, 690;

3) ka ne gārds, hach Herzenslust:
ej laimīga un ciemuojies ka ne gārds! ne˙viens tev tā neliedz. izgulējies ka ne gārds Seibolt. [ka ne gards Jürgensb.; die Schreibung mit ā beruht wohl auf kuronischem Einfluss. Wohl zu ai. gárdha-ḥ "Gier", gṛdhyati "ist gierig", s. Zupitza Germ. Gutt. 176, Walde Wrtb. ² unter horior, Berneker Wrtb. I, 320, sowie Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 63, der auch alb. ngriδem "bin brünstig" hierherstellt.]

Avots: ME I, 602

glumiķis,

1) der Schleimige, Glatte:
divi vīri kliņķi tur; viens sauc: glumiķi, nāc ārā (Rätsel);

2) ein Schleimtier, die Molluske
Konv. ² 244.

Avots: ME I, 630

grâbeklis: acc. s. grābekliņu BW. 17864 var.; 21298, 3 var.,

1): siena grābeklītis BW. 28722. rijas grābeklīti 21298, 1 var.;

2): vēja g. auch Warkl.

Avots: EH I, 400

grudzinât,

1) leise weihern
Spr.: zirgs grudzina, kad grib ēst, dzert A. XIII, 492. stundu mans kumeliņš pie vārtiem grudzināja BW. 26913;

2) gezwungen lachen, kichern
Bilst. n. Etn. I, 137. buodnieciņs, līksmi grudzinādams, spieda sulainim 20 kapeikas saujā A. Up. grudzinuošā, saldā balsī smieties Purap. grudzinuoši dzē̦rāja smiekliņi Duomas III, 403. Auch reflexiv: istabas meita ar ķēkšu grudzinādamās smējās Upītis Nemiers 53.

Avots: ME I, 664

ìeduõmât, auf etwas verfallen, auf etwas kommen, sich an etwas erinnern: "tad es aiziešu", viņš piepēži ieduomāja Apsk. v. J. 1905, S. 546. tu ne˙maz nevari ieduomāt, cik es vientulīgs jūtuos Vēr. I, 1199. tu arī par visu ieduomā! Blaum. cik es tevi ieduomāju, tik es gauži nuoraudāju BW. 3257. ieduomāju nemākuot četru nīšu audekliņa BW. 7327. var. Refl. - tiês,

1) auf etwas verfallen, sich an etwas erinnern, eingedenk werden, sich an etas erinnern, eingedenk werden:
viņš tikai ieduomājās naktī, ka viņš grāmatu aizmirsis LP. VII, 84. viņš ieduomājās sava tē̦va A. XI, 98. pats ieduomājas e̦sam debesīs LP. IV, 19. ne˙vienas meitas ne ieduomāties atrast LP. V, 110;

2) sich einbilden.

Avots: ME II, 12

ìezèltît, intr., Hiebe versetzen, prügeln: krekliņu pacēlis, labi tam iezeltīja Dok. A. [Vgl. iezaltēt.]

Avots: ME II, 91

ikãm Annenhof n. BW. 2709, 14529, 2, 22416, [ikam Tirsen],

1) während, solange als:
ikām tautas diendusī, es pie mātes launagā BW. 22416. man galdiņš piederēja, ikam māsa vainagā 24228;

2) bis:
guli, guli, līdaciņa, ezeriņa maliņā, ikām mani bāleliņi žeberkliņu kaldināja BW. 2709. es varu dzert un dziedāt, ikam rīta saule lēca 816. Vgl. iekãm.

Avots: ME I, 704

‡ ikrijs,

1) (viel?) Rogen enthaltend:
zivs ir ikrija FBR. XIV, 72;

2) (kleine) Samenkerne enthaltend:
dažas uogas ar sīkām sēkliņām, piem., jāņuogas, sauc par ikrijām FBR. XIV, 72.

Avots: EH I, 429

izmâkt (li. išmókti), tr., erlernen, sich aneignen Rutzau: tad visu mākslu var izmākt Kurisch - Haff. Sehr gebräuczlich im VL. das Part. praet. f. g. izmâkusi, erlernt habend, verständig, gewandt, wissend: izmākusi man māsiņa BW. 17608, 5. es izaugu izmākusi 22605. neliecies nemākusi, ne visai izmākusi (Var.: nešķieties nemākuot, nešķieties izmākuot) 17734. izmākusi, sapratusi, tad es gāju tautiņās, lai nesaka vīra māte: nemācīta vedekliņa 6655. izmākušas ciema meitas vainā mani nemākušu 6652.

Avots: ME I, 769

izsviêst, tr., hinauswerfen: lietas pa luogu, saimnieku nuo mājas. me̦du izsviest, den Honig ausschleudern. Refl. -tiês,

1) sich hinauswerfen, hinausstürzen:
viņš izsviedās pa durvīm ārā;

2) kre̦kluos od. kre̦klā izsviesties, alle Kleidern bis aufs Hemd abwerfen:
pie ciemiņa alu dzēru, krekliņā izsviedies BW. 19578. puisis ar meiteni bija izsviedušies kre̦kluos Jan.;

3) sich herausmachen:
redzi, kas par zē̦nu izsviedies zaldātuos Vēr. II, 1034;

49 gelingen, ERfog haben:
man tirgū šuoreiz ar luopiem labi izsviedās Druw., Bers., Lös., Adsel, Dond. n. A. XV, 83.

Avots: ME I, 809

‡ izvendîgs, gewandt Bers.: izvendīgi priedi dēju, izvendīgi uozuoliņu; izvendīga mātes meita man krekliņu audējiņa Tdz. 39829.

Avots: EH I, 494

Jàncis [C.], Jañcis [Wolm., Salis], Kand., Demin. von Jãnis, Johann: "Janci, kur pātaga", pie kāršu spēlesuzsauc tiem, kas jaņuos palikuši Etn. IV, 78. lūk, šādi tukši janči (Zeit des Mangels) Kārkliņam reiz atkal bij uznākuši Blaum. MWM. VI, 883. [jancis U., der Hase.]

Avots: ME II, 96

jau (li. jaũ ["schon", apr˙iau "je" aksl. ju "schon"]), [jaû Kl.], jav Kand.,

1) temporal - schon:
es jau sen tuo zinu. viņš jau sen kamē̦r pārnācis. tas jau tâ˙pat sapruotams, das ist so schon (ohne jegliche Erklärung, von selbst) verständich;

2) einräumend - wohl, (sich mit
gan berührend und mit ihm zuweilen verbunden): jau redzēju šķūņa jumtu, paša šķūņa neredzēju; jau redzēju tautu dē̦lu, paduomiņa nezināju BW. 10644. gan jau viegli es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. kas jau (Var.: gan, jel, tad) tevi nepazina? 20868. vai tu tuo darīji? tâ jau gan bija LP. III, 29;

3) auf etwas Bekanntes hinweisend - ja:
tã jau pa˙visam cita lieta. ķēniņa dē̦ls, kâ jau bē̦rns, tūliņ atslē̦gai pakaļ LP. V, 236. laukā bijuši izsviesti kauli, zivs, ķidas, kas nekas, kâ jau dzīŗās LP. IV, 89; mit nu verstärkt: ķēniņš uzņe̦m tuos laipni kâ jau nu ķēniņš dē̦lus LP. II, 50;

4) verstärkend - ja:
kakliņ, manu jau kakliņ, kâ nuo viena alva lietu BW. 398. [Zu jū, ju got. ju "schon"; s. Le. Gr. 479, PErson IF. II, 248, Berneker Wrtb. I, 457 und Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 96, 97

judu (oder (budu) kārkliņi JK. VI, 29, eine Strauchweidenart.

Avots: ME II, 115

kakleniẽks, kakliniêks,

1) ein Halsband, ein Strick
[kaklnīca Valgāle, kaklinieks Jürg., kaklenieks Bers.] od. eine Kette zum Anbinden des Viehs od. der Pferde Lasd., Druw., Bers.;

2) der Kragen, Halsausschnitt:
es tev lūdzu, māmaliņ, nešuj gaŗa kaklenieka (Var.: kakla vietu, apkakliņa) BW. 7374;

3) das Halsstück vom geschlachteten Vieh:
kad kapāsim, tad redzēsim, kam iekšas un plauši kritīs, tas kaklinieka nedabūs.

Avots: ME II, 138

kakls

1): dzērves k. BW. 21282, 1. lai jāja vedēji, lai lauza kaklus 16211. bļauj visā kaklā Pas. VIII, 92; ‡

4) der Kragen:
taisns kakliņš uzšūts virsū Salis; ‡

5) Demin. kakliņš "ūdu mazā aukliņa, kuras galā piesien āķus" NB. Zur Etymologie s. auch W. Schulze KZ. LVI, 9 und 105.

Avots: EH I, 576

‡ kaņapējs, = kaņe̦pājs: kaņapēju krekliņuos BW. 24040 var.

Avots: EH I, 585

kañčuka, kañčuks, kančaka, kañčuklis, die dicke, lederne Kosakenpeitsche: kļūs mugura uode̦rē̦ta deviņām kančakām (Var.: kančukām) BW. 19248. labāk tevi blusas kuoda, ne brāliņu kančukliņš 13697, 3 var. gul manā pūriņā stīgām šūta kančuciņa (Var.: kančukliņa, kančukiņa) 23332. [Nebst kančiùkas (woraus kañčius als vermeintliche Grundform entnommen) und kantsukas] aus r. канчукъ.

Avots: ME II, 154

kā`rkls: šķe̦tras kārkla neplēsiet! BW. 29168. caur smalkiem kārkliņiem 30520. purva kārkliņam 34039, 20 var.; blusu kārkliņš, androrneda polifolia Oknist; myrica gale Ar.; eine kleine, vueidenähnliche Moorpflanze Sonnaxt; jūŗas kārkliņš AP., eine Art Strauchweide in Sümpfen (mit feinen; silberweissen Blüttchen); puķu kārkliņš, spiraea salicifolia Oknist; vēja kārkls Seyershof, ein gewisser Strauch (in Wiesen und feuchten Wäldern).

Avots: EH I, 603

kā`rkls (li. kar̃klas), die Bachweide, Weidenstrauch (salix). baltie kārkliņi, Bertramsgarbe (achillea ptarmica) RKr. II, 64; be̦bru od. be̦bra kārkls, gew. kārkliņš, Bittersüss (solanum dulcamara) Mag. IV, 2, 31; dzīparu kārkls, salix acutifolia RKr. III, 72; judu (jeb budu) kārkliņi aug pļavās prāvuos pūlīšuos, kâ uogu mē̦tru krūmiņi JK. VI, 29; kaņepāju od. kuoču kārkls, Korbweide (salix viminalis) RKr. II, 77, Konv. <sup>2</sup> 2106; Māŗas kārkls, Palmweide (salix caprea) Sassm.; Vāczemes kārkli, der Sirenenbaum, der Flieder L., PS., ve̦lna od. zal(k)šu kārkls, Seidelbast (daphne mezereum) RKr. II, 70, Konv. <sup>1</sup> 389; viču kārkls, Mandel -, Krebsweide (salix trianda) RKr. II, 77; vilku kārkls, salix repens RKr. III, 72; [dieva kārkls, Neumannskraft U.; kārklu putniņš, der Rohrsperling U. - Da Weidenzweige häufig zum Flechten dienen, so gehört kā`rkls (in dem kl aus tl entstanden sein kann) wahrscheinlich zur Wurzel kert - "flechten" (s. unter kar̂kles), oder aber (s. Būga KSn. I, 139 ¹ ) Zu li. ker̃gi "anbinden", kar̃goti "flechten" (in diesem Fall ginge kl hier auf gtl zurück)].

Avots: ME II, 196

kā`rta (li. kartà [acc. kar̃tą] "Lage, Schicht; reihe, Stand; Mal"),

1) eine Schicht, Lage, Reihe:
bij nuosnigusi krietna kārta sniega A. XII, 356. dažādās zemes kārtās atruodam dzīvnieku atliekas. cimdam kārtu nuoadīju BW. 24664. trim kārtām juostu juožu, uz kūtiņu te̦cē̦dama; audzē, dievs, man telītes trim, četrām kārtiņām 28959. kārtu kārtām, schichtweise: kārtu kārtām ruoņu gaļa, dīrātājs gauži raud (Rätsel: Zwiebel). kārtu lauzīt, den zweiten Pflug machen Lind. n. U. [gekürzt aus uotru kārtu lauzīt (zum zweiten mal brechen)?]. viņa, skapi atslē̦guse, ieraudzīja grāmatu vidus kārtā, im mittleren Fach Janš. gada kārta,

a) Jahresring im Baumstamme;

b) das ganze Jahr, der Jahrgang, die Jahresfrist:
labāk gāju pieci gadi laba vīra kalpuonēm nekâ vienu gadu kārtu netiklīša līgaviņa BW. 10100, 4. kruogā (kārtu (eine Reihe) nuodancuojuši, kāzenieki brauc uz mājām RKr. XVI, 111. kārta drēbju, ein zanger Anzug (Hosen, Weste, Beinkleider); guoda, svētdienas kārtu darināt, sich ein Festkleid machen. liela manta vīram jau gan nebija: viena kārta mugurā, uotra kņupītī Degl. vedekliņa man uzsedza vienu kārtu villainīšu BW. 25315, 4. [kārtas, Bootsplanken Bielenstein Holzb. 609]; kārtiņas Etn. II, 107 "laidu malas";

2) eine Schicht der menschlichen Gesellschaft, Stand, Stellung:
[lai ik˙viens turas pie savas kārtas U., ein jeder halte sich zu seines Gleichen.] kalpu, saimnieku, augstmaņu, ze̦ma, augsta kārta. daža daba mātes meita paliek meitu kārtiņā BW. 11700. tā nebija manas kārtas; tā bij le̦pna, tā bagāta Ltd. 2282. Juris nu bija liela puiša kārtā A. XX, 53. viņš augstu kārtu, er ist von hoher Geburt Neuberg. dzīves kārta, der Stand, Lebensstellung, Beruf; laulības k., der Ehestand. gulēt, gulēt, ve̦cā kārta, lai sēd jauni BW. 6945. vīriešu, sieviešu kārta, das männliche, weibliche Geschlecht;

3) die Reihe, die Ordnung in der Aufeinanderfolge:
nu kārta lācim plānā iet BW. 24194. pienāca mana kārta Vēr. II, 1155. pa kārtai, pēc kārtas, der Reihe nach: tad ņem visus pa kārtai apstrādāt LP. II, 71. vedēji apdziedāja meitas un puišus pēc kārtas BW. III, 1, 49. kārtās iet, der Reihe nach zur Arbeit gehen AP. augu, vārdu kārta *, Frucht -, Wortfolge. pirmā, uotrā, trešā kārta od. pirmkārt, uotrkārt, treškārt oder (veraltet) pirman, uotran, trešan kārtan, erstens, zweitens, drittens - zur Aneinanderreihung: tas bij liels dzē̦rājiņš, uotru kārtu netiklītis BW. 9746. kad nāksiet uotru kārtu (zum zweiten Mal; - Var.: uotru reizi), tad tecēs pie vārtiem 26267. savu kārtu, meiner -, deiner -, seinerseits: tagad panāksnieki savu kārtu sargā galdu RKr. XVI, 136. kārtā iet, zur Frohne eine Woche um die andere gehen: sieva gājusi ar uotru meitu uz muižu kārtā Etn. II, 160. kārtā stāvēt, dejuorieren: kārtā stāv kāds mūks Kaudz. M. kārtu kārtām, zu wiederholten Malen: biedri kārtu kārtām dzied Saul. Muozus un pravieši kārtu kārtām atkārtuo Plūd.;

4) die Art und Weise:
tādā, šādā kārtā, auf solche, auf folgende Weise. sacēlies uotrreiz vējš pa˙visam aukas kārtā LP. V, 410. darāmā un ciešamā kārta*, das Aktiv und Passiv. [Nebst li. kar̃tas und aksl. кратъ "Mal" wohl zu cìrst "hauen", wozzu wohl auch ai. sakṛt "einmal" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 576, Trautmann Wrtb. 130 f., Pedersen IF. V, 39 ¹ und KZ. XXXVI, 102, Fraenkel Griech. Nom. ag. I, 37.]

Avots: ME II, 200, 201

Kārta, eine Schicksalsgöttin, im VL. oft anscheinend nur eine andere Bezeichnung, ein Epitheton der Laima: Kārta, Kārta, Laime, kâ tu līdzi nedarīji? BW. 10009. Kārta mana, Laimīte mana, tā ceļ mani kalniņā 9140. [Die Verfasser(innen) der Volkslieder haben diesen Namen zu kãrt "hängen" gestellt: Kārtiņ, tavu kārumiņu! (so ist wohl zu lesen statt des überlieferten kārtumiņu BW. 17772 var.; vgl. daselbst dieviņ, tavu de̦vumiņu, laimiņ, tavu lē̦mumiņu! und Dēkliņ, tavu kārumiņu! No 17770, sowie: Dē̦kla manu mūžu kāra, māte kāra šūpulīti BW. 1201). Wenn das richtig ist, so würde dieser Name ursprünglich das Aufgehängte (> Bestimmte) bedeutet haben. - Vgl. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija 26 f., der diesen Namen mit dem Appellativ kārta identifiziert, was aber semasiologische Schwierigkeiten macht.]

Avots: ME II, 201

II kãrums, die vollendete Tätigkeit des Hängens, das Gehängtsein und das Gehängte: tik meitas māmiņai kâ šūpuļu kārumiņš BW. 1895; 1979. dieviņ, tavu likumiņu, Dēkliņ, tavu kārumiņu! das Verhängnis Ltd. 579. Zu kãrt.

Avots: ME II, 202, 203

V kāsinât, im VL. vom Wachtelgesang gebraucht [?] U.: grieze grieze rudzīšuos, paipaliņa kārkliņuos; grieze rudzus briedināja, paipaliņa kāsināja BW. 27996. [Wohl aus und gleich kārsināt; s. karsināt II.]

Avots: ME II, 203

ķibele: ķibeles Lng., Zank, Zwist; man nuotika ķibelīte (Var.: nelaimīte, skādīte) BW. 35454. atvežuos vedekliņu, atvežuos ķibelīti: man pašai vedējai nava rūmes istabā 21718. - In der Bed. "Zank" aus nd. kibbel "Zank und Streit", s. Zēvers IMM. 1928 II, 308.

Avots: EH I, 701

kleberêt,

1): klappern
Aps. J.: izdilis nazis, kliņķis, ve̦ci rati lietājuot (braucuot) kleberā(jas) PV.;

2): ja, ejuot pa glumu le̦du, kājas slīd, tad saka, ka kleberē ("?") NB. Refl. -tiês: auch Lems.

Avots: EH I, 613

kleiniski iet: auch (mit èi ) AP.; "iet nedruošiem suoļiem, kāju purnus ieliecuot uz iekšu" (mit eî ² ) Schibbenhof; "iet vairāk ar vienu ple̦cu uz priekšu" Golg.; : atsprēkliņ iet" (?) Schwanb.; "iet šķuobīdamies kâ pīle" Gaigalava.

Avots: EH I, 613

kleņ̃ģenere C., = kliņģere.

Avots: ME II, 223

kleņ̃ģeris [Wolm.], C., auch kleņ̃ģere PS., = kliņģeris MWM. VII, 498.

Avots: ME II, 223

klibinât (li. klìbinti "etwas wackeln od. wackelig machen"), fakt. zu klibt, wackeln, klappern machen: kas tur klibina pie durvju kliņķa Ahs.

Avots: ME II, 225

‡ klindzis Bērzgale, = kliņģis, kliņ̃ģis 1: iz klindzi Pas. IV, 194 (aus Viļāni). duravām ir sudabra klindzīši III, 235. klindzis ist wahrscheinlich eine Neubildung für *klindžis (aus kliņģis) nach dem gen. klindža (mit ostle, dž aus ģ).

Avots: EH I, 618

kùo, acc. (li. ką̃) und instr. (li. kuõ, apr. -ku) s. von kas "wer, was" [in hochle. Mundarten, z. B. in Mar. n. RKr. XVII, 109, acc. kùo ² neben instr. kuô; in Kabillen n. Pl. kuõ "was"? neben kuô ² tu teici?]. Ausser der rein kasuellen Bedeutung dient kuo,

1) (gleich dem deutschen was) zur Aufforderung, dass eine nicht deutlich gehörte Aussage wiederholt werde, oder auch dass eine zu erwartende Aussage stattfinde;

2) meist nach einem vorhergehenden
laî, zur Vorbereitung auf etwas Wichtigeres: (puiši) cūku nuozaguši. lai tā cūka, kuo (Var.: kur) tā cūka, kuo (Var.: kur) deviņi suvēniņi! BW. 12911, 6, haben ein Schwein gestohlen. Was auch immer das Schwein (kosten oder bedeuten mag), was sollen gar) die neun Ferkel (bedeuten)! trīs puisīši gauži raud mana kapa maliņā. lai tie divi, kuo tie divi, tas trešajis vēl gaužāk 27812, 4, drei Bürschlein weinen bitter am Rand meines Grabes. Wie auch immer die zwei (weinen mögen), der dritte (weint) noch bitterer. lai juostiņa, kuo juostiņa (Var.: juosta, juosta, kuo tā juosta), labāk zirgu pinekliņš; lai māsiņa, kuo māsiņa (Var.: māsa, māsa, kuo tā māsa), labāk sava līgaviņa! 11251;

3) gleich dem Dativ kam in der Bed. "warum, wozu, weshalb":
kuo tu viņu lamā warum (wozu) schimpfst du ihn kuo (Var.: kam) bij man purvā brist BW. 9416, 2 var. kuo nācāt... mūs [u] pusē puķes raut? 14417, 1;

4) kuo vēl (ne) U., warum nicht gar;

5) ostlettisch auch instrumental vor einem Komparativ (statt schriftle. juo) in der Bed. "je": kuo vairāk Latvijā kommūnistu, tuo (vgl. r. чѣм - тѣм) vairāk asu nažu pi juos kaklu L. W. 1921, № 39, 3. te katrs tik meklē kuo vairāk sev labumu pieraust L. W. 1922, I, 2;

6) gelegentlich auch als Ergänzung zu bût "sein":
kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam R. Sk. I, 95. kas tad tas tāds ir? vai arī ir kuo cilvē̦ks U. b. 104, 13.

Avots: ME II, 339, 340

kuõkle: acc. s. kuoklu BW. 13611 var., Demin. nom. plur. kuokliņi BW. 33625, 8 (aus Dond.).

Avots: EH I, 686

krañcaîns, krañcê̦ts ene Streifen ("Kranz") um den Hals habend, mit gestreiftem Halse (gew. vom Hunde): krancains suns rej kubulā (Rätsel: der Prediger) RKr. VII, 658, 659. tad izbira kuceniņi krancainiem kakliņiem BW. 20545, 5 me̦lns kâ velns, krancē̦ts kakls, par nedēļu reiz laktā RKr. VII, 654.

Avots: ME II, 259

kraûklis: auch Skaista n. FBR. XV, 36, Kaltenbr., Linden in Kurl., Warkl., mit àu ² auch Oknist, Heidenfeld, Demin. acc. s. kraukliņu BW. 2493, 1 var.,

1): me̦lni kraukļi BW. 2539 var. k. tāds lielde̦gunis 2686, 13.

Avots: EH I, 643

kre̦kls: Demin. verächtl: kreklelis Frauenb., plur. t. kre̦kli Auleja, Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt; krekliņā, im Hemde, in Hemdsärmeln (ohne. Roek) Lis.: strādā nuome̦tušies krekliņā; plur. kre̦kli, die Wäsche überhaupt Frauenb., Puhren.

Avots: EH I, 647

kre̦kls, kreklis Kand., Demin. hierzu kreklītis BW. 7377, das Hemd. linu, pakulu, vilnas kre̦kls; besonders gerühmt werden im VL. slēžu kre̦kli, feine (schlesische) Hemden; laulājamais kr., Trauhemd LP. III, 33; mirstamais kr., Sterbehemd: rnirstamuo kre̦klu vilku BW. 30893. laimes kre̦kls, das Glückshemd: dažam e̦suot piedzimstuot vis˙caur tāda nuoņe̦mama plēve, kā ģē̦rbs - laimes svārki od. laimes kre̦kls. laimes krekliņš jāglabā, lai būtu laimīgs mūžs JK. VI, 30. es nebiju apvilkusi laimes kre̦klu mugurā BW. 31201. mūža kre̦kls, das Sterbehemd, das für immer bestimmte H.: vēl tev nav, bajāriņ, mūža kre̦kls mugurā BW. 31172, 2. kre̦klas mazgāt, velēt, Wäsche (nicht nur Hemden) waschen. kre̦kluos od. kre̦klā staigāt, im blossen Hemde umhergehen. ja kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli, tad tas, kam kre̦klu šūn, būs drīzi brūtgāns vai brūte LP. II, 191. Sprw.: kre̦kls tuvāks nekâ svārki. tik vajadzīgs kâ kre̦kls uz muguras. dzīvuo kâ kre̦kls mugurā. nesaki ne savam kre̦klam od. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt. Verwünschung: kad tev ne kre̦kla mugurā nepaliktu! - [kre̦kls auch ein Teil des Teerofens Bielenstein Holzb. 546. Wohl zu ae. hŗgl "Gewand", ahd. hragil "indumentum", s. Zupitza Germ. Gntt. 123, Bezzenberger BB. XXIII, 315 und XXVII, 170, Wiedemann BB. XXVII, 250; doch vgl. auch Petersson Vergl. slav. Wortstud. 28].

Avots: ME II, 271, 272

krikšķinât, krikšinât, intr.,

1) den Ton
krikš erzeugen: milniņ[u] vien es dzirdēju kâ dzenīti krikškinām BW. 8091. sāk krikšķināt ķirpis Vēr. I, 130;

2) lachen:
kuo jūs tur, bē̦rni, krikškiniet? Etn. II, 33; mit dem fakt. Akk.: patīkamus smiekliņus krikšķināt A. XII, 809. gari... krikšinātu ērmīgus smieklus K. Jakobsons;

3) flennen:
biju gatavs krikšķināt Austr.

Avots: ME II, 278

‡ kritiņš [sic!] pie dibe̦na pieduŗamais vēžu tīkliņš" Nauksch.

Avots: EH I, 656

kũmiņš, kūmīte St.,

1) der Gevatter, Epitheton des Fuchses:
lapsa kūmiņš LP. III, 98, lapsa kūmīte St. ;

2) der Schläuling:
uotrreiz šis glumais kūmiņš viņa neievils savā tīkliņā JR. IV, 86.

Avots: ME II, 336

kũrējs (li. kūrė´jas "Heizer; Erbauer, Urheber, Schöpfer"), ‡

2) Schöpfer:
ne tie viens ir dzīves k., nedz uotrs Janš. Dzimtene II ² , 295. puostītāja vedekliņa, ne dzīvītes kūrējiņa BW. piel. ² 225402.

Avots: EH I, 684

I laceklis C., Smilt., [Lennew., Loddiger, Doblen, Homelshof, Bers., lace̦klis Gramsden, MSil.], die Hundesuppe, Hundegrütze: kuņa lāja, laceklīti (Var.: lacekliņu 20883) gribē̦dama BW. 16763. [laceklis Mar. "das Gefäss zum Füttern eines Hundes oder einer Katze". Zu lakt.

Avots: ME II, 399

lakats: lakatelis auch Brig. Dievs, daba; darbs 170, Grenzh. n. FBR: XII, 16,

1): austais l., ein grosses Umlegetuch
Siuxt. lielais l. Salisb. u. a., ein grosses Tuch, das um die Schultern genommen wird. mutes l. Seyershof, ein Schnupftuch; ‡

2) ein Lappen, Lumpen
(lupata) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Lappen"), BielU., Auleja, Pilskalne, Višķi: pajem lakatu, nuoslauki galdu! Auleja; "trauku lupats" Lesten n. FBR. XV, 31; rīku l. "Küchenlumpen" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Küche"); Plur. lakati, alte, schlechte Kleider Auleja; ‡

3) Demin. lakatiņš, die Windel
AP.: ne tam (= bērniņam) krekliņa, ne lakatiņa BW. 1166; ‡

4) die Wamme (einer Kuh)
Seyershof. S. auch ‡ *lakata 2.

Avots: EH I, 716

‡ lancakls, = laceklis I: pastāv, raibas kuces ...! kad es malšu auzu miltus, pavārīšu lancakla (Var.: lacekliņa) BW. 21001, 7 (aus Lis.)

Avots: EH I, 719

lāsuôt,

1): "träufeln"
ME. II, 442 zu ersetzen durch "tropfen"; luogs var l. (mit à ) Smilten, Wenden, (mit â ² ) AP., Bixten, Jürg., Salis;

2): ūdra āda lâsuo Saikava. sakta ... ar ... sarkaniem, lāsuojuošiem stikliņiem Jūrgens Mana vect. nostāsti 125. puķēm, kas zaļganas lāsuoja Anna Dzilna 158.

Avots: EH I, 729

liẽlvaluôde, die viel, gewandt redet, die Schwätzerin: vedekliņa lielvaluode BW. 665; Beiname der Nachtigall: lakstīgala, lielvaluode, palīdz(i) tautas pierunāt! BW. 13872, 5.

Avots: ME II, 503

lĩgava,

1) das Liebchen, die Geliebte, die Braut:
ļaudis sauca ļaudaviņu; kas tā tāda ļaudaviņa? es pasaucu līgaviņu, man atnāca līguodama BW. 22748. kādam puisim bijusi sade̦rē̦ta līgava LP. III, 42;

2) die (junge) Frau
- so gew. im VL.: nāc, meitiņ, vedekliņ, nāc, dēliņa līgaviņa! BW. 23158, 2. raud pēc manis sīki bē̦rni, raud pēc manis līgaviņa 32080. [Wohl zu līgt.]

Avots: ME II, 483

linsẽ̦kla, die Leinsaat: es pabēru ... dze̦lte̦nuo linsēkliņu BW. 11064.

Avots: ME II, 472

mâcêt (li. mokė´ti "können"), -ku, -cẽju,

1) intr., können, vermögen:
cik lieli tie šuogad, tuo īsti nemāku teikt, das vermag ich nicht zu bestimmen LP. III, 100. jājis pruojām, kuo tik mācējis, was er vermocht habe. Oft mit spēt verbunden: krauji, kuo spēji un māki! LP. II, 52;

2) verstehen:
Sprw. viss labs, kuo māk. kas māk, tam nāk. ak cik labi, kad cilvē̦ks kuo māk daudz dziesmas nuo galvas. bē̦rns jau māk grāmatu lasīt, das Kind versteht schon zu lesen. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa BW. 6903. zinu ceļu, māku mēli, bin zungenfertig 13911. Subst. mâcêšana. das Können, Verstehen; mâcẽjums, was gelernt worden ist: pē̦rnās ziemas mācējums zē̦nam pa ganiem izbiris; mâcê̦tãjs, der etwas versteht. [Zu apr. mukint "lehren".]

Avots: ME II, 575

I mãrksna, [mãrksniņa Burtn.], ein kleines Bündel Smilt., [Drosth.]: māte atraisīja savu kliņģer,u mārksniņu A. V, 386.[Zu mārsns.]

Avots: ME II, 584

mãrpuķe [Salis], mãrpuķĩte Salisb., Marienblümchen: kliņģerītes, mārpuķītes, tās palika pagalvī BW. 13611. - Auch als Kosewort gebraucht: māsiņ, mana mārpuķīte! BW. 18005, 7.

Avots: ME II, 584

matàukla, matàukle, matàuklis, das Haarband: matuos piepina matauklu ar raibi izšūtiem galiem, pīnas aptina ap galvu un pakaļā sasēja nuo matauklas kuplu ce̦kulu BW. III, 1, 16. matauklas - sarkanas, vilnainas, ap divi asis gaŗas lentes, kuŗas pina matuos gre̦znuma dēļ Plutte 65. dze̦ltān[a] mana galva bija, sudrabuota mataukliņa BW. 5503, 1. zaļa zīda matauklīte (Var.: matauklīši 5524.

Avots: ME II, 566

matvijuoks BW. 5522 var., = mataukliņa.

Avots: ME II, 567

maz [li. màž od. mãža, s. Le. Gr. § 472], Adv.,

1) wenig:
maz ļaužu. maz bitei salda me̦dus lietainā vasarā, maz mātei vieglu dienu nuo pirmās vedekliņas BW. 23527. maz pie ruokas LP. V, 105, wenig zur Hand. ar maz vārdiem sakuot, kurz zu sagen U. lai maz ir, ja maz, wenigstens U. daudz maz, etwas, es sei viel oder wenig U. daudz maz kad viņa slima, sie ist selten krank A. XI, 180. maz pa˙mazam [nach r. мало-по-малу?], allmählich: tas maz pa˙mazam sāka tē̦vam pakaļ trakuot LP. VI, 1, 44;

2) überhaupt:
vai būs maz ziemas, vai nebūs? wird's überhaupt noch Winter (Winterbahn) geben? U. vai maz nāks? wird er überhaupt kommen? U. vai tas gan maz bij vējš? B. Vēstn. vecenei iegribējies redzēt, kâ tad kaziņa iespēj maz adīt LP. IV, 178.

Avots: ME II, 570, 571

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. ² 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. ² 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I ^3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

‡ mẽ̦ze̦kls Stenden, ein Wenig, etwas Winziges: mazu gaļas mē̦ze̦kliņu ieliek. diegs tik smalks kâ m.

Avots: EH I, 810

mežģît, -u (selten) od. -ĩju, -ĩju [li. numezgyti Klaip. 96], tr.,

1) stricken, [flechten
Wessen]: tīklus Bers. zvejnieks mežģī tīklus SDP. I, 92;

2) renken:
kāju, ruoku;

3) verwirren
[Wessen]: nejēdzīgas duomas mani mežģīja Zalkt. Refl. -tiês, sich verwickeln, sich verwirren, verrenkt werden Spr.: pavediens sāk mežģīties par smalku tīkliņu A. XIV, 29. mēle viņam mežģījās, die Zunge gehorchte ihm nicht Lub., AU., Duomas III, 1176. Vgl. megžît und mazgs.

Avots: ME II, 610

I mîkla, [ein acc. s. mīklī Pas. I, 323 (aus Preili) und loc. s. mīkļ Pas. I, 148 (aus Biržgalis)], der Teig, Brotteig: Sprw. cik mīklas, tik kliņģeŗu. [Nest li. minklas dass. zu mîcît.]

Avots: ME II, 641

mîksts (li. mìnkštas),

1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;

2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;

3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;

4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,

a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;

b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.

Avots: ME II, 643

miteklis,

1) die Behausung, die Unterkunft, der Verbleib:
vē̦lns pārskrējis savā miteklī LP. VII, 484. kalējiene tam pataisīja mitekli ierādītā kaktiņā Neik.;

2) das Nahrungsmittel:
tāds miteklis vistām gards un derīgs Gg. II, 125. pārnesīšu bērniņiem dažu dienu mitekliņu (gew.: miteklīti) BW. 19362. Zu mist

I.

Avots: ME II, 638

nedìena, der Unglückstag: [piektdiena e̦suot nediena Tirs. n. K. Schiling v. J. 1832]; gew. der Plur. nedienas, das Unglück, Missgeschick: viņam uznākušas nedienas. nedienas ir ar tuo vīru Degl. mēs tev nedienās palīdzēsim LP. IV, 12. kad atveda vedekliņu, nedieniņas ieraudzīju BW. 23364. Als unwilliger Ausruf: ak rij tu tavas nedienas!

Avots: ME II, 711

ne˙katrs,

1) keiner von beiden:
piedzē̦rusi māmuliņa, piedzē̦rusi vedekliņa, tās ne˙katra nezināja, kur palika atslēdziņa BW. 21013;

2) ne˙katra kārta *, sächliches, neutrales Geschlecht.

Avots: ME II, 718

nemĩlîgs: acc. s. nemīlīgu (lieblose) vedekliņu Tdz. 48090. mums te tik nemīlīgi (unangenehm) tie kaķi pa istabu dzīvuo Seyershof.

Avots: EH II, 16

netiklis: Demin. voc. s. netikliņ BW. 26819, 1 var. (aus Siuxt); ein Faulpelz Warkl. n. FBR. XI, 121, Heidenfeld, Pilda, Zvirgzdine; nuosaukdama par slinku un darba netikli Vindedze 138.

Avots: EH II, 21

nĩtît, - ĩju, [nĩtêt Lautb.], tr., die Kette durch die Hefteln ziehen, einfädeln [Bielenstein Holzb. 375]: nītīt- vērt dzijas nītīs. es nītīju audekļiņ, nītī man audekliņu! kam tu ņēmi mani jaunu? es nītīt nemācēju 22585. Subst. nĩtĩjums, das Eingefädelte, das Eingefädelthaben; nĩtîšana, das Einfädeln; nĩtîãjs, wer die Kette einfädelt.

Avots: ME II, 747

nùoblunkšķêt (unter nùoblunkšêt): auch Kalz., (mit un̂ ) Saikava: akmens nuoblunkšķēja vien, kad iekrita ūdenī Saikava. vēl pa ilgam vīns stikliņā nuoblunkšķ; vēl vis nav galīgi nuorūdzis ebenda.

Avots: EH II, 33

nùodedzinât [li. nudẽginti], tr.,

1) ab -, niederbrennen:
ē̦ku, māju. baznīcu nuodedzinājuši kareivji LP. VII, 363;

2) verbrennen:
nuodedzini saulē baltuo kakliņu! Seib.;

3) glühend brennen:
gludināmuo dzelzi LP. VII, 267. sarkani nuodedzināta bumba A. XX, 347. [Refl. - tiês,

1) sich bräunen (in der Sonne):
saulē nuodedzinājies brūns;

2) sich verbrennen:
bē̦rns pie plītes ruokas nuodedzinājies Dunika, Gr. - Essern.]

Avots: ME II, 773

nùodzìt [li. nugiñti], tr.,

1) weg -, ab -, vertreiben:
trīs (brūtgānus) nuodzina nabaguos BW. 12883. Sprw.: viņš ne mušu nevar nuo de̦guna nuodzīt, von einem gutmütigen Menschen gesagt. kašķi, kārpas nuodzīt, die Krätze, Warzen vertreiben, heilen; bārdzu nuodzīt, den Bart rasieren; meton. auch glude̦ni nuodzīta seja, glatt rasiertes Gesicht; rūpīgi nuodzīts zuods Blaum.;

2) vertreiben, stillen, befriedigen:
nuodzīt kārumu pēc ēdiena un dzēriena. lai pasaulniekiem būtu, kuo kārību nuodzīt MWM. VII, 593;

3) hinziehen:
vienu vagu nuodzinuši... BW. 9912;

4) abjagen, abquälen:
zirgu. zirgs, nuodzīts, lāgā nevilcis LP. V, 166. paliek tik tāda nuodzīta ķēvīte LP. IV, 89;

5) abtragen (Kleider, Stiefel), abnutzen, aussaugen:
viņš zemi pa˙visam nuodzinis Grünh. tie ir nuodzīti, die Leute sind durch übermässige Frondienste in pekuniärer und körperlicher Hinsicht ganz heruntergekommen, haben keinen Lebensmut mehr Mag. XIII, 3, 61. nuodzīt līdz kliņķim od. spalam - kādu lietu tik ilgi lietuot, līdz tai pa˙visam jābeidzas Grünh.;

[6) cieti nuodzīti kalfatern
Bielenstein Holzb. 631 ^1]. Refl. - tiês, für sich weg -, abtreiben, sich rasieren, sich abjagen; verfolgen, nachjagen: simtu jūdžu nuodzinies BW. 13646, 25.

Avots: ME II, 781

nùoklakšķêt, intr., eine kurze Weile klappern: durvju kliņķim nuoklakšķuot Duomas II, 452.

Avots: ME II, 797

nùokliķšķêt, intr., eine kurze Weile klappern: nuoklikšķēja durvju kliņķis.

Avots: ME II, 798

nùoklīšķêt, = nùoklikšķêt: durvju kliņķis nuoklīšķēja Blaum. Druva II, 773.

Avots: ME II, 798

nùokraikšķêt, ein krachendes Geräusch von sich geben: dzirdēja durvju kliņķi nuokraikšķam De̦gl.

Avots: ME II, 800

nùokrakstêt, nùokrakšķêt [Dond., Plm.], nùokrakšêt, nùokrakšķinât, einen krachenden, knackenden, klappernden Laut von sich geben: kauli, gulta, durvis nuokrakst. kliņķis nuokrakšēja R. Sk. II, 137. kad starks nuolaižas ligzdā, tad tas mē̦dz nuokrakšķināt Ahs. n. RKr. XVII, 41. kuoks nuokrakstēja, - tūliņ lūdzis Dond.

Avots: ME II, 800

‡ nuokukstêt, einen gewissen Laut von sich geben: viņa tâ savādi zem apse̦gas nuokukst, tâ, it kâ nuorītu mazu smiekliņu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 276.

Avots: EH II, 57

nùosušķẽjis, nùosušķis, lumpig, zerlumpt, schmutzig, verwittert: vedekliņa uzse̦gusi nuosuškušu vilnainīti VL, zuosis nuosušķējušas, jāielaiž ūdenī, lai izmazgājas Naud. nuosušķējušas ē̦kas Naud.

Avots: ME II, 862

nùosviêst, ‡ Refl. -tiês,

1) sich niederwerfen; sich hinlegen:
viena stāvus, ... uotra sakņubuse uz de̦guna, ... trešā nuosviedusies plaudeniski Janš. Dzimtene I ² , 514;

2) = nùomestiês 3: krekliņuos nuosviedies Tdz. 56260, 1.

Avots: EH II, 94

nùotinkšķêt, nùotinkšêt, intr., einen klirrenden, klingenden Schall von sich geben: luoguos nuotinkšķ rūtes MWM. VI, 5. glāzes nuotinkš Por. nuotinkš misiņa durvju kliņķis Latv. ce̦purē nuotinkšē̦dami iekrita daži vara gabali Zalkt.

Avots: ME II, 875

‡ nuožinât "?": aizsmaka ... kakliņš ... bāleliņus nuožinuot Tdz. 46923, 1.

Avots: EH II, 110

I uôdze Arrasch, Gr.-Buschh., N.Laitzen, Saikava, Sessw., uõdze (?) C., uôdze ² Bl., Siuxt, Wandsen, ùodze ² Bers., Kr., uodze Alswig, (raiba) ùodzs ² (li. angìs, apr. angis, aksl. ǫžь, lat. anguis "Schlange" ) BW. 31347, 1 var., uôdzis ² (gen. uodža) Dond., Kand., ùocs ^2, -s Zvirgzdine, die Otter L. ("bibl."), U., Viper Bergm. n. U., Kreuzotter (vipera berus) Natur. XXXVII, 5; RKr. VIII, 101: tur luodāja uodzes (Var.: uodži), zalkši rankaiņiem kakliņiem BW. 25794, 2. me̦lna uocis (Var.: uodze, čūska) diegu vilka 10297, 4. uocs wohl aus uodzs. Zu mir. escung, apr. angurgis, poln. węgorz "Aal", ahd. angar "Kornmade" u. a., s. Trautmann Wrtb. 8, Būga KSn. I, 267, Walde Vrgl. Wrtb. I, 63 ff. Die le. Diffetenzen in der Intonation rühren wohl daher, dass uodze jetzt für viele nur ein Buchwort ist. Ein li. angė gibt Wolter AfslPh. IX, 640 aus der Suvalkija.

Avots: ME IV, 413

pakâpene, ‡

3), etwas, was zum Aufsteigen
(pakâpt(ies)) dient: mazi tie puisīši ...: pie kumeļa trepes lika, pie arkliņa pakāpenes Tdz. 41851.

Avots: EH II, 142

‡ pakņikstinât Stenden, pakņikšķinât ebenda, eine Weile kņikstinât resp. knikšķinât 2: kalējs ar āmaru pakņikstināja pa pakavu. puika pakņikšķināja durvju kliņķi.

Avots: EH II, 143

‡ paldums "?": viegli pārtecēju ... linsēkliņas paldumiņu (zirnīša paldumeņa 44729), apīnīša vieglumiņ[u] Tdz. 39605.

Avots: EH II, 150

palĩgs [auch Wolm., Nitau, Schujen, Jürg., Widdrisch, Arrasch, Adiamünde, Wenden, palîgs ² Tr., Dond., Windau, Wandsen, Lautb., Nigr., palîgs Kl., Kreuzb., paligs (wohl mit gekürztem i) Salis, Ruj.], f. palĩdze, palîdzene ² Kand.,

1) der Helfer, die -in, der Gehilfe, Gesell:
ņe̦mat mani pie nešanas palīguos! JU. viņa dzīvuo par palīdzi Latv. re̦dzams tē̦vu valuodas svars un palīdzes luoma pie svešu valuodu iemācīšanās B.Vēstn.;

2) palīgs, die Hilfe:
bij māsiņa palīgam BW. 286. maz mātei palīdziņa nuo pirmās vedekliņas BW. 23527. palīgā iet, nākt, aicināt, Saukt, zu Hilfe gehen, kommen, bitten, rufen. es tev iešu palīgā BW. 917. dieva palīgs od. dievpalīgs, das Begrüssungswort der Letten; dieva palīgu duot, grüssen, eig. mit dem Begrüssungswort Gottes Hilfe geben: dievs palīdz! devu dieva palīdziņu BW. 28329.

Avots: ME III, 61

papar̂de [auch Serbigal, AP., Kl., Wolm., PS., Lis.; C., Golg., Jürg., Nitau, Wenden, Zögenhof; papar̂de ² Ruj., Salis, Lems., Līn., Nigr., Selg., Bauske, Lautb.]; tahm. papârde ² paparda BW. 32984, 1; 32399; papardis 32412,1; 431 1; papards 32415, 7, 32215, 11; [papards, -s Gr.-Buschhof, Zvirdzine]; paparīte BW. 32413; [papar̂ksne Preili], paparksne Sauken, BW. 3609; 32976, 3; paparkste 4147; 32413, 2; paparksts 32415, 11; paparksts, -s [Bers., Kreuzb., Warkl.]; (Demin.) paparkstiņa N.-Schwanb., [Zb. XV, 249], BW. 32415, 8; 32413,1; paparšķĩte 32412, 2; paparkšķĩtis 32414; paparkši LP. VII, 1277; papārkšiņa Lubn. n. Mag. XX, 3, 152, BW. 32415, 8 var.; paparkšiņa 32415, 8; paparšķi 17634, [papâršķi ² Dond.]; paparšiņa BW. 32415, 3; paparkliņa 32415, 11; paparnĩte 32412; paparņi Br.; paparži Br., BW. 4311; paparzina 13816; paparzītis 32415, 6; [papērksne Nerft]; aperde Kaudz., BW. 7243 [aus Nitau]; 32415 [aus Sinolen, Ramkau und Zirsten] (aus paparde umgelautet [aus Nitau ist ein solcher Umlaut sonst unbekanntl), paperži [aus AP.] 32984, das Farnkraut; Jāņa papaŗde, Adlerfarn (pteris aquilina) RKr. II, 76; me̦lnā paparde, aspidium cristatum Konv. ² 2321; saldā paparde, gemeiner Tüpfelfarn, Engelfuss (polypodium vulgare) RKr. II, 76. [paparn- - vielleicht aus papardn-; paparkl- vielleicht aus papartl-; paparkš- wohl mit "eingeschobenem" k aus papartj-; paparz- wohl auf irrtümlich aufgefasstem paparž- < papardj- beruhend. Als reduplizierte Bildung nebst li. 2papártis od. papartỹs und slav. paport zu ahd. farn "Farnkraut", ai. parņám "Flügel" u. a., s. Büga PFB. LXXIII, 335, Trautmann Wrtb. 206 und Waide Vrgl. Wrtb. II, 21.]

Avots: ME III, 80

paruotât (unter paruotaļât), Refl. -tiês: saimniekam paruotājās tāds mazs smiekliņš uz vaigiem Vanagu ligzda 57.

Avots: EH XIII, 169

pavalkât, eine Weile tragen (von einem Kleidungsstück oder dergl.): krekliņu pavalkāj[u]se BW. 9349. ilgāki pavalkāju savu zīļu vainadziņu BW. 8514.

Avots: ME III, 132

pê̦da (li. pėdà "Fussstapfe"),

1) die Fusssohle:
pē̦das kâ ple̦gznas Naud. Auch in übertragener Bedeutung: zeķu pē̦das, die Strumpfsohlen;

2) die Fussstapfe, Spur:
kad pirmuo reizi uzskata jaunu mēnesi, tad nuo pē̦dām nekustuoties jāņe̦m ūdens Etn. IV, 118. apstājies un nekust nuo pē̦dām LP. VII, 473. iemītas pē̦das LP. I, 120. grābekļu pēdas A. XI, 153. tec[i], Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās! BW. piel. ² 9180. pē̦das jaukt LP. II, 67, nuojaukt I, 164. suņi uzjēma pē̦das, tie dzina kādu stirnu Lautb. Luomi 187. steidzas tai pē̦du uz pē̦das pakaļ Lautb. Luomi 1. pē̦du pakal pē̦das kungam pakaļ LP. Vl, 1, 277. zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakaļ IV, 151. vecis bez pē̦dām bij pazudis VII, 909. pē̦das dzīt, eine Spur verfolgen: kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. laid man tavās pē̦dās mīt! Aus. I, 122. ratu pē̦das, die Wagenspur. uz karstām pē̦dām panākt, auf frischer Tat ertappen. tē̦va pē̦dās dzīvuot, in des Vaters Fussstapfen treten. me̦lna pē̦da ,"bezsniega laiks": kamē̦r me̦lna pē̦da, - zagļiem reize Fest.;

3) uz pē̦dām, sofort:
uz pē̦dām ej! geh sofort! Wolm. uz pē̦dām šurp! Treum. Sveš. 11. stingrais skats tuos uz pē̦dām apklusināja A. XXI, 757. ap turēja pilnuos rikšuos ejuošu zirgu uz pē̦dām K. M. 32. lai tas uz pē̦dām zemē krīt Aus. I, 105 - K. M. 33 dafür nuo pē̦dām: zirgs nuo pē̦dām sāka iet pilnuos rikšuos;

4) der Fuss, Schuh (Längemass)
U.; pē̦du mē̦rs, ein Zollstock U.;

5) linu pē̦da Siugt, ein Bund Flachs
U.; in Ronneb. n. Etn. III, 89, Dohl.: eine Handvoll Flachs Pas. III, 66; in Bers.: 2 Handvoll; zirņu pē̦da, ein Armvoll ungedroschener Erbsen (zum Aufstecken und Trocknen) U.; rudzu pê̦da ² (= kūlītis) Dunika;

6) izkapts pē̦da, der jenige Teil der Sense, der an den Stiel befestigt wird
Grünh., Brinken: pē̦da piesieta pie kāta ar aukliņu A. XI, 170. karuotes pê̦da, der untere Teil (den man in den Mund einführt) eines Löffels Upīte st. 37. arkla pē̦da, ein Teil des Pfluges: gar malu (arklam) iet pē̦da jeb kreisie sāni RKr. XVII, 38. masta od. zēģeļa pē̦da, der Eichenklotz, in welchen der Bootsmast mit dem untern Ende eingelassen ist U. (in Salis dafür: pēdiņa);

7) in Pflanzenbenennungen:
gaiļa pē̦das, Hahnenfuss (ranunculus L.) RKr. II, 76; kaķu pēdiņas,

a) gnaphalium dioicum Mag. IV, 2, 89, Konv. ¹ 785; antemnaria dioica RKr. II, 66;

b) ein Muster
RKr. XVII, 31, Kav.; kumeļa pē̦das, asarum europaeum Mag. IV, 2, 47; zaķu pēdiņas, antemnaria dioica Etn. I, 65;

8) in Benennungen von Fusskrankheiten:
muskuļa pē̦da, Klumpfuss (pes varus) Konv. ¹ 1527; zirga jeb putnu pē̦da, Pferdefuss, Spitzfuss (pes equinus) Konv. ¹ 1528. In der Bed. 5 nebst li. pė´das "Getreidegarbe" (nach Bezzenbesger BB. XXVII, 175, Persson Beitr. 225, Fick Wrtb. I ⁴ , 474, Walde Vrgl. Wrtb. II, 22) zu le. puôds, ae. fatian "fassen", and. fat "Gefäss", ahd. givāzzi "Bagage" u. a. Dagegen in den übrigen Bedeutungen nebst pê̦ds, pads (und pedelis?) zu li. pėdė "Fussteil des Strumpfes", pė´čias "zu Fuss", apr. peadey "Socken", pedan "Pflugschar", slav. podъ "Boden", ai pad- (nom. s. pāt), arm. otn, gr. ποδ- (nom. s. dial. πώς ), la. ped- (nom. s. pēs), got. fōtus "Fuss", gr. dial. πεδά "μετά", πέδον "Boden", ai. pádyatē "geht, fällt", padá-m "Schritt", arm. het "Spur", slav. pasti, ae. fetan "fallen" u. a. bei Walde l. c. II, 23 ff., Trautmann Wrtb. 209 f., Stamm Denomin. 58 f., Bolsacq Dict. 754 f. und 808 f.

Avots: ME III, 205, 206

‡ pḕrškaunīcas ² Borchow, Lubn. "kāda auga sēkliņas, līdzīgas cērmju zâlēm, kuŗu dūmuos svēpē pārbijušuos bē̦rnu".

Avots: EH XIII, 229

pìepît,

1) dazu-, hinzuflechten;

2) anbinden, anfesseln:
vīrs ... piepinis zirgu turpat tre̦knajā zâlē Etn. II, 86. Laima pina pinekliņu...; piepin labu mātes meitu pie nelieša tē̦va dē̦la BW. 12001;

3) flechtend (mit Geflochtenem) anfüllen:
piepīt gruozu pilnu ar vaiņagiem. Refl. -tiês, sich anbinden; sich hinzugesellen: itin neviļus ve̦lns piepinies LP. V, 136. - Subst. piepinums, das Dazu-, Hinzugeflochtene.

Avots: ME III, 279

pierietenis Schujen, Bers., pieriete̦ns, pierietnis Infl., Selsau, pierietnis ² Lub., Erlaa, Bers., pierietums Ledmannshof, ein acc. s. pierietiņu BW. 35477, 4 var., der untere, gröbere Teil des Frauenhemdes: agrāki laucinieku sievietes mēdza saviem kre̦kliem, nuo juostas vietas sākuot, lejas galu piešūt nuo rupjāka aude̦kla, kuŗu sauca par pierietni Tirs. n. Rkr. XVII,72. šuv man krekliņu tē̦raudiņa pierieteni! BW. 35477, 4. re̦dzama kre̦kla pieriete̦na lejas mala Vīt.9. vecenes aiz stūŗa blusas ķeŗ pierietņuos Austriņš Necilvē̦ks 17. Zu pieriest 2.

Avots: ME III, 285, 286

pìevīt,

1) windend, flechtend anbringen, anbinden, fesseln:
Dēkla vija pinekliņu..., pievij (Var.: piepin) dažu mātes meitu pie netikla tē̦va dē̦la BW. 12001, 1 var.;

2) viel, zur Genüge winden, flechten, fertigwinden, -flechten:
raibas vien man telītes, . . . diezgan darba tautiešam zīda valgu pievijuot BW. 16467. kur stārkis sev pērkļus pievijis MWM. IX, 149. Refl. -tiês, windend sich anknüpfen, sich mit etw. verbinden: tad dziesma pievijās MWM. VI, 327.

Avots: ME III, 311

pina: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, 1): auch Oknist; ‡

2) ein geflochtenes Band
Auleja; "nuo diegiem sapīta aukliņa vai nuoplē̦sta šaura drēbes strēmelīte, ar kuo mē̦dz kuo apsiet (piemē̦ram, zeķi ap kāju)" Warkl.; snātines ar pinas sējām Auleja; ūzu p. BW. 25388; ein ins Haar geflochtenes Band Oknist: me̦lni mani mati bija, zaļas manas matu pinas BW. 5526; ‡

3) *pina od. *pine (gespr.: pin) Salis, eine zopfartig geflochtene Fussfessel der Pferde.

Avots: EH XIII, 233

plē̦kas,

1) plê̦kas ² Ahs. n. RKr. XVII, 46, Grünh., Gr.-Essern, auch plē̦ki, das Spinngewebe
Gold.: kad iegriež pirkstā, jāuzliek plē̦kas jeb zirnekļu tīkliņš Etn. II, 135. visas (lietas) ir apputējušas un apstaipītas plē̦kiem MWM. VlI, 241. uz plauktiem grāmatas zem plē̦kiern dēd Duomas I, 17;

2) die Flockasche:
ugunij izplē̦nuot paliekas plē̦kas JK. VI, 32.

Avots: ME III, 338

prievīte Bers., Meiran, U., Selb., Laud., Bielenstein Holzb. 416, prieve Aus. I, 119, prìevîts Jürg., C., PS., N.-Peb., (neben prieviets) Kaugershof, priẽvîts Kursiten, priêvîts ² Zirolen, prievītiņš Schrunden n. Bielenstein Holzb. 408, priêvits ² Lautb., prievits Nigr. (neben prievîts), plur. prieviti Biel. n. U., priêviêtša Rutzau, Dunika, priêve̦ts ² Iw., prieve̦ts JK. VI, 18, acc. s. prievetiņu Treiland nar. p. № 88, prieve̦ta BW. 25170, 2 (aus Zirau), prieve̦da (Demin. prievedīte) 25170, 1, prievats BW. 7305 (aus Alschw.); 1597, 2 (aus Neuhausen), prieviete, prievietis LP. I, 141, Mar., Aahof, prieviets Lasd., prieviets RKr. XVI. 147, priêviêts ² Līn., plur. prievieti N.-Peb., Gaweesen, Demin. prievietiņa Karls., prievietiņš BW. 7575, 3, priêvīte ² Wandsen, Gr.-Essern, (mit gekürztem i) Widdrisch, priẽvīte Bauske, prìevĩte Arrasch, priêvitis ² Salis, prìevis ² Golg., prievitelis BW. 29323, 10,

1) das Strumpfband, welches von buntem Wollengarn breit geflochten oder in einer eigentümlichen Art gewebt wird
U.; Wickelband für kleine Kinder (priêvīte ² Dond., prieviets Lasd.); Hosenband Dr. (prievīte); ein geflochtenes, buntes Wollband zum Tragen der vācele Bielenstein Holzb. 365 (prievīte); ein schmales, buntes Band überhaupt: prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs. prievītes lietuoja zeķes apsienuot Plutte. nule audi linu dvieļus, nule audi prievitiņus BW. piel. ² 16356.1 ap zeķēm bijuši apsieti sarkani prievieti LP. III, 108. bē̦rna māte apdāvināja dažus māju ļaudis: deva citam cimdus, citam zeķes, citam prievitus BW. I, S. 191. brūtei nuo baznīcas braucuot uz krustceļa jānuome̦t gariem prievieti RKr. VI, 50. apveltīja katru precenieku ar cimdiem, zeķēm un prievietiem BW. III, 1, 42. kāzu rītā brūte... deva katram pa prievitam ebenda 82. zirga luoks bija aptīts ar dvieli un apsiets ar austu prievitu ebenda 84. villaines ar piešūtām prievītēm pie malas Plutte 68. gar kaklu zīda prieviete LP. I, 130. kungs jums atņems... ce̦pures un prievītes (Gebräme) Jesaias 3, 20. smalkajam kārkliņam apzeltīti prievetiņi BW. 33804. - prievieša raksts, das Strumpfbandmuster: balts krekliņš ar raibiem prievieša rakstiem iekantē̦ts De̦glavs Rīga II, 1, 22;

2) prievīši N.-Schwanb., zaķu prievīši Oppek. n. U., zaķa prievietiņas Alswig, = staipekņi, eine Art Schlingpflanzen (wohl der Bärlapp). Wenigstens in der Bed. I zu li. priẽ u. a. (s. prieds) . le. vît. prieve resp. prievis ist woht als das vermeintliche Stammwort zum deminutivisch aussehenden prievīte resp. prievītis gebildet; -ve̦t (> -ve̦d-), woraus weiterhin -vat-, dürfte rein phonetisch hier aus unbetontem -vit- entstanden sein.

Avots: ME III, 399

pubuļaîns,

1) pubulains N.-Schwanb., Gr.-Pönau, Wid., pubuļē̦ns U., pubuļe̦ns U., BW. 6999 var., pubuļuojs, pubuluojs Erlaa, pubuļuôts, pubuluôts Kav., mit kleinen Knoten versehen U.: gaiši ielāpi uz tumšas, pubu ļainas drēbes blāvuojās Druva I, 42. vedekliņa man uzsedza pubulaiņu villainīti BW. piel. ² 25314. pubuļuoja vedekliņas vilnānīte BW. 25314, 8 var. pubuļuoju dē̦la māte dziju sprēde 7015. pubuļuota galvas drēbe 20615. migla uz straumes izplaiksnījās, izstaipījās kā pubuļuoti dzīpari gaisā Vēr. II, 1198. pubuļe̦nas drēbes, rotwollen Zeug, mit schwarzen Flecken darauf Kremon n. U.;

2) pubulains, mit Bläschen, Häutchen bedeckt (von einer Flüssigkeit)
Wid.;

3) mit kleinen (Frühlings)wolken versehen:
kartupeļi jāstāda tad, kad pubuļaini (mākuļaini) gaisi Etn. II, 96.

Avots: ME III, 401

pubulis,

1) ein Knoten im Garn od. im Gewebe
U., Druw.: vedekliņa man uzsedza pubulaiņu villainīti; uz pubuļa uzkāpdama, Rīgas pili ieraudzīju BW. piel. ² 25314. linu pavediens, kas stiepjas nenuoriezdamies un bez pubuļiem Brač;

2) Blase auf Bier
Depkin n. U.; ein Häutchen auf einer Flüssigkeit Wid.;

3) ein Gerstenkorn am Auge
Freiziņ;

4) eine kleine, weisse Frühlingswolke
Druw.: debess ir skaidra, nere̦dz ne˙viena pubulīša;

5) pubuls, ein kleiner und dicker Mensch
Erlaa. Dies pub- (mit dem b von grubulis od. bubulis III ?) neben pup- in pupa, pups u. a. (vgl. Persson Beitr. 245 f.).

Avots: ME III, 401

pūne Infl., Lubn., pùne ² Kl., Kr., Warkh., pûnis ² Bl., pūnis U., Manz., Hasenp., eine Scheune (pùnis ² Gr.-Buschhof); pūne Kokn. n. U., pūnīte Erlaa, pũnĩtis Pe̦nkule, pũnis Bauske, eine Kaffscheune; pūne, ein Anbau an der klẽts Nerft od. (pùne ² ) an der kūts zum Heuaufbewahren Gr.-Buchhof, an der Riege (zum Aufbewahren von Kaff und Stroh) C. (pũnis), Bers.; pūne Lasd., pũnis N.-Bartau, ein kleines, scheunenartiges Gebäude am Meeres- od. Seeufer zum Aufbewahren von Fischerwerkzeugen: vāgūžam lipa klāt ze̦māka būve, kalpu pūnīte Jauns. ieiedams salmu pūnī pēc kaisiem LA. abi ielīda salmu pūnītē un. ļāvās naktsmieram Libek Pūķis 22. ja būs laba vedekliņa, dzīvuosam ustābā; ja būs špe̦tna, ja būs barga, taisīs cepli punītī (Var.: pūnītē) BW. 21749. pūnē guļas vietu pataisīt DL. - Nebst li. pũnis "мякиннмца" Понев. гов. II, 27 und punė "Stall" nach Brückner Die slav. Fremdw. im Lit. 123 und 181 aus r. пуня.

Avots: ME III, 447

pùpuõls Serbigal, Arrasch, Jürg., pùpuols ² Saikava, Selsau, Heidenfeld, Sessw., Gr.-Buschhof, pùpuôls Wolm., Ronneb., pûpuols ² Ruj., Widdrisch, Dunika, Gr.-Essern, Behnen, Nigr., Lautb., AP., pùpuôls ² Kl., pùpuõlis C., pūpuolis Meiran, pûpuolis ² Līn., Kandau, pũpuôlis Iw., pũpuols Wahnen, pùpuls ² Lis., Golg., Nerft, pûpulis ² Salis, Zögenhof, pūpulis U., Karls.,

1) das Weiden kätzchen;
oft der Plur. gebraucht: Zweige mit Weidenkätzchen, die am Palmsonntage (pūpuolu svētdiena) zu Schlägen, mit denen man die Langschläfer weckt, und zur Zierde dienen U. apaļš kâ pūpuols, von etwas Weichem, Rundem, von einem Aufgemästeten gesagt: bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kâ pūpuoļi Etn. II, 68. - pūpuoļu kuoks RKr. II, 77, Palmweide (salix caprea L.); pūpuļa k. Karls., Purpurweide;

2) auch fem., als Kosewort gebraucht:
sirsniņ, manu pūpuoļiņ (Var.: mana pūpuolīte, pūpuliņa) BW. 17724 var. vīra māte mīļi sauca: vedekliņ, pūpuoliņ BW. piel. ² 23438;

3) pūpuoli "gekochte Erbsen und Bohnen"
Lubn. Nebst li. púpuolė (bei Būga Aist. Stud. 177), gen. pl. pūpėlių̄ Tiž. I, 3351 "Weidenknospe" wohl zu paupt (s. dies).

Avots: ME III, 448

pus˙kre̦kla (nom., acc. s.), ein halbes Hemd: pacilā pus˙kre̦kla (ein entzwei gerissenes Hemd, acc. s.) A. XX, 725. puskrekliņš, eine Bluse Ekau. puskre̦kls "ein kurzes Männerhemd ohne den pierietnis" N.-Peb.

Avots: ME III, 428

‡ pute̦kls;

1) gen. pl. putekliņu BW. 31552, 1 var., = puteklis, das Stäubchen
Dunika, Kal., Kruhten, OB., Seyershof;

2) "ein gewisses staubfarbenes Baumwollgewebe"
Seyershof: p. ir tāds dūke̦ns; tuo pirka agrāk ķešām (als Taschenfutter).

Avots: EH II, 338

I rabas: nom. sg. raba "aukliņas, kas piesietas pie buŗām, lai lielā vējā ar tām sasietu buŗas mazākas" NB.

Avots: EH II, 348

raguolis,

2): auch Oknist ("mazs divlemešu arkliņš, ar kuo senāk zemi aruši, bet tagad tikai vagas izdze̦n, stāduot dārzājus").

Avots: EH II, 350

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475

rankaîns,

1) uneben, faltig
Sassm. (mit -añ-), zackig, gekerbt Wid., Siuxt: ve̦ciem ļaudīm ir rankaina piere Sassm. bē̦rzi rankainām iapiņām VL. nav ne˙viena uozuoliņa rankaiņām (Var.: rūtainām, krūzainām, burtainām, ruobainām u. a.) lapiņām BW. 10337 var. rankains (= blacains) aude̦kls Hen.;

2) rañkains Gr.-Essern, Līn., Katzd., auch rankuôts, gestreift (schwarz mit weiss
Katzd.); quergestreift Līn.: rankainas zeķes, rankaini cimdi, svārki. bandenieki rankuotiem (Var.: riņķuotiem) kažuokiem BW. 14425, 3 var. viens tāds raibs un rankains ("horizontal gestreift"), gaŗš un glude̦ns ze̦ltnesis Janš. Dzimtene IV, 98. tur luodāja uodzes, zalkši rankaiņiem kakliņiem BW. 25794, 2.

Avots: ME III, 477

raũdzît Ruj., Salis, Wolm., Ronneb., Karls., Zögenhof, Lin., Tr., BL, Bauske, Dond., Selg., Lautb., Iw., Preekuln (in Kurl.), ràudzît Serbigal, C., Peb., Arrasch, Jürg., ràudzît ² Kl., Prl., Nerft, Preili, -gu, -dzĩju, tr., intr.,

1) sehen, schauen, prüfen, acht geben auf etw., beachten:
smiekliņiem pasmējuos, uz līgavu (Var.: līgavā) raudzīdams BW. 1054, 2 var. gan˙drīz raudzīt ieraudzīja, ka ir gan tâ Ezeriņš Leijerkaste II, 29. jānāk jel raudzīt tuo jaunuo kaimiņu Kaudz. M. 17. tautas mana darba rauga, neraug[a] mana augumiņa BW. 6895. puiši rauga meitu guodu 6587. es neraugu ļaužu paļas 8775 var. ņemiet mani, ciema puiši, skaistumā raudzīdami! Biel. 2311. tautu dē̦ls nakti guļ, man[u] augumu raudzīdams BW. 10212, 17. es neraugu mantas tavas, raugu tavu tikumiņu 5119, 1. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs Biel. 687. es neraugu, tautu dē̦ls, tava daiļa augumiņa 1182. neraugāt (beachtet nicht) raudas manas! 1196. apustuļi un ve̦cajie sapulce̦nājās pār šuo vārdu raudzīt (diese Rede zu besehen) Glück Apostelgesch. 15, 6. - nerauguot (gew.: nerauguoties) uz..., ungeachtet wessen: nerauguot uz viņas bezbēdību De̦glavs Riga II, I, 212. - raugāmi vārdi Wid., Besprechungsworte, Besprechungsformel;

2) mit d. Infinitiv, versuchen: raugi celt, bāleniņ, vai ir grūta ve̦damā! BW. 18740. nuo dze̦guzes raug(a) izzināt, vai kāds slimnieks mirs vai dzīvuos Etn. III, 10. tas raudzīšuot piekļūt pie mežkunga Alm. viņš raudzīja jēriņu saņemt Kaudz. M. 12. - Zu dieser Bed. wohl auch: tabaku raudzīt Kreuzb. n. U., Tabak rauchen;

3) suchen, sich nach etw. umschauen, zusammensuchend herbeischaffen:
es tev saku, māmujiņa, raugi uotru gulē̦tāju! BW. 11092, 5. raugāt, māte, citu ganu, es ganuos vairs neiešu! 29524. māsiņai vietu rauaau 15349. saiminiece, raugi siltu launadziņu! 19414, 1. bruokasts ne vārīts, ne raudzīts LP. III, 79. Refl. -tiês,

1) hin sehen, schauen, zuschauen, beobachten:
nedrīkstu ne˙vienam kriet-nam cilvē̦kam vairs acīs raudzīties Alm. Kaislību varā 113. neduomā tu, tautieti, ka uz tevi raudzījuos! BW. 10635, 1. kad es būtu zinājuse, ka nelietis raudzījās (Var.: lūkuojās), es būt[u] savus gaŗus matus par vaiņagu pārlaiduse 9987 var. kas tas tāds par zirgu zagli, kas aiz krūma raudzījās? 13427. es neēdu, es nedzēru, apkārt vien raudzījuos 13250, 5. uguntiņas raudzījās pa luogiem iekšā Vēr. II, 142. - šķībi raudzīties St., schielen;

2) erscheinen, scheinen
U.: tâ raugās, it kâ gribē̦tu līt, es scheint regnen zu wollen, sieht nach Regen aus U. šis cilvē̦ks nuo virsus labs raugās, bet sirdī nelabs in blēdīgs Für. I, unter daba. - Subst. raudzîšana, das Sehen, Schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîšanâs, das Schauen, Zuschauen, Beobachten; raudzĩjums, das abgeschlossene (Hin)sehen, -schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîtãjs, wer (hin)schaut, prüft, versucht, sucht; raudzîtãjiês, der Zuschauende, Schauende, der Beobachter. Nebst raûgs II wohl zu r. на-рýжу "nach aussen", ружь "облик, лицо, зрак, физiономiя, внѣшность, образ", s. Zubaty AfslPh. XVI, 410 und Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142, sowie Petersson Vergl. slav. Wortstudien 48.

Avots: ME III, 485, 486

raže̦ns, ražē̦ns, ražans Wensau, ražains, Adv. raže̦ni, ražē̦ni, ražani, ražaini,

1) wohl gedeihend
U., ergiebig, fruchtbar, produktiv: saimniekam izauga raže̦ni pūri Dīcm. pas. v. I, 75. labā, izdevīgā zemā augļi izduodas raže̦ni un auglīgi Kr. Valdemārs. raže̦ns (auch in Bauske, ražans Salis) lietus pat˙laban bija nuolijis A. v. J. 1901, S. 1. darbs kļūst daudz ražīgāks un raže̦nāks R. Sk. I, 91;

2) raže̦ns Lautb., Dond., Bauske, stattlich, schmuck; pausbackig
Allunan n. U.; trefflich; reinlich U.: raže̦ns un skaists ģīmis Glück I Mos. 29, 17. mazu vedu, bet raže̦nu brālītim līgaviņu BW. 7336, 3. vai, māsiņa jaunākā, kam tu augi tik ražana (Var.: ražaina, raže̦na)? 14179. tikt[u] man ņemt tā meitiņa tuo ražanu brāļu dēļ, lai es arī iekultuos ražanuos ļautiņuos BW. 11527. bagātās, raže̦nās sasē̦dušas rindiņā. kur, māmiņa, es sēdēšu? es viena neraže̦na 14692, 1. juo bagātas, juo ražē̦nas, simtiem baltu villānīšu RKr. XVI, 263. raže̦ns auga tautu dē̦ls, es izaugu juo raže̦na; raže̦nam piederēja juo raže̦na līgaviņa BW. 21469. pašam meitu brammanim nav ražainas līgaviņas 21318, 1. kuo vē̦rts mans kuošs darbiņš, mans raže̦ns augumiņš? 15593, 2. kalpiņam tīra maize, ražans bēra kumeliņš 9402. ražans mans pūra vāks Biel. 1168. ražanie iemauktiņi 17911, 2. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas, lai auga pādītei raže̦ni zuobi! 1430. ņem, brālīti, tuo meitiņu, tai raže̦ns vai-nadziņš! 12161. man ražaiņš (Var.: zīļuots, sudraba) vainadziņš 13056. šuj, māmiņa, man krekliņu, šuj raže̦ni (Var.: reže̦ni) rakstīdama! 7378. es... audu gan ražanas (sc.: villainītes) 7437 var. kam, māmiņa, mani mazu tik ražani (Var.: diže̦ni) audzināji? 7666. ražaini turējās VL. aus Dunika. dzied raže̦ni, tautu meita, dzied balsiņu luocīdama! BW. 463. kad es biju jauna meita, es raže̦ni (Var.: labi, kuoši) turējuos: neturēju me̦lla galda, ne grūžainas istabiņas 6871 var. valkāš[u] savu vaiņadziņu juo ražani puškuodama 8473, 2. sedz, māmiņa, man sagšiņu, sedz tuo visu ražainuo! 17054. grib atņemt leišu kungi mūs[u] raže̦nu (Var.: ražaiņu) nuovadiņu 32207. tecēj[a] mans kumeliņš visu ceļu gan raže̦ni 29987. tautas mani le̦pnu teice, re̦dz ražē̦ni staigājam RKr. XVI, 95. uzliec zīļu vaiņaciņu, tas raže̦ni piederēja ebenda 184. ražans darbs BW. 4719. ražana dzīvuošana Biel. 1157. ražans tikumiņš BW. 25224 var. Zu ražs.

Avots: ME III, 492, 493

reže̦ns, režains, = raže̦ns, schön, schmuck, trefflich, sauber: šuj, māmiņa, man krekliņu, šuj reže̦ni rakstīdama! BW. 7378 var, ņemšu mazu, bet reže̦nu Biel. 827. gan reže̦ni es dzīvuoju BW. 8450 var. duj reže̦ni tē̦va dē̦li manis dēļ ienaidā 9474, 1. ietin iešu šuoruden, ... ja pie jauna, tad režaina (Var.: raže̦na, diže̦na), ja pie ve̦ca, tad bagāta 9593 var. Zum re, aus ra s. Le. Gr. 37.

Avots: ME III, 516

I ruõtât, rùotât C., PS., Jürg., Arrasch, -ãju, tr., zieren, verzieren, schmücken: meitas... ruotā zīda nē̦zduodziņus BW. 13245,6. paliek manas baltas sagšas tik nuoaustas, neruotātas 27671, 2. tā (adatiņa) ir puķu ruotātāja, tā krekliņu šuvējiņa 7150. man pietrūkst, kuo ruotāt savu augumu Vēr. II, 90. ķēniņš svin krāšņi ruotātā pilszãlē kāzas JK. III, 2. nav ...uozuoliņa ruotātām (Var.: rantainām) lapiņām BW. 10621, 1. līdzcietībā ruotā seju Jaunības dzeja 15. Refl. -tiês, sich schmücken U. - Subst. ruotâšana, das Schmücken, (Ver)zieren; ruotâšanâs, das Sichschmücken; ruotãjums, die vollendete Tätigkeit des Schmückens, (Ver)zierens; der Schmuck, die Verzierung: cik tu skaista izskaties savā svinīgajā ruotājumā! Rainis; ruotâtãjs, wer schmückt, verziert; ruotâtãjiês, der sich Schmückende. Zu ruota I 1.

Avots: ME III, 583, 584

rūcenis,

1): rũcenis ir kauliņš ar aukliņu (kauliņā 2 caurumiņi, caur kuŗiem aukliņa izvē̦rta); aukliņu ve̦lkuot, kauliņš griežas uz vienu un uotru pusi un rūc Behnen, Salgaln; ‡

3) die Kanone
(?) Austriņš Raksti V, 9.

Avots: EH II, 386

‡ sabirêt, = sabir̃t 3: smalkajuos kārkliņuos rīta rasa sabirēja Tdz. 40486 (aus Memelshof).

Avots: EH II, 396

saduõmnĩca, saduomnĩce Lubn., saduõmniẽce, die etwas zu ersinnen pflegt: saduomnīce (Var : saduomnīca, paduomnīca, izduomnīca, duomātāja) mana ve̦ca māmuliņa: man krekliņu pašuvusi nuo deviņi gabaliņi BW. 1342.

Avots: ME III, 619

sagãdniẽce, sagādnīce Lubn., sagādnīca, die etwas zu ersinnen und zu beschaffen pflegt: saduomnīce, sagādnīce (Var.: sagādnīca, izgādnīca, gādātāja) mana ve̦ca māmuliņa: man krekliņu pašuvusi nuo deviņi gabaliņi BW. 1342.

Avots: ME III, 625

saģḕrbt, tr., anziehen, übereinanderziehen Bielenstein n. U.; ankleiden: viņš saģērba dažādus apģē̦rba gabalus. brūtes māte.., saģērbj brūti BW. III, 1, 97. krekliņuos saģē̦rbti MWM. VI, 942. Refl. -tiês, sich ankleiden: pamazām brūte saģērbjas BW. III, 1, 21. brūtgāns jau saģērbies laulājamās drēbēs ebenda 32. ļaudis saģērbjas (vermummen sich) par kustuoņiem RKr. XI, 81.

Avots: ME II, 634

sagša Karls.,

1) ein instr. pl. sagšiem BW. 13282, 9, ein wollenes Umschlagetuch
Bielenstein Holzb. 413; 429, eine Hülle, Decke der Frauen U., die Bettdecke Salisb., wollene Nachtdecke U.: meitu māte sagšus (sic!) auda VL. aus Rutzau. sagšas nē̦sātas uz ple̦ciem Plutte 68. ziemā braucuot sedzās ar sagšu Etn. IV, 108. sagšu segšu, ne vilnaini es tai dē̦lu māmiņai BW. 25335. ja būs māte, sagšu (Var.: deķi) segšu, ja pamāte, villainīti 25336. neauž sagšas audekliņu! 27368, 1;

2) eine mit Stroh od. Baumrinde gedeckte Hütte auf einem Floss
Bielenstein Holzb. 626. Zu segt.

Avots: ME II, 631

sagumzât, tr.,

1) zerknittern, verknüllen
Sissegal;

2) schnell, gierig aufessen
Erlaa: Refl. -tiês, misslingen: kad plācenis, kliņģeris ir sabuojājies u. t. t., tad saka - sagumzājies Erlaa.

Avots: ME II, 633

sakne,

1) auch saknis (li. šaknìs, apr. sagnis "Wurzel") Manz. Lettus, Elger Diction. 155, Glück, Lng., sakns, -s Manz. Lettus, die Wurzel: Sprw. kāda sakne, tāda atvase. ve̦cam kuokam dziļu saknes. saknis mest, wurzeln Manz. Lettus. savīta tā..., tāpēc ka saknis viņai nebija Glück Matth. 13, 6. - zuoba sakne, die Zahnwurzel: pie zuoba izšķiram trīs daļas: kruonīti..., kakliņu... un sakni Māc. p. dz. 58. - sakņu augi, Hackfrüchte B. Vēstn.;

2) der Schnittkohl
Warkh.;

3) Plur. saknes, das Gemüse:
pāra grē̦das sakņu viņam bija nuorunātas pie... algas Aps. VII, 8. sakņu dārzs, der Gemüsegarten;

4) in Pflanzenbezeichnungen:
bezgala sakne Etn. III, 159, laserpitium latifolium; buku saknes Peņģ., pimpinella saxifraga L.; Jāņa sakne, rhizoma filicis maris Birsman; Pẽteŗa sakne, orchis maculata Dond.; kaulu sakne, Mauerpfeffer (sedum acre L.) Konv. ¹ 860; meisteru sakne, imgeratoria ostruthium Mag. IV, 2, 37; me̦lnā sakne, Schwarzwurzel (scorzionera hispanica) Peņģ. Sakņu dārzs 35; retējuma sakne, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79; rūgtā sakne, Laserkraut, weisse Hirschwurz (laserpitium latifolium L.) RKr. II, 73; Konv. ¹ 230; Konv. ² 358; saldā sakne, gemeiner Tüpfelfarrn, Engelsüss (polypodium vulgare L.) U., RKr. II, 76; Konv. ² 3732; saules sakne, angelica silvestris L. RKr. II, 66; taukā (Mag. IV, 2, 28; Konv. ¹ 782) od. tauku (RKr. II, 79) sakne, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); zal(k)šu sakne, polygonum bistorta L. Mag. IV, 2, 43; Konv. ¹ 849; ziepju sakne, Seifenkraut (saponaria officinalis L.) RKr. II, 77, zu sakas II.

Avots: ME II, 652

sakràukšķinât Jürg., sakraũkšinât Wolmarshof, krachend (etwas Hartes mit den Zähnen) zerbröckeln (tr.) od. verzehren: s. sausuo kliņģeri vienā minūtē.

Avots: ME II, 654

II sakupis,

1) auch sakupies, gekrümmt, gebückt: cilvē̦ks sakupis un sarāvies savā cīņā dēļ nieciņa miera Vēr. Il, 903. Kliņģers brauca uz priekšu sakupies A. v. J. 1902, S. 324. vecītis sakupis jau D. 116. 60;

2) "gemästet":
apdziedam vī,ru bagātu, sakupušu un gre̦znu Gesangb. v. J. 1742,

Avots: ME II, 659

I samarguôt, tr.,

1) verzieren, bunt machen
(perfektiv): cik tur dīvaini un cieti likās saauguši sakrustuotie zari un lapas! un Jancim... iegribējās mesties uz šī samarguotā auduma Valdis Stabur. b. 154, avīzes uzklīste̦rē̦tas dažādiem skalu spraišļiem, kuri atkal bija sasaistīti un samarguoti dažādām aukliņām ebenda 187;

2) "?": augstu zied kļava ziedi, nevar margu samarguot (Var.: salasīt; nevar ziedu piemarguot) BW. 5869 var.

Avots: ME II, 680, 681

sapeņķêt U., verwühlen, verreffeln, verknoten. Refl. -tiês, sich verwühlen, verreffeln, verknoten: aukliņa gluži sapeņķējusēs Bers. n. Etn. II, 1. virve vai gruožs sapeņķējas Bers., Ruj.

Avots: ME II, 698

saraũks, die Pastelschnur: ja purnā vai papēdī ŗaukums ticis vaļām, tad paņe̦m ziemā nuovītu saŗauku un saŗauc vietu par jaunu Janš. katrā vadzītī piesieta... saitiņa, aukliņa vai pastalas saŗauks ders. Dzimtene ² II, 447

Avots: ME III, 725

sãrms: krekliņš ... sārma (Var.: sārmu) silītē BW. 27080, 2; plur. sārmi "?" (Pfeifenöl?) Strods Par. vōrdn. 162.

Avots: EH XVI, 472

saspurt,

1) sträuben
Arrasch: ierāvis kakliņu, saspuris spalvas MWM. IX, 245;

2) Part. praet, saspuris, zerzaust:
bārzda saspurusi A. XI, 421.

Avots: ME III, 744

savìlkt, ‡

5) = sapùst 3 Kand.: man vējš savilka ausis, un nu sāk sāpēt; ‡

6) verwehen:
ceļš nuo sniega savilkts Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verstühmt"). Refl. -tiês,

1): sich bewölken
Kand.: nu viņš (es) savilksies, un tad līs atkal; "Bešina" ME. III, 787 zu verbessern in "Bežina";

2): visādi darbi savilkās kuopā: siens vēl nebija nuokuopts, rudzi bija pļaujami Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 110;

3): biezi savilcies vīrs Stērste A. Z. 54, savilcies re̦sns kâ zuka Burtn.;

4): auch Segew.; ‡

7) für sich zusammenschleppen, -sparen, -raffen
Segew.; ‡

8) zu wachsen anfangen (?):
kad tikai lietutiņš uznācis, vēl jau ir vasarājs savilktuos A. Upītis Pirmā nakts 282; ‡

9) für sich (das Gewebe) aufziehen:
savilkuos audekliņu Daugaviņas gaŗumiņu BW. 7340.; ‡

10) sich summieren
Segew.

Avots: EH XVI, 466

sažņir̂gtiês,

1) krampfhaft und knirschend zusammenstossen
(intr.) Mar., Vank., Sonnaxt: pie katra plēsiena zuobi sažņirdzās Duomas I, 1029;

2) "das Gesicht verziehen"
Nötk., (zum Weinen) Mahlup;

3) "sich fest zusammenziehen":
ap paku aptīta aukliņa var sažņirgties tâ, ka grūti atraisīt Laud.

Avots: ME III, 800

I sẽrksnis, ein wurzelreicher, übers Wasser hinausragender Uferrand: ūdens . . duodas... sīkām strūkliņām sūkdamies pa akmeņiem, siekstām, ķērkšļiem un sērkšņiem tālāk uz leju Janš. Bandavā II, 135.

Avots: ME III, 829

*še̦rpule od. *še̦rpulis "?": būs... ļautiņiem še̦rpuļu krekliņš Rainis Uguns un nakts 18.

Avots: ME IV, 16

sîkacaîns, aus kleinen Maschen bestehend: sīkacainais tīkliņš K. Štrāls.

Avots: ME III, 851

I sìklis C., = sìkliņš.

Avots: ME III, 852

sìlava ² ,

1) auch (mit ĩ ) Ramkau (Rand des Weberkammes);
"tāds taisns, plāns kuociņš, kas satur ķemmes zuobus" AP.: ķemmei ir četras sĩlavas; ķemmes zuobus katru atsevišķi aptin pie sīlavas ar drāti un ar mašīnu piesit tâ˙pat kâ aude̦klu; "aukliņām nuotītās šķieta malas; tie mustavu ieduobumi, kur ieliek šķieta sīlaviņas" Erlaa (mit ì ² . hier daneben ein gleichbed. silava); ‡

2) Plur. sìlavas ² Auleja, ein gewisser Bestandteil eines Wagens
("ratu virsos sānu kuoki, virs kuŗiem nāk sānu dēļi").

Avots: EH II, 492, 493

sile (li. sìlė "Futtertrog" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 168),

1) die Futterkrippe, der Trog:
vannu un baļļu vietā senāk lieluotas siles PS. viens krekliņš mugurā, uotrs sārmu silītē BW. 27080. - pirts sile, der Badstubentrog Bielenstein Holzb. 333;

2) sile jūŗā, die Stelle zwischen 2 Sandbänken
Rig. Strand;

3) die Krippe, das Säuglingsasyl
Tiesu kal. 61. Zu li. silis "Krippe"; weitere Kombinationen bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 503.

Avots: ME III, 838

‡ sīpuole, die Zwiebel: puisẽ̦ns sīpuolĩtei nevar svārciņu un krekliņu nuovilkt Janš. Bārenīte 78. spāniskas sīpuoles Dārza kal. 1796, S. 25.

Avots: EH II, 493

šķē̦ri U., Bielenstein Holzb. 391, 393, Aahof, Nigr., Walk, (mit ẽ̦) Mitau, Salis, Salisb., šķēriņi U., Bielenstein Holzb. 391, 393, šķēriņš Dond., Grünh., der Aufzug beim Weben: skatāties jūriņā, kādi balti audekliņi: niedru šķē̦ri (Var.: šķieti), putu audi BW. 31003. audumam garumā ejuošie pavedieni: šķēriņš jeb me̦ti Konv. ² 227. tē̦vs tin šķēriņu pirmajam audumam A. Brigader. duomas kâ uzvilkti šķē̦ri stāvēja viņa prātā A. v. J. 1898, S. 188. Nebst estn. kǟŕ "Aufschlag der Weber" aus mnd. *scher, scheringe "Aufzug beim Weben".

Avots: ME IV, 34

šķe̦te̦kls: smalku zīda šķetekliņu BW. 29323 var.

Avots: EH II, 632

skrē̦dât, -ãju,

1) skrè̦dât C., Jürg., Arrasch, Serben, AP., skrẽ̦dât Serbigal, Smilten, Schujen, PS., skrè̦dât ² Lis., Schwanb., Bolwen, Golg., Alswig, Adleenen, Selsau, Druw., Mar., platzen: viņam ruokas skrē̦dā Mar. n. RKr. XV, 135, Plm. n. RKr. XVII, 77. kliņģerīši skrē̦dāja knikšķē̦dami Druva I, 659;

2) dröhnen, knattern
Wid. In der Bed. 1 nebst skrēda I wohl zu mnd. schrâden "abschneiden".

Avots: ME III, 891

šļacît Wid., Bers., Kokn., Lis., Lubn., Schwanb., Widdrisch, = slacît; (eine grössere Menge) eingiessen Sessw., Wolmarshof. Refl. -tiês,

1) spritzen
(intr.): ūdens lāses spiezdamās cauri kāju pirkstu starpām smalkās strūkliņās šļacījās augšup Janš. Mežv. ļ. I, 66;

2) mit einem Stock ins Wasser schlagen, wiederholt giessen, spritzen
Bers., Wolmarshof.

Avots: ME IV, 61

šļircinât Grünw.,

1) tr., (mit der Handspritze) spritzen
Fest., Jürg., Ruj., Wessen, (mit ir̃) Dunika, (mit ìr ² ) Adsel, Bers., Kl., Kreuzb., Saikava, Sessw., (mit ir̂ ² ) Kalnazeem, Roop, Salis, Salisb., Schibbenhof, (mit ir̂) Mar., Odsen: šļiŗcini ūdeni uz puķēm! Adl., Drobbusch, Lennew., Lös., Nötk., N. - Peb., Papendorf, Schwanb., Smilten. ūdeni, pienu caur zuobiem šļircināt Drosth., Erlaa, Kl., Kreuzb., Ramkau u. a. ārsts šļircina zāˆles aiz ādas Fest. škidrumu smalkās strūkliņās šļircina gaisā Konv. ² 697; sich in einem feinen Strahl ergiessen machen: guovi ilgi šļir̃cinât (melken) Gramsden;

2) intr., spritzen:
asins strāva šļircināja gar zābaka stulmeni Pasaules lāp. 269. Refl. -tiês Bers., sich spritzend betätigen; einander bespritzen.

Avots: ME IV, 72

I smelkne Schlehk n. FBR. VII, 46,

1) "smalks mežs" Treiden, (mit elˆ ) Festen, Warkl. (vgl. smalce);

2) smelkne Kandau, meist im plur. (smelknes Iw. n. FBR. VI, 54), das feine Mehl, das beim Grützemachen abfällt
U., (smelkne) Wolmarshof, Ronneb., Drobbusch, Raiskum, (mit èl ² ) Warkl., Festen, Meiran, (smel˜knes) Bornsmünde, Grünwald, Deg.: viņš jau ne smelknes ("smalkas sē̦nalas") nevīdē nuo putraimiem atškirt Alksn.-Zund.; smelknes "visādi smalkumi (pe̦lus u. c.) " Stenden, Erwalen, "smalkas pe̦lavas" Dond., "siena (Dond., Wandsen, Matthiä), ābuoliņa, salmu, pe̦lu u. c. smalkumi" Kurs., Nachbleibsel, gemengt mit Staub und Sand; "smalki (siena, pe̦lu) izbirumi, mazas sēkliņas u. c." Nigr., (smel˜kne) Schrunden, Upesgrīva, "Malm" Karls.: uz kūtsaugšas nav vairs ne pe̦lu saujiņas; smelknītes vien vēl pa škirbiņām atlikušās. kūts priekšā, kur sìenu bāza, sakrājies liels pulks smel˜kņu Janš. saslaucījis smelknes nuo apcirkņiem un izcepis maizi LP. III, 92. pie miltiem jauca klāt smalkās pe̦lus, sìena smelknes Janš. Dzimtene ² II, 16. sagrābi smelknes un saber maisuos! Dond. skaidas, smelkni (Schutt?) LP. I, 149. matu smelknes VII, 674. smelknes Feilstaub L., Sägespäne U., Pulverstaub LD. n. U., Malm, (dzelzs smelksnes Dr.) Eisenfeilicht V. dzelzs smelkne, kaltuves atkritumi Konv. ^l 173. visu sieku dzelzs smelkņu iebēra vecītim acīs Pas. II, 116 (aus Siggund). smelkne "smalka smilts" Dienas Lapa 1891;

3) winzige kleine Exemplare:
zaķu smelkne (mit el˜ Bauske, mit elˆ Gr.-Buschhof) jūs! Bārda Zem. d. 100. kuo tu, bagātnieks, ar tādām smelknēm (kleinen, unbedeutenden Leuten) ielaidies? Stenden. Zu smalknes, smalks.

Avots: ME III, 957, 958

smiêkls: auch Višķi; smēja gardu, rupju smieklu Delle Negantais nieks 242. iesmējās lieluo smieklu A. Upītis Laikmetu griežos I, 76. paruotājās tāds mazs smiekliņs uz vaigiem Vanagu ligzda 57. aiz smiekliņa nevarēju BW. 29117, 2 var. ne pa vienam smieklam viņa izbijās Seibolt. kâ smieklā (im Scherze) smej FBR. XVI, 165.

Avots: EH II, 539, 540

smiêkls Kl., Prl., Wolm. u. a., smiêklis ² Siugt, Wandsen, Kurs., Gelächter, Scherz, Spott; smiêkli, Kurzweil U.: viņš ir saviem kaimiņiem par smiekli tapis Glück Psalm 89, 42. tāds mazs, mazs smiekliņš Leijerk. II, 263. man pašam smiekli nāca, ich selbst musste unwillkürlich lachen BW. 564, 7. Sprw.: smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž Birk. Sakāmv. 68. ne smieklam (Var.: smiekļiem) es atnācu BW. 902. smieklā likt, verspotten U.: citi sagrābe... kalpus, lika tuos smieklā un nuokava tuos Glück Matth. 22, 6. smieklam, im Scherze U.; pa smieklu oder smieklam runāt, im Scherz sprechen U.; smiekla darbs, eine Arbeit, die keine Anstrengung kostet U.

Avots: ME III, 968