Paplašinātā meklēšana

àizbars,

1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;

2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);

3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;

4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;

5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.

Avots: ME I, 18

akuõtaîns, -ņš, akuõtuôts,

1) hachelig, stachelig:
akuotainās labības vārpas Konv. ² 1391;

2) mit Glanzhaar versehen:
zaķu ādas ir akuotainas Wid.

Avots: ME I, 65

apce̦puruôt: auch a. Labības statiņus (gubas) Ar.

Avots: EH I, 75

apkũlas, apkũlĩbas, Demin. -iņas (li. apkulos Lesk. Nom. 226),

1) Beendigung des Dreschens;

2) ein Fest nach beendigtem Dreschen (auch
apkūlu dzīres): apkūlas dzert, svētīt, svinēt; mēs dzeŗam liniem kāzas, miežu, rudzu apkūliņas (Var.: apkūlības, appļāvības) BW. 28823. mēs savu rudzīšu apkūlas dzērām 28823. apkūlas jeb kluču svē̦tkus senči svinēja pēc labības apkūlām Konv.

Kļūdu labojums:
28823 = 28824
kluču svē̦tkus = kluča svē̦tkus
Konv. = Konv. ¹ 94.

Avots: ME I, 97

‡ appļāvas, = appļãvĩbas: siena un labības appļāvas Janš. Dzimtene 11, 317.

Avots: EH I, 106

apvẽrtiês, sich umsehen, ansehen: biju pie savas labības apvērties, vai nav gani nuoganījuši Smilt., Bers.

Avots: ME I, 135

‡ astesgali, = astgals 2, das Achterkorn Dickeln n. BielU.: mazās labības un astesgalu bija ... daudz Janš. Mežv. ļ. I, 310. nuo astesgaliem ...vārīt cūkai dziŗu 235.

Avots: EH I, 131

‡ atgalêt,

1) bewältigen
N.-Peb.: lielie darbi atgalē̦ti Deglavs Rīga II 1, 76; fertig werden (mit etwas): nevar ar ēšanu a.: te ir pieēdis līdz acīm; nav apgriezies, - prasa atkal Festen. nevar a. putnu sargāšanu nuo iesē̦tas labības ebenda;

2) befriedigen
(mit einem Objektsakkusativ der Person); jemands Wünsche, Forderungen erfüllen Kurmene, Wessen;

3) aushalten:
nāk nelaime uz nelaimes: vairs a. nevar N.-Peb.

Avots: EH I, 141

atlicinât [li. atlìkinti], fact. zu atlikt, übrig bleiben lassen, übrig behalten, erübrigen, zurücklegen, ersparen: nuo labības daudz nevarēja atlicināt A. XVIII, 247. Sprw.: kuo vienreiz atlicina, tuo uotrreiz apē̦d. Refl. -tiês, übrigbleiben: paparžu kuoki atlicinājušies tagad tikai vairs dažuos tropiskuos, mikluos apgabaluos.

Avots: ME I, 173

[atrîdît Salis, tr., weghetzen: ar suni atrīda luopus nuo labības.]

Avots: ME I, 186

atsutinât, fact.,

1) abbähen:
mizu; [sviedri ādu atsutina U., der viele Schweiss macht die Haut schmerzhaft]; übertr., abbläuen: es priecājuos redzēt, ka viņi viens uotram atsutinās ādu Purap.;

2) auffüttern:
cik labības gan nepāriet, kamē̦r tādu cuku atsutina Grünh.

Avots: ME I, 199

‡ attrañkât, = attram̃dît: a. aitas uz māju, nuo labības Saikava, Schwanb.

Avots: EH I, 176

‡ attraucêt, wegscheuchen Oknist: a. zvirbuļus nuo labības.

Avots: EH I, 176

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

bè̦da: tā manu bē̦du maizīte ("schweres Leben"), sage man in Frauenb., wenn etwas schlecht geraten sei. b. tik kam Oknist, Wessen, jem. braucht nur: b. tik ganam atstāties nuo ganāmpulka, tad ganāmais pulks gan zinās labības sējumu.

Avots: EH I, 215

blauzgas (li. blauzgas "головная плоть") AP., Adsel, Lems., [blàuzgas Ermes, Muremois, Lis., blaûzgas Bächh.], [blaũzna Kabillen], blauznas Erlaa, Serb., [blaûzas Aahof], Schinn, Schefler, Schäwen, Hülse, blauzga Spreu vom Hafer Salisb.: ar mē̦tājamuo sluotu nuoslauka ruogas un blauznas [Nieder-Kurland] nuo labības Plutte 100. [blàuznas ² Bers. "Haferspelzen". Nebst blaugzna (aus *blauzgna), būzga, bluzga(na)s zu li. blùzgana "Schinn"; vgl. Leskien Nom. 225, Būga LM. IV, 435 und KSn. I, 302, sowie Śmieszek Materyały i prace IV, 395 und Berneker Wrtb. I, 61.]

Avots: ME I, 310

buõmis,

1) der Hebebaum:
ar buõmi ceļams, von schwachen Mensch und Tieren; ar buomi celt, izsvērt. Sprw.: iet kâ buomis, er geht wie ein Peitschenstiel, überall anstossend. tāds slinkais buomis (Faulenzer) viņš jau bijis nuo jaunām dienām Dok. A. trinas gar kājām, buomi (d. h. den Schwanz) izslējies (Rätsel: die Katze) Vīt. 38;

2) eine dicke, runde Stange, die über ein Heu - od. Strohfuder gebunden wird:
buomi liek pār siena vai labības ve̦zumu;

3) der Weberbaum:
krūšu buomis, der Weberbaum vor der Bank (aužuot stāv pie krūtīm); ceļu b., der Weberbaum vor den Knien des im Webstuhle sitzenden Webers; baķa b., der Weberbaum, um welchen sich das Gewebe wickelt; dziju od. pakaļas b., der Weberbaum, auf welchen die Kette aufgezogen ist;

4) buomītis, ein Teil des Spinnrades,
kuoks, kurš iestiprināts uz rāceņa un kuŗā stāv ruociņas A. XI, 83. [Nebst li. bómas "Hebebaum" und estn. pōm dass. aus mnd. bōm "Baum".]

Avots: ME I, 362

‡ III ce̦rs "labības daudzums, kas sakrauts vienā rijas lāvā" Seyershof: kad vasaratu liek lāvā, tuo sauc ce̦ruos likt. viens ce̦rs pilns; jāliek uotrs.

Avots: EH I, 267

‡ dalbiņš,

1) = dal˜ba 7 Lipsthusen (mit alˆ); "eine Stange mit Spitze (?) und einem Querholz, damit die Garbe nicht auf den Spiess rutscht (?)" BielU.;

2) = labības statiņš vai zārds (?): apkārt celsies stalti dalbiņi A. Bergmanis Latv. Av. v. J. 1832.

Avots: EH I, 304

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

duba, [auch dube], eine aufgestellte Garbe, eine Garbenreihe. Gew. das Demin. dubiņa Behnen. N. - Autz. Naud.: zibiņa stars nācis taisni uz zemi rudzu dubiņā iekšā LP. VI, 58. zuosis labības dubiņas (statiņus) iztē̦zgājušas Etn. II, 81. dze̦lte̦ns bija dubas gals BW. 1422 var. [Vielleicht mit Petersson Stud. üb. d. indog. Heterokl. 70 f. und Griech. u. lat. Wortstud. 25 zu an. toppr "Gipfel, Schopf", afries. top "Zopf, Büschel Haare", ahd. zopf "Ende, Zipfel" u. a.]

Avots: ME I, 508

‡ ē̦naine,

1) ein beschatteter Ort
Geistershof, Preekuln: labības šķūņa ē̦nainē Sārts Daugava 1934, S. 687;

2) eine Laube
AP.

Avots: EH I, 372

gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],

1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;

2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;

3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;

5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;

6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;

7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;

8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;

9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]

Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt

Avots: ME I, 584, 585

‡ *garča od. *garčs; = ‡ gar̂ce ² : saiminieks salasīja tikai garču labības Pas. IV, 175 (aus Jasmuiža). (Zu einem nom. s. *garcis?): garčiem pienu mērējuot BW. 16421, 1.

Avots: EH I, 383

‡ ģezītis "labības pļaujamais [sic!] grābeklītis" Erlaa. n. FBR. XI, 21.

Avots: EH I, 426

I guõba [Bl. Wandsen],

1) die Abgabe, Kontribution, der Tribut
Kand.: visi kuoki guobu (nuomu) deva, priede, egle vien nedeva BW. 2821. guobas ņemt: citiem jē̦rus kazlēniņus, citiem mazus kucentiņus 2376. saule pārnāk zvē̦ruodama, Rīgai guobu nurbē̦ruse BW. 33883. Im VL. nicht selten guobas zeme (Var.: guoba BW. 14922, guobu z. 14425, 1; 27987), Pachtland [?]: guobas zemes arājiņš BW. 15197;

2) [Zinskorn, Steuerkorn Pussen n. U.]; das Kirchenkorn, die dem Prediger zu leistende Abgabe:
savam cienīgam kungam savu tiesu, savam mācītājam savu guobu nuoduodam Füreker. guoba ir labības nuoduoklis mācītājam Dobl. n. Etn. I, 137;

3) ein Komplex von 3 - 4 grossen Gesinden [?]
BW. 15197;

1) der Haufe
[Ogershof]: sniegs gul guobām uz ielām Balt. V. [Wenn mit uo aus ō, wohl zu li. gabénti "bringen", guõbti "zusammenraffen, zusammenscharren", atgėbau "habe hergebracht", poln. gabac/ "ergreifen", mhd. gâbe "Gabe" u. a.; sollte dagegen uo auf on zurückgehen, dann böte sich zum Vergleich as. gambra "Zins."]

Kļūdu labojums:
kucentiņus = kuceniņus
14425, 1 = 14425, 3
Pachtland [?] = (nach J. Allunan) fruchtbarer Boden (wo Ulmen gedeihen?)

Avots: ME I, 688

gràuzdêt [Wolm., PS., Arrasch, Jürg., Schujen u. a.], -u, - ẽju,

1) rösten:
kafiju, ciguoriņus, kaņepes. Jē̦kaba dienā vajaguot dzert nuo visādas labības grauzdē̦tu kafiju, tad labība izduoduot daudz graudu Etn. IV, 91. čūskas āda jāgraudzē uz uguns un bē̦rns viņas dūmuos jākvēpina BW. I, 185;

2) brenne:
alkšņi, kuŗus... saskalda un grauzdē. uogles grauzdē arī nuo rudzu salmiem Konv. ² 379;

3) [graũzdêt Bl.], brennend härten:
sē̦rdzelzi vis+pār apdedzina jeb grauzdē Konv. ² 682. pa vēja grauzdē̦tuo klinti A. XX, 770. [Zu gruzdinât "rösten", li. griaũsti praet. (griauzdžiaũ) "пряжить, подсушивать (на огнѣ)", grūdinti "härten"; s. Leskien Abl. 297].

Kļūdu labojums:
-u, -ēju = -ēju
rösten: = 1) rösten
pirmajai nozīmei jāpiešķir fraze no Konv. ² 682 (die Phrase aus Konv. ² 682 gehört zur Bed. 1)

Avots: ME I, 640

grauzis,

1): graûži ² Siuxt, was beim Windigen abfällt:
g. atbira nuo labības nuost.

Avots: EH I, 400

II griêzne, die Stoppel, das Schnittende vom Stroh: labības griezne Tr. III, 636.

Avots: ME I, 661

‡ grùnda ² , ein Dörrbalken in der Riege Kolup, "ārdu kārts rijā labības sēršanai" Auleja: uz grundām saliek labību kaltēties. Wohl aus dem Ostli. (wo an > un); vgl. schriftli. grandà "Brückenbohle".

Avots: EH I, 411

I guba,

1): žagaru, mē̦slu g. (= čupa) Warkl: sūdu g. Sonnaxt. rudzus liekās (anderswo statiņuos) Baldohn, Behrshof, Bixten, Burtn., Ekau, Erlaa, Essern, Fockenhof, Fossenberg, Garrosen, Hofzumberge, Kirchholm, Kremon, Kreuzb., Lemb:, Lieven-Bersen, Linden in Kurl., Marzenhof, Mesoten, Misshof, Mitau, Pampeln, N.-Peb., A.-Rahden, Ronneb., Sehönberg, Gr.-Sessau, Stelph., Stenden, Stuhrhof, Treiden, Wallhof, Weitenfeld, Wilzen, Windau, Wirginalen, Kr.-Würzau, Zeezern: sìena g. (= ķir̃pa I

1) Gramsden, Grob., Iw., Mahlup, Pussen; sìena, labības g. KatrE., Ramkau, Salis. sìena, zaru, akmiņu g. Kaltenbr. vasarātas gubiņu krauj nuo nesietām kuopiņām Salisb. ābuoliņa (dābula Sonnaxt): g. Heidenfeld. gubiņa AP., ein um vier oben zusammengebundene Halzstangen aufgehäufter Getreidehaufen.
sakraun mantas gubiņā Saikava. septiņas sē̦tas vienā gubā (nahe beisammen) Kaltenbr. abjuos galuos pāri līkstis, lai tilta griesti neskrien gubā, kad ar ve̦zumu brauc pāri Saikava. guovis mierīgi gubiņā ē̦d Sonnaxt. viņi jau gubā (prügeln sich) Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64.

Avots: EH I, 415

‡ ģuģītis Alschw., = labības guba.

Avots: EH I, 428

ìekul˜t,

2): līdz ... rītam miežiem vajaga būt ... iekultiem (= nuokultiem) Pas. III, 165. diezgan labības iekūlām Ramkau;

3): anfangen zu buttern
Siuxt: kad nebij iekuļamā (ein kleines Stück Butter, das zu Beginn des Butterns in die Sahne getan wird), tad pudele iekūla. Reft. -tiês, ‡

4) ein genügendes Quantum für sich dreschen:
ie. labību Smilten u. a.

Avots: EH I, 523

ìeraût, tr.,

1) einziehen:
asti starp kājām, kaklu, vē̦de̦ru. stūŗi būs vai nu uzlaisti, vai atkal ierauti Antr. III, 12;

2) hineinziehen, hereinzerren:
puiku istabā. šie vārdi ierāva Uolinieti nejēdzībā Kaudz. M.;

3) einziehen, einatmen:
e̦lpu;

4) einführen, einheimsen:
viņš gribēja šuonedēļ visu nuopļautuo sienu ieraut ē̦nā Janš.;

[5) fleissig arbeiten:
vajaga pa vasaru ieraut, lai ziemu varē̦tu iet skuolā Salisb.];

6) zusammenscharren:
naudu. skaties kuo ierāvis A. XVI, 1061;

7) ebnen, bahnen, brechen:
ūdeņi ierauj taisnāku ceļu. grūtāki ieraujamas pirmās sliedes Apsk. I, 210;

8) einen hinter die Binde giessen:
mums tikai misējās par daudz ieraut Latv.;

9) anzapfen:
mucu. kad vienu mucu izdze̦r, - ierauj uotru Lasd. n. A. XII, 560;

[10) zusammenziehen, kürzen
U.] Refl. - tiês,

1) sich einziehen, sich einschränken, sich zusammenziehen:
zirnēklis guļ kaktā, ierāvies savā tīklā Etn. I, 77. laiki grūti; ik˙katrs rautin ierāvies savāaliņā Sil. labības ze̦mās ce̦nas spiež ik˙katru zemkuopi ierauties MWM. II, 33. viņš stāv ie˙rāvies, sa˙vilcies;

2) sich betrinken, sich einen Strich anlegen:
kāzās dūšīgi ierāvies Dünsb.

Avots: ME II, 56

izdakšuôt, mit der Heugabel Heu od. Stroh herausheben: kas 30 ve̦zumu dienā labības izdakšuojis, tam vakarā ruokas piegurušas Sassm.

Avots: ME I, 724

izdiedzêt, tr., aufkeimen lassen, zum Aufkeimen bringen: miežus izdiedzēt iesalā. labības graudi jau izdiedzē̦ti.

Avots: ME I, 728

izpaurêtiês,

2): izpaurējies, uz labības gubām tupē̦dams Pas. I, 355.

Avots: EH I, 470

iztē̦zgât, tr., in Ordnung bringen, verschleppen: zuosis labības dubiņas tâ iztē̦zgājušas, ka bail redzēt Naud. n. Etn. II, 81.

Avots: ME I, 817

iztikt,

2): kamē̦r ziema nav iztikta ..., nepārduosim nuo labības ne˙kā Janš. Mežv. ļ. I, 266; ‡

5) = izgadîtiês 2, iznākt 3 Kaltenbr.: šuogad jam labi iztika (d. h., es traf sich, dass er gut verdienen konnte). šai pļavā duobules vien iztīk. Refl. -tiês, ‡

2) auskommen:
lai tā ar tuo naudu... iztiekas pate ... caur Pēt. Av. IV, S. 66. ne tā mana acs ir labāka par brāļu acīm. kâ tie tādi iztiksies, tâ es arī iztikšuos Dūnsb. Jocīgas pas. un stastiņi (1882), S. 18; ‡

3) = izduôtiês 3, glücken Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

4) "?": es ar viņu gribēju i. (izteikties) Zaravič.

Avots: EH I, 489

izvàļât, izvāļuôt, tr., sich wälzend, etwas niederdrücken, auswühlen: bridu pa izvāļuotuo zāli Egl. zirgi izvāļājuši labības lauku Dond. Refl. - tiês, sich umherwälzen: nu jau viņš ve̦se̦lu stundu izvāļājies pa gultu Vēr. II, 1317.

Avots: ME I, 825

izveitêt [Bers.], tr., ausbähen: reizām pēc Jāņu dienas gan uzmirdzināja, kas, zināms, bija tik jauns līdzeklis labības izveitēšanai un izsutināšanai DL. Refl. - tiês, sich wiederholt lagern: labība izveldrējās un beidzuot tuomē̦r sacēlās kājās C.]

Avots: ME I, 826

‡ juceknis Pilda n. FBR. XIII, 49, "?" Plur. jucekņi,

a) jucekņu cisas Pilda n. FBR. XIII, 43, nach dem Entfernen des Langstrohs nachgebliebenes kurzes Roggenstroh
Kaltenbr.;

b) "izjukuši labības kūļi kuopā ar kasījumiem" Linden in Kurl.

Avots: EH I, 566

jūka,

1) der Lärm
[Für. I], U.; [jũka "lautes Jubilieren" Nigr.];

2) der Wirrwarr, Mischmasch, die Menge:
labības jūka Serb. n. A. XV, 1, 495, Bers.

Avots: ME II, 121

kàltê̦tava, kàltê̦tuve, die Darre, Trockenkammer: labības k.; dēļu k. Blaum. [In Serben u. a. spreche man dafür auch: kaltava.]

Avots: ME II, 145

[I kãrnis "ķeksis netīrumu izkārnīšanai nuo krāsns jeb labības nuokārnīšanai rijā nuo ārdiem" Bixten.]

Avots: ME II, 197

ķigulis,

1) Schnecke
Wid.; Schneckenhäuslein U.: nav sastuopami ķiguļi MWM. VII, 877;

2) eine Wäscheklammer
Grünh.;

3) ķiguls L., ein Kegel;

4) [ķigulis Selg.], die kegelförmig zusammengestellten Garben:
kad sāka stādīt ķiguļus PSk. II, 64. ķiguls - nuo kūlīšiem sakŗauts labības stats Selg. n. Etn. IV, 66;

[5) ķigulītis Mesoten, = abr(a)kasis].

Avots: ME II, 379

I ķir̃pa,

1): auch (mit ir̂ ² ) Lems.; siena ķir̂pa N.-Laitzen, (mit ir̂ ² ) Lemb., (mit ir ) Alswig, Fehteln, Kremon; ein länglicher Heuhaufen
(mit ir̂ ² ) AP., Kegeln, Orellen, Ruj., (mit ir̃ ) N.-Peb., Serbig., Trik., Wolm.; siena, ābuoliņa kirpa Heidenfeld; linsē̦klu ķir̂pa Saikava; labības ķir̂pa Fest.; vasarāja ķir̂pa (auf einem länglichen Gerüst, wie ein zārds) Adsel, Meselau, Prl., Sessw., (mit ir ) Laud.; siena ķir̂piņa Fest.; eine längliche, mit Stroh und Sand bedeckte Gemüsemiete (mit ir̂ ) Kaltenbr., (mit ir̂ ² ) Orellen;

2): ein Gerüst zum Trocknen von Klee oder Sommergetreide
(mit ir̂ ² ) Ramkau.

Avots: EH I, 704

I ķir̃pa,

1) [ķir̃pa Treiden,
ķir̂pa Kr.], der Heu-, Getreide- und Flachshaufe Sunzel, [Ramelshof, ķir̃pa, Heuhaufe Wolm., PS., N. - Peb., Schujen, ķir̃pa Drosth., ķir̂pa Kl., Getreidehaufe; ķir̃pa Trik., ķir̂pa Jürg., ķipra Bers., Getreidehaufe]: ķipra ir gare̦ni salikta siena guba Serb., Lis.; - neaugsta četrstūŗaina labības kaudze [ķìrpa Burtn., Stackeln, ķir̂pa ² Allend., ķir̂pa Kalz.]. sienu, vasarēju saliek ķirpās. dievs duod miežu arājam simtu ķirpu tīrumā BW. 28258. nuoplūktus linus save̦d gubā pie kārsta sukāšanai, tā ar linu ķirpa Serb. [auzu ķirpas galiņā BW. 33060, 6 (aus Līvāni)];

2) auch das Gestell für Flachs: viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk. Vgl. stirpa, tirpa.

Avots: ME II, 385

[kladît,

1) = kladēt, werfen: viņš kladī pagales zemē Nigr.;

2) tragend reichen od. stecken:
kl. labības rijā; kl. labības maisus rijā Weinsch.;

3) = kŗaut Rutzau.]

Avots: ME II, 208

klẽts (li. klė´tis, slav. klětъ dass.), - s, Demin. klẽtiņa, klētutiņa BW. 24504, 1, klẽtĩte BW. 24504, 4, die Klete: nu man vaļas skandināt visas klēšu atslēdziņas BW 23177, 8;

a) labības klēts, der Kornspeicher:
pamanījis mūs[u] kungam miežus, rudzus klētiņā 31245, 1. klēts jātur vaļā, kad labība zied. dabību klētī beŗuot, nevajaga skaitīt, cik ieber,, tas nav svētīgi;

b) drānu kl., ein Häuschen zur Aufbewahrung der Kleider, des
pūrs des jungen Mädchens: būs māmiņa pamanījuse tukšu pūru klētiņā (Var.: klētītē) BW. 6771. Identisch mit der drānu klēts ist wohl die im VL. genannte dzīparu klēts, der Letten Putzkammer St., der Ort, wo der weibliche Putz und Sczmuck aufbewahrt wird U.: mani[s] māmiņa neielaida dzīpuriņu klētiņā BW. 5337. [Wenn dies balt. Wort aus dem Slavischen entlehnt wäre, so hätte man dafür li. * klietis und * klèts (vgl. serb. klì`jet und russ. въ клѣти́ zu erwarten.]

Avots: ME II, 225

[kuops Sinolen, Stom., Ober - Bartau "(zemes, labības) kuopiņa"; s. kuõpa I.]

Avots: ME II, 346

kram̃piski, mit zusammengefassten Händen, mit ineinander geklemmten Fingern: mēs divi salikām ruokas krampiski un iecēlām labības maisu rutuos Sassm.

Avots: ME II, 258

krẽsliņa [N.-Peb., krèsliņa ² Lis.], [eine dünne Schicht]: maza krêsliņa ² sniega [Prawingen]; maza krēsliņa labības Lub., Aps.

Avots: ME II, 276

kružļi "?": labības vidū sakrājas kružļi [= gružļi?]

Avots: ME II, 291

kukaînis,

1) das Insekt:
drudža kukainis, ein schwarzer Käfer Sassm. labības k., anisoplia austriaca Konv. ² 2124; maizes k., sidotrepa panicea; miltu k., tribolium confusum A. XIII, 621; Māŗas jeb Laimas kukainītis, Marienkäfer (coccinella) Konv. ² 2588; mizu kukainis, Borkenkäfer (hylophaga); slâpsnu kukainis, oniskus murarius Sassm.;

2) das Haustier
N.-Schwanb., AP.: vilki nuokuodīs visus mūsu mājas kukainīšus JU.; [kukaiņi Wend. n. U., gross und klein Vieh];

3) auf einen Menschen übertragen - das Wesen:
kāds tu savāds kukainis. ļaudis sāka aplūkuot Drekberģi kâ kādu brīnuma kukaini Kaudz. M. Aus liv. kukki "Käfer"; [vgl. Thomsen Beroringer 263].

Avots: ME II, 301

I kũliêns,

1) Prügel, Schläge:
kūlienus lai viņām liek duot V Mos., 25, 3 ;

[2) = kũlums 1 Nötk., Druw. ; = labības klājiens, metiens Ziepelhof, Sessw., Mar., Laud., Schrunden, Tirs. u. a.] Zu kul˜t.

Avots: ME II, 335

II kušņât, -ãju, wühlen, ausschnüffeln, aussuchen (beim Essen): cūka kušņā graudus gubas vietā od. nuo pe̦lavām C., [Nötk.], Laud., Druw., Stockm. Refl. -tiês, wühlen, schnüffeln: cūkas kušņājas pa labības ķirpām [N. - Peb.], Mat. [Zu gr. χυχάω "mische, verwirre"?]

Avots: ME II, 330

kusnît. "?": rudeņuos cūkas ap labības gubām kasnī graudus ("šņākdamas rakņājas un ē̦d graudus") Nötk. Zur Bed. vgl. auch nùokusnît(iês).

Avots: EH I, 680

labdabls, gutgeartet: labdabli zirņi, Erbsen guter Art L. "labdabļi"saka nuo katra labi auguoša stāda un labības, kamē̦r tā vēl zaļā stāvuoklī Irm.

Avots: ME II, 394

I laiska, das Blatt am Flachsstengel, am Getreidehalm: linu, labības laiskas jau nuokaltušas Garrosen. Zu laiksne.

Avots: ME II, 410, 411

lâpsta,

1): auch Assiten (mit ā ), Kaltenbr.; labības l. Saikava, Wurfschaufel;

2): maizes l. (= lize) auch BW. 20207, 2, Daudzese, Lubn., Meselau, Ramkau, Saikava, Sonnaxt, Warkl.;

3): lâpstiņa - auch AP.; lâpsta ² Siuxt, der obere Teil des Schulterblatts oder des Hüftbeins;

4): lâpstiņa - auch Saikava; lâpsta ² Passen; ‡

8) lâpstiņa ² AP., eine Rührschaufel zum Einrühren des Teiges;
‡

9) jumiķa lâpsta ² AP., ein hölzernes; schaufelartiges Werkzeug des Dachdeckers:
ar jumiķa lāpstiņu jumiķis līdzina uzsietuo jē̦kulu un piedauza tuo.

Avots: EH I, 728, 729

lêkša,

1): guovij uz ādas vilnas lêkšas Fest. cilāt dastus ar labības lēkšām Azand. 44. nelielu baltu mākuoņu lēkšas Janš. Līgava I, 17;

2): auch (mit ê ² ) Ramkau.

Avots: EH I, 736

lèvenis [auch Serbigal, lẽvenis Salis, Līn.],

1) [lèvenis PS., lèvenis Trik.], eine moorige, sich bewegende Stelle Smilt., Schujen, [Freudenberg];

2) ausgespühlter Uferrand
Smilt., [Serbigal];

3) lẽvenis Kand., [Salis, Bauske, Bixten, Blieden, Stuhrhof, Treiden, Jürg., Wolm., N. - Peb., lèvenis PS., lêvenis Arrasch], der Haufe, die Menge [Nitau, Gold.]: miltu lēvenis LP. VI, 100. pa nakti sabiris ve̦se̦ls lēvenis ābuolu Katzd. mājiņas, kādu tuoreiz bij ve̦se̦ls lēvenis Vēr. I, 1467. [nāk liels lēvenis bē̦rnu um Doblen.] sūdu lēvenis, der Misthaufen Naud.; [siena, labības, zâļu, dūņu lèvenis PS.]; namentl. siena lēvenis, [lẽvenis MSil., Blieden], zum Trocknen zusammengeharktes Heu [Tuckum], Kand. [ē̦nu lēvenis Austriņš M. Z. 24. cilvē̦ki sagulušies lẽvenī MSil.] lēveņiem od. lēveņu lēveņiem, haufenweise: kur zuobins licis, tur krituši lēveņiem LP. IV, 67. nuoslānīja grauzējas lēveņu lēveņiem LP. V, 221. [lēvenis (mit nicht gedehntem ē) "mārka ziedu kārta, kas pārklāj mārkus ar dze̦ltāni zaļu plēvi" Neu - Wohlfahrt; lẽven[i]s Nötk. "e̦ze̦rā pe̦lduošs līkšņas gabals; Menge": ve̦se̦ls lēven [i] s aitu;"lêvenis (um Papendorf) - ein zusammenhängender und zusammenklebender Haufe von Stroh, Heu, Mist": mati savē̦lušies kâ lēvenis. gubas rudens slapjumā apaugušas kâ lēvenis. - Zur Bed. 1 vgl. allenfalls r. лава (wenn echt slavisch) "Moorbruch" (nach Miklosich Etym. Wrtb. 178), sowie Būga KSn. I, 272 f. und Petersson Heterokl. 188 f.; oder zu slav. lēviti "nachgeben" (bei Berneker Wrtb. I, 715)? In der Bed. 3 wohl zu lēvere.]

Avots: ME II, 463, 464

liciêns, ‡

2) ein einmaliges Gelegt- od. Gelassenhaben; Gelegtes:
viens l. (was man einmal gelegt hat) Bixten, C., Ermes, Kegeln, Lubn., N.-Peb., Zögenhof. viens labības l. ārduos (labības daudzums, kas sakrauts vienā rijas lāvā) Seyershof.

Avots: EH I, 740

[II luozms od. luozums "ein Haufe, eine Menge": izbiris liels luozms labības. ve̦zumā liels luozms reņģu um Mitau. pārvedu ve̦se̦lu luõzmu žagaru Stuhrhof.]

Avots: ME II, 529

mazs: tas ir mazi gadi (wenig Jahre) atpakaļ atskatuoties, kad sāka ar mašīnām kult. Linden in Kurl. apcirkņi, pilni ... mazās labības (Kleinkorn?) Janš. Apsk. 1903, S. 192. mazā pratā būt (palikt), blödsinnig, unnormal sein (werden) Kand. ar sēšanu nu mēs jau e̦sam pie maza, es ist wenig übriggeblieben zu säen Sessw. m. cilvē̦ks (ein Armer, Geringer, Knecht; Häusler) nevar daudz guovis turēt Frauenb. mazākiem stāvēja kuopā zirgi un guovis; saimniekiem bij zirgu staļļi Salis. kas jau mazāks (ärmer) dzīvuotājs, tas iesāla aitu gaļu Seyershof. mazie ļaudis, Bauersleute Diet. mazais puisis Frauenb., ein junger Arbeiter. mazā puse ebemda "tā istabas puse, kas nav sē̦tā". - Subst. mazums,

1): tev maizītes mazumiņš (Var.: drīz pietrūka) BW. 21508 var: kuo ... bē̦dājies ... par mantas mazumiņu? 3652. kartupeļiem mazumu jemt, nach der Kartoffelernte auf dem aufgeeggten Felde übriggebliebene Kartoffeln aufsammeln
Linden in Kurl. nepruot vēl klēpja sajemt, tik mazumus (= paliekas) kaš Kaltenbr. n. FBR. XVII, 56. mazumā (wenig) ir: tik divi vien tie bē̦rni; ‡

2) = mazatne Salis n. FBR. XV, 63.

Avots: EH I, 788

mel˜nêt, -u, -ẽju,

1) intr., schwarz werden, schwarz scheinen:
ziedi saulē melnēs un mirs MWM. VIII, 849. lai mellēja tā meitiņa, kâ mell mani zābaciņi BW. 15282, 1;

[2) tr., (mit einem prs. auf -ẽju), schwärzen, schwarz machen
U.] labības melnēšana, der Getreidebrand, bedingt beim Weizen (kviešu m.) durch gewisse Pilze RKr. III, 130.

Avots: ME II, 597

mẽnesis li. dial. mė´nesis), mẽness, -s [gen. s. mēness bei Glück I, Kön. 12, 32, Jerem. 52, 6, I Makkab. 7, 43; ein nom. pl. mēnesis Lukas 1, 24, Joh. 4, 35 u. a.], Demin. mẽnesniņš, mẽnestiņš, mẽnesĩtis, mẽnesnĩtis BW. 5226, mẽnestiņa 6834, mẽnestĩte 4753,

1) der Mond:
mēnesis uzle̦c, mirdz, spīd; aug, dilst od. zūd, nimmt zu, nimmt ab. esi tik žigls kâ mēness pie debess! Tr. IV, 585. auguošs, jauns, pilns, dilstuošs, ve̦cs, tukšs mēnesis, zunehmender Mond, Neu-, Vollmond, abnehmender Mond; Altlicht. ja grib, lai labībai labas vārpas, tad vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks - vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. [mēness ir maitāta (von einer Mondfinsternis) L.] ve̦ci ļaudis vēl ar+vienu rēķina pēc mēnešiem, vis+pirms pēc tā, vai kāds darbs padarīts jeb vai padarāms auguošā vai ve̦cā mēnesī Konv. ² 2150. mēnesis jaunā galā, der Mond im ersten Viertel, m. ve̦cā galā, der M. im letzten Viertel;

2) der Monat; die alten, jetzt in Vergessenheit geratenen Benennungen der Monate:
ziemas mēnesis, Januar L., sveču m. L., Februar, sē̦rsnu jeb baluožu m. L., Einhorn, März; sulu m., April Einhorn, L.; lapu, sējas (sēju) L.) m., Mai; papuves, ziedu m. L., Juni; siena m. od. liepu m. (Etn. IV, 90), Juli; rudzu L., labības m. Launitz, August; silu m. L., silu, virsāju, auch ve̦salu m., Etn. IV, 100, September; rudens, zemliku, veļu m., Oktober L., salnas m., November L.; vilku m. L., Dezember. L., St. u. Biel. II, 51 unterscheiden mēness, -s, der Mond, von mēnesis, der Monat, wobei n. L., St. und U. mēness weiblichen, jetzt wohl nur männlichen Geschlechts ist. Dieser Unterschied ist jetzt verwischt; das weibliche Geschlecht ist nur noch in dem Deminutiv mēnestiņa, mēnestīte in der Bedeutung "Mond", und der konsonantische Stamm in dem Genitiv mēness "des Mondes" (mēness [gew. mēneša] un zvaigžņu neredzi) und in den Zusammensetzungen, z. B. mēnessgrieži, [mēness gruoži od. gruožas in Fest.], dafür jedoch jetzt gew. mēnešgrieži der Mondwechsel. Zu li. mė´nuo (gen. mė´nesies), apr. menins, got. mēna "Mond", la. mēnsis, gr. μήν "Monat" u. a., s. Walde Wrtb. ² 476 f., Berneker Wrtb. II, 51].

Avots: ME II, 616

‡ II mẽ̦raũka AP.; eine Art Wirbelwind: m. ir lieloa vē̦tra tâ septembŗa sākumā un vispār labības pļaunamā laikā m. izjauc gubiņas tīri pa nieku.

Avots: EH I, 807

mešlĩba, die Ergiebigkeit (vom Getreide): šuogad labības mešlība ievē̦ruojama B. Vēstn.

Avots: ME II, 606

mīlis: auch (mit ĩ ) Karls., (mīls) Salis; labības m. ("?") Karls.

Avots: EH I, 822

mīņa [li. mynia "Gedränge; Haufe"],

1) [mìņa ² Kl., mîņa ² Wandsen], eine Stelle, wo das aufgefressen ist
Stockm. n. Etn. I, 153;

2) mîņa ^2, Späne und Reisig an einer ausgehauenen Stelle im Walde:
kur malku un slīpeŗus cē̦rt, tur paliek liela mīna Sassm.;

3) (kāju) mīņa, wer od. was (auch übertragen) mit Füssen getreten wird:
vai es kāda kāju mīņa? Alksnis - Zund. ir gan tā mīņa! ļaujas katram uz de̦guna dirst! Alksnis - Zund.;

4) mīņas, an der Schwelle von Füssen nachgebliebene Erde (die man erhitzt gegen Seitenstiche anwendet)
Alksnis - Zund.;

[5) "daudzums" Wessen;

6) mìņa ² "staigna vieta" Sinolen, Stomersee;

7) mĩņa, ein Pferd, das nur langsam vorwärts kommt
Ober-Bartau;

8) ein Lebewesen, das nicht lange auf einer Stelle stehen bleibt
Sessw.;

9) mìņa ² Lis., = mīna 1;

10) mîņa ² Nigr., = labības metiens rijā;

11) mĩņa, jem., der mit der Arbeit nicht gut vorwärts kommt
Bauske; eine die mit der Arbeit nicht gut vorwärts kommt Ruj.].

Avots: ME II, 646, 647

‡ nažģi Grünh. "labības saslaukas".

Avots: EH II, 7

nelieta,

1) ein Unding, Tand, Schund:
visi ļaudis tâ sačija: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048; 9049. nelietā aiziet, palikt, untauglich, verdorben werden; nelietā likt, verderben, ruinieren: nelietā aiziet desmitiem pūru labības B. Vēstn. ļaudis saka man augumu nelietā paliekam BW. 8623. sieviete, kas viņu samaitāja un lika nelietā A. XII, 332. Als attribuitiver Genitiv in der Bedeutung "Nichtswürdig, untauglich": tāds nelietas gars MWM. V, 526. saderēju, atderēju ar nelietas arājiņu BW. 15811,2. - ka(d) tevi nelieta! zum Kuckuck! MWM. VIII, 495;

2) comm., ein Taugenichts, ein Nichtsnutziger
[Dubena]: vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? BW. 24542. tu e̦suot tas nelieta, un ne es Jauns.

Avots: ME II, 721, 722

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nùobẽrt [li. nuber̃ti], tr.,

1) herunterstreuen, ab-, wegschütten:
nuobēris naudu zemē LP. VI, 233;

2) schütten, Abgaben an Getreide leisten:
viņš aizvedis kādu daļu nuo savas nuobeŗamās labības JU.

Avots: ME II, 761

[III nùočubt "nuozvelties": labības gubas virsa pēc vēja nuočubusi Vank.]

Avots: ME II, 771

‡ nùojûdîtiês AP., = nùopũlêtiês, nùoskrìetiês 3: es ar cāļiem nuojūduos: neesi vēl nuo labības izdzinis, ka atkal jau iekšā.

Avots: EH II, 50

‡ nuomačât Behnen, zertrampeln: n. uogas. Refl. -tiês Frauenb., sich ohne Erfolg abmühen: es visu cēlienu nuomačājuos te vien uz panta (mīdīdams pantu labības šķūnī).

Avots: EH II, 65

nùoplāvât, nùoplāvuôt C., intr.,

1) sich lagern
[Bers.]: "tad ta nuoplāvājuse labībä, saka tik˙pat nuo tādas labības,kas pārgatavuojusēs un jau ze̦mi salūzuse tīrumā, kâ arī nuo tādas, kas vēja salauzta un pie zemes piesista Etn. I, 45;

[2) ausbleichen, von der Sonne fleckig werden
Bers.].

Avots: ME II, 830

nùoskram̃bât, ‡

2) "nuopuostīt, nuomaitāt labības laukus" Frauenb. ‡ Refl. -tiês, sich Schrammen zuziehen, sich zerkratzen :
puišelis nuoskrambājies Dunika.

Avots: EH II, 86

nuoslàuka, nuoslauks,

1) ein Wischtuch:
asariņas slaucīdama baltā linu nē̦zdaugā (Var.: nuoslaukā) BW. 13646, 2;

2) der Wischlappen, Gegenstand der Veraehtung:
mēs e̦sam... tapuši visu nuoslauks I Kor. 4, 13. [palikt cilvē̦kiem par kāju nuoslauku U., ganz verachtet und verächtlich behandelt werden.) zvirbulis visiem par nuoslauku Pantenius. nuoslaukas un atšķiras nuo labības, der Ausschuss Elv.

Avots: ME II, 851

nuôslêdêt ² , = nùosliedêt: luopi nuoslēdē labības laukus Ahs. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 852

nuõvads: gen. s. nuovads BW. 22361, BWp. 4591,

2): Vorwerk
(luopu muiža, muižele) Livl. n. Stender Deutsch-lett. Wrtb.; = pagasts, die Gemeinde Grob.;

5): "rieža" Lesten n. FBR. XV, 31; ein Flächenmass von einer bestimmten (3 und mehr Lofstellen) Grösse (in dieser Bed.
= valaka II) P. Alunāns; "muižas labības nuokuopšana" A. Leitāns; siena n. "Heu-Reesche" P. Alunāns.

Avots: EH II, 104

‡ paberi Heidenfeld "labības smalkumi, kas paliek apakšā, kad kuļuot nuoņe̦m virsējuo kārtu". Vgl. pabari.

Avots: EH II, 120

[*padmale od. *padmalis "māla kluona (pada) mala piedarbā; arī labības klājiena malu piedarbā sauc padmali: apgriežat padmales (klājiena malas) uz iekšu, juo ar zirgiem tuvu gar siênu nevar labību izkult! Welonen, Baitinov.]

Avots: ME III, 18

pagaida St., pagaids L.,

1) nauda par pagaidu, Interessen, Zinsen
L., St. (eig. Geld für das Warten); der Sing. ungewöhnlich, dafür gew. der Plur. pagàidas, pagaidi Elv., das zeitweilige Warten: mē̦dz uz katra atbē̦rta pūra labības uzbērt par pagaidām (für das Warten) lieku lāpstu Konv. ¹ 139; Konv. ² 209. Aus der Vorstellung naudu par pagaidu, pagaidām ņemt, Geld für das Warten (auf die Zurückzahlung) nehmen, hat sich der Begriff der Zinsen, Prozente entwickelt: Geld als Prozente, Zinsen nehmen. pagaidas - procenti par aizduotas naudas vai labības pagaidīšanu Nigr. [naudu izduot uz pagaidu, uz pagaidiem, uz pagaidām, Geld auf Zinsen geben U. nuo kāda guodīga naudinieka, kur nav jāmaksā lielas pagaidas, aizņemšuoties naudu Janš. Dzimtene IV, 53.] tev nebūs ņemt pagaidas III Mos. 25, 36. [pagaidus plēst Glück Nehem. 5. pagaidus dzīt V Mos. 23. kas savu. mantu vairuo caur pagaidiem Spr. Sal. 28, 8.] pagaidu dzinējs, pagaidu plēsējs, der Wucherer II Mos. 22, 25; pagaidu maksātājs. pagaidu istaba, ein Zimmer zum Warten, ein Wartezimmer; pagaidu vieta, ein vorläufiger, interimistischer Ort: šinī gadījumā debesis nav ieskatītas par laimes vietu, bet drīzāk par pagaidu vietu, kurp jāsanāk visiem Etn. IV, 170. pagaidu kvīte, eine Interimsquittung. cietums ir dažreiz pagaidu suods B. Vēstn. tur bij pagaidu priekšraksti lauku skuolām Kronw. vis pirms jālūkuo pagaidu zārks dabūt LP. VII, 384. pagàidãm, pagaidu, pagaidus B. Vēstn., pagaidiem Golv., pagaižām, einstweilen, interimistisch. vorläufig, aushilfsweise, als Notnagel: Anniņu paņēmās glabāt pagaidām tās pašas sieviņas Kaudz. kaimiņuos turēju pagaidām (Var.: atsakāmu, aizbāžam) arājiņu; kad man dievs citu deva, tam es skaisti atsacīju BW. 10493. ēd, ciemiņ, pagaidām sestdien ce̦ptu plācenīti! rīta agri miltus malšu, tad es tevi pamieluošu 19256;

2) der Notnagel:
ak, tad mēs bijām tie pagaidas! A. XVI, 778;

[3) Frühstück, damit man die Mahlzeit erwarten kann
("wohl mehr lokal und scherzweise") U. - Zu pagaida 1; s. auch Schwabe Latvju kult. vē̦sture I, 1, 243.].

Avots: ME III, 25, 26

pagrasîtiês, ein wenig drohen; versuchen: Liepa pagrasās ar cirvi AU. līdz pagrasījies pie apaušiem gruožu raisīt... LP. VI, 33. lai tik pagrasās guovs uz labības pusi Vēr. II, 1290.

Avots: ME III, 30

paliẽvenis, palievenes Bielenstein Holzb. 86, der Umlauf um die Riege, ein Anbau an der Riege: rijas priekšā plašs palievenis Vīt. tē̦vs rijas palievenī taisa labības grābeklīšus A. XVI, 248; palievene, die Laube Wid.

Avots: ME III, 62

pamaksât: izdeva labības, tās pamaksāja ("?") Siuxt.

Avots: EH II, 154

pamijs, ‡

2) = pamija 3 Laitzen,. N.-Rosen, "labības riepī sadzīti ze̦mi žuburi, kuŗuos rudenī saliek vasarāju kalšanai" Bērzgale.

Avots: EH II, 156

pañte (unter pañts

3): auch Blieden (siena, labības p.).

Avots: EH XIII, 161

‡ pañts,

2): auch Perkunen; visi panti nuodrebēja BW. 19489 (ähnlich 33233 var.); "luocītava" Grob.;

3): sìena p. Doblen, Grob., N.-Bergfried, Popen, Siuxt, Stenden, Zögenhof: uz (siena) panta ... taisīt pantu Janš. Līgava II, 396; labības p. Briņķi bei Hasenp., Popen; rudzu pànts ² ("blāķis") stāv tīrumā, bet kulšana tik drīz nav gaidāma Saikava. Hinter "B. Vēstn." ME. III, 78 zu ergänzen: "1895, № 75";

6): desmitā pantiņā BW. 1368, 1; ‡

7) Abteil eines Gebäudes (?):
ē̦ku ar diviem pantiem: viens p. ... bija divu stāvu, bet uotrs ... bija trim stāviem Janš. Līgava I, 183.

Avots: EH XIII, 161

‡ pañts, -s Grünh., Siuxt, = pañts 3: šķūņuos starp labības pantīm Brigadere Daugava 1928, S. 1517.

Avots: EH XIII, 161

pãrgraûzt;

1): pele var p. maisu; ‡

2) im Lauf einer gewissen Zeit zernagen
Oknist: cik labības nepārgrauž peles!

Avots: EH XIII, 200

[I parkas (zunächst ausd. Forke) "dakšas siena un labības celšanai" Stockm., Plm., N.-Peb.; in Bers. und Marzen dafür sparkas.]

Avots: ME III, 91

paval˜kât, ‡

2) eine Weile (hin und her) ziehen:
p. bē̦rnu ratiņuos pa sē̦tsvidu Oknist. ... kādas izskatuoties šuo grīdas. viņa tikai pavalkājuot lupatu uz priekšu un atpakaļ, ne vis mazgājuot Jauns. Raksti IV, 269. ‡

3) verbrauchen, verzehren:
pulka gan tāds bē̦rns pavalkāja; bet kas tad nepavalkā pulka ...? cik cūkām labības jāsagāž ...! un zirgs cik apē̦d!... Jauns. Raksti V, 318. viņš nevīžuoja strādāt ... viņš pavalkāja viņas guovi, pavalkāja visu, kuo nuopelnīja Augšz. 197. tie mūsu sviedrus pavalkā Raksti III, 152. kaujamie luopi bija svaigā veidā pavalkāti jau rudenī Jaun. Ziņas 1939, № 4, S. 4; ‡

4) hinraffen (?):
šī slimība ... jau citkārt būs bijuse un dažu slimnieku pavalkājuse Pēt. Av. III, 122; ‡

5) "?": ciesupīte pavalkāja (Var.: pavadīja) manu ... augumiņu BW. 6223 var.

Avots: EH XIII, 187

‡ pazìmīgs ² Oknist n. FBR. XV, 161 ³ , Nerft, Sonnaxt, erkennilich, gekennzeichnet, unterschiedlich: mūsu meitām pazīmīgi lakati Oknist. pazīmīgu zirgu drīz var uzzināt PV. labības maisus aude ... baltus. kad grib pazīmīgus, ieme̦t kādas st˙rīpes ... p. būs, uotrs nevarēs pajemt Sonnaxt. cē̦rpuot aitai uz pieres atstāj kušķīti, - pazīmīgi; nevarēja izšķirt citād ebenda. nuosviedu nazi kaut kur pazīmīgā vietā Jauns. Mana dzīve ³ 30.

Avots: EH XIII, 192

pìebriêst, anschwellen, -quellen, zunehmen: tīri re̦sns piebriedis LP. VI, 1, 77. krūtis piebriest Konv. ² 1153. graudi pìebriest S. D. P. I, 19. plānās šķiedras piebrieda par tumšu masu R. Sk. II, 159. dzīslas viņa pierē piebrieda Jaun. mežk. 43. skaitlis ik gadus pa kādiem simtiem piebriest Zeiferts Latv. chrest. III, 298. maki bij par daudz piebrieduši Apsīšu Jē̦kabs IIl, 12. gaiss tāds piebriedis, labības smaržas pilns De̦glavs Rīga II, 1, 12.

Avots: ME III, 240

pìevẽtît, (Getreide) windigend anhäufen: p. daudz labības.

Avots: ME III, 310

pļaũja, pļàuja C., die Ernte: labības pļauja J. R. IV, 71. pļaujas laiks, die Zeit der Ernte, Erntezeit. skaidra Jē̦kaba diena apsuola bagātu pļauju Etn. IV, 91. tu pļauju nuokuopsi vēl! D. 116, 60.

Avots: ME III, 365

pļāva (li. pjova "Wiese") U., pļãve Karls., pļàve ² Mar. n. RKr. XV, 132,

1) pļàve ² Golg., pļàva C., = pļauja, die Ernte: rudzu, miežu pļãve. pļāvas, pļāves laiks, die Zeit der Ernte, die Erntezeit. labības pļāves laiks turpinājas un drīz tuvuosies savām beigām Etn. II, 114. ap sējas un pļāves laiku LP. VII, 686. nuogājis ciemuoties miežu pļāves laikā VI, 125. pļāves laikā jau pļāvējs. arī steidzuoties Vīt. 10. vēl pirms sūdu mēšanas un siena pļāves RA.;

2) das zu mähende, zu erntende Getreide:
pļãve jau guļ uz tīruma Mar. n. RKr. XV, 132;

3) wohl für richtiges
pļava (Wiese): 3 dakšas sūdu nuo kūts izsvieda uz pļāvu (vielleicht für livon. pļāv < plavu), uz stādu vietu, kur kurmis uzruok un dze̦n augšā zemi Mag. XX, 3, 62.

Avots: ME III, 367, 368

I plîst (li. plýšti), plîstu, plîsu, intr., reissen, Risse bekommen, sich abspalten, bersten, brechen, losgehen: apavi, drānas, drēbes, apģē̦rbs plīst (reissen, bekommen Risse). nuo priedītes skali plīsa BW. 18586, 9. klētis vai plīsa nuo labības (warenzum Bersten voll) MWM. VIII, 724. ve̦lns nuo dusmām gribēja vai plīst Etn. II, 144. plīst pakaļa plīstamuo BW. 34654. sirds man vai pušu plīst, šuo visu re̦dzuot Lautb. Marģeris 20. publika... smejas plīsdama MWM. VIII, 124. neplīsis ne˙viens šāviens, kein Schuss ist losgegangen A. XX, 52. lai lūst vai plīst, mag es bersten oder" brechen: nu viņš jau arī Lienas nedabūs, lai tad lūst vai plīst Kaudz. M. 44. Sprw.: tam jāiet - vai lūst, vai plīst! pa ē̦damuo istabu dzird rājāmies, ka plīst vien (dass es nur so dröhnt) LP. V, 317. šie vienpadsmit stābulējuši, ka plīsis vien LP. IV, 125. - viņa drīz plīsīs, sie wird bald niederkommen U. plîstams, leicht zerbrechlich: plīstamas lietas Jürg.-Subst. plîšana, das Reissen, Bersten, Brechen; plîsẽjs, etwas, was bricht, zerreisst, etwas Zerbrechliches; plîsums, der Riss, Bruch, Spalt: labs dziedināms līdzeklis pret... pārcirtumiem, plīsumiem ir skābs krējums Etn. IV, 2. uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus ebenda. paskaties plīsumā, kas tuŗ, ka nevar cirvi izdabūt! LP. IV, 12. kungs bij plīsumu darījis Izraeļa ciltīs Richter 21, 15. Zu plaisa, li. pléišėti "fein zerplatzen", woneben (mit ide. g im Wurzelauslaut) norw. dial. flīk "gähnende Wunde", an. flík "Fetzen" u. a. (vgl. Persson Beitr. 232 f. und 881 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 98).

Avots: ME III, 348, 349

puôdniẽks, ‡

3) ein Viertellof
Zvirgzdine: piebēre puodnieku labības Domopol.

Avots: EH II, 345

puõsms C., Līn., Iw., pùosms ² KL. Kr., auch puosma, ein Demin. puosmītis bei Neik.,

1) puõsma Lautb., eine Abteilung zwischen zwei Endpunkten, z. B. die Zaunschicht zwischen 2 Pfosten
(Lasd.), ein Feld im Paneelwerk, der Halm von einem Knoten bis zum andern ("der Knoten beim Schilf oder Getreidehalm" Mag. XIII, 3, 68), an Pflanzen der Jahrestrieb usw. U.: sē̦tai viens puosms izgāzies Purap. skaties, skauģīti, caur tuoga puosmu! RKr. XVI, 200. es taulās iejādams salauzīju žuoga puosmu BW. 18612. tur nebija žuoga puosma, kur piesiet kumeliņu 25803, 2. viņu nakti gulēju aiz riķu puosma 11563. labības stiebriem jau nuo pirmās puosmas augušas garas vārpas LP. V, 84. pluosts palika par kādu puosmu īsāks DL. mūsu ruoka sastāv nuo diviem lielākiem puosmiem Māc. p. dz. 52. - laika puosms, der Zeitabschnitt: pēdējā stunda pat˙laban aizmirstībā slīkstuošam laika puosmam A. v. J. 1902, S. 1. attīstības puosms, die Entwicklungsphase: ievirzīti jaunā attīstības puosma JR. IV, 228;

2) puosms, eine Abteilung von 10 Zähnen beim Weberkamm
Bielenstein Holzb. 401, Lasd.; eine Gruppe von Weberhefteln Bielenstein Holzb. 405;

3) so viel man zwischen zwei Fingern aus der Kunkel Flachs zieht
U. Zu serb. pȁsmо, čech. pásmo, r. пáсмо "Fitze".

Avots: ME III, 458

pùost,

1): einen Baum beschneiden
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Baum"); roden - auch Iw.; kuokus p. (aushauen) Gr.-Essern n. Dzimt. Vēstn. 1912, № 260. de̦sas puôst ² Frauenb. lieku ... vilnu kuopā, puošu ("?") aude̦klu un vadmalu Vanagu ligzda 150. šķiŗ un puoš ... neve̦se̦luos [zirņus] ārā nuo ve̦se̦lajiem Janš. Līgava I, 21: Refl. -tiês: mit uô N.-Wohlfahrt. ‡ Subst. puosējs, der Reinigende: labības puosēju un vētītāju Janš. Līgava I, 310.

Avots: EH II, 347

pũrs,

2): kalps lĩka uz pūriem Frauenb. (= uz zināmu daudzumu labības un luopbarības). trīs pūriņi gre̦znu dziesmu ... dārziņā ... duj pūriņus līdzi ņemšu, trešuo pūru pametīšu BW. 49;

3): miltu pũriņš Salis "apaļš, nuo krijām šūts trauciņš miltu un putraimu nē̦sāšanai"; ‡

4) naida pũriņš Salis, ein Händelsucher.

Avots: EH II, 343

pũrvìeta, pùravìetaa (mit einem gen. pl. pùraviešu ² ) Prl. n. FBR. VI, 95, die Lofstelle (Flächenmass): lai tikai nuovē̦luot vienu pūrvietu zemes LP. V,151. muižās viens cilvē̦ks pļāvis labības pūrvietu 4 dienas Etn. III, 90.

Avots: ME III, 449

puspe̦lava Jürg., N.-Peb., = putpe̦lava: puspe̦lavai brē̦cuot saka, ka rudeni nuo labības būšuot puse pe̦lavu.

Avots: ME III, 431

pusrija, pusrijas (acc. auch pus˙riju), die halbe Riege: ruobeža jāve̦lk... taisni pār pus˙riju un pus˙piedarbu Latv. pusrija labības jau izkulta.

Avots: ME III, 433

pũtẽlis Jakobshof, Schibbenhof, pũtêlis Kursiten, Nigr., Gr.-Essern, pũtelis N.-Bergfried, Bl., tahm. pũte̦ls Windau, Dond., pũtele Selg., eine Speise aus gekochtem Hafer, Gerste, Roggen, Weizen, Erbsen und Bohnen, die getrocknet und dann vermahlen und mit saurer Milch gegessen werden; pũtelis, eine Speise aus Erbsen; pūtelis, eine Speise voa Hafermehl U.; ein Auflauf Wid.; eine kalt zu essende, dickgrützartige Speise aus Gerstenmehl und saurer Milch Dond.; "ēdiens, kuo pagatavuo nuo piena un visām labības sugām kviešiem, rudziem, miežiem, auzām, zirņiem - parupji samaltām" Grünh.

Avots: ME III, 453

rañsts (li. rą̃stas "ein abgehauenes Ende eines runden Baumstammes") Sassm., Gold., Erwahlen, ran̂sts ² od. ransta Dond., = pants, grē̦da, die Schicht: vienu ranstu labības iekŗāvu šķūnī; kraut malku ranstā Dond., Sassm. Ein Kuronismus; zu rantît.

Avots: ME III, 477

ražuôt, Refl. -tiês,

1): viss tas (nämlich Brot, Milch, Fleisch)
te ražuojas (= ruodas) vairumā Jauns. Augšz. 92. kur ... ražuojās tikai mūsu labības Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 119; ‡

2) "darbuoties ap kuo; rūpīgi kuo kuopt" Seyershof: vai tur ir kāds paēdiens nuo zemenēm? bet cilvē̦ks grib ap tām r. Zur Bed. vgl. auch ‡ izražuôt.

Avots: EH II, 360

I re̦zgalis,

1): auch AP., Dunika, Kal., Kaltenbn, OB., Oknist, Orellen, Ramkau, Rutzau, Saikava, Salis, Warkl.; "labības kūļa vai linu pē̦das apakšējais gals" Siuxt: labība piedarbā nuolikta smuki: kur re̦zgaļi, tur re̦zgaļi; kur vārpas, tur vārpas Grob.; ‡

2) re̦zgaļi AP. "labie, rupjie labības graudi, kas, vētījuot labību ar režģi, krīt pie durvīm".

Avots: EH II, 367

II rieči U., = rieži; riečuos iet, = talkā iet Wolm. n. L., "labības... pļaut iet" Wohlfahrt n. Etn. III, 74. Wenn urspr. "Abschnitte, abgemessene Landstücke", zu rika (s. dies).

Avots: ME III, 544

riņ̃ķis,

1) der Ring; der Pfortenring od. sonst ringförmig Gestaltetes
U.: kalējs saņēma aiz atslē̦gas riņķa Krišs Laksts 63. - labības, salmu riņķis, soviel Getreide, Stroh, wieviel zwischen zwei Querbalken aufgehäuft ist Grünh. dzijas vai aude̦kla riņķis (als ein Längenmass) Stomersee. - ze̦lta riņķis Etn. II, 188, der 4. Finget, auf welchem Ringe getragen werden;

2) der Kreis, Umkreis; der Umweg:
riņķī stāties Aus. I, 116, sich in einem Kreis aufstellen. riņķi apcirst, (ap)mest, einen Kreis umschreiben; einen Umweg machen: dē̦ls klusītiņām apme̦t riņķi caur mežu LP. IV, 48. lielu rinķi apme̦tuši brauca pie durvīm BW. III, 1, S. 32. tu lielu riņķi metis U., du hast einen grossen Umweg gemacht. vecītis trešuo reizi gāja ar riņķi (ging mit einem Umweg machte einen Umweg) LP. VI, 610. riņķi sist griezt, einen Kreis umschreiben: trīskārt bite riņķi grieza ap tuo manu ce̦purīti RKr. VIII, 39. me̦lna čūska riņķi grieza BW. 8694. saule grieza ze̦lta riņki 32865, 3 var. riņķī griezt(ies), (sich) im Kreise drehen, (sich) herumdrehen: brauc pie durvīm precinieki, griež riņķē (für riņķī) kumeliņu BW. 14386. princim sāka galva riņķī griezties (dem Prinzen wurde es schwindlig) JK. V, 1, 68. ja kas labi aug, tad saka: "aug riņķī griezdamies" Etn. II, 63. - riņķa luoks, der Kreisbogen. riņķa tiepe U., eine Wendeltreppe. skatu riņķis* MWM. v. J. 1896, S. 844, der Horizont. - riņķu riņķuos U., riņķu riņķis od. riņķu riņķiem (riņķam U.), rund herum: ja es viņu drīkstu... riņķu riņķuos līdzi raut Rainis. nu es braukšu riņķu riņķis pa eglīšu galiņiem BW. 2333. riņķu riņķiem zakīt[i]s lēca 23568, 6. Nebst estn. rink "Ring, Kreis" und li. rinkė "Ring" und (bei Miežinis) rinkis "riņķis" aus mnd. rink "Ring, Kreis".

Avots: ME III, 529

I ruõga Wolm., PS., C., Līn., Salisb., ruôga Gr.-Buschhof, rùoga ² KL, Prl., ein Demin. ruogiņa BW. 13910, 4, die vom Halm gebrochene Ähre U.; die leere, ausgedroschene Ähre Salisb.; (fig.) ein ährenartiges Bündel: nuoslauka ruogas (neizkultas vārpas) ... nuo labības riņķa Plutte 100. ruogas kult, die abgebrochenen Ähren überdreschen U. virs tās liek . . . salmus, ruogu galus uz augšu un re̦zgaļus uz apakšu Konv. ¹ 763. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73 (aus Wohlfahrt). staru ruoga Zalktis I, 145. zem apakšlūpas atstāja mazu spalvu ruodziņu Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 25. Etwa (wenn mit uo aus on) - als die Gekrümmte - zu li. reñgtis "sich krümmen", ae. wringan "drehen" , an. rangr "schief". rǫng "Knieholz" u. a. (resp. ae. wrencan "drehen, ringen")?

Avots: ME III, 577

I ruozis, der Tannenhäher, Nusshäher, Nussspiesser (nucifraga caryocatactes L.) RKr. VIII, 90; U.; der Kernbeisser, Steinbeisser, Dickschnabel (coccothraustes vulgaris Pall.) RKr. VIII, 90; eine Art Sperling (garrulus Briss.) Konv. ² 3852; ein Specht Bergm. n. U. - labības ruozis, die Mandelkrähe (garrulus coracius). Zur Wurzel von ruôza, "Streifen, Schlucht" ? Wenn li. rašis, "Tannenhäher" mit -ž- (wie Leskien Nom. 236 annimmt und es als rąžis auffasst) zu lesen ist, kann li. raž- dem gr. ραγ- im aor. ἐρράγην gleichgesetzt werden; dagegen spricht aber li. ranšis "bombycilla garrulä bei Miežinis. Das r. (nördl.) dial. póнжa "corvus glandarius" dürfte aus geographischen Gründen eher finnischen, als baltischen (vgl. Преображенскiй Этим. слов. p. яз. II, 213) Ursprungs sein.

Avots: ME III, 586

I rûsa ² Karls., Iw., rùsa ² Kl., Prl., rūse Serbigal,

1) rûsa ² Bl., rùsa C., PS., Wolm., Wenden, rùsis ² Golg. (hier auch im Plur.), Bers., Warkl., rûse ² Dunika, der Rost;
sarkanā rūsa Karls., Eisenrost; zaļā rūsa U., Karls., Grünspan. Sprw.: kur dzelzs, tur rūsa od. (Birkert Sakāmv. 129) rūsis;

2) eine Krankheit der Kartoffeln
Konv. ² 1647; der Flugbrand (ustilago carbo Tul.) RKr. II, 80; eine Krankheit der Obstbäume Konv. ² 979; der Mehltau, das Brandkorn U.; labības rūsa Karls., Konv. ² 278, RKr. II, 76 (rūsis RKr. III, 130), der Getreiderost (puccinia graminis Pers.): rūsa apsit linus, der Mehltau schädigt den Flachs U. salmi, kuri caur de̦glu jeb rūsi apmaitāti Preip. 142;

3) rùsa Wenden, rûsa ² Siuxt, Naud., rūsis Wid., das Wetterleuchten :
rūsa platas, es wetterleuchtet. aiz mežu galiem plātās rūsas luoks Vēr. I, 931. tāļu kur plaisnījas rūsa II, 136. Nebst li. rùsvas "rotbraun", čech. rusý und rysý "honiggelb", la. russus "fleischrot", li. rūdís "Rost" u. a. zu ruds (s. dies), ŗauds, vgl. Trautmann Wrtb. 239, Walde Vrgl. Wrtb. Il, 359, Johansson IF. XIX, 124, Solmsen KZ. XXXVIII, 442.

Avots: ME III, 572

II rūtuôt Infl., = līguôt, jubeln, namentl. Johannislieder singen: viņi rūtuodami apstaigā labības laukus A. v. J. 1896, S. 77. Wahrscheinüch mit ostle. ū aus uo; vgl. ruotuot und ruotât III.

Avots: ME III, 574

sabaruôt, sabaŗuôt,

1) satt füttern, vollfüttern; gehorig füttern:
sabaruoju (Var.: nuobaruoju, izbaruoju, pabaruoju, uzbaruoju) kumeliņu ar divām auziņām BW. 29915. drīzi brauca ātru zirgu, nevar drīzi sabaruot 34187;

2) verfüttern :
nevajaguot . . . pārduot luopu, siena un labības, bet sabaruot pašiem Baltpurviņš I, 104;

3) längere Zeit füttern:
trīs gadiņi sabaruoju stallī bē̦ru kumeliņu BW. 13730, 38. Refl. -tiês, sich auffüttern, aufmästen.

Avots: ME III, 591, 592

saẽrpêt "uz ērpes izsijāt": rijā saē̦rpē̦ta liela guba labības Dunika.

Avots: ME III, 623

saganît,

1): visu dienu saganīja, visu cēlienu vienā vietā AP.; ‡

3) weidend verderben, zunichte machen:
ar zirgiem miežus saganīja Warkl. kâ tu saganīji man sìenu (labības vālus)! Frauenb. Refl. -tiês; sich auf der Weide auffüttern Kaltenbr.: luopi cieši saganījušies.

Avots: EH XVI, 408

‡ sagrãbi Perkunen, = sagrābas ("sagrābtas labības atliekas").

Avots: EH XVI, 409

sakul˜stît,

1): (viesulis) sakulstījis labības laukus Bigauņc. 45; ‡

5) (Flachs schwingend) reinigen (perfektiv; namentlich von einem grossen Quantum):
s. daudz linu Wessen, Wolm. ‡ Refl. -tiês "nuo ilgas kulstīšanas satrūkt" Auleja: kāļ dakulstīsi labuo linu saivu, sliktā jū sakulstīsies.

Avots: EH XVI, 420

sārds, = sārts, der Holz-, Scheiterhaufen: kas vēlēja jums sārdu kraut? Rainis; sā`rds ² Warkl., Schwanb., = zārds (labības). Aus sārts + zãrds?

Avots: ME III, 806

II sãrts Dond., Wandsen, Lautb., Jürg., Arrasch, Karls., C., WoIm., PS., sā`rts <sup>2</sup> Kl., Domopol, sā`rts Ermes, ein Scheiterhaufen, ein Holzhaufen zum Verbrennen U.; ein Haufen überhaupt: ce̦lma atliekas, kas gruzda vēl sārtā JR. IV, 158. žagaru sārti sakŗauti LP. V, 340. gunskurā kvēluo sarkans uogļu sārts Vēr. 1, 1157. vērši gulēja sārtā, - gaļa sevim, āda sevim Pas. IV, 164. cilvē̦ki sakrita sārtā Domopol. labības sārts (= pants

3) Meiran. tur stāvēja sārti burtnīcu un grāmatu kaudzes Vēr. I, 1304. ādas muciņa uz kaula sārta (Rätsel) RKr. VII, 1301. - sārtiem, im Haufen
U.: lieli kungi tâ nedzēra, kâ dzeŗ mani bāleliņi: sārtiem skrēja biķerītes pa galdiņa galiņam BW. 19709. Wohl zu sērt (s. dies), gr. έ'ρμα "Ohrgehänge", la. serere "fügen, reihen, knüpfen", air. sreth "Reihe, strues", an. sørvi "Halsband aus aufgereihten Perlen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 499 f.), s. Leskien Nom. 532 und Būga Aist. St. 165.

Avots: ME III, 807, 808

saspruôstuôt,

1) = saspruostît ² Bers.;

2) einsperren:
s. suņus, lai nekrīt virsū Golg.;

3) zusammenlehnen und an einander befestigen:
s. kuokus labības kraušanai gubās Saikava. Refl. -tiês, durch einander geratend stecken bleiben: baļķi saspruostuojušies ūdenī Kl.

Avots: ME III, 744

I sāts Jürg., sàts ² Golg., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof (li. sotas "Sättigung"), sãta Biel., U., sāte, sàts ² , -s Kl., Saikava (li. sótis "Sättigung"), sātus,

1) Segen, Gedeihen (beim Essen
U.); Nahrhaftigkeit, Verschlagsamkeit: Sprw. slima slava - ve̦se̦la sāts od. mana slava - cita sāte. pūķis aiznesis svētību un sātu nuo labības LP. VI, 82, puķis taisni labību nene̦suot, bet tikai labības sāti V, 118. lai dievs duod sātu un gausu, ein gedeihliches Essen U. dievs, duod sãtu! sagt man, ein neues Brot anschneidend Ronneb. nei tam sāta, nei tam gausa, nei tam dieva palīdziņa BW. 34071. maizei nav sāts LP. VI, 84. ē̦d bez sãta C. barība neiet sāta (gedeiht nicht zum Segen, ist nicht verschlagsain) MWM. v. J. 1897, S. 91. pie ēdiena tai nee̦suot ne sātus, ne gausus De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 671;

2) sāts Kl., sāte Spr., sātus Alksnis-Zundulis, sãts Lautb., Mässigkeit (im Essen
Kl.) U., Spr.: ēst ar sãtu PS. ar lielu satu baudīt kuo Etn. I, 62. visu, šķiet, aprīs bez sātes R. Kam. 108. ē̦du pilnīgi bez sāts Jauns. jūs dzīvuojat bez sātas, ihr macht zuviel Aufwand Biel. n. U. viņai nav ne sāta, ne jē̦gas De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 675. Zu apr. sātuinei "sättigest", got. dat. s. sōƥa "Sättigung", saƥs, la. satur "satt", air. sáith "Saitheit" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 444 f., Trautmann Wrtb. 250, L. Meyer KZ. XXII, 470 f.

Avots: ME III, 809

I šàutrs ² Kl., Sessw., (mit aû ² ) Wandsen (auch šautra und šautrîs?), ein Stück Holz zum Hineinschieben Bielenstein LSpr. I, 267, ein Holzschieber (vor Lichtlöchern resp. Fenstern) Biel. Holzb. 33, Riegel 41, Weissenstein; ein Holzknüttel (zum Werfen) Lubn. (mit àu ² ) n. Etn. 1, 32, (mit àu ² ) Laud., Kreuzb., Odsen, Saikava, Selsau, Warkh., Warkl. (viņš nedabūja ne šautru pa kājām U. šautru metu upītē BW. 8929, 1. sviedu šautru, te̦ku pate ap re̦snaju uozuoliņu 24620. pils... desmit šautru tāļumā LP. VII, 1099); ein Holzscheit U.; ein Reis V.; ein Kegel Konv. ¹ 302; ein Spiess zum Aufhängen von Fleisch C., PS. (mit àu), U., (mit aû) Mar., (šautris) Etn. II, 123; ein durchgesteckter Stock Kurl. n. U.; "kuociņš, ar kuo piesprauž labības gubām ce̦pures" Neu - Bilskenshof; "redeļu kuoks" Lasd.; eine Stange zum Zusammendrehen der Stricke bei der Holzfuhre U.; ein Holzknebel zum Zusammendrehen einer klūga bei der Herstellung von Holzflössen (šautris) Lubn.; ein Knebelholz Wid.; ein Querholz, das die EggenhöIzer verbindet U. (plur. šautri Bielenstein Holzb. 488, (mit aû ² ) Siuxt); abgehauenes Strauchwerk zu Faschinen (šautru kuopa L., eine Faschine; šautru tilts, mit Faschinen gebauter Weg U., Knüppeldamm od. -brücke Bielenstein Holzb. 716) oder zum Brennen U. Zu šaut, s. Prellwitz Wrtb. ² 420.

Avots: ME IV, 11

‡ III savaļņi, etwas Zusammengewälztes: sniega, siena, labības s. Erlaa. slapju zemi aŗuot ruodas s. ebenda. slapju zemi ar°uot arklā paliek s. Salisb.

Avots: EH XVI, 463

I se̦rs,

1): auch Seyershof, Siuxt, Sonnaxt; ‡

2) = piẽse̦rs ("rijā kuopā sakrauti 3 kuoki labības žāvēšanai, kas ir īsāki kâ pārējie kuoki un atruodas augšā pie griestiem, vis˙tuvāk krāsnij") Siuxt: lāvas būs pilnas, bet s. vēl jāseŗ. saimnieks vēlēja kalpiem se̦rā uzlikt linus.

Avots: EH XVI, 478

I se̦rs N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, Ronneb., C., Lis., Bers., Salis, Bauske, Jürg., Ramkau, Marzen, Widdrisch, Wandsen, Behnen, Zögenhof, Grünh., Golg., Selsau, Kurs., Saikava, Adieenen, Heidenfeld, Ranzen, Gr.-Buschhof, Matkuln, Deg., N.-Schwanb., Laud., Altenwoga, Plur. se̦ri Nauksch., das zum Dörren zur Riege angeführte Korn U.: se̦ru vest U., das zu dörrende Korn zur Riege anführen. rijās seruot se̦ru pieve̦d vtrieši Etn. III, 72. uz se̦ra ve̦zuma stāvē̦dama un kūlīšus sakārtuodama Ārstn. kal. 25. nuo katras labības 5 se̦ra ve̦zmu salmus un pe̦lavas Etn. III, 137. rijas bija senāk . . . se̦ra un linu kaltē̦tuves BW. III, 1, 6, viņējie jau se̦rus izžāvējuši Nauksch. apgūlies apakš se̦ra - rijniekam blakus LP. VI, 61. ve̦lns visu se̦ru nuo ārdīm nuogāzis VII, 267. - se̦ra rūme, der Getreideraum unter der Oberlage der Hitzriege über den Darrbalken Bielenstein Holzb. 87. Zu sērt I.

Avots: ME III, 820

sielējs,

1) s. sielains;

2) sielējs ² Warkl., die Stelle, wo ein grösseres Stück Getreide od. Gras niedergeschlagen ist:
sapītie zirgi lē̦kuši pār labību un pļavu, kur pakaļ palikušas sliedes kâ sielējs Druw. n. RKr. XVII, 76. ielejā garš strēķis labības salikts veldē, izskatās kâ sielējs ebenda;

3) sielējs ^2, ein Mensch von langem Wuchs
Druw. n. RKr. XVII, 76. In der Bed. 2 (und auch 3?) wohl figural, auf der Bed. 1 beruhend.

Avots: ME III, 858

sîks, Adv. sîki,

1) klein, gering, winzig
U.: nuo auguma vinš bij sīks vīriņš Kaudz. M. 14. sīks, mazs augumiņš BW. 4529. sīku seju man māsiņa 14300. sīkas, mazas pēdiņas upītes malā, te mani pādē̦ni nuote̦kāj[u]ši 1155, 3. sīku rakstu (feingemustert) cimdus adu 7285. diezgan sīks krājums, - tikai 475 nummuri SDP. VIII, 22. sīka nauda (in Libau: sīkais), Kleingeld: tautas skaita sīku naudu BW. 24322, 2 var. bij man nauda, bij man sīka, bij man rup[j]a 19886. kādu sīkas naudas gabalu BW. III, 1, S. 43. sīki luopi, Kleinvieh U. sīki bē̦rni Kundziņš Ve̦cais Stenders 82, viele Kinder mit geringem Altersunterschied Salis. sīki, mazi bāleniņi Biel. 675. - sīkas pumpiņas, Röteln (rubeolae) SDP. VIII, 66;

2) zart, dünn, hoch (von der Stimme):
sīka balss, eine schwache Stimme U. tev, māsiņ, sīks balsiņš BW. 11522. meitiņām ... sīka valuodiņa 363, 1. dziežu sīki, dziežu re̦sni 305. soprānistes tika sauktas par sīki ... dziedātājām A. XX, 470;

3) genau:
sīki izmeklēt, genau untersuchen U. - pārduosim labības vairāk, ... paši spiedīsimies sīkāk (genauer, knapper) cauri Purap. Kkt. 66. - Subst. sîkums,

1) die Kleinheit, Winzigkeit
U.;

2) die Kleinigkeit:
es negribu nuogrimt detaļuos jeb sīkumuos Kaudz. M. 188. Wohl zu li. sinkus "fein" (nom. pl. sìnkuos mìltai bei Būga KD. 51 und LM, IV, 426).

Avots: ME III, 852

sirpa(s) "?": apguodiet sirpas (für stirpas?)! palicis tur tik neskaidrs Naud.; in Schwanb. (im Munde alter Leute) angeblich gleichbed. mit labības guba (vgl. stirpa); s. auch sirpis.

Avots: ME III, 847

sirpa(s) "?": apguodiet sirpas (für stirpas?)! palicis tur tik neskaidrs Naud.; in Schwanb. (im Munde alter Leute) angeblich gleichbed. mit labības guba (vgl. stirpa); s. auch sirpis.

Avots: ME III, 847

skara (li. skarà "abgerissener Lappen", slav, skora "Haut", ae. scearu "Teil"),

1) krause Wolle, Zotte
U.; ein Fetzen Oppek., Sessw. n. U., Kroppenhof, Sinolen, Adleenen, Dond., Golg.; ein Büschel U.: (kumeliņš) marguotām skariņām (Var.: krēpītēm ) BW. 29869 var. budēlīti, skarainīti, kam tu nāci istabā? visas tavas skaras dre̦b 33335. ziediem nuolīkuse kreimeņu skara A. XXI, 81;

2) die Haferrispe
U., Karls., Warkl.; der Grashalm Spr.: ļauj kumeļam kādas skaras nuoraut Saul. III, 52. trīs . . . smalkās smilgu skaras Krūza. ziluma skara, Färberwaid (isatis tinctoria L.) Konv. ^l 713;

3) die Kreuzhölzer
(Maien Dond.), welche Heu- u. Getreidehaufen oben zusammenhalten (auch skaras Dond.) U.; (skaras) "labības gubu apsienamie (rīkstītes)" N.-Peb.; eine Stange, auf die man Netze zum Trocknen hängt Bielenstein Holzb. 657;

4) ein Tuch
Schwanb., Lettg. an der Düna, Warkh.: vainak, munu vainaclņu, zuoss spalvas vieglumiņu! ka[d] uzlika lin[u] skariņu, linu mārku grūtumiņu BW. 24741, 4. es savam mīļajam skaistu skariņu rakstīju JK. II, 120. Zu šķir̃t.; s. auch skare.

Avots: ME III, 872, 873

šķipsna Wid., Bershof, Druw., Kurs., Nigr., W0lmarshof u. a., šķipsne U., Celm., Saikava, šķipsnis U., Dr., Sissegal, šķipsns Ermes, soviel man mit drei Fingern fassen kann U.; eine Strähne Dr.; eine Fitze Dr.; ein Weniges: tabākas šķipsnis Sissegal. uzbēra uz īkšķa nagu šķipsni tabākas MWM. iebēra... deviņas kājminu šķipsnīšus BW. I, S. 184. izplūci vienu spalvu šķipsnīti LP. IV, 196. matu šķipsna Kurs., Etn. IV, 70; Vēr. II, 1195; Blaum. Skal. ug. 53; Niedra Zemn. dēls 40. linu šķipsna Jürg. (hier neben miltu šķipsnis), Nigr. cik tad šis man tuo linu iedeva? tikai tādu šķipsnu, I nebij ne trīs auklas nuovīt Kurs. vērpiet... linus pa vienai šķipsniņai! BW. 6967. sasiet ar kaņe̦pāju šķipsni kaķē̦niem astes Libek Pūķis 41. pēdējuo labības šķipsni nuopļaut Pūrs II, 65. mazgā sasietas... labības šķipsnas Etn. III, 141. katrs gribēja duot ziedaļai pa šķipsnam (zâles) Iv. Kaija Iedz. gr. 17. širmja vietā ce̦purei vēl tikai divas sadriskātas šķipsnas karājas Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 480. sāls šķipsnīte Saikava. labu škipsnu naudas LP. VII, 58. dabūja krietnu šķipsnu naudas un drēbju Druw. Nebst šķipsta, šķipasts 2 šķipuosts, šķīpstiņš, šķīpsniņa zu li. skypata "ein kleines Stückchen, Bröckchen" (s. Bezzenberger Lit. Forsch. 170), r. щипáть "kneifen, zwicken, rupfen", čech. štipec "was man mit drei Fingern fasst" u. a. (s. Zubatý AfslPh. XVI, 415); vgl. auch Būga KSn. I, 291.

Avots: ME IV, 42, 43

šķira (an. skor "Einschnitt") Selg., Dunika, Frauenb., Nigr., Stenden, Kandau, šķiŗa U., Durben,

1) die Abteilung, die Klasse (Ordnung)
U.: viņš katru labības šķiru atšķīra sevišķi LP. VII, 787. sāka piegriezt vērību... ze̦mākajām ļaužu šķirām Latvju tauta XI, 1, 36;

2) der Unterschied
U.;

3) Plur. šķiras, das Abgeschiedene, der Ausschuss
U. Zu šķirt.

Avots: ME IV, 43

skraidulis,

1) auch skraiduonis Wid., skraiduons L., U., ein Bummler, Umhertreiber, Herumläufer U.; ein Laufbursche Dr.: pasaules skraidulis V. kur tādu skraĩduli var likt, ne+kad nestāv mājās! Sassm. n. RKr. XVII, 52. viņdien atvēru durvis tam pasaules skraiduoņam Alm. ;

2) dārza skraidulis, carabus hortensis L. Latv.; labības skraidulis, zabrus gibbus Fabr. Latv.; agristes lineatus Konv. ² 645.

Avots: ME II, 885

I skrasts,

1): auch A.- Oltenhof, AP., Gr.-Buschh., Lasd., Lubn., N.- Peb., Oppekaln, Orellen, Roap, Trik.; ‡

2) eine Schicht od. Abteilung eines Getreide- od. Flachshaufens
AP.: labību kraujuot blāķī, krauj pa daļām ("skrastiem"), lai nesablīvē̦tuos. šie lielie skrasti labības, - kas tur būs graudu! kad lini izmalti, tuos saliek atkal desmitēs, sasien buntēs un saliek skrastā.

Avots: EH II, 507

skum̃šķins Bauske, = skumškis: kad beidza pļaut, tad atstāja kādu skumšķinu labības tīrumā nepļautu Etn. II, 116 (aus N.Rosen).

Avots: ME III, 904

šķũnis: auch (mit ù ² ) Warkl.; pļavas š., (zem viena jumta ar kūti) laidara š. (luopbarības glabāšanai), (zem viena jumta ar riju) rijas š. (labības glabāšanai); tagad rijas šķūņu vietā ir lauka (labības) šķūņi Siuxt. vē̦de̦rs šķūņa lielumā BW. 9754. šķūnītī sìenu bāzt 35015, 2 var.

Avots: EH II, 641

skutkuoks,

1) ein Ho1zstöckchen:
ar skutkuoku nuostrīķē labības pūru, mē̦ru, sieku Dond.;

2) in Borchow diene es zum Ausreissen von Bors,ten aus der Haut der Schweine (in dieser Bed. wohl zu skust).

Avots: ME III, 908

slaũkumi Roop, = saslaukas. "labības, miltu saslaukas guovīm" Ruj. (mit aũ), Vank., Pilda.

Avots: ME III, 919

I smelkne,

2): auch (smel˜knes) Dunika; žagaru, labības smelˆknes Grob.; (smel˜knes) Getreidehülsen, die beim Mahlen abfallen
Seyershof.

Avots: EH II, 535

šņagas: "(žagam, mizu u. c.) smalkumi" Kalwen, Kl.-Dselden, Nigr.; "duļķes, sē̦nalas, nezāles" Grünh.; "izē̦das; labības graudu atkritumi Gramsden, PV.

Avots: EH II, 651

šņukstinât, ‡

2) "schnaubend den Atem ausstossen"
Nötk.: cūkas šņukstina ap labības gubu, me̦klē̦damas graudus.

Avots: EH II, 653

spè̦ks,

1): tev, dieviņ, s., varīte BW. 6933. lāča spē̦ku 29868. kur, māsiņ, tavs spēciņš? 1247. kad biju spē̦kā, varēju visu padarīt Seyershof. pašā spē̦kā biju gan Heidenfeld. sajēma lielu spē̦ku (wurde sehr stark)
Pas. IX, 321. linus vij jaunā, kaņepējus - ve̦cā mēnēsī, - tūlīt cits s. (Dauerhaftigkeit, Ausdauer) Linden in Kurl. kad ābuls laikā nuopļauts, tad ir labības s. ("vērtība") Frauenb.; "Wohlhabenheit" Diet.

Avots: EH II, 549

spẽt: nevarēja s. pieduot labības Ramkau. ‡ Refl. -tiês, kämpfen: ilgi taî ("so") spējās (poln. wojowali) Zbiór XVIII, 436 (aus Welonen). Zur Bed. vgl. li. galėti "können; (Lit. Mitt. V, 153) überwinden" und galėtynės "Wettstreit, Ringkampf", das ein galėtis "ringen" voraussetzt.

Avots: EH II, 549, 550

spicmaize Ertaa, Altenwoga, Stockm. "skruotē̦ta maize" (maize nuo skruotē̦tas labības).

Avots: ME III, 994

stàds,

1): mums stâda ² pietrūka Frauenb.;

2): auch (mit â ² ) Frauenb., Grob., Strasden;

3): lini balejas uz stād[u] uzlikti Salis. ja lini ir mīksti izmirkuši, tad tie nav ilgi jātur uz stâda ² (uz re̦zgaļiem) Orellen. kad lins nav iztilājies uz stāda, tad ir iezīdējis lins Seyershof. nuoplūktus linus tīrumā saliek stàdiņuos ² , liekuot sē̦klas uz augšu Erlaa. liec nu labāk lielāku tuo stàdu ² ! mazs gāžas ebenda; ‡

5) das Pflanzen (?):
viņa stādīja sīpuolus; tie bija nuokavē̦ti stādam Sieva 7; ‡

6) "vairāk labības statiņu uz tīruma, kas saliktas zināmā kārtībā" Ramkau: statiņas saliek rindiņās, lai iznāk kantains s.

Avots: EH II, 572

stāģis,

1): auch (mit ã ) Frauenb.; visi stāģi bija pilni (labības) Pas. VII, 415 (aus Selg.).

Avots: EH II, 572

stats (li. stãtas "Reihe", gr. στατός; "gestellt", lat. status "festgesetzt", an. staƥr "stätisch"),

1) ein Pfahl, Pfosten, Pallissade
L., U.; nuostājies kâ stats Bers.; Plur. Demin. statiņi,

a) die aufrechtstehenden Zaunspricken
Walk n. U., die Hölzer am Staketenzaun N. - Schwanb., Zaunhölzer mit spitzen Enden Gr. - Busch.; egles lietuo sē̦tas statiņuos Konv. ² 764. statiņu sē̦ta Plutte 72. viņš aptaisīja ap dārzu statiņu sētiņu Gr. - Buschh.;

b) ein Zaun aus aufrecht stehenden Hölzern
Döbner n. U.;

2) stats U., Spr., Kurl. n. Etn. I, 153, Nigr., Lubn., Bers., Setzen, Schlossberg, Lixna, Fehteln, Selb., Nerft, Memelshof, Gr. - Buschhof, Warkh., Meiran, Saikava, Pilda, Dagda, Demin. statiņš U., Salisb., Ruj., Seyershof, AP., N. - Peb., Nötk., Altenwoga, Sessw., W'rddrisch, Lös., Kalzenau, Laud., Saikava, Uodziena, Pilda, Meiran, Kokenhusen, Kreuzb., Setzen, Wallhof, Bershof, Alt - Rahden Schönberg (selten gebr.), Kirchholm, Ekau (selten gebr.), Grünh., Gr. - Sessau, Kr. - Würzau, Wilzen, Samiten, Gr. - Autz, Stenden, Iw., Behnen, Bixten, Kurs., Remten, Rönnen, Grenzhof, Prawingen, Pampeln, Fockenhof, Zeezem, Selg., Waldegalen, Sassm., Erwalen, Appricken, Hasenpot, Wain., Nigr., Stirniene, statiņa U., Karls., Plm., Ronneb., Drosth., Schujen, Jürg., Serben, Gotthardsberg, Homelshof, N. - Peb., N. - Laitzen, Meselau, Sessw., Lös., Fossenberg, Matkuln, Wahnen, Ellei, Sakkenhausen, Schwarden, häufiger der Plur., Getreidehaufen (Gubben) in Reihen auf dem Felde, Korngubben, Kornhaufen
U., Garbenhaufen Dr., Roggenhäufchen Kurl. n. U.; rudzu, linu statiņi Nigr. aiz kviešu statiņām (Var.; gubiņām ) BW. 349I5. pie auzu statiem LP. Vil, 720. labības stati Stari III, 109, ābuoliņš statuos Lubn. nuo pūrvietas iznāca pa 25 stati (Roggenhäufchen) Selb. nest kūļus kuopā un sliet statuos Niedra. statiņuos sace̦ltie rudzi Lautb. Luomi 65. Džūkstē pļāvējs pats neceļuot gubas (statiņus) Etn. III, 90. druva čakli apklājas statiem, stirpām, gubām Kaln. Uozuolk. m. 25. tikai statiņas un... rugāji rāda, ka te reiz zē̦lusi labība Skuolas dsuva II, 86. auzu gabalā lāči... izputinājuši... statiņas Upīte Medn. laiki 14. viņš nuolika izkapti un strīķi pie stata Līguotnis Stāsti II, 28;

3) (li. statùs) steil
PlKur.;

4) "?": katrs mirst, kuo trāp[a] šis nāves stats
(für skats?) Lautb. Vidv. II, 40. Zur Wurzel von stât.

Avots: ME III, 1048

stirpa, dasdachförmige Dörrgatter für Sommerkorn auf dem Felde U., der viereckige, langgestreckte Getreideschober L. und St. (stirpe), U., Bielenstein Holzb. 103, ein Getreidehaufen Sessw., Lieven Bersen, Memelshof, (mit -ir̂- ² ) Ruj., Bauske, BL, Siuxt, Wandsen, "ap žeperiem sakrauta labība" Lancmanis, ein länglicher Heuhaufen Bershof, Memelshof, (auch ein solcher Getreidehaufen) Ekau, Grünwald, (mit-ir̂- ² ) Ruj., Matthiä, Bauske, Siuxt, Wandsen, ein Kleehaufen (mit -ir̂ ² ) Matthiä, ein (länglicher, in die Erde eingegrabener [ stirpe Gold. ] und mit Stroh zugedeckter Dond.) Kartoffelhaufen (mit -ir̂- ² ) Wandsen: sìena (Baldohn), ābuoliņa, labības, kartupeļu (rāceņu) stirpa. šādas kaudzes dēvēja par stirpām A. v. J. 1897, S. 922. stirpā samest LP. I, 63. me̦t žagarus stirpā LA. Daneben ein synonymes tirpa, kirpa, spirts, stirba, stirta. Nach Leskien Nom. 203 entlehnt aus estn. tiŕp (gen. tiŕbi), während Būga Aist. Stud. 87 es neben spirts aus stirta dissimiliert sein liess; noch anders Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27 f. Wenn Būga im Rechte ist, so ist ķirpa vielleicht in livischem Munde aus *skirpa entstanden, und dies aus *skirta < stirta (ähnlich das k in r. скирдъ dass˙l und stirpa kontaminiert.

Avots: ME IV, 1074

stir̃ta (li. stìrta "ein Haufen Heu, kūgis; [ poln. ] bróg") Schujen, Hofzumberge, stirta ² Setzen, stir̂ta Kl., Sussei, Sauken, Sehren, Gr. - Buschh., stirta U., Spr., Schlossberg, Tirsen, Lennewarden, Römersh., Stelp., Daudsewas, Stockm., Sonnaxt, Holmhof, Selb., stirts U., stirte St., Ledmannshof, = stirpa: sìena (Setzen, Holmhof, Kl. - Salwen, Römersh., Stelp., Hofzumberge, Schujen), labības (Römersh., Selb., Holmh., Konv. ² 3322), salmu (Schujen, Hofzumberge, Stelp.), ābuoliņa (Holmhof, Römersh.), zirņu (RKr. VII, 1438, Erlaa n. Pas. I, 355) stirta. šuogad labību krausim stirtās Holmhof. nuo zariem bij sakrauta stirta Apsk. v. J. 1903, S. 448. zem šīs stirtas ir dābuols iznīcis Römersh. Nach Būga KSn. I, 286 nebst ai. stṛtá-ḥ "hingestreut" u. a. zur Wurzel von stirinât (s. dies); vgl. auch Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 28.

Avots: ME IV, 1074

strèķis ² Prl.,

1) strẽķis Wolm., Nötk., die Reihe, die Schicht
U.: vienā strēķī, in einer Reihe U. malka sakrauta strẽķī Dunika. malkas strēķis, eine Reihe aufgeschichteten Holzes. siena, labības strēķis Fehteln, Baldohn. apakš žagaru strēķa LP. Vl, 657. zemes strēķis, ein Erdstrich straignājs Vēr. II, 1166, straîgne ² Lin., Wain., straignis Biel. n. U., LKVv., straigniens R. Kamuols 36, ein Morast, eine einschiessende Stelle: te tu vēl vari iekulties straignē Wain.

Avots: ME IV, 1087, 1088

strēle (unter strē̦la),

3): der Strahl
(strēle) Getzel Psalm 18, 15; 140, 11 (s. dazu Zēvers IMM. 1932 I, 142); strêles ² (mākuoņu svītras) pie debesīm uz jauku laiku Zögenhof. padebeši strèlēm ² (strāvām) vien iet Saikava. lietus līst strèlēm Burtn. labības strèles ² (svītras) Fehteln. jaunais mežs strèlēs (in geraden Linien) sastādīts Burtn. meža strêles ² (svītras, juoslas) Stenden. rumulējuoties viņam aizlēja brangu strèli ² (strūklu, šalti) aiz apkakles Saikava;

4): cūkām ar reizem s. (mit è ² ) ieme̦tas kaklā Saikava.

Avots: EH II, 587

strĩbuõmis, das Streichholz: ar strībuomi... nuostrīķā labības pūru, mē̦ru, sieku Heniņ RKr. XVII, 54. Aus einem mnd. *strîkbôm.

Avots: ME IV, 1091

strīkala sers., strikalts ² Golg., Lis., strīkulda C., strikulis Jürg., strīkulis U., ^{strikuls 2} Sessw., strīkul˜ts Behnen, strīkults L., Erlaa, N. - Bergfried, strikubls Burtn., strikuols ² Sessw., Lub., strīkuols U., das Streichholz fürs Getreidemass: kruodzinieks drīzi atnāca ar mē̦ru, strīkultu un garnicu De̦glavs Ve̦cais pilskungs 59. ar magaziņas strīkultu tuo izdauzīja Kaudz. Izjurieši 21. druvas kļuva līdze̦ni vienādas kâ ar strīkuolu nuovilkts labības pūrs Druva II, 276. Aus mnd. strîkhoit.

Avots: ME IV, 1091

stirpa: auch ("?") Pampeln, Salisb., ("?"; mit "ir̂ ² ") A.-Bergfried, Bornsmünde, Neugut; ein länglicher Heuhaufen (mit ĩ ) Treiden, (mit ìr̂ ² ) Kokn., Tauerkaln, (mit ir̂ ² ) Allendorf, Kolberg, Seyershof, (mit ir̂ ) Linden in Kurl.; labības s. (mit ir̃ ) Schrunden, (mit ìr ² ) Fehteln, Sinolen, ("kaudze"; mit ir̂ ² ) Schwitten; salmu s. (mit ir̂ ² ) Frauenb.; ābuoliņa s. Schrunden; "kaudze" Alschw.; tukšu šķīvju stirpu ar kaŗuotēm vienā padusē Janš. Dzimtene III, 298; eine grabenartige Grube auf dem Felde, in der man im Winter Kartoffeln aufbewahrt (mit ir̂ ² ) Strasden.

Avots: EH II, 581

stir̃ta: auch (mit ìr ² ) Weissensee; "skārsts" (mit ir ) Wessen; siena s. (mit ìr ² ) Ascheraden, Tauerkaln, (mit ir̂ ) Daudsewas; "labības zārds" (mit ir̂ ) Līvāni; stir̂tās lika labību un ābuoliņu, re̦tumis arī sienu KatrE.

Avots: EH II, 581

sudît,

2): wie ein Hund hin und her laufen
Gramsden; eilig gehen Frauenb.: cūka sudī uz labības šķūni.

Avots: EH II, 599

svètĩba, der Segen, das Gedeihen; die Seligkeit U.; die Heiligkeit (?) U.: svētībiņa, gausībiņa, nāc pa luogu istabā! BW. 1416. pūķis piene̦suot nuo nāburgiem daudz labības un svētības LP. VI, 59. pienam un kreimam pa˙visam cita svētība (die Milch... ist viel verschlagsamer) Alm. Meitene no sv. 5. saimniecei... negājis ne˙kādā jē̦gā: visuos kaktuos svētība zustin izzuduse LP. IV, 110. dieva svētība (gew. mit dem genit. partit.), zum Überfluss, in Hülle und Fülle: drānu tai bija dieva svētība De̦glavs. dieva svētība man gan mēteļu, gan mīkstuo se̦gu Dünsb. Od. 3, 36. viss juo pilnīgi apgādāts, vēl ir barība un dzērieni dieva svētība RKr. VI, 113. māte... nesa... bērniņu baznīcā pie svētības (um den Segen zu empfangen, segnen zu lassen) BW. I, S. 181. pie dieva svētības iet, zum Abendmahl gehen Brasche. - Plur. svētības, die Festlichkeit, Feier; lai brauktu... uz baznīcu, bet nuo turienes pie karaļa uz svētībām Pas. V, 276 (aus Stiglava).

Avots: ME III, 1155

svīļuôt,

1) "?": svīļuojuoši labības lauki Tēv.;

2) "= zvīļuot, funkeln, schimmern, glänzen": uguns atspīdums svîļuo ² - drīz gaišāks, drīz tumšāks MSil. Refl. -tiês, "spīguļuot" Vīt. (mit ì ² ), mit Unterbrechungen flammen, flackern Bauske (mit ĩ).

Avots: ME III, 1163

‡ tâlenieks, = *tâlinieks: apmešanās vietu tāleniekiem, labības malējiem Ciema spīg. 221.

Avots: EH II, 670

tẽ̦rmanis,

1) ein Durchbringer, Verschwender
U., Fockenhof, (mit ḕ̦r ² ) Kl.: lielam naudas tē̦rmanim BW. 13712 (ähnlich: 23443). viņam bija dē̦ls - liels tē̦rmanis LP. VI, 868. dē̦ls iznīka, lai gan ne˙kāds tērmanis nebija 49. Sprw.: jauni - tē̦rmaņi, ve̦ci - nabagi Birk. Sakāmv. 58;

2) eine Drohne
U.; tẽ̦rmaņi, eine Art kleiner Insekten, "labības tē̦rē̦tāji" Karls.

Avots: ME IV, 173

tēviška,

1) tẽviška Frauenb., Gr.-Essern, Kurs., tēvišķe "ve̦csaimnieka daļa": kāda tēvišķe jums īsti tur dalāma, kad lai nesatiktu? Janš. Dzimtene ² III, 189. abi ar veceni dabūnuot katru gadu dažus pūrus labības tēvišķes tiesai, - tas viņiem, atduoduot dē̦lam mājas, tâ nuorakstīts Dzimtene IV, 63. ve̦cākiem jādabūn nuo mājām tēvišķes tiesa līdz pat mirstuot Bandavā II, 17;

2) tēvišķa Balss, das Vaterland, der Geburtsort
U.: ne gļē̦vuli e̦smu gribējis nuo viņa izaugam redzēt, bet vīru, kas derīgs savai tēviškai RA.

Avots: ME IV, 177

tiesa (li. tiesà "Wahrheit"),

1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;

2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;

3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;

4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;

5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;

6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.

Avots: ME IV, 212, 213, 214

II tikt: prs. tīku Alswig, Borchow, Erlaa, Heidenfeld, Kaltenbr., Liepna, N.-Laitzen, N.-Peb., Ramkau, Sessw., Warkl.,

1): auch Alswig, Blieden, C., Dunika, Heidenfeld, Lemb., Meselau, N.-Peb., Sessw., Smilt., Stenden, Wolm., Zögenhof; jai tika salts un baist Pas. IX, 328. guovs tika slaucama Sonnaxt. suņus nuomērdē, kad ve̦ci tīk ebenda. daudz tika duots ebenda, Kaltenbr. kad aitas tiek bre̦ngas Salis. ve̦se̦ls t. Kaltenbr.;

2): auch Behnen (neben tapt, werden);
t. kam klāt AP., Kaltenbr., Siuxt, Sonnaxt. valuodās t. Seyershof, a) zum Objekt von Gesprächen werden; b) sich zu unterreden anfangen. ar me̦liem tālu netīk Ramkau. vai luopus badā mērdēsi? tiec savā suolī! Vanagu ligzda 140. 30 gadus bij ticis (dzīvuojis) pēc tē̦va nāves Frauenb, līdz 50 gadu tika, tad nuomira ebenda. gailis (vai kāds cilvē̦ks) tika nuost (= nuobeidzās, nuomira) Seyershof;

3): kas tad pašam tīk? Erlaa. kad laiks (das Wetter)
pretī netiek ("nepiemē̦ruojas"), tad ne˙kas labs nuo labības neiznāk Seyershof. kad tika karpuļi (Kartoffeln), cūkas ēda tuos Sonnaxt. man pļaušana vēl tâ netika (nevedās), juo nemācēju vēl izkapti strīķēt Seyershof. brāļam netiek (neve̦das iegaumēt mācības vai darba), lai mâcās kâ grib ebenda;

4): kad piena netika Seyershof, Sonnaxt. mums tiks visa kā Kaltenbr. var˙būt tā sluota tiek (iztur), kad slauka Frauenb. cik ilgi tad tas tiek (dauert, besteht)?
Siuxt;

5): kas tev tika, ka taids bailīgs? Auleja. kas tai kājai tika? Kaltenbr.;

6): ar tuo maizi varēja kādu laiku t. Kand. jātiek tâ˙pat, kâ ir ebenda. kad tagad būtu jātiek tâ, kâ mēs e̦sam tikuši Siuxt. mātei bij jātiek nuo daļiņas Frauenb. t. nuo paša kules, auskommen, seinen Unterhalt haben
Diet. ‡ Refl. -tiês, auskommen Kand.: ar tuo sviestu var vienu nedēļu t. tie jau ar tik tâ tiekas, kâ var.

Avots: EH II, 681

II tikt, Praes. tìeku [li. tenkù "reiche hin; werde zu Teil"] (Neuenb., Serbigal, Wolm., [mit ìe ² ] Lös., [mit iê ² ] Dond., Karls., Līn., Ruj., Salis) oder tìku ([mit ì ² ] Adl., Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Nerft, Saikava, Schwanb., Selsau, Stockm., [mit î ] AP.), Praet. tiku, 1) =kļūt, tapt, werden: Sprw. nuo slinka netiek saimnieks, nedz nuo āža dārznieks JK. II, 542. nuo vilka gans netiek. tu gribi jūrniece tikt? R. Sk. II, 253. dē̦ls, liels ticis LP. III, 82. Sprw.: kad zinātu, kur nelaime nuotiek, tad ne˙viens netiktu nelaimīgs RKr. VI, 537. apāvuos baltas kājas, me̦lnas tika staigājuot BW. 4785. aunies kājas, tautu meita, ka netieci basa ve̦sta! 16861, 1. netiek ne gudrs ne muļķis LP. I, 147. nevar ne gudrs tikt ([aus etwas] klug werden) 23. vietām netiekam gudri, vai runa par latviešu, vai nelatviešu mūzikas rīkiem Vēr. v. J. 1904, S. 648. - savādi man tiek JR. IV, 22. saimniekam ticis bailes LP. VII, 860;

2) gelangen
U., (wohin) kommen, geraten: labi zinu, bet netieku, kur saulīte nakti guļ BW. 33829, 4. tiks tautietis klētiņā 16844. nekur tikt, nekur pabūt LP. II, 2. visi gribēs tikt tirgū Deglavs Vecais pilskungs 54. Sprw.: ar varu raduos netiksi RKr. VI, 949. dari, raksti, man[a] māsiņa!... ja netika pūriņā, liec pār kārti klētiņā! BW. 7152 var, nevar tikt upei pāri. kā lai tieku uz mājām? Dond. tikt pie mantas, bagātības LP. II, 20, zu Reichtum gelangen. sieva nevarējuse izprātuot, caur kuo šis pie bagātības ticis LP. IV, 173. ķēniņš gudruo . . ., kā jel pie naudas tikt 111. jāsteidzas, ka tieku reizē ar citiem pie ve̦zuma iebraukšanas Saul. JR. IV, 45. pie vīra, pie sievas tikt, einen Mann, eine Frau bekommen, heiraten: tā pie vīra netiksat BW. 7317, 1. brūtgānam nebija cerības šinī vidū drīz tikt pie sievas BW. III, 1, S. 99. kad es tiktu pie tā daiļa arājiņa! 28141 var. uz priekšu tikt, fortkommen, fortschreiten U. lai gan tie . . . visādi encējās un pūlējās, tuomē̦r tie ne˙kurp uz priekšu netika Etn. IV, 54. dikti grabinājušies gar durvīm, kā gribējuši ārā tikt LP. IV, 144. Ansim jūs līdza netikāt ne˙viens B. Vēstn. saviem spē̦kiem cauri tikt LP. II, 59. vaļā tikt, loskommen, frei werden: kai netīk vaļā, tai netīk Pas. I, 151 (aus Preili). tikt vaļā nuo piekta LP. I, 169. galā tikt, (mit etwas) fertig werden, zurechtkommen: zini pats, kâ galā tieci! LP. II, 59. - kad es tiku sieviņā (als ich Frau wurde, heiratete) BW. 6580. es cūciņas ganīdama tik netiku (Var.: netapu) nabagā (wurde beinahe bettelarm) 29085, 1 var.;

3) zuteil werden, zufallen:
Sprw. daudz grib, maz tiek RKr. V1, 241. lai netiku ne˙vienam Biel. 1570. tev tiks mana tē̦va māja BW. 7687. kas man tika dzīvuojuot pie nabaga saiminieka? me̦lna maize, me̦lna putra 31091. kalpam skaista līgaviņa. kad manim tāda tiktu 21160, 1 var. lai man tiktu sava vaļa ap ķērnīti laizīties 23434. viņam tiekuot visa svētība LP. VII, 685. tiek nu viņai nāve VI, 736. juo malis, juo vairāk miltu ticis 67. raganai vaina tikuse (ist zu Schaden gekommen) VII, 575. raganām maz piena ticis 571. kad guovij teļš tiekuot (wenn die Kuh kalbt) 573. lai ķeŗuot augstāk un laužuot, ka kas tiek (dass man etwas davon hat) JR. IV, 139. man ar tiekuot kādreiz kukuļa Aps. Bag. radi 14. sìena tiek maz A. v. J. 1897, S. 224. kad tik netiek četras lūpas kâ zaķam! Etn. 1, 54. - tīk pamātei sirds, ka . . . (die Stiefmutter ärgert sich, wird böse . . .) Pas. V, 323 (aus Welonen);

4) = pìetikt 2, genügen, hinreichen: linus sēju, lai naudiņas makā tiek, lai varēju nuopirkties . . . gredzentiņu BW. 28369. tâ sedzies..., ka tev tiek villainīte; maza mana villainīte 24866, 1. tav īsa sagša, netiek... brāļam par ce̦purīti 18935. netika spē̦ka vairāk iet Pas. V, 167 (aus Warkl.). zemkuopībai uz tāda maza gabaliņa bijis tas sliktums, ka neticis mē̦slu Etn. III,135;

5) = nuotikt 2, geschehen, widerfahren U.: kas tur tiek, tiek, - braucis vien LP. VI, 159. es ceļuos augšām, lai tiek kas tikdams! Janš. Mežv. ļ. I, 4;

6) = iztikt 2, auskommen: nedabūjāt ne šādu, ne tādu, un nu vajadzēs tikt bez puiša Janš. Paipala 14. papļāvām... drusku sìena, lai . . . guosniņai būtu tik ilgam tikt, kamē̦r paši daudz maz paspirgs Mežv. ļ. I, 187. cik ilgi tâ bez galda vien tiekam un uz sliekšņa vien ē̦dam 203. kādu laiku varēs atkal tikt A. XI, 484;

7) treffen:
nuosviezdams tika jai par acteņu Ulanowska Łotysze 15;

8) das Präteritum in Verbind. mit dem Part. praet. act. eines Verbums als periphrastische Präteritalform:
mēs pie jums tikām aizbraukuši, wir waren zu euch hingefahren U. es ar viņu netiku runājis, ich kam nicht dazu, mit ihm zu sprechen U. maz es tiku māmiņai vieglas dienas darījuse BW. 1979, 1 var. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse LP. VII, 436. mudinājis es viņu uz tuo netiku Dr., Kaudz. M. 364. badu laikuos ticis ēdis papardes užņus Upīte Medn. laiki 4. vai visu vakaru tika lijis? A. XX, 839;

9) sich wozu anschicken
L. Eventuelle Reflexivformen s. unter tikt I. Subst. tikšana, das Werden, Gelangen, Zuteilwerden; das Auskommen: būtu... (labības) vairāk, un ir pašiem, ir luopiem būtu druošāka tikšana Janš. Mežv. ļ. I, 210. linus sēj, tâ sakuot, pašu tikšanai B. Vēstn.; tikums,

1) die Begebenheit
(kann teilweise zu tikt I gehören): dažādi nuotiek . . ., bet tāds tikums, kāds ar mācītāja dē̦lu nuoticies, nebija vēl dzirdē̦ts Janš. Mežv. ļ. I, 273. man nuotika tikumiņš: man pārtrūka kumeļam . . . pavadiņa VL. aus N.-Bartau;

2) das Auskommen:
jāsāk gādāties par ziemas tikumu ir sev pašiem, ir zirgam: jāpļauj siens, jālūkuo, kas ir sē̦ts tīrumā Janš. Mežv. ļ. I, 145;

3) s. tikums; ticẽjs, in der Verbindung
ticējs nav, er wird nicht durchlcommen (wird sterben) Biel. n. U. Das prs. tika ist eine Neubildung nach tikt I; prt. tiku und inf. tikt neugebildet für *te̦ku (vgl. netekle netikle" Zbiór XVIII, 476) und *tekt, s. Le. Gr. 576. Nach Fick Wrtb. III4, 176 zu an. ƥiggja (prät. ƥâ, ƥâgum) "erhalten, bekommen".

Avots: ME IV, 184, 185

trizduļi Naud. "siena vai labības dakšas ar 3 vai 4 zariem apakšā un vienu zaru augšā labības saturēšanai". Vgl. trizulis.

Avots: ME IV, 238

III trùops ² Gr.-Buschh., Meiran, Warkl., = puosms, der Teil des Halmes zwischen zwei Knoten; eine Abteilung zwischen zwei Punkten überhaupt: labības stiebrs sastāv nuo truopiem Meiran. sarakst[i] man . . . vai-naceņu: div[i] truopeņi ze̦lta liec, trešu sīka sudrabiņa! BW. 6104, 4. truops uz truopa, kaķaste galā (Rätsel: Schilfrohr) Wessen. aizlauzt vārpas nuo truopiņiem Lettg. Etwa zur Wurzel trep "wenden" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 756)?

Avots: ME IV, 253

uzkratît, ‡

5) "?": kuļuot rijā labības metienu ar kuoka dakšām cauri uzkrata Frauenb.; ‡

6) "kratuot uztīt" Frauenb.: kad grib u. ē̦rkuli, tad pakulas vēl jāizkrata. ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens aufgeschüttelt werden
Meselau u. a.: pe̦lavas uzkratījās uz graudiem;

2) sich jem. aufdrängen:
viņš man uzkratījies kaklā; ne˙kâ vaļā tikt.

Avots: EH II, 725

uzmẽ̦rs, das Übermass Sassm., Aufmass U. (unter mē̦rs),"tā daļa, kuo mē̦ram uzbeŗ virsū" Sermus, Stolben: kad vairāk mē̦rus labības izmēŗuo, tad iznāk uzmē̦rs Sassm.

Avots: ME IV, 359

vagulis Ar., C., Golg., Karls., Lubn., Preili, Schwanb., Serben, Vīt., vaguls Nötk., vaguls U., Seltingshof, vaguols Lubn., Meiran, Selb., vaguolis Erlaa ("vabuole"), Stockm., ; ein Käfer; vagulis Bauske, Bers., Blumenhof, Drosth., Erlaa, Fest., Golg., Lenzenhof, Lindenberg, Meiran, Serben, Sessw., vaguls Peb., vaguolis Sonnaxt, vaguols Kaltenbrunn, Oknist (hier gewöhnl. die Deminutivform vaguoliņš gebraucht), Selb., ūdens vagulis C., ein Wasserkäfer; vagulis Wid., hydrophilus; vagulis Drosth., Fest., Sessw., eine Art Erdkäfer; vaguols Für. I, der Baumkäfer, vaguols Kreuzb., ein kleiner, schwarzer Käfer, Plur. vagules, kleine, schwarze Insekten im Mehl Pērse: sūdu vabule ir vagulis Vīt. zâlē... šūpuojas vaguliņš, me̦lns kâ kapucīns Ezeriņš Leijerk. II, 51, me̦lni mani kumeliņi kâ ūdeņa vaguliņi (Var,: vagulīši, vaguoliņi) BW. 15948. vaguļu vāceli taušķēsim 19280, 1. Ūziņam me̦lni zirgi kâ ūdeļu vaguliņi ("Mistkäfer der Steinmarder") Mag. XX, 3, 10. jē̦rs mīksts kâ vaguls ("?") N.-Peb. uz kāpuostiem dzīvuo mazi (me̦lni) vagulīši Sessw., (vaguliņi) Odensee. labības vagulis nuodara . . . zaudējumus . . . kviešu druvām Rītiņš Šmeila dab. st.; vaguolis, ein Schmutzfink Erlaa. Wahrscheintich dissimiliert aus vabulis, s. KZ. LII, 1192.

Avots: ME IV, 432

I vaikât, -ãju,

1) vaîkât ² Amboten, Funkenhof, Neuhausen, Nigr., jagen, treiben
Wid., Gaiken; (jem.) verfolgen, aufpassen Funkenhof, "die Spur verfolgen" Kluostere, abwehren, wegjagen (v. luopus nuo labības) Frauenb.: redzēja viņu zuosis, vai cūkas vaikājam pa tīrumu Janš. Dzimtene ² II, 290. Pe̦nkulene . . . nevaikāja... vistas nuo... graudiem nuost Dzimtene V, 198. bradāju . . , pa dīķi vaikādama . .. zivtiņas Bandavā I, 188. luopus, kad ies uotru tiesā, ne˙kas nevaikās Mežv. ļ. I, 182. vanags vaikā vistas Nigr. mežsargs vaikāja ganus ebenda. nevaika zirgus! ebenda. mednieki viņus iesāka vaikāt MWM. VI, 78. vējš svilpuoja vaikādams lietu A. v. J. 1900, S. 874. viņš mani pastāvīgi vaikā (passt mich auf) Funkenhof;

2) "plātīties ruokām" Gaiken. In der Bed. 1 zu li. vaikýti "scheuchen; umherjagen"; Iterativform zu vèikt? Oder zur Wurzel von vajâi? In der Bed. 2 (zuverlässig?) zu vicinât?

Avots: ME IV, 436

vàiram ² N.-Rosen, = vaĩrs: pūķis vairam labības nevairuojis LP. V, 122.

Avots: ME IV, 441

II vairinât,

3): duomā ... mazumiņu, kas tam nuo labības ir, prātīgi v., ka ilgāki varē̦tu iztikt Tas latv. dr. 1840, № 50.

Avots: EH II, 750

vâks (li. vókas "Augenlid"),

1) der Deckel, die Stürze:
trauka vāks. acu vāki, die Augenlider U. gliemeža vāks, die Muschelschale. grāmatas vāki, der Einband eines Buches;

2) die obere Hälfte (der Schlägel) einer Flachsbreche
Bielenstein Holzb. 521 ;

3) ein Getreidemass
("1 ¹ / ₂ sieka liels labības mē̦rs, taisīts nuo saluocīta kuoka plānas kārtas") Dond. Zur Bed. 3 s. vācele. Wohl mit Leskien Abl. 378 und Nom. 179 zu vākt zu stellen; zur Bed, vgl. das von Leskien l. c. zitierte li. apvokti "verwahren". Neben diesem u̯āk- ein u̯ēk- in slav. věko "Deckel, Augenlid".

Avots: ME IV, 494

III vaļât "treiben" AP.: v. luopus nuo labības; vgl. vaļît.

Avots: ME IV, 464

vangale,

1) vañgale Adiamünde, Auermünde, Behnen, Bixten, Dahlen, Fockenhof, Frauenb., Grenzhof, Hofzumberge, Katlekaln, Mitau, MSil., Nitau, Pankelhof, Schibbenhof, Schlock, Schnikkern, Segew., Siuxt, Tuckum, Ukri, Wolm., vangale Biel. n. U., Dr., Wirgin., vañgalis A.-Bergfried, Bauske, Dond., Grünwald, Gr.-Sessau, vangals L., Biel. n. U., vangals Mag.II, 3, 73, Zaravič, Plur. vañgales Kalnazeem, vañgaļi N.-Bergfried, vangaļa kuoks Etn. III, 189, das Mangelholz, Rollholz (auch zusammen mit dem dazu gehörenden Brett;
Abb. s. bei Bielenstein Holzb. 443): ar vangali veļu vangalē;

2) "kuoks, uz kuŗa uztin drēbes" Borchow: vangale nuoausta aude̦kla uztīšanai Konv. ^l 300;

3) vañgale AP., Arrasch, C., Drosth., Jürg., Lenzenhof, MSil., Nötk., Ronneb., Rosenbeck, Sepkull, Serben, Tuckum, Wolmarshof, vàngale ² Golg., Sessw., Vīt., vangale U.,Kalzenau, vañgala Wolmarshof, vañgalis Dond., Grünwald, vàngalis ² Neugut, vangals U., Grünwald, Plur. vàngales ^{2 (?)} Bers., der Knüppel, der dem Hunde an den Hals gehängt wird;

4) ein an einem Ende sich verjüngender Holzpflock zum Eintreiben von Pfählen
Frauenb., (mit añ ) Gaicken, Mitau, Neuenb., Schlock, Schrunden; ein Knüppel: zirgus kūla ar uozuola vangaliem BW. 12730, 7. vilks uzšāvis asti tik stāvi kâ vangali LP. VII, 903;

5) eine hölzerne Stampfe für Kartoffelpüree
(vañgale) Frauenb., Wain., (vangalis) Wain.;

6) "kuoks, ar kuo nuostrīķē labības pūru" Ronneb.;

7) der Klöppel des Dreschflegels
Bielenstein Holzb. 509 (mit Abbild.);

8) der Schwengel am Wagen
(mit àn ² ) Sessw.; "vērdzele" A.-Schwanb.;

9) das männliche Glied
N.-Sessau n. U.;

10) typha latifolia Bauenhof;

11) "velējamā vāle" Fehteln. Dissimiliert aus mangale?

Avots: ME IV, 471

vàrākls ² Druw. "kuo vāra ēdienā": vārākla labības (piem. zirņi, pupas) Druw. n. RKr. XVII, 85.

Avots: ME IV, 499

vãrpuôt,

1) vārpât Rutzau, Ähren treiben
U., AP., Bauske, Blumenhof, Golg., Grünw., Jürg., Lennew., Mar., Meiran, Nitau, Nötk., Wolmarshof, Zvirgzdine: mieži, rudzi sāk vārpuot. labības vārpuošana Veselis Tīr. ļaudis;

2) Ähren lesen
Frauenb., Wessen: zuosis vajaga izdzīt vārpuot uz rugāju (lai nuolasa atlikušās vārpas pēc labības nuovešanas) Frauenb. pļāvējus, grābējus un vārpuotājas Janš. Bandavā I, 222. Refl. -tiês, LKVv., AP., Jürg., = vārpuôt 1: šie augi vārpuojas un zied Latv.

Avots: ME IV, 508

vârsms Karls.,

1) der Strich
Ruj. n. U.: krusa gulēja vārsmuos, der Hagel lag strichweise U.;

2) vārsms U., (mit ā`r) Wolm., (mit âr <sup>2</sup> ) Segewold, vãrsma Adiamünde, Bauske, (mit ā`r ² ) Erlaa, vârsmis ² Orellen, eine grosse Menge:
liels vārsms knišļu Segewold, Wolmarshof. nezâļu vārsma Bauske;

3) die Getreideschicht, die zum Dreschen auf der Tenne ausgebreitet wird
Daugeln, (mit ā`r) Nitau; ein Haufen gedroschenen, aber noch nicht gewindigten Getreides (mit ãr) AP., (mit ā`r) Jürg., Kaugershof, N. - Peb., (mit ā`r <sup>2</sup> ) Erlaa; ein Häuflein Korn, das man auf die Barsen (?) in den Riegen aufstecken kann Für. I; Spreu und Körner, die nach dem Dreschen und Wegschaffen des Strohs auf dem Tennenestrich bleiben AP., Jürg.; (vā`rsms und vā`rsme) ein Haufen gewindigten Korns Nötk.; "labības graudu apjuoms, kas ceļas, kad labību ar ruokām izmē̦tā" Vīt.: vārsmu ar lieliem grābekļiem sagrūž kaudzēs un sāk vētīt AP., Jürg. šuogad rudzu vārsms lielāks par pe̦lavu vārsmu Vīt. Wenigstens in der Bed. 3 wohl zu aksl. vrěšti "dreschen", vraxъ "das Dreschen", lat. verrere "schleifen", gr. ἔρρω "schleppe mich fort" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 292); die Bed. 2 kann sich aus der Bed. 3 entwickelt haben. Zur Bed. I vgl. lat. versus "Sttich" bei Walde l. c.; dagegen nach Leskien Abl. 357 und Persson KZ. XLVIII, 133 nebst li. varsmas "Pfluggewende" zu vḕrst "wenden".

Avots: ME IV, 509

vê̦de̦rs,

1): auch C., Kaltenbr., (mit ê̦ ² ) Siuxt; par vē̦de̦ra lāpījumu BW. 20277. vê̦de̦ri Kaltenbr., Eingeweide von Tieren.
par vē̦de̦ru (die Kost, ohne Geldlohn) strādāt BielU. ganam nedeva algu, bet vē̦de̦ru un kādu lindraku Siuxt; "skalu plēšamā kuoka iekšējā daļa, nuo kuŗas izje̦mta serde ebenda;

2): "siena vai labības kaudzes vidējā (platā) daļa" Siuxt; vê̦de̦ri Ramkau "gruoda apaļie sāni."

Avots: EH II, 774

vest (li. vèsti, apr. west, sl. vesti "führen"), ve̦du, vedu,

1) fahrend führen
U.; führen, leiten U. (eig. u. fig.): ve̦d me̦lnuo zirgu laukā LP. IV, 47. ķēvi ruokā vest Br. 245. vest pie (aiz Bauske, Dobl.) galvas Kaudz. M. 11. kur tu mani vedīsi? Etn. II, 70. Sprw.: ved, ved ve̦lnu pie krusta! (sagt man, wenn jem. sich wiederholt weigert, etwas zu tun) Br. sak. v. 1388. jau tuo puišu gana maz, ve̦d karā ve̦damuo BW. 12074. ve̦dat mani kur ve̦zdami, pār upīti neve̦dat! Biel. 798. irbīt[e] mani ceļu veda BW. 26524. tie mani diet neveda 24116. danci vest, einen Tanz anführen: danču vest! BW. 24089. vāverīte . . . ar meitām danci veda 2347. kura platu baru ve̦d (eine breite Schwade mähend vorangeht), tā ve̦d gudru valuodiņu (spricht klug) BW. 12120, 14. tu ved miesu un asini kapā Br. 37. priekšā vest, vorführen U. nelaimē vest, in Unglück bringen U. ļaunā vest Kaudz. M. 139. parādā vest Kav., in Schulden geraten machen. vini ve̦d uz taisnību Kaudz. M. 57. mūs dui veda ienaidā BW. 31149, 1. galā vest, abmachen Brasche. gaļu uz iesmi vest, Fleisch an den Bratspiess stecken Für. I (unter iesmis). - ve̦damais, das zu Führende, die Fuhre: sūtīja ar ve̦damuo (ve̦zumu) uz Rīgu LP. VI, 182;

2) (die Braut) führen; heiraten (von Seiten des Mannes)
U.: sievu vest U. vesti brauca vedējiņi, kuo tie veda, kuo neveda? tevi drīzi tautas vedīs BW. 12396. ve̦dama meita, mannbare Tochter U., ein mannbares Mädchen: gāja .. . precībās, kur zināja pieaugušu ve̦damu meitu BW. III, l, S. 25. ve̦damā (ve̦dama U.), die (zu führende) Braut: taisies, mana ve̦damā! Biel. 1267. ģērbies, taisies man[a] ve̦damiņa! 16873. ja ir laba ve̦damā, tad vediet sētiņā! BW. III, 1, S. 54. bārainīte ve̦damā BW. 5002 var. Refl. -tiês,

1) (für sich) führen:
viņš mani ve̦das līdzi, er fordert mich auf (beredet mich) mitzukommen Mag. XIII, 3, 66. ve̦lns vedīsies jāties LP. VI, 382. ej gulēt, tautu meita, vedies manu bāleliņu! BW. 24884. viņš tuos lika priekšā vesties Pas. II, 181 (aus Ob.-Bartau);

2) sich aufführen, sich betragen:
tikai tā dabūs, kura labi vedīsies Janš. Bandavā I, 76. tâ tu man daries un vedies, ka tu nesasildies! Janš.;

3) gelingen
U., von statten gehen; sich machen U.: tev ve̦das, dir gelingts U. tev šķīrās, tev vedās BW. 7151. viņam jau brīnum ve̦das,

a) er hat die Sprache in seiner Gewalt;

b) die Arbeit geht ihm von der Hand
Mag. XIII, 2, 65. Sprw.: kas labi grib, tam labi ve̦das Br. sak. v. 405. darbs vedās un veicās uz vis˙labākuo Etn. IV, 105. darbs šuodien neve̦das Dunika. kaimiņam darbi neve̦das: pinas un tinas vien Frauenb. dzīvē tiem laimīgi ve̦das LP. II, 43. brauciens brīnum vedies IV, 201, dē̦liem ve̦das brīnum ātri augt V, 42. bagātajam ... viss izdevās, visur vedās 307. ja man Rīgā labi vedīsies, nuopirkšu guovi VI, 187. vīrs kāpis . . . pa diegu augšā, bet maz uz priekšu vedies 289. nevedies nekādā lāgā . . . ar kustuoņiem VII, 681. gan tev viss vedīsies kâ pa laidienam 758. runas nevedās Stari II, 125. valuoda Uoliņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās Kaudz. M. 170. kuo tu dziedi . . . , tev jau labi nevedās! BW. 869, 3. ne ar vienu nevedās man . . . dziedāšana, ar bāliņu vien vedās 311. kâ nu ve̦das, wie sichs eben machen wird U.;

4) sich schicken
Manz. Lettus, U.: tas neve̦das, das schickt sich nicht U. neklājās, nevedās jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705;

5) gebären; kalben
U.: nāce tas laiks, kad tai bij vesties. un tā vedēs savu pirmu dē̦lu Manz. Post. I, 48. tai būs ar daudz sāpēm savu bē̦rnu vesties 219. guovs ve̦dusies, die Kuh hat gekalbt U. - Subst. vešana, das Führen : tautu meita . . . nu pašā vešanā (ist gerade heiratsfähig) BW. 14047. nāc, māsiņa, vešanā (Var.: vedējuos)! 15887. sūta mani vešanās Biel. 1526; ve̦dums, das einmalige, vollendete Führen; das Resultat des Führens; das zu Führende: ve̦dums un pūles neatmaksājas A. v. J. 1898, S. 5. atlīdzināja brūtgāns šādu ve̦dumu BW. III, 1, S. 26. taisi manim ve̦dumiņu! BW. 16364; vedẽjs (li. vedėjas),

1) der Führer
U., wer (fahrend) führt, leitet (eig. u. fig.): līķa vedējs BW. III, 3, S. 863. mantas vedējam savas bē̦das BW. III, 1, S. 22. grants, labības, mē̦slu, salmu vedējs. mani paņēma uz ceļa viens vedējs Frauenb. nav ... malkas vedējiņa BW. 6835, 1. tautu meita pate ceļa vedējiņa (Var.: rādējiņa) 13971. sarunu vedējs Lībek Pūķis 8;

2) vedēji, die Hochzeitsfreunde des Bräutigams:
brāļam braucu vedējuos BW, 25456. brāļam gāju sievas vest, Laimi lūdzu vedējuos 16129. sūta mani vedējuos 15887, 5. sestdienā priekš kāzām brauca īstuos preceniekuos jeb vedējuos BW. III, 1, S. 43. viens nuo tuvākiem brūtgāna radiem, kas vedējiem līdzbrauca un kuo tādēļ sauca vedēju tē̦vu, izskaitīja visus vedējus 52;

3) vedēja, die Patin:
vedēja jeb diža kūma BW. I, S. 192. Nebst vadât u. a. zu air. fedid, av. vāδayeiti "führt", av. vaδrya- "heiratsfähig (von Mädchen)" u. a., s. Fick BB. XXVIII, 105, Lagercrantz KZ. XXXV, 273, Meringer IF. XVII, 142, Stokes Wrtb. 269, Boisacq Dict. 215, Trautmann Wrtb. 344, Feist got. Wrtb. ² 153 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 255 f.

Avots: ME IV, 544, 545