Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'viz' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'viz' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (130)

aizvizēt

àizvizêt, intr.,

1) anfangen zu schimmern, erglänzend, schimmernd sich entfernen:
jūŗas līmenis... pamirdzēja, nuozalguoja, aizvizēja MWM. VI, 15;

2) zufrieren:
luogs aizvizējis Etn. aizvizējuse Daugaviņa BW. 15458, 5.

Avots: ME I, 60


aizvizināt

àizvizinât, spazieren fahrend hin-, wegführen: a. bē̦rnus uz ciemu. Refl. -tiês, spazieren hin-, wegfahren (intr.): a. uz ciemu.

Avots: EH I, 64


aizviznīt

àizviznît, sich mit Eis überziehen: (rudenī) aizviznīja ūdentiņi.

Avots: EH I, 64


apvizēt

apvizêt: kuoki apvizējuši (ar le̦dus vizu) Ar.

Avots: EH I, 126


apvizēt

[apvizêt Neuenburg, intr., an der Oberfläche leicht gefrieren: ceļš apvizējis.]

Avots: ME I, 136


apvizināt

apvizinât spazieren fahrend (tr.) um etwas herumführen: a. kuo ap mežu.

Avots: EH I, 126



atvizēt

atvizêt, = atspîdêt: spuoguļi, kuŗuos baigi atvizēja .. . pe̦lē̦kais tē̦rps J. Veselis Daugava 1928, S. 429. (upju teces) likās plūstam ..., atvizē̦damas žilbinuošā ... mirdzumā A. Brigadere ebenda S. 842, gaisma, kas līst lejup pa zariem, atvizē̦dama galuotnēs A. Brigadere Skarbos vējos 145.

Avots: EH I, 181


atvizināt

atvizinât, im Wagen od. Schlitten herführen: līdz gatuves galam atvizinājis Janš. Paipala 6. Refl. -tiês, eine Spazierfahrt machend anlangen.

Avots: EH I, 181


atvizmot

atvizmuôt, = ‡ aivizêt: spīdums, kas ... jau nuo ... pavasaŗa atvizmuoja A. Brigadere Skarbos vējos 233.

Avots: EH I, 181


ievizēties

ìevizêtiês, ìevizuļuotiês, ìevižņuôtiês, ìeviznîtiês, erglänzen, aufleuchten: baltie jumti reizām bāli ievizas Purap. viņas vaidziņuos ievizējās vājš smaids Bārda. iemirdzējās, ievizuļuojās sniega kristali Vēr. II, 421. ievižņuojās manas zvaigznes Zalkt. acu vizma acumirklī kâ ieviznījas un izdziest Baltpurviņš. tumsā kaut kas ievizuļuojās Bārda Zemes dē̦ls 230.

Avots: ME II, 89


ievizināt

[ìevizinât,

1) fahrend hereinführen:
visa labība jau ievizināta (= ieve̦sta) mājās Warkl.;

2) leicht und gewandt fahrend hereinführen:
šuodien jaunuo sievu ievizināja mūsu sē̦tā Nigr.;

3) an Spazierfahrten gewöhnen:
ievizināti bē̦rni grib ar˙vienu vizināties Nigr.]

Avots: ME II, 89


izvizināt

izvizinât, ‡

2) "?": vējiņš (liepiņu) izpūta, izvizināja Tdz. 37488.

Avots: EH I, 496


izvizināt

izvizinât, spazieren führen im Wagen od. Schlitten, hinausführen: es gribēju tevi jaunajuos ratuos izvizināt Kaudz. zirgs izvizina braucējus pa vārtiem uz ceļu A. XX, 169. Refl. - tiês, nach Herzenslust eine Spazierfahrt machen: mēs labi izvizinājāmies jaunajā laivā pa e̦ze̦ru.

Avots: ME I, 830


novizēt

nùovizêt, intr.,

1) erglänzen:
mūsu kungu ce̦purīte tīru ze̦ltu nuovizēja BW. 32739. nuovizēja sniegs Vēr. II, 173;

[2) sich mit Eis bedecken
Celm.]

Avots: ME II, 888


novizināt

nùovizinât, ‡

3) s. unter vizinât I 2.

Avots: EH II, 108


novizināt

[nùovizinât,

1) hinunter
vizināt: n. be̦rnu nuo kalna lejā;

2) leicht, bequem und zum Vergnügen hinführen:
n. līgavu uz baznīcu. Refl. -tiês, hinunter vizināties: n, nuo kalna lejā.]

Avots: ME II, 888


novizuļot

nùovizuļuôt, ‡

2) = nùovizêt 1: saules stari pa ūdens viļņiem nuovizuļāja Warkl. ūdens virsū nuovizuļuoja piena viļņi Pas. IV, 430.

Avots: EH II, 108



pārvizināt

pãrvizinât, ‡

2) (fahrend) hinüberführen:
viņš ... pārvizināja un sagāza blāķī uotrā krastā visus Viļa kuokus Atpūta; № 644, S. 5.

Avots: EH XIII, 216


pārvizināt

pā`rvizinât, nach Hause führen: pārvizinu mājiņās (meitu) BW. 23621,1.

Avots: ME III, 188


pārvvizināt

pãrvizinât, tr., spazieren fahrend hinüberführen: meitas pār upi.

Avots: ME III, 188


pavize

pavize, der gekrümmte Vorderteil der sliece an den ragavas: ragavām laba pavize (t. i., slaids līkums, kas nav pārāk stāvs) Stelph., Sunzel; s. die Zeichnung.

Avots: ME III, 139


pavizēt

pavizêt: caur biezuokni pe̦lē̦ki pavizēja Upītis Pirmā nakts 108. viņas ruokās paviz (ist sichtbar) pat gādība Erss Jaun. Ziņas 1939, № 39.

Avots: EH XIII, 191


pavizēt

pavizêt, ein wenig, hin und wieder, eine Zeitlang schimmern: paviz vilnīt[i]s pret sauli A. XX, 473. naudiņa pavizēja (Var.: pažibēja, laistījās) BW. 7734.

Avots: ME III, 139


pavizināt

pavizinât, ein wenig, eine Zeitlang, hin und wieder spazieren führen. Refl. -tiês, ein wenig, eine Zeitlang spazieren fahren: izbrauca pa e̦ze̦ru pavizināties Vēr. II, 159.

Avots: ME III, 139


pavizuļoties

pavizuļuôtiês, ein wenig, hin und wieder schimmern: ze̦lta tīkls pavizuļuojas Plüd. LR. III, 274.

Avots: ME III, 139


pievizināt

pìevizinât,

1) heran-, hinzufahren
(tr.): p. uotru pie pašām durīm;

2) zur Genüge
vizinât: nevar viņu pievizināt vien.

Avots: ME III, 311


savizēt

savizêt: ūdens savizējis (ist etwas gefroren) U. (unter vizēt). luogu rūtis bija drusku savizējušas (mit einer dünnen Eisschicht bezogen) Salisb. akā bija le̦dus savizējis (hatte sich eine dünne Eisschicht gebildet) ebenda.

Avots: EH XVI, 466


savizēt

savizêt Wid., saviznît A., savizuôt, savizt, intr., sich mit Treibeis bedecken Wid.: sasalusi upe te̦k, savizusi (Var.: savizuoj[u]se) Daugaviņa BW. 15458. savizēj[u]šu Daugaviņu 15458, 4.

Avots: ME III, 789


savizināt

savizinât,

1) eine gewisse Zeit hindurch spazieren fahren
(tr.): s. bē̦rnus visu vakaru;

2) fahrend zusammenführen:
s. viesus mājā Bauske. Refl. -tiês, eine gewisse Zeit hindurch spazieren fahren (intr.).

Avots: ME III, 789


saviznot

saviznuôt,

1) sich mit einer dünnen Eisschicht beziehen
Lös., Druw., Aahof, Geistershof: saviznuojušie dubļi mirdzēja V. Eglitis Zilā cietumā 176;

2) auch savizuôt, sich in kleine und dünne Teile spalten (vom Eise) Adsel;

3) "verprügeln":
s. zirgu Walk.

Avots: ME III, 789


savizuļot

savizuļuôt, stark flimmern, glänzen: kâ tur savizuļuo sniega pārslas Valdis Stabur. b. 259.

Avots: ME III, 789


uzvizēt

uzvizêt, ‡

3) gefrierend sich auf etwas bilden
Nötk.: vižņi uzvizējuši virsū ūdenim;

4) schimmernd erscheinen:
viņam atmiņā uzvizēja Vindedze un Spīduola A. Niedra Vindedze 144.

Avots: EH II, 739


uzvizēt

uzvizêt,

1) erglänzen; schimmern (auch von wiedergefrorener, aufgetaut gewesener Schneefläche)
St.: mēness gaismā ūdens uzvizēja Bers.;

2) sich mit dünnem Eis bedecken
(perfektiv): ūdens uzvizējis Wolmaishöf.

Avots: ME IV, 399


uzvizināt

uzvizinât: uzvizināja braucējus augstā kalnā Atpūta № 641, S. 12.

Avots: EH II, 739


uzvizināt

uzvizinât, (im Wagen, Schlitten) hinaufführen: uzvizināt kuo kalnā, uz le̦dus.

Avots: ME IV, 399


uzviznēt

uzviznêt, (figürlich) auftauchen: atkal uzviznēja jautājums Delle Neg. nieks 216.

Avots: EH II, 739


uzviznīt

uzviznît: auch Lubn., Meiran; ūdens jau uzviznījis Saikava.

Avots: EH II, 739


uzviznīt

uzviznît Vīt., = uzvizêt 2; auffrieren: le̦dus bij tikkuo uzviznījis AP.

Avots: ME IV, 400


uzvizuļot

uzvizuļuôt: uzvizuļuoja gaisā Līg. medn. 181.

Avots: EH II, 739


uzvizuļot

uzvizuļuôt, erglänzen: tumsā kas uzvizuļuoja Schwanb.

Avots: ME IV, 400


viza

viza U., gew. Plur. vizas Adsel, A.-Ottenhof, PS., Schwanb., Trik., Zögenhof, vizes U., Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, Lenzenhof, Walk, Wesselshof, Eisschollen, treibendes Eis, namentl. die ersten kleinen Eisschollen auf Flüssen; das spiegelglatte Eis L.: vizas iet. vizi, vizi, ezeriņ, sīkajām viziņām! BW. 3516, 4. vizi, Daugaviņa, sarkanām viziņām! 24647. Zu vizêt.

Avots: ME IV, 630


vizaļots

vizaļuôts "?": ziemas svē̦tki sabraukuši vizaļuoti, vērzeļuoti BW. 33289 var.

Avots: ME IV, 630


vizāt

vizât Stender Deutsch-lett. Wrtb. unter Eis, = vizêt II.

Avots: EH II, 791


vizbalīte

vizbalīte: spīgulīte, v., pirmā puķe pavasari Tdz. 55882.

Avots: EH II, 791


vizbalīte

*vizbalīte od. *vizbalītis, = vizbulis I: vizbalīšu (Var.: vizbulīšu) dirveņā BWp. 1190, 1 var. Zu ahd. wisa "Wiese" (wozu Binga KSn. I, 301 apr. wissene "Porsch" u. a. stellt) und li. (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 98) bala "Anemone"?

Avots: ME IV, 630


vizbals

‡ *vizbals (od. *vizbala?) "?": baŗā mani ... vizbalu ziediņiem! ka[d] ziedēs vizbulītes, tad es paša baŗāšuos Tdz. 36885.

Avots: EH II, 791


vizbols

‡ *vizbuols (od. *vizbuola?) und vizbuolis, = vizbulis I (?): vizbuolu vaiņuceņu (ace. s.) Tdz. 38680. nezied vizbuolīši 37535.

Avots: EH II, 791


vizbule

vizbule Anzen, anemone nemorosa.

Avots: EH II, 791


vizbuliņa

vizbuliņa, Beiname des Schafes im VL.: buč, aitiņ vizbuliņ! BW. 29074, I.

Avots: ME IV, 630


vizbulis

I vizbulis: māte mani auklē̦dama ieme̦tuse vizbuļuos; puisi mani tâ mīlēja kâ dze̦lte̦nu vizbulīti BW. 1190, 6. vizbuleņu vaiņuceņu 6209, 2 (ebenda der gen. pl. vizbuļu).

Avots: EH II, 791


vizbulis

I vizbulis, Plur. vizbuļi U., RKr. 11, 66, das Windröschen (anemone L.); baltais vizbulis, Busch-Windröschen (anemone nemorosa L.) Mag. IV, 2, 54; RKr. Il, 66; aristolochia clematitis L. Birsman; baltie vizbuļi, Osterluzei Dr.; dze̦ltānais vizbulis, die Osteoblume (anemone ranunculoides L.) RKr. II, 66; vizbuļi Behnen, N.-Bergfried, Zoden od. lielais vizbulis Mag. IV, 2, 53, Trollblume (trollius europaeus L.); zilais vizbulis RKr. II, 66, Birsman od. vizbulīte Ramkau, das Leberblümchen (anemone hepatica L.); vizbuļi U., vizbuli Mag. IV, 2, 82, die Einbeere, Wolfsbeere (paris quadrifolia): zaļa vizbulīte pašā dārza maliņā BW. piel. 2 14492 1 . Vielleicht umgebildet (nach vizulis II u. a.) aus "vizbalis (vgl. *vizbalīte).

Avots: ME IV, 630


vizbulis

II vizbulis, die Locke (?): augat, mani gari mati, vizbuļuos (Var.: vizuļuos) grìezdamies BW. 5498.

Avots: ME IV, 630



vizbuļnieks

vizbuļnieks "?": pieguļnieki, vizbuļnieki, kam nuogriezēt uozuleņu? Tdz. 51640.

Avots: EH II, 791



vizbuļots

vizbuļuôts "?": vizbuļuota villainīte B. Vēstn.

Avots: ME IV, 630


vizdegunīgs

vizde̦gunîgs, stolz, eingebildet AP., Vīt.: vizde̦gunīgi pagāja man gaŗām AP.

Avots: ME IV, 630


vizdegunis

vizde̦gunis, = vīzdegunis, ein Naseweiser Prauenb., Vīt.; ein Mensch, der andere auszulachen, aufzuziehen pflegt Frauenb.

Avots: ME IV, 630


vize

vize (?) Nötk. "eine Rifze, Spalle". Vgl. vīze "der Spalt".

Avots: ME IV, 630


vizeklis

vizeklis, das Blendwerk Wid.; der Schimmer, das Leuchten: laiva . . laistas staru vizekļuos Aus. I, 96. sapņu vizeklis Asp.

Avots: ME IV, 630


vizelīte

vizelīte "?": ai, Ventīte vizelīte! BW. 381, 10.

Avots: ME IV, 630


vizeņi

vizeņi "?": šļuga un v. ... mirdz, viz un laistās saulē Janš. Tie, kas uz ūd. 37. Vgl. viziņi.

Avots: EH II, 791



vizēt

I vizêt: auch Siuxt; gaišās sejas, kuŗās ... vizēja prieks.

Avots: EH II, 791


vizēt

I vizêt, -u, -ẽju, glänzen, schimmern U., Spr., Bers., Frauenb., Kalzenau, Lubn., Meiran: kas tur spīd, kas tur viz? BW. 5851. (vainadziņš) vizēt viz galviņā 6037. kâ saulīte vizē̦dama 13280. sudraba nauda tâ vizēja kâ zivju zvīņi Frauenb. drēbes mirdzēja un vizēja vienā ze̦ltā Dīcm. pas. v. I, 65. strauts vizuošā purpurā tīts Jaunības dzeja 56. kâ zvaigznītes vizuot spīd actiņas Rainis Gō"tes dzeja 16. baltuos zuobus redzēja vizam A. v. J. 1896, S. 506. aizlaiduši pie ķēniņa, ka viz vien LP. lll, 33. Refl. -tiês, schimmern: sudrabīns vizējās RKr. XX, 64. Vieileichf von einer Wurzelform u̯еi-g̑(h)-, woneben u̯ei-g- (in ai. vēga-ḥ "Zittern", schwed. vicka "sich unstet bewegen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 234 f.) und u̯еi-k- (in mhd. ureigen "schwanken" [wenn mit g aus ide. k] u. a.); zur Bed. vgl. z. B. lat. coruscāre "schnell hin und her schwingen, flimmern". Die Bed. "zittern" liegt noch der Ableitung vizulis II zugrunde.

Avots: ME IV, 630


vizēt

II vizêt: upē ūdens sāk v. Zögenhof.

Avots: EH II, 791


vizēt

II vizêt, glatt frieren L.; leicht zufrieren, sich mit einer dünnen Eisschicht überziehen Karls., Salisb. Wohl von viza abgeleitet.

Avots: ME IV, 630, 631



vizguļot

vizguļuôt "?": kur vizguļuoja (= vizuļuoja I 2?) saules... svelme Stari II, 579.

Avots: ME IV, 631


vizi

vizi Celm., das sich eben bildende Eis. vizilis (?), = vizulis: viziļa (Var.: vizuļa) vainaciņš BW. 5954 var.

Avots: ME IV, 631


vizīgs

vizîgs, dichlbelaubt (von der Eiche gesagt) Spr.

Avots: ME IV, 631



vizināt

I vizinât, ‡

5) auf dem Eise glitschen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 791


vizināt

I vizinât,

1) (im Wagen od. Schlitten, im Boot
Salis) spazieren führen U.; treiben lassen: brālītis tautu meitu vizināja BW. 12410, 1. (līgaviņu) pār nuovadu vizināja 12409. strautā metu vainadziņu, lai vizina strauta viļņi 6150, vilnīt[i]s laivu vizināja 31031, 2, augsti kalni, gari meži, tie balstiņu vizināja 227 var.;

2) "?": pati tiesa viņu vizināja, tamdēļ tik maz viņam piesprieda (das Gericht war auf der Seite des Angeklagten)
Frauenb.; "zum guten wenden": kad kas taisās bārties, bet uotrs runā tâ, ka ne˙kas nuo bāršanās neiznāk, tad saka: "nu jau tu atkal vizināji, kamē̦r nuovizināji" Heidenfeld;

3) treiben, schwimmen
(?) Bergm. n. U.;

4) fortrutschen lassen
L. Refl. -tiês, eine Spazierfahrt machen U.; im Schlittchen vom Berge fahren, rodeln Frauenb.; zivis vizinājas (zu vizinât II?), die Fische springen an die Luft in der Sonne U. Zu ve̦zums: zum Vokalismus s. Le. Gr. § 18 c.

Avots: ME IV, 631


vizināt

II vizinât, glänzen, schimmern: ze̦lta sakte, tā spīdēja, tā vizināja BW. 33009 var. ze̦lts pa virsu vize̦nāja 31012, 6. spārnu gali tīru ze̦ltu vizināja 12403. visas manas uzactiņas sudrabiņa vizināja (von ergrauten Brauen gesagt) 5381, 2. visi muni druvas ceļi sudrabiņu vize̦nāja 27964, 7 (ähnlich: 27973). vainadziņi kâ austriņa vizināja 276, 1. ezeriņš vizināja sīkajām raudiņām 30752. brālīšu zuobeniņi uz tautām vizināja 13302. ze̦ms uozuols, platas lapas, pret saulīti vizināja 12304, 7. vidū saule vizinaja (Var.: vizuojās, laistījās u. a.) 3692, 2. Zu vizêt I.

Avots: ME IV, 631


vizināt

III vizinât, singen (von der Nachtigall), trillern: lakstīgala vizināja (Var.: vidžināja, vedžerēja u. a.) BW. 2697; 30614, 4 var.

Avots: ME IV, 631


viziņi

viziņi: v. pa rugājiem uz lauka ķidinās Janš. Pag. pausm. 3.

Avots: EH II, 791


viziņi

viziņi "?": gaismā laistījās sudrabaiņie rudens viziņi A. XXI, 81.

Avots: ME IV, 631


vizla

I vizla, ‡

2) die dünne Eiskruste über dem Schnee nach einem Tauwetter
Zögenhof.

Avots: EH II, 791


vizla

I vizla, = viza L.; Treibeis (irgendwo in Livl.).

Avots: ME IV, 631


vizla

II vizla "Glimmer" (wo?).

Avots: ME IV, 631


vizlains

vizlains, glimmerhaltig (?): merģelis v.

Avots: EH II, 791


vizlot

vizluôt BW. 6141, 3 var., = vizuļuôt I 2.

Avots: EH II, 791


vizma

vizma, ‡

2) = vizla I ‡ 2 A.-Schwanb.

Avots: EH II, 791


vizma

vizma, der Glanz, Schimmer, das Leuchten: bālgana gaismas vizma Saul. Vēr. I, 1173. saules vizmu . . . vilnīlis šūpuoja JR. IV, 68. klajums mēneša spuokainā vizmā Vēr. I, 713. rīta blāzmas pirmā vizma Lejas-Krūmiņš. sniega vizma A. XX, 504. vizma zaiguo Rainis Ave sol 29. miljuoni... kukaiņu, kas piepildīja gaisu ar spārnu vizmu Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME IV, 631


vizmains

vizmaîns: (vītuola) vizmainās, smalkās lapu bārkstis Vanagu ligzda 78. gaišie, vizmainie lauki 129.

Avots: EH II, 791


vizmains

vizmaîns "?": viņi staigāja pa vizmaiņu pļavu Domas II, 90; "flimmernd": v. gaiss Bauske.

Avots: ME IV, 631


vizmazāk

vis˙mazâk Blaum. Raksti XI, 1 (1938), 88, = vis˙maz.

Avots: EH II, 790


vizmīgs

vizmîgs: "vasaras saule it kâ virmuojuošs" Siuxt.

Avots: EH II, 791


vizmīgs

vizmîgs "?": vizmīgs gaiss JR. IV, 191.

Avots: ME IV, 631


vizmot

vizmuôt, schimmern, glänzen, leuchten: vizmuo saule RA. aiz priekškariem vizmuoja sārta gaisma A. Brigader. tālas straumes vizmuoja Daugava I, 842.

Avots: ME IV, 631


vizna

I vizna Wid., Plur. viznas Lis., Schwanb., = viza(s), eine dünne Eisschicht auf dem Wasser; viznas, treibende Eisschollen Lennew. n. BielU.

Avots: ME IV, 631


vizna

II vizna, = vizma: pēdējās gaisa viznas ap viņu zvalstījās Veselis Saules kapsēta 26.

Avots: ME IV, 631


viznes

viznes U., Bers., Kokn., Lubn., Meiran, Nötk., Pērse. = vizas, vizes: tādas viznes vien pluduoja pa ūdens virsu Bers.

Avots: ME IV, 631



viznīt

I viznît: debesis sāka v. (Sterne begannen zu funkeln) Fehteln, Meselau.

Avots: EH II, 791



viznīt

II viznît: ūdens jau viznī Saikava.

Avots: EH II, 791


viznīt

II viznît, sich mit Eis überziehen Vīt. vizns, flimmernd Neik. n. U., leuchtend, glänzend: blāvsārtais se̦gs pār viznuo gāli Dēmons 38. mūrēsim viznu (Var.: graznu) pili BW. 30792 var.

Avots: ME IV, 631


viznot

I viznuôt Grünwald, = viznît I: nuo sarmuojušie kuoki saulē viznuo.

Avots: ME IV, 631


viznot

II viznuôt Aiviekste, Meiran, Nötk., Vīt., = viznît II: saltam laikam iestājuoties ūdens sāk viznuot Vīt.

Avots: ME IV, 631


vizns

vizns: viznu in viznu pili ME. IV, 631 ist vielleicht der gen. pl. von vizna I.

Avots: EH II, 791



vizols

‡ *vizuols (od. *vizuola?), = vizulis I: zem vizuolu vainadziņa Tdz. 41301 (aus Aahof).

Avots: EH II, 791


vizoņa

vizuoņa "?": tas pazib kâ le̦dus vizuoņa šinī sejā Druva I, 83.

Avots: ME IV, 632


vizot

I vizuôt: Gauja te̦k, vizulīšus vizuodama BW. 10863, 1.

Avots: EH II, 791


vizot

I vizuôt, auch refl. vizuôtiês, = vizêt I: kas tur spīd, kas tur vizuo (Var.: viz, vidz)? BW. 5946. vidū saule vizuojas (Var.: vizināja) 3692, 2 var. vizuo (Var.: viz) ezeriņi sīkajām raudiņām 21647, 3. jums skaistākas zvaigznes vizuo matuos Poruk V, 51.

Avots: ME IV, 632


vizot

II vizuôt

1) mit Appetit essen
Kalleten;

2) vizuo vaļā! fang an! (Aufmunterung etwas zu tun)
Bauske, Jummardehn.

Avots: ME IV, 632


vizot

III vizuôt (?) L. "rutschen wie auf dem glatten Eise": man nevizuo (oder nevižuo) "es rutschet mir nicht, d. i. es will mit mir nicht fort".

Avots: ME IV, 632



vizuļains

vizuļaîns, vizulains,

1) mit Flittem besetzt; flimmernd:
vizuļaina tautu meita BW. 18417, vizulaiņu māršu ve̦d 18538. vizulaiņie rasas vainadziņi Stari II, 489. vizuļainas mēness... dzijas stīguo Druva I, 335;

2) "plankumains": vizuļainas uolas Bauske.

Avots: ME IV, 632


vizulāt

vizulât, = vizuļuot I 2 (?): salmu kūl[i]s ... ze̦m galdu vizulā Tdz. 58781 (aus Bērzpils).

Avots: EH II, 791


vizulēt

vizulêt, = vizuļuôt II (?): (kaķis) uz jumta visaiž spēlēs, vizulēs, dancās, dziedās Pas. XI, 151 (aus Eglūna).

Avots: EH II, 791


vizuļīgs

vizuļîgs, = vizuļaîns: vizuļīgas krelles Jauns. Raksti VI, 380.

Avots: EH II, 791


vizuliņš

vizuliņš, Epitheton des (mit Flitter benähten) Mädchenkranzes im VL.: vaiņag, manu vizuliņ! BW. 9012.

Avots: ME IV, 632


vizulis

I vizulis: vizulīšu (Var.: vizulīša, sudrabiņa) šūpulī BW. 1937. Gauja te̦k, vizulīšus vizuodama 10863, 1. kruonis nuo vizuļiem Orellen. makšķere ar gruozīgu vizuli kâ ê̦smu vizuļi Alschw. n. BielU. "kleine Bleistückchen, die am untern Rand der sagša befestigt beim Gehen klingen."

Avots: EH II, 791


vizulis

I vizulis V., gew. der Plur. vizuli L., vizuļi, auch gen. pl. vizulu BW. 23126, 4, Demin. vizulīte, gen. s. vizuliņa BW. 33889, Flitter, Goldlahn U., Dunika, Salis, Stenden, Wandsen, Widdr. u. a.; vizulis, der Glanz, Schimmer: vizuļu vainadziņš BW. 5954. bez vizuļa villainītes 7674. villainīte vizulītes nepanesa 5682, 1. nevar galvas pagruozīt aiz lieliem vizuļiem 5696. māsiņas dancuoja, vizuļi bira BW. 24153. pa kuoku zariem birst uz leju mēnesnīcas vizuļi Saul. Vēr. 1, 1166. e̦ze̦ra līmenis sniedza savus vizuļus līdz sē̦tai MWM. VI, 785. saules staru vizuļi Seifert Chrest. 111, 320. kâ tīrs saules vizulis šai tumšajā kaktā ir Miniņa Doku A. ābele sniega vizuļiem piebārkstīta A. Brigader Vizb. 70. lazda vara pakariem, ieva ze̦lta vizuļiem BW. 2776. sapņu vizuļi Stari III, 97. raibi savē̦rti vārdu vizuļi Rainis Tie, kas neaizmirst 7. Zu vizêt I.

Avots: ME IV, 632



vizulis

III vizulis, die Locke (?): man izauga gaŗi mati vizuļuos (Var.: vizbuļuos) pīdumies BW. 5498 var.

Avots: ME IV, 632


vizulis

IV vizulis, = viza: le̦dus vizuļi, dünne Eisstückchen.

Avots: ME IV, 632


vizulis

V vizulis, ein Spürhund L., Jagdhund. Nebst li. vižlas (bei Miežinis) aus poln. wyieł dass.

Avots: ME IV, 632



vizulot

vizuluôt BW. 6141, 3 = vizuļuôt I 2.

Avots: EH II, 791


vizuļot

I vizuļuôt, Refl. -tiês: auch Siuxt; "gali vizuļuoja" ME. IV, 632 zu verbessern in "gali vizuļuojas".

Avots: EH II, 791


vizuļot

I vizuļuôt,

1) mit Flittern putzen
U.; glänzen, flimmern machen: uotru (sc.: lapu) saule vizuļuoja (Var.: bale̦nāja) BW. 33751 var.;

2) flimmern, glänzen
U.: karēte ze̦ltā vizuļuo Pas. IV, 384, vidū saule vizuļuo BW. 5990 var. līgaviņa kâ saulīte vizuļuo 15958 var. visi pakšķi vizuļuo priekuos LP. I, 149. Refl. -tiês, glänzen, flimmern: kalni, kuŗu gali vizuļuoja sniega baltumā A. XI, 588.

Avots: ME IV, 632


vizuļot

II vizuļuôt, singen (von der Nachtigall): lakstīgala vizuļuoja (Var.: vizināja, vidžināja u, a.) BW. 2697, 2.

Avots: ME IV, 632


vizuļots

vizuļuôts, mit Flittern besetzt; flimmernd, glänzend: vizuļuotu vaiņadziņu BW. 5777. vizuļuota villainīte 30092. vizuļuots mans pūriņš 16710, 5. vizuļuota mātes meita 18579, 4 var, vizuļuotu sievas krē̦slu 17889, 26. vizuļuotus iemautiņus 14046. rausuos augšup vizuļuotajā gaismā Druva I, 677.

Avots: ME IV, 632


vizums

vizums, der Glanz, Schimmer: gaišs lāpu vizums MWM. VI, 925. saules vizumi ruotājās pāri par jūru U. b. 41, 16. lūkuojamies zilajā krāsu vizumā B. Vēstn.

Avots: ME IV, 632

Šķirkļa skaidrojumā (191)

aizglabāt

àizglabât, ‡ Subst. àizglabâšana, das Konservieren Pēterburgas Avizes II, 224.

Avots: EH I, 24


aizritināt

àizritinât, ‡

2) hin-, wegrollen
(intr.): aizgāja Katrīna, aizritināja BW. 33242, 1. aizritināja (= aizbrauca) kruogam garām Warkl. ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegschlängeln: čūska aizritinājās pa ceļu. acc. s. aizritināšanuos Pēterburgas Avizes I, 274.

Avots: EH I, 46


aizvižņot

àizvižņuôt = àizvizēt: gaiss aizvižņuo tik mīksti un viegli Latv.

Avots: ME I, 60


apziedēt

apziêdêt,

1) tr., beblühen:
saknes rē̦guojās, vizbulīšu apziedē̦tas Vēr. II, 654;

2) intr., sich mit Kahm, Schimmel überziehen
(Elv., Spr.): alus apziedējis E.; apziedējusi maize; gew. apziedêtiês.

Avots: ME I, 138


āra

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. 2 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I 45 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240


astriņas

astriņas, astriņi, astriņš "?": ilgsēdītes vainadziņš kâ astriņas [?] (Var.: astriņi [?], astriņš [?], austriņa) vizināja BW. 5912 var.

Avots: EH I, 132


austra

àustra [Drobbusch], C. (li. aušrà; [Demin. austrelė Lit. nar. p., № 2, 6], ãustra Kand., [Ruj., Salis, Dond., Wandsen], Morgendämmerung, Morgenröte: austra jeb rīta blāzma Lautb. austra aizsitusi, es tagt N. - Schwanb. jaunu meitu istabiņa kā austriņa vizuļuoja BW. 11876. Zu àust, [wie auch gr. αὔριον "morgen" u. a.; Belege für slav. ustr- auch bei Brückner KZ. XLVI, 212].

Avots: ME I, 229


baltactiņa

bal˜tactiņa, eine mit hellen Augen oder mit einem zarten, helten Gesicht: baltactiņu vizināt BW. 17115, 1 var. Wegen der Bemerkung von J. Alunans IMM. 1933 II, 227 sei hier hingewiesen dass bei Mühlenbach I, 256 unter bal˜tacis 1 vor baltactiņu nicht:, sondern; steht, so dass auch Mühlenbach baltactiņu nicht unmitteibar von bal˜tacis abgeleitet hat.

Avots: EH I, 201


bēgums

bê̦gums,

1) die Flucht:
pazīst meitu bē̦gumiņu, vizbulīšu birumiņu BW. 13481;

2) die Ebbe *:
bē̦gums un paisums, Ebbe und Flut; pret spē̦ka bē̦gumu vēl cīnās gribas paisums Asp.

Avots: ME I, 289


birums

birums,

1) die vollendete Handlung des Streuens, Rieselns, das Ausgestreutsein:
pazīst meitu bē̦gumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481. pakaļ tautas dzinušies pa vizuļu birumiem BW. 13325, 1;

2) der durch das Ausstreuen od. Fallen entstandene Haufe:
lapu liels birums jau bija;

3) der Ertrag, die Ausgiebigkeit:
rudzi gan briedumā, gan birumā šuogad diezgan labi.

Kļūdu labojums:
dzinušies = dzinušās

Avots: ME I, 298, 299


bluķene

bluķene: vizināties ar bluķeni (vielleicht zu einem Nomin. *bluķenis?) Walk.

Avots: EH I, 231


braucināt

[braũcinât,

1) = vizināt Angern, Karls., (hier mit 2) Ruj.;

2) br. zirgu C., mit einem Pferde fahren (lassen), um ihm die nötige Bewegung zu verschaffen;

3) abstreifen:
lapas Ruj.]

Avots: ME I, 325


braucīt

braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,

1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;

2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;

3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;

4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. 2 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.

Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.

Avots: ME I, 325


čākarains

čãkarains, bauschig, knorrig: saule... strādāja, bāgātīgi apveltīdama vainadziņiem ziluo vizbulīti, čākarainuo pureni LP. I, 172.

Avots: ME I, 408


čauksti

čauksti,

1) dürre Blätter, trockene Reiser
Biel. n. U.;

2) die Eisschollen, die grösseren
(im Gegensatz zu vizas) Adsel;

3) das Rascheln:
lē̦ni plūda vēja čauksti ap lapām A. XVIII, 335.

Avots: ME I, 406


cekulis

ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368


cirst

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25 und 385, Walde Wrtb. 2 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387


dedzīt

[dedzît (li. dẽginti), brennen (funkeln) lassen: spīd vizulīši, zēniņam actiņas dedzīdami BW. 33571, 4.]

Avots: ME I, 451


dirvenis

[dìrvenis 2 (infl.), = dirva: loc. s. vizbalīšu dirvenī BW. I, S. 878, Nr. 1190, 2.]

Avots: ME I, 470


dūmaka

dũmaka, oft im Pl.,

1) Höhenrauch
[dùmākas 2 Bers.]: saule bij ietinusies dūmakās Saul. zem zilām dūmakām vizēja sudrabuoti e̦ze̦ri Zalkt. I, 111. kaut kur tālu dūmakā A. Up.; [in Schujen gebrauche man dafür auch dūmaksnēji od. dūm(m)ākuļi];

2) Rauchwolke:
man riebsies šie nami, cilvē̦ki un dūmakas MWM. XI, 193. pīpēt lielām dūmakām;

3) räucherige Schwüle:
saule brien pa dūmakām Naud.

Avots: ME I, 527


dzintars

dziñtars, dzintārs Kurisch-Haff, [dzinteris BW. 13282. 5 var.],

1) der Bernstein:
viz māršas pūriņš dzintariem vien BW. 13282;

2) skudru dzintars "satecējis me̦lns muskultiņš skudru pūznī" JK. VI, 48. [Kurisch für echtle. dzītars.]

Avots: ME I, 552


dzinters

dziñte̦rs Iw. n. FBR. VI, 48, = dziñtars 1: pūriņš dzinte̦rã viz BW. 13282, 7.

Avots: EH I, 359


gājums

gãjums,

1) der vollendete Gang:
kruogā dzied bāleliņš ar vakara gājumiņu BW. 1007. pēc dažu dienu gājuma tie uziet mājiņu JK. III, 1. gada gājuma, der Jahrgang (einer Zeitung, Zeitschrift);

2) das Resultat des Ganges,

a) die Spur:
pazīst lāča tupējumu, gājuma nepazīst RKr. VII, 503. pazīst meitiņu gājumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481;

b) (arāja) gājumiņš, das bestellte Feld, auf welchem der Ackermann, um es zu bestellen, hin und her ging, resp. auch die zur Bestellung des Feldes getane Arbeit
Mag. XX, 3, 206;

c) die Frucht der Arbeit, der Ertag, der Erwerb, der Lohn:
kad prasīju gājumiņu, tad paliku naideniece BW. 3565. tas ir viss mans šīs vasaras gājums. šī sūri, grūti iepelnītā maizīte ir manu sviedru gājums A. XII, 868. saimniecei ir arī ziemu nuo vasaras gājuma, t. i. sviests un piens. bitinieks duod pa reizei nuo sava rudens gājuma, t. i. me̦du Druw. (pē̦rkuonis) nemaitāja ievu ziedu, ne arāju gājumiņu. arāju gājumu un kuopumu veicināt Pūrs II, 65. nav trūcis guovs gājuma, d. i. Milch und Butter Etn. II, 88. me̦dus ir bišu gājums. ēdiena vārītājas saka: pasmeķē nuo mana gājuma A. XII;

3) (dzīves) gājums, der Lebensgang, der Lebenslauf:
jūsu kunga dzīves gājums manējam līdzīgs Lautb. nuomanu, ka mans gājums šai pasaulē drīz, drīz nuobeigsies Kaudz. M.;

[4) tas ir mans gājums U., das ist mein Beruf, meine Pflicht (das kommt mir zu), oder: an mir ist die Reihe].

Avots: ME I, 616, 617


gāle

II gàle C., auch gāla,

1) eine dünne Eisdecke
[Wessen], Elv., Glatteis: tuo katru rītu klāja plāna gāle MWM. XI, 255. viz le̦dus gālēs RSk. II, 152. blakām sniega kupenām dzirkstījās le̦dus gāles Vēr. II, 60. tādus auda audekliņus kâ tās gāles gabaliņus BW. 7336;

2) die Überreste von noch nicht ganz im Frühling ausgeschmolzenem Eis auf dem Wege, wenn der Schnee abgegangen ist:
visa gāle nuokusīs nuo ceļiem A. Up. A. XII, 868. [Wohl zu slav. golъ "nackt" russ. гóлоть "Glatteis", s. Leskien Nom. 181, Trautmann Wrtb. 76 f.]

Kļūdu labojums:
tās = tuos

Avots: ME I, 617


grēks

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652


griezene

griezene,

1) das Band, in das die Femerstange des Schlittens gesteckt wird
Lös. n. Etn. III, 177;

2) [in Üxkül griezenis], eine lange Stange, mit deren Hilfe ein an dieselbe befestigter kleiner Schlitten auf dem Eise in die Runde dreht wird:
griezenes ir grieztavas, ar kuŗām vizina ragutiņas riņķī (unb.); [

3) griezenes sakta (nach M. Siliņ zwischen Goldingen und Windau) " griezeniski savīta sakta"]. Zu grìezt.

Kļūdu labojums:
2. nozīmei jāskan (die Bed.2 muss lauten): griezenes, eine Vorrichtung, mit der man einen kleinen Schlitten an einer langen Stange auf dem Eise in die Runde dreht

Avots: ME I, 660


griezt

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt 2 Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I 4 , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III 4 , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 1 , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663


griļļāties

griļ˜ļâtiês,

1) ="griļļās vizināties" Dond. n. A. XIII, 330, [Stenden ;

2) (im Rausche) taumeln, taumelnd gehen
Stenden].

Avots: ME I, 655




izmedot

izme̦duôt, tr., mit Honig bestreichen: izme̦duota, vizuļuota jaunu meitu istabiņa BW. 14624, 1.

Avots: ME I, 770


izsklidināt

izsklidinât Dunika, eine Zeitlang (zur Genüge) sklidin̂t 1: i. (pa le̦du pavizināt) meitas.

Avots: EH I, 480


jeb

jeb,

1) oder
(explikative Konj.) - ein Wort mit einem anderen erläuterndoder einen Satz durch einen folgenden erklärend: bībele jeb svē̦ti raksti, die Bibel oder die heilige Schrift; jauņuve jeb ve̦de̦kla, die Schnur oder Schwiegertochter. trešajam, kâ likās, nebij ne˙kā kuo teikt, jeb viņš tuo var˙būt negribēja, vai nedrīkstēja Sil.;

2) disjunktiv zur Verknüpfung zweier - besonders länger - Fragen, wo die disjunktive Konjunktion vai schon als Fragepartikel in Anspruch genommen ist: vai tu tas pats, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt? vai ar varu pret gribu viņš paņēma kuģi tev me̦lnuo, jeb vai devi tuo labprāt, kad pieglaudās vārdiem viņš tev? In der zweiten Frage kann die Fragepartikel vai wegfallen:
kādi lasīti Itakas vīri tam līdz? Jeb (= jeb vai) nuogaidīt LP. III, 76. es nezinu, vai spēju atduot, jeb ne VII, 1150. Oft werden - besonders kürzere - disjunktive Sätze asyndetisch aneinandergereiht - ohne jeb: es nezinu vai iet, vai palikt. tev tas jādara, vai gribi, vai negribi. Zuweilen wird jeb statt vai in disjunktiver Funktion auch in Behauptungssätzen gebraucht: burvja salauzīta labība jeb (st. vai) citas apburtas lietas jāieliek rumbā RKr. VI, 76;

3) widrigenfalls, sonst:
Sprw. plēsi, jeb tevi plēsīs. tūliņ uz karstām pē̦dām atdzīvināsi viņus, jeb mans zuobins runās bargumā LP. IV, 140.

4)

a) (in Ober - und N. - Bartau) wenn nur,

b) wenn doch, dass doch,

c) wenn auch:

a) ne vainiņas nebē̦dātu, jeb tārpe̦ni vainuotāji BW. 8720, 5. ne ce̦pures nebē̦dātu, jeb man pate metējiņa pa manam prātiņam Ltd. 899. dievs neliks savu laivu grimt, glābs tuo, jeb [sei ens auch nur]
vārdu sakuot;

b) es vē̦lē̦tu dē̦lu mātei, jeb tai lini neauguši! Ltd. 871. es būtu tautas izbē̦gusi, jeb vizuļi neskanējuši 870;

c) ar tautieti līdza ietu, jeb tas gājis Vāczemē 921. [jeb (= jebšu) pie mums Vāczemē ir grē̦ku daudz Und Ps. 59. Vgl. Le. Gr. § 586 und 589.]

Avots: ME II, 108


josla

juôsla [Ronneb.],

1) ein gürtelartiger Streifen:
juoslām vien, dze̦lte̦na un sarkana, bija pilna pļava vizbuļu Brig. šinī tīrumā zeme juoslām Bers. mājas izdalītas juoslām Sessw. cūkai juosla ap vidu; juoslas cūka, ein Schwein mit einem gürtelartiger Streifen um die Mitte Paul.;

2) * die Zone, der Erdgürtel;

3) n. Preip. 36 - Regenbogen.

Avots: ME II, 127


jumala

jumala, auch jumalĩte, jumanīte, jumaliene,

1) die Doppelfrucht
Selg.: ai, jumala, jumaliņa (Var.: ak tu linu jumaliņa; auch jumiķīti), kur pa ziemu glabājies? klētiņā, aizdurvē, jaunu meitu pūriņā. rieksta jumala Dond.;

2) von einem korpulenten Mädchen, auch von einer fetten Kuh gebraucht:
meita kâ jumala Frauenburg;

3) [infl. jumoła Zb. XV, 231], im VL. personifiziert als die Frau des jumis, die Kornmutter:
jumītis [dafür juma Zb. XV, 250] sauca jumaliņa, kalniņā stāvē̦dams BW. 28535. jumītis veda jumaliņu rudzu ziedā vizinātu 28536. jumītis kūla jumalīti (Var.: jumaliņu, jumanīti), aiz matiem turē̦dams 28533;

4) in der Rätselsprache:
jumaliņa te̦k pa ceļu, izkrīt ze̦lta atslēdziņa RKr. VII, 714; 1232;

5) jumala, jumaliene, jumalniece als Refrain bei einem Spiele:
jumala, jumala, augstu krē̦slu pasē̦dusi Kav.

Avots: ME II, 117


kalnmala

kalˆnmala, kalnmale, kalˆnmalis, der Rand, Fuss des Berges: ūdens dzied, akmens raud, kalnmaliņa (Var.: kalnmaliņš, kalnmalīša) vizuļuoja BW. 30737.

Avots: ME II, 142


kariete

kariẽte (unter karĩte 1): ar karieti vizināja BW. 23609, 7.

Avots: EH I, 589


kārstīt

I kãrstît [li. kàrstyti], - u, - ĩju, tr., freqn. zu kãrt,

1) hängen:
drēbes gar sienmaļiem;

2) behängen, die Hochzeitsgeschenke austeilen, sie dem Beschenkten über Arme und Schultern hängen:
laime man krē̦slu cēla, vizuļiem kārstīdama BW. 17889, 16. dieva dē̦li pūru veda, meža galus kārstīdami;

3) nagus kārstīt [in dieser Bed. zunächst wohl zu kãrstît II], wiederholt nach etwas langen
Lasd., den Fingern freien Lauf lassen, sie nicht im Zaum halten; einen andern hauen: lai nekārsta nagus A. XXI, 403; mēli kārstīt pēc kā, sich nach etwas lecken Grünh.: luopiņi īd un kārsta mēles [Mesoten], Purap. brītiņu viņa kārstīja galvu Purap.;

[4) = karinât I: kad sunim rāda gaļas gabalu un neduod, tad saka:" kuo nu kārsti suni ar gaļas gabalu?" Siuxt]. Refl. - tiês, hangen:
arī pār ģīmi kārstījās viņa mati pinkām vien uz leju LA.

Avots: ME II, 199


kārt

II kãrt: k. ābuoliņu. auch Ramkau. vēl es kāru kaŗamuo dze̦lte̦niem vizuļiem BW. 5823 var. Refl. -tiês,

1): k. kam kaklā Segew. u. a.,- jem. um den Hals fallen, am Halse hangen;


4) sich irgendwohin oder über etwas neigen, sehweben
Segew.; ‡

5) fig., an etw. hangen (?):
viņš ve̦cs, kaŗas pie ve̦cām lietām Pēt. Av. I, 58.

Avots: EH I, 604


karulis

karulis (li. karuliai "Eiszapfen"), etwas, was hängt, das Gehänge: tupiķis tup, karulis karājas, tupiķis grib tuo karuli baudīt (Rätsel; s. karelis, karenis). ve̦lns iene̦s dārgu vilnaini dimanta bārkstīm, gaŗiem karuļiem LP. V, 296. šis vaiņadziņš ar vizuļiem, šis ze̦lta, šis zītara karuļiem Brig. vē̦tra skrabināja kailuo kuoku karuļus U. b. 110, 19. Bei Jauns. Baltā gr. I, 143 karulītes, eine kleine Schaukel. Zu kãrt.

Avots: ME II, 165


kas

kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),

1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;

2) als Relativpronomen, -

a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;

b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:

a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;

b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;

3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]

Avots: ME II, 166, 167, 168


ķerrkaza

ķe̦r̃rkaza, verächtliche Bezeichnung einer jungen Frau: būt[u] tādu miega cūku (Var.: ķe̦rrakazu) uz ecēšas vizinājis BW. 21225.

Avots: ME II, 368


ķidināt

ķidinât, ‡

2) "= ķedinât" Amboten;

3) "mē̦tāt" Dunika.Refl. -ties "?": viziņi pa rugājiem uz lauka ķidinās Janš. Pag. pausm. 3; "mē̦tāties" Dunika. Zur Bed. vgl. auchatķidinātiês.

Avots: EH I, 701


ķilas

[I ķilas Treiden "Treibeis, vizas".]

Avots: ME II, 380


knubināt

knubinât, (wiederholt) knittern, knibbern, pinkern: tu tik knubini ar priekšzuobiem Brig. Vizb. 41. [tev jau zivs makšķeri knubina Dond. vai nesāksi kuo knubināt (ein wenig arbeiten)? diezgan atspirdzis jau esi! Dond. Refl. - tiês, sich ein wenig beschäftigen: viņa knubinās ar adekli Dond.]

Avots: ME II, 250


kraujmalas

‡ *kraujmalis, = kraujmala (?): upes dziesmu klausījuos: ūdens sauca, akmens vilka, kraujmalītis vizināja Tdz. 52237.

Avots: EH I, 643


kronis

kruõnis,

1): puķu k. galviņā BW. 27570 var. brūtes kruoni nuoņe̦muot 33616. vizuļa k. 5606; ‡

4) skapja k., der Aufsatz eines Schrankes
- Siuxt; ‡

5) skursteņa k., das Schornsteingesims
Siuxt; ‡

6) der Balkenkranz beim Bau
Orellen.

Avots: EH I, 664


kvitēt

kvitêt, -u, ẽju, intr., glänzen, flimmern: lai viņš (kre̦kls) kvit, lai viņš viz līdz baltam ābuolam BW. 28619, 6. kas tur zib, kas tur kvit? BW. 5942. [Wohl identlich mit ksl. цвьтѣти "blühen", wozu noch čech. kvìsti "blühen", květ, serb. cvì`jet "Blüte" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 657 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXIII, 383. - Vgl. auch le. kviẽtêt.]

Avots: ME II, 355


laida

I laĩda,

1) die Reihe, der Strich, der Streifen, der Haufen:
dūmu mutuļi bija sare̦dzami uz tilta gaŗā laidā MWM. IX, 161. laid linus ne rouzēs, bet laidās, breite den Flachs nicht in Kreisen, sondern in langen Reihen aus Biel. re̦dzama šaura laidiņa nuo korseta MWM. VIII, 289. krāsas saplūst burvīgā laidā A. XX, 661. [mākuoņu laĩda Lautb.] pa lejām vēl tur miglu laidas veļas Lautb. drūzmējas tur ļaužu ve̦se̦la laida Janš. tad viss manā prātā saplūst vienā laidā (fliesst zusammen) Rainis. ē̦nas saplūst vienā laidā Vēr. II, 1242. visi viņi runāja tik ātri un vienā laidā, in einem Strich, ohne Unterklass Kaudz. M. vēlēties tik lielu blāķi labumu uz vienu laidu Seibolt. zemnieks kūpināja vienā laidā savu ļuļķīti Vēr. II, 64. bē̦rns raud vienā laidā, immerwährend AP., C.;

2) der Flug:
vizumā jūŗa spīd, Spīduola pāri slīd liegi lielā Rainis;

3) etw. Eingelassenes, Ausgebreitetes,

a) laĩda Kand., laĩda C., die Gehre, der Keil, Zwickel
[laĩdiņa Stenden, Prawingen] in Frauenhemden Manz., Kand. [oder ander Kleidungsstücken];

b) ein Brett, das in eine ausgefaulte Stelle der Wand eingelassen wird;

c) [die Ruderbank
Manzel n. U.]; laidas, laides, die Bretteŗ welche zur Vergrösserung an den obren Rand eines aus einem Stamme gehauenen Bootes befestig werden: lai pērle (= laiva) būtu dzil,āka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

d) bises laida, der Flintenschaft
Mag. III, 1, 128;

e) zemes laida, die Landzunge:
Dalmacija - šaura, gaŗa zemes laida pie Adrijas jūŗas Konv. 1 329. smilts zemes laida, kas iestiepjas jūŗā Konv. 2 1733;

f) die Schicht:
šinīs laidās dabuon dzelzsrūdu B. Vēstn. Zu laĩst. S. auch laids I, laide [und Thomsen Beröringer 193 und Persson Beiter. 711 1].

Avots: ME II, 401, 402


lakstīgala

lakstîgala (li. lakštiñgala), lastĩgala PS., C., lakstīgala dzied, puogā, sit BW. 3354, darina, trauc Aps., trakšķina, trikšķina, trīcina, tricina, vidžina, vizina, vīterē BW. 30614, 4. lakstīgala, trejvaluode (trejvaluoda) BW. 13872. Sprw.: lakstīgalai nesmukas spalvas, bet smuka dziesma. [Zunächst wohl aus *lakstingā (s. Būga KZ. LI, 123) mit dem Suffix von li. blezdingà, le. bezdelîga "Schwalbe" und daraus wohl unter dem Einfluss von d. Nachtigall umgebildet; wohl zu li. lakštúoti "весело пѣть" РФВ. LXXI, 465.]

Avots: ME II, 416



lēžāt

[lēžât U., rutschen]; lēžuôt, sehr langsam gehen, sich schleppen Burtn. Refl. lẽžâtiês, - ājuos, lēžuôtiês, mit einem Schlittchen vom Berge fahren: vastlāvī jāvizinās, jālēžuojas Etn. II, 34, Lams., Alend., Salis [in Salis auch lẽžuôt in dieser Bed. - Zu lēzêt].

Avots: ME II, 465


liegs

liêgs 2 ,

1): tā būs liega vizināt Tdz. 46053; "vieglu mūžu" ME. II, 493 zu ersetzen durch "liegu mūžu"; "atpina mātus" ebenda zu ersetzen durch "atpina matus".

Avots: EH I, 752


lipt

lipt,

1) prs. lìpu od. lìpstu Lautb., prt. lipu (li. limpù, lipaũ, lìpti), kleben, kleben bleiben:
cik gulbjiem ūdens lipa, tik man ļaužu valuodiņas BW. 8457. man kājas līp pie zemes klāt A. XXI, 645. acis līp cieti od. kuopā, die Augen schliessen sich. skaidri sirds līp kuopā, cik garda (putra) LP. V, 195. Sprw.: kur lika, tur lipa, jeder Hieb sass. viņam uotra labums pie nagiem līp, von einem diebischen Menschen;

2) fig., anhangen, sich anscmiegen, sich anschmeissen, verpicht sein:
kuo nāk de̦ramais laiks, tad ir pats, ir pate līp kâ liepu lapas Duomas III, 313. [pie mātes lipt U.] tas līp man kâ piķis klāt. lai meitai, lielai pieaugušai, līp puiši kâ mušas uz me̦du BW. 11003;

3) [prs. lipu, prt. lipu] (li. lipù, lipaũ, lìpti "steigen"), klettern, steigen
Kalleten, [Rutzau]: jaunākā lipa uozuolā Rutzau, Ober - u. Nieder - Bertau, LP. VI, 28; 26;

4) glänzen, flimmern:
kas tur līp, kas tur viz? BW. 5944;

[5) anzünden:
lip jel uguni! Janš. Čāp. 30. - In der Bed. 1 and 2 jedenfalls nebst le. laipns zu aksl. pri - lьpěti "kleben bleiben", slav. lěpiti "kleben", ai. lìmpáti (part. prt. lipta-ḥ) "beschmiert", lēpa-ḥ "Salbe", gr. λίπος "Fett", la. lippus "triefend", got. af - lifnan "übrig bleiben" u. a., s. Berneker Wrtb. 712 u. 754 f., Trautmann Wrtb. 161 f., Walde Wrtb. 2 434 f., Boisacq Dict. 583 f., Osthoff MU. IV, 4, Strachan BB. XVII, 302, Meringer WuS. V, 149. Aus der Bed. 1 scheint auch die Bed. 3 entwickelt zu sein, vgl. die semasiologischen Parallelen dazu bei Brugmann Grdr. II 2, 3, 288, sowie Pedersen KZ. XXXIX, 251 und gr. αἰγίλιψ steil" (s. Prellwitz Wrtb. 2 12 und Bechtel Lexil. 17). In der Bed. 5 dagegen wohl zu li. lìpst "brennt" und liepsnà "Flamme", sowie an. leiptr "Blitz", Gutt. 42. Zur Bed. 4 stimmt nsorb. lipotaś "flimmern" (von Loewenthal AfslPh. XXXVII, 393 mit lip - 5 verbunden). Man beachte, dass auch die ai. Verbalwurzel lip - in der Bed. "entzünden" vorkommt.]

Avots: ME II, 474, 475


līt

lît (li. lýti), lîstu od. auch liju Kaul., liju, intr.,

1) sich ergiessen, strömen:
asaras, sviedri, ūdens līst. līst krē̦sla Skalbe. vārdi saldi lija iz mutes Rainis;

2) regnen:
līst[i] līdams, lietutiņ! BW. 8667 (Var.: lij līdams, lietus gaiss! 23317.) līstuoša diena, ein regnerischer Tag BW. 20746. Refl. -tiês, sich ergiessen, strömen: mirgu vizuļi kâ dzirkstu lietus līstas MWM. VI, 402. asaras lijās aumaļām par viņas vaigiem Latv. [Nebst liêt, laistît, apr. praliten od. pralieiton "vergossen", islīuns "ausgegossen" zu slav. liti "giessen" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 710 und Trautmann Wrtb. 156.]

Avots: ME II, 491


mākoņa

mãkuôņa, [màkuoņa Neuenb., mâkuoņa 2 Nigr., Dunika, Līn., Rutzau], mãkuônis PS., mâkuonis 2 Kand., [Ruj., Iwanden, Dond., Selg., mãkuõnis C., mãkuonis Salis, Jürg., Gr. - Essern, màkuonis Arrasch, Wolmarshof, màkuonis 2 Kl.],

1) die Wolke:
te bij saule, te pazuda tai me̦lnā mākuoņā RKr. XVI, 183. ieiet saule vizē̦dama zilajās mākuoņās BW. 18877. [mākuoņas sāka dalīties Janš. Bārenīte 42.] kad Jē̦kaba dienā, saulei spīduot, pie debess staigā mazas, baltas mākuoņi savilkas. es izbēgu nuo tautām kâ nuo lietus mākuonīša BW. 26359. visi makuoņi izsīka, die Wolken verschwanden, es hat sich alles zum Besten gekehrt. teōrijas, kas dzeju nuo pīšļiem grib atkal sacelt mākuoņus Vēr. I, 1187;

[2) als Schimpfwort für einen (duseligen?)Menschen: piedzēries kâ mâkuoņa 2; tāds kâ mākuoņa! Nigr.] Zu màkt (iês).

Avots: ME II, 580


margot

I marguôt [li. mar̃guoti "bunt schimmern"],

1) intr., = mirdzēt, schimmern, leuchten [mar̃guôt Kursiten, mārguôt Schrunden]: visu nakti, līdz saule sāk marguot Vēr. I, 1162. marguodama saule lēca BW. 27869. kuoku lapās vēl marguoja ze̦lta stari Vēr. II, 445. [e̦ze̦rs mar̂guo AP., der See schimmert (kleine Wellen schlagend).] lai brauc mana ļaudaviņa, kâ saulīte marguodama (Var.: mirdzē̦dama, vizē̦dama) BW. 15960 var. marguo mans augumiņš 14387. pūriņš marguot marguoja, saulei le̦cuot vizēt vizēja 13282, 3. maigi marguojuošs tuonis glezniecībā Duomas III, 115;

2) [ausnähen
Bauske; verzieren; bunt machen?]: jaunas meitas marguo savus vainadziņus BW. 13879. līst[i], lietiņ, marguodams, marguo manas vilnānīties! man nebija māmuliņas, vilnānīšu marguotājas 4582. marguoti raksti Konv. 2 2561. nelūkuoju augstu ļaužu, ne marguotu (Var.: rakstītu) klēšu durvu BW. 25911, 2. mīksts sniedziņš gaisu marguo Stari II, 44;

3) "?": uozuoliņš, marguotiem [mehrfach gekrümmt, hin und her gebogen?]
zariņiem Skuolas druva 38;

[4) "?": trīs vasaras vienu zeķi kâ marguot nuomarguoju BW. 10447, 2. Subst. marguõjums, Verzierung, Ornament].

Avots: ME II, 563, 564


meduļots

me̦duļuôts, mit Honig bestrichen: mātes meitas istabiņa vizuļuota, me̦duļuota, līp kājiņas dancuojuot BW. 14624.

Avots: ME II, 590


meldrāji

me̦ldrãji, Binsen: pie me̦ldrājiem e̦zermalā viziļuo un mirdz me̦lnā dzelme mēnesnīcā B. Vēstn.

Avots: ME II, 595


miglot

migluôt, miglât, -ãju, tr., und intr.,

1) nebeln:
jau ielejā drē̦gni migluo Druva I, 1255. [tā lāmiņa miglu vien migluoja BW. 34714 var.] priekš acīm viss tik migluoja vien Birg. Vizb. 45. asaru zvīņas viņas (acis) vairs nemigluoja Duomas II, 92;

[2) neblig scheinen, nebliges Licht verbreiten:
(luktuŗi) migluoja ielās kâ nebeidzams miruoņu gājiens Ezeriņš Leijerkaste II, 93];

3) fein regnen:
paš˙reiz kâ migluo vien Jerküll. šķitu lietu nuolijušu, nule naca migluodams (Var.: miglādams) BW. 15745, 7;

4) [mit den Augen blinzeln
Domopol]: brūtgāns tâ sadzēries, ka migluojis vien. - Subst. migluõjums, der Nebel: plēš savus autus migluojums Brands 153; migluôtãjs, wer Nebel erzeugt: migluotājs jūr,as ūdens Lautb.

Avots: ME II, 624


milstenis

‡ *milstenis "?": saberž tās (= acis) ..., gribē̦dama aizdzìt acu priekšā vizuošuos apaļuos milsteņus Janš. Mežv. ļ. I, 16.

Avots: EH I, 814


mirdzēt

mir̂dzêt [li. mirgéti "flimmern"], -u, -ẽju,

1) schimmern, flimmern, funkeln:
smalku linu gruožu viju, sudrabā mē̦rcē̦dams, lai brauc mana līgaviņa kâ saulīte mirdzē̦dama BW. 15958. tautu dē̦ls juostu juoza, mirdz mirdzamu ziediņiem 13918. sērdienītes drēbes mirdzēja un vizēja vienā ze̦ltā Dīcm. pas. I, 65. mirdzuošas acis Austr. k. 1893, S. 45. visa mirdzuošā laime bij pa˙galam Dīcm. pas. I, 39;

2) fein regnen
U. - Subst. mir̂dzêšana, das Flimmern, Funkeln, Schimmern; mir̂dzẽjums, der Schimmer. [In der Bed. 1 zu marga

II (s. dies und auch Jagić AfslPh. II, 397, Krček Grupy 132 ff., Wood AJPh. XXI, 179 f., Solmsen KZ. XXXIV, 23 ff.); in der Bed. 2 zu me̦r̂ga III (s. dies).]

Avots: ME II, 631


ņirbēt

ņir̂bêt [auch Lis.], -u, -ẽju, intr., sich rasch bewegen, zucken, flimmern, schillemd glänzen: ņirb kājas krustiski, gar zirgu zirgam ejuot Sudr. E. ņirbēju pļavā kâ taurenītis mazs Kārst. gar abām pusēm ņirb gaŗām me̦lni stāvi AU. strautiņš ņirbēja un čurkstēja uz leju A. XII, 507. saules stari ņirbēja zilā gaisā A. XX, 952. šķē̦pi gaisā ņirbuot staruo, die Piken blinken flimmemd in der Luft Rainis. sniegs ņirb un vizuļuo A. XIV, 1, 32. ņirbēt ņirbēja zemenes Egl. kuoki, krūmi, mājas, viss kâ ņirbēt ņirb, gaiši apspīdē̦ts Tēv. viņam acis ņirbēja A. XVIII, 324. viņa ada, ka ņirb vien Etn. IV, 161. tad viņš suoļuoja ar īsiem, žirgtiem, ņirbuošlem suohšiem A. XII, 722. dzīvības strāva izdalās par visu manu augumu ņlrbuošiem vilnīšiem Vēr. I, I036. [kāpuostu Mārā kāpuostu kubuls ņirbuot ar kāpuostu sēklām Tirsen.]

Avots: ME II, 902


no

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757



nolasmenis

nuolasmenis, [nuolasmanis, die Eisstreifen längs dem Ufer, wenn die Mitte des Flusses noch nicht zugefroren ist Valdis Stabur. b. 236]: gar malu vis˙caur stiepās paplats nuolasmenis Vēr. II, 1202. viznīši... maigi čukstēja, piedurdamies pie nuolasmeņa Vēr. II, 1191.

Avots: ME II, 808


nosodīt

nùosùodît, tr., verdammen, verurteilen: dievs, nuosuodi tuos kalējus, kas vizuļus kaldināja! BW. 13543, 3. ar (uz LP. II, 60) nāvi nuosuodīt, zum Tode verurteilen: ķēniņš nuosuoda me̦lkuļus ar nāvi LP. III, 82. ak tu dieva nuosuodāms, ach du verdammter Kerl! BW. 19190, 1; 23260. Refl. -tiês, schwören, beteuern; [sich verwünschen, verfluchen U.].

Avots: ME II, 863


palegzde

palegzde Wilzen "zilā vizbulīte": zaļajās palegzdēs Brigadere Dievs, daba, darbs 289. tur zied palegzdītes 39.

Avots: EH II, 150


palss

[pal˜ss Nigr., Dunika, Bauske, Schujen, N.-Peb., Sessau, Pl.] (li. pálšas "fahl", [d. alem. falch "falb"], pàlss C., fahl, falb Lis. n. RKr. XVII, 91: palss zirgs ir briežu spalvā Naud., [Ronneb.]. tē̦vs palsuo ķēvi iejūdzis Janš. gaŗām paskrien virpulis palsu puteklīšu Vēr. I, 1364. viņa glāstīja viņa palsuos matus A. XVII, 3. gaisma atsitās pret palsajam sienām Saul. viz palsā gaismā kalnu galuotnes Asp. mieži jau me̦tas palsi Kokn. kamanas slīdēja par palsuo sniegu Vēr. II, 1111. [Vgl. Much IFA. VIII, 265, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 382 f., W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, S. 788, Walde Vrgl. Wrtb. II, 54.]

Avots: ME III, 63


pamelnēt

pamel˜nêt, schwärzlich werden: vizulīši pamelnēja nasājuot Tdz. 39071, 1.

Avots: EH II, 155


pameļņot

pameļ˜ņuôt, [pame̦lnât], intr., schwärzüch scheinen: viņa stāvs jau pameļņuoja gaisā Duomas I, 44. [vizulīši pame̦lnāja našājuot FBR. VI, 46 ans Nirza.]

Avots: ME III, 69


paplaukt

paplaûkt, intr., etwas spriessen, ausschlagen: acis, kuŗas līdzinājas divi paplaukušiem vizbuļiem JR. V, 91.

Avots: ME III, 82


pavērt

pavẽrt, ‡

2) "?": māt, paver tu aude̦kla! man piekusa ruokas Oknist; ‡

3) = pavḕrst 1: paver acis šur! Wessen. kazāki sāka savas cerības uz Maskavas caru pavērt Pēt. Av. III, 396. ‡ Subst. pavẽ̦rums, das einmalig erfolgte teilweise Öffnen; das Resultat des teilweisen Öffnens, die Spalte:
Vizbulis ... pavēra tās (= durvis) pusviru, lika Ziemelim ... ruoku ielikt pavē̦rumā Janš. Mežv. ļ. I, 320.

Avots: EH XIII, 190


pavidzēt

pavidzêt, = pavizêt (?): es skatuos ..., kur palika Jāņu māte; Jāņu māte pavidzēja, samta kleite mugurā Tdz. 53872, 1.

Avots: EH XIII, 190


pazīt

pazĩt, ‡

2) erkennen, verstehen:
es jau paša pazinu, ka vajaga maizi pelnīt Pas. X, 303 (aus Welonen). visi pazina, ka ituo juoku padarīja vecis par tuo, ka ... XII, 901 (aus Makašēni). Refl. -tiês,

3) (nach gewissen Merkzeichen) erkennen:
pasazinu vaiņukā, nebūs gudra arājeņa: Rīgā pirkti vizulīši ... BW. 6035; ‡

4) "tikt zināmā mē̦rā pazīts, re̦dzē̦ts": te neseņ šņuorītes pasazina (man konnte noch die einzelnen Feldstreifen erkennen)
Auleja.

Avots: EH XIII, 193


pērļains

pẽrļaîns, pẽrļuots, perlenartig, mit Perlen geschmückt: putas pērļuotās Akurater. piere pārklājās vizuošām pērļainām sviedru lāsēm Veselis Saules kapsē̦ta 12.

Avots: ME III, 209


piebakņāt

pìebakņât, vollstopfen : kurpes slapjām smiltīm piebakņājis Brig. Vizb. 53.

Avots: ME III, 237


piebārstīt

pìebãrstît, piebārkstît, vollschütten, zuschütten: ābele, sniega vizuļiem piebārkstīta Brig. Vizb. 70. korridori piebārstīti skujām MWM. X, 930. (zirņus) ē̦duot arī uz grīdas piebārstīja Latv.

Avots: ME III, 238


pierobežoties

pìeruobežuôtiês Wid., (mit etw.) grenzen: mazā sē̦ta pieruobežuojas lielajai Brig. Vizb. 3.

Avots: ME III, 286


piesnigt

pìesnigt, vollschneien: žuburaina, piesniguse ābele Brig. Vizb. 70.

Avots: ME III, 294


pīne

pīne (li. pynė˜ "Flechte") C., KL, Kr., Lis., pīna PS.,

1) pīne 2 , ein Geflecht Dunika, etwas aus drei Teilen Geflochtenes
Nieder-Kurl.; eine Haarflechte; ein Garngebinde U., Lasd.; das aufgeschorene, von der Wand abgenommene Garn, das ineinander verschlängt wird U.; der Aufzug zu einer Kette beim Aufscheren Bielenstein Holzb. 394; ein Kranz (pīna) Etn. IV, 68; ein aus geoltem Flachs gewundener Docht Krons-Würzau; eine geflochtene Schnur (am unteren Rande eines Frauenrocks Grünh., zum Tragen eines Korbes Bielenstein Holzb. 365); jeder einzelne der drei Teile eines Strickes Bielenstein Holzb. 572: mati lielās, smagās pīnēs Purap. 276. pārtrūka bikšu pīna BW. 382, 5 var.;

2) in übertragener Bedeutung:
vārdu pīnes Vēr. II, 284. dūmu pīnes Vēr. I, 1059. staru pīna Jauna Raža IV, 32;

3) ein Haarband, ein Band überhaupt:
zaļa zīda matu pīne (Var.: pīna) BW. piel. 2 5524, 2 var. vēl matuos re̦dzu pīni LP. V, 63. priekšautu nedrīksti ar pīni rumpim apsiet LP. V, 75; bei U.: ein Faden beim Schnurflechten, ein Viehstrick;

4) Māŗas pīnas, verwühltes Haar
Blieden n. Etn. II, 177; māru pīnas Mag. IV, 2, 127, pīne(s), Weichselzopf Konv. 2 1562;

5) pīne, ein geflochtenes Weissbrot
Ronneb.; ein mit Salz bestreutes Weissbrot Lems. (in Salis dafür: piņņi): ēdīsim... kādu pīnu, tās tādas sāļas! Seibolt;

6) die Reihe:
gar sienu vizēja šuo radījumu ve̦se̦las pīnes A. XXI, 403. (uodzes) kūņājas pa dēli pīnēm vien Poruk V, 363. puiši nāca pīnēm vien Purap.;

7) raibā pīne, die Schlange
Br. 461. Zu pīt.

Avots: ME III, 232


platmalains

platmalaîns, platmalis L., mit breiten Rändern, breiträndrig: platmalaina ce̦pure. platmalaina salmenīca Brig. Vizb. 26.

Avots: ME III, 322


plāvāt

plâvât C., plâvât 2 Karls., -ãju,

1) auch plāvuôt, wallen, Wellen geben, schweben Für. I: zem mums plāvuo gludais, straujais ūdens MWM. IX, 893. vizma, kas kâ burvīgas le̦ntas pašā klusākā laikā plāvuo tāļumā par ūdeni IX, 603;

2) plâvât Druw. n. RKr. XVII, 73, auch plāvuot, flache Risse ergeben: vējā seja plâvā Wolmarshof. krāsuota siena sāk plāvāt Jürg. nagla plāvuo kaļuot Wandsen. tē̦rauds plāvā Fest., Stelp.;

3) "umhergehen"
Wessen. Refl. -tiês,

1) schweben:
mēness mākuoņās baigi plāvājās MWM. VII, 58;

2) "sich breit, gross machen"
Ar. In der Bed. 1 wohl zur Wurzel von plevinât.

Avots: ME III, 332


priedulājs

priẽdulãjs PS., C., Arrasch, Bauske, Wandsen, Bers., U., N.-Schwanb., priẽdula C., prieduls Manz., priedulis L., priẽdũla N.-Peb., priedule, priedulene U., prieduols, prieduola, prieduoksne U., prieduoksnis Kronw., ein kleiner Kieferwald, das Kiefergehege: kas tā tāda dziedātāja aiz lielā priedulāja (Var.: priedaliņa)? BW. 515, 5 var. kuo tie mūsu suņi rēja, pa priedulu staigadami? 23509, 2 var. šķitu biezu priedulāju (Var.: priežu mežu), maliņā stāvē̦dama 21478. balta, balta meita te̦k caar zaļao priedalāju 29614. priedulājs" kuŗa zeme krietni izrakņāta LP. VII, 957. kaš tur spīd, kas tur viz caur zaļuo priedulāju (Var.: priedulīti; prieduliņu SDP. III, 27)? BW. 1286, 1. kas kait maņ negulēt prieduliņa kalniņā? vēji pūta, sili kauca, priežu gali ste̦bulēja 27560 var. es neietu pa siliņu, ne pa sīku prieduliņu: siliņš manas kājas dūra, priedes rāva vainadziņu 29268, 1. balss jau atskan tepat aiz prieduolas Dz. Vēstn. prieduola klēts, eine klēts aus Fichtenholz: sit, tautieti, uoša vadzi prieduoliņa klētītē (Var.: savā priežu klētiņā)1 BW. 24618, 11 var. mūc, māsiņa, prieduola (Var.: dzīparu) klētē! 33585. In Jürg. priẽdulãjs "ein junger Kieferwald" neben priẽdājs "ein alter (und grösserer) Kieferwald".

Avots: ME III, 392


prievene

prievene,

1) priẽvenis "ein nicht aus Blumen, sondern aus Seide od.
zīles angefertigter Kranz" Bauske: meitas vaiņaguos nuo spuožiem vizulīšiem vai pieŗu prievenēs ar pērļu spigulīšiem A. v. J. 1899, S. 194. zils zīļu prievenis MWM. VIII, 549;

2) priẽvene "ein Gürtel"
Bauske.

Avots: ME III, 399


pūkainis

pũkainis,

1) ein junges Hühnchen, welches anstatt der Federn noch den ersten Flaum hat
Treppenhof, Mahlup: tur˙pat klukšķ arī cāļu māte un mazie pūkainīši Vēr. I, 1393;

2) ein Kosewort:
manu puisīt, manu pūkainīt! Brig. Vizb. 60;

3) pūkaiņi, eine Art Morastpflanzen
Nieder-Kurl. (vgl. pūka 6).

Avots: ME III, 445


pumpurot

pum̃puruôt (li. pumpurúoti), voller Knospen sein, in Knospen stehen: dienu alkšņi pumpuruoja, nakti bē̦rzi vizuļuoja BW. 5090. - Part. praet. pass. pumpuruôts, voller Knospen: ja aprīlī pumpuruotas apses, tad auzas būs briedīgas Etn. II, 73.

Avots: ME III, 412


purnene

purnene, = purene: purva purneņu ziedi Brig. Vizb. 67.

Avots: ME III, 418


pūrs

pũrs (li. púras "ein Hohlmass" Jaunis Perev. 40, Klaip. 90),

1) ein Aussteuerkasten aus Lindenborke od. Holz
(vgl. Bielenstein Holzb. 237 ff. mit Abbild. S. 243); die Aussteuer: pūru darīt, darināt, luocīt, die Aussteuer anfertigen; p. piedarīt, pieluocīt, den Aussteuerkasten mit angefertigten Aussteuerstücken anfüllen; p. ritināt, den Aussteuerpaudel hineinrollen; p. šūt, šūdināt,

a) die Aussteuer nähen,

b) den Aussteuerpaudel zunähen;
p. vizināt, den Aussteuerpaudel führen. audz, meitiņa, luoki pūru, nāc pēc sava gredzentiņa! BW. 6325, māt[e] ar meitu pūru dara (Var.: meitu māte p. šuva) 7596. ve̦cajam ve̦ca naudā, ve̦ca pūrā dibinā; kas jaunam naudu deva? nav vēl pūrs šūdināts 7909, 2. jā pūrs bija lāde, tad nesa divi cilvē̦ki, jā tīne - viens pats BW. III, 1, 29. ve̦cais zaldāts dabūja pus+valsti pūrā līdz (bekam als Aussteuer). lai bē̦rna ziņkārību apmierinātu, mātei pa labai dalai izlīdzējā tautās dziesmu pūrs (der Volksliedervorrat) D. 330. -pūra gabali, die einzelnen Stücke der Aussteuer: devā arī dvieļus un citus pūra gabālus BW. III, 1, 11. - pūra maize, das Hochzeitsbrot Karls.;

2) das Lofmass, deckelloser od. bedeckelter Kasten, ursprünglich aus Lindenborke, später aus Holz
Bielenstein Holzb. 514; das Lof (Kornmass). - jaunais pūrs, das neue Lof - Kornmass (= 10 Garnez) Bielenstein Holzb. 513;

3) Demin. pūriņš,

a) ein Kober, ein sogenannter Paudel oder Pudel von Lindenborke
U.,

b) ein kleines Mass, kleine Schachtel zur Aufbewahrung von Geld
Bielenstein Holzb. 237,

c) ein geflochtenes Körbchen
Stürzenhof, Wolm. Wohl wurzelverwandt mit pūlis I und pauna, s. Persson Beitr. 242.

Avots: ME III, 449


pūst

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. 2 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. 2 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. 2 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451


raibeklis

ràibeklis 2 Gr.-Buschhof, etwas Buntes, z. B. bunte Flitter, bunte Schrift: ikdienišķas dzīves vizuļi un raibekļi ir dažādām krāsām Alm. šāda raibekļa salasīšana gan grūti duomājama MWM. v. J. 1896, S. 228.

Avots: ME III, 467


rats

rats (li. rãtas, ir. roth "Rad", ai. rátha-ḥ "Wagen"),

1) das Rad;
Plur. rati, Demin. auch ratutiņi BW. 18005, 2, verächtl. rateļi,

a) die Räder,

b) der Wagen:
Sprw. skrien od. šķuobās kâ rats uz vienu un uotru pusi. tas iet visur līdza kâ piektais rats (gew.: ritenis). kâ priekšrati, tâ pakaļrati. juo ratus smērē, juo viegli te̦k. augsti, lē̦ze̦ni rati, hoher, niedriger Wagen; vienztrgu, divzirgu (divjūgu) rati, Ein-, Zweispännerwagen; līķa rati, der Leichenwagen; jumta rati, ein gedeckter Wagen: pūrvedi, kur jumta rati? lai māsas pūriņu nerasināja! BW. 16391. dzirnavu rats, das Mühlrad: spuoks... ielēca ūdenī, zem dzirnavu rata JK. V, 1, 47. luoku rats U., ein Rad aus einem Stück; gabalu rats U., ein Felgenrad, ratu gabali, die Felgen; dze̦lzu rati, mit Eisen beschlagene Räder U. laika rats, das Zeit-, Ewigkeitsrad R. Sk. II, 6. rats jāiegriež atkaļ ceļa iezēs R. Sk. II, 6. meiteni rateļuos vizinājis LP. VI, 844. maniem dzīves ratiem pārlūza ass JR. V, 110. - ratu beņķis U., die Felgenbank; ratu kakls od. stabs, ein Galgenschwengel U.; rata kalns, eine Anhöhe, auf der Verbrecher ans Rad gebunden wurden; ratu maule, das Innere der Radbüchse; ratu rumba,

a) die Radbüchse;

b) Schimpfwort: kuo tu rūci, ratu rumba? tev jau lāga neskanēja! BW. 875, 1; ratu spieķi, die Radspeichen;

2) iet, skriet, dzīt, nest ratā, pie rata, pa(r) ratu, uz ratu, an den Galgen, zum Henker, Teufel, Kuckuck gehen, jagen:
ej pie rata od. uz labu ratu! geh an den Galgen! U. skrej ratā! Purap. skrien kač (für kauču, kaut) ratā! laufe meinetwegen in die Hölle! Kl. ej ratā! man pašam paduoma diezgan Laud. visus aizdzīt pie rata A. XI, 829. aiztriekt tādus pie rata! A. v. J. 1897, S. 529. ja vēlreiz kaut kuo izdarīsi, tad zini, ka aiztriekšu pie rata MWM. VI, 193. "pie rata"! (zum Henker!) tâ valdnieks dusmīgi sauc A. v. J. 1897, S. 378. lai tas skrien vai par ratu A. v. J. 1896, S. 94. lai viņš iet pa ratu! Poruk. lai aiziet visas trīs par ratu Neik. uzteica dienastu un aizdzina par ratu LP. VII, 1192. aiznest pa ratu, sehr weit wegschaffen Celmiņ. aiznest tirguotāju pa ratu LP. VII, 763. zirgs aizskrien uz diezin kādu ratu VII, 976;

3) greizie (auch līķu Grünh.) rati, der grosse Bär (Gestirn):
viņas teicās nepazīstam vairāk zvaigžņu, kâ . . . sietiņu un greizuos ratus ar viņu gaŗuo, līkuo treili Janš. Dzimtene V, 174;

4) "die geraden oder gebrochenen Erhöhungen im Gewebe"
Ar., das Muster, die Art des Gewebes Jürg., "aude̦kla izskats, skatuoties uz tuo, kâ krustuojas dzijas" Mar. n. RKr. XV, 132: cūku rats Mar., unebenes, karriertes, dem Schweinsleder ähnliches Gewebe Sessw., Erlaa. vadmala nav labi ve̦lta: rats vēl re̦dzams Jürg. svārku ratā aust AP. smalku ratu vilnainītes BW. 14300. vienkārtnis e̦suot tāds aude̦kls, kuŗa rats e̦suot vis˙vienkāršākais. - Hierher gehört vielleicht auch das bei U. angeführte Sprw.: nu ir nuo rata ārā Seew., er ist aus der Art geschlagen, trägt sich unmodisch. Nebst lat. rota, and. rath "Rad" wohl zu alr. rethim "laufe", le. retêt (s. dies) u. a.; s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 368, Meringer IF. XVII, 110, Trautmann Wrtb. 238.

Avots: ME III, 480, 481


raudis

raũdis Sassm., auch rauds, der Grauschimmel, "ein rotes Pferd": kaš, bērīti, kaš, raudīti! abi mani kumeliņi; bēris man karā jāt, raudis māršas vizināt BW. 29584, 2. bēŗi, bēŗi, raudi, raudi (Var.: rauži, rauži), tie te̦kuoši kumeliņi 5223, 1. aiz kalniņa raudiņš zviedz 5185. jūdzat bēri, jūdzat raudi! Jlg. RKr. I, 150.

Avots: ME III, 483


ritināt

ritinât (li. rìtinti "rollen"), auch ritinêt (li. ritinė˜ti "Kleinigkeiten umherrollen"),

1) freqn., intr., rollen
(gew. ritinâtiês): mēnesnīca ritināja RKr. VIII, 45. saulīte pa zemi ritina Schorstädt. kam, saulīte, spuoži lēci, kam tik tumši ritināji (Var.: kad tik spuoži netecēji)? BW. 6556, 4 var. trim kārtām liepas auga, vidū saule ritināja 11532;

2) fakt., tr., rollen, wälzen; (rund herum) wickeln
Wessen (ritinêt); (mit einem Wagen) fahren (tr.); (ein Feld) mit der Walze bearbeiten: es ritināšu riteni zemē LP. IV, 23. desmit spuoju ritināju (Var.: tecināju) BW. 7013, 1. es savu līku pirkstu ap ķērnīti ritināšu 31038, 6. Jānīt[i]s vāģus kaldināja, ... ar kuo miežus, ar kuo rudzus klētiņā ritināt 32571. vienu pūru ārā veda, uotru iekšā ritināja (Var.: vizināja) 16700. lai e̦ze̦ri izsusē̦tu, lai var (zeltenītes) pāri ritināt 13467, 1 var. meitu ritināt, ein Mädchen wegführen, freien U. - duodu kumeliņu, ruožu dārzu ritinât ("?") Biel. 2390. iešu druviņā baltābuolu ritināt BW. 28680, 1. viens (sc.: kumeliņš) bij labs mežā braukt, uotrs laukus ritināt 29584, 1. ritinât Kand. "auzas pēc pļaujas savelt mazās kuopiņās". dzirnas, māli ritināt, mit der Handmühle mahlen: labāk gāju rijas kult, ne mālīša ritināt BW. 28766. cita (malējiņa) lē̦ni (sc.: dzirnaviņas) ritināja 7978, 1. tīri rudzi, grūtas dzirnas, lai patapu rite̦nāja (für ritināja) 6687. (māsiņa) ik rītiņus ritināja pa pūram tīru rudzu, ... pa siēkam lācauziņu 13646, 29. sēj, brāliņ, driķus vien, driķus viegli ritināt, maza tava līgaviņa, nespēj rudzus ritināt! 21340 var. - asaras ritināt, Tränen vergiessen (eig.: rollen lassen): dze̦dra sieva cauru mūžu tev asaras ritinās BW. 11594. gan tu savas asariņas dzīvuodama ritināsi 17507. - danci ritināt, einen Rundtanz aufführen: māku diet, māku lēkt, māku dančus ritināt (Var.: danci vest) BW. 24125, 2. saule danci ritināja (Var.: danci veda, grieza) 265, 4. Refl. -tiês, rollen (intr.): ieraudzījis bundulu pakaļ ritinuoties LP. VI, 121.Subst. ritinâšana, das Rollen, Wälzen; ritinâšanâs, das Rollen (intr.); ritinãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Rollens, Wälzens; ritinâtãjs, wer rollt, wälzt.

Avots: ME III, 533


ritinēt

ritinêt (unter ritinât): "grìezt ritenī" Auleja; (mit einem Wagen) fahren (tr.): vēja māte ceļu slauka, kuo sudabra r. (Var.: vizināt) Tdz. 55130 var. (aus Warkh.). ‡ Refl. -tiês Auleja, sich zusammenrollen: suns ritinējas, ritinējas, apsagrìež ratā, atsagulst.

Avots: EH II, 374


rūķīgs

rũķîgs, auch rūķisks, arbeitsam, unermüdlich: rūpīgs un rūķīgs saimnieks Janš. Dzimtene 2 II, 395. ve̦cais rūķīgais Vizuļu saimnieks Apsk. v. J. 1903, S. 344. pašam rūķīgākajam saimnieciņam grūti uz priekšu izkulties Siliņš 58. latvieša mūžam nerimstuošā rūķiskā daba Plūd. Llv. II, 352.

Avots: ME III, 570


rūsa

II rūsa,

3): im Zimmer zusammengefegter Schutt
Schujen; Holz- od. Reisigabfälle (mit ũ) AP., Orellen; lācis, mūžīgi nuovārtījies ar meža rūsu ("?") Skalbe Raksti V, 19; ‡

4) "verdorrte Fichtennadeln":
meita ar matiem, kuŗi viz kâ sārta egļu r. Skalbe Raksti IV (1938), 232.

Avots: EH II, 389


salēkšēt

salēkšêt Dr., salēkšķêt Wid., sich verfilzen: salekšķējušām kājām A. Brigader Vizb. 65. salêkšêt, mit Schmutz zusammenkleben (intr.): drēbes, siens, vilna var salēkšēt Gold., Ermes, Gr. -Buschhof.

Avots: ME II, 670, 671


samest

samest,

1) tr., zusammenwerfen, zusammenlegen, auf den Haufen werfen, aufeinanderwerfen:
sienu (LP. I, 115.) od. kaudzi (N: -Peb.) samest, Heu in einen Haufen zusammenwerfen. samest naudu, Geld zusammenwerfen, spenden. same̦stuo naudu saņēma jaunais vīrs BW. III, 1, 11. saule same̦t visus dārgumus tur Vēr. II, 261. (svārkiem) āķīši šķībi same̦sti Plūd. LR. III, 80;

2) tr., aufwerfen, krümmen:
runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. astes gre̦dze̦nā same̦tuši Seifert Chrest. III, 2, 134. nuo viņas le̦pni same̦stajām lapam Pasaules lāpītājs 61;

3) verbinden
Bielenstein Holzb. 564;

4) garu, siltumu, sutu samest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfen, um Dampf und Hitze zu erzeugen:
sameta garu, pasutināja LP. V, 214. (fig.) tam same̦stu sutu (in eine schwierige Lage bringen), ka bārda tam sviltu Lapsa - Kūm. 125;

5) tr., das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen
(perfektiv). zīd[u] ar ze̦ltu same̦tusi (Var.: apme̦tusi), sudrabiņu ieaudusi BW. 7474, 1 var.;

6) tüchtig saufen:
visi tie jau bij labi same̦tuši; un jau galvas bij siltas A. v. J. 1897, S. 386. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwerfen; sich zusammentun, sich vereinigen:
čūskas same̦tušās pūlī LP. VI, 203. bites same̦tušās kuokā Dond., der Bienenschwarm hat sich auf einen Baum gesetzt. māsa sametās ar laupītāju LP. VI, 761. pa param jaurti ļaudis rudeņuos sametās (Var.: pāruojās, precējās) BW. 13777 var. duj mušiņas sametās (Var.: sakampās, saķērās u. a.) 35081 var. atlaidās vaļā,... tad sametās kuopā Brigader Vizb. 72. mēs jau varē̦tu samesties vairāki kuopā A. XXI, 556. man nav kāju un jums nav ruoku; mums jāsame̦tas kuopā, tad iztiksim LP. VI, 313. samesties uz vienu ruoku, sieh zusammentun. drauguos od. pa draugam samesties, Freundschaft, Kameradschaft schliessen: ķēniņš sameties ar runci drauguos LP. V, 87. kēve ar lāču māti sāme̦tas drauguos un dzīvuo vienā alā VI, 559;

2) sieh zusammenziehen, sich krümmen, steif werden
U.; sich werfen (von Brettern) U.: sīks, sameties ģīmītis Stari II, 813. vīram same̦tas kājas, un tas apveļas visā savā garumā Purap. Kkt. 23. stāvs bij sameties uz priekšu (vornübergebeugt) Alm. Kaislību varā 112. mugura sametas urbjuot der Rükken wurde steif im Bohren Misshof n. U. jaunais galds sameties, laikam taisīts nuo nelabi izkaltušiem dēļiem Dond.;

3) einander zuwerfen, einander zuzwinkern:
abi same̦tas viens uotram sapruotamus skatus Jaun. mežk. 185. Duņa aizgriezdamās samētās ar Līzi acīm A. v. J. 1900, S. 869;

4) zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen, werden:
same̦tas nakts Stari II, 662. vakars jau bij sameties Zalktis same̦tas dusmas pašam uz sevi Dz. V. sametās ļuoti tumšs A. XX, 252. nakts same̦tusēs tik tumša kâ diena Krišs Laksts 10. debess jau tik zils sameties ebenda 11. ziedu pumpuri bij re̦sni same̦tušies ebenda 61. man luopa sametās tik žē̦l (fing an leid zu tun) Jauns. Ilzei laikam sametās drusku žē̦l Kaudz. M. 57. beidzuot same̦stuos pašam bail (es würde einem angst werden) Kaudz. M. 104. viņam sametās salt Austr. K. Glūns 49. puisē̦nam sametās dairi un auksti Vēr. II, 222;

5) sich antrinken, vollsaufen:
viņš bija krietni sameties B. Vēst.;

6) sich verknüpfen, sich anhäkeln:
dzijas same̦tušās Ewers.

Avots: ME II, 683, 684


samužīt

samužît,

1) "samuocīt" Peb.: s. kucē̦nus N. -Peb.; s. meitas Bers. man bij viena skaista dziesma, tuo man bē̦rni samužīja (= samušīja? Var.: vārdzināja, izne̦rruoja, nuomuocīj[u]ši u. a.): ielikuši vīzītē, pa pagalmu vizināja BW. 1016, 4 var. ar smagu ve̦zumu samužīt zirgu Bewern;

2) "sarežģît (dziju)" Walk, Nötk.; "sajaukt" N: -Peb.: s. diegus Lös., matus Ve̦cāķi; "savelt" N. -Peb.; "saburzīt, saņurcīt (drēbes)" Schwitten; suns samužījis (sapluosījis, sakuodījis, saburzījis) bē̦rna lelli N: Peb.

Avots: ME II, 691


sarkansekstains

sar̂kansekstains, einen roten Kamm habend: s. gailis Brigader Vizb. 69.

Avots: ME III, 721



sekstinieks

sekstinieks A. Brigader Vizb. 4, ein junger Hahn.

Avots: ME III, 814


septiņkrāsains

septiņkrāsaîns, siebenfarbig: septiņkrāsaina saules vizma Asp.

Avots: ME III, 819


skambēt

skàmbêt 2 Warkl. (li. skambė´ti "klingen"), -u, -ẽju, = skanêt: kaldināsim iemauktiņus, lai skamb . . . kumeļam sīkas naudas iemauktiņi Rutzau n. FBR. VII, 118. es būt[u] tautas izbē̦gusi, jeib vizulis neskambējis Rutzau n. RKr. XVI, 260. Wenn echt lettisch, zu skanêt; zum Lautlichen s. die Notiz zu skamba.

Avots: ME III, 870


skanēt

skanêt, -u, -ẽju, auch refl. -tiês, tönen, klingen, schallen: zvans, nauda, balss skan. vārdu saku, meži skan BW. 6630. skanējās ze̦lta pieši Ld. 7538. skanējās ze̦lta irkli, laiviņā ieme̦tuot BW. 33923. vizulīši skanējās 24450, 2. duris taliņ skrēja skanē̦damas vaļā Pas. III, 392. Nebst skaņš zu li. skambė´ti "klingen", ksl. štenьcь , r. щенокъ "junger Hund" (s. Zubatý Sborn. fil. I, 125), schwed. dial. skanga "dumpf dröhnen" u. a., (s. Bugge KZ. XIX, 405 f.)

Avots: ME III, 871


šķibināt

II šķibinât, gew. in der Zstz. apšķibinât, = apšķebinât, Übelkeit, Ekel erregen PS.: dūšu šķibina Lubn., Nötk., Altenwoga, Warkl. Das i hier ist wohl gleichartig mit dem i in vizinât, wozu Le. Gr. 33.

Avots: ME IV, 38


šķilains

šķilaîns,

1) "?": šķilains lūzums A. Brigader Vizb. 82;

2) "kas nav miltains" Erlaa, Peb., nicht weich
Bershof; šķilaini zirņi Erlaa, Jürg., Erbsen, die sich beim Kochen in zwei Hälften gespalten haben Aachof, Sessw., Peb. šķilaina malka N. - Peb., grob gespaltenes Holz; šķilains kuoks N. - Peb., ein leicht spaltbarer Baum.

Avots: ME IV, 39


šļāce

I šļāce,

1) der Tropfen, Spritzer, Wasserstrahl
Wid., (mit à) C., Arrasch, Jürg., (mit à 2 ) Bers., Sessw., (mit â 2 ) Dond.: meitene dabūja lielu šļāci aiz apkakles Brig. Vizb. 18;

2) die Spritze
B. Vēstn.: uguns šļāce Celm.; lietuves šļāce Dr., die Brause der Giesskanne;

3) eine Wasserschnelle
LKVv. Zu šļākt.

Avots: ME IV, 68


sliede

sliẽde Karls., Ruj., Salis, Widdrisch, Siuxt, Selg., Kandau, Nigr., Kursiten, Tr., slìede 2 Kl., Kr., Prl., slìede C., PS., Wolm., Arrasch, Jürg., Ermes,

1) die Spur
U.; das Geleise (vom Wagen od. Schlitten) U.; der Gang, den Menschen od. Tiere im Getreide od. Gras gemacht haben (bei U. der Plur.): sunīšiem sliede pazuduse LP. VI, 941. man kājiņa ieslīdēja ve̦cu ļaužu sliedītē BW. 30659. apkārt kalnu aptecēju ar vizuļu vainadziņu; pakaļ, tautas pa sliedīti, pa vizuļu birumiņu 13325. kuo es ... padarīju nuoiedama druviņā? sliedi vien padarīju nuoiedama, atiedama 28020. kas pļaviņu nuosliedēja? sliede sliedes galiņā. Jāņa bē̦rni nuosliedēja Jāņa zâles lasīdami 32374, 4 var. iedami pa sliedi, kur vīriņš bija kluci vilcis Pas. II, 227. Sprw.: pa iebrauktu sliedi viegli te̦k;

2) Plur. sliẽdes, sliêdes 2 Gr.-Essern, das Geleise der Eisenbahn, die Schienen:
dzelzceļa sliedes Antrop. II, 96. Da le. ie für slav. ĕ in Lehnwörtern sehr fraglich ist, dürfte sliede eher als Erbwort nebst slav. slĕдъ "Spur" und apr. slidenikis "Leithund" zu slids, slidêt gehören.

Avots: ME III, 937, 938


šļūkt

šļùkt C., PS., šļùkt 2 Kl., Kr., Nerft, Preili, Prl., šļûkt 2 Dond., Dunika, Kurs., Līn., AP., Selg., Stenden, Wandsen, Widdrisch, šļūcu,

1) intr., gleiten, rutschen
(mit ù 2 ) Bers., Kalz., Lennew.: skuolē̦ni uz le̦dus šļūc Wessen. sīkiem suolīšiem viņš šļūca nuo viena istabas kakta uz uotru A. XXI, 702. šļūc, šļūc, nuoplēsīsi pastalas! Kurs. šļūkt nuo zirga uz leju Libek Pūķis 36. šļūkt nuo panta zemē Dunika. ļūļa sēd... kumeļā... šļūc zemē, šļūc... istabā! BW. 14447, 1. Daugava šļūca vize̦dama Latv.;

2) tr., fakt. zu šļukt, gleiten machen
U., Bielenstein Holzb. 375: sāka... staigāt greizās kamašas pa grīdu šļūkdams A. XX, 807;

3) spinnen
AP., Nigr., Bl. (mit û 2 ), U., (im VL. gewöhnlich in Verbindung mit vḕrpt): šļūcu, vērpu ē̦rkulīti Biel. 1005. šļūcu,... vērpu... linu kuodeliņu BW. 7907 var, vērpiet..., šļūciet, meitas, piecas spuoles vakarā! VL. aus Memelshof. es tev šļūkšu, es tev vērpšu BW. 13015, 2. māsa auž, māte šļūc, ve̦cā māte šķeterē 7491. Refl. -tiês, = šļūkt 1: lē̦nām... šļūcās uz priekšu... kamaniņas Latv. rati šļūcās pa dubļiem Poruk. viņš šļūcās pa baļķiem Līguotnis Stāsti II, 17. - Subst. šļūkšana,

1) das Gleiten;

2) das Gleitenmachen:
tuo viņa pazina nuo kāju šļūkšanas Upītis St. 29;

3) das Spinnen;
šļūcẽjs,

1) wer gleitet;

2) wer gleiten macht;

3) wer spinnt:
šļūcējiņa, vērpējiņa mana brāļa līgaviņa BW. 21974, 3. Urspr. wohl prs. *šļucu, prt. šļùcu. Zu šļaukt I.

Avots: ME IV, 79


snauciens

snauciêns Bers., = šņàuciêns: šim [tabakas] snaucienu, tam snaucienu, kas gabalu vizināja BW. 34338, 2. Zu šnàukt.

Avots: ME III, 972


sodīt

sùodît, -u oder -ĩju, -ĩju, richten, verdammen, strafen: suodi, dievs, vizulīšus! BW. 13543. nu˙dien saku, suodi, dievs! 14188, 1. visus ar nāvi un uguni suodīdams LP. IV, 148. tev arī ragana jāsuoda Kurbads. sùodāms, strafbar. Refl. -tiês,

1) sich verwiinschen, viel fluchen
U., schimpfen Spr.: suodīties par žīdiem A. XI, 829 (ähnlich XX, 644). tē̦vs rājās un suodījās Duomas III, 778. dieviņš suodās sūtuot sliktu laiku Los. kuo lielies un kuo suodies? Rainis Tie, kas neaizm. 71. "kur tad tie nu citur kā krūmuos?"Alma suodījās (sagte ärgerlich) MWM. VIII, 335;

2) drohen:
ve̦cais reizēm suoduoties viņu vienkārši padzīt A. v. J. 1896, S. 755. Nebst li. sūdyti "richten" aus aruss. судити (als statt u noch ein enges ō gesprochen wurde) "verurteilen, eine Strafe verordnen".

Avots: ME III, 1135



spalgot

spalguôt, hell leuchten (?): kâ aizmirst tuo, kas skaists? viss viņā spalguo, viss viz: ik zieds, ik rīts, ik balss ... Rainis Dz. un d. III 2 , 355.

Avots: EH II, 545


spangains

spañgaîns,

2): spañgainie kruoņi bijuši ar daudz stīdziņām un vizulīšiem augšā Stenden;

3): auch Dunika ("ābuolains, laistīgas krāsas; r. отливом ), NB.; s. dazu P. Šmits RKr. XIV, 7;

4) zottig
Stenden: s. suns, spangaina ce̦pure.

Avots: EH II, 546


spīdene

spīdene, die Maiblume (convallaria majalis L.) Konv. 2 1988, Wid.; vgl. spīdele und spīdzene(s) 2 . spîdêt (li. spindė´ti "glänzen") Wolm., u. a., spidêt PlKur., -u, -ẽju, ein Refl. spīdēties Krišs Laksts 83, glänzen, scheinen, leuchten: saule spīd, die Sonne scheint. meness, zvaigznes spīd, der Mond, die Sterne leuchten. kas tur spīd, kas tur viz...? brāļam spīd stikla luogi BW. 5944. Part. spīduots, -ša U., glänzend: nazis būs spīduots Pas. II, 212. - Subst. spîdê̦tãjs, das Johanniswürmchen (lampyris noctiluca L.). Zu spīst, spuod(r)s, spuožs; vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 664. spend- etwa kontaminiert aus speng- (in le. spīgulis u. a.) und splend- (in lat. splendēre)?

Avots: ME III, 1001


spīgulīte

spīgulīte "?": s., vizbalīte, pirmā puķe pavasari! Tdz. 55882.

Avots: EH II, 553


spirkstēt

spìrkstêt 2 , -u, -ẽju, knistern Schwanb.: mirdz un viz kâ zvaigznes skaistas, it kā kvēlēs gail un spirkst Zvanpūtis. zem mūsu kājām spirkst sausais sniegs R. Kam. 188.

Avots: ME III, 1000


spīteru

spīteru vaiņags, eine Art Kranz unverheirateter Mädchen ("cieti ar sarkanu drēbi apšūti luoki, pie kuriem piestiprināts sudraba brokāts ar vizuļiem un visādu krāsu zīlēm") Hasenp. n. Plutte 64.

Avots: ME III, 1004


sprincelīte

sprincelīte, verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen: šādas, tādas sprincelītes šuoruden vizināja BW. 10608, 1 var.

Avots: ME III, 1020


staltradzis

staltradzis, = briedis, auch in Verbind. mit letzterem; sniega vizmā stāv staltradzis Druva III, 249. staltradži brieži A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 15.

Avots: ME III, 1042


stārste

stā`rste 2 Saikava, Lis., Golg., Selsau, Warkh., stā`rstene 2 Pilda, stā`rsteņš 2 Pilda, stârstelis 2 Dunika, = stērste I; trīs putniņi skaisti dzied...; zīle dzied, stārste ve̦lk, lakstīgala vizināja BW. 2697, 6. Vgl. li. stârta "Goldammer".

Avots: ME III, 1051


štauni

štàuni 2 : "glauni, stalti, le̦pni" (ģerbties, braukt u. c.) Adsel, Alsw., Bers., Erlaa, Kalz., Meiran, Lubn., Stockm.; "cē̦li, slaidi, labi" (izvizināties, dejuot u. c.) Alsw., Mar.

Avots: EH II, 656


straume

stràume Wolm., Serbig., AP., Neuenb., straûme 2 Ruj., Salis, Lin., Iw., stràume 2 KL, Prl., Lös., Preili, strauma Bielenstein Holzb. 630, stràuma 2 Prl., Nerft, Plur. straumi (aus straujumi?), der Strom U., die Strömung; die Stromschnelle Bielenstein Holzb. 636: laiviņā iekšā un laiž pa straumi uz leju LP. IV, 222. meklē tādu lielupīti, kur deviņas straumes te̦k VL. upē metu vaiņadziņu, lai vizina upes straume BW. 6150, l. vē̦rpstuvīte virs ūdeņa līguojās; met, straumīte, maliņā! 1891, 2. upīte, kuŗā tūliņ pēc straumiem se̦kuo dziļas dzelmes A. v. J. 1901, S. 316. asaras straumēm te̦k BW. 17519, 4. (lietus) straumu straumiem, Kaudz. R., in Strömen. gaisa straume A. XX, 267. Nebst li. sriaumė (Miežinis) oder straumuo dass. und gr. ρ'εῦμα "Fiut, Strom" zu straujš (s. dies).

Avots: ME IV, 1082


stulbināt

stul˜binât: (mit ùl 2 ) "maldināt, apdullināt" Lubn., "mulsināt" Odziena, (mit ul˜ ) Schujen, Smilten, "stulbu padarīt" (mit ùl 2 ) PV., (mit ùl) Nötk.; spuožās vizmas stulbināta, galva nuoslīgst apskurbusi Rainis Dz. un d. III 2 , 15.

Avots: EH II, 594


sunītis

sunĩtis (li. šunýtis),

1) Deminutiv zu suns, Hund;

2) s. sunīši;

3) eine Art Raupen:
brūni pūkainuos (kāpurus) saucām par sunīšiem Brigader Vizb. 80; dieva sunītis Etn. IV, 63, = dievsunĩtis 1;

4) ein Hölzchen, auf das ein Knäuel gewickelt wird
Segewold, St., Garnflöte, Violchen Bielenstein Holzb. 3891 (mit Abbild.); Plur. sunīši "vairāki kuociņi pie nītīm aude̦klu aužuot" Mar. n. RKr. XV, 138.

Avots: ME III, 1122


surba

surba, surbe, surbiņa 2 Sessau, ein Weniges von Flüssigkeiten Plūd. LR. IV, 127, Naud.: paduod vēl kādu surbu Alm. Kaislību varā 79. ne surbas (dzeršanai)! De̦glavs Rīga II, 1, 440. nav vairs ne surbes II, 2, 799. kafijas laikā, kur taču ar pats nabadziņš savu surbiņu uzsilduot A. 1892, I, 265. ne˙vienas surbiņas vairs jums neduošu Brigader Vizb. 75. tie tai būtu kādu ūdens lāsīt[i] jeb alus surbīt[i] priekšā cē̦luši Manz. Post. I, 161. viena vīna uoga uotrai savu lāsu un surbiņu duod 375. nedabū ne kumuosu, ne surbu II, 22. surbiņu ūdens 250. Zu sarbt.

Avots: ME III, 1124


švempties

švem̂ptiês 2 N.-Bartau, = svempties I, sich schwerfällig setzen; sich langsam vorwärtsbewegen N.-Bergfried: viņš vairs nešvempās vis uz pirmā kalna A. Brig. Vizb. 83.

Avots: ME IV, 115



tālu

tâlu (li. tolu) AP., Bers., Drosth., Kl., Neuenb., PS., Schujen, Sessw., Warkl., Wolm., Wolmarshof, (mit â 2) Dunika, Līn., Nigr., tālu Spr., Memelshof, tâļu 2 PlKur., Līn., Ruj., tāļu U., tâli Bers., N.-Rosen, Preili, Schwanb., Selsau, Sessw., (mit â 2) Dond., tāli Spr., Memelshof, tâļi Gr.-Buschh., Prl., (mit â 2) Salis, tàļi 2 Eversmuiža n. FBR. VI, 41, tāļi U., Adv., weit, fern (lokal und temporal): mēs iesim ļuoti tāļu nuo jums Glück Josuus 9, 22. tāļu dzirdē̦ts tapa Nehem. 12, 43. tāļi jāmeklē V. Mos. 30. Sprw.: kas tāļāk iet, tas vairāk zin RKr. VI, 889. tautas mauca, tālu (tāļu) nesa BW. 6387. ņem, dieviņ, mani mazu, tālu (Var.: tāļu; = da ich fern bin von...) tē̦va, māmulītes 27871. nav vairs tāļu tā dieniņa 6193, I. un kâ tad bij tāļāk? Kaudz. M. 315. kad tik tāļu jau ir, tad... LP.IV, 26. spīdi, vizi lielu tālu, manu... vaiņadzīn! RKr. XIX, 112 (aus Plm.). vis˙apkārt lielu tāļu bij mežs Lautb. Luomi 70.

Avots: ME IV, 146


tie

II tiê, Adv.,

1) = tur, dort PlKur. (mit 2 ), Pas. VI, 147, Eversmuiža n. FBR. VI, 41, Domopol, Nötk., Serbigal: iegāja . . . mežā. tie nebija ni˙viena dzīvuotāja Pas. IV, 18 (aus Ružina). kad tu pieiesi pi . . . pils, tie stāvēs zirgs 20. tie jis vēl tagan 83 (aus Malta). kas tie (Var.: tur) spīd, kas tie viz tīrumiņa galiņā? BW. 5944, 3 var. judrītēm tie ūzaugti! Mag. VIII, № 977 (aus Goldingen). kur šie aizgāja? eku tie viņi aiziet Nötk.;

2) = turp, dorthin Ve̦c-Zvidzine, (mit 2 ) N.-Bartau, Schnehpeln, Wain.: ej tie! geh dorthin!

3) cik tie, wieviel; eine Zeitlang; eine gewisse Strecke:
jie staigāja, staigāja, nevar zināt, cik tie dienu, var˙būt arī gadu Pas. IV, 18 (aus Ružina). cik tie pēc nāves tē̦va dē̦ls padzīvuoja viens pats; tad sa-duomāja . . . 79 (aus Malta). cik tie ceļavīrs gāja, bet jau cieši piekusa 82. S. Le. Gr. § 474; ein li. tie (?) "dort" bei Dorič Lit. Mitt. VI, 27.

Avots: ME IV, 208, 209


tīt

tît (li. tìnti "schwellen") KL, Lös., Nerft, Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, Wolm., (mit î 2 ) AP., BL, Iw., Līn., Ruj., tĩt Salis, tīti PlKur., Praes. tinu od. tiņu (Adsel, Siuxt, Stenden u. a.), Praet. tinu, winden, wickeln, flechten U.: dziju Grünh. u. a. meitene tina dziju gabaluos Dtcm. pas. v. l, 62. tīt bē̦rnu, ein Kind in Windeln wickeln. sniegā tīti krumi Vēr. l, 1297. visums bija tīts... tumsībā SDP. VllI, 97. Refl. -tiês,

1) sich winden, sich wickelu, sich einwickeln:
tinies... zīda ritultiņā! Br. 1. tinies ze̦lta rultītī! 34. kuo tinies kâ ē̦rkulis! 24. tinies kâ pakulu kuodaliņa! 34. kâ vista tinas pa pakulām RKr. VI, 1015. čūska riteņu riteņiem tīdanuīs LP. VII, 485. liepa auga ar uozuolu zariņiem tīdamies (Var.: grìezdamās) BW. 22417. man izauga gari mativizbulē tīdamies 5498 var. tīties skrandās Kundziņ Vecais Stenders 8. še jums apse̦ga, tinaties, raustāties ar tuo! LP. V, 10. (fig.) miegs tinas ap acīm;

2) pa kājām tīties, im Wege sein:
Ķencis uzkliedza, lai netinuoties pa kājām Kaudz. M. 146;

3) mit jem. Umgang haben, sich mit jem. einlassen
U.; sich mit etwas abgeben, beschäftigen Celm.: meitiņ..., ar puišiem netinies! BW. 6596. apsuolies ar viņu vairs netīties! Blaum. kad tu vairs ar neskaidriem cilvē̦kiem netītuos Neik. 30. gar puišiem tīties LP. 11, 69, es netinuos gar uotru MWM. tie vīri ir avju gani, juo tie ir vīri, kas ar luopiem tiņas (die mit Vieh umgehen) Glück I Mos. 46, 32. tinās ar viltību (gehen mit Lügen um) Jerem. 23, 14. es vairs ar mē̦liem netīšuos Blaum. Subst. tîšana, das Winden, Wickeln bē̦rnu tīšanu Janš. Mežv. ļ. II, 390; tîšanâs,

1) das Sichwinden, Sichwickeln;

2) das Sichabgeben (mit etwas), Verkehren;
tinums, das einmalige, vollendete Winden, Wickeln; das Resultat des Windens, Wickelns; tinẽjs,

1) wer windet, wickelt;

2) ābuoļu tinējs, carpocapsa pomonella; plūmju tinējs, carpocapsa funebrana; riņķu tinējs, gastropacha neustria Balt. lauksaimnieks. Nebst tanis, tina I, tiņa, tìkls, tiêvs und li. tãnas "Geschwulst"
zu slav. teneto "Netz", ai. tanōti "dehnt (sich), spannt, zieht auf (ein Gewebe)", npers. tanīδan "drehen, spinnen", gr. τείνω, lat. tendō "dehne, strecke", got. ƥanjan "dehnen", ahd. donēn "sich spannen", ae. ƥindan "schwellen", gr. τόνος "Spannung", τάσις "Dehnung", air. tan "Zeit", lat. tenus, ai. tánti-ḥ "Schnur" u. a., s. Lidén IF. XIX, 332, Persson Beitr. 412 f, und 870 2 , Boisacq Dict. 947 f., Walde Wrtb z 771 f., Trautmann Wrtb. 323, Būga KSn. I, 293.

Avots: ME IV, 205, 206


trizuļot

II trizuļuôt,

1) = vizu%C4%BCu%C3%B4t">vizuļuôt, funkeln Bers., Schwitten, Wid., funkelnd zittern, flimmern Sessw., kräuseln Zeif: III, 3, 197: karstās vasaras dienas gaiss trizuļuo Lubn., Alksn.-Zund. vārpas vē̦smā trizuļuo Aus. I, 11;

2) "?": nevarīgi trizuļuoja... zvana sitieni Brigader Daugava I, 1217. dažādā stiprumā trizuļuojuošais... mūzikas viļņuojums Veselis Tīr. ļaudis. uz sejas re̦dz tūdaļ tam trizuļuojam Bārda Zem. d. 248.

Avots: ME IV, 239


tumšbrūns

tùmšbrūns, dunkelbraun U.: tumšbrūnie mati A. Brigader Vizb. 26.

Avots: ME IV, 263


turelis

turelis,

1) turelis Pe̦nkule, turēlis Lubn., = tureklis: izkaptīm, arkliem, lāpstām ir tureļi Pe̦nkule. spīdekli, kas nuo kakta leņķa ar izliektu tureli liecās pār galdu A. Brigader Daugava 1. 569. turelis nuomaukts un lākturis pagultē Vizb. 70. sāls buncim ir turelītis Siuxt;

2) (f. -ele) "ein Kind, das gern, um Erwachsenen zu helfen, etwas ha1ten (reichen) will"
Laud.: ej nu pruojām, turelis tāds! Laud.

Avots: ME IV, 268


ūdris

ûdris AP., Arrasch, Bers., Drosth., Golg., Kl., Mahlup, Meiran, Neuenb., N.-Rosen, Saikava, Schwanb., ûdris 2 Bauske, Gr.-Essern, Pankelhof, Selg., Siuxt, ûdrs (li. údras, n. pl. ūdraĩ Tiž. II, 474) Jürg., Prl., PS., Sessw., Sonnaxt, Wolmarshof, ûdrs 2 Dond., Dunika, Iw., Līn., Nigr., Stenden, Wandsen, Widdrisch, ūdrs U., Memelshof, die Fischotter (lutra vulgaris Erxl.): ūdri, ūdri, bebri, bebri, duod man savu kažuociņu! BW. 30437, 5. ūdra svārki 22353, 1. saķē̦ruši me̦lnu ūdri 24692. ūdrīt[i]s (Var.: ūdriņš) savu līgaviņu straumītē vizināja 30595. - purvu ūdrs, der Nerz V. Nebst li. údra, apr. udro, slav. vydra, an. otr, av. udra- "Otter", gr. ύ'δρος oder ύ'δρᾱ "Wasserschlange" und ai. udrá-ḥ "ein Wassertier" zu ai. ud(a)n- usw. "Wasser" bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 252 f.

Avots: ME IV, 406


upe

upe (li. ùpė "der F1uss"), ein Demin. upele Vēr. I, 776, der Fluss, der Bach U.: strauja upe te̦k BW. 7860. šaura tā upīte (Var.: upiņa aus Sassm.), juo tā šaura, juo uolaina 7861, 1. kur upīte galu ņēme 8560 var. nuo de̦guna tūdaļ ar upīti iztecēja asinis A. XI, 105. upe viz Kra. Vīt. 1. - upes puķe, Laichkraut (potamogeton L.) RKr. II, 76. upes svilpis, Flussufer - Läufer (totanils). Wohl zu apr. wupyan "Wolke" (zur Bed. vgl. ir. snuadh "Fluss": kymr. nudd "Nebel" ) u. a., s. FBR. VIII, 53, Fortunatov Sāmav. 139, Loewenthai KZ. LV, 5, Berneker KZ. LVII, 249; anders Būga KSn. I, 296. Vgl. auch Scheftelowitz IF. XLVI, 2501 (zu aksl. vapa "Teich", wie vor ihm auch schon Fortunatov 1. c., und av. vafra- "Schnee"). Auf ein dem apr. ape "Fluss" entsprechendes Wort deutet noch "Berszapen becke" (heute: Bērz-pe) in Letgallen Livl. Güterurk. I, № 415 (v. J. 1464), s. anch Bielenstein, Grenzen 344.

Avots: ME IV, 300


uzkabe

uzkabe,* ‡

2) "?": paņemt līdz visus vizuļus, ... tâ˙pat arī citu uzkabi A. Iksēns Makšķernieka piezīmes 8.

Avots: EH II, 724


uzvižņot

uzvižņuôt, = uzvizêt 2: akā bij ūdens uzvižņuojis Ramkau.

Avots: EH II, 739


vainags

vàinags AP., Ramkau, vainags Kl., vàinags 2 Fest., Kl., Saikava, Sessw., vainags 2 Ob.-Bartau, vainags U., vàinaks AP., vàinaks 2 Bers., Oknist, vainaks Manz., St., U., Saikava, vaiņags C., Nitau, PS., vaĩņags Zabeln, vàiņags 2 Erlaa, Prl., vaîņags 2 Bl., Dunika, Sassm., Tr., Wahnen, Wandsen, vaiņags Glück, L., Bielenstein Holzb. 366, 700, Memelshof, vaîņaks Serbigal, vàiņaks 2 Golg., Lös., vaîņaks 2 Gramsden, Nigr,, Rutzau, vaîņuks A.-Laitzen, Kl.-Laitzen, vàiņuks 2 Zvirgzdine, vaîņuks 2 Kalleten, vàiņugs 2 Zvirgzdine, vaiņugs BW. 6198, 5 var., Demin. vainedziņš BW. 14347, 2 var. (aus Stockm.), vainedziņš 5851 (aus Selsau), vaineciņš 6100, 3 var. (aus Lennew.), vaineciņš 5869 var. (aus Saussen), Demin. verächtl. vaiņaķelis Janš. Bandavā I, 207,

1) der Kranz; die Krone; der Kranz, die Mädchenkrone, Kopfschmuck, den die Unverheiratete trägt und der als Zeichen der Jungfräulichkeit gilt (im VL. Schmuck und Symbol der Jungfrau):
vainagu vīt, pīt, darināt, darīt, einen Kranz flechten, anfertigen. vīt vaiņaga Aus. I, 33, zum Kranz flechten. apzeltīti vaiņadzini BW. 6044 var. auzu salmu vaiņadziņš 6044. bē̦rzu lapu vainadziņš A. 268. krūkļu vaiņadziņš BW. 6044, 3. misiņa vainaks Manz. Phraseol. XIX. vainaks ar spangām (mit Spangen) ebenda. vainaks nuo saŗiem (von Pferdehaaren) ebenda, saru vaiņadziņi BW. 6044. rūšu vaiņaks Kra. Vīt. 157. ruožu vainadziņu BW. 14347. skārda vainadziņš 5944. vaŗa vainadziņu (Var.: vaŗa kalts vaiņadziņš) 6044, 1. vizuļu vaiņagi A. XX, 713. zīžu vaiņadziņu BW. 24618, 1 (ähnlich: 6044, 3). ziedu vainadziņi 6044 var. man deviņi vainadziņi: trīs bij zīļu, trīs kauliņu, trīs dze̦ltanu vizulīšu 5831. es nuoviju vaiņedziņu nuo deviņi zemenāji 5851 (ähntich: 5852; 5853). es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu 5856. es nuoviju vaiņadziņu visādām lapiņām; ziedēj[a] mans vaiņadziņš visādiem ziediņiem 5859. kārtām šuvu vaiņadziņu, burdītēm darināju 5931. platu pirka vaiņadziņu 5700, kuplu pirku, darināju ve̦damuo (Var.: ejamuo, izejamu) vainadziņu (den Brautkranz) 6104, 3 (ähnlich: 24253). brūtei divi vaiņagi, mazais un lielais. ar mazuo meita tuop iesvētīta, kâ arī salaulāta. ja meitai bijis bē̦rns, tad pie lauiāšanas mazā vaiņaga vietā lietuo lieluo A. v. J. 1896, S. 163 (Infl.). guodīga meita priecādamies savu vainaku ne̦s Manz. Post. I, 219. meita vēl vainakā, sie ist eine Jungfrau U. vaiņaga (vainaka St.) meita L., eine reine Jungfer. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā (Var.: paliek meitu kārtiņā; bleibt [lange] unverheiratet) BW. 11700 var. nevēklītis kājas ava uz tā mana vainaciņa (gedachte um mich zu freien) Biel. 2324. es nekāršu šūpulīti vainadziņu valkādama (ich werde kein uneheliches Kind haben) BW. piel. 2 6599, 3, ja par kādu jaunavu teic, ka tai vairs nav vainadziņa, tad tas nuozīmē, ka tā zaudējusi savu jaunavas guodu Plutte 63. meita savu vainaku zaudējusi St., das Mädchen ist zu Fall gekommen. tai meitai jau divi vaiņaga bē̦rni (uneheliche Kinder) Sassm. n. RKr. XVII, 61. vaiņaga vīlējs LP. VI, 340, der Verführer. - galvā tai e̦suot nemirstības vaiņaks Pas. IV, 393 (aus Serbigal). balti putu vaiņagi (Schaumkronen) Vēr. II, 258;

2) jede der über dem Grundbalken liegenden Wandbalkenreihen eines Gebäudes
Bielenstein Holzb. 86 (im Plur. vainaki): četri caur pakšiem sasieti baļķi iztaisa vaiņagu B. Vēstn. 1895, No 86. pirmais vaiņags atruodas taisni uz zemes ebenda. pirmā vaiņaga baļķus sauc par pamatnicām ebenda. viņš cēla vaiņagu pēc vaiņaga Vēr. II, 1369. vaiņagu pēc vaiņaga pacēlās aiz˙vien augstāk jaunais nams A. v. J. 1896, S. 134. kurzemnieku istabas augstums ir kādi desmit baļķu vaiņagi Plutte 83. virs augstiem akmeņiem stūŗuos uzcirsti daži vaiņagi baļķu Zalktis I, 58. liek ... 4 baļķus pirmam vaiņakam RKr. XI, 84. lai baļķus varē̦tu iebūvēt . . vaiņakā ebenda;

3) der Umlauf oder Kranz am Rade
St.;

4) kakla vaiņags, das Schlüsselbein
Brasche. Nebst li. vainìkas und slav. věnьcь "Kranz" (als Ableitungen von einem kürzern Nomen, vgl. poln. wian und r. вѣнъ "Kranz") zu vît "flechten, winden".

Avots: ME IV, 438, 439


vārdzināt

vãrdzinā`t (li. várginti "quälen") AP., Arrasch, C., Frauenb., Jürg., Pankelhof, Ramelshof, Salis, Siuxt, Widdrisch, Wolm., (mit ā`r 2 ) Kl., (mit âr 2 ) Dond., Selg., Siuxt, Wandsen, quälen, abmergeln, herunterbringen, Herzeleid antun U.: ne es ietu sav[u] mūžiņu pie nelieša vārdzināt BW. 10125. ai, kundziņ, tu mūs grūti vārdzināji 608. kunga rijas vārdze̦n[a] man[u] bāleliņ[u] 31542, 1. bē̦rni... dziesmu vārdzināt vārdzināja: ielikuši vīzītē pa istabu vizināja 1016. kaķis vārdzina peli Dond. Janci, kamdēļ kaķi vārdzini? ebenda. ka dievs viņu nevārdzinātu (siechen lassen) ilgi, bet sauktu pruojām! Frauenb. Refl. -tiês, sich quälen, sich abmergeln: šuo grūtu dar buošanu ir dievs... cilvē̦ku bē̦rniem uzlicis, ka... būs vārdzināties Glück Pred. Sal. 1, 13.

Avots: ME IV, 502, 503


vārstākslis

vãrtâkslis Nigr., = vārtīkls: pa rugāju laukiem saulē... vizēja... daudzums vārtakšļu Janš. Čāp. 17.

Avots: ME IV, 510


vasara

vasara: le̦pna (= audzelīga) v. Frauenb.; sausa būs šī v. BW. 34713. vasariņa - laba sieva 27949. lei v., kam v., mūsu tē̦vam vasariņa: tam salūza ... vāģi vasariņu (= vasaras ražu) vizinuot VL. aus Saikava.

Avots: EH II, 759


vērzeles

vẽrzeles: auch Blieden, Grob., Iw., Rutzau; Demin. vērzelītes BW. 17889, 3; divkārt manu augumiņu vērzelēs ("?") vizināja 27465. Auch der Sing.; seši zirgi vērzelē ("?") BW. I, S. 884, № 13281; ‡

2) Hosenträger
Rutzau. Aus nd. värsel "Vordersiele" nach Sehwers Unters. 157.

Avots: EH II, 779


vidus

vidus (li. vidùs "das Innere", ae. widu, air. fid "Wald"), dial, vids, Demin. vidiņš, vidutiņš,

1) die Mitte; das Mittelstück; das Innere
U.: nuo tā paša (sc.: uozuoliņa) vidutiņa (Var.: viducīša, viduklīša) māsiņai pūra skapi (sc.: daru) BW. 30563 var. Sprw.: kuo līdz lieli gurķi, kad tukši vidi Br. sak. v. 424. tev tās malas, man tie vidi (von Kartoffeln) LP. VII, 266. puķes dze̦ltaniem ziediņiern, sarkaniem vidiņiem BW. 2158. niedra zied e̦ze̦ra vidiņā 11059, 5 var. dārzeņā, . . . ruožu videņā 13250, 28. dzīvuoju ļaunu ļaužu vidiņā (Var.: starpiņā) 9085, 1. raud . . . puišķins lielu karu videņā 32178, 3. izvē̦lē̦tu . .. vienu nuo mūsu vidus Alm. Kaislību varā 137. tu pacēli tur akmeni kâ vidu Lautb. Vidv. 14. vidu zeme St., Mittelland (nicht zu hart, nicht zu weich). Sprw.: kas vidū, tuo vilks pirmuo ņe̦m Br. sak. v. 1403. vidū guitā iegulēju, negulēju maliņā Bl. t. dz. 664. vidū lauza zuobentiņu BW. 17450. vis˙apkārt ze̦lta migla, viduo saule vizuļuoja 6318 var. pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidū (Var.: vidus laikā) ... vainadziņš 24739, 9. vidū sacīt (dazwischensagen, -reden) Kaudz. M. 41. nemaisies ar saviem stāstiem vidū! 325. pa vidam,

a) mittendrin, dazwischen:
pa vidam . . . bijuši arī mūsu zaķi Upīte Medn. laiki 90;

b) pa vidu U., mittelmässig, halbwegs:
ļaužu bija pa vidam (nicht viel und nicht wenig) A. v. J. 1897, S. 87. pa vidiem,

a) dazwischen:
duodat man alu dzert, pa vidiem brandaviņu! BW. 19583, pa vidiem netrūka . . . dziesmu Kaudz. M. 120. kuo nu stāsti . . . niekus pa vidiem? 323; in der Verbind. pa vidiem iet, (Frieden) vermitteln Spr. - dienas vidus,

a) die Mittagszeit;

b) der Süden
U.; nakts vidus, Mitternacht Manz., die Mitte der Nacht: ap nakts vidu lielais piecēlies LP. VI, 437;

2) der mittlere Teil des Rumpfes, die Taille; der Bauch
Frauenb.: saņēma ķēniņa meitu pa vidu LP. V, 276. sagrāba jaunkungu pa vidu VI, 61. sirds manā vidū le̦c St., das Herz wallet mir im Leibe. man vidu griêž tâ kâ ar nazi (von starken Bauchschmerzen gesagt) Frauenb. bē̦rnam ciets vidus JK. VI, 51. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Br. 4;

3) die Gegend
U.: mūsu vidū, in unserer Gegend U. lai nāk Rīgas zeltenītes šai viduo (Var.: zemē) sluotas griêzt BW. 11055 var. uz svešu, nepazīstamu vidu Pas. II, 158. ļaužu vidus, eine stark bewohnte Gegend Mag. IV, 2, 155. dažāduos viduos par tuo ir dažādas duomas Pūrs II, 66. aizgāja uz citu vidu dzīvuot LP. VII, 336. nedrīkstuot . . . gabalu . . . izplūkt vidu vidiem (stellenweise, hier und da) Etn. II, 73;

4) Plur. vidi, der Unterleib, das Innere des Leibes
U., Spr., Memelshof, Oknist; das Eingeweide Nerft: ar vidiem nežē̦luosities vairs Ar. sieviņa tur viduos dabūja samaitāties Lapsa-Kūm. 109. pietaisīt vidus, sich satt essen Nerft. spudiņu vāra nuo liellopu vai cūku vidiem (iekšām) Etn. I, 19. Vgl. dazu Būga KSn. I, 260, Trautmann Wrtb. 358, Fick Wrtb. III 4, 411 l, Bugge PФB. XXI, 427 f., Fay AJPh. XXVI, 382, Pedersen KZ. XXXVIII, 374, Walde Vrgl. Wrtb. I, 239 f. und 314. Der zweite Teil von le. sausviedis (s. dies) könnte aber zur Wurzel von vĩst "welken" gehören; und apr. widus (mit ī ?) "Naht im Stiefel", das von Pedersen 1. c. u. a. ebenfalls hierhergestetlt ist, gehört vielleicht eher zu le. vît.

Avots: ME IV, 580, 581


vidzēt

vidzêt, -u, -ẽju, = viz%C3%AAt">vizêt, leuchten, fun keln: vidz kâ dimants Sassm. n. RKr. XVII, 63. vidzu vidz ezeriņš sīkajām raudiņām BW. 6206. kas spīdēja, kas vidzēja viņā lauka galiņā? 10033, 2 var.

Avots: ME IV, 581


vidzināt

III vidzinât, kutschen Mag. IV, 2, 155, U., = vizin%C3%A2t">vizinât: pirkšu kumeliņu, tad es tevi vidzināšu (Var.: vize̦nāšu) BW. 11270 var.

Avots: ME IV, 581


vidžināt

vidžinât U., Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, N.-Peb., Nötk., singen, zwitschern (von Vögeln): strazds vidžina Celm. bezdelīga vidžina Frauenb., Etn. II, 51. vāluodze vidžina Etn. II, 51. lakstīgala vidžināja (Var.: vizināja) BW. 2697, 2. zvirbuļi . . . vidžina Purap. Kkt. 14. putni vidžināja Daugava I, 991. Mada tâ runā, kâ bezdelīga vidžina (von einer feinen Mädchenstimme gesagt) Frauenb.

Avots: ME IV, 581, 582


viezēt

viezêt, -u, -ēju, = viz%C3%AAt">vizêt: viezēt viez (Var.: vizuo, mirdz) ezeriņš sīkajām raudiņām BW. 21647, I.

Avots: ME IV, 674


vijole

IV vijuole "?": skan vijuoļu (Var.: vizuļu) vainadziņš BW. piel . 2 5631.

Avots: ME IV, 583


vikse

I vikse Ahs., vikss Bewern, das Riedgras; viksa Usmaiten, eine dem Riedgras ähnliche Sumpfpflanze; vikse Modohn, eine Pflanze mit langen (Kalmusblättern ähnlichen) Blättern, die an feuchten Stellen wächst: vikse aug strautuos Ahs. n. RKr. XVII, 63. Zunächst jedenfalls zu li. viksvà (vikšvà) "Spitzgras" (le. vikse aus *viksve?) und vìkšris "Sandriedgras", die von Brückner Gesch. d. idg. Sprw. Il, 3, 82 direkt zu slav. višь "Sumpfgras" gestellt sind. Li.-le. viks- aber dürfte hier (nach Būga KSn. I, 301) aus visk- umgestellt sein und zu li. vizgà "minkšta, į saĩdrį panaši žolė" gehören; dies vis-k- (vis-g-) kann dann zu slav. višь, apr. wissene "Porsch", ahd. wisa "Wiese" u. a. gestellt werden.

Avots: ME IV, 584


viņpusē

viņpusē, auf der anderen Seite: viņpusē Daugavai BW. 256, 1. virsgals viņpusē satrenējis A. Brigader Vizb. 83.

Avots: ME IV, 601


virzele

virzele, = virzeles (?): kad bij mans augumiņš virzelē vizināts? BW. 27491, 1.

Avots: EH II, 789


virzēt

III vir̃zêt Wandsen, -ẽju, sich mit dünnem Eis überziehen: ūdens jau virzē Wandsen. Erinnert einigermassen an (ap)vizêt.

Avots: ME IV, 619



vistene

II vistene,

1) die Rauschbeere (empetrum nigrum
L.) U., Mag. IV, 2, 66; RKr. II, 70; Konv. 2 393, Autz, Dond., Gramsden, Kl.-Irben, Mar., Neuhausen, Rutzau, Schnehpeln, Sīkrags, Usmaiten, Wandsen; vistenes, rubus areticus Wid.; eine Beerenart Gramsden: cik daudz... brūkleņu un visteņu mātaru Janš. Dzimtene V, 219;

2) ein hellgelber essbarer Pilz
A.-Autz, Amboten, Behnen, Fockenhof, Frauenb., Grenzhof, Grünh., Pankelhof, Schrunden, Schwarden, Ukri, Wolgund;

3) "weisse Anemone
(vizbulis)" Nötk. Doch wuhl zu vista.

Avots: ME IV, 626


visuļi

visuļi (fälschliclt für vizuļi?) St., U., Flitter, Goldlahn.

Avots: ME IV, 627


vīzēt

I vīzêt, -u, -ēju, = vizêt

I: kas tur spid, kas tur vīz? BW. 28011, 1 var. lai vīz mans vainadzinš kâ saulīt[e] un mēnestiņš 32440, 1. kâ saulīte vīzē̦dama (Var.: vizuodama ) 15959 var.

Avots: ME IV, 650


vižināt

I vižinât, ‡ Refl. -tiês Skaista, = vizinâtiês.

Avots: EH II, 791


vižināt

I vižinât, = vizin%C4%81t">vizināt I 1 Bauske, Gr.Buschhof, Kaltenhrunn, Oknist, Wessen: kas kait meitu māmiņai? znuoti, draugi vižināja (Var.: vizināja) BW.23609,8 var. es var[u] meitas vižināt (Var.: vizināt) 29709, 2 var. grūti... kumeļam jauni rati vižināt 23757, 4. ūdens viegli vižināja (Var.: vizināja, nesa) 19903, 2 var. viegli gribi vižināma (Var.: vizināma) 9267 var.

Avots: ME IV, 632


vižināt

III vižinât, zwitschern Kokn., Meselau, N.-Schwanb.. Slockm.: stāstīja... cita citai vižinādamas par kaut kuo bezdelīgas MWM. VII, 241. Vgl. vizinât III.

Avots: ME IV, 633



vižņi

vižņi Erlaa, Kokn. und Peb. n. U., Aiviekste, Arrasch, C., Frauenb., KatrE., Kreuzb., Lis., Lubn., Ramkau, Saikava, Salis, Schwanb., Selsau, Sessw., = vizas">vizas, viznes">viznes: nuoskatījies le̦dus vižņu iešanā A. v. J. 1896, S. 656. laistās saulē vižņi MWM. X, 243. ūdens krūzē pārvilkās ar vižņiem A. v. J. 1899, S. 262.

Avots: ME IV, 633


vižņot

I vižņuôt, = vizn%C3%AEt">viznît II: ūdens sāk vižņuot Baltpurviņš f, 30, AP., Arrasch, Bers., C., Jummardehn, Lubn., Saikava, Sessw.

Avots: ME IV, 633





vuzināt

vuzinât Tdz. 50264 (aus Preiļi), = vizinât I 1.

Avots: EH II, 799



zaigot

zaiguôt, leuchten, scheinen, (in Schujen in mehrern Farben) schimmern, flimmern Erlaa, Lub., Lubn., Meiran, Nötk., Schujen, (mit ) Assiten, Burtn., Fockenhof, Frauenb., Gotthardsberg, Neuhausen, N.-Peb., Ruj., Schibbenhof, Schwarden, Schwitten, Smilt., Trik., Ukri, Windau, Wirgen, (mit ài 2 ) Bers., Lennew., Vīt., (mit ) Fehgen, Kokn., Laud., (mit 2 ) Grenzhof: e̦zars zaiguo Bers., Trik., ūdens zaiguo (von stehendem Wasser gesagt) Ruj. ūdens zaiguo, ja viņā iespīd saule Neuhausen. debess zaiguo Schwitten. zvaigzne krīt zaiguodama N.-Peb. sniegs zaiguo Assiten, Fockenhof u. a. le̦dus zaiguo Lubn., Ukri u. a. apzeltītais baznīcas tuornis sauli = zaiguo Vīt. zīda audumi zaiguo Lennew. apsarmuojušuo kuoku zaruos sāka zaiguot... dzirksteles Saul. JR. IV, 49. nuora balti zaiguo rasas putekļuos Vēr. I, 1157. marguojat, zaiguojat,... viļņi! JR. IV, 142. spilgtā gaismā acīs sāk zaiguot N.Peb. acis zaiguoja vien Saul. I, 140. vaigi... zaiguoja zilgani sārtās krāsās III, 102. brauksim tâ, ka lai visi meži zaiguo! (d. h. sehr schnell) Frauenb. (fig.) humōrs zaiguo Vēr. I, 694. Refl. -tiês, schimmern, leuchten, flimmern Lems. n. U., Nötk., (mit ) Ruj., (mit ài 2 ) Vīt., "durch etwas hindurchschimmern" (mit ) N.-Peb.: dārgakmeņa gre̦dze̦ns pirkstā zaiguojās vien Vīt. tâ ka zaiguojas priekš acīm, so, dass es vor den Augen flimmert U. vizulīši krāsu krāsās zaiguojas Apsk. v. J. 1903, S. 300. gaisma zaiguojas caur luogu N.-Peb. ruoze smaržā un krāsās zaiguojas, mirdz MWM. v. J. 1899, S. 345.

Avots: ME IV, 681



zalgot

zalguôt,

1) zal˜guôt Arrasch, Jürg., Nötk., zàlguôt A.-Ottenhof, zalˆguôt Bers., zàlguôt 2 Golg., Gr.-Buschh., Jummardehn, Kaltenbrunn, KatrE., Lis., Mahlup, Oknist, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Vīt., Warkh., zalˆguôt 2 Grenzhof, zalguôt Spr., Erlaa, Frauenb., Wessen, zalgât Wessen, (mit àl 2 ) Kaltenbrunn, auch refl. zalguôtiês, leuchten, schimmern, schillern;
zàlguôt 2 Vīt., grün leuchten: purvā rāvas ūdens zalguo Golg. u. a. eļļa zalguo ūdenī Frauenb., Golg. gaiļa spalvas zalguo Jürg. medņa kakls zalguo Saikava, Warkh. nāk gaismiņa zalguodama (Var.: vizē̦dama) BW. 30903, 2. debess zalguoja vienās zvaigznēs A.v. J. 1899, S. 123. pie debesīm zalguojās zvaigznes JR. IV, 122. me̦lnie strazdi, spalviņām zalguojuot, te̦kāja... V, 60. burbulis, kurš kâ dārgakmens zalguo visās krāsās III, 30, ka[d] nuopucēju naudu, net zalgā Kaltenbrunn. rati bija nuolakuoti, ka zalguoja vien A. v. J. 1896, 526. spīguļuo saulē un zalguo 1897, S. 375. mirdz ūdenī·, zalguo un dzirkst Sudr. E. tā zaiguo un zalguo un zvīļuo zili ze̦ltainām ugunĩm A. XX, 690. zalguo Vidusjūr,ā salas Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 301. Mīcei zalguoja skats Apsk. v. J. 1903, S. 376. rudzu lauks jau pa gabalu zalguoja kâ spilgts zaļš deķis Vīt.;

2) "?": manas smadzenes zalguoja Vēr. II, 1261.

Avots: ME IV, 684


žaut

I žaût (li. džiáuti "zum Trocknen hinhängen" ) C., Lis., Lös., Wolm., (mit 2 ) Dunika, Frauenb., Praes. žaûju od. žaûnu, Praet. žâvu, trocknen (tr.) U., zum Trocknen aushängen (unbek. in Adl., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Meiran, Memelshof, Oknist, Saikava, Schwanb., Zvirgzdine, wo dafür izkārt): izgrìezusi veļu un aizgājusi žaut A. Brigader Vizb. 55. žvejnieks... žavis vabās savus tīklus LP. VI, 1, 167. žaun sudraba bērziņā! BW. 5036, 7. Nebst žavêt, žâvêt, žût u. a. und li. džiovà oder džiūtìs "Schwindsucht" u. a. vermutlich zu ahd. tawalōn "hinschwinden, hinsterben", an. do` "wurde gefühllos" (von Gliedern), ahd. touwen, and. dōian "sterben", got. dauƥs "tot", diwans "sterblich" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 835). Die Urbed. der Wurzel wäre dann etwa: austrocknen, verdorren, erstarren.

Avots: ME IV, 792, 793


zeltnesis

zeltnesis,

2): ieraudzīja zeltnesī vizam ... gre̦dze̦nu Veselis Cilv. sac. 25.

Avots: EH II, 804


zeltot

zè̦ltuôt Dr. = zèltît 1 vergolden; goldig leuchten machen: saules stari ze̦ltuoja lielu četrrūtaiņu laukumu Vēr. II, 1195. vidū šuva sav[u] sirsniņu, iekšā krustu ze̦ltuodama BW. 31945. Refl. -tiês, goldig leuchten Wid.: zâlē ze̦ltuojās vizbuļi Daugava 1, 951.

Avots: ME IV, 707


zelts

zè̦lts,

1) Subst., das Gold:
Sprw. tīrs kâ ze̦lts RKr. VI, 848. ne viss ze̦lts, kas spīd Br. sak. v. 1499. vis˙apkārt ze̦lts, bet iekšā trūdi un pe̦lni JK. II, 472. viss... mirdzējis ze̦ltā LP. I, 178. drēbes mirdzēja un vizēja vienā ze̦ltā Dicm. pas. v. I, 65. ze̦lta maucu gredzeniņu BW. 1546. pilni pirksti... ze̦lta grieztu gredzentiņu 6356. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu 1603. raksti (sc.: ce̦puri) ze̦lta vai sudraba! 15218,1. puškuo ze̦lta, ja tev tika! 15218, 2. luoki ze̦lta, neluok[i] zīda! 15220, 1 var. bez sudraba jeb zeltiņa 17001 var. izruotāti ar zeltiņu 29834. mana dzīve ze̦lts pret tavu LP. I, 169, 170. ze̦ltu vest (umschreibend), die Klosettgrube reinigen AP. - gen. s. ze̦lta, attributiv gebraucht, Schmeichelei, Liebkosung ausdrückend: ze̦lta māmuliņa, Goldmütterchen St.,U. ze̦lta puķīte, Goldblümchen U. ze̦lta druoztaliņa Biel. 1124. ai, ze̦lta Mārīte, nedusmuojies! BW. 1561. ze̦lta cilvē̦ks, ein herzensguter Mensch. ze̦lta dienas Frauenb., gute Tage. ze̦lta laiki Aus. I, 6. ze̦lta dzīve Frauenb. vai meitiņa mīļa, ze̦lta! BW. 14538,4. ze̦lta riņķis, der Goldfinger Etn. II, 188. ze̦lta ērglis, der Steinadler Brasche. - Auch im Plural: ze̦ltiem kalu kumeliņu BW. 15959 var. iztaisījās... skaista māja, ar visaidiem ze̦ltiem un sudabriem Pas. IV, 255 (aus Nicgale). izve̦d... meitu vienuos zīduos, vienuos ze̦ltuos V, 135. šķirsts pilns ze̦ltiem, sidrabiem 379 (aus Planhof);

2) Adj. Li. dial. žel˜tas "goldgelb"), golden, goldig:
divi ze̦ltas adatiņas BW. 2629. vizi, ezeriņ, ze̦ltajām raudiņām! 3516, 3 var. ze̦ltā (?) upē lejiņā... zeltā ruožu dārziņā... savā ze̦ltā lādītē 5033. Subst. ze̦ltums St., das Goldgelbe: pauta ze̦ltums, Dotter im Ei. - Nebst r. зóлото, serb. zlâto, got. gulƥ "Gold", sloven. zlât "gelb" zu zelt I.

Avots: ME IV, 706


zibināt

I zibinât (li. žìbinti "mit einer Fackel u. a. leuchten"),

1) leuchten lassen, blitzen
L., U., BW. 33704: kas uguni zibināja? BW. 10033, 1 var. zibinādami ar elektrisku kabatas late̦rnu Veselis Netic. Toma mīl. 125. savas griezīgās acis zibināja Kaudz. Izjurieši 119. dusmu starus zibina Zeif. III, 2, 151. kuo tu tur zibini (entzündest [streichend] Zündhölzchen)? Lubn. zibins zibināja BW. 16691, C., Ruj., Salis, Trik., Wolm. visu vakaru pamalē zibināja Nötk. sāka... zibināt ar˙vienu stiprāk A. XX, 252, pē̦rkuonis sācis zibināt krustim RKr. VIII, 2. acis zibināt zibināja Austr. kal. v. J. 1893, S. 32; flimmern: druvas zibināja, kad vējiņš saules vizmu uz viņum trīsināja MWM. VIII, 484;

2) sehr schnell bewegen,

a) einen Finger (warnend oder drohend):
Andrievs zibina man ar pirkstu Eldgasts Vižņi 50 (ähnlich in Ruj.);

b) die Flügel:
cīrulis gaisā spārnus zibina Sessw.;

c) die Füsse:
bē̦rns zibina kājas Lubn. kuo nu tur ziblni (läufst zwecklos hin und her) nuo klēts uz istabu? Bauske. Refl. -tiês, flimmern: saule pa vēja kustinātām ābeļlapām zibinās istabā uz grīdas Domas I, 225; "= žibināties". nezibinies man priekšā! Dond. n. RKr. XVII, 65.

Avots: ME IV, 716, 717


žibu

žibu,

1) Interjektion: žibu, žibu uguntiņa Bw. 1003, 1 var. žibu, žibu, zviru, žviru, mans vizuļu vainadziņš 6179, 4;

2) flunkernd
L.

Avots: ME IV, 809


žīdene

I žĩdene Frauenb., die Jüdin U.; Demin. žīdenīte, eine alte od. junge (kleine) Jüdin Drosth., Lennew., Vīt.: žīdiņš savu žīdenīti uz muldiņas vizināja BW. 33532, 1. - žīdene Frauenb., ein nachlässig, in Fetzen gekleidetes Weib.

Avots: ME IV, 812


žīdiene

žĩdiene, žĩdiẽte U., = žĩdene I: žīdiņš savu žīdietīti (Var.: žīdienīti) ar muldiņu vizināja BW. 33532; žīdiene, die Frau eines Juden Ar.; žīdiete, eine Frauensperson jüdischer Nationalität Ar.

Avots: ME IV, 813


zīrēt

zīrêt, schimmern, funkeln: utis zīrēja (Var.: zvīrēja) kâ vizulīši Tdz. 58036, 5 var.

Avots: EH II, 810



znots

znuõts (gr. γνωτός "Verwandter"), znuõtis Ugalen n. FBR. VII, 23, Anzen, znuods (?) Glück I Mos. 19, 12 (neben dat. - instr. plur. znuotiem 19, 14), Demin. (verächtlich) znuotelis Blieden, der Schwiegersohn St., U.; der Schwager, Schwestermann L., U., Anzen (unbek. in Arrasch, Jürg., KatrE., Wolmarshof): tautu dē̦ls, mans bāliņš, tie znuotiem saukājās (Var.: viens uotru svaini sauca) BW. 10792 var. div[i] brālīši satikās, viens uotaru znuotu sauca..., ne katram līgaviņas 14537, 1. visur man znuoti, radi (Var.: znuotu rad[i], znuota radi) 3844. visur mani znuotu sauc 3844, 3 var. kalpa vīru znuotu (Var.: svaini) saukt 15328 var. mazi mani bāleliņi, nedrīkst tevi znuotu saukt 21509. tie gribē[ja] znuotā tapt (Schwager werden) 14323 var. šķituos liela neizaugt, māte znuota neredzēt 21477. meit[a]s māt[e] pasmējās: znuoši (Var.: znuoti) braukš[u]s vizināja 23609, 2 (aus Sassm.). nāc ārā, znuota šķelmi! 13713, 2; 13730, 10. znuotuos ieiet, sich in ein Gesinde (als Wirt) einheiraten U. - Nach St. und U. rede man in einigen Gegenden den Bekannten znuõts (= d. Gevatter) an; so auch scherzweise auf Tiere (Wölfe St.) be- zogen: tie paši strupauši (= Wölfe), znuotiņi, līda klāt Libek Pūķis 21. Zu ai. jn̂ātķ-ḥ "Verwandter", got. knōƥs "Geschlecht" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 und 577.

Avots: ME IV, 748, 749


žube

I žube,

1) žube L., U., RKr. VIII, 89, AP., Bers., Frauenb., Golg., Heidenfeld, Kalz., Kl., Lennew., Lis., N. - Peb., PS., Prl., Saikava, Sessw., Setzen, Stockm., Tirs., Zvirgzdine, Demin. žubīte L., U., RKr. VIII, 89; Konv. 2 2319, Adl., C., Jürg., Lubn., Mahlup. Meiran, Memelshof, Naud., PS., Siuxt, Wandsen, žuba U., RKr. VIII, 89, der Fink, Buchfink (fringilla coelebs)
L. (žubīte), U.; der Ortolan L. (žube), die Fettammer (emberiza hortulana L.) St., RKr. VIII, 89; das Meischen, Feldmeischen U.; (žube) ein gewisser Vogel Adsel, Gramsden, Schwarden: žube žubina Etn. II, 51. zīle dzied, žube (Var.: žuba) vilka, lakstīgala vizināja BW. 2697. zīlītei, žubītei pabe̦ram linsēkliņu 5738. zīle, žube aicināja kaņepēs šūpuoties 2524 var. zīle žubi (Var.: žūbi)... pievīla ar uozuola kuoduoliņ[u] 15019. kad žube saka: spīd, spīd, tad gaidāms labs laiks Etn. II, 127. ziemas žube Konv 2 2319, der Bergfink (fringilla montifringilla L.) Natur. XXXVII, 76;

2) ein kleines Frauenzimmer
St.; žubīte, Liebkosungswort U.: vai vakariņas gatavas, žubīte? (zur Ehefrau gesagt) Stāsti Kraukļu kr. 94. citā reizē, manu žubīt! Saul. III, 20. Nach Būga Aist. Stud. 106 f. (als etwas Funkelndes, Buntes) zu li. žiuburỹs "etwas Leuchtendes", le. žuburis II. Ob li. šiubė "Fink" (bei Kurschat in Klammern) in žiubè zu ändern ist?

Avots: ME IV, 827


zvērot

I zvē̦˜ruôt A. - Ottenhof, Arrasch, Dond., Frauenb., Jürg., Nötk., Schnehpeln, Schujen, Stenden, Wandsen, (mit è, ) AP., C., PS., Wenden, Wolmarshof, (mit ê, ) Kr., Saikava, (mit è, 2 ) Bers., Golg., Heidenfeld, Lubn., Sessw., (mit ê, 2 ) Bl., zvē̦ruôt U., Memelshof, Naud. Refl. zvē̦ruôtiês U., glimmen U., glühen, aufleuchten Siuxt n. U., glänzen VL. n. U., flimmern, funkeln: acis zvē̦ruo LP. IV, 27, Naud., Nötk. u. a. vilkam acis zvē̦ruo Lubn. viņam acis dusmās zvē̦ruo Golg. suņam acis zvē̦ruo gaļas gaiduot Stenden. de̦gvīnu ieraudzījušai, Jūlei acis sāka zvē̦ruot Frauenb. acis zvē̦ruoja kâ saniknuotam zvē̦ram A. XVI, 360. acis zvē̦ruojušas kâ uguns uogles Etn. II, 76 (ähnlich: JK. V, 1, 58). uogles zvē̦ruo Schujen. sarkani nuokaisē̦ta dzelzs zvē̦ruo Naud. uogles zvē̦ruojušas... ceplī LP. VII, 762. uozuola malka zvē̦ruo krāsnī Br. 254. uzsviedis... pagales vēl papūzdams, lai tikai spuoži zvē̦ruo LP. V, 132. pagalīte vidū gaisa zvē̦ruojās; ta zvē̦ruoja puiša sirds pret jaunām meitiņām BW. 12819. es redzēju me̦lnu uodzi vidū gaisu zvē̦ruojam 3361, 1 (ähnlich: 2002). zvaigznes vidū gaisa zvē̦ruojās; zvē̦ruo puišu dvēselīte 33095. kas tur spīd, kas zvē̦ruo...? zvē̦ruo māsas vaiņadziņi 5944, 4 var. vaŗa vaiņagi zvē̦ruot zvē̦ruoja 282, 1. dižie sudrabi zvē̦ruot zvē̦ruoja 20407. zvē̦ruo caunu ce̦purītes RKr. XVI, 230. tâ brauc mana līgaviņa kâ saulīte zvē̦ruodama (Var.: vizē̦dama, mirdzē̦dama) BW. 15959, 3 var. saule... zvē̦ruo virs galvas Ed. Virza Pavasaris. kaisles zvē̦ruojums Boriss God. 45, Nebst zvirêt zu ai. jvarati "fiebert", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 643.

Avots: ME IV, 773, 774


zvidzēt

I zvidzêt, -u, -ẽju, flimmern, funkeln, undeutlich schimmern: kas tur zvidz (Var.: mirdz, viz)? BW. 2752 var.; 33672 (ähnlich Latv. Saule, S. 1087 aus Sassm.). acis zvidz (es flimmert vor den Augen) grāmatu lasuot Dond. Zur Wurzel von zvâigzne.

Avots: ME IV, 774


zviedris

I zvìedris Drosth., Nötk., zviedris Ar., eine kiesige, sandige Stelle im Fluss od. See, die zum Baden gut geeignet ist: šim e̦ze̦ram labs zviedris, kur pe̦lduoties Drosth.; zvìedris PS., grober Sand. Etwa dissimiliert (vgl. strads aus strazds) aus zviezdris? In diesem Fall zu li. žvizdra "Kies", žvìzdras "Sandkorn", wozu Būga РФВ. LXV, 326.

Avots: ME IV, 782


zvirēt

zvirêt, -u, -ẽju, flimmern, funkeln, leuchten Dunika: zuvele zvir ūdinī Dunika. spīdi, spīdi, zviri, zviri (Var.: zvīri), mans vizuļu vaiņaciņ! BW. 6138, 3. viņa mirdzēja un zvirēja vienā ze̦ltā un sudrabā Dīcm. pas. v. I, 66. gre̦zna pils, ka zvirēja vien nuo spīduoša ze̦lta un dimanta I, 25; Pas. IV, 495 (aus Leegen). Wohl zur Wurzel von zvē̦ruôt.

Avots: ME IV, 777


zvīrēt

zvīrêt, = zvirêt: spīdi, spīdi, zvīri (Var.: zviri), zvīri, mans vizuļu vaiņaciņ! BW. 6138, 3. viļņi saulē zvīr un zveiruo Janš.

Avots: ME IV, 781


zvirgzda

zvirgzda,

1) = zvirgzde 1 (mit ir̂ 2 ) Schibbenhof;

2) "?": sniega zvirgzdas Gads 30. Vgl. li. žvirgždos bei Kurschat unter žvizdra.

Avots: ME IV, 777

Šķirkļa labojumos (1)

gaidīt

gàidît [Plm., PS., Trik., Jürg., Serbigal, AP., C., Wend., Smilt., Blieden, Neuenb., gaĩdît Walk, Nitau, Pl., Tr., Bl., Līn.,. N- Bartau, Dond., Wandsen, Dunika, Siuxt, Widdrisch, Ruj., Salis], - u, - ĩju,

1) warten, harren, erwarten
(mit Akk., Gen. u. pēc od. uz): labs paduoms nāk ne gaidīts, ne ce̦rē̦ts. mācies gaidīt: labs bē̦rns pagaida. ilgi sēdu,guodu (Var.: guoda) gaidu BW. 13245,1. kungi gaida kaŗavīra, tē̦vs māmiņa arājiņa BW. 1897. tik es ve̦ca nepaliku, pēc bajāra gaidīdama 10841. bē̦rnu gaidīt, auf die Geburt des Kindes warten;

2) von sehnsuchtvollem Warten:
es tevis gaidīju kâ siltas maizes Etn. IV, 43. viņi gaidījuši tuo atplē̦stām mutēm;

3) von vergeblichem Warten:
gaidi, gaidi, kad sluotas kātam lapas plauks, kad pūcei aste ziedēs. gaidi, gaidi gaili pautu izdējam. gaidi vien kâ akmenim bē̦rnu;

4) mit der Part.: tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu. izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148 (gew. atskrejam). suolās mani tautu dē̦ls gaidīt lielas uzauguot 7621. es gaidīt gaidīju rītu atnākam. celies agri, man māsiņa, negaidi tautu ceļama 17745, warte nicht, dass du von den fremden Leuten geweckt wirst;

5) mit abhang. Inf. (selt.): gaida māsas ruožu šķīt 13435, 6, warten auf die Schwester, dass sie die Rosen pflücke.
Refl. - tiês,

1) einander warten:
viņi abi viens uotru gaidās;

2) sehnsüchtig warten:
dē̦lu māte gaidījās, lai es viņai sagšu se̦dzu BW. 25279. vai ze̦lta laikus atejam viņš gaidās Plūd. sieva bij grūta un gaidījās I Sam. 4, 49, war hochschwanger;

3) mit ahhäng. Part. Pass.: kāp ārā, tautu meita, negaidies izceļama BW. 18724. grūtu mūžu nuolikuse, gaidies vieglu nicināma (Var.: nicinām, gaidi sevi nicinām) BW. 9267. Zu li. geidžiù "begehre, verlange",
gaĩdas "сильное желанiе" apr. III p. prs. geīde "warten", [sengidaut "erlangen", aksl. žьdati prs. (židǫ) "warten", ahd. gît "Hadgier, Geiz" u. a., s. z. B. Walde Wrtb. 2 363 unter hērēs und 610 unter prehendō und Reichelt KZ. XXXIX, 77].

Kļūdu labojums:
Freiern = fremden Leuten
Sam. 4, 49 = Sam. 4, 19
nicināma... nicinām... nicinām... = vizināma... vizinām... vizinām...

Avots: ME I, 583