Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'bīt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'bīt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (355)

aizbīties

‡ àizbîtiês, (vor Schreck) zusammenfahren, ein wenig erschrecken (intr.): es aizbijuos, bet nenuobijuos Bauske.

Avots: EH I, 10

aizdalbīt

‡ àizdalbît, sich fort-, hinschleppen: kur tas nu aizdalbījis? Bauske, Mesoten.

Avots: EH I, 17

aizdobīt

‡ àizduobît,

1) a. (?) zemi, mittels kleiner Gruben eine Grenze ziehen
Bauske, N. - Peb.;

2) (ein Loch) zumauern:
sametām mālus, aizduobijām, un redzi, sēdēšana tagad silta Azand. 177.

Avots: EH I, 21

aizgrābīt

‡ àizgrãbât,

1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. salmus nuo ceļa;

2) (wiederholt greifend) mit den Händen zuschütten:
a. nelielu bedri ar ruokām.

Avots: EH I, 25

aizknaibīt

‡ àizknaîbît,

1) a. kukuli Golg., kneifend an mehreren Stellen von einem Brotlaib Stücke herausbrechen;

2) a. caur(ul)ei galu C., wiederholt kneifend einer Röhre das Ende zudrücken.

Avots: EH I, 32

aizlobīt

‡ àizluobît Jürg., = ‡ àizlipît II. Refl. -tiês Ahs., sich davonmachen.

Avots: EH I, 37

aizraibīt

‡ àizraibît, besprechend (mit Zauberworten) wegschaffen (entfernen, beseitigen, heilen) Trik.: a. ruozi.

Avots: EH I, 44

aizrobīt

‡ àizrùobît, einkerben: a. kuoku ar cirvi.

Avots: EH I, 46

aizstebīt

‡ àizstebît,

1) hin-, wegtrotten, langsam und steif hin-, weggehen
Lis., Salis;

2) (etwas Schweres) hin-, wegschleppen
C.: a. maisu līdz durīm.

Avots: EH I, 52

aizstibīt

àizstibît,

1) auch Lemburg, Lemsal; ‡

2) unbeholfen (in Bauske so von kleinen Kindern) oder mit grossen Schritten hin-, weggehen
Bers., Drostenhof, Golg., N.-Peb., Salis, Schwanb.

Avots: EH I, 52

aizstibīt

àizstibît, mit Mühe (etwas Schweres) irgend wohin hinschaffen: viņa aizstibīja ratu uz klēti Zeib.

Avots: ME I, 53

aizvābīt

‡ àizvàbît 2 Kaltenbr., hin-, weglocken.

Avots: EH I, 61

apbīties

apbîtiês, ‡

2) ein wenig erschrecken
(intr.) Kaltenbr.

Avots: EH I, 74

apbīties

apbîtiês, plötzlich in Furcht geraten (von mehreren Subjekten): paspīdēja vēl divas asaras, bet apbijās, atplaka Duom. I, 5.

Avots: ME I, 77

apknaibīt

‡ apknaîbît, wiederholt ringsum (ein wenig) kneifen Spr., abkneifen (perfektiv): a. maizes klaipu. uogas apknaibītas Pas. VIII, 177. pavasaruos rāceņiem jāapknaiba asni Siuxt. miesnieks apknaiba luopus.

Avots: EH I, 92

aplobīt

‡ apluôbît, ringsum (stellenweise) abschälen: a. kuokam mizu (vis˙apkārt) Stenden, Trik. u. a. apluobīts kuoks Trik. u. a. Refl. -tiês, sich ablösen, sich abschälen: mājas siênām visa krāsa apluobījusies AP., Trik.

Avots: EH I, 99, 100

apraibīt

apraĩbît, freqn. von rìebt, besprehen, durch Zauberworte heilkräftig machen: apraibītuo ūdeni lietuo pret visām slimībām. V. Vēstn.

Kļūdu labojums:
rìebt = aprìebt

Avots: ME I, 113

aprobīt

‡ aprùobît, ringsum einkerben (behauen): a. kuoku nuo visām pusēm Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 110

apskabīt

apskabît, tr., bekappen: zari nuo apakšas bija apskabīti Plūd.

Avots: ME I, 120

apšķibīt

apšķibît: ringsum abbrechen, abreissen Bers.: a. zarus, lapas; (eine ganze Anzahlvon Objekten) abpflücken Ewers, Frauenb.: a. augļus, pākstis.

Avots: EH I, 119

apšķibīt

apšķibît, dial. auch apšķubît, tr., bekappen, die Äste rund herum abhauen: kuokam zarus. apšķubīju sila priedi BW. 15507, 4.

Avots: ME I, 129

apskubīt

‡ apskubît "schlecht (liederlich) beschneiden (das Haar), liederlich abmahen" Freiziņ.

Avots: EH I, 113

apskulbīt

apskulbît (mit ulˆ 2 ) Salisb., ‡

2) mit einem stumpfen Beil behauen
Freiziņ.

Avots: EH I, 113

apstibīt

‡ apstibît,

1) (etwas Schweres) mühsam herumschleppen, -tragen um:
a. maisu ap stūri C., Wolmarshof;

2) steif, unbeholfen herumgehen um:
apstibīt ap stūri Salis.

Avots: EH I, 117

atknaibīt

‡ atknaîbît, hier und da abklauben, -kneifen: a. kukulim garuozu.

Avots: EH I, 149

atlobīt

atluôbît, tr., abschälen, loslösen: ādu Pūrs III, 48. luobītājs papriekšu atluoba ve̦lē̦nas virsdaļu Konv. 1 184. Refl. -tiês, sich abschälen, sich loslösen: sienai apme̦tums atluobījies Vēr. I, 898.

Kļūdu labojums:
papriekšu =pa˙priekšu
Konv. 1 184 = Konv. 2 184

Avots: ME I, 174

atrobīt

‡ atruôbît 2 Dunika, Kal., Rutzau, kerbend abschneiden: a. kuokam zaru.

Avots: EH I, 163

atšķaibīt

‡ atšķaibît, verbiegen; ein wenig zurückbiegen Bauske: a. grāmatai vāku.

Avots: EH I, 173

atskarbīt

atskar̂bît (unter atskarbinât), ‡

2) wundstossen
Lieven-Bersen: a. ruokai pirkstus. ‡ Refl. -tiês, wundgestossen werden Lieven-Bersen: pirksts man atskarbījies.

Avots: EH I, 166

atskārbīt

‡ atskãrbīt "entgegenschnarchen" Für. I.

Avots: EH I, 166

atšķōbīt

‡ atšķuobît, wiederholt neigend her-, wegschieben Bers.: a. skapi nuo sienas.

Avots: EH I, 174

atstibīt

‡ atstibît,

1) mühsam (etwas Schweres) herschleppen
C.: a. smagu maisu;

2) steif, aber recht schnell herkommen
Bauske.

Avots: EH I, 171

babīte

‡ babīte, Appellativbezeichnung vieler Landseen in Kurl. (besonders solcher, die zuwachsen?) BielU. Vgl. Babītes e̦ze̦rs bei Riga, wozu der apr. Seename Babanl u. a. bei Gerullis Apr. ON. 18 und 14.

Avots: EH I, 197

bābīties

‡ *bābîtiês, erschlossen aus dem nom. act. bābīšanās, sentimentales Verfahren: kas te par bābīšanuos! Veselis Saules kaps. 183.

Avots: EH I, 208

baubīt

‡ baubît, -ĩju, Elger Dict. 6, = pirst "bombum facerë.

Avots: EH I, 206

bebīte

‡ bebīte, ein Baby Lubn.

Avots: EH I, 210

bīt

bīt, schieben L., [schon von L. selbst als"obsolet"bezeichnet. Allerdings gibt auch Kr. nach Mag. XVI, 2, 63 ein bît, und ein bīt liegt jedenfalls den Formen bīdīt (s. dies) und ārdbīlis zugrunde.]

Avots: ME I, 304

bīte

I bĩte,

1) Beute, der Gewinn
Füreck., Elv.: šuo bīti nāve nepatur GL. tā bīte nav izpruotama, kas kristītiem ir pelnīta GL. [Nebst estn. pü(ū(t "Beute" aus mnd. büte.];

2) der Proviantsack, die Speisepaudel:
meža vīri aizmirsuši savu bīti mājās Gr. - Sess., Bergfried.

Avots: ME I, 304

bīte

II bīte: nu jums būs bìte 2 ("?") Oknist (es wird euch etwas Unangenehmes widerfahren).

Avots: EH I, 223

bīte

II bīte, die Furcht [bĩte Siuxt]: vai tad man liela bīte nuo šī? kad viņš nāks skuolā, tad viņam cita bīte Naud., Ruhental. patmīlis, kas re̦ti pārskatās un māk pie tam savas vājības labi nuoslēpt, izplata ap sevi bīti, tas ir, kaut kuo cienībai līdzīgu, jauktu ar bailēm Latv.

Avots: ME I, 304

bīte

III bīte,

1) der Müssiggänger,
cilvē̦ks, kas stāv bez darba Etn. I, 105; [vgl. bĩstaklis 3];

2) ein von sich geschobenes Stück Arbeit
L. [Zu bīt.]

Avots: ME I, 304

bīties

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 2 .]

Avots: ME I, 304, 305

bītīgs

bītîgs, furchtsam Etn. III, 178.

Avots: ME I, 304

bītin

‡ bîtin, zur Verstärkung von bîtiês: visi b. bijās Janš. Tie, kas uz adens 16.

Avots: EH I, 223

bītnieks

bītnieks, Pfuscher, der nicht zur Zunft gehort Riga St., L.: (prātīgs strādnieks) visur guodā pastāvēs, kur bītnieks..., kas amatu nepruot un visu amatu samaitā, kaunā paliek A., St. Scheinbar zu bīte 3.

Avots: ME I, 305

čabīte

‡ čabīte, eine Frau von kleinem Wuchs, sanftem Wesen und lieblicher Sprechweise Golg.: nav ne˙kāda varenā sieva, ir tikai tāda č.

Avots: EH I, 281

cabītis

cabītis, [auch cabulītis], Liebkosungswort zur Bezeichnung kleiner Kinder.

Avots: ME I, 363

čaibīties

čaĩbîtiês (zu ersetzen durch čaibîtiês): das Gesicht verziehen (auch als Ausdruck des Ekels, Missfallens) PV. (mit aî); viņa save̦lk laipnu ģīmi, gruoza acis un vaibstās un nezin, kâ č. PV.

Avots: EH I, 282

čalbīt

[čalbît, plaudern, murmeln, knistern Wid.]

Avots: ME I, 402

čaubīties

čaĩbîtiês, sich freundlich stellen, eine freundliche Miene machen, sich zu einer freundlichen Miene zwingen: Taksis čaibījās reizu reizēm, lūpas atviezdams, kâ smiedamies Vīt. 82.

Avots: ME I, 401

cebīt

‡ cebît, stehlen, stibitzen Wessen.

Avots: EH I, 262

cībīte

‡ cībīte "?": cibīt, mana cimbuolīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. piel. 2 27227, 1.

Avots: EH I, 275

čibīte

čibīte, das Hühnchen. In Stelp. auch čibulīte, als Kosewort gebraucht. Vgl. ciba 1 und cibīte.

Avots: ME I, 412

cibītes

cibītes,

1) Hühnerchen;

2) die unterten, mit der Sense quer abgeschnittenen Strohbündel beim Decken des Strohdaches,
auch vistiņas genannt Bielenstein H. 21. [Zu ciba 1.]

Avots: ME I, 379

čubītes

čubītes: eine Speise (biguzis) aus Wasser, Brot und Zucker Brucken.

Avots: EH I, 294

čubītes

čubītes, eine Speise, = biguze Etn. I, 20. piena č., eine Speise aus Milch und zerbröckeltem Schwarzbrot Stelp.

Avots: ME I, 418

dabīt

dabīt: auch Erlaa und KatrE., n. FBR. XIV, 124, Saikava.

Avots: EH I, 300

dabīt

dabīt, dial. (z. B. Saussen, [Sels.]) für dabût.

Avots: ME I, 428

dabīte

‡ dabĩte, Demin. zu daba, die Art, Natur: bē̦rza īste̦nā d. ir sievišķīga, mīksta Kronw. Kopoti raksti un runas 154.

Avots: EH I, 300

dalbīt

‡ dal˜bît Bauske, -ĩju "unnütz reden". Zur Bed. vgl. auch ‡ àizdalbît.

Avots: EH I, 304

darbīties

‡ darbîtiês "?": nu bija gan kuo duomāt un d., ka ... neiekristu samaitāšana Pas. II, 10.

Avots: EH I, 307

debīt

‡ debît, mundartl. (z. B. in Heidenfeld) für dabût.

Avots: EH I, 313

dirbīties

dirbîtiês, -ījuos, sich zu schaffen machen, seine Nase wohin stecken: viņš dirbījas gar citu būšanām Naud.

Avots: ME I, 469

dobīt

[dùobît 2 Lis., Bers., aushöhlen: d. kuoku.]

Avots: ME I, 531

erbīt

er̃bît: puika er̃bī galvu; vista er̂bī duobi PS.; (Unkräuter) mit den Wurzeln herausreissen Smilten. Refl. -tiês: vista erbījas pa duobi PS.; in der Bed. "streiten" auch Smilten.

Avots: EH I, 370

gārbīt

‡ gā`rbît 2 Warkl., -ĩju, sparen; schonen; gut behandeln; aufpassen: gārbīju naudeņu ve̦cuma dienām Warkl. viņš savas drēbes gārbī ebenda. viņš gārbī, kai savu zirgu kuopt ebenda. mēs viņu gārbīsim kai putniņu Lettg. mantas ir jāgārbā, nevar tâ izbārstīt A. Sprūdžs Daugava 1933, S. 528. Refl. -tiês Warkl. "?"

Avots: EH I, 390

grebīt

*grebît, erschlossen aus izgrebît.

Avots: EH I, 401

gubīt

gubît,

2): verderben
(tr.) Gr.-Buschh.: gubī savu mantu, māti; verlieren Auleja, Wessen.

Avots: EH I, 415

gubīt

gubît, -īju, tr.,

1) rauben, heimlich od. gewaltsam wegnehmen; ["haschen, fangen"
PS., Lis.];

2) gewaltsam wegschaffen, abtreiben, z. B. die Leibes frucht
Agel. n. U. [Wenigstens in der Bed. 2 aus r. губи́ть "verderben".]

Avots: ME I, 674

gūbīt

[gũbît "fangen" Dunika; vgl. gubît 1.]

Avots: ME I, 685

gumbīt

gum̃bît, [runzelig, faltig machen: es gumbu priekšautu Serben, Roop.] viņa atteica, lūpas gum̂bīdama 2 Nigr., [Wandsen].

Avots: ME I, 680

iebīties

iebīties: bē̦rns iebijies Behnen. bē̦rns var ie. nuo suņa Bērzgale, Heidenfeld, Līvāni, Makašēni; durch einen überstandenen Schreck eingeschüchtert werden Lis., Peb., Schwanb., Selsau, Sessw.: zirgs ir iebijies nuo šī tilta un ne˙kad neiet tam mierīgi pāri.

Avots: EH I, 504

iecebīt

‡ ìecebît, stehlend (stibitzend) einschütten (?): ņe̦mdams saimniekam kartupeļus, puisis iecebīja arī sev kādu pūru Wessen.

Avots: EH I, 506

iedobīt

[ieduobît, vertiefend herstellen: ar mietu ieduobīt stādam bedri Bauske.]

Avots: ME II, 12

ieknaibīt

ìeknaibît,

1) wiederholt einkneifen:
kas ābuolu ieknaibīja? Nigr.;

2) durch Kneifen einschrecken
Nigr.: kam tu bē̦rnu tâ esi ieknaibījuse?

Avots: ME II, 28

ielobīt

ìeluobît, ‡

3) verprügeln (wo?).

Avots: EH I, 528

ielobīt

[ìeluobît,

1) zu schälen anfangen:
mizu Ruj.;

2) ausschälend einsammeln:
pupas Ruj. Refl. - tiês, sich einüben: viņš jau labi ieluobījies grāmatā, lasīšanā Ruj.]

Avots: ME II, 41

iešķibīt

ìešķibît, die Eingeweide einsammeln: krietni zirņus iešķibīja Jürg.]

Avots: ME II, 76

ieskrubīt

[ìeskrubît,

1) = ìeskrubināt: peles ieskrubinājušas kaulu Lis.;

2) einschrapen:
duobumu kausam N. - Peb.]

Avots: ME II, 66

ieskulbīt

[ieskul˜bît 2 , ein wenig mit einer Rute durchprügeln Ruj.: es tevi ieskulbīšu (zu einem lärmenden Kind oder Hund). ka es tevi neieskulbu! Naukschen.]

Avots: ME II, 66

iestebīt

[ìestebît, mühsam hereinschleppen: istabā C.]

Avots: ME II, 73

ievābīt

[ìevãbît, einladen (zu einer Festlichkeit) Trik.]

Avots: ME II, 86

iezabīt

ìezabît, ein wenig schlagen, Hiebe versetzen (einem Schwein) Spr.

Avots: ME II, 90

irbīte

irbīte: der Froschköder PV. Nach einer Mitteilung von E. Ozoliņš darf in Jürg. (wohl such anderswo) beim Krebsen mit einem Froschköder der Frosch (var̂de) nicht beim Namen genannt werden, sondern wird irb(īt)e ("Rebhuhn") genannt.

Avots: EH I, 431

izbīties

izbîtiês, erschrecken, in Furcht geraten: bikla mana līgaviņa, nuo aitiņas izbijās BW. 27075. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevis izbīšuos BW. 33639, 8.

Avots: ME I, 717

izerbīt

izerbît,

1): (Unkraut nebst den Wurzeln) ausjäten
Smilten: vai nu izer̂bīji gan (duobi)? ‡

2) = izplêst 2: i. naudu nuo skuopuļa Smilten.

Avots: EH I, 446

izerbīt

izerbît, tr., ausreissen, zerzausen: izerbīju visu kuoku ar saknēm Serb., Bers. viņš man izerbīja matus kâ ē̦rkuli Wend. Refl. - tiês, sich zanken, in den Haaren liegen, sich abmühen: ta tad tie nu izerbījušies.

Avots: ME I, 734

izgobīt

izguobît ausblegen (?): vaiņaga kriju pūlē̦damās i. ... pareizā apaļumā Janš. Dzimtene V, 379.

Avots: EH I, 450

izgrebīt

izgrebît Wilzen, izgrebinât, izgreblêt: kuŗuotes. kausu izgrebini nuo labākā kuoka LP. VI, 835. mazs, izgre̦blē̦ts bē̦rza trauciņš Konv. 1 svilpes izgre̦btas nuo alkšņa kuoka Vēr. I, 649. [izgrebināt kāli Ruj.]

Avots: ME I, 739

izknaibīt

‡ izknaîbît,

1) wiederholt kneifend ausglätten, ebnen; herauskneifen:
ar pirkstiem izknaiba tuos piciņus Linden in Kurl.;

2) (eine Reihe von Stellen) kneifen
Bers.: puisis meitai visus sānus izknaibījis. Refl. -tiês Bers: "izpluosīties".

Avots: EH I, 457

izlobīt

izluôbît, tr., ausschälen, ausschoten, aushülsen: zirņus, pupas; auch fig.: izluobīt mūsu darbu kuoduoli MWM. VIII, 212. Refl. - tiês,

1) sich ausschälen, aushülsen:
lapiņas pēc lapiņas izluobīsies A. XIX, 32;

2) sich die Arbeit leicht machen, andern das Schwere zuschieben
Peb. n. U.; sich von ihr losmachen Salis n. U.; fackeln, schwänzen Kronw.

Avots: ME I, 766

izlubīt

‡ izlubît N.- Peb., ausschlürfen: i. visu bļuodu putras.

Avots: EH I, 464

izraibīt

izraibît, zaubernd entfernen, beseitigen: tē̦vs izraiba ruozi Aps., Smilt.

Avots: ME I, 788

izrobīt

izrùobît, izrùobuôt, tr., auskerben, aushöhlen, auszahlen, auszacken: izruobu duobumu lielāku LP. V, 342. izruobījis caurumu VI, 1064. nuo apses kluča izruobīju (Ansīti) BW. 20161, 1. izruobījām nuo siera vidus ve̦se̦lu kumeļu LP. III, 100. apkakle izruobuota, caurumaina A. XX, 474. izruobuotas kalnu galuotnes A. XX, 860. izruobuotas lapas.

Avots: ME I, 794

izšaubīt

izšaubît ,* wankend machen: sace̦rē̦tāja nebija izšaubāma Druva III, 783. Refl. - tiês, zur Genüge zweifeln: tas crējis un izšaubījies gana MWM. VI, 836.

Avots: ME I, 809

izšķibīt

izšķibît, izšķibuôt,

1) ausästen:
mežu, zarus;

2) ausschälen, ausbolstern:
izšķibī gruoziņu pupu Gr. - Sess.;

3) leeren, ausessen, austrinken:
viņš izšķībuoja visu līdz pēdējai lāsītei.

Avots: ME I, 811

izšķobīt

izšķuôbît, tr., zum Wackeln bringen, verziehen, verzerren: nuosistuo vaibsti nuo nāves muokām ir izšķuobīti A. XX, 795. [cita (meita) puišu izšķuobīta BW. 34629.] Refl. - tiês, sich ausbeugen, aus der geraden Lage treten, wacklig werden: kājas klavierēm izšķuobījušās. apkuopt pūķītes, kas izšķuobījušās kâ nekâ Dünsb. riteņi pa˙visam izšķuobījušies.

Avots: ME I, 812

izšņaibīt

‡ izšņaibît lūpas Kalz., Lubn. "mē̦duoties izluocīt lūpas". Refl. -tiês ebenda "mē̦duoties izluocīt lūpas".

Avots: EH I, 486

izvaibīt

‡ izvaibît, Perfektivform zu vaîbît: i. ģīmi Ar.; s. auch Mag. XV 3, 62. Refl. -tiês, eine Zeitlang vaibîties.

Avots: EH I, 492

izvalbīt

‡ izvalbît, Perfektivform zu vàlbît 2: i. acis Ar. Refl. -tiês, Perfektivform zu valbîtiês 1, 2 Ar.

Avots: EH I, 493

jebīt

‡ jebît Dond., futuere; auf r. ебу "futuo" beruhend.

Avots: EH I, 562

kalbīt

kalbît (unter kal˜binât ),

1): auch (mit al˜ ) Schwitten; ‡

2) lessen
(mit al˜ ) Lin. ‡ Refl. -tiês, sich mit Bitten aufdrängen (mit al˜ ) Pankelhof: meitene kalbījās man virsū, tad atdevu ar tuo lakateli.

Avots: EH I, 577

ķebīte

[ķebĩte, ein dünner Brei Lieven - Bersen.]

Avots: ME II, 358

ķibīt

‡ *ķibît, zu erschliessen aus pieķibît.

Avots: EH I, 701

klambīt

klam̃bît, - ĩju, faseln, Unsinn schwatzen: kuo tu tur klambī? Gr. - Sessau.

Avots: ME II, 212

kļibīt

‡ kļibît (mit ļ vor palatalem Vokal?) Auleja, -īju, (eine flüssige Speise) schlürfen, (fr)essen.

Avots: EH I, 625

knaibīt

knaîbît [li. knaibýti "wiederholt kneifen; ковырять"], wiederholt kneifen, zukneifen: viņa lūpiņas knaibīdama aplūkuoja savu kuošuo vainadziņu U. b. 104, 10. muižas kungs raudzīs kaķi knaibīt, lai re̦dz, vai spļaus arī naudu LP. IV, 22. saimnieki nagus vien knaibīs pret mani Alm. Refl. - tiês, wiederholt kneifen, sich kneifen: es nuo viņa nevaru glābties - viņš knaibās Nigr. bē̦rni snauda vai knaibījās Apsk. v. J. 1950, S. 170. citi visi tik knaibījās lūpām Dünsb. - Nach U. auch gleichbed. mit kņuobīties. - Zu kniebt.

Avots: ME II, 241, 242

kņaibīt

‡ kņaîbît Behnen n. FBR. XVI. 142, Gr.- Buschh, n. FBR. XII, 69. Oknist n. FBR. XV, 194, Grenzhof (Mežmuiža). Kaltenbr., = knaîbît.

Avots: EH I, 635

knarbīties

knar̃bîtiês, - uos, - ĩjuos, langsam essen Gr. - Sess.

Avots: ME II, 242

knobīties

I knuôbîtiês 2 Frauenb., sich lausen, lecken, knibbern (aus einem handschriftl. Vokabular); sich kratzen, reiben Lubn.; mit den Zähnen einander leichthin nagen, zwicken (mit uô ) Erlaa, Meselau. N.-Peb.. Sessw., (mit uô 2 ) Erwalen: zirgi knuobās.

Avots: EH I, 635

kņobīties

kņuobîtiês, knabbern, wie die Pferde einander im Felle mit den Zähnen schuppen Spiess n. U.

Avots: ME II, 253, 254

krimbīteris

krim̃bĩteris, der Krippenbeisser Kand. (Aus einem nd. *kripbīter? Zum mb aus bb vgl. nd aus dd Le. Gr. 177.]

Avots: ME II, 279

labīt

labît, -îju, tr., versöhnen, streicheln, rühmen BW. 3877: palabī bē̦rnu C. Refl. -tiês, sich anschmeicheln, freund- liche Miene machen: tagad nu vajadzēja labīties MWM. III, 565; ["draudzēties" PS.].

Avots: ME II, 396

labītis

labĩtis (unter labiẽtis),

1): auch Bērzgale, Tdz. 51323.

Avots: EH I, 710

lobīt

luôbît [auch Kr., AP.], -u, -ĩju,

1) tr., schälen, klauben, bolstern:
kartupeļus, zirņus, vēžus, siļķes MWM. IX, 893. tiltiņš nuo luobītiem egles kuokiem A. XX, 163;

[2) mit dem Fusse einen Schlag versetzen:
luobīs pierē zirgs Für. I.] Refl. -tiês,

1) sich schälen, sich ablösen:
kad luabās priežu kuosēm miziņas nuost, tad jāsēj mieži Etn. II, 72;

[2) glücken, gelingen
U.] - Subst. luôbîšana, das Schälen; luôbîtãjs, wer schält, ablöst Konv. 2 184.

Avots: ME II, 521

lobīties

[luobîtiês,

1) sich rühren, schwanken
U.;

2) s. luôbît.]

Avots: ME II, 521

ļobīties

ļuôbîtiês, -uos, -ĩjuôs, wackeln, wanken, schwanken: viņš iet ļuobīdamies Mat., [Stomersee, Neu-Laitzen, Bers., Gudenieki, Pampeln, Trik., Lindenhof].

Avots: ME II, 545, 546

lubīt

[lubît, -ĩju, spleissen: viņš lubī lūkus U.]

Avots: ME II, 509

lubīt

‡ II lubît, zu erschliessen aus ‡ izlubît.

Avots: EH I, 759

ļubīt

ļubît, essen, geniessen (verächtlich) Kaugershof.

Avots: ME II, 541

ņaibīties

ņaîbîtiês,

1): kokettierend die Lippen verziehen
Meselau, N.- Peb.

Avots: EH II, 112

ņaibīties

[ņaîbîtiês, -uôs, -ĩjuôs.

1) sich zieren
Kreuzb.;

2) Unzufriedenheit mit nicht zusagender Speise äussern
Ruhental.]

Avots: ME II, 895

ņibīt

‡ ņibît A.-Schwanb., beissen (von Flöhen): sāka (guļuot) blusas ņ.

Avots: EH II, 114

ņirbīt

ņirbît,

1) tr., in schnelle, zuckende Bewegung bdngen:
cik mudīgi ņirbīja smagās kājas! AU.;

2) intr., sich schnell bewegen, flimmern, schillern;
kâ baltas punktes viņas (zuosis) tur augu dienu ņirbīja pret krasta pe̦lē̦kumu A. XX, 45.

Avots: ME II, 903

nobīties

nùobîtiês,

1) sehr erschrecken
(intr.): lielskungs jau nuobijies kâ kaļķis Asp. [auch ein Praet. - duos: Latvju tauta nenuobīdās nuo saviem pretniekiem Latg. 1921, № 46, 1. šitā nuobīdās ilūkstieši 1921. № 51, 2 3. vardes, kuŗas uz krastmales sildījās saulītē, nuosabīda gaŗauša Pas. I, 185;

2) sich versehen (von schwangern Weibern)
U.]

Avots: ME II, 762

nokalbīt

[nùokalbît, nùokalbêt Spr., laut ablesen, hersagen: mēs jau nuokalbījām visas rīta lūgšanas Janš. Dzimtene 2 III, 293.]

Avots: ME II, 793

noknaibīt

nùoknaîbît, tr., wiederholt abknibbern, abkneifen: brāļi tīri vai nagus nuoknaibīja LP. V, 295.

Avots: ME II, 799

nolobīt

nùoluôbît: visiem zariņiem nuoluobījis (nuolasījis) lapas Seyershof.

Avots: EH II, 65

nolobīt

nùoluôbît, nùoluobt Druw., Spr., tr., abklauben, abschälen, abschlauben, abhülsen, abrinden: kartupeļus, mizu, čaumalu, lūkus. es kārtis nuoluobu Druw. kaziņa nuoluobuse alkšņa turzu LP. II, 15. arklam zeme tikai viegli jānuoluoba Zemk. Refl. -tiês, sich abschälen, sich ablösen, sich abrinden: čaumala nuoluobījusies Apsk. gaļa nuo kauliem nuoluobījusies LP. VI. 828.

Avots: ME II, 814

noņaibīties

‡ nùoņaibîtiês, das Gesicht verziehen (perfektiv): izdzēris glāzi, viņš nuoņaibījās Sessw.

Avots: EH II, 72

norobīt

nùorùobît,

1): auch Dunika; kerbend (und mühsam) abschneiden, -hauen
Nötk.; abschneidend kürzer machen Gramsden;

2): auch Dunika, Gramsden.

Avots: EH II, 83

norobīt

[nùorùobît,

1) (mit einem stumpfen Beil
Weitenfeld, Siuxt, Vīt., Bauske, Salis) abhauen LKVv., MSil.: pa visu dienu nevarēja nuoruobīt ne piecu kuoku Salis, Grünwald, N.-Peb.; mühsam mit einem kleinen od. stumpfen Messer abschneiden Grünh., Naud., Autz, Segewold, Ermes, Sessw., Lub., N.-Peb., Gramsden;

2) mehrfach eine Kerbe einhauen, mit vielen Kerben versehen
MSil.: es jau mē̦ram vienu pusi nuoruobīju Jürg., PS.]

Avots: ME II, 842

noskabīt

nùoskabît (li. nuskabýti "abpflücken"], tr., abästen, abhacken: nuoskabīju sila priedi BW. 15507.

Avots: ME II, 847

nošķibīt

nùošķibît (unter nùošķibêt),

1): kuoki ... jau nuošķibīti (= augli jau nuoje̦mti nuo kuokiem) Jauns. Augšz. 109. aitas nuošķibī (= nuorauj un nuoē̦d) kāpuostiem lapas N.-Peb.

Avots: EH II, 95

nošķobīt

nùošķuôbît, abrasieren [?] Spr.; [nùošķuôbît ("abpflücken") pupas Widdrisch, Ronneb.; = (uz vairāk pusēm) nuošķiebt" Grünwald, MSil. (mit uô 2 ): zābakiem nuošķuôbīti2 papēži Salis, N.-Peb., Sessw., Dickeln, Druw., Laud., Prl., Drobbusch, Meselau, Stomersee, Golg., Kursiten, Mitau, Autz, Grünh.; n. ce̦puri Ermes; verziehen (das Gesicht od. die Lippen) Kalleten, Kokn., Jürg., Ermes: saņēmis naudu, tas nuošķuobīja lūpas, bet neteica ne vārda Sessw., Lös., Druw., N.-Schwanb. - Refl. -tiês, = nùošķiebtiês 1: tuornis nuošķuôbījies uz vienu pusi PS., Dickeln. papēži nuošķuobijušies Salis].

Avots: ME II, 867

noskrībīt

[nùoskrìbît, abschaben C., abnagen: kaza nuoskribījusi kuokam mizu.]

Avots: ME II, 849

noškubīt

‡ nùoškubît (mit hochle. šk aus šķ ?),

1) "nuotriekt" Golg.: n. ābelei visus ābuolus;

2) "nuozagt" Sessw.;

3) "=nùošķipelêt" Lubn.: n. sniegu;

4) "abschneiden"
A.-Schwanb.: n. matus, bārdu.

Avots: EH II, 94

noskulbīt

nùoskulbît,

2): nuoskulbījis (= nuocirtis) baļķim zarus Pas. XIII, 393 (ähnlich III, 182).

Avots: EH II, 87

noskulbīt

[nùoskulbît,

1) abnagen:
kaza nuoskùlbīja kuokam mizu Arrasch;

2) ahschneiden:
matus, zarus Ruj., Arrasch, (mit ul˜) Bauske.]

Avots: ME II, 850

nošnibīt

‡ nùošnibît N: Peb., abschneiden: n. runkuļiem lakstus.

Avots: EH II, 97

nostibīt

‡ nùostibît, wegstibitzen Ermes: nuostibīja kaimiņam zirgu.

Avots: EH II, 91

novalbīt

nùovalbît acis, die Augen verdrehen: viņš acis vien nuovalbīja. Refl. -tiês, sich verdrehen, sich verziehen: lūpas nuovalbījās smaidā AU.

Avots: ME II, 882

nožabīt

nùožabît: auch Blieden, Frauenb.

Avots: EH II, 110

nožabīt

nùožabît, tr., abmurksen, umbringen Selg. n. Etn. IV, 161, Kursiten [hier auch: nùožebît].

Avots: ME II, 893

nožārbīties

‡ nuožārbîtiês Lemb., eine gewisse Zeit hindurch klettern: n. visu dienu pa sē̦tām un kuokiem.

Avots: EH II, 110

nozebīt

[nùozebît,

1) erschlagen
Gr.-Buschhof, Kalz., Kreuzb.;

2) "erjagenu
Alswig;

3) wegstibitzen
PS.]

Avots: ME II, 890

nozēbīt

nùozēbît: tüchtig ausschelten; verwarnen Peb.; "... tu spēlēsi ērģeles ... tâ būs ...", nuozēbīja viņš Siljānu Stērste A. Z. 45.

Avots: EH II, 109

nozēbīt

nùozēbît "?": eņģelis nuozēbīja Renātu dzīvuot stingru svē̦tās dzīvi Stari III, 144.

Avots: ME II, 890

nozeibīt

‡ nùozeibît "?": tu ne reizes gan neiziesi, ja jau tevis tur nenuozeibīs Kaudz. Izjurieši 259.

Avots: EH II, 108

nožurbīt

[nùožurbît Gramsden "mit einem stumpfen Messer töten". I

Avots: ME II, 894

obīt

uôbît, -u, -ĩju, tr., die Lippen zum Lachen zusammenziehen: lūpas Aps. Refl. -tiês, ein wenig lächeln, die Lippen (das Gesicht) zum Lächeln zusammenziehen Aps. (mit uô), Salisb.

Avots: ME IV, 411

pabīties

‡ pabîtiês, in Furcht geraten: muļķis pasabīdās nāves Pas. VII, 51. jis jau pasabīda, ka tai (= tâ) ... nuotiks X, 413. Subst. pabîšanâs Ceļi VIII, 235, = nuõbîles.

Avots: EH II, 121

pagubīt

[pagubît, "paķert" Lis.; rauben: Jānis pagubīja visus ābuolus viens pats A. XIII, 492.]

Avots: ME III, 31

pagūbīt

‡ pagũbît Dunika, = pagubît, paņemt; puišelis paspējis p. visu gaļu. Refl. -tiês Dunika, für sich wegschnappen: es pagūbījuos rāciņu vairāk nekâ tu.

Avots: EH II, 135

pagubīte

‡ pagubīte KatrE. "maza gubiņa": cik šim tā sìena! tādas pagubītes vien sakrāvuši!

Avots: EH II, 135

pakļibīt

‡ pakļibît Auleja, etwas schlürfen (Flüssiges (fr)essen): ielej kaida šķīstuma, lai pakļibī!

Avots: EH II, 143

paknaibīt

paknaîbît, tr., freqn., wiederholt (etwas) kneifen: viņš tai vaigus paknaibīja MWM. VIII, 487.

Avots: ME III, 46

palobīt

‡ paluôbît, ein wenig schälen, bolstern: p. zirņus, pupas.

Avots: EH II, 153

paobīties

[pauôbîtiês, wiederholt ein wenig den Mund (zum Lachen) verziehen Wolm., Lis.; wiederholt das Gesicht ein wenig verziehen N.-Peb., Renzen.]

Avots: ME III, 130

paraibīt

[paràibît, ein wenig ràibît (besprechen): p. slimuo zuobu.]

Avots: ME III, 86

pārbīties

pãrbîtiês, [pãrbīstîtiês], zu sehr erschrecken, vor Furcht erstarren: rādi pa+priekšu galvas spalvas, tad viņa sabīsies; pēc tam paduses spalvas, tad viņa pārbīsies! LP. IV, 131. [vēl vairāk pārsabīdis (= pārbīdies), kaķis skrien kuokā Pas. I, 220.] viņš jau bij paguvis pārbīstīties Dz. V.

Avots: ME III, 150

parobīt

[parùobît, ein wenig kerben: p. kuoku.]

Avots: ME III, 92

pārrobīt

‡ pãrruôbît 2 Dunika, kerbend entzweischneiden: p. pātagas kātu.

Avots: EH XIII, 209

paskabīt

‡ paskabît, ein wenig, eine Weile skabît.

Avots: EH XIII, 172

pašķibīt

[pašķibît, ein wenig šķibît: p. zarus; zaķis pašķibījis kāpuostus.]

Avots: ME III, 113

pašķobīt

pašķuôbît, tr., etwas neigen, verziehen: drusku pašķuoba muti Etn. IV, 92. es ir sejas nepašķuobīju Vēr. II, 700. Refl. -tiês, etwas wackein, wanken, Gesichter schneiden.

Avots: ME III, 114

paskulbīt

[paskulˆbît 2 Ruj., ein wenig abästen: p. zarus.]

Avots: ME III, 101

pavalbīt

pavalbît, (die Augen) ein wenig verdrehen: pavalbīja acis Saul. III, 70, Jaun. Dr. v. J. 1902, 117.

Avots: ME III, 132

pibītis

‡ pibītis Frauenb. "ein kleines, kurzes Reststück von einem langen Gegenstand": nuo apaušu pavadas atlicis tāds p.

Avots: EH XIII, 230

pielobīt

pìeluobît, aushülsend anfüllen: Jē̦kabs bij pieluobījis pilnu šķīvi ar pupām Upīte St. 61.

Avots: ME III, 269

piešķibīt

pìešķibît, zur Genüge od. eine Menge pflücken: p. zirņus, lapas, zarus.

Avots: ME III, 300

piestibīt

pìestibît, (etwas Schweres) heran-, hinzuschleppen (PS., Wolm.) od. -tragen (Arrasch).

Avots: ME III, 297

raibīt

I ràibît: auch Serbig., (mit aî) Ermes: "spaiduot apvārduot" (mit aî 2 ) Seyershof; "ar pirkstiem apvilkt" Wessen; "ārstēt kādu auguoni, veļu kaulu, apve̦lkuot ap slimuo vietu trīs reizes ar drēbju velējamuo vāli vai zvirgzdakmeni" Kaltenbr.

Avots: EH II, 350

raibīt

I ràibît Wolm., raîbît 2 Iw., raîbît Lis., raĩbît PS., -u, -ĩju, auch raibinât, = apvā`rduôt, pūšļuôt, (eine Krankheit, insbesondere den Zahnschmerz) besprechen; "riebt, slimu vietu apvalkāt ar ruoku" Wessen; den Zahnschmerz folgendermassen vertreiben: man misst einigemal mit Lindenbast um den Kopf des Kranken, worauf er neunmal durch den Bast kriechen muss Harder n. U.: vārduošana un raibināšana pie zuobu sāpēm tâ˙pat lielā cieņā Etn. IV, 22. pirmdzimtam vai pastarim jāraiba ēde trīs reizas un jāuzspļauj virsū Etn. IV, 21. - Subst. ràibîtãjs Wolm., wer Krankheiten bespricht: kaktu ārsti, vārduotāji, raibītāji Konv. 2 1238. pūtējas jeb raibītājas dziedējušas slimības ar pūšanu RKr. XII, 20. vai neiesi pie raibītāja, dēliņ? Seibolt. Zu riebt II.

Avots: ME III, 468

raibīt

II raibît: Zur Bed. vgl. auch saraibît.

Avots: EH II, 350

raibīt

II raibît, -ĩju, Buntwerk machen U.

Avots: ME III, 468

raibīties

raîbîtiês, ‡

2) Widerwilien; Ekel äussern
Lennew.: neraibies ne˙kuo, bāz vien mutē!

Avots: EH II, 350

robīt

rùobît: auch (mit uo 2 ) Dunika, Kal., OB., Siuxt. ‡ Refl. -tiês iekšā, eine Kerbe (Einbuchtung) herstellend eindringen: kad linus rauj, dažs - kur ir labāki lini - aizņe̦m lielu baru un ruôbās 2 labajuos linuos iekšā, lai var vairāk saraut Orellen.

Avots: EH II, 390

robīt

rùobît C., Wolm., Neuenb., ruôbît 2 Līn., -u od. -īju, ruôbuôt 2 Salis, Wid., tr., kerben, eine Kerbe hauen U.; höhlen U., in Stücke hauen: paķēris šķipeli un sācis klintī ruobīt pakāpienus LP. IV, 202. sācis mūru ar zuobina asminu ruobīt V1, 1064. ruobīt sieru ar cirvjiem III, 100. kungs... sizdams bij ruobus ruobījis II Sam. 6, 8. malku gabaluos ruobīt, Holz in die Quere klein spalten Für. I. nevar cirvi nuoturẽt, kuo malku ruobīt Līguotnis; niederhauen, fällen (einen Baum) Ledmannshof. vgl, rùobs I.

Avots: ME III, 575

rubīt

rubît, s. rubinât I.

Avots: ME III, 552

sabambīt

I sabambît, tr., "?": igaunis sabambīja (verprügelte?) savu veceni, un tā iekrita . . . uorē un dikti šņukstēja Dz. V.

Avots: ME III, 591

sabambīt

II sabam̃bît, ‡

2) sehr warm bekleiden
(mit am̂ 2 ) Mesoten. ‡ Refl. -tiês (mit am̂ 2 ) Mesoten, sich sehr warm ankleiden.

Avots: EH II, 395

sabambīt

II sabam̃bît, (Kleider) zusammenwickeln : se̦ga cieti sabambīta (=sarullē̦ta) Schibbenhof.

Avots: ME III, 591

sabīties

sabîtiês, sabîst, sabīstiês Mitau, sabîstîtiês, sabīkstîtiês Olai, Siuxt, Lieven-Behrsen, erschrecken (intr.): sle̦pkavas re̦dzē̦dama, viņa ļuoti sabijās Dīcm. pas. v. I, 54. muļķītis nu tikai atjē̦dzas, kur iestidzis un sabijîes pūš projām LP. V, 288. rādi . . . galvas spalvas, tad viņa sabīsies, pēc tam paduses spalvas, tad viņa pārbīsies IV, 131. ķēniņš lāci ieraudzījis sabīdās, ka nesapluosa zirgus VI, 511. nesabīdu*) baidījama BW. 6015. ne saimīte nesabīda*), nava laba rājējiņa 31067, 4. - Subst. sabîšanâs, das Erschrecken, der Schreck: pasargāties nuo sabīšanās LP. I, 178. *) In nesabīdu, nesabīda könnte -sa- übrigens auch das infigierte Reflexivpronomen sein.

Avots: ME III, 594

sabumbīt

sabumbît, verprügeln, verkeilen Mag. XIII, 2, 70.

Avots: ME III, 599

sagūbīt

sagūbît, zusammenraffen Hasenpot, Grobin n. Etn. III, 65. Refl. -tiês, für sich zusammenraffen: kungs nuo žagariem... atvēlēja mums katram pusi, bet viņš, gābšis, aizbraucis pa˙priekš un sagūbījies vai visus Etn. III, 65 (aus Rutzau).

Avots: ME II, 633

saknaibīt

saknaîbît, tr., freqn., (wiederholt) zusammen-, zukneifen, kneifend zerbröckeln Spr.: saimniece ar pirkstiem saknaiba maizes gabalu cāļiem Ahs.

Avots: ME II, 651

sakņaibīt

‡ sakņaîbît 2 Frauenb. ("vor 50 Jahren"), = saknaîbît.

Avots: EH XVI, 418

salabīties

salabîtîes Pas. I, 270, = salabt, sich versöhnen: viņi atkal salabījās MWM. VII, 882.

Avots: ME II, 665

salobīt

saluôbît, tr., schälen, klauben, bolstern (auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): lielu vairumu zirņu (Dunika), kartupeļu.

Avots: ME II, 677

saļobīties

saļuôbîtiês 2 Gudenieki, anfangen zu wanken, unsicher werden: māja saļuobījusies.

Avots: ME II, 679

saraibīt

saraibît, bunt machen; zerschnitzeln: s. kuoku Bers.

Avots: ME II, 711

sarobīt

saruobît, auskerben: s. galda malu Jürg.; saruôbits 2 pāte̦gas kāts Dunika; zerhacken, zerhauen Kreuzb.

Avots: ME III, 724

sašaubīt

‡ sašaubît, wanken machen, zweifelhaft werden lassen: savu guoda vīra slavu Brencis ... negribēja s. A. Upītis Pirmā nakts 399.

Avots: EH XVI, 453

sašaubīties

sašaubîtiês, (plötzlich) stark zweifeln: Lauciņš gan kâ sašaubījās un duomāja,... vai nebūtu labāk, ka paliktu... pie sava RA. tas sašaubījās atkal par savu nuoduomu ebenda. man arī ticība sašaubās, vai tik... Jaunie mērn. laiki IV, 72.

Avots: ME III, 753

saskabīt

saskabît,

1) = saskabinât Bauske;

2) schneidend verderben
(tr.): s. dēli ar nazi Warkl.

Avots: ME III, 730

sašķibīt

sašķibît, (eine Menge) sammelnd abreissen, abpflücken, abblatten, abhauen: s. riekstus, uogas, lapas, skujas.

Avots: ME III, 755

sašķobīt

sašķuobît, tr., freqn. zu sašķiebt, seitwärts neigen, schief, wacklig machen, krümmen Wid.; in Bewegung setzen Spr.: smaids... sašķuobīja viņa lūpas JR. V, 64. Refl. -tiês, sich seitwärts neigen, schief, wacklig werden: ve̦cā pirtiņa bija sašķuobījusies uz vieniem sāniem Nötk. mājas sašķuobījušās kâ nabags uz kruķa Pasaules lāpītājs 19. dambis bij nuo uguns sašķuobījies A. XX, 349. rats ir sašķuobījies greizi R. Sk. II, 6. sašķuobījušuos ģīmi MWM. IX, 519.

Avots: ME III, 756, 757

saskrubīt

saskrubît,

2): auffressen
Frauenb.: zirgs saskrubīja visu klēpi salmu; das Fleisch an Knochen (knuspernd) aufessen Sermus.

Avots: EH XVI, 448

saskrubīt

saskrubît, tr.,

1) roh bearbeiten:
klēts augša... ar... saskrubītuo spuoļu blāķi paspārnē Austriņš Nuopūtas vējā 88;

2) "zernagen"
Druw., Tirsen; auch saskrubinât, mit einem scharfen Werkzeug zerbröckeln Nötk.: žurka saskrubījusi kuoku Lennew.;

3) "sagraizīt": s. ar nazi galda malu Sessw., Salisb., Allend.; "nuogriezt (kuokam) daudz zaru" Allend.

Avots: ME III, 734

saskulbīt

‡ saskulˆbît 2 Metzkül (bei Ruj.), zerhacken: s. skujas.

Avots: EH XVI, 448

sašņobīt

‡ sašņuobît, zusammenziehen (?): (mopsis) pauostīja ar sašņuobītu purnu Blaum. Raksti IV 5 (1937), 35.

Avots: EH XVI, 455

šaubīt

šaũbît, Refl. -tiês,

1): krūms ... sāk luocīties un š. Pas. XIV, 155;

2): mit aũ AP., Lemb., N.-Peb., Serben, Smilt., Zögenhof, mit aû 2 Dobl., Ziepelhof.

Avots: EH II, 622

šaubīt

šaũbît, -u, -ĩju, wackeln (schwanken) machen L., von der Stelle wegbringen U.: katru... vējs turpu un šurpu šauba Ev. vējiņš šauba (mit aû 2 Bl., Bauske, Dond., mit àu 2 Lubn., Warkl., Lis.) egiīt[i] ceļa maliņā BW. 8894, 2. vē̦tras nav spējušas tuos šaubīt A. 1898, II, 128. ka tie savā vietā dzīvuo un vairs netuop šaubīti (dass es daselbst wohne und nicht mehr in der Irre gehe) Glück II. Sam. 7, 10. es nuoduošu tuos, ka tie šaubīti taps visās zemes valstībās (ich will sie in allen Königreichen auf Erden hin u. her treiben lassen) Jerem. 15, 4. Part. šaubāms (gebildet als Ersatz für šaubīgs 3): šaubāma lieta A. 1896, 162. laiki sāk kļūt atkal šaubāmi MWM. 1899, 493. Refl. -tiês (li. siaubýtis "wanken" KZ. LII, 270),

1) nicht fest auf einer Stelle sein, wanken, wackeln:
katra (debess) pār mūsu galvu šaubās Manz. Fost. I, 490. kas tu... zemi kustinājis un šķēlis esi, dziedini viņas plīsumus, juo viņa šaubās Glück Psalm 60, 4. kalni virzīsies un pakalni šaubīsies Jesaias 54, 10. šaubās (Var.: klūp) kāja, krīt[u] pie zemes BW. 13465;

2) šaũbîtiês C., Līn., PS., Arrasch, Dunika, Ermes, Jürg., Nigr., Ruj., Schujen, Wolm., (mit aû 2 ) Bauske, Dond., lw., Kandau, Salis, Selgerben, Wandsen, Widdrisch, (mit àu 2 )hochle. (unbek. in Pilda), zweifeln, in Zweifel sein, nicht bei seiner Meinung bleiben:
šaubījās puišam prāts BW. 11959. valuodiņa šaubījās Ld. 10847. Subst. šaũbîšanâs, das Zweifeln. Zu atšaubu, li. siaũbti "umherrasen, tollen", siūbúoti "sich wiegen, schaukeln, schwanken", s. Trautmann Wrtb. 293, Leskien Abl. 310, Charpentier MO. II, 31, Bezzenberger GGA. 1898, 5511.

Avots: ME IV, 5

savaibīt

savaibît, verzerren V.: s. seju. Refl. -tiês, sein Gesicht verstellen, verziehen: savaibījās tâ neveikli, lai slē̦ptu prieku Stari I, 260.

Avots: ME III, 779

savalbīt

savalbît, verdrehen: lūpas juocīgi savalbītas Upītis Sieviete 7.

Avots: ME III, 779

sazabīt

sazabît, verprügeln: s. cilvē̦ku Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 794

sažabīt

‡ sažabît Frauenb., abschlachten.

Avots: EH XVI, 468

sazebīt

sazebît: pa dienu princese sazebī[ju]si dažādus gardumus Pas. X, 288 (aus Serbig.).

Avots: EH XVI, 467

sazebīt

sazebît (prs. -īju), zusammenstehlen: s. daudz mantu PS., Drosth.

Avots: ME III, 795

sibīt

sibît,

1): zirgi sibī galvas (cd. sibī ar galvu), kad kniši mācas virsū KatrE. kuo nu tâ sibī (schreibst schnell),
ka ir salasīt nevar? ebenda. Refl. -tiês: zirgs ... sibījuoties ("klanuoties") Pas. XIII, 53 (aus Erlaa).

Avots: EH II, 485

sibīt

sibît,

1) = sibât 2 Wid., schnell hin und her bewegen: mazuo galviņu sibīdams A. XI, 178. pelēcītis sibī galvu Jürg., Plüd. LR. III, 323. nesibī vējlukturi! Jürg. ar pirkstu sibīt (schwenken) Ruj.;

2) s. sibkt 1. Refl. -tiês, den Kopf auf und nieder beugen (von Pferden)
Erlaa: zirgi sienlaikā sibījas. Das Reflexiv und sibit 1 dürften auf estn. sibima "nicht still haiten, zappeln, mit dem Schweife schlagen" beruhen.

Avots: ME III, 835

skabīt

skabît: schaben (kasīt) Nautrēni: s. buļvas, puôdu, dubļus nuo lāpstas. ‡ Refl. -tiês, sich reiben (?): skabās kai cūka Nautrēni.

Avots: EH II, 496

skabīt

skabît (li. skabýti "pflückend brechen") Wid., Annenburg, Golg., Stelp., skabinât (li. skabìnti "pflückend brechen") U., Äste (zu Sprickern A.-Rahden n. U.) abhauen, "nuodarināt" Golg., Bers., Warkl., (be)kappen: kal, bāliņ, zuobentiņu . . ., lal māsām līdza jāju, priedes zarus skabīdam[a]! BW. 15993, 1. Zur Wurzel von skabrs.

Avots: ME III, 863

šķaibīt

šķaîbît Bers., Lubn., Saikava, AP., (mit aî 2 ) Salis, tr., freqn. zu šķiebt, schief machen, verziehen: viņš šķaibīja lūpas CTR. I, 35.

Avots: ME IV, 21

skalbīt

skalbît "das Haar von einem Fell mit dem Schabeisen entfernen" Ar.: ādmiņi skalbī ādai vilnu AP., Treiden. Wurzelgleich mit skalbes? Oder aus skablît umgestellt?

Avots: ME III, 868

skalbīt

I skalbît: "(von einem wachsenden Baum die Rinde) abschälen" ("mit alˆ" ) Fehteln.

Avots: EH II, 499

skalbīt

‡ II skal˜bît Frauenb. "eine fremde Sprache sprechen": viņi tur visus vakarus ar krieviem skalbīja pa krieviski. Vgl. li. kalbėti "sprechen".

Avots: EH II, 499

skalbītis

skalbītis (unter skal˜bis I): auch (mit àl 2 ) Auleja, Saikava, Zvirgzdine; "kuociņš, kas spīļu arklam atbalsta apīžas uz lemesnīcas" (mit al˜ ) AP.; "arkla daļa, ar kuŗu iesien lemesnīcu starp apīžām un balstü (mit àl ) Ramkau.

Avots: EH II, 499

skarbīt

skarbît, splittern U.; schroff erwidern Mesoten (mit ar̂ ). - Refl. -tiês pretī L. "widerstemmig, widerspenstig sein".

Avots: ME III, 873

skārbīt

skārbīt pretī "entgegenschnarchen" Für. I. Refl. -tiês pretī, sich widersetzen Warkl., Schwanb., Meiran, Adleenen; vgl. skarbīties pretī.

Avots: ME III, 879

šķibīt

I šķibît, -ĩju,

1) hauen, schneiden
Biel. n. U., die Äste eines Baumes rund herum abhauen, ihn beputzen Kremon n. U., Lieven - Bersen, Saikava, Salis, Stelp.; (schnell Kurl. n. Etn. I, 154) abblatten Adsel, Bers., Salis; (hastig Golg.) pflücken Bers., Plm., Serbigal; (Salat od. Kohl) schnell essen Kurl. n. Etn. I,154, gern und tüchtig essen N. - Peb.: kuokam zarus Saikava, Salis; kāpuostus U. (abblatten); runkuļu lapas Salis; riekstus Arrasch. aitas šķibī zâli C. tad ta šķibī, - kâ zaķis! Kurl. n. Etn. I, 154;

2) "stibitzen":
bē̦rni sle̦pe̦ni šķibī zirņus;

3) -u, -ĩju, reinigen:
kūts jāšķiba, der Stall muss gereinigt werden U. Wohl zu klr. щибати "herunterschlagen, z. B. Obst vom Baum" (s. Zubatý AfslPh. XVI, 415), sowie mhd. schipfe "Schaufel" (s. Fick Wrtb. III 4 . 464 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 545) und (?) gr. dial. σχίφος "Schwert" (s. Prellwitz Wrtb. 2 319), engl. shive "Flachsabfall" (s. Persson Beitr. 884) und li. skiẽbti "auftrennen" (s. Būga KSn. I, 219).

Avots: ME IV, 38

šķibīt

II šķibît ausis, die Ohren spitzen Grünh.

Avots: ME IV, 38

šķobīt

šķuobît: auch (mit ùo 2 ) Sonnaxt, (mit uô 2 ) Frauenb. Refl. -tiês,

1): auch Sonnaxt, (mit uô) Ramkau; nešķuobies, bet runā patiesību! Frauenb.

Avots: EH II, 642

šķobīt

šķuobît, -u, -ĩju, freqn. zu šķìebt, neigen, zum Wackeln, Wanken bringen U.; (das Gesicht) verziehn (mit uô) Arrasch, Bers., C., Ermes, Golg., Lis., Nötk., PS., A. - Schwanb., (mit uô 2 ) Dond., Dunika, Grünw., Iw., Mesoten, Salis, Siuxt, Wandsen, Widdrisch, Zögenhof, (mit ùo 2 ) Gr. - Buschh., KL, Kr., Meiran, Saikava, Fratzen, Gesichter schneiden Oppek. n. U.: atte̦kā vēži ūsus vien šķuoba Jaun. mežk. 18. viņš... runājuot šķuobīja muti Vēr. I, 366. šķuobīja lūpas A. XX, 947. vaigu šķuobīšana Sadz. viļņi 77. kuo te savu... ģīmi šķuobi kâ mē̦rkaķe! R. Sk. II, 134. Refl. -tiês,

1) wanken, wackeln
U.: šķuobās kâ rats uz vienu un uotru pusi RKr. VI, 658, viņai likās, ka siênas šķuobās Sadz. viļņi 203. zaķītis gan šķuobījās, gau gruozījās JK. V, 63. viņš šķuobās, bāl un gaisu tver A. XXI, 597. ve̦ci zuobi šķuobījās BW. 13008. šķuobās gurni staigājuot 11108;

2) "vor Hochmut nicht wissen, wie sich betragen"
(mit ùo 2 ) Stomersee;

3) = vaibstīties, Fratzen schneiden: šķuobījās gan, bet izdzēra Grünwald, (mit uô 2 ) Gramsden. Trotz šķiebt (s. dies) schwerlich mit uo aus on; vielleicht mit uo statt ai nach Mustern wie griezt: gruozît; vgl. auch das Reimwort uobīt.

Avots: ME IV, 57

skorbīt

skor̂bît 2 "schaben, schabend abschälen (z. B. Kartoffeln)" Zögenhof; auch aus Borchow und Warkl. mit o mitgeteilt.

Avots: ME II, 883

skribīt

skribît,

1) abschaben, abschälen:
s. rāceņus Nigr.;

2) schreiben (geringschätzig)
Ermes.

Avots: ME III, 892

skrubīt

skrubît,

1): auch Dunika, Lems.;

3): spuoļu skrubīšana Austriņš Raksti VII, 18; ‡

4) = skrubinât 1 Dunika, Sermus.

Avots: EH II, 512

skrubīt

skrubît, -ĩju,

1) mit dem Schrubhobel hobeln
U.;

2) mit einem stumpfen Beil behauen
(gew. in der Zstz. mit ap-) Freiziņ;

3) schrubben
V. vgl. skrubt.

Avots: ME III, 898

skubīt

II skubît: "abhacken, behauen" Gr.-Buschh.; "šķīt, ēst" PV.: kazas skubī lapas ar lielu kāri.

Avots: EH II, 514

skubīt

II skubît, ĩju, schlecht mähen, (das Haar) schlecht besehneiden Arrasch, Freiziņ; (Äste) abhacken, behauen Stelp., C., Jürg., Ermes, Wandsen, Bauske. Zu serb. skúbēm "raufe, rupfe"?

Avots: ME III, 901

skubīt

III skubît: ist entschieden mit skubît II identisch.

Avots: EH II, 514

skubīt

III skubît "schlingen" Arrasch; vielleicht zur gleichen Wurzel wie skubît II.

Avots: ME III, 901

škubīt

škubît (unter šķubît 1): schneiden (das Haar od. den Bart) A.-Schwanb.

Avots: EH II, 628

šķubīt

šķubît,

1) škubît Golg., Stetp., = šķibît: nuolaistam kuokam zarus škubīt Stelp.;

2) gern essen
U. (unter šķibuôt). Vgl. apšķubît. Für *skubît (mit dem šķ- von šķibît oder *šķaub- < *skeub-); zu aksl. skubǫ "zupfe, reisse" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 555).

Avots: ME IV, 54

skulbīt

skulbît,

1): auch (mit ulˆ 2 ) Seyershof; kuokam zarus s. Trik. ‡ Refl. -tiês (mit ulˆ 2 ) Seyershof,

1) (mit einem Beil) hauen od. hacken
(intr.): s. ap priedi, kamē̦r nuodabū visus apakšējuos zarus;

2) leicht auschlagen:
Tenīsa dienā cits citam skulbās ar kulītēm un saka: "uš, cūciņ, manā kulītē!"

Avots: EH II, 515

skulbīt

skulbît, -u, -ĩju,

1) (mit einem stumpfen Beil) (be)hauen
Freiziņ, (einen Baum) abästen Naukschen (mit ul˜ ), Walk n. U., Wirken, Karls., Ermes, (mit ulˆ 2) Ruj.;

2) (das Haar) beschneiden
Ruj. (mit ulˆ 2), Karls., Wirken; (sk. bārdu) rasieren Ruj.;

3) dicht bis zum Boden abmähen ("nuopļaut me̦lnām zemēm") Kegeln n. Latvijas Saule 1927, S. 616. Zu skalbît?

Avots: ME III, 903

slobīt

‡ sluôbît 2 , -u. -īju Kolberg, (eine grosse Futtermenge erhascht habend) fressen (von Tieren).

Avots: EH II, 529

slubīt

slubît, -īju, schlaff gehen: kur nu slubīsi pa pašu pusdienas laiku? Tirs. n. RKr. XVII, 78. Nebst slubur- entweder zu li. (žem.) slubnas "schwach, matt" resp. zu got. sliupan "Schleichen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 710), oder aber zu li. šlùbas "hinkend, lahm" (vgl. auch le. slums).

Avots: ME III, 940

šņaibīt

šņaîbît: Elmārs ... neganti šņaibīja lūpas Jaun. Ziņas 1938. № 56. Refl. -tiês: auch Lubn. (von hochmütigem Verziehen des Gesichts); tas zirgs šņaibās vien Heidenfeld.

Avots: EH II, 651

šņaibīt

šņaîbît AP., Adl., Bers., Golg., Meiran, Ogershof, Saikava, Selsau, refl. -tiês Bers., (mit aî ) Fehteln, Kl., (die Lippen oder das Gesicht) verziehn: pūdelis šņaibījās un žuorījās Turg. Pavasaŗa ūd. 12. es neņe̦mtu tās meitiņas, kas caur lūpām šņaibījās (Var.: kas dzied lūpas knaibīdama) BWp. 862, 1 var. zirgi šņaibâs KL., die Pferde ziehen drohend ihre Ohren an. Subst. šņaibîšanâs, leere Drohung KL.; ablehnendes Verhalten Saikava: kad viņš tâ saka, tad tā ne˙būt nav tukša izrunāšanās un šņaibīšanās Vēr. I, 1164. Zu šniebt; vgl. ņaibîties und vaibīties.

Avots: ME IV, 90

šnibīt

šnibît, schneiden N.-Peb.

Avots: ME IV, 88

šņibīt(ies)

‡ šņibît(iês) Seyershof "nekārtīgi kuo graizīt".

Avots: EH II, 653

šobīties

šuobîtiês L., St., U., (mit "uô" ) Bauske, šaubīties; schwanken, nicht fest stehen, šķunbīties Mar. ("stabs vējā šuôbâs"), Nötk. Aus šaubīties + šķuobīties?

Avots: ME IV, 112

stebīt

stebît,

1) steif gehen
Lis., Selsau, Wandsen, Salis; zu stebis;

2) (etwas Schweres längs der Erde schleppend) tragen
Drosth., Wid. Refl. -tiês "?": es brīnuos, kas aiz sē̦tas stebījās; ve̦ca māte balkšņā lika mirstamuos paladzinus VL. aus Schnikkern.

Avots: ME III, 1057

stibīt

I stibît,

2): auch AP.; "bēgšus iet" Morizberg;

4): auch Bald., Druw., Ellei, Fehteln, Morizberg.

Avots: EH II, 578

stibīt

I stibît, -ĩju,

1) prügeln, schlagen (Tiere
Dond., Swehthof; hauptsächlich Kinder Hofzumberge, Schnikkern) Funkenhof, Ermes;

2) gehen (mit grossen Schritten
Bers.) Drosth., Lems., N. - Laitzen, unbeholfen, mit Mühe gehen Schibbenhof, Ukri (nur von alten Menschen gesagt; in Sessw. und Selsau nur von kleinen Kindern), steif, aber nach Möglichkeit schnell gehen Bauske, mit kleinen Schritten gehen, trippeln Erkull, Fehteln, Kürbis, Stelp., Amboten, eilen Memelshof: kur nu ve̦cais tē̦vs tâ stibī? Schibbenhof. stibī tik vien uz mājām! N. - Laitzen. stibī nu, stibī, lai tiec man līdz! Erkull. dabūju stibīt (tüchtig gehen) visu ceļu kājām Golg., Saikava, Jürg.;

3) stibīt pie darba Meiran, Saikava, zur Arbeit antreiben;

4) = stiept U., (etwas Schweres mit Mühe) tragen, schleppen, ziehen C., PS., Aahof, Lös., Raiskum, Drobbusch, Wolm., Serbig., Smilt., Planhof, Serben, Nötk., Walk, Selsau, Sessw., Golg., N. - Peb., N. - Wohlfahrt, Ermes, Wrangelshof, Karkel, Burtn., Auermünde, Widdrisch, Schujen, Sunzel, Grundsahl, Schwanb., Stomersee, Lennew., Kl. - Roop, Horstenhof, Mar., Lubn.: maisu. stibī nu tuo lieluo nastu! Horstenhof. stibī tuo bluķi nuost nuo ceļa! Wolm.: stibījis naudas skasti laukā Pas. V, 32. stibīt zābakus kājā. Lis., Stiefel mit Mühe anziehn;

5) (Aste) brechen oder (b)schneiden
Ermes. Refl. -tiês, tragend oder ziehend sich anstrengen Bershof. Zur Wurzel von stiba.

Avots: ME IV, 1065

stibīt

II stibît, -īju, stibitzen Ermes, Wahnen: viņš stibī mežā malku Arrasch, PS.

Avots: ME IV, 1065

strabīt

strabît Planhof, laut schlürfen; zu strèbt.

Avots: ME IV, 1080

subīt

‡ subît, -īju Lubn., N.-Schwanb., viel essen.

Avots: EH II, 599

šubīties

šubîtiês, = misêtiês Druw.; einen Fehltritt tun Golg.: gāju un kāja šubījās, un es pakritu Druw.

Avots: ME IV, 104

švaibīt

‡ švaibît Lubn. "saviebt, sakniebt". Refl. -tiês ebenda,

1) "viebties";

2) "sakniebt ausis": zirgs švaibās.

Avots: EH II, 660

svaibīties

svaîbîtiês: "Grimassen schneiden" Fehteln; Margita svaibejās ("?"): ni ē̦dāja, ni dzē̦rāja, ni aiz galda sē̦dē̦tāja Tdz. 59634 (aus Preiļi).

Avots: EH II, 611

svaibīties

svaîbîtiês "mimische Bewegungen machen": tas cilvē̦ks par daudz svaibās Sawensee; vgl. vaibîtiês.

Avots: ME III, 1140

svarbīt

svarbît, -u, -ĩju, hin und her bewegen, schwenken, wedeln: niķīgs zirgs svarba asti Vīt, svarbîtiês, schweben (?): pār ugunīguo strāvu svarbās (vielleicht richtlger mit ār!) tvaiku mākuonis MWM. X, 94.

Avots: ME III, 1143

svārbīt

svā`rbît 2 im Gleichgewicht halten. Refl. -tiês, sich (schwankend) im Gleichgewicht halten Vīt.

Avots: ME III, 1144

švarbīt

švarbît, -ĩju Adsel, Bers., = svarbît: saniķuojies zirgs asti švarbī.

Avots: ME IV, 114

sverbīt

sver̃bît Jürg., (mit èra ) Bers., rasch wedeln: zirgs sverbī ar asti.

Avots: ME III, 1151

šverbīt

švèrbît 2 Bers., Vīt., = sverbît: šis zirgs asti vienmē̦r šverbī Uodziena n. Etn. I, 32.

Avots: ME IV, 115

tembīt

tèmbît 2 Adsel-Schwarzhof, schwer (längs der Erde) schleppen. Aus estn. tãmbama "ziehen"?

Avots: ME IV, 161

tibītis

‡ tibītis Seyershof, Kosename für ein Keuchel od. für einen "mīlīgs cilvē̦ks".

Avots: EH II, 679

tilbīte

til˜bĩte: "tolanus" ME. IV, 187 zu verbessern in "totanus".

Avots: EH II, 681

tilbīte

til˜bĩte Wandsen, punktierter Wasserläufer (tolanus ochropus L.) Natur. XXXVII, 187; schwarzgrauer Wasserläufer U. Vgl. titilbis (und?) li. tilvìkas "Brachhuhn".

Avots: ME IV, 187

ubīt

ubît, -ĩju, suchen N.- Bartau: mūs ubī N.-Bartau.

Avots: ME IV, 293

ūbīt

ûbît 2 Siuxt, -ĩju, ūbī ur! rufen (beim Nachhausetreiben der Schweine): tiklīdz kâ ūbī, cūkas visas liek mājā Siuxt.

Avots: ME IV, 403

urbīt

urbît (li. ùrbinti), bohrend durchwühlen: ùrbīt 2 (Saikava, mit ur̂ 2 Segew., Siuxt) ar lāpstu cietu zemi. de̦gunu ar pirkstu ùrbīt 2 Golg., Schwanb., Selsau.

Avots: ME IV, 302

uzbīties

uzbîtiês, aufschrecken (intr.): bē̦rns uzbijās nuo miega Arrasch.

Avots: ME IV, 317

uzdobīt

uzduobît, (schneidend, kerbend) auf etw. aushöhlen: uzduobīt kuokam vēl vienu zīmi Bauske.

Avots: ME IV, 327

uzknaibīt

uzknaîbît, wiederholt kneifend zum Vorschein bringen: uzknaibīt uotram asinis.

Avots: ME IV, 343

uzlobīt

uzluôbît, ‡ Refl. -tiês (mit uô 2 ) Siuxt, beim Klauben od. Schälen zum Vorschein kommen: uzluobījies tārps.

Avots: EH II, 728

uzlobīt

uzluôbît,

1) schälend, klaubend auf etw, fallen lassen:
uzluobīt zirņus, čaulas uz galda;

2) klaubend, schälend zum Vorschein bringen:
uzluobīt riekstu kuoduolu Gotthardsberg;

3) (zum erstenmal nach der Ernte) aufpflügen:
uzluobīt zemi Frauenb., Sessau, Sessw.;

4) herausfinden:
uzluobīt stāstā galve̦nās duomas.

Avots: ME IV, 354

uzobīt

uzuobît, zusammenziehen (perfektiv): uzuobīt ģīmi Bers.

Avots: ME IV, 395

uzrobīt

uzrùobît, aufkerben Für. I; u. zāģi nuo jauna Widdrisch: die Zahne (Kerben) der Säge von neuem schärfen (ausfeilen).

Avots: ME IV, 374

uzstibīt

uzstibît, ‡

2) mühsam anziehen
A.-Schwanb.: knapus zābakus u. kājā.

Avots: EH II, 735

uzstibīt

uzstibît, mühsam hinaufschieppen: u. maisu augšā Sessw.

Avots: ME IV, 384

uzurbīt

uzurbît, auflockern: uzurbīt zemi istabas puķēm Bauske.

Avots: ME IV, 395

uzvalbīt

uzvalbît, nach oben verdrehen: uzvalbīt acis Bauske.

Avots: ME IV, 396

vabīt

vābît,

1): "saukt, aicināt" (mit à 2 ) Oknist.

Avots: EH II, 760

vābīt

vābît, -ĩju,

1) locken, führen
(mit à 2 ) Kaltenbrunn, locken (prs. vâbu 2 ) Nerft; "vilkt" Memelshof: vābīt sev līdz uz mežu Memelshof;

2) vor Gericht fordern, zitieren
Nerft n. U.;

3) treiben, jagen (z. B. Gäste aus dem Hause od. Vieh)
Memelshof. Wenigstens in der Bed. 1 nebst oder durch li. võbyti "locken" aus wruss. вáбить resp. poln. wabić dass.

Avots: ME IV, 490

vābīties

vâbîtiês Gr.-Buschh., -ĩjuôs. das Gesicht verziehen, Grimassen schneiden: kuo nu vābījies kâ etiķi iedzēris! Gr: Buschh. Vgl. uobîtiês.

Avots: ME IV, 490

vaibīt

vaîbît Bers., Fest., Golg., Peb., Saikava, Sonnaxt, (mit aî 2 ) Adiamünde, Widdrisch, -u, -ĩju, freqn, zu viebt, (das Gesicht) verziehen, verstellen: vaibīt seju. Refl. -tiês U., Nerft, (mit aî ) Kr., Drosth., Zvirgzdine, das Gesicht verziehen, verdrehen, verstellen: runājuot un vaibuoties kâ bābieši par tādām blēņām Kaudz. Izjurieši 164.

Avots: ME IV, 433

valbīt

vàlbît 2 : auch Fehteln, (mit al˜) Dunika, (mit "al˜") Ekau, Grünw., (mit al) A.-Schwanb.

Avots: EH II, 751

valbīt

vàlbît 2 Golg., Vīt., valˆbît Kr., valˆbît 2 Bl., Pankelhof, -u, -ĩju, (die Augen) rollen, verdrehen L., U., Birsgaln, Preekuln, Sessw., Wain.: aiz lielām dusmām viņa acis vien valbīja Sessw. priecīgi acis valbīdams Janš, Mežv. ļ. I, 19. kâ viņš acis valba nuo vienas lietas uz uotru Ruhental n. Etn. I, 58. kuo nu valbi savas acis? vainīgs jau esi! Vīt. dīvaiņi valbīt acis Austr. Refl. -tiês,

1) sich verdrehen, rollen (von den Augen gesagt)
Vīt. (mit àl 2 ): viņam acis valbījās Vīt.;

2) die Augen rollen, verdrehen
MSil. (valˆbîtîes 2 ar acīm), Erlaa, Rite̦-Rutzau, Schibbenhof, Sessw., (mit al˜ ) Wain.; die Augen verdrehn und das Gesicht verziehn Bers., A.-Schwanb., Smilt., (mit alˆ ) Kreuzb., (mit alˆ 2 ) Nogallen, (mit al˜ ) Stuhrhof: kuo nu valbies!

3) herumschleichen, zu Winkel kriechen
Für. I;

4) "izvairīties (ausweichen)
nuo kādas darīšanas" Laud.: kuo tu tik daudz valbies! Laud. Wohl zur Wurzel von velt "wälzen"; etwa mit dem b von vaibît(iês)?

Avots: ME IV, 450

vobīt

II vuobît Odensee, = luobît, schälen, bolstern: riekstus, zirņus.

Avots: ME IV, 677

zabīt

I zabît, heimlich nehmen: ābuoli vēl nav gatavi, bet bē̦rni jau sāk zabīt Frauenb.

Avots: ME IV, 678

zabīt

II zabīt (?), unaufhörlich unnützes Zeug sprechen Bauske. Vgl. damit (wenn es zuverlässig ist) und mit zabene I etwa li. žabaruot(i) "schwatzen" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 2011, das zu an. gapa "schreien" resp. zu ae. gabbian "schwätzen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. 1, 552) oder zu nd. kabbelen "laut schwatzen" (bei Walde l. c. 571) gehören könnte.

Avots: ME IV, 678

zabīt

III zabît "schlagen um zu töten" Gr.Buschh.: vai tad nu zabīsi mani zemē? Gr.Buschh. viņš zabīja savu māti ebenda. Aus r. забить "totschlagen".

Avots: ME IV, 678

žabīt

I žabît Frauenb., schlagen; töten; schlachten. Vgl. zabît III.

Avots: ME IV, 783

žabīt

II žabît, -ĩju, = zabît (?) II, viel unnützes Zeug sprechen Schwitten.

Avots: ME IV, 783

žābīties

žābîtiês "ākstīties": kuo nu žābies (žābījies) kâ negudrs? Alksnis-Zundulis; "albern sprechen" (mit â 2 ) Ruhental.

Avots: ME IV, 794

žārbīt

žārbît, -u, -ĩju, refl. žārbîtiês, hin und her klettern U., (žā`rbîtiês 2 ) Kl., (žârbîtiês 2 ) Frauenb.; übermütig sein Depkin n. U.; toben, herumtoben U.; "ungezogene Bewegungen machen, ākstīties"(žārbîtiês).

Avots: ME IV, 797

žarbīties

žarbîtiês,

1) mit Mühe, ungeschickt (auf einen Baum) steigen, klettern
(mit ar̂ 2 ) Blieden, Luttr., N. - Autz, Ruba;

2) "scharren":
mežā dzimis, mežā audzis, mājās nācis žarbīties (Var.: kārpīties) Bielenstein Holzb. 492. Vgl. žārbīt(ies).

Avots: ME IV, 789

zebīt

zebît, -ĩju, stibitzen, stehlen Drosth. (scherzhaft), PS. (meist scherzhaft); vgl. auch nùozebīt. Wenn von einer Bed. "schnappen" auszugehen ist, zur Wurzel von zebenieks

I, wozu auch ai. jàbhatē "schnappt"
gehören kann.

Avots: ME IV, 701

zēbīt

zēbît, zu erschliessen aus nùozēbît.

Avots: ME IV, 714

zeibīt

zeibît "?": ka tevi kara māte ar visu tavu zeibīšanu! Kaudz. Izjurieši 259.

Avots: ME IV, 703

zibīt

zibît, ‡

2) sehr schnell bewegen (?):
astes zibīdami Blaum. Raksti IX 4 (1937), 210.

Avots: EH II, 806

zibīt

zibît, sehr schnell laufen AP., Bers.: zibī nu pruom! Vgl. zibinât I 2 und zibinêt 2.

Avots: ME IV, 717

zīdaubīte

zĩdaũbĩte, eine seidene Haube: pūriņā zīdaubītes saluocītas BW. 24447, 2.

Avots: ME IV, 731

žilbīties

žìlbîtiês 2 Erlaa, -uôs, -ījuôs, sich bewegen, sich hin und her drehen (gruozīties): kuo tu te žilbies man pa kājām?

Avots: ME IV, 810

zivgribītis

zivgribĩtis, wer Fische will (Epitheton der Katze): acis spīd kâ kaķitim-zivgribītim Pūt vējiņi 8.

Avots: ME IV, 729

žnabīt

žnabît (meist mit nuo- ), abgurgeln Segew.

Avots: ME IV, 823

žņaibīt

žņaibît, -u, -ĩju,

1) freqn. zu žņiebt, drücken, knutschen
(mit aî ) Adl., Prl., Selsau, Sessw., Tirs., (mit aî 2 ) Grünw.; etwas Weiches kneifen (mit aî 2 ) Bauske. Refl. -tiês "spaidīties" (mit aî ) Sessw.;

2) Grimassen schneiden, das Gesicht verziehen
Serben. Vgl. šņaibît.

Avots: ME IV, 823

žubīt

žubît, -ĩju,

1) in kleinen Bissen essen
Schibbenhof: aitas žubī sìenu;

2) das Maul rümpfen
L., St., die Lippe aufwerfen. Vgl. žubinât II.

Avots: ME IV, 827

žubīte

žubīte,

1) s. žube I 1;

2) s. žube II.

Avots: ME IV, 828

zumbīt

zumbît "wiederholt über ein und dasselbe Thema sprechen" Nerft: vakar jau teici, šuodien zumbī atkin!

Avots: ME IV, 750

žurbīt

žurbît, -ĩju,

1) schnell, eilig etwas tun
Pernigel;

2) "unordentlich schneiden"
Peddeln;

3) quälen:
kuo tu viņu (eine Katze, ein kleines Kind) žurbī? Walk.

Avots: ME IV, 832

žurbīte

‡ žur̃bīte Warwen "putraimu biezputra ar virsū uzlietu smalki sagrieztu ce̦ptu gaļu".

Avots: EH II, 822

zvalbīt

I zvalbît, ‡ Refl. -tiês "?": (kuģis) pē̦rkuona dauzīts zvalbās (= zvalstās 1 ?) Dünsb. Od. 154.

Avots: EH II, 814

zvalbīt

I zvalbît Vīt., zvalbuôt Vīt., (s)valbît, (die Augen) rollen, verdrehen: aiz dusmām acis zvalbī (oder: zvalba) Vīt. zvalbīdams zvalbuo acu ābuolus, vai ar acīm apēst gribēdams ders. Aus valbît + zvalstît?

Avots: ME IV, 764

zvalbīt

II zvalˆbît 2 Ruhental" überflüssiges reden"(?).

Avots: ME IV, 764

Šķirkļa skaidrojumā (161)

acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

aizsūtīt

àizsùtît, tr., absenden, hinschicken, verschicken, verbannen: ar gulbīti aizsutītu sagš' un baltu paladziņu BW. 9969. aizs. uz Sibiriju.

Kļūdu labojums:
9969 =9989

Avots: ME I, 53

apriebt

aprìebt C.,

1) wie apraibīt, tr., streichelnd und besprechend die Schmerzen lindern, heilen, bestreichen:
auguoni, ruoku. tās ziepes, ar kuŗu miruoni mazgājuši, uzglabājuši, lai dziedinātu un apriebtu dažādas vainas LP. VII, 384;

2) behexen:
raganas guovi apriebušas Naud.;

3) aufspüren, finden, behexen:
es apriebu (Var.: apsedzu) caunes pē̦das BW. 11113; JKaln.

Kļūdu labojums:
ar kuŗu = ar kuŗām

Avots: ME I, 116

apružģīt

apružģît, besudeln: apružģītām drēbītēm Pūt, vējiņ 43.

Avots: ME I, 116

atķest

‡ atķest, hereilen: šuorīt atķeš Lībīte, lai nākuot tūlin Janš. Bandava II, 428. Marģietu, kuŗa arī bija atķe̦suse jūŗmalā Janš. Tie, kas uz ūdens 14.

Avots: EH I, 152

auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

balināt

balinât (li. bãlinti "бѣлить"), fact.,

1) bleichen:
saule vairs nebalinās mūsu miežu laukus Kaudz. 79;

2) weiss, zart, rein machen
[vgl. Bielenstein Holzb. 440], putzen: es tuo savu bāleliņu kā gulbīti balināju BW. 16003, 1; aiz upītes balta meita, kas tuo baltu balināja 5375;

3) blank, scharf machen, schärfen:
izkapti BW. 28681, 2; im VL. sehr beliebt: zuobentiņu balināt, das Schwert schärfen, z. B. BW. 4261;

4) auf die Bleiche legen,
term. techn. neben tilinât: izklāj linus balināt; savilkt balināmuos aude̦klus. Refl. -ties,

1) bleichen, bleich werden:
aude̦kli līdz Jāņa dienai vien balinās (Var.: mazgājās, baluojās) BW. 32455, 3 var.

Avots: ME I, 254

balsināt

bal˜sinât, auch balsît, weiss, rein machen, weissen, bleichen: līdz šim savu bāleliņu kā gulbīti balsināju BW. 16004, 4. tad es tevi balsināšu linu šķiedru baltumiņu 10272. balsināt sienas. saule zarus balsināja (Var.: balināja) 2798. Refl. -ties, wird vom Gewehrputzen der Soldaten gebraucht: viņi vēl balsinājas, sind sie noch damit beschäftigt (Mag. III, 1, 107). Mit at-: luopi tagad atbalsinās, das Vieh kommt wieder zur Leibesfülle. [In der leztern Bed. gehöhrt es wohl zu balsêtiês.]

Avots: ME I, 254

bibis

I bibis, eine leichte Wunde (in der Kinderspr.): sapūš bibīti pirkstiņiem Niedra, Schwaneb., Konv. 1 211 (vgl. biba).

Avots: ME I, 293

bībis

bĩbis,

2): ein ängstlicher Mensch, der als Gast nicht zu sprechen wagt
NB.;

3): neraudi! bībītis dzirdēs Lems., Wainsel. neaiztiec! tas ir bībīšam ebenda; ‡

6) eine zerschlagene und angeschwollene Stelle (in der Kindersprache)
N.-Peb.

Avots: EH I, 222, 223

bīdīt

[II bĩdît Wolm., Līn., Salis, Ruj., Walk, Roop, Nabben, Bächhof], bìdît [PS., Serbigal, AP., C., bîdît 2 Selg., Wendsen, Dond., Tr., bîdît Bers., Laud.], -u, -īju, tr.,

1) schieben, rücken, schiebend stossen:
ja nevari celt, tad bīdi. saimniece ar divi meitām grāba un bīdīja klāt Kaudz. M. 24;

2) stopfen:
cimdus kabatā, kumuosa mutē bīdīt Kand.; bīdāms luogs, das Schubfenster Brasche; sliežu bīdītājs, der Weichensteller. [Lng. gibt für bīdīt die Bed. "anstossen"; bīdīt ist die Iterativform zu bīt L. "bīdīt". Wohl nach Prellwitz Wrtb. 2 489 und Zubatý Sborn. fil. II, 60 f. zu slav. biti "schlagen", wozu die weitere Verwandtschaft bei Berneker Wrtb. I, 117.]

Avots: ME I, 303

biedēt

biêdêt, -ẽju, caus., schrecken, scheuchen, Furcht einflüssen: nebijuos biedējama, ne ceļā traucējama BW. 6643. nav labi bē̦rnus biedēt ar bubuli. Refl. -tiês, einander schrecken: tē̦vs ar dē̦lu biedējas LP. VII, 1187. Subst. biedē̦tājs, wer Furcht einflüsst, ängstigt. Zu bīties.

Avots: ME I, 305

bīkt

‡ bīkt (??) Mag. VI, 48 "= bīt, stossen".

Avots: EH I, 223

bīstīties

bîstîtiês, dial. bīkstīties BW. 13718, -stuos, -stījuos, freqn. von bīties, sich fürchten: zaldāts nedreb, nebīstās, un kuo tur bīstīties LP. VI, 360. dē̦lu māte gribējās, lai es viņu bīstījuos; bīstās saule rīta rasu, tâ es viņu bīstījuos BW. 23212. [Daneben auch bīstēties U. und bei Glück II Mos. 9, 30; hier auch transitiv: kas viņu bīsta Apost. 10, 35].

Avots: ME I, 304

boja

‡ *boja od. *bojs, in der Verbind. ar boju "mit Bösem" Saikava: ja nevar ar labu sarunāt, tad jālūkā ar boju taisnību dabīt. Aus r. бой "Kampf".

Avots: EH I, 235

bolīt

buolît [PS., AP., Ermes, Wolmar, Bächhof, buõlît Serbigal, Līn., bũolît 2 Nerft, Bers., Laud., Fehteln, buõlêt Ruj., buôlêt 2 Neu - Salis], buoļât (acis), tr.,

1) rollen, drehen (die Augen):
buolī acis kâ vilks. viņš buola acis uz visām pusēm A. XX, 722;

2) schälen,
luobīt A. XI, 82. Refl. - tiês,

1) sich drehen:
aiz bufetes pats buolās Dz. Vēstn.;

2) scheel, schief sehen, die Augen drehen:
kuo tu nu buolies! skaties jel taisni Ulpisch. viņš buolījās savām acīm B. Vēstn. acis sāka buolīties A. VIII, 337. šī smīnēšana buolījās (äusserte sich) visu acīs A. XII, 722.

Avots: ME I, 362

čaba

I čaba,

1) etwas, was raschelt
(čab), so

a) Pl., schlechtes Kleinkorn
Dond., Ahs.: es izsijāju labi daudz čabu uoderēm Apsk. I, 531;

b) grosse, roh nearbeitete Stiefel,
volksetymologisch aus čabata verkürzt;

c) das Demin. čabiņa, auch čabiņš [vgl. cabītis], als Liebkosungswort, Schwätzerin, Närrchen:
kuo tu, čabiņa, čabini? [ohne Zärtlichkeit: čaba um Talsen];

2) das Rascheln, =
čabēšana: ne˙kur ne lapu čabas MWM. XI, 261.

Avots: ME I, 399

cabe

‡ cabe,

1) auch Demin. cabiņa, das Huhn, das Hühnchen
aus einem handschriftl. Vokabular;

2) Demin. cabīte. Liebkosungswort:
nāc, mana cabīt, ārā! Janš. Dzimtene III 2 , 22.

Avots: EH I, 259

caculis

cabulis,

1): auch Bērzgale (mit a, nicht o gesprochen), Lös., N.-Schwanb., Ruj.;

2) (unter cabītis): auch AP. (hier auch zur Bezeichnung von Tierjungen), Sermus; ‡

3) Plur. cabuļi, schlechtes Kleinkorn
Nauksch., Salisb.

Avots: EH I, 259

cekols

‡ ce̦kuols Alschw., Līvāni, Warkl., = ce̦kulis. irbīt[e] savu ce̦kuoliņu BW. 16913 var. ar apiņa ce̦kuoliņu 19689 var.

Avots: EH I, 263

cekulis

ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368

ciba

I ciba, cibe Wain., das Huhn in der Kindersprache: sate̦k meitās kâ cibītes BW. 13914,3. nebēdz, cibiņ Stelp.

Avots: ME I, 378

cimbole

‡ III cimbuole, Bezeichnnng für eine Person: ja ganu, meitu jeb puisi līgstuot saimniece negrib duot tādu algu, kādu prasa, tad tādu saimnieci sauc par cim̃buõli NB. cībīt, mana cimbuolīte, kuo mēs rītu vārīslm? BW. piel. 2 27227,1.

Avots: EH I, 271

čube

[čube BW. 33487, čubele Gramsden, čubīte Nigr., BW. 2470, čubenīte BW. 27227, 2, = čubiņa.]

Avots: ME I, 417

čumiņa

II čumiņa, = biguze, čubītes Etn. I, 20.

Avots: ME I, 420

dabūt

dabût, [dabũt Nigr., Tr.], -ūju od. [-ūnu], dabuôt, -uonu, -uoju BW. 9778, R. Sk. II, 128, [dabuõt, dabuônu Līn.], dabuit bei Manzel, BW. piel. 4622, dabīt, -īju [Lis.], Saussen, Fehteln, debīt [wohl mit e aus a vor ī] in Libien BW. 19876, [vgl. Le. Gr.§ 670], gew. mit d. Akk., dial. mit. d. Gen.,

3) erhalten, bekommen:
dabūt bē̦rnu; dabūt atpakaļ savu acu gaismu; dabūt atbildi, ziņu, gala vārdu, pavēli, pērienu, pļauku, pliķi, dabūt gar ausi, par galvu; vīru od. vīra, sievas dabūt. cik dabūji sviestiņā, gew. par sviestu? Wieviel bekamst du für die Butter? Sprw.: nācu daudz lūgt, maz dabūt. kuo dabuojis, par tuo pateicies. zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. par naudu var visu dabūt, tik tē̦va, mātes vien ne. kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu. gan tu dabūsi, du wirst Prügel bekommen. dabūt dzirdēt, zināt, erfahren. dabūju drusku atpūsties;

2) bekommen, finden, erreichen:
viņš tuo uz ceļa dabūjis (= pacēlis). viņš tur galu dabūjis. ceļam galu nedabūju;

3) in seine Gewalt bekommen, erhaschen, fangen:
pag, pag, gan viņu dabūšu; so oft in Verbindung mit dem Lok. ruokā: zirgu nevar ruokā dabūt;

4) darbu galā dabūt, die Arbeit zu Ende führen; galvā dabūt, sich einen Rausch anlegen Kaudz. M. 101; zāles nevar dibe̦nā dabūt, die Medizin kann man nicht hinunterbekommen, verschlucken;

5) machen
(mit einem Adj. im Akk.): dzīvu, redzīgu dabūt, lebendig, sehend machen: vai neteiksi, kâ var vecīšus redzīgus dabūt LP. IV, 43. Refl. -tiês,

1) für sich erhalten, erlangen:
liela vārda dabūjies BW. 1393. kuo šuodien dabuojies BW. 16054. kamē̦r sev dabūšuos sava siena pļāvējiņu BW. 28685. dabūjāties trīs vīrus nuo ik+vienas cilts Jos. 18, 4;

2) sich kriegen, heiraten:
beigās visi dabūjas. Wohl aus r. добыть "erlangen".

Avots: ME I, 428, 429

darināt

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440

dobe

dùobe,

1) die Höhlung, Gruft, Grube:
zemei duobe ielīkusi BW. 17068, 8. ve̦lns bijis akmenim duobi iesēdējis JK. III, 6. duobe (ceļā), die Gruft Stockm. n. Etn. I, 90. puika izgriezis ce̦purei caurumu un tad turējis tuo uz duobes LP. VI, 388. divi māsiņas vienā duobē miezn (Rätsel). krāsns duobe, der Vorofen. kartupeļu duobe, Kartoffelgrube N. - Schwanb. duobītes uz vaigiem ; kakla duobīte, das Grübchen ;

2) das Beet:
kad kāpuostus iesāk stādīt, tad pirmās duobes galā nuoliek... akmeni... Etn. II, 96. aršanu var izdarīt duobēs vai gabaluos Konv 2. 189 ;

3) das Grab
Bers., Oppek., Golg., Rutzau: duobi (gew. kapu) rakt od. best, das Grab graben. nuonāķuši pie duobes, nesēji nuolika zārku BW. III 3, 875 ;

4) die Tiefe im Flusse:
upē duobes Kokn. Gleich li. duobė˜ [acc. duõbę und dúobę] "Vertiefung, Grube, Höhle, Grab" zu duobjš.

Avots: ME I, 531

dziļace

‡ *dziļace, *dziļacis oder *dziļacs, -s, "?": kad dzē̦rājs kruogā tuop sakults, tad jāiet mājā ar dziļaci un nuoluobītu pieri Lange Latv. ārste, S. 34.

Avots: EH I, 358

ģiebs

ģiebs, ein bleicher, schwächlicher Mensch Naud., Lasd., Bers.; "vājš, nuobālis Grosdohn n. Etn. I, 106: nuo šī ģieba man nebūs maizes devēja, tas jau tāds nāves palieks Laud. In Laud. und Bers. ģiebiņš, fem. ģiebīte, ein schwächliches Geschöpf überhaupt: mans puika tīrs ģiebiņš, maz ē̦d un maz dzeŗ. nav jau sivē̦ni lāga - tādi kâ ģiebiņi - Vgl. ģeibt

Avots: ME I, 701

gudāt

gudât, -ãju, jammern, singen: pametu savu māmuliņu kâ gulbīti gudājuot BW. 23266, 2. Zu gàust.

Avots: ME I, 674

guldzināt

gulˆdzinât [Fest., gulˆdzinêt Warkh.],

1) sich würgen, sich verschlucken
Lasd., Lubahn A. XIII, 492;

2) schreien (vom Schwane):
kur gulbīti guldzināji? BW. 3782 (Var.: gudzināji,

3) stīvuo mēli guldzināt, mit der steifen Zunge Laute hervorbringen, die dem Schlucken gleichen
Purap.

Avots: ME I, 676, 677

iedobe

[ieduobe, eine kleine Vertiefung: vaiguos maza ieduobīte Bers.]

Avots: ME II, 12

iedobums

ieduobums, eine flache Vertiefung: zemes ieduobums Konv. 2 1439. ceļu ieduobumi MWM. VIII, 513. luoga ieduobumā A. v. J. 1899, S. 353. akmens ar tādu ieduobumu kâ mulda LP. V, 408. [nuoluobītai uolai galā ieduobums Kosenhof.]

Avots: ME II, 12

ieklunkšināt

[ìeklunkš(ķ)inât,

1) laut trinken:
tuo mazuo šņabīti ieklunkšinājām, ka nebija kuo mesties Jürg., Bers.;

2) (eine Flüssigkeit) kullern machen;

3) langsam und polternd hineinfahren
Bers.]

Avots: ME II, 28

ieklunkšķināt

[ìeklunkš(ķ)inât,

1) laut trinken:
tuo mazuo šņabīti ieklunkšinājām, ka nebija kuo mesties Jürg., Bers.;

2) (eine Flüssigkeit) kullern machen;

3) langsam und polternd hineinfahren
Bers.]

Avots: ME II, 28

irbe

I ir̃be, dial. jirbe BW. 11111, 18, virba BW. p. 2659. irube 33577, ierube 11831, lauku auch lauku od. tīruma irbe, auch rudzu i., Feldhuhn, Ackerhuhn RKr. VIII, 95; meža irbe, Haselhuhn, Waldhuhn; kadiķu irbīte, Seidenschwanz (bombycilla garrula) RKr. VIII, 92. Im VL. werden hurtige gewandte Mädchen mit der irbe verglichen: atvedīšu dēliņam kâ irbīti līgaviņu Ltd. 2005. žigla kâ maza irbīte Kaudz. M. irbju pē̦das dzīt, auf die Freie gehen Agel. - irbītes, an dem untersten Rande des Daches zusammengeschnürte, mit der Sense quer abgeschnittene Strohbündel, sonst vistiņas genannt U., Biel. H. 21. [Von Zupitza Germ. Gutt. 18, Osthof Parerga 78, Boisaq. Dict. 719 f. unter ὀρφνός, Walde Wrtb. 2 656 f. unter rōbus, Berneker Wrtb. I, 274 f., Trautmann Wrtb. 104, Petersson IF. XXIV, 273 u. a. zu an. iarpe "Haselhuhn", ae. eorp "dunkelfarbig" u. a. gestellt (vgl. auch Suolahti Die deu. Vogeln. 257). Aber man darf wohl nicht irbe von le. ierube, irube und li. ėrubė˜, jíerbė (wohl aus * (j)ierubė) "Haselhuhn" trennen, weshalb wohl auch irbe zwischen r und b ein u gehabt hat. ierube wohl dissimilatorisch aus * rierube, zu rubenis "Birkhahn". * rierub-: rirub-: rērub- = li. vieversys: vivirsỹs: vėversys "Lerche"; zum r- Verlust vgl. le. (r)iere.]

Kļūdu labojums:
11831 = 11830, 1

Avots: ME I, 708, 709

īsts

ĩsts (aksl. (istъ),

1) echt, unverfälscht, wahr, wirklich:
īsts ze̦lts. īstuo patiesību pateikt LP. III, 82. vai tā mana īsta rauda? Ltd. 1626. tas bijis tur·pat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda LP. III, 42. īstais brālis, īstā māsa, leiblicher Bruder, leibliche Schwester; īstā māte, leibliche Mutter, im Gegensatz zu sveša māte. mātei divas meitas: īsta meita un pameita LP. V, 295;

2) recht (von der Zeit):
tu atnāci īstā laikā, brīdī. Adv. īsti, recht, eigentlich: jāpaglūn pa šķirbīti, kas tur īsti varē̦tu būt LP. IV, 33. spuožs zuobins pie saniem, īsti kuo redzēt LP. V, 218. ceļa īsti nezināju BW. 26524. īsti nemāku teikt LP. III, 100. Zur Verstärkung eines Adjektivs od. Adverbs: īsti tâ, just so; īsti klāt, ganz nahe. trešā (pagale) ne īsti strupa, ne īsti īsa LP. VI, 363. labāk dzeŗu īsti pilnu BW. 19931. [Zu ysčias "deutlich, offenbar", ýskus od. ýškus, éiškus, áiškus "deutlich", arm. isk "in Wirklichkeit" (auf ein īsk- deutet auch die le. Nebenform ĩksts), s. Изв. XVII, 4, 120.]

Avots: ME I, 838

izbest

izbest (li. išbèsti "ausstechen" ): cūkas izbeda kartupelēju Mahlup. izbe[dī]šu visu aku Pas. XI, 60, izbe̦d duobīti 151. izbede ... pagrabu Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 59).

Avots: EH I, 434

izdilt

izdilt (li. išdilti), intr., abgerieben werden, abzehren, verschleissen, fadenscheinig werden: izdilis kâ kaulu kambaris, kâ lūks, von einem sehr mageren Menschen. lakats ap izdilušiem ple̦ciem tās drēbītes tādas izdilušas A. XX, 651. cimdiem izdila īkšķi A. XI, 477. sāpes lai izdilst kâ ve̦cs mēnesis Tr. IV, 88.

Avots: ME I, 728

izkapāt

izkapât,

1): sili ar kapli i. (= izgrebīt) Popen.

Avots: EH I, 453

jūgs

jûgs (li. jùngas),

1) das Joch der Zugochsen:
tev būs bīties nuo vērša jūga Tr. IV, 391. Fig., das Joch, der Druck [bei Glück zuweilen dafür jūga: jūgas saites III Mos. 26, 13; mana jūga ir laipnīga Matth. 11, 30; manas jūgas biedrs Philip. 4, 3]: zem šā jūga bijis kunga dzimtļaudīm daudz kuo izturēt Etn. IV, 11. es liecu jūgā savu galvu Vēr. II, 263;

2) ein Band, das Zusammengehöriges zusammenbindet,

a) die
gleini eines Holzflosses: jūgs ir nuo klūgām savīta tauva, t. i. ar visu sakni izcirsta neliela (pē̦du 10 gaŗa) eglīte, kuŗai tievgals sagriezts klūgā un cilpā ietaisīts, kuŗu tad, pluostu jūgājuot, uzmetina uz uotrā, re̦snā saknes gala Konv. 2 3217 (in Lubn. in dieser Bedeutung jūga);

b) jūga pulka, das Hölzchen, das die Femern des Pfluges verbindet
Etn. II, 158;

3) zusammengespannte od. zu spannende Zugtiere, überhaupt etwas Zusammengebundenes, Zusammengekommeltes, die Koppel:
es pieci jūgus vēršu e̦smu pircis Luk. 14, 19. še (panāksnieki) apēda suņu jūgu BW. 19404. [Formell steht am nächsten ai. á-yuŋga -"nicht paarweise verbunden" mit der gleichen Übertragung des Nasals aus dem verbalen Präsensstamm, - gegenüber ai. yugá-m, gr. ζυγόν, la. jugum, got. juk, aksl. igo "Joch."]

Avots: ME II, 121

kaba

kaba, kabe (li. kabė˜ "Haken"), kabis [li. kabỹs "крючек у застежки"]

1) die Sparre mit einem Abstumpf od. Wurzelende beim Lubbendach
Biel. H. 26, [Dond., Ugalen];

2) ein krummer, schlittensohlenartig gewachsener Baum
Saticken; [kabe Wilzen], eine natürliche, nicht durch Menschenhand hergestellte Schlittensohle [Bielenstein Holzb. 555]; kabe - neizstrādāta ragu sliece Grünh., Siuxt, N. - Sessau;

3) ein Hölzchen zum Befestigen der Bank in den Bööten:
laivas vidū atruodas buŗu suols, piestiprināts ar divām kabītēm pie katras laivas malas Etn. II, 107; n. U. die gebogenen Balken, welche Bööten die Haltung geben;

4) kabe U., [Degunen], ein Watenetz:
par kabi sauc nelielu tīklu, kuŗam spārnu malās atruodas kabes, t. i. sliecei līdzīgi kuoki Kand., Saticken [s. Bielenstein Holzb. 669];

5) kabe, Frosch als Köder
Aps. [Nebst kabinât Zu li. kabė´ti "hangen", kebẽklis "Haken", apr. kabīuns "gehangen", und vielleicht r. кóбень "ein sich krümmender Mensch", кобéнить "krūmmen"; vgl. Berneker Wrtb. I, 535, Trautmann Wrtb. 112, Solmsen Beitr. 205, Fick Wrtb. III 4 , 71, Bugge BB. III, 103 unld Petersson Heterokl. 77 ff.]

Avots: ME II, 129

kabis

kabis, ‡

2) kabis Kalupe, kabītis Pilskalne, ein Haken.

Avots: EH I, 572

kārba

I kā`rba, kārbe Sinolen, AP., karba,

1) [kãrba Jürg., kā`rba 2 Neugut], eine Düte aus Erlen - od. Birkenrinde, worin namentl. Erdbeeren gesammelt werden [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 347] PS., C., AP., Lasd., Bers., Serb.; kārba, kārpa - nuoplē̦stu alkšņu mizu pārliec vidū šķē̦rsām pušu un augšgalā izduŗ kuoku cauri A. X, 1, 213. mazajai atnesa kārbīti uogu Etn. IV, 144;

2) kārbiņa, ein Körbchen, eine Schachtel;

3) ein Gefäss aus Birkenrinde:
kārīgi skaidruo ūdeni dzēra, piesmeļuot pilnu tāsu kārbi Poruk A. XXI, 598; gliemežu kārbiņa, Schneckenhaus Brasche;

4) ein Fischerboot zum Lachsfang
Elv., A. XV, 2, 237 [Schlock, Dünamünde, Zarnikau]; kārbas - lielas zvejnieku laivas, kuŗas būvē̦tas nuo galdiem Etn. II, 107. kādi kārbas (Var.: karbas) vilcējiņi BW. 30924;

5) kā`rbiņa Wolm., kā`rbiņš Mag. IV, 2, 119, die Dachpfanne;

[6) kārba, ein ovales, hölzernes Kästchen
U., ganu ciba Sonn., Setzen. Ob nebst li. kar̃bas "Korb" früh entlehnt (und woher), oder ob verwandt mit r. кòробъ "Korb, Schachtel", корòба "Gefäss aus Lindenbast", la. corbis "Korb" u. a., kann nicht sicher entschieden werden; vgl. Thomsen Beröringer 181 f., Berneker Wrtb., 568 f., Trautmann Wrtb. 117.]

Avots: ME II, 194

karst

I kar̂st, - stu, - su, intr.,

1) heiss werden, heiss sein, von der Hitze rot werden:
viņas acīs lūkuojuoties, puisim karsa sirds JR. IV, 75. lai nebītuos, vai līst, vai salst, vai karst Rainis;

2) fig., warm werden, entbrennen, sich sehnen:
tik krūtis karst siltajai saulei līdz Poruk. tuomē̦r pēc nebijušā karst viņa sirds Vēr. I, 297. [Nebst kar̂sts, kar̂sêt, ce̦ri (s. dies) zu li. kárštas "heiss", ker̃štas "Zorn", kiršti "zornig werden", ahd. harsta "Röstpfanne", gaharstit "geröstet" u. a., s. Pictet KZ. IV, 359, Leskien Abl. 332, Walde Wrtb. 2 129 f. unter carbo, Zupitza Germ. Gutt. 114, Petersson KZ. XLVII, 278 f.]

Avots: ME II, 164

kauss

I kaûss, [kàuss 2 Mar. n. RKr. XVII, 104] (li. káušas [plur. káušai]),

1) der Schädel, die Hirnschale, gew. mit vor- angehendem Genit.
galvas; neziņas kauss, ein unnützer Händelmacher;

2) ein grösseres Gefäss, ein Trinkgefäss:
ēdiet gaļu, panākstiņi, ķeriet kausu dibinā; paša kausa dibinā varžu kauli saluocīti RKr. XVI, 181. tai laikme̦tā liek uz galda kukuli maizes, sviestu, sāli un kausu ar ūdeni LP. VII, 288. alus kauss. dzeŗait, brāļi, kausiem alu BW. 28806. dzer, bāliņ, ar kausiņu, man nevaid biķerīša BW. 19593. es dzirdēju dē̦la māti kausiem pienu mērījuot BW. 16421;

3) die Schale, der Napf, das Becken:
asiņu kausiņš, der Blutnapf zum Auffangen des Blutes beim Aderlassen Kaudz. M. tiesās nuošķiebušies svaru kausi Adam.;

4) der Kochlöffel, Löffel
LP. VI, 835, Etn. III, 26; auch - garmetis: nuoliek uz lāvu garmeti (kausu) ar ūdeni LP. VII, 288. kausiņu lietuo pirtīs gara uzmešanai A. IX, 2, 182;

5) kausiņš, eine kleine Schaufel zum Schöpfen trockener Dinge, z. B. der Asche
C., U.;

[6) kausiņš U., halbkugelförmiges Lager, in welchem Maschinenteile sich bewegen;]

7) ein Klötzhen mit einem Loche an dem oberen Mühlstein der alten Handmühle
(s. Bielenstein Holzb. 258]: ap virsējās dzirnavas augšmalu aplikta stīpa. pie stīpas piesiets klucītis ar caurumu, vai duobīti, vai ar ruobu stīpas pusē. šuo klucīti sauc par kausu Biel. kausiņš, ein Eisenstück im Mühlstein N. - Bartau, Lub., [Bielenstein Holzb. 259]: lai augšējuo dzirnavu nuo klusās varē̦tu drusciņ vai vairāk pacilāt, augšējās dzirnavas acs apakšā ielikta dzelzs šķienīte īkšķa platumā. škienītei nuo apakšpuses kausiņš Biel. [Eher wohl nebst li. kiáušė " Hirnschädel" und kiaũšis " Ei" zu ai. kōša-ḥ " Behälter" u. a. (s. Persson Beitr. 184 ff.,Būga KSn. I, 197 u. 250, Berneker Wrtb. I, 594), als zzu an. hauss " Hirnschädel" (s. Fick Wrtb. I 4 , 27 u. a.); vgl. auch Thomsen Beröringer 184, Johansson IF. XIX, 129 f. und Būga Aist. Stud. 28.]

Avots: ME II, 178

klibis

klibis: k. manu māsu grib Tdz. 43804. Dazu auch ein Deminutiv klibītis (fem. klibīte) PV.

Avots: EH I, 616

klibis

klibis (li. klìbis "ein wackeliges Messer"), f. klibe, klibkãjis, f. klibkãje [li. klibkõjis, - jė "хромоножка"], der (die) Lahme, Lahmfuss A. XVII, 901; mana klibīte, meine lahme Stute Blaum.

Avots: ME II, 225

klujāns

‡ *klu,jāns, ein gewisser Vogel: nuokliedzās klujāniņš ... kalna galiņā; iztrūkās... irbīte Tdz. 37352 (aus Grünh.). Vgl. klijāns.

Avots: EH I, 622

knaipīt

knaipît, = knaibīt: gaŗām gāja juoda māte, savus nagus knaipīdama BW. 29835, 1. [Refl. - tiês, die Ohren zurück beugen (von einem beissen wollenden Pferd) Rozentov.] Zu knīpêt.

Avots: ME II, 242

knauslis

I knaũslis: auch Frauenb., Iw., (mit àu ) Blieden, (mit aû 2 ) Kand.; "maza mušiņa ar gaŗu knābīti (mit aũ ) Frauenb.: knauslīši iet bariem.

Avots: EH I, 628

kneijāt

kneijât, ‡

3) "niekuojuoties, kuoku cirst jeb ruobīt" (mit eĩ ) NB.: gans nuo gaŗa laika kneijāja sprangu.

Avots: EH I, 629

knibis

knibis,

1): auch (Demin. knibītis) Frauenb.: maizes knibjus Janš. Mežv. ļ. II, 307; ‡

2) ein kleiner Auswuchs, eine Unebenheit Lems.: nuomizuotiem kuokiem zaru vietā ir knibji un knibīši.

Avots: EH I, 630

kraipīt

[kraipît (li. kraipýti "hin und her wenden"), verziehen, krümmen: viņš runā muti kraipīdams Mesoten.] Refl. - tiês,

1) hässlich, unanständig lachen;

[2) "guorīties, šķuobīties" Mesoten, Ellei. - Zu li. kreĩpti "wenden", krỹpti "sich unwillkürlich wenden", ksl. крѣсъ gr. "τροπή" und vielleicht an. hreife "Handgelenk", s. Trautmann Wrtb. 140].

Avots: ME II, 256

krija

krija,

1): auch Frauenb., KatrE., Salis, Oknist;

2): pussieciņiem bij tāda k. apkārt Siuxt; der Rand
(?) einer Mädchenkrone: vaiņaga kriju pūlē̦damās izguobīt atkal pareizā apaļumā Janš. Dzimtene V, 379.

Avots: EH I, 652, 653

labdabis

labdabis, f. -be, der (die) Gutgeartete, Gutmütige. - labdabītes tabaciņš, ein gelinder Tabak L.

Avots: ME II, 394

lenkt

lènkt (li. leñkti "biegen"), - cu,

1) tr., erreichen
[vgl. li. užlenkti "догнать"], erlangen, erbeuten wollen, un jem. werben, nachspüren, verfolgen, einkreisen: Kristiņš nuomina (taku), Anniņu le̦nkdams Schrunden BW. 607. Lībīte nuomina (te̦ku), pādīti le̦nkdama Kand. 1608. kuŗš puisītis meitas lenca, tas darbiņu nemācēja Alschw. 11985; 12785. vilku māte jē̦rus lenca Angermünde. [viņš... tik Aneti le̦nc Janš. Dzimtene 2 I, 180.] nu gājis citu kuo lenkt Siuxt, LP. VII, 485. Mit pēc konstruiert: viens jau pēc viņas le̦nc, einer wirbt schon um sie Degl.;

2) lenken:
jāle̦nc valuoda uz citu pusi A. XI, 153. lenca tad savus suoļus uz dažādām pārduotavām Purap. [es sapruotu, uz kuo viņš le̦nc - tas viss Anetes dēļ Janš. Dzimtene 2 I, 268];

3) intr., sich begeben:
tai katra nieka dēl bij jāle̦nc uz vāgūzi Alm.;

[4) gebühren, gehören:
tavs ir... guods, tev le̦nc... valstība, "so beten die Kuren, denn lenkt heisst bei ihnen soviel, wie piederēt, gebühren" Für. I;

5) weichen, Raum geben
(vgl. li. nuleñkti "nachgeben"): viņš man nele̦nc, er respektiert mich nicht Lng. Hierher wohl auch: kad kāda sieva uz grūtām kājām, tad tai daudz lenkšanas un skuonēšanas (aus einem Buch vom J. 1852). - Als in Kuronismus zu le. lìekt (s. dies), vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 222. Zur Bed. 4 vgl. apr. perlānki "gebührt", li. perleñkis "der jem. zukommende Teil" (s. Berneker Wrtb. I, 738); leñkt 4 (und

3) dürfte eigentlich das intransitiv gebrauchte lenkt 2 sein, was wohl auch von lenkt 5 gilt. Vgl. auch lincēt]

Avots: ME II, 451

lētdabis

lẽ̦tdabis, f. - be, der (die) Leichtsinnige: tu, puisīti, lē̦tdabīti BW. 21706, 1. mūs[u] māsiņa, lē̦tdabīte, tikkuo līdza neaizgāja Ltd. 906. sirsiņ, mana, lē̦tdabīte! BW. 124, 1.

Avots: ME II, 462

libis

[II libis Seppkull, Neu - Salis], libīte, ein Stück Erlenholz mit einer Rine, das in ein in eine Birke gebohrtes Loch zum Abzapfen von Birkenwasser gelegt wird Treiden.

Avots: ME II, 465

lielcekule

liẽlce̦kule, die Grosszopfige, Beiname der Henne, der Eule, des Feldhuhns: vistiņ, mana lielce̦kule! BW. 17653. es savai Laimiņai lielce̦kuli (Var.: lielce̦kuļu) vistu kavu BW. 1140. ai irbīte, lielce̦kule! 2168. pūce, pūce, lielce̦kule 2575.

Avots: ME II, 497

likt

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

liktin

liktin [li. liktinaĩ "zurücklassend"], setzend, bleibend, zur Verstärkung von likt, atlikt: šeitan šaurā duobītē liktin atliek vietas Janš. Vgl. licin.

Avots: ME II, 469

ļoti

ļùoti [PS., C., Serbigal, Neuenb., ļuôti 2 Bl., Līn., Salis, Ruj., ļuoti Tr.], sehr: ļuoti jauks, sehr schon; ļuoti agri, sehr friih; ļuoti sabīties. [Aus dem Slavischen; vgl. aksl. лютѣ "δεινῶς, valde", r. лютый "grimmig" und (hinsichtlich der Bed.) le. briẽsmîgi.]

Avots: ME II, 546

lupt

lupt,

1): stehlen
Oknist, Rutzau; "laupīt, luobīt" Dunika, Rutzau: l. rāciņus;

3)

a): auch Dunika, Oknist: miza lūp; ‡

4) prügeln:
tevi saimnieks atkal lups Pas. XI, 324. Refl. -tiês: "dauzīties, plêsties" Dunika: puišeļi sāka l.

Avots: EH I, 763

maukna

[maũkna Lautb., Wandsen], maũknas [Kand.], Nigr., màuknes C., U., Ahsw., Popen, Tals., maukni U.,

1) [maũkans Dond., wohl aus maũknas], Tannenrinde, zum Dachdecken unter den Lubben gebraucht U.: vasarā, kad eglēm miza atle̦c, tā tiek nuoluobīta lieluos palaguos un tuos kluobj uz lubu jumtu čukuriem. šīs nuoluobītās egļu mizas sauc par mauknēm Tals. viņa ietecēja mauknu būdā Lautb. Vidv. II, 14;

2) maukna, eine Fichtenborke als Bedeckung eines Bienenstockes:
sprauž sē̦rmukšļa zarus aiz ik+katra struopa mauknas (egļu mizas jumta) LP. VII, 367. Zu màukt [nebst li. maukna "кора, луб" bei Būga РФВ. LXXII, 198].

Avots: ME II, 568

mēle

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. 2 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. 2 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I 3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

mesls

me̦sls,

1) der Zoll, Schoss, Tribut, die Steuer:
prasīja nuo viesiem savu me̦slu. me̦slus duot, maksāt, mest, schossen, Tribut zahlen: tie padevās viņām uz me̦slu duošanu I Makk. 1, 4. viņi maksāja krieviem me̦slus. tādi me̦sli jāmaksā dabai par viņas likumu pārkāpšanu Plūd.;

2) der Plur. me̦sli, die Würfel, das Los:
tie me̦sluojās un me̦sli krita uz Matīsa Ap. 1, 26;

3) me̦sls, meslis Bers., ein Mondkalb, Poltergeist, Spukgeist, [Zauberei], Possen, eine verächtliche Sache
Bergm. n. U.: kuo nuo tādiem me̦sliem būs bīties? Hr.;

4) meslis, die Fussbank
L. (vgl. pameslis);

[5) me̦sli "lielas tītavas, kur uztin me̦tus aušanai" Ahswikken, Rutzau, Ober- u. N. - Bartau;

6) der Aufzig (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 393.] Zu mest.

Avots: ME II, 603

nātans

nâtans [auch Mar. n. RKr. XVII, 135, Lis., Kreuzb., Prl.],

1) leinen, zwirnen
[Schujen], N.: [nâtans aude̦kls (aber: nâtna drẽbe Schujen]. man māmiņa ģē̦rbusies nātanās drēbītēs BW. 27766. nātana uodere A. XX, 790;

2) nātanais zirgs, die Schindmähre
Apsk. Gew. nâtns.

Avots: ME II, 702

ne

ne, ne- (li. nè "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]

Avots: ME II, 704, 705, 706

nebijis

‡ nebijis (eigentlich part. prt. von nebût "nicht sein" ), = ne˙bût 1: kab juo (= viņu) kai (= kâ) n. nuogubīt Pas. IX, 209 (ähnlich XII, 387 u. a.).

Avots: EH II, 10

nejauks

nejaûks,

1) hässlich, schlecht, [unlieblich, unartig
Manz. Lettus]: uznāca nejauks laiks. septiņas citas guovis izkāpa pēc šām nuo upes nejauku muguru un liesām miesām I Mos. 41, 3;

2) abscheulich, niederträchtig, böse:
viņš nejauks tēviņš, cilvē̦ks. muižas kungs paliek nejauks LP. IV, 22;

3) das Adv. nejauki, fürchterlich, schrecklich, sehr:
nejauki dusmuoties, nuokust, skaust, lūgties, plīties, pārbīties. vidējais brālis par tuo nejauki sadusmuojies LP. IV, 136. ve̦lns nejauki lūdzies V, 151. [Vgl. aruss. неукыи "невѣжественный" bei Срезневскiй II, 437.]

Avots: ME II, 716, 717

nemierība

nemiêrĩba, die [Unruhe Wid.] Unzufriedenheit: viņam uznāca tâ kâ bailes, kâ nemierība Apsk. [ne par kādu skaudību, nemierību vai atriebību nebūs kuo bīties Janš. Dzimtene V, 355.]

Avots: ME II, 723

niekrunis

[niekrunis, ein Schwätzer: it kâ daži šaubītuos par viņa vārdu patiesību un uzskatītu viņu par niekruni Janš. DZimtene 2 II, 127.]

Avots: ME II, 750

no

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nobīsties

‡ nùobīstiês (vgl, unter nùobītiês

1): auch (> ostle. nūsabeist) Pas. XI, 120.

Avots: EH II, 32

nodzīt

nùodzìt,

1): n. luopus uz tāluo lauku Siuxt. suni parīda un tad apsauc, lai par tālu nenuodze̦n Iw. nuodzen [luopus], dēleņ, ganuos! Zvirgzdine. n. aitas nuo rudziem Salis. dažā vietā bij vēl spalva klāt, - nevarēja visur n. (nuotīrīt) ebenda. lai viņam ... nuodze̦n bārdu Pas. XIV, 309. žurkas vilnu nuodzinušas Tdz. 57617. n. vâtes nuo ģīmja Dunika. mēģināt, vai ... nenuodzīs (= nenuositīs ar āmuru) ragus Pas. IV, 11. nuodzina tukšai mucai nuo viena gala stīpas XII, 511;

3): taisni n. (= izart) vagu Siuxt. tīrumā pupām nuodze̦n vagu AP.;

4): vīrs jaunuo sievu tâ nuodzinis (durch geschlechtlichen Verkehr)!
Frauenb.; ‡

7) überziehen, bedecken:
sliktuo zemi n. ar pe̦du biezu auglīgas zemes kārtu Pas. VII, 379; ‡

8) n. pē̦das, Spuren verfolgen (?):
suns nuodze̦n pē̦das svešniekam nuo pakaļas un tad iet pruom Strasden. Refl. -tiês: viņi nuosadzinuši (= pakaļ dzīdamies nuokļuvuši) pie ... mājas Pas. XV, 272. tīri negribīt nuodzinās guovs nuo pļavas (ganz unabsichtlich wurde die Kuh von der Wiese weggetrieben) Saikava ( nuodzinās ist aber nicht passivisch aufzufassen!). dažreiz aitas pašas sev nuoē̦d vilnu; ja viņām ir skuteles, tad viņas nuodze̦nas pa˙visam plikas AP. pēc dzemdēšanas luopi dažreiz iekšas spiež ārup; bet kas tad nu guovij laiž vaļu n.: stāv klāt un neļaun, - berzē muguru Saikava.

Avots: EH II, 43

nolipt

I nùolipt,

1): viss luogs nuolipis ar mūsām Ramkau. staigā (ar dubļiem) nuolipis pa tīrumu Auleja. bē̦rnam visas drēbītes (ar netīrumiem) nuolipušas Frauenb.;

2): "besetzen, auf etwas verpicht sein"
ME. II, 811 zu ersetzen durch "= aplipt 2".

Avots: EH II, 63

nosa

nùosa,- auch nùoza-, Präfix.

infigiertes Reflexivpronomen im hochlettischen, zum Teil auch im mittellettischen und tahmischen Dialekt, z. B. nùosabīt statt nùobītiês. nùosabrēkt od. nùosabrēktiês st. nùobrēktiês. lm Volksliede zuweilen noch vom Verb getrennt: nuosa skaņi gavilēju BW. 223; 632; 739, 3; 28329, 1.

Avots: ME II, 842

nošņurgāt

nùošņurgât, tr., mit Nasenschleim beschmutzen: nuošņurgājis visas drē bītes Latv. (Refl. -tiês, sich mit Nasenschleim beschmutzen Adiamünde, Salis, sich besudeln Bauske.]

Avots: ME II, 870

nosveikt

nùosvèikt,

1) ["beglückwünschen"
Ar.; eifrig rühmen Lis.]: abas mātes nuosveica un nuoslavēja viņa gudrību Dok. A.;

2) ["sich beklagen über"
Lis.]: "skāde, ka plinte nav pielādē̦ta!" krusttē̦vs nuosveica MWM. VI, 29. [kaimiņienei izsaluši kartupeļi, viņa nuosveica vien Lis. vai, kâ viņš nu nuosveica (dich beneidend) par tevi Druw., N.-Schwanb. čigāni mani tâ piemānīja, ka nuosveicu(ôs) ("= nuosaucuos") vien Golg.;-

3) "viel Schlechtes (über andere) erzählen"
Tirsen u. a.;

4) "(einem Weggehenden) Böses nachrufen":
viņš pakaļ vien nuosveica N.-Schwanb.;

5) "apsveikt" Kursiten.) Refl. -tiês,

1) [sich verwundern
Lis.]: ļaudis nevarēja nuosveikties un nuobītnēties par tādiem brīnuma darbiem Aps.;

[2) "sich begrüssen"
Bers.).

Avots: ME II, 863, 864

olīt

I uolît (aksl. valiti "wälzen"), -u, -ĩju,

1) (die Augen) rollen, drehen
(mit ùo) C., (mit uô) AP., Drosth., Nötk., Wolmarshof, (mit uô 2 ) Karls., (mit ùo 2 ) KatrE., Lös., Odensee, Vīt.: kaķis ... acis uola Treum.;

2) schälen, klauben, bolstern
(mit ùo ) Arrasch, Freudenberg, Karkel, (mit uõ ) Lindenberg, Raiskum, (mit uô ) Wenden: uolīt zirņus (Arrasch, Karkel), riekstus (Arrasch, Lindenberg, Raiskum), uolas (Lindenberg, Raiskum). kartupeļus kâ uolīt nuouolīja Etn. I, 6 (aus der Umgegend von Wenden). Refl. -tiês,

1) rollen
(intr.), sich drehen: viņam acis blēdīgi uolījās Deglavs;

2) "luobīties" Lindenberg, Raiskum;

3) seine Geschäfte besorgen, sich zu schaffen machen
(mit uõ ) Serbigal, Walk; sich unruhig, geschäftig hin- und herbewegen (mit uõ ) Salisb., Trik., (mit uô 2 ) Bauske; "veikli kādu labu darbu darīt" (mit ùo 2 ) Golg.: kalpuone . . . uolījās kâ jau savās mājās Seibolt. viņa uolījās pa ruovi ders. rūpīgi gādājuot un uoluoties ders. saimniece jau visu rītu ir uolījusies Golg. pats daudz ne˙kā nevar padarīt, juo paiet laiks tikai ar uolīšanuos (mit der Beaufsichtigung der Wirtschaft) Serbigal. kas man ir tagad kuo uolīties RKr. XX, 136 (Lapas Mārtiņš). mājenieki vēl uolījās un puosās uz svē̦tkiem sagatavuodamies DL.;

4) faulenzen, umherschlendern
U., Adsel, N.-Peb., (mit ùo ) Wrangelshof, (mit ùo 2 ) Odensee; "ar niekiem nuodarbuoties" (mit uô 2 ) Ruj.;

5) (einer Antwort) ausweichen
(mit uô 2 ) Base. Zu velt "wälzen", wenigstens in der Bed. 1; uolît 2 (zur Bed. vgl. taupît) vielleicht zu lat. vellere "rupfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.).

Avots: ME IV, 417, 418

pa

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

paglāsīt

paglãsît, paglãstît [li. paglóstyti], paglaudît, paglaust, tr., ein wenig streicheln, glätten: viņš paglāsa ar knābīti spalviņas A. XXI, 418. viņa tam mīļi paglāstīja galviņu Lapsk. viņš, ruokas paglaudis, nuosaka Aps.

Avots: ME III, 29

paglūnēt

paglũnêt, intr., ein wenig lauern, äugeln: drusku jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33.

Avots: ME III, 30

pakāpiens

pakâpiens, eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter, Treppe, Stufe, Sprosse: augsta piesta, augstas dzirnas, visur vajag pakāpienu(s) BW. 9409; 32239. paķēris šķipeli un sācis klintī ruobīt pakāpienus LP. IV, 202. galdam līdzās ir trepes pieciem pakāpieniem VII, 356. uz trepju aug šējā pakāpiena sēdēja Jancis A. XX, 106. pamata, pārākais, vis pārākais pakāpiens Positiv, Komparativ, Superlativ.

Avots: ME III, 43

paobties

pauôbtiês [Smilten, Wolm., Selsau,

1) "pasmīnēt, pašķuobīties" Burtn., Seppkull]: vaigā grumbiņa nepauobas A. XII, 7. [mute drusku pauôbās uz smiešanuos Lis.;

2) "= palūkuoties" (?): pauôbies, kas tur nāk! Sauken.]

Avots: ME III, 130

parakt

parakt,

1): izne̦s mācītāju un paruok aiz staļļa Pas. XII, 270. piegājis pie jau paraktās ("?") duobītes zem bē̦rza saknēm XV, 59;

2): kad kāds paraktu turpat ... kalniņā Pas. VIII, 382. paruok vēl XV, 36.

Avots: EH XIII, 166

pārkāpt

pãrkâpt,

1): p. par upi Saikava, = pãrcelties par upi. Refl. -tiês, ‡

2) unversehens hinübergetreten (intr.) werden
Saikava: tīri negribīt reizēm pārkāpjas par strīpi.

Avots: EH XIII, 202

pārklāt

pãrklât, ‡

2) von neuem decken, ausbreiten:
p. (= pārmainīt) bē̦rnam drēbītes Oknist.

Avots: EH XIII, 202

pārsegt

pãrsegt, ‡

2) etwas anderes überdecken:
p. bē̦rnam citas drēbītes Oknist.

Avots: EH XIII, 210

pašķirt

pašķir̃t [li. paskìrti], tr.,

1) etwas trennen:
Janka nuozuda caur zediņiem, tuos pašķirdams uz abām pusēm A. XX, 124. dibe̦nā caur pašķirtiem durvju aizkariem re̦dzama gre̦zna viesistaba Seib.;

2) ebnen, fördern:
dievs lai pašķiŗ jūsu ceļus, jums labu ceļu! dievs lai pašķiŗ jūsu darbu! [tas tirdzniecības ziņā pašķīra Smiltenes nākuotni Kundziņš Smiltene 4];

3) geben, bestimmen:
tur dieviņš man pašķīra līksmu maizes arājiņu BW. 384. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig trennen:
pašķiries tu, zemīte, paņem manu augumiņu! BW. 8881. pašķīrās lietus debeši Līv.;

2) von statten gehen, guten Fortgang, Erfolg haben, gelingen, geraten:
ceļi labi pašķīrās Līv. ar laiku viss labītk pašķirsies pasaulē Liv. vārdi viņam lāgā negribēja pašķirties Smilga. nuo tā laika zē̦nam ar bitēm arī pašķīrās LP. V, 345. tāds jau nu mans mūžs pašķīries Aps. Subst. pašķĩrêjs, wer trennt, ebnet, fördert, bestimmt: viņi nav mūsu likteņa pašķīrēji Kronv. viņš dzejas teōrijai pirmais ceļa pašķīrējs Plūd.

Avots: ME III, 113

pelekšņi

‡ pelekšņi Druw., Lindenbast; "it kâ vilna, kas ruodas nuoluobītam kuokam vasaras saulē un lietū nuo gre̦bzdiem": kriju bikses, lūku svārki, peleksnīšu ce̦purīte BW. 29229, 3. Vgl. ‡ *pelēksnis.

Avots: EH XIII, 220

pietaisīt

pìetaĩsît,

1) anmachen (an etwas), anlegen:
pie ases pietaisīsim kluoķi Pūrs III, 147. nevarēja nuociesties nepietaisījis savu balsi, konnte sich nicht enthalten, (in den Gesang) mit einzustimmen De̦glavs Rīgā II, 1, 314;

2) anmachen, zumachen:
pietaisīt durvis:

3) anfüllen :
es pūriņu pietaisīju Biel. 1901; pietaisīt vidus "paēst" Nerft;

4) besudeln, bemachen, vollmachen:
ja kristījuot bē̦rns drēbītes pietaisa, tad tam gaidāma slikta dzīve Etn. II; 144. paliekas nuolējis zeme un putras trauku pietaisījis, izgājis ārā Etn. III, 92. Refl. -tiês,

1) sich dranmachen, sich hinzugesellen:
studenti pietaisās par sarunu dalībniekiem MWM. VIII, 461;

2) sich betrinken, besaufen :
tad nu ir pietaisījies, der ist mal besoffen Mag. XIII, 2,50. viņš ir pietaisījies kâ maiss od. kâ murds, er ist steif besoffen Seew. n. U.

Avots: ME III, 302

pirkstainis

pìrkstaînis U., Spr., Pixtern, (mit ir̃ ) Līn., der Fingerhandschuh: kal man dze̦lzu pirkstainīšus, iai es varu knaibīties! BW. 21752. pirkstainīšus vien adīju 7291.

Avots: ME III, 223

plevināt

plevinât, flattern machen, wellen-förmig bewegen, (die Flügel) bewegen: vējš matiņus plevināja (Var.: purināja, vēcināja u. a.) BW. 10204, 3; 30728. putniņš spārnus plevina Sassm. skuotelītes balināju, Jāņa dienas gaidīdama" kad atnāca Jāņa diena, kâ gulbītis plevināju BW. 32345. Refl. -tiês Ahs., flattern: karuogs plevinās uz jumta Sassm. pavēlēja putniem ar spārniem plevināties LP. Vl, 718. Nebst plavinât zu li. pláuti "spülen", sloven. plúti, r. плыть "schwimmen", ai plávatē "schwimmt", gr. πλέω "schitfe", la. pluit "regnet", ae. flówan "überfliessen", ahd. flouwen "spülen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 223 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 94 f.

Avots: ME III, 338

plīvāt

plīvât, -ãju, sich ablösen und in dünnen Stückchen abfallen: kaļķu vitējums baznīcas griestuos sāk atluobīties, un plīvas plīvā Fest.

Avots: ME III, 350

ploksne

pluõksne Drosth., der Streifen, die Schicht: pluoksnīte - strēmele, sevišķi nuo stādiem nuoplē̦sta Drosth. nuo zemes sāk atluobīties tulznainas pluoksnītes Būvmācība 74; "abgeschelferte Epidermis" Kreuzb. Zu plē̦ksna.

Avots: ME III, 364

pureklis

pureklis,

1) der Schauder, Schüttelfrost:
viņu muocīja auksti purekļi A. XI, 572. tuo re̦dzuot un dzirduot man izgāja auksti purekļi par kauliem Ahs.;

2) auch pure̦kls, Erde od. Sand,
kur kāds putns purinājies Vidsmuiža, Kārsava: te irbīte purināj[u]se, te palika pureklītis BW. 18377. Zu purinât.

Avots: ME III, 416

rācinis

rãcinis (unter rãcenis 1): auch (mit à 2 ) Borchow n. FBR. XIII, 26, 1): die Kartoffel - auch Frauenb., Rutzau; die Rübe - auch Pas. VII, 254, (mit à 2 ) Auleja, Kaltenbr., Kalupe. Oknist; rāciņi Lng., Rüben; rācinīšu duobītē Tdz. 54457; ‡

2) ein Teil des Spinnrades
(mit à 2 ) Auleja, Kaltenbr.; ‡

3) das Reservoir einer Petroleumlampe
(mit à 2 ) Kaltenbr., Oknist, Warkl.

Avots: EH II, 360

raibe

raîbe 2

1): auch (raibīte) Sackenhausen n. BielU.;

2): auch (raĩbs) Wainsel n. FBR. XIV, 88.

Avots: EH II, 350

raibe

raîbe 2 Tr., auch raiba,

1) raibene Ar., ràibe 2 Gr.-Buschhof, ein buntes Umlegetuch;
n. U. gew. der Plur. raibes, raibi, gestreifte, bunte Weiberröcke: dievs dē̦lu satina vadmalas baķī; mīļa Māŗa meitiņu raibītē BW. 1129. māmīna raibus auda VL. aus Rutzau. es savu pādi raibā tinu 1501. gudra meita gudri pūru pieluocīja: virsu raibes, apakšā, vidū baltas villainītes 16530. trīs raibītes pūriņā 7876, 3. zīda raibes (raibas 30350,1) mugurā, vaska kurpes kājiņā 18473, 6. Jānīt[i]s pats zābakuos, Jāņa sieva raibītē 32999. māsas raibu audējiņas 27632, 3. es brālīša kumeliņu raibītē ēdināju 16022;

2) raĩbe, eine bunte Kuh
Pernigel.

Avots: ME III, 467

raibene

raîbene 2 ,

1): kumeliņu uz raibeni (Var. uz raibīti, raibītē) ēdināju BW. 3484 var.

Avots: EH II, 350

raizēties

‡ raizêtiês (li. ráižytis "sich wiederholt recken") Bērzgale "neaistētiski gruozīties, savu ķermeni šķuobīt; nemākulīgi, ieduomīgi le̦puoties". Zu li. réižtis "sich brüsten", ahd. reichen "darreichen, sich erstrecken" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 347 f.

Avots: EH II, 352

riebt

II rìebt PS., C., N.-Peb., Jürg., rìebt 2 Druw., Neugut, Golg., Kl., riêbt 2 Selg., Dond., Wandsen, Salis, riêbt Prl., Lis., -bju, -bu, tr., intr., vertreiben, wegschaffen U., (durch Besprechen) heilen, Schmerzen vertreiben Spr., Ronneb., Adsel, Wessen: riebjami vārdi, Zauberworte, die man beim Heilen gebraucht. sāpes riebt, Schmerzen (durch Besprechen) wegschaffen U. dziedina . . . kaites ar zâlēm, riebjuot, spaiduot u˙t.t. Etn. III, 50. kad ar vienu gre̦dze̦nu trīs pāŗus salaulā, tad ar tuo var riebt RKr. XlI, 20. - Subst. riebšana, das Heilen mit Hilfe von Zauberworten: Zaļuo tē̦vs e̦suot labākais ārsts, vai nu ar riebšanu, vai dievvārdiem Aps. V, 32; riebẽjs, einer, der mit Hilfe von Zaubermitteln heilt B. Vēstn. n. U., Ronneb.: riebējs, t. i. vainas riebējs, raibītājs Konv. 2 162. Wenn von der Bed. "reiben" auszugehen ist (vgl. apriebt und raibît "riebt, slimuo vietu apvalkāt ar ruoku" Wessen), zu mnd. wriven, ahd. rīban "reiben", und weiterhin - wenn man dabei Kreise beschreibend (drehendl rteb - zu mhd. rīben "sich drehen", le. rèibt (s. dies).

Avots: ME III, 543

robs

I rùobs Serbigal, AP., ruôbs 2 Salis,. Ruj., Bl., Iw., rùobs 2 KL, Prl., Nėrft, Preili,

1) die Kerbe, der Einschnitt
U.; die Falze St.; von Thermometergraden: .. . trīs ruobiņi, pēcāk bij četri, (es waren heute morgen früh) drei Grad (sc.: Frost), später... vier Grad Blieden n. Mag. XIII, 1;

2) ein Ausfall, eine Lücke, ein Mangel:
ruobi aizpildās: tāļak stavuošais saspiežas ciešāk kuopā Vēr. II 165. saimnieka ruobu izpildīja "ve̦cais puisis" I, 1452. viņa izglītības gājiens bijis ruobu ruobiem {mangelhaft, lückenhaft) Kundziņš Kronw. 59. tur ruobu var manīt, man merkt, dass da etwas fehlt (z. B. dass jemand aus dem Kreise gestorben ist) U.;

3) eine Schuld; eine Zwistigkeit
U.: tur ir vēl ve̦cs ruobs, da ist noch eine alte Schuld (die zu tilgen), ein alter Zwist (der auszugleichen ist) U.;

4) die Stelle, Beschäftigung, Anstellung:
gan jau dabūšu ruobu De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 498. viņš man piesuolīja labāku ruobu, - par priekšstrādniekū ebenda S. 359. kur tiksi citur ruobā? wo wirst du sonst eine {vakante) Stelle, Anstellung bekommen? MWM. v. J. 1898, S. 902. Nach Būga KSn. 1, 88 entlehnt aus aruss. рубъ "das Hacken, die Kante" (und le. ruobīt aus aruss. рубити "hacken" ). weil ein ide. romb(h)os ein le. *rambs ergeben würde. Aber le. rùobs und rùobft weichen in der Bed. vom Slavischen teilweise ab und sehen nicht gerade wie Lehnwörter aus. Da nun 1e. rimba, aprembėt 2 und rumba I 4 und 5 anscheinend auf elne Wurzelform remb(h)-: romb(h) weisen, so darf man vielleicht annehmen, dass unter dem Einfluss von urbalt. rant- (woher Ve. ruotīt, r4ntīt) das slnnverwandte urbalt. ramb- zu *ranb- (> le. ruob-) umgebildet ist. Vgl. auch Leskien Nom. 174 und 189, Zubaty AfslPh. XVI, 410 und Trautmann Wrtb. 236.

Avots: ME III, 575, 576

rotāt

II ruõtât, -ãju,

1) auch ruotêt, gewandt sein, sich drehen, hüpfen U., hin und her fliegen Lems. n. U., sich spielerisch bewegen Warkl.: guovis te+pat pa druvu ruotā Janš. Bārenīte 5. kuo tad nu abas tâ pa iekšu ruotājat? Janš. Prec. viesulis 32. es atradu vabuolīti mēslienā ruotājuot BW. 1160. es biju irbīte, es māku ruotēt , nuo viena kalniņa uz uotruo 13645 , (aus Kokn.). kas kait irbei neruotāt! 13723. saulītei ruotājuot LP. VII, 528, Warkl. mīļā Māŗa ruotā pa nama jumtu BW. 33386. piegāja grāvim, lai re̦dzē̦tu, kâ ruotā atsvabinātā sula Ezeriņš Leijerkaste II, 179;

2) durchsuchen
Neuenb, n. U.; "beriechen (?)" Bergm. n. U.: es ruotāju, es meklēju sava raiba kaķēniņa BW. 19296;

3) faulenzen
Ruj. n. U. Refl. -tiês, tummeln, (ruõtâties Salis, Ruj.) spielen, hin- und herhüpfen, -springen: tur es ruotājuos kâ bē̦rns Rainis. zaķis ruotājas ar sudraba ābuolu LP. IV, 180. ej druvā, druvaļiņa, kuo pa sē̦tu ruotājies? BW. 27973. mīļa Māŗa ruotājās mūsu jumta virsiņā 1442. nu sāka saulīte ruotāties, te bij rītā, te vakarā, te nu līguo dienas vidū 24794 (weitere Belege bei Wolter AfslPh. VII, 629 ff.). - viegls pussmaids tam tikkuo manāmi ruotājas ap lūpām Vēr. 1, 1392. - Subst. ruõtâšana, das Gewandtsein, das Sichdrehen, Hüpfen, Spielen; ruõtãšanâs, das Tummeln, Spielen, Hüpfen, Springen; ruõtãjums, die vollendete Tätigkeit des Sichdrehens, Hüpfens, Spielens; ruõtâtãj(iê)s, wer sich dreht, hüpft, spielt, springt. Die Bedd. 2 und 3 beruhen wohl auf der Bed. 1, und ruotât 1 gehört wohl (nach Būga LM. IV, 432) nebst rats zur Wurzelform reth- "laufen, rollen".

Avots: ME III, 584

rube

‡ rube, = rubesnīca (?): vaicāja r. uz irbīti BW. I, S. 925, № 26901.

Avots: EH II, 381

sabrucināt

sabrucinât, tr.,

1) abstreifen
(von mehreren Objekten ausgesagt); "saplūkt" Grosdon: s. kļavu lapas Schwanb.;

2) abbrühen
Würzau: kas tavas iekšas sabrucinās? Seifert Chrest. II, 23; verbrühen: s. ruoku Vank., Birsgaln, Bewern;

3) zusammenstürzen
(intr.) machen: s. vē̦cu ē̦ku Lettin, Pernigel, Salisb., Walk; s. izkaltušus kuoka traukus, malkas grē̦du Schwanb., Vank.; s. (izjaukt) dzijas kamolu Mar., Allasch, Wolm.;

4) tüchtig reiben
(perf.): nuosalušuos vaigus sabrucināja ruokām Stenden; "saberzt, sagrūstīt, sakrunkāt": s. jaunuo burtnīcu Laidsen;

5) mit dem
bruceklis schärfen (perf.): s. izkapti Wain.,Dunika,Stenden;

6) grob zermahlen
Salgaln: s. auzas sudmalās Bornsmünde, Rothof, N.-Rahden; zerreiben: s. sasalušu veļu Rothof; s. pulvēri Dunika; zerbrockeln: s. praulus Schibbenhof;

7) aufstreifen, aufstülpen:
s. svārku piedurknes Jürg., Odsen, Schwanb.;

8) s. tupeņus "iebērt tupeņus trauka, uzliet ūdeni un maisīt, lai tiem, citam ar citu beržuoties, nuoskaluotuos smiltis, un atluobītuos arī miza" Saul.;

9) am Kragen fassend (durch)schütteln:
es viņu labi sabrucināju Gold. - Refl. -tiês, sich verbrühen Birsgaln.

Avots: ME III, 598

salube

salube Dond., salupe Ahs., ein nom. pl. salupīši BW. 2728, 3 var., ein wattierter Umhang mit grossem Kragen u. ohne Ärmel Heniņ: vilkam kaula kažuociņš, lapsai zīda salubīte BW. 2392. blusai brūna salupīte BW. piel. 2 2728, 4. Vgl. salaps.

Avots: ME II, 677

saņudzināt

saņudzinât U., Dunika, Assiten, saņudzît, tr., verwickeln, verwirren (z. B. Garn) U.: zīlīte, žubīte audekļu meta, atskrēja vanags, saņudzināja (Var.: samudžināja) BW. 2527 var. (vainadziņš) savītis un saņudzīts Lautb. Margeris 100.

Avots: ME II, 696

sāpe

sâpe (li. sópė "Schmerz" Dusetos, Liet. pas. II, 283, LitMnd. I, 47), gew. der Plur. sâpes, sâpas 2 PlKur., der Schmerz, die Schmerzen: galvas, kakla, vē̦de̦ra sāpes, Kopf-, Hals-, Bauchschmerzen. man tāda sāpe kreisajā kājā, labajuos sānuos, ein unbestimmter Schmerz. bē̦rnu sāpes, Wehen U. sāpes remdēt, reibīt, valdīt Br. 86, Schmerzen lindern. sāpes vilkt, drückend, massierend Brust- od. Bauchschmerzen lindern od. vertreiben Mar. n. RKr. XV, 134. plāksteris ļuoti derīgs, juo nuoņe̦m (vertreibt) sāpes Etn. IV, 21. sāpes pāriet LP. IV, 30, die Schmerzen vergehen. sāpju vārdi Br., Besprechungsformeln. Sprw.: cita sāpes mazas, andrer Schmerzen kümmern einen wenig. dabūjis krustuos lielu sāpi un dūrēju Upīte Medn. laiki 223. pirtī nuo vienas vietas jānuopeŗas dze̦ltē̦niem; ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. klusa sāpe sirdī truli griežas Vainovskis. nesaveŗuoties uz visu sāpi (ungeachtet allen Schmerzes) Pas. I, 222 (aus Preili). viņš sajuta krūtīs savādu . . . sāpi A. v. J. 1901, S. 123. Wenn von einer Grundbedeutung "Fluss (als Krankheit)" auszugehen wäre (vgl. auch gr. ρ'εῦμα), zu sapuļi.

Avots: ME III, 805

sarostīt

sarùostît 2 : auch Saikava, Weissensee; bē̦rnam nuo gabaliņiem vien var drēbītes s. AP. ‡ Refl. -tiês, sich (dat.) zusammentrakeln: nuo ... lupatu gabaliņiem ... saruostījusies sev tādu sagšu Kaudz. Izjurieši 222.

Avots: EH XVI, 444

šaubība

šaubĩba,* das Wankelmütigsein, die Skepsis, der Skeptizismus: viņa šaubībai... tā gāja palīgā Kundz. Kronw. 64. iztvīcis ērkšķainā šaubības ceļā Pūrs I, 38. var sākt šaubīties paši un vest šaubībā arī jūs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 52, izklīdināt šaubību 156.

Avots: ME IV, 5

šautin

šaũtin, Adv. zur Versiärkung von šaũt: redzēju viņu... kâ šautin aizšaujam... uz birzi Janš. Prec. viesulis 16. šautin šautu tuo irbīti BW. 11429. pē̦rkuonis kâ šautin šāvās LP. VII, 498.

Avots: ME IV, 10

skalbis

I skalbis Drosth., Smilt., skàlbis 2 Mar. n. RKr. XV, 135, skalbis L., Erlaa, Lub., Bers., A. XI, 84, plur. skalbi(ņi) LKVv., Demin. skalbītis ("ein Holzstäbchen, das zur Verbindung des obern Teiles der Pflugschar mit den Femern dient und unweit von der Handhabe eingeklemmt ist") Bers., skalbiņš Fehteln n. A. XI, 170, das Querholz am Pfluge; skalbis, ein Querholz auf dem Holzschlitten beim Balkenführen Zaļmuiža. Zu šķelˆt?

Avots: ME III, 867, 868

šķorēt

II šķuorêt, -ẽju, Fuhren zu Pferde begleiten U.; führen, (mit Mühe) transportieren: ve̦zmu (mit uõ) Lems., Widdrisch. viņš šķuõrē salmus nuo augšas zemē Adiamünde. vē̦tra... meklē plūdus... nuost nuo zemes šķuorēt, dzīt Aus. I, 36; "ar 4 lemešu arklu luobīt rugājus, ābuoliņu" Smilt. (mit uõ); viel essen Siuxt (mit uõ).

Avots: ME IV, 58

šķorīties

šķuorîtiês, (kokettierend Drobbusch, Lös.) ausweichend sich hin und her drehen (mit uô) Bers.; sich träge bewegen Lubn.; "gruozīties, šķuobīties" (mit ùo 2 ) Laud.; "guorīties, nestāvēt mierā, gāzelēties, šķiebties" (mit uô) Nötk. Aus šķuobîties + guorîties?

Avots: ME IV, 58

slasts

slasts (li. slãstas bei Geitler Lit. Stud. 109) U., Spr., Mar. n. RKr. XVII, 134, Adl., Saikava, Selsau, Schwanb., Fehtetn, Memelshof, Warkh., Warkl., C., Gr.-Buschh., Plur. slasti, auch nom. s, slasta U., = slazds, slazdi, die Falle, Schlinge: irbītēm slastus (Var.: slazdus, spuostus) taisu BW. 11197, 2. taisām slastus pa ceļiem, lai tie pruojām neaiziet 33623, 2. Die li. Nebenform mit ą (bei Leskien Nom. 533) vielleicht nach dem synonymen spą umgebildet. Vielleicht zu air. slat "Rute" (zar Bed. vgl. d. Sprenkel "gebogenes Reis für den Vogelfang", sowie d. Dohne "Schlinge zum Vogelfang": ahd, dona "Zweig").

Avots: ME III, 917

šļaubs

šļaubs,

1) šļàubs 2 Gr. - Buschh., Erlaa, Fehsen, Grawendahl, Warkl., šļaubs Golg., Katzd., Wessen, šlaubs U., schräg; abschüssig;
(in Laud.) steil (mit àu 2 ): šļaubs baļķa gals Gr. - Buschh. šļaubs (an einem Ende zugespitzt) kuociņš Fehsen. jumts ir stipri šļaubs, tâ ka par nuokrišanu nav daudz kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 11. šļauba kaudze Katzd. (fig.) kāds neguods..., kad sieviete nuokļūst uz šļaũba ceļa Janš. Bandavā II, 245;

2) (fig.) leicht, nachsichtig:
tā (māte) tuo lietu var˙būt pārlaidīs šļaubāk. nuo papa dabūsi sukas;

3) = sājš, pliekans: šļauba dūša, kad gribas kā sāļa Fehsen, Geistershof;

4) als Subst., ein (an beiden Enden) schräg abgehauener Giebelbalken
(mit àu 2 ) Warkl.; šļaubi "griesti uz āru ārpus sienas" Erlaa. - Subst. šļaubums Bers., (mit àu 2 ) Kr., Lubn., Sessw., der Fall, die Senkung, Schrägheit, Neigung Erlaa n. U.; die Böschung V. Nebst slaubeniski und li. slubnas "schwach, matt" wohl zur Wurzel sleub(h) "schlaff herabhangen(d)" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 710; šļaubans 2 dagegen gehört anscheinend zar Wurzel sleub- "gleiten" (in ae. slúpan "gleiten", got. sliupan "schleichen" u. a.) bei Walde 1. c. 710 f.

Avots: ME IV, 64, 65

slazds

slazds: auch Alswig, AP., C., Fehteln, Grawendahl, Kegeln, Lemb., Lems., Lubn., Sessw., (slazdi) Kolberg, Schwitten; irbītem slazdus taisu BW. 11197, 2 var.

Avots: EH II, 522

snibis

‡ snibis, = snipis 1 Behnen, C., Dobl., Kegeln, Mesoten, Nötk., Trik., Üxküll, Ziepelhof; ein kleines Stückchen Seyershof: nuogriêzt snibīti (das Ende?) nuo gala kukuļam.

Avots: EH II, 543

šnibis

I šnibis, ein Vogel: smilšu šnibis, Rohrsperling, Rohrammer Dr.; rudens šn. Konv. 2 2319; zāļu šn. ebenda; Demin. šnibītis ebenda "dūņtilbīte". - Vgl. šņibis und šnibe.

Avots: ME IV, 88

sposta

spuosta, = spuosts: taisiet spuostas . . . vanagiem! BW. 5804, irbītei spuostas taisu 11254.

Avots: ME III, 1035

sposts

spuôsts: auch Bērzgale, (mit uô 2 ) Salis; spuôsti Odensee; spuostā (od. zu spuosta?) bija iesējusies pūce Pas. XII, 277. rubeņam spuostu (od. zu spuosta?) sèju BW. 3816. ielēca kâ irbīte spuostiņuos 17910 var.

Avots: EH II, 566

šube

I šube (?) U., šubīte (?), = žub(īt)e, der Fink; vgl˙li. (bei Kurschat in Klammern) šiubė dass.

Avots: ME IV, 104

sudmalas

sudmalas: auch Ahs., Grob. (in Grob. gelegentlich auch der Sing. sudmala ), Iw., Katzd., Kurmene, Lesten, Linden in Kurl., Luttr., Mesoten, Neuhausen, OB., Puhren, Scheden, Schnehpeln, Schwitten, Stenden, Sonnaxt, Strasden, Wormen; gen. pl. sudmal[u] um Gold. a. d. J. 1683 n. FBR. XVII, 38; eine Wassermühle Oknist, (ūdens s.) Babīte; eine Windmühle Leegen, Perkunen; (unbek. in Aahof, Allasch, Alswig, AP., C., Fehteln, Heidenfeld, Jürg., Kegein, Korwenhof, Lasd., Lemb., Lems., Linden in Livl., Lis., Lubn., Marienhausen, Marzen, Meselau, Morizberg, N.-Laitzen, N.-Peb., Palzm., Pilda, Ruj., Salis, Salisb., Schwanb., Sessw., Smilt., Tegasch, Višķi, Wolm., Zögenhof). - Vgl. sutmalas.

Avots: EH II, 599

šūds

šùds 2 : etwas Minderwertiges, Unbedeutendes Marzen: š. vien tur ir; tas jau nezin ne šūda ("anständiger" für sũda) Schibbenhof. šũda bũšana Ekau, Grünw. ("wo man sūds für anstössig hält, wird es durch šūds ersetzt"). š. vien tur iznāks ebenda. šùdu 2 - kuo tur bīties! Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89. kuo jūs ar tādiem šūdiem atkal nākat pie manis! Janš. Līgava II, 489. šūds dürfte nicht aus dem Li. stammen (weil es nicht in allen Fällen statt sūds gebraucht wird), sondern eine Umbildung von sūds sein, um ein weniger anstössiges Wort zur Verfügung zu haben.

Avots: EH II, 658

surba

surba, surbe, surbiņa 2 Sessau, ein Weniges von Flüssigkeiten Plūd. LR. IV, 127, Naud.: paduod vēl kādu surbu Alm. Kaislību varā 79. ne surbas (dzeršanai)! De̦glavs Rīga II, 1, 440. nav vairs ne surbes II, 2, 799. kafijas laikā, kur taču ar pats nabadziņš savu surbiņu uzsilduot A. 1892, I, 265. ne˙vienas surbiņas vairs jums neduošu Brigader Vizb. 75. tie tai būtu kādu ūdens lāsīt[i] jeb alus surbīt[i] priekšā cē̦luši Manz. Post. I, 161. viena vīna uoga uotrai savu lāsu un surbiņu duod 375. nedabū ne kumuosu, ne surbu II, 22. surbiņu ūdens 250. Zu sarbt.

Avots: ME III, 1124

tercels

tercels "duobīte, kuo iecē̦rt ce̦lmā sulām" N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378. Wenn als *tērcelis aufzufassen, etwa zu tērce.

Avots: ME IV, 165

ticis

ticis (li. tìkęs "wohlgeraten"), f. tikusi, auch tikušs Warkl., Part. praet. act. zu tikt I, = tikls: Sprw. tikušam sēnes aug, netikušam kāti vien Br. sak. v. 1077. es tikuse darbeniece (Var.: laba darba meita) BW. 7013, 1 var. es tikuse mātes meita 7276, 2. kam tā (= māsiņa) auga netikuse, kam staigāja neraže̦na? 5731. audz, mana pādīte, audz labi tikuse! tikušas lūkuo bajāru dē̦li 1456. tāda māte, tāda meita, abas divas netikušas: dzīva vilna pūriņā, ciemā te̦k villainīšu 6917, 3. pašam meitu brāķmanim nav tikusi ligaviņa 21318, 3 var. maza biju, bet tikusi 7522. netikuša (für netikusi) tā meitiņa, kās man pate dāvājās 11154, 2. kupa liela dziedātāja, tā tikusi darbiņā VL. aus Kalleten. tikuši vīri (fleissige Männer) Glück I. Chron. 27, 9. ticis saimnieks Ob.-Bartau. kāds ticis (wohlgeartet) puisis! St. ticis suns Gramsden. esi rātna, paklausīga uiz tikusi! Kaudz. M. 4. visādi ticis vīrs LP. VI, 849. viņš ... būs katrā darbā krietns darītājs un vaduonis, juo viņš ir vispār ticis jauneklis Janš. Dzimtene V, 249. māte je̦m drēbītes līdz baznīcā, lai bē̦rns būtu ticis darbā JK. VI, 37. caur tikušu strādāšanu . . . sakrājis Lautb. Luomi 167. tikuša (für tikusi) paskubināšana ūz atgriešanu nuo grē̦kiem Glück Zephanja 2. - Adv. tikuši,

a) gehörig, wacker, hurtig, fleissig, anständig
U.: strādāja tikuši Glück Nehem. 3, 20; Kaudz. M. 26. strādā tikuši un turies guodam! Saul. Daugava I, 54. es tikuši darbuojuos Glūck Judas 3 (ähnlich: Aps. VII, 25). ja jūs tikuši klausīsiet Glück II Mos. 15, 26. tikuši uzlūkuot, fleissig aufsehen Elv.;

b) "gar bald"
Manz. Lettus.

Avots: ME IV, 180

tiekt

tiekt, -cu, hinzugelangen L., St., erreichen, überholen, verschaffen, zuwege bringen Für. I; es bis auf einen gewissen Punkt bringen (machen, dass es dazu kommt) L., St.; auflauern (mit iẽ) Rutzau; stehlen Dressel; "tīkt" Wessen; "(ver)suchen" Brasche Kā Palejas Jānis: nevarēji tu tuo tiekt, konntest du es nicht überholen Für. I. pirmā dienā bij tas jātiec, musste man's verschaffen ebenda. tiecu šaut tuo irbīti, kam gre̦znāks ce̦kuliņš BW. 11111, 9. zini, ka man vajag Nekti tiekt Lautb. Vidv. II, 53. Refl. -tiês (Li. *tiektis, erschlossen aus Mozuray tikies ysz wysos gales i kary bei Daukantas Darbay sen. Lit. yr žem. 17),

1) streben, trachten, (nach etwas) verlangen
U., (mit ìe ) C., (mit iẽ ) Dunika, PlKur., Tr., (mit ìe 2 ) Bers., Kl., Marzen, Saikava, Sessw., (mit iê 2 ) Arrasch, Bauske, Jürg., Līn., Pe̦nkule, Salis, Siuxt: kaķis tiecas pēc putniņa, die Katze sucht das Vogelchen zu erlangen U. es tiekšuos meiteni nuotvert LP. IV, 169. ja kāds tiektuos tev zaķus atņemt 223. kāds tiecās nuoraut . . . ābuolu Dīcm. pas. v. I, 63. izlien lācis... tiekdamies pie zirgiem LP. VI, 518. pēc tiesneša guoda . . . nebiju ne˙kad tiecies A. XXI, 51. - Dazu das Subst. tiekšanâs, die Bestrebung, das Verlangen: izglītība mūs neatsargā nuo nuoziedzīgas tiekšanās Vēr. II, 83. neapspiežamuo tiekšanuos pēc skaidrākās mīlestības 103;

2) sich heimlich heranstehlen (um zu erhaschen)
Dunika (mit iẽ). tiekties und tiekt "(ver)suchen; auflauern, tīkt" zu tīkât; tiekt "verschaffen, zuwege bringen" ist wohl identisch mit li. tiẽkti "patare" (bei Būga KSn. I, 100 f.), s. unter têikt; die übrigen Bedeutungen von tiekt sind viel leicht nur ersch1ossen, vgl. auch ietiekt und nuotiekt.

Avots: ME IV, 209, 210

tik

tik (li. tìk "nur"),

1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;

2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;

3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);

5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;

6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene 2 III, 126;

7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);

8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).

Avots: ME IV, 181, 182

titilbis

titilbis,

1) titilbis Orellen, Salis, (mit il˜) Arrasch, C., Kabillen, PS., titilbs, titilbe, eine Art Vogel;
titil˜bis Jürg., Ligat, Raiskum, Weissenstein, Wenden, ein Vogel mit langen Beinen; schwarzgrauer Wasserläufer U.; Sandläufer St.; keiner Strandläufer (tringa) Wid.; titilbīte U., RKr. VIII, 96, punktierter Wasserläufer (totanus othropus L.); der Roggenvogel Manz. Lettus, Elv.; titilbis MSil., titilbs Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, eine Schnepfenart: kuo titilbs aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. titilbi gaŗlieli (Var.: titilbe gaŗkāje)! BW. 260, 4;

2) ein langbeiniger Mensch
(mit il˜) Jürg.: Ivans Ivāničs, titilbis, kalse̦ns vecis Vēr. I, 1236. zeķainie titilbji Apsk. v. J. 1903, S. 474; einer, der mit nackten Beinen umhergeht (mit il˜) Ligat, Raiskum, Weissensfein, Wenden. skraida kâ titil˜bis, sagt man von einem ungenügend bekleideten Kinde Nötk. in ähnlicher Redensart bei unbekannter Bedeutung auch von PS. [mit il˜] gehört);

3) titil˜b(īt)is, titil˜bīte Kosewort für kleine Kinder
Nötk.: ak tu manu mazuo titilbīti! Vgl. stidilbis, tilbīte und die li. Vogelnamen titilvis (um Kaunas n. Būga Aist. St. 54), titilvikas Tiž. 1, 164, tilvikas, sowie Fick Wrtb. I 4 , 63. Um Hinzenberg sage man, der titilbis schreie: ti˙tilb, ti˙tilb, uz up[i], uz up[i]!

Avots: ME IV, 198, 199

traukt

tràukt, traũkt (li. tráukti "ziehen") Bl., Iw., tràukt 2 Prl., -cu,

1) schlagen
(mit àu 2 ) Zvirgzdine; etwas schwer zu Erreichendes schlagen (mit àu 2 ) Bers.; die Früchte von den Bäumen schlagen Spr., Wessen, (mit àu) C., PS. (auch: Früchte vom Baum schütteln), Schujen, Wenden, (mit aũ) Nigr., (mit aû 2 ) AP., Segew., (mit àu 2 ) Fest., Gr.-Buschh., KL, Kreuzb., Lis., Marzen, Selsau, Warkh., Warkl., Zvirgzdine; (Blätter, Blüten) herunterschlagen (von starkem Winde gesagt) C. (mit àu), AP., Arrasch, Jürg. (mit aû 2 ), Nigr. (mit aũ), Fest., Ogershof (hier auch: den Tau von den Pflanzen schlagen), Sessw., Warkl. (mit àu 2 ); ohrfeigen (mit àu 2 ) Gr.-Buschh., Sessw.: ābuolus traukt (nuo kuoka) AP., Kl., PS. u. a. vējš sāka nuo kuoka ābuoļus tŗaukt Zvirgzdine. bumbierus nevar dabūt . . . traukt nedrīkst Valdis Stabur. b. 10. vē̦tra trauc kuokiem lapas, augļus Arrasch, W arkl. u. a. vējš trauc rasu Ogershof. salna trauca bē̦rza lapas BW. 13787, 18 (ähnlich: Plm. n. RKr. XIX, 126). bērziņš trauca kļava lapas 4787. priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu Biel. 2206. trauce ar kulaku par galvu (vgl. li. užtraukti per ausį "eine Ohrfeige geben" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 190) Zvirgzdine;

2) hastig anfallen und zersprengen
L.; scheuchen, in Unruhe, Bewegung bringen, aufschrecken U., (mit aũ) Nigr., (mit àu 2 ) Gr.-Buschh.: dzinēji trauc putnus nuo meža ārā Nigr. mani . . . trauc nuo kapa ārā Janš. Mežv. ļ. I, 3. pulkstenīšu skaņas meža klusumu trauc Lautb. Luomi 67. kuo tu trauc (schreckst) bē̦rnu? Gr.-Buschh.;

3) sich beeilen
U., eilen, beschleunigen (mit aũ) Frauenb., Nigr., (mit àu 2 ) Bers., Sessw., Warkl.: trauc uz priekšu Bers., Sessw., Warkl. u. a. ubags trauc pārstaigāt uz svē̦t kiem mūsu pusi Nigr. zē̦ns trauc teikt, kuo padarījis Frauenb. steidz, māmiņa, trauc, māmiņa, manas baltas villainītes! BW. 7410, 1 var. (ähnlich: 7462, 1). jūdzu, traucu . . . kumeliņu 11297, 2. trauc[u] pie laika ceļu griezt 8976. (malējiņas) trauca gauži gavilēt. BWp. 667, l. zâles traucu izdzert, lai saturs neatvādējas Lautb. Luomi 95. pa pļavu puisē̦ns suoļus trauc MWM. VII, 402. spārni trauc vieglāki par vēju R. Sk. II, 97. vē̦tra tràuc 2 Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. nuo kalna strauts uz Gauju trauc Jaunības dzeja 28. es netraucu pruojām kâ tauriņi trauc Apsk. v. J. 1903, S. 309;

4) leeren, austrinken
(mit àu 2 ) Gr.-Buschh.: tâ izslāpis, ka trauc glāzi pēc glāzes Gr.-Buschh.;

5) (schnell, ungestüm) sprechen, schwatzen:
"neliecieties traucēties! mēs iztiksim" viņa trauca Deglavs Rīga II, 1, 423. "ne˙kad ne!" trauca . . . Alvīna MWM. XI, 170. tā trauca tālāk (setzte das Gespräch fort) Deglavs;

6) singen (von der Nachtigall
Wid., Lis., N.-Schwanb., [mit àu 2 ] Mar., auch von andern Vögeln): birzmalā trauc lakstīgala Mar. n. RKr. XV, 141. ze̦mu trauc (Var.: dzied) lakstīgala BW. 27922 var. tâ tā trauca, tâ dziedāja kâ tā sila cielaviņa BW. p. 1851, 1;

7) tr. miežus Kurmene, Gerstenkörner in der Mühle entzweimahlen;

8) "?" stiprinieks aizdusmuojies, traucjam meitas Pas. II, 47 (aus Rositten). kur juo nejauki traukusi kauja JR. IV, 17. Refl. -tiês (mit aũ) Tr.,

1) sich sehr angreifen ein Geschäft durchzusetzen
L., sich ungestüm vorwärtsbewegen Spr., (mit àu 2 ) Kl.; sich beeilen U. ("in Livl. kaum gehört"), Ronneb., (mit àu) Wolmarshof, (mit aû 2 ) Arrasch, Ruj., (mit àu 2 ) Fest., Gr.-Buschh., Sessw.: vējš traucas bez apstāšanās Vēr. I, 1388. vedībās traukdamās (Var.: lauzdamās) BW. 16327 var. netraucies ("= nebāzies") man virsū! Segew. traucies ārā nuo ratiem MW. sē̦tā eimu, netraucuos, ne māmiņa mani gaida BW. 4245, 3. es neietu, netrauktuos (Var.: nesteidzuos) 9732. traucaties (Var.: steidzat) sievu ņemt! 13793, 1. augu, augu, netraucuos, lai zaruoja tautu dē̦ls 18934. traukdamies glābties nuo . . . sē̦rgas Janš. Mežv. ļ. I, 14;

2) erschrecken
(intr.) U., (mit aũ 2 ) Orellen, Salis, Sessw., (mit àu 2 ) Gr.-Buschh.: dabūsi traukties Gr.-Buschh. bē̦rns miegā traucas Salis. par tuo nav kuo traukties, kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 201. - Subst. traukšana,

1) das (Herab)schlagen;

2) das Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen;

3) das Eilen, Beeilen; die Eile:
Kristus lielu traukšanā agri cēlies augšām Gesangb. 88, l;

4) das Sprechen; das Singen;
traukšanâs,

1) das Eilen
(intr.);

2) das Erschrecken, Aufschrecken
(intr.); traukums,

1) das einmalige, vollendete (Herab)schlagen; das Resultat des (Herab)schlagens:
dzenieties... pa skujiņas birumiem . . ., pa rasiņas traukumiem BW. 13628, 8;

2) das einmalige Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen, der Schreck, die Aufregung: nesakāmā traukumā tas jaucas krūtīs sē̦ras, šausmas Dēmons 32;

3) die Eile;
traucẽjs,

1) wer (herab)schlägt:
ziedu traucēju BW. 24610, 2;

2) wer scheucht, aufschreckt
(tr.), beunruhigt;

3) wer eilt, sich beeilt.
Nebst trũkt zu apr. pertraūki "verschloss" und weiterhin (nach Zupitza Germ. Gutt. 140; vgl. auch Fick Wrtb. III 4 , 194 und Loewenthal Indog. Jahrb. XIII, 79) vielleicht zu an. ƥrúga "bedrücken; drohen".

Avots: ME IV, 224, 225

trūba

trũba Iw., Līn., trūba U., trūbe U.,

1) eine Röhre (wie jeder hohle Zylinder von verschiedenster Materie und verschiedenstem Gebrauch)
U.: dzirdes trūbiņa Straut. Vesel. 42; Konv. 2 244, der Gehörgang. dzemdes trūbīte, das Mutterrohr Preip. 19;

2) die Posaune
U.: pūt, Jānīt, vara trūbu! BW. 32925;

3) ein Heber
Trik. n. U. Nebst li. trūbà "ein Kuhhom" und estn. trūp "Röhre" aus r. трубá.

Avots: ME IV, 249

tūbes

tūbes, = tūba 1: villainītes tūbītēs (Var.: tūbiņā) saveļas BW. 1300 var.

Avots: ME IV, 277

tukšgrabis

tukšgrabis V., tukšu grabis U., tukšu graba U., comm., tukšgrābis Latv., ein Fabelhans, lügenhafter Erzähler U.; ein Kleinigkeitskrämer V.: tukšgrabīti tu, puisīti! BW. 10873. kliedzuoši takšgrabji MWM. v. J. 1899, S. 556.

Avots: ME IV, 256

tulzains

tulznaîns,

1) tulznaîns PS., tul˜znaîns Wolmarshof, tulzņaîns Vēr. II, 1223, voller Blasen:
tulznainas ruokas Purap. Kkt. 70; A. Upltis JR. IV, 37; Apsk. v. J. 1903, S. 531. nuo zemes sak atluobīties tulznainas pluoksnītes Būvmācība 74;

2) "?": tulznainas rīta debesis J. Kļaviņš. aizvien vairāk sabiezēja tulznainas debesis Plūd. LR. IV, 301.

Avots: ME IV, 260

uzbust

uzbust,

1) erwachen
Nigr.;

2) sich aufregen:
uzbust par nekaunību Nigr. sasarcis un stipri uzbudis Janš. Bandavā II, 196. velti nesabīties un neuzbust ebenda. nuomierini manus uzbudušuos prātus! Janš. Dzimtene IV, 59. kundzene . . . uzbuduse un uztrau-kusēs Mežv. ļ. I, 376. tiklīdz . . . vilks . . . tuvumā, tad viņš (= zirgs) katrreiz uzbud, saceļ ausis 149. Subst. uzbudums ebenda II, 278 und 433, die Aufregung: uzbudumā un bailēs Janš. Dzimtene IV, 191.

Avots: ME IV, 319, 320

uzčurināt

‡ uzčurinât Smilt., auf schwachem Feuer aufbraten: nuoplucināja irbīti, uzčurināja tuo Zeibolts Dots pret dotu 18.

Avots: EH II, 720

vaijāt

vaĩjât Gaiken, Katzd., MSil., Nigr., Salis, Schrunden, Selg., Wain., (mit ai) Frauenb., vaijât U., -ãju, = vajât, verfolgen, bedrängen, misshandeln Lennew.: malkas pagalīte, kuo vaijāt vīra māti BW. 23249. brālīti, lē̦tdabīti. vaijās (Var.: vaļās) tevi tautu meita 21788 var. upe te̦k ze̦lta zirni vaijādama (Var.: dze̦nādama, me̦klē̦dama) 30986 var.; vaijât Olai "fangen, haschen".

Avots: ME IV, 435

valgs

I valgs (li. valgas "valgs" Miežinis) AP., Frauenb., Iw., Līn., Ruj., Salis, Salisb., Serbigal, Wolm. u. a., (mit àl 2 ) Kl., Nerft,

1) ein Strick, eine Schnur
U., Ascheraden, Wolm. u. a. (unbek. in Dond., Stenden, Wandsen); ein kürzerer Strick, um etwas anzubinden Bielenstein Holzb. 570; ein Viehstrick U., (mit al ) C., Mitau, Ramkau, Riga, Salis, Salisb., Wolm., (mit àl 2 ) Golg.; der Zaum Kl.: nuopina nuo liepu lūkiem valgu LP. VI, 581. pietaisīju kulei stipru valgu Seifert Chrest. III, 3, 79. aptiniet labi ar valgu! Vīt. valga auklu un... ādas auklu pastalas A. Melnalksnis Mazsalaca 50. Sprw.: zaglis dabū savu algu - savā kaklā citu valgu RKr. VI, 829. kāšu valgs, ein gedrehtes Seil U., eine Gabelschnur Bergm. n. U. es neietu, kad lai mani valˆgā (Var.: ar valgu) ve̦stu BW. 9763, 11. panāksnieki valgus vij, lai varē̦tu kazu ķert 842, 1. guosniņām baltābula valgu (Var.: saiti) viju 28880, 2 var. guovju valgi 20536, 6 var. valgā! Salis, valgā, guovis! C., se vàlgā 2! Golg., ruft man beim Hineintreiben der Kühe in den Stall. Sprw.: vienu valgu vilkt RKr. VI, 934, in ein Horn blasen U. (fig.) tumsas valguos... viņi smaks Vēr. II, 86. ve̦rgu valgā Salisb.;

2) valgs Dunika, die Schlinge
Bielenstein Holzb. 599, 618; Plur. valdziņas, valdziņi, Fallstricke Manz. Lettus, St.: ar valgiem irbes ķert Dunika. irbītei valgu taisa BW. 11197. putni (tuop) valdziņās dabuiti Manz. Post. I, 28. kāpēc liec tu tad manai dvēselei valgus (warum willst du denn meine Seele in das Netz führen)? Glück I Sam. 28, 9. skaudnieki valgus pasle̦pe̦n liek Lapsa-Kūm. 210. tas man tik pat kâ slazda valgs, sagt man von einer bevorstehenden Schwierigkeit Salisb. valgu spiešana, Schlingenstellung auf der Jagd Bielenstein Holzb. 578;

3) valgs Bielenstein Holzb. 438, (mit ã Dunika, valdziņš St., Bielenstein Holzb.599, Dr., Lieven-Behrsen, Memelshof, Rite, (mit al˜ ) C., Ramkau, (mit àl 2 ) Fehteln, Golg., KatrE., Kl., Kokn., Kreuzb., Sessw., valdzītis (?) Peb. n. U., val˜dzītis (?) AP. (sonst gilt in Peb. valdzīc die Masche (beim Strickzeug):
cimda valdziņi A. v. J. 1897, S. 232. pasprucis valdziņš adīklī Saul. III, 127;

4) eine beim Ziehen sich leicht auflösende Verschlingung
(vàlgs 2 ) Kaltenbrunn;

5) in genitivischen Verbindungen: valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube
L.; valgu sē̦kla, der Hanf Trik.;

5) valdziņi L., Schlangen.
Wohl zu ai. valgā "Zaum, Zügel"; s. Bezzenberger BB, XII, 241, Liden Stud. 48 und Arm. Stud. 100, Walde Vrgl. Wrtb. I, 304, wo es zur Wurzel von velˆt "wälzen" gestellt wird; vgl. valdzēties.

Avots: ME IV, 453, 454

velstīt

velstît, -u, -ĩju,

1) = valstît U.;

2) durchwalken, prügeln
Neik. n. U. ("scheint nicht eben bekannt"). Refl. -tiês, = valstîtiês Nötk. (mit elˆ ), hin- und herrollen U.; sich müssig und träge bewegen Kronw. n. U.; "ļuodzīties, šķuobīties" Hainasch (mit aî 2 ).

Avots: ME IV, 533

vest

vest (li. vèsti, apr. west, sl. vesti "führen"), ve̦du, vedu,

1) fahrend führen
U.; führen, leiten U. (eig. u. fig.): ve̦d me̦lnuo zirgu laukā LP. IV, 47. ķēvi ruokā vest Br. 245. vest pie (aiz Bauske, Dobl.) galvas Kaudz. M. 11. kur tu mani vedīsi? Etn. II, 70. Sprw.: ved, ved ve̦lnu pie krusta! (sagt man, wenn jem. sich wiederholt weigert, etwas zu tun) Br. sak. v. 1388. jau tuo puišu gana maz, ve̦d karā ve̦damuo BW. 12074. ve̦dat mani kur ve̦zdami, pār upīti neve̦dat! Biel. 798. irbīt[e] mani ceļu veda BW. 26524. tie mani diet neveda 24116. danci vest, einen Tanz anführen: danču vest! BW. 24089. vāverīte . . . ar meitām danci veda 2347. kura platu baru ve̦d (eine breite Schwade mähend vorangeht), tā ve̦d gudru valuodiņu (spricht klug) BW. 12120, 14. tu ved miesu un asini kapā Br. 37. priekšā vest, vorführen U. nelaimē vest, in Unglück bringen U. ļaunā vest Kaudz. M. 139. parādā vest Kav., in Schulden geraten machen. vini ve̦d uz taisnību Kaudz. M. 57. mūs dui veda ienaidā BW. 31149, 1. galā vest, abmachen Brasche. gaļu uz iesmi vest, Fleisch an den Bratspiess stecken Für. I (unter iesmis). - ve̦damais, das zu Führende, die Fuhre: sūtīja ar ve̦damuo (ve̦zumu) uz Rīgu LP. VI, 182;

2) (die Braut) führen; heiraten (von Seiten des Mannes)
U.: sievu vest U. vesti brauca vedējiņi, kuo tie veda, kuo neveda? tevi drīzi tautas vedīs BW. 12396. ve̦dama meita, mannbare Tochter U., ein mannbares Mädchen: gāja .. . precībās, kur zināja pieaugušu ve̦damu meitu BW. III, l, S. 25. ve̦damā (ve̦dama U.), die (zu führende) Braut: taisies, mana ve̦damā! Biel. 1267. ģērbies, taisies man[a] ve̦damiņa! 16873. ja ir laba ve̦damā, tad vediet sētiņā! BW. III, 1, S. 54. bārainīte ve̦damā BW. 5002 var. Refl. -tiês,

1) (für sich) führen:
viņš mani ve̦das līdzi, er fordert mich auf (beredet mich) mitzukommen Mag. XIII, 3, 66. ve̦lns vedīsies jāties LP. VI, 382. ej gulēt, tautu meita, vedies manu bāleliņu! BW. 24884. viņš tuos lika priekšā vesties Pas. II, 181 (aus Ob.-Bartau);

2) sich aufführen, sich betragen:
tikai tā dabūs, kura labi vedīsies Janš. Bandavā I, 76. tâ tu man daries un vedies, ka tu nesasildies! Janš.;

3) gelingen
U., von statten gehen; sich machen U.: tev ve̦das, dir gelingts U. tev šķīrās, tev vedās BW. 7151. viņam jau brīnum ve̦das,

a) er hat die Sprache in seiner Gewalt;

b) die Arbeit geht ihm von der Hand
Mag. XIII, 2, 65. Sprw.: kas labi grib, tam labi ve̦das Br. sak. v. 405. darbs vedās un veicās uz vis˙labākuo Etn. IV, 105. darbs šuodien neve̦das Dunika. kaimiņam darbi neve̦das: pinas un tinas vien Frauenb. dzīvē tiem laimīgi ve̦das LP. II, 43. brauciens brīnum vedies IV, 201, dē̦liem ve̦das brīnum ātri augt V, 42. bagātajam ... viss izdevās, visur vedās 307. ja man Rīgā labi vedīsies, nuopirkšu guovi VI, 187. vīrs kāpis . . . pa diegu augšā, bet maz uz priekšu vedies 289. nevedies nekādā lāgā . . . ar kustuoņiem VII, 681. gan tev viss vedīsies kâ pa laidienam 758. runas nevedās Stari II, 125. valuoda Uoliņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās Kaudz. M. 170. kuo tu dziedi . . . , tev jau labi nevedās! BW. 869, 3. ne ar vienu nevedās man . . . dziedāšana, ar bāliņu vien vedās 311. kâ nu ve̦das, wie sichs eben machen wird U.;

4) sich schicken
Manz. Lettus, U.: tas neve̦das, das schickt sich nicht U. neklājās, nevedās jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705;

5) gebären; kalben
U.: nāce tas laiks, kad tai bij vesties. un tā vedēs savu pirmu dē̦lu Manz. Post. I, 48. tai būs ar daudz sāpēm savu bē̦rnu vesties 219. guovs ve̦dusies, die Kuh hat gekalbt U. - Subst. vešana, das Führen : tautu meita . . . nu pašā vešanā (ist gerade heiratsfähig) BW. 14047. nāc, māsiņa, vešanā (Var.: vedējuos)! 15887. sūta mani vešanās Biel. 1526; ve̦dums, das einmalige, vollendete Führen; das Resultat des Führens; das zu Führende: ve̦dums un pūles neatmaksājas A. v. J. 1898, S. 5. atlīdzināja brūtgāns šādu ve̦dumu BW. III, 1, S. 26. taisi manim ve̦dumiņu! BW. 16364; vedẽjs (li. vedėjas),

1) der Führer
U., wer (fahrend) führt, leitet (eig. u. fig.): līķa vedējs BW. III, 3, S. 863. mantas vedējam savas bē̦das BW. III, 1, S. 22. grants, labības, mē̦slu, salmu vedējs. mani paņēma uz ceļa viens vedējs Frauenb. nav ... malkas vedējiņa BW. 6835, 1. tautu meita pate ceļa vedējiņa (Var.: rādējiņa) 13971. sarunu vedējs Lībek Pūķis 8;

2) vedēji, die Hochzeitsfreunde des Bräutigams:
brāļam braucu vedējuos BW, 25456. brāļam gāju sievas vest, Laimi lūdzu vedējuos 16129. sūta mani vedējuos 15887, 5. sestdienā priekš kāzām brauca īstuos preceniekuos jeb vedējuos BW. III, 1, S. 43. viens nuo tuvākiem brūtgāna radiem, kas vedējiem līdzbrauca un kuo tādēļ sauca vedēju tē̦vu, izskaitīja visus vedējus 52;

3) vedēja, die Patin:
vedēja jeb diža kūma BW. I, S. 192. Nebst vadât u. a. zu air. fedid, av. vāδayeiti "führt", av. vaδrya- "heiratsfähig (von Mädchen)" u. a., s. Fick BB. XXVIII, 105, Lagercrantz KZ. XXXV, 273, Meringer IF. XVII, 142, Stokes Wrtb. 269, Boisacq Dict. 215, Trautmann Wrtb. 344, Feist got. Wrtb. 2 153 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 255 f.

Avots: ME IV, 544, 545

vieglprātiņš

vieglpràtiņš, vieglpràtis (f. -e), ein Leichtsinniger: pēc vieglprātiņa viņš neizskatās A.XXI, 9. es tādu turē̦tu par vieglprātiņau Purap. J. str. 45. kāds viņš vieglprātis, kāds sapņuotājs! Juris Brasa 138. daža vieglprātīte, lē̦tdabīte, neklausīdama ve̦cākus Janš. Bandavā I, 170.

Avots: ME IV, 654

vistilbe

vistilbe U., RKr. Vlll, 97; Natur. XXXVII, 201, vistilbīte Angern, Markgrafen, vistilbis Saikava, die Moorschnepfe, Haarschnepfe (ascalopax gallinula L.); vistilbs Etn. III, 10, vistilba, ein Vogel: Sprw. kam nu vistilbas dziesmu dziedāt, kad par cīruli piedzimis Br. sak. v. 1465. Zu vista˙stilbs? Vgl. (zur Porm) auch stiditbis, titilbis.

Avots: ME IV, 626, 627

vīstoklis

vîstuôklis Schwanb., Wolmarshof, vistuôklis 2 Selg., vīstuoklis Wid., Bers., Kalzenau, vîstuôlis Gr.-Buschh., vīs-tuolis Wid., vîstuõls Arrasch, PS., vīstuols Spiess n. U., Demin. vīstuoliņš U.,vīstuolītis U., Zusammengebundenes (Kleider u. dergl.) U;. ein Wickel V.; ein Knuppchen U.; (vīstuolis) ein Strohbündel zum Dachdecken L.: lupatu vīstuolu Kaudz. M. 73. ar drēbīšu vīstuolīti (Var.: vīkstuolīti) BW. 25161 var. sāls vīstuolītis, ein Bündelchen mit Salz U. konfekšu un apfelsīnu vīstuols Domas I, 15. vīstuolīti tauku aizdaram Pas. III, 171 (aus Ruj.). nuolika... naudas vīstuoli Kaln. Ozolk. m. 80. taisījuši vaļā vīstuoli LP. VI, 83. izņemt miruonim nuo pagalvja vīstuoli VII, 146. iznāca ar mazu vīstuolu - klēpja bē̦rnu B.Vēstn. bē̦rnu, vīstuola lakatiņiem (Windeln) satītu BW. I, S. 181. vīstuoļu drēbītes (Windeln) BW. 26163.

Avots: ME IV, 644

žārbāties

žārbâtiês,

1) žā`rbâtiês 2 Kaltenbrunn, žārbuôtiês Gr. - Jungfernhof n. U., Spr., Gulben, (mit ā`r 2 ) Ekengraf, Oknist, (hin und her) klettern:
kur tu tik aušķi žārbuojies? vēl nuokritīsi!

2) "ļuodzīties, šķuobīties" Warkl.

Avots: ME IV, 797

zarnu zarnām

zarnu zarnām "?": kāpuostiņiem krita kāpes... un nuoēda tās divas duobītes zarnu zarnām Kaudz. Izjurieši 178.

Avots: ME IV, 691

žārpstīties

žārpstîtiês, = žārbît U.; "reitend umherklettern" Mag. XIII, 2, 45; sich rekeln, sich (nach oben Kurmene) strecken nach, wiederholt haschen (geringschätzig gesagt) Lennew. Zu žārbīt.

Avots: ME IV, 797, 798

žigls

I žigls Nabben, Saikava, Salis, Wessen, Wolm. u. a., flink, geschwind, behend, hurtig L., U. (unbek. in Dond., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Ruj., Siuxt, Stenden): žigls kâ vējš, kâ putns, kâ zivs ūdenī, kâ saule (mēness) pie debesīm, kâ rasa pār puķēm Br. 585. žigla kâ maza irbīte Kaudz. M. 3. taisies žigli! Saikava. žiglu ruoku lauzt ziedus Aps. III, 44. ziema žigli būs pārspē̦ta II, 3. būs žigli (bald) 80 gadi Ruhtern. ar žigluo, schnell, flink, geschwind: ej tik ar žigluo mājā! Urlaa und Ogershof n. FBR. XI, 21. "četri žigli", Benennung eines Tanzes W. III, 1, S. 11. - Subst. žiglums, die Hurtigkeit, Raschheit, Behendigkeit U., Geschwindigkeit L. Wohl als ein Lituanismus (wegen des ž- für z- ) zu li. žỹgis "ein einmaliger Gang", žiglus "vikrus" (bei Miežinis) und (?) le. zaigulis (zur Bed. vgl. die Notiz zu zibt II).

Avots: ME IV, 809

zilzobis

zìlzuobis, f. zìlzuobe LP. III, 13 oder (BW. 23228 var. und 23476) zìlzuobene, wer blaue Zähne hat: dē̦lu māte, zilzuobe, skalganu mēlīti izvīla... meitiņu BW. 23475. precenieks, zilzuobis 15640 und 23475, 1. ve̦ca zilzuobīte 1484, 1. ve̦ci puiši, zilzuobīši 10045. Jānīti, zilzuobīti! 32381; zilzuobs U., ein Blauzahn.

Avots: ME IV, 721

zniebt

I zniebt, -bju, -bu,

1) stark drücken, würgen
(mit iê 2 ) Wandsen;

2) stibitzen
(mit iê 2 ) Bauske, Sessau;

3) töten
(mit iê 2 ) Gr. - Sessau (mit iê 2 );

5) heimlich fliehen
Odensee. Zu li. žnỹbti "mit dem Schnabel beissen", žnaibyti (bei Miežinis; s. auch Daukša Post. 16, 32) "knaibīt" und an. kneif "Art Kneifzange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 581), wenn dies nicht zu li. gnýbti "kneifen" gehört.

Avots: ME IV, 748

žube

I žube,

1) žube L., U., RKr. VIII, 89, AP., Bers., Frauenb., Golg., Heidenfeld, Kalz., Kl., Lennew., Lis., N. - Peb., PS., Prl., Saikava, Sessw., Setzen, Stockm., Tirs., Zvirgzdine, Demin. žubīte L., U., RKr. VIII, 89; Konv. 2 2319, Adl., C., Jürg., Lubn., Mahlup. Meiran, Memelshof, Naud., PS., Siuxt, Wandsen, žuba U., RKr. VIII, 89, der Fink, Buchfink (fringilla coelebs)
L. (žubīte), U.; der Ortolan L. (žube), die Fettammer (emberiza hortulana L.) St., RKr. VIII, 89; das Meischen, Feldmeischen U.; (žube) ein gewisser Vogel Adsel, Gramsden, Schwarden: žube žubina Etn. II, 51. zīle dzied, žube (Var.: žuba) vilka, lakstīgala vizināja BW. 2697. zīlītei, žubītei pabe̦ram linsēkliņu 5738. zīle, žube aicināja kaņepēs šūpuoties 2524 var. zīle žubi (Var.: žūbi)... pievīla ar uozuola kuoduoliņ[u] 15019. kad žube saka: spīd, spīd, tad gaidāms labs laiks Etn. II, 127. ziemas žube Konv 2 2319, der Bergfink (fringilla montifringilla L.) Natur. XXXVII, 76;

2) ein kleines Frauenzimmer
St.; žubīte, Liebkosungswort U.: vai vakariņas gatavas, žubīte? (zur Ehefrau gesagt) Stāsti Kraukļu kr. 94. citā reizē, manu žubīt! Saul. III, 20. Nach Būga Aist. Stud. 106 f. (als etwas Funkelndes, Buntes) zu li. žiuburỹs "etwas Leuchtendes", le. žuburis II. Ob li. šiubė "Fink" (bei Kurschat in Klammern) in žiubè zu ändern ist?

Avots: ME IV, 827

žube

II žube Bielenstein Holzb. 677, Demin. žubīte ebenda, Kawall n. U., = žebērklis.

Avots: ME IV, 827

Šķirkļa labojumos (1)

trūbete

*trūbete od. *trūbetis (mit ostle. ū aus uo?) "?": saritināja gatavu trūbeti Pas. VI, 199.

Kļūdu labojums:
*trūbete = *trūbete < *trūbīte (? s. Augstkalns FBR. XI, 48 f.)

Avots: ME IV, 249