Paplašinātā meklēšana

àizbàlss, -s, eine vertretende Stimme (beim Abstimmen). Swaigsnit n. U.

Avots: ME I, 18

atbàlss: Demin. gen. s. atbatsiņas BW. 506, 1 var.

Avots: EH I, 134

atbàlss, -s, oder -a (li. ãtbalsas), der Wiederhall, das Echo: pa tumšajiem mežiem atbalsis šņāks J. dz.

Kļūdu labojums:
Wiederhall = Widerhall

Avots: ME I, 150

I bàlss: balss, -a auch Evang. 1753, S. 48, (mit àl) N.-Peb., (mit àl ² ) Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIIl, 51, Aahof, Auleja, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Oknist, Prl., Schwanb., Warkl., (mit alˆ ² ) Puhren n. FBR. XIV, 48, Schrunden n. FBR. XIII, 103, Dunika, Grob., Kal., OB., Schnehpeln, Schrunden, Siuxt, bàlss, -s auch AP., Jürg., Kegeln, Ramkau, Smilten, Trik., Wenden, (mit àl ² ) Erlaa, Kalz., Saikava, Sessw., (mit alˆ ² ) Bauske, Lemsal, Sali,, Stenden, Strasden, Demin. balstiņš auch Linden, balsiņa auch Saikava, balsīte auch Saikava,

1): ar balsu smieties, laut lachen
BielU.; ‡

5) die Melodie:
es tai dziesmai balsa nezinu Warkl. uz kaida balsa (nach welcher Melodie) tu dziedāsi? ebenda. visaidi balsi: pavasaŗa, lapu, sìena, rudzu, rudiņa (d. h. die Früh lingslieder haben ihre besondere Melodie, die Heumahdlieder die ihrige usw.) Auleja. dziedi, man[a] māsiņa! tautas luoka kumeliņu pēc tavām balsiņām (Var.: balstiņām, dziesmiņām) BW. 323.

Avots: EH I, 201

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. ² 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

II balss, -a und balss, -s, balsts: arkls sastāv no divām ilksīm, kuras balss satur kuopā Etn. II, 157. viņš meklēja arkla balsu BW. 10605. Burtniekuos sauc arkla balsu par balsi; in Alt-Ottenhof sei balss, -s die Handhabe am alten Pflug. [Wohl zu bàlziens.]

Avots: ME I, 255

‡ III bal˜ss Dunika, Rutzau, schlecht (schwach oder fleckig) gefärbt: balsa drāna.

Avots: EH I, 201

pãrbalss,* -s, -a, die Fistelstimme DL.

Avots: ME III, 150

pusbàlss, -s: pusbalstiņu vien palaidu BW. piel. ² 416, 1.

Avots: EH II, 330

pusbàlss, -s od. -a, Demin. pusbàlstiņa, pusbàlsĩte, die halbe Stimme: ar pusbalsi runāt Kaudz. M. 114. pusbalsīti vien palaidu, jau ļautiņi brīnījās; kuo tad vēl nedarītu, būtu visu palaiduse! BW. 416.- Loc. s. pusbalsī, pusbalsā, halblaut, im Murmelton: pusbalsī runāt, smieties. ne˙viens nerunā, un ja runā, tad tikai pusbalsā De̦glavs Rīga II, 1, 332. runāts tiek čukstuošā pusbalsī A. Upītis. dē̦ls tīši pusbalsī bubinājis LP. III, 100. viņš pusbalsā ieteicas pie sevis V. 258.

Avots: ME III, 423

sir̂dsbàlss,* die Herzensstimme Apsk. I, 158: nesauciet savu sirdsbalsi par nespēcību! Turg. Muižn. per. 97.

Avots: ME III, 844

vìrsbàlss, -s, der Diskant Dr.: vērši turēja basu, zirgi tenōru un tās virsbalsis visi citi Kaudz. M. 30.

Avots: ME IV, 611

àizgavilêtiês, anfangen zu jubeln: viņam aizgavilējās krūtīs kāda balss Niedra.

Avots: ME I, 26

àizgũt,

1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;

2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,

1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;

2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.

Avots: ME I, 28

‡ àizkuode Balss, der Imbiss.

Avots: EH I, 34

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

àizraût,

1) kad tevi kāds ve̦lns aizrautu! BielU.;

2) viņš runu aizrāva "viņam balss aptrūka (nevarēja parunāt)" C., Golg., Lös., Nitau, Sessw. valuodu (garu) tūlīt aizrāva BielU., er wurde sogleich sprachlos (bewusstlos, als er einen Hufschlag bekam).
Refl. -tiês,

3) jis aizrāvās aiz... kuoka Pas. VIII, 293;

4) : kad ve̦zms būs smags, zirgs aizrausies un vairs nevilks Siuxt; ‡

5) guovis aizraujas, die Kühe hören auf zu milchen
Vank.

Avots: EH I, 45

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām,tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51

àizsmakums, die Heiserkeit: par aizsmakumu nuosauc balss pārvēršanuos tādā kārtā, ka tā vairs neskan tīri Konv. ²

Avots: ME I, 51

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57

apjûkt (li. apjùnkti), intr., sich gewöhnen Bers., Spr. luopus, kas savā starpā apjūkuši, nevajaga šķirt Balss.

Avots: ME I, 92

apkavât [li. apkavóti], behüten, bergen: ja lauks nuo vienas vietas, tad sēju var labāki apkavāt Balss. savas labās ruokas apsējumu viņš rūpīgi apkavāja A. VIII, 1, 356.

Avots: ME I, 93

apspraûdît (li. apspriáudyti), tr., freqn., bestecken: ceļš bij ar eglītēm apspraudīts Balss.

Avots: ME I, 125

apstādinât, caus.,

1) zum Stehen bringen:
zirgu C. čūsku var apstādināt RKr. XII, 30. viņu apstādināja kāda savāda balss A. XVI, 861;

2) umherstellen, umringen lassen
U.

Avots: ME I, 125

aptuvumis, annähernd: kritiku varē̦tu aptuvumis latviski apzīmēt par pārspriedumu B. Vēstn.; auch aptuvis Balss. pēc tās var aptuvis nuosacīt piena viltuošanu Konv. ² 3117.

Avots: ME I, 132

‡ atgulu,

1) auch atgulus, = gulu(s), (auf dem Rücken) liegend Festen, (atgulu) N.-Peb.: viņs nuolikās gultā atgulu(s);

2) abliegend
(Adverb), entfernt: katrās majās ir atgulu stāvuoši lauku gabali, kuŗus attāluma . .. dēļ gŗūti apstrādāt Latviešu Balss 1933, № 17.

Avots: EH I, 143

atkrist (li. atkrìsti), intr.,

1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur nekāds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;

2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;

3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist kādu stundu diendusā;

4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;

5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.

Avots: ME I, 168

atkritalas, atkritas, atkritums, gew. Pl. atkritumi, Abfälle: dzīvuokļa tuvumā sakrājas visādi netīrumi un atkritumi SDP. VIII, 63. piensaimniecības atkritumi L. III, 76; Etn. III, 146; savas tautas bēdīgākās atkritalas Balss.

Avots: ME I, 168

atvirzît Smilt., atvirzt, tr.,

1) losbinden, lösen:
nu atvirza tīklu lē̦ni juo lē̦ni, lai nesajūk mudžeklī LP. V, 365;

2) her-, wegrücken, entfernen, divergieren:
ieliektās lē̦cas atvirza starus Konv. ² 442. lai atvirzītu kļūmīguo krizi Vēr. II, 50; in dieser Bedeutung auch atvirzinât. Refl. -tiês, sich abwenden, sich entfernen, sich zurückziehen: meitene atviržas nuost LP. V, 340. Pāvuls atvirzījās uz gultas pusi Kaudz. M. Anniņas balss atvirzās nuo ve̦cās mātes balss dažuos paņēmienuos.

Avots: ME I, 211

aûdzêt, aûdzinât (li. augė´ti, augìnti, [pr. auginnons "audzinājis"]), tr., fact., wachsen lassen, gross ziehen, aufziehen (von Pflanzen, Tieren, Menschen) erziehen: audzē, dievs, labus miežus BW. 9370; labas gaŗas kaņepītes 13335; smalku birzi 13423; brangus linus Etn. II, 179; luopus LP. VII, 53, zuosis; - dē̦lu BW. 3336; sen audzē̦ta līgaviņa Ltd. 1773. audzināt von Tieren und Menschen, namentlich in der Bedeutung"erziehen": meitiņas Ar. 43, māsu BW. 15655, 3; līgaviņu Ar. 496; mucā audzināts od. audzē̦ts, wie im Walde aufgewachsen, ohne den nötigen Schliff. dēliņš sirdi audzināja kā asuo zuobentiņu Ar. 703. Refl. -tiês, ein volles Euter bekommen, eutern, trächtig sein: guovs audzinās, kad tā gŗūta; cūka audzinājās Balss. Subst. aûdzẽjums, aûdzinãjums,

1) das Grossgezogene,

2) die erfolgte Erziehung:
mēs vairāk negribam par māsiņas audzējumu Ltd. 683. aûdzinâšana, das Erziehen; aûdzinâtãjs, der Erzieher.

Kļūdu labojums:
15665, 3 = 1365, 3

Avots: ME I, 215, 216

àustiņa,

1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;

2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;

3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;

4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;

5) eine Art von Spangen;

6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.

Avots: ME I, 229

‡ II balˆse ² Seyershof, = balss">balss II.

Avots: EH I, 201

bal˜sêtiês, auch -îtiês, glänzen, sich gütlich tun, gut fortkommen, Leibesfülle bekommen: viņš ar manu mantu balsējas Naud. A. X, 2, 439; besonders, häufig mit at- (wieder zur Leibesfülle kommen): luopi atbalsās Schlampen; atbalsījušies A. X, 2, 439; vgl. balstīties und bal˜sināties. [Die Bed. "glänzen" scheint nicht belegt, sondern von Mühlenbach auf grund von etymologischen Erwähgungen erschlossen zu sein. Die wirklich belegte Bed. aber scheint mit balts "weiss" nicht vereinbar, zu sein. Eher gehört balsēties zur Wurzel bhelg̑h- "schwellen", die wahrscheinlich auch in le. bàlzît (s. dies) vorliegt; wenn in balsēties nicht ein s-Suffix vorliegt, so könnte man allenfalls auch eine Wurzelform bhelk̑- neben bhelg̑h- voraussetzen, vgl. balss II neben balsts und bàlziens.]

Avots: ME I, 254

‡ II balˆsis ² Iw., = balss">balss II.

Avots: EH I, 201

balsns (gen. s. balsna), f. balss, Stimme, Lös. n. BW. piel. 690. Cf. balksne.

Avots: ME I, 255

[I bàlsts C.], balˆsts ² Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256

II balsts Bers. dial. f. balss, die Stimme: dziediet skaņi, upes meitas, upē balsta nelaidiet Pūrs I, 110; BW. 220. vienā bàlstā ² Bers. Soonaxt; vgl. vienā balsī], auch vienā balstā AP.], fortwährend: ienaidnieki vienā balstā apšaudījuši pili LP. VII, 1082. balsts und balss werden dial. promiscue gebraucht.

Avots: ME I, 256

bàlziêns PS., [bal`zienis ² Gr. - Buschhof],

1) das Gebinde, welches die gegenüberstehenden
mietnes der beiden Schlittensohlen verbindet, [s. Bielenstein Holzb. 556];

2) Stützenverband am Pfluge.
[Einerseits zu bàltît, bàlsts, andrerseits zu belzt "stützen", balˆstît; der Unterschied in der Intonation scheint auf der Vermischung von zwei Wurzeln zu beruhen, die sich jetzt nicht mehr klar trennen lassen. Weiterhin wohl zu le. balsêties, balss 2, li. balženas od. balžiena "ein längebalken an der Egge", apr. balsinis "Kissen", pobalso "Pfühl", slowen. blazina "Querbaum des Schlittens, Rungstock, Dachbalken, Kissen", r. бóлозень "Beule", ai. upabàrhan+am und av. barǝziš "Polster", an. bolgenn "aufgeschwollen", got. balgs "Schlauch", ir. bolg "Sack", bolgaim "schwelle", u. a., s. Berneker Wrtb. I, 70 f., Torbiörnsson Liqmet. I, 73, Trautmann Apr. Spr. 310 und Wrtb. 25 f., Zupitza Germ. Gutt. 196, Fick Wrtb. III ⁴ , 268, Feist Wrtb, ² 57, Persson Beitr. 267, 799 ² und 849 ¹ .]

Avots: ME I, 260

baule, das Bündel: sienu pārduod baulēm, ve̦zumiem, vaguoņiem Balss. [Wenn nicht entlehnt (etwa aus r. бау́лъ "Reisesekoffer" wohl zu poln. bula "Klumpern", ahd. paula "Blatter", got. ufbauljan "aufschwellen machen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 100 und Flick Wrtb. III ⁴ , 276.]

Avots: ME I, 267

brīdêt, - ēju, [brîdêt ² Nigr.], - dît, - u, - īju, tr., rügen, warnen, vexieren: vienu laiciņu blusas mani brīdēja LP. VI, 402. nebrīdē māsu manu BW. 26099. Subst. brĩdējums, die Warnung: tās balss, kâ brīdējumam par spīti, viņa sirdī bij silti ieglaudusies MWM. VIII, 326. Vgl. brīdinât.

Avots: ME I, 333

bujums (von bût), Hab und gut: tas viss mans bujums U., [Erlaa]. izpostīja viņa bujumu un pūles Balss. ["te nu viss mans bujums," sagt jem., indem er zeigt, was er im Laufe des Jahres sich durch Arbeit erworben hat Schujen. tāds nieka bujums AP.] tā bujumu mums ar ne˙kad netrūka Austriņš. Dazu der Instr. Sg. bujumu, die verkürzte Form buim, als modus relativus "sei gewesen": luopiņš tūdaļ buim beigts JK. VI, 28.

Avots: ME I, 346

čãkstêt,

1): auch Dond.;

2): auch Dunika;

3) kapuostgalviņas, sniegs sāk čãkstêt Jürg., Trik.;

4): aizkauta vista čàkst ² (gackert kraftlos, heiser)
Sonnaxt. viņa balss tik čākst vien (klingt ganz heiser), pa˙visam aizkritusi Dond.

Avots: EH I, 287

‡ čamstêt,

1) schmatzen:
visi ēda, ka čamstēja vien AP.;

2) "?": dvesa čamstuoša, klusa balss Ezeriņš Leijerk. 1, 190 (ähnlich: II, 134, A. Saulietis Ceļā 12).

Avots: EH I, 284

čamstinât, die Lippen auf- und zutun: čamstināja lūpas kâ aktieris bez balss Austriņš. Refl. -tiês, sich bewegen, schnappen, schmatzen: lūpas atvāzās čampstinādamās A. XII, 581.

Avots: ME I, 403

čẽrkstêt, -u, -ēju, jämmerlich piepen, plärren: mazie putni čē̦rkst Etn. II, 51. čē̦rkstuoša balss. krūtis čē̦rkst, es schnarcht in der Brust.

Avots: ME I, 411

damîgs, [dumpf, hohl Schujen, laut Neuermühlen: damīgi runāt]; damīga balss. [Zu dimt? In Kremon sei damīgs jem., der seine Ansichten nur zögernd mitteilt; in Oppek. - "niedrig gelegen, sumpfig"; damīgs mežs, ein feuchter und dunkler Wald, wo ein Schall dumpf wiederhallt oder auch gleichsam erstickt.]

Avots: ME I, 436

dikts, laut, stark: dikta balss, starke, laute Stimme; [fest, hart, streg (von Menschen und Geräten) Warkhof, Domopol]: tur pamats druošs un dikts Rainis Tie kas neaizmirst 87; das Adverb dikti:

a) stark, laut:
dikti runāt, bļaut, saukt; [dikti iedzēries U., stark angetrunken];

b)

sehr: es gribu dikti ēst. viņš man dikti patīk. es dikti sabaidījuos, sakāvuos. dikti laba zeme Kand. dikti liels PS., sehr gross. [Nebst estn. tihte "dicht, stark, fest",
li. dìktas "крѣпкiй, сильный, прочный, плотный" wohl entlehnt aus mnd. dicht(e) "stark, tüchtig, sehr".]

Avots: ME I, 466

duôbjš [C., dùobjš Neuenb., Jürg.], duôbs [Kr., dùobs ² Kl.],

1) tief, dumpf:
duobja balss LP. IV, 69, V, 398. duobjas zvana skaņas Etn. II, 40. pē̦rkuonis duobji ducina, rūc. zeme duobji nuodunēja Saul. duobji murmināt, saukt ;

2) hohl
(in dieser Bedeutung ist duobs gebräuchlicher). [Wohl - mit uo aus ōu̯- zu dubt, dube̦ns (s. dies) ; vgl. auch Zubatý BB. XVIII, 261, Pedersen KZ. XXXVI, 102 und Būga LM. IV, 436.]

Avots: ME I, 531

duobjums, die Vertiefung, Höhlung, Gruft: še sē̦duot ve̦lns akmenī duobjumu iesēdējis JK. III, 6. In dieser Bedeutung gew. duobums ; duobjums bezeichnet mehr den dumpfen Schall: balss duobjums.

Avots: ME I, 531, 532

II duomîgs in duomīga balss, wohlklingende [?] Stimme U. ; [zu duoms II?].

Avots: ME I, 533

‡ dumbs "?": kad suns nevar ēdienu aizrīt, nuo mutes tam te̦k sēles, balss ir dumba Mekons Zelta m. gr.3 315.

Avots: EH I, 341

dzĩdrs,

1) azurblau:
dzīdra debess, dzīdrs gaiss Ahs.;

2) hell, klar:
baltais uzvalks bija dzīdrs kâ diena Asp. [dz. gaiss. ūdens Nigr.; dz. (silberhell, wohlklingend) balss Nigr.;

3) "?" sārti dzidrs ābuoliņš (der Klee)
BW. 23027 var. (aus Dond.) Zu dzidrs.]

Avots: ME I, 556

dziêdât, - u, - āju, (li. (giedóti), singen:

1) dziedu dziesmu, kāda bija BW. 14888 ¹ ; 922 dziedu, dziedu, kuo es dziedu, dziedu savu augumiņu (gew.: par savu aug.) 127. Jēci pašulaik sāk dziedāt, besingen
Aps. (gew.: apdziedāt). vīra balsi es dziedāju BW. 355. dziedamais kambaris, das Gebäude, in welchem die Herrnhuter den Gottesdienst helten. dziedamā balss, die Singstimme, dziedamā stunda, die Gesangstunde;

2) cilvē̦ki, putni, namentlich lakstīgala, zīle, gailis dzied; uodi, circeņi dzied; auch leblose Gegenstände: strautiņš te̦k dziedādams BW. 5137. sievu luste aizgājusi pār kalniem dziedādama. akmens aizgāja dziedādams;

3) daiļi, gre̦zni, jauki, kuoši, skaisti dziedu, ich singe schön
BW. 224, 598, 841. dziedu sīki (smalki), dziedu re̦sni (rupji) 330. dziedu pavilkdams, luocīdams, ar uzviju;

4) Vergleiche: dzied kâ bezdelīga, kâ circenis; dzied kâ gailis nuo galvas; dzied kâ lakstīgala; dzied kâ ve̦ca vista; dzied kâ ve̦ca bāba, wenn cem. Dummheiten spricht;

5) Sprw.: kas nuo rīta dzied, tas vakarā raud. visi dzied tuo pašu dziesmu. kuo nu dziedi, kad nav meldiņa? was sprichst du unvernünftiges Zeug.
Refl. - tiês, im Gesange wetteifern: ja tev tīk, tu puisīti, nāc ar mani dziedāties BW. 863. [Zu li. pragýsti "zu singen anfangen", gaidỹs "Hahn", ai. gāyati "singt", gītá-ḥ "gesungen", aruss. гаяти "krähen"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 33, Thumb KZ. XXXVI, 197, Trautmann Wrtb. 76, Berneker Wrtb. I, 291.]

Kļūdu labojums:
14888 = 14888 ¹ ;992

Avots: ME I, 561

gabalaîns,

1) aus Stücken bestehend:
gabalaiņi mākuoņi MWM. VIII, 847;

2) wie aus einem Stücke gebaut, stämmig:
uotrs bij re̦sns, smags, gabalains Balss.

Avots: ME I, 578

gàišs (ein Demin. gaišiņš BW. 32160, 10), leuchtend, hell, klar: gaiša uguns, gaiša balss, gaišas acis, dienas, naktis, gaišs prāts, gaiši ļaudis, aufgeklärte Menschen. man skaliņi gaiši de̦g BW. 6953. kur tas (vainadziņš) gaiši atspīdēja, tur mūžiņu nuodzīvuošu Ltd. 785. atminuos gaiši Aps. Von einem Laut: viens cirtiens bija smagāks un duobjāks, uotrs bija viegls, gaišs Jauns. Vēja ziedi 4. [Zu gàisma, gàiss, li. gaĩsas "ein ferner Lichtglanz am Horizont" (vgl. dziedrs I); s. Leskien Abl. 273, ick BB. VIII, 141 u. Wrtb. I ^4, Bezzenberger BB. II, 155 u. XXVI, 167, Siebs KZ. XXXVII, 319, Wiedermann Prät. 30, Froehde BB. III, 14 Boisacq Dict. 1011 unter gr. φαιός, Trautmann Wrtb. 75.]

Avots: ME I, 588

‡ glâbene Erlaa; Fehgen, Festen, Lub., Rettung, Zuflucht; Hilfe: kad tam pie mums vairs nava glābenes, kur tad lai viņš iet? Blaum. (Balss 1888, № 50).

Avots: EH I, 392

‡ gūksnītiês "?": ap dze̦rtuves pakšiem gūksnījās sadzērušies vīri it kâ šuo mīļuo labuo ē̦ku stutē̦dami T. Balss 1922, № 146 (Korresp. aus Fehteln); "= kùksnîtiês ² ; ungeachtet aller Schwäche vorwärts streben" (mit ù ² ) PV. (prs. -nuôs).

Avots: EH I, 422

iečaukstêtiês: "ļuoti slikti!" iečaukstējās ve̦ca balss Ezeriņš Leijerk. II, 134.

Avots: EH I, 507

‡ iêduôbjš ² Dunika, ein wenig dumpf (tief): ieduobja balss.

Avots: EH I, 510

ìedziêdât,

1) anfangen zu singen:
dziesmu dziedu, kāda bija, vai tā mana iedziedāta BW. 957. [dievvārdi jau iedziedāti Arrasch, man hat den Gottesdienst schon mit einem Lied begonnen.] ja cīrulis iedzied jaunā mēnesī, tad bagāts gads Etn. II, 96;

2) in den Schlaf singen, singend einwiegen:
vē̦tras iedziedāts zem baltās se̦gas MWM. VI, 490;

[3) im Singen einüben:
iedziedāta balss.] Refl. - tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu singen:
gailis iedziedājās LP. VII, 741. viņas viegli iedziedājās A. XX, 470;

[2) das Singen erlernen:
kuoris jau labi iedziedājies;

3) (auch ohne eigentlich zu singen) Liebe einflössen:
meita puisim iedziedājusies sirdī Bauske].

Avots: ME II, 14

ìeglaust, hineinschmiegen: suns gulēja ieglaudis purnu starp priekškājām MWM. X, 12. Refl. - tiês, sich hineinschmeicheln, hineinschmiegen: balss... viņa sirdī bij silti ieglaudusēs MWM. VIII, 326.

Avots: ME II, 17

ìegriêzt, einschneiden, hineinschneiden, einen Schnitt anfangen: kad iegriež vai iecē̦rt kādā luoceklī Etn. II, 135. ar... rungu, kuŗai iegriezti deviņi riņķi RKr. VIII, 1. maizes kukuli iegriezt, anschneiden Etn. I, 87. Refl. - tiês,

1) hineinschneiden:
viņa balss ma[n sirdī iegriezās kâ nazis MWM. XI, 193;

[2) unvorsätzlich eingeschnitten werden
(mit dem Agens im Dativ): man iegriezās pirkstā, es passiert mir, das ich unvorsätzlich (ohne es selbst zu wollen) mir in den Finger einschnitt];

3) aufschreien (vom Ruf der Schnarrwachset):
pa reizei grieze iegriežas Vēr. I, 1095. Subst. ìegriêzums, der Schnitt, Einschnitt, Ausschnitt: iegriezumam uzliek suņu kumeļu lapas un apsien Etn. IV, 117. kakla iegriezums, apšūts zilu... apšuvi Etn. IV, 109.

Avots: ME II, 19

ìelûdz, intr.,

1) beim Bruch wohin geraten und da bleiben:
skalgans ielūzis pīpes galviņā;

2) einen Bruch bekommen:
zars tikai ielūzis, bet nav nuolūzis;

3) einbrechen:
tilts tam pāri ejuot ielūzis Etn. IV, 68; brechen (von der Stimme): Be̦rtai ielūza balss Druva I, 808.

Avots: ME II, 41

ìepīkt, in Zorn geraten: ķēniņš par tuo vārdu iepīka LP. V, 273. atbraucu iepīkuse BW. 20774. puisis drusciņ iepīcis teica Dīc. I, 76. balss drusku kâ iepīkuse Upītis Nemiers 118. Refl. - tiês, in heftigen Zorn geraten: kungs jou vairāk iepīcies LP. VI, 273.

Avots: ME II, 51

iẽsãnis [Trik.], iẽsãņis [Nigr.], iẽsãņu, [iẽsãņus Bauske], iesānus, iẽsãņi, iẽsãņš [C., iesāņš Lis., N. - Peb.], iesãniski Ahs., seitlich, etwas zur Seite: stāvēja iesānis Lautb. dejuotāji palika iesāņis MWM. XI, 177. tāļāk un drusku iesānus bij re̦dzams kruogs Kaudz. M. kāds balss tam iesāņš uzsauca.

Avots: ME II, 62

ìeskañdinât, tr., erschallen, erklingen lassen: lai cilvē̦ks šuo zvanu ieskandinātu Pūrs III, 115. Refl. - tiês, einen klingenden Ton von sich geben: divas balss dakšiņas ļaujas ieskandināties viena nuo uotras MWM. X, 45.

Avots: ME II, 64

ir̂gât, -ãju, AP., [Bers.], refl. -tiês [Bauske], irgnêt, -ẽju, auch irgašât Elv., [irgažât U.], irģêt U., [irgt Nötk.], irguôt(iês), kichern, grieflachen, spotten, höhnen, grinsen, die Zähne weissen Elv.: uz mani pirkstiem rādāt irgnē̦damas MWM. VIII, 810. apspiesta irgāšanās pa labi, pa kreisi Plūd. "kas tad tev tuo liedz?"irgājās kāda balss krūtīs Austriņš M. Z. 118. [bē̦rni irguojas, "rasen, tollen" Domopol.]

Avots: ME I, 710

izcerêt, die Hoffnung zu Grabe tragen, verlieren: izce̦rē̦tas cerības atkal uzzied A. XVIII, 388. izce̦rē̦ta beidzamā cerība Balss. Refl. - tiês, lange Zeit vergebliche Hoffnung hegen: velti izcerējušies uz preciniekiem Aps.

Avots: ME I, 721

ize̦l˜puôt, tr., ausatmen, aushauchen: kaitīga viela tiek ize̦lpuota A. XXI, 552. ize̦lpuota beidzamā nuopūta Balss.

Avots: ME I, 734

‡ izgadĩba,

1) (Neologismus?) die Gelegenheit
Balss: laba i. Bers., Smilten. man būs i. viņu satikt N.-Peb.;

2) "= iztapība" Zvirgzdine (vgl. r. угодить).

Avots: EH I, 446

izglēvinât, izgļêvinât, tr., verweichlichen, verzärteln: bē̦rnus Balss.

Avots: ME I, 738

izklìegt,

1) intr. ein Geschrei ausstossen, aufschreien:
tâ nuobijies, ka ne izkliegt nevar Aps. balss man aizžņaugta, es nevaru izkliegt MWM. VIII, 882. sāpju kliedziens izkliegts Latv.;

2) tr., ausposauen:
izkl. par bagātnieku od. bagātu. viņa sievas bagātība bija izkliegta Degl. Refl. - tiês, zur Genüge, nach Herzenslust schreien: tad varuot izkliegties. māsa bija diezgan izkliegusies un iztrakuojusies A. XVI, 361. Subst. izklìedzẽjs, wer aufschreit, ausposaunt.

Kļūdu labojums:
1) intr. = 1)

Avots: ME I, 753

izkur̃cêt, izkur̃têt (am häufigsten d. Part. praet. izkur̃cẽjis, izkurtẽjis, auch izkur̃cis Grünh., izkur̃tis gebrauchlich),

1) schwammig, holzig, morsch, mürbe werden, auswachsen, im Innern verfaulen:
kāļi, rāceņi pa˙visam izkurcējuši (- tējuši). sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. izkurcējis kâ apses malka Naud. sniegs, le̦dus izkurcējis od. izkurtējis Naud., Gold., MWM. VII, 714. krāsns nuo mitruma bij pa˙visam izkurtējusi un taisījās sabrukt A. XVI, 1065;

2) das part. prt. act., verdorben, verjammert, verkommen, nicht recht funktionierend:
man galviņa izkurcējuse (Var.: - tējuse) kâ tam kuoka dzenīšam BW. 31702, 1. izkurtējuši studenti MWM. III, 533. rupja, izkurtusi balss Sudr. E. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102.

Avots: ME I, 756

izkùrņât, [izkur̃ņât Arrasch], auswühlen: maizes duoniņas nekārtīgi sagraizītas, piena cibiņas izkurņātas Balss, [N. - Peb.].

Avots: ME I, 757

izpluînît, tr., ausraufen, auszupfen, ausreissen: izpluinījām kâ nekâ ar ruokām taciņu starp ūdens augiem Balss. jumti pa pusei sakrituši un vēja izpluinīti Latv. sieviete bij izpluinīta Latv.

Avots: ME I, 783

izskanêt,

1) verhallen, ausklingen:
kur ilgu balss bez skaņas izskanēja Asp. mana jaunība izskanēja kâ klusa vakara meldija Kleinb.;

2) durchklingen:
atbildē izskanēja rūgtums Baltp. viņai likās, ka iz šiem vārdiem izskanē̦tu apsmiekls Vēr. II, 446;

3) erschallen, ergehen:
izskanējusi pa mūsu tēviju vēsts Vēr. II, 595.

Avots: ME I, 797, 798

izteĩka ,* gew. iztèiksme *,

1) der Ausdruck, die Ausdrucksweise, die Aussage:
pastiprinātai dzīves sajūtai vajadzīgs arī pspēcinātas izteikas A. XI, 633. balss dabūja pareizuo izteiku Apsk. neatrazdams jūtām patiesas izteiksmes Egl. runāt tirdznieciskā izteiksmē MWM. X, 137. runāja me̦klē̦tā izteiksmē Apsk. viņa izteiksmes veids Vēr. I, 1322; auch vom Gesichtsausdruck: gan˙drīz nikna sejas izteiksme MWM. XI, 227;

2) die Äusserung, Erklärung:
Brandess atturas nuo savu uzskatu izteikas A. XIII, 143;

3) der Modus, die Aussageweise:

a) īstenības,

b) pavē̦lamā od. pavēles,

c) vajadzības,

d) atstāstāmā izteiksme,

a) der Indikativ,

b) Imperativ,

c) Debitiv,

d) der Konjunktiv od. modus relativus.

Avots: ME I, 816

izvadu, Adv., langsam, gemütlich: izvadu strādāt. Jānis, apce̦rē̦dams, ka šuogad darbt būs izvadu padarāmi, jutās apmierināts ar savu dzīvi Balss.

Avots: ME I, 823

II kailêtiês, -ẽjuos, [verglühen, gailēties Wid.]: mē̦sli caur kailēšanuos saulē zaudē daudz nuo sava labuma Balss. [Dieses kail - vielleicht kontaminiert aus gail - und kait - (in kaitēt "durchglühen").]

Avots: ME II, 133

I kàitêt, - ẽju,

1) intr., brennen, sengen:
saule kaitēt kaitēja Balss;

2) tr., heiss machen, durchglühen, durchwärmen:
akmeņus, dzelzi Sessw., Ruj., C. Refl. - tiês, sich wärmen, ein warmes Bad nehmen: šķidrumā jākaitējas Etn. IV, 113. Zu kaist.

Avots: ME II, 136

kaltnĩca, eine selbstgeschmiedete Sense, im Gegensatz zu einer gekauften (izkapts) Balss.

Avots: ME II, 145

kapeniẽks, kapiniẽks, ein Teilnehmere am Leichengefolge, an der Beerdigung: kapinieku bij salisījies labs pulciņš Balss. katrs kapenieks nuolauza egles zaru BW. III, 3, 865.

Avots: ME II, 158

kārkaulis, colymbus arcticus; kārkaulis - pe̦lē̦ks ūdens putns, kuŗš pa sausu zemi nevar krienti paiet, pa gaisu arī maz liduo N. - Bartau, Etn. II, 11, [Bilenshof]. kārkaulis - jūŗas putns, pīles lielumā, kuŗa balss it skaidri skan: kārkaulī Lasd. [Umgebildet aus kãrkaulis?]

Avots: ME II, 196

kâšu [C., Trik., kâšu ² Lautb., Nigr., Bauske], Biel., oft kašu (z. B. Jos. 8, 15, Ap. 8, 23, L., Vēr. II, 967; 1096), wie, als ob, als wenn: vaiņadziņu nuoraudāju kašu tē̦vu, māmuļīti RKr. XVI, 202. tādas pat villainītes kāšu man nabagam BW. 18462. jājējam šķiet, kāšu atbalss viņu mēdītu Lautb. slimais rādās kašu visu˙bagātam Biel. [tāšu bija nabagam, kāšu visu˙bagātam BW. 35553 var. Kristus valstība it kašu vēl nezaļuoja Glück II Sam. 23. rādīdamies kāšu dievs e̦suots II Thess. 2, 4. - Aus kâ + šu (s. Le. Gr. § 591).]

Avots: ME II, 205

katlkalis * Balss, der Kessler, Kupferschmied.

Avots: ME II, 171

ķẽrkstêt, ķērkstêt [vgl. li. kerksė´ti "кричать по гусиному"], ķēršķêt, kērkšêt Stelp., -u, -ẽju, intr., quarren, gackern, kreischen: vistas ķē̦rkst. savu nesmukuo ķērkstēšanu dzirduot, dzenim kauns nācies Kundz. aizsmakusi, ķe̦rkstuoša balss. kad nuoņēma (meitām) vainadziņu, iet balstiņš ķē̦rkstē̦dams BW. 215. Zu ķḕrkt.

Avots: ME II, 375

ķḕrkt, [ķẽrkt Bl.], -cu, intr., einen rauhen, heiseren Ton von sich geben, [rauschen wie ein Wasserfall L.], quarren, gackern, kreischen: vārna kārc, ķē̦rc Etn. II, 51. vista ķē̦rc, kad draud briesmas II, 51. tē̦va jumtā krauklis ķērcis LP. VI, 910. vanags ķērca A. XX, 744. pa krūmāju biezuokņiem ķērca meitas Vēr. II, 29. man balss ķē̦rc, es nevaru dziedāt Serb. krūtis ķē̦rc, es schnarcht in der Brust Etn. I, 34, Erlaa. Subst. ķèrcẽjs, der Kreischende; ķērkšana, das Kreischen, Quarren. [Vielleicht aus kārkt und sērkt kontaminiert, s. Le. Gr. 598.]

Avots: ME II, 375, 376

klaņi, die Verbeugung, das Kompliment: Dienas Lapa diezgan augstprātīgi saņēma atgrieztā ve̦cmuodnieka klaņus Balss.

Avots: ME II, 214

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I ⁴ , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. ² 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216

I kliẽdiņš, eine spanische Wand Dahlen: publikas te̦lpa bija atdalīta nuo pārējām ar stipru dēļu kliediņu Balss. [Aus einem mnd. klēdinge "Kleidung"?]

Avots: ME II, 231

krakš(ķ)inât, auch krākšķinât,

1) intr., freqn. zu krakš(ķ)êt, wiederholt ein wenig krachen, klappern, krächzen:
kuo tie kraukļi krakšķināja (Var.: krakšķināja, krākšķināja) BW. 13063. tev nevajag tâ krakšināt; tava balss mani muoca U. b. 64; 44;

2) klopfen:
viņš sāka krakšināt savu pīpīti R. Sk. II, 138.

Avots: ME II, 256

krakš(ķ)inât, auch krākšķinât,

1) intr., freqn. zu krakš(ķ)êt, wiederholt ein wenig krachen, klappern, krächzen:
kuo tie kraukļi krakšķināja (Var.: krakšķināja, krākšķināja) BW. 13063. tev nevajag tâ krakšināt; tava balss mani muoca U. b. 64; 44;

2) klopfen:
viņš sāka krakšināt savu pīpīti R. Sk. II, 138.

Avots: ME II, 256

I kràujš [Drosth., kraûjš ² Lautb.], steil: krauja veta II. Makk. 10, 34. cērt (kārtis) kraujā (Var.: straujā) kalniņā BWp. 1669, 2. uzle̦cu uz kraujuo klinti Rainis. krasti pieņē̦muši vēl kraujāku izskatu Balss.

Avots: ME II, 262

krekstêt, krekšķêt, krekšêt, -u, -ẽju,

1) krekšît Burtn., sich räuspem, hüsteln, krächzen: viņš jau krekst nuo pē̦rnā gada Kand. balss nuo rītiem kâ krauklim krekšķuot Druva I, 8. viņš runāja arvien tādā kre̦kstuošā balstiņā Vēr. I, 1366; (2) krekstêt, weinen Wessen. - Zu krecêt II und li. kreksė´ti "kruchczeć"]

Avots: ME II, 272

krèncelēt ² [kren̂celêt Jürg.], -ẽju, intr., hüsteln: viņš nuolaida acis, stuomījās, tad sāka labu brītiņu krencelēt un tvīkt Kaudz. M. viņš visu nakti kasījās, pūta an krencelēja Balss, [Fest.].

Avots: ME II, 273

krùts (li. krūtìs "Brust"), -s, Demin. krùtiņa, krùsniņa,

1) auch krūte U., die Erhohung, der Hügel, der Hümpel
[instr, pl. krūtim Pas. I, 405], das Ufer [?]: te bija vairākas duobes.., bet bija arī vai nuo vietas augstas krūtis Jauns. Baltā gr. I, 233. ganīju aitas pa krūtīm (kalniņiem) Mat. krūte, krūts, ein Hümpel auf der Wiese Lennewarden. caune ielīda krūtī Schwanb. [(ķīvīte) izcēlās nuo kādas krūts pļavā Austriņš M. Z. 33. uz krūsniņas galvu liku Rositten.] krūtes - lieli ciņi Selb. zem krūtīm dzīvuo vēži Buschh.;

2) die Brust:
ar visu od. pilnu krūti iet, strādāt, eifrig gehen, arbeiten. ietaisījis krietnu krūti, er hat sich einen gehorigen Rausch angelegt, dabas māte pilnuo krūti saviem bē̦rniem tagad liedz Aus. māte duod bē̦rnam krūti, die Mutter gibt die Brust. Gew. der Pl. krūtis: zāle bijusi līdz pašām krūtīm JU. man smagas krūtis od. krūtis kā zāģis, ka ir padvašuot nevaru. [grūtās krūtis Golg., Asthma.] viņš griež man krūtis pretim, er widersetzt sich mir. viņš iet krūtis iz˙gāzis, er geht stolz, sich in die Brust werfend. satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs od. ieskrej sievas tē̦vam krūtīs od. saskrejas ar sievas tē̦vu krūtīs, er gerät gerade auf den Schwiegervater. puiši, me̦taties krūtīs! ringet! [vējš pašā krūtī U., der Wind ist gerade entgegen;]

3) genitivische Verbindungen:
krūšu balss,-s, die Bruststimme; krūšu bruņas, Brustharnisch; krūts od. krūšu buomis, der Weberbaum; krūšu duobums, iekaisums, kabata, kauls, plēve, sē̦rga od. slimība, zāles, die Brusthohle, -entzündun,g, -tasche, -knochen, -fell, -krankheit, Brustmittel; krūšu [wohl zu krūts 1] putns, Wasseramsel (cinclus aquaticus) Natur. XXXVII, 100. krūšu vīrs, ein starker Mann Gold. n. Wid.;

4) die Brust, der die Brust bedeckende Teil der Kleidung, das Hälschen, die Brustvorlage:
mazkrievs ar vaļējām kre̦kla krūtīm MWM. VIII, 460. priekšā ir izgrieztas krūtis B. Vēstn.;

5) = krūteža 2: ratiņa kājas ir ieurbtas ratiņa krūtī A. X, 2, 440 Kand., Mat.;

6) die dicke Stelle der Speiche, die auf der Nabe ruht, wärend das angespitzte Ende der Speiche in der Nabe ruht;

[7) cirvim ir krūts, das Beil ist stumpf.
Da krūts 1 und 2 anscheinend zusammengehoren (vgl. Berneker Wrtb. I, 356 und Zubatý Sborn. fil. I, 128) und Kurschat für li. krūtìs nur die Bed, "die weibliche Brust" kennt (die Bed, "Brust" überhaupt dagegen bei Daukša Post. 14, 18), so ist mit Leskien Nom. 547 wohl von einer Grundbedeutung "Erhöhung" auszugehen. In diesem Fall gehort das Wort weiterhin wohl zu le. akme̦nkrûte ² "Steinhaafen", li. kr(i)útis "куча, груда", pakrútė "Uferrand" und (vgl. Leskien Abi. 300, Būga KZ. I.I, 141 und Osthoff NIU. IV, 105) 1e. kraũt. Anders darüber einerseits Persson geitr. 329 und Bugge KZ. XXXII, 46 f. izu ai. krōḍá-ḥ "Brust" u. a.) und andrerseits Zupitza KZ. XXXVI, 242, Wiedemann BB. XXVII, 250 und Pedersen Vgl. kelt. Gr. I, 121 (zu kymr. crwth "Violine" u. a.)].

Avots: ME II, 293

I kukuraîns, hockerig: ar ečēšām vajaga būt juo rūpīgam un uzmanīgam, lai zeme netiek kukuraina Balss.

Avots: ME II, 302

kupraîns,

1) verwachsen, höckerig, bucklig:
kupraina mugura; kuprains de̦guns; kuprainie sila virži Balss;

2) nach aussen gebogen, konvex:
sagtes bij līdze̦nas apaļas, kuprainas apaļas A. XX, 376.

Avots: ME II, 319

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321

kurbulis, das Behältnis, in welches die Bienenkönigin für einige Tage eingeschlossen wird: bišu māte jāapcietina kurbulītī un tur jātur vairāk dienas Balss.

Avots: ME II, 321

kurmẽ̦r, kurmẽ̦rt, kuŗume̦t, kurme̦t, kurmetiņ, einigermassen, annähernd [Sessw.], wenn auch nur ein wenig: mēs jau kurmē̦r e̦sam skaidrībā MWM. VI, 901. labība būtu labāki paaugusi, ja lietus kur˙me̦t būtu uzlijis Tirsen. nav iespējams kurmē̦r tuos gaiši iztirzāt A. XVI, 925. temperātūrai vajaga būt kurmē̦rt vienādai A. XX, 595. kurme̦t tādiem apstākļiem Niedra. ja tik labība kurme̦t maksās, tas šis gads būs labāks par pē̦rnuo Balss. ja būtu kurmetiņ lādzīgāks celš... Vīt.

Avots: ME II, 323

kvèlîgs, glühend, feurig: uz mums runā jaunas vēsts sludinātāja svinīgā, spēcīgā, kvēlīgā balss Stari III, 87.

Avots: ME II, 354

le̦daîns,

1) eisig, eisbedeckt:
Jurģu naktī, lai ganības arī būtu sniegainas, le̦dainas, jāj visi pieguļā LP. VII, 314. meitas mātes istabiņa le̦dainā (Var.: le̦dājā, le̦duojā, leduotā) kalniņā BW. 13268, 25;

2) eiskalt:
le̦dainas ruokas JR. IV, 158. le̦dainām kājiņām BW. 33302. le̦dainais vējš Stari II, 678; le̦daina balss Purap.

Avots: ME II, 445

II lĩgans,

1) = līdze̦ns, eben, gleichmässig [Siuxt n. U.]: līgana ieleja Kleinb.; lĩgana zeme [Walgalen], Kand. [Ilze rāda uz savām līganām ruokām: vai nav jaukas līkstis? Leijerk. I, 269. atkal atbalss birzē, ilga, līgana 118.] balti kuoki, zaļas lapas, nav līgani nuoauguši BW. 30681, 1;

2) gleich:
nav visiem garša taču līgana Lautb. pirmā svē̦tku dienā ciemnieki devās uz baznīcu līganā rindā A. XV, 190.

Avots: ME II, 483

lìkšņaîns, moorig, schwankend: te vieta bija līkšņaina Duomas I, 47; līkšņainas pļavas Balss.

Avots: ME II, 487

līpinât,

1) kleben machen, (die Augen) schliessen:
miegs acis līpina AP., LP. I, 63, IV, 112. bet pret pusnakti nevar vairs paciest, cik saldi acis līpina LP. IV, 59. lîpinât ² Ruj., ankleben (tr.);

2) intr., mit kleinen Schritten laufen
Mar.; sich langsam vorwärtsbewegen, kriechen: pa matiem utis līpina Druw. n. Etn. II, 161;

3) kreichen, flackern, flimmern, glimmen:
uguntiņa drusku vien līpināja Lubn. [skalu liesmiņa līpināja uz dzišanu Fest.] zila liesmiņa līpina virs uoglēm Balss. pret saulīti ezeriņi līpināt līpināja BW. 21018;

4) flackern machen, flackern, flimmern lassen:
svecīte tik tik līpināja savu liesmiņu Niedra; [die tränenschweren Augenlider bewegen (wie beim Weinen) Fest.; blinzeln: acis vien lìpināja Austriņš M. Z. 51; Vērpetē 20]. Refl. -tiês,

1) [steigen?]:
dvaša pildīja izkuoptuo dārzu un līpinājās uz augšu Egl.;

2) [lĩpinâtiês], sich um eines Vorteils willen kriechersch anschmiegen
[Bers.]: Vidzemes muižnieki sāka līpināties ap puoļu pāniem Niedra;

3) [lîpinâtiês Drosth., lìpinâtiês Jürg., N. - Peb.], flackern, flimmern:
ciemu luoguos raudulīgi skala uguns līpinās A. XVI, 725. uguns liesmas līpinās C. vai redz[i], kâ zibins līpinās? Plūd. Rakst. I, 56. [Zu lipt?]

Avots: ME II, 489, 490

lustaîns, voller Trespen, trespenreich: rudzi vietu vietām gluži slikti un lustaini Balss.

Avots: ME II, 516

‡ mantplēsis Atbalss kal.. 1893, = mañtràusis.

Avots: EH I, 783

‡ maznaûda "?": Latvija ir maznaudas zeme (ein geldarmes Land?) Niedra Kristīga tautas balss 1934, № 13, S. 2.

Avots: EH I, 788

mazs (li. mãžas), klein, gering: Sprw. lai mazs, kad tik labs. mazs, bet gudrs. dižas slava, mazs tikums. sievietes jau nuo mazas gaismiņas (von der Morgendämmerung an) kurina krāsni Upītis. viņam e̦suot gluži maza balss A. XX, 145. tad palika nuo bāriena mazs Apsīšu Jē̦kabs III, 39. - nuo mazām dienām, von klein auf, von Jugend auf. mazi ļaudis, geringe Leute mazākam palikt, unterliegen, nachgeben U. Subst. mazums, das Wenige, Geringe, die Wenigkeit, Kleinheit, kleine Anzahl: Sprw. kas mazumu nesmādē, dabū daudz. viņi bij priecīgi pie mazākā mazuma Kaudz. M. dižu radu mūs[u] māsiņa, neej tautu mazumā! kur tu savu dižu pūru mazumā izdalīsi? BW. 14880. ne mazumu, nicht wenige: Kače, kas arī ne mazumu bija nuoskumusi Janš - mazumā iet bedeutet gewöhnilch: weniger werden, sich verringern: meitu pulks gājis mazumā BW. III, 1, S. 14. [Zu apr. massais "weniger"; woher stammt μαζίον· ὀλίγον Hes.? Anscheinend dieselbe Wurzel zeigt auch die entgegengesetzte Bedeutung (alb. maδi "der grosse", gr. μέγας, got. miklis, arm. mec "gross", ai. majman-, av. mazo' "Grösse" u. a.), vgl. die Wurzelform kel- "warm; kalt" und Wundt Völkerpsych. I ^2, I, 359 ("so bedeutet im Ewe ein Adjektiv mit Tiefton und mit verlängertem Vokal gesprochen einen grossen, im Hochton und mit verkürztem Vokal einen kleinen Gegenstand").]

Avots: ME II, 574

me̦l˜nredzis ,* der Schwarzseher, Pessimist Balss.

Avots: ME II, 598

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II ² , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II ² , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802

miêrîgs, friedlich, ruhig; zurfrieden, befriedigt U.: mierīgs prāts. ve̦cais itin mierīgā, lē̦nā balsī atteica Dīcm. pas. I, 39. Subst. miêrîgums, die Ruhe, Friedlichkeit: viņa sajūt savādu mierīgumu Janš. B. 204. ar le̦dainu mierīgumu viņš tuprināja Balss.

Avots: ME II, 654

mirguļuôt,

1) flimmern, leuchten:
ielejā pilsē̦tas ugunis vãji mirguļuoja Balss. gar krastu mirguļuo nakts nuometnes ugunis Druva I, 221. viņa skats mirguļuoja nuo dedzības Balss. asaras ritēja mirguļuodamas. lapas trīsēja un mirguļuoja Vēr.;

[2) mir̂guļuôt Domopol, = mirguot 3].

Avots: ME II, 632, 633

mistraîne, mistrãjs, das Feld, wo Mengkorn oder überhaupt etwas Gemischtes gestanden hat Lub.: drīz priekš rudzu vai kviešu sēšanas mistrainē jāizsēj ik uz pūrvietas līdz 5 pudi superfosfāta Balss.

Avots: ME II, 637

I mitêt L., = mitinât. Refl. -tiês, sich ernähren: viņi mitējās nuo augļiem Balss. Zu mist I.

Avots: ME II, 638

ņagât, ‡

4) knautschen, knüllen
Dunika. Refl. -tiês: atradu viņu ap sviesta spaini ņagājuoties Blaum. Balss 1890, № 2; "dauzīties, kauties" Dunika: suņi ņagājas.

Avots: EH II, 112

naktsmiêrs, die Nachtruhe: mājā drīz iestāsies naktsmiers Balss.

Avots: ME II, 691

nava "?": te skarbi kāda balss nuo navas pievienuojās Sudr. E. MWM. VI, 411.

Avots: ME II, 697

nesevī, [ne˙sevī] ausser sich: viņa kâ nesevī sāka kliegt Janš. [puikas balss skan atkal kâ nesevī Janš. Čāp. 6. trakuoja kâ ne˙sevī Janš.]

Avots: ME II, 732

nùoce̦nuôt, tr., abschätzen: pagasta tiesa nuoce̦nuoja dažiem saimniekiem zaudējumu... uz pieci birkavi siena Balss.

Avots: ME II, 767

nùodairîtiês, trödeln, nicht vom Flecke kommen, [sich umsehen Wid.]: laikam viņa gribēja kuo sacīt, bet nuodairījās vien Balss. tad kādu laiku jānuodairās Rainis. viņš šuodien ne˙maz nebija skuolā, nuodairījās vien Dobl.

Avots: ME II, 771, 772

nùodãrdêt, eine Weile dröhnen, erschallen: visa zeme vien nuodārdējuse Etn. II, 180. spēriens (auch pē̦rkuons) nuodārdējis Lp. VII, 475. viņa dūre priecīgi nuodārd uz galda Purap. "tu diedelnieki, tü, nuodārdēja viņa balss Vēr. II, 942. Refl. - tiês, stark erdröhnen: nauda nuodārdas vien - zemes dibinā iekšā LP. VII, 1059.

Avots: ME II, 773

nùokrist li. nukrīsti] intr.,

1) abfallen:
Sprw. nuokrist kâ nuo plaukta, wie aus den Wolken fallen. ir putniem nuokrīt spalva. man nuokrīt kâ zvīņi nuo acīm. nuokritīsim drusku uz acs, wollen wir uns hinlegen! nuokrītama indeve, die Fallsucht;

[2) heiser werden
Bers., Bauske: aiz lielas kliegšanas nuokrita kakls (jeb balss) Wessen.] Refl. -tiês, fallen, abnehmen: ūdens bij drusku nokrities A. XIX, 28. biedru skaits stipri nuokrities Apsk. karafe nuokritusēs pāri pusei Upītis Sieviete 21.

Avots: ME II, 802

nùolaîst [li. nuláisti], tr.,

1) herab -, herunter -, hinablassen:
bikses. nuolaida zārku kapā. priekškars nebij nuolaists A. XX, 898. nuolaist (bises) gaili, den Hahn abdrücken. nuolaist kuoku, einen Baum fällen: viņi nuolaida vēl dažus kuokus Saul. [malku nuolaist U., Holz flössen]. aude̦kls stāvuot nuolaists nuo buomja Etn. II, 191. kad audēkls gan˙drīz jau nuoausts,... tad lietuojams nuolaižams kuoks A. v. J. 1894, 2, 440;

2) ablassen, ableiten, abwässern, abzapfen:
e̦ze̦ru, alu. ūdeni nuolaist nuo lauka, das Wasser vom Felde ableiten. iešu laukā ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. nuolaist ce̦nu od. nuo ce̦nas, vom Preise ablassen, abschlagen. asaras nuolaist, Tränen vergiessen: māsiņa mana, cietsirdīte, ne asaras nenuolaida BW. 17507. es ar nuolaidu vienu asaru MWM. XI, 4;

3) senken, sinken, herabhängen lassen:
acis, asti, ausis, de̦gunu, galvu, spārnus, balsi, dūšu. viņš nuolaida acis, er schlug die Augen nieder; aber: nuo viņa nevaru ne acis nuolaist, von ihm kann ich meine Augen nicht abwenden; adīklim acis nuolaist, [die Maschen abnehmen Bauske; nuolaist (adīklim) aci, eine Masche verlieren Wolmarshof]. aiziet kâ suns asti nuo˙laidis. puiši... staigā ausis nuolaiduši BW. 12844. vīrs sēdējis nuolaistu galvu LP. I, 163. stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis. balsi nuolaizdams, Valdis uzsāka JR. V, 10. dūšu nevajaga nuolaist;

4) vernachlässigen:
visas malas nuolaistas Dünsb.;

5) schnell weg -, hinab -, herabfahren:
tas viegli nuolaida nuo kalna lejā BW. 338. Refl. - tiês,

1) sich hinab -, herab -, herunterlassen:
dē̦ls nuolaidies lejup LP. VI, 4. mans bāliņš nuolaidās kâ nuo kalna lejiņā BW. 21944. zvejnieks nuolaidies e̦ze̦ra dibinā LP. VII, 1108;

2) sich niederlassen, niederinken, herabwallen, untergehen:
putni nuolaižas kuoku galuotnēs. pavakars nuolaižas. balss nuolaidās Latv. mati nuolaižas līdz ceļiem Pump. saulīte nuolaidās LP. VII, 189;

[3) verscheiden, sterben
Für. I];

4) herunterkommen, den Mut sinken lassen:
tu jau pa˙visam nuolaidies. So namentl. das Part. nuolaidies,

1) niedergeschlagen, in gedrückter Stimmung:
kas tev kaiš? kādēļ tāds nuolaidies? LP. VI, 169. kādēļ jūs tādi nuolaidušies? LP. VI, 27;

2) liederlich, heruntergekommen:
viņš pa˙visam nuolaidies. Subst. nùolaîdums, die Senkung: balss nuolaidums; nùolaîšana, das Senken, Herablassen.

Avots: ME II, 807

nùomur̂dzît, [nùomurdzinât L., U.], tr., abquälen, abmarachen: gājējus Balss.

Avots: ME II, 823

nùoraûstît, tr., freqn. zu nùoraût, wiederholt abreissen. Refl. -tiês, zusammenzucken, brechen: ruoka, tvē̦rusi kausu, nuoraustās R. Sk. II, 181. atkārusies apakšējā lūpa viņam reiz reizem nuoraustījās Saul. sievas balss ķe̦rkstuoši nuoraustījās Vēr. II, 321.

Avots: ME II, 837, 838

nuõskaņa,

1) der Tonfall, die Nüance, Senkung:
balss vēl nebija pieņēmusi vīriešu nuoskaņu A. XII, 323. viņa balsij bij savāda nuoskaņa XIX, 25. vienai uzskaņai se̦kuo divas nuaskaņas RKr. IX, 104. katram mūža ve̦cumam ir sava seviška nuoskana A. XI, 492;

2) der Nachhall:
tādu pakaļ skanēšanu nuosauksim par nuoskaņu Langvits; ("die Thesis (in der Metrik)" Celm.].

Avots: ME II, 847

nùoskanêt, intr., erklingen, erschallen, nachhallen, hinschallen: nuo kumeļa nuole̦cuot, visi pieši nuoskanēja BW. 32917. kungs aizgāja, ka zābaki nuoskanēja vien Dok. A. viņas balss nuoskanēja kâ sudraba zvanīši Kaudz. dziesma nuoskan tāļu pļavās MWM. IX, 501. nuoskan zeme atjājuot BW. 32970, 2. Refl. -tiês, stark erschallen, erklingen: zuobens nuokritis uz kulu, ka nuoskanējies vien LP. VII, 526. tur viņš tuo nuosviež, ka nuoskanas vien AU.

Avots: ME II, 847

nùoskraũkšķêt, nùoskraukšêt, [nùoskraušķêt Golg.] nuoskrauk,šķêtiês, [ein Schallverbum MSil. (mit aû ² ); (berstend) erkrachen Jürg.]: atbalss nuoskraukšējās Duomas I, 372. [zirgs apēda sausuo maizes duoniņu, ka nuoskraukšķēja vien Bers., Kalz., Jürg. tase nùoskraũkšēja od. nuoskraũkšējās vien, kad tai uzmina PS. pārkuoda riekstu, ka nuoskraũkšķēja vien C., Grünh., Neuhausen, Autz, Kerstenbehm, Grünwald. atslē̦ga nuoskraukšēja N.-Peb. kaķis apēda peli, ka kauliņi vien nuoskrauškēja Golg.1

Avots: ME II, 848, 849

nuôst [auch Kl., Serbigal, AP., Wolm., nuõst Tr., Iw., Līn.], nuosta BW. 29586, [nuôsta ² Salis], nuôstan [Ledmannshof], nuôstem, nuosten [BW. 4804, 1, 6, nuôstin Preili, Nerft], nuôsti [BW. 4804 var.], nuôstu Schwanb., [Grundsahl, Aahof],

1) weg, hinweg, fort:
nuost ņuo kājām! atstāj nuost! nuost ar šuo varmāku! ej nuostan, ciema puisi! BW. 12698. nuostu (Var.: nuostan) manus svārkus gruda BW. 25000, 4;

2) tot:
nuost kâ muša! saimniece bij uz reizi nuost Etn. I, 108;

3) nuost entspricht dem Präfix

nùo- bei zusammengesetzten Verben und bezeichnet die Handlung als unvollendet, während das Präfix

nùo- zur Bezeichnung der vollendeten Handlung dient: ir tā mani nuostu (Var. nuosti, nuosten) dzina, auch sie jagte mich fort, war mit dem Fortjagen beschäftigt; während mit
ir tā mani nuodzina die Vollendung der Aktion bezeichnet ist. brūte lūdz, lai cē̦rtuot ze̦lta kuoku nuost LP. IV, 70. tas muocuot tuos pa˙visam nuost Etn. II, 40. ve̦d uz e̦ze̦ru un slīcina nuost Etn. IV, 126. tad sirgsti un nīksti nuost! Vēr. I, 900. rītu saimnieks suola mani šaut nuost LP. IV, 163. viņš nestāsta, siti viņu nuost! I, 129. zirgi grima pa˙visam nuost Kaudz. mirsti nuost! Kaudz. gulsties nuost un miedz cieti! Balss. ēd vien nuost! MWM. VIII, 16. kad cik necik patīk, preci nuost! A. XI, 477. Komparativ nuôstâk, nuôstâki, weiter fort; nuôstiņâk, etwas weiter fort: atstūmās nuo galda nuostāk A. XII, 333. [Zum -stu vgl. li. atstùs "abgelegen" u. a. bei Bezzenberger Lit. Mitt. I, 40 und BB. XXV1I, 1571.I

Avots: ME II, 857, 858

nùostemêt, sich besudeln, beschmutzen Spr., [Kokn.]: pats dzīvuo pa māju nuostemējis Balss.

Avots: ME II, 859

nùotrinêt, [intr., abzehren, ausbleichen Wid.]: sen kaujama tā kaziņa: nuotrinējuši ragu gali BW. 7846. caur asajiem pavasara vējiem rudzi tiek plāni un nuotrinējuši, mazām vārpiņām un viegliem graudiem Balss.

Avots: ME II, 877

nùotrũkt [li. nutrúkti], intr.,

1) abreissen:
bet vērpjuot pavediens nuotrūcis LP. IV, 215;

2) sich verringern, stocken, nicht funktionieren:
guovij nuotrūcis piens. jaunavas balss smagi nuotrūka MWM. XI, 184. Refl. -tiês, erschrecken, zusammenfahren: viņš lieliski nuotrūkās Niedra.

Avots: ME II, 878

nuõvā`rtniẽks, f. -niece Balss, nuõvârtņa ² , comm., der (die) Verachtete, Gegenstand der Verachtung: vai es tev kāds nuovārtņa? Naud.

Avots: ME II, 884

nùovest [li. nuvêsti], tr., hin-, wegführen, ab-, hinabführen: dzirž meitiņu nuove̦dam BW. 13787, 2. brāļi māsiņu nuoveda 13238. zirgu nuoveda nuo kalna. [sē̦rga luopus ļuoti nuove̦duot nuo grauda (schwäche sehr), juo tie nevar pieņemt ierastuo barību Balss n. Celm.]

Avots: ME II, 885

paaûgstinât [li. paáugštinti], tr.,] erhöhen: nuomu, balsi, kādu guodā.] Refl. -tiês, sich erhöhen: cik paaugstināsies mans ienaidnieks pār manim? Psalm 13, 3. tam jāpaze̦muojas, kas nepatiesi paaugstinājies Blaum. Subst. paaûgstinãjums, die Erhöhung: līķi nuolika uz paaugstinājuma Balss; paaûgstinâšana, das Erhöhen: šie nuoziegumi ātri mazinās īs ar suodu paaugstināšanu Vēr. I, 1257; paaûgstinâtãjs, wer erhöht.

Avots: ME III, 4

pacelˆt [li. pakélti], tr.,

1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind a'usserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;

2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;

3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;

4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;

5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;

6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacelˆšana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.

Avots: ME III, 11

padzìrdêt, padzirst, tr., oberflächlich, kaum hören, vernehmen: viesi, tuo padzirdējuši, pa kaklu, pa galvu pruom LP. IV, 7. tuo padzirdis, viņš bāis nuo bailēm kliedzis Balss. [ja padzirstu, ka... meitas izprecināmas Veselis Tīr. ļaudis. Subst. padzìrdẽjums, oberflächlich Gehörtes: gaviles bij par mantas dalīšanas padzirdējumiem Jaunie mērn. laiki I, 21.]

Avots: ME III, 22

paklìegt, intr., ein wenig schreien: kad kāds nāk, tad pakliedz Aps. balss aizraujas un nevar vairs pakliegt Etn. III, 59. pakliegdamas zuosis skrēja nuo dūnaiņa ezeriņa BW. 12350, 2. [Refl. -tiês,

1) eine Weile zu seinem Vergnügen schreien:
nu varēs labi pakliegties;

2) einen Schrei von sich geben:
pakliedzies pretī!]

Avots: ME III, 46

palabs: vārījums izdevās itin p. Jaun. Ziņas 1938, № 208. palaba balss Janš. Līgava II, 359.

Avots: EH II, 147

pamazĩtnẽjs, allmählich: pamazītnēja apmierināšanās, atspirgšana Balss. šūniņu pamazītnējas sairšanas se̦kas Druva I, 1532.

Avots: ME III, 68

parakstît, tr.,

1) unterschreiben:
vārdu;

2) ein wenig schreiben;

3) abonnieren:
viņa parakstīja laikrakstu Balss. Refl. -tiês, sich unterschreiben: viņš gāja pie ķēniņa parakstīties LP. VII, 214. viņš parakstās par laikraksta vadītāju. [Subst. parakstîtãjs, der Unterschreibende, der Subskribent, Abonnent.]

Avots: ME III, 87

pãrkravât, pãrkŗavât, tr.,

1) umkramen, umordnen:
savas svētdienas drēbes Balss; grāmatas Apsk.;

2) suchend durchwühlen:
ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. Refl. -tiês, übersiedeln, umziehen: viņš pārkŗavājas ar visu saimniecību uz jaunu māju. vai jūs e̦sat pārkravājušies? Vēr. II, 696.

Avots: ME III, 161

pãrmest, Refl. -tiês,

2): lai nevar p. (einander vorwerfen)
viens uotram dzīvuojuot Tdz. 56410;

3): auch AP., Linden in Kurl., Lubn., Mahlup, Saikava, Seyershof, Sonnaxt; ‡

5) "?": lai vilks par siekstu lē̦kdams pārme̦tas, - ir tad mana vaina Ramkau; ‡

6) "?": nuo lielas kliegšanas viņai bij pārme̦tusēs balss, un, kâ sita uz augšu, tâ nuočūkstēja vien Brigadere Dievs, daba, darbs 167.

Avots: EH XIII, 206

pãrrùobeža, gew. der Plur., das jenseit der Grenze liegende, fremde Gebiet, Land: pagastam nee̦suot ne˙kāda daļa ar tuo, kas pārruobežās miris Balss. vajaguot aiziet uz pārruobežu Etn. IV, 61. pārruobežu tē̦va dē̦ls BW. 14185; 515; 6142.

Avots: ME III, 173

pãrvît, ‡

2) durchfléchten (?):
balss viņai skanēja smiekliem pārvīta Ciema spīg. 288.

Avots: EH XIII, 216

pasîks, ziemlich winzig, klein: pasīks augums, pasīka balss.

Avots: ME III, 99

[paskaļš,

1) etwas od. ziemlich laut:
p. balss;

2) ziemlich leicht spaltbar:
p. kuoks.]

Avots: ME III, 100

[paskaņš, ziemlich laut od. hell tönend: paskaņa balss Lis.]

Avots: ME III, 100

[paskar̂bs, ein wenig od. ziemlich streng, scharf: p. balss.]

Avots: ME III, 100

pašpràtîgs,*

1) eigensinnig:
viesis teica drusku pašprātīgi Kaudz. urdziņa laužas pašprātīgi taisni šķē̦rsām pāri lielceļam Balss;

[2) eingebildet, dünkelhaft
Salis].

Avots: ME III, 116

paûst Wolm., Kr., Kl., C., Lis., Sessw., Nötk., Plm., Renzen, Sauken, paûst ² Autz, Schlehk, Salgaln, Ruj., paũst Seyershof, Irmelau, pàust ² Warkl., -žu, -du, pàust ² , -šu, -su Warkh., Ruj., ruchbar machen, öffentlich verbreiten: pauž cik vien varē̦dami tādas valuodas Kaudz. M. 283. tādas pasakas ļaudis pauž A. V, 386. le̦pni paužu uzvaru Asp. R. VII, 8, tas paudīs viņu paduomu Manz. Post. I, 102; paûst ² "(Unsinn) erzählen" Dzērve. Refl. -tiês, ruchbar, verbreitet werden: viņa slava paudās par visu.., apriņķi Balss. kas bija klusumā slē̦pts, nu sāka pausties uz âru Lis.

Avots: ME III, 129

pìebrēķêt, Mangel leiden; ermangeln U.: svainīšam alutina piebrēķē BW. 19667. tev maizītes piebrēkēja (Var.: pietrūka) BW. 21508 var. man klaipa piebrēķējis, ich bin an Brot zu kurz gekommen Ermes. man jau balss grib piebrēķēt Diez. brēķēt, "mangeln, gebrechen" aus mnd. breken.

Avots: ME III, 240

pìečalinât, = piečaluôt: parupja balss visu zãli piečalināja Apskats 1903, 448.

Avots: ME III, 242

pìevàldît, im Zaum halten, beherrschen: (zirgs) e̦suot palicis pārgalvīgs, viņš pa priekšu būšuot drusku jāpievalda, kamē̦r . . . varēšuot uz viņa jāt Balss. lai pievalda vien labāk savas žaunas A. XXI, 757, er möge lieber das Maul halten. Refl. -tiês, sich beherrschen, sich im Zaum halten: kādu gadu liekulīgi pievaldījies, sāka dzīvuot vēl nebēdīgāki Aps. IV, 87.

Avots: ME III, 308

pĩkstēt, -u, -ẽju, pīkšēt, pīkšķēt, -u, -ẽju, pfeifen (wie eine Maus) U.; verlauten lassen; weinen, weinerlich sein : Sprw. ir varde pīkst, kad virsū min. pele pīkst Etn, II, 51. pīkst tīri kâ kaķē̦ns CTR. I, 47. [erickiņu] teviņš, ... bez apstājas rūpīgi pīkškē̦dams, spurdz un lē̦kā nuo zara uz zaru Janš. Dzimtene V, 424. balss pīkstuoša kâ sievietei Vēr. I, 1469. nepīksti ne vārda! LP. IV, 115. nedrīkst ne pīkstēt LP. 1V, 6 . pagale dega... pīkstē̦dama A. v. J. 1900, S. 368. Auch ein Refl. pīkstētiēs, verlauten lassen: nepīksties, kad tevi žīdam suolīju! LP. VI, 1, 272. Subst. pĩkstẽjiēns, das Piepen, Pfeifen: ne peles pīkstējiens Kaudz. M. 123. Wohl zu pīka; vgl. auch 13. pykštu "knalle" bei Kurschat.

Avots: ME III, 230, 231

pil˜nskanîgs,* volltönend: pilnskanīga balss A. XX, 242.

Avots: ME III, 216

‡ pirmatīgs Balss, ursprünglich.

Avots: EH XIII, 237

pirtssluôta, der Badequast: izslauka ar pirtssluotu istabu Balss. sieviņa sasēja sev pirtssluotas, ka varētu svē̦tvakarā izpērties Lautb. Luomi 196.

Avots: ME III, 228

pledinât, (die Flügel) bewegen: gailītis spārniņus vien pledināja RKr. XVI, 195. strazds... spārniņus pledinādams krakšķina Janš. Dzimtene V, 218: kur tu savus platus spārnus pelcītē pledināsi? BW. 11746, 1. Refl. -tiês, sich unsicher od. unruhig hin und her bewegen Gold., flattern: putns pledinās ar spārniem Wirginahlen, Dubenalken. ja tas (= strazds) ar vienu vienīgu nagu iekuļas duklās, tad tas nemituoši pledinājas, lai atsvabinātuos U. b. 109, 51. zivtiņa pledinās Wirginahlen. lai (bē̦rns), ruokām pledinādamies, neizplē̦stu ģīmīti JK. VI, 26. viņš de̦rē̦tu tikai uz sava zemes stūrīša, cituos apstākļuos viņš pledinātuos Balss. Nebst pledinêt (und wohl auch plidinât) wohl von einer Wurzelform pled(h)-; woneben plet- in ahd. fledarōn "flattern" und plesd(h)- in li. plezdė´ti "flattern" (aus pled(h)- und ples- in le. ple̦sa II?).

Avots: ME III, 333

pliks (li. plìkas),

1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,

a) haarloser,

b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;

2) abgetragen
U.;

3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.

Avots: ME III, 344

puõgât, -ãju, puõguôt,

1) knöpfen:
bē̦rni puoguo svārciņus vaļām A. Upītis;

2) schellen, mit der Schelle klingeln
St.;

3) schlagen (von der Nachtigail):
lakstīgalas balss apzīmēšanai ir divi .. vārdi - puogāt un sist Etn. II, 51. jaukā vasaras dienā lakstīgala puogāja LP. VI, 284, lakstīgala nuoklausījusies gāna dziesmas, tādēļ tā tik jauki māk upmalās puogāt ebenda 243. Refl. -tiês, sich (zu)knöpfen: Trīnīte, še nākdama, puodziņās puogājās BW. 20657.

Avots: ME III, 455

puõguôts, mit puogas 5 versehen: puoguoti lini Balss.

Avots: ME III, 455

pretspiêdiẽns, der Gegendruck: gaisa pretspiediens A. XX, 116. uz katru spiedienu nāk .. . pretspiediens Balss. adatu kuokā iespiežuot spiedējs mana it kâ pretspiedienu, kas nāk nuo kuoka Konv. ² 821.

Avots: ME III, 389

priẽdiêns Edwahlen, Lautb., Nigr., Dunika, Gr.-Essern, auch priediene Meiran, der Kieferwald, das Kiefergehege: skan (balss) laukā, skan pļavā, skan mežā, priedienā BW. 377, 1. es neietu pa silienu, ne pa biezu priedieniņu: siliens manas kājas baksta, priediens rāva vaiņadziņu BW. 30663. es nuoķēru savu irbi, lai te̦k citas priedienē BW. 13514.

Avots: ME III, 392

priẽdulãjs PS., C., Arrasch, Bauske, Wandsen, Bers., U., N.-Schwanb., priẽdula C., prieduls Manz., priedulis L., priẽdũla N.-Peb., priedule, priedulene U., prieduols, prieduola, prieduoksne U., prieduoksnis Kronw., ein kleiner Kieferwald, das Kiefergehege: kas tā tāda dziedātāja aiz lielā priedulāja (Var.: priedaliņa)? BW. 515, 5 var. kuo tie mūsu suņi rēja, pa priedulu staigadami? 23509, 2 var. šķitu biezu priedulāju (Var.: priežu mežu), maliņā stāvē̦dama 21478. balta, balta meita te̦k caar zaļao priedalāju 29614. priedulājs" kuŗa zeme krietni izrakņāta LP. VII, 957. kaš tur spīd, kas tur viz caur zaļuo priedulāju (Var.: priedulīti; prieduliņu SDP. III, 27)? BW. 1286, 1. kas kait maņ negulēt prieduliņa kalniņā? vēji pūta, sili kauca, priežu gali ste̦bulēja 27560 var. es neietu pa siliņu, ne pa sīku prieduliņu: siliņš manas kājas dūra, priedes rāva vainadziņu 29268, 1. balss jau atskan tepat aiz prieduolas Dz. Vēstn. prieduola klēts, eine klēts aus Fichtenholz: sit, tautieti, uoša vadzi prieduoliņa klētītē (Var.: savā priežu klētiņā)1 BW. 24618, 11 var. mūc, māsiņa, prieduola (Var.: dzīparu) klētē! 33585. In Jürg. priẽdulãjs "ein junger Kieferwald" neben priẽdājs "ein alter (und grösserer) Kieferwald".

Avots: ME III, 392

pūcîgs, pũcisks, böse, boshaft, närrisch U.: pūcīga saimniece Etn. III, 181. pūcīga balss MWM. VII1, 330. pūcīgi vaibsti Seifert Chrest. III, 3, 45. pūcisks izskats A. v. J. 1899, S. 369. Subst. pūcîgums, die Bosheit, Boshaftigkeit: sievu stūrgalvība un pūcīgums Plūd. Llv. II, 202.

Avots: ME III, 444, 445

pùšus, Adv., hauchend, blasend, wehend, atmend, keuchend (oft zur Verstärkung von pùst gebraucht): dziedāšanas balss tiek vairāk pūšus un vilkšus nekâ grūšus izlaista Seifert Latv. chrest. III, 1.14. Ančītes pālikuši bagāti, tâ kâ pūšus uzpūsti JK.

Avots: ME III, 452

II raûda (li. raudà "Wehklage"), gew. der Plur. raûdas Gr.-Buschhof, raũdas Tr., Nigr., Selg., Lautb. (neben raûdât!), auch raudi BW. 10951 var., die Tränen, das Weinen, Wehklagen: raudas (raûda Serbigal) nāk, das Weinen kommt. tautiešam raudas nāca BW. 9392, 1. jau dažam . . . par maniem (für mani, um meinetwillen) raudas nāca 5503, 1. es raudāt nedzīruos, man raudiņa pati nāk 8418. raudi, raudi, tautu meita! kuo ar raudu atraudāsi (was wirst du durch Weinen zurückerlangen?)? 22783, 1. ar raudām atsaguluos (unter Weinen, Wehklagen legte ich mich schlafen) Ld. 7.608. mirdz . . . acīs raudas JR. IV, 127. es dzirdu tâ kâ raudas MWM. VIII, 227. aiz raudām grūti nācās runāt Plüd. Rakstn. II, 298. balss trīcēja nuo aizturē̦tām raudām A. XI, 284. sē̦ru skaņas . . . izklausījās pēc vaimanām un raudām Lautb. Luomi 14. raudas slāpēt, die Tränen, das Weinen ersticken Aus. I, 14. kas man ādu nuovilcīs (für nuovilks), tam es raudas pataisīšu (den werde ich weinen machen) RKr. VII, 1038. gan brēcu gaužām raudām St, kādā raudā, kaujas sē̦ru dziesmā MWM. X, 787. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu Aus. I, 5. - raudu balss, weinerliche, klägliche Stimme: Birzmanis atzinās raudu balsī Dok. A. raudu dziesma (bei Glück, z. B. II. Chron. 35, 25), das Klagelied, die Jeremiade. raudu ieleja Kaudz. M. 33, das Jammertal. raudu nams, das Trauerhaus. raudu vītuols Weisman, die Trauerweide. raudu laiks, Trauerzeit Mag. IV, 2, 137.

Avots: ME III, 481, 482

raûdulaîns N.-Peb., rauduļaîns, weinerlich: raudulains bē̦rns Stockm. n. Etn. I, 90; raudulaina balss. bailīgi žēlīgā, gan˙drīz rauduļainā balsī Janš. Dzimtene I ² , 354. es re̦dzu nuo tava rauduļainā ģīmja Purap.

Avots: ME III, 484

raûdulîgs (li. raudulìngas "kläglich ") Stelp., Fest., raûdelîgs, weinerlich: raudulīga balss. raudulīgi runāt A. XXI, 24. Ķencis runāja ar˙vienu gaudīgāk, gaŗāk un raudulīgāk Kaudz. M. 160. uodi... raudulīgi sīc, pēc asinīm izslāpuši Jauns, raudulīga žē̦luošanās Apsk. v. J. 1905, S. 171. onkulis savieba raudulīgu ģīmi C. T. R. I, 42. pārve̦stuo bērniņu... pabāza pagultē, lai tas nebūtu raudelīgs BW. I, S. 180. nuo baznīcas ārā iedama, māte stipri piespieda kreisuo e̦lku pie durvju stenderes, lai bē̦rns nee̦suot gražīgs un raudelīgs ebenda S. 182. brāļu draudzes raudulīgajām un pārāk mīkstajām dziesmu skaņām Austr.

Avots: ME III, 484

reiz˙reizẽm, Adv., hin und wieder, zuweilen: bij reiz˙reizēm dzirdama viņa smalkā balss A. v. J. 1900, S. 728.

Avots: ME III, 508

rèmdêt PS., C., Walk, Neuenb., rem̂dêt ² Wahnen, rèmdêt ² Kl., -ẽju, fakt. zu rimt,

1) tr., rem̂dêt ² besänftigen
Bl., stillen, beruhigen, dämpfen: sāpes. kāri remdêt DL. dievs, remdē tē̦va dusmas! BW. 3048. es dziesmiņu nuodziedāju, tavu sirdi re̦mdē̦dams RKr. VIII, 49. dziedu sirdi re̦mdē̦dama BW. 126. remdējam bāliņam līgaviņu 22819;

2) intr. (fehlerhaft?):
nav... nedz tādas māsas, nedz radinieces, pie kuras varē̦tu ar savām bē̦dām remdēt (Ruhe finden?) Jaunie mērn. laiki I, 153. Refl. -tiês, sich beruhigen Spr., gedämpft, still werden: bē̦dās remdēties. var˙būt ka rūpes remdējas Libek Pūķis 58. kad jūsmu aukas bij remdējušās Sadz. viļņi 49. skaņi dziedu, lai dzird mans bāleliņš; kad viņš mani neredzēja, lai nuo balss remdējas BW. 496, 1. guotiņ, . . . nāc man līdzi tautiņās! ja būs barga dē̦lu māte, es pie tevis remdēšuos 16434. ai, sīvā dē̦lu māte, kur tu sevi remdēsies (Var.: kur tu tāda galēsies)? 23387, l. - Subst. remdêšāna, das Stillen, Beruhigen, Dämpfen: ciešanu remdēšana JR. 1V, 163; remdẽjums, das einmalige, vollendete Stülen, Beruhigen, Dämpfen; re̦mdê̦tãjs, wer beruhigt, stillt: nāc tu, re̦mdē̦tājs, kad raudu! Gesangb.

Avots: ME III, 509

II riezt,

1) riẽzt, -žu, -zu, schneiden
Dunika;

2) "?": dzenis riezis arī riekstus MWM. VI, 947;

3) "zapfen"
Für. I. Refl. -tiês "?": zvanīšanas briesmīgā skaņa riezās visiem šausmīgi sirdīs Atbalss piel. 41. Wenigstens in der Bed. 1 und das Reflexiv wohl zur Wurzel von riezis, wozu auch ieriezties.

Avots: ME III, 551

riņķuôt, auch riņķêt U., -ẽju, refl. riņķuôtiês, im Kreise laufen, sich drehen, Kreise umschreiben; zirkulieren: riņķu riņķiem zaķīt[i]s lēca,... tâ riņķuoja dēlu māte pa ciemiņu ciemiņiem BW. 23568, 6. dancuot ietu, riņķuot ietu 24057, 2. (tautu meita) riņķuodama nuoriņķuoja savu zīļu vaiņadziņu 6091. puiši jāšus... riņķuo apkārt pa sê̦tsvidu BW. III, 1, S. 14. čūska riņķuo Aus. I, 65. riņķuojuoša kustība Balss. cīrulis dzied riņķuodamies gaisā Heniņ. līkas te̦kas, kas... krusltkrustām riņķuojas Lapsa-Kūm. 29. asiņu riņķuošana Konv. ² 201, der Blutumlauf. asinis man stājas riņķuot Seifert Chrest. III, 2, 67. asinis vairs pareizi neriņķuo JR. IV, 189. viņuos riņkuojas... asinis Vēr. I, 1385. - riņķuôts (riņķê̦ts) kažuoks, ein ausgenähter Pelz, namentl. von estnischen u. russischen Pelzen gebraucht: bandenieki riņķuotiem kažuokiem BW. 14425, 3, Celm. šuodien jāja precenieki riņķē̦tiem kažuokiem BW. 14265. man bij znuoti Kurzemē riņķê̦tiem kažuokiem Ld. 7.592.

Avots: ME III, 529

rīva (unter rīve II): "rieva" AP.: balss rīklei rĩvas iet šķē̦rsām. jumiķa lāpstai viena puse nuo vienas vietas ar rĩviņām.

Avots: EH II, 377

‡ rĩvains AP., (mit ì ² ) Sonnaxt, = riêvaîns: balss rīkle ir tāda rīvaina.

Avots: EH II, 377

ruõguôts , mit Ähren versehen: savāks ruoguotuos rudzus Balss.

Avots: ME III, 578

rudzis (li. rugỹs "ein Roggenkorn", apr. rugis), gen. s. rudza BW. 11917 var., dat. s. rudzam 11918, 5 var.,

1) das Roggenkorn od. das einzelne Roggenpflänzchen;
der Plur. rudzi, der Roggen (secale cereale L.): Sprw. balti rudzi, balta maize. rudzi kūp, der Roggen dampft (blüht) U. rudzi kâ kārkli, von gut gediehenem Roggen gesagt. bagātajam rudzi kâ kārkli LP. V, 307. - vasaras rudzi, Sommerroggen (secale var. vernum) RKr. II, 78; ziemas rudzi, Winterroggen (secale var. hibernum) ebenda. Ādama rudzi N.-Sessau n. U. od. me̦lnie rudzi Konv. ¹ 133, schwarzes Korn im Roggen, Mutterkorn (secale cornutum);

2) zur Bezeichnung anderer Pflanzen:
rudzīši, der Ackerlolch (lolium arvense With.) RKr. II, 73, Karls., Spr.; dze̦guzes rudzi, eine Moosart, deren Blüten den Roggenkörnern ähnlich sind PS., U. (unter dze̦guze);

3) genitivische Verbindungen:
rudzu bise, der Hintere U.: ar rudzu bisi šaut RKr. VI, 690, furzen; rudzu irbe, das Rebhuhn Diez n. U.; rudzu mēnesis, der August L., U.; rudzu puķe, die Kornblume (centaurea cyanus L.) RKr. II, 69; Etn. IV, 1; rudzu smilga, grosse Ackerschmiele (agrostis spica venti L.) RKr. II, 65; rudzu tē̦vs, das Mutterkorn; rudzu vilks Pūrs II, 65, der Roggenwolf, Getreidebock;

4) rudzītis, der Branntwein
(scherzhaft): iemest rudzīti, einen Schnaps trinken Celm. tad plūda alus un rudzltis Balss. jaunekļi iebaudīja miestiņu vai rudzīti Vilibalds Kas uzvarēs 43. ņem "miezīti" (Bier) un "rudzīti", cik gribi! MWM. X, 887. Zu slav, rъžь, an. rugr, and., ahd. roggo "Roggen", vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 375.

Avots: ME III, 555

I rûkt ² Selg., rùkt Wolm. (li. rūkti "brüllen"), rùkt ² Kl., Prl,, rûkt ² Karls., ŗūkt U., Glück, ŗùkt Neuenb., rûkt ² Līn., Iw., Dunika, Frauenb., Nigr., Gr.Essern, -cu,

1) ŗûkt ² B1., intr., brausen, sausen, rauschen, brüllen, tosen, kollern
U., brummen, knurren: lācis, lauva, vilks, cūka, dundurs, rubenis rūc. pē̦rkuons rūc, der Donner rollt. pē̦rkuons rūcis ar˙vienu tuvāk LP. IV, 210. Sprw.: rūc kâ pē̦rkuons, kâ lācis, kâ ūpis, kâ lapseņu pundurs. kur rūc, tur speŗ (wo es blitzt, da schlägt es ein). vē̦de̦rs ŗūc U., der Bauch kollert. vējš od. vē̦tra rūc pa mežu U. brauc pa tiltu, ka ŗūc vien U. (dass es nur so dröhnt). ilkšu zvans rūc Aps. kâ atbalss baluodis rūca MWM. VIII, 321. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū LP. III, 109. spuole rūc ratiņā BW. 6810. nerūc tavas dzirnutiņas 6732. rūcin rūca dzirnaviņas, kā tās rūca, kā nerūca? vai tās rūca tīru rudzu, vai diže̦nas malējiņas? 8175. - viņa man ŗūkusi virsū U., sie hat mich angefahren. - Das Part. praes, pass. rùcamais, der Hintere U.;

2) tr., spinnen:
sprēžam, meitas, rūcam, meitas, visas kunga pakuliņas BW.6965, 1. sprēžu, sprēžu, rūču, rūču piecas spuoles vakarā 7102, 1 var.;

3) still und emsig arbeiten;
rùca ^{2 visu rītu} Golg. - Subst. rùkšana, rùkšana, das Brausen, Sausen, Tosen, Brummen, Knurren; rûkums, ŗùkums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Brausens, Sausens, Tosens, Brummens, Dröhnens: vilka kaukums, lauvas rūkums BW. 2141. duod pē̦rkuonam par vasaras rūkumiņu Pūrs II, 64 (VL. aus Sunzel); rùcẽjs, ŗùcẽjs, wer brummt, knurrt. Zu r. рыкáть, serb. ru'kati, ae. rýn "brüllen", ahd. ruhen "rugire" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 351.

Avots: ME III, 569

runâtava* Wid., Latv., Balss, die Rednertribüne.

Avots: ME III, 560

rūpe Spr., rūpa L., gew. der Plur.: rũpes C., PS., Wolm., Wohlfahrt, Dond., Kandau, Selg., Arrasch, Kurs., Jürg., Siuxt, Bauske, Nigr., Serbigal, AP., Līn., Iw., Wahnen, rûpes ² Widdrisch, Karls., Salisb., Ruj., Salis, rùpes ² KL, Prl., Nerft, Preili, rūpas St., U., auch rũpiņš Ahs., rũpiņi, die Sorge(n), der Kummer, die Kümmernis: man par tuo nav ne˙kāda rūpe Saikava. man tādas rūpes puišeļa labad Nigr. viņai arī sava rūpe Ar. ne tev kāda rūpe, ne kāda bē̦da De̦glavs Rīga II, 1, 18. ar juo lielu rūpi mums jānuodruošina nākamība B. Vēstn. ve̦cākiem liels rūpiņš, kamē̦r bē̦rnus izskuoluo Ahs. pateicība ve̦cākiem par viņu pūliņiem un rũpiņiem Janš. Dzimtene IV, 68. rūpju pilna balss, eine sorgen-, kummervolle, bekümmerte Stimme.

Avots: ME III, 571

sadrebêt, intr., auch refl. -tiês, erzittern: balss sadrebēja Zalktis I, 51. viņas plaksti sadrebēja Ezeriņš Leijerk. II, 89. ple̦ci raustās un sadre̦b Stari I, 170. ūdenspuķu ziedi lē̦ni sadre̦b Apsk. v. J. 1905, S. 740. pasaule sadrebēja visuos savuos satvaruos Zalktis I, 125. apses lapas sadre̦bas stiprāki MWM. X, 266. viņai nedrīkst ne dvašu uzpūst, tad jau tūliņ sadre̦bas un raud Rainis. sirds krūtīs sadrebējās R. Sk. II, 169.

Avots: ME III, 612, 613

saĩte Bl., PS., Karls., Līn., Iw., Tr., Wohlfahrt, C., sàite ² Kl., Gr.Buschh., saĩta Bauske, sàita ² Sussei n. FBR. VII, 140, Zajmuiža, Warkl:, saits (li. saĩtas "ryšỹs, kuriuo karves riša tvarte" in Dusetos; auch bei Būga Aist. Stud. 87) Manz., Ruj., Bewern, auch saitis Glück, das Band, die Fessel (auch fig.), die Schnur U. (saite): man pārtrūka brunčiem saite (Var.: aukla) BW. 382, 9 var. es savām telītēm ābuoliņa saiti (Var.: saitu, valgu) viju 28880, 1. saits (viņa mēles) tapa svabads Manz. Post. II, 203. citi ir... cietuši . . . saites un cietumu (Bande und Gefängnis) Glück Hebr. 11, 36. dievs . . . eņģeļus, kas apgrē̦kuojušies... nuodevis . . . saišiem (tumsības) (Ketten der Finsternis) II Petri 2, 4. pieminiet manu saišu (gedenket meiner Bande)! Koloss. 4, 18. sarāvis saites ar pagātni Vēr. I, 1411. viņa stāv saitē ar . . . mūžīgu dzīvību Kaudz. M. 57. ap dvēseli vijušās saites Vēr. I, 1038. - balss saites, die Stimmbänder. ce̦pures saite, die Hutschnur U. kakla saite, der Schlips, die Krawatte: apkaklīte un raiba kakla saite A. Upitis Ragana 5. nabas saitīte JR. VI, 22, der Nabelstrang. saišu audi, Bindgewebe MWM. IX, 420. zu sìet.

Avots: ME II, 637

sajûgt, tr.,

1) zusammenjochen, zusammenfügen:
kuo dievs ir sajūdzis, tuo nebūs ne˙vienam cilvē̦kam šķirt Glück Matth. 19, 6. viņi agrāki sadevās kuopā, un tâ visu laiku kâ sajūgti Kaudz. M. 6;

2) anspannen:
sajūdza trīs vai četrus zirgus BW. I, 187. tētiņš jau zirgu sajūdzis Balss. panāksnieki savus zirgus sajūguši BW. III, 1, 24. cik ātri Jānis sirmuo sajūdza! Poruk. skaisti dzied ceļavīri, kumeliņus sajūguši (Var.: aizjūguši) BW. 598.

Avots: ME II, 641, 642

samanît,

1): "fassen, begreifen"
Lng.; "saprast" AP.; lielā mežā nevar s., nuo kuŗas puses atbalss Sonnaxt. saimnieks apmulsa un nesamanīja, kuo iesākt Sieva 82. uzņemties dzīvi uz savu ruoku Annele vēl ne˙kâ nesamanīja A. Brigadere Dievs, daba darbs 13. tak pūš viņš vēl, cik samana (= spēj) Janš. Pag. pausm. 6. tūliņ nesamanīja, kas tie par atbraucējiem īstenībā e̦suot Sieva 53;

2): es jau tādu mazu tikkuo varu s. AP. patālu kaut kuo ... samanījis A. Upītis Laikmetu griežos I, 102. Refl. -tiês, ‡

4) sich flink und vorsorglich begeben (von mehreren Subjekten):
visi nuoļ samanījās ustubā, tiklīdz es dagāju.

Avots: EH XVI, 428

saplûst; intr., zusammenfliessen, zusammenströmen (eig. und fig.), sich vereinigen, eins werden: ūdens bedrē saplūdis lieliskā mē̦rā Balss. saplūda bēŗu viesi Latvju tauta XI, 1, 42. priekšlasījumi, uz kuriem saplūda milzums ļaužu Konv. ² 418. nauda saplūst nedaudzu vīru ruokās A. XX, 15. peļņa saplūst... žīdu ruokās Puriņš Nauda 20. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. lauki saplūda kuopā ar naktskrē̦slu A. XX, 118. abas saknes ar savām nuozīmēm saplūdušas kuopā XXI, 592.

Avots: ME II, 704

sašķiedrât, zerfasern, zerpflücken Dr. sašķiêst, tr.,

1) (im Wasser) auflösen
Wid.;

2) zerkleinern
Wid., zerspalten, zerschneiden Spr.; vernichten: samīta un sašķiesta... luopu kājām Atbalss kal. bē̦rni sašķieduši (saplê̦suši) uolas N.-Peb. - naids bija sašķiests MWM. VI, 644.

Avots: ME III, 756

sasmakt, intr., besonders häufig das Part. sasmacis gebr.,

1) ersticken
U.: kad tu sasmaktu! dass du ersticken würdest! Mag. XX, 3, 38. jūtas, kas pašas sevī sasmuok Stari III, 98;

2) faul, galstrig, ranzig, schimmlig, muffelig werden
U.: gaļa, sviests, labība sasmuok U. sasmacis piens, siens Mar. siena smarša vairāk kâ sasmakuse Aps. IV, 6;

3) heiser werden
U.: balss sasmakusi.

Avots: ME III, 738

sastrĩdêtiês, sich verzanken. in Streit geraten: sastrīdējuos ar Emmu Ver. I, 1164. sastrīdēties balss dēļ Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. I, 9.

Avots: ME III, 749

saũlîgs, sonnig; sonnenhell: saulīga diena Balss. saulīgais spuožums Dünsb. pie... saulīgām... laimes debesīm Lautb. Luomi 11.

Avots: ME III, 774

sîks, Adv. sîki,

1) klein, gering, winzig
U.: nuo auguma vinš bij sīks vīriņš Kaudz. M. 14. sīks, mazs augumiņš BW. 4529. sīku seju man māsiņa 14300. sīkas, mazas pēdiņas upītes malā, te mani pādē̦ni nuote̦kāj[u]ši 1155, 3. sīku rakstu (feingemustert) cimdus adu 7285. diezgan sīks krājums, - tikai 475 nummuri SDP. VIII, 22. sīka nauda (in Libau: sīkais), Kleingeld: tautas skaita sīku naudu BW. 24322, 2 var. bij man nauda, bij man sīka, bij man rup[j]a 19886. kādu sīkas naudas gabalu BW. III, 1, S. 43. sīki luopi, Kleinvieh U. sīki bē̦rni Kundziņš Ve̦cais Stenders 82, viele Kinder mit geringem Altersunterschied Salis. sīki, mazi bāleniņi Biel. 675. - sīkas pumpiņas, Röteln (rubeolae) SDP. VIII, 66;

2) zart, dünn, hoch (von der Stimme):
sīka balss, eine schwache Stimme U. tev, māsiņ, sīks balsiņš BW. 11522. meitiņām ... sīka valuodiņa 363, 1. dziežu sīki, dziežu re̦sni 305. soprānistes tika sauktas par sīki ... dziedātājām A. XX, 470;

3) genau:
sīki izmeklēt, genau untersuchen U. - pārduosim labības vairāk, ... paši spiedīsimies sīkāk (genauer, knapper) cauri Purap. Kkt. 66. - Subst. sîkums,

1) die Kleinheit, Winzigkeit
U.;

2) die Kleinigkeit:
es negribu nuogrimt detaļuos jeb sīkumuos Kaudz. M. 188. Wohl zu li. sinkus "fein" (nom. pl. sìnkuos mìltai bei Būga KD. 51 und LM, IV, 426).

Avots: ME III, 852

sist,

1): kad jumtus juma, tad sita (= kūla) gaŗus salmus (= kūla tâ, lai salmi nesalūst) Frauenb. nei tās grima ūdenī, nei sit vilnis maliņā Zemzare Lejasc. 126. man iekrita kuopā sistā (pļautā) vāle (d. h., ein Doppelschwaden)
ārdīt Linden in Kurl. sit ce̦puri padusē! BW. 18996. dažs ratenis sit (bildet beim Spinnen) gruodu dziju Sonnaxt. vīri paši sita (= taisīja) un vija virves Siuxt. kluonu s. "taisīt kluona grīdu" ebenda. sienas s. "ē̦kas liet" ebenda. es duomāju cepli s., ar Pieteri mālu vest Tdz. 58789. (krītuot) pilieni ... sit (bringen hervor) burbuļus Apsk. 1903, S. 485. sitis pēdējs gals (die letzte Stunde hat geschlagen) Virza Kar. Nameitis (1939), S. 47. kāpuosti bij jāsit (piespiežuot jāapbīda ar smiltīm), kad lietiņš bij vai slapjš Seyershof. kad kāpuostus sit, tad nuoravē ar viņus Iw. tie kuoki sit (treiben) atvases Linden in Kurl., Siuxt;

5): auch Siuxt; ‡

7) migla sita BW. 6694, 4, Nebel bildete sich (erhob sich);
‡

8) ziepes s. "ziepēt": ganu kulēm ne˙maz ziepes nesita Ramkau, Siuxt, Sonnaxt; ‡

9) vējš sit iekšā (bläst hinein)
liêtu Seyershof. kad (ziepes vāruot) pieliek zâles, tad tūliņ sit smaku (fängt an zu stinken) ebenda. smārds sit (dringt) nāsīs Auleja. krūmuos nesit (dringt nicht) vējš ebenda. dūmi (krāsnij kuŗuoties) sit (strömt) ustaba ebenda. kviešu šalka sit (der Weizen rauscht) Skalbe Raksti I (1938), 308; ‡

10) atkala sit Schwanb., es glatteist.
Refl. -tiês,

1): "kauties, plêsties" Salis: laiž aunus, lai sitas; "badīties" Seyershof: aitas sitas. kur kājiņa nesitās ce̦lmainā līdumā? BW. 8562, 5 var. kad vanags virsū sitas ("strauji uzbrūk ar sitieniem"), tad cālis beigts Seyershof. vakarā sitas ("strauji steidzas") lejā uz tīrumu ebenda. ap ugunskuru sitās jauni spāri un liduoja kuopā ar dzirkstelēm gaisā Anna Dzilna 74. vai tā bija Kristīnas balss vai pūces brēcieni, kas laikiem sitās ap viņu Stērste A. Z. 64. dziedāja tik skaņi, ka atbalss priedēs sitās Jauns. R., dz. un j. 161. kad ātri steidzas, tad mē̦dz teikt: "iet, kâ (= ka?) sitas" Strasden;

2): tavs gars pie mums laid sitas (= piestājas) Manz. Spred. ⁴ 378. kuiļi sitas ("ātri apgriežas") sunim pretī Siuxt. viņam vajadzēja tikai ... s. klātu un iepazīties Jauns. Raksti III, 332. s. citādās duomās, auf andere Gedanken kommen
Diet. nav kur s. (= dēties) Meselau;

3): kab sistuos ap zemi, pašiem labāk būtu Auleja. tagad viņš sitas viens Kaltenbr. saimnieks smagi sitas ar pienu (visādi mēģinādams iejemt vairāk naudas) Kaltenbr. ar badu sitas Daudsewas n. FBR. XVII, 159; ‡

7) ausschlagen
(intr.), sich bilden: mazam bē̦rnam pēc dažam nedēļām sāk s. tādas mazas pūtelītes Sonnaxt. mātei bresme citūr nesitās kâ ģīmī Siuxt; ‡

8) fallend od. geschlagen entzweigehen
Seyershof: galuodiņas sitas (= sasitas), kad krīt uz kuo cietu. Subst. sitējs: bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. pārveda ... mātei pliķu sitējiņu 23325.

Avots: EH II, 490

skals: balss, kâ skalus lauž (von einer hellen, deutlichen Stimme, die klingt, wie wenn man Pergel bricht) BielU. - aude̦kla skali - auch Strods Par. vōrdn. 158.

Avots: EH II, 499

skaļš, Adv. skaļi,

1) helltönend, laut, deutlich hörbar
U.: skaļa balss Karls. od. skaļa rīkle U., eine laute Stimme. skaļi smieties LP. I, 145. bijās skaļi runāt Vēr. I, 1238. kālabad tu tâ skaļi brēc? Dīcm. pas. v. I, 45. skaļa, dze̦dra valuodiņa BW. 9509 var. skaļš vārds, ein laut gesprochenes Wort Ronneb.;

2) klar (von der Luft), den Schall weit tragend
Golg., Arrasch, Salis: ja ir jauks un skaļš laiks, . . . tad uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. bija jauks, skaļš rudens rīts . . . varēja dzirdēt visu tik skaidri, tik tāļi vis˙apkārt Bārenīte 6. skaļš gaiss Jürg., DL.;

3) genau, deutlich
U.: skaļi runāt, deutlich reden U. avīm ir skaļas (gut hörende) ausis Für. I. skaļi dzirdēt, scharf hören U: - skaļi gulēt, einen leisen Schlaf haben St., U.;

4) skaļš rutks, ein herber, barscher Rettig
U.;

5) spröde
U., Arrasch;

6) leicht spaltbar
U., Golg., Fehteln, Bers., "trausls" Freizirl, Wallhof: skaļa malka Karls., Lieven-Bersen. ja skalu malka bij laba, skaļa, tad skali plīsa paši nuo sevis Vēr. I, 1453. skaļš kuoks Kokn. n. U., Deg., Ronneb., Erlaa, Arrasch, Nötk. "skaļi" ir zaļi kuoki, kas skalduot neplīst nuo viena gala līdz uotram, bet uz malu, pie kamšķilas pat atlūst: ē̦nā audzis alksnis ir skaļš kâ rācenis Wirginalen. skaļš, līdze̦ns bē̦rzs LA.;

7) skaļi kāļi, Schnittkohl, der nicht holzig, nicht faserig ist;

8) skaļš mežs, ein Wald mit gutem Echo
Lieven-Bersen, Arrasch. - Subst. skaļums,

1) die Lautheit, Deutlichkeit, Helltönigkeit:
tavai balsij par daudz liels skaļums Sassm.,

2) die Leichtspaltigkeit
Kokn. n. U. - In der Bed. 5, 6 (und 4?) nebst li. skalùs "sich leicht spalten lassend" zu šķelt. In der Bed. i, 2 und 8 nebst skalds (vgl. auch skalbs

2) und atskalas zu li. skalìkas "ein fortgesetzt bellender Jagdhund",
apr. scalenix "Vorstehhund", čech. skoliti "belfern", ahd. scellan "schallen", an. sko,ll "Bellen, Lärm" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 959 und Persson BB. XIX, 275 f.

Avots: ME III, 869, 870

skandrs Kronw.,

1) = skaudrs, scharf: vīrelis bīdamies skandrā (Druckfehler für skaudrā?) dūča, izlaiž sulaini āra JK. III, 2;

2) scharf (von Lauten), scharf und hart klingend, schrill:
asmens skandri skan MWM. VI, 408. galuoda skandri un griezīgi glaudās gar izkapts asmini Kārstenis. metala skandri duobjā zvaguoņa Izglītība II, 182. skandri izkapts kliedzieni Saul. Daugava 1928, № I, S. 54. zāģis griež, caur kuoku skandri šņākdams MWM. XI, 260. dze̦strais ziemelis svilpuoja skandri pa rugājiem Dęglavs; "dzidrs, skaidrs": skàndra ² balss Erlaa. In der Bed. 1 (wenn zuverlässig) wenigstens dissimilatorisch aus *skardrs?

Avots: ME III, 871

skanêt, -u, -ẽju, auch refl. -tiês, tönen, klingen, schallen: zvans, nauda, balss skan. vārdu saku, meži skan BW. 6630. skanējās ze̦lta pieši Ld. 7538. skanējās ze̦lta irkli, laiviņā ieme̦tuot BW. 33923. vizulīši skanējās 24450, 2. duris taliņ skrēja skanē̦damas vaļā Pas. III, 392. Nebst skaņš zu li. skambė´ti "klingen", ksl. štenьcь , r. щенокъ "junger Hund" (s. Zubatý Sborn. fil. I, 125), schwed. dial. skanga "dumpf dröhnen" u. a., (s. Bugge KZ. XIX, 405 f.)

Avots: ME III, 871

skanîgs, tönend, klingend U.: skanīga balss. skanīgākie vārdi Br. Ausmā 95.

Avots: ME III, 871

skans, ‡

2) = skaņš I: s. zvans, balss Zvirgzdine; jauna ustaba ir skana ebenda. skanu balsu Tdz. 36037 (ähnlich 36056). skana meža 36080.

Avots: EH II, 500

skaņš, Adv. skaņi,

1) laut
V., laut schallend, hell tönend U., Deg.: skaņa balss. saimnieks sāka skaņi smieties Alm. Kaislību varā 68. skaņi raudādams LP. IV, 92. skaņa pur[v]a maliņā BW. 14139; skaņi kuoki, schlanke, beim Anschlagen schallende Bäume N.-Schwanb. skaņi degt, prasselnd brennen Neik. n. U.;

2) "?" : birzē skaņi kuoki plaukst BW. 14139;

3) skaņš, leicht zu spalten:
sk. kuoks Bers., Adsel, Selsau, Sessw., N.-Schwanb., Kalz., Neuhausen. - Subst. skaņums, der Klang, Schall U.: atbalsu skaņums Skuola III, 13. skaņš 3 dürfte eher zu skaņš 1 (die unter 1 genannten skaņi kuoki sind ja auch leicht zu spalten), als zu skamba gehören.

Avots: ME III, 872

skar̂baîns ² Salis, = ķē̦rcuošs, dusmīgs: ja strazds aizbrē̦cuot, tad balss skarbaina LP. V, 106; splitterig, rauh: sk. kuoks, dēlis AP., Neuhausen, Hirschenhof.

Avots: ME III, 873

skarbalaîns, skarbulaîns U.,

1) splitterig
U., Wid.; zottig Wid., (skarbulains) Doblen, Schrunden, zerfetzt: skarbulainu (Var.: pluskutaiņu ) kazu vedu spruogainam bucītim BW. 18705, 1. skarbalaiņi lindraciņi 10204, 1;

2) scharf, rauh
(fig.): dzirdēja nepatīkami skaļi skarbalainā balsī aitu . . . blējam Janš. Dzimtene V, 15. skarbulaiņa balss, eine heisere Stimme U.;

3) sich nicht leicht spalten lassend, faserig:
skarbalaina malka Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 873

skar̂bs, Adv. skar̂bi, scharf, streng, rauh, widerhaarig, (Oberl. n. Mag. IV, 2, 145) zänkisch, unverträglich U.: vanagam skarbi nagi BW. 13485. skarba balss Jaunības dzeja 60, Nötk. skarbs bāliņš, skarbs tautiet[i]s, abiem skarbas valuodiņas BW. 20727, 4. tev, tautieti, skarba runa (Var.: bargi vārdi ) 21706, 3 var. cieti un skarbi teica Kaudz. M. 137. ziemelis pūš skarbi, juo skarbi Aps. II, 3. muodere pikta, skarba, kâ pati ērce Libek Pūlcis 5. skarbi dzīvuot, in Unfreundlichkeit und Härte leben U. - Subst. skar̂bums, die Schärfe; die Strenge, Unfreundlichkeit U.: he̦rcogiene prata visus skarbumus nuolīdzināt Vēr. II, 272. ar pūritānisku skarbumu I, 1273. Nebst šķe̦r̂bs, šķir̂ba, skārbala, li. skirbti "sauer werden", poln. szczerb "Scharte", aksl. štrъbь "mancus" zu an. skarpr "scharf, rauh", ae. sceorpan "kratzen", ahd. scurfen "aufschneiden", resp. Zu gr. σχαρφᾶσϑαι· σχεδάννυσϑαι Hes. und (wenn mit f resp. b aus ide. bh ) ae. sceorfan "schürfen", ahd. scìrbi "Scherbe" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 582, Persson Beitr. 566, 862, 889, Brugmann IF. XV, 97, Būga PФB. LXXV, 149, Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Trautmann Wrtb. 266.

Avots: ME III, 873, 874

skaruôts (li. skarúotas "zerlumpt"), mit Rispen versehen; schotenreich Brasche: skaruotās auzas Balss. skaruota vārpina Stari III, 200.

Avots: ME III, 874

skaudrs (li. skaudrus "scharf" Niemi 348), scharf Mag. IV, 2, 145, U. (eig. u. fig.); schmerzhaft, unangenehm Erlaa: skaudra bults Zalktis II, 29, (mit àu ) Arrasch. tē̦rauda nevar lē̦ni dzisināt, ja grib iegūt skaudru asmeni A. XX, 93I. bīdamies skaudrā dūča Pas. II, 165 (aus Kaleten). nuo skaudrā zuobeniņa BW. 32013. ratiem skaudri tē̦raudzuobi Stari II, 503. skaũdrs (scharf, kühl) vējš Dunika, (mit àu ² ) Selsau. rīta vējš pūš skaudri Erlaa. skaudrs un briesmīgs pē̦rkuona spēriens Daugava 1928, № 1, S. 15. skaudra balss MWM. XI, 48. truoksnis nuo ielas šuodien bij nedzirdē̦ti skaudrs A. v. J. 1899, S. 345. sniegs skaudri čirkstēja Veselis Saules kapsē̦ta 189. hiacintu skaudrā smarša Vēr. II, 685. sāpes kļuva aiz˙vien nepane̦samākas, skaudrākas Saul. III, 78. skaudrās muokas Vēr. v. J. 1904, S. 547. skaudras skumjas durstīja te še, te tur Veselis Saules kapsē̦ta 45. skaudra atbilde Erlaa. skàudrs ² cilvē̦ks Golg. In der Bed. "scharf" nebst skaudre und (?) skauds zu li. skudrus "scharf", worüber Walde Vrgl. Wrtb. II, 553; vgl. auch Johansson IF. XIX, 127.

Avots: ME III, 876

šķe̦r̃bulains Salis, krächzend, heiser: šķe̦rbulaina balss.

Avots: ME IV, 28

šļũtene AP., C., (mit ù ² ) Bers., Sonnaxt, der Schlauch B. Vēstn.; die Spritze: uguns šļūtenes Norv. 55. ugunsgrē̦ka šļūtene Vēr. II, 709. kuļamās mašīnas šļūtene strādāja Balss.

Avots: ME IV, 79

smeldze,

1) "Glasperlen, Flitter"
(mit elˆ ² ) Bauske: saberza smalki dažas smeldzes nuo vaiņaga J. K. VI, 45. spārnu vaiņagi, paplati, izrakstīti smeldzēm RKr. XVI, 183;

2) das Verlangen:
kas tādam pasaules klejuonim par smelˆdzi ² pēc viņas meitas? Alm. sieviete apvē̦smuo savas sirds izvē̦lē̦tuo . . ar kaislu ilgu smeldzi Duomas II, 74;

3) smelˆdze Gr.-Buschhof, Saikava, (mit elˆ ² ) Schibbenhof, Sessau, Bauske, (mit el˜) Luttringen, ein nicht heftiger, aber anhaltender Schmerz
Warkl., Sessw., Fehsen, Memelshof, Grünwald, Bers.: sāpju smeldzes (gen. s.) MWM. VI, 767, pie slimā piesēdās ar klusu, žē̦lu smeldzi VIII, 92, visu sāpju smeldzi Rainis Götes dzeja 73. dūjas smeldzes balss Rainis Gals un Sākums 97. In der Bed. 2-3 zu smeldzêt; in der Bed. 1 auf d. Schmelz "kleine, glänzende, korallenähnliche Röhrchen oder Perlen" beruhend ?

Avots: ME III, 956

‡ spalguôt, hell leuchten (?): kâ aizmirst tuo, kas skaists? viss viņā spalguo, viss viz: ik zieds, ik rīts, ik balss ... Rainis Dz. un d. III ² , 355.

Avots: EH II, 545

spalgs,

1) grell
(mit alˆ ² ) Berstlof: vakarā pie... debess spalgi spulguoskaidra zvaigzne Vēr. I,1364. dusētgrib (velītis) tuvu man, caurspīdīgs, spalgs Akurater. līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. 1904, S. 637;

2) schrill
(Serben, Laud., Lasd., Durben), sehr laut Schibbenhof, Irmelau, Mitau, Dunika (mit alˆ), Pampeln, Bixten, Bershof, Pe̦nkule (mit alˆ ² ), Bers., Sehren, Sessw., (mit alˆ) Walk, Ronneb., Raiskum, Warkl.: nuo stacijas piepeši atplūda spalgs svilpiens Skalbe Skaņas izt. 44. kliedza spalgā balst A. 1893, S. 352. spalgas skaņas MWM. VIII, 532, mežā ar spalgu truoksni lūst Druva I, 48. pēkšņi ierībējās spalgi II, 9. spalgāk jau dunēja suoļi Duomas I, 480. spalgs šāviens Serben. suns . . . spalgi aizrejas Plūd. LR. III, 53. sāka knaukšķēt spalgi suņa rējieni Krišs Laksts 52. balss apsīkst spalgajā sunu ņargā Duomas IV, 121. dzirdu spalgu lauska spērienu R. Av. 1912, № 302;

3) sehr kalt Fehsen,
(mit alˆ ) Selsau, trocken kalt (mit alˆ ² ) Salis: spalga ziemas nakts Vēr. II, 771. nāca ziema ar . . . spalgām, lauskuotām naktīm Jauns. III, 314. spalga nakts A. XXI, 26 (ähnlich 297, Saul. III, 95). spalgs ziemas aukstums Saul. III, 85. ziema spalga V. Egl. Eleģ. 93. spalgi salts Jauna Raža Saul. IV, 45. pēc spālga vēja grūdiena Leijerk. II, 62. spalgi iede̦rdzas krūtīs Saul. Meža šalkas 126. Subst. spalgums "?": ziemas pirmajā spalgumā (Kälte?) Jauns. III, 334. Wenigstens in der Bed. 1 nebst spalgât zu spilgts: zur Bed. 3 vgl. spe̦lga.

Avots: ME III, 982

spuôdruôt, = spuôdrinât: saulīte spuodruo (cilvē̦ka) augumiņu Celm. spuodruot tautas valuodu nuo svešām grumslām Balss.

Avots: ME III, 1034

spuôdrs: auch Kaltenbr.; zirgs jau mīl, ka viņu spuôdri ² tur Siuxt. ... balss bij pa˙visam aizsmakusi ... atskanēja ... aizrādījums runāt mazliet spuodrāk A. Upītis Sm. lapa 303.

Avots: EH II, 565

staigalniẽks* Norw. 48, Balss, Zaravič, der Nomade.

Avots: ME III, 1038

staiglât L., U., staigaļât Wid., -ãju, staigalêt Balss, Saikava (mit ài ² ), PS., C., Jürg. (mit aĩ), staigelêt (?) Vēr. I, 1198, -ẽju, hin- und her gehen, umherschlendern: nuo mājas uz māju apkārt staigalējuot Plūd. Rakstn. I, 118. kazu pulki staigalē MWM. VII, 117. tâ nestaigalē zemes sievas Aus. I, 104.

Avots: ME III, 1038

stiprs (li. stìpras Daukša Post. 600 und Širv. P. Sak. II, 43 und 67 od. stiprùs "stark"),

1) stark, kräftig, fest
U.: Sprw. stiprs kâ lauva Birk. Sakāmv. 30. kas stiprs, tam uzvara 80. stiprs kuoks neluokās 91. nauda stiprāka par taisnību Br. sak. v. 829. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts 612;

2) stark, stark wirkend:
stipri glābjami vārdi Br. 507, iegrūdīšuot... labi stiprā sālī Kaudz. M. 47. stipras zâles, starke Medizin;

3) laut:
stipra balss, eine laute Stimme. stiprs sauciens. - Adv. stipri,

1) stark, kräftig:
kad par jaunu piemin, žagi raunuot strupi un stipri Etn. l, 54;

2) stark, sehr:
vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. padarīt slipri slimu VI, 23. tis e̦suot stipri tāli 787. ļaudis stipri ticējuši, ka... VII, 214. e̦sam stipri piekusuši 3K. stipri vien runāja, ka mērnieki duošuoties uz Čangalienu Kaudz. M. 145. vajadzēja jau būt stipri pēc pusdienas A. XX, 402;

3) laut:
stipri brēkt, laut schreien U. stipri runāt, saukt, dziedāt Salis. - Subst. stiprums (li. stiprùmas),

1) die Stärke, Kraft, Festigkeit
U.: kalnu racējs spēja sabirdināt kalnus, skaldītājs saskaldīt akmeņus, tai stiprumā abi bija LP. IV, 16. stipruma zâles LP. II, 52; V, 366;

2) die Festung:
nāce... pie Dāvida uz stiprumu Glück I Chron. 13, 16. mežuos taisīja viņš stiprumus un turņus II Chron. 27, 4. Nebst stipt zu apr. acc. s. postippan "ganz", lat. stipulus "firmus" stīpes "Stamm", mhd. stīf "steif, starr", stīvel "(hölzerne) Stütze" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVl, 19, Boisacq Dict. 906, Scheftelowitz BB. XXIX, 20, Bartholomae IF. XI, 138, Brugmann XXVIII, 369, Trautmann Wrtb. 287, Walde Vrgl. Wrtb, li, 646 f.; vgl. auch stīpuluoties und stiept.

Avots: ME IV, 1071, 1072