Paplašinātā meklēšana

daba,

1): ganiņam tāda d.: kad paēda, tad dziedāja BW. 733; 4411 ¹ . kumeļam vīra d.: izmijams neraudāja 27158. līksma bija man dabiņa 82; ‡

3) die Gepflogenheit, der Brauch, die Mode
Sonnaxt: nū jū tī d. ir atstāta (nun ist dieser Brauch schon aufgegeben).

Avots: EH I, 300

daba,

1) die Art, Weise, [natürliche Eigenschaft, Gewohnheit
U.], der Charakter: ve̦cā dabā, nach alter Weise Adolphi. ātra (heftig), laba (gut), lē̦ta (leichtsinnig), mīksta (weich, sanft), piemīlīga (liebenswürdig), sīva (barsch, heftig), tukša (leichtfertig, eitel) daba. grē̦ku daba, die sündhafte Natur. tu jau manā dabā. dē̦ls lēcies tē̦va dabā. Sprw.: diviem bē̦rniem divas dabas. lai ne sunim tāda daba kâ tev. suns spalvu me̦t, bet ne dabu. vilkam vilka daba;

2) die Natur:
pati daba jūs māca I Kor. 11, 14. dabas brīnumi, spē̦ki. Zu [le. dabât, dabravecis, labdabls "von guter Art", nedabls "giftig"], li. daba, Natur, Eigenschaft, Charakter; [Gewohnheit bei Daukantas Lit. Mitt. II, 243] (nach Brückner Litu-slav. Stud. 22 aus dem Le.)], aksl. добръ "gut", [подоба "Zier", подобити "passend, gleich machen", подобьнъ "ähnlich", poln. podoba "Behagen", r. доблесть "Standhaftigkeit" (wruss. дóба z. B. як раз маткина доба, dürfte aus dem Balt. stammen, weil slav. doba sonst diese Bed. nicht hat), got. gadaban "passen" u. a. bei Miklosich Et. Wrtb. 47, Thomsen Beröringen 164, Berneker Wrtb. I, 204 f. und Trautmann Wrtb. 42 f. Grundbed. von daba wohl: Gewohnheit, Gepflogenheit (> Behagen); vgl. z. B. an. vani "Gewohnheit": ai. vānah, "Lust", vanatē "hat gern", la. venia "Gefälligkeit" oder le. mê̦dzu "pflege, bin gewohnt": li. mė´gti "wohlgefallen".]

Avots: ME I, 427

‡ dabar,

1) jetzt
Rutzau n. FBR. VIII, 139;

2) "?": d. (= vai I 1?) ar dievu esi runājusi, arīg ar mācītājiem kuopā gājusi ...? Janš. Dzimtene III ² , 258. d. ne˙maģ neduomāji mani še sastapties? IV, 161. Wenigstens in der Bed. 1 aus li. dabar.

Avots: EH I, 300

‡ *dabarât, in der Zstz. nedabarât, ungenügend füttern Zvirgzdine: kai būtu nedabarājuse tevi māte. nedabarāts zirgs nevar arkla pavilkt.

Avots: EH I, 300

‡ gaidabas, sehnsüchtiges Erwarten (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 376

‡ iedaba,

1) die Art und Weise, die Natur, der Charakter; "Gepflogenheiten"
Sessw.: Māriņa ... vīzīga iedabā Veselis Tīr. ļaudis. viņā izpaudās ... darba cilvē̦ka un dabas bē̦rna ie.: ilgi bē̦dāties... viņai nebija nedz laika, nedz gribas Janš. Bandavā II, 173. viņai ir tāda ie. bučuoties tik ar dusmīgiem cilvē̦kiem Mežv. ļ. Il, 99; "eine schlechte Charaktereigenschaft" Ludsen, N.-Peb., Selsau, Sessw.: viņam tāda ie., ka viņš vienmē̦r lamājas;

2) = nuõdaba 2: iet savā iedabā Schwanb.

Avots: EH I, 507

‡ izdaba Ermes, Lubn., Mesoten, Schwanb., Sessw., = izdabis: viņš ir liels i.

Avots: EH I, 440

nedaba, die Unnatur: mūsu laiku bēdīgie nuotikumi labprāt iece̦ltu cilvē̦ka nedabu viņa īstās dabas vietā Kronw.

Avots: ME II, 710

nuõdaba, ‡

3) "?" : luops jau pats savā nuodabā - vai šim ve̦zumu liek pakaļā? (d. h. eine Kuh muss kein Fuder ziehen)
KatrE.

Avots: EH II, 37

nuõdaba,

1) das Naturell, die (natürliche) Eigentümlichkeit:
pieturējuši savu raksturiskuo nuodabu RKr. XI, 84;

2) die Abgesondertheit, Verschlossenheit
Spr.; savā nuodabā, für sich hin, in sich zurückgezogen: tas suoļuo uz mājām nuopietni savā nuodabā LP. VII, 332. es eimu savā nuodabā Tals. klusu savā nuodabā dziedāt Vēr. II, 1162. [duomāt savā nuodabā U., bei sich denken.] es biju savā nuodabā nuogrimuse savās duomās Poruk.

Avots: ME II, 771

padaba: viņam jau tāda p. AP., Schwitten.

Avots: EH II, 125

[padaba Ar., Gewohnheit.]

Avots: ME III, 14

strādaba "?": mežā bija daudz rievu, pļaviņu, strādabu, kuras vaļenieki apstrādāja MWM. VII, 807. Vgl. strādība 1.

Avots: ME IV, 1083

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

àizliêgt,

1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;

2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. ²

Avots: ME I, 37

alˆkt, alˆkstu, alˆku (li. álkti, hungern), dürsten, schmachten, verlangen, sich sehnen Saticken, N. - Bartau: daba alka pēc lietus A. XVI, 289. nabaga luopiņš salka un alka Jan. es zināju viņa alkstuošo kaislību Vēr. 1, 1214; mit dem Gen. saules alkt, sich nach der Sonne sehnen MWM. XI, 13. Mit abhäng. Inf.: ai, kā es alkdams alku vienu malku nuo laimes dzert Vēr. II, 328. [zu pr. alkīns "nüchtern", aksl. алъкати oder лакати "essen wollen, hungern", ahd. ilgi "Hunger" ; vgl. Trautmann Apr. Spr. 298, Lewy IF. XXXII, 160, Zupitza GG. 133 mit Literaturangaben]. Vgl. noch izsalkt.

Avots: ME I, 68

apcere,

1) die Betrachtung, Reflexion, das Nachdenken:
pēc īsas apceres nuosprieda Lautb. ieruosināt uz apceri par cilvē̦ka dzīves vērtību Vēr. 1, 234. dažādas apceres (verschiedene Gedanken, Betrachtungen), šūpuli kaŗuot BW. I, 283;

2) die Anschauung, Weltanschauung:
tautas apcere A. XVI, 608; dabas parādīšanās dabūja dabascilvē̦ka apcerē pastāvuošus, cilvē̦kam līdzīgus veidus RKr. VIII, 15.

Avots: ME I, 78, 79

apkā`rtẽjs, umliegend, benachbart, umgebend: apkārtējas vietas, zemes; tev nebūs dzīties pakaļ apkārtēju tautu dieviem V Mos. 6, 14; ņem piemē̦rus nuo apkārtējās dabas A. XIII, 452. viņa sirds atvē̦rta apkārtējiem iespaidiem A. XIII, 368. apkārtējie iedzīvuotāji, ļaudis, apkārtējie Etn. I, 53, die Bewohner der Umgegend, die Nachbarn: kungs saaicina visus apkārtējuos Lp. IV, 57.

Avots: ME I, 94

aprakstît,

1) tr., ringsum ausnähen, sticken, bemalen:
kre̦klus, kamanas;

2) beschreiben, schildern:
nuotikumus, dabas jaukumu. rakstnieks apraksta dažas jūtas A. XXI, 95;

3) voll schreiben:
ve̦se̦lu lapu;

4) ein Verzeichnis machen, aufnehmen (gerichtlich):
aprakstīt mantu Aps.; beidzamuo lietiņu Vēr. II, 529.

Avots: ME I, 113

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120

atlècîgs,

1) sich leichtablösend:
atlēcīga miza, Rinde, die sich leicht ablöst Etn. III, 148;

2) elastisch *:
pret likteņa sluogiem atlēcīga daba B. Vēstn.

Avots: ME I, 172

II atmaût(iês): Pērle (eine Kuh) ... māva. nuo visam kūtīm atmāvās pretī A. Brigadere Dievs, daba, darbs 7, (mit àu) Wolmarshof, dzirdēja briedaļu mežā atmaunamies Janš. Mežv. ļ. II, 393.

Avots: EH I, 155

II atmaût(iês): Pērle (eine Kuh) ... māva. nuo visam kūtīm atmāvās pretī A. Brigadere Dievs, daba, darbs 7, (mit àu) Wolmarshof, dzirdēja briedaļu mežā atmaunamies Janš. Mežv. ļ. II, 393.

Avots: EH I, 155

ãtrîgs, heftig, als inhärierende Eigenschaft: viņš ātrīgas dabas.

Avots: ME I, 245

ãtrs (li. dial. átrus "schnell" Lit. Mitt. I, 66 aus Memel, otu "schnell" Geitler Lit. St. 99],

1) schnell, rasch, heftig:
ātram zirgam piešu nevajaga. ļaunam ātras dusmas. uz ātru roku, schnell, im Handumdrehen: aunelis sācis uz ātru roku augt LP. III, 102. uz ātŗām pē̦dām, schnell, auf heisser Spur. ātri juo ātri, sehr schnell. juo ātri grib, juo nevar, eile mit Weile. ātri te̦k uolu upe, ātrs mans arājiņš BW.;

2) heftig, hitzig:
bet kas tad varēja zināt, ka viņš tik ātrs A. XX, 162. tev, tautieti, ātra daba Ltd. 952; ātras dusmas BW. 21706; ātra sirds BW. 13758. ātra krāsns, scharfer, zu sehr geheizter Ofen: krāsns bija par ātru; maize tāpēc nav labi izde̦vusies Kand.;

3) jäh, steil:
ātrs līkums; ātrs krasts, jähes Ufer Brasche. [Nach Leskien Nom. 441 hierher auch li. otrus "gefrässig" (uspr. etwähastig schlingend"?). Weiterhin, wenn uspr. etwa "hitzig" bedeutend, am ehesten nach Prellwitz BB. XXIII, 68 f. und Petersson Heterokl. 260 f. zu av. ātarš "Feuer", arm. airem "verbrenne" und vielleicht auch ir. áith "Ofen" u. a. Anders darüber Zupitza KZ. XXXVII, 406, Bezzenbeger BB. XXVII, 174 und Walde Wrtb. ² 67.]

Kļūdu labojums:
BW. = BW.21648

Avots: ME I, 245

atsàukt, ‡

3) rufend anfworten:
"tevi es pa˙visam negribu!" nabadziņš ... pikti atsauc Pas. IV, 107 (aus Selg.); ‡

4) wiederholend, von neuem buchstabierend lesen:
dziesmu grāmata jau Kristapelim bij izieta cauri, viņš tuo tik atsauca A. Brigadere Dievs, daba, darbs 31.

Avots: EH I, 163

atsist,

1): a. uolas baltumu īpašu un dze̦ltānumu īpašu Siuxt; ‡

5) schlagend öffnen, losschlagen
(?): vairi, ka neatsit pušumu! tad sāk nākt asinis Siuxt; ‡

6) (nach mancherlei Widerwärtigkeiten) hergelangen machen:
liktenis Justu bij ... atsitis lzjuras piekrastē Kaudz. Izjurieši 27; ‡

7) schlagen (beim Kartenspiel):
ar kārava dūzi var a. kārava kungu; ‡

8) schlagfertig antworten:
viņa uz visiem jautājumiem atsit tâ... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 106; ‡

9) nuo bir̃zs atsit jauku smaršu Segew., aus dem Birkenhain strömt ein angenehmer Duft entgegen;
‡

10) a. dirsu RKr. XV, 112, für eine gewisse Zeit auf etwas verzichten;
‡

11) (nach r. отколотить) durchprügeln
Pas. I, 221 (aus Letgallen). Refl. -tlês; ‡

7) herkommen
Dond.: būtu jel reizi atsities uz mūsu pusi! ‡

8) an etwas stossend
(intr.) einen Schlag bekommen: lēce zemē un ļuoti atsitās Pas. I, 222; ‡

9) sich losschlagen, -stossen
(?): braucuot visas iekšas atsitās Bers.; ‡

10) zurückprallen
Segew.; luoguos atsitās gaišs Segew., heller Schein wurde auf die Fensterscheiben reflektiert; ‡

11) a. pretī Segew., Stand halten.

Avots: EH I, 165

atskatîtiês,

2): nespēja Annele visu tuo a., kad jau... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 228;

3): auch Frauenb.; ‡

4) verweilen:
diezin, kur tas tagad atskatās! ... laikam vēl ir ... pilsē̦tā Janš. Bandavā I, 241.

Avots: EH I, 166

atslàucît: Apzarnis atslaucīja ... muti ar svārku stūri, lai varē̦tu labi runāt Kaudz. Izjurieši 167, duobīšu starpas ... bij tīri atslaucītas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 183.

Avots: EH I, 167

‡ atspīrinât Vīt. "= nùospīrinât". Refl. -tiês,

1): vērsis gaidīja, uz visām četrām atspīrinājies A. Brigadere Dievs, daba, darbs 314; ‡

2) "krepieren"
Vīt.

Avots: EH I, 169

atsprâgt (li. atsprógti),

2): atgrūsts nuost, (sc.: suns) atsprāga ripeniski uz uotru kaktu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 184.

Avots: EH I, 169, 170

‡ atšvītruôtiês, sfreifenartig erglänzen, widerscheinen: sarkanas suodrēju krelles juoņu juoņiem atšvītruojās A. Brigadere Dievs, daba, darbs 20.

Avots: EH I, 175

attâlinât (li. attólinti), attâļinât, tr., entfernen, weiter rücken: katrs nuodzīvuots mirklis attāļina mani nuo tām stundām Vēr. II, 52. Refl. -tiês, auch attâļuoties, sich entfremden: viņa iesaucās attāļinādamās JR. V, 92. cilvē̦kam ir iespējams attālināties nuo dabas Vēr. I, 1133.

Kļūdu labojums:
sich entfremden = sich entfernen; sich entfremden

Avots: ME I, 204

‡ attrum̃puôt,

1) eine schlagende Antwort geben
Schibbenhof: priecājās, ka nu... žīdi vairs nevarēs viņu tītināt un ar kaulēšanuos blēņuoties, bet ka nu būs viens, kas viņiem attrumpuo un darbu padara A. Brigadere Dievs, daba, darbs 78;

2) im Kartenspiel zurückgewinnen
Vīt. Refl. -tiês, zur Genüge Karten spieien Vīt.

Avots: EH I, 177

‡ atveids, das Abbild: daba ir tik skaista, ka pat viņas a. vēl ir skaists Burtnieks 1934, S. 265.

Avots: EH I, 179

‡ atzaiguôt,

1) intr., = atspîdêt: ē̦nu biezuoknī atzaiguoja ... gaišumiņi A. Brigadere Dievs, daba, darbs 209;

2) tr., widerspiegeln:
... kundzes un Lonijas galvas atzaiguoja Ze̦mgales kviešu briedumu A. Brigadere Daugava 1928, S. 570. Refl. -tiês, = atspîdêt: kaut kas... brīnišķs.., atzaiguojas tē̦va sejā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 226.

Avots: EH I, 181

‡ augste, die Höhe: skaņu augstēs ... virpuļuoja ... sīkie zvārguļzvaniņi A. Brigadere Daugava I, 1087. meža augstes nuoslēdzās ar sārtu, ruobuotu līniju Dievs, daba, darbs 330.

Avots: EH I, 184

‡ aušele A. Brigadere Dievs, daba, darbs 63, verachtl. Uemin. zu àuss, das Ohr.

Avots: EH I, 188

‡ II ausinât, zu horchen veranlassen (?): "dzi. ku te̦k!" Lulīte ausina A. Brigadere Dievs, daba, darbs 37.

Avots: EH I, 188

bads,

1): bad[u]s (gen. s.?) ... neredzēsi BW. 15615 var. "... paņemšu bada tiesu miegä. .. tūdaļ tuo pārvar miega badi A.. Brigadere Dievs, daba, darbs 241. vai miega badu jau tik ātri atgulēji? Skarbos vējos 32. bada panna, "eine besondere Vorrichtung, wo man mit wenig Fett Pfannkuchen bäckt"
Frauenb.; ‡

2) ein Nimmersatt:
juo badam ir, juo b. grib Für. I.

Avots: EH I, 198

bal˜va PS., [Bers.; li. balva "ein Geschenk zur Bestechung" Daukša Post. 327, 26], auch bal˜ve, das Geschenk, Gabe, [nach U. auch Bestechung, Leckerbissen]: meitām balvas tīk, tāpēc iet uz tirgu Hug. dabas balvām nabadzīga zeme Vēr. II, 242. tautu meita balvu suola BW. 12381. kur tu liksi ļaužu balvas 31446. dē̦la māte gribējās ar balvēm balvuojama BW. 23211. Aus balva westkurl. ball(a) in Wensau, und BW. 31446 ball(e) aus balve>

Avots: ME I, 260

bā`rbalaîns (unter bā`rbaļaîns), ‡

2) mit bā`rbalas 2 versehen: (bē̦rzu) bārbalaini zari A. Brigadere Dievs, daba, darbs 11.

Avots: EH I, 209

bar̂gs [Wolm., PS., C., Lis., Mar., AP., Feht., Bächof, Dand. u. a.] dial. bā`rgs Ermes, bar̂gs <sup>2</sup> [Ruj., Roop, Lemsal, Memelshof, Dond. u. a.] [bā`rgs ² Warkhof], be̦rgs [Bauske und] BW. 5496, streng, barsch, hart, heftig, unfreundlich, zornig: bargi kungi ilgi nevalda. barga valuoda, daba Ar. 448, 451. tava vaina māmulīte, kad man bārga valuodiņa BW. 1679. bļāva vēl bārgākā balsī Dīcm. I. 28. bargs liktenis, schweres Schiksal; bargs laiks, pē̦rkuonis, schweres Gewitter: uznācis od. sacēlies bārgs laiks od. pē̦rkuonis LP. V. 96; VII. 497. bargi laiki, schwere, grausame Zeiten. bargi apieties ar kuo, unfreundlich mit jem. umgehen. [bargi mieži Ronneb., grossartig gewachsene Gerste. Am ehesten nach Persson Beitr. 22 ² zu schwed. dial bark "unfreundlicher Mensch", barkun "rauh, barsch" und vielleicht auch nach Bezzenberger BB. XXVI, 167 und Fick Wrtb. III ⁴ , 568 f. zu li. burgė´ti "ворчать", ae. beorcan "bellen". Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 109 vergleicht auch air. borb "töricht" nir. borb "barsch" und (so auch Scheftelowitz BB. XXVIII, 307 und XXIX, 37) arm. bark "heftig, zornig, herb, scharf"; das arm. Wort jedoch kann nach Liden Arm. Stud. 58 aus * bhagros entstanden sein.]

Avots: ME I, 263, 264

‡ bezbède, eine Sorglose A. Brigadere Dievs, daba, darbs 60.

Avots: EH I, 213

bĩdele,

1): patmalu bīdelīte BW. 34586; ‡

2) gebeuteltes Mehl
Frauenb.: sauju bīdeles pakampusi A. Brigadere Dievs, daba, darbs 346; ‡

3) comm., ein wetterwendischer Mensch, ein Hitzkopf, der sich schnell für etw. begeistert, um es wieder schnell zu vergessen
A.-Oltenhof: tur ne˙kas neiznāks nuo tā darba. tas b. jau ne˙kuo nepadarīs!

Avots: EH I, 223

‡ bļaustîgs, schreiend, sehr laut: skaļas, lielīgi bļaustīgas (balsis) A. Brigadere Skarbos vējos 139. bļaustīgās taures Dievs, daba, darbs 213.

Avots: EH I, 233

I bļurga, das Scheusal: tuo bļurgu tik augsti guodāju Dünsb. daba tur ačgārniski izperē nejaukas bļurgas Dünsb.

Avots: ME I, 321

‡ buodrs (?) "?": aiziet ve̦cā . . bodra un taisna ar savu gaŗuo buozi A. Brigadere Dievs, daba, darbs 205.

Avots: EH I, 258

brangums brangùmas "das Teuersein"], die Herrlichkeit, Pracht, Trefflichkeit, Korpulenz: daba parādās mums savā bragumā.

Avots: ME I, 324

brasma,

1) die Natur, der Charakter
(daba) Etn. II, 177;

2) ein hartherziger Mensch
Naud.;

[3) ein Kuhname
Erwahlen.]

Avots: ME I, 324

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, ^3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366

celĩte,

1): auch Sussei n. FBR. VII, 140, Wessen n. FBR. XIII, 88, Odensee, Sonnaxt, Demin. celītiņā Sonnaxt: pa celīti te̦kājuot BW. 11959. izgrūž celītes un nuograntē tās A. Brigadere Dievs, daba, darbs 129.

Avots: EH I, 263

ce̦n̂trs ^2,

1) barsch, streng, unfreundlich:
sīva, ce̦ntra tā meitiņa BW. 12314. [viņam ce̦ntra daba Wandsen.] viņš atbild ce̦ntri [LP. I, 65; 2) bitter: c. uogas Markgrafen. Wohl als lehwort aus dem KUrischen zu gr. χεντεῖν, bret. kentr "Spitze, Sporn", ahd. hantag "spitz, scharf"].

Avots: ME I, 373

ciemene (unter ciemiņš),

2): auch A. Brigadere Dievs, daba, darbs 151, (mit ìe ) AP., (mit iê ² ) Siuxt, ciemenīte Trik.

Avots: EH I, 277

I ciêtîgs, hart, streng (seinem Wesen nach, in jeglicher Hinsicht): ciets kuoks var būt arī tāpēc, ka krietni sakaltis, bet"cietīgs"tāds jau viscaur nuoaudzis pēc savas dabas Sirmais. viņi sāka cietīgi pārmeklēt visu apgabalu Kaudz. M. 348.

Avots: ME I, 396

čuokarains: (bē̦rzu) čuokarainām lapiņām A. Brigadere Dievs, daba, darbs 11. - čuokuraini zīda apakšsvārki I, 426 zu ersetzen durch čuokaraiņu zīda apakšsvārku.

Avots: EH I, 299

dabât, -ãju, (gew. in der Zstz. mit iz-), mit dem Dat., jem. zu Gefallen, gefällig sein: viņš turējās pie savas jaunās, skaistās sievas, tikai tai dabādams MWM. VI, 643. [Urspr. wohl: sich anpassen; vgl. got. gadaban "passen" und poln. podobač sie, "gefallen"( aus "sich anpassen"?) Zu le. daba als ein Erbwort; denn man kennt kein slavisches Wort, das der Form und Bed. nach als das Original eines entlehnten dabât gelten könnte. Dagegen li. dabóti "(worauf) achten" (woraus wohl: "любить" Jušk.), dabótis "любезничать; нравиться" wohl aus p. dbač "(worauf) achten", (woraus auch li. atbóti, bóti und dbóti Jušk. SvD., S. 165) und podobač sie̦, vgl. Leskien Nom. 457 und Brückner AfslPh. VI, 271.]

Avots: ME I, 428

‡ dabĩte, Demin. zu daba, die Art, Natur: bē̦rza īste̦nā d. ir sievišķīga, mīksta Kronw. Kopoti raksti un runas 154.

Avots: EH I, 300

dabļš, stark, üppig: dabļi asni N. - Schwnb. sala bij ar dabļiem augiem MWM. XI, 318. šīs kalvas ir juo dabļākas MWM. X, 876. dabļi audzis, üppig gewachsen. sēja dabļi sanākuši Naud. [In Neuenburg lautet der nom. s. masc. g.: dabļis (acc. s. dabļu). Berneker stellt Wrtb. I, 182 le. dabļš zu apr. (acc. s.) debīkan "gross" und ksl. дебелъ "dick". Dagegen spricht aber das mit dabļš gleichbedeutende dābls, dessen ā nicht gut mit e ablauten kann. Also wohl nebst dabls zu daba und aksl. добръ, indem man für dieses le. Adjektiv eine ältere Bed. "tüchtig" voraussetzen kann.]

Kļūdu labojums:
sanākuši = sanākusi

Avots: ME I, 428

dabravecis, ein tüchtiger, vernünftiger Mensch. [Zu daba, dabļš.]

Avots: ME I, 428

dagle: auch A. Brigadere Dievs, daba, darbs 289.

Avots: EH I, 302

‡ III dancka, eine gewisse Blume A. Brigadere Dievs, daba, darbs 183.

Avots: EH I, 306

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440

dēņa: "savvaļa, daba">nuodaba" (mit è ² ) Saucken.

Avots: EH I, 319

‡ de̦vasti (auch im Sing.?), Gaben (?): par muižas de̦vastiem A. Brigadere Dievs, daba, darbs 201, ar dažiem Avē̦nu de̦vastiem Daugava 1928, S. 3.

Avots: EH I, 317

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

‡ diernêt (aus Mundarten mit ier aus ir?) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 263, = dir̃nêt.

Avots: EH I, 327

dìrselis ^2,

1) = dir̃ša Bers.;

[2) "ātras dabas cilvē̦ks" Mar. n. RKr. XV, 112].

Avots: ME I, 470

duõma,

1): man neiziet tā d. nuo galvas AP. man duomas, ka ..., ich denke, dass ...
Sonnaxt. Indriķis ne duomiņu nebūtu viņu ņēmis Janš. Bandavā II, 176. kaļķītis ne duomiņu nevar nuoturēties lūpu kaktā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136. ar savu duomu, durch sein Nachdenken (nachdenkend) Elger bei Günther Altlett. Sprachdenkm. I, 192.

Avots: EH I, 350

drepelis [Morizberg], ein unruhiger Mensch, ein Hitzkopf Lasd., Druw. n. A. XI, 761, Etn. IV, 49; ["kas dauzās" Lubn.; "ein Raufbold" Mitau, Kokn.; "aušīgs, nenuoteiktas dabas cilvē̦ks" Laud.; "ja kāds kuo strauji un nepareizi izdara, saka: ak tu, drepel[i]s tāds!" Meiran].

Avots: ME I, 497

drũzma: mit ù N.-Wohlfahrt; drūzmu drūzmām (haufenweise; von vielem Obst am Baum) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 171.

Avots: EH I, 337

I dùkt: Part. praes. Pass. dūcamais, der Hintere (in einem handschriftl. Vokabular). - ausīs dūcējs (Ohrensausen) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 173. Zur Etymologie s. auch Wood Post-conson, w 40 und 56.

Avots: EH I, 347

dunguôt,

1): auch Schwanb.; ‡

2) schlummern
A. Brigadere Dievs, daba, darbs 243.

Avots: EH I, 343

I dûris ² (unter dùre),

1): Sprw. d. dūri sit Birk. Sakāmv. 75. uz ... maza kâ dūrītis galdiņa A. Brigadere Dievs, daba, darbs 103.

Avots: EH I, 348

‡ dzè̦lzuoņa AP., comm., "ve̦ca, nederīga dzelzs": ja vindes uotrs gals ir viegls, tad piesien tādus ve̦cus dze̦lzuoņas: ein Eisenwerkzeug (?): pati (eine Nadel) ... izrūsē̦tu..., tā ir dze̦lzuoņas daba Kaudz. Izjurieši 97.

Avots: EH I, 354

‡ dziñtarîgs,* berasteinartig: dze̦ltuojas dzintarīgi pakariņi (gelbe Pflaumen) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 171.

Avots: EH I, 359

dzîparaîns: dzīparainajām se̦gām un villainēm A. Brigadere Dievs, daba, darbs 162.

Avots: EH I, 361

è̦lsa ² : Annele, nāvīgi izbijusies, aizrauj e̦lsu (den Atern?) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 15. e̦lsu vilkt, Atem holen Baar in seinem Exemplar von U. kuo tu tādas garas e̦lsas velc? Planhof. e̦lsa "Schluchzen" Dond.

Avots: EH I, 368, 369

eršinât: ärgern, reizen (mit er̂ ² ) Schibbenhof; eršinādams suni ar sprungulu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 76. lielākais brālis ... tuos (mazākuos) vēl tīšām eršināja Skarbos vējos 246.

Avots: EH I, 370

‡ gaiļuôts, mit (gemallen) Hahnen versehen: ar zaļu, gaiļuoti puķuotu pūra lādi A. Bdgadere Dievs, daba, darbs 159.

Avots: EH I, 377

gar̂dinât, ‡ Refl. -tiês, beim Essen auf verschiedenerlei Weise das Empfinden des Wohlgeschmacks äussern Dunika: ē̦d gardinādamies, ja ... gribēja atzīmēt kuo jauku, tad gardinādamies teica: "salds kâ me̦dus! gards kâ me̦dus!" A. Brigadere Dievs, daba, darbs 182.

Avots: EH I, 383

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. ² 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604

I ģīga,

1): raut ģĩgas vaļā Rutzau. rijā kuokles, namā ģīgas BW. 23972, 11;

3): "ein schlechter
(sliktas dabas) Mensch, der viel jammert (čīkst) Kalz., Lubn. n. Fil. mat. 27;

4) das Flennen
AP., Bers., Fest., Lerus., Sessw., (plur. ģīgas) Lub., Meselau, Zögenhof: galā tuomēr spruka ģ. vaļā, un galvu nuolicis uz piemūriņa, raudāju Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 867. laid nu ģĩgas vaļā! Zögenhof.

Avots: EH I, 428

[glè̦vs ² Lis., Bers., Kr., glê̦vs Kl.], glê̦vs ² Biel., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr. - Essern], glē̦vs Sessw., [gļê̦vs ² Līn., Salis, Segew., Dunika, gļè̦vs Serbigal, glê̦vs Kreuzb., C., Arrasch, Neuenb., AP., Nerft],

1) wie dicker Schleim sich ziehend
U.; weich, schlüpfrig, wässerig: glē̦vs rācenis Katzd.;

2) schlaff, weichlich, gefährlich, zur Erkrangung geneigt:
kungu bē̦rni ļuoti glē̦vi; tikkuo iziet ārā, tūdaļ tie saaukstējas. man kājas glē̦vas Kand. gļē̦vs kâ pauts Kand.;

3) schlaff, indolent, energielos:
man tāda gļē̦va daba, ka nevaru ne˙vienam lūdzējam atsacīt Kand.;

4) zart, gefährlich, zerbrechlich:
ar viņu vajaga gļē̦vi apieties Kand. gļē̦vs trauks Bers.;

[5) glē̦va sirds U., blödes Herz.
Wohl zu glē̦ma 1 und li. glė˜vės od. glė˜mės "слизь" s. Būga РФВ. XVI, 240 und Siebs KZ. XXXVII, 314].

Avots: ME I, 626

gle̦zna ,* das Bild, Gemälde: dažas nuo šām dabas gle̦znām ir īsti mākslas darinājumi A. XI, 747. tautas dzejā šādas gle̦znas atkārtuojas dažādi BW.

Avots: ME I, 625

‡ gre̦dze̦nuôt, sich ringeln: skrulainajām peļastītem (Löckchen), kas gre̦dze̦nuo vis˙apkārt ap ... lakatiņu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 18.

Avots: EH I, 402

grèmdêt, -ẽju, fakt. zu grimt, senken, versenken : sīkas uolas, rudakmens gremdē puiša dvēselīti BW. 8901. mani ir dzīve sāpju akā gremdējuse Vēr. II, 176. Refl. -tiês, sich versenken, sinken : gremdējas ūdenī Saul. daba sapņu se̦gā gremdējās Treum.

Avots: ME I, 648

I griẽzenis,

1) Wirbel
Ruj.: cilvē̦kam jābaidās, ka dabas spē̦ki neierauj samaitātā griezenī Aps. V, 27; [

2) eine Stelle, wo Pferde, in die Runde gehend, Lehm treten
Ruj.;

3) grìezenis ² Lis., ein Spiralring].

Kļūdu labojums:
samaitātā = samaitātājā

Avots: ME I, 660

grins, grinņš U., hart, grausam, zornig, verdriesslich : grins tautietis se̦bu jūdza kumeliņu BW. 26505, 1 var. [(aus Sassm.). tev, tautieti, grina (Var. : grīna, ātra, barga, sīva) daba 21706 var. (aus Rothof)].

Avots: ME I, 656

I grîns ² Janš.

1) [grĩns Wandsen], drall, fest :
grīna dzija Selg. n. Etn. IV, 33 ;

2) [grîns ² Wandsen], böse, streng, hartherzig, unfreundlich
Dond., Selg. : nuo tālenes es pazinu grīnuo tē̦va dē̦lu BW. 9816. vai jūsu saimniece ar˙vien tâ grīni runā kâ tagad Nigr. skatījās viens uz uotru ar grīnām acīm Lautb. [tev, tautieti, grīna daba BW. 21706 var.]

Kļūdu labojums:
tālenes = tālienes

Avots: ME I, 657

guļvieta: spilve̦nus un se̦gas viņu guļvietām A. Brigadere Dievs, daba, darbs 156.

Avots: EH I, 418

gùmza,

1): auch (mit um̃ ) Nötk.; sliece nenuolīka vis labi, - izsita gùmzu ² (izliecās uz ārpusi) Erlaa; "līkums (piem., kuoka stumbrā), kupris" (mit um̂ ) Skaista, Warkl.; "ein Höcker"
Segew.;

2c): gumzu gumzãm, watschelnd
Segew.;

3): "= gumža 2" Segew.; wer wackelnd und gebückt geht (mit um̂ ) Warkl.; ‡

4) "der Wolf"
Segew.; ‡

5) "čupa, kušķis" (mit um̃ ) Dond.: liela g. naudas Dond. piepēši sagriežas sirds, un pasaule saiet gumzā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 173.

Avots: EH I, 419

ìebliêzt, ‡

3) = ìesist 1: viņš ieblieza pa ģīmi Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 27. (puika) nuo savas de̦lnas ar knipi iebliež ... čiekuru Annelei ... de̦gungalā Brigadere Dievs, daba, darbs 38.

Avots: EH I, 504

‡ ìee̦lsuôtiês, = ìeèlstiês: skaļi iee̦lsuojās A. Brigadere Dievs, daba, darbs 250. tikkuo dzirdamas iee̦lsuošanās traucē̦ts Daugava 1928, S. 1098.

Avots: EH I, 512

‡ iekukstêtiês, einen seufzerähnlichen Laut von sich geben: šunelis ... iekukstas un rimst Brigadere Dievs, daba, darbs 244. ezis iekukstējās migā Adsel, Bērzgale, Pankelhof, Prl., Wandsen. bē̦rns iekukstējās Schwitten. Vgl. ìeknùkslêtiês.

Avots: EH I, 523

ietielîgs, rechthaberisch, eigensinnig: tiem abiem večiem ir gan ietielīga daba Liev.

Avots: ME II, 82

imma, Kaprize, Starrköpfigkeit, [slikta im̃ma, schlechte Gewohnheit Burtneek; "slikta daba, slikts raksturs" Karkel].

Avots: ME I, 707

indevîgs, ‡

2) "böse":
indevīga daba Mag. XV, 3, 62.

Avots: EH I, 430

ĩpatnẽjs, ĩpatnîgs, eigentümlich: ģēniju īpatnējā daba A. XI, 311. čechu reālismam sava īpatnēja nuokrāsa XII, 157. ik+vienai tautai ir savas īpatnīgas skaņas Etn. III, 20.

Avots: ME I, 836

istabniẽks,

1) einer, der im Zimmer sich augenblicklich aufhält:
kamē̦r istabnieki atskrien, raganas jau gabalā LP. V, 5;

2) der Stubenhocker:
lauciniekiem ar dabas lietām vairāk jānuodarbuojas nekâ istabniekiem pilsē̦tuos ST.;

3) ein Hahn und eine Henne wurden in der Riege gehalten und hiessen
istabnieki, zum Unterschied von anderen Mag. XIX, 2, 58.

Avots: ME I, 711

izdabinât, aus der Art (daba) schlagen lassen, verhätscheln, verzärteln: nav labi, kad bē̦rnus izdabina Bers., Lubn.; bē̦rnu izdabināšana un izlutināšana Stari II, 64.

Avots: ME I, 724

izdzîvuôt

4): izdzîvat visas mājas Salis, der Reihe nach in allen Gesinden wohnen.
šuodien izskraidīti visi celiņi, izdzīvuotas visas vietas pie mājām A. Brigadere Dievs, daba, darbs 59;

5): es nevaru katru dienu stalti vien i. Tdz. 38747. i. (sich ausleben)
ar tām (sievām) pēc savas parašas Janš. Mežv. ļ. 1, 114. i. kam Segew., es jemandem während der Dienstzeit recht machen;

6): re̦dzat, kâ es e̦smu izdzīvuojusi (= cik tālu e̦smu nuogājusi) Janš. Dzimtene III ² , 58;

7): ēdās, kāļ tuo nuo zemes izdzīvāva (vgl. r. выжить ) Auleja. i. kādu cilvē̦ku Segew., einen Menschen an den Bettelstab bringen;
‡

9) (unzüchtig) behandeln:
tu neesi ne˙kāda grāfene; tevi var visādi i. Janš. Dzimtene V, 373. tie skuķes gan piedzirdījuši un izdzīvuojuši 92.

Avots: EH I, 445, 446

izģinst, izgint, intr., abnehmen, verarmen Elv., verschmachen Glück, abmagern, verkommen: tavs brālis izģinst III Mos. 25, 25. nuo bada būs tev izģinst V Mos. 32, 24. bezdievīguo acis izģindīs (izīgs) Hiob 11, 20. mani kauli ir izģinduši Psalm 31, 11. negribam... par tē̦liem izģinst Asp. kalsni izģinduši tē̦li Asp. muokās izģinst MWM. VI, 337. tam iekšā neizģinda, kuo daba ielika Sudr. E. izģindis, = nuoliesējis, vājš: nuo slimuma gluži izģindis, tâ ka vairs ne pazīt nevar Blist. n. Etn. I, 137. - izģina ļuoti Richt. 6, 6. izģinis kâ dievkociņš od. kâ nātna lupata od. kâ guovs pļécka, von einem sehr Mageren Naud.

Avots: ME I, 743

izglaudît: ausmassieren (?): ve̦cmāma ... bē̦rnam ... izglaudījuse ... visus luocekļus A. Brigadere Dievs, daba, darbs 97. Refl. -tiês: izglaudījās vēl ar kaķē̦nu, izrunājās un aizgāja AP.

Avots: EH I, 448

izgũt, tr.,

1) herausbekommen, gewinnen:
[ūdens bez straumes malku nevar izgūt U., das Wasser kann wegen fehlenden Stromes das Holz nicht weiter treiben.] lai varē̦tu pārtiku izgūt nul dabas ne visai davīgā klēpja Sirmais;

2) abquälen, ausbeuten, exploitieren:
viņš tuo pār˙lieku izgūst Wain.;

2) schnell bewältigen:
zemkuopji nevar reizē izgūt (padarīt) visus vasaras darbus A. XIV, 2, 314.

Avots: ME I, 742

izkàukt (li. iškaũkti ), ‡

2) (heulend) hervorbringen:
(suns) izkauca gaŗu kaucienu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 183.

Avots: EH I, 454

izklabinât, ‡

2) klopfende Laute hervorbringen:
viņš ... ar rīkli un mēli ... izklabinuot kâ vēja dzirnavas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 132; ‡

3) rasselnd (polternd) hinausfahren
(intr.) Frauenb. ‡ Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang klopfen
Dunika: velti izklabinājuos pie durīm;

2) nach Herzenslust, zur Genüge schwatzen
(perfektiv) Dond.: vai nebūsi diezgan izklabinājies?

Avots: EH I, 455

izkùkuôt,

1): dem Kuckucksschrei ähnliche Laute erzeugen:
viņš ... ar rīkli un mēli ... izkūkuojuot kâ dze̦guze A. Brigadere Dievs, daba, darbs 132. Refl. -tiês, ‡

2) längere Zeit quienen, vergebens (sitzend) warten
Jürg.: es izkūkuojuos tur divas stundas, bet ne˙viena nesagaidīju.

Avots: EH I, 459

izmàisît, ‡ Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss, zur Genüge mischen;

2) i. pa kājām, wiederholt im Wege (hinderlich) sein:
cikreiz Annele nav lielajiem izmaisījusies pa kājām? A. Brigadere Dievs, daba, darbs 35; ‡

3) eine Zeitlang (im Gedränge) ziellos urrihergehen:
visu dienu izmaisījuos pa tirgu; bet ne˙kā nenuopirku Jürg. u. a.

Avots: EH I, 465

‡ izparkšķinât, klappernde Laute hervorbringen: viņš ... ar rīkli un mēli izparkšķinuot kâ stārks Brigadere Dievs, daba, darbs 132.

Avots: EH I, 470

izpratne, das Verständnis: dabas izpratne Duomas I, 526. [tad tik vien tev bij tās izpratnes Fest.]

Avots: ME I, 785

izšaũt, ‡

5) i. pliķi, eine Ohrfeige verabfolgen:
izšāvis tai pliķus ir pa vienu, ir uotru ausi Janš. Līgava I, 347. Refl. -tiês, ‡

3) schnell hinauslaufen
Diet.: varēja i. laukā, kad tik iegribējās Brigadere Dievs, daba, darbs 229.

Avots: EH I, 484, 485

‡ izšķirstinât, auseinandersprefzen: pirkstus drausmīgi izšķirstināja Brigadere Dievs, daba, darbs 31.

Avots: EH I, 485

izstudêt, tr., ausstudieren: dabas zinātnes.

Avots: ME I, 807

izvañgalêt: izvangalē̦tas, viegli miltiem apve̦ltas mīklas pladas Brigadere Dievs, daba, darbs 137.

Avots: EH I, 493

jaûkums, die Schönheit, Anmut, Lieblichkeit: tur daudz dabas jaukumu. patu jaukumu nevarēju kamanās sē̦dē̦dams BW. 564.

Avots: ME II, 99

jẽdzĩba, Verstand L.; Verständigkeit: lai cilvē̦ks varē̦tu tikt pie jēdzieniem, tad daba viņam piešķīrusi savādu īpašību, kuo sauc par jēdzību Ruota.

Avots: ME II, 111

juõnis,

1): auch Dunika, Iw., Orellen, Demin., acc.-instr. sg. juoniņu Pas. VIII, 446; vienu juoni bij dikti karsts Strasden. bija slima vienu juoni Sonnaxt. pēc kādu juoni Popen. juõņiem (von Zeit zu Zeit)
līst Pussen. juoņiem vējš uzpūšas, juoņiem atkal nav Seyershof. liesmas jautri sprē̦gāja, sarkanas suodrēju krelles juoņu juoņiem (von Zeit zu Zeit) atšvītruojās Brigadere Dievs, daba, darbs 13;

2): juõnis "ungleicher Rhythmus"
Siuxt; skriet ar juoni (ungleichmässig): skriet pilnuo juoni (sehr schneh und ungleichmässig). laid vaļā, lai iet pilniem rikšiem, - neļauj zirgam lekt juoņus! Plur. juõņi, der Galopp Ahs.: manam jājamam zirgam ir labi j. jatnieks aizjāja juoņus (in gestrecktem Galopp) Ahs. viņš aug ar juoni (sehr schnell) Salis, Strasden. nu ar visu juoni! (Aufforderung zu energischem Arbeiten) Gramsden; ‡

5) ein Windstoss (?):
nāks jauns juonis Janš. Dzimtene II, 454.

Avots: EH I, 571

juôslaîns: juoslainus (sc.: brunčus) Brigadere Dievs, daba, darbs 164.

Avots: EH I, 571

‡ kaķpē̦da, eine gewisse Blume A. Brigadere Dievs, daba, darbs 52; wohl gleichbed. mit kaķpêdiņa.

Avots: EH I, 576

[kàlpinât, tr., jem. zum Knecht machen, knechten, sich bedienen lassen: savu sievu, dabas spē̦kus. lūk tur kalpinātās vietā cita būte stāvēja MWM. VII, 722. Subst. kal˜pinâtãjs, der Tyrann, jem., der einen andern zu Knechtsdiensten zwingt.

Avots: ME II, 144

I kârnêt ² ,

1): auch (mit ã ) Frauenb., Dunika, Gramsden, Lieven-Berscn, Pankelhof, Schnehpeln, Siuxt. kuo tu tâ stāvi un kārni ("?")? Brigadere Dievs, daba, darbs 68. zirgs kā`rnēja ² ("dēdēja badā") visu dienu Meselau; ‡

3) me̦dus, tas man kãrnē Stenden, mich gelüstet nach Honig.

Avots: EH I, 603

kā`rta (li. kartà [acc. kar̃tą] "Lage, Schicht; reihe, Stand; Mal"),

1) eine Schicht, Lage, Reihe:
bij nuosnigusi krietna kārta sniega A. XII, 356. dažādās zemes kārtās atruodam dzīvnieku atliekas. cimdam kārtu nuoadīju BW. 24664. trim kārtām juostu juožu, uz kūtiņu te̦cē̦dama; audzē, dievs, man telītes trim, četrām kārtiņām 28959. kārtu kārtām, schichtweise: kārtu kārtām ruoņu gaļa, dīrātājs gauži raud (Rätsel: Zwiebel). kārtu lauzīt, den zweiten Pflug machen Lind. n. U. [gekürzt aus uotru kārtu lauzīt (zum zweiten mal brechen)?]. viņa, skapi atslē̦guse, ieraudzīja grāmatu vidus kārtā, im mittleren Fach Janš. gada kārta,

a) Jahresring im Baumstamme;

b) das ganze Jahr, der Jahrgang, die Jahresfrist:
labāk gāju pieci gadi laba vīra kalpuonēm nekâ vienu gadu kārtu netiklīša līgaviņa BW. 10100, 4. kruogā (kārtu (eine Reihe) nuodancuojuši, kāzenieki brauc uz mājām RKr. XVI, 111. kārta drēbju, ein zanger Anzug (Hosen, Weste, Beinkleider); guoda, svētdienas kārtu darināt, sich ein Festkleid machen. liela manta vīram jau gan nebija: viena kārta mugurā, uotra kņupītī Degl. vedekliņa man uzsedza vienu kārtu villainīšu BW. 25315, 4. [kārtas, Bootsplanken Bielenstein Holzb. 609]; kārtiņas Etn. II, 107 "laidu malas";

2) eine Schicht der menschlichen Gesellschaft, Stand, Stellung:
[lai ik˙viens turas pie savas kārtas U., ein jeder halte sich zu seines Gleichen.] kalpu, saimnieku, augstmaņu, ze̦ma, augsta kārta. daža daba mātes meita paliek meitu kārtiņā BW. 11700. tā nebija manas kārtas; tā bij le̦pna, tā bagāta Ltd. 2282. Juris nu bija liela puiša kārtā A. XX, 53. viņš augstu kārtu, er ist von hoher Geburt Neuberg. dzīves kārta, der Stand, Lebensstellung, Beruf; laulības k., der Ehestand. gulēt, gulēt, ve̦cā kārta, lai sēd jauni BW. 6945. vīriešu, sieviešu kārta, das männliche, weibliche Geschlecht;

3) die Reihe, die Ordnung in der Aufeinanderfolge:
nu kārta lācim plānā iet BW. 24194. pienāca mana kārta Vēr. II, 1155. pa kārtai, pēc kārtas, der Reihe nach: tad ņem visus pa kārtai apstrādāt LP. II, 71. vedēji apdziedāja meitas un puišus pēc kārtas BW. III, 1, 49. kārtās iet, der Reihe nach zur Arbeit gehen AP. augu, vārdu kārta *, Frucht -, Wortfolge. pirmā, uotrā, trešā kārta od. pirmkārt, uotrkārt, treškārt oder (veraltet) pirman, uotran, trešan kārtan, erstens, zweitens, drittens - zur Aneinanderreihung: tas bij liels dzē̦rājiņš, uotru kārtu netiklītis BW. 9746. kad nāksiet uotru kārtu (zum zweiten Mal; - Var.: uotru reizi), tad tecēs pie vārtiem 26267. savu kārtu, meiner -, deiner -, seinerseits: tagad panāksnieki savu kārtu sargā galdu RKr. XVI, 136. kārtā iet, zur Frohne eine Woche um die andere gehen: sieva gājusi ar uotru meitu uz muižu kārtā Etn. II, 160. kārtā stāvēt, dejuorieren: kārtā stāv kāds mūks Kaudz. M. kārtu kārtām, zu wiederholten Malen: biedri kārtu kārtām dzied Saul. Muozus un pravieši kārtu kārtām atkārtuo Plūd.;

4) die Art und Weise:
tādā, šādā kārtā, auf solche, auf folgende Weise. sacēlies uotrreiz vējš pa˙visam aukas kārtā LP. V, 410. darāmā un ciešamā kārta*, das Aktiv und Passiv. [Nebst li. kar̃tas und aksl. кратъ "Mal" wohl zu cìrst "hauen", wozzu wohl auch ai. sakṛt "einmal" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 576, Trautmann Wrtb. 130 f., Pedersen IF. V, 39 ¹ und KZ. XXXVI, 102, Fraenkel Griech. Nom. ag. I, 37.]

Avots: ME II, 200, 201

I kaût,

1) in Wunschsätzen - wenn doch
(mit dem Konditionalis); zur Verstärkung der Wunschpartikel kaut dienen ak und jele: ak kaut man tūkstuoš mēles būtu! dziedu viena, dziedu viena; kaut būt[u] uotrs palīdziņš BW. 286, 4. stulbie tādi, kaut likuši kazu mierā! LP. V, 245. Elliptisch - kaut tevi! zum Kuckuck: saknes - kaut tevi! - maziņas, niecīgas LP. VII, 1176. kaut tevi! - kas tavam tē̦vam par stiprām ķemmēm!

2) kondizional - wenn, falls:
es nesē̦tu griķu druvu, kaut tā balta neziedēj[u]si Ltd. 2178. tu būt[u] smuka, tautu meita, kaut tev laba daba būtu;

3) konzessiv, - zuweilen verstärkt durch gan, jel, arī - obschon, obgleich, wenn auch
(im Hauptsatz oft tuomē̦r, tadšu): es nelauztu alkšņa rīksti, kaut es bē̦rza nedabūtu; es neietu pie atraiša, kaut es jaunu nedabūtu. kaut gan tuo e̦smu viņam vairākkārt sacījis, tuomē̦r viņš tuo laidis par galvu;

4) verallgemeinernd vor einem Indefinitum, einem Adverbium und Nomen; kaut cik, kaut cik necik, einigermassen, etwas;
kaut kad, irgend einmal, kaut kāds, kaut kas, kaut kuŗš, wer immer, wer es auch sei, kaut kâ, wie immer, irgendwie, kaut kur, irgendwo: arī viņš pazāudēja kaut cik naudas Vēr. I, 1081. viņš jau kaut cik atžilbis. kaut viņš kaut cik necik pūlē̦tuos! viņs kaut˙kad nuo ve̦cāka cilvē̦ka mutes bij dzirdējis LP. VII, 508. zirgs gribējis kaut˙kuo paprasīt LP. III, 47. dziedi, dziedi, tautu meita, kaut kuo vien, kaut kâ vien BW. 857. kaut˙kur raudāja lakstīgala R. Sk. II, 218. grūti būs atrast kaut divus latviešus, kas par tautas dziesmu ve̦cumu būtu vienis prātis RKr. VIII, 25. [Zur Form. s. Le. Gr. § 592.]

Avots: ME II, 179

‡ ķẽ̦katiski, wie es sich für Fastnachtsnarren schickt: ķ. labi uzvesties A. Brigadere Dievs, daba, darbs 110.

Avots: EH I, 698

‡ ķē̦katnieks BW. 33503, A. Brigadere Dievs, daba, darbs 106, = ķe̦katnieks 2.

Avots: EH I, 698

I ķir̃cinât, fakt. zu ķḕrkt,

1) kreischen lassen
[Kl.], L., Etn. I, 34: bē̦rnu; necken, reizen, vexieren: tavi puiši manas meitas ik vakara ķircināja BW. 445. Refl. -tiês, einander necken, tändeln, spielen: meitene ķircinājas ar tē̦va suni Stari II, 251. es gan tik ilgi neķircinātuos, bet tev jau lē̦na daba Aps. Subst. ķir̃cinãjums, die Neckerei; ķir̃cinâšana, das Necken; ķir̃cinâtãjs, wer neckt, reizt. [Vgl. li. kìrkinti "заставлять кричать, дразниц"].

Avots: ME II, 383

klikstêt,

1): klikstuošs ģelzis A. Brigadere Dievs, daba, darbs 51.

Avots: EH I, 617

klimstêt,

1) : suns klimst visu vakaru Frauenb. meža zuosis visu rītu dzird klimstam (schreien;
der Inf. dazu könnte auch klimst oder klimt lauten) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 85;

2): wiederholt bitten
Golg.;

8): auch Laidsen; visu dienu klimstē̦dams pa pilsē̦tu Jauns. Neskaties saulē 184, viņš klim̂st ² (angeblich zum Inf. klimt) nuo vienas vietas uz uotru Schujen. kāpēc jūs apkārt klimstat (oder zu klimst resp. klimt?)? Kādas izlasītas gar. dziesmas v. J. 1742, S. 10; "ciemuos nākt" (?) Seyershof: kad nu tu klimstēsi ² atkal?

4): kuo klimsti un nestrādā? NB.; müssig und schlaftrunken sitzen
(mit im̃ ) Grarnsden. Zur Etymologie von klimstêt 3 s. auch Scheftelowitz KZ. LLV, 226.

Avots: EH I, 617

‡ klubaks, etwas Unförmliches (z. B. ein rundlicher Stein) BielU.: k. mīklas nuoveļas zemē Brigadere Dievs, daba, darbs 179. Vgl. klubãks.

Avots: EH I, 621

kladziêns: auch Grenzhof (Mežmuiža); kaklā iespiedies kumuoss un neļauj nuorīt ne˙viena kludziena, ne maizes drupatiņas Brigadere Dievs, daba, darbs 179.

Avots: EH I, 621

klusinât, ‡ Refl: -tiês, sich zum Schweigen zwingen: ne˙viena, nuo kura būtu jāraujas vai jāklusinās Brigadere Dievs, daba, darbs 140:

Avots: EH I, 624

kluss,

1) still:
klusa nakts, kluss vakars, miers; klusi prieki. viņš būšuot kluss kâ kaps R. Sk. II, 228. ja tā malka klusa (Var.: klusu) dega, tad mēs mīļi dzīvuosim BW. 18178, 3;

2) ruhig, friedlich:
kluss cilvē̦ks, ein stiller, ruhiger Mensch; klusa daba, ein ruhiger Charakter;

3) still, heimlich, unbemerkt:
klusa mīlestība. meita pa klusuo pusi jauneklim pačukst LP. VI, 619. [Wohl identisch mit li. klùsas "глуховатый", s. unter klausît.]

Avots: ME II, 237

II kuopa: k. nu bij apkuopta Brigadere Dievs, daba, darbs 67.

Avots: EH I, 687

kràšņums C., das Schöne, Herrliche, die Schönheit, Herrlichkeit, Pracht: dabas krāšņums Ar. tavi ļaudis parādās svē̦tā krāšņumā Psalm 110, 3. zemes māte Jāņuos pilnā krāšņumā Pūrs. I, 111.

Avots: ME II, 269

krèmst,

1): auch (mit em) Adsel, Sessw.; ‡

2) häufig jem. anfahren, schelten:
kuo tu kremt mani augu dienu! Frauenb.; ‡

3) schlagen
Warkl.: k. pa purnu. ‡ Refl. -tiês, nagen (fig.): pavaicāt... par visu, kas tik gauži kremtās krūtīs Brigadere Diėvs, daba, darbs 329. viņam sirdī bē̦das krèmtās Serbig. kuo viņš var sevī krem̂sties ² (sich ärgern)! Jürg., Lemb.

Avots: EH I, 648

krùts (li. krūtìs "Brust"), -s, Demin. krùtiņa, krùsniņa,

1) auch krūte U., die Erhohung, der Hügel, der Hümpel
[instr, pl. krūtim Pas. I, 405], das Ufer [?]: te bija vairākas duobes.., bet bija arī vai nuo vietas augstas krūtis Jauns. Baltā gr. I, 233. ganīju aitas pa krūtīm (kalniņiem) Mat. krūte, krūts, ein Hümpel auf der Wiese Lennewarden. caune ielīda krūtī Schwanb. [(ķīvīte) izcēlās nuo kādas krūts pļavā Austriņš M. Z. 33. uz krūsniņas galvu liku Rositten.] krūtes - lieli ciņi Selb. zem krūtīm dzīvuo vēži Buschh.;

2) die Brust:
ar visu od. pilnu krūti iet, strādāt, eifrig gehen, arbeiten. ietaisījis krietnu krūti, er hat sich einen gehorigen Rausch angelegt, dabas māte pilnuo krūti saviem bē̦rniem tagad liedz Aus. māte duod bē̦rnam krūti, die Mutter gibt die Brust. Gew. der Pl. krūtis: zāle bijusi līdz pašām krūtīm JU. man smagas krūtis od. krūtis kā zāģis, ka ir padvašuot nevaru. [grūtās krūtis Golg., Asthma.] viņš griež man krūtis pretim, er widersetzt sich mir. viņš iet krūtis iz˙gāzis, er geht stolz, sich in die Brust werfend. satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs od. ieskrej sievas tē̦vam krūtīs od. saskrejas ar sievas tē̦vu krūtīs, er gerät gerade auf den Schwiegervater. puiši, me̦taties krūtīs! ringet! [vējš pašā krūtī U., der Wind ist gerade entgegen;]

3) genitivische Verbindungen:
krūšu balss,-s, die Bruststimme; krūšu bruņas, Brustharnisch; krūts od. krūšu buomis, der Weberbaum; krūšu duobums, iekaisums, kabata, kauls, plēve, sē̦rga od. slimība, zāles, die Brusthohle, -entzündun,g, -tasche, -knochen, -fell, -krankheit, Brustmittel; krūšu [wohl zu krūts 1] putns, Wasseramsel (cinclus aquaticus) Natur. XXXVII, 100. krūšu vīrs, ein starker Mann Gold. n. Wid.;

4) die Brust, der die Brust bedeckende Teil der Kleidung, das Hälschen, die Brustvorlage:
mazkrievs ar vaļējām kre̦kla krūtīm MWM. VIII, 460. priekšā ir izgrieztas krūtis B. Vēstn.;

5) = krūteža 2: ratiņa kājas ir ieurbtas ratiņa krūtī A. X, 2, 440 Kand., Mat.;

6) die dicke Stelle der Speiche, die auf der Nabe ruht, wärend das angespitzte Ende der Speiche in der Nabe ruht;

[7) cirvim ir krūts, das Beil ist stumpf.
Da krūts 1 und 2 anscheinend zusammengehoren (vgl. Berneker Wrtb. I, 356 und Zubatý Sborn. fil. I, 128) und Kurschat für li. krūtìs nur die Bed, "die weibliche Brust" kennt (die Bed, "Brust" überhaupt dagegen bei Daukša Post. 14, 18), so ist mit Leskien Nom. 547 wohl von einer Grundbedeutung "Erhöhung" auszugehen. In diesem Fall gehort das Wort weiterhin wohl zu le. akme̦nkrûte ² "Steinhaafen", li. kr(i)útis "куча, груда", pakrútė "Uferrand" und (vgl. Leskien Abi. 300, Būga KZ. I.I, 141 und Osthoff NIU. IV, 105) 1e. kraũt. Anders darüber einerseits Persson geitr. 329 und Bugge KZ. XXXII, 46 f. izu ai. krōḍá-ḥ "Brust" u. a.) und andrerseits Zupitza KZ. XXXVI, 242, Wiedemann BB. XXVII, 250 und Pedersen Vgl. kelt. Gr. I, 121 (zu kymr. crwth "Violine" u. a.)].

Avots: ME II, 293

kucis, Demin. auch [kuciņš Pas. I, 210], kučiņš, der Hund: kucis rēja BW. 14355, kaķam ciskas, kučam kauli 2186. tev, puisīti, tāda daba, kā manam kučiņam 12398, 5 var. [aus Alschw.] Vgl. kuce.

Avots: ME II, 298

‡ kultenis,

1) = kul˜tene I 1 Segew.;

2) uolu k., das Rührei:
ce̦pta gaļa ar uolu kulteni Brigadere Dievs, daba, darbs 128

Avots: EH I, 672

I kumele: kumeles Brigadere Dievs, daba, darbs 290. baltās kumeles pa ve̦cainēm zied Linden in Kurl. mē̦mai kumelei ziedi zaļi ebenda. cūku k. Ramkau, matricaria discoidea. suņu k. ebenda, matricaria inodora. kumelīte Oknist, Ramkau, matricaria chamomilla. vāczemes kumelīte Oknist, pyrethrum parthenium.

Avots: EH I, 673

‡ kvelm[j]ains Schwitten, heiss, schwül: uzplūst kvelmaini garda maizes smaka Brigadere Dievs, daba, darbs 177.

Avots: EH I, 689

‡ kvelm[j]ains Schwitten, heiss, schwül: uzplūst kvelmaini garda maizes smaka Brigadere Dievs, daba, darbs 177.

Avots: EH I, 689

kver̂plis (unter kver̂pis): auch Oknist, (von einem kleinen Mädchen) Brigadere Dievs, daba, darbs 68.

Avots: EH I, 690

lãguôt,

1): nevīžuo l., kâ ķipītis jātur KatrE. viņa par bē̦rniem maz lāguoja; ve̦cā māte tuos kuope AP.; ‡

3) "gefallen"
Bauske: Annelei ne˙kā lāga negribējās. Je̦lgavas garša vienmē̦r līdza mutē līzdama nelāguoja A. Brigadere Dievs, daba, darbs 314.

Avots: EH I, 727

‡ laizs "?": man pašam laiza daba Tdz. 36034 (aus Lubn.).

Avots: EH I, 716

lakats: lakatelis auch Brig. Dievs, daba; darbs 170, Grenzh. n. FBR: XII, 16,

1): austais l., ein grosses Umlegetuch
Siuxt. lielais l. Salisb. u. a., ein grosses Tuch, das um die Schultern genommen wird. mutes l. Seyershof, ein Schnupftuch; ‡

2) ein Lappen, Lumpen
(lupata) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Lappen"), BielU., Auleja, Pilskalne, Višķi: pajem lakatu, nuoslauki galdu! Auleja; "trauku lupats" Lesten n. FBR. XV, 31; rīku l. "Küchenlumpen" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Küche"); Plur. lakati, alte, schlechte Kleider Auleja; ‡

3) Demin. lakatiņš, die Windel
AP.: ne tam (= bērniņam) krekliņa, ne lakatiņa BW. 1166; ‡

4) die Wamme (einer Kuh)
Seyershof. S. auch ‡ *lakata 2.

Avots: EH I, 716

lapsaste, ‡

2) lapsastēs dze̦nāties Brigadere Dievs, daba, darbs 164, ein Spiel.

Avots: EH I, 720

‡ lāsmains, schillernd (mit â ² ) Salis; wiederholt schimmernd (mit à ) Ermes, (mit â ² ) AP., Bixten: lāsmaiņi zibeņi A. Brigadere Dievs, daba, darbs 303. mēteli ar tumši lāsmainu ādas apkakli Veselis Dienas krusts 54; lâsmaina ² (= lāsaina I?) guovs Salis, Schwitten.

Avots: EH I, 729

laûzma: hinter "Brig." ME. II, 432 ist "(z. B. Dievs, daba, darbs 303)" hineinzufügen.

Avots: EH I, 724

‡ II Iē̦cājs, = lecējs 2: dabūt lē̦cāju pakrūtā Brigadere Dieva, daba, durbs 28.

Avots: EH I, 735

lē̦gs [?]"?": lē̦gas dabas cilvē̦ks.

Avots: ME II, 456

lḕ̦ns (li. [lė˜nas in Biržai u. a.] od. lė´nas "ruhig, zahm, langsam; blöde", [serb. lì`jen "faul"]),

1) langsam, leise, sanft:
jāja lē̦nas tautas BW. 7432. lē̦na vēsmiņa LP. IV, 20. drebi, drebi, apšu lapa, lē̦na vēja purināma! Ltd. 1095. duomas griezās lē̦nākā gaitā Aps. [esi čakls labas lietas dzirdēt, bet lē̦nais atbildēt Sirach V, 11];

2) faul
U.: viņš ir lē̦ns cilvē̦ks: negrib ne˙maz strādāt Mar. n. RKr. XV, 123;

3) gelassen, gelinde, sanft, milde:
ve̦cais mierīgā, lē̦nā balsī atteica Dīcm. tev, brālīti, lē̦na daba BW. 31508. māmiņai lē̦ns prātiņš 15323. puisis lē̦nā garā apvaicājās LP. VI, 441. Sprw.: lē̦ns kâ aita od. jē̦rs, od. jauns teļš. lē̦na cūka dziļu sakni ruok. [Wohl zu la. lēnis "sanft, mild", und weiterhin wohl auch zu le. lêlis sowie le. lē̦ts, (s. dies) und li. lė˜tas "langsam, träge; blöde" (s. Walde Wrtb. ² 421, Būga РФВ. LXXI, 57, Persson Beitr. 710, Trautmann Wrtb. 157), weshalb die noch von Berneker Wrtb. I, 711 vertretene, phonetisch an und für sich mögliche Annahme, das dies lēn - aus lēdn - (zu gr. ληδεῖν "träg sein" u. a.) entstanden sei, wohl zu entfallen hat.]

Avots: ME II, 460

lẽ̦ts (li. lė˜tas "blöde; schlecht, gering" [Daukša Post. 191, 25]),

1) leicht:
darbs nav grūts, bet lē̦ts (gew. viegls) Edwahlen. lē̦ts mūziņš Ltd. 1917. griķītis lē̦ta labībiņa, der Buchweizen ist ein leicht zu mahlendes Getreide (auch billiges G.) BW. 27999. lē̦ti (uz)augt, leicht Gedächtnis: viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. [tas lẽ̦ti var gadīties U.];

2) leicht, leichtsinnig:
tev, puisīti, lē̦ta daba BW. 10810. māmiņai lē̦ts prātiņš 15323;

3) billig, wohlfeil:
lē̦ta labība, gaļa, maize. le̦tāki ne par kuo nedevis Etn. III, 31. [le̦ti turēt U., geringachten];

4) das Adv. lē̦ti in negierten Sätzen bedeutet - bald:
viņš lē̦ti nebūs, er wird so bald nicht kommen Ermes. [Wohl zur Wurzel von lē̦ns (s. dies) und aksl. lětь jestъ "es steht frei, ist erlaubt", vgl. Zubatý Sborn. fil. I. 144 ^1]

Avots: ME II, 463

‡ lîdumuôt, röden: mežu līdumuošana Zeme, daba, tauta II, 235.

Avots: EH I, 746

lîdums,

1): auch Liepna, .Wölm:, (mit î ² ) Iw. u. a. (unbek. in Bixten);

2): ir jau viņu (scil.: ābuolu) gan, arī te dieva l. (sehr viel)
Brigadere Dievs, daba, darbs 171. Vgl. li. lydìmas "Rodeland".

Avots: EH I, 746

lìekt: mit iẽ auch Perkunen, Rutzau, Schnehpeln, mit iê ² Selg., Stenden, Wandsen;

2): vare̦nuo darba liecēju Ciema spīg. 9; ‡

3) gehend od. fahrend eine Schwenkung machen
(?): Annele ... liec uz sē̦tsvidus pusi Brigadere Dievs, daba, darbs 39. prospektā lieca iekšā (bog ein) gaŗa rinda ratu Brigadere Daugava 1928, S. 824; ‡

4) (Garn zu einer Docke) wickeln
Auleja. Refl. -tiês: mit iẽ Zabeln .n. FBR. IV, 63; ‡

2) "liegties" (mit iẽ ) PlKur.

Avots: EH I, 753

liẽliskums, die Grösse, Pracht, Grossartigkeit, das Grossartige: dabas, izstādes lieliskums A. XI, 591, 627. viņam tuop tâ grūti tādā lieliskumā Vēr. I, 265. katrs cēla savu maziskumu un pēla uotra lieliskumu Seibolt.

Avots: ME II, 498

lìkraģis (unter lìkradzis); Demin. līkraģelis Brigadere Dievs, daba, darbs 244; tie dzina līkraģus un platpierus Dünsb. Od. 152 citām sievām smuki vīri, man tik tāds līkraģītis Tdz. 49130.

Avots: EH I, 749

lìksmîgs [li. linksmìngas ], fröhlich: līksmīga daba. vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu Ar. 31.

Avots: ME II, 486

lùocis,

1): ar luoču līkumiem... izpušķuotu ... burtu Brigadere Dievs, daba, darbs 360. - ", ein Knäuel"
ME. II, 522 zu streichen.

Avots: EH I, 765

ļuôdzîgs: nedruošiem, ļuodzīgiem suolīšiem A. Brigadere Dievs, daba, darbs 227.

Avots: EH I, 775

luokturis,

1): auch (mit uô ² ) Ladenhof, Wainsel; ar ... luoktuŗa kurvi A. Brigadere Dievs, daba, darbs 205.

Avots: EH I, 767

ļuõvenes: auch Behnen n. FBR. XVI, 40; saimniekiem duos ēst pils priekšā, zem ļuovenēm A.Brigadere Dievs, daba, darbs 206. nuolej ļuovenes ar ūdeni. Pas. XI, 344 (aus Siuxt).

Avots: EH I, 775

ļumiķis: tārpi jeb ļumiķi Dünsb. Bībeles dabas stāsti2 4.

Avots: EH I, 774

lùnkans [auch PS., Wohlf., Serbigal, Trik., Drosth., Jürg., Wolm., lun̂kans ² Lautb., Nigr., Dunika, Selg., Gr.-Essern, Līn., Dond., luñkans N.-Peb., Salis, Ruj.], lunkaîns Konv. ² 3932, biegsam, schmiegsam, geschmeidig, gelenkig, behend: [lun̂kana ² rīkste, luñkans cilvē̦ks Alt-Salis; lunkana mēle Lautb., Selg.] bet šis, lunkans kâ zaķis, izskrej pa durvīm LP. IV, 118. lai es augu tik lunkana (Var.: luokana) kâ vītuola pazarīte BW. 1711. meitenes lunkainā daba Pump. tev vare̦n lunkana mēle. ve̦lns tik lunkans un glaims, ka brī-numi LP. III, 91. Vgl. luncinât.

Avots: ME II, 514

‡ lūsene Hasenp., ein Luchsweibchen; īsta lūsenes daba (auf eine weibliche Person bezogen) Janš. Mežv˙· ļ. I, 355.

Avots: EH I, 764

luteklis, f. lutekle, der Liebling, der Gegenstand besonderer Fürsorge, der Zärtling, ein verwöhntes Kind: viņa pate zin, ka viņa ir lutekle JR. II, 5; laimes luteklis, ein Glückskind, -pilz: uzskatīja visas dabas tautas par laimes luteklēm A. XII, 317.

Avots: ME II, 516

mâcîgs,

1) gelehrig:
iedzīvuotāji ir nuo dabas labsirdīgi, bet gausi mācīgi Pet. A.;

[2) = sapratīgs Elger Diction. 14 und 46.]

Avots: ME II, 576

‡ māmucīte A. Brigadere Dievs, daba, darbs, das Mütterchen.

Avots: EH I, 791

mãmuļa, Demin. mãmuļiņa, mãmuliņa, māmuoļiņa Sessw., BW. 3361; 4833, 2; 16965, 7 var.; 23152, 5 var., mãmule BW. 12998, 2, māmelĩte BW. 7731; 13256; 17256, 1 var.; 28086, mãmaļa, Demin. mãmaļiņa, mãmaliņa, māmalĩte BW. 4994,

1) die Mutter, das Mütterchen:
māmuļiņas vaina nav, kad man barga līgaviņa BW. 21738, 1. ej sē̦tā, bāleniņ! tevis gaida māmaļiņa 26324 var. kam nelika māmaļiņa linu kre̦klu pūriņā 7631 var. nāca brāļa līgaviņa, māmaliņas rājējiņa 21775. pielūdz kapa māmulīti 13008. gudrības māmule Aus. I, 20. dabas māmuļa, Mutter Natur;

2) māmulīte, māmuliņa, Mütterchen, freundliche Anrede älterer Frauen
U.;

3) māmuļa (meist ironisch), der Rigasche Lettische Verein
Duomas I, 884 u. a.

Avots: ME II, 582

mãns,

1): auch (mit à ) N.-Peb., Ramkau; ne˙kur neklīšti apkārt kâ m. Anna Dzilna 11;

2): auch (mit ā ) Segew., Pas, IX, 450, (mit ã ) AP.; (mit à ² ) Kaltenbr., Meselau, Oknist, Saikava, Sonnaxt: tie ir lieli meitu māni Tdz. 40808; jem., der sich mit einer nichtigen Arbeit abgibt
AP.; ‡

3) Zauberei
AP.: tā jau vienmē̦r uz mãniem. man ne˙kādu tādu mãnu nazi; ‡

4) "māņi; Unwahres"
Kaltenbr.: kuo tu man mànus ² laid acīs? nenāc man ar māniem! komm du mir nicht mit Gaukelei, Lügen, Ausflüchten! Bauske n. BielU.; ‡

5) "?": miegs mācas virsū kâ m. A. Brigadere Dievs, daba, darbs 241.

Avots: EH I, 792

mazīgsnẽjs,

1) "?": savas dabas mazīgsnējās [kleinlichen?]
īpašības Blaum.;

[2) ziemlich klein (von Wuchs)
Jürg., Nitau, Tirsen, Peb., Fest.; "ganz klein Behnen, Stuhrhof; klein, winzig Sessw., N.-Schwanb., Ramelshof, Sauken].

Avots: ME II, 573

mel˜nêt,

1): auch (mit èi ² ) Auleja (prs. melnēju), Oknist, Warkl.; sniegs melnēja un kusa A. Brigadere Dievs, daba, darbs 329;

2): auch Warkl.; ‡

3) "izbadēties" Lems.: pie tā saimnieka gan dabūja m.: aizdara nedabūja ne acīs redzēt.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nplaûka Latv., gew. Plur. me̦l˜nplaûkas Sassm. n. RKr. XVII, 39, me̦l˜nplaûki, [me̦lnplaukšķi U.], schwarzer Brand, Schmierbrand im Getreide RKr. II, 79: me̦lnplaukas ir divējādas dabas:

1) putekļu m. (ustilago hordei), kas vis+biežāki uzkrīt miežiem un auzām;

2) graudu m. (tilletia tritici), kas bieži uzkrīt kviešiem Konv. ² 2718. miežu sējējam nav jāē̦d nuo katla, tad miežuos aug me̦lnplaukas Etn.

Avots: ME II, 598

me̦sls,

1) der Zoll, Schoss, Tribut, die Steuer:
prasīja nuo viesiem savu me̦slu. me̦slus duot, maksāt, mest, schossen, Tribut zahlen: tie padevās viņām uz me̦slu duošanu I Makk. 1, 4. viņi maksāja krieviem me̦slus. tādi me̦sli jāmaksā dabai par viņas likumu pārkāpšanu Plūd.;

2) der Plur. me̦sli, die Würfel, das Los:
tie me̦sluojās un me̦sli krita uz Matīsa Ap. 1, 26;

3) me̦sls, meslis Bers., ein Mondkalb, Poltergeist, Spukgeist, [Zauberei], Possen, eine verächtliche Sache
Bergm. n. U.: kuo nuo tādiem me̦sliem būs bīties? Hr.;

4) meslis, die Fussbank
L. (vgl. pameslis);

[5) me̦sli "lielas tītavas, kur uztin me̦tus aušanai" Ahswikken, Rutzau, Ober- u. N. - Bartau;

6) der Aufzig (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 393.] Zu mest.

Avots: ME II, 603

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II ² , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II ² , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802

mìesa [apr. mensā, žem. meisa bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 919 und Specht 251],

1) das ungeteilte, lebendige Fleisch des Körpers:
miesu pilns, wohlgennährt U. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. daba piešķīrusi brālim tuoties vairāk miesas, cik jaunākajam bij par maz Niedra. sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā, miesas, kauli vazājās pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694 var.:

[2) = gaļa Manz. Lettus: jem tuo miesas gabalu! 10 gespr.;

3) das Fleisch in biblischem sinne:
[nāce nuo visas miesas pa diviem šķirstā Glück I Mos. 7, 15];

4) gew. der Pl., der Leib, Körper:
Sprw. miesām radi, ne mantām. ar miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. atdzisušās miesas, der Leichnam. mātes miesas, der Mutterleib. miesas kārība, Fleischeslust. [Zu slav. me̦so (serb. mêso), ai. mā,sá-m, got. mimz "Fleisch" balt. mens - kann dissimilatorisch aus mems - entstanden aus * minz; vgl. Walde Wrbt. ² 474, Berneker Wrbt. II, 44, Pedersen Kelt. Gramm. I, 82, Mikkola BB. XXII, 242, Trautmann Wrbt. 178 f.]

Avots: ME II, 654

‡ miju, in der Verbind. m. viju, Adv., abwechselnd (?): (vijuot) auklu nuošķi, uz ķekšiem uztīti, pa ruokām virpinājas un grìezdamies m. v. lē̦kā Brigadere Dievs, daba, darbs 175.

Avots: EH I, 812

mîksts (li. mìnkštas),

1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;

2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;

3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;

4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,

a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;

b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.

Avots: ME II, 643

‡ *miļâtiês "?": miļavās šī Vikteņa skaista vīra dabavus[e]. me̦lu, me̦lu melināts, ar de̦gutu risavāts Tdz. 45562.

Avots: EH I, 815

I miņa: ka uz laiku laikiem Spīduola nav gājusi, ka m. par ... meitu neapklusīs Vindedze 158. Karlīnei lai nav jākaunas! tuo Luze negrib pielaist ne miņā (= auf keinen Fall?) Brigadere Dievs, daba, darbs 135. Trikātā bija viss Druvvalda miņas (= Fürsorge?) savākts un saglabāts Vindedze 174. nuo Jukuma ne ziņas, ne miņas Janš. Līgava II, 308. viņai nav ne ziņas, ne miņas, kâ tuos sauc I, 186.

Avots: EH I, 816

miņ̃ķins,

1): auch FBR. IV, 96 (aus Lems.); der Nerz
Zeme, daba, tauta II, 355; ‡

3) die Katze
(mit iņ̃ ) Lems., Seyershof.

Avots: EH I, 816

I mir̂dzinât,

1): tur raseņa(s) mirdzināja Tdz. 50895;

2): pieci raksti vaiņakā: divi ze̦lta, div[i] sidraba, piektais sauli mirdzināj[a] Tdz. 39081. kādas saulītes gaismu tu mirdzināsi ap sevi Janš. Mežv. ļ. II, 157. abas... sāka... lieluo danci, raibās prievītes un zvīļuotās zīdaines vējā mirdzinādamas: Brigadere Dievs, daba, darbs 163: mirdzinādams ("?") savu ... astīti Janš. Dzimtene V, 423;

3): auch (mit ir̂ ) AP., Fest., Heidenfeld, Saikava, Sonnaxt, (mit ir̂ ² ) Lemb., Schwitten, Siuxt: mirdze̦nāja jauks lietiņš Heidenfeld. līsti, līsti, tu, lietiņi! kuo tik daudz mirdzināj[i]? Tdz. 38138.

Avots: EH I, 816

muõns [Salis], nach U. auch muona, Deputat, Proviant als Lohn: ar vārdu "muons" apzīmē algu dabas ražuojumuos. - Duobeles draudzē kalpi saņe̦m savu algu muonā un bez tam dabū arī zemi Etn. III, 133. bez 25 rubļiem un tā paša magazīnas muona es viņa vairs neturu A. XIV, 1, 297, Seg. [Aus liv. muon resp. estn. mōn dass., s. Thomsen Beröringer 271.]

Avots: ME II, 683

I muncis,

1): bē̦rnu sautēt nuost tik karstā laikā ar vadmalas muncīti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 307; "kamzuolis; vīriešu adīta jaka" (mit un̂ ² ) Grenzhof n. Fil. mat. 63; "bieza pašaustas drēbes (sieviešu) jaka" (mit uñ ² ) Frauenb.; "adīta vai nuo drēbes šūta šaura (sieviešu) jaciņa" (mit uñ ) Siuxt; dabūsi pa muñci (= muguru)! Siuxt.

Avots: EH I, 832

mur̂mulis (li. murmùlis "ein Brummbart"),

1) der Stammler, wer murmelt, stottert, undeutlich spricht, ungewandt in der Rede ist
[Domopol, Serbigal], Selb.;

2) der Tolpatsch, ein unwissender Mensch:
ej tu, murmuli, kuo tu zini?

3) von einem betrunkenen Menschen:
piedzēris kâ murmulis;

4) der Meckerer, Beiname des Bockes:
ai āzīti, murmulīti! BW. 29095. puisīšam tāda daba kâ tiem āžu murmuļiem (Var.: tam āža murmeļam) 12398; auch von der Lerche: cīrulīti, murmulīti! 2611;

5) das Murmeltier
B. Vēstn.;

6) der Pl. mur̂muļi [Kr.], das um einen hineingeworfenen Stein kreisende Wasser; Wasserwirbel
Kokn., Lub.; asins murmuļi, hervorquellendes Blut U.: [tavi asins murmuļi dziedē visas manas sāpes B. W. B.] Singular: nuo ūdens murmulīša BW. 29720, 2.

Avots: ME II, 671

mûžs, lokal mūža BW. 5598,

1) die Lebenszeit, das Leben:
kar, Dēklīte, vieglu mūžu! BW. 1203. ruzu kaudze tam gadam, tē̦va dē̦ls mūžiņam BW. 22912. kâ es mūžu nuodzīvuošu? 25958. viņš tur nuodzīvuoja gaŗu, ilgu, sirmu mūžu. es neraugu mūžu labu (vieglu lē̦tu), kad tik labs mūža draugs. viņš gribēja tiem saldināt sūruo mūzu Pav. pati māte durvis vēra man mūžiņu vaicādama; kuo vaicāji man mūžiņu? vai tu pati ne- zināji, kādas dienas kalpiņam? JK. I, 97. Sprw.: saules mūžu (-a) ne˙viens nedzīvuo. de̦guna galu var redzēt, mūža gala nevar. dzenis ir raibs, cilvē̦ka mūžs vēl raibāks. mūžā jāre̦dz daža diena, gan balta, gan me̦lna. vecītis tādu labu ēdienu un dzērienu vēl dzērienu vēl savā mūžā nebij baudījis Dīcm. kas tuo savu mūžu dzirdējis? wer hat das je gehört? vai gan visu mūžu (so auch: visu cauru mūžu) bez īpašuma jāblandās man še? Aus. lai dievs tev duod cāl,a mūžu un zvirbuļa veselību, scherzhaft bei der Danksagung Etn. II, 14. nezin, kas nav piedzīvuots tai kaķa mūžā, in dem kurzen Leben. kalpiņš mūža (gew. mūžam) neslinkuoja, der Knecht hat nimmer in seinem Leben gefaulenzt BW. 10103. Oft in Verbindung mit diena: mūžu dienu, mūža dienu od. dien, dienu mūžu, immer, in negativen Sätzen - nimmer: es tevi neredzēju mūža dienu Rainis. juo cilvē̦ks un daba mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 461. ķēniņ' gudruo dienu mūžu LP. IV, 111. muļķim dienu mūžu laime;

2) der Vokativ als verwundernder Ausruf: ak mūžs, kas jumtu! Vēr. II, 1457. tu mūžs, cik neredzīgas jau palikušas acis! Aps.;

3) Der Pl. mūži, Zeiten:
mūži nāks un atkal paies MWM. X, 256. princesei uz visiem mužiem būtu jāpaliek stikla kalnā Rainis; uz mūžiem, für immer, so auch uz mūžu, mūžu mūžuos in alle Ewigkeit: tas slēdz savas acis uz mūžiem! Rainis. aizdarīt acis uz mūžu Purap. tumsas valguos mūžu mūžuos viņi smaks Vēr. II, 86;

4) in genitivischen Verbindungen: mūža draugs, der Gatte;
mūža maize, Lebensunterhalt, Brot für das ganze Leben Ltd. 1688; mūža mežs, der Urwald; mūža miegs, der Tod; mūža nams, der Sarg: ej sē̦tā brūvē alu, taisi man mūža namu! BW. 1137. [Demin. dazu - mūžiņš, mūdiņš und mūziņš BW. 9213, 2. Nach Fortunatov BB. XXII, 160 ^1, der zur Bed. li. ámžias Lebensdauer": apr. amsis "Volk" vergleicht, zu slav. mǫžь "Mann"; vgl. zur Bed. auch an ǫld "Zeit(alter), Menschengeschlecht" und ahd. ferah "Leben": firihi "Volk", gen. pl. virho "der Männer, Leute". Wenn Fortunatovs Etymologie richtig ist, war mūziņš die älteste Deminutivform, wofür mūdiņš (vgl. auch mūdīns) etwa nach dem Muster von mežs "Wald": * mediņš. Nicht ganz undenkbar wäre auch ein Zusammenhang mit li. ámžias und apr. amsis, wenn diese dissimilatorisch (vgl. z. B. li. dilal endrė neben nėndrė "Rohr") ein m- verloren haben; zu le. mū- aus * mun- < * mum - vgl. z. B. le. mìesa < * mensā, apr. mensā: got. mimz; zum Ablaut vgl. z. B. li. tamsá le. tùmsa "Finsternis".]

Avots: ME II, 680, 681

naîdîgs: n. (böse) pret dienastniekiem Seyershof. citam tāda naidīga daba AP.

Avots: EH II, 3

neapnicîgs, ‡

2) nicht überdrüssig werdend:
neapnicīgā ruotaļa Brigadere Dievs, daba, darbs 24.

Avots: EH II, 9

neaprùobežuôtĩba ,* die Unbegrenztheit, Unbeschränktheit: dabas neapruobežuotība Vēr. II, 938.

Avots: ME II, 707

ne-izprùotamĩba ,* die Unbegreiflichkeit, Unverständlichkeit: dabas spē̦ku, pasaules neizpuotamība A. XIV, 183.

Avots: ME II, 715

[neķielis (f. -le), jem., mit schlechtem Charakter: paskat! viņa vēl neklausīs! ak tu, neķiele! Jaņš. Dzimtene IV, 334. ak, kāda neķieļa daba! IV, 111. (vīra - tē̦vi) ve̦de̦klas uzskata... par tādām neķielēm un nedārēm, kas pastāvīgi turamas gruožās V, 257.]

Avots: ME II, 719

nenùovīdĩba, die Missgunst: lai me̦tam acis kur me̦zdami, visur re̦dzama dabas māmiņas nenuovīdība LA. vēlākā dzīvē guļ pār visu ģimenes dzīvi nesaticība. nenuovīdība naids Stari II, 621.

Avots: ME II, 725

[nesavàdîgs, unbändig, zügellos: starujās, nesavadīgās dabas... dēļ Janš. Dzimtene ² I, 206.]

Avots: ME II, 731, 732

netìksmîgs,* ‡

2) unlustig, nicht wollend:
paņe̦m darbu netīksmīgiem pirkstiem Brigadere Dievs, daba, darbs 177.

Avots: EH II, 21

ne̦tuore (unter ne̦tuõrs ): die Gewohnheit Frauenb.; ne visiem bē̦rniem viena n. ("daba">daba, raksturs, tikums") Saikava.

Avots: EH II, 21

‡ nevaina, der Gegensatz von vaĩna I 1: vai tas ... ir vaina, vai n. Brigadere Dievs, daba, darbs 28.

Avots: EH II, 22

neviênâds, ungleich, uneben, ungleichmässig: cilvē̦ki nevienādi pēc dabas, pēc gadiem, pēc dzimuma u. t. t. Stari II, 467.

Avots: ME II, 740

‡ nieraîns, mit einem nierenförmigen Muster verschen (?): galvā liela nieraina tiptene Brigadere Dievs, daba, darbs 44.

Avots: EH II, 28

nĩkstĩba ,* die Vergänglichkeit: dzīvas dabas vielas aug, attīstās, pēc tam paduodas nīkstībai Ruota.

Avots: ME II, 747

‡ nùobluoduôtiês "?": kad (sc.: lauva) taisās cilvē̦kam uzkrist, bet šis tik daudz var saturēties, ka paliek druoši uz vietas stāvuot, tad viņš asti nuolaidis un nuobluoduojies iet pruojām Dünsb. Bībeles dabas stāsti 2. dr. 16.

Avots: EH II, 33

nùograñtêt: nuograntē tās (scil.: celītes) dze̦lte̦nu granti Brigadere Dievs, daba, darbs 129.

Avots: EH II, 46

‡ *nuogulsnis (oder *nuogulsne?), = nuoguls: šķidruma, kas bij nuostājies pār biezu sakņu un pumpuru nuogulsni pudeles dibe̦nā Brigadere Dievs, daba, darbs 117.

Avots: EH II, 48

‡ nùogurdêt, = nùogurdinât: dabas dažàdumi tuo nenuogurdēja Pēt. Av. III, 278.

Avots: EH II, 48

‡ nùoklakstêt, (einmal) klatschen (?): klaks, klaks! nuoklakst biezuoknī A. Brigadere Dievs, daba, darbs 19.

Avots: EH II, 53

‡ nùoklikstêt "?": Annelei nuoklikst ceļi A. Brigadere Dievs, daba, darbs 178.

Avots: EH II, 54

‡ nùoklinkstêt, = nùoklinkšêt, nùoklikšķêt (?): durvju bulta nuoklinkstēja kâ nāves îzkapts spalgi Daugava 1934, S. 592. durvis asi nuoklinkst A. Brigadere Dievs, daba, darbs 286.

Avots: EH II, 54

nùokuôst,

2): vilks nuokuodis zirgu Mahlup; ‡

3) beizend od. ätzend in einen gewissen Zustand bringen
Orellen: ziepes mazgājuot nuokuož bē̦rnam acîs sarkanas. Refl. -tiês,

1): nuo kuņķa nuokuodās FBR. IX, 116;

2): auch AP., Auleja, Frauenb., Mahlup; lai ziedu krāsas nuokuožas spilgtākas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 99; ‡

3) unabsichtlich abgebissen werden:
man nuokuodās tikai mazs gabaliņš.

Avots: EH II, 58

‡ nuokukstêt, einen gewissen Laut von sich geben: viņa tâ savādi zem apse̦gas nuokukst, tâ, it kâ nuorītu mazu smiekliņu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 276.

Avots: EH II, 57

nùoliêgt, tr.,

1) ableugnen, in Abrede stellen, negieren:
dabas pētnieki tuo nuoliedz Latv.;

2) verbieten:
skuoluotājs stingri nuoliedza runča palmu Aps. Reefl. - tiês,

1) in Abrede stellen:
viņš tik svē̦ti nuoliedzies un nuozvērējies A. XXI, 66. nuoliedzies, pie krūtīm sizdams, ka it ne˙kā nezinuot Upīte Medn. laiki

[2) sich weigern
U.] Subst. nùoliêdzẽjs, wer in Abrede stellt, ablaugnet, negiert; nùoliêgšana, das Ablaugnen, Negieren; nùoliêgums, die Ableugnung, die Negation: "ne" it nuolieguma vārdiņš.

Avots: ME II, 812

nùolìekt [li. nuleñkti], tr.,

1) ab -, niederbiegen, niederbeugen:
zarus, galvu;

2) aufessen, leeren:
vai tu visu tuo maizes riku nuolieci! Etn. II, 188. sūti visu mucu! gan mēs nuolieksim Zeib. Refl. - tiês,

1) sich niederbeugen, sich niederbücken:
rudziem vārpas nuoliecās BW. 32542, 5;

2) [sich zu etwas bewegen lassen, nachgeben
U.]; sich neigen, sich hingezogen fühlen: viņa daba nuoliecas uz nuoziedzībām B. Vēstn.;

[3) = nùolèkties 2: tas bē̦rns nuoliecies tē̦vā Salisb.];

4) gönnen; gew. negiert
- nenuoliekties, nicht gönnen: burvji bijuši skaudīgi saimnieki, kas citiem nenuoliekušies ne˙kāda labuma Etn. III, 141. nenuoliecās guodīgi atvadīties A. XIII, 804. negribēja viņam šuo nevainīguo prieku nuoliekties A. XX, 939.

Avots: ME II, 812

nùolũkât, nùolũkôt, tr.,

1) sich umschauen, beobachten:
ganīdama nuolūkuoju, kur,š puisīts zirgu kūla BW. 9785. lai es varu nuolūkāt, kuo tās meitas labu dara BW. 13250, 43;

2) sich ausersehen, sich aussuchen (eine Braut):
mana paša nuolūkāta attecēja vārtu vērt BW. 14478, 1;

[3) versuchen, abschmecken:...
pāri par 15 traukiem. lai nuo visiem tiem nuolūkuotu, vajadzēja daudz laika Leijerk. I, 36. mēs... nuolūkuojām arī pienu, bet nuo vīna... atturējāmies II, 193.] Refl. - tiês,

1) hinschauen:
viņš nuolūkuojās dabas jaukumā. lai varē̦tu pamieluot, uz mirušuo skaistuli nuolūkuodamies LP. VII, 198;

2) auf Freiersfüssen, auf die Suche, auf Brautschau gehen.
arī pienu, bet nuo vīna ... atturējāmies II, 193.] Refl. -tiês,

1) hinschauen:
viņš nuolūkuojās dabas jaukumā. lai varē̦tu pamieluot, uz mirušuo skaistuli nuolūkuodamies LP. VII, 198;

2) auf Freiersfüssen, auf die Suche, auf Brautschau gehen.

Avots: ME II, 814

‡ nùoļukšât "?": nuoļukšava (ve̦cais tē̦vs uz sileņu), atļukšava, ni˙kā laba nedabava Tdz. 52007.

Avots: EH II, 65

nuôlun̂cinâtiês ² , ‡

3) eine Zeitlang den Schwanz wedeln:
(suns) pauošņā pē̦das, nuošņaukā tik nuoluncinās kâ pats gudrības prasīdams Brigadere Dievs, daba, darbs 242.

Avots: EH II, 64

nuomaņa Spr., das Bewusstsein, die Wahrnehmung: viešas nuomaņā dabas sakara raksturs Pūrs III, 92. [esiet nuomaņan in nuomuodan, seid nüchtern und wachet! Für. I, unter gadīgs.]

Avots: ME II, 816

nùopê̦duôt (unter nùopê̦dât): luopi nuopē̦duojuši pļavu Seyershof. zaķu nuopē̦duots sniega lauks Brigadere Dievs, daba, darbs 177.

Avots: EH II, 74

nùoritinât, tr., ab-, hinab-, herab-, wegrollen, abschlagen: mucu nuo kalna. ar cirvi visas galvas nuoritinādams LP. VI, 1024. Refl. -tiês, sich abrollen, sich abspielen, vor sich gehen: dabas pārgruozījumi nuoritinās pamaziņām Pūrs III, 76. izstāstāt visu, kas mūsu starpā nuoritinājies! Lapsk.

Avots: ME II, 839

nùorunât,

2): kruodzeniece nuorunāja kungu, lai nebraucuot Pas. IV, 125;

3): Līzīte viņu nuorunā ar˙vien, lai ... kâ tas pruot mēļuot Brigadere Dievs, daba, darbs 266;

4): kad nenuorunā tevi ... par le̦pnu Apsk. 1903, S. 165; ‡

6) = pìerunât 3: n. Agni, lai tā paliktu pārnakšņuot Vindedze 120; ‡

7) mit Zauberworten besprechend beseitigen
Nautrēni: n. milsumu. ‡ Refl. -tiês, = nùorunât 1: jie nuozarunā bēgt Pas. V, 307 (ähnlich IV, 536).

Avots: EH II, 82

nùošļaukt,

2): n. (zuspitzen)
mietam vai kaudzei galu Selg.; ‡

3) "?": viss [siena] pants bij nuošļaukts kâ zâle pēc krusas negaisa Brigadere Dievs, daba, darbs 344; ‡

4) "apvazāt" Dunika: n. drānas; ‡

5) (etwas Flüssiges) abwischen:
slapjumu nuošļauca ar cimdiem Kaudz. Izjurieši 94; ‡

6) abspülen
Wessen: šaltēm ūdeni lejuot n. galdu.

Avots: EH II, 96

‡ nùošņaũkât, eine Zeitlang schnauben (?): (suns) pauošņā pē̦das, nuošņaukā tik Brigadere Dievs, daba, darbs 242. (suns) pateicīgi nuošņaukā 50. Refl. -tiês (s. ME. II, 870), ‡

2) niedergeschlagen (betrübt) werden:
vai tāpēc tāds nuošņaukājies esi? Vanagu ligzda 12.

Avots: EH II, 97

nùotàisît,

1): n. kādam priekšme̦tam slīpu galu Druw.;

2): aprunās ... nuotaisīs mūs abas par diezin kādām Janš. Apsk. 1903, S. 113;

4): auch Frauenb.; tik nikns buršanā, ka ... viņa nuotaisītus cilvē̦kus jeb luopus ... vis˙gudrākie nevarējuši glābt Pumpurs Raksti II, 163; ‡

5) = sarìkuôt: jie nuotaisa kāzas Pas. V, 295 (aus Welonen); ‡

6) "taisuot sabuojāt" Lixna. Refl. -tiês,

1): laiks nuotaisījies uz ilgāku salu Brigadere Dievs, daba, darbs 229;

3): saņe̦mdams ruokas dūrēs un nuotaisīdamies kauslim pretim Saul. Burtnieks 1936, S. 91.

Avots: EH II, 99

nùovâkuôt,

1): mit einem Deckel bedecken:
krūza bij nuovākuota Brigadere Dievs, daba, darbs 249. ‡ Refl. -tiês, sich von der Bedeckung befreien: krievu mācītājs lika visiem n. (die Kopfbedeckung abnehmen). uz ielas Frauenb.

Avots: EH II, 105

nùovañgalêt: baltu, mīksti nuovangalē̦tu kre̦klu Brigadere Dievs; daba, darbs 136.

Avots: EH II, 105

nùovḕrsîgs, abwendig, abspenstig: dabas zinātne ne˙būt nepadara nuo dieva nuovērsīgus Dr.

Avots: ME II, 885

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3