Paplašinātā meklēšana

ķem̃pele, ein Klotz auf dem Lubbendache Dond., [Wandsen]: kad pirmā, apakšējā lubu aila bija nuoklāta, tai uzlika pār vidu kārti un tad ķempeli (sluogu), lai vējš nevarē̦tu lubas atcelt Konv. ¹ 763.

Avots: ME II, 364

ķim̃pele [Ruj.], U., Lub., = ķibele. [Zu ķim̃pa.]

Avots: ME II, 381

‡ knipele Adiamünde, Selg., Zögenhof, ein Knüppel (hieraus entlehnt): knipele, kauliņi tiltiņu taisa BW. 2153.

Avots: EH I, 630

knĩpele Alt - Bergfried, = knīpa: tā bija vēl tāda maza knīpele MWM. v. J. 1896, S. 363.

Avots: ME II, 248

‡ knipeles, eine Art Spitzen (?); "nuokars, ruotājums" Wessen: blūze ... aplikta jaunām knipelēm Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 82. micīti sudrabiņa knipelēm BW. 24463, 1. tu, meitiņa, pasmējies zem baltām knipelēm; dažu dienu nuoraudāsi knipelītes valkājuot 24812. Aus balt.- d. Knüppel, s. Schwers. Unters. 54 f.

Avots: EH I, 631

knopele, ein kleiner, unentwickelter Knabe: tagad mums tāds mazs knopele par cūkgani Dond., [Wandsen].

Avots: ME II, 249

‡ kopele,

1) eine Holzpantoffel, deren Sohle mit Leder beschlagen ist;

2) in der Verbind. kopeles atmest Dond.,

a) die Füsse auschrecken:
puišelis gul gultā, kopeles atmetis;

b) krepieren:
vē̦cais zirgs kopeles atmetis.

Avots: EH I, 639

kraũpele, eine Mistgrube Salisb. [Zu li. kraupýti "копить".]

Avots: ME II, 264

‡ krem̂peles ² Seyershof, Kram, alte Sachen. Aus d. Krempel.

Avots: EH I, 648

‡ I krepele "biezs, sakaltis netīrums" Seyershof: ābuoli saplaisājuši un me̦lnas krepeles ap plīsumiem. Vgl. krepeles.

Avots: EH I, 649

‡ II krepele, ein krüppeliger Baum ("caurumains, līks un greizs kuoks") Seyershof: tas nav nekāds kuoks, - tas tāds (sic!) k. ir.

Avots: EH I, 649

krepeles, etwas Schmutziges: viņam ruokas kâ krepeles Allend.

Avots: ME II, 274

ķur̂pele Mar. n. RKr. XV, 122, = ķervele.

Avots: ME II, 392

‡ kvêpele ² Seyershof, comm., "kas (wer oder was) ir nuokvēpējis".

Avots: EH I, 690

pakâpele: die Stufe (einer Leiter, Treppe) Seyershof (mit â ² ).

Avots: EH II, 142

pakâpele, eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter, Treppe Karst.: augstas dzirnas, augsta abra, pakāpeles vien vajaga BW. 21440; LP. VI, 574.

Avots: ME III, 43

pele (li. pelė˜),

1) Demin. peliņš BW. 2077, 7, verächtl. pe̦lē̦ns, die Maus:
Sprw. pieē̦dušai pelei milti rūgti. ne katrureiz kaķam peles medīt: citureiz ir pele pati piete̦k klāt. mazai pelītei arī ausis. pele pīkst, spiedz Etn. II, 51. visi palika klusi kâ pelītes Kav. rītā pilns zābaks ar pe̦lē̦niem LP. VII, 674. peļu tiesa, der Mäuseanteil, was über das gestrichene Mass an Korn im Lofe, Scheffel sich befindet (scherzhafter Ausdruck) U.;

2) peles (li. pẽlės), Fiebelkrankheit bei Pferden
U.; eine Viehkrankheit St.;

3) peles, fleischige graue Klumpen im Fette des Viehs
Erlaa, Lems. n. U., PS.;

4) peles od. peļu zirnis, vicia cracca Mag. IV, 2, 59; peļu zâle, Gurkenkraut (borago officinalis L.)
Peņg.;

5) peļu dīrâtājs, ein Schimpfwort
Infl. n. U. Als "die Graue" nebst pe̦lê̦ks, pelêt, palss zu li. pìlkas "grau", apr. pele "Weihe" peles (Plur.) "Armmuskel", pelemaygis "Rötelweihe", aksl. peless, gr. πολιός od. πελιτνός "grau", πέλεια "wilde Taube", ai. palitá-ḥ "altersgrau", av. paouruša- "grau", arm. alik "welsser Bart", la. palumbēs "Holztaube" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I1, 53 f., Boisacq Dict. 762, Lidén Stud. 90, Trautmann Wrtb. 212.

Avots: ME III, 195, 196

I pele: Demin. pe̦lē̦ns - auch AP., Sonnaxt, Wolm., Daugava 1936, S. 144,

1): peles naudu izvilkušas BW. 1783; 2): Demin. pelītes, eine Pferde- und Viehkrankheit
Oknist: teļi savaid ar pelītēm (= vīvelēm) Auleja;

3): apzarnī ir peles. tās ir tāda gaļa taukuos; kad kausē, tad paliek ķimslas Frauenb.; pele - liesumam līdzīgs apaļš klucītis zarnu taukuos Seyershof; cūku, aitu un vāju guovju taukuos ir tâ kâ trumiņi iekšā; tās ir miega peles Siuxt; "auch eine Maus in der Hand od. im Fleisch"
Lng.; Demin. pelīte "die Niere" (in einem handschriftl. Vokabular);

4): "borago" ME. III, 196 zu verbessern in "borrago"; ‡

6) miega p., verächtliche Bezeichnung für eine schläfrige Person:
līgaviņa, m. p. (Var.: miega cūka, miegulīte) BW. piel.2 26882, 2.

Avots: EH XIII, 220

‡ II pele, = pali, die Überschwemmung im Frühjahr: liela ūdens p. Kalz. n. BielU.

Avots: EH XIII, 220

peleda "kur liek luopu ē̦damuo". Wohl entlehnt aus r. пеледа "стрѣха, навѣсъ гумна, крыша овина, покрышка на скирдахъ."

Avots: ME III, 196

peleģde, ein Spreu-, Kattboden U. Jedenfalls fehlerhaft; für *pelēde (vgl. peleda)? *peleksnĩte od. *peleksnītis "?": peleksnīšu ce̦purīte BW. 29229, 3.

Avots: ME III, 196

‡ pelekšņi Druw., Lindenbast; "it kâ vilna, kas ruodas nuoluobītam kuokam vasaras saulē un lietū nuo gre̦bzdiem": kriju bikses, lūku svārki, peleksnīšu ce̦purīte BW. 29229, 3. Vgl. ‡ *pelēksnis.

Avots: EH XIII, 220

*peleksnĩte: der ganze Artikel ME. III, 196 ist zu streichen.

Avots: EH XIII, 220

pelenes: auch Oknist, Sonnaxt: zināšu, kâ tavam saldumam piejaukt pelenes Jauns. J. un v. 270.

Avots: EH XIII, 221

pelenes, Wermut (artemisia) Mag. IV, 2, 89, RKr. II, 67; vgl. pelane.

Avots: ME III, 196

pelešķi: auch Orellen (hier auch ein Sing. pelešķis).

Avots: EH XIII, 221

pelešķi Etn. IV, 22, peleška Balt. V. 1901, 13, = pelašķi.

Avots: ME III, 196

pempele: ein kleines, dickes Mädchen PV., "maza, neveikla sieviete" Prl.; comm., ein Mensch von untersetztem Körperbau Etn. IV, 164.

Avots: EH XIII, 222

pempele "?": velcies, pempele (Var.: pesele), pār nama slieksni! BW. 18831 var. es būt[u] tādu pempelīti (Var.: vēdzelīti, neveiklīti, svilpastīti, snaudulīti u. a.) uz krijiņa atvilkusi BW. 21225, 8 var. Wohl das Femininum zu pempelis, vgl. auch pempis.

Avots: ME III, 199

pepele L., die Pappel A.-Schwanb. pepis,

1) der Strahl im Hufe
Ar.;

2) ein abgeschälter Krebsschwanz
Lis.

Avots: ME III, 201

I pēpele "ein Schimpfname für lügnerische Weiber ohne Anstand" (?) Erlaa.

Avots: ME III, 208

II pêpele: miežu pēpeles "Eibischkraut" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 228

II pêpele Kr., die Pappel L., St., Mag. IV, 2, 43; mežu pēpele, malva silvestris Mag. IV, 2, 57; vgl. li. pė˜plė "Pappel".

Avots: ME III, 208

‡ per̂pele ² ,

1) "ein Fetzen an einem alten Kleidungsstück"
Seyershof;

2) "sapuvis kuoks" Seyershof: man vai[r] nav lāgas malka kuo dedzināt, - tāda p. vēl ir palikuse. ce̦lmi kâ perpeles - ne˙kur nede̦r.

Avots: EH XIII, 224

pērpele, eine Strömlingsart U. Wohl zu li. perplė "eine Art weisser Hafffische". pẽrpetes Rutzau, ein rotes Hemdmuster RKr. XVI, 162; vgl. perpetes.

Avots: ME III, 210

‡ pimpele Diet., das männliche Glied.

Avots: EH XIII, 233

pipele, das männliche Glied. Der Pl. pipeles "Fiesel" L., "Fieselkraut; wohl phallus impudicus" Mag. IV, 2, 70. Nebst li. pìpelis "pēnis" (bei Būga Aist. Stud. 156) zu *peipulīte.

Avots: ME III, 221

‡ putpele Kurmin 169 I, Krāslava, = putpe̦lava; s. auch FBR. X, 236.

Avots: EH II, 339

ripele: auch Bērzgale, Dricēni, Kārsava, Warkl., Welonen; tiek sviesta masīva kuoka ripa (ripele), kas atzāģē̦ta nuo uoša ... bluķa Ceļi VIII, 287 (aus Warkl.). taukus lej ripelēs Pas. X, 353 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 373

ripele Karls., eine kleine, runde Holzscheibe Mar. n. RKr. XV, 133, Domopol.

Avots: ME III, 530

rĩpele Karls.,

1) rĩpele C., ein gezogenes Gewehr, eine Flinte mit gezogenem (geriefeltem) Lauf
U. (auch rīpeļu bise), Dr., Drosth., Karls.;

2) eine Schnarre
Karls.;

3) ein Schimpwort
Karls.;

4) rĩpeles vilkt, schrammen, ritzen
Amboten: (vedēju meitas) pirtī uz lāvas rīpeles vilka BW. 20896, 1, ähnlich 34917;

5) "ein altmodisches, scheibenförmiges Gefäss"
(mit i ?) Nötk. In der Bed. 1 aus dem Germ. (vgl. dän. rifle und riffelbösse "gezogene Büchse"); in der Bed. 3 wohl aus d. Rapel; in der Bed. 4 zu rīpelêt 1.

Avots: ME III, 539

‡ ritpele Seyershof, der Rippespeer.

Avots: EH II, 374

šķèmpele ² Saikava, = šķembele, ein Splitter Druw., Golg., Lis.: plānu akmeņa šķempeli ar asām škautnēm Plūd. LR. III, 60. Aus šķembele . šķēpele?

Avots: ME IV, 27

škẽpele: auch Frauenb., Salis; (galdu) sasitu šķēpelēs BW, 26292 var.

Avots: EH II, 633

šķẽpele Arrasch, Bauske, C., Dunika, lw., Jürg., Lin., Neuermühlen, Sessau, Siuxt, ein abgesplittertes od. abgespaltenes Stück (mit è ² ) Bers., Kalz., Kr., ein kleines Stück Holz U., eine Scherbe Dr.; das breite Ende am Ruder L.: tikām situ tautu galdu, līdz atlēca šķēpelīte (Var.: skabardziņas) BW, 26292. es nelē̦ktu puišu dēļ ne pār skalu šķēpelīti (Var.: druoztaliņu) 10557, 4. liela šķēpele atplīsa kuokam Jürg. u. a. pē̦rkuons saspēris kuoku vienās šķēpelēs Stenden. luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas tikai dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. nagu šķēpeles Duomas I, 122. stikla šķēpele Dr. Anscheinend zur Wurzel von šķè̦ps (s. dies).

Avots: ME IV, 32, 33

šķẽrpele: auch Allendorf, Kand., Puhren.

Avots: EH II, 634

šķẽrpele Bauske, šķẽrpele ² Dond., ^šķērpele W. - Livl. n. U., škẽrpelis Salis, = šķēpele: kur malku skalda, tur atle̦c šķērpeles Dond. n. RKr. XVII, 55. šķelt šķērpelēs Celm. kausa šķērpele LP. VII, 85. lai uzmeklējuot nuo krusta tādu šķērpeli 54. situ tautu galdu, līdz atlēca šķērpelīte BW. 26294 var. Nebst šķērpis, škērpēt, skārpīt und (wenn mit ide. p) šķirpta zu gr. σχορπίος "Skorpion", ahd. (wenn mit b aus ide. p) scirbi "Scherbe", scarbön "zerschneiden", ae. (wenn mit f aus ide. p) sceorfan "schürfen", scyrft "das Schneiden" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 456 f., Zupitza Germ. Gutt. 155, Reichelt KZ. XLVI, 337, Persson Beitr. 861, Walde Vrgl. Wttb. II, 581 f., Būga KSn. I, 290.

Avots: ME IV, 35

šķipele: auch Frauenb., Orellen, Selg., Sonnaxt, Stenden (unbek. in Alswig, Heidenfeld, Linden in Livl., Lubn., Mahlup, Serben); ē̦dam lielām šķipelēm, bet ruokam tikai ar lāpstu Meselau. meitieši ēda ar kuoka škipelītēm; tikai puisiešiem bij naži Ramkau. racīs mani ... sidrabiņa šķipelēm (Var.: ar sudraba šķipelīti) BW. 27416. jumiķa š. Siuxt, ein Brettchen, das beim Herstellen von Strohdächern gebraucht wird.

Avots: EH II, 636

šķipele Bers., Kalz., Stelpenhof, Walk, Wolm., auch šķipelis U., = lāpsta, die Schaufel: lai šķipelis maksā L., lass es der Totengräber bezahlen! "liekšķerīte" Zaļmuiža n. Latv. Saule S. 168. Nebst estn. kühwel aus mnd. schuffel.

Avots: ME IV, 42

skupele, die Flachsknocke: sapin linus skupelē! Mar. n. RKr. XV, 135. Wohl zu skupsna.

Avots: ME III, 905

šķupele: auch Grob., Kal., Rutzau; pajēmis nuo ķēniņa šķupeli (laivas smeļamuo kausu) Pas. X, 79 (aus NB.).

Avots: EH II, 641

šķupele, = šķipele, die Schaufel Wid., Dunika, Gold., Gramsden, Illien, Lasd., N. - Bartau, Sackenhof; das hölzerne Schöpfgefäss, womit man Wasser aus dem Boot schöpft N. - Bartau: trīs šķupeles ze̦lta naudas Pas. II, 178 (aus Oh. - Bartau). Aus mnd. schuffel, woher auch estn. kühwel.

Avots: ME IV, 54, 55

stāpele,

1) Stapel
(hieraus entlehnt); kuoku stāpeles Seifert Chrest. II, 2, 259;

2) "?": bikses kâ stãpeles, enge Hosen
Lubn.;

3) = tãpele, Tafel (mit ã ) N. - Wohlfahrt.

Avots: ME III, 1051

stempele: "zum Vorigen" ME. III, 1061 zu ersetzen durch "wohl mit prothetischem s- zu tempelis I 1".

Avots: EH II, 576

stempele Katzd., = ķempelis; zum Vorigen.

Avots: ME IV, 1061

‡ ster̂pele ² Seyershof, ein jähzorniges Lebewesen.

Avots: EH II, 577

stupele,

1): auch Daudsewas, Heidenfeld, Kaltenbr., Nerft, N.-Peb., Oknist, Seyershof, Selb., Tdz. 50321 (aus Naukschen); ‡

3) der Schaft eines Strumpfes, dem der untere Teil fehlt
AP., N.-Peb.

Avots: EH II, 596

stupele,

1) = tupele, die Pantoffel U., Assern, Slate n. FBR. VII, 139, Gr. - Buschh., Wessen, Saikava, BW. 7273, 2 var.: tā vilka stupeles uz savām kājām Glück Judith 10, 4. nesatvēris... kāju, bet kuoka stupeli vien LP. VII, 1037;

2) Schimpfwort Kurs.

Avots: ME III, 1107, 1108

šūpeles (so, mit ū, zu lesen): augstas kāra šūpelītes Tdz. 53139.

Avots: EH II, 659

šũpeles, s. šūpalas.

Avots: ME IV, 110

svempele (unter svempelis),

3): ein unartiges Mädchen
(mit èm ² ) Lubn., N.-Schwanb.; eine untersetzte, dicke und dabei bösartige weibliche Person (mit em̂ ² ) OB.

Avots: EH II, 614

I švem̃pele Sassm. n. RKr. XVII, 57, Katzd., = vērpele; ein Tönnchen bis 30 Stof : izdzēra švempeli alus.

Avots: ME IV, 115

II švempele, = svempele 1: šādas, tādas švempelītes (Var.: vērpelītes) BW. 10608, 1 var. Urspr. wohl identisch mit švempele I.

Avots: ME IV, 115

tãpele, ‡

2) = grē̦da (mit à ² ) Sonnaxt: šķendeļu t. Vgl. tãpelêt.

Avots: EH II, 671

tãpele, die Tafel : sāls tāpeles Antrop. II, 98.

Avots: ME IV, 148

topele Dond., = tupele, die Pantoffel. topelêt,

Avots: ME IV, 216

tupele,

1): auch BW. 31875; ar maģu tupelīti 12825 var.;

2): jumtu čukuri nuostiprināti tādām kâ lielām pagalēm, kuo ... sauc par tupelēm Veldre Dzīve pie jūras 12.

Avots: EH II, 703

tupele,

1) der Pantoffel; ein abgetragener Schuh
U.;

2) Plur. tupeles "jumta klambaŗi" Rutzau n. Etn. I, 153, N.-Bartau. Wenigstens in der Bed. 1 aus mnd. tuffel, wozu Vasmer RSI. III, 255.

Avots: ME IV, 266

tũpele: auch Tdz. 47574.

Avots: EH II, 708

tũpele N.-Bartau n. RKT. XVI, 1871, eine, die bei der Arbeit langsam ist: tūpele, tūpele tā dē̦la māte: trīs dienas tūpelēja gar vienu bizi RKr. XVI, 187. Vielleicht zu tupêt; vgl. tūpļâtiês.

Avots: ME IV, 282

ûdiņpele ² Dunika "urvilka".

Avots: ME IV, 406

vempele,

1) der Wimpel
L., U. ("scheint in Livl. nicht bekannt");

2) (oder *vempelis ?) das männliche Glied
Anekd. IV, 255.

Avots: ME IV, 536

verpele: mit derselben Bed. wie in Wessen und Lubn. auch (mit er̂) Kaltenbr., Nautrēni.

Avots: EH II, 772

verpele, eine Locke, Flocke (die sich zusammengerollt hat) Wessen (mit er̂ ); ein Röllchen (Streifen) gekämmter Wolle (mit er̂ ) Lubn., (mit er̂ ² ) Ruj.; ein Wirwarr, Durcheinander; "grīzte" Memelshof, (mit er̂ ) Meiran, Oknist, Sonnaxt, Wolmarshof: zirgs sabraukts verpelēs (das Haar lockt sich vor Nässe) Lubn. kuodeļas gals sagriežas nejaukā verpelē Jauns. luoceklīši . . . izšāvās nuo cisām un nuo lupatu verpelēm Jauns. III, 276. Zur Wurzel von vḕrpt.

Avots: ME IV, 541

I vẽrpele,

1): putras v. Iw.; ein unten breiteres Holzgefäss
PV.; elefants ... ar vērpeļu kājām Dünsb. Rīmes, 2. grām. I, 28.

Avots: EH II, 777

I vẽrpele Līn.,

1) vẽrpele Bl., C., auch vērpelis, Demin. vērpeliņa, eine Vierteltonne
L., U.; eine 25 Liter fassende Tonne (mit ẽr ) Dunika; eine Tonne von geringer Grösse Bielenstein Holzb. 328, Lasd., Rutzau, (mit ẽr ) Dond., Līn., Nigr., Stenden, (mit ḕr ² ) Kalnemois, Lis., Stomersee, Sessw., (vẽrpelis) Bixten, (ver̃pele) MSil.; ein Fass (mit ẽr ) Frauenb.; ein tonnenähnliches hölzernes Gefäss, darin man Grütze aufs Feld mitnimmt (mit ẽr ) Iw.; ein hölzernes Geschirr (namentl. für Butter), das ein Viertel genannt wird U.; ein Butterspann Bielenstein Holzb. 328; "kubuliņš" (mit ḕr ² ) Saikava; ein nicht grosser, länglicher Zuber (vērpels) Spr.; ein rundes Holzgefäss (mit ẽr ) Wolmarshof, Jürg. (grösser als ein Eimer), (auch vērpelis) Vīt. (grösser als ein staņģis, kleiner als ein tuoveris, ohne Deckel), (vẽrpele) ein aus einem Baumklotz ausgehöhltes Gefäss mit eingefügtem Boden: es ielaistu saldu alu vienu mazu vērpelīti. VL. aus Rönnen Latv. Saule 1927, S. 621. brūvē ... alu divas mazas vērpeliņas BW. 9423, 1. vērpelei (Var.: vērpelim, mucai) spundu spert 19527. putriņas vērpelīte 2167. verpelī palicis maz ūdens Saikava. pušpūra prievitu, vērpele gradze̦nu BW. 3000. dziesmu vērpelīte 916, 1;

2) ein Bündel, das man auf der Schulter trägt Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617;

3) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
visas ciemu vērpelītes aiziet . . . tautiņās BW. 18277. nesauc meitu vērpelīti! 10568; ein 3-6 Jahre altes, ziemlich dickes Mädchen Nigr. (mit ẽr); (puņķu Stenden, U.) vērpele, der Rotzlöffel, die Rotznase V.; salašņu vērpele Sessw., eine Klatschbase. Nebst li. vérpelė (bei Būga KSn. I, 10, Lit. Mitt. II, 243 und III, 112, Jušk. 656 unter iš-ũžti, Jušk. SvR. 74 u. a.) wenigstens in den Bedd. 1 und 3 aus dem Germanischen (vgl. schwed. värpill "kleines Tönnchen").

Avots: ME IV, 563, 564

II vḕrpele ² , ‡

5) = vẽrpete 2: lai aug mūsu rudzu lauki vērpelēs griezdamies Tdz. 53480.

Avots: EH II, 777

II vḕrpele ² Lubn.,

1) getockte Wolle
(auch in Wessen);

2) zusammenge drehtes, abgegangenes Tierhaar;

3) eine kleine, länglich runde Heuwulst, die sich beim Anführen einer
guba unter den lapas 3 zusammendreht;

4) zirgs sabraukts vērpelēs (= putas). Zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 564

virpeles,

1) vir̃peles Sehmen, virpeles ² Sessw., das Herumdrehen eines Schlittens auf dem Eise mit Hilfe eine an einen Stock in der Mitte befestigten Rades Spiess n. U. (Abbild. s. bei Bielenstein Holzb. 560);

2) "?": kad zirgs stipri sabraukts, saka - zirgs sabraukts virpelēs Jürg. (mit ir̃), Aiviekste. Wenigstens in der Bed. 1 zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 608, 609

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

‡ àizčīpstêtiês, aufpiepen: tur laikam pele aizčīpstējās Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 16

‡ àizgrabinât,

1) mit Geknarr, Gerassel sich entfernen:
aizgrabināja ar tiem mē̦slu ratiņiem Bauske;

2) raschelnd, rasseln machend fortschaffen, hinter etwas schaffen
(perfektiv) : a. (forttreiben) peles. peles aizgrabina maizi aiz skapja. Refl. -tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rascheln, zu rasseln, zu klappern:
pele skapī aizgrabinājās;

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabinājās.

Avots: EH I, 24

‡ àizskrabinâtiês. nagend für eine kurze Zeit zu rasseln anfangen Bauske u. a.: aiz skapja aizskrabinājās peles.

Avots: EH I, 48

‡ àizspīkstêtiês, einen pfeifenden Laut von sich geben Golg.: pele aizspīkstējās.

Avots: EH I, 50

ala,

1) die Höhle:
āpšu ala, Dachshöhle; lapsu ala, der Fuchsbau;

2) das Loch: Sprw.
kad kaķis mājās, tad peles alās. tas nebūtu varējis ne peles alā rimties;

3) Krebsnester, ausgespülte Höhlen, Löcher, ausgehöhlte Ufer:
vēži un zivis dzīvuo alās. [Wohl entlehnt gleich li. olà und olė˜ "Höhle" aus mnd. hol "Höhle, Loch", s. Bezzenberger GGA. 1878, 209 und Mag. XV, 4, 101 und Lidèn Stud. 82 ^3].

Avots: ME I, 66

‡ apgrabinât,

1) ringsum benagen
Spr.: peles apgrabinājušas maizes klaipu Sessw.;

2) mit Gerassel, Geklapper langsam um etwas herumfahren:
a. kalnam apkārt Trik.;

3) (eine ganze Anzahl von Objekten) rasseln, klappern machen:
a. visas duris, bet netikt iekšā KatrE.;

4) "aprušināt": a. dārzu Nitau.

Avots: EH I, 83

‡ I aprubinât, anfressen, benagen: peles aprubina klaipa galu Dunika, Jürg., Kal., Rutzau, Stenden, Wandsen, Wolmarshof. a. kaulu Mežamuiža n. Fil. mat. 62, AP.

Avots: EH I, 110

asmens, m., gen. s. asmens oder asmeņa, Pl. asmenis und asmeņi; auch asmins, gen. s. asmins, asmiņa oder asmina, auch asms: trim asmiem zuobentiņš BW. 13195, A. I, 39 (li. ašmuõ),

1) Schärfe, Schneide der Klinge, die Klinge des Messers, des Schwertes, der scharfe, eiserne Teil der Schaufel:
viņš kaldina zuobinu asminis Vēr. I, 484. pats sausās dusmās nuotiesā ar zuobina asminu LP. V, 316, nach dem bibl. ar zuobina asmini izdeldēt, mit der Schärfe des Schwertes ausrotten; šķipeles asmins Purap.;

2) Spitze der Ähre
St.;

3) Zacke am Holze
Bergm. In Platohn unterscheidet man asmins, -a, die Schneide, Klinge, von asmenis, -ņa, die Spitze, das Ende begrannter Ähren. [Zu ass "scharf", ai. ašman- "Felsstück, av. und apers. asman- "Stein", gr. ἄχμων "Amboss".]

Avots: ME I, 144

atkars (s. unter atkara; li. ãtkaras "widerstrebend"),

1) in stumpfem Winkel befestigt
Assiten, Auleja, Dond., Grob., Iw., Kaltenbr., Oknist, Rothof, Stenden: izkapts ir atkara, ja starp izkapti un kātu ir plats leņķis. tava izkapts par atkaru Dond. atkars cirvis Grob. atkara dakša, šķupele ebenda. vadzis atkars, saita nesatur, šļūk zemē Auleja;

2) "= nuokars" Ewers.

Avots: EH I, 146

atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173

atšķelˆt (li. atskélti), tr., ab-, wegspalten, absprengen, abtrennen, abhauen: luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. zuobins atšķēla milzim vienu kāju nuo rumpja LP. 1V, 63. Refl. -tiês, sich spaltend abtrennen, getrennt werden: gabali atšķeļas A. XX, 258. gabaliņš e̦ze̦ram atšķēlies LP. VII, 1289. nuo oktōbristiem daudzi atšķē̦lušies. Subst. atšķêlums, das Abgespaltete, Abgetrennte.

Avots: ME I, 201

‡ augstīne, das Oben: pele vis skrēja pa augstīni i[r] zemīni Pas. V, 425 (aus Welonen).

Avots: EH I, 184

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

bezde, 3): kad nuoruok kartupelus, tad uz tiem vajag uzlikt cūku bezdes, lai peles neiet klāt Linden.

Avots: EH I, 214

burveklis,

1) ein zur Schädigung seines Nächsten irgendwo hingelegtes Zaubermittel
[bùrveklis C., Salis, būrvēklis ² Bers., Laud., Fehteln, bur̃veklis Ruj.]: burveklis - laukuos vai ē̦kās nuolikta lieta, kâ uola, pele, cālis u. t. pr. Konv. ¹ kad atruon savā mājā vai nuome̦stu pautu, vai citus atstātus burvekļus, tad tuo darījis ļauns cilvēks Tr. IV, 525;

2) der Haus -, Baumschwamm, dessen Erzeugung der Zauberei zugeschrieben wird
Etn. III, 162.

Avots: ME I, 355

čagât, ‡

2) wählerisch, mit langen Zähnen essen, die leckersten Bissen hier und da heraussuchend
AP.: peles čagā auzas. ja biezputru neē̦d kārtīgi nuo malas, bet kur pagadās, un maz ē̦d, tad saka, ka tik čagā.

Avots: EH I, 282

čapts, Interj., = čaps 2: kaķis pelei čapts virsū.

Avots: ME I, 404

I cĩkstêt [Ruj., Nigr.], - u, - ēju, intr., knarren, quietschen, piepen: rati, zābaki, kuoks, pele cīkst. vai cīkst - vai necīkst, trotz des heftigsten Sträubens. nu ve̦lnam, vai cīkst, vai necīkst, bij jābāž pirksti līdz de̦lnai... LP. VII, 203.

Avots: ME I, 390

čĩkstêt: auch AP., Orellen, mit ì ² Warkl., Zvirgzdine;

1): knarren
(mit ì ² ) Saikava;

2): peles čĩkst Ramkau; sich beklagen
Saikava; senāk bē̦rnus svieda lāvā un pēra, ka čĩkstēja vien Siuxt. ‡ Refl. -tiês, klagende Töne von sich geben (?): kā iekš sāpēm tev jāčīkstas Vecā Vidzemes dziesmu grām., 4. Strophe des Liedes Jēzus, taisnais dieva dē̦ls.

Avots: EH I, 292

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- ² Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416

cìmds, dial. [auch bei Manz. Lettus] cimda, [Dem. (verächtl.) cim̃delis Līn.], der Handschuh: dūraini, pirkstaini, rakstaini cimdi. cimdus darināt, Handschuhe verfertigen; cimdus izduot, das Jawort geben L., St., U. Sprw.: kāda ruoka, tāds cimds. ar cimdiem kaķis peles neķeŗ. netiksi klāt ne ar ādas cimdiem, von einem Unnahbaren. viņi kâ cimds pie ruokas, von einem Schmeichler, von einem Aufdringlichen. kâ cimdiem taisīts, schlecht gemacht. tāds vīrs kâ cimds, von einem Knirps. līgstamie cimdi nennt man die Handschuhe, welche die Braut von der Traung anzieht RKr. XVI, 99; mirstami oder nāves c. habe ein Kind, welche bei der Geburt ganz weisse Hände hat, während der übrige Körper rot ist: kam tādi nāves cimdi ruokā, tas nav dzīvuotājs JK. VI, 30. [Etwa zu an. hamr "Hütte", ahd. hemidi "Hemd", got. gahamōn "sich bekleiden" u. a.; vgl. Thomsen Beröringer 187.]

Kļūdu labojums:
Trauung anzieht = Trauung anhat, während sie sich mit den Haussgenossen aussöhnt

Avots: ME I, 383

[III cir̃pa Ruj., die Locke; vgl. cirpele 1 und cirka 1.]

Avots: ME I, 386

‡ II čurka, = žùrka, šur̂ks ² , die Ratte (?): vai būs čurkas (Var.: žurki, peles) ievilkušas . . midzenī? BW. 22974, 3.

Avots: EH I, 296

dīks [dìks ² Nerft, Wessen, Kr., dîks ² Tr.],

1) leer
[Selb. u. a.]: dīka (gew. tukša) muca tāli skan; dīks (gew. tukšs) vē̦de̦rs, dīka (gew. tukša) ruoka Buschh., [Nerft]. pele galvu nuolauzuse dīka pūra dibinā BW. 16774, 4. nē, tie nav sapņi dīki! Rainis;

2) frei von Arbeit, müssig:
zirgs stāv dīks Buschh. dīka, bezdarbīga dzīve Stari II, 20. latviešiem dīkiem būt un lustēties patīk J. Stend. Allgemein gebräuchlich der Lok.: dīkā būt, gulēt, besond. dīkā stāvēt, müssig sein, stehen. [Nebst dìeks ² und li. dỹkas "leer, müssig, unbeschäftigt, übermütig" zu slav. dikъ "wild"; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 389 f., Berneker Wrtb. I, 200 und Trautmann Wrtb. 54.]

Avots: ME I, 478

‡ dràņķe ² Kaltenbr., eine Nichtsnutzige (Schimpfname für weibliche Personen und Haustiere): pele, d., sagrauzuse BW. 16759. Vgl. draķis 4.

Avots: EH I, 329

dzer̂t, [dzer̃t, aber prt. dzêru ² Salis], dzeŗu. dzêru (li. gérti).

1) trinken: tu jau nevari viņam ne dzert paduot. viņš pieliecies pie dīķa ūdeni dzert. zāles dzert, Medizin trinken, einnehmen;

2) trinken, saufen, zechen: Sprw. dzeŗ, ka lai tē̦va nepazīst. dzeŗ, kamē̦r abiem galiem diezgan. dzeŗ, ka uts uz galvas sprāgst. juo dzeŗ, juo ir, juo dzeŗ, juo bagāts, juo nedzeŗ, juo nabags, sagt der prahlerische Säufer.
vakar dzēris, šuodien reibst. sagt man von einem nüchternen Menschen, der wie ein Betrunkener handelt. dzēris, aizdzēris, lai šķipele maksā. ceļa kāju dzert. den letzten Abschiedsschluck trinken. [daudz dieniņu mūžiņā.,., cita ē̦sta. cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts. citā dze̦rts) BW. 9173.] dzert uz, auf jem. Wohl trinken: dzer par labu, ne par ļaunu uz pādītes veselību BW. 2015. uz asniem dz., auf die zukünftige Ernte, auf Pump saufen. dze̦rtā galvā, in betrunkenem Zustande Upīte Medn. laiki 117. dzēris, Part. praet. act.,

a) einer, der getrunken hat,

b) der betrunken ist:
dzēris vīrs ceļu iet BW. 19956. 1;

3) (trinkend) feiern:
nedēļu priekš kāzām dzēra derības jeb lieluo brandvīnu BW. III, 1. 26. dzeŗama diena. ein Feier-. Trinktag. līkuopus dzert, den abgeschlossenen Handel durch Trinken feiern; so auch: bēres, kāzas, kristības, precības dzert;

4) trinkend herbeiwünschen: dzer labu laimi BW. 25737. dzer, māsiņ, visus luopus! BW. 25739;

5) asaras dzert, tyrannisieren:
tam puišam rudas acis, tas dzers sievas asariņas Ar. 450. vaŗavīksna dzeŗ ūdeni od. vaŗavīksna dzeŗ uz lietu. der Regenbogen ist sichtbar Stari II, 180. Refl. -tiês. sich trinken: puiši malku dzē̦rušies BW. 19729. dzeŗamies. bāleliņi! 19609. pilna jaunas dzīvības dzeries! Vēr. II, 132. [Zu aksl. požrěti "verschlingen". čech. žeru "fresse", ai. gṛŋāti "verschlingt". gara-h, "Trank", av, garǝman "Kehle", arm. keri "ich ass", gr. βορά "Frass", la. vorāre "verschlingen", mhd. querder "Köder" u. a., s. Fick Wrtb. III ^4. 61. Hübschmann Arm. Gr. 459 f., Walde Wrtb. ² 858, Boisacq Dict. 126 f., Reichelt KZ. XXXIX, 36.]

Avots: ME I, 547

dzìrpalas ² Bers., = dzergzde(s), dzerkstele(s): dzirpalās saiet. [Mit dem dz- von dzerkstele; zum suffixalen Teil vgl. cirpele I,]

Avots: ME I, 555

graûzeklis ,*

1) das Nagetier:
žurka un pele ir grauzukļi Hug. Mag. II, 1, 71;

2) der Nagezahn
Konv. ² 329.

Avots: ME I, 640

grìļuôt C., grĩļuôt [Gold.], K., gew. refl. [grìļuôtiês N. -Peb., Salis, Ruj., Ronneb., Drosth., Bauenhof], schwanken, wanken, watscheln, taumeln, [sich mit dem Schiff auf die Seite legen U.] : guovis grīluo smagi šķūnī iekšā Lautb. grīļuo laiviņa R. Sk. I, 31. sirdī smagas sē̦ras grims, kājas grīļuot sāks. viņš grīļuojās un sašļuka zemē Purap. grīļuojas kâ mieļu piedzēris. ve̦lns aiziet grīļuodamies LP. II, 64. zeme beidz grīļuoties SDP. VI, 43. nuo slavas pareģuonei galva grīļuojas Adam. [redzēju jūriņā ze̦lta grīsli grīļuojam BW. 30742. Nach Bielenstein Holzb. 561 grīļuot auch vom Gleiten einem Bootes auf dem Meereswogen und vom Herumfliegen der virpeles (des Carousselschlittens).]

Avots: ME I, 656, 657

gružinât, nagen: vai tu (pele) badu nenuomiri? - pumpuriņus gružināju BW. 33494, 5. [Zu grauzt; vielleicht aus li. gružinė´ti umgebildet.]

Avots: ME I, 667

ìečabinâtiês, = iečabēt(ies): niedrājā iečabinās žiglā purva pele Vēr. II, 1158.

Avots: ME II, 7

[ìeglâbt, hineinretten: iegl. labību paspārnē. Refl. - tiês, sich hineinretten, hineinflüchten: pele ieglābās alā. viņš nuo lietus ieglābās istabā.]

Avots: ME II, 17

‡ ìekrapšķêtiês Grünw., Verbum zur Bezeichnung eines kurzen, scharfen Geräusches Schibbenhof: atslē̦ga iekrapšķējās Lems., Zögenhof. peles iekrapšķējās Zögenhof; sich räuspern Laidsen, Renzen.

Avots: EH I, 522

ìepīkstêtiês,

1) einen piependen, pfeifenden Laut von sich geben, mucken:
pele tik iepīkstējās un gatava bija MWM. X, 6. nedrīkstuot ne vārda iepīkstēties LP. V, 461. lai neduomā vairs ne vārdiņa iepīkstēties IV, 9.

Avots: ME II, 51

iẽrùsans, iẽrūsains, ins Rostfarbene spielend: ierūsanas peles MWM. VII, 793. kājas (irbei) balti pe̦lē̦kas jeb ierūsainas Konv. ² 1356.

Avots: ME II, 59

I ìeskrabêt, [ìeskrabêtiês Bers., erknarren: sakaltis kažuoks piedeŗuoties ieskrab Wessen. man tâ kâ skrabas truoksnis ieskrabēja ausīs Fest.] viņas durvis ieskrab Stari I, 237. [ Vom Geräusch, das beim Schrapen od. beim Nagen der Mäuse entsteht Bers., Welonen u. a.: pele ieskrabējās].

Avots: ME II, 65

[ìeskrubît,

1) = ìeskrubināt: peles ieskrubinājušas kaulu Lis.;

2) einschrapen:
duobumu kausam N. - Peb.]

Avots: ME II, 66

izčagât: fressend locker machen, aus fressen AP.: peles izčagā rudzus (izē̦d graudus un sē̦nalas atstāj).

Avots: EH I, 438

‡ izčakstinât,

1) ausschwatzen:
kâ čaksts visu izčakstina AP., Jürg.;

2) schmatzend ausfressen
AP., PV.: sivē̦ns izčakstinājis visas iebē̦rtās auzas Nautrēni; das Beste sich aussuchend; liederlich aus(fr)essen N.-Peb., Sessw.;

3) (Heu oder Stroh raschelnd durchsuchen
Meselau: izčakstināju visu sienu, bet neatradu (tur iekritušuo lietu); raschelnd ausschütteln Smilten: kad kūliens nuokults, tad salmus saliek ieliņās, iet gar ieliņām, tur kreisuo ruoku virsū un ar labuo nuo apakšas čakstina salmus, lai graudi birst ārā; tâ dara, kamē̦r visi salmi izčakstināti;

4) mühsam; mit ungenügender Kraft ausdreschen
Meselau: vienu riju gan jau izčakstinājām;

5) "izrušinât" Kacēni: i. krāsnī uogles; = izrušinât, izirdinât, izčubinât 1: i. mīkstu gultu Druw., Smilten. vārpas izčakstinātas (= peles izē̦dušas grau-dus nuo vārpām) AP., C., N.-Peb. peles izčakstinājušas labību;

6) = izmĩstît Zögenhof: i. linus. Refl. -tiês,

1) zur Genüge schmatzen (gewisse Laute von sich geben)
Meselau: čakstiņš izčakstinājās un aizlaidās PV.;

2) eine Zeitlang (im Heu oder Stroh) raschelnd suchen
Meselau: izčakstinājuos ilgi, bet neatradu;

3) zur Genüge schwatzen
PV.

Avots: EH I, 439

‡ izdrumslinât,

1) = izbãrstît (r. викрошить) M. 77: i. putniem maizi Schibbenhof, Smilten;

2) auflockern:
i. zemi Smilten;

3) = ‡ izdrum̃slât (mit ùm ² ) Sessw., (mit um̃ ) Schibbenhof: i. kuoku, kaŗuotes grebjuot;

4) "(Abfälle) herausnehmen, -fegen"
PV.: izdrumslināju pēdējuo drumslatu (sic!); tagad sile tīra!

5) bröckelnd
(tr.) aushöhlen Laidsen, N.-Peb.: ar kaltu mūrī i. caurumu; peles izdrumslinājušas kukulī caurumu. i. kāli Zvirgzdine.

Avots: EH I, 443

izgraûzt (li. (išgráužti), tr.,

1) ausnagen, zernagen:
peles man sieru izgrauzušas A. XXI, 603. sāpju izgrauztas krūtis Vēr. II, 59;

2) aushöhlen, ausspülen:
ūdens izgrauž akmeņus Hiob 14, 19. krasts viss izgrauzts JR. V, 24. klintī valks izgrauzis dziļu ruobu LP. VII, 645. Refl. - tiês,

1) sich hindurchnagen:
izgrauzties caur dzīvi Duomas II, 253;

[2) zur Genüge nagen].

Avots: ME I, 739

‡ izgrem̂zt Smilten, = izgraûzt 1: i. siênu. Refl. -tiês Smilten, (mit em̂ ² ) Schibbenhof, nagend (aus einem Verschluss) heraus-, hinausgelangsn; se̦sks var i. nuo slazda, sivē̦ns - nuo aizgalda, pele - cauri sienai.

Avots: EH I, 449

izgrubinât,

1) ausnagen:
peles izgrubinājušas maizes kukulim lielu caurumu Ahs.;

2) aushöhlen:
izgr. kuoku ar grebli Bers.

Avots: ME I, 740

‡ izknapât Lubn: aus(fr)essen, aus-, zernagen: peles izknapājušas drēbes.

Avots: EH I, 457

‡ izkram̃šât Seyershof,

1) herauskratzen, -scharren:
suns izkramšā peles nuo peļu bedrēm;

2) "ar lielu sparu izvilkt".

Avots: EH I, 458

[izlaîdinât,

1) "izkausēt": taukus Domopol;

2) Gefrorenes aufwärmen, auftauen lassen
Bers., Ronneb., u. a.;

3) Gerstenkörner ausbreiten und anfeuchten, um sie zur Malzbereitung keimen zu lassen
Mar.; izl. (= plāni izklāt) sìenu, linus N. - Peb., Mitau;

4) "bespringen lassen":
izl. ērzeli Karkel;

5) izlaidināt luocekļus Druw., Wessen "nuo grūta darba piekusis nuogulties uz atpūtu";

6) izl. bites, luopus, die Bienen, das Vieh ausfliegen resp. (aus dem Stall) hinausgehen machen Weinsch.;

7) izl. drēbi, ein Kleid auslassen, d. h. weiter od. länger machen Weinsch.;

8) "abkühlen":
izl. sniegā nuokarsē̦tu dzezi Sessw.;

9) ausfliessen machen, leer werden lassen:
peles maisu izlaidinājušas, t. i. izgrauzušas maisu, un labība izbirusi Stolben.]

Avots: ME I, 760

izlept (li. išlèpti), verwöhnt, übermütig sein: [kam labi klājas, tas drīz var izlept od. drīz izle̦p Dond.] Part. praet. izlepis, verwöhnt, verzärtelt, üppig, übermütig, anspruchsvoll: izlepis kalps saimnieka muokas. viņa izle̦pusi: kuŗš precnieks nāk, tuo apsmādē LP. V, 318. izle̦pušai pelei ir kviešu graudi nesmeķ.

Avots: ME I, 763

izmedît, tr.,

1) jagend vertilgen, ausfangen, ausschiessen:
kaķis izmedī visas peles;

2) fig., verzehren:
izmedījušas kreima ķē̦rnu, tad tik iet guovu slaukt BW. 31117. Refl. - tiês, zur Genüge jagen: mednieki izmedījušies visu augu dienu.

Avots: ME I, 770

iznest, ‡

4) = izlemt: lūgšu (tiesnesi), lai izne̦s taisnību Janš. Dzimtene V, 234; ‡

5) "izturêt": i. lielu grūtumu Ermes. dzijs smalkums atkarājas nuo liniem; cik tik tie pavedienā tuo smalkumu izne̦s ("?") Lös. u. Lub. n. PV.; ‡

6) anführen, betrügen:
ka šuos tâ iznesis Pas. XII, 125. Refl. -tiês, ‡

3) für sich (mit, bei sich) heraus-, hinausbringen
Auleja: ar grezeli varēja i. pe̦lavu Kaltenbr. Zapele iznesās līdza (brachte mit heraus) savu ... lelli Janš. Līgava I, 243; ‡

4) heraus-, hinausfliegen
(nach r. вынестись): šķirsts ar lielu vēju iznesēs pa luogu˙ārā Pas. IV, 85 (aus Warkl.),

Avots: EH I, 468

izriêt: bij pulcinītis bišu; peles tuo izrēja Auleja. Refl. -tiês, ‡

2) "rupji izrunāties" Auleja: ar māti i.

Avots: EH I, 477

izšķilas, [izšķiļas L.],

1) nachgebliebene Eierschalen od. Hüllen von daraus hervorgegangenen Vögeln, Insekten usw.
U.: izšķilas - kaut kāds izluobījums jeb čaumalas; piem., pelem izē̦d miežiem, auzām vai citiem graudiem kuoduolu, ka paliek tik sē̦nalas; šīs sē̦nalas sauc par izšķilām Druw. n. A. XV, 165;

2) abgeteiltes Gut, Land (zwischen Vater und Sohn):
izšķilas līdzināt, sich bei Lebzeiten mit seinen Kindern abfinden. [Erbportion der Kinder aus dem väterlichen Vermögen U.]

Avots: ME I, 811

‡ izškurinât Warkl., = izskurinât I: izškurināju visus linus, bet peles neatradu.

Avots: EH I, 485

jara [Drosth.], Lärm, Spektakel: tur bija liela jara. jaru jarām, lärmend, tobend Bers., Erlaa. peles un žurkas taisīja tādu jaru, ka ausis bij jābāž cieti Latv. Vgl. jārs und jora.

Avots: ME II, 96

‡ kacît, -īju, refl. kacîtiês, kratzen, scharren Lems.: suns kacī peles. man jāiet pa dārzu kacīties.

Avots: EH I, 573

kaķis, kaķe,

1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;

2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,

a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;

b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;

3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]

Avots: ME II, 139, 140

‡ II kapelêt, -ẽju, mit einer kapele I 2 angeln NB.

Avots: EH I, 586

kapene (unter kapenes), ‡

2) ein Steinhaufs
Siuxt: laukuos, kur ir pulka akmiņu, same̦t čapu vienā vietā: tā ir k. In der Bed. 2 zu ‡ kape̦na, kapele II.

Avots: EH I, 586

[II kapêt, - ẽju,

1) mit einem
kaplis (den Boden) auflockern;

2) scharren:
suns kapē zemi, laikam peles sauodis Setzen, Selburg;

3) umwenden (Heu, beim Trocknen) Spahren. Zu kapât.]

Avots: ME II, 158

kaze, der Stichling (pelecus cultratus) Natur. XXXVII, 45.

Avots: ME II, 183

ķem̃pelis Ahs., ķem̃pele [Wandsen], Dond., ein Klotz auf dem Schlitten, worauf man das dicke Ende des Balkens beim Balkenführen legt: kad baļķus ve̦d ar ragūm, tad re̦sgalis gul uz ķempeļa, bet tievgalis ve̦lkas pakaļ Dond., Tals., Nigr.

Avots: ME II, 364

ķe̦pa,

1) ein klebriges, altes Kleid:
atkal apvilcis savas ķe̦pas LP. VI, 663;

2) der Klumpen, Ballen, Flocke:
sniega ķe̦pa; guovs ķe̦pa, der Kuhflanden: ielicis sviesta bundulī guovs ķe̦pas LP. IV, 144; V, 134;

3) die Tatze, nametl. die Bärentatze:
lācīšam liela ķe̦pa (Var.: ķe̦lva) BW. 2686. kaķis uzkrita pelei visām ķe̦pām Serb. Übertr. auf die menschliche Hand: kad tu manas ķe̦pas baudīsi, tad trīs dienas snaudīsi Serb. tas nuovilka ar sievu abi divi drēbes un tad metās abi divi uz četri ķe̦pi (Dual) gar zemi LP. VI, 266; [ Faustgelenk Bergm. n. U.];

4) dieva, ve̦lna ķe̦pa, orchis maculata RKr. III, 71. lauvas ķepiņa, Edelweiss
Wid. Zu ķept [in der Bed. 1 - 2; in der Bed. 3 - 4 aus liv. käpā resp. estn. käpp "Pfote, Klaue, Hand", s. Thomsen Beröringer 259].

Avots: ME II, 366

ķer̂t, ķeŗu, ķêru, tr.,

1) greifen:
Sprw. kas ātri ķeŗ, tam pirksti de̦g od. tas sadedzina pirkstus. ķeŗ, kuo redzi, tik zagt vien neeji. neķer bļuodas dibe̦nā BW. 19251. par daudz ķeŗ pliku, es zieht zu zehr an (vom kahlen Winterwege) Stuhrhof. ķeŗamā kāre, die Lust zu greifen LP. VII, 865 ;

2) haschen, fangen:
Sprw. ķer nu čigānu krūmuos! ķer mani ruokā, sit mani kuokā! so fordert der eine den andern auf, ihn zu fangen Etn. IV, 41. tas bijis vēl tanīs laukuos, kad rekrūšus ķēra Etn. III, 93. vīrs ietaisījis ķeŗamuo bedri LP. V, 176. putnus, zvē̦rus, vēžus, zivis, peles ķert. zaķi ķert, fallen (von Kindern). lūšus, pelītes, zagli ķert, lettische Spielchen ; vistiņas ķert, blinde Kuh spielen ; aitas, aunus ķert, ein Orakel zu Weihnachten, um zu erfahren, welches Mädchen im kommenden Jahre heiraten wird ;

3) erreichen, ereilen, treffen:
braukuši ar līkumu, lai neķe̦rtu vidu LP. III, 68. jūsu pusi krusa ķe̦'rusi Aps. lietus gan ķers šuoreiz arī mūsu galu. kalniņā miežus sēju, lai salniņa tuos neķeŗ BW. 28009. akmens, pātagas gals, šāviens ķēris meitu. viņu ķēra trieka ;

[4) liesmas ķeŗ pa aizkuru U., die Flamme schlägt zum Ofenloche hinaus. ]
Refl. -tiês,

1) einander greifen, fangen:
viens acumirklis ķeŗas uotrā Vēr. II, 26. [acīs ķerties U., in die Augen fahren, zanken.] viņi ķērās matuos, sie fuhren sich in die Haare ;

2) sich anfassen, sich woran halten, sich klemmen, stocken, hapern:
suns ķēries šim pie kājām LP. VII, 984. kur kājiņa neķērās ce̦lmainā līdumā? zaģis ķeŗas. labam runātājam vārdi neķeŗas, bet sliktam neķeŗas SDP. VIII, 30. meita nevarējusi darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83. Sprw.: juo steidz, juo ķeŗas ;

3) in seinem Interesse greifen, sich woran machen, woran gehen, zulangen, seine Zuflucht nehmen:
viņš tai ķērās ap kaklu, er umhalste sie. [ar maukām ķerties U., sich mit Huren abgeben.] slīcējs ķeŗas pie salmiņa. saimnieks ķērās pie darba LP. VII, 346. pie ielauztas karašas visi ķeŗas. palīgiem bij jāķeŗas pie gudrības LP. III, 77 ;

4) sich anbeissen, an die Angel beissen:
makšķerē, kuŗas šķina zagta, zivis labi ķeŗuoties Etn. III, 95. vienreiz zvejnieks izzvejuojas cauru dienu, - neķeŗas ne˙kā LP. IV, 136. Übertragen - in grosser Menge gefangen od. geschossen werden: šuovakar vēži labi ķeŗas. viņš gājis medīt, bet ne˙kā neķēries LP. IV, 223. putni neķeŗuoties LP. VII, 237 ;

5) greifen, dringen:
kad ecēšas diezgan dziļi neķeŗas zemē... Konv. ² 880. tie vārdi bagātajam ķē̦rušies pie dūšas (gew.: pie sirds), gingen zu Herzen LP. V, 260. tas ķērās dze̦guzei pie guoda, das war ehrenrührig Adam. tas ķeŗas pie kauliem, das durchdringt Mark und Bein. [Wohl aus * kar̂t (in aizkar̂t) unter dem Einfluss von tver̂t (vgl. kvê̦rt). Vgl. kãrt, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142 f. und v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316.]

Avots: ME II, 369, 370

II klipinât, ‡

2) mit kleinen, unsicheren Schritten gehen
Basi; auf einem festen Weg mit kleinen Schritten (hörbar!) gehen oder langsam laufen AP.: zirgs rāmi klipināja pa lielceļu; ‡

3) "klabinât" Schibbenhof: k. tupeles.

Avots: EH I, 619

‡ knipelīši, = ‡ peles">knipeles (?): knipelīšus mazgādama BW. 24812, 1.

Avots: EH I, 631

knīslîgs "?": sīka, maza jūtiņa, knīvelīte (Var.: maza meitenīte) BW. 12060, 2 var. [Umbildung von knĩpele unter dem Einfluss von knēvelis?]

Avots: ME II, 248

I kuõpa,

1): baltu miltu kuopiņā BW. 8165 var. trauks ir pilns ar kuopu Dunika, Rutzau. iebērām rakandu rāceņu ar lielu kuopu Janš. Dzimtene V, 182. šķupele ar kuopu kuopām piebē̦rta Pas. II, 180; rudzu kuopiņas (Garben)
- auch Behrshof, Dobl., Mitau, Siuxt, Wolgunt; rudzu (pūŗu) kuõpiņa Durnika, Kal., OB., = rudzu (pūŗu) guba;

4): saveda kuopiņā BW. 19726 var. kuopiņā sanākuši 30922;

5): kuopas (so zu lesen für "kuopa" ME. II, 344b) trauks Lis: kuopas pļava ebenda. kas nu par kuopas ("?") vakaru izvērtās! Azand. 158. aužam kuopas villainīti; abas divas segsamies BW. 23660; ‡

6) Gemeinschaft, Gesellschaft
(?): me̦klē̦dama ļaužu valuodas un kuopu Anna Dzilna 51 (ähnlich: 48).

Avots: EH I, 687

kram̃šât: suns kramšā peles un kurmjus Seyershof. ar neasas izkapts zuobiem kramšā ādu glumu ebenda. mēza ar lape̦nu sluotu; tad tâ nekramšā grīdu ebenda. Refl. -tiês, (sich) kratzen Seyershof: kad kaķls paliek sirdīgs, tad kramšājas.

Avots: EH I, 642

kraška,

1) der Raum über der Klete
[Nerft], = klētsaugša: jumtā virskraškas skribināja pele Jauns. klētij bij stipri dēļu griesti; mazāk vajadzīgās mantas glabājās augšā, uz kraškas Jauns.;

2) der Raum im alten Schornstein, wo Schinken und Würste geräuchert wurden
Stockm. n. Etn. I, 122: tas sasniegs kraškā gaļu i(r) zemē stāvē̦dams [aus Neu - Bewershof] BW. 20138. [šk wohl hochle. für šķ.]

Avots: ME II, 260

‡ krepečêt, -ēju, spelen, kraukât Lubn.; still husten, krächzen Bērzgale.

Avots: EH I, 649

‡ krepelis Ermes, Zögenhof, = pele">krepele ‡ II.

Avots: EH I, 649

krẽ̦pulis,

1): Demin. krē̦pulelis Gramsden;

2): auch Dunika; "Qualster"
Segew.; "Schleim" Līn., Auswurf Brasche Anl. 400, zäher Schleimauswurf, Speichel Dond.: ve̦ctē̦vs saspļāvis krē̦puļus uz grīdas; krẽ̦puļu vērpele, verächtl. Bezeichnung für einen, der häufig Schleim auswirft Dond.: k. v. ar˙vienu vien krē̦puļuo.

Avots: EH I, 651

kribinât: kaulus k. Tdz. 52386, 1. Refl. -tiês: apuž gultas kribinājas pele Seyershof.

Avots: EH I, 652

I kûķis ^2, der Handgriff an der Schaufel, Sense u. dergl.: šķipeles kātam ir kūķis galā Sassm. izkapts kātam divi kūķi: mazais kūķis, kuo nuoķer labā ruoka, lielais kūķis, kuo nuoķer kreisā ruoka Dond., [Wandsen].

Avots: ME II, 333

kvapa, ein kleines, feistes, dickes Tier: pele tik re̦sna kâ kvapa Etn. I, 138 (aus Līve). - Identisch mit dem entlehnten kvape U. (li. kvarčinti "bittend quälen".]

Avots: ME II, 351

lapa, Demin. verächtl. lapele,

1) das Blatt:
lapas darināt, Blätter treiben: bērziņš lapas darināja Ltd. 1386. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) des Lieblichen, Weichen, Sanften:
tik mīksts, tik mīlīgs kâ liepu lapa,

b) des Hinfälligen, Vergänglichen:
izdēdi, nuobaõi kâ lapa. Sprw.: cilvē̦ks mirst, kâ lapas birst. viņš trīc od. dre̦b kâ apšu (auch bē̦rza) lapa. asins lapas, chrysanthemum leucanthemum Etn. I, 30, Latv. lapās laisties, sich davon machen, das Hasenpanier ergreiten. baltās lapas, Torfmoss (sphagnum Ehrh.) Konv. ¹ 182; buku od. guoteņu l., Schlangenkraut (calla pallustris) RKr. II, 68; Ackerlauch (scabiosa succisa) Dond. RKr. III, 72; dze̦gužlapa, Orchis Mag. IV, 2, 63; ceļa, ceļmale, celmeņu od. dzīslu lapa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75, Birsm.; kruoku l., alchemilla Mag. IV, 2, 76; pamāšu, trumu od. tūsku l., Huflattich (tussilago fatfara) RKr. III, 73, Mag. IV, 2, 89; piparu l., Haselwurz (asarum europaeum) Mag. IV, 2, 47; pupu l., Dreiblatt (menyanthes trifoliata) Mag. Iv, 2. 30, RKr. II, 74; saltās lapas, petasites tomentosus RKr. III, 71; saules lapiņas, malva sylvestris Konv. ¹ 785; vāluodžu lapas, tussilago farfara Lös. RKr. III, 73; vīrceļu lapas, Leinkraut, Löwenmaul (linaria vulgaris) RKr. II, 73; ze̦lta lapa, Färberscharte (serratula tinctoria) Mag. IV, 2, 60, RKr. II, 78;

2) das Blatt im Buche, im Heft:
grāmatā viņš izplēsis daudz lapu; lapu od. lapas puse, lappuse, die Seite;

3) der Pl. lapas, Blätter,
Laub; die Zweige, mit Blätter bedeckte Äste, welche unter Heuhaufen gelegt werden, wenn diese an die Scheune oder von nassen Stellen auf trockene Plätze geführt werden: slapjās pļavās savilcina sienu uz lapām LP. V, 290. [lapu mēnesis, der Maimonat; lapu diena, der erste Mai; lapu lietus, ein starker Frühlingsregen U.: lapu reņģes, Strömlinge, die im Mai gefangen werden und besonders fett und gross sind Mitau. n. U.];

4) ein Muster:
cimdā lapiņas ieadīt A. XIII, 226; RKr. XVII, 27. - Zu li. lãpas, [sorb. łopjëno, sloven. lèpen "Blatt", r. лепёха "flacher Fladen", slav. lopuхъ "Klette" u. a., s. Persson Beitr. 197, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 147.]

Avots: ME II, 421

leģele, leģene, lēgēre, leģeris Elv., das Lägel, Fässchen: leģele ir nuo viena kuoka gabala taisīta muciņa, kuŗā turējuši brandvīnu RKr. XI, 96. leģele - maza muciņa, kuŗā strādnieki, uz lauku iziedami, paņe̦m dzērienu līdz Lasd. putras leģene ir vērpele Stenden, Katzd. ar pildīja jau ceļa lēģerēs gan me̦dus dzērienu, gan labu vīnu Lautb. [Nebst li. legerỹs dass. aus mnd. legel(en) od. legen dass.]

Avots: ME II, 445

lekt: auch AP., Gramsden, Iw., Ladenhof, Linden in Kurl., Nabben, Roop, Seyershof, Siuxt; "pukstêt" Salis. Refl. -tiês: guovis mazam bullītim nejaujas mugurā l. Siuxt; "rasties" Frauenb.: peles ne˙maz tâ nele̦cas (kaķis ne vienmē̦r atruod peli).

Avots: EH I, 732

lepere, der Fuss: te̦k ar basām leperēm BW. 13557, 2. [Zu ļe̦pa I 3? Vielleicht dissimilatorisch aus * lepele.]

Avots: ME II, 452

lĩdzeniẽks, lĩdz(i)nieks,

1) einer, der mitgeht, mitfährt, der Brautführer:
brūti veda pāris nuo viņas tuvākiem radiem, vīrietis un sieviete, kuŗus tādēļ pa visu kāzu laiku sauca par līdzinieku un līdzenieci BW. III, 1, 52. [ak tu kuce, līdzeniece! BW. 34433]; der Plur., das Brautgefolge: piebrauca pie baznīcas bez radiem un līdziniekiem Tirsm. līdzenieku māmiņai peles ādas pastaliņas BW. 20463, 5;

2) der Doppelgänger, das Ebenbild:
man nu līdzenieks arī viņai jārāda MWM. V, 494;

3) * der Läufer (im Schachspiel)
Konv. ² 3762.

Avots: ME II, 480

ļuôdzît, -gu, -dzīju C., tr., zum Wackeln, Wanken bringen: satvēra viņas galvu un ļuodzīja un kratīja uz vienu malu un uz uotru A. XII, 263. šķipeles kātu vajaga dūšīgi vien ļuodzīt Purap. Refl. -tiês, (ļùodzīties ² Kl.], -guôs od. selt. [Smilt.] -dzuôs, -ĩjuôs,

1) wackeln
[Erlaa, Sessw., Oppek. n. U.], wanken, schwanken: kājas, ceļi, ceļgali ļuogās (ļuodzâs Janš.), māja ļuogās un krakšķ Purap. kamanas bīstami ļuogās AU. elš kuoki, dre̦b un ļuodzās JR. IV, 57. tuornis ļuogās un šķiebjas kâ uz krišanu Etn. I, 81. lemeši ļuogās nuo vienas puses uz uotru Stari III, 225;

2) sich recken, sich kriimmen
[Wessen]: tūliņ pūķis sācis staipīties un ļuodzīties Etn. I, 101;

3) sich schaukeln auf ruhender Grundlage
Kokn., Smilt., Trik., Gr.-Jgfh. n. U. [Nebst luodzîties, lĩguôt (s. dies) wohl zu li. langoti "schweben, sich wiegen" und vielleicht ai. raŋgati "bewegt sich hin und her" s. Leskien Abl. 334 und Scheftelowitz IF. XXXIII, 141 und KZ. LIII, 267.]

Avots: ME II, 546

‡ ļukât PV. "= ļùnkât": mietu, zemē dze̦nuot. vajag ļ. tad tuo var drīzāk un dziļāk iedzīt Refl. -tiês (s. ME. II, 542): tupeles (zābaki) ejuot ļukājas Hasenp., Mesoten.

Avots: EH I, 774

lukns [li. lùknas "расходящiйся в стороны"],

1) biegsam, schmiegsam, geschmeidig, gelenkig:
lukns kâ čigāna zirgs Kand. [lukns kâ čigāna pipele Kand.] bē̦rzi biezumuos, lukni augdami, mē̦dz tâ nuoliekties LP. V, 123. [lukna (Var.: luoka) priede;...luknu līgaviņu BW. 22762 var.] viņš tik lukns, ka brīnums Kand.;

[2) saftig, kräftig Kurl. n. U. - Zu li. luknė "gelbe Seerose",
čech. lekno "Seerose", le. ļukt u. a., s. Būga (Изв. XVII, 1, 34 f. und PФB. LXXII, 187 f.]

Avots: ME II, 510

[IV lūkša (mit nicht gedehntem ū)"liela, ve̦ca tupele" (?) Ramelshof.]

Avots: ME II, 519

midzene,

1): peles vilka midzenē BW. 6965 var. (aus Linden in Kurl.), 28393 (aus Nerft); ‡

3) comm., ein Faulpelz
Frauenb.

Avots: EH I, 811

midzenis, [midzinis Dunika], das Lager eines Tieres: cūku midzenis, das Lager der Schweine. lācis paņēma meitu uz muguras, aiznesa mežā, savā midzenī LP. VI, 1, 493. peles puosta bišu midzeņus J. R. III, 23. Auch fig.: tas neiedruošināsies izbāzt galvu nuo ikdienišķuo rūpju midzeņa Izglītība J. 1910, S. 645. [Um Mitau auch als Schimpfwort ( "Schlafmütze") von Menschen: tas miega midzenis gan vēl šuorīt nav uzcēlies.]

Avots: ME II, 623

midzinis (unter midzenis): auch Kaltenbr. n. FBR. XVII, 55, Oknist n. FBR. XV, 175, Kal., OB., Zvirgzdine, midzins Wessen: peles vilks midzinī BW. 25694 (aus Dricēni).

Avots: EH I, 811

I midzis,

1): auch Frauenb., Iw., Siuxt: lai ve̦lk peles midzītī BW. 7758. peles midzim nepietiktu Delle Negantais nieks 31. cūka raka midzi un negulēja Frauenb. vajaga sviest midzi (den Schweinen Stroh hinwerfen)
ebenda; ein Nest Popen n. FBR. XVI, 110; ‡

2) "gulta" Frauenb.; ‡

3) midžiem "sehr viel"
Frauenb.: mežā sēņu ir šuogad midžiem: ar kruķi stumt var!

Avots: EH I, 811

miêgt [Kl., Kr., PS., C.], - dzu,

1) miêgt [Erlaa], Bers., tr., stark drücken
Erlaa n. U., Lös.: miedz acis cieši! Bers., [Fest.], mach die Augen zu. viņa... man ap kaklu ruokas miedza JR. V, 166;

2) [vgl. li. numíegti "interficere" Sãlos] schlagen, einen Peitschenhieb geben
[Fest.], Neik. n. U.;

4) laufen
[Fest.], Drosth.: miêdz taišņi pa tīrumi! Mar. n. RKr. XV, VI, 28. es viņiem pakaļ miedzu MWM. v. J. 1898, S. 502. Babans miedza pa pagalmu uz vārtu pusi Poruk IV, 144. [Wohl zu migt, miegs, nebst le. meigt, maidzît, li. mýgti "drücken" LChr. 359, 43 aus Dusetos, apr. pelemaygis "Rötelweihe", vgl. Trautmann Apr. Spr. 393, Fick Wrbt. I ^4, 510.]

Avots: ME II, 651

I miga,

1) = midzenis, midzis, Tierlager; Streu: zaķis guļ migā, suns, cūka - midzenī AP. n. U. cisām pielika klāt kādu mazumiņu salmu nuo cūku migas, lai bē̦rns mierīgi guļuot BW. I, S. 181. lāči sev meklēja migas A. v. J. 1897, S. 377. peles migu ietaisīj [u] šas pašā matu galiņā BW. 20236. jūs vēl kūņājaties pa migu Alm. tu tik zini pūt un gulēt un nevari nuo migas izlīst JK. III, 3. salmu miga Kaudz. M. 139;

2) ein schläfriger Mensch, Schlafmütze
Blieden n. Etn. II, 81: viņu dēvēja par "migu" Deglavs MWM. v. J. 1898, S. 960. Zu miegs, migt.

Avots: ME II, 623

mul˜ka,

1) die Zaunschicht, die Stangen zwischen zwei Pfosten
Kand., = puosms; mulku atkŗaut, die zwischen den pfosten liegenden und durch Steine in den Rinnen der Pfosten auseinandergehaltenen Stangen herausnehmen; mulku aizkŗaut, mit diesen Stangen den Zwischenraum zwischen Pfosten ausfüllen Kand.;

2) = pele">kāpele, eine halbgefüllte Stelle im Zaune zum Übersteigen für Fussgänger Ruj., Krem. n. U.;

[3) "vārstelis, atvēršanai ierīkuots žuogs" Uguņciems (mul˜ks Salis). - Aus liv. oder estn. mulk "O'ffnung im zaun zum Durchgehen",
s. Thomsen Beröringer 270].

Avots: ME II, 665

nakts, -s (li. naktìs, [apr. acc. s. naktin, aksl. ношть, got. nahts, la. nox, ai. nákti-ḥ]), Demin. naksniņa, naktiņa Sessw. BW. 9501, nakstiņa 2354, naktaliņa BW. 34081, die Nacht: tumša, gaiša, miglaina, gaŗa, īsa nakts. nakts me̦tas, nāk, tuvuojas. viņam uz- bruka oder uznāca nakts. nuolaidās mīlīga, jauka nakts Pav. labu nakti kādam sacīt, duot, gute Nacht sagen, geben. Als adverbiale Zeitbestimmung im Akk. - Instr. zur Bezeichnung der Zeitdauer: kur šuo nakti pārgulēšu? BW. 25110, 3. cauru nakti gudruo LP. IV, 15. viņš strādā nakti un dienu, er arbeitet Tag und Nacht. viņš caurām naktīm daudzās apkārt; im Lok. zur Bezeichnung des Zeitpunktes, zuweilen so auch im Akk.: pagājušā naktī (auch pagājušu nakti) iemiguos tikai pulksten divuos. tur naksniņu naksniņā pele bē̦rnus midzināja BW. 20236, 2. Nach Präp.: neiešu pruojām bez triju nakšu BW. 26258. vazaņķi vazājas pa naktīm apkārt, in der Nacht. par nakti nabaga, par dienu bagāta, währendfd der Nacht (Rätsel). Nacht als Repräsentantin des Schwarzen, Finsteren: viņam mati me̦lni kâ nakts. [Zu air. in-nocht "nac nocte", alb. natε "Nacht", s. J. Schmidt KZ. XXVI, 18 und Walde Wrtb. ² 526.]

Avots: ME II, 690, 691

‡ ner̃selîgs, kränklich Seyershof: n. kaķis nevīžā peles ķert.

Avots: EH II, 18

ņīkstêt,

1): auch Nerft; ‡

2) "pīkstēt, čīkstēt" Serbig. (mit ĩ ), Trapene (mit ì ² ), Ronneb.; peles ņīkst saspiežamas Seppkul; weinen (von Kindern)
Assiten; sich unwohl fühlend klagen, ächzen; verdriesslich über etwas klagen Vank.; ‡

3) weinend
(murrend Durben, Wolm.) widersprechen (mit ĩ) Seppkull; ‡

4) weinend
prasīt Pabbasch.

Avots: EH II, 115

nùoķer̂t, ‡

2) wegstibitzen
Salis; ‡

3) unversehens bekommen
Frauenb.: nuoķēru gan ve̦lnu (von einer unangenehmen Arbeit) šuoreiz. Refl. -tiês,

1): braucējs ... tecēja kājām ķibitei pakaļ, nuoķēries pie atslejuma Dünsb. Apakš ziemassvētku egl. III, 90; ‡

2) = aplipt: n. ar pūkām Seyershof; ‡

3) zur Genüge fangen:
kaķis guļ nuoķēries peles Seyershof; ‡

4) = nùokuôstiês 2, nùokrāsuôtiês: kad nenuoķērēs gluži me̦lns, tad ielika elkšņu mizās AP.

Avots: EH II, 59

‡ nùokrapšķinâtiês Nötk., = nùokrapšķêt: pele nuokrapšķinājās.

Avots: EH II, 55

‡ nuokrubinât Lems., = nùoskrubinât: peles nuokrubina maizei garuozu.

Avots: EH II, 56

nùopĩkstêt, intr., einen piependen Laut von sich geben: pele nuopīkstēja vien. Refl. -tiês, eine Weile jämmerlich piepen Spr.

Avots: ME II, 829

nùošļir̃kstêt [MSil., nùošļir̂kstêt Lis., Jürg.,

1) ein Schaliverbum (vom Gehen od. Fahren auf nassem und kotigem Wege, vom Spritzen):
kāja ieskrēja dubļainā grambā, ka nuošļirkstēja vien. ūdens vien gar ausim nuošļirkstēja Jürg, nuospļāvās caur zuobiem, ka nuošļir̂kstēja ² vien Salis. ūdens nuošļirkst, kad tuo izdze̦n nuo šļirces Alt-Rahden, Golg. ūdens, sīkā strūklā uzskriedams gaisā, nuošļirkst Sessw., Lis., Schwanb., Tirsen, Schujen, N.Peb., Selsau. iegrieza ruokā, ka nuošļir̃kstēja vien Naud.]. laiciņu ruokuot, šķipele nuošļirkstējuse [erklirrte?], juo atdūrusies pie liela naudas katla LP. I, 178;

[2) bespritzt werden:
braucējs nuošļir̂kst ar dubļiem Mar., Sessw., Lös., Segew., Serben, Mitau.]

Avots: ME II, 868

‡ nuošļurkât Frauenb., abtragen: n. tupeles.

Avots: EH II, 97

nùošņirkstêt: pele nuošņirkstēja vien kaķa zuobuos Fehteln, Fest.

Avots: EH II, 98

ņudzeklis [Serben Lennew., Alswig, Serbigal, Mesoten], nudžeklis MWM., der Wirrwarr, das Gewühl, Gewimmel: dzīves, jautu ņudzeklis R. Sk. I, 63. aizbraukt ar visu savu sajukušuo duomu ņudzekli A. XX, 168. [vistas sataisījušas kaņepes par ņudzekli. izmaltus, bet nekultus linus peles bieti vien sakapā par ņudzekli, ietaisuot migas. saveldējusi labība ir ņudzeklis N.-Peb.]

Avots: ME II, 904

ņur RKr. XVII, 44, ņur̃ru, ņuru, ein schallnachahmendes Wort, namentlich zur Nachahmung einer schnurrenden Katze: ņurru, ņurru, sakuodu peles BW. 2267.

Avots: ME II, 905

‡ pabrìšķinât ² Saikava, ein wenig erschallen machen: p. dēļus kaktā, lai pele skrien laukā.

Avots: EH II, 122

pacìrst,

1): pacē̦rtu (= li. pràkertu?) vilniņu, atruonu lineņu; pacē̦rlu lineņu, atruonu bērneņu Tdz. 55418, 1; ‡

2) nagend (beissend) durchlöchern
Kaltenbr.: peles pacirtušas putrāmu maisu; ‡

3) hinschleudern
Kaltenbr.: uz reizes pie zemes pacē̦rt. Refl. -tiês, ‡

2) ein wenig (zu eigenem Vergnügen) hauen.

Avots: EH II, 124

padzir̃nê, padzir̃nâ, padzir̃navê, padzir̃nî BW. 8036, padziŗnâs, unter der (die) Handmühle: svied tupeles padzirnē (-nās)! BW. 22534. bagāts tē̦vs laisku meitu padzirnē (Var.: padzirnā, padzirnavē) audzināja 7952. pūķīti nuositušas un pame̦tušas padzirnās LP. VI, 67. [naudas kule padzirnavē Pas. III, 490.]

Avots: ME III, 22

pagraûzt,

1): ik uz cini apsēdās, ik pagrauza kuņu kāju Tdz. 50916; ‡

2) durchnagen
(li. pragráužti) Dunika, Rutzau: peles pagrauzušas grīdā caurumu. ‡ Refl. -tiês Dunika, nagend sich einen Durchgang bahnen: p. sienai cauri.

Avots: EH II, 134

pagrìda, pagrìde, der Raum unter der Diele: viņš naudu apracis pagrīdē LP. VII, 145. pagrīdē piemīt peles Ahs.

Avots: ME III, 31

pãrgraûzt;

1): pele var p. maisu; ‡

2) im Lauf einer gewissen Zeit zernagen
Oknist: cik labības nepārgrauž peles!

Avots: EH XIII, 200

pasiêna, pasiêne, = paseknis 2, 3; pasiena - neaizmūrē̦ta vieta apakš sienas, kur par ē̦ku pamatiem ir tikai lieli, nuostādīti akmeņi, kuŗu starppuosmi nav piepildīti Etn. IV, 163. milzīgs akmens bija izvēiies nuo pasienas A. XVIII, 492. cūka raka pasienē BW. 13011. pasiena - sienas apakša: peles iztaisījušas caurumus pasienā Sassm. n. RKr. XVII, 44. iz meklēja visus kaktus un pasienas Latv. pasienās mirka sniega palieku čaugas Upītis Sieviete 238. [ja tu mani nelaidīsi ustabā, tad es tev parakšu pasieni; - tev būs salts Pas. I, 248 (aus Preili).]

Avots: ME III, 99

paskrìet, ‡

2) unter etwas laufen
(perfektiv): pele paskrēja apakš akmiņa Dunika, OB., Rutzau. jāpaskrienuot zem ... jumta Pas. XIV, 511; ‡

3) weglaufen
Preiļi (Kur. Nehrung): gribēja nuosist zaķi, bet zaķis paskrēja Pas. XII, 485 (aus Lettg.); ‡

4) vorbeilaufen (?):
... vai nee̦suot redzējusi kādu meiteni. aita atbild: "ne˙cik sen kâ paskrēja" Pas. V, 418 (aus Nerft).

Avots: EH XIII, 173

patecinât [li. patẽkinti], fakt.,

1) etwas laufen lassen:
izrūnītu zirgu;

2) ein wenig zapfen:
alu;

3) mit dem tecelis ein wenig schärfen:
cirvis un šķipele jāpatecina MWM. VIII, 589. [zirkles patecināt Pas. I, 384 (aus Rositten).]

Avots: ME III, 120

*peipulīte od. *peipulītis, das männliche Glied: appuškuoju peipulīti BW. 34642 var. Nebst pipele dass. wohl zu peipt.

Avots: ME III, 192

pelāda, die Fledermaus Elv., Manz. Lettus, ("nicht gewöhnlich") U. Wenn zuverlässig, wohl zu pele . âda; vgl. auch pe̦lē̦da und peļāda.

Avots: ME III, 195

pelane Birsman, pelene">pelene(s) Wid., artemisia absynthium. Nebst li. pelinos "Wermut" wohl aus dem Slav. (aruss. пелынь ); doch vgl. auch le. pelẽjumi und Преображенскiй Слов., unter полынь.

Avots: ME III, 194

pelašķi, Schafgarben (achillea millefolium) U., Mag. III, 1, 132, Etn. I, 135, RKr. XII, 12: ja kāda vieta sasista, tad pie tās jāliek klāt pelašķi Etn. IV, 118. Zu pele . aste.

Avots: ME III, 194

pelaste, Fuchsschwanz, Amaranthus U., Mag. IV, 2, 65. Zu pele . aste.

Avots: ME III, 194

pe̦lêda (li. pelė´da) Wessen, Lievenhof, Warkh., Warkl., Alswig, Lubn., Saikava, Swirdsen, Mērdzine, Kolup, Sk. Do. 38, Etn. I, 1, RKr. VIII, 87, Glück Ez. 13, 22, BW, p. 2546, die Eule. Zu pele + êst.

Avots: ME III, 196

I pelējas, seltener pelēji Dubena, Warkh., Warkl., = pelenes">pelenes: pret dusuli (diluoni) dzeŗ pelējas.

Avots: ME III, 196

*II pelējas (zu entnehmen aus pelejes U.), = pelẽjums; vgl. li. pelėjai dass.

Avots: ME III, 196

pe̦lê̦ks: pe̦lè̦ks ² Oknist n. FBR. XV, 195, peleks Ugalen n. FBR. VII, 15; vilna (dzija, drēbe) vilka pe̦lē̦kumā, naturgrau, nicht gefärbt Siuxt; pe̦lē̦kais, der Wolf - auch Segew.

Avots: EH XIII, 221

pe̦lê̦ks (li. pelė´kas), peliks Dond., Schlehk, grau, aschfarbig, mausfarbig: pe̦lē̦ks kâ kaķis. redzēt pašu nāvi pe̦lē̦kā zirgā LP. V, 7. pe̦lē̦ks akmens LP. VII, 231. pe̦lē̦ka diena BW. 29740. pe̦lē̦kais, der Wolf: luopi pa gabalam sauož, kad pe̦lē̦kais tuvuojas LP. VII, 873. Subst. pe̦lē̦kums, die graue Farbe U.: dzīves pe̦lē̦kums MWM. VII, 575. ikdienišķības pe̦lē̦kums A. XX, 944. Ableitung von pele.

Avots: ME III, 196

pelêt (li. pelė´ti), -u od. -ẽju (III p. prs. pe̦l Kl., C., N.-Peb., Bers., Saikava, Heidenfeld, Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Gr.-Essern, pel Ruj., Salis, Wenden, Meiran, Warkh., Warkl., Gr.-Buschhof, Behnen, pelē Lis., Widdrisch, Zögenhof, Ruj., Wenden, Schwanb., Golg., Arrasch, Warkh., Swirdsen, Gr.-Buschhof, Dunika), -ẽju, schimmeln, kahmicht werden. pelẽjums, Schimmel; pelējumi Infl. n. U., Warkl., Wermut. Zur Wurzei von pele.

Avots: ME III, 196, 197

pelĩtes, Drüsen im Fette (von Schweinen, Rindvieh) U. Zu pele.

Avots: ME III, 197

pè̦lni (li. pelenaĩ),

1) die Asche:
Sprw. izput kâ pe̦lni. pe̦lnuos sākrist Kundziņš Ve̦cais Stenders 62. tava pils paliks par pīšļiem un pe̦lniem LP. V, 212. salauzīšu tevi miltu pe̦lnuos Purap. pe̦lnu pe̦lnuos sādegt, ganz in Asche verwandelt werden. pe̦lnus sargāt, Bezeichnung eines Volksspieles, das auf verschiedene Weise (auch als Vexierspiel) in Gebrauch ist U. neredzēju, kādu pe̦lnu drānu (etwas Fahles, Schwächliches) man ieduod zîrgā vietā Janš. Dzimtene IV, 194. pe̦lnu dienā, s. pe̦lndienā; pe̦lnu rušķis, s. pe̦lnrušķis; pe̦lnu sē̦rgā, Mehltau Ar.;

2) eine Art kleiner, grauer Insekten
Serb. n. Etn. II, 35. Nebst apr. pelanne, slav. popelъ od. pepelъ "Asche" nach Trautmann Wrtb. 212 Persson BB. XIX, 258 f: u. a. zu slav. polěti "brennen (intr.)", r. поломя "Flamme"; aber die Asche brennt ja nicht. Nach Walde Vrgl. Wrtb. II, 60, Solmsen KZ. XXXVIII, 444 u. a. dagegen zu gr. πάλη, la. pulvis "Staub", pollen "Staubmehl" usw. Wenn diese Zusammenstellung richtig wäre, müsste man wohl annehmen, dass die baltisch-slavische Bed. "Asche" durch den Einfluss von Formen wie le. pe̦lê̦ks (s. nnter pele) bedingt ist. Aber le. pè̦lni usw. könnte ja auch direkt zur Wurzel von pele gehören, vgl. z. B. ahd. falawisca "Asche": falo "fahl".

Avots: ME III, 197

pe̦mpucīte,

1) "?": es vēlēju brālītim šmīgnu, gaŗu līgaviņu; = tikai tāda pe̦mpucīte strupu, īsu rinduciņu BW. 21213; wohl = pele">pempele;

2) "eine dicht Gekleidete"
Meiran.

Avots: ME III, 199

‡ *pe̦mpule, = pempele (?): velcies, pe̦mpul, par slieksni iekšā! tâ˙pat gribēsi saimniec[e] saucam[a] BW. 18832, 1.

Avots: EH XIII, 223

pesele,

1) "?": velcies, pesele (Var.: pempele), par nama slieksni! ... īsas tavas kājiņas BW. 18830; 18831;

2) =peža Lettin.

Avots: ME III, 203

piepil˜dît,

1) anfüllen:
... kâ piepildi (dievs) dziļas upes, kâ dziļuos ezeriņus BW. 32848. tā (pipele) tuo pīzdu piepildīja 34862 var.;

2) ersättigen, zufriedenstellen:
tas nuošāva simtiem zaķu, nevar kunga piepildīt BW. 30481, 1. cilvē̦ks, kas ne˙kad nav piepildāms, atruod bez laika galu Dicm. pas. v. I, 58; nepiepildāms, unersättlich;

3) erfüllen, vollbringen.
Refl. -tiês,

1) sich anfüllen:
katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162;

2) sich vollsaufen
U.;

3) sich erfüllen, in Erfüllung gehen:
siržu vēlēšanās piepildīsies Kaudz. M. vai pa˙visam reiz piepildīsies viņa jaukais sapnis? A. XX. 504.

Avots: ME III, 279

pìevilkt,

1) heran-, hinzuziehen, -schleppen, anziehen:
pievelc pavadu stiprāk! Aps. IV, 12. cita ķermeņa pievilktam tikt SDP. VIII, 7; schreibend hinzufügen: drusku paduomājis, pievilka 25 rubļi De̦glavs Rlga II, 1, 270;

2) = piezīmēt, anschreiben, notieren U.;

3) mit Herbeigezogenem, Herbeigeschlepptem anfüllen, vollschleppen:
pele pievilkusi pilnu alu ar labību. Refl. -tiês,

1) sich heran-, hinzuschleppen, -schleichen:
viņa pieve̦lkas bailīgi un skatās dre̦bē̦dama ūdenī Zeif. Chrest. II, 12. Spricis bij pievilcies pie uotra gaļas bļuodiņas Aps. IV, 46. klusām un nemanuot pievilkās tā diena Pasaules lāpīt. 46;

2) einander anziehen;

3) sich mit etw. durchtränken:
mucas, kas pievilkušās alus A. XX, 592;

4) sich betrinken, besaufen:
pievilcies kâ uods, kâ īle̦ns. kruogā viņš uz baruona laimēm pieve̦lkas stīvs un pilns Blaum. ve̦lns atnācis un pievilcies kâ dublis LP. V, 92.

Avots: ME III, 310, 311

pĩkstēt, -u, -ẽju, pīkšēt, pīkšķēt, -u, -ẽju, pfeifen (wie eine Maus) U.; verlauten lassen; weinen, weinerlich sein : Sprw. ir varde pīkst, kad virsū min. pele pīkst Etn, II, 51. pīkst tīri kâ kaķē̦ns CTR. I, 47. [erickiņu] teviņš, ... bez apstājas rūpīgi pīkškē̦dams, spurdz un lē̦kā nuo zara uz zaru Janš. Dzimtene V, 424. balss pīkstuoša kâ sievietei Vēr. I, 1469. nepīksti ne vārda! LP. IV, 115. nedrīkst ne pīkstēt LP. 1V, 6 . pagale dega... pīkstē̦dama A. v. J. 1900, S. 368. Auch ein Refl. pīkstētiēs, verlauten lassen: nepīksties, kad tevi žīdam suolīju! LP. VI, 1, 272. Subst. pĩkstẽjiēns, das Piepen, Pfeifen: ne peles pīkstējiens Kaudz. M. 123. Wohl zu pīka; vgl. auch 13. pykštu "knalle" bei Kurschat.

Avots: ME III, 230, 231

pincis C. u. a., pince U., Selg., Serben, Peb. u. a.,

1) Beiname der Katze:
kaķīti, pincīti LP. IV, 87. pinci, pinci, runci, runci, kam tu peles nemedīji? BW. 25176, 3. jē̦ru nebūs saukt par zaķi, tad jęri labi neizduodas, bet gan par pincīti Etn. II, 121; Reimwort zu incis;

2) pirīcis, das männliche Glied (in der Kindersprache)
Jürg.

Avots: ME III, 218

pipelbrencis BW. 35292, ein unflätiges Schimpfwort (zu pipele + Brencis).

Avots: ME III, 221

I pirinât, = perināt Bers., Mar., Lub., Lis., Etn. IV, 165, Zb. XVIII, 418, Sk. Do. 60: citi putni savus bē̦rnus činkiņās pirināja BW. 2128, raiba vista pirināja BW. 32447 var. peles bē̦rnus pirināja BW. piel.2 20250. namā šķīla, pirināja 19543, 5. Refl. -tiês, sich vermehren; genesen, erstarken Sessw.

Avots: ME III, 222, 223

I pùlis Wolm., Serbigal, AP., pùlis ² Kl., Nerft, pûlis ² Salis, Ruj., Dond., Lautb., Kand., Selg., Dunika, pũlis Tr., Wandsen, Līn., Iw., auch pūle,

1) der Haufe; die Menge:
skudru pūlis, der Ameisenhaufe. lai virtuos man telītes kâ skudrītes pūlītī! BW. 18179, 2. cik skudriņu pūlīte (Var.: pūznītē), tik aitiņu pādītei 1326, 1. kâ skudrīte pūlī vilka visas uogu mē̦tariņas 27105. kas skudrei pūli vilka, kad tā pate nesavilka? 7671. kâ skudrītes siliņā lielu pūli (Var.: pūzni) savilkušas 34218. nākat, kūmiņas, pūlītēs! 1485. mana dziesmu vācelīte sīkā nātru pūlītē 206, 9. tie nu stipri uzliesmuoja, . . . dzirksteļu pūļus . . . raidīdami augšup J. R. IV, 154. - pūļiem (pūlēm) od. pūļu pūļiem, in grossen Haufen, Mengen: pūļiem (Var.: pūlēm 14246,

7) auga baltas ruozes BW. 6469, 1. ļaudis aiz ziņkārības devās pūļiem līdz De̦glavs Ve̦cais pilskungs 68. bites sanāk pūļu pūļiem LP. IV, 78;

2) die Herde; die Kette (von Jungwild)
U.: pirtnieks turējis sev krietnu pūlīti aitu Etn. II, 86;

3) das Nest:
peles pūli (Var.: migu) pataisīj[u]šas pašā matu galiņā BW. 20236 var.;

4) der Strichregen
U.: viens pūlis lietus nuonācis, es hat einen Strich abgeregnet U.; Plur. pūļi, Regenwolken U.: pūļi tuop dzīti, kleine Regenwolken werden getrieben U.; auch im Sing.: me̦lns pùlis ² nāk Golg., Warkl. - pùļa C. od. pūļu vējš, Regenwind: tupeņi jāstāda pūļa vējam pūšuot Etn. 11, 74. īsti vakarziemeļu pūļu vēji lieli jumtu puostītāji Vīt. 2. Wohl zu pauna (s. dies) und (nach Petersson KZ. XLVII, 276) arm. hoylḱ "assembly, troop, company" und r. пуля " Kugel ".

Avots: ME III, 446, 447

pulksts, -s, gew. der Pl.,

1) pul˜kstis Smilt., Klunkerhede
L.; Klunker, Knoten in Flachs, Hede oder Garn: dzijs samigāta vienā pulkstī, ka nevar vairs pavediena atšķetināt Fest.; linu nuokulstas ir gatava pulksts Vīt. peles linus sakapājušas mīkstus kâ pulksti Vīt.;

2) Wurzel- und Unkrautbüschel od. Erdklumpen, die beim Eggen auf dem Felde entstehen
Druw. n. RKr. XVII, 74 (hier ein nom. pl. pulkstes, gen. pulkstu): kad tīrums ir bijis saaudzis ar zâli un kad tuo uzartu ecē, tad ecēšas save̦lk ve̦lę̄nu zâles un saknes piciņuos, kuŗus nuosauc par pulkstīm Etn. II, 97 (aus Druw.);

3) ein weiches Polster am Kummet
U.: seglinieks liek se̦dulkai cauršuvumā katra vietā mīkstu pulksti Fest.

Avots: ME III, 408

I puņ̃ķis Līn., BL,

1) gew. der Plur, puņķi, puņ̃ķi Iw., der Nasenschleim, Schnodder, Rotz
U., Dond., Selb.: Sprw. pīpe zuobuos, puņķi aiz juostas od. puņķis aiz juostas, jē̦ra kāja zuobuos. puņķu tapa Grünh., puņķu vērpele, punķa de̦guns Ar., Schimpfwörter - Rotzlöffel Mag. XIII, 2, 50, U.;

2) Schimpfwort, der Rotzlöffel, Schmurgel:
tāda cūka tak vēl nee̦smu, ka man ar tādu puņķi, kāds tu esi, būtu jāsapuņķējas Druva II, 780. Aus liv. puńk dass. oder umgekehrt?

Avots: ME III, 414

purga,

1) pur̃ga Kand., Jürg., ein fadenlanger Stock mit einem Klotze am Ende, um damit vor dem Herausziehen Fische ins Netz zu treiben
U., Mag. XIII, 2, 59, Etn. II, 108, Salis, Segewold, Jakobshof;

2) Schreckstock beim Krebsen
U.;

3) die Spritze, Brause an der Giesskanne
U.;

4) eine Troddel
Allunan n. U.;

5) "?": purga (Var.: puodziņa) galiņā (pipelei) BW. 34656;

6) pur̃ga Drosth., pur̂ga ² Bauske, ein widerhaariger Mensch
U.; Schimpfwort Mar.: puika, puika, purga, purga, tavi zirgi rugājā BW. 10569, 11 var. Aus estn. põrk (gen. põrga) "Störstange", s. Thomsen Beröringer 274.

Avots: ME III, 417

‡ pušnis "peles midzenis", Seyershof: kad peles rudenī taisa blāķī vai rudzu statiņā augšā pušņus, tad ir dārgi rudzi; "?" Kalupe n. FBR. XVIII, 36.

Avots: EH II, 337

pus˙treša, fem. pus˙trešas (li. pustrẽčio, f. pustrečiõs), drittehalb, zwei und halb: pus˙treša gada bija pagājuši A. v. J. 1896, S. 242. pa duj gadi, pa pus˙treša tai pašā vietiņā RKr. XVI, 163. kaķis nesa divas peles, mēs pus˙trešas vāverītes BW. 2260. nuopirkt pus˙trešas vai visas trīs guovis Vēr. II, 193.

Avots: ME III, 435

rakņât, -ãju, tr., intr., rakņâtiês, -ãjuôs, wühlen (von Ochsen U.), scharren, (oft, hin und wieder ein wenig) graben: bē̦rni rakņā smilktienā, cūkas rakņā grāvmales. kurmji rakņāja pļavu Nigr. slieka mīl rakņāties mitrā zemē J. R. III, 15. viņš rakņājās pa ze̦lta gabaliem Niedra Zemn. dē̦ls 77. sāka rakņāties pa kabatām Jaunais mežkungs 1. kuo tu rakņājies kâ cūka pa manu guļu, skapi? Ahs. n. RKr. XVII, 48. Zaļums rakņājas atkal pa klēti A. XX, 161. rakņājusies, rakņājusies atraduse nuo visa ve̦lna tikai vienu zuobu LP. IV, 143. - rakņātāju pele, die Wühlmaus (arvicolida) Konv. ² 376. Zu rakt.

Avots: ME III, 472, 473

raûdât (li. raudóti "jammern"), -u (-āju bei Glück Joh. 11, 33; Für. I unter kas), -ãju, tr., intr., weinen, beweinen: Sprw. labāk lai bē̦rns tagad raud, nekâ pēcāk raud tēvs, mate. kād kaķis raud, tad pele smej. stipri, skaļi raudāt, laut weinen. raudāt pilnā balsī LP. I, 65. raudāt nuo (gew.: aiz) prieka LP. II, 15, vor Freude weinen. raudāt gaužas asaras, bittere Tränen weinen. iet visā (pilnā Salis) galvā raudādama (laut weinend) Blaum. māte raud galvu saņē̦musi Biel. 1230. laudis raudāja šņukstē̦dami Kra. Vīt. 78. raudāt

a) cum gen., wegen, nach etwas od. jem. weinen, beweinen:
uozuoliņš zīļu raud Ld. 7.552. māte manis žē̦li raud BW. piel. ² 41181, visas meitas vīra raud, visas raud tē̦va dē̦la BW. 10957. kuŗa raud ve̦dama, tā mātes raud; kuŗa neve̦dama, tā vīra raud Biel. 837. es māsiņas neraudātu, kaut tā maza nuomiruse BW. 13713. kuo, māsiņa, tu nu raudi vaira sava vainadziņa? 24418. raudi, raudi, tautu meita, kāda ve̦lna tu raudāji? raudāj[i] tē̦va aizkrāsnītes 21968, 1;

b) cum acc., beweinen, beklagen:
raudu savu arājiņu Ld. 7.612. kuo, brālīši, raudat mani, kuo jūs mani žē̦luojat? paši mani iedevāt raudamā vietiņā (an einen Ort, wo man weinen muss) BW. 17474. vainadziņu tâ raudāju, kâ tētiņu, māmulīti 24536 var.;

c) cum praep. -dēļ, pēc, uz: raudāt pēc pazudušas laimes. cits raud manu darbu dēļ Biel. 1604. raud[i] uz Laimi (klage weinend die
Laima an), tautu dē̦ls, ne uz manu augumiņu! būt[u] Laimiņa vēlējusi, būt[u] es tava līgaviņa BW. 10577. Refl. -tiês, (intensiv) weinen; (weinend) klagen Spr.: uozuoliņš raudājās (Var.: gauži raud), zīles bira upītē BW. piel. ² 2800, 1. zemnieks nevarēs sevišķi raudāties par ce̦nām Latg. 1921, № 50, 22. plācenīt[i]s raudājās, ar plaukstām plaukstējams BW. 2919. dzirnaviņas raudājās: nevienādas malējiņas FBR. IV, 71 (aus Warkl.). brāļu māsa raudājās, krelles kaklu nuogulēja BW. 21523. jaunas meitas raudājās, vainaciņš galvu spiež 24767. kumeliņš raudājās, meitu nesa mugurā, labāk (sc.: būtu) nesis kara vīru 18306. vasariņa raudājās, ka nedzēra alutiņa 19855. dieverīši raudājās, kam pe̦lē̦kus cimdus devu 25430. neraudies tu, celiņ, es tev būšu appuškuot! 1357. raudāties uz, weinend anklagen: uz Laimiņas raudājuos, ne uz savas māmuliņas BW. 9276. var. uz prātiņa raudājuos, ne uz tē̦va, māmuliņas 22858. - Subst. raûdâšana, das Weinen: vīrs raud vienā raudāšanā (in einem fort) LP. I, 78; raûdâšanâs, das Weinen, Klagen; raûdãjums, das abgeschlossene Weinen: asarām vilnainīte vakarēju raudājumu BW. 9257; raûdâtãjs (li. raudótojis) wer weint, der Weinende, Weinerliche. Nebst rūdinat zu li. surúdau "ich wurde traurig", slav. rydati "laut weinen", ačech. ruditi "betrüben", ai. rōditi od. rudáti "er weint", la. rudere und rūdere "brüllen", ae. réotan "weinen", an. rauta "brüllen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 351, Trautmann Wrtb. 239 f.

Avots: ME III, 482, 483

rība, häufiger der Plur. rības Ar., der Lärm, das Gepolter, Getöse: es dzirdu rību Asp. MWM. v. J. 1897, S. 739. rības un klangas vien iet Lubn. rības vien iet, kad peles lakstuo uz griestiem Ar.

Avots: ME III, 534

riêt (li. ríeti "losschreien"), reju, rêju,

1) tr., intr., bellen, anbellen:
suns, vilks rej. Sprw.: rej kâ suns pretī, rej kâ suns mēnesī skatīdamies, sagt man von jem., der einen andern ohne Grund beleidigt od. beschimpft Etn. IV, 76. beidzamuo suņi rej. rej, rej sunīt, tik nekuodi! U. belle immerhin, beisse nur nicht! zu einem boshaften Menschen gesagt Etn. IV, 4. - riet rejamuo, in einem fort, stark bellen: sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo BW. 13548, 2. - Puoģis rēja vāveres R. Kam. 89. sunīt[i]s rēja meitu zagli BW. 13550. ai, sunīt ķiparīt, nerej mani kalpa vīru! 31042;

2) beissen
U.: skudras rējušas sikspārni LP. VI, 21. jāuzliek... lapuotais zars virsū, iai mušas nerej ģīmi Janš. Dzimtene ² I, 153. vai tevi rej blusas? ebenda 429. utis, blusas mani rēja tautu dē̦la klētiņā BW. 21710. uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, ne-rejat (Var.: neēdiet)! 29284, 4. vilks rej (Var.: ē̦d, ņe̦m, ne̦s) manu kumeliņu 11222, 2 var. - runcis rej peles, der Kater fängt Mäuse Ar. - Refl. -tiês, einander anbellen; sich beissen, sich zanken Manz. Lettus, U.: ciema suņi rejas Treum. Sprw.: kur divi rejas, tur trešais rij. pie tukšas siles cūkas rejas. brāļi savu māsu deva riedamies, bārdamies BW. 18159 var. (Lībiņa) kâ kuņa ar citām (sc.: sievām) rejas 20827. jūs baŗaties un rejaties Glück Jesaias 58, 4. gribu vēl ar jums rieties (ich muss mich mit euch schelten) Jerem. 2, 9. jauni ļaudis... kâ suņi rietuos un nesaticīgi dzīvuotu BW. III, 1, 82. nuo rīta līdz vakaram neziniet cita ne˙kā, kâ vienīgi rieties Alm. kas savā starpā naiduojas, ķilduojas, rejas LP. V, 116. kavušies un kd nekâ citādi rējušies ebenda 147. brālis ar brāli nerējās ienaidā Kra. VIt. 78. - Subst. riêšana, das Bellen; das Beissen; riêšanâs, das gegenseitige Anbellen; der Zank, der Streit; rêjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Bellens (Beissens): nuo tuo suņu rējumiņa iznāk ciema dzeltenītes BW. 13250, 37, riet rējumā, heftig, immerfort bellen: sunīt[i]s rēja rējumā (Var.: rejamuo), es parīdu rīdumā BW. 14461, 4 var.; rêjẽjs, wer bellt; wer beisst; der Zänker: labāki ir... kaktā dzīvuot, nekâ pie... rējējas sievas vienā namā kuopā Glück Spr. Sal. 21, 9. - žurku rējējs, ein Schimpfwort. In der Bed. 1 zu ai. (wenn mit ide. r ) rāyati "bellt" und (nach Bartholomae Airan. Wrtb. 521 f.) av. gāƥrō-rayant- "der die (heiligen) Sprüche herschreit"; vgl. auch ae. rárian "brüllen". In der Bed. 2 etwa zur Wurzelform rei- "ritzen, reissen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 343 ?

Avots: ME III, 548, 549

ripene, ‡

2) = ripele Warkl.

Avots: EH II, 373

rûgts (häufig, wie auch sämmtliche Ableitungen, mit -kt- geschrieben), ruksts Elger Diction. 93 (wohl mit ū, vgl. li. rúgštas "sauer"), bitter, herb: sveša maize rūgta. pieē̦dušai pelei milti rūgti. rūgts kâ žults. rūgts kâ apšu miza Etn. I, 83. rūgtas asaras, bittere Tränen. nuobirdināt rūgtas asaras LP. II, 36. vīns ar me̦du saldi dzert, asariņas rūgti dzert BW. 16682. rūgta nāve, der bittere, schwer zu ertragende Tod: ķēniņš kâ rūgta nāve man uzmācas LP. V, 336. ķēniņiene plijās ķēniņam virsû ką rūgta nāve VI, 832, žīdi plijušies kâ rūgta nāve III, 104. nu ve̦lns kâ rūgta nāve stāja Jurim virsū VI, 380. rūgta dzīve, bitteres, schweres Leben: ai, bāliņ, rūgta dzīve: rītā rutki, vakarā BW.13730, 7. bieži jācieš rūgta netaisnība Vēr. 1,1164. rūgti smaidīt Kaudz. M. 12, herbe, bitter lächeln. - rūgtā sakne Karls., laserpitium. - Subst. rûgtums, die Bitterkeit, Herbheit: dienas pagāja vienās dusmas un rūgtumā Alm. gan atrasi (für atradīsi) dzīvuodams manu lielu lē̦numiņu, apinīša rūgtumiņu BW. 10705. Zu rûgt: vgl. apr. ructan-dadan "Sauermilch".

Avots: ME III, 568