Paplašinātā meklēšana

‡ aîzsvaîdât ² Kal., wiederholt oder mehrere Objekte hin-, wegwerfen, -schleudern: a. akmeņus uz visām pusēm.

Avots: EH I, 54

‡ àizsvaidelêt, = ‡ aizsvaidât (aber wohl in Bezug auf leichtere Gegenstände): bē̦rns atkal aizsvaidelējis savas mantiņas.

Avots: EH I, 54

àizsvaîdît, freqn. von sviêst, wiederholt weg-, verwerfen: diež, kur bē̦rns savas lietiņas aizsvaidījis JK.

Kļūdu labojums:
sviêst = aizsviêst

Avots: ME I, 53

I àizsvaidît, ‡

2) (sperrend) vollwerfen:
sieva visu ustabu aizsvaidījusi ar vadmalu Pas. IX, 501. Refl. -tiês, irrend hin-, weggeraten: bēgļi aizsvaidījušies pa malu malām.

Avots: EH I, 54

‡ II àizsvaĩdît Dunika, (mit Butter oder Fett) zuschmieren: a. caurumus (maizes šķēlei) ar sviestu.

Avots: EH I, 54

‡ àizvaĩdêt, = àizvaĩdêtiês: tis aizvaidēja Pas. IX, 408.

Avots: EH I, 61

àizvaĩdêtiês, jammernd aufschreien, aufstöhnen: aij, ai, ai! sasistais aizvaidējās Dok. A.

Avots: ME I, 58

àizzvaidît: auch Fest.: a. (verschmieren, zuschmieren) visas šķirbas.

Avots: EH I, 65

àizzvaidît, mehrfach verkleben, Bers., Laud.

Avots: ME I, 61

apaļvaîdzis, fem. -vaîdze, der (die) Rundbackige.

Avots: ME I, 75

‡ apsvaidelêt, wiederholt bewerfen: a. suni ar akmeņiem, lauku ar akmeņiem.

Avots: EH I, 118

apsvaidîgs,

1) gewandt:
viegls un apsvaidîgs vīrelis Purap. P. mūsu saimnieks apsvaidīgs uz visām pusēm J. Kaln.;

2) veränderlich:
šuoruden ļuoti apsvaidīgs laiks J. Kaln.

Avots: ME I, 128

apsvaidît: apsvaîdît ² (= apmẽ̦tât

1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît ² (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡

3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.

Avots: EH I, 118

apsvaidît, tr., beschmieren, besprengen, salben: ar šuo mīklu bērniņš pirtī jāapsvaida BW. I, S. 185. tev būs dzīvuokli apsvaidīt II Mos. 40, 9. Refl. -tiês, sich beschmieren, sich salben.

Avots: ME I, 128

apvaidêt Spr., wegen der beginnenden Geburtswehen zu jammern anfangen.

Avots: ME I, 133

‡ apvaîdzêtiês ² Dunika, Kal., = ievajadzêtiês: man apvaidzējās miltu.

Avots: EH I, 124

apzvàidît Jürg., bestreichen, beschmieren: a. sienas ar kaļķiem.

Avots: EH I, 128

‡ atsvaîdelêt, wiederholt (oder vieles) liederlich oder achtlos wegwerfen, -schleudern: a. ruotaļlietas Saikava, meita visu savu pūru atsvaidelējusi čigānīcām Oknist.

Avots: EH I, 173

‡ atsvaidît, wiederholt (oder vieles) wegwerfen Dunika: a. ve̦lē̦nas nuo grāvja.

Avots: EH I, 173

‡ atsvaidzinât, auffrischen Janš. Līgava II, 79, erfrischen: sejas bija sārtas, atsvaidzinātas, bez nuoguruma . . . Veselis Saules kaps. 57. Refl. -tiês, sich erfrischen.

Avots: EH I, 173

‡ atvaidas "?": izdve̦sdamas ... tautas vaidas un a. Janš. Bandava II, 255.

Avots: EH I, 178

atvaĩdêt intr., jammernd antworten: šī atvaid: e̦smu tava nelaiķe LP. VI, 369.

Avots: ME I, 206

bal˜tvaîdzis: Demin. f. baltvaidzīte BW. 21930, 2 var.

Avots: EH I, 202

bal˜tvaîdzis, -e, der, die Weisswangige.

Avots: ME I, 259

bãlvaîdzis, -dze, bleiche, blasse Wangen habend, Bletchgesicht: mēnestiņš, bālvaidzītis MWM. X, 347.

Avots: ME I, 272

bezvaida murgi seufzerloses Phantasieren Rainis Duomas I, 588.

Avots: ME I, 286

brũnvaîdzis f. - e, der, (die) Braunwangige.

Avots: ME I, 341

‡ divaîds Preili (Lettg.) n. FBR. VIII, 15, = divējâds.

Avots: EH I, 323

ìesvaîdît, tr., freqn. zu iesviest,

1) wiederholt hineinwerfen:
iesvaidiet sìenu šķūnī;

2) einschmieren:
žīds sūta lietuvē̦nu iesvaidīt uori LP. VII, 802. ratus izvilkuši, iesvaida patlaban riteņus Janš.;

3) einsalben, einbalsamieren:
miesa tika iesvaidīta ar dārgām eļļām MWM. VI, 204.

Avots: ME II, 75

ìevaĩdêtiês, ìevaidêt Spr., einen Seufzer ausstossen, aufseufzen, aufstöhnen: atkal viņš ievaidas tik skumji Vēr. II, 439. apkārt tai me̦ldri ievaidas Asp.

Avots: ME II, 85

‡ izsvaîdât ² Dunika, = izsvaîdît.

Avots: EH I, 484

izsvaîdît (li. išsváidyti), tr., freqn. zu izsviêst 1,

1) umherwerfen, auseinanderwerfen:
siena gubu, akmeņus. izsvaidīti kankari Asp. Gunde̦ga izsvaida ruokas kâ aiŗus Brig.;

2) verschleudern:
mans brālis izsvaida savu labumu LP. V, 308. Refl. - tiês,

1) sich umherwerfen, sich umherwälzen:
mantas guļ izsvaidījušās pa visu istabu;

2) gestikulieren, sich gebärden, sich benehmen:
cik piemīlīgi viņš prata izluocīties un izsvaidīties.

Avots: ME I, 808

‡ II izsvaĩdît Dunika, (be)streichend verbrauchen: i. visa sviestu.

Avots: EH I, 484

izvaidêt,

1): tâ sabijusies, ka nepaspēja ... ne izkliegt, ne i. Ciema spīg. 7; ‡

2) = izslimuôt: pēc tīfa izvaidēšanas Austriņš Gaŗā jūdze I, 288. Refl. -tiês, ‡

2) = izslimuôt AP., Auleja; diese Bed. hat i. wohl auch im Zitat unter i. 1. ME. I, 824.

Avots: EH I, 492

izvaidêt, tr., jammernd, wehklagend hervorbringen: dziļākās duomas smadzenes izvaid bezvaida murguos Duomas I, 588. Refl. - tiês, längere Zeit zur Genüge wehklagen, jammern: nāku raudzīt, vai būsi jau izvaidējies Kaudz. M.

Avots: ME I, 823, 824

‡ izvaîdîtiês ² Siuxt, = izvaĩrîtiês.

Avots: EH I, 492

izzvaîdît, tr., ausschmieren: sviestu pa galdu C.

Avots: ME I, 832

‡ navaîde Oknist, = nav.

Avots: EH II, 7

‡ navaîdin(a) Auleja, = nav.

Avots: EH II, 7

‡ navaîdin(a) Auleja, = nav.

Avots: EH II, 7

nevaid (unter nev ): auch (mit aî ² ) Dunika.

Avots: EH II, 22

‡ nevaîdâs ² Ns., = nev.

Avots: EH II, 22

‡ nevaîde Kaltenbr., = nav.

Avots: EH II, 22

‡ *nevaide̦n(a) (> ostle. navaidan(a) ) Pilda n. FBR. XIII, 45, = nav.

Avots: EH II, 22

‡ *nevaide̦n(a) (> ostle. navaidan(a) ) Pilda n. FBR. XIII, 45, = nav.

Avots: EH II, 22

‡ nevaide̦nas Jan,. Dzimtene I ² , 497; III ² , 184, = nav.

Avots: EH II, 22

‡ nevaidulis, der Gegensatz von vàidulis ² : vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā; n., nebē̦dulis, nāc pie manis sētiņā! BW. 34357.

Avots: EH II, 22

nuosvaida,

3): nuosvaidas Warkl. "atkritumi".

Avots: EH II, 93

nuosvaida,

1) [Abhang?]:
tiltiņam abās malās izrautas dziļas nuosvaldas, kurās ve̦zums iegrimst līdz rumbām Duomas IV, 450. nāca nuosvaida, un viena puiša ve̦zums apkārt gan! MWM. VIII, 247; [nuõsvaida, eine abschüssige Stelle auf einem schneeverwehten Weg Wolmarshof, Ermes; eine schiefe, glatte Stelle auf der Schlittenbahn Jürg., Neu-Wohlfahrt, (mit "ùo") Serbigal;

2) "ein Liederlicher, der seine Sachen verstreut"
Kursiten;

3) "etwas Unbrauchbares":
tā jau tāda nuosvaida N.-Schwanb.].

Avots: ME II, 863

‡ nuosvaîdât ² Dunika, = nùosvaîdît: visa pļava nuosvaidāta akmiņiem.

Avots: EH II, 93

[nùosvaidelêt, = nùosvaidît: n. visu pagalmu ar skaidām. pati vairs nezin, kur saivītes nuosvaidelējusi Bauske.]

Avots: ME II, 863

nuosvaide̦ns: "slide̦ns un kāpains" (nuôsvaîde̦ns ² ) Seyershof: n. ceļš tagad ir - sviež ragavas grāvī iekšā.

Avots: EH II, 93

nuosvaide̦ns, [nuõsvaîdains Wolmarshof, Dickeln, Neu-Wohlfahrt, Planhof], nuõsvaîdîgs [Jürg.], abschlägig L., abschüssig, nach einer Richtung hin abfallend U.: nuosvaidīgs ceļš, abschlägiger Weg, da man leicht schlenkern und umschlagen kann St.

Avots: ME II, 863

nuõsvaîdîgs (unter nuosvaide̦ns): "schlenkernd" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 93

nùosvaîdît, tr., freqn., wiederholt herab-, weg-, bewerfen: uolinieki nuosvaidīja sīkajām uoliņām BW. 14427. Refl. -tiês, sich hin- und herwerfen: nuosvaidās kâ spuole JR. lV, 88.

Avots: ME II, 863

I nùosvaîdît: visa pļava ar bļīniem nuosvaidīta Pas. XI, 360.

Avots: EH II, 93

‡ II nùosvaidît: "abschmieren" Stender Deutsch-lett. Wrtb., beschmieren, bestreichen: n. maizi ar sviestu Dunika.

Avots: EH II, 93

nùovaĩdêt, ‡ Refl. -tiês, einen Seufzer tun, eine Klage aussprechen: "tad mēs abas e̦sam kritušas krāpniekiem naguos!" ... nuovaidējās Radagaisene Janš. Dzimtene V, 107.

Avots: EH II, 104

nùovaĩdêt, intr., Wehklage erheben, einen kläglichen Laut von sich geben: viņš tikkuo dzirdami nuovaidēja Dok. A. nuovaidēja sē̦tas vārti, aiz māsiņas aizveruot BW. 18227.

Avots: ME II, 881

[pãrsvaidît,

1) wiederholt od. mehrere Objekte hinüberwerfen:
p. kuokus pār sē̦tu;

2) (bei einem Konfessionswechsel salbend) umtaufen;

3) trocknend umwerfen (eine gegliederte Masse):
p. ābuoliņu.]

Avots: ME III, 180

[pãrzvaîdît C., N.-Peb., Bers., = pãrziest.]

Avots: ME III, 189

[pasvaîdelêt, wiederholt (nicht weit) werfen: p. akmeņus C. Refl. -tiês, zum Behagen wiederholt (nicht weit) werfen: bē̦rni grib pasvaidelēties ar akmeņiem Jürg.]

Avots: ME III, 110

[pasvaidît,

1) wiederholt werfen unter:
p. pakaišus;

2) leichtfertig vergeuden:
piedzēries grib pasvaidīt naudu Golg.]

Avots: ME III, 110

‡ II pasvaĩdît Dunika, bestreichen (nach Verben des Könnens): saimniece nespēj p. (ar sviestu) maizi visai saimei.

Avots: EH XIII, 178

pìesvaidît, vollwerfen, viel werfen: iedams es piesvaidīšu vēziņu Pas. III, 124.

Avots: ME III, 299

sar̂kanvaidzis (f. -dze), wer rote Backen hat: tautu meita sarkanvaidze BW. 15876, 2.

Avots: ME III, 721

sārtvaidzaîns, s. sārtvaidzîgs.

Avots: ME III, 808

sārtvaidzîgs, sārtvaidzaîns, rote Wanzgen hahend: sārtvaidzīga meita Saul. III, 68. drukns, sārtvaidzīgs kungs JR. IV, 49. sārtvaidzainais strādnieks Latv.

Avots: ME III, 808

sārtvaidzis: s. ābuols Skalbe Raksti III (1938), 325.

Avots: EH XVI, 473

sãrtvaidzis (f. -dze), wer rote Wangen hat: tautu meita sārtvaidzīte BW. 14047 var. padrukna sārtvaidze Ezeriņš Leijerk. II, 144. jauns sārtvaidzis puisis De̦glavs. sārtvaidzīšus bērniņus A. v. J. 1899, S. 244.

Avots: ME III, 808

‡ sasvaîdât ² Dunika, = sasvaidît I 1, 2.

Avots: EH XVI, 452

sasvaidelêt, = sasvaidît I 1: s. mantas pa visiem kaktiem.

Avots: ME III, 752

I sasvaidît,

1): ziedus ... upītī sasvaidīja Tdz. 50178.

Avots: EH XVI, 452

I sasvaidît, tr., freqn. zu sasviest,

l) (mehrfach)zusammenwerfen, auf den Haufen werfen
Dunika (mit aî ² ), Spr.;

2) längere Zeit (hin und her) werfen:
stiprinieki sasvaida dē̦lu cauru nakti LP. II, 42.

Avots: ME III, 752

II sasvaidît, tr., tüchtig einschmieren, einsalben: vai vē̦de̦rs nesāpēja? -saldu sviestu sasvaidīju (Var.: sasmērēju) BW. 33494, 5. sasvaĩdît (aufschmieren) visu sviestu uz maizi Dunika. Refl. -tiês, sich tüchtig einschmieren, einsalben: viņas sasvaidījās vēl ar smaržuotiem ūdeņiem De̦glavs Rīga I II, I, 580.

Avots: ME III, 752

savaĩdêt: vīrs ... saslima ..., ... savaidēja nepilnu nedēļu un nuomira Austriņš Raksti V, 26.

Avots: EH XVI, 462

savaidêt, savaidât, eine gewisse Zeit hindurch stöhnen (krank sein Spr.); stöhnend zusammenschwatzen: brālis ne˙maz neklausās, kuo šī tur savaida (wohl mit -ā zu lesen) LP. 1, 142.

Avots: ME III, 779

savaids: auch Pas. VI, 135 (aus Warkl.); vis savaîdai (Adv.) taisa: cits taî, cits taî Auleja.

Avots: EH XVI, 462

savaids Pas. III, 382 (aus Bikava), IV, 204 (aus Nīcgale) u. a. = savâds.

Avots: ME III, 779

sazvaidît,

1) einsalben:
priesteris sazvaidīja bē̦rnu;

2) verschmieren:
s. vietu vietam saplīsušuo krāsni Jürg.

Avots: ME III, 797

‡ svaida (Neologismus?) "мазь" M. 236.

Avots: EH II, 611

svaidā* (loc. s.), im, beim Hinundherwerfen: straujā miesu svaidā V. Egl. MWM. 1908, S. 16.

Avots: ME III, 1140

svaĩdaļātiês, womit hin und her werfen: bē̦rni svāidaļājas ar sniegu; dzērājs svaidaļājās ar naudu Dond. n. RKr. XVII, 54.

Avots: ME III, 1140

‡ svaĩdât, -āju Seyershof, = svaĩdît I.

Avots: EH II, 611

svaide, die Salbe Wid.

Avots: ME III, 1140

svaîdelêt: auch (mit aĩ ) Dunika. ‡ Refl. -tiês Seyershof, wiederholt od. hin und her (nicht weit) werfen (intr.): puikas svaĩdelējas ar akmeņiem.

Avots: EH II, 611

svaîdelêt Wolm., Jürg., Drosth., Arrasch, Ermes, Saikava, Gr. - Buschhof, (mit aĩ) Ruj., Salis, -ẽju, hin und her werfen U.; zu sviêst.

Avots: ME III, 1140

‡ svaidība (Neologismus?), Wankelmut: cīnījās pret viņas nepastāvību un svaidību J. Veselis Dienas krusts 31.

Avots: EH II, 611

svaîdîgs,

2): s. vējš Frauenb.

Avots: EH II, 611

svaîdîgs Golg., Lis., svaĩdîgs,

1) hin und her schleudernd, rüttelnd:
svaîdîgs ceļš Jürg. palejā braucējiem pati svaidīgākā vieta: uoļupītei pāri ve̦cs, satrupis tiltiņš Duomas IV, 450;

2) inkonsequent
Segew. (mit aĩ), unbeständig, wankelmütig: svaîdîgs laiks Jürg. ruobeža šeit starp re̦dzamuo un nere̦dzamuo ļuoti svaidīga Pūrs 1, 92. svaidīgi ļaudis Saimn. u. zelt. kal. 1893, S. 45.

Avots: ME III, 1140

I svaĩdît: auch Lemb., Ligat, Salis, (mit aî ) AP., Borchow, Erlaa, Heidenfeld, Kaltenbr., Kokenhof, Marzen, N.-Laitzen, N.-Peb., Pilda, Sonnaxt, Trik., Waidau, Warkl., (mit aî ² ) Kegeln, Luttr., Morizberg. Refl. -tiês,

1): liesmiņas vējluktuŗuos ... svaidījās un šaudījās vē̦tras grūdienuos Janš. Dzimtene V, 59. visas lietas svaidās pa zemi Kaltenbr. jis tai ("so")
i[r] svaidās (schwankt, zweifelt; russ. колеблется) Pas. IX, 205 (aus Lettg.; ‡

2) hin und her werfen
(intr.): puikas svaidās ar sniegu Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH II, 611

I svaĩdît (li. sváidyti Leskien Abl. 286, LChr. 398, ₃ Liet. pas. II, 317) Tr., Ruj., Alt - Salis, Widdrisch, svāidit ² Kl., Sessw., svaîdît Wolm., Schwanb., Golg., Jürg., Arrasch, Selsau, Schujen, Warkh., C., PS., Los., svaîdît ² Bl., Bershof, Salis, Dond., Bauske, Grünh., Dunika, Doblen (in Wandsen dafür mẽ̦tât!) -u, -ĩju, freq. zu sviêst, wiederholt werfen, schleudern, schmeissen, schwenken: šurpu, turpu vējiņš svaida smalku linu zēģelīti BW. 8896, 1. (kumeliņš) svaida manu augumiņu nuo kalniņa lejiņā 30101, 1 (Bd. V, S. 679). kuģi svaidīja (auka) kā riekstu čaumalu šurpu un turpu. uzvilka stuopu un svaidīja ragutini Kra. Vīt. 32. tika svaidīts nuo vienas darbnīcas uz uotras Vēr. 11, 62. Refl. -tiês, sich hin und her werfen, schwanken; (unordentlich) herumliegen: savā nespē̦kā es svaiduos Vēr. I, 1466. tu drudzī svaidījies II, 21. viņas sirds vairs nesvaidās starp šīm pretišķībām A. Up. J. 1. 9. tâ jau ce̦nas svaidās Pērsietis. platums svaidās starp 80 un 60 sentimetriem MWM. Xl, 237. ierauga... vilku gar aitām svaidāmies (schleichen) LP. VII, 865. ar valuodām svaidīties (unbesonnen Ungehoriges reden) Libek Pūķis 42. drēbes, zābaki, kurpes svaidījās pa grīdu Pas. IV, 204 (aus Nīcgale). Subst. svaidîšana, wiederholtes (hin und her) Werfen: sūdu svaidīšana (uz lauka), das Ausstreuen des Düngers Grünh.

Avots: ME III, 1140

II svaĩdît: schmieren (mit ai ) Perwelk.

Avots: EH II, 611

II svaĩdît Tr., svaîdît ² Bl., Salis, Wandsen, svaîdît Kl., Sessw., Golg., Schwanb., C., -u oder -ĩju, -ĩju, salben, schmieren Brasche: rati jāsvaida Manz. kas labi svaida, viegli brauc Br. sak. v. 1242. zābakus svaidīt (schmieren) Kaudz. R. svaĩdīt sviestu uz maizi Dunika. svaidīts ar zâlēm LP. II, 38 (ähnlich VI, 856). svaidāmas zāles U., Spezereien zum Salben. miesu svaidīja ar eļļu Konv. ² 1047. es, dieva svaidītais Zalktis II, 75. svaidītā (salbungsvoll) balsī Vēr. v. J. 1903, S. 47 und A. XX, 801. miera svaidīts nuogurums Vēr. II, 770. ziedu laiks, tu atkal nāc smaršām gaisu svaidīt Jaunības dzeja 33. Refl. -tiês, sich salben. Subst. svaidîšana, die Salbung Brasche, Vēr. II, 1074, Schmiererei Brasche. svaidĩjums, die (abgeschlossene) Salbung: saņē̦muši gara augstākuo svaidījumu Plūd. Llv. II, 245. svaidîtãjs, der Salbende, der Schmierer Brasche. Zunächst jedenfalls zu sviêsts "Butter", li. svíesti "schmieren" (s. Būga KSn. 1, 288 f.) und weiterhin vielleicht (nach Leskien Abl. 286 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 520) zu svīst "tagen", li. svidė´ti "glänzen" u. a.; oder (nebst sviêsts) vielmehr (vgl. zur Bed. z. B. afries. smîta "schmeissen, werfen": got. gasmeitan "schmieren") identisch mit svaidît I?

Avots: ME III, 1140, 1141

svaidulis, wer unbeständig, wankelmütig, flatterhaft ist Duomas II, 462.

Avots: ME III, 1141

‡ svaidzinât,* erfrischen: zaudēt ... sakarus ar svaidzinuošuo dzīvi Jauns. Nesk. saulē 150.

Avots: EH II, 611

‡ tuklvaidzis Sudr. E. Velnu dzinējs (1941), jem. mit feisten Wangen.

Avots: EH II, 701

‡ uzsvaidelêt Dunika, wiederholt hinaufwerfen: zē̦ni uzsvaidelējuši akmeņus uz jumta.

Avots: EH II, 735

I uzsvaidît,

1) wiederholt hinaufwerfen:
u. sìenu uz kūtsaugšas;

2) wiederholt werfen auf.

Avots: ME IV, 387

II uzsvaidît, aufsalben, aufschmieren: uzsvaidît sviestu uz maizi Dunika. uzsvaidāms siers, der Schmierkäse Brasche.

Avots: ME IV, 387

uzvaidêt, aufseufzen, aufächzen: ubags vēl uzvaidēja, tad nuomira Bauske.

Avots: ME IV, 396

vaid, ist; s. Le. Cir. 557.

Avots: ME IV, 434

vaida,

1): nerimst viņas v. Fausts (1936) 143. sē̦ru vaidu dzied Skalbe Raksti I (1938), 163. nuoskanējuši tādi kâ smiekli, kâ vaidas Pas. XV, 454; ‡

2) der Krieg:
lielas vaidas Pas. XI, 297 (aus Rositten).

Avots: EH II, 748

vaida St., U., Spr., auch Plur. vaidas L., Spr., Wehklage, Jammer, Plage, Not: katri . . . dieva bijātājiem vaidas dara Manz. Post. I, 108. kāda vaida var mums nuotikt? III, 127. būdams likstā un vaidā Manz. G. L. 117. tur būs vaida un nuoskumšana Glück Jesaias 29, 2; plur. vaidas Ar., das Gestöhne. - Zu vaĩdêt; vgl. auch li. vaidà (aš vaidõs nedarýsiu, langùžių nedaužýsiu Jušk. LD. No 1455).

Avots: ME IV, 434

vaidât: auch Lng., (mit ài ² ) Selb.

Avots: EH II, 748

vaidât U., -ãju, = vaĩdêt.

Avots: ME IV, 434

vaidelis,* ein heidnischer Priester Janš. Mežv. ļ. II, 198 u. a. Nachgebildet (schon bei L.) dem apr. waidelotte.

Avots: ME IV, 434

vaidenieks,

1): kur aug puiši vaidenieki (Var.: naidenieki) BW. 431 var. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741.

Avots: EH II, 748

vaideniẽks, s. vaidiniẽks.

Avots: ME IV, 434

vaĩdêt,

1): auch (mit ài ² ) Kaltenbr., Sonnaxt;

2): auch AP., (mit ài ² ) Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt, Višķi; v. ar vē̦de̦ru Sonnaxt. ar ... karsuoni vaidēja Austriņš Raksti V, 35. Refl. -tiês: auch (mit ài ² ) Gr.-Buschh., Kaltenbr.; vaidējās, ka nu beigušies Heidenfeld. žē̦luojies par savu nelaimi, vaidies! Kādas izlas. gar. jaukas dziesm. (1742) 11. ‡ Subst. vaĩdêšana, das Jammern, Stöhnen:
būs man liela v. BW. 34739. caur dienisku vaidēšanu LLD. II, 1720.

Avots: EH II, 748

vaĩdêt AP., Iw., Lin., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm. u. a., (mit ài ² ) Kl., Lös., Nerft, Preili, -u, -ẽju,

1) (weh)klagen, jammern
L., U., seufzen, stöhnen: tē̦vs aiz sāpēm vaid. ar tuo ve̦cumu vienmē̦r vaid Lös. ūpis vaid LP. IV, 238, der Uhu schreit;

2) krank sein, siechen:
viņa vaidēja visu ziemu, tad nuomira Golg. visi, kas vaidēja, tie vaidēja... tikai pašu vājībā (aus Schwäche), un tâ mira ar Kaudz. Izjurieši 14. Refl. -tiês, jammern, stöhnen. Subst. vaidê̦tãjs, wer leidet Spr. Ableitung von vai II; vgl. auch mir. fáed "Schrei" und Brugmann IF. XIII, 145, Persson Beitr. 537, Trautmann Wrtb. 338 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 212 f.

Avots: ME IV, 434

vaidi, s. vaĩds.

Avots: ME IV, 434

‡ vaĩ˙diê ² Frauenb., Interjektion (Schmerzen, Kummer od. Verwunderung ausdrückend).

Avots: EH II, 748

vaĩdiêns Arrasch, Drosth., Jürg., Peb., Salis, Segewold, Siuxt, Wolmarshof, (mit ài ²⁾ Fest., Mahlup, Saikava, Sessw., der Seufzer: ste̦nuošs vaidiens Rainis Ant. un Kl. 98.

Avots: ME IV, 434

vaĩdîgs: "... sāp", ... māte vaidīgi atbildẽja Jürgens 170.

Avots: EH II, 748

vaĩdîgs, ungeduldig Smilt.; häufig jammernd Nötk.; nemierīgs un vaidīgs ("?") cilvē̦ks Zaļmuiža.

Avots: ME IV, 434

vaidinieks,

1): visu ļaužu v. BW. 3119.

Avots: EH II, 748

vaidiniẽks,

1) vaidinieks Glück Lukas 19, 43, L., St., (mit aĩ ) Tr., vaidenieks Manz., vaidnieks Glück, U., einer, der Leid zufügt, ein Verfolger, Feind:
tu sasit visus manus vaideniekus Manz. Post. I, 9. jūs dieva vaidenieki Vecā Kurz. dz. grām. v. J. 1839, No 4, Strophe 9. manis dze̦nā vaidenieks ebenda No 70. vaidnieki ap mums trāčiem vien stājās Lapsa-Kūm. 199;

2) vaĩdnieks Wain., ein Kranker, Kraftloser, Altersschwacher;

3) vaĩdenieks Siuxt, der Kriegsgefangene.
In der Bed. 2 zu vaida(s), in der Bed. 1 (und 3?) zu vaids 3 resp. 4. Vgl. li. vaidiniñkas "der Zänker".

Avots: ME IV, 434

‡ vaîdît ² , -u, -īju Siuxt, = vairît I: nuo tam jau dikti vaida. Refl. -tiês "vairīties, sargāties" Siuxt, ("?") Tdz. 44424.

Avots: EH II, 748

vaidnieks: auch Lng.

Avots: EH II, 748

vaidniẽks, s. vaidiniẽks.

Avots: ME IV, 434

vaĩds,

4): vàidi ² "Kriege"
Višķi, "Krieg" Auleja; lieli vaidi (Krieg?) Pas. VIII, 282 (aus Kapeņi), (Krieg) IX, 109 (aus Bērzgale), (Krieg) XI, 354 (aus Borchow). Mit nicht ganz sicherer Bed.: vaidi nāca šai zeme! vaidu bite ziedus ņēma BW. 6423. meita vaidus (Var.: vaida, naida) nesacēla 6511, 2 var. vaidu zemes uozuoliņu Tdz. 49632.

Avots: EH II, 748

vaĩds Bauske, der Seufzer. - Plur. vaĩdi Tr.,

1) Wehklage, Jammer, Not U., (mit aĩ ) Bauske, (mit ài ² ) Bers., Mahlup, Sessw.: nuoskumšana un vaidi uzgāja Glück Weish. Sal. 11, 13. vaidi un žē̦labas A. v. J. 1899, S. 91; vàidi ² Kl., Gestöhne;

2) die Zeit des Jammers, der Not
Spr.;

3) Verdruss, Streit
L.;

4) der Krieg
(li. vaĩdas "Zank, Streit") Zaļmuiža, Zbior XVIII, 367, (mit ài ² ) Dweeten, Zvirgzdine, "kaŗi" (mit ài ² ) Warkl. n. FBR. XI,122, Borchow, Kapiņi: kâ gāja uz vaidiem dē̦ls, tâ ir pazuda Zvirgzdine. ķēniņš atbrauc nuo vaidiem Pas. V, 429 (Infl.). pats bijis četri gadi uz vaidu (im Krieg) Austriņš M. Z. 95. var izcelties jauni ašņaini vaidi L. W. 1921, No 45, 33. vaida laiki Manz. Post. II, 342, vaĩdu laiki, Kriegszeiten, die Zeit, wo der Jammer des Krieges sich bemerkbar macht Siuxt. In der Bed. 4 (und 3?) nebst slav. vojь "Krieger" zur Wurzel von vajât (s. dies).

Avots: ME IV, 434

vaidũkas (n. RKr. XVII, 61 in Dond.), das Jammergeschrei, die Wehklage: žīds bļauj uz vaidūkām vien Dond. n. RKr. XVII, 61. tādas vaidukas nebiju dzirdējis Dond.

Avots: ME IV, 435

vàidulis ² : Demin. vaìdulītis BW. 34357; īsts v. un nelaimes pareģis A. Upītis Laikmetu griežos II, 124.

Avots: EH II, 748

vàidulis ² Golg., Schwanb., wer viel seufzt.

Avots: ME IV, 434

vaiduls "?": tāds vaiduls, . . mātes un visas pasaules atstāts bērniņš Stenders Auz. Ern. 26.

Avots: ME IV, 434

vaĩdus, = vaids 3: luopus, kad ies uotru tiesā, ne˙kas nevaikās, . . neķīlās, nebūs ne˙kāda vaidus Janš. Mežv. ļ. I, 182. - vaĩdus laiki Siuxt, = vaĩdu l. (s. vaĩds).

Avots: ME IV, 435

vàidzêt: auch (mit aî ² ) Kal., OB.; jam vaidzēja vilna kārst Kaltenbr. ‡ Refl. -tiês, nötig sein; vàiguoties ² sargāties Fest. n. FBR. XVII, 92. kādu zāļu vaigās virsā bērt Sonnaxt.

Avots: EH II, 748

vàidzêt AP., Ronneb., Wolm., (mit ài ² ) Nerft, (mit ai ² ) Dunika, Lin., Salis, für vajadzêt.

Avots: ME IV, 435

vaidzi! U., A. v. J. 1899, S. 109 u. a., verkürzt aus vài dzirdi! höre einmall hörst du wohl !

Avots: ME IV, 435

vàidzîgs: mit aĩ Pussen.

Avots: EH II, 748

vàidzîgs Wolm., = vajadzîgs.

Avots: ME IV, 435

zvaîdît C., Vīt., freqn. zu zviest, = svaidît II, schmieren: zvaidīt šķirbas ar māliem, ķiti.

Avots: ME IV, 761

zvaidrît, -u, -ĩju,

1) schimmern, leuchten:
zvaigznes zvaidra Vīt.;

2) Funken sprühen:
sarkani nuokaitē̦ta dzelzs nuo ēzes ņe̦muot zvaidra Vīt.

Avots: ME IV, 761

zvaidzeņa, ein kleiner (oder lieber) Stern: zvaidzeņas līb Zbiór XVIII, 350. Deminutiv zu einem zvaiga, worauf auch zvaigala II und das -g- in zvàigzne (s. dies) deuten.

Avots: ME IV, 761

zvaĩdzene: "vāja, plāna taukputra" Stenden.

Avots: EH II, 813

zvaĩdzene Gold. "tauku šķidra putra". Zum Folgenden?

Avots: ME IV, 761

‡ zvaidzīgs "?": daiļā un zvaidzīgā agronome J. Veselis Jaun. Ziņas 1940, № 94.

Avots: EH II, 813

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5

‡ airẽjs, = airê̦tãjs, der Ruderer Festen: airies pate, uošu laiva, tev nevaid airējiņa (Var.: īrējiņa)! BW. 4545 var. lēcu laiviņā pie staltā airējiņa 17988 var. divi simti airējiņu 30691, 1.

Avots: EH I, 5

àizgàite,

1) : uz labu nu gan viņa visu rītu nedzied, nu jau būs uz kādu aizgaitu Erlaa. bē̦rni kad rāpus iet, tad ar saka: nu gan ir uz kādu aizgaitu - vai vaidēs, vai slimuos ebenda.

Avots: EH I, 23

àizraĩdît, tr., hinwegschicken: pļāvējus uz pļavu. še nuo klints izte̦k skaidrs avuots, aizraidīdams ūdeni uz Vaidavu LP. VII, 362.

Avots: ME I, 45

aplidinât oder apliduôt, umflattern, umschwärmen: tauriņš puķītes ziedu aplidina LP. VI, 916. viņu apliduoja ve̦se̦ls bars karstu pielūdzēju. liegs sārtums apliduoja Emmas apaļuos vaidziņus Laps. 90; B. Vēstn. apliduotājs, der Verehrer, Anbeter, Courmacher: viņai bija daudz apliduotāju A. XVII, 709.

Avots: ME I, 101

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110

apsalˆt [li. apšálti],

1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;

2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.

Avots: ME I, 117

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

atšalkas, das Wiederschallen: mežs trīc... vaidu atšalkās Plūd. Duomas I, 283.

Kļūdu labojums:
Wiederschelen = Widerschalen

Avots: ME I, 200

aûgstîtiês, sich brüsten, stolz sein: vaidnieks aûgstījas un tā pret mani uzpūšas GL.

Avots: ME I, 217

âvîtiês, -uos, ĩjuos C., auch âvêtiês PS., dummes Zeug reden, sich albern gebärden, Unfug treiben: kuo tu te āvies? A. XII, 888, Etn. IV, 147, Wolm., Erlaa, Serb., Mar., Bers., RKr. XV, 106. [Zu li. ovytis "sich im Gesicht sehen lassen; übermütige Scherze treiben", ovyje "im Wachen", óvaidas "страшный шалунъ", aksl. avĕ "offen bar", aviti "offenbaren", r. явить "zeigen", ai. āvíḥ "offenbar"; s. Būga Изв. XVII, 1, 35 f. und Trautmann Wrtb. 21.]

Avots: ME I, 245

baĩda, gew. Plur.,

1) das Angstgefühl; die Wefürchtung, die Angst:
tu zini, kādās vaidās un bēdās, kādās miesas un dvēseles baidās es e̦smu bijis Fürecker. man ir baida par padarītuo nedarbu A. X, 2, 438 savādas baidas nāk dažreiz cilvē̦ka sirdī;

2) die Drohung:
nelīdzēja nekādas baidas MWM. III, 687

Avots: ME I, 249

bangulis, ein Wellengott: lai es eimu jūriņā ar banguli (Var.: ziemeli) spē̦kuoties. banguls svaida baltas putas BW. 30873. In Zehrxten sei bangulis ein verwirrter, ungeschickter, auch unsinniger Mensch.

Avots: ME I, 262, 263

bè̦dulis (li. bėdùlìs "бѣдняга") fem. -le, C., der (die) Bekümmerte, von Gram Gebeugte, Armselige: nuo gaisa atskan: bē̦duli, tev laime zied, kur neesi Girgenson. viņs bija pūlējies bē̦dulim remdēt sāpes. kur iešu, bē̦dulīte BW. 18067, 3. vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā BW. 34357. latvieši mūžīgi bijuši tādi bē̦duļi, kas savu prātu ne+būt nespējuši uz augstām lietām cilāt Izgl. IV, 13. Cf. bēdelis.

Avots: ME I, 289

braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,

1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;

2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;

3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;

4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. ² 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.

Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.

Avots: ME I, 325

III čagans Oppek. n. U., [čagāns Bers.], = čakārnis, Baumwurzel; [čagani"mežā izsvaidīti sprunguļi" Ekau; vgl. čaga 2].

Avots: ME I, 400

čigãns, čigainis Sassm., der Zigeuner, f. čigãne, čigānīca BW. 33520, čigānīce 33443, [čigāniece 33528 var.], čigãniete, die Zigeunerin. Sprw.: rauj viņu čigāns. tur netiek ne žīds, ne čigāns gudrs. viņš per,as kâ čigāns pa Daugavu. viņš kâ čigāns svaida mēteli uz vienu, uz uotru ple̦cu. me̦lna kâ čigāne. trakas aitas: čigānam krūmuos virsū skrien. ķer nu čigānu krūmuos, od. čigānu krūmuos nenuoķersi. čigānuos iet, Fastnacht laufen, Fastnachtpossen treiben. [Nebst li. čigõnas, cigõnas aus r. resp. poln. cygan.]

Avots: ME I, 412

čiñkstêt [Salis, Ruj., PS.; -in̂- Serbigal], -u, -ēju,

1) klingen, klirren:
(gredzentiņš) činkstē̦dams nuotecēja pie tautieša kājiņām BW. 6291, 7;

2) feilschen, quarren:
kuo nu činksti, ņem naudu un nepīksti vairāk ne vārdu Ahs., Wain.;

3) flennen, weinen, piepen:
činkstē̦dama, vaidē̦dama, gaisā skrēja cielaviņa; tâ činkstēja tas puisītis BW. 8981;

4) jem. mit Bitten, Fragen bestürmen, sich aufdrängen:
viņš činkst kâ rūgta nāve nabadziņam virsū LP. IV, 25.

Avots: ME I, 413

dā`rgzâle, gew. Pl., die Spezerei: it kâ gaiss, dārgzālēm svaidīts MWM. VIII, 940.

Avots: ME I, 448

I dūkņa, die Elfe Druva I, 383: dūkņas čukst kuoku zaruos Aspaz. Vaidel. 38 [vgl. dukņa II].

Avots: ME I, 525

eĩdãtiês: viņas svaidījās un eidājās ar šūpuli Janš. Līgava II, 187.

Avots: EH I, 367

gāgars, die Gans, auch das Kalkuhn U.: gāgars ste̦n un vaid Apsk. 194. [Vgl. r. гагáра "Taucher".]

Avots: ME I, 616

ģība, ‡

3) "nemierīgs (unzufriedendr?)
un vaidīgs cilvē̦ks" Nautrēni.

Avots: EH I, 427

glāsîgs, streichend, liebkosend: šķidrauts... vaidziņus glāsīgi glauž [Neologismus?].

Avots: ME I, 623

‡ guôrîgs ² Lemsal, Schibbenhof, (mit "ùo" ) Ermes, sich zu rekeln (recken) liebend Mesoten: g., kustīgs, svaida ruokas, save̦lk ple̦cus A. Brigadere Skarbos vējos 226; "guorīdamies gehend" N.-Peb.; "duomīgs" Pededze; "zögernd an die Arbeit gehend" Selsau; "ļuôdzîgs" (mit uô ) Serben.

Avots: EH I, 424

‡ gulˆgt PV., Serben, (mit ùl ² ) Baltinow, prs. guldz PV., Serben, gulgst Baltinow, Birži, ein Schallverbum: guldziens pec guldziena nuoiet dibinā, ka guldz (gulgst Baltinow) vien PV., Serben. kas tev gulgst kaklā? Birži. kad nuo pudeles lej ārā šķidrumu, tad tur skrien iekšā gaiss gulgdams Schujen. dziļš e̦lsājiens... lauzās uz augšu, gulgdams kâ ... vaids A. Brigadere Daugava 1928, S. 307. e̦lpa guldza kaklā 837. dzelmēs tas (spē̦ks) guldza un šalca kâ ārprātīgi smiekli ebenda. ūdens gulgšana vannā atskan kâ ielas ... rūkuoņa Veselis Dienas krusts 96. gulbji guldz (singen dumpf, im Herbst wegfliegend) PV. guldz sakarsē̦ts ūdens, plūzdams pāri katla malām Laidsen. Vgl. ‡ gulˆdzêt.

Avots: EH I, 417

gùlta C., PS., [Wolm., Serbigal, Schujen, Jürg., N. -Peb.], gulˆta ² [Salis, Ruj.], Mitau, gul˜ta Kand., [Gr. - Essern, Popen, Selg., Wandsen, Dunika, Nigr., Stenden, Dond., Līn., Luttringen] (li. gulta),

1) das Bett
[in Nigr. sei gulta das Bett für eine Person, vieta - ein Bett für mehr als eine Person]; auch von Flussbett: upe izgrauž savu gultu Vēr. I, 229. upei gulta dziļumā, man nevaid se̦klumā BW. 4319;

2) = duobe Olai.

Avots: ME I, 679

ìebrèkt, herein -, hineinschreien. Refl. - tiês, aufschreien, ein wenig schreien: re̦ti kāds putns iebrē̦cas Vēr. II, 812. kâ stīga pušu trūkstuot iebrē̦kdamies vaidēja Asp. R. IV, 22. skaļi iebrē̦kdamās Purap. Kkt. 148.

Avots: ME II, 4

ìekaitêt, ‡ Refl. -tiês (III p. prs. iekaîtas ² Lesten n. FBR. XV, 30),

1) anfangen
zu kaĩtêt Siuxt: ja tam kas iekaĩtēsies, tad jau lielā vaidēšana;

2) anfangen zu kàitêt ² II Bērzgale: bē̦rns ir labi iekaitējies; nu būs miers.

Avots: EH I, 517

iẽte̦ka [Karls., Jürg., Nigr., ìte̦ka Drosth., Trik., iête̦ka ² Bauske, Ruj.], iete̦ks, das Hineinfliessen, ein Bach, der sich in einen Fluss ergiesst, die Mündung: te̦k upīte pie upītes, kad nevaid ieteciņas BW. 26479. šim iete̦kas ne˙maz nav, tikai izte̦kas LP. VII, 1303. Jalu upe savā lejas galā sadalās ļuoti daudz iete̦kās A. XX, 300.

Avots: ME II, 81

ìetrũkt, den ersten Riss bekommen, anfangen zu platzen: kâ ietrūkušas stīgas sāpju vaids Vēr. II, 1222. ņe̦mtu nuo sākuma, bet gals ietrūcis A. XXI, 561.

Avots: ME II, 84

ìevizêtiês, ìevizuļuotiês, ìevižņuôtiês, ìeviznîtiês, erglänzen, aufleuchten: baltie jumti reizām bāli ievizas Purap. viņas vaidziņuos ievizējās vājš smaids Bārda. iemirdzējās, ievizuļuojās sniega kristali Vēr. II, 421. ievižņuojās manas zvaigznes Zalkt. acu vizma acumirklī kâ ieviznījas un izdziest Baltpurviņš. tumsā kaut kas ievizuļuojās Bārda Zemes dē̦ls 230.

Avots: ME II, 89

iraîd ² Kand., [iraida Glück Matth. 6, 34], irâd ² O. -Bartau, Kalleten, iraîdâs ² Kand., iraîdan ² Biel. II, 130, iraîdanâs ² Kand., Selg., iraîdinâs U., iraîn ² Sessau, iraînâs Würzau, Sessau, Dalbingen, = ir, ist: iraid labi navaid labi, kad man divas māmuliņas BW. 23638.

Avots: ME I, 708

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. ² 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731

ize̦l˜sât, ize̦lsuôt, tr., schluchzend hervorbringen: lakstīgala lapu biezumâ vēl ize̦lsuoja savas saldās vaidas Asp. Refl. - tiês, sich ausweinen, ausschluchzen: izraudājies, ize̦lsuojies vanags piecēlās Druwa I, 536.

Kļūdu labojums:
vanags = Vanags

Avots: ME I, 734

izkuñkstêtiês, zur Genüge stöhnen: kuo tas neizvaidējās un neizkunkstējās!

Avots: ME I, 756

‡ izmuršļât,

1) "izķēzît" Schwanb.; besabbeln Warkl.: i. ābuolu;

2) = vaid%C4%ABt">izsvaidīt, izvandīt NB.: cūkas barību tikai izmuršļājušas.

Avots: EH I, 468

‡ izstenêt M. 500, = vaid%C3%AAt">izvaidêt. Refl. -tiês, eine Zeitlang stöhnen.

Avots: EH I, 483

ka,

1) das
(deklarativ): nav labi, ka bē̦rni tâ tiepjas. es vē̦luos, ka tu paliktu mājās. es ce̦ru, ka tu mani drīz apmeklēsi. Zuweilen mit lai: tas teicis, ka lai puika neē̦das tās maizes LP. VI, 788. viņi jau māca dē̦lu, ka lai tas pašus ve̦cuma dienās žagaruo A. XIII, 2, 134;

2) weil
(kausal): zeme gul atmatā, ka nevaid arājiņa. Gewöhnlich mit vorhergehendem tāpēc, tālab, tādēļ, tamdēļ: vērsis tādēļ nav dārgāks, ka tas raibs. vai tādēļ nedziedāja, kas es biju sērdienīte BW. 246. Oft wird tādēļ, tāpēc u. s. w. in den Nebensatz gerückt: viņš neatnāca, tāpēc ka bija slims;

3) dass, sodass
(konsekutiv): es biju tâ gājuse, ka pēdiņu nepazina Ltd. 1557. sivē̦ns sili neizēda, ka tas kāju neiecēla BW. 31249, ohne die Beine hineinzusetzen. sāk tik klusu čukstēt, ka ne˙maz sadzirdēt LP. II, 86. viņš piekrāvis tādu ve̦zumu, ka tik nu;

4) dass, damit
(final): [tu jau gribi, ka tevi nuoraidītu U.] tâ biju nākuse, ka salmus kratīt BW. 28747. Lība bij sabāzuse salmus krāsnī, ka rītā maizi cept LP. VI, 260;

5) als, wenn
(konditional),aus kad, in der Volkssprache: ka (st. kad) viņš nenāk, lai nenāk Mag. XIII, 3, 49. ka(d) man ūdens būtu, tad alu dze̦rtu, ka(d) man ūdēns trūkst, tad man ūdens jādzeŗ RKr. VII, 699;

6) ka für
kad auch in Wunschsätzen: ka (st. kad) tu iz˙čibē̦tu!

[7) temporal: šī devīta vasara, ka nuomiris U., dieses ist der neunte Sommer, dass (seit) er tot ist.]
Eigentlich der alte nom., acc. s. neutrius gen. zu kas (= la. (= quod, [apr. ka, got. ƕa). Vgl. auch Le. Gr. §§ 377, 845 - 7].

Avots: ME II, 128, 129

II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185

kapāns [Warkl.], kapāne (kapõnė " eine Kunsthacke; en Hackbrett "), das Hackmesser: kad sakapāsi kāpuostus, tad nuomazgā kapāni un kapanīcu Illuxt. es lieku kartupeļus nuo smiltīm nuomazgāt, ar visu mizu smalki sakapāt ar tādu kapanu, kâ visās mājās kāpuostu kapāšanai vaid G. II, 90. Zu kapāt.

Avots: ME II, 158

kar̃kstêt [C.], kar̂kšķêt ² [Ruj.], kar̃kšêt [Weinsch.], kārkšķēt LP. VII, 14, - stu, - šķu, - šu, - ẽju, intr., einen rauhen, heiseren Laut von sich geben, sich räuspern, röcheln, krächzen, gackern, knarren: putni tiem karkšķēja baigu dziesmu R. Sk. II, 249. te atskan liela vārnu karkstēšana Lautb. slimnieks karkšķē̦dams ievaidējās Brig. jau mana rīklīte karkšķin karkšķ RKr. XVI, 129. rati... karkšķējuši vien LP. III, 103. Vgl. li. karkšė´ti "quarren", [karksė´ti "кудахтать", kárčioti "кричать (о гусях)" und le. kārkt].

Avots: ME II, 162

I kā`rnît,

1): "schleudern; stürzen
(tr.)" N.-Wohlfahrt;

2): roden
Salis. Refl. -tiês: unruhig hin und her treten und mit den Füssen scharren Seyershof: ērzelis kârnās ² ; "vaid%C4%ABties">svaidīties" N.-Wohlfahrt; eine Arbeit gut zu verrichten streben Seyershof: kuo viņi kārnījās ar saimniekuošanu!

Avots: EH I, 603

kaŗuôte [Dunika, Gr. - Essern, Selg., Wandsen], der Löffel: ē̦dama kaŗuote, der Esslöffel. atbrauc meitu māmuļīte ar karuošu ve̦zumiņu: sen dzirdēja, znuotiņam navaid putras karuotītes BW. 20718. likt, nuolikt kuŗuoti pie malas,

a) den Löffel weglegen,

b) fig., das Zeitliche segnen, zuweilen sogar von Tieren:
mana saimnieka bēris šuonakt nuoilka karuoti Gr. - Sessau. kâ ar kaŗuoti bē̦rnam mācības ieliet, einrichtern. pūst vienā kaŗuotê, einmütig, das Gleiche erstreben MWM. V, 524. - cūka kaŗuotiņa, plantago. [Aus kaŗuote auch ostle. karûte Mar. n. RKr. XVII, 112. - Nach Bielenstein Holzb. 279 zu ķert "fassen"; aber ein Löffel dient nicht zum Fassen, sondern zum Schöpfen. Nach Jokl Lingu. - kult. Unters. 145 entlehnt aus slav. koryto "Trog, Mulde"; dagegen spricht aber die abweichende Bedeutung. Wohl aber könnte le. kaŗuote (dial. auch karaute) mit slav. kryto verwandt sein; vgl. damit noch slav. koŗ "eine Schöpfkelle" (bei Berneker Wrtb. I, 579), sowie ai. karóti - "Becher, Schale".]

Avots: ME II, 166

I kaûss, [kàuss ² Mar. n. RKr. XVII, 104] (li. káušas [plur. káušai]),

1) der Schädel, die Hirnschale, gew. mit vor- angehendem Genit.
galvas; neziņas kauss, ein unnützer Händelmacher;

2) ein grösseres Gefäss, ein Trinkgefäss:
ēdiet gaļu, panākstiņi, ķeriet kausu dibinā; paša kausa dibinā varžu kauli saluocīti RKr. XVI, 181. tai laikme̦tā liek uz galda kukuli maizes, sviestu, sāli un kausu ar ūdeni LP. VII, 288. alus kauss. dzeŗait, brāļi, kausiem alu BW. 28806. dzer, bāliņ, ar kausiņu, man nevaid biķerīša BW. 19593. es dzirdēju dē̦la māti kausiem pienu mērījuot BW. 16421;

3) die Schale, der Napf, das Becken:
asiņu kausiņš, der Blutnapf zum Auffangen des Blutes beim Aderlassen Kaudz. M. tiesās nuošķiebušies svaru kausi Adam.;

4) der Kochlöffel, Löffel
LP. VI, 835, Etn. III, 26; auch - garmetis: nuoliek uz lāvu garmeti (kausu) ar ūdeni LP. VII, 288. kausiņu lietuo pirtīs gara uzmešanai A. IX, 2, 182;

5) kausiņš, eine kleine Schaufel zum Schöpfen trockener Dinge, z. B. der Asche
C., U.;

[6) kausiņš U., halbkugelförmiges Lager, in welchem Maschinenteile sich bewegen;]

7) ein Klötzhen mit einem Loche an dem oberen Mühlstein der alten Handmühle
(s. Bielenstein Holzb. 258]: ap virsējās dzirnavas augšmalu aplikta stīpa. pie stīpas piesiets klucītis ar caurumu, vai duobīti, vai ar ruobu stīpas pusē. šuo klucīti sauc par kausu Biel. kausiņš, ein Eisenstück im Mühlstein N. - Bartau, Lub., [Bielenstein Holzb. 259]: lai augšējuo dzirnavu nuo klusās varē̦tu drusciņ vai vairāk pacilāt, augšējās dzirnavas acs apakšā ielikta dzelzs šķienīte īkšķa platumā. škienītei nuo apakšpuses kausiņš Biel. [Eher wohl nebst li. kiáušė " Hirnschädel" und kiaũšis " Ei" zu ai. kōša-ḥ " Behälter" u. a. (s. Persson Beitr. 184 ff.,Būga KSn. I, 197 u. 250, Berneker Wrtb. I, 594), als zzu an. hauss " Hirnschädel" (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 27 u. a.); vgl. auch Thomsen Beröringer 184, Johansson IF. XIX, 129 f. und Būga Aist. Stud. 28.]

Avots: ME II, 178

ķirlât, -ãju, tr., schmaddern - ēdienu pa daļai apēst, pa daļai atstāt un izsvaidīt: putru. Refl. -tiês, schmaddern: kuo tur ķrlājies ap tuo putru Serb.

Avots: ME II, 384

klimaša U., [klimaža], Verlegenheit, Verwickelung, unangenehmer Handel: klimašā krist U.; [klimaža "ein Unglück, das Menschen, Vieh und Pferden begegnet und woran böse Menschen Schuld haben sollen" Wellig Beitr. 172; "eine Krankheit": kuo tu vaidi? vai tev kāda klimaža? Trik. Vgl. klimza II].

Avots: ME II, 227

klunkuruôt, ‡

2) (sch)wanken, (gerütteit) sich auf- und abwärts bewegen
C.: Jurītis (kas bij kautiņā stipri cietis) klunkuruoja pa ... kuokasniekiem vaidē̦dams ..., kad riteņi dauzījās pa uolnīcas ... grambām Ciema spīg. 223.

Avots: EH I, 623

‡ II kudît Warkl. "žē̦luot". Refl. -tiês Warkl., sich beklagen, jammern (žē̦luoties, vaidēt): k., ka vē̦de̦rs sāp.

Avots: EH I, 667

‡ kùkulis ² Kalupe, Warkl., Zvirgzdine, = kūkuolis: ... linus sẽju, lai kūkuļi neziedēja (Var.: lai nevaid jāravē) BW. 28399, 1 var. lai iesēj kūkuļus Pas. XIII, 162 (aus Domopol).

Avots: EH I, 682

kuñkstêt, [kun̂kstêt Serbigal], -u, -ẽju, intr., stöhnen, ächzen, wimmem: viņš sāpēs kunkst un vaid. uz sliktu laiku vē̦de̦rs kunkstuot Etn. II, 72. [Zu ai. kun̂jati "stöhnt" (s. Fick Wrtb. I 4, 21), wenn le. kunks- hier auf kungs- (vgl. kungt) zurückgeht.]

Avots: ME II, 315

kur̃kstêt C., Kand., kurkšêt, [kurkšķêt Wid.], -u, ẽju, intr.,

1) quarren, quaken:
vardes kurkšķ un vaid Adam. kurkstēja zemes vēzis A. XX, 83. kaklā viņam prasti un riebīgi kurkšķēja AU. ;

2) kollern, kullern:
vē̦de̦rs man kurkst Etn. I, 34 ;

3) knistern:
sniegs kurkst zem sliecēm Etn. I, 34. brauca, ka kurkšķēja vien. Degl.

Avots: ME II, 322

laûzt, - žu, - zu (li. láužti), tr., brechen: akmeņus, ce̦lmus, rīkstes, zarus, - pupas, sēnes, - bites. jau pūriņš vāku lauza BW. 7732. nagus lauzt, sich die Finger (vor Kammer) brechen: ķēniņš lauza nagus un tīri ārprātā LP. IV, 73. kaklu l., den Hals brechen: aizgājuši visi kaklus lauzdami LP. V, 133. Sprw.: smiekli kaklu nelauzīs, bez zuobiem riekstu nekuodīs. sirdi, vārdu lauzt, das Herz, Wort brechen LP. I, 156. lauztais gaŗums, die gestossene Länge od. Intonation. Refl. - tiês,

1) sich brechen:
puiši man pakaļ te̦k, savu kaklu lauzdamies BW. 5411;

2) hervor -, losbrechen, stürzen:
nuopūtas lauzās iz krūtīm Laudz. M. smiekli lauzās par viņa lūpām A. XX, 495. asaras lauzās aumaļām pār viņa vaidziņiem Vēr. II, 1295;

3) sich hingezogen fühlen, wohin stürzen, irgend wohin wollen, etwas zu erreichen suchen:
[viņš uz tuo meitu laužas U., er trachtet heftig nach dem Mädchen.] cūka laužas kartupeļuos, kaza kāpuostuos. nu ir laba salabusi, kūmiņās lauzdamās BW. 1611. dē̦ls lauzies pasaulē LP. VI, 527. pruojām sirds kâ lauztin laužas Vēr. II, 691. es pie tevis (tautu dē̦ls) nelaužuos BW. 9019. kas zināt grib, pēc gaismas laužas, tuo ilgi nemānīs Tr.;

5) ringen, kämpfen:
ar stipru neej lauzties, nedz ar bagātu tiesā. viņs bij brangs vīrs, ber vārduos lauzties neprata Neik. bet muļķītis satveŗ cūku un laužas labu laiku LP. Iv, 101. [Nebst lûzt (vgl. auch laûska) zu arm. lucanem "breche auf" (anders darüber Meillet Bull. XXVI, 4), got. uslūkan "aufschliessen", ahd. liochan "vellere", gr. ἀλυχτοπέδη "unzerreissbares Band" (wenn das germ. und gr. k hier auf ide. g̑ zurückgeht) u. a., s. Boisacq Dict. 571, Walde Wrtb. ² 445, Persson Beitr. 201 ff. W. Schulze KZ. XXVIII, 280.]

Avots: ME II, 432

‡ *libt (?), *lību; *libu, funkeln (?): zvaidzeńiś (ostle. nom. pl.) leib (mit ostle. ei aus ī?) "gwiazdki mrugają" Zbiór XVIII, 350 (3#X).

Avots: EH I, 740

lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),

1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];

2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;

3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];

4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;

5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];

6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;

7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;

[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;

9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,

1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;

2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.

Avots: ME II, 481

lipšķis, der Büschel, Fetzen, ein Stückhen Mar., eine verwühlte, zerzauste Masse Allend.; matu lipšķītis, der Haarbüschel: dažus lipšķīšus sit tai vēsmiņas gar vaidziņiem Lautb.

Avots: ME II, 474

lũkmanis, der Schauer, Seher, der auf die Brautschau geht: lai šķiet tevi jēģerīti, ne meitiņu lūkmanīti BW. 13482. vaina, vaina lūkmanim, nevaid vaina vedējiem; kādu lūki nuolūkuoja, tādu veda vedējiņi RKr. RVI, 172.

Avots: ME II, 518

mâcîtãjs,

1): mācies pati, sērdienīte! tev nevaid mācītājas BW. 4746;

2): cienīgi mācītāji BW. 31907, 8.

Avots: EH I, 789

madarât, -ãju, madaruôt, auch madarêt, -ẽju, intr.,

1) Krapp, Labkraut sammeln;
eita, meitas, madaruot! BW. 7126;

2) mit Krapp färben:
dzīparuot, madaruot (Var.: madarêt, madarāt RKr. VII, 33), negulēt tai mātei! BW. 1989. meitas paņē̦mušas līdza madaruotas uolas Janš.;

3) ausnähen, sticken
Ar., verzieren, schmücken: šuvu, šuvu, varažāju (Var.: madarēju, knipelēju) BW. 7194. šuodien mani tautas veda dzīparuotu, madaruatu (Var.: maranuotu) 18263. es vakar nuozapirku madaruotu (Var.: madarainu, made̦rē̦tu) kumeliņu; še nevaid meitiņām madaruota vainadziņa 29741. madaruošana - tik daudz kâ vilnaiņu, kre̦klu u. c. izrakstīšana sikiem, marguotiem, zvaigžņuotiem rakstiem, kādi ir madaru ziedi un lapas Konv. ² 2561.

Avots: ME II, 547

mãtara: auch Ugalen n. FBR. VII, 15, Stenden; nevaid uogu mātariņu BW. 12189. aveņu, brūkleņu, rāceņu mātaras Stenden. mātaras jemt ebenda, das erste Abnehmen der Kartoffeln nach dem Aufpflügen; wobei die Stauden zerstört werden: rāceņus nuovācuot je̦m mātaras, nuoecē lauku, ataŗ un nuoecē uotrreiz. jūs jau ataŗat, bet mēs vēl tikai je̦mam mātaras.

Avots: EH I, 793

I mẽļš.,

1): mēļu adu, mēļu rakstu, mēļu liku pūriņā BW. 7181. mēļu rāvināt "blau färben"
Baar in seinem Exemplar von U. m. priekš acīm "blau vor den Augen (beim Ohnmächtigwerden)" ebenda aus Dond.; ‡

2) = mêles (?): kur silam mēļa ziedi, kur sarkani dzīpariņi? BW. 5640 var: segsim sē̦ras villainītes: segsim baltas, mēļiem grìeztas: man nevaid zilumiņa BW. 4642. ‡ Subst. mēļums, das Blaue, die blaue Farbe: vijuolīšu m. Fr. Adamovičs Rudens ziedi 209.

Avots: EH I, 806

‡ mêslienis Bērzgale, Kaltenbr., Kalupe, = mê̦slaîne: ustaba ai skaidām piesvaidīta kai m. ( vieta, kur malku zāģē") Zvirgzdine.

Avots: EH I, 809

mẽ̦tara,

1): auch Frauenb., Perkunen: nevaid uogu mē̦tariņu BW. 12189 var.;

2): nuo tām upes mē̦tarām BW. 8397 ¹ .

Avots: EH I, 810

I muošķība ["ākstība" N. - Peb.; "māņu piekuopšana" Lennew.]: vaiduļa muošķība Zeif. Latv. Chrest. 3, 165.

Avots: ME II, 684

I mùdêt ² ,

1): auch Warkl. n. FBR. XI, 103, (mit ū ) Welonen; "īdēt" Auleja (mit ù ² ); guovis gulē̦damas paklusu duobji mûd Saikava;

2): mùd ² (duobji, nelabi vaid) vien; drīz laikam mirs Bers.

Avots: EH I, 837

nàu Wolm., Smilt., naû C., wegen nava, navaid gew. nav geschrieben; s. dies.

Avots: ME II, 694

naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],

1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];

a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,

a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;

b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];

d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];

2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. ² 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]

Avots: ME II, 695, 696

nav (nàu), nava, navâ C., Mat., navaîd ² Kand., navaida, navaidâs Kand.; navaidanâs, nevaide̦nas Selg., RKr. IV, 59, nev, neva, [nevâd ² N.- Bartau], nevā BW. 31411, nevaid, nevaida, nevaidās, negiertes ir, ist nicht: man nav naudas, ich habe kein Geld. kamē̦r nav kuo steigties, so lange hat man keine Eile. nava (Var.: neva) uogu, nava riekstu mana ceļa maliņā BW. 26483, 1. visi pieci bāleliņi, pastarīša vien navā 30894, 8. ja navaid šūpuotāja, lai šūpuo vēja māte! 1705, 2. tec, upīte, pie upītes, ja navaida ezeriņa! 26479, 3. bez kuo īsti nev? was ist der letzte Preis? Lieven - Behrsen. tuvu neva (Var.: nava; klāt nevāda) labu ļaužu BW. 12446. nevaid slikti tie ļautiņi 6252. es nevaid (für nee̦smu) putna bē̦rns 14904, 2. ne˙vienam tâ nevaid (Var.: nevaida) kâ manai cūciņai 29135, 1. Zur Verstärkung der Negation wird nav

a) wiederholt, mit un oder kâ angereiht: vēja nav un nav (oder: nav kâ nav) LP. IV, 20;

b) mit vis, ne˙būt oder ne˙kādi verstärkt: tas tâ nav vis, od. tas ne˙būt (ne˙kādi) tâ nav, das ist durchaus nicht so.
vgl. vaid.

Avots: ME II, 697

‡ nebē̦dulis, ein nicht Betrübter, nicht Bekümmerter: vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā; nevaidulis, n., nāc pie manis sētiņā! BW. 34357.

Avots: EH II, 10

ne-iznĩcinĩba, die unvergänglichkeit: iznīcībā vēl vaidē̦dams, gaidu, līdz būšu dievu re̦dzē̦dams iekš neiznīcības Kaudz. M.

Avots: ME II, 715

I ņe̦rga C., Smilt., [Grünh., Alesoten, Burtn., Nikrazen, Karkel], ņê̦rga ² Matk., [Schlehk, Wandsen], comm.,

1) [ņê̦rga Nigr., ņḕ̦rga N.-Peb., ņe̦rga Dickeln, Bers., Pampeln], ein Krepierling, Schwächling, der wenig Isst
C., Stockm. u. Gold. n. Etn. I, 122, [Serben, Mitau, Nötk., Grünwald, Salgaln, Ekau, Kalnazeem], Peb., Nigr., Lub.: par cūkganu paņē̦muši tīruo ņē̦rgu Jauns. nuopirkuos tādu ņe̦rgas sivē̦nu: neē̦d un neē̦d Naud.; [ņe̦rgäpaklīdis, nuonīcis, bet spītīgs radījums, kas nepaduodas" Kokn.];

2) [ņē̦rga], ein Schwächling, der mit schwacher Stimme spticht
Lös. n. Etn. IV, 148; ņē̦rga N.-Peb., *ņe̦rga (> hochle. ņarga)"kas liekas būt nespēcis, vienmē̦r kunkst, vaid" Bers. n. Etn. IV, 4, [Gr.-Buschh.; ņe̦r̂ga, ein kapriziöses, weinerliches Kind Jakobstadt].

Avots: ME II, 900

nev, neva [Glück], nevād N. - Bartau, nevaid, = nav: kas nuo rudzu gaŗumiņa, kad nevaid(a) briedumiņa? BW. 11918. ne˙vienam tâ nevaid, kâ manai cūciņai 29135, 1. [Vgl. Le. Gr. 556.]

Avots: ME II, 738

niêdraîne, das Röhricht: niedraine pārvēršas par grīslaini Konv. ² 2320. vaidē̦dama, raudādama, aiztecēju niedrainē JK. I, 82.

Avots: ME II, 749

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nùobãdêt, nùobãlt Wid., [bei Glück auch reflexiv: krita pie zemes un nuobālējās pamirdama Apokr. S. 287, Vers 7], intr., erbleichen, erblassen, blass werden: nuobāli kâ balts akmens! Tr. 7. nuobāli kâ lapa, kâ zila drāna! 31. nuobāl mani sārti vaigi BW. 22101. jau vaidziņi nuobāluši (nuobālējuši 15687

5) 24824. nuobālēja tautu meita 14484. kâ līķis viņš nuobāla MWM. VII, 652.

Avots: ME II, 760

I ņoga: ņogas Dond. n. FBR. V, 126 "ņugas"; (> tahm. ņo`gs ) Rothof n. FBR. VIII, 111 "same̦stas drēbes, sasvaidītas lietas".

Avots: EH II, 115

nuõsklañda: nuosklandām ("nuosvaidām") iet kamanas N.-Kurl.

Avots: EH II, 86

nuôspūta ² Lems., = nùopùta: es nebūtu vaidējuse, pašas nāca nuospūtiņas BW. 4001.

Avots: EH II, 90

nuõtaļ, [nùotaliņ ² Rozentava, nuodaļ Nerft), nuõtuļ, nuõtuļi, nuotuļis, nuotulim, nuõtuļam, dicht nebeneinander, ununterbrochen, immerwährend, [gänzlich U.]: tikai dažas guberņas ir vietām nuotuļ apdzīvuotas Purap. pa˙visam aizmirsa, ka nuotaļ jāsteidzas atpakaļ LP. VI, 963. cilvēce iet nuotaļ uz priekšu Pūrs I, 24. kunga darbiem visur un nuotaļ priekšruoka A. XV, 182. dieva dē̦ls Jānītis nuotuļ re̦dzams vienatnē, ne˙vis divatnē Pūrs I, 117. viņš nuotuļi nuolūkuojas ūdenī Sil. viņš nuotuļis aplūkuoja ve̦cās ecēšas Druva II, 296; 582. tās, bērniņi, mīlējat nuotulim Duomas I, 1314. vējš jūrai pāri šalc nuotulim Rainis. cik skaļi pa gaišuo saulguozi dzied nuotuļam sīkie putniņi Rainis. tauta, kuo tautas dē̦li nuotaļ puškuo jauniem, krietniem darbiem Vēr. II, 1224. visi nuotaļ, alle insgesamt. izskaitīt tē̦vu reizi, visu it nuotuļ JK. III, 72. nuotaļam, auch nuotuli art, mit dem halben Pfluge pflügen, um das Erdreich feiner zu machen Hr. [tādu muižiņu nuotuļ nevaid daudz Janš. Dzimtene ² II, 33. - Nach Būga KSn. I, 25 zu apr. talus, aksl. тьло "Boden" usw. (vgl. le. tilât), ursprünglich mit der Bed. des la. funditus; oder mit Metathese zu li. nuolataĩ "der Reihe nach", nuolatus "ununterbrochen" Lit. Mitt. I, 229?]

Avots: ME II, 871, 872, 873, 874, 875, 876, 877, 878, 879, 880, 881, 882, 883, 884, 885, 886, 887, 888, 889, 890, 891, 892, 893, 894, 895, 896, 897, 898, 899, 900, 901, 902, 903, 904, 905, 906, 907, 908, 909, 910, 911, 912, 913, 914, 915, 916, 917, 918, 919, 920, 921, 922, 923, 924, 925, 926, 927, 928, 929, 930, 931, 932, 933, 934, 935, 936, 937, 938, 939, 940, 941, 942, 943, 944, 945, 946, 947, 948, 949, 950, 951, 952, 953, 954, 955, 956, 957, 958, 959, 960, 961, 962, 963, 964, 965, 966, 967, 968, 969, 970, 971, 972

nùovecêt, nùove̦cuôt, intr., alt werden, veralten: mana acs ir nuovecējusi (jetzt: nuovecējusies) manu vaidnieku dēļ Psalm 6, 8. pie māmiņas meitas auga, pie arāja nuovecēja BW. 3151. viss nuove̦cuo Kaudz. nuove̦cuojušas ē̦kas Saul. nuove̦cuojis tautu dē̦ls, nuove̦cuojis uozuoliņš (Var.: nuovecējis) BW. 13041. Refl. -tiês, [bei Glück Lukas 12, 33 nuove̦cāties], alt werden, ableben, veralten: nuovecējies cilvē̦ks, ein abgelebter Mensch; nuovecējies vārds, ein veraltetes Wort.

Avots: ME II, 884

uoluôt, Vogeleier (im Walde) sammeln (mit ùo ² ) Golg.; Ostereier einsammeln: pa lieldienām iet uoluot Drobbusch, Vīt. lieldienās pēc izšūpuojuma puiši uoluo Saikava. Refl. -tiês "vaid%C4%ABties%20ar%20akme%C5%86iem">svaidīties ar akmeņiem" Salisb.

Avots: ME IV, 418

paaûgt [li. paáugti "etwas fortwachsen"], intr.,

1) ein wenig wachsen, grösser werden:
gaida mani paaugam BW. 6391. turies, kamē̦r dē̦ls paaugs, sagt man zu einem, der gefallen ist Etn. IV, 40. nevaid vaļas man paaugt Ltd. 1007;

2) wachsen, gedeihen
(perfektiv): tik daudz jau paaugs, ka pašam maize iznāks Janš. tam miezīši nepaaug BW. 19586, 3. uotru gadu nepaaug labība LP. VII, 819;

3) (perfektiv) erwachsen, gewachsen sein:
sen paaudzis tē̦va dē̦ls gaida manis uzaugam BW. 13041, 11. kad paauga rudzi, mieži, nezināju, kādu jemt, als der Roggen, die Gerste gewachsen war... 11444. paaug dē̦ls, pārve̦d sievu, izdze̦n māti eglienā 3336, 2. Refl. -tiês, (mit kaum fühlbarem Unterschiede der Bedeutung von der aktiven Form) ein wenig (sich zum Vorteil) grösser werden, wachsen: pagaidi tak nu, lai paaugas! Blaum. tādam nīkulim vēl kādu gadu tâ˙pat mājā jāpaaugas.

Avots: ME III, 4

‡ pabãlis (part. prt. act.), etwas bleich (blass) geworden: jaunavu pabālušie vaidziņi Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 203.

Avots: EH II, 120

pagasts,

1) eine Versammlung der Bauern zur Ablieferung der Abgaben zur Zeit der Frone:
ai kundziņ, ai kundziņ, kad turēsi pagastiņu? rītu, rītu, mani bē̦rni, ne̦sat naudu saujiņā! BW. 31265. man nevaid... vēršu, lāci vedu pagastā 25681. ve̦ci vīri, jauni vīri, šur nāciet pagastā! 1744; 31273;

2) die Wacke, was die Bauern ihrem Herrn als eine Gerechtigkeit geben müssen
L., St., U.; auch auf die Gaben, die Spenden der Hochzeitsgäste, Taufzeugen u. a. übertragen: brūtes brālis parādā, neme̦t naudas pagastā, gibt bei der Sammlung von Geldspenden auf der Hochzeit kein Geld BW. 1749, 2. kūmiņas, kūmiņas pie pagastiņa! rudeņa laiciņš, pagasta vajaga 1739. Andrīt, brālīt, griez kuli priekšā! nu tev māsiņa pagasta prasa 25654. pagastu od. pagastā mest Bielenstein Grenzen 298; pagastu od. pagastā saukt;

3) in Kurl. das Gebiet, die Gemeinde eines Gutes, an deren Spitze der
pagastve̦cākais steht; in Livl. dagegen kirchlicher Bezirk [kirchlicher Unterbezirk einer valsts Wolm.], Teil einer kirchlichen Parochie, dem ein Kirchenvormund vorgesetzt ist Bl. Grenz. 297: [mācītājam vēl pieci pagasti braucami U. Aus r. погóстъ "Kirchdorf", wozu Potebńa PФB. V, 150 f., Berneker Wrtb. l, 337; zu le. pagasts s. auch Schwabe Latvju kult. vē̦sture I, I, 239 und Pagasta vē̦sture 15 ff.].

Avots: ME III, 28

pakaišam, Adv., = izkaišu (?): monētas, kas atrastas p., bet apmē̦ram vienkuopus, līdz ar saplīsušu ... puodiņu, nuo kuŗa, liekas, tās izsvaidītas Jaun. Ziņas 1932, № 179.

Avots: EH II, 139

paļimt, intr., knicken, zusammensinken, auf den Boden fallen: sieviete ievaidas, paļimst Druva II, 56,

Avots: ME III, 65

palùocît,

1) tr., etwas biegen, nicken:
nevaru vairs pirkstus paluocīt. cik vējiņš paluocīja (bē̦rza galuotni), tik es gauži nuoraudāju BW. 9318. viņš paluocīja galvu. nevaid vaļas man pūriņa paluocīt, ich habe keine Zeit, mich mit der Aussteuer ein wenig zu beschäftigen Bl. 1007;

[2) eine fremde Aussprache haben
U. (unter luocît)]. Refl. -tiês, sich ein wenig biegen, sich verbeugen: sulainis paluocījās un aizgāja Dok. A.

Avots: ME III, 64

‡ pãŗu pãrēm AP., dann und wann, öfters: es jau ar ziemu izvaidējuos p. p.

Avots: EH XIII, 216

pastariņš, *pastaris, pastarĩtis, fem. pastare, pastarĩte, das jüngste, zuletzt geborene Kind: še ir visi bāleliņi, pastarīša vien nevaid BW. 30766, 2, es pastare mātes meita 3738. klausies, mana māmuļīte, kur dzied tava pastarĩte! 318.

Avots: ME III, 107

III peizât, -ãju (li. pelzoti "vituperāre"),

1) verspotten
Römershof;

2) materiell schädigen;

3) "ломать" Spr., "lauzīt" Kokn.; "apvalkāt, apnē̦sāt" Lös., Selsau; "izjaukt un izsvaidīt" AP., Bers., Selsau, Golg.; "saufen; vergeuden"
N.- Peb.; vgl. pèizêt ² .

Avots: ME III, 192, 193

I pele: Demin. pe̦lē̦ns - auch AP., Sonnaxt, Wolm., Daugava 1936, S. 144,

1): peles naudu izvilkušas BW. 1783; 2): Demin. pelītes, eine Pferde- und Viehkrankheit
Oknist: teļi savaid ar pelītēm (= vīvelēm) Auleja;

3): apzarnī ir peles. tās ir tāda gaļa taukuos; kad kausē, tad paliek ķimslas Frauenb.; pele - liesumam līdzīgs apaļš klucītis zarnu taukuos Seyershof; cūku, aitu un vāju guovju taukuos ir tâ kâ trumiņi iekšā; tās ir miega peles Siuxt; "auch eine Maus in der Hand od. im Fleisch"
Lng.; Demin. pelīte "die Niere" (in einem handschriftl. Vokabular);

4): "borago" ME. III, 196 zu verbessern in "borrago"; ‡

6) miega p., verächtliche Bezeichnung für eine schläfrige Person:
līgaviņa, m. p. (Var.: miega cūka, miegulīte) BW. piel.2 26882, 2.

Avots: EH XIII, 220

perņît, -ĩju "treiben, stecken": perņījiet sìenu ātri šķūnī, lai ņesalīst! Memelshof; pèrņīt ² , -ĩju, stossen, schleudern Gr.-Buschhof, Nerft; per̃nît, -īju "jaukt, vaid%C4%ABt">izsvaidīt" Serben Peb.

Avots: ME III, 202

‡ pḕrtelêt ² Linden in Kurl. "svaidīt smillis ar kājām uz visām pusēm": vista pērtelē. Refl. -tiês Linden in Kurl., = pḕrtiês 2: vista pērtelējas pa smilktīm.

Avots: EH XIII, 229

pìebrèkt, vollschreien: ļaudis piebrēca kungiem pilnas ausis Konv. ² 2220. viņa piebrē̦c līksmuo nakti ar vaidiem Jauns. Vēja ziedi 91.

Avots: ME III, 240

piedāva Für. I unter duot, piedāvs, = piede̦va: dziesmas sadzied piedāvam. tev jāliek piedāviņas; ja nevaid piedāviņu, nāc tu pate piedāvām! Biel. t. dz. 820. piedâvas ² Gr.-Buschhof "piede̦vas: Angebot": iešu pie cita saimnieka: tādas piedāvas, ka nu!

Avots: ME III, 243

pìediet, nebenbei, dazwischen hüpfen, tanzen: iet tâ vien piediedama un asti svaidīdama RSk. II, 735.

Avots: ME III, 245

pìepītrât, = vaid%C4%ABt">piesvaidīt: p. istabu Gr.Buschhof.

Avots: ME III, 279

pìesliept, sich anschmeicheln, die Kur machen: jūs skaistulēm gan drusku piesliept varat Asp. Vaideluote 71.

Avots: ME III, 292

pļautanā, pļautuonī Loc. s., reif zum Mähen, reif für die Ernte (eig.: im Mähen): man miezīši pļautanā, tiem nevaid pļāvājiņas BW. 14637. rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļautanā (Var.: pļautuonī, pļaušanā, pļautuvē, pļāvienā) 14047 var.

Avots: ME III, 367

III pliens (li. pliẽnas), der Stahl: pašam pliena (Var.: plienu, plena [?], dze̦lzu) kalējam nevaid laba zuobentiņa BW. 21318, 9. Zu apr. playnis dass., worüber Trautmann Apr. Spr. 400.

Avots: ME III, 352

pràtuôt, auch prātêt L., U., denken, bedenken, überlegen, klügeln, vermuten: ve̦lns prātuoja, kâ nuo Mārtiņa vaļā tikt Etn. IV, 56. ve̦cā E. prātuoja, kâ labāki būtu A. XI, 107. Subst. pràtuôšana, das Denken, Überlegen, Klügeln: bez kādas vaidēšanas un gaŗas prātuošanas viņš ķeŗas pie darba M. Aruons; pràtuõjums, das Gedachte, die Überlegung, Klügelei: dzejā sāka nuomest saskrūvē̦tus prātuojumus Vēr. l, 1131; pràtuôtãjs, wer denkt, bedenkt, überlegt, klügelt.

Avots: ME III, 383

I pũce Lin., Iw., Salis, Ruj., Serbigal, Wolm., AP:, pùce ² Kl., Nerft,

1) die Eule:
pūce brē̦c, bļauj, kliedz, vaid, die Eule schreit. sirdīgs od. nikns kâ pūce, von einem bösen Menschen gesagt. gaidi, kad pūcei aste ziedēs! od. tas nuotiks tad, kad pūcei aste ziedēs, das wird niemals geschehen. - ausainā pūce, Waldohreule (otus vulgaris L.) Natur. XXXVII, 27; baltā p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; gaŗastes p., Habichtseule, uralische Eule (syrnium uralense Pall.) Natur. XXXVII, 25; meža p., Waldkauz (syrnium aluco L.) Natur. XXXVII, 26; A. v. J. 1899, S. 369; purva p., Sumpfohreule (otus brachyotus Forst.) Natur. XXXVII, 28; strīpainā p., Sperbereule (surnia nisoria Volf.) Natur. XXXVI1, 32; vaimanu p., strix flammea Konv. ² 1881; ziemas p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; zvirbuļu pūcīte, Sperlingseule (surnia passerina L.) Sassm.;

2) Demin. pũcĩte, zur Bezeichnung einiger Schmetterlingsarten:
kāpuostu pūcīte, mamestra brassicae L. Balt. Lauksaimnieks; kviešu p., agrotis tritici L.; priežu p., panolis piniperda Panz.; vasarāju p., hydroecia nictitans L.; zâles p., charaes graminis L.; zirņu p., mamestra pisi L.; ziemāju p., agrotis segetum Hübn.;

3) fig., zur Bezeichnung (vorzugsweise) böser Menschen:
gatava pūce tā bijuse, ne cilvē̦ks LP. IV, 146. tautu meita, dusmu pūce (Var.: nikna p.) BW. 21719, 10. tautu dē̦ls, dusmu pace 10781. ja būs laba vīra māte, tad uzsegšu villainīti, ja būs kāda nikna pūce, ne rādīt nerādīšu 25341, 4. miega pūce BW. 6906, die Schlafmütze. Nebst li. pūcė "Nachteule" (aus dem Kurischen ?) wohl onomatopoetisch.

Avots: ME III, 444

pukšêt (unter pukšķêt),

1): pukš in vaid, stöhnt und wimmert
(in einem handschriftl. Vokabular); halblaut seinen Ärger (seine Unzufriedenheit) äussern Kaltenbr., Wessen: pukš vien; runāt vairs ne˙maz nerunā Lems. viņi likās saķilduojušies un sadrūvējušies ... kundze pukšēja, savilkusies kâ ezis A. Upītis Sm. lapa 262.

Avots: EH II, 322

pukšķêt, pukšêt Lis., -u, -ẽju,

1) klopfen, pochen; stöhnen, klagen;
lampa pukšē̦dama un sīkdama sāk raustīt liesmu Aps. V, 25. pieēdis -vē̦de̦rs pukšķ vien Spr. pukšķi, vaidi, māmulīte! BW. 14990 var. saimeniece siļķi cepa pukšķē̦dama, stęnę̄dama 33431 var.;

2) von den einem Igel eigenen Lauten:
viņš pukš kâ ezis pa gārsām Wessen, Salis;

3) pukšêt, murmeln
Jürg., PS. - Subst. pukš(ķ)êšana, das Klopfen, Pochen, Stöhnen, Klagen : automōbilis tuvuojās ... ar tik negantu pukšķēšanu un krākšanu Dz. V. ar savu nuopūšanuos, ar savu pukšķēšanu viņš mūs visus nuospieda Vēr. I, 1238.

Avots: ME III, 404

pukstêt,

2): tās ēda pukstē̦damas Godi V.-Kursā 72; klagen, stöhnen Wahnen:
sieva guļ slima, pukst un vaida vien Pas. XII, 150 (aus NB.). Marija sarija ve̦se̦lu vepri; pukstēja, rukstēja visu cauru nakti Tdz. 56988. saimeniece siļķi cepa pukstē̦dama, ste̦nē̦dama. vai tu puksti, vai tu steni, drusciņ gaļas ar vajaga BW. 33431.

Avots: EH II, 322

‡ pulksteniņš,

1) der Puls
(mit ùl ² ) Lös.;

2) campanula patula Ramkau, campanula rotundifolia Pussen;

3) ein gewisser Käfer:
pie kukaiņiem, kuŗiem spārnu nevaid, piede̦r blusa, zirneklis, p., skārpis u. c. Stobe 1797 III, S. 69.

Avots: EH II, 323

pusraûdã Stari III, 24. pusraûdâs, pusraûdus, halb weinend, weinerlich: viņa gan˙drīz pusraudās MWM. VII, 81. zeņkītis pusraudus ievaidējās Poruk III, 99. Čabains izmisumā pusraudus kliedz IV, 144. tikai pats mazākais pusraudus cīkstēja MWM. v. J. 1896, S. 159.

Avots: ME III, 433

*ragutine od. *ragutinis "?": uzvilka stuopu un svaidīja ragutini Kra. Vīt. 32. Wohl identisch mit li. raguotinė "poraraea."

Avots: ME III, 466

ragutnĩca,* ragutnĩce* "die Bacchantiv" Asp. Vaide̦luote 38.

Avots: ME III, 466

rasa (li. rasà, slav. rosa "Tau"), der Tau; der Tropfen; der feine Regen U.: liela rasa, grosser Tau. lai iznīkst sāpes kâ rīta rasa siltā dieniņā Br. 83. esi žigls kâ rasa pār puķēm! 585. nuokalsti kā rīta rasa! 7. izput kā rīta rasa vējā 165. peldēja rīta rasa pa zālītes galiņiem Biel. 2168. tuo nuoņēma dēlu māte, kā saulīte rīta rasu 2419. viņa pierē izsitās sviedru rasiņa. kam tu liji, lietutiņ, kam rasiņu rasi-nāji? BW. 8510. - ne rasiņas, nichf ein Tröpfchen, gar nicht(s): bērniņš tik slims, ka ne rasiņas nav ēdis. bērniņam, kamē̦r vēl ne rasiņu nav baudījis, vaidziņus apmazgā JK. VI, 20. - rasas svētki, die Zeit vom 25. Mai bis zum 25. Juni, da man zu Gott um Regen und Tau für die Felder betete N.-Rosen n. Etn. II, 178. Nebst lat. rōs "Tau" entweder zu ai. rasā "Feuchtigkeit" und ae. rœsc "Regenschauer" (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 340, Walde Wrtb. ² 658, Trautmann Wrtb. 237), oder aber (s. Johansson KZ. XXX, 418) zu mir. frass "Regen".

Avots: ME III, 478

II raûda (li. raudà "Wehklage"), gew. der Plur. raûdas Gr.-Buschhof, raũdas Tr., Nigr., Selg., Lautb. (neben raûdât!), auch raudi BW. 10951 var., die Tränen, das Weinen, Wehklagen: raudas (raûda Serbigal) nāk, das Weinen kommt. tautiešam raudas nāca BW. 9392, 1. jau dažam . . . par maniem (für mani, um meinetwillen) raudas nāca 5503, 1. es raudāt nedzīruos, man raudiņa pati nāk 8418. raudi, raudi, tautu meita! kuo ar raudu atraudāsi (was wirst du durch Weinen zurückerlangen?)? 22783, 1. ar raudām atsaguluos (unter Weinen, Wehklagen legte ich mich schlafen) Ld. 7.608. mirdz . . . acīs raudas JR. IV, 127. es dzirdu tâ kâ raudas MWM. VIII, 227. aiz raudām grūti nācās runāt Plüd. Rakstn. II, 298. balss trīcēja nuo aizturē̦tām raudām A. XI, 284. sē̦ru skaņas . . . izklausījās pēc vaimanām un raudām Lautb. Luomi 14. raudas slāpēt, die Tränen, das Weinen ersticken Aus. I, 14. kas man ādu nuovilcīs (für nuovilks), tam es raudas pataisīšu (den werde ich weinen machen) RKr. VII, 1038. gan brēcu gaužām raudām St, kādā raudā, kaujas sē̦ru dziesmā MWM. X, 787. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu Aus. I, 5. - raudu balss, weinerliche, klägliche Stimme: Birzmanis atzinās raudu balsī Dok. A. raudu dziesma (bei Glück, z. B. II. Chron. 35, 25), das Klagelied, die Jeremiade. raudu ieleja Kaudz. M. 33, das Jammertal. raudu nams, das Trauerhaus. raudu vītuols Weisman, die Trauerweide. raudu laiks, Trauerzeit Mag. IV, 2, 137.

Avots: ME III, 481, 482

rîdît PS., Wolm., C., KL, Prl., Mar., rîdît ² Iw., Ahs., Tr., Bl., -u od. -ĩju U., -iju, freqn. rîdinât ² Karls., Dond., Bauske, Widdrisch, Adiamünde, rîdinât N.-Peb., Arrasch, Jürg., Kl., Kreuzb., tr., hetzen; aufwiegeln: ļaudis; suni. Katriņa rīdīja ar suni (hetzte einen Hund auf . . .) Krišs Laksts 52. Sprw.: kad nevaid suņa, tad jārīda ar kaķi. ve̦lnas ar lāčiem rīdīt LP. VII, 257. rīdīt meitu uz ienaida III, 63. tu rīdīji kalpus pret mani J. Dr. v. J. 1901, S. 352. visi ciema suņi rēja, kas tuos suņus rīdināja? BW. 14348. izlūki bij..., draudzi uz kurnēšanu rīdinājuši IV Mos. 14, 36. Refl. rîdîtiês, einander hetzen: viens uz uotru ridās, einer schuldigt den andern an Lambertshof n. U. - Subst. rîdîšana, das Hetzen; rîdîšanâs, das gegenseitige Hetzen; rîdîtãjs, der Hetzer: rīdītājs sarīda cilvē̦kus uz pretestību, dumpi Ahs. rīdītājs bij vē̦stulnieks bez paraksta Kundz. Kronv. 227. Wohl eine Kausativform zu riêt "bellen" (urspr. also: bellen machen).

Avots: ME III, 535

rima,* das Aufhören; bez rimas, ohne Auihören Rainis: sāk... smiet un lē̦kāt bez rimas Druva 1, 206. bez rimas vaidiens lauztuos kļūmi MWM. VIII, 287.

Avots: ME III, 526

rim̃t: auch AP., Jürg., Lemb., Lems., N.-Wohlfahrt, Trik., (mit ìm) Hohenbergen, (mit ìm ² ) Kaltenbr., Sonnaxt, Zvirgzdine, (mit im̂ ² ) Schrunden n. FBR. XIII, 99 (neben prs. rim̃stu ebenda 100), Dobl., Lieven-Bersen, Ramkau, Ziepelhof,

1): nevaru r. (= izturēt), cik salts! Kaltenbr. zirgi nerimst (= negrib stāvēt uodu vai dunduru dēļ) ebenda. cik jis nerima ("nevarēja nuociesties nestrādājis")! ebenda. viena ustabā nakti nevaru r. (= nuomierināties) Zvirgzdine. slimnieks rìmst ² vaidēt Warkl. es nevarē̦tu ādā r. Sonnaxt (ähnlich: Jauns. Raksti VIII, 332). Refl. -tiês: auch (mit im̃ ) Seyershof.

Avots: EH II, 372

sàinis PS., Jürg., Ermes, Arrasch, saînis ² Ruj., saĩnis Wohlfahrt, C., Widdrisch, Dond., Wandsen, Selg., Siuxt, Behnen, Salis, sàinis ² Golg., Heidenfeld, etwas Zusammengebundenes; ein Bündel, Packen: gultas drēbju sainis A. XVII, 385. aizne̦s saini ar cisām BW. III, 3, 863. kareivji ne̦s kādus saiņus Asp. Vaideluote 6. sēdēt uz linu saiņa Etn. I, 103. uzsien ādu saini mugurā LP. V, 342. paņe̦m savu maizes saini IV, 156. viņš zaga tiem nuo maizes saiņiem gaļu laukā VII, 264. pagales satinusi sainī V, 59. sadreijājis nuo kauliem pilnu saini skrubulīšu IV, 158. viens mantas sainis aizmirsies ve̦lna dzīvuoklī VI, 549. Fricis pēdējuo saini uz ve̦zuma uzmetis A. v. J. 1897, S. 455. vedējs nuokārtuoja saiņus ratu priekšā R. Sk: II, 237.

Avots: ME II, 636

‡ šalderīgs, gerüttelt sich bewegend PV.: lej pilnu mucu! tad šķidrums tur nebūs š.; "kas svaidās, nav nuoteikts" PV.: š. cilvē̦ks; "nerātns (ar straujām, nevē̦lamām kustībām)" Siuxt (mit al˜): š. luops, cilvē̦ks.

Avots: EH II, 621

salˆds (li. saldùs, acc. sáldų), süss (auch als Gegensatz von salzig od. sauer; eig. und fig.): salds kâ sukurs, kâ me̦dus. salds piens, süsse (frische) Milch. salds miegs, süsser (fester u. ruhiger) Schlaf. salds vīns, süsser Wein; Sekt Brasche. Sprw.: me̦dus salds, miegs vēl saldāks. juo rūgta zâle, juo salda veselība. lišķim salda mēle. lulināt saldā miegā Kra. Vīt. 79, in süssen Schlaf einlullen, einschläfern. galvas izsitumi jāiesvaida ar salda sviesta (ungesalzene Butter) maisījumu Etn. II, 10. vārdi tik saldi kâ me̦dus Br. 547. dzirdu dažu saldu vārdu čukstam Aus. I, 100. tik salda mutīte kâ me̦dutiņš BW. 11172, 1. vīrs ar saldām acīm Turg. Muižn. per. 14. salˆdie âbuoli, Äpfel Mar. n. RKr. XV, 134. - Subst. salˆdums (li. saldùmas), die Süssigkeit, Süsse. Nebst iesals "Malz"und li. sálti "süss werden" zu aksl. sladъkъ "süss", r. солоди́ть "süss machen", сóлодъ "Malz" und wohl auch zu got. salt "Salz" usw., s. J. Schmidt Neutra 182, Bloomfield AJPh. XVI, 420 f., Trautmann Wrtb. 249, Walde Vrgl. Wrtb. II, 453.

Avots: ME II, 669

salks "?": uz malām svaidās salkie (gierig?) skati A. XX, 741.

Avots: ME II, 674

samel˜nêt Ahs.; samelnêt Spr.; Fest., mundartlich auch samel˜lêt, bei Baltpurviņš I, 141. ein praet. samelna, intr., schwarz, dunkel, schmutzig (Spr.) werden (perfektiv): lai samell (Var.: nuomell) tā meitiņa kâ tie mani zābaciņi! BW. 15282. sazilēj[u]se, samelnēj[u]se sudrabiņa nesējiņa 21627. ilgi papļauts siens sāk melnēt un samelnê Fest. viņš galīgi samelnēja, un palika vairs tik ē̦na nua agrākā... sārtvaidzīgā puiša Veselis Tīruma ļaudis.

Avots: ME II, 682

sâpêt (li. sopė´ti "wehe tun"),

1) -u, -ẽju, intr., unpers. u. pers., schmerzen, weh tun:
Sprw. kam sāp, tas vaid. kam nesāp, tas neraud. man sirsniņa gauži sāp BW. 13711. ķēniņam gauži sāp par tuo sirds LP. IV, 137. sāpuošas acis Etn. III, 160. sāpēt sāp man galviņa, kā (weswegen) tā sāp, kā nesāp? sāpēj[a] zīļu vainadziņa (Var.: sāp pēc . . .) BW. 24479. es sāpēju viss kâ viena liela vāts Ezeriņš Leijerk. I, 76;

2) -ẽju, tr., kränken, weh tun (sonst unbek.):
tu iežē̦luojies tuo, kas mani sāpē Rainis. - Subst. sâpê̦tãjs, der Schmerz Nigr.: slimajai kājai sāpē̦tājs skriemelī atkal klāt Janš. Bandavā I, 145.

Avots: ME III, 805, 806

sarept: "einschrumpfen" Diet.; maciņu ve̦lkuot vaidziņš sarepis kâ ve̦cs pūpēdis BW. 1787, 4. ‡ Refl. -tiês Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Bein"), = sarept.

Avots: EH XVI, 441

sar̂kanbalts, rotweiss; rosa: ābele zied sarkanbaltiem ziediem Ahs. balti bija ievas ziedi, sarkanbalti ābelītes; balta bija mātes meita, sarkanbalta sērdienīte BW. 4509. šuogad ruozes baltas zied, citu gadu sarkanbaltas 14162. sarkanbaltiem vaidziņiem 33567 var. sarkanbalta līgaviņa 18287, 2. mans bālītis sarkanbalts 21231 var.

Avots: ME II, 720

sar̂kanruõze, eine rote Rose: kur šķini sarkanruozes? BW. 33556. sarkanruožu dārziņā 33618. - sarkanruožu vaidziņiem (mit rosenroten Wangen) 5402, 1.

Avots: ME III, 721

sar̂kans (li. sarkanas Miež.), rot: sarkans kâ biete, kâ burkāns, kâ (nuovārīts) vēzis. sarkans alus im VL. braunes Bier. sarkani vaigu gali Biel. 2413. nav ne sarkana graša (kein roter Heller) JK. II, 183. sarkanais gailis, das Feuer, der Feuerschaden (der rote Hahn). - sarkanā kaite Etn. IV, 2 od. sarkana vaina U., das Blutharnen beim Vieh; sarkanā guļa Br. IV, XIV od. sarkans suods U., die Ruhr; sarkana sē̦rga, gilt wohl für Ruhr und Blutharnen U.; sarkanas zīmes, Friesel St., Bergm. n. U. sarkani laisties "die rote Ruhr haben" St. Subst. sar̂kanums (li. sarkanumas Miež.),

1) die Röte:
vaidziņi ruožu sarkanumā. turku sarkanumā krāsuotie audumi; vakara sarkanums, die Abendröte Brasche;

2) ein roter Fleck:
ve̦lns sitis dzeņam pa pakaļu un dzilnai pa galvu. vēl tagad putniem tais vietās sarkanumi LP. VI, 450;

3) dārgs sarkanums St. od. ve̦culaiku sarkanums im Gesangb., Ruj. n. U., Purpur, Scharlach: būs ņemt deķi nuo dārga sarkanuma IV Mos. 4, 8. Ableitung von sarks.

Avots: ME III, 721

II sā`rtuôt C., sãrtuôt Siuxt, I) tr., röten U.: blāzma sārtuo debešus Skalbe. austra saviem ruožu pirkstiem mākuonīšus sārtuoja Asp.;

2) intr., erröten
L., rot werden U.: viņa vaigs sārtuo, rötet sich U. tur re̦dz... brūklenes sārtuojam Janš. rīt bālēs, kas pašu˙laik vēl sārtuo krašņumā Juris Brasa 427. Refl. -tiês, sich röten, sich verzfärben L.: tev vaidziņi sārtuojas skaisti Janš. viņam sārtuojās . . . ausu gali MWM. X, 481. debess sārtuojas A. v. J. I903, S. 99. jau sārtuojas ziemsvē̦tku rīts Vēr. v. J. 1904, S. 388. Subst. sārtuošanas diena, ein Tag, an dem sich die Letten rote Gesichter anlegen L., St.

Avots: ME III, 808

saturêt, tr.,

1) anhalten, festhalten, im Zaum halten
U., zusammenhalten: re̦sni mani pirstu gali, nevar zīda saturēt (Var.: nuoturēt) BW. 7066 var. (kumeliņu) nevarēju saturēt (Var.: nuoturēt, nuovaldīt) deviņās pavadās 29915, 2 var. Sprtv.: kad mēli satur, tad labi iet. pusmutes laid, pusmutes satur! vaidi tādi apspiesti, saturē̦ti Vēr. I, 1058;

2) längere Zeit halten, aufbewahren:
tuo nu nezinām, vai varēs viņu saturēt līdz svē[t]dienu, wer weiss, ob die Leiche sich bis Sonntag wird halten lassen Blieden n. Mag. XIII, 3;

3) erhalten:
tē̦vs... nevarēja savu dē̦lu saturēt, par tuo dē̦ls... staigāja ganuos Pas. II, 71 (aus Kapiņi);

4) enthalten.
Refl. -tiês,

1) sich festhalten; sich zurückhalten, innehalten
U., sich abhalten: "saturies, līdz nūju dabūs!" od. "saturies, līdz dē̦li paaugs!" sagt man zu jem., der strauchelt, fällt Etn. II, 46. viņš druošina burvi, lai saturuoties un nepalaižuoties LP. VII, 698. tē̦va priekšā man... jāsaturas Blaum.;

2) standhaft bei etwas bleiben
U.;

3) sich auf etwas gefasst machen
W. - Livl., Kokn., Oppek. n. U.;

3) = saēsties, tüchtig essen, einhauen U.

Avots: ME III, 768